Podcasts about viegli

Ielu māksla arī ir māksla. Cik bieži mēs pamanām ielu zīmējumus, gleznojumus, grafiti un uztveram tos kā mākslu? Esam pazīstami ar nu jau vairākiem īpašiem lielizmēra murāļiem un nupat tapis ir jauns – Sarkandaugavā, kura kļuvusi par sienu gleznojumu karsto punktu. Mākslinieces Bikti mātes rūpēm par bērnu veltītais murālis jau rotā vēl vienu pilsētas sienu. Kultūras rondo saruna ar mākslinieci Jevgeņiju Biktimirovu jeb BIkti un mākslinieku, ielu mākslas festivāla organizatoru Daini Rudeni, mākslinieku aprindās viņš pazīstams arī ar vārdu Rudens Stenci. Jaunais gleznojums tapis uz Hapsalas ielas 32 nama fasādes, tas ir veltījums mātes rūpēm par bērnu un manifests gailenēm. "Varēju izpausties, taisīt krāsainu," sarunā Kultūras rondo atklāj Jevgeņija Biktimirova un tēmas izvēli piebilst. "Arī esmu mamma un zinu, ka tas bieži ir nenovērtēts, jo mammas pavada daudz vairāk laika ar bērniem, īpaši sākumā. Kamēr darbojos pie sienas, pirmie ciemiņi bija apsaimniekotāji un tad jau māmiņas ar bērnu ratiņiem jau 10 no rīta." Savukārt par sasaisti ar sēnēm viņa atklāj, ka sēnēm apakšā ir micēlijs, kas līdzīgs kā ģimene, ka visi ir savstarpēji atkarīgi; tās nekad nav pa vienai, ja sēņo, ieraugi vienu gaileni, noteikti blakus ir vēl viena. Bet tieši gailenes izvēlētas tāpēc, ka tās ir pirmās sēnes, kas parādās, un ir arī diezgan ilgi mežā. Viegli atrast un arī pagatavot. Dainis Rudens bilst, ka pēdējā laikā radusies izteikti stingra sieviešu kustība ielu mākslā un šķitis, kā šis var būt labs pieteikums. Viņš vērtē, ka Bikti ir labākā šajā kustībā.        

Balvu mūzikas skolas koris, iegūstot XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku koru konkursa fināla jeb „Koru karos” Lielo balvu, vēl dzīvo vārdos neaprakstāmās sajūtās. Kora diriģente Linda Vītola saņem daudzu jo daudzu gan kolēģu, gan līdzcilvēku atzinīgus vārdus par koristu sniegumu. Interesējamies, kā koris nonācis pie tik laba skanējuma, ko domā par konkursu paši dziedātāji. Balvu mūzikas skolā pulcējušies Lielās balvas ieguvēji – Balvu mūzikas skolas koristi un viņu skolotāja, diriģente Linda Vītola, koncertmeistars Viktors Bormanis un dziedātāju mammas Iluta Jaundžeikare, Irīna Krivošejeva un Ilze Strupka, kas bērnus pavadīja uz Dziesmu un deju svētkiem, juta līdzi koru finālā un piedzīvoja neaizmirstamas emocijas, kad Mežaparka Lielajā estrādē, noslēguma koncertā „Te-aust” paziņoja, ka Lielo balvu iegūst Balvu koris. Dziedātājas atzīst, ka daudziem birušas asaras, tas bijis liels šoks, bijis pārsteigums, bet arī cerējuši. Noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumā tika paziņoti Koru konkursa fināla 1.–3. vietu ieguvēji katrā kategorijā un grupā. Un tur tika nosaukts vēl viens Lindas Vītolas vadītais koris no Tilžas pamatskolas, koru sacensībās iegūstot godpilno trešo vietu. Un tas, ka arī mazais Tilžas pamatskola koris ieguva vietu, Lindai Vītolai ir īpaši. Lielā balva ir liela atbildība, bet ar to nekas nebeidzas, atzīst Linda Vītola: „Es teicu saviem jauniešiem – mums, mīļie, ir jādzied, lai pēc tam ir gandarījuma sajūta, pat sapņos nerādījās, ka būs Lielā balva, ne tādēļ mēs nākam, bet lai ir labi, godprātīgi padarīta darba sajūta. Strādājot ar kori, arī saviem dziedātājiem mēģinu stāstīt – koris nav ne ātri, ne viegli, tas ir ilglaicīgs maratons, kurā strādājot, gala rezultātā kaut kas var sanākt, ir jābūt gan pēctecībai, gan regularitātei, arī disciplīnai jābūt.”

Skriešana ir viens no vienkāršākajiem veidiem kā sevi turēt labā fiziskā formā. Bet skrienot nepareizi, var viegli iedzīvoties veselība problēmās. Kā skriet pareizi, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta skriešanas treneris Andris Ronimoiss, sporta ārsts Toms Jānis Eglītis un "Skriešanas akadēmijas" galvenais treneris Salvis Gruševs. "Vai skriešana ir pirmais, kā uzturēt sevi formā, jā, fiziski aktīviem cilvēkiem, kas ir tikuši līdz skriešanai, tās ir ļoti labs veids, kā sevi uzturēt formā. Vēl ir daļa, kuriem jātiek līdz skriešanai," uzskata Andris Ronimoiss. Pēc pārtraukuma atsākt nav viegli, grūtākais ir iziet pa durvīm. Toms Jānis Eglītis piebilst, ka ir jāseko pašsajūtai. Nevajag ierobežojumus, ka obligāti jāaiziet pie sporta ārsta, tikai tad skriesiet. Tas tikai būs ierobežojums, lai vispār sāktu kustēties.  "Vispirms vajag gribēt kustēties un sākt kustēties, ja mēs jūtam, ka kustību laikā kaut kas sāp, ir bail vai neesam par kaut ko pārliecināti, tad sporta ārsta konsultācija ir nepieciešama. Vienmēr ir grūtāk uzsākt un vēl grūtāk būs uzsākt, ja uzliks „blokus”," uzskata Toms Jānis Eglītis. Andris Ronimoiss norāda, ka nevajadzētu salīdzināties cilvēkiem savstarpēji, piemēram, arī mērot pulsu skriešanas laikā, jo katrs cilvēks ir individuāls. "Kas vienam ir 130, otram – 160, nevajag pieņemt, ka internetā izlasītais mērījums 130 vai 140 ir tas, zem kura jāturas. Tā nav," norāda Andris Ronimoiss. "Sajūtas jāmāk noķert, iesācējam tā ir lielākā problēma, viņš nejūt. Viņam liekas, ka tas ir viegli, bet patiesībā ķermenim nav viegli, sirdij nav viegli," skaidro Andris Ronimoiss. Es saku, ja atnāc dušā pēc pirmajiem treniņiem un tev ir - ou, šis bija forši, visticamāk, tu darīji kaut ko par ātru. Sajūsmai nevajadzētu būt. Vieglajam treniņam jābūt tādam, kas dod labsajūtu, bet no kura neesi super enerģizēts. Tā ir viena no pazīmēm, ka bija par intensīvu. Mēģināt mierīgi, kad liekas, ka ir mierīgi, vēl nedaudz samazināt ekspektācijas. Tas būs iesācējam pareizais.   Gints Konošonoks pasākumā "Tukuma novada sporta laureāts 2024" šogad saņēma apbalvojumu "Aktīvākais tautas sporta vēstnesis". Viņš ir vietējās kopienas "Tukums skrien kopā" līderis un katru pirmdienu 18.30 tiekas ar domubiedriem, lai kopā noskrietu 10 kilometrus. Tukuma skrējēji tikko piedalījušies Rīgas maratonā, bet maija sākumā noskrējuši 107 kilometrus maratonā Rīga - Valmiera. Gints ir arī viens no taku skriešanas seriāla "Stirnu buks" organizētājiem un ar viņu mežā, netālu no Tukuma, tikās Daina Zalamane.

Padel teniss esot viens no pasaulē visstraujāk augošajiem sporta veidiem. Un tas nav tehniski tik sarežģīts kā klasiskais teniss. To ir viegli apgūt un jautri spēlēt. Vairāk par jauno sporta veidu interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Par spēli stāsta kluba "City Padel" vadītājs Pēteris Vinogradovs un Mārupes Padel tenisa kluba dibinātājs Matīss Lībietis.

Pēc ikgadējās Walcker ērģeļu apkopes ziemā Rīgas Doms atsāk savu ērģeļkoncertu pavasara sezonu, no 7. marta līdz 11. aprīlim Rīgas Domā aicinot uz sešu koncertu ciklu "BACH", kurā muzicēs latviešu un citzemju ērģelnieki.  7. martā koncertciklu atklās Rīgas Doma mūzikas direktors, katedrāles ērģelnieks Aigars Reinis, kuru uz sarunu aicināja Ieva Zeidmane. Runāts tiek par J. S. Baha mūziku, tās nozīmi un to, cik bieži tiek veidoti koncerti, kuros skan tikai Bahs. Aigars Reinis atskatās arī uz Ziemas kamermūzikas koncertu ciklu, kas divu mēnešu garumā pieskandinājis Doma Kapitula zāli un noslēgsies ar Lietuvas džeza mūziķu koncertu 8. martā. 14. martā koncertā "BACH un Ungārija" pirmo reizi pie Rīgas Doma ērģelēm sēdīsies vadošais ungāru ērģelnieks, Ferenca Lista Mūzikas akadēmijas profesors Jānošs Pālūrs. Īpašs notikums gaidāms 21. martā, kad  uzstāsies ērģelnieki Jānis Pēlmanis un Klāvs Liepiņš, kuri izglītību ieguvuši Eiropas mūzikas augstskolās Vīnē un Berlīnē, pašlaik aktīvi piedaloties Eiropas ērģeļmūzikas koncertdzīvē. 28. martā uzstāsies ērģelniece Larisa Bulava – ilggadēja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas ērģeļu klases profesore un ievērojama koncertērģelniece. 4. aprīlī pie Rīgas Doma ērģelēm muzicēs Ruta Kaprāne, bet ikla noslēgumā 11. aprīlī būs iespēja dzirdēt Unu Cintiņu, kura šobrīd dzīvo un aktīvi darbojas Nīderlandē. Viņa ir Sv. Mateja-Laurencija draudzes mūzikas direktore Alkmārā, kā arī vada vairākus korus.

Tjūdoru laikmeta Anglijas dzeja un mūzika, īpaši izceļot Džona Donna dzeju, ir iedvesmas avota koncertuzvedumam “Angļu soneti”. Kultūras rondo uzklausām diriģentu Peteri Vaickovski, aktieri Gerdu Lapošku un komponistu Uģi Prauliņu, kurš uzrakstījis jaundarbu „Ekstāze”. Trešdien, 29. janvārī, un ceturtdien, 30. janvārī, plkst. 19.00 Latvijas Mākslas akadēmijas aulā notiks Gerda Lapoškas un Latvijas Radio kora koncertuzvedums "Angļu soneti". Uzvedums ir balstīts Tjūdoru laikmeta Anglijas dzejā un mūzikā. Pievērsties Tjūdoru laika angļu mūzikai ir diriģenta un senās mūzikas pētnieka Pētera Vaickovska izvēle, kā iedvesmas avotu minot ne tikai mūziku, bet arī Džona Donna tekstus. Spīķeru koncertzālē, kur notika mēģinājums, Pēterim Vaickovskim rokās ir apgādā "Neputns" izdotā angļu klasiķa Džona Donna dzejas un apceru grāmata "Cilvēks nav sala”. Šo grāmatu sarunā piemin gan Gerds Lapoška, gan Uģis Prauliņš, tāpēc neliels fragments par to, kas ir Džons Donns. Stāsta izdevuma "Cilvēks nav sala" sastādītāja un priekšvārda autore Anna Auziņa un redaktors Arvis Viguls, raksturojot Džona Donna dzīves gājumu un poētisko valodu.   Plašāka saruna par Džonu Donnu skanēja Kultūras rondo, kad iznāca grāmata "Cilvks nav sala". "Viegli aizplīvurots skatiens, izteiksmīgi vaigu kauli un jutekliskas lūpas – tāds Džons Donns, protams, vīd aiz saviem erotiskajiem, pārsteidzoši modernajiem mīlas dzejoļiem. Aizraujoties ar Donna "mūsdienīgumu" un "brīvdomīgumu" dzejā, var palaist garām galveno: Donns agri saprata, ka dzīve piespiež cilvēku mainīties, tāpēc vēl jo svarīgāk ir atrast tai enkuru," ar Džonu Donnu iepazīstina pasākuma organizatori. Džons Donns (1572–1631) ir viens no zināmākajiem angļu dzejniekiem un metafiziskās dzejas tradīcijas pamatlicējiem. Koncertuzvedumu iedvesmojuši pagājušajā gadā izdevniecībā "Neputns" izdotie Džona Donna dzejas atdzejojumi (grāmata "Cilvēks nav sala").

Aprites ekonomikas pamatprincips ir vienkāršs - jebkurš materiāls ir resurss un jebkas, ko esam ņēmuši no dabas vai saražojuši, jāizmanto pēc iespējas ilgāk. Cik viegli ir šo principu ievērot, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Valsts vides dienesta Atkritumu aprites departamenta direktors Atis Treijs, "Zero Waste Latvija" valdes locekle Keita Frensisa-Barisa un "Eco Baltia vide" valdes priekšsēdētājs Jānis Aizbalts. Ierakstā uzklausām Lauri Malnaču. Viņš savulaik Rīgā beidza Radiotehnikas arodskola, neilgi pastrādāja arī Rīgas Radiorūpnīcā, bet pēc rūpnīcas slēgšanas sāka labot gan VEF, gan Radiorūpnīcā ražotos radio aparātus, pastiprinātājus, skaļruņus un citas iekārtas. Viņa darbnīcā "Radiotehnikas serviss" Rīgā, Latgales priekšpilsētā, var apskatīt arī muzejiskas vērtības, piemēram, radio, kādus savulaik iebūvēja valdības automašīnās un miniuztvērēju cigarešu paciņas lielumā. Viesojāmies nelielajā darbnīcā. Raidījuma viesi mudina bojātu sadzīves dod labot, nevis uzreiz iegādāties jaunu. Tajā pašā laikā viņi atzīst, ka ir grūti pieejamas vajadzīgās detaļas. Jānis Aizbalts dalās pieredzē, cik veiksmīgi ir labot sadzīves tehniku. Viņš atzīst, ka ražotāji ir dažādi. "Lielākā problēma ir lielā sadzīves tehnika, tur ražotāji diezgan apzināti dara tā, ka tas ir remontējams, bet tas nekad nebūs finansiāli izdevīgi, lai to darītu. Ja bundulī veļas mašīnai viens amortizators saplīst, 90% ražotāju jāmaina viss bundulis. Bunduļa cena kā rezerves daļa ir dārgākā nekā šis pats ražotājs piedāvā jaunu veļas mašīnu," stāsta Jānis Aizbalts. Otra problēma, ja šobrīd sāk parādīties rezerves daļas sadzīves tehnikai un arī cilvēkiem ir interese to labot, nav vairs meistaru, jo iepriekš ir darīts viss, lai vairāk mudinātu pirkt un dažādi meistari nebūtu nepieciešami. Tiesa, sadzīves tehnikas pircējiem jārēķinās, ja ražotājs ir padomājis, kā konkrēto iekārtu varēs izjaukt un remontēt, tā būs sākotnēji dārgāka. "Ja jūs skatāties, vai pēc trim gadiem metīsiet ārā un pāris simtus eiro tērēsiet, vai samaksāsiet 50 eiro pa remontu un vēl trīs gadus lietosiet. Cilvēkiem jāmaina apziņa, ka, iespējams, no sākuma samaksāt mazliet vairāk ilgtermiņā atmaksāsies. Mēs gribam uzreiz vislabāko, vislētāko," norāda Jānis Aizbalts.

Lai vieglāk izvēlēties garo distanču pārgājienu maršrutu – Mežtakas un Jūrtakas vairāk nekā 600 km garie maršruti tagad sadalīti dažādās interešu tematikās: Sapņu taka, Kultūrpieredze, Dabas skaistums, Ar bērniem, Ziemas prieks, Cauri pilsētai, Ar velo, Laivā, Viegli ejams. Vairāki posmi pielāgoti cilvēkiem ratiņkrēslos vai ar redzes ierobežojumiem. Abās takās uzstādītas vairākas tiešsaistes kameras, kas palīdz izvērtēt apstākļus, plānojot pārgājienu. Aicinot doties dabā, ja ne šajā svētku dienā, tad kādā citā rudens, ziemas, pavasara vai vasaras dienā, runājam par jaunumiem pārgājienu piedāvājumā. Stāsta Latvijas lauku tūrisma asociācija Lauku ceļotājs valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele un Vidzemes augstskolas lektors, tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis. Uzklausām Silvestru Šlosbergu, kurš kopā ar ģimeni regulāri dodas Mežtakas un Jūrtakas pārgājienos, un Kristīni Līci, kura kopš vasaras regulāri dodas Jūrtakas pārgājienos, dažkārt arī kopā ar dēlu.

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe 1944. gada rudenī Aina Zemdega (1924–2006) ar vecākiem un māsām devās bēgļu gaitās, Kurzemes piekrastē kāpa bēgļu laivā pie Ģipkas-Žocenes un 8. oktobra naktī nonāca Gotlandē – Zviedrijā. 1950. gadā gan ar jaunizveidoto ģimeni izlēma izceļot uz Kanādu. Atmiņā spilgti patvērās tēva mājas, harmoniski piepildītie bērnības un agrās jaunības gadi. Lubes dzirnavas bija neaizsniedzamā attālumā. Padomju gados viņas dzimtās mājas kļuva par padomju kolhoza "Cīņa" īpašumu. Rakstnieces dzimtā vieta savā ziņā zaudēja savu vietas identitāti un kļuva bezpersoniska. No vienas puses, Lubes ūdensdzirnavas pamazām, tādas pussaimniekošanas ietekmē, tika pakļautas sabrukšanai, no otras puses, tās neskartas dzīvoja viņas atmiņās. Bija iznākuši jau trīs dzejas krājumi, kad autore pievērsās prozai. 1979. gadā iznāca romāns "Toreiz Lubes dzirnavās", kuru autore nodēvējusi – sapnis par īstenību. Līdz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai Aina Zemdega vairākas reizes bija viesojusies Latvijā. Pirmoreiz tas notika 1976. gadā. Tomēr tolaik pastāvošo ierobežojumu dēļ [1] savas dzimtās mājas apmeklēt nedrīkstēja. Un tomēr – viņa zināja, kādas izskatās viņa Lubes dzirnavas, jo to fotogrāfiju kādā vēstulē bija aizsūtījis dzejnieks Māris Čaklais (1940–2003), kurš, izlasījis romānu "Toreiz Lubes dzirnavās", bija ieintriģēts tās apskatīt. Šis foto kontrastaini atklāja to, cik ļoti ir mainījusies dzejniecei tuvā vieta gandrīz četrdesmit gadu laikā. Saņēmusi Māra Čaklā vēstuli ar fotogrāfiju, 1985. gada 9. janvāra vēstulē Aina Zemdega raksta: "... paldies par bildēm! Tagad kā nātrēs. Bet kaut kur smaržo jasmīni un siens. Skatos – tā kā ledus vižņi uz ūdens, un jums salst [2]. Man teica: dzirnavās vairs nemaļot. Bet no ūdens kambara skrien ārā ūdens. Kā tā?" Kopš šīs vēstules un fotogrāfijas pagāja vēl gandrīz seši gadi, līdz Aina Zemdega no jauna skatīja dzimto vietu. Kopš 1991. gada rakstniece Aina Zemdega ik gadu no Kanādas brauca uz Latviju, uz savām Lubes dzirnavām. Sapnis pamazām kļuva par īstenību. Pēc Latvijas valsts atjaunošanas Aina Zemdega dzīvoja divos krastos vai starp diviem krastiem – Kanādā un Lubes dzirnavās, pie kuru atjaunošanas viņa tūliņ, tikko kļuva skaidrs, ka mantojumu būs iespējams atgūt, nokārtoja īpašuma tiesības. "Es saucu sevi par laimīgu. Tēva dzirnakmens, kaut daļās sašķelts, vēl sētā, tagad ap puķu dobi aplikts. Pār to liecas tulpes un narcises un zied. Zinu, citiem vairs ne sētas, ne akmeņu, ne tulpju dobi atrast. Dzimtās mājas vietā līdzens lauks. Es saucu sevi par laimīgu – mani vēl atceras egle mājas galā un mana loga krampītis," Aina Zemdega raksta 1994. gadā. Tā kopš 1991. gada ik gadu vairākus mēnešus rakstniece dzīvoja Lubes dzirnavās – pamazām viss tika atjaunots, sakopts dārzs, dzirnavu slūžas atkal darbojās, tika salabots jumts. Viegli nebija. Bet bija skaidrs, ka tas jādara. Arī tēva piemiņai. Un šeit viņa jutās labi. Viņa te jutās kā savā īstajā vietā. "Kāds brīnums, ka es šeit atrodos! Un ka tas viss ir manā aizsardzībā un atbildībā, ka man iespējams veidot, sakopt, dzīvot, plānot," vēsta ieraksts viņas dienasgrāmatā. Un smeldzīga ir katra aizbraukšana. "Izstaigāju ābeļdārzu, skatos uz mīļajām margrietiņām, uz vasarīgajām debesīm un kluso lauku ainavu un asi izjūtu, ka atkal viss, kas šeit – jāatstāj. Visu dienu ik pa brīdim jāatceras 44. gada aizbraukšanu, māti, tēvu, sevi pašu toreiz, un liekas, ka samazinātā veidā to atkal pārdzīvoju tagad. [..] Tā dzīve, kas tur, otrā okeāna krastā, vismaz šobrīd mani nevilina. Bet šeit pietrūkst manu mīļo." Tāds atkal ieraksts dienasgrāmatā. Aina Zemdega dokumentēja, proti, uzņēma lentē visu Lubes dzirnavu atjaunošanas gaitu, tapa tāda kā Lubes ūdensdzirnavu atdzimšanas hronika. 1998. gada 28. aprīlī Hamiltonas Latviešu biedrībā rakstniece Aina Zemdega rādījusi videofilmu par Lubes dzirnavu atjaunošanu, ietverot septiņas darba pilnas vasaras. Diemžēl nav izdevies noskaidrot, kur atrodas šī filma. "Cik tālu ir līdz Lubes dzirnavām? Pusstunda no Talsiem, divarpus no Rīgas, diena no Toronto – sirds attālumā – tepat krūšu kabatā," tā reiz teikusi rakstniece Aina Zemdega. Romāns "Toreiz Lubes dzirnavās" un atjaunotās Lubes ūdensdzirnavas ir spilgta vietas un vides liecība, jo tā bija veidojusi pašu Ainu Zemdegu. Meklējiet un lasiet romānu, kurā viss ir dzīvs un reāls. Romāna ievadā autore aicina: "Nāc, brauc man līdzi! Es tev parādīšu sava tēva dzirnavas!" ___ [1] Ārpus Rīgas drīkstēja doties tikai organizētās ekskursijās, lielākoties uz Siguldu vai Rīgas jūrmalu. [2] Dzirnavas apmeklējis ziemā.

Veidojot finanšu uzkrājumus, ir jānosprauž mērķis, kāpēc es to daru. Tā apgalvo finanšu speciālisti. Viegli pateikt, bet vai tikpat viegli izdarīt, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro programmas "Neatkarīgais investors" partneris un raidījuma "Jauni un bagāti" producents Valters Vestmanis un personīgo finanšu mentore, sertificēts finanšu koučs Inga Bolukemini. "Divas lielākās emocijas par naudu ir bailes un kauns jeb vaina. Tās ir sajūtas, ko neizrādām. Mums liekas, ka visi apkārt dzīvo laimīgi, priecīgi, tērē, braukā ceļojumos. Bet divas populārākās emocijas ap naudu ir vaina un bailes," norāda Inga Bolukemini. "Daudz ērtāk, ja es paņemu un saprotu, ka tas man ir svarīgi, no tā es neatsakos. Par to man vairs nav kauna vai vainas sajūtas, ka es tērēju. Jo sajūta, ka nopērku, iztērēju, tad dzīvoju ar kauna vai vainas sajūtu, kāpēc es pirku, vajadzēja kaut ko labāku, tā sajūta īstenībā ir daudz dārgāka sajūta nekā tas topiņš." Kad apzināmies to, kas ir svarīgi un nodefinējam tam limitu. Līdzīgi kā ir dotas 24 stundas dienā, nebūs 25 stundas, kad noskatīties divas seriāla sērijas, kurām pietrūka laika. "Ieliekam limitu, no tā, kas ir svarīgi, neatsakāmies. Pirmais mērķis - mēs veidojam savu nākotni, bet tajā pašā laikā baudām  tagadni. Nav, ka viens vai otrs. Tikai tā tagadne tiek baudīta ar lietām, kas patiešām ir svarīgi, nevis impulsu vadīts - ieraudzīju, iepatikās. Kā mazs bērns lielveikalā. Savādāk, ar ko mēs atšķiramies no sešgadnieka? - viss patīk, visu gribu, visu tagad..." skaidro Inga Bolukemini.  

Šajā sarunā es kvantu fiziķim un profesoram Vjačeslavam Kaščejevam uzdrošinājos jautāt visu ko, kas mani viņa neparastās personības un pamatīgo zināšanu sakarā fascinē un pārsteidz. Tāpēc jautāju, kā viņš spēj darīt "dziļo darbu", kas prasa milzīgu koncentrēšanos un iedziļināšanos. Jautāju par cilvēku problēmām ar fiziku, "stulbiem" jautājumiem, klimata pārmaiņām. Mani īpaši interesēja viņa prasme pietiekami vienkāršā valodā stāstīt par sarežģītām tēmām un viņa aizrautība. Atļāvos pajautāt arī par Dievu. Atbilde mani pārsteidza un aizkustināja. Profesors runāja arī par dzīvi savā burbulī un prieku par to. Jautāju par izdegšanu un to, kā aizvākt traucējošu "troksni" galvā, lai varētu darīt to, kas cilvēkam svarīgs. Profesora enerģija ir fenomenāla. Tāpat kā viņa domu gājiens.Profesora pieminētos informācijas avotus atradīsi sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:10 Divas lietas, par ko ir pārliecināts fizikas profesors Vjačeslavs Kaščejevs7:04 “Skolotāja profesija ir transformējusies. Tā prasa krietni vairāk, nekā tā ir prasījusi agrāk” – kā iemīlēt fiziku14:11 Pie kādiem pētījumiem un atklājumiem šobrīd strādā profesors19:00 Anekdote par fizikas tēmu20:02 Dalām ziloni un skatāmies, kas sanāks22:49 “Ir pārāk viegli noticēt, ka ir pārāk grūti”24:54 Resursi, kur par fiziku uzzināt visiem saprotamā veidā27:33  “Noformulēt savu jautājumu jau ir puse no atbildes”30:23 Kā Vjačeslavam Kaščejevam izdodas runāt par sarežģītām tēmām cilvēkiem saprotamā valodā34:43 Bērnības “trauma” par matemātiku, kas rezultējas kopprojektā ar matemātikas profesoru37:05 Vai arī fiziķus nomoka jautājums par dzīves jēgu48:56 Divi draugi – fiziķis un teologs jeb Vjačeslavs un Indulis53:10 Ugunskura kurināšana viesistabā jeb pārdomas par klimata pārmaiņām1:01:23 Kā tiek izdomāti uzdevumi olimpiāžu dalībniekiem1:05:57 “Zinātnē vislielākais izaicinājums ir atrast jautājumus, kuri ir uzdošanas vērti”1:07:36 Kādas pūles prasa nenovirzīties un spēt darīt dziļo darbu1:15:43 Mikro un makro līmenī staigājošais profesors1:17:39 Attiecības ar mākslīgo intelektu1:20:32 Vai tik aizrautīga personība kā Vjačeslavs Kaščejevs ir piedzīvojusi izdegšanu1:24:58 Dzīvot savā laimes un savu cilvēku burbulī1:30:36 Ieteikums pusaudžu vecākiem, kur bez maksas var papildus mācīties fizikas zinātni1:34:40 “ne lasītājs, bet rakstnieks”1:38:38 “Novākt troksni, lai skaistas lietas varētu augt”

Sarunājamies ar šaušanas sporta entuziastu Nameju Vinovski, kurš nupat ir nokārtojis mednieku eksāmenu. Vēl ar svaigiem iespaidiem, Namejs stāsta, kā nu gāja! Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv https://www.gpspro.lv/home/lv/ Jaunmoku 26, Rīga (pie Komforta) blakus t/c Spice Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Ziema turpinās – laika prognoze liecina, ka arī snigšana turpināsies, būs apledojums un paredzams, ka tas jūtami apgrūtinās braukšanas un pārvietošanās apstākļus gan Rīgā, gan visā Latvijā. Kas ir atbildīgs par to, lai ietves, ceļi, ielas ir notīrītas? Par ko atbild privātmāju īpašnieki? Ko darīt situācijās, ja cilvēkam paslīd kāja un viņš nokrīt uz nenotīrītas ietves kāda cita īpašumā? Viegli nebūs, bet risinājumus meklēsim kopā ar Rīgas pilsētas izpilddirektora padomnieks Kristaps Kauliņš, Latvijas apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins un jurists Pauls Vasks.   

Augsta inflācija mūsu naudas uzkrājumus gluži neiznīcina, bet padedzina tās vērtību gan. Vai ar to var cīnīties? Eksperti saka, ka naudu jātur finanšu instrumentos. Viegli pateikt, bet vai tikpat viegli ir izdarīt?  Raidījumā Kā labāk dzīvot risinājumus iesaka Latvijas Bankas Finanšu pratības daļas vadītāja Aija Brikše, Investoru kluba izpilddirektors Kaspars Peisenieks un pūļa finansēšanas platformas „CrowdedHero” līdzīpašnieks Jānis Blaževičs. "Ja pirms gada studijā būtu runājuši par to, kā nauda stāv banku kontos, tas būtu viens scenārijs, šobrīd tas ir cits. Ir bankas, kas uz nakti arī norēķinu kontiem piedāvā kaut kādas procentu likmes. Nelielas un šobrīd neiet rokrokā ar kredītprocentu likmēm, bet kaut kādas iespējas ir arī šādā formātā, atzīst Aija Brikše. "Krājobligācijām ienākumu nodokļa nemaksāšana, valsts atbalsts iedzīvotājiem iegādājoties krājobligācijas, noteikti ir ļoti nozīmīgs naudas izteiksmē, ja runājam par lielākām summām," turpina eksperte. Kaspars Peisenieks vērtē, ka var mēģināt ieguldīt izglītība, lai saprastu, kā labāk investēt, ne visi vadīties tikai tīri emocionāli - izskatās, ka viss ir labi. Internetā var ir pieejami dažādi piedāvājumi, bet jāizvērtē, kas māca un ko māca. "Jebkurš, kurš sola kaut ko garantētu, tur uzreiz ir jābēg prom," atzīst Kaspars Peisenieks. "Vai sola ātru un lielu peļņu un sāk saukt zināmus cilvēkus, kas ļoti ātri jau ir nopelnījuši un sāk izmantot tādus "paskatieties, viņš gada laikā kļuva par miljonāru"," papildina Aija Brikše. "Ātras, vieglas peļņas iesācējam finanšu tirgos nebūs, visticamāk nebūs ar tam, kas tur kādu laiku darbojas. Visticamāk, kad sola šo kombināciju, tad ejam prom."  

Ar holesterīnu nav nekādi joki. Par ko liecina zema blīvuma holesterīna rādītāju izmaiņas un kas notiek, ja nekas netiek darīts, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs, profesors Pēteris Stradiņš un Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente Alise Nicmane-Aišpure. Jautāta, kas varētu veicināt cilvēka veselības uzlabošanos, runājot par riskiem, kas saistīti ar holesterīna rādītāju izmaiņām, Alise Nicmane-Aišpure atgādina jau zināmas lietas, kas saistīti ar dzīves veida ieteikumiem - par kustībām, uzturu, pietiekamu miegu un arī stresa menedžmentu, kas var radīt ar hormonālas izmaiņas. "Tie ir tādi pamata ieteikumi, ar kuriem noteikti sākt. Ja pacientam pusgada laikā izdodas šos ieteikumus savā dzīvē ieviest un ievērot, un, kontrolējot holesterīnu atkārtoti pēc sešiem mēnešiem, redz, ka efekts ir pietiekošs, cilvēks var turpināt ieviestos paradumus uzturēt," atzīst Alise Nicmane-Aišpure. Tajā pašā laikā viņa piekrīt, ka nav vienkārši šādas pārmaiņas ieviest un uzturēt ikdienā. "Varbūt kādam ir grūtāk atmest smēķēšanu, bet vieglāk sākt sportot un izvēlēties citus produktus ikdienā. Kādam varbūt ir daudz sarežģītāk pietiekoši gulēt, bet viņš var vieglāk atmest smēķēšanu un atsākt kustību apjomu," norāda Alise Nicmane-Aišpure. Ārste min, ka pacientiek iesaka vienkāršas lietas - izkāpt vienu pieturu ātrāk ārā un aiziet līdz darbam kājām, vai, ja uz darbu parasti steidzas, tad vismaz atpakaļceļā izkāp kādu pieturu ātrāk un noiet ar kājām šo gabalu.  "Ir cilvēki, kuri ļoti motivēti un ļoti ātri viņiem izdodas, un arī atkarībā no ģimenes. Jo ģimene ir līdzestīgāka, jo visa ģimene vairāk iesaistās tajā, ka uzturs tiek mainīts, jo vienkāršāk. Ja, piemēram, es savās mājās teikšu, ka gribētu ēst zivis divreiz nedēļā, bet manā mājā neviens zivis neēd, negrib ēst un vaiksta degunu, visticamāk, būs grūtāk. Vai, ja mans partneris regulāri smēķē un mēs smēķējam kopā, un alkohols mūsu mājās ir diezgan lielā daudzumā regulāri, un es izlemju, ka gribu to mainīt, bet mans dzīvesbiedre varbūt nav tik līdzestīgs un bieži vien mani paaicina, lai tomēr atjaunoju vecos paradumus, noteikti noturēties pretī ir sarežģītāk. Tas ļoti atkarīgs no vides, kurā mēs esam, no mājām, no ģimenes." Ja cilvēkam ir izmaiņas holesterīna līmeni, parasti viņi turpina sekot tām un arī cenšas vismaz daļēji ievērot dzīves veida nosacījumus, pirms sākt lietot medikamentus. Vairāk par savu holesterīna līmeni aizdomājas cilvēki vecumā virs 40 gadiem. Nav gluži, ka par holesterīna līmeni interesētos jaunieši.

Gandriz katru dienu Kremļa kontrolētajos medijos parādās kaut kas provokatīvs, nomelnojošs vai melīgs par Latviju. Bet kā saprast, kad nepieciešams reaģēt un atmaskot dezinformāciju, un kad tam labāk nepievērst uzmanību? Bijusī Saeimas priekšsēdētāja un aizsardzības ministre Ināra Mūrniece sarunā ar “Latvijas Avīzes” žurnālistu Māri Antoneviču skaidro, kāpēc viņa nesen steidza iebilst Krievijas propagandistu apgalvojumiem, ka dronu uzbrukumi Pleskavas apgabalam īstenoti no Latvijas teritorijas. Vēl sarunā par izmaiņām Latvijas politikā: "sānslīdēm" jaunajā koalīcijā, kā vērtēt aizsardzības jomas nonākšanu “Progresīvo” pārziņā un jaunā aizsardzības ministra agrākos divdomīgos izteikumus. Kā arī par Krievijas armijas komandiera ģenerālleitnanta Andreja Mordvičeva izteikumiem, ka karš Ukrainā ir tikai sākumposms un turpinājums sekos Austrumeiropā. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ieraksta saturu atbild “Latvijas Avīze”. #SIF_MAF2023 Izmantotā mūzika: 1. Dark Secrets (DECISION) by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/246-dark-secrets-decision- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 2. Spy Story: The Agent by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/84-spy-story-the-agent License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 3. Prosecution, action, trumpets by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/19-prosecution-action-trumpets License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0 4. Ghost Town by Rafael Krux Link: https://filmmusic.io/song/5416-ghost-town- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/

Mežā sēnes dažādas - vāveres un piepes! Vāveres un piepes liksim mierā, bet kas būtu jāzina sēņotājiem par Latvijas mežos augošajām sēnēm, to uzzināsim sarunājoties ar Dabas muzeja mikoloģēm Diānu Meieri un Initu Dānielu, kā arī sazināmies ar "Mēness aptiekas" farmaceiti Jutu Namsoni. Šobrīd dažos Latvijas reģionos ir laba sēņu raža, bet nav liela sugu dažādība. Inita Dāniela norāda, ka šobrīd pati populārāka ēdamā sēne, kas ir visu grozos un par kuru visi jautā, ir dzīslkāta beka, ko uzskata par invazīvu sugu, kas var izspiest arī vietējās sugas. Cilvēki arvien grib pārbaudīt, ko tad ir salasījuši. Tagad saziņa biežāk notiek sociālajos tīklos, uz muzeju vairs tik bieži nenes. Var izmantot arī lietotnes, tā var palīdzēt, bet nevajadzētu ar lietotnes palīdzību izvēlēties, ko ēst, ko neēst. Mikologi ir uzticamāki par lietotnēm.  "Ja jums ir jautājums, vai šī sēne ir ēdama, tad šī sēne nav ēdama jums konkrēti," "tviterī" noskatītu teicienu min Inita Dāniela. "Ja nezini, viņa tev nav ēdama. Viņa tev būs ēdama, kad pazīsi visās situācijas, gan pārmirkušu, gan izžuvušu, gan mazu, gan lielu. Tad vairāk nebūs jautājumu, pazīsi un zināsi. Jautājums vai ir ēdama... Pamazām jāpieradina cilvēki vispār tā nejautāt. Kamēr nezini sugu, jautā, kas tā ir par sēni. (..) Salīdzini, iemācies un tad var jautā, bet tad vairs nebūs jājautā – ēdama vai neēdama." Farmaceite Juta Namsone atzīst, ka ikdienu aptiekā iegriežas kāds, kurš sūdzas, ka pēc sēņu ēšanas ir slikta dūša vai caureja. Reizēm gan sliktu dūšu var izraisīt arī pārēšanas, kā arī tas, ka sēnes ir ceptas sviestā, tām pievienots saldais krējums. Kuņģis brīnās par smago barību, varbūt nemaz pati sēne nav vainīga. Arī abas mikoloģes aicina izgaršot pašas sēnes, kuras nebūt nav treknas, bet vairāk diētisks produkts.  "Sēnēm ir dažāda garša un vislabāk var izbaudīt neko daudz nepievienot. Viegli apcept uz pannas un tad var kārtīgi izgaršot pašu sēni," papildina Diāna Meiere.

Pievienojies Patreon kopienai un baudi "Vai viegli būt?" podkāstu arī ar acīm - https://www.patreon.com/boitoiroi Svaigākās ziņas mūsu Telegram kanālā - https://t.me/vaivieglibut Dalies ar savu saturu podkāsta Facebook grupā - https://www.facebook.com/groups/909750919963089234 Seko mums internetos: https://twitter.com/pirmasieviete https://twitter.com/bookthelittle https://instagram.com/boitoiroi https://instagram.com/kristianagramatina --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/boitoiroi/message

Stāsta muzikoloģe, mākslas doktore Ingrīda Zemzare Vai zini, ka mūzikas lielajām klasiskajām formām visbiežāk sākumā ir kāda priekšspēle? Uvertīra operai, kurā var parādīties jau tālākās varoņu tēmas, ievads simfonijai vai koncertam un tā tālāk… 2022. gadā orķestrim Kremerata Baltica svinējām 25 gadu jubileju. Un arī šiem vētrainajiem gadiem bija ne mazāk vētraina uvertīra! Ir 1993. gads. Latvija ir atkal neatkarīga valsts un grasās svinēt savu 75. gadskārtu. Esmu pieņēmusi Latvijas Republikas vēstnieka Jāņa Petera aicinājumu kļūt par kultūras atašeju vēstniecībā Maskavā, un nu mēs abi sēžam un gudrojam. "Lūdzu, kaut ko lielu!" saka dzejnieks. Jā, mums ir jāpārsteidz Maskava. Viegli pateikt. Nolemjam, ka mēģināsim. Labi, ka man toreiz nebija vēl ne jausmas par starptautisko mūzikas menedžmentu un Peteram jau nu ne tik. Bet tik daudz es sapratu, ka oficiālā ceļā mēs neko nepanāksim – laika palicis vien pāris mēnešu. Nolemju izmantot veco labo draugu būšanu – jā, jā, tik nosodāmu un necaurspīdīgu – un dodos satikt kādreizējo baletskolas skolotāju Juri Kaprāli, lai nodibinātu kontaktus ar Mihailu Barišņikovu un komponistu Georgu Pelēci: lai uzrunātu Gidonu Krēmeru, kurš bijis Georga klasesbiedrs un draugs. Gidons Krēmers Rīgā nebija koncertējis gadus divdesmit. Noskaidrojas, ka pašlaik viņš ir koncerttūrē Japānā. Nebija ne kārtīga interneta, ne mobilo sakaru, bet – ak, laime! – Ārlietu ministrijas preses centrā bija jaudīgs fakss. Tā nu mēs ar Pelēcīti [Georgu Pelēci] ap vieniem naktī ierodamies Ministrijā un es lūdzu savai vēstulītei Gidonam Krēmeram pierakstīt klāt draudzīgas rindiņas no klasesbiedra. Vēstulītē aicinām viņu pārstāvēt savu valsti neatkarības 75. gadadienas svinībās Maskavā. Izrēķinājām, ka fakss viesnīcā sasniegs viņu tieši pirms brokastīm. Neticami, bet saņēmām atsaucīgu atbildi. Tālāk man bija jāsazinās ar viņa tā laika menedžeri Paulsena kungu Vīnē. Aizlidoju uz Vīni un atradu dzirdīgas ausis. Norunājām visu un, kad devos prom, Paulsena kungs palūdza nerakstīt līgumā vārdu "honorārs". Lai tā būtu kabatas nauda, sarunāts? Lidoju atpakaļ un nezināju, kā es to pateikšu Peteram. Viņš bija atvēlējis šīs prezentācijas aktam milzu līdzekļus – kādus 3000 dolāru, un tagad gribu to nosaukt par "kabatas naudu"! Jo tālāk, jo trakāk. Ko iesākšu ar vijolnieku, kaut arī vislabāko pasaulē, bez orķestra? Nolemju likt uz jaunību. Piedāvāju uzaicināt Normunda Šnē vadītos "Rīgas kamermūziķus". Brīnišķīgus jaunus cilvēkus, pilnus entuziasma un enerģijas. Pa pastu nosūtīju Gidonam Krēmeram mazu kasetīti (CD tolaik vēl nebija!) ar ierakstu, un viņš piekrita. Tikai pateica, ka nepieciešams vēl viens koncerts pirms tam. "Prekoncerts", kā to saucam vēl arvien. To izdevās uztaisīt Pēterburgā. Vistrakāk bija ar Maskavas konservatorijas Lielo zāli, kas bija aizņemta gadu uz priekšu. Sapucējos un gāju pie zāles priekšnieka. Izstāstīju savu bēdu – ka 18. novembris parasti ir 18. novembrī un mums to zāli vajag. Laikam tas izklausījās tik komiski, ka viņš atrullēja uz rakstāmgalda lielu vatmaņpapīra loksni, kas bija sagrafēta mēnesim vai ceturksnim, paņēma lielu dzēšgumiju un manā acu priekš sparīgi izdzēsa no grafika kādu austriešu orķestri. Es gandrīz zaudēju valodu, jo respekts pret ārzemniekiem vēl arvien bija ļoti augsts. Tikai ne Maskavā… Koncerti notika, Jānis Peters runāja, Gidons Krēmers ar "Rīgas kamermūziķiem" spēlēja, un beigās visiem par brīnumu viņš uz "Bis!" saucieniem nostājās publikas priekšā un skaidrā latviešu valodā nosauca skaņdarbu, ko spēlēs solo: "Pēteris Plakidis. "Sienāža dejas"." Tajās "Sienāža dejās" bija tik daudz mīlestības: uz savu bērnību, uz savu valodu, par ko viņš raksta savā autobiogrāfijā "Bērnības lauskas", ka kļuva skaidrs: būs turpinājums. Pamazām sākās sagatavošanās darbi, un 1998. gadā pēc konkursiem un mēģinājumiem 9. februārī notika pirmais Kremerata Baltica koncerts. Likme uz jaunatni atmaksājas!

6. JŪNIJS / PALLADIUM RIGA - https://ej.uz/vaivieglibut / VAI VIEGLI BŪT... DZĪVAJĀ? - EP. 100 Pievienojies Patreon kopienai un baudi "Vai viegli būt?" podkāstu arī ar acīm - https://www.patreon.com/boitoiroi Svaigākās ziņas mūsu Telegram kanālā - https://t.me/vaivieglibut Timecodes 0:00 - Intro 5:24 - Apčurāšanas starpgadījums 20:35 - Karbonāde “franču” gaumē 31:03 - Pirkstu sūkāšanas akts 46:19 - Mums Shakira ir mājās 54:17 - Iesūtītais kaku stāsts 1:10:36 - Saruna pulksteņu veikalā 1:28:34 - Kulakova kartupeļu biezenis 1:42:16 - Outro --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/boitoiroi/message

Kultūras rondo reportāžā no topošā Vilhelma Purvīša muzeja. Darīt – latviešu valodā, šķiet, šis trešās konjugācijas darbības vārds, paskaidrojumu neprasa. Tomēr,  meklējot skaidrojumu, atrodam, ka tas nozīmē gan veikt darbību, gan rīkoties un izturēties, gan arī radīt ar savu rīcību un izturēšanos, vai arī būt par cēloni, ka rodas kāds stāvoklis, īpašība vai izjūta.  Tad ir darīšana – kas ir sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds, kas nozīmē arī uzdevums, pienākums, vajadzība. Un vēl trešais vārds – darītājs, darītāja – aktīvs, parasti ar gribu un apziņu apveltīts situācijas dalībnieks. Kultūras rondo stāstā ir gan darīšana gan darītāji, kam darīšana ir arī radīšana un tā ir liela mēroga darīšana, kas kā tādi garaiņi Latvijas kultūrtelpā veicina vārīšanos. Dūdu skaņu pavadījumā grābekļi, dārza šķēres, ķerras, lapu pūtēji un dažāda veida zāģi talcinieku rokās Ogres novada Taurupes pagasta "Vecjaužos" darbojas uz pilnu klapi. Tās ir ainavista Vilhelma Purvīša mājas brīdī, kad rit pirmā no trim šopavasar plānotajām kultūrtalkām. "Vecjaužu" sētā talciniekiem darba uzdevumus dala fonda "Viegli" padomes priekšsēdētāja un nu arī Purvīša muzejmājas vadītāja Žanete Grende. Purvīša mājās kultūrtalkas talcinieku vidū kaimiņi, topošie mākslinieki, fonda "Viegli" dibinātāji un viņu draugi. Mijoties zāģa skaņām ar Latvijas Kultūras akadēmijas tradicionālās dziedāšanas grupas "Saucējas" balsīm pirmās kultūrtalkas laikā uzsvars likts uz apkārtnes sakopšanu, lai Purvīša zēnības laiku ainavas atklātos ikvienam, kurš atbrauks uz "Vecjaužiem", kas starp citu ir vien pusotras stundas brauciena attālumā no Rīgas, bet darāmā 80 hektāru īpašumā bez sava gala, citkārt darba roku prasīsies arī sarkano ķieģeļu ēka, atzīst Žanete Grende. Klausoties fonda "Viegli" iecerēs par to, kāda šī vieta plāno tapt, rodas jautājums, vai šī reiz varētu kļūt par ideālo kultūrtelpu, labi apzinoties, ka pasaulē ideālu vietu nav, pārdomās dalās kultūrtalkotāji Ants Grende no fonda "Viegli", Cēsu mākslas skolas skolotāja Ilma Strazdiņa, bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks un mūziķis Goran Gora. Jau 13. maijā Purvīša muzejmājā Muzeju nakts gaidās atkal būs talka ar vakarēšanu naktī, bet noslēdzošā šī pavasara talka būs 28. maijā, kad mazgās logus, piekārs aizkarus. Tad Purvīša muzejs sāks sezonu, kurā būs gan brīvdabas izstāde "Septiņi gudrie", gan ainavu taka Purvīša acīm. Bet jūnija vidū jauno mākslinieku apbalvojums "Pavasaris. Drosme ziedēt", kad jaunais mākslinieks vai mākslinieku apvienība saņems tūkstoš eiro ceļojumam uz kādu no lielākajiem Eiropas mākslas muzejiem, gluži kā Vilhelma Purvīša laikos.

Dzejnieka Imanta Ziedoņa dzimšanas dienas nedēļā kopā ar aktieri Kasparu Znotiņu dosimies uz Ragaciemu, bet studijā tiksimies ar grāmatas "Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis" veidotājiem un iezīmēsim būtiskākos notikumus, uz kuriem aicina Imanta Ziedoņa fonds "Viegli". Par to un to, kas kuram ir Ziedonis, stāsta rakstnieks Ēriks Hānbergs, fonda "Viegli" padomes priekšsēdētāja Žanete Grende un Imanta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite. Svinot Imanta Ziedoņa 90. dzimšanas dienu, 3. maijā paredzēta izstādes "Es atkal neatvados" un grāmatas "Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis" atklāšana Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Savukārt Ziedoņa muzejs Rīgā piedāvā izstādi "Es atkal neatvados". Izstāde veltīta Imanta Ziedoņa spēcīgajai un daudzšķautņainajai personībai, kura atstājusi nospiedumu uz dzejnieka līdzgaitniekiem un sabiedrību līdz pat mūsdienām. Izstādē iekļauti materiāli no Ērika Hānberga un Ziedoņa muzeja kopīgi atlasītajiem laika biedru stāstiem no grāmatas "Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis". Izstādi papildina līdz šim neredzēti Ziedoņa muzeja, Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma materiāli, kā arī materiāli no privātpersonu arhīviem. Izstāde "Es atkal neatvados" Sporta 2 kvartālā pieejama bez maksas jebkurā diennakts stundā. Par Imanta Ziedoņa deviņdesmitgades svinībām saruna arī raidījumā Starpbrīdis.

Nesen sabiedrība par atklātību "Delna" izveidoja aptauju uzņēmējiem, vai viņi ir saskārušies ar apzinātu reputācijas graušanu un apmelošanu gadījumos, kad tam nav bijis pamata. Pasūtīta un dažādu iemeslu dēļ īstenota nomelnošana jau arī nav nekāds jaunums, bet ar interneta attīstību pasaulē tā ir kļuvusi krietni sarežģītāka problēma. Izskatās, ka tā ir arī Latvijā, vien mēs to varbūt īsti neesam aptvēruši un arī neesam daudz par to runājuši. Kā atšķirt, vai runa ir par pamatotiem vai nepamatotiem pārmetumiem, un ko darīt, ja mēs sastopamies ar tādu apzinātu klaju apmelošanu un reputācijas graušanu? Krustpunktā diskutē sabiedrības par atklātību "Delna" direktore Inese Tauriņa, digitālās komunikācijas konsultante Ieva Knāķe, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes locekle Katrīna Zariņa un "Cobalt" patentpilnvarniece preču zīmju jomā, zvērināta advokāte Līga Fjodorova.  

Ārsti un uztura speciālisti, ko intervēju Cilvēkjaudā, regulāri atgādina, ka, ja gribam labu veselību, tad jāēd vairāk dārzeņu. Viegli pateikt, bet cik viegli to ir izdarīt? It īpaši, ja tie dārzeņi jāiebaro to nīdējiem (parasti vīriem vai bērniem). Es gribu, lai ir viegli, lai ir garšīgi, lai ir interesanti un lai dārzeņu dēļ neizjūk ģimenes. Garšīgs ēdiens ir viena no dzīves baudām. Un ja veselīgi var būt garšīgi, ātri un ar lielu dažādību, tad esmu pati uzmanība.Tāpēc uz sarunu aicināju Ditu Lasi, kurai jau sen sekoju sociālajos medijos. Mani uzrunā Ditas humora izjūta un viņas jēdzīgums. Viņa nesaka, ka kaut kas ir viegli, ja tas tā nav. Un viņa arī neko nesarežģī. Viņa neprasa, lai ievērojam likumus. Viņa izglīto, kā ēst garšīgi, nekvernēt virtuvē un nemocīt tuviniekus.Sarunas noslēgumā pievērsāmies arī Ditas pieredzei par sadzīvošanu ar depresiju. Arī par to viņa runā viegli.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:6:26 Kā sākās ceļš uz garšīga ēdiena gatavošanu un drosmi eksperimentēt14:17 Jauns kosmoss indiešu pavārgrāmatas izskatā; cepti redīsi un zirnīšu saldējums24:15 Triki mājas saldējuma pagatavošanai29:06 “Garšvielu lietošana ir mācīšanās process”42:21 Ceptu redīsu recepte46:01 Idejas, kā uztaisīt garšīgu ēdienu ātrā laikā58:58 Kā pagatavot baudāmus pākšaugu plāceņus1:07:02 Ieteikumi garšīgu dārzeņu pagatavošanai1:18:16 Padomi graudu un pupiņu diedzēšanā1:33:20 Kādi kursi un meistarkleses ir pieejamas Ditas Lases vadībā1:44:30 Depresijas viltīgā daba; vai tā piemeklē arī priecīgus un ar dzīvi apmierinātus cilvēkus1:52:03 Kā noķert pirmos depresijas simptomus un kā sev palīdzēt

Latvijā ir ļoti viegli pašam pat nenojaušot pieskarties telefona ekrānam un negribot noslēgt līgumu par pakalpojumiem, kurus negrasāties izmantot un pēc tam maksāt. Kāpēc tas ir iespējams, Krustpunktā analizē Patērētāju tiesību aizsardzības organizācijas Otrās patērētāju kolektīvo interešu uzraudzības daļas vadītājs Dainis Platacs, Saeimas juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins, tehnoloģiju apskatnieks Lauris Āboliņš, TELE2 sabiedrisko attiecību vadītājs Oskars Fīrmanis un LMT Privātpersonu apkalpošanas dienesta direktore Ilze Saulīte. Apmēram pirms mēneša tviterī ierakstīju, ka mūsu telefona rēķinā ir parādījušās lielākas naudas summas. Tad atklāju, ka ik nedēļu tiek skaitīts par spēlītēm trīs eiro, kuras jaunākais puika spēlējot telefonā. Runāju ar puiku, tam uzreiz asaras, sakot, ka viņš neko neesot serveros spēlējis, nedz abonējis. Atradām krietni vēlāk, ka viņam jau divus mēnešus bija pienākušas īsziņas, kurās bija rakstīts: "ja gribat spēlēt, tad spiediet uz šo linku, bet, ja negribat spēlēt, tad sūtiet atteikuma īsziņu uz kaut kādu numuru". Viņš nebija to sapratis, neko nebija sūtījis, un tāpēc arī katru nedēļu tā rēķina summa pieauga par trim eiro. Sāga izvērtās garāka un saspringtāka, bet negaidīju, ka mans ieraksts tviterī izraisīs tādu ķēdes reakciju. Šķiet, kopš vadu Krustpunktā, reti esmu saņēmis tik daudz vēstuļu un līdzīgu stāstu par vienu to pašu. Ar niansēm, protams, bet ar līdzīgu vēsturi.  Iznāk, ka Latvijai ir ļoti daudz cilvēku, kas nezinot it kā ir noslēguši attālinātus līgumus un maksā par pakalpojumiem, kurus neizmanto. Plašā rezonanse arī mūs ir mudinājusi šim tematam pievērsties nopietnāk.     

Rūmī "Divrindes" - Kultūras rondo pārlasām persiešu dzejnieka Džalāledīna Muhammeda Rūmī citātu izlasi, kuru latviešu valodā pārnesis Raimonds Ķirķis, bet ilustrējusi māksliniece Ieva Krūmiņa.  Imanta Ziedoņa fonds "Viegli" latviski izdevis persiešu dzejnieka Džalāledīna Muhammeda Rūmī (1207–1273) citātu izlasi "Divrindes" ar mākslinieces Ievas Krūmiņas ilustrācijām. "Pēc dažādiem avotiem Rūmī ir viens no populārākajiem un komerciāli veiksmīgākajiem dzejniekiem mūsdienās. Dažādi autora citāti ir pārpludinājuši attēlus internetā, kafejnīcu skatlogus, blogus un pašpalīdzības grāmatas, pat nenojaušot, ka tie ir tieši Rūmī spalvas darbi," norādīja izdevēji. "Džalāledīns Muhammeds Rūmī, senais Meistars (Mevlevī), dzimis uz mūsdienu Tadžikijas un Afganistānas robežas Centrālāzijā. Rūmī tulkojumā latviešu valodā nozīmē "no Romas". Autors, būdams pusmūžā, satiek savu īsto dzīves skolotāju un mīlestību Šamsu no Tabrīzas (1185–1248), kurš iedvesmo izcilo persiešu dzejnieku rakstīt. Rakstīt tā, lai, tobrīd nevienam pat nenojaušot, desmit gadsimtus vēlāk viņš būtu viens no populārākajiem dzejniekiem ASV un labi zināms visā pasaulē," skaidro fonda "Viegli" pārstāvji.  

Murālis, kā laikmetīgās mākslas veids un iespēja pievērst sabiedrības uzmanību laikmetīgas mākslas procesiem. Par "Mākslai vajag telpu" un Imanta Ziedoņa fonda "Viegli" pārrunājam Kultūras rondo studijā. Stāsta Imanta Ziedoņa fonda „Viegli” iniciatīvas izglītībā „Ziedoņa klase” vadītāja Elizabete Pavlovska, fonda „Makslai vajag telpu” vadītāja, kuratore Katrīna Jaunupa un māksliniece Luīze Rukšāne. Imanta Ziedoņa fonda "Viegli" iniciatīva izglītība "Ziedoņa klase" realizē Eiropas Ekonomiskās zonas programmas projektu, kura laikā izglīto sabiedrību, īpaši jauniešus par laikmetīgo mākslu un kultūru. Projekta ietvaros jau tapuši trīs murāļi trīs Latvijas pilsētās - Talsos, Smiltenē un Adažos. Kopumā tādi būs pieci - nākamā gadā iecerēts murāļus veidot kāda Zemgales un Latgales pilsētā. Ir jau izvēlēti mākslinieki un tapušas pirmās skices.

Maksāt par privātmājas apkuri vien pāris desmitus eiro mēnesī, vai pat mazāk! Piemēram, skolas sporta zāles apkures izmaksas būtu apmēram 500 eiro gadā. Teiksiet, tā nevar būt. Var, ja ēka būvēta pēc pasīvās mājas principiem un par to var pārliecināties Ādažos, Brīvajā Valdorfa skolā. Cik viegli šādu māju uzbūvēt, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta pasīvo ēku ražotnes SIA "i2" vadītājs Krists Slokenbergs, biedrības "Passive House" Latvija valdes loceklis Krišjānis Kalnciems, pasīvo ēku arhitekts Ervīns Krauklis un Uldis Pabērzis, kurš dzīvo pasīvajā ēkā.

Šis ir izcilā ainavista Vilhelma Purvīša 150. jubilejas gads. Fonds "Viegli" viņa dzimtajās mājās veido muzeju un radošuma centru. Un Amerikā satiek Purvīša meitu. Simtgadīgās Marionas Vitans pēdējā intervija.

Ziedoņa muzejs radoši gatavojas Imanta Ziedoņa jubilejai nākamā gada maijā un aicina iesaistīties atmiņu grāmatas tapšanā par dzejnieku. Par gatavošanos jubilejai stāsta Imanta Ziedoņa muzeja jaunā direktore Rūta Šmite, Imanta Ziedoņa fonda "Viegli" padomes priekšsēdētāja Žanete Grende, grāmatas "Amizantais Imants Ziedonis" veidotājs Ēriks Hānbergs. "Šī grāmata radās kā tās pēkšņums, atceroties, cik daudz uzsmaidīt, pajokot, apcelt, pārsteigt ir spējīgs Imants Ziedonis dažādās sabiedrībās un gribējās, lai Latvijas lasītājs uzzina, kāds Imants gadu gaitā ir bijis kā sarunu biedrs, kā vella dzinējs, kā omulīgs cilvēks," par topošo grāmatu atklāj Ēriks Hānbergs. Daudzreiz uz dažādām tikšanās reizēm abi devušies kopā un bieži cilvēki sastingst, kad ierodas Dzejnieks. "Viņš momentā ar kaut kādu dzirkstelīgumu atkausē. Kaut vai, kad bija konkurss "Daudzinātākais cienasts novadā", vienā lauku sētā saimniece, gatavodama mums cienastu, griež rabarberu mazos gabaliņos. Visi sastinguši - ieradies Dzejnieks. Imants uzdod vienu nopietnu jautājumu - no kura gala jūs sākat griezt parasti? Un sabiedrība uzreiz atraisās," atminas Ēriks Hānbergs. Ēriks Hānbergs rosinājis saukt visu Latviju, lai taptu grāmata "Amizantais Imants Ziedonis". Būs arī izstāde. "Tagad ir brīdis pārskatīt fotogrāfijas, vēstules. Imantam bija niķis, skaists niķis, ierakstīt kaut kur kādus dzejolīšus. Pazīstu vienu sievieti, kur Imants ir ierakstījis skapī novēlējumu. Pārskatiet skapju atvilktnes un sūtiet mums," mudina Žanete Grende. "Ja žēl sūtīt oriģinālus, nofotografējiet. Ir svarīgi sajust to, kā Ziedonis mēdza teikt, prieka vibrāciju. Tā ir ļoti svarīga mums visiem."  "Visi, kuri grib nosmieties, piedāvāsim šo izstādi. Būt priecīgiem," bilst Žanete Grende. "Uzsmaidīt, smaidīt un smieklos būt. Varu ziņot, ja runa ir par grāmatu, izknābājot no drukātā, gan uzklausot cilvēkus, gan lasot vēstules, kas iesūtītas, man jau ir 100 epizodes pilnīgi gatavas," atklāj Ēriks Hānbergs. Sūtīt dažādas liecības un atmiņas, kas saistās ar Imantu Ziedoni var jebkurā laikā, ja gribētos, lai epizode iekļūst arī grāmata "Amizantais Imants Ziedonis", ieteicams sūtīt vēlākais līdz Ziemassvētkiem. Sūtīt var vēstuli aploksnē uz muzeju, adrese: Sporta iela 2, Rīga vai elektroniski uz e-pastu: info@ziedonamuzejs.lv Rūta Šmite bilst, ka jubilejas gadā būs jauni Imanta Ziedoņa rakursi, ko akcentēs muzejā Murjāņos. Viens no tiem - Imants Ziedonis un bērni, bērnu literatūra, suņa Fuņa tēls. "Un arī Imants Ziedonis kā dārznieks, jo viņam ir skaists dārzs apkārt Murjāņu mājai, viņa un arī Ausmas Kantānes veidots un kopts. Imants Ziedonis pats daudzkārt ir teicis, ka viņš negribēja būt dzejnieks, gribēja būt dārzkopis," stāsta Rūta Šmite. Žanete Grende atminas, ka Imants Ziedonis viņai daudz stāstījis, kādu grib muzeju. "Viņš man stāstīja, ka muzejam jābūt par pieredzi. Muzejs nav par mani, muzejs ir par sevis un pasaules izzināšanu, par latviskumu, jaunrade ir galvenais. Es domāju, ka Imants ļoti gribētu, ka tā tas notiek," atzīst Žanete Grende. "Ziedoņa īpatnība ir tā, ka viņš ir daudz ceļojis pa Latviju. Arī mēs šobrīd daudz braucam dažādas ekspedīcijās, vienalga, kur mēs aizbraucam, cilvēki saka, ā, Imants te bija. Atceros, kā viņš šajā kultūras namā lasīja dzeju, vai lauku sētā. Cilvēki vēl joprojām atceras. Man ir sajūta, ka viņš nemaz nav nomiris, ka viņš tūlīt piezvanīs, atnāks, kaut kur būs jāiet, kaut kur jābrauc."

Viesojamies Imanta Ziedoņa muzejā “Dzirnakmeņi” Murjāņos. Laikā, kas šai paša celtajā mājā vēl dzīvoja dzejnieks un aktrise Ausma Kantāne, gada lielākā viesu sanākšana bija Imantos, mājas saimnieka vārda dienā - 1. jūlijā. Šis būs stāsts par dzejnieku Imantu Ziedoni, aktrisi Ausmu Kantāni un viņu “Dzirnakmeņiem”. Braucot pa Valmieras šoseju, neskaitāmas reizes biju acījusies, kur tad ir tas Ziedoņa muzejs. No Rīgas puses iebraucot Murjāņos, strauji jāgriež pa labi, un tālākais ceļš līdzinās kritienam pasaku akā. Nebruģētajam ceļam straujš kritums, nākas ienirt augstu koku zaļumā. Imanta Ziedoņa muzejs vairākkārt redzēts Latvijas televīzijā rādītos kadros, taču dzīvā pieredze salika gluži citus akcentus. Pirmais pārsteigums jau bija pats ceļš līdz muzejam, Murjāņi padomjlaikā kļuva par galvaspilsētas inteliģences iecienītu atpūtas vietu, pa ceļam virkne ar padomjlaika vasarnīcām. Šikākas par prastļaužu mazdārziņiem, bet līdz šur tur vēl nesagruvušo 20. gadsimta sākumā būvēto Gaujas malas villu greznībai (viena tāda seno laiku pils tiek šobrīd atjaunota “Dzirnakmeņiem” kaimiņos), tomēr netiek. Pieminot nesen mūzībā aizgājušo aktrisi Ausmu Kantāni, sociālos tīklus apceļoja youtube video – abi skaisti, vēl jauni, saspēlējušies, sēž pašu rokām, no Ragaciema atvestām zvejas tīklu auklām darinātos atpūtas krēslos, un ampelējas – viens otru  intervē. Tikusi pie muzeja ceļveža – burtnīcas “Muzeja ceļa piezīmes” noskaidroju, ka neparastā ēka “Dzirnakmeņos” tapusi laikā no 1970. līdz 1975. gadam, process sīki un smalki aprakstīts arī Aivara Berķa un Imanta Ziedoņa grāmatā “No Jāņiem līdz Murjāņiem”. Bet mana došanās uz “Dzirnakmeņiem” bija kā Antiņa jājiens stikla kalnā – tuvoties šai vietai mēģināju trīs dažādos lokos. Pirmais no tiem, medijos redzētie kadri un interneta vide – vietnē e-dzirnakmeņi muzejs izstaigājams virtuāli. Otrreiz uz “Dzirnakmeņiem” devos šī gada Muzeju naktī. Maijā bija iespēja izstaigāt tikai muzeja āra teritoriju, galveno iespaidu veidoja muzejnieku rosības nesenākais slānis -  pēc mājas saimnieku laika būvētas ēkas, muzejnieku radīti vides objekti – kā budistu lūgšanu dzirnas ar latvju zīmēm vai piramīdas spāru izcelts bišu strops. Trešo reizi “Dzirnakmeņos” ierodos iepriekš piesakoties, un patiešām esmu gaidīta. Caur stikla sienu mani ieraugot, Agnese Pētersone nāk pretim, piedāvā tēju. Pēc mirkļa ierodas muzeja vadītāja Rūta Šmite, kas šai amatā tikai trīs mēnešus kopš nomainījusi iepriekšējo vadītāju Žaneti Grendi, viņa ir atvedusi bišu stropu rāmīšus. Mani tas pārsteidz: Imanta Ziedoņa un Ausmas Kantānes laiks “Dzirnakmeņos” bija no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem līdz deviņdesmito gadu vidum. 1994. gadā dzejniekam pasliktinās veselība, Čikāgā tika veiktas vairākas sirds operācijas.  “Dzirnakmeņi” divtūkstošo sākumā tiek pārdoti fondam “Viegli”, un pirmos gadus te ir “mūzu mājoklis” burtiskā nozīmē – tiek ierakstīti “Viegli” divi pirmie albumi, taču līdz ar to šī ir diezgan elitāra, radošu nometņu, koncertu vieta. Plašākai sabiedrībai muzejs tiek atvērts jau pēc dzejnieka aiziešanas mūžībā, 2015. gada rudenī. “Dzirnakmeņi” ir muzeja galvenā mājvieta, taču fondam “Viegli” paralēli ir vēl daudz citu iniciatīvu, un tāda bijusi arī Imanta Ziedoņa viena no viņa muzeja vīzijām. Ka viņa muzejam nemaz tik nav obligāti jābūt ēkai.

Pēc Covid-19 pārslimošanas fiziski aktīviem cilvēkiem ir vēlme ātri atgriezties pie sev ierastajām sporta aktivitātēm, bet visu jādara ar mēru un slodze jāpalielina pakāpeniski. Par sportiskām aktivitātēm pēc slimības pievarēšanas saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. VCA fizikālās medicīnas un rehabilitācijas dienesta vadītāja Guna Vītoliņa skaidro, ka atgriešanās pie fiziskajām aktivitātēm saistīta ar to, kāda ir bijusi slimības gaita. Viegli izslimojuši dzīvo kā līdz šim. Ja ir nespēks, nevajadzētu trenēties tādos sporta veidos, kādos nav trenējušies līdz šim. Pakāpeniski var atgriezties pie iepriekšējām ikdienas aktivitātēm. Ja vidēji viegli slimojuši mājās, vajadzētu sākt nevis pastāvīgi fiziskās aktivitātes, bet vismaz pāris reizes fizioterapeita uzraudzība Smagākā grupa, kas bija slimnīcā, pat reanimācijā, tiem noteikti jāatsāk fiziskās aktivitātes speciālista uzraudzībā mājās vai pat stacionārā. Sākumā aktivitātēm vajadzētu būt mierīgā ritmā – ikdienas aktivitātes mājās, kad pašsajūta ir labāka, slodzi var palielināt. Jādara tas, jo iepriekš darījis, nav pēkšņi jāsāk skriet. Ja cilvēks ir nūjojis, var noiet kilometru, ja pašsajūta ir laba, nākamā reizē pieliek klāt vēl 500 metrus. Jāvēro, jāpārbauda pulss, ja tas stipri palielinās, slodzi nevar palielināt. Guna Vītoliņa norāda, ka jāiemācās ieklausīties sevī, nevajag celt paniku, ka kļūstu vājāks. Pakāpeniski jāpalielina fiziskās aktivitātes. Tiem, kas viegli izslimojuši Covid-19, lai atgrieztos pie iepriekšējām aktivitātēm, parasti vajag mēnesi, divus. Ja slimība ir bijusi vidēji smaga, atgriešanās pie iepriekšējām fiziskām aktivitātēm prasīs trīs mēnešus un ilgāku laiku.  Ja slīmības gaita bijusi smaga, tas prasīs gadu, pat vairāk. Cilvēkiem rodas arī emocionālās problēmas, ka nespēj tik ātri atgriezties pie iepriekšējā dzīves veida. Speciāliste iesaka arī emocionāli atjaunoties, nevis vienam doties pastaigās, sportot, bet vingrot grupās, ja tas iespējams. Arī fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks norāda, ka svarīgi pakāpeniski atgriezties pie fiziskām aktivitātēm un vērot savu pašsajūtu. Visu laiku jāieklausās savās sajūtās un pašsajūtā!

20.02.2022 | Podkāsta video versija: www.patreon.com/boitoiroi --- Send in a voice message: https://anchor.fm/boitoiroi/message

Atzīmējot latviešu ainavista Vilhelma Purvīša (1872–1945) 150 gadu jubileju, Kultūras rondo izzinām, kā top jaunā grāmata par meistaru, kuru raksta mākslas vēsturniece Kristiāna Ābele, un izstāde „Purvītis”, kas maija beigās būs skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Interesēsimies arī, kas notiks ar viņa dzimtajām mājām ”Vecjaužiem”, ko savā pārziņā pārņēmus fonds "Viegli". 3. martā, Vilhelma Purvīša 150. dzimšanas dienā, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs rīkoja preses konferenci. ievadam, lai sajustu tās atmosfēru, fragments no muzeja direktores Māras Lāces teiktā. Šobrīd top monogrāfisks darbs par Vilhelmu Purvīti un izstāde. Saruna ar monogrāfijas autori Kristiānu Ābeli un izstādes "Purvītis" kuratori Aiju Brasliņu. Saruna notika Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krātuvē, kur arī glabājas Purvīša gleznas. Vēl uz sarunu par Vilhelmu Purvīti aicinām fonda "Viegli" vadītāju Žaneti Grendi un Margarētu Lestrādenu, Nīderlandes pilsoni, kura fondam "Viegli" uzdāvinājusi savā īpašumā esošās Vilhelma Purvīša dzimtās mājas "Vecjauži".  

15.02.2022 | Podkāsta video versija: www.patreon.com/boitoiroi --- Send in a voice message: https://anchor.fm/boitoiroi/message

23.01.2022 | Podkāsta video versija: www.patreon.com/boitoiroi --- Send in a voice message: https://anchor.fm/boitoiroi/message

16.01.2022 | Podkāsta video versija: www.patreon.com/boitoiroi --- Send in a voice message: https://anchor.fm/boitoiroi/message

“Henrijs Pērsels. Džezbaroks” – Rīgas Doma vēsturiskajā 13. gadsimta Kapitula zālē 26. februārī skanēs koncerts, kurā piedalīsies divi šā gada Lielās Mūzikas balvas nominanti – kontrabasists Jānis Rubiks un ērģelnieks Aigars Reinis, kā arī dziedātājs Jānis Strazdiņš un baroka vijolniece Lāsma Meldere-Šestakova. Angļu baroka mūzika apvienosies ar viegli džezīgām noskaņām un nelielām improvizācijām. Par gaidāmo koncertu plašāk stāsta Aigars Reinis.

09.01.2022 | Podkāsta video versija: www.patreon.com/boitoiroi --- Send in a voice message: https://anchor.fm/boitoiroi/message

06.01.2022 | Podkāsta video versija: www.patreon.com/boitoiroi --- Send in a voice message: https://anchor.fm/boitoiroi/message

12.12.2021 | Podkāsta video versija: www.patreon.com/boitoiroi --- Send in a voice message: https://anchor.fm/boitoiroi/message

05.12.2021 | Podkāsta video versija: www.patreon.com/boitoiroi --- Send in a voice message: https://anchor.fm/boitoiroi/message

28.11.2021 | Podkāsta video versija: www.patreon.com/boitoiroi --- Send in a voice message: https://anchor.fm/boitoiroi/message

Turpinu iesākto ceļu, cenšoties par lielo tēmu aprunāties ar visiem, kuri saistīti ar Ziedoņa muzeju vai fondu "Viegli". Ar Kristianu iepazinos muzejā, protams. Neatceros, kurš gads tas bija, taču uz sarunu viņu aicināju jau agrāk, bet lietas notiek īstajā vietā un laikā. Sarunā pacēlām arī tādu tēmu kā mīlestības vienlīdzību ar Dievu, par ko man pašam nācies domāt pēdējo mēnesi.

24.11.2021 | Podkāsta video versija: www.patreon.com/boitoiroi --- Send in a voice message: https://anchor.fm/boitoiroi/message

20.11.2021 | Podkāsta video versija: www.patreon.com/boitoiroi --- Send in a voice message: https://anchor.fm/boitoiroi/message

Ar Agiju iepazināmies pirms vairākiem gadiem, kad kopā strādājām fonda "Viegli" un Ziedoņa muzeja projektos. Šī būs gara un vērtīga saruna. Teju pirmo stundu tā kārtīgi nemaz nepieķērāmies mīlestības tēmai. Runājām par latviešu tautu, cieņu, mīlestību un naidu. Tāpat Agija bija atnesusi vairākus dzejoļus par šo tēmu. Foto autors: Kitija Jurcika

24.10.2021 | Podkāsta video versija: www.patreon.com/boitoiroi --- Send in a voice message: https://anchor.fm/boitoiroi/message

17.10.2021 | Podkāsta video versija: www.patreon.com/boitoiroi --- Send in a voice message: https://anchor.fm/boitoiroi/message