Podcasts about riharda

21. februāra vakarā Latvijas Nacionālajā operā pirmizrāde – Riharda Štrausa opera „Salome”. Jūdejā notiekošo stāstu režisors un scenogrāfs Alvis Hermanis pārcēlis uz nākotnes Izraēlu – vietu, kur ideoloģiju un reliģiju mezgls sapinies visciešāk. Uzvedumu veido muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, titullomu jauniestudējumā interpretēs viesmāksliniece Astrida Keslere. Šis būs jau piektais „Salomes” iestudējums mūsu Baltajā namā. Kā ierasts, pirms gaidāmās pirmizrādes izglītojošo pasākumu ciklā Operas Jaunajā zālē notika sarunas par Riharda Štrausa operas „Salome” jauniestudējumu, arī operas vēsturnieka Mikus Čežes lekcija, minot gan zīmīgus „Salomes” iestudējumus uz operu skatuvēm, arī kino versijas, gan sniedzot ieskatu operas tapšanas vēsturē un, protams, atskaņojot muzikālus fragmentus. Vakara vadītāja Liene Jakovļeva iztaujāja jauniestudējuma režisoru un scenogrāfu Alvi Hermani un horeogrāfi Elzu Leimani. Pārsteigums iestudējumā svarīgs, tāpēc sarunās atklāja nedaudz. Oskara Vailda franciski rakstītā drāma „Salome” (1891.) tika pārtulkota vācu valodā un paša komponista Riharda Štrausa pārveidota kļuva par operas libretu. Pirmiestudējums notika 1905. gada 9. decembrī Drēzdenes Karaliskajā opernamā un kļuva par patiesu triumfu. Latvijas Nacionālajā operā līdz šim pieredzēti četri spilgti „Salomes” iestudējumi, kuros titullomas interpretējušas tādas izcilas solistes kā Milda Brehmane-Štengele, Žermēna Heine-Vāgnere, Solveiga Raja un Ieva Kepe. Pirmizrādē Salomes lomā būs soprāns Astrida Keslere, viņa ar šo lomu debitējusi Antverpenes operā, savukārt Hērods – beļģu tenors Tomass Blondels. Mākslinieks atveidos Hērodu divos jauniestudējumos:  pirmo Flandrijas operā un baletā Antverpenē, un otru pie mums Rīgā.  Citas galvenās lomas interpretēs starptautisku atzinību guvušie latviešu dziedātāji Egils Siliņš Johanāna un Zanda Švēde Hērodijas lomā. Jauniestudējuma „Salome” radošajā komandā vēl noteikti jāmin videomāksliniece Ineta Sipunova, kostīmu māksliniece Jana Čivžele un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Vēl tikai atgādinām sižeta līniju: Noslēpumainie „Salomes” notikumi vēsta par nepiesātināmu mīlestību. Jūdejas princeses Salomes sirds iekvēl kaislē pret jaunās ticības pravieti Johanānu. Kad valdnieks Hērods lūdz Salomi viņam dejot, viņas pieprasītā samaksa ir nežēlīga -  princese vēlas pravieša galvu. Operas „Salome” jauniestudējums tiks izrādīts arī 23.februārī,  2. un 20.martā, arī Rīgas Operas festivāla programmā 6.jūnijā.

Lielās mūzikas balvas laureāte dziedātāja Katrīna Paula Felsberga Kultūras rondo stāsta par gaidāmo “Rudens kamermūzikas festivāla” vokālās mūzikas koncertu un turpmākajam iecerēm. Viņai ir jau arī trīs lomas Latvijas Nacionālās opreas izrādēs. “Rudens kamermūzikas festivālu” 17.oktobrī “Dzintaru koncertzāles” Mazajā zālē noslēgs emocijām bagāts un mīlestības pilns vokālās mūzikas koncerts. Viens no pasaules izsmalcinātākajiem vokālās mūzikas pianistiem Malkolms Martino un Lielās mūzikas balvas laureāte, dziedātāja Katrīna Paula Felsberga koncertprogrammā savīs austriešu dziesmu ģēniju daiļradi un latviešu vokālās mūzikas klasiku. Klausītājus priecēs  Riharda Štrausa, Franča Šūberta, Klāras Šūmanes, Hugo Volfa un Lūcijas Garūtas mūzika. Sarunas laikā viņa daudz smejas un mazliet arī demonstrē, ko no dziedātājas prasa daži laikmetīgie komponisti. Un pastāsta arī par kādu kamermūzikas tradīciju Vācijā. Katrīna Paula Felsberga studējusi Berlīnē, bet uz "Knīpām un Knauķiem" viņu aizveda jau trīs gadu vecumā.

Raidījumā Piespēle runājam par Latvijas delegācijas izcilo sniegumu Parīzes paraolimoiskajās spēlēs. Tur latvieši izcīnīja trīs zelta un vienu sudraba godalgu, bet divi zelti parajātniekam Rihardam Snikum. Lielā intervija ar Snikus pirmo treneri Olgu Šelleri. Nedēļas topā: Futbola izlase UEFA Nāciju līgas spēlē uzvar Fēru salas ar 1:0; Latvijas Futbola federācijas vadītājs Vadims Ļašenko apciemo ekonomikas ministru Viktoru Valaini no Zaļo un Zemnieku savienības; Gatavojamies Latvijas-Igaunijas basketbola līgas sezonai; Basketbolists Dāvis Bertāns paraksta līgumu ar tikko izveidoto Dubaijas klubu; Paralimpiešu sagaidīšana pie Brīvības pieminekļa.

Soprāns Ilze Grēvele-Skaraine, baritons Rihards Millers un pianiste Ērika Millere izveidojuši romantisku kamermūzikas programmu "Romantisma serenādes", kas 29. jūnijā pulksten 19 izskanēs Latgales vēstniecības "Gors" Mazajā zālē, bet pēcāk arī Durbē un Jēkabpilī. Bet jau šobrīd ar visiem trim māksliniekiem tiekamies "Klasikas" studijā.  Koncertprogrammas pamatā ir Franča Šūberta, Roberta Šūmaņa un Riharda Štrausa daiļrade, kura spilgti parāda vācu romantisma mūzikas attīstību no šī stila sākumiem Šūberta daiļradē līdz tā noslēguma posmam Riharda Štrausa opusos. Šī koncertprogramma būs kā ceļojums caur vācu romantisma laika Lied žanram. Programmā klausītājiem būs iespēja dzirdēt tādas dziesmas kā Franča Šūberta balādi Der Zwerg ar Heinriha Heines dzeju, Riharda Štrausa dziesmu ciklu soprāna balsij Mädchenblumen, kā arī citas pazīstamas un ne tik pazīstamas Lied žanra melodijas. Šī koncertprogramma klausītājiem būs vienreizēja iespēja iepazīties ar vācu romantisma mūziku, kā arī ieskatīties tā laika cilvēku dvēseles pārdzīvojumos. Koncerta klausītājus ar programmu un dziesmu saturu iepazīstinās Orests Silabriedis. Sarunā ar Ilzi Grēveli-Skaraini, Rihardu Milleru un Ēriku Milleri uzzinām vairāk par gaidāmo koncertprogrammu: cita starpā arī to, ka Edvarda Grīga, Riharda Štrausa un Franča Šūberta mūzikā atklāsies mīlestības dažādais raksturs – no pikantas koķetēšanas līdz lielam dramatismam...

Tas notika pēc dēla Zīgfrīda piedzimšanas 1869. gadā. Riharda Vāgnera sieva Kozima, kurai dzimšanas diena bija 24. decembrī, vienmēr to svinējusi 25. decembrī, un tieši šādā 1870. gada Ziemassvētku rītā arī pirmo reizi skanēja šis skaņdarbs. Trībšenē, kas mūslaikos ir Lucernas daļa Šveicē, uz Vāgneru villas kāpnēm bija sapulcējies neliels 15 mūziķu ansamblis no Cīrihes ”Tonhalle” orķestra, un tā laika ievērojamā diriģenta Hansa Rihtera vadībā viņi spēlēja idilli, kamēr Kozima vēl nebija pat modusies. Hanss Rihters ir tas pats maestro, kurš vēlāk kļuva par Vāgnera “Nībelunga gredzena” pilna cikla pirmo diriģentu Baireitā. Savā dienasgrāmatā, kas rakstīta bērniem, Kozima raksta: “Par šo dienu, mani dārgie bērni, es jums neko nevaru pastāstīt — nedz par savām jūtām, nedz par savu garastāvokli – neko, neko. Es jums tikai sausi un skaidri pastāstīšu, kas notika. Pamostoties dzirdēju skaņu, tā kļuva arvien spējāka, vairs nevarēju saprast, vai esmu vēl sapnī, jo skanēja mūzika, un kāda mūzika! Un, kad tā izskanēja, pie manis kopā ar pieciem bērniem ienāca Rihards un pasniedza man savu “Simfoniskā dzimšanas dienas apsveikuma” partitūru. Acīs man bija asaras; Rihards ar savu orķestri tā iesvētīja mūsu Trībšeni uz visiem laikiem! “Trībšenes idille” — tā sauc darbu. Pusdienā ieradās doktors Zulcers, noteikti svarīgākais no Riharda draugiem! Pēc brokastīm orķestris atkal sapulcējās, un tad apakšstāvā atkal atskanēja “Idille”, kas mūs visus aizkustināja vēl vairāk; pēc tam skanēja “Loengrīna” kāzu maršs, Bēthovena Septets un, nobeigumā, atkal “Idille”— beidzot es saprotu visu Riharda slepenību, rakstot šo darbu.” Svarīgi piebilst, ka pārim bija īpašs iemesls atzīmēt visu 1870. gadu kopumā, jo pēc ārkārtīgi sarežģītām sešus gadus ilgām attiecībām un trim kopīgiem bērniem viņi beidzot apprecējās 25. augustā protestantu baznīcā Lucernā. Interesanti, ka “Idilles” kulminācijā Vāgners ierakstījis trompetei dažas frāzes, kas ilgst vien 13 taktis; Hanss Rihters speciāli šim notikumam bija slepenībā mācījies spēlēt trompeti; runā, ka šim nolūkam viņš esot devies ar laivu Lucernas ezera vidū, lai neviens nedzirdētu un neuzzinātu, ka viņš vingrinās. Sākotnēji darbs rakstīts nelielam kamerorķestrim, kurā ir 13 spēlētāji: flauta, oboja, divas klarnetes, fagots, divi mežragi, trompete, divas vijoles, alts, čells un kontrabass, tik maza orķestra sastāvs, protams, rada intīmu, kamerīgu skaņu, taču šādam sastāvam ir arī praktisks iemesls — diez ko vairāk mūziķu nesatilptu uz Vāgneru villas trepēm. Varbūt šī “Idille” arī būtu palikusi kā privāta dzimšanas dienas dāvana, taču 1878. gadā, risinot finansiāla rakstura problēmas, Vāgners nolemj partitūru pārdot nošu izdevējam Bernhardam Šotam. Darba sākotnējais nosaukums bija “Trībšenes idille ar Fidi putnu dziesmām un oranžu saullēktu kā simfonisks dzimšanas dienas apsveikums”. Fidi bija ģimenes segvārds, mīļvārds viņu dēlam Zīgfrīdam. Vāgners reiz teicis, ka idilles tēma viņam ienākusi prātā jau 1864. gada vasarā skaistā vietā netālu no Minhenes, no kuras paveras skats uz Štarnbergas ezeru; iespējams, ka tieši šeit Kozima un Rihards esot noslēguši savas slepenās mīlas savienību. Vāgnera mājkalpotāja Anna, daloties atmiņās, stāsta, ka tā gada jūlija pirmo nedēļu Kozima esot viesojusies šajā Vāgnera Minhenes mājā un neesot bijis pārlieku grūti saprast, ka viņus vieno romāns. Daļu muzikālā materiāla Vāgners izmantoja savas operas “Zīgfrīds” beigu cēlienā Brinhildes un Zigfrīda mīlas duetā, kā arī Prologā pēdējā Nībelungu gredzena operā “Dievu mijkrēslis”. Stāstīja klarnetists un diriģents Guntis Kuzma.

17. martā Latgales vēstniecībā GORS un 23. martā Dzintaru koncertzālē pirmoreiz izskanēs Riharda Dubras cikla "Krustaceļa vīzijas. Gaisma" pirmatskaņojums. Pianists Reinis Zariņš ir jaundarba tapšanas rosinātājs un būs arī pirmatskaņotājs. Reinis Zariņš: "Kad lūdzu Rihardam Dubram uzrakstīt man kādu skaņdarbu saistībā ar Lieldienām, es nepavisam negaidīju, ka no viņa ‘‘izlauzīsies'' tik nozīmīgs darbs kā šis koncerta apjoma opuss "Krustaceļa vīzijas. Gaisma". Rihards ar šo 15 daļu ciklu ir paplašinājis tradicionālo Krusta ceļa stāstu, uzsākot to jau no Zaļās Ceturtdienas vakara Ģetzemanes dārzā un iekļaujot nozīmīgu teoloģisku interpretāciju par Lielās Piektdienas notikumiem. Šis darbs ir patiešām nozīmīgs ieguvums pasaules klaviermūzikas repertuāram, un, līdzīgi kā vēl viena katoļa Olivjē Mesiāna Ziemassvētku meditācija klavierēm "20 skatieni uz jaundzimušo Kristu", arī Dubras meditācija par Kristus Krusta ceļu ir vienlaikus gan iespaidīgs koncertskaņdarbs, gan neaizmirstams garīgs svētceļojums". Tradicionāli Krustaceļa pieturvietu skaits ir14, dažreiz tomēr pievienota vēl 15. pietura – "Augšāmcelšanās". Riharda Dubras 15 daļu cikls paplašina tradicionālo Krustaceļa stāstu, iekļaujot nozīmīgu teoloģisku interpretāciju par Lielās Piektdienas notikumiem. Tai pašā laikā, vienīgie vārdi šai ciklā ir daļu ietilpīgie nosaukumi, un viss pārējais vēstījuma svars tiek pausts tieši ar muzikālu simbolismu, tai skaitā, ar ļoti skaidru pretmetu valodu. Dāvis Eņģelis ar Reini Zariņu runā par Riharda Dubras jaundarbu, Krustaceļa fenomenu un tā atšķirīgajiem veidoliem dažādās kristietības konfesijās, par to, kā vislabāk sagatavoties koncertam, kādas domas apsvērt, mazliet arī par Olivjē Mesiānu un viņa "20 skatieniem uz jaunpiedzimušo Jēzu", un dažādiem mākslas darbiem, kuros reflektēts par Krustaceļu.

Digitālajās brokastīs apskatām četrus dažādus viedpulksteņus - Apple Watch Ultra 2 vs. Samsung Galaxy Watch 6 Classic vs. Garmin Venu 3 vs. Huawei Watch Buds. Ar ko katrs ir īpašs un kas tomēr jāņem vērā pirms pirkuma? Uzzini Arta un Riharda apskatā! * Viedpulksteņus neatkarīgam un neapmaksātam apskatam piešķīra Samsung Electronics Baltics, Garmin pārstāvniecība Latvijā un Huawei Technologies Latvia.  

Piedāvājam sarunu ar Latvija hokeja izlases uzbrucēju Rihardu Bukartu, kurš aizvadītajā pasaules čempionātā Latvijas izlases labā guva trīs vārtus un atdevas astoņas rezultatīvas piespēles (3+8), tādejādi sasniedzot jaunu Latvijas izlases rekords elites divīzijā. Sarunas laikā Jānis Celmiņš izlases uzbrucēju iztaujā par aizvadīto turnīru, kā arī vaicā par iemesliem, kāpēc šis čempionāts Latvijas izlasei bija tik veiksmīgs. Tāpat hokejists atklāj, kāda viņam bijusi aizvadītā sezona Austrijā, kā arī neslēpj savus nākotnes plānus un iespējas.

Nepalaid garām jaunāko Digitālo brokastu sērijas Arta un Riharda sarunu ar Kristapu Skuteli no Kursors.lv, kurā iedziļinājāmies jaunākajās tehnoloģiju tendencēs un ziņās no CES 2023 izstādes Lasvegasā. Atklāj kopā ar mums, kas ir jaunākais un būtiskakais televizoru un monitoru segmentos, viedtālruņos, viedajā sadzīves tehnikā un citās jomās. Ierīces un tendences, kas noteiks mūsu ikdienu 2023. gadā viena “play” pogas attālumā! Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

25.augustā futbola komanda RFS paveica ko patiesi neticamu. Pēc daudziem gadiem to noteikti dēvēs par “brīnumu uz zāliena”, jo rīdzinieki izlīda burtiski caur adatas aci un izcīnīja, iespējams, lielāko panākumu Latvijas komandu sportā pēdējo desmit gadu laikā. RFS ar uzvaru Belfāstā pār vietējo “Linfield” izcīnīja iespēju startēt UEFA Konferences līgas grupu turnīrā, kur sevi parādīja no labākās puses. Sporta komanda nav tikai spēlētāji, treneri un vadība. Bieži vien tiek aizmirsts par “mazajiem zobratiņiem”, vitāli svarīgiem kopējā rezultāta veidotājiem. Uz lielāko Latvijas futbola panākumu kopš 2009.gada no RFS fizioterapeita Riharda Ūdra skatupunkta paraudzījās Mārtiņš Kļavenieks. Gaviles RFS ģērbtuvē Belfāstas stadionā šķietami bija nebeidzamas. Vēsturisko uzvaru Rīgas kluba futbolisti izcīnīja dienā, kad galvaspilsētā nojauca padomju varu slavinošo pieminekli Pārdaugavā, kā arī Latvijas basketbola izlase izcilā un perfektā mačā mājās sasita lupatās Turciju. Pamatlaiks Belfāstā beidzās bezvārtu neizšķirti, bet pašās papildlaika pirmā puslaika beigās mājinieki guva vārtus. RFS spēlēja ļoti slikti, likās jau, ka visas cerības zudušas. Tomēr papildlaika pašās pēdējās sekundēs ziemeļīri iesita bumbu savos vārtos. Psiholoģisks šoks, RFS bija uz viļņa un triumfēja pēcspēles sitienos. Fizioterapeits Rihards Ūdris RFS pievienojās tikai pēc Krievijas pilna iebrukuma Ukrainā, kad beidzās pēdējos gados agonējošā Rīgas “Dinamo” eksistence. Ipriekš viņš deviņus gadus strādāja ar dažādām hokeja komandām, bet iejusties futbola komandas kolektīvā neesot bijis grūti.

Trīs "Sony" austiņas — H3, H7 un H9 — vienā apskatā. Austiņas, kas paredzētas videospēļu baudījumam un saziņai. Cik liela atšķirība ir starp lētākajām un dārgākajām austiņām? Vai geimeri atšķirību jutīs? Austiņu apskats no Arta un Riharda, komentāri, pārdomas un atsauksmes — no Tevis! * Austiņas neatkarīgam un neatmaksātam apskatam mums sagādāja Sony pārstāviecība Latvijā. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi LSM portālā.  

9. decembrī pulksten 18. 30 Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē Latvijas Nacionālās operas soliste Tatjana Trenogina un pianists Māris Skuja piedāvās Riharda Štrausa vokālās mūzikas programmu. Ar abiem māksliniekiem tiekamies "Klasikas" studijā. "Štrausa mūzika prasa lielu atdevi, bet nav nogurdinoša. Riharda Štrausa mūzikai vajadzīga kultūra, līmenis, standarts un spējas saprast literāro tekstu. Štrausa dziesmām jāskan orķestrāli, jo viņš vienmēr tā ir domājis," saka pianists Māris Skuja par Štrausa vokālo daiļradi – tās spilgtākajām un mazāk veiksmīgajām lappusēm. Viņš 9. decembra koncertu neuztver kā kamermūzikas koncertu, drīzāk viena komponista muzikālo portretu. Soprāns Tatjana Trenogina ir Latvijas Nacionālās operas soliste. Viņas repertuārā ir tādas vadošās lomas kā Aīda, Mimī (Bohēma), Amēlija Grimaldi (Simons Bokanegra), Liza (Pīķa dāma), Donna Anna (Dons Žuans), Čo-Čo-sana (Madama Butterfly). Māksliniece ar izcilību absolvējusi Maskavas P. Čaikovska Valsts konservatoriju, kur studēja pie profesores Gaļinas Pisarenko. No 2006. līdz 2008. gadam izglītojusies Karalienes Elizabetes mūzikas koledžā Briselē pie Hosē van Dama. Plūkusi laurus vairākos starptautiskos konkursos. Tatjana Trenogina  dziedājusi Briseles La Monnaie, Maskavas Lielajā teātrī, Briseles mākslu centrā, Luksemburgas Grand Théatre, Sanmarīno teātrī, viesojusies Ķīnā,  Ziemeļkorejā un citviet.  Māris Skuja kopš 1991. gada ir otra lielākā Austrijas operteātra – Grācas operas koncertmeistars, no 2001. līdz 2017. gadam – galvenais koncertmeistars, bet no 2002. gada – arī operas studijas vadītājs. Bijis repetitors Kopenhāgenas Karaliskajā operā, Ķelnes operā, Trondheimas und Gīsenes teātros, kā arī Igaunijas Nacionālajā operā. No 1997. gada regulāri kā pianists un diriģenta asistents darbojies Bregencas operas festivāla uzvedumu tapšanā. Māris Skuja absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju Ādolfa Skultes kompozīcijas un Arvīda Žilinska klavieru klasē. 16 gadus bijis galvenais koncertmeistars un diriģenta Riharda Glāzupa asistents Latvijas Nacionālajā operā (toreiz LPSR Valsts Akadēmiskajā Operas un baleta teātri).  Pateicoties vairāk nekā 45 gadus ilgai darbībai operteātros, Māra Skujas aktīvajā repertuārā ir vairāk nekā 100 operu, liels skaits oratoriju, kantāšu un operešu. Viņa apjomīgās zināšanas par operu dramaturģiju un vokālās mākslas specifiku novērtējuši dziedātāji gan Latvijā, gan ārvalstīs. Šobrīd Māris Skuja veicina arī daudzu Latvijas Nacionālās operas solistu vokālo izaugsmi. Līdztekus pienākumiem teātros tūlīt pēc studiju beigām aizsācis aktīvu pianista-koncertmeistara koncertdarbību, šobrīd jau izskanējuši tūkstošiem koncertu, televīzijas pārraižu un konkursu priekšnesumu. Aktīva sadarbība izveidojusies ar basbaritonu Egilu Siliņu; kopīgi aizvadīti turpat 90 koncerti, kā arī ierakstīti trīs kompaktdiski.   

Rihards Maurs – izsmalcināts meistars, kurš atstājis paliekošu ieguldījumu Latvijas tēlniecības vēsturē, tomēr par kuru maz runā. Par Maura radošo daudzpusību, par veikumu pilsētvidē, par interjeriem un portretiem, arī par tēlnieka dzimtu varam lasīt izdevniecības „Neputns” sērijas „Latvijas mākslas klasika” grāmatā „Rihards Maurs”. Iepazīstina tās autors mākslas zinātnieks Aivars Leitis. „Ja arī nebūtu pazīstama Riharda Maura daiļrade, tad, iespējams, vismaz Rīgā, Ausekļa ielā, pie nama sienas ir redzēts viņa veidotais snaudošais „Naktssargs” ar lielo atslēgu saišķi. Tiesa, tēlnieka māksla jāskata ne vien pēc šī apburoši omulīgā šedevra, bet arī pēc citiem darbiem,” – tā grāmatu par Rihardu Mauru iesāk Aivars Leitis. Grāmatā  redzams atjaunotais „Zilonītis” pie nama Gaujas ielā 5, ir arī nelieli attēli ar Ausekļa nama pagalmu un baseinu, kāds tas izskatījās 30.gados. Arī  attēls, kurā Maurs veido „Zilonīti”. Grāmatā aplūkojam arī attēlus, kuros dekoratīvi ciļņi pie blokmājas Jāņa Asara ielā – vāvere un kaķis . Izteiksmīgs Art deco pārstāvis, diemžēl, par Mauru maz Latvijā runā, secina Aivars Leitis. Nodaļā „Interjera apdare” –  kā spilgtu piemēru grāmatas autors aplūko ekstravaganto kinoteātri „Splendid Palace”. Maurs bijis arī populārs portretists. Nozīmīgs tēlnieka veikums ir plašā latviešu sabiedrisko un kultūras darbinieku portretu galerija. Mākslinieks nācis no kuplas ģimenes, kurā līdz ar Rihardu auga vēl četri dēli un divas meitas. Bērnība Rihardam pagāja krāsas, līmes un ēveļskaidu smaržas pavadīta. Septiņu gadu vecumā zēns sāka palīdzēt tēvam elementāros galdnieka darbos. Aivars Leitis turpina par dzimtu, no kuras nāk tēlnieks Rihards Maurs. Pēc pirmmācības skolas, kur kopā ar Jēkabu Kazaku pie Matildes Jurevičas-Priedītes mācījies gleznot, un Pilsētas pamatskolas Rihards Maurs iestājās Rīgas Vācu amatnieku biedrības amatniecības skolā. Mākslinieka panākumus nosaka gan dzīves stils un ikdienas paradumi, gan darba paņēmieni un laika iedalījums. Neliela nodaļa „Mākslinieka tēls un ģimene” noslēdz gan grāmatu, gan arī ieskatu tajā. Pēc tam, kad grāmata par Rihardu Mauri jau bija iznākusi, kāda kundze piedāvājusi Aivaram Leitim attēlus – pastkartes ar Riharda Maura darbiem.

Salokāms datora monitors? Neierobežota lieluma televizors? Salokāms portatīvā datora ekrāns? Pielāgojams sadzīves tehnikas dizains? Nesalaužams gaismas zobens! Tendences un aktuālais tehnoloģijās Arta un Riharda atskatā no IFA tehnoloģiju izstādes Berlīnē. Podkāstu aptauja: https://ej.uz/podkastuaptauja/ Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi LSM portālā.

Divi vienā — elektriskā bezceļu skrituļdēļa "Bruntor" apskats un saruna ar tā veidotāju Raimondu Jurgeli par jaunuzņēmumu veidošanos Latvijā. Kā ir braukt ar šādu ekstrēmu transporta līdzekli? Kam tas ir domāts? Un cik viegli bija nokļūt no idejas līdz reālam braucamrīkam Latvijas jaunuzņēmumu ekosistēmā? Noklausies Arta un Riharda atskatu un sarunu ar "Bruntor" veidotāju! Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi LSM portālā.

Aviņonas teātra festivālā tika uzvesta Kirila Serebreņņikova izrāde "Melnais mūks", kuras mūzikas autors ir Jēkabs Nīmanis. Sarunā ar komponistu - par pieredzi Aviņonā, mūziku teātrim, režijas studijām un Valmieras teātra festivāla lielkoncertu “Citu dziesmu svētki” ar Jēkaba Nīmaņa, Oskara Herliņa, Platona Buravicka, Edgara Mākena, Sabīnes Ķezberes un Emīla Zilberta aranžētu mūziku. Anna Marta Burve: Kādas ir sajūtas – radīt mūziku izrādei, ar ko tiek atklāts festivāls, kura laikā līdz 26. jūlijam kopumā tiks izrādītas 1500 izrādes? Jēkabs Nīmanis: Episkas sajūtas. Neko vairāk nevaru pateikt. Nav īsti, ar ko salīdzināt, un šo sajūtu otram tā īsti nevar nodot. Var tikai mēģināt iztēloties. Jo tad, kad ieraudzīju skatuvi un skatītājus – tādu milzīgu auditoriju, divtūkstoš cilvēkus, kuri vienlaicīgi skatās. Visas 16 000 biļetes momentā izpirka, vienā dienā! Tā kā skaidrs, ka cilvēkiem tas interesē. Mēs šo izrādi sākām veidot Maskavā, jo toreiz vēl Kirilam neļāva izbraukt no valsts, tāpēc visa vācu komanda brauca uz turieni. Un principā tas ir Hamburgas Talio teātra (Thalia Theater) pasūtījums sadarbībā ar Gogoļa centru Maskavā – teātri, kas šobrīd vairs neeksistē, jo Krievijas Kultūras ministrija to ir likvidējusi. Pirmizrādi uztaisījām janvārī Hamburgā – tā bija pirmā versija, ar tādu kā samazināto sastāvu. Jo dziedātāju un dejotāju sastāvs bija gan Krievijā, gan Vācijā, un katrs no tiem strādāja savā valstī, bet Aviņonā visi it kā satikās. Tomēr daļa no krievu komandas nevarēja atbraukt – arī tāpēc, ka viņiem vienkārši neļāva izbraukt no valsts, bet par to uzzinājām tikai nedēļu pirms tam... Man zvanīja Kirils un prasīja, vai nevaru kādu baritonu sarunāt no Latvijas. Zvanīju Latvijas Radio kora diriģentam Sigvardam Kļavam, vai nav tādas iespējas, un Vitālijs Stankēvičs piekrita. Tā ka mums arī uz skatuves bija Latvijas pārstāvis un dziedāja – viņš tiešām ļoti īsā laikā un superprofesionāli iemācījās materiālu, kas nebūt nebija viegls, jo ceturtā daļa no šī uzveduma ir muzikālā dramaturģija – mūzika nes pamatvēstījumu. Mūzikas tur tiešām ir ļoti daudz – gan dzīvā mūzika, gan elektronika, un tas viss man bija šajos mēnešos jārada gan Maskavā, gan Hamburgā, gan Latvijā un arī Aviņonā. Taisīju versijas un aranžijas. Darbs bija ļoti, ļoti garš un ilgs, un Aviņonas versija faktiski ir pabeigtā versija, kas pēc tam tiks konvertēta un saglabāta repertuārā, ko pēc tam visu sezonu rādīs arī Talio teātrī. Tā bija Kirila doma, ka mūzikai un teātra režijai jābūt vienādās daļās?  Te ir drusku savādāk. Čehova stāsts šeit tiek izstāstīts četras reizes, un katru reizi no viena personāža viedokļa. Ceturtā reize ir vismistiskākā, jo tiek stāstīta no mūka puses, kas principā ir tāda vīzija. Un tajā brīdī ir visabstraktākā valoda. Es to izstāstu ar mūzikas palīdzību, pēc operas principa. Ir arī teksti, bet tie ir tīri simboliski. Lielākoties teksts ir vāciski, bet ir arī krieviski un angliski. Tāda valodu muzikalitāte un ritms. Ļoti, ļoti interesanti tas ir arī no teātra valodas principa – kādā veidā stāstu var izstāstīt trijās valodās. Kāda bija izrādes atmosfēra? Drīzāk par to jārunā sajūtu līmenī. Tēma šajā stāstā ir par ģēnija neiespējamību: par viņa neiespējamību eksistēt, par to, kas ir ģēnijs un vai vispār cilvēkiem ģēnijs kā tāds ir vajadzīgs? Varbūt tā ir kaut kāda diagnoze vai patoloģija? Tā arī tas jautājums beigās paliek atklāts – it kā notiek cīņa par cilvēces ideāliem, bet beigās tas viss pārvēršas par vienkāršu ārprātu. Un šī sajūta, ka mēs atrodamies pie kaut kā transcendentāla, mistiska, un tajā pat laikā ir kaut kāds sadzīviskais [elements], kurš kaut kādā brīdī sāk kaitināt – varbūt tā ir rutīna, varbūt tiekšanās uz reliģiskas ekstāzes meklējumiem? Principā tie ir tādi eksistenciāli meklējumi par cilvēka vērtību sistēmu un tās nosacītību. Un viena no tādām patiesībām, pie kurām, manuprāt, ikviens savā dzīvē nonāk – ka katrs tomēr ir sava ceļa gājējs un šīs patiesības meklē no savas pieredzes. Tāpēc mēs nedrīkstam pārāk kritiski sludināt vai vērtēt citu cilvēku pieredzi. Katram savs ceļš ejams. Šajā gadījumā, kā jau teātrī, šīs problēmas tiek saasinātas līdz absurdam, līdz galējībai, līdz izmisumam, histērijai un ārprātam, un to visu mēs piedzīvojam eksaltētā formā. Bet mākslas valoda – piemēram, laikmetīgā deja un horeogrāfija, manuprāt, bija superaugstā līmenī. Šis ir darbs ne tikai ar profesionāliem dejotājiem: horeogrāfijā integrēti arī mūziķi un aktieri. Tik organiski, tik neparasti! Atrast šo balansu ir ļoti grūti un tik milzīgā darba apjomā noturēt to intrigu visu laiku… Sevišķi uz beigām izrāde transformējas, tai mainās žanrs – tā kļūst par tādu izrādi, kur tekstam gandrīz vairs nav nozīmes. Tā ir performance. Sākumā ir saturiskais stāsts, bet pēc tam šo stāstu piedzīvojam emocionāli abstraktā valodā. Un mēs tam varam pieslēgties, jo saturisko jau esam piedzīvojuši tradicionālajā valodā. Klausos tevī un man tas viss saistās arī ar Frīdriha Nīčes "Pārcilvēku". Nesen noskatījos arī vienu visai komisku video, kas bija par Riharda Štrausa "Tā runāja Zaratustra" – tur pieminēta ideja, ka šim pārcilvēkam it kā nav vajadzīgi nekādi likumi, un tas, kas notiek sabiedrībā, uz viņu vispār neattiecas. Kā tu uz to lūkojies pēc šīs izrādes pieredzes?  Vajadzīga ticība, mērķi un sava atskaites sistēma. Ja cilvēks dzīvo bez principiem, bez savas atskaites sistēmas, viņš var ļoti ātri apmaldīties un nonākt dziļā depresijā. Tradicionāli šie orientieri tiek meklēti reliģijā, bet mūsdienās, protams, tas var būt psihologs vai kāda meditācijas forma – ir dažādi veidi, kā cilvēks sev meklē terapiju. Un vēl viena būtiska lieta – tā saucamā identitāte, ko esmu novērojis, ceļojot pa pasauli. Mums bija ļoti interesants ceļojums uz latviešu kultūras centriem Amerikā – ar teātri braucām uz koncertu, un bija interesanti parunāt par to, cik Amerikas latviešu kopienai bijis svarīgi saglabāt un kopt savu identitāti, jo racionāli tam nav nekāda cita pamata kā viens savā ziņā psiholoģisks un iekšējs darbs ar sevi – lai tu apzinies savas saknes un tev būtu sava atskaites sistēma. Jo tajā Bābeles tornī tik ātri var apmaldīties un pazaudēt orientierus uz tev svarīgākajām vērtībām! Cilvēks ir ļoti nestabila, trausla būtne – viņš maina savus priekšstatus par kaut ko, lai cik pārliecināts par sevi neizliktos. Un visus šos orientierus sevī vajag kopt. Tāpēc arī tradicionālā reliģija ar to nodarbojas. Ir cilvēki, kuriem tā palīdz – tas ir viens no daudzajiem ceļiem. 2015. gada intervijā Andrim Dzenītim tu esi atzinis, ka kino pasaule tev vēl nav tik pazīstama, un teātra žanrā tu orientējies labāk. Kādas ir teātra un kino mūzikas galvenās atšķirības? Kino ir daudz lokalizētāk veidots produkts, kur ļoti, ļoti daudz ko nosaka montāža. Tur daudz vairāk ir sarunu pa telefonu, piemēru sūtīšana un iedziļināšanās materiālā, sēžot mājās pie ekrāna. Bet teātris ir satikšanās ar cilvēku klātienē, skatoties acīs viens otram. Tā ir daudz trauslāka cilvēciskā pieredze. Kino paver daudz vairāk iespēju brīnumiem – tehniskiem montāžas elementiem, kuri dzīvē nav iespējami, un tur mūzikas izmantojumam var būt cits mērogs un precizitāte. Tāda ķirurģiska precizitāte - pielietot mūzikas trikus un visādas manipulācijas iespējas. Kino šīs iespējas ir lielākas. Manis minētā intervija tapa pirms septiņiem gadiem. Vai, runājot par kino un teātri, tu jūties precīzi tāpat, vai kaut kas tomēr ir mainījies? Kaut kas jau mainās katru dienu. (..) Šobrīd es teiktu, ka ar kino man tā pieredze uzkrājas, bet, lai varētu sevi raksturot kā kino komponistu, vajadzētu specifisku izglītību tam veltīt. Ja teātrī, manuprāt, var strādāt arī cilvēks, kurš ir ļoti klātesošs ansambļu pieredzē, kino tie noteikumi ir ļoti specifiski un teorētiski kino komponistam to visu vajadzētu mācīties kaut kādā institūcijā, lai viņš varētu sevi raksturot kā kino komponistu. Pirms ieraksta tu minēji, ka tikko esi parakstījis līgumu ar Latvijas Kultūras akadēmiju, jo esi iestājies režisoros. Tas it kā nav pārsteidzoši, jo ar teātri tu esi tik ļoti savijies. Bet vienalga gribētu uzzināt, kas tevi pamudināja režijas profesiju apgūt akadēmiskā vidē? Kad sāku komponēt, man bija ļoti nepatīkama sajūta, ja mani sauc par komponistu, bet man nav diploma. Gribēju justies mazliet pārliecinātāks par sevi. Tikai tāpēc, ka esmu uzrakstījis kaut kādas notis, mani jau sauc par komponistu? Tā ir profesija! Teātrī jau esmu vairāk nekā divdesmit gadus un redzu, ka režijai un mūzikas kompozīcijai ir tik daudz kopīga, ka gribu kā pastudēt režiju, lai varbūt kļūtu labāks komponists un izpildītājs. Bet tai pat laikā ticu un redzu, ka varu arī režijā daudz ko dot no savas pieredzes. Un tās nav tikai manas dīvainās ambīcijas. Lielā mērā mani iedrošināja cilvēki, kuri mani jau uzrunājuši režisēt. Mani tas mazliet pārsteidza... Vienu izrādi jau esmu režisējis Nacionālajā teātri, tas bija kā eksperiments. Tā bija pieredze, kas iedeva kaut kādu pārliecību par sevi. Bet jebkurā gadījumā mana galvenā tēma režijā pirmām kārtām ir pētīt mūzikas un režijas attiecības, par ko, visticamāk, rakstīšu arī maģistra darbu. Ļoti svarīgi man šķiet [režijā] ieviest tehnoloģisku pieeju, no skaņas, kustības, gaismas un video viedokļa pētīt, kā to visu var efektīgāk integrēt. Te nav runa par dārgu "gadžetu" pirkšanu, ir runa par inženiertehnisko darbu, cilvēkresursu un stundu darbu. Man tā tēma ir ļoti tuva, svarīga un interesanta, es pats tur aktīvi darbojos. Tāpēc saprotu, ka šīs sfēras šajā kursā varu izkopt. Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.

Šodienas podkāsta ''IZRĀVIENS'' epizodē Rihards ar Gustavu apskata aizvadītos konferenču pusfinālus un prognozē finālistus. Regulārās sezonas vadošā komanda Fīniksas ''Suns'' ir izkrituši, toties no austrumiem abas top komandas ir tikušas līdz pat finālam. Bukmeikeri vislielākās iespējas uz titula izcīnīšanu dod Goldensteitas ''Warriors'' vienībai, bet kādas ir Riharda un Gustava prognozes noskaties/noklausies podkāstā.

Varētu teikt, ka viedpulkstenis mūsdienās ir kļuvis par otru tuvāko ierīci aiz viedtālruņa — ar to pat burtiski guļam kopā! Huawei nācis klajā ar speciālu pulksteni tiem, kuriem skriešanas treniņi ir būtiska ikdienas sastāvdaļa. Tačai pulkstenis skriešanai der arī ikdienai? Un kā pulkstenis palīdz sasniegt labākus rezultātus? Krāsains ekrāns, vairāki sensori, skaļrunis un ietilpīga baterija — vai ar to pietiek īkšķim augšā vai arī tomēr vēl ir kur augt? Uzzini noklausoties Arta un Riharda viedpulksteņa apskatu. Ierīci neatkarīgam un neatmaksātam testam nodrošināja Huawei Technologies Latvijā. Noklausies podkāstu šeit: http://www.podfollow.com/digitalasbrokastis Šova video epizodes skaties šeit: Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi LSM portālā: https://www.lsm.lv/temas/digitalas-brokastis/

Kādas ir pasaulīgās tendences, kuras veidos videospēļu pasauli šajā un nākamajos gados? Kuras ir 2022. gada gaidītākās videospēles? Konsoles vai viedtālruņi? Vai mikrotransakcijas jau ir spēļu neatņemama sastāvdaļa? Fiziski diski vai spēles mākoņos? Pie Arta un Riharda ciemojas videospēļu entuziasts un konsoles.lv veidotājs Oskars Miķelsons. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi LSM portālā.

Arta un Riharda atziņas par jaunākās paaudzes skaņu slāpējošajām austiņām no "Bose". Cik labi tās slāpē? Cik ērti ir tās ikdienā valkāt un vai ar tām var sportot? Cik ilgi tur baterija? Kas patīkami pārsteidza, bet kas obligāti jāzina pirms pirkuma? Noklausies apskatu un uzzini! Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi portālā LSM.lv.

Pirmā nedēļa 75. NBA sezonā pagājusi nemanot. Rihards ar Gustavu pārreaģē uz spēlētāju/komandu veikumu no pirmās NBA nedēļas, kā arī, analizē Kristapa Porziņģa un Dāvja Bertāna sniegumus. Pašās beigās Riharda sazvērestības stūrītis ar latvieša dalību.

Rakstnieka un dzejnieka Riharda Bargā trešais prozas darbs "Nemodernās Slampes meitenes" ir - kā to šīsreizes raidījumā atzina Toms un Svens - stāstu mākonis. Tajā ieraugāmi dažādi notoņi. Deviņdesmito gadu tukšinieciskā, bet tieši tādēļ absolūti brīvā pasaulsizpratne, otrās tūkstošgades pārmaiņu un bonvivānisma vilnis, un, visbeidzot, jau mūslaiku apcerīgums un labprātīgums esošās situācijas pieņemšanā. Četrsimt lappušu garumā lasītājs tiek vadāts no Liepājas teātra līdz Rīgas mākslinieku dzīvokļiem; no Pareizticīgo baznīcas līdz vientuļa mežezera nedrošajai laipiņai. Šo grāmatu raidījuma autori izvēlējās kā atsauci uz britu rakstnieka Alana Holinghērsta romānu "Dailes līnija", kuru tulkojusi Ingūna Beķere.

Viena no Cēsu Mākslas festivāla virsotnēm šogad solās būt vācu romantisma mūzikas pīlāra Riharda Vāgnera operas "Valkīra" trešā cēliena koncertuzvedums 14. augustā Cēsu Pils parka estrādē, ko "Klasika" piedāvās klausīties tiešraidē. Līdzās mūsu opermāksliniekiem Brunhildes lomā uz skatuves kāps arī pasaulē pieprasītā angļu dziedone, dramatiskais soprāns Ketrīna Fostere (Catherine Foster). Mēģinājumu un Rīgas vēstures iepazīšanas starplaikā māksliniece atrada laiku sarunai ar "Klasiku". Edgars Raginskis: Liels prieks un pagodinājums, ka esat atgriezusies Latvijā, lai ar savu dziedājumu kuplinātu Cēsu Mākslas festivāla mūzikas programmu! Kā jūsu dzīve ritējusi pēdējā pusotra gada saspringtajā un neziņas pilnajā atmosfērā? Ketrīna Fostere: Rīgu apciemoju 2011. gadā, kad piedalījos Vāgnera operas "Dievu mijkrēslis" iestudējumā. Burāju pa dzīvi līdz aizvadītā gada martam, kad dzīve, kā mēs to pazīstam, vienkārši apstājās. Paliku bez darba, kaut gan kopš pērnā gada novembra neregulārā režīmā strādāju Vīsbādenē, kur gatavojām "Nībelunga gredzena" tetraloģiju. Galu galā pandēmijas dēļ to atskaņojām nevis ar orķestra, bet klavieru pavadījumu. Biju ārkārtīgi pateicīga par iespēju vispār kāpt uz skatuves, jo dzīvot bez dziedāšanas un cilvēciska kontakta ir grūti. Pērn sākām Riharda Štrausa "Elektras" kostīmu mēģinājumus, taču tālāk netikām, jo Anglijā sākās mājsēdes periods. Tā nu es lidoju mājup uz Vāciju un gaidīju, kad situācija mainīsies. Vēl tagad notiek darba grafika pārkārtošana - ir operizrādes un koncerti, kuri no pagājušā gada ir pārcelti uz nākamo, 2022. gadu. Katram no mums, protams, ir sava pieredze un savi iespaidi, bet, kad novembrī atsāku strādāt, sākums bija emocionālu pārdzīvojumu un stresa pilns. Atrasties citu cilvēku vidū, kamēr mums vēl nebija vakcīnu… Protams, mums regulāri un rūpīgi veica Covid-19 testus, un šis process turpinās, tostarp nevakcinēto kolēģu dēļ. Nevēlos izvērst šo tēmu, jo tā ir pārāk polarizējoša. Uz Rīgu atlidoju kopā ar meitu Gabiju, kura tikko pabeigusi vidusskolu, un viņai aizvadītais pusotrs gads bija pilnīgas sociālas izolācijas periods – mācību process noritēja attālināti, draugus satikt viņa nevarēja. Un tagad atgriezties nosacīti normālā režīmā nozīmē teju vai pārvarēt neredzamu barjeru un noticēt, ka varu socializēties, nesatraucoties par to, vai tikai kāds no draugiem nav sasirdzis, vai es drīkstu doties turp un darīt šo, to vai ko citu. Mums jāatrod iespēja ar radušos situāciju sadzīvot un virzīties uz priekšu. Daudz problēmu radies piespiedu izolācijas dēļ, jo mēs esam sociālas būtnes. Tādēļ, atkal varot strādāt, jūtos fantastiski. No maija līdz jūlijam vairākkārt esmu piedalījusies "Nībelunga gredzena" izrādēs ar klavierpavadījumu, Budapeštā koncertēju kopā ar orķestri, un nevaru jums izstāstīt, cik ļoti tas mani saviļņoja. Tūliņ satikšu jūsu orķestri, un es nevaru vien sagaidīt, jo Budapeštas koncerts bija jūnijā, un pirms tam uz skatuves ar orķestri kāpu… pagājušā gada martā. Man tā visa pietrūkst, muzicēšana ir manas dvēseles sastāvdaļa, kuru pusotru gadu it kā ieliku kastītē un gaidīju.  Gaidīšanu vieglāku padarīja mans dārzs. Man ir ļoti neliels dārziņš, kurš martā bija gluži tukšs, taču tagad tajā zied puķes, un tas ir dažnedažādu krāsu piepildīts. Tas ir mans pēdējo divu gadu projekts, kura ietvaros pavasarī un vasarā nodarbinu sevi. Man ir pat pašapputeksnējošies tomāti, kurus audzēju vecā vannā! Ij neatceros, no kurienes tos atvedu, bet interesanti, pēc kā garšos rezultāts. Tātad pandēmija jums iemācījusi, ka varat būt pašpietiekama, bet labprātāk tāda neesat. Nē, es nevarētu būt pašpietiekama, jo tas ir tikai viens vienīgs tomātu stāds, turklāt nedomāju, ka es varētu izdzīvot, ēdot tikai tomātus vien (smejas). 2020. gadā apritēja 150 gadi kopš "Valkīras" pirmizrādes, taču pandēmija jubilejas svinības lika pārcelt uz šo gadu. Var teikt, ka šosestdien Cēsīs svinēsim "atliktu un aizturētu" gadadienu. Jā, tām vajadzēja notikt jau pērn, taču drošības apsvērumu dēļ svinības pārcēlām uz šo gadu, un tas bija pareizs lēmums. Jūtu, ka koncertuzvedums man būs ļoti nozīmīgs brīdis. Cēsis pagaidām esmu redzējusi tikai fotoattēlos, un tie ir ļoti krāšņi, bet piektdien šo pilsētu iepazīšu klātienē. Vai ievērojamās un nozīmīgās gadadienas jums nozīmē ko īpašu vai priecājaties par jebkuru uzstāšanos? Hmm, tā taču ir kā dzimšanas diena, vai ne!? Tu īpaši svini savu pilngadību, bet priecājies par katru dzimšanas dienu. Jubilejās varbūt ir vairāk ciemiņu un pompozuma, taču man svētki ir katrs iznāciens klausītāju priekšā. Palasot Vāgnera "Valkīras" libretu, šķiet, ka tur ir viss – incests, infanticīds, seksisms. 21. gadsimtā tas tikpat labi varētu būt, teiksim, Kventina Tarantīno filmas scenārijs… Tā ir dzīve. Tas pasaulē arī notiek. Manuprāt, ir interesanti, ka Vāgners ar šo stāstu tika sveikā cauri, jo tas tika integrēts vēsturiski mitoloģiskā kontekstā. Man tā ir ģimenes sāga, pilnīgi sačakarētas ģimenes stāsts, taču, ja jūs palasīsiet libretu rūpīgāk, tad sapratīsiet, ka tie nav tikai pastāsti, bet reālas ģimenes dzīve, kas norit aiz aizvērtām durvīm, un mēs par šiem notikumiem parasti neko neuzzinām. "Valkīra" ir cīņa par varu un ietekmi. Esmu piedalījusies šīs operas uzvedumos, kuros darbība reducēta līdz ģimenes sāgai, un arī iestudējumos, kuri reflektē par pasaules mēroga norisēm. Jebkur pasaulē atrodamas "Valkīrā" atainotās situācijas – jūs varat adaptēt šo stāstu jebkuram gadsimtam, laikmetam vai ģeogrāfiskajai vietai. Es šo īpatnību uztveru kā atslēgu operas dzīvotspējai laikā un telpā. Atceros, kā 2010. gadā piedalījos "Gredzena" iestudējumā Šanhajā, un turienes publika bija ārkārtīgi atsaucīga. Neatkarīgi no tā, ar kuru operas tēlu izvēlaties identificēties, katrā "Valkīras" personāžā ir kāda šķautne, kurai just līdzi – meita, māte, tēvs, brālis, māsa. Pirms pāris dienām lasīju stāstu par diviem cilvēkiem, kuri satikās, iemīlēja viens otru, apprecējās, un tad atklājās, ka viņi ir brālis un māsa, kuri izšķirti adopcijas rezultātā. Jā, šajā operā ir potenciāls cilvēciskam līdzpārdzīvojumam. Jā, tās notikumi nav pareizi, protams, ka tie nav pareizi! Bet galu galā tas ir stāsts. Kādas vērtības vai simbolus manifestē operas galvenie tēli, piemēram, Votāns un Brinhilde? Votāns "Valkīrā" meklē varoni, kurš spētu viņu izglābt un sniegt dievu valdniekam to, ko viņš vēlas. Tas, ko Votāns neapzinās, un kas ir visnotaļ mūsdienīgs pavērsiens, ir apstāklis, ka cilvēks, kuru viņš meklē, ir sieviete. Šī sieviete ir valkīra Brinhilde. Votāns manā skatījumā iemieso varaskāri (love of power), savukārt Brinhildei viņš ir iemācījis saprast un just mīlestības spēku (power of love). Tās ir divas galējības, divi pretstati un arī paradokss – dievu valdnieks, kurš alkatīgi tiecas pēc varas, iemāca savai meitai rīkoties mīlestības vārdā un allaž aizstāvēt to. Gan operā, gan dzīvē tie, kuri kāro pēc visaptverošas varas un kontroles, nekad neuzvar. Savukārt, tie, kuri pasauli uzlūko caur mīlestības spēka prizmu, iztur visus pārbaudījumus. Operas un visa cikla nobeigums varbūt nav tāds, kādu klausītāji varētu vēlēties, taču tajā iekodēta cilvēces izdzīvošana un atjaunotne. Mans "Nībelunga gredzena" ceļojums, kas sācies 2006. gadā, ir bijis un turpina būt filosofisku atklāsmju pilns. Jo vairāk es iedziļinos operas tekstā, jo stingrāk manī stabilizējas pārliecība, ka valdonīgums un tieksme dominēt nenes laimi un mieru. Brinhilde to redz, apzinās un spēj pacelties pāri šai dziņai, tā vietā izvēloties mierpilni nest savu upuri un likteņa nenovēršamību. Tas ir interesants paradokss – varaskārs cilvēks, kurš iemāca mīlestības uzupurēšanās spēju savai meitai. Jūsu skaidrojums varētu palīdzēt skatītājam labāk saprast operas norišu cēloņsakarības, nevis tulkot tās kā varoņu mirkļa iegribas. Protams, jo neviens cilvēks nav absolūti ļauns vai absolūti labs. Es esmu savu iepriekšējo pieredžu kulminācija, savu iepriekšējo lēmumu un izvēļu, interakciju un vērtējumu kombinācija. Tādēļ mīlu sava darba blakni – ceļošanu – tā mani bagātina. Piemēram, šodien ar meitu gida pavadībā izstaigājām Vecrīgu, un daudz uzzināju par jūsu galvaspilsētas un Latvijas vēsturi. Jūsu sabiedrība etniski ir tik heterogēna, jūs esat tik interesants kultūru sajaukums, jūsu valsts ir tik jauna salīdzinājumā ar Lielbritāniju, no kuras nāku es. Varu tikai iztēloties, kāds iekšējais spēks ir bijis nepieciešams jūsu nācijai, lai pārvarētu visas grūtības, kas gadsimtu gaitā radušās, esot simboliskai minoritātei pašu zemē dažādu varu ietekmē. Jums ir brīnišķīga valsts! Mazliet par jūsu mūziķes sākotni. Bērnībā spēlējāt virkni mūzikas instrumentu... Ak, es spēlēju visus pēc kārtas – ģitāru, klavieres, trompeti, trombonu, tubu. Man nepavisam nepatika. (smejas) Un tad dziedājāt solo baznīcas korī. Kāpēc neturpinājāt mūzikas studijas? Tāpēc, ka man šāda doma pat neienāca prātā. Tas taču nebija "īsts" darbs. Nāku no strādnieku ģimenes, un man bija jāizvēlas nopietns darbs. Gribēju kļūt par medmāsu, un kļuvu arī. Skolas gados darbmācības skolotāja mūs aizveda ekskursijā uz apģērbu fabriku un parādīja ražošanas līniju, kurā pie džinsu biksēm šuva kabatas. Vaicāju, kāpēc mēs esam atvesti šurp, un saņēmu atbildi, ka kaut kas taču nākotnē būs jāstrādā. Pie sevis nodomāju: "Tātad jūsuprāt manu spēju virsotne ir visu mūžu šūt klāt kabatas džinsu biksēm? Nedomāju vis!" Tu esi tikai tik ierobežots savā izvēle, cik tu atļauj sev būt. Es izaugu kriminogēni nelabvēlīgā vidē, mācījos skolā, pie kuras tirgoja narkotikas, un bērni uz skolu nāca ar nazi kabatā. Labi, es tā nedarīju. Man bija divas aizstāves, pamatīgas meitenes, kuras neļāva man darīt pāri, jo biju klusa un atturīga. Vēl joprojām nezinu, kāpēc viņas uzņēmās par mani šefību, bet esmu par to pateicīga. Nokārtoju IQ testu un mani uzņēma medmāsu skolā, vēlāk kļuvu par vecmāti. Bet dīvaini – allaž zināju, ka dzīvē darīšu divas lietas, viena no tām būs medicīna, bet otra būs dziedāšana. Un tieši dzemdību pieņemšana man palīdzēja atrast manu vokālo pedagoģi. Sieviete, kura dzemdēja, ieteica mani viņai. Protams, vecāki manas dzīves izvēles nesaprata un uzskatīja, ka esmu jukusi, tomēr mani atbalstīja. Kad Lielbritānijā nevarēju atrast darbu kā dziedātāja, pārcēlos uz Vāciju, kaut gan vāciski mācēju tikai kafejnīcā pasūtīt kafiju. Par laimi, Veimārā, kur sākumā nonācu, neviens nerunāja angliski, un biju spiesta apgūt vācu valodu. Pirmais gads bija ļoti sarežģīts gan valodas barjeras dēļ, gan sadzīves apstākļu ziņā, ļoti ilgu laiku man pat nebija savas virtuves. Tikai 2007. gadā, sešus gadus pēc ierašanās Vācijā, es varēju atļauties īstu virtuvi ar īstu plīts virsmu ēst gatavošanai. Tā ka es zinu šo to par dzīves grūtībām, bet zinu arī – ja tev ir sapnis, tad tev ir visas iespējas to piepildīt. Vēl viena operdziedones dzīves blakusparādība ir nepārtraukta ceļošana. Kā jūs tiekat galā ar šo ikdienas aspektu? Tas ir ļoti nogurdinoši, un daudzi no mums neatzīst sava izsīkuma patiesos apmērus, kaut gan ir nepieciešams pamatīgs atelpas periods. Man pandēmija šādu iespēju deva – atgūties, atkopties un savest kārtībā savu veselību. 11 gados, kopš nemitīgi ceļoju, man reiz gadījās pamosties viesnīcā pilnīgā neizpratnē, kur atrodos. Gulēju gultā pilnīgi dezorientēta, līdz sakopoju domas – tā, vakar braucu ar auto līdz Berlīnei, tur kāpu lidmašīnā, lai lidotu uz koncertu Romā. Jā, pareizi, es esmu Romā. Tā ka šī ir blakne, bet no otras puses – ir iespēja tik daudz ko redzēt! Atgriežoties pie Vāgnera, kas jūsuprāt "Valkīrā" ir vokāli un aktieriski grūtākais uzdevums Brinhildes lomas atveidotājai? Hojotoho! operas sākumā! Tev ir jābūt pilnīgi iesildījušamies tam dziedājumam. Pēc tam viss tālākais ir kā bezrūpīga pastaiga parkā. Es dievinu "Valkīras" trešo cēlienu un tajā atainotās meitas-tēva attiecības. Brinhilde mēģina saprast tēva dusmu iemeslu, jo viņa taču ir rīkojusies saskaņā ar mācīto. Un tas, ko Votāns pavēlējis viņai darīt, ir pretrunā ar to, ko pats pirms tam meitai mācījis – sekot mīlestībai, meklēt varoni. Situāciju tālāk sarežģī Frika, kura netic Votāna meliem un viņu atmasko. Mana teorija ir šāda – Votāns jūtas apkaunots, un kauns ir viena no ļaunākajām emocijām, kādas mēdz valdīt pār cilvēku. Ja kāds ir jūtas apkaunots, tad viņš reaģēs ar nesalīdzināmi spēcīgāku niknumu, nekā ja viņš ir vienkārši sadusmots. Brinhilde nepaklausa tēva pavēlei, sieva atklāj viņa apmānu, un Votāns ir šaušalīgi sadusmots, tādēļ viņš saka: "Ņem manu zvērestu!" Brinhilde ir šokā par šādu notikumu pavērsienu, bet pieņem likteņa lēmumu. Lasot Vāgnera tekstu, top skaidrs, ka viņš, par spīti visiem saviem trūkumiem, visai labi ir sapratis cilvēku dabu un psiholoģiju. Turklāt es varu kļūdīties, bet mani novērojumi liecina, ka teju vai katrā Vāgnera operā situācijas glābēja galu galā izrādās sieviete. Cēsīs jūs dziedāsiet kopā ar latviešu opermūziķiem. Kopā ar Votāna lomas atveidotāju Egilu Siliņu jau esat uzstājusies iepriekš. Gadījumos, kad Votāna lomas tēlotāji ļauj vaļu ārišķīgām emocijām, man sevi jātur grožos, lai spētu viņu aktierspēli līdzsvarot. Egils ir ļoti mierīgs un nosvērts Votāns, tādēļ mana Brinhilde viņa klātbūtnē var atļauties vairāk emocionālu uzplaiksnījumu. Viņš bija "mans" Votāns 2009. gadā Esenes operā, esam dziedājuši kopā gana daudz, un pazīstam viens otra skatuves uzvedības dinamiku, un spējam dabiski mijiedarboties. Tikko kopā ar Egilu Siliņu dziedāju trīs "Gredzena" izrāžu sērijas Vīsbādenē, tas bija ļoti interesanti, un pie sevis nodomāju: "Jā, man patīk dziedāt kopā ar viņu!" Vai varat dot kādus ceļavārdus ar opermūziku nepazīstamiem klausītājiem, kā atkodēt Vāgnera mūzikas valodu, kā tai pietuvoties? Vienkārši atnāciet uz izrādi un ļaujiet mūzikai runāt. Nav nepieciešams nekas vairāk, jo mūzika ir neticami skaista. Ja varat atrast un iepazīties ar operas libretu, tad, protams, izlasiet šo brīnišķīgo stāstu. Bet arī, ja nezināt vācu valodu, nebaidieties, mūzika ir pāri visam!

"Man vienmēr bijis sapnis dziedāt Mālera mūziku," atzīstas Frankfurtes operas soliste Zanda Švēde, kura kopā ar pasaulslaveno tenoru Aleksandru Antoņenko un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri diriģenta Andra Pogas vadībā 29. augustā Dzintaru koncertzālē piedalīsies Gustava Mālera monumentālās simfonijas "Dziesma par zemi" atskaņojumā. Šo koncertu, kas izskanēs "Jūrmalas festivāla" ietvaros, tiešraidē piedāvās "Klasika". Dziedātāja atklāj: "Otro un Trešo simfoniju jau biju iemācījusies un gaidīju iespēju, kad man kādreiz kāds zvanīs un teiks - Zanda, vajag! Brauc un dziedi! Un tad Guntars Ķirsis man piedāvāja "Dziesmu par zemi"... Nebiju to īsti vēl izpētījusi, bet, tā kā man patika pārējās simfonijas, nojautu, ka tas varētu būt kaut kas ļoti labs. Kad apskatījos, teicu - protams, jā, tas ir fantastiski! Tagad, mācoties, studējot un mēģinot apgūt šo opusu, tas aiznes lielos augstumos...  Melodijas, melanholija, tēmas - par mūžību, par mieru, par to, kur rast šo mūžīgo mieru. Zinu, ka Māleram pašam tās bija svarīgas, kad viņš šo simfoniju rakstīja. Bet tās ir arī tādas tēmas, kas mums katram ik pa laikam ir aktuālas dzīvē. Citam biežāk, citam ne tik bieži... Bet to visu pirmoreiz izdziedāt šeit, uz Dzintaru koncertzāles skatuves. Ļoti gaidu šo vakaru - domāju, tas būs maģisks..." Intervijā Ingai Saksonei dziedātāja neslēpj prieku par aktīvāku koncertdzīves atsākšanos: "Šovasar beidzot viss atsākās! Man bija koncerti Frankfurtes operā, Riharda Štrausa operas "Ariadne Naksosā" koncertiestudējumi, kur dziedāju Triādi, kopumā piecas reizes - tā bija pirmā atgriešanās pie dzīvās publikas. Pēc tam biju Tiroles vasaras festivālā Austrijā: dziedājām ļoti skaisto Skrjabina Pirmo simfoniju, kas likās tik ļoti piemērota atklāšanas festivālam pēc pandēmijas. Bija pilna zāle ar publiku, ļoti skaisti un pacilājoši. Tagad esmu Latvijā. Būs šis koncerts, šis lielais notikums, tad vēl būs koncerts Mazajā Mežotnes pilī augusta beigās un vēl paredzēts Tālivalža Ķeniņa simfonijas ieraksts kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Darba šobrīd netrūkst." Vaicāta, kas ir grūtākais, gatavojoties Mālera simfonijai "Dziesma par zemi", dziedātāja uzsver: "Pats grūtākais, ko, ceru, izdosies pārvarēt, ir jautājums par komunikāciju ar publiku - mūzika ir sarežģīta, bet negribas skatīties partitūrā - negribu, lai pazūd vēstījums, ko gribu aizsūtīt publikai. Ceru, ka ar visu sarežģītību izdosies izveidot labu kontaktu ar publiku." Visbeidzot, vai Mālers ir saudzīgs dziedātājam? Zanda Švēde atbild apstiprinoši: "Jā, man viņš ir ļoti piemērots, tāpēc arī es ilgi esmu gaidījusi šo brīdi..." Vizītkarte Kopš 2018. gada Zanda Švēde ir Frankfurtes operas soliste. Dziedātāja ir pazīstama arī daudzos ASV opernamos – lomas izpildītas Kanzasā, Sietlā un Pitsburgā, Sanfrancisko, Ziemeļkarolīnas un Palmbīčas, kā arī Aidaho opernamos, Čikāgas liriskajā operā un Atlantas operā. Līdztekus skatuvisko tēlu interpretācijām Švēde ir arī aktīva koncertžanra māksliniece. Kopā ar Sanfrancisko simfonisko orķestri viņa piedalījusies Bēthovena 9. simfonijas atskaņojumā, bet diriģenta Gustavo Dudamela vadībā izpildījusi mecosoprāna partiju Bernsteina Mesā kopā ar Losandželosas filharmoniķiem.

“Līdz 19 gadu vecumam lasīt nav ieteicams,” - tā vismaz vēsta brīdinājums uz grāmatas “Nemodernās Slampes meitenes” pēdējā vāka, bet, iespējams, līdz 19 gadiem šādi teksti nemaz neinteresē. Riharda Bargā vārds joprojām kādam saistās ar tenkām, tiesu darbiem un necenzētiem vārdiem, bet viņam apnikuši žurnālistu klišejiskie jautājumi. Labāk palasīt “Nemodernās Slampes meitenes” - tā ir Riharda Bargā jaunākā grāmata, ko izdevis “Aminori”. Visi cilvēki un notikumi ir izdomāti, un ir tikai atspulgs deformētā apziņā. Raidījumu atbalsta:

Sestā starptautiskā festivāla "Čello Cēsis" atklāšana jau 18.septembrī. Bet sestdien, 19.septembrī, Galā koncertā Riharda Štrausa simfonisko poēmu “Dons Kihots” interpretēs vācu jaunās paaudzes čellists Maksimilians Hornungs un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Andra Pogas vadībā. Itāļu komponista Otorīno Respigi Adagio skanēs Kristīnes Blaumanes sniegumā. Kultūras Rondo sazinās ar Kristīni Blaumani. Mūziķe atklāj, ka uzstāšanās festivālā Cēsīs viņai būs pirmā uzstāšanās telpās kopš 11. marta, jo viņas patstāvīgajā mājvietā - Lielbritānijā - Covid ierobežojumu dēļ koncerti telpās arvien nav atļauti. Vienīgā reize, kad uzstājusies publikas priekšā, bijusi festivālā augustā brīvdabā. Kristīne Blaumane min, ka sākotnēji bijusi iecere par kāda darba pirmatskaņojumu, tā kā tas nevar notikt, festivāla rīkotāji aicinājuši pašu mūziķi izvēlēties skaņdarbu, ko atskaņos. Mūziķe ieteikusi Respigi Adagio spēlēs tikai otro reizi savā mūžā. Iepriekšējā reize bijusi pirms 19 gadiem. Skatījums uz šo mūziku noteikti ir mainījies, jo viņa atzīst, ka ir kļuvusi par kaislīgu italofīli šo gadu laikā.

Ta teden so v Moderni galeriji v Ljubljani podelili osrednjo nagrado in priznanja na področju vizualne umetnosti. Nagrado Riharda Jakopiča za življenjsko delo je prejel umetnik in teoretik Sergej Kapus, ki ga v slikarstvu zanima časovni vidik, v njegovih slikah pa zaznamo odmev ameriškega visokega modernizma, od katerega se je sicer tudi ključno odmaknil. Ključna zanj je problematizacija vidnega in raziskave njegovih zmuzljivih odnosov. Njegova dela so trenutno na ogled tudi na razstavi v Galeriji ZDSLU v Ljubljani. Več o svojem delu in razumevanju umetnosti pa je Sergej Kapus povedal v oddaji Likovni odmevi, ki sledi. FOTO: Klemen Smrtnik

Mākslinieku Ditas Lūses, Matiasa Jansona un Riharda Delvera izstāde “Gaisma. Forma. Doma” līdz 28.jūnijam aplūkojama Līgatnē, atpūtas kompleksā “Zeit”. Trīs sava laikmeta liecinieki – vidējās paaudzes mākslinieki, kas šobrīd ir savas mākslinieciskās dzīves un karjeras pilnbriedā zināmā mērā reprezentē latviešu profesionālās mākslas ainu un virzību. Visus vieno savai paaudzei raksturīgā idejiskā un estētiskā izpratne par mākslas būtību un sūtību. Sazināmies ar tēlnieku Matiasu Jansonu un gleznotāju Ditu Lūsi. Matiass Jansons stāsta, ka gan kopā ar Ditu Lūsi, gan Rihardu Delveri ir kopā veidojuši izstādes.  "Kad nāca piedāvājums izstādīt darbus "Zeit", šķita, ka vide ir tāda, kurā kopā saderētu gan manas skulptūras, gan Ditas, gan Riharda gleznas," stāsta Matiass Jansons Kultūras Rondo. Dita Lūse piekrīt, ka jau iepriekš kopā veidojot izstādi, sapratuši, ka "mūsu darbu vēstījums un izpratne par skaistumu ir līdzīga un papildinām cits citu". Lūse skaidro, ka viņa izvēlējusies izstādei darbus, orientējoties uz izstādes telpas vidi. Viņa skaidro, ka telpas interjerā ir saglabāts nobružājums un vecie sienu krāsojumi un viņa izvēlējusies darbus, kas šo vidi papildinātu. "Iekārtošanas gaita bija interesanta, lai spētu salāgot to, kas jau ir, ar mūsu mākslu, lai tas būtu viens kopkoris,"piebilst Jansons.

Noslēdzot raidījumu sēriju par Rihardu Zariņu, izceļam viņa prasmes heraldikas veidošanā un  īpaši pievēršot uzmanību Latvijas valsts lielajam ģerbonim, kā arī skaidrojam, cik aktīvi grafikas meistars piedalījies  Latvijas pilsētu ģerboņu izveidē. Šajā tematā palīdz iedziļināties heraldikas speciālists Imants Lancmanis. Savukārt Zariņa pētniece Kristīne Ducmane uzbur ainas no dzimtas fotoalbuma un stāsta par Riharda Zariņa pēctečiem. Rihardam Zariņam uzticēja valstiski nozīmīgus pasūtījumus, viņš bija viens no Latvijas Republikas ģerboņa veidotājiem un  aktīvi piedalījies Latvijas pilsētu ģerboņu izveidē, bija 1923.gadā dibinātās Heraldiskās komitejas loceklis. Heraldikas speciālists un mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis vispirms uzsver Riharda Zariņa fenomenālo tehnisko perfekciju. Kopā ar grafiķi Vili Krūmiņu Zariņš 1921.gadā izstrādāja Latvijas valsts ģerboņa heraldisko risinājumu, kurā līdzās lauvas un grifa figūrām iekļāva arī nacionālus motīvus. Laiks, kad notika Zariņa talanta uzplaukums Pēterburgā, viņa stila izslīpēšanās, tas ir arī heraldikas uzplaukuma laiks, sevišķi Vācijā, un kā norāda Imants Lancmanis, Zariņš to visu ir iesūcis sevī un vienlaikus pārveidojis. Pētām tuvāk Latvijas valsts ģerbonī attēloto. Bet Zariņa loma un vārds Latvijas pilsētu ģerboņu izveidē parādās it kā netieši. Imants Lancmanis izstāsta  interesantu epizodi, kurā pats iepazinis Zariņa perfekto līniju. 1967.gadā Bauskas rajons gribējis izveidot pilsētas ģerboni, seko stāsts, kā mēģinājuši iesmērēt Bauskas lauvu ar rudzu kūli un piecstaru zvaigzni ķepās, kā Imants Lancmanis mēģinājis zīmēt savu lauvu, taču pašam nav un nav paticis rezultāts, tad devies uz Valsts arhīvu. Fināls bijis tāds, ka jaunradītais ģerboņa variants ar lauvu netika atbalstīts, tomēr Imants Lancmanis līdz šai dienai atceras Riharda Zariņa pārliecinošo līniju. Noslēdzot ciklu, vēl pētnieces Kristīnes Ducmanes stāstījums par Zariņu dzimtu, viņa iepazinusies ar Zariņa mazdēlu Aivaru Celmiņu un mazmazdēlu Andri Briezi. Cikla piecos raidījumos esam kaut nedaudz esam pietuvojušies  grafikas meistara Riharda Zariņa personībai un atklājuši viņa darbības plašumu un daudzpusību, taču nebūt ne visu. Atliek gaidīt izstādi  „Rihards Zariņš. Ko Latvijas meži šalc”, to paredzēts atvērt 3.jūlijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Turpinot stāstu par mākslinieku Rihardu Zariņu, pievēršam uzmanību etnogrāfijai un ornamentam, kā arī Riharda Zariņa devumam Latvijas etnogrāfiskā materiāla vākšanā un popularizēšanā un šķirstām viņa izdotos un lolotos „Latvju rakstu” sējumus. Riharda Zariņa interese par ornamentu un tautas mākslu liek atskatīties uz laiku, kurā mākslinieks dzīvoja, jo 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā daudzi kultūras darbinieki Latvijā aizrāvās ar etnogrāfiju, ar etnogrāfisko materiālu vākšanu, kolekciju veidošanu, pauda viedokli, kā vajag attīstīties latviešu tautas mākslai. Arī Rihards Zariņš bija aktīvs šai ziņā. Viņš nebija pētnieks mūsdienu izpratnē, vienkārši mīlēja latviešu tautas mākslu, popularizēja to un aicināja lepoties ar savas tautas sasniegumiem. Ornaments māksliniekam nozīmējis ļoti daudz, to apliecina arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce. Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētniece Aija Jansone aplūkojusi un analizējusi gan Riharda Zariņa vākto kolekciju Krievijas Etnogrāfijas muzejam, gan iedziļinājusies 20 – 30. gados izdotajā 3 sējumu izdevumā „Latvju raksti”. 2008.gadā Aija Jansone pēc savas iniciatīvas devās uz Pēterburgu, lai strādātu Krievijas Etnogrāfijas muzeja tekstiliju fondos un arhīvā. Kolekciju veido divas lielas grupas, viena ir Kurzemes – otra Vidzemes kolekcija. Zariņa pētniece Kristīne Ducmane izdevumā par Rihardu Zariņu piemin, ka Krievijas Etnogrāfiskajā muzejā saglabājusies arī sarakste ar Rihardu Zariņu. No tās var uzzināt, ka Imperatora Aleksandra III Krievijas muzeja Etnogrāfijas padome Zariņam iedalījusi 200 rubļu Kurzemes etnogrāfisko materiālu iegādei. Savukārt Aija Jansone sīki izpētījusi, kādas bijušas iepirkšanas cenas par katru priekšmetu vai apģērba gabalu. Piemēram, par Kurzemes vīru īsajiem svārkiem, kuri valkāti ap 1840. gadu, maksāts 1,5 rbļ., bet par vīriešu vesti - 2 rbļ. Rihards Zariņš uzskatījis par savu pienākumu tautas mākslu fiksēt arī papīra formātā, lai nodotu nākamajām paaudzēm. Izdevniecībā, kas bija izveidota pie Latvijas Valstspapīru spiestuves, 20. un 30.gados publicēja tautas rakstu trīssējumu izdevumu „Latvju raksti”. Aija Jansone vērtē, ka Zariņam bijusi pārāk radoša pieeja tautastērpu komplektējumam. Tomēr savā rakstā Aija Jansone secina: „Zariņa redakcijā iznākušajiem „Latvju rakstiem” bija liela nozīme gan pirmās, gan otrās Latvijas brīvvalsts laikā tautas nacionālās pašapziņas celšanā, sabiedriskās domas aktivizēšanā, diskusiju veidošanā, jaunu pētījumu un publikāciju tapšanā.”

Turpinām raidījumu ciklu par Rihardu Zariņu. Šodien pievēršam uzmanību viņa stājgrafikas darbiem, ko pamatoti var uzskatīt par latviešu grafikas krājuma zelta kolekciju, un skaidrojam vairāk par viņu kā ekslibru aizsācēju Latvijā.Rihards Zariņš ekslibrus darinājis gan saviem ģimenes locekļiem, gan daudziem latviešu kultūras un mākslas darbiniekiem. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā ir liela Riharda Zariņa darbu kolekcija, apmēram 100 kompozīcijas, no kurām lielākā daļa ir iespiedgrafikas darbi, apmēram 30 kompozīcijas ir oriģināltehnikās – zīmējumi, akvareļi un pavisam neliels skaits – 5 darbi - darināti litogrāfijas tehnikā. Ofortu cikls „Ko Latvijas meži šalc” ir viens no nozīmīgākajiem Riharda Zariņa veikumiem, par cikla ieceri, sižetiem un darbu nokļūšanu muzeja krājumā zina stāstīt latviešu grafikas kolekcijas glabātāja Marita Bērziņa, atgādinot, ka cikls iecerēts pašā 20.gadsimta sākumā. Romantiskajās tradīcijās tapušās ainavu kompozīcijas, kurās redzami meža motīvi, laipas, tiltiņi, pameži, strauti un upītes ar pārkritušiem kokiem, rosina noskaidrot, kā darbi tapuši, Marita Bērziņa apliecina, ka tās ir dabas studijas, ko saviem audzēkņiem rosinājis oforta meistars, profesors Viljams Ungers. Krāsaina lielformāta oforta kompozīcija „Dzejnieka kaps” būs arī gaidāmās izstādes viens no centrālajiem darbiem. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte atsauc atmiņā savu darba gaitu sākumu, kad vajadzējis apstrādāt grāmatzīmju kolekciju, starp autoriem bijis arī daudz Riharda Zariņa ekslibru. Tā sākusies viņas sastapšanās ar mākslinieku, tagad tapis plašāks pētījums, kas būs lasāms arī topošajā rakstu krājumā par Rihardu Zariņu. Ekslibru zīmēšanai Rihards Zariņš pievērsās, papildinot zināšanas Minhenē un Vīnē, pēc atgriešanās Krievijā, kur uzsāka darbu Valstspapīru spiestuvē, atrada laiku arī grāmatzīmju mākslai, un viens ekslibris veltīts Pēterburgas Valstpapīru spiestuves bibliotēkai. Mūža laikā ir dažāds to cilvēku loks, kam Zariņš grāmatzīmes darina. Pavisam Rihards Zariņš darinājis 74 grāmatzīmes. Un kā uzskata Anita Meinarte, tas ir daudz, zinot viņa darbības plašumu un daudzveidību.

Pagājušā gada visasprātīgāk apspēlētā mūzikas instrumenta mīklu raidījumā Greizie rati meklē trīs jaunās džeza dziedātājas: Rūta Dūduma Ķirse, Arta Jēkabsone un Beāte Zviedre. Viesi min: Kristapa Stroda, Madaras Apsiņas, Katrīnes Kalniņas, Normunda Rutuļa, Sabīnes no Krakovas, Sanitas Lēpes, Edvarda Rutka, Jāņa Stafecka, Elzas Gudermanes, baušķinieka Ģirta, jūrmalnieka Riharda un Olivera Kļavas sagudrotās mīklas

ir ka ir. ir labi momenti ir slikti momenti. ka dzive. https://www.patreon.com/100TonnasEs Skrienu. https://youtu.be/n-Ab8h0VUdgJāņa twitter - https://twitter.com/prxmvcJāņa ig - https://www.instagram.com/prxmvc/Riharda twitter - https://twitter.com/qrih1885Riharda ig - https://www.instagram.com/q.rih/

Letos obeležujemo 150-letnico rojstva Riharda Jakopiča, ki se je rodil prav na današnji dan 1869 v Ljubljani. V Moderni galeriji bodo ob tem podelili nagrado in priznanja Riharda Jakopiča 2019 za likovno in vizualno umetnost.V Hišo arhitekture Maribor prihaja razstava Slovenska alpska arhitektura 2008-2018.V Slovenj Gradcu potekajo arheološka izkopavanja.

Pirms podkāsta zinātnes un pārdomu pilnais segments "Kas Karsts?!" dodas pāris mēnešu 'atvaļinājumā', izrunājām aktuālo dzīvnieku pasaules zinātnē, cilvēku uzvedību internetā, Riharda dīvainās pārdomas par HBO dokumentālo filmu "Leaving Neverland", kā arī Emīla Jakrina plānus Barona ielai...protams, arī citas sviestainas lietas. Kļūsti par podkāsta patronu: https://ej.uz/sauna-patreon Seko arī: Facebook / Youtube Music by hadrien / CC BY-NC

Šoreiz pie Dignas un Riharda podkāstā ciemojās Dailes teātra aktrise Dārta Daneviča, lai parunātu par strauji augošo sociālo tīklu fenomenu, viedokļa līderiem jeb influenceriem, un kā to visu apvienot ar darbu teātrī.  Lasi arī mūsu blogu un pieraksties jaunumiem: littlebit.inspired.lv! Music by benzoul / CC BY-SA

Šajā NBA šova epizodē pie Riharda viesojās NBA entuziasts un apskatnieks Ilgvars Čevers, lai parunātu par dažādiem dramatiskiem naratīviem līgā, San Antonio Spurs un Dāvja Bertāna lomu komandā, kā arī apskatītu un novērtētu jaunās komandu City Edition uniformas...un vēl...un vēl. Kļūsti par podkāsta patronu: https://ej.uz/sauna-patreon Instagram: @rzeilis / @ilgvaragram Seko podkāstam arī: Facebook / Youtube Music by hadrien / CC BY-NC

Little Bits #9 epizodē pie Dignas un Riharda viesojās reklāmas aģentūras VUCA radošā direktore, režisore Una Rozenbauma. Runājām par Unas jauno filmu "Komunalka", kampaņu #esesmuintroverts (#iamintrovert), godīgu reklāmu, sievieti radošos amatos, kā izvilkt Teslu no mīnusiem. Aprunājām arī Latvijas radošo eliti... Lasi arī mūsu blogu: littlebit.inspired Music by benzoul / CC BY-SA

Reklāmdevēju tēriņi sociālo mediju uzturēšanā un komunikācijā turpina pieaugt straujāk nekā izpratne par šo tēriņu atdevi. Tāpēc šoreiz podkāstā pie Riharda un Dignas viesojās Swedbank Latvija sociāko mediju projektu vadītāja Vita Bērziņa, lai atklāti parunātu par zīmolu attiecībām ar sociālajiem medijiem.  Lasi arī mūsu blogu: littlebit.inspired.lv Music by benzoul / CC BY-SA

Šajā "Little Bits" epizodē pie Dignas un Riharda viesojās Alise Avota, lai atskatītos uz galvenajām atziņām no Deiva Trota (Dave Trott) vieslekcijas, kas norisinājās 22. augustā Rīgā LADC ADWARDS2018 cikla ietvaros.  Blogs: littlebits.inspired.lv Music by benzoul / CC BY-SA

Raidījumā Piespēle ātrslidotājs Haralds Silovs stāsta par savas karjeras līkločiem un procesiem, kas veicinājuši viņa karjeru un nokļūšanu līdz Olimpisko spēļu 4. vietai. Kopā ar Ilgvaru Forandu izšķirstīsim grāmatu "Lielais liktenis" - kā tad savulaik veidojās divu iesācēju - trenera Valentīna Mazzālīša un sportista Jāņa Lūša sadarbība. Bet par tēva mūziķa un dēla hokejista attiecībām stāsta Ivo un Ričards Fomini. Haralda Silova savas karjeras līkloči Bijušais šorttrekists Haralds Silovs izcīnījis vairākas zelta un sudraba medaļas kontinenta čempionātos, 2008. un 2011. gada Eiropas čempions daudzcīņā. Mūsu izcilajam ātrslidotājam arī divreiz uzticēts gods Olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā nest Latvijas karogu. Unikāls fakts - 2010. gada Vankūveras Olimpiskajās spēlēs Haralds Silovs kļuva par pirmo sportistu pasaulē, kas vienās Olimpiskajās spēlēs piedalījies gan ātrslidošanas, gan šorttreka sacensībās, bez tam divos atšķirīgos sporta veidos vienā dienā. Haraldam pieder visi Latvijas rekordi klasiskajā ātrslidošanā un šorttrekā. Eiropas čempionātos šorttrekā viņš izcīnījis vairākas zelta un sudraba medaļas, piedalījies trīs olimpiskajās spēlēs. 9. aprīlī notiks grāmatas “Lielais liktenis” atvēršanas svētki Valentīns Mazzālītis (1930-2017) mūžībā aizgāja, nepabeidzis savu grāmatu par šķēpa mešanu. Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūta 13. izlaiduma 13. grupa, kuras audzinātājs bija Valentīns Mazzālītis, ar viņa ģimenes piekrišanu, nolēma pierakstus apkopot grāmatā. Tajā iekļautas arī audzēkņu un kolēģu atmiņas par Valentīnu. Grāmatā daudz filozofisku atziņu, pasaules domātāju teiktais. Savulaik Mazzālītis iecelts par dekānu, bet uzrakstījis atlūgumu, jo tas neesot domāts viņam, tad pēc aiziešanas pensijā strādājis pat par taksometra šoferi… Saruna ar grāmatas sastādītāju un autoru, Latvijas Izglītības fonda vadītāju Ilgvaru Forandu. Latvijas U-18 hokeja izlases pasaules čempionāta mačus klātienē Rīgā vēroja arī dziedātājs Ivo Fomins. Radioklausītāji jūsmo par Ivo balsi, bet viņš pats to lika lietā tribīnēs jūtot līdzi dēla Ričarda Riharda sekmēm izlases formā.