Podcasts about sudraba

Stāsta mākslas zinātniece Ramona Umblija Vārdi "heraldika" un "ģerbonis" radušies un ir cieši saistīti ar militāro jomu, ieroču attīstību un to pielietošanas veidiem. Vairākās Rietumeiropas valodās vārds "ģerbonis" un "ierocis" ir viens un tas pats. Franču, vācu, angļu Wappen, Waffen to apliecina. Latviešu valodas nosaukums ģerbonis ir pārņemts no krievu valodas – gerb. Uzreiz gribu kliedēt arī vēl kādu iesakņojošos un joprojām izplatītu mītu, ka ģerbonis ir sociālās hierarhijas, muižniecības, augstākai šķirai piederošs atribūts. Jau no 13. gadsimta Eiropā ģerbonis varēja būt gan pilsoņiem, gan amatniekiem. Arī Latvijas teritorijā ir daudz paraugi no dažādu amatnieku brālību un ģilžu ģerboņiem. Atgriežoties pie ģerboņa attēla, vispirms jāsaka – heraldikai piemīt nosacīta simbolu valoda, tā ir dekoratīva, krāšņa, mīl pārspīlējumus, ir daudznozīmīga. Heraldikā drīkst lietot tikai četras krāsas: sarkanu, zilu, zaļu un purpuru. Ja kāda figūra, piemēram, brūni bebri, ir heraldiski jāapraksta, tos dēvē "dabiskās krāsās". Vairoga un citu figūru kontūrai lieto melno krāsu. Heraldikā izmanto arī  divus metālus – zeltu un sudrabu. Ne krāsas, ne metāli savā starpā nedrīkst saskarties – tas ir it kā vēl viens rēbuss, kas jāiegaumē ģerboņu darinātājiem. Sākotnēji vairogus izgatavoja no koka vai metāla, tāpēc vēsturiski veidojusies un saglabājusies šī tradīcija. Ģerboņa galvenā sastāvdaļa ir vairogs – kā aizsardzības rīks, kas pakāpeniski, laika gaitā kļūst par simbolisku objektu. Uz vairoga un ap to laika gaitā top dažādas figūras. Tās heraldiski apraksta, skatoties no vairoga turētāja puses, tāpēc skatītājam kreisā un labā puse mainās vietām, ko reizēm nezinātājs uztver kā kļūdainu tekstu. Vairoga zīmējumam var izmantot ļoti bagātīgu dažādu simbolu klāstu: ir ģeometriskas figūras vai  dalījumi. Piemēram, skaldīts, kreisais sāns, galva, pēda, sija utt. Šīs figūras nereti tiek apvienotas un tādā gadījumā heraldiskajā aprakstā parādās teksts "dalīts galvā". Piemēram, jaunajam Ādažu novada ģerbonim heraldiskais apraksts skan šādi: "Dalīts galvā ar zilu un sudrabu. Sudraba laukā zila smaile, uz tās zelta Dortmaņa lobēlija ar diviem sudraba ziediem ševrona veidā un vienu tādu pašu ziedpumpuru." Galva ir ¼ no vairoga augšpuses nodalīta ar horizontālu līniju. Savukārt ševrons ir heraldiska figūra apgriezta V veidā, tās smailais gals pavērsts uz augšpusi. Daudziem valstu, pilsētu, arī dzimtu ģerboņiem ir tā saucamie vairogu turētāji, kas tur vairogu. Latvijas valsts ģerboņa gadījumā tie ir šādi: labajā pusē sarkans lauva ar zelta mēli, kreisajā pusē – sudraba grifs ar zelta mēli. Interesanta figūra ir tā saucamais kleinods – ģerboņa elements, kas atrodas virs vairoga. Tas vēsturiski veidojies no bruņinieka ķiveres rotājuma, kas tos atšķīra vienu no otra turnīros. Latviešu valodā heraldisko terminu vārdnīcā ir ietverti apmēram 40 dažādi apzīmējumi, kurus lieto heraldiskajos aprakstos. Ģerbonī drīkst iekļaut tikai tādus elementus  vai figūras, kurus var aprakstīt.

„Sudraba tagadnes tilts” – šāds nosaukums dots nupat klājā nākušajam dzejas krājumam, kas ir divu dzejnieku – dzīvesbiedru kopkrājums. Gan Māris Salējs, gan Zane Daugule ir pazīstami katrs ar savu dzeju, tomēr kā kopīgi savīts dzejoļu krājums Māra un Zanes poētiskais tembrs iznāk pirmoreiz. Šāds formāts – dzīvesbiedru kopkrājums ir retums. Jautāti par šāda kopkrājuma veidošanu, Māris norāda Zanes virzienā. "Visgodīgākā atbilde būtu tāda, kā dažus gadus atpakaļ mūsu abu dzīvēs ieviesās tāda, atļaušos teikt, diezgan melna strīpa, un tad vienīgā izeja - kā melno strīpu izgaismot, bija uzcelt pāri kaut ko sudrabojošu, skaistu un paliekošu, un tā mēs nonācām pie šī krājuma veidošanas," par kopkrājuma tapšanu atklāj Zane Daugule. Viņa arī piebilst, ka tilta būvniecības materiāli var būt ļoti dažādi. "Varējām jau tā nedarīt, varējām radīt kaut ko jaunu. Bet man šķiet, ka..." bilst Zane Daugule. "Arī tādēļ, ka krājumā ne tikai jaunie dzejoļi, bet viens otrs no senākajiem un pat no iepriekšējiem krājumiem. Tā kā mēs jau esam kopā no 2005. gada, šie dzejoļi arī tur iederas, jo tie arī ir tapuši šajā laikā," papildina Māris Salējs. Kādas ir tas sajūtas un brīži, kas nav izsakāmi tādā klasiskā iesim izrunāties valodā, bet ir izsakāmi tikai dzejā? Māris Salējs: Man šķiet, ka to, ko nav tajā brīdi vai tajā laikā iespējams izrunāt vienā līmenī, tas notiek citā līmenī, pārdzīvojuma līmenī. Tie dzejoļi nav tikai tikai divsaruna vai tikai attiecības, šajos dzejoļos ir visa mūsu dzīve, visa mūsu tā brīža dzīve. Un šajā sarunā ir vēl trešais, ir kaut kas, kas ir lielāks par mums, kura dēļ arī iespējams uzbūvēt šo tiltu. Tā tas ir noticis. Zane Daugule: Tomēr tik grods un gluds tas tilts nav visus šos 20 plus gadus bijis. Starp mums ir bijuši arī trīs šķirtības gadi, bet, paņemot rokā krājumu, ir tā sajūta - jā, arī tas ir bijis vajadzīgs.  Māris Salējs: Tas, kas ir dzīvē gan gaismas, gan bezdibeņi, viņi, lai cik jocīgi un dīvaini neskanētu, krājumā dzejai dod to, lai tas nebūtu vienkārši līdzens galds, lai tajā būtu iekšējā spriedze, iekšējā dramaturģija, kur ir gan tas bezdibenis, gan arī tas, kas mūs paceļ, kas mums nokļūt uz šā tilta. Savus dzejoļus abi publicē vispirms sociālajā vietnē "Facebook" un tad gaida, kā otrs reaģēs un vai reaģēs. Krājuma redaktore ir dzejniece Jana Egle. Krājumu izdevusi izdevniecība „Aminori”.

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa. No 38 Viljama Šekspīra (1564–1616) lugām dažādos laika posmos ir iestudēti vairāk nekā 20 baleti un citu dejas žanru skatuves darbi: “Antonijs un Kleopatra”, “Hamlets”, “Makbets”, “Romeo un Džuljeta”, “Otello”, “Sapnis vasaras naktī”, “Spītnieces savaldīšana” un citi. Sākotnēji arī paša Šekspīra lugās tikušas izmantotas dažādas tā laika galma dejas: burē, čakona, gavote un citas. Kopš 18. gadsimta horeogrāfi jau veidoja baletus, iedvesmojoties  no Šekspīra lugām. Vairāki avoti apstiprina, ka šī ideja pieder franču horeogrāfam un dejas teorētiķim Žanam Žakam Novēram (Jean-Georges Noverre). 1761. gadā viņš  Francijas galmā iestudēja baletu “Antonijs un Kleopatra”. Mūzikas autors bija Versaļā dzimušais vācu izcelsmes komponists Rūdolfs Kreicers (Rodolphe Kreutzer). Savukārt itāļu komponistu un horeogrāfu Frančesko Kleriko (Clerico) bija iedvesmojusi traģēdija “Hamlets”. Līdz pat mūsu dienām šis caururbjošais atriebības stāsts (Hamlets) ir ieintriģējis un izaicinājis māksliniekus, tostarp horeogrāfus. Savas versijas īstenojuši tādi pasaulslaveni horeogrāfi kā Džons Noimeiers (John Noimayer), Kenets Makmilans (Keneth McMillan), Deivids Niksons (David Nixon), Radu Poklitaru un citi. Šekspīra lugai “Otello, Venēcijas moris” pievērsies viens no modernās dejas ietekmīgākajiem pamatlicējiem, meksikāņu horeogrāfs Hosē Limons (José Arcadio Limón). Viņš radīja 20 minūšu garu izrādi „Mora pavana” ar Henrija Pērsela mūziku. Pēc paša Hosē Limona, kurš dejoja oriģinālversijā, viens no nozīmīgākajiem Otello lomas interpretiem bijis Rūdolfs Nurijevs. Neapšaubāmi viens no populārākajiem sava žanra paraugiem ir balets „Romeo un Džuljeta” pēc Šekspīra ģeniālās traģēdijas motīviem, kas daudzkārt izmantoti arī  citos mākslas žanros. Pats pirmais šī stāsta horeogrāfiskās partitūras izveidotājs bija itālis Eusebio Luci (Eusebio Luzzi), kurš 1785. gadā Venēcijā  iestudēja baletu ar Luidži Mareskalki (Luigi Marescalchi) mūziku. Turpmāko versiju vidū jāmin 19. gadsimta sākumā tolaik slavenā horeogrāfa  Vinčenco Galeoti (Vincenzo Galeotti) iestudējumu Dānijas Karaliskajā teātrī. Tam mūziku radīja Klauss Nīlsens Šalls (Claus Nielsen Schall), kurš darbojās gan kā vijolnieks, gan dejotājs un baletmūzikas autors. Savu “Romeo un Džuljetas” versiju 1833. gadā Kopenhāgenā uzveda Galeoti audzēknis Augusts Burnonvils (August Bournonville). Starp citu Burnonvila slavenāko baletu vidū ir arī mūsu baleta repertuārā izrāde “Silfīdas”. Intriģējoši pavērsieni saistīti ar Sergeja Prokofjeva 1934. gada ieceri. Sākotnējais “Romeo un Džuljetas” librets paredzēja mainīt stāsta beigas, ļaujot jaunajiem mīlētājiem laimīgi turpināt dzīvi. Taču padomju laika represiju gaisotnē tomēr tika nolemts pieturēties pie traģiskā noslēguma. Kad Lielā teātra direkcija pasludināja šo mūziku par nedejisku un nepiemērotu, komponists izveidoja vairākas simfoniskās svītas, kas turpina savu patstāvīgo skatuves dzīvi līdz pat mūsdienām. Prokofjeva baleta pirmizrāde, gan nepilnā versijā, notika 1938. gadā Brno. Horeogrāfs bija tā laika starptautiski atzītā čehu slavenība, Ivo Psota. Krievijas pirmizrāde jau pilnā apjomā Leonīda Lavrovska iestudējumā notika Sanktpēterburgā 1940. gadā. Tā filmas versija (1955) tika godalgota ar Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru. Gan Eiropā, gan aiz okeāna vēl aizvien tiek uzvesta Prokofjeva mūzikā balstītā horeogrāfa Džona Kranko “Romeo un Džuljeta”. Vēl aizvien Anglijas Nacionālā baleta repertuārā ir Rūdolfa Nurijeva 1977. gada versija, izveidota par godu Karalienes Elizabetes Otrās valdīšanas Sudraba jubilejai. Bet baleta sākotnējo, laimīgo beigu versiju, 2008. gadā, balstoties uz  Prinstonas Universitātes profesora Saimona Morisona (Simon Morrison) pētījumiem, iestudēja amerikāņu horeogrāfs Marks Moriss (Mark William Morris). Viljama Šekspīra literāro darbu dramaturģija, tēlu daudzveidība, to psiholoģiskā sarežģītība un daudzpusība, kā arī filozofiskais dziļums turpina piesaistīt komponistus un horeogrāfus arī mūsdienās. Latvijas Nacionālajā Operas un  baleta teātrī  iestudēti seši Šekspīra literārajos  darbos balstītie  baleti: Aleksandra Lemberga “Antonijs un Kleopatra” (1972), Lāslo Šeregi “Spītnieces savaldīšana” (2001), Jurija Vamoša “Sapnis vasaras naktī”(2010), Allas Sigalovas “Otello” (2012), Antona Freimana “Hamlets”(2019), bet “Romeo un Džuljeta” pat vairākkārt: Jevgēņija Čangas inscenējumā ar Annu Priedi un Haraldu Ritenbergu, kā arī Aleksandra Lemberga, Vladimira Vasiļjeva un Valentīnas Turku oriģinālajās versijās.   Baleta viencēliens “Hamlets” ar Rahmaņinova un Lindas Leimanes mūziku aicina skatītājus arī šodien.

Atzīmējot UNESCO Konvencijas par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā 70. gadadienu, Latvijā 14. oktobrī aizvadīta starptautiska konference “Kultūras mantojums un drošība”. Kā bruņoti konflikti ietekmē kādas kopienas kultūrvēsturisko mantojumu? Vai kultūra var eksistēt teritorijā, kur ilgstoši nav miera, un kā saglabāt to, kas ir tik trausls, kā sena ēka vai muzeja kolekcija, un nebūs pirmais, ko parasti glābsim krīzes laikā?  Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Inga Surgunte, Starptautiskās pieminekļu un ievērojamu vietu padomes (ICUMUS) pārstāve Alma Kaurāte un Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Civilmilitārās sadarbības vecākais eksperts Ričards Batarags. UNESCO Konvencijas par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā mērķis ir stiprināt mieru, veicinot kultūru daudzveidību un savstarpēju cieņu valstu starpā. 1954. gadā Hāgā pieņemtā Konvencija ir pirmais starptautiskais tiesiskais regulējums, kas pilnībā veltīts kustamā un nekustamā mantojuma aizsardzībai. Konvencija un tās divi Protokoli nosaka pamatprincipus un rīcību mantojuma aizsardzībai bruņotu konfliktu gadījumā. Konference Lativjā turpināja Eiropas kultūras mantojuma dienu Latvijā uzsākto tēmu “Kultūras mantojuma pieejamība un drošība” un pasteidzināja kopējo kultūras nozares civilās aizsardzības plāna izstrādi, kā arī pievienošanos Hāgas konvencijas 2. protokolam. Seno ēku atjaunošanas principi Jā vēlamies labu vēsturisko ēku restaurāciju, tad, pirmkārt, šis darbs jāuztic speciālistiem un otrkārt, nav jāvairās ēku atjaunošanas gaitā izmantot autentisko materiālus, tā, runājot par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, saka arhitekts Reinis Liepiņš. Kāpēc jāuzmanās ar cementu, slavas dziesma kaļķim un stiklam un kāpēc jāciena savs mantojums, par to saruna ar arhitektu. Ejot intervēt arhitektu Reini Liepiņu, ceļš veda gar Okupācijas muzeju, kur Strēlnieku laukumā vēl līdz oktobra beigām ir skatāma ceļojošā izstāde   “1944. gads – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Tur var aplūkot, kā 1944. gadā  Vācijas un Padomju armijas karadarbībā tika izpostītas sešas Latvijas  pilsētas – Rēzekne, Gulbene, Bauska, Jelgava, Valmiera un Rīga. Lielfromāta fotogrāfijās var redzēt minētās pilsētas pirms un pēc to vēsturisko ainavu iznīcināšanas, un var salīdzināt, kāds skats tur ir šodien: vai tā ir restaurēta baznīca, vai tukšs betona plāksnēm izklāts laukums, vai pagājušā gadsimta 60.-80. gados saceltie kastīšu formas daudzdzīvokļu nami.    Sižetu sāku ar šādu ievadu, jo saruna ar Reini Liepiņu  ir par to, kādā veidā gan laika zoba sagrauztais, gan arī reiz sapostītais kulturvēsturiskais mantojums tiek atjaunots. Ar piebildi, ja vispār ir kas palicis pāri no vēsturiskām ēkām. Arhitekts atzīst – galvenais ir cieņa un sapratne par senu  ēku. Reiņa Liepiņa un viņa dibinātā arhitektu biroja „Sudraba arhitektūra” zināmākais  darbs ir  Rīgas preču stacijas  noliktavas ēkas pārveide par  kultūras telpu, ko pazīstam ar nosaukumu „Hanzas perons”, tāpēc jautāju viņam, vai pieeja ir vienāda – atjaunojot, piemēram, senu noliktavas ēku,  Kurzemes zemnieku sētu vai baroka stilā celtu pili?        

Sestdienas rīta programmā "Atspere" viesojās rakstnieks Svens Kuzmins. Nupat klajā laista viņa piektā grāmata "Brīvībene", kuras galvenā varoņa vārds ir Svens Kuzmins. Sarunā - par 2000. gadu Rīgu, mūsu sasaisti ar senču izvēlēm, par vēstures un kultūras simboliem un to, vai maz nepieciešams literatūrā nodalīt reālo no izdomātā. Grāmata nākusi klajā izdevniecībā "Orbīta" un tā no jauna mākslinieka skatpunkta stāsta par kāda Rīgas nama likteni un iemītniekiem. "Brīvībene" vēsta par 2002. gada nogali, kad topošais mākslas students pārceļas uz sava vecvectēva denacionalizēto īpašumu. Nams ir zaudējis sendienu krāšņumu. Vecie, sociāli nelabvēlīgie īrnieki tajā saimnieko, it kā nekas nebūtu mainījies, taču pārmaiņas ir skārušas gan Rīgu, gan pasauli: Dvīņu torņi ir sagrauti, Latvija gatavojas uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO, pa Vecrīgu klimst niknu skinhedu bari. Bet jaunās paaudzes mākslinieki un literāti, kā visos laikos, meklē patiesību un skaistumu jauna laikmeta priekšvakarā. Svens Kuzmins: "Jau bērnībā sapratu, ka Rīga kā vieta, kas uzlādēta ar vēsturi, ir ļoti noslēpumaina, mīklaina, tajā ir daudz tumšu plankumu, visādu neizgaismotu kaktu. Šī vienmēr klātesošā noslēpuma sajūta saviļņo un grūti vārdos tverama. Pietrūkst vārdu tiktāl, ka jāraksta grāmatas, lai to izstāstītu (smejas). Jo vairāk mēģini šo noslēpumu atšifrēt, jo lielāks un kārdinošāks tas kļūst. 2002. gadā sāku šajos ēnainajos kaktos ieiet un uzkavēties. Tas bija interesants vadmotīvs, pat virsmērķis, strādājot pie šī teksta -  ļoti uzsvērt nezināmo, maksimāli maz izskaidrot, kas tad īsti notiek, koncentrēties uz to, ko es nezinu; izdarīt tā, lai, lasot to, neapskatāmo, tumšo plankumu būtu vairāk nekā to izskaidrojamo. Tā ir arī tumšu plankumu apzināšanās gan sevī, gan savas dzimtes neviennozīmīgajā vēsturē. Negribu izteikt kategoriskus, visaptverošus apgalvojumus, ka tā ir katra latvieša lieta, taču zinu, ka šādu dzimtu ar tik neviennozīmīgu vēsturi, kāda grāmatā aprakstīta, nav maz. Ļoti bieži, kad runājam par latviešu identitāti, pašnoteiksmi, līdz galam nav saprotams, kas tas ir un no kā tas sastāv. Ja skatāmies ārpus, teiksim, nacionālā romantisma komplekta un ejam dziļākos vēstures ēnu kaktos, tur ir ļoti daudz lietu, kuras aktīvi jāmeklē gan savā privātajā vēsturē, gan mūsu visu kolektīvajā. 19. un 20. gs. bija ļoti sarežģīts un daudzšķautņains laiks. Mēģināju šo sarežģīto lietu apzināt. Protams, es nekādā gadījumā nemēģinu pateikt, ka būtu nonācis pie kaut kādām atbildēm, drīzāk teiktu tā - tas ir individuāls sevis, savas vietas un laikmeta izprašanas ceļš, kuru noiet ir ļoti aktuāli." Svens Kuzmins (1985) ir latviešu rakstnieks, publicists un mākslinieks, etīžu teātra "Nerten" režisors. Latvijas Mākslas akadēmijā studējis  glezniecību un grafiku, Mančestras Metropolitēna universitātē – glezniecību. Kuzmins ir stāstu krājuma "Pilsētas šamaņi" (2016), kā arī romānu "Hohma" (2019), "Dizažio" (2021) un "Skaistums un nemiers" (2023) autors. Svena Kuzmina darbi tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu, spāņu un citās valodās. Par romānu "Dizažio" pirms diviem gadiem viņš saņēma Latvijas Literatūras gada balvu, bet par romānu "Skaistums un nemiers", kuras galvenais varonis ir Kārlis Skalbe, 2024. gada sākumā izpelnījās balvu "Kilograms kultūras", kā arī saņēmusi Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas balvu "Sudraba tintnīca".

Izdevniecība "Orbīta" laidusi klajā rakstnieka Svena Kuzmina grāmatu “Brīvībene” – stāstu par kāda Rīgas nama likteni un iemītniekiem no jauna mākslinieka skatpunkta. Kultūras rondo tiekamies ar autoru. “Brīvībene” vēsta par 2002. gada nogali, kad topošais mākslas students pārceļas uz sava vecvectēva denacionalizēto īpašumu. Nams ir zaudējis sendienu krāšņumu. Vecie, sociāli nelabvēlīgie īrnieki tajā saimnieko, it kā nekas nebūtu mainījies. Taču pārmaiņas ir skārušas gan Rīgu, gan pasauli: Dvīņu torņi ir sagrauti, Latvija gatavojas uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO, pa Vecrīgu klimst niknu skinhedu bari. Bet jaunās paaudzes mākslinieki un literāti, kā visos laikos, meklē patiesību un skaistumu jauna laikmeta priekšvakarā. Grāmatas autors Svens Kuzmins par jauniznākušo darbu saka: “Tas ir stāsts par dzimtas spožumu un postu, par ticību mākslai un par vestures slāņiem, kurus glabā ne tikai šī, bet arī daudzu citu vecās Eiropas namu sienas.” Grāmatas pieteikumā autors raksta, ka visam tajā aprakstītajam ir ilustratīva nozīme, jebkāda līdzība ar reālām personām un notikumiem ir nejauša, Sarunā Svens Kuzmins norāda, ka ilustratīvs ir tieši tas, kas ir grāmatā. "Tas, kas tur ir aprakstīts, es neesmu aprakstījis notikumus, vai portretējis cilvēkus. Vienīgie cilvēki, kam ir saglabāti īstie vārdi, esmu es un mana mamma. Bet es tāpat neesmu mūs norakstījis no dzīves," norāda Svens Kuzmins. "Šie notikumi ilustrē principu visam tam, kas patiešām notika, viņi kaut kādā veidā parādā to notikumu dabu, tā laika dabu, pašus fenomenus kā tādus, ar ko bija jāsadzīvo un jāsaskaras." Šī ir piektā Svena Kuzmina grāmata, vairākām iepriekšējām bijuši labi panākumi, par romānu "Dizažio" pirms diviem gadiem viņš saņēma Latvijas Literatūras gada balvu, bet par romānu "Skaistums un nemiers", kuras galvenais varonis ir Kārlis Skalbe, šī gada sākumā izpelnījās balvu "Kilograms kultūras", kā arī saņēmusi Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas balvu "Sudraba tintnīca".

Liepājniece, dzejniece un arhitekte Gunta Šnipke savā jaunākajā krājumā “Kā” virknē īpašības vārdus, lai pierakstītu un tuvplānā pamanītu šo laiku. Dzejoļi ir kā dienasgrāmatas ieraksti, kas vienlaikus tver mūsu kopīgi izdzīvotas atmiņas, taču izvērš uz āru arī autores pašas redzējumu. “Kā” – ir liepājnieces, dzejnieces un arhitektes Guntas Šnipkes ceturtais dzejas krājums. Vārds “kā”, veido jaunā krājuma struktūru. Tā ir pirmā rindiņa vairumā dzejoļu,  kas seko aiz tēmas pieteikuma nosaukumā, tālāk virknējot īpašības vārdus, kas pieraksta un tuvplānā pamana šo laiku. Guntas Šnipkes dzejnieces biogrāfija apliecinājums tam, cik reizēm svarīgi, lai taptu sadzirdēts,  atrasties pareizā laikā un vietā. Divi iepriekšējie dzejas krājumi -  „…bērns ienāca..” 1995. gadā,  „… un jūra” 2008. gadā - izdoti Liepājā, nelielās izdevniecībās, un līdz grāmatveikaliem, recenzentiem laba daļa no tirāžas pat nenonāca. Līdz pēkšņi, viņas trešais dzejas krājums „Ceļi” 2018. gadā, kad dzejniecei jau bija pāri sešdesmit, tika pamanīts un novērtēts, gan ar Dzejas dienu balvu, gan arī ar Ventspils rakstnieku un tulkotāju mājas balvu “Sudraba tintnīca”. Gunta Šnipke ir arī trīskārtēja Kurzemes Prozas lasījumu uzvarētāja. Liepājā Guntu Šnipki, protams, zina, taču gluži cita iemesla dēļ. Liepājā viņa ilgus gadus ir bijusi gan Liepājas galvenā māksliniece, gan pilsētas būvvaldes arhitekte. Arī šai Guntas Šnipkes personības pusei ir sakars ar rakstīšanu – 25 gadus viņa ir bijusi žurnāla "Latvijas Architektūra" redkolēģijas locekle un rakstu autore. Pirmo reizi, tobrīd vēl ārpus Liepājas maz zināmo dzejnieci Guntu Šnipki intervēju pēc krājuma “Ceļi' iznākšanas. Tiekamies Liepājā, un ir grūti nepamanīt, cik ļoti toreizējā intervija atšķiras no šīs, kad manā priekšā jau ir atpazīstama dzejniece. 2024. gada maijā Gunta Šnipke kļuva par valsts augstākā apbalvojuma – Atzinības krusta virsnieci. Latvijas Radio 3 „Klasika” tapa Oresta Silabrieža intervija ar dzejnieci, kurā viņa cita starpā pastāstīja kā ikdienā mēdz trenēt savu valodu – virknējot vārdus, meklējot ritmu, līdzības. Tas aizķēra manu interesi, jo škita, ka krājuma “Kā” dzejoļi arī varētu būt izauguši no šādiem asociatīviem un ritma vārdu virknējumiem, līdz tie kādā brīdī piepildās ar jēgu un pārtop dzejolī. Un tieši tas bija man prātā, kad uzdevu jautājumu – vai valoda var šo pasauli vai vismaz cilvēku kaut kādā veidā darīt labāku?  

„Sudraba senioru pēcpusdienas” mākslas muzejā „Rīgas Birža” piedāvā nesteidzīgā atmosfērā iepazīt muzeja ekspozīcijas. Šopēcpusdien seniori aicināti uz tikšanos izstādē „Zili baltās pasaules valdzinājums. Angļu dekolētais fajanss Latvijas muzejos un privātkolekcijās, 18.–21.gadsimts”. Pasākuma viesis – Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja bibliotēkas vadītājs Artis Ērglis. Metam nelielu ieskatu ekspozīcijā, kas „Rīgas Biržā” būs skatāma līdz 20. augustam. 

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Ārzemju dekoratīvi lietišķās mākslas kolekcijas glabātāja Baiba Uburģe 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts bija jānosargā brīvības cīņās. Šajā laikā, kā nozīmīgu sabiedrības daļu, sevi aktīvi pieteica sievietes. 1919. gada 22. septembrī, īsi pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai, lai atbalstītu armiju, tika izveidots Latviešu sieviešu palīdzības korpuss (LSPK), kurš uzņēmās karavīru ēdināšanas organizēšanu, ziedojumu vākšanu, armijas vienību apgādāšanu, ievainoto aprūpi u.c. nozares. Vajadzību bija daudz. Piemēram, Cēsu kājnieku II bataljona komandieris kareivju vārdā rakstīja: "Griežos pie jums ar lūgšanu ziedot, kas ir iespējams. Ļoti vēlams būtu puskažociņi, jo aukstam laikam pastāvot tie kareivjiem īsti vietā. Ticu, ka SPK neaizmirsīs tos, kas cīnās par Brīvu Latviju pie Doles salas." Gada nogalē nodaļu tīkls aptvēra visu valsts teritoriju. Tā paša gada novembrī ar mērķi vākt ziedojumus valsts labā tika nodibināts Latvju sieviešu zelta fonds. "Latvju sievietes! Bez aplinkiem, cik jūs no saviem zelta vizuļiem atdosit, kad dzimtenes labā valsts no jums tagad prasa, kad jūsu vīrieši par tautas brīvību un mūsu Tēvzemi ķīlā liek dzīvību," savā 5. novembra uzsaukumā aicināja rakstniece, publiciste Ivande Kaija. "Zelta fonds būs kā mēraukla, kā katra atsevišķa pilsoņa, tā pilsētas un novada dzimtenes mīlestībai." Fondu pārraudzīja komiteja, kurā bija pazīstamas sabiedriskās un kultūras darbinieces, darbojās arī SPK: Ivande Kaija, Klāra Kalniņa, Anastasija Čikste-Rūtenfelde, Maija Cielēna, Ada Benfelde, Lūcija Kuršinska, Emīlija Zemgale, Maija Jurjāne, palīdzēja Anna Brigadere, Frīda Olava, Lizete Skalbe un Līna Barona. "… atzīmējams, ka fonda darbinieces, visas bez izņēmuma, strādās savu darbu brīvprātīgi un bez atlīdzības". Atsaucība bija milzīga. Ziedojumi tika vākti visā Latvijā, uzskaitīti un reģistrēti. Tikai pusgada laikā vien jau bija saziedotas 1179 zelta un 3370 sudraba lietas, kuru daudzveidība parādīja cilvēku atsaucību, rocību un pārdzīvotos juku laikus: visdažādāko valstu un laiku zelta, sudraba monētas, papīra nauda, pat Urugvajas naudaszīmes, galda piederumi, sadzīves un rotaslietas, laulību gredzeni, medaļas, ordeņi u.c. izstrādājumi. Ziedoja cilvēki, ģimenes, pat karaspēka daļas. 1920. gada aprīlī Latvju sieviešu zelta fonds darbību beidza. Ziedotāju sarakstu publicēja "Valdības Vēstnesī" un apkopoja atsevišķā reģistrā t.s. "Zelta grāmatā", kuras pirmajā lapā ar zelta burtiem bija iespiests: "Latvju sieviešu zelta fonds", tālāk sekoja ziedotāju alfabētiskais rādītājs ar ziedojumu uzskaiti, visu vērtību apkopojumu un nodošanas protokolu Valsts kasei. Tajā reģistrēts viss: vai ziedotas tikai dažas kapeikas, nolūzis sudraba pulksteņa vāks, vai zelta rubļi. 1922. gadā Valsts zelta fonda vērtības, tajā skaitā Latvju sieviešu zelta fonda ziedojumus un mākslas darbus, kurus nodeva toreizējais Latvijas Valsts mākslas muzejs,  pārņēma jaunizveidotā Latvijas Banka un nolēma pārvērst ārvalstu valūtā un zelta stieņos. Tikai pateicoties muzeja direktora Burkarda Dzeņa lūgumam un neatlaidībai, muzejā nonāca zelta un sudrablietas no Valsts zelta fonda, tai skaitā arī neliela daļa no Latvju sieviešu zelta fonda ziedojumiem. Pārējais tika pārkausēts un palika Valsts zelta rezervēs. Tagad grūti atšķetināt darbu izcelsmi un piederību, jo saraksti netika pievienoti. Tomēr salīdzinot ziedoto vērtību uzskaiti ar muzejā esošo, var secināt, ka krājumā no Latvju sieviešu zelta fonda ziedojumiem, ir dažādas sadzīves un rotaslietas:  tējas sietiņi, cukurtrauki, salvešu gredzeni, saktiņas, pat no sudraba monētām darināta aproce u.c. Savukārt, cilvēku ziedotās piemiņas zīmes, medaļas un ordeņi, liecina par aktīvu sabiedrisko darbību, teicamu darbu vai militāriem nopelniem. Piemēram, medaļas: "Par drosmi. 1894.", "Par teicamu darbu", "Krievu - japāņu kara piemiņai. 1904-1905", Sv. Staņislava,  Sv. Annas ordenis, Sv. Jura krusts u.c. Uz kādas nelielas sudraba piemiņas medaļas varam lasīt: "IV Vispārējie latviešu Dziesmu un Mūzikas svētki Jelgava.1895. Latvju tauta dziedātāja dziesmu gars par tev' lai plūst". Šie vārdi liecina par tautas tradīcijām, kas saglabājušās cauri gadu simtiem. Ikviens ziedojums Latvju sieviešu zelta fondam ir apliecinājums cilvēku atbalstam un ticībai savai valstij. Daļu no šiem darbiem var apskatīt Mākslas muzeja "Rīgas birža" Sudraba kabinetā.

Šoreiz gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis  divus arhitektus, biroja "Sudraba arhitektūra" vadītājus Ilzi un Reini Liepiņus, jo, viņaprāt, arhitekta liktenis daudzos aspektos līdzīgs vizuālā mākslinieka liktenim.   Vai skaista arhitektūra ir funkcionāla, un kas nosaka tās ilglaicīgumu? Kas palīdz vai traucē veidot kvalitatīvu vidi? Kā panākt, lai cilvēki atgrieztos vēsturiskajā centrā? Raidījumā arī par sabiedrību kā galveno pasūtītāju un atskaites punktu, krīzes pazīmēm, stratēģisko redzējumu, hipertrofētajiem mērogiem, atbildību un emocionālo vibrāciju, ķeroties klāt jaunam projektam….    

Kaspars Zariņš  aicina iepazīties ar gleznotājām Annu Pommeri un Katrīnu Biksoni, lai uzzinātu, cik taisns vai līkločiem bagāts bijis katrai ceļš uz mākslas pasauli. Kāds ir viņu radošais ceļš, process un  paradumi, kur abas  rod motivāciju un kā sevi uzlādē? Kādēļ Anna mīl caurspīdīgas akvareļkrāsas, bet Katrīnai patīk bieza eļļas krāsa? Raidījumā atklājas, ka abas gleznotājas bērnībā apguvušas vijoļspēli, un viena no viņām turpina mācīties dziedāt…. Katrīna Biksone: Latvijas Mākslas Akadēmija (2023- šobrīd), maģistra programma POST Latvijas Mākslas Akadēmija (2019-2023), bakalaura grāds Glezniecībā Leipcigas Vizuālās Mākslas akadēmija, Vācija (2022) Romas Mākslas akadēmija, Itālija (2021) Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola (2015-2019) Izstādēs piedalās kopš 2017. gada. Darbi izstādīti personālizstādē un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Vācijā un Lietuvā. Jaunākie darbi skatāmi galerijā „ Asni”, pirmā personālizstāde „ Paukotāja istaba” galerijā LOOK! ( 25.05- 17.06.2023)   Anna Pommere: Latvijas Mākslas akadēmija, Profesionālā Doktorantūra (2021-2024) Latvijas Mākslas akadēmija, Vizuālās mākslas nodaļa, Glezniecības apakšnozare, Maģistra grāds (2016-2018) Latvijas Mākslas akadēmija, Vizuālās mākslas nodaļa, Glezniecības apakšnozare, Bakalaura grāds ( 2012-2016) Starptautiskā Praktiskās Psiholoģijas Augstskola, Datorgrafikas fakultāte, Bakalaura grāds (2003-2007) Latvijas Universitāte, Filozofijas fakultāte, Maģistra grāds (2000-2002) Latvijas Universitāte, Filozofijas fakultāte , Bakalaura grāds (1996-2000) Izstādēs piedalās kopš 2012. gada Darbi izstādīti personālizstādēs un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Igaunijā, Ķīnā, Vācijā, Austrijā Jaunākās personālizstādes: "Sudraba līkne"  galerijā „Māksla XO”, Rīgā ( 07.03- 06.04.2024) "Griķu medus" Žaņa Lipkes memoriālā, Rīgā (21.09-21.11.2023) „ Atmiņu artefakti” Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā (5.04-30.06.2023)

„Kur lai paslēpjās!” – māksliniekam Robertam Stārostam 1954.gadā tas bija izmisuma kliedziens ar izsaukuma, nevis jautājuma zīmi. To par pamatu jaunai izstādei ņēmis mākslas centrs „Zuzeum”, nosaukumā apzināti atstājot gramatisku aplamību – vārds „paslēpjās” rakstīts ar garo „ā”, kā to lietojis arī pats mākslinieks. Izstādē vienkop skatāmi vairāki simti mākslas darbu, kas tapuši padomju okupācijas laikā un uzdod arī šodien aktuālus jautājumus par mākslinieka izvēlēm ārējas nebrīves apstākļos. Ideja par padomju okupācijas gados tapušai Latvijas mākslai veltītu izstādi, kas aptver piecas desmitgades no 1945. līdz pat 1990.gadam, pieder mākslas centram „Zuzeum”. Izstādes kuratore ir gleznotāja Sandra Krastiņa, ar kuru tiekamies vēl topošajā izstādē. Izstādi Sandra Krastiņa veidojusi kā māksliniece, nevis mākslas teorētiķe. Aptvert tēmas plašumu palīdzējusi arī pieredze Mākslinieku savienībā divtūkstošo gadu sākumā. Veidot izstādes scenogrāfiju kuratore uzaicinājusi arhitektu Reini Liepiņu un viņa biroju „Sudraba arhitektūra”, izceļot Liepiņa interesi par vizuālo mākslu. Piedāvājums intriģējis. Kā izstāstīt veselu laikmetu vienā, kaut lielā izstāžu telpā? Reinis Liepiņš šo jautājumu scenogrāfiski risinājis, veidojot to kā ceļojumu atpakaļ laikā. Izstādē „Kur lai paslēpjās!” apkopoti vairāk nekā 350 padomju okupācijas gados tapuši Latvijas mākslinieku darbi dažādās tehnikās – no gleznām un grafikām līdz traukiem, ādas albumu vākiem, plakātiem, ideoloģiski pārblīvētiem bērnu žurnāla „Zīlīte” vākiem, un Ezopa valodā veidotiem pasūtījuma darbiem ar tikai zinātājiem nojaušamām atsaucēm uz Latvijas brīvvalsts laika mākslu. Izstāde „Kur lai paslēpjās” mākslas centrā „Zuzeum” Rīgā būs skatāma no 9.februāra līdz 19.maijam.

„Mājai jāsāk dzīvot,”  tā par Rīgas pils senāko daļu, kurā atgriezīsies Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM), saka muzeja direktors Arnis Radiņš. Rīgas pils konventa (kastelas) atjaunošana nosvinēta decembra sākumā, bet muzejs pilī atgriezīsies 2024.gada maijā. Apjomīgais Rīgas pils konventa ēkas restaurācijas un pārbūves projekts ir sadalīts vairākās kārtās, pārējo paredzēts atjaunot nākamajos restaurācijas posmos. Pēc svinīgajām runām Rīgas pils kastelas atklāšanā, sekoja ekskursija pa restaurētajām telpām. Svinīgajā Rīgas pils konventa atklāšanas notikumā  senās mūzikas ansamblis „Ars Antiqua Riga” atskaņo komponista Uģa Prauliņa īpaši  šim notikumam sarakstītu jaundarbu „Oda Rīgas pilij” ar Guntara Godiņa vārdiem. Rīgas pils  Kastelas daļas rekonstrukcija un restaurācija īstenota pēc arhitektūras biroja MARK arhitekti un Sudraba arhitektūra redzējuma, un kā svinīgajā notikumā uzsvēra arhitekts Reinis Liepiņš tā būs: Gaišā pils ar koka grīdām.  Pēc svinīgajām uzrunām,  dāvanu pasniegšanas pārbūves un restaurācijas darbos iesaistītajiem, sekoja ekskursija  pa atjaunotajām Rīgas pils kastelas telpām. Kad 2020.gada ziemā man bija iespēja ielūkoties Pils telpu atjaunošanas sākuma procesā, pa telpām vadāja un ieceres atklāja arhitekts Reinis Liepiņš. Zīmīgi, ka šoreiz gidi ir LNVM speciālisti nevis arhitekti, restauratori vai būvnieki. Rīgas pils konventa ēkas kapelas un remtera telpas atjaunotas sākotnējā viduslaiku veidolā. Muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte iepazīstina ar atklājumiem kapelā, kas kalpojusi par pils baznīcu. Sienas gleznojumi bijuši vairāki, viena gleznojuma fragments atsegts, taču tā sižets nav saskatāms, tas vēl gaida savus pētniekus. Anitas Meinartes pavadībā dodamies uz Svina torni, kas atrodas blakus kapelai. Te novietoti stendi ar attēliem, kā kapela izskatījās, kad to sadalīja divos stāvos. 19.gs. 70.gados, izbūvējot starpstāvu pārsedzes, telpas izmantotas  guberņas iestāžu vajadzībām. Kad LNVM atgriezīsies Rīgas pilī, kapelā un Svina tornī izveidos sakrālās mākslas ekspozīciju. Dodamies no kapelas uz otru pusi, kur arī plaša telpa. Te mūs sagaida muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures pētniecības nodaļas vadītājs Imants Cīrulis Direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts interesentus sagaida muzeja vestibilā un uzsver, ka šī ir tikai viena daļa no pils kastelas, kam jānonāk  muzeja rīcībā. Šobrīd vēl nerestaurēti kastelas ziemeļu, rietumu un austrumu korpusi. Nākamajā projektu kārtā garderobe atradīsies ērtākās telpās, arī suvenīru veikals būs citur. Bet kas šajās telpās bijis senāk, kāda  vēsturiskā funkcija un lietojums?  No Toma Ķikuta uzzinām, ka sākotnēji -  bruņinieku uzturēšanās telpas, vēlāk 18.gs. civilās iestādes. Sarunās ar arhitektiem panākts, ka grīda ir būtiski pazemināta. Tad nonākam blakus telpā –  atkal Svina tornī, mūsdienu 1.stāva līmenī. Tālāk esam nokāpuši velvju pagrabā, kur notikušas īpaši būtiskas pārvērtības un par kurām daudz uzzinājām jau 2020.gada apskates laikā, jāuzsver, ka šādā izskatā – bez starpsienām – daudzus simtus gadu pagraba telpas nav redzētas. Arheoloģijas departamenta vadītājs Jānis Ciglis atklāj, kādas ekspozīcijas muzejs plāno izvietot plašajā pagrabā. Atsaucot atmiņā iepriekšējo Rīgas pils apskati pirms trim  gadiem, toreiz pils Konventa atjaunošanas un restaurācijas darbiem sākoties, tagad kopā ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktoru Arni Radiņu pārrunājam paveikto. Jāpatur prātā, ka pils vēsture ir sena, telpu pārbūves un uzslāņojumi ienesuši būtiskas pārmaiņas dažādos laikos, tāpēc redzēt tās sākotnējā izskatā ir īpaši. Svinīgajā pils konventa atklāšanā izskanēja vēlējums: Lai ēka atvērta mums visiem!

Pasniegtas Latvijas Arhitektūras gada balvas. Lielā balva piešķirta Dailes teātra priekšlaukumam, Gada balva - Koka biroju ēkai Lizumā. Tās abas saņem SIA "MADE arhitekti". Kultūras rondo tiekamies ar „MADE arhitekti” pārstāvjiem Lindu Krūmiņu un Miķeli Putrāmu un "MUUD arhitektiem" Dinu Vecānu un Juriju Kostirko. Gada balva piešķirta arī SIA "Mood" par interjera risinājumu Brīvības ielā 68, kas garāmgājējiem atklāj  farmaceita ikdienu, jo ikviens to var vērot piecos lielos skatlogos. Starptautiskās žūrijas īpašā atzinība – arhitektu birojam "Sudraba arhitektūra" par risinājumu Valmieras "Kurtuvei", kas ir bijusī Valmieras katlu māja, kas pārveidota par pagaidu telpām Valmieras teātrim. Fināla žūrijas balva jeb Latvijas Arhitektūras gada balva 2023 saņēma arī "MUUD arhitekti" Dins Vecāns un Jurijs Kostirko – Zāļu pagatavošanas nodaļas pieci lielie skatlogi Brīvības ielā.  

Latvijas Arhitektūras gada balvas ir pasniegtas. Lielā balva piešķirta Dailes teātra priekšlaukumam, Gada balva - Koka biroju ēkai Lizumā. Tās abas saņem SIA "MADE arhitekti".  Gada balva piešķirta arī SIA "Muud" par interjera risinājumu Brīvības ielā 68, kas garāmgājējiem atklāj  farmaceita ikdienu, jo ikviens to var vērot piecos lielos skatlogos. Starptautiskās žūrijas īpašā atzinība – arhitektu birojam "Sudraba arhitektūra" par risinājumu Valmieras "Kurtuvei", kas ir bijusī Valmieras katlu māja, kas pārveidota par pagaidu telpām Valmieras teātrim. Šorīt studijā – SIA "MADE arhitekti" dibinātāji Miķelis Putrāms un Linda Krūmiņa, no "Muud" komandas – Dins Vecāns un Jurijs Kostirko, kā arī atlases žūrijas priekšsēdētājs Mantens Devrīnts.  

Cilvēka bezspēcību dabas priekšā apliecina divas fundamentālas parādības - laika ritējums un laikapstākļi. Centieni mainīt laikapstākļus, šķiet, ir tik seni kā pati cilvēce, taču tikai pēdējā gadsimta laikā ir radušās reālas idejas, kā mazināt šo bezspēcīgo atkarību no atmosfēras procesu labvēlības. Par mākoņu kaisīšanu un citiem ģeoinženierijas plāniem runājam raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna un Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters. "No vienas puses, gribam pamēģināt, vai spējam, vai varam kontrolēt. Ņemot vērā pēdējā laika notikumus un to, kas notiek pasaulē, sāk just, ka tā ir nepieciešamība. Ja pirms tam bija, vai mēs to varētu izdarīt, tagad ir, ko mēs vispār varētu izdarīt. Tas vairs nav kā treniņš, bet paliek nopietni - sausumi, lieti, plūdi. Jautājums, vai mēs to varam izmainīt. Nākamais – vai vajag mēģināt to darīt," runājot par zinātnieku interesi ietekmēt laika apstākļus, vērtē Valdis Zuters. Ir dzirdēts par mākoņu kaisīšanu vai sēšanu ar sudraba jodīdu. "Ir mākonis, kurā ir sīki pilieniņi, kuri nekrīt zemē kā nokrišņi, bet ir vēlme tos dabūt lejā kā nokrišņus. Ja mēs gribam, lai nolīst kaut kur, kur vajag lietu, lai citur ūdens neaiziet. Tad notiek šī "sēšana", kad sēj sudraba jodīdu, kas ir graudiņš, sākums, ap kuru piliens var veidoties. Tad "iesēj", var teikt, iedīgļus, ap kuru piliens var veidoties, līdz ar to ūdens, kas mākonī ir, uzreiz nolīst. Tāpēc to sauc par mākoņu sēšanu," skaidro Valdis Zuters. Šī metode jau daudz tiek pielietota, bet nav viennozīmīgi, cik tas ir efektīvi un palīdz, jo ir daudz mainīgo. Šo metodi izmantoja jau Vjetnamas karā, kad radīja laikapstākļus, lai būtu grūtāk pretiniekam. "Tiklīdz mēs varam kaut ko kontrolēt, viens, ka mēs to varam izmantot labiem mērķiem, lai būtu pārticība un raža, no otras puses, cilvēki uzreiz skatās, kā to var padarīt par ieroci," komentē Valdis Zuters. Sudraba jodīts ir izvēlēts molekulārās struktūras dēļ, tas ir kā ūdens kristāliņš. Valdis Zuters arī min, ka ir dzirdēts par valstīm, kas mēģina sēt cementu, bet rezultāti nav pozitīvi. Beigās līst cementa lietus. Arī iespējamais sudraba jodīda lietus ir viena no bīstamībām, ko aplūko kā risku. "Otra puse, dabā, ja ūdens nenolīst šeit, viņš nolīst citur. Sāk jau runāt, ja mēs panākam, ka lietus nolīst šajā vietā, mēs esam nozaguši lietu, ka nenolīst citur," atzīst Valdis Zuters. Tas var radīt problēmas un konfliktus. Andris Vīksna norāda, ka arvien pasaulē izmanto prekrusas lielgabalus.  "Vēl šobrīd aktīvi Balkānos, Amerikā, dzirdēts, arī Argentīnā ir izvietoti lielgabali, kas izšauj gaisu, impulsu dod pret debesīm, kad nāk pērkona negaisa mākoņi, ar cerību, ka tas mainīs struktūru mākonim, izjauks augšupejošo gaisa kustību un samazinās krusas iespējamību," norāda Andris Vīksna. Balkānos šajā procesā piedalījušies pat meteoroloģiskie dienesti. Arī par šo metodi nav zinātnisku publikāciju un zinātniskās aprindās diez gan skeptiski pret to izturas. Valdis Zuters uzskata, ka vairāk vajadzētu ieguldīt resursus, lai varētu pārdzīvot stihijas, būvēt vietas, kur patverties. Arī senatnē cilvēki centās panākt sev labvēlīgus laikapstākļus „Spīguļo, Saulīt, Spīguļo, spīguļo!” - tie ir zināmākie mūsu senču spēka vārdi, lai atvairītu lietu. Bet vēl ir buramvārdi un tautasdziesmas pret zibens un pērkona postījumiem. Kādas bija latviešu attiecības ar laikapstākļu dievībām un cik veiksmīgi cilvēkiem izdevās piesaukt sev labvēlīgu laiku, par to saruna ar folkloras un valodas pētnieci, Latvijas Universitātes profesori Janīnu Kursīti. Ievadā minēto dziesmu vai vārdus dažādās variācijās visbiežāk latvieši arī lietojuši senatnē. Ir bijuši pagāniskie buramvārdi, mijoties ar kristīgām lūgšanām, bet latvietis ir bijis vairāk rīcības cilvēks un, ja vajadzējis piesaukt lietu va sauli, vai atvairīt negaisu, tad viņš veicis tās vai citas rituālās darbības. Par tām un arī par to pēc kādām parādībām var pareģot laika apstākļus, stāsta Janīna Kursīte. Galvenā, tā teikt laika, apstākļu dievība senāk bija Pērkons, to bijāja un tam arī  ziedoja, lai izlūgtos Pērkontēva labvēlību, norāda Janīna Kursīte.

Raidījumā šoreiz par Latvijas 20 gadīgo un jaunāku dāmu basketbola izlases sudraba medaļām Eiropas čempionātā, kas tika izcīnītas pagājušajā svētdienā. Studijā ciemos spēlētājas Enija Paula Vīksne un Luīze Anna Sila, kā arī galvenais treneris Aigars Nerips. Nedēļas topā: Pirmo reizi vēsturē uz Rīgu atceļojusi pasaulē prestižākā hokeja trofeja - Stenlija kauss; Vīriešu basketbola izlases pārbaudes spēle pret Dominikānas republiku; Latvijas jaunajām basketbolistēm sudrabs Eiropas čempionātā; Agatei Caunei divi zelti Eiropas 20 gadīgo čempionātā vieglatlētikā; Šosejas riteņbraucējiem lielisks starts pasaules čempionāta grupas braucienā - Toms Skujiņš 8. vietā. Rubrikā “Vēstures stūrītis” šoreiz Reinis Grundspeņķis atskatījās uz desmit gadus seniem notikumiem Tallinā, kad Latvijas 20 gadīgo puišu basketbola izlase izcīnīja sudraba godalgas Eiropas čempionātā.

Raidījumā šoreiz apskatām aizvadītās nedēļas galveno notikumu Latvijas sportā, proti, Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidenta ārkārtas vēlēšanas. Sporta nozare atradusi sev jaunu vadītāju, tas būs līdzšinējais Latvijas Volejbola federācijas prezidents Jānis Buks. Viņš viesojas raidījumā un plaši izstāsta savu vīziju tuvākajai nākotnei pašmāju sporta lauciņā.  Nedēļas topā: Jānis Buks kļūst par Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu; Krists Neilands cīnās par uzvaru “Tour de France” posmā, beigās paliek ceturtais, uzreiz pēc tam pagarina līgumu vēl uz trim gadiem ar līdzšinējo komandu; Kristaps Porziņģis pagarina līgumu ar Nacionālās basketbola asociācijas klubu Bostonas “Celtics” - divi gadi un 60 miljoni dolāru, Dairis Bertāns atgriežas “VEF Rīga”; Sākas Latvijas vadošo futbola klubu Eirokausu vasara; Volejbola izlase noslēdz sezonu ar uzvaru Sudraba līgā.

Sporta raidījums Piespēle šoreiz vārda vistiešākajā nozīmē atrodas uz ūdens, jo runājam par burāšanu. Šis sporta veids plašāku publicitāti izpelnās retāk nekā citi, taču nevar noliegt, ka tas ir interesants, skatāms, ļoti komplicēts un starptautiski populārs. Turklāt, pagājušajā nedēļā noslēdzās lielākais burāšanas pasākums Latvijās - Rīgas jūras līča regate. Studijā viesosies burātājs, jahtas “Gabriel” kapteinis, kā arī Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš.  Nedēļas topā: Tenisistei Aļonai Ostapenko neveiksme Vimbldonā un zaudējums vienspēļu otrajā kārtā; Hokejists Rūdolfs Balcers atgriežas Eiropā un spēlēs Šveices čempionātā Cīrihes “Lions” klubā, Stenlija kausa ieguvējs Teodors Bļugers pārceļas uz Vankūveras “Canucks”; Vīriešu volejbola izlase uzvar pirmajā Sudraba līgas finālspēlē, svētdien pēcpusdienā atbildes spēle; “VEF Rīga” noskaidro pretiniekus FIBA Čempionu līgas grupu turnīrā, Latvijas-Igaunijas basketbola līgai piesakās septiņas komandas no Latvijas, astoņas no Igaunijas un Ukrainas klubs “Prometey”.

Sporta raidījumā Piespēle šoreiz par jauno Latvijas Radio raidierakstu “Sudraba zēni”, ko veidojis basketbola lietpratējs Andrejs Siliņš. Šis raidieraksts desmit sēriju garumā stāsta par Latvijas U-20 puišu basketbola izlases 2013.gada lielisko panākumu Eiropas čempionātā - izcīnītajām sudraba medaļām. Nedēļas topā: Kristaps Porziņģis aizmainīts uz Bostonas “Celtics” - vienu no galvenajiem pretendentiem uz Nacionālās basketbola asociācijas čempiontitulu; Zemgus Girgensons paraksta jaunu līgumu ar Nacionālās hokeja līgas klubu Bufalo “Sabres”; Sieviešu basketbola izlase jau pēc grupu turnīra izstājas no Eiropas čempionāta; Mārtiņš Sesks/Renārs Francis uzvar rallijā “Liepāja”. Rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz saruna ar šī gada Latvijas čempionu diska mešanā Dagni Roziņu, kurš ir arī grupas “Citi zēni” dalībnieks.

"Klasikā" tiekamies ar Ventspilī gaidāmā koncerta "Atgriešanās Venstpilī" un Jelgavas Mūzikas vidusskolas jubilejas koncerta "100+1" māksliniecisko vadītāju Aigaru Meri, lai runātu par atkalsastapšanos ar kādreizējiem audzēkņiem, tradīciju nozīmi un jaundarbu pasūtināšanu. *** Jelgavas Mūzikas vidusskola jau sagaidījusi savus 100, kam klāt nācis jauns gads ar skatu nākotnē. Tāpēc Jelgavas Kultūras namā 14. oktobrī pulksten 18 norisināsies Jelgavas Mūzikas vidusskolas simtgades jubilejas koncerts "100+1". Pēc svinīgās uzrunas un apsveikumiem, kas Jelgavas Kultūras nama foajē gaidāmi pulksten 17, plkst.18:00 ikviens skolas absolvents, skolotājs, kā arī citi interesenti ir aicināti uz koncertu trijās daļās. Koncerta pirmajā daļā Jelgavas Mūzikas vidusskolas audzēkņi atskaņos jaundarbus, kuri veltīti skolas simtgadei.Tika uzrunāti komponisti, kuru dzīve ir saistīta ar Jelgavu. Katram saikne ar pilsētu ir citādāka, tomēr Jelgavā nodzīvotais periods ir veidojis viņu muzikālo pašportretu. Jaundarbi ietērpti komponistu Alvila Altmaņa, Līgas Celmas-Kursietes un Anitas Miezes radītajās skaņās un izcilās latviešu literātes Aspazijas dzejā. Otrajā daļā dzirdēsiet Jelgavas Mūzikas vidusskolas absolventus - Maksimu Beitānu (čells), Juri Žvikovu (klavieres), Edmundu Altmani (klarnete), Ainaru Šablovski (saksofons), Konstantīnu Paturski (vijole), Endiju Rožkalnu (ģitāra) un Aigaru Reini (ērģeles). Savukārt koncerta trešajā daļā uz galvu reibinošu ceļojumu džeza mūzikas pasaulē, aicinās pēdējos 30 gados Jelgavas Mūzikas vidusskolu absolvējušie un bigbendā izaugušie mūziķi. Ar viņiem kopā muzicēs Jelgavas bigbends Raita Ašmaņa vadībā un Jelgavas kamerorķestris Aigara Meri vadībā. *** 12. oktobrī 19.00 koncertzālē “Latvija” izskanēs par tradīciju kļuvušais koncertcikls “Atgriešanās Ventspilī”. Pirms koncerta tiks pasniegta Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas domes balva “Sudraba tintnīca”. Šī būs jau septītā reize, kad pilsētā atgriežas kāds Ventspils Mūzikas vidusskolas absolvents. Šoreiz uzmanības centrā Andra Puziņa audzēkne altiste Ance Lipste, kas kopā ar Ventspils kamerorķestri spēlēs angļu komponista Bendžamina Britena skaņdarbu “Lachrymae” Op. 48a. Skaņdarbs rakstīts altam un klavierēm variāciju formā kā refleksijas par kādu angļu renesanses laika komponista Džona Dovlanda dziesmu, savukārt pārlikumu stīgu orķestrim, kas būs dzirdams šajā koncertā, Britens izveido dzīves pēdējā gadā. Koncertā, godinot komponistu Pēteri Butānu 80 gadu jubilejā, izskanēs sešas 2005. gadā tapušās “Mīlestības dziesmas” ar Friča Bārdas dzeju un Divertisments vijolei, stīgu orķestrim un sitaminstrumentiem “Brīvdienu mūzika”, kas 2008. gadā bijis visvairāk atskaņotais latviešu klasiskās mūzikas skaņdarbs. Koncertā piedalīsies Ance Lipste (alts), Zane Volberga (klavieres), Inita Āboliņa (akordeons), Ivars Ozols (kontrabass), Gidons Grīnbergs (vijole), Rihards Millers (balss), Ginta Rūse (balss), kā arī Ventspils kamerorķestris un jauktais koris “Ventspils” diriģenta un koncertcikla “Atgriešanās Ventspilī” tradīcijas iedzīvinātāja Aigara Meri vadībā. Priekšnesumus papildinās muzikoloģes Lienes Jakovļevas stāstījums. Tāpat koncertā tiks pasniegta Ventspils pilsētas domes un Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas balva “Sudraba tintnīca”, ko reizi divos gados piešķir tieši par Rakstnieku un tulkotāju mājā radītajiem labākajiem darbiem dzejā, prozā un tulkošanā.

“Visbiežāk man ir jātaisnojas, kurā brīdī tie bēgļi iebruks un pārņems visu valsti[..] Un otrs jautājums - vai tad man tik ļoti patīk tie Tuvo Austrumu vīrieši?,” stāsta Agnese Lāce, PROVIDUS vadošā pētniece migrācijas un integrācijas jomā. Saruna par migrāciju, sievietēm, vīriešiem, feminismu, valodu, vardarbību, bēgļiem.    Ļoti patika podkāsts? Pastāsti par to saviem draugiem un kļūsti par patronu!   Seko mums Facebook:  spied like un šēro. Klausies mūs Patreon, Apple Podcasts, PodBean, Spotify, YouTube , Delfi un citās podkāstu klausīšanās vietnēs.   Mēs atbalstām centru MARTA un aicinām to darīt arī Tevi.   Paldies Kaņepes kultūras centram (īpaši Maksimilianam Kotovičam) un festivālam Ladyfest (īpaši Ilzei Klimaševskai), kas tehniski un informatīvi nodrošināja šī podkāsta ierakstu!   Izmantotā mūzika: A. A. Aalto, Corps Of Discovery Chad Crouch, Wilsons Snipe Doctor Turtle, You Um I'll Ah Komiku, Disco Cat RoccoW, Musicisexpressionofartthroughthemediumofsound RoccoW, Nontinde Vendor Theme 17, Action Fight   Podkāstu veido Džemma Sudraba un Marta Herca

16. februāra vakarā ar svinīgo balvu pasniegšanas ceremoniju noslēdzās Berlīnes Starptautiskais kinofestivāls. Galveno balvu iegūst Karlas Simonas filma "Alcarras". Žūriju vadīja indiešu izcelsmes amerikāņu režisors M. Naits Šjāmalāns, un par “Zelta” un “Sudraba lāčiem” galvenajā konkursā cīnījās 18 filmas no 15 valstīm. Latvijas animācijas filma “Čuči čuči” piedalījās īsfilmu konkursā sadaļā “Generation K plus”, tomēr balvu neieguva. Par iespaidiem un redzēto starptautiskajā kinofestivālā Berlīnē, kur jau sadalīti Berlināles “lāči”, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar kino kritiķi Dairu Āboliņu, sazināmies ar producenti Alisi Ģelzi un režisori Lailu Pakalniņu. "Festivāla sajūta bija, bet savādāka. Pietrūka komunikācijas profesionāļu vidē. Komunikācija ir festivālu daļa, kamēr tas nav atgriezies, festivāli pa īstam nav atgriezušies," vērtē Daira Āboliņa. Balles izpalika, tā vietā bija testi un kodi, tā Berlīnes Starptautiskais kinofestivāla gaisotni raksturo Daira Āboliņa. Neskatoties uz to, galvenais secinājums - kino ir un būs. Lielas ekrāns nav aizvietojams ne ar ko. Režisori dara to, kas viņiem jādara, viņi domā, kā pateikt, cik apjukuši, brīžiem izmisuši, tomēr mazliet cerīgi mēs visi jūtamies.  

Šīs sezonas video ierakstus ir iespējams noskatīties Džemmas Youtube un Instagram.  Sievietēm ir ezotērika, bet vīriešiem - biohakings. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Marita Zitmane uzskata, ka ezotērika ļoti labi iet kopā ar tradicionālo sievišķību. Bet kāpēc sievietes uz to pavelkas? Ļoti patika podkāsts? Pastāsti par to saviem draugiem un kļūsti par patronu!   Seko mums Facebook:  spied like un šēro. Klausies mūs Patreon, iTunes, PodBean, Spotify, YouTube , Delfi un citās podkāstu klausīšanās vietnēs.   Mēs atbalstām centru MARTA un aicinām to darīt arī Tevi.   Paldies mūsu brīnišķīgajiem draugiem Kasparam un Ērikam, kas ļāva filmēt arī šīs sezonas epizodes savās mājās!   Izmantotā mūzika: A. A. Aalto, Corps Of Discovery Chad Crouch, Wilsons Snipe Doctor Turtle, You Um I'll Ah Komiku, Disco Cat RoccoW, Musicisexpressionofartthroughthemediumofsound RoccoW, Nontinde Vendor Theme 17, Action Fight   Podkāstu veido Džemma Sudraba un Marta Herca

Otrais pasaules karš izkaisīja cilvēkus pa malu malām un savu tālāko likteni arī daudzi latvieši sagaidīja tālu prom no savas dzimtās zemes. Viena no šādām vietām bija kara gūstekņu nometne Beļģijas pilsētā Zedelgemā, kur 2018. gadā tika uzcelts piemineklis, pieminot latviešu karavīrus, kas cīnījās nacitistiskās Vācijas karaspēka rindās. Piemineklis raisījis arī starptautiskas diskusijas par vēsturi un kolektīvo atmiņu. Kas notika Zedelgemas nometnē Otrā pasaules kara beigās un kāpēc piemineklis raisījis arī starptautiskas diskusijas, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks. Mārtiņš Kaprāns un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Beļģijas pilsētas Zedelgemas pašvaldībai nācies saskarties ar pieaugošu spiedienu, kura mērķis ir panākt latviešu leģionāru piemiņai veltītā pieminekļa aizvākšanu. Bišu stropa veidolā darinātais piemineklis Zedelgemā tika uzstādīts 2018. gada rudenī, bet pēdējā laikā pret pieminekli tiek vērsta arvien lielāka kritika; pieminekļa pretinieki uzskata, ka Beļģijā nedrīkst godināt “nacistu kolaborantus”. Arheoloģiskie atradu Rīgas centrā Sudraba piekariņi ar saules motīvu, aproces, tīklu pludiņi ar īpašuma  zīmēm - šādi atradumi nesen priecēja  arheologus Vecrīgā, līdzās Alberta laukumam, vietai kur agrāk tecēja Rīdziņas upe un dzīvoja lībiešu zvejnieki. Tiesa, minētie atradumi nav no tik seniem laikiem.  Šie atradumi, kas uzieti Vecpilsētas ielā 19, datējami ar 14. gadsimtu. Par to attālināti  ierakstītā sarunā stāsta vēstures zinātņu doktors, arheologs Artūrs Tomsons. Pēc izpētes šie atradumi tiks salīdzināti ar  iepriekšējiem atradumiem, ko Artūrs Tomsons  kopā ar kolēģiem  uzgāja  Alberta laukuma otrajā pusē – Kalēju ielā, bet  turpinājumā par to, kā smaržo, vai pareizāk sakot, ož vēsture un kāds bija kultūrslāņa stāvokli Vecpilsētas ielā 19.

Šodien raidījumā Pievienotā vērtība par mūsdienu problēmām un nākotnes iespējām, jeb iespējām tagad, kuras ignorējot, mēs varam radīt pamatīgas nākotnes problēmas - sudraba ekonomiku. Tādi piņķerīgs, daudziem svešs, iespējams nedzirdēts  temats, ko cenšamies apskatīt visiem saprotami. Kā ierasts, izvērtējam arī kādu biržā tirgotu uzņēmumu un to, vai vērts tajā ieguldīt.  Vārdu savienojumu sudraba ekonomika, visticamāk dzirdēsim aizvien biežāk. Ar to saprot tādu tautsaimniecības veidu, kurš ir atvērts un pieejams cilvēkiem, kas vecāki par 60 gadiem. Ir diezgan nepārprotami skaidrs, ka Eiropa noveco un pēc gadiem trīsdesmit tajā 35% iedzīvotāju būs vecāki par 60 gadiem. Līdz ar to pieaugs pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem tieši senioru vajadzībām. Tā teikt – būs tirgū pieprasījums, radīsies arī piedāvājums. Bet tie nav vienīgie izaicinājumi. Līdz šim makroekonomiski uz sabiedrības novecošanos raudzījās kā kaut ko nevēlamu un negatīvu. „Sudraba ekonomika, sabiedrības novecošana ir milzīga problēma, ja mēs valsti uztveram kā lielu fabriku, kuras mērķis ir pēc iespējas vairāk saražot, izspiest maksimumu no iekšzemes kopprodukta. Indivīdi vienkārši ir skrūvītes, ražošanas detaļas, kuras ar laiku nolietojas. Tā kā saražot pēc iespējas vairāk IKP ir svarīgāk nekā parūpēties par “iekārtām”, tad cilvēkus var norakstīt ap 65 gadiem vai pat nedaudz ātrāk. Bet, jo lielāka ir norakstīto cilvēku daļa, jo vairāk 65+ cilvēku, jo lēnāka IKP izaugsme un tā ir problēma,” šādi galvenos izaicinājumus skaidro Latvijas bankas eksperts Oļegs Krasnopjorovs Rīgas Tehniskās universitātes rīkotajā starptautiskā konferencē, vienlaikus aicinot uz sabiedrības novecošanu paraudzīties kā uz iespēju, kurā visu nemēra tikai pēc saražotā, bet arī cilvēka dzīves ilgums ir vērtība.

Pededzes upi un tās apkārtni ir labi iepazinuši makšķernieki un laivotāji, bet kā Pededzes upes krastos dzīvo, strādā un atpūšas vietējie iedzīvotāji, to iepazīsim raidījuma Kā labāk dzīvot tiešraidē no Pededzes ciema, noslēdzot ciklu par dzīvi Latvijas pierobežā. Iepazīstam Pededzes pagastu kopā ar Pededzes pagasta pārvaldes vadītāju Daigu Vītolu, Pededzes pamatskolas direktori Selgu Bīberi, senioru pārstāvēm Intu Ņikitinu, viņa bijusī vairākus gadus arī pagasta pārvaldes vadītāja, un Nadeždu Gorkinu. Par savu nodarbošana Pededzes pusē stāsta uzņēmējs Armands Roze, kuram mirkli pirms raidījuma pagasta pārvaldes vadītāja pasniedza balvu balvu “Sudraba zīle” kategorijā "Tautsaimniecība". Viņš nodarbojas ar zivjkopību. Projekts tapis ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu. Šī publikācija atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

10. jūlijā Klavieru salonā Brīvības ielā 152 gaidāma īpaša norise "Osokina Brīvības festivālā @152" - koncertuzvedums "Marina Cvetajeva un sudraba laikmets mūzikā", kurā savīta Marinas Cvetajevas, Velgas Kriles dzeja un viņu laikabiedru – Lūcijas Garūtas, Jāņa Mediņa, Aleksandra Skrjabina, Sergeja Rahmaņinova, Igora Stravinska  un Sergeja Prokofjeva - mūzika. Marinas Cvetajevas dzeja tiks lasīta oriģinālvalodā, krieviski. Aktieri Ģirtu Krūmiņu un pianistu Andreju Osokinu, kuriem šī būs pirmā radošā satikšanās, izvaicā Ingvilda Strautmane.

Gaidot 1941. gada deportāciju piemiņas dienu 14. jūnijā Latvijas Radio ik rītu stāstam par aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes. Šodien plašāk par Kadetu skolas komandieri, arhitektu Vili Sniķeri, kas zīmīte raksta atvadu vārdus sievai. 47 gadus veco Kadetu skolas rotas komandieri, aizsargu Vili Sniķeri 1941. gada 14. jūnijā arestēja un izsūtīja no Rīgas dzelzceļa stacijas. Vienlaikus deportēja arī viņa dēlu Vili Romanu Sniķeri. Vagonu sastāviem braucot no pilsētas, tēvs paguva uzrakstīt un izmest nelielu zīmīti no sevis un dēla, nezinot, ka dēls, atrodoties citā vagonu sastāvā, arī uzrakstīja vēstuli. Šodien plašāk par tēva Viļa Sniķera sīkiem burtiem ar parasto zīmuli rakstīto vēstuli sievai Lidijai Jansbergai-Sniķerei. "Mīļo, Lidij! Mums ar Romanu klājas labi, savas mantas, kā klavieres, radio, lampas, liekos galdus, krēslus un tā tālāk, kopā ar savu draudzeni tūlīt vajag likvidēt. Nepašūtā uzvalka un mēteļa drēbi vari nodot pirmajā universālveikalā. Sudraba karotes kopā ar māsīcu paturiet vai pārdodiet. Nekavējies atbrīvot dzīvokli no šīm mantām. Mēģināšu tavu jauno adresi noskaidrot caur Kļaviņiem. Aizej uz Mednieku ielu 6b un palūdz, lai tev izmaksā manu izpelnīto algu. Tur priekšnieks inženieris Pētersons. Pasaki, ka es darbā vairs neiešu. Aiznes tos pirts pārbūves projektus jūrnieku štābam Jura Alunāna ielā 2 un lūdz, lai viņi tev izmaksā man pienākošos par projektiem daļu, vismaz rubļi 500. Tur mašīnrakstītājas prot latviski, paņem līdzi to līgumu krievu valodā, ko esmu parakstījis, tas palika uz loga vai tagad galdā. Galvenais steidz aizgādāt prom mantas, tas mums aizbraucot no priekšniecības tika teikts un tev atstātā rakstā teikts. Atrodi piemērotu darbu. Palieci no mums abiem mīļi sveicināta. Vilis un Romans." Vilis Sniķeris dzimis 1894. gadā Ventspils apriņķa Zūru pagastā, taču pirms aresta dzīvoja Rīgā Vāgnera ielā 2. Izsūtīto personu lietā rakstīts, ka Sniķeris bija bezpartejisks, zināja arī krievu un vācu valodas, augstāko izglītību ieguva Latvijas Universitātes arhitektūras fakultātē un bija studentu korporācijas ‘'Tērbata'' biedrs, iepriekš viņš pabeidza arī Vladimira kara skolu Petrogradā. Piedalījās Brīvības cīņās un pēdējos gados pirms Latvijas okupācijas bija militārās brīvprātīgo organizācijas Aizsargi biedrs – piektā Rīgas aizsargu pulka Jūras diviziona rotas komandieris. Taču īsi pirms represijām viņš strādāja savā profesijā - Rīgas pilsētas projektēšanas birojā, kas nojaušams arī pēc zīmītē rakstītā. 1941. gada 14. jūnijā PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta sevišķā apspriede Sniķeri ārpustiesas kārtā arestēja par piedalīšanos kontrrevolucionārā Aizsargu organizācijā  n notiesāja, piespriežot augstāko soda mēru - nošaušanu. Viļa Sniķera izsūtīšanas lietā nav ziņu par sievu, bet arestā norādīts, ka mantu jākonfiscē. Sniķeris aptuveni gadu atrādās Ieslodzījumā Soļikamskas rajona Usoļjes labošanas darbu nometnē, kur ieslodzītajiem lika strādāt kālija sāls raktuvēs un meža darbos. Kadetu skolas rotas komandieri, aizsargu, arhitektu Vili Sniķeri ieslodzījuma nometnē nošāva 1942. gada 6. aprīlī . Latvijas PSR prokuratūra represēto Vili Sniķeri reabilitēja 1989. gadā.

Gaidot piemiņas dienu, 14. jūniju, ik rītu stāstām par aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes. Nelielus, saburzītus un steigā aizrakstītus papīra gabalus deportētie visticamāk no vagoniem izmeta pēc izbraukšanas no stacijas, bet vēl pilsētas teritorijā vai apdzīvotā vietā. Dažas tolaik atrastās zīmītes tagad glabājas Latvijas Okupācijas muzejā. Šodien plašāk par izsūtītā Oskara Bērziņa atvadām no sievas Martas. Oskars Bērziņš bija Politiskās pārvaldes vecākais uzraugs. Pārvalde starpkaru laika Latvijā pildīja pretizlūkošanas un iekšējās drošības dienesta funkcijas, vēlāk to pārdēvēja par Politiskās policijas pārvaldi. Tā darbojās līdz 1940. gadam un pēc PSRS okupācijas vairāk nekā 90% Latvijas specdienestu virsnieku nogalināja vai viņi gāja bojā padomju ieslodzījuma vietās. Oskaru Bērziņu 1941. gada 14. jūnijā arestēja mājās Valkā un izsūtīja no Gulbenes stacijas. Arī viņš izvešanas brīdī paguva uzrakstīt un no vagona izmest nelielu vēstuli sievai Martai. Vēstule rakstīta uz rūtiņu lapas ar parasto zīmuli, steigā pierakstītas lapas abas puses. ‘'Gulbenes stacija. 15. jūnijs, 1941. gads. Mīļo sieviņ, Martiņ! Laikam jau zini, ka tieku kopā ar dažiem citiem mālupiešiem izsūtīts no LPSR uz Vissavienību. Izturās pret mums laipni un korekti. Vienā preču vāģī atrodos kopā ar skolotāju Kataju un Steju. Pavisam kopā 24 cilvēki. Apģērbu un apavus esmu paņēmis apmēram gada laikam līdzi. Sola mums labus dzīves apstākļus. Garastāvoklis man ir labs. Mans laulības gredzens palika manā sīknaudas makā drēbju skapī. Sudraba tējkarotītes arī neņēma. Tu, Martiņ, man pagaidām lūdzu pakaļ nebrauc, kamēr rakstīšu, jo dažas ģimenes pilnā sastāvā tiek izsūtītas uz nometināšanu. Ceru, ka mēs vēl kādreiz satiksimies. Lūdzu esi mierīga un neuztraucies velti. Audzini bērnus lielus un disciplinētus. Vēlreiz lūdzu velti neuztraucies un par mani nebēdā. Jūtos labi un garastāvoklis man ir mierīgs un cerība ir, ka vēl tiksimies. Manis izsūtīšana man un citiem nāca pilnīgi negaidīti. Mīļi Tevi un abus dēlus mīlulīšus Andrīti un Juri un citus sveicinu. Tavs un jūsu Oskars.'' Oskara Bērziņa sievu Martu un bērnus neizsūtīja. Arhīva dokumenti liecina, ka Oskars Bērziņš dzimis 1892. gadā Krievijā, tā laika Pēterburgas guberņā, Lugas apriņķī, bet īsi pirms izsūtīšanas dzīvoja Valkas apriņķa Mālupes pagastā ‘'Āboliņu mājās''(tagad tas ir Alūksnes novads). Bērziņš bija Policijas sporta kluba un Latvijas aerokluba loceklis. Savukārt iepriekš līdz 1914. gadam dzīvoja vecāku mājās Krievijā, kā arī viņu mobilizēja Krievijas armijā. 1921. gadā Oskars Bērziņš kļuva par Alūksnes pilsētas kriminālpolicijas uzraugu, vēlāk Gulbenes pilsētas politiskās apsardzes uzraugs un pēdējos desmit gadus pirms izsūtīšanas bija Politiskās pārvaldes vecākais uzraugs Rīgā. Latvsijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta Valkas apriņķa nodaļa 1941. gada 14. jūnijā Oskaru Bērziņu apcietināja viņa mājās Mālupes pagastā par to, ka viņš dienēja policijā un sadarbojās ar Politisko policiju. Līdz ar to viņu automātiski uzskatīja par padomju varas ienaidnieku un 49 gadu vecumā viņu izsūtīja uz Ziemeļurālu labošanas darbu nometni Sevurallagu, kur ieslodzītajiem lika strādāt mežu cirtēs. Jau tā paša gada 24. novembrī Oskars Bērziņš nomira lēģera lazaretē un viņu apglabāja tuvējā kapsētā. Nāves cēlonis tur aizpildītajos dokumentos ierakstīts – sirdstrieka. Savukārt astoņdesmito gadu nogalē Latvijas PSR prokuratūra krimināllietu pret Bērziņu izbeidza sakarā ar to, ka viņš nav izdarījis nekādus noziegumus un ir reabilitēts.

Džemma Sudraba ir feminisma balss Latvijā. Taču Džemma runā ne tikai par sieviešu tiesībām, viņas balss ir arī par vienlīdzību un to, cik svarīgi izcelt un pamanīt neparasto un neierasto, kas arī var būt skaists.Klausies sarunu par grāmatām, lasīšanu un to, kā Džemma Sudraba izvēlas nākamo lasāmo grāmatu. Seko Džemmai Sudrabai Instagram https://www.instagram.com/dzemmasudraba/Klausies raidierakstu "Satrp mums, meitenēm, runājot" https://open.spotify.com/show/4AWNe4c4ENc5bqCWlSBjC8Klausies raidierakstu "Muša" https://open.spotify.com/show/7MDZAmXZGeSlym2SHDJQhKSeko Piedzīvot Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta patronu jeb mīļāko atbalstītāju! Ej uz https://www.patreon.com/PiedzivotSērijas apraksts[1:30] Par grāmatām un runāšanu par tām.[3:30] Par to, kā veidojas attiecības ar grāmatām, literāro aizraušanos bērnībā.[5:40] Par attiecībām ar lasīšanu šodien.

Mūziķis, dzejnieks un izglītības darbinieks Pāvils Johansons (1947) ir rakstnieku Veronikas Strēlertes un Andreja Johansona dēls. Viņa pirmā dzejoļu grāmata "Sudraba ceturksnis" izdota jau 19 gadu vecumā. Johansons ir trimdas autors, kura izteiksmē jūtama tā dēvētās Brīvās Pasaules ietekme - viņa poēzija ir brīva no Ēzopa valodas un slēptiem čukstieniem. Raidījumā Cienījamie Lasītāji. Etīdes par literatūru Toms un Svens pārlapo Pāvila Johansona dzejoļu izlasi "Paisums un bēgums", par kuras iznākšanu varam būt pateicīgi apgādam "Neputns". Raidījumā skan arī dzejnieka grupas "Dundurs" melodijas. 

Podkāsts jeb aplāde ir palikusi par arvien nozīmīgāku informācijas iegūšanas avotu. Tas ir raidījums, kuru iespējams lejupielādēt no mobilās lietotnes, lai varētu to klausīties arī tais brīžos, kad interneta savienojums nav pieejams. Atšķirībā no normētas radio programmas, aplāžu veidotāji paši nosaka pašu veidotā audio materiāla garumu, tādējādi panākot neformālāku atmosfēru gan savstarpējā saziņā, gan intervējot uz raidījumu uzaicinātos viesus. Pārskats par trim dažādām aplādēm, kuras šobrīd atrodamas tīmeklī. Interneta žurnāla „Satori” sagatavotajā „Dzejas dienu” aplādē dzirdami gadskārtējā bērnu dzejas izlasē „Garā pupa” iekļautie dzejoļi, kurus lasa gan aktieris Kaspars Znotiņš, gan "Garās pupas" žūrija, kas šogad vērtēja bērnu iesūtītos dzejoļus, – grāmatas sastādītāja Inese Zandere, mūziķis Renārs Kaupers, komiķis Jānis Skutelis un LR3 „Klasika” direktore Gunda Vaivode. Kopkrājums „Garā pupa” pie lasītājiem nonāks šodien, savukārt aplāde klausāma Satori.lv mājaslapā un mūzikas straumēšanas lietotnē Spotify. Turpinājumā – Ērikas Bērziņas dzejoli lasa Kaspars Znotiņš. Ar kino pasaules notikumiem, repertuāra jaunumiem un citām sarunām par un ap kino ik nedēļas iepazīstina aplāde „Kino kults”. Podkāstu vada kinoblogeri Sergejs Musatovs, Sergejs Timoņins un Līva Spandega un tas klausāms gan tīmekļa vietnē kinokults.lv, gan virknē populārāko podkāstu lietotņu - Apple Podcast, Google Podcasts un citās. „Sieviešu stendapa” aktīviste Džemma Sudraba klausītājiem piedāvā aplādi „Starp mums, meitenēm, runājot”. Šī projekta iecere, pašu veidotāju vārdiem, apvieno trīs aspektus, bez kuriem šodienas sievietei būtu grūti ekstistēt: jokus, feminismu un citas sievietes, kuru profesionālā darbība ir tik aizraujoša un jēgpilna, ka var kalpot par iedvesmu citām sievietēm. Protams, aplādi klausīties ir aicināti arī vīrieši.

Kāda ir stendapu jeb stāvizrāžu kultūra Latvijā? Vai arī latviešu valoda var būt dzimumneitrāla? Atbildi uz šiem un citiem jautājumiem uzzini sarunā ar komiķi Džemmu Sudrabu. Runājam arī par tādām svarīgām tēmām kā dzimumiekļaujoša valoda, neaizspriedumains valodas lietojums un feminisms. Džemma Sudraba ir pašpasludināta influencere jeb viedokļu līdere un garīgā skolotāja, komiķe un podkāsta “Starp mums, meitenēm, runājot” autore. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Žurnāls: Domuzīme. 2020, Nr. 3. ISSN 2256-0408 Noderīgas saites: https://spoti.fi/2GRXJWT – Džemmas podkāsts “Starp mums, meitenēm, runājot” https://bit.ly/35EzTIB – Džemmas Instagram profils https://bit.ly/35nyUfD – “Stereotipu šovs” sarunu festivālā “Lampa” https://bit.ly/33PZuNG – brošūra “Iekļaujoša komunikācija Padomes Ģenerālsekretariātā” https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam podraides viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu podraidi par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [01:20] Oļega Burova spārnotā frāze: seksisms valodā un reklāmās. [07:00] Kāpēc, runājot par sievietēm, nevajadzētu teikt vārdu “meitenes”? [10:15] Diskusija par politkorektumu žurnālā “Domuzīme”. [12:44] Deminutīvi un toksiskais pozitīvisms. [13:51] Vārdi, kas Džemmai patīk. [14:50] Iekļaujoša terminu atveide latviešu valodā. [18:40] Kā veicināt dzimumiekļaujošu valodu un kāpēc tā ir nepieciešama? [24:50] Dzimumiekļaujošas valodas vadlīnijas, seksisms IT nozarē. [27:50] Personas vietniekvārds latviešu valodā. [31:51] Profesijas un amatu nosaukumi latviešu, krievu un čehu valodā. [36:25] Uzvārdu galotnes un to maiņa Čehijā un Lietuvā. [40:49] Politkorektums un vārda brīvība. [45:46] Kā iemācīties uzstāties stāvizrādēs? [51:32] Kurš termins Džemmai patīk labāk – “stāvkomēdija” vai “stendaps”? [52:40] Kā Džemma pilnveido valodas prasmes? [54:23] Vai latviešu valoda ierobežo komiķus? [55:51] Kāpēc svešvalodā nereti ir vieglāk izteikties? [56:22] Latviešu valoda un vārdspēles. [58:13] Par ko nejoko feministes? [01:01:00] No kā Džemma baidās visvairāk? [01:02:47] Vai sievietes drīkst lamāties? Seksualizēšana un lamuvārdi mūzikā. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Kultūrtelpa “Hanzas perons” un laikmetīgo skatuves mākslas notikumu sērija “Pārmija” aizsāk jaunu starpdisciplināru mākslas projektu “Turpinājums”, kura mērķis ir jaundarbu tapšana, bet to rezultāti skatītājiem būs novērtējami tad, kad situācija būs piemērotāka klātienes notikumiem. Kā uzskata projekta veidotāji, šis periods, kurā mēs turpinām dzīvot citādākā ikdienas modelī, ir vēsturisks ne tikai visai pasaulei, bet arī individuāli katram no mums. Tāpēc ikviens ir aicināts to fiksēt, lai vēlāk, esot jau nākamajā dzīves posmā, uz to varētu atskatīties un saprast, kam esam izgājuši cauri un kāds varētu būt turpinājums. Mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo bērniem līdz 10 gadu vecumam uzdos jautājumu “Kas ir skaistākais, ar ko esi saskāries?”, aicinot bērnus un vecākus sūtīt atbildes video un audio formātos. Rīgas Stradiņa universitātes pētnieks un lektors Mārtiņš Daugulis meklēs atbildes uz jautājumu “Ko šodien uzskatām par normālu?”, sociālo mediju eksperte Agnija Grigule aicinās vienaudžus dalīties attiecību pieredzē sociālo tīklu laikmetā. Arhitekts Reinis Liepiņš meklēs atbildes par tēmu “Divi pasaules”, kur vienu pasauli veido budžeta turētāji, proti, valsts un pašvaldību darbinieki un otru,- budžeta pildītāji - privātuzņēmēji un darba ņēmēji. Klāvs Mellis, teātra apvienības “Kvadrifrons” režisors un aktieris, pētīs komunikācijas iespēju robežas Skype, Messenger un Zoom sarunās un sarakstēs. Māksliniece un scenogrāfe Katrīna Neiburga koncentrēsies uz bailēm un ieteikumiem, kā ar tām tikt galā. Savukārt komiķe, apvienības “Sieviešu stendaps” dalībniece Džemma Sudraba meklēs atbildi, kas ir mājas, jo, kā uzskata māksliniece, “šobrīd cilvēkiem ir nācies iepazīt telpu, kurā iepriekš viņi ir pavadījuši mazāko savas dzīves daļu, un to pašu – guļot.” Viena no projekta idejas autorēm un šībrīža vadītājām Ļena Fenstere stāsta, starpdisciplinārais projekts “Turpinājums” radās kā impulsīvs risinājums apstāklim, ka pandēmijas periods neļāva uzsākt iecerētās cikla “Pārmija” izrāžu sērijas, kuras bija ieplānots izrādīt martā un aprīlī. Tīmekļa vietnē Turpinajums.lv atrodama plašāka informācija par projekta gaitu un norisi. Savukārt, ja arī jūs uzrunā kāda no kuratoru pieteiktajām tēmām, atliek rakstīt vai sūtīt savu video vai audioierakstu uz adresi turpinajums@turpinajums.lv. Automātisku dalību projektā tas nenozīmēs, bet, varbūt tieši jūsu stāsts uzrunās kādu no piesaistītajiem kuratoriem.

Psihoterapeite Velga Sudraba turpina komentēt raidījuma pirmajā daļā aizsākto tematu par kārtošanu un atbrīvošanos no lietām, analizējot, kā tas ietekmē cilvēkus, kā arī skaidrojot, kāpēc cilvēkiem ir grūti atbrīvoties no lietām. "ir cilvēki, kuri kārtību uztver ar acīm, viņi apskatās un viņiem jābūt visam skaisti tā, lai ir visas horizontālās virsmas novāktas. Ir cilvēki, kuri ar acīm šo "neuztver", viņi vairāk uztver taktīli, pastiepu roku - sajutu. Viņi jebkurā nakts laikā var atrast kaut ko savā teritorijā, kas citiem var šķist nekārtīga," skaidro Sudraba.

"Mums ir atņemtas mantiņas. Mēs tagad beidzot varam saprast mūsu mazos bērnus," analizējot klausītāju teikto par to, ka pietrūkst ierasto sporta nodarbību, raidījumā Kā labāk dzīvot norāda ārste-psihoterapeite Velga Sudraba. "Mēs beidzot varam sajust, kā tas ir, mums ir atņemtas ļoti labas mantiņas, kas mums ir bijušas – piecas reizes nedēļā sporta zāle vai divas reizes nedēļā, bet mums nav neviens atņēmis nūjošanu, skriešanu, pastaigas, salikt maisiņā smagākas grāmatas un cilāt," turpina Sudraba. Viņa atzīst, ka jāatrod kaut kas, ko varam likt vietā. "Ja mēs sēdēsim un raudāsim par to, ko mums atņēma, būsim tie paši mazie bērni, jo mums jāgaida, kamēr mamma kaut ko iedos vietā. Bet mēs esam lieli cilvēki, mums pašiem jāmeklē un radoši jāatrod, ko varam izdarīt," mudina Sudraba.  

Censties atgriezties pie šī brīža situācijas, domāt par notiekošo šeit un tagad, enerģiju novirzīt praktiskās rūpēs vai fiziskās aktivitātēs, tā iesaka ārste-psihoterapeite Velga Sudraba raidījumā Kā labāk dzīvot. Cilvēkiem ir nedrošība šī brīža situācijā, gan domājot par aktuālajiem notikumiem un arī sadzīvi, gan domājot par nākotni, kas raisa bažas un neziņu saistībā ar kādiem darba izaicinājumiem. Psihoterapeite iesaka izmantot dažādas tehnikas, kas palīdz mazināt trauksmi, sevišķi pirms miega. Meditēt, klausīties patīkamu mūziku, skaitīt mantras vai lūgsnas. "Negatīvās domas galvā lien automātiski, tāpēc cilvēkam pašam ir jādarbojas aktīvi, jāpieķer šīs domas. Cilvēkam ir aktīvi jādarbojas pretī negatīvajām domām," atzīst Sudraba. Viņa norāda, ka var līdzēt sportošana un arī darbošanās dārzā. Sudraba piekrīt klausītājai, kas norāda, ka šo situāciju veiksmīgāk varēs pārdzīvot labā garastāvoklī. Tāpat viņa aicina cilvēkus domāt, kā es darīšu visu, lai "nepagrābtu vīrusu", nevis, kur es to varētu pagrābt.

Valmieras drāmas teātrī ik pa brīdim dzirdama “Smieklu sasaukšanās” - tāds nosaukums Ineses Mičules iestudētajai izrādei, kuras pamatā mūziķa Renāra Kaupera dziesmas bērniem no albuma “Sasauc smieklus izklīdušus” ar dzejnieces un rakstnieces Ineses Zanderes dzejoļiem. Kopdarba iecere: izgaisināt robežu starp bērnu un pieaugušo pasauli, kur lielo un mazo smiekli varētu saplūst vienā veselumā. Ineses Zanderes "Nepareizajos stāstos" mīļums un sirsnība mijiedarbojas ar nopietnību, jo abas emocionālās kategorijas skar tiklab bērna, kā pieaugušā ikdienu.  Izrādē “Smieklu sasaukšanās”, kura šobrīd sparīgi iedzīvojusies Valmieras Drāmas teātra Lielajā zālē,  iekļauti četri no nepareizajiem stāstiem  – “Spoguļa bērni”, “Teika par vientuļo tēti”, “Saruna ar Kreica kungu” un “Sudraba karotīte”, kurus apvij dzejoļi no dzejnieces krājuma “Brīnumbēbīša gads”. Pēc izrādes septembra nogales sestdienā, kurā bija klātesoši arī dažāda izmēra teātra apmeklētāji,  Kultūras Rondo sarunājās gan ar Inesi Zanderi, gan ar iestudējuma režisori Inesi Mičuli. Notikumus izspēlē, izlec, izripina un izlodā rokgrupa „Kāposti ar desiņām”, kuras sastāvā ir aktieri Pauls Iklāvs, Ingus Kniploks, Mārtiņš Meiers, Inese Pudža, Klinta Reinholde, Uldis Sniķers, Baiba Valante un mūziķi, Renārs Kaupers vai Goran Gora. Tos caurvij ne tikai smieklu un Renāra Kaupera sarakstīto dziesmu, bet arī dzejoļu sasaukšanās. Kopumā uz skatuves notiekošo varētu nosaukt par teātra rotaļu. Līdz nākamajai izrādei „Smieklu sasaukšanās” bērniem, pusaudžiem, vecākiem un vecvecākiem gan jāpagaida ilgāku sprīdi: tā paredzēta ceturtdien, 24. oktobrī.

Strauji tuvojas Eiropas parlamenta vēlēšanas, mums atlikusi tikai viena partiju diskusija un divas dienas, kad iztaujājam partiju sarakstu lokomotīves. Šodien ir līderu diena, un kārta pienākusi politiskajai apvienībai „Atmoda”. Apvienība „Atmoda” iepriekš bija pazīstama ar nosaukumu „No sirds Latvijai”, un mūsu studijā - apvienības saraksta līdere Inguna Sudraba.

Uzticēties Dievam finansēs ir ticības dzīves ABC. Sludina mācītājs Vilnis Gleške.

Ziemassvētku noskaņās parunājām par dāvanu un čekas maisiem. Ja tu gribi zināt kas ir balderjāņu bumba noteikti klausies. 

Sportacentrs.com jaunajā podkāsta epizodē Ulvis Brože, Agris Suveizda, Jānis Freimanis un Jānis Celmiņš pārrunā aktualitātes Pasaules kausā futbolā, Latvijas volejbola izlases startu Sudraba līgā, tāpat vīri pārrunās Rīgas Dinamo aktualitātes un diskutēs par šķēpmetēju psiholoģiju.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio 1 sporta ziņu redaktors Mārtiņš Kļavenieks stāsta latviešu tautas pasaku "Sudraba, zelta un dimanta zirgs".   Mārtiņš Kļavenieks atklāj, ka pašam vienu mīļāko pasaku izraudzīties bijis grūti, tāpēc viņš stāsta savas sievas mīļāko bērnības pasaku, kuru viņai bērnībā priekšā lasījusi vecmāmiņa. "Droši vien pēc pāris gadiem to priekšā lasīsim mūsu šobrīd desmit mēnešus vecajai meitiņai," bilst Mārtiņš.