POPULARITY
Kara spriedz Ukrainā pieaug, Eiropai jādomā ne tikai par palīdzību Ukrainai, bet arī par attiecībām ar ASV, Izraēlas triecieni Gazas joslā. Krustpunktā izvaicājam ārlietu ministri Baibu Braži. Jautājumus kopā arraidījuma vadītāju uzdod Latvijas sabiedriskā medija portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktore Ieva Strazdiņa un "360TV" žurnāliste Madara Rudzīte.
Kara spriedz Ukrainā pieaug, Eiropai jādomā ne tikai par palīdzību Ukrainai, bet arī par attiecībām ar ASV, Izraēlas triecieni Gazas joslā. Krustpunktā izvaicājam ārlietu ministri Baibu Braži. Jautājumus kopā arraidījuma vadītāju uzdod Latvijas sabiedriskā medija portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktore Ieva Strazdiņa un "360TV" žurnāliste Madara Rudzīte.
Pēc finansista Kārļa Danēviča viesošanās Cilvēkjaudas klubā saņēmām daudz atsauksmju, kā viņa atbildes uz jautājumiem palīdzēja nomierināt kara draudu baiļu iespaidā satrauktos prātus un pārslēgties uz savu dzīvi. Tāpēc lūdzu Kārlim, lai ierakstām arī interviju Cilvēkjaudā, kas būtu pieejama visiem. Kārlis piekrita. Vienīgi mums neizdevās atrast datumu, kad abi esam Rīgā vienā laikā, tāpēc šo interviju ierakstījām attālināti. Paldies studijai Power-Up SPACE par šo iespēju!Šajā sarunā Kārlis sniedz savu, pieredzē un apkopotā informācijā balstītu skatījumu par ģeopolitisko situāciju, kas rada daudz raižu. Viņš piedāvā racionālu pieeju kara draudu izvērtēšanai un norāda uz latviešu lielāko vājumu — tendenci ļauties negatīvismam un populistu solījumiem.Kārlis pārliecinoši argumentē, kāpēc mums nav jāpārvērtē Krievijas militārā varenība, skaidro Baltijas valstu stratēģisko nozīmi Eiropas drošības kontekstā un dalās praktiskos padomos par finanšu un īpašumu drošību iespējamo ekonomisko izaicinājumu priekšā. Ar spēcīgu vēstījumu par latviešu spītības pozitīvo potenciālu, Kārlis mudina neļaut bailēm paralizēt mūsu ikdienu un lēmumu pieņemšanu. Viņš arī sniedz vērtīgus padomus par investīcijām un personīgo finanšu pārvaldību mainīgajos globālajos apstākļos.Kārlis ir SEB bankas valdes loceklis, Baltic Institute of Corporate Governance padomes loceklis, SOS bērnu ciematu Latvijā padomes priekšsēdētājs, SOS Children Villages International senators.Būsim laimīgi par tavu atbalstu SOS bērnu ciematiem.Ja tev ir svarīgi, ka varam turpināt Cilvēkjaudas darbu ar jaunām intervijām un lai tās visiem ir pieejams bez maksas, tad, lūdzu, atbalsti mūs kādā no šiem veidiem, kas palīdzēs segt daļu no Cilvēkjaudas izmaksām.Sarunā pieminēto informāciju atradīsi 226. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads9:21 Kārļa Danēviča ieteikumi, uz kā balstīt savus spriedumus par kara draudiem, lai tie būtu racionāli11:49 Kādiem apstākļiem izpildoties, būtu pamats lielākam satraukumam19:02 Kārļa novērojumi par baltiešu bailēm palikt vieniem un neaizsargātiem23:18 Kāpēc Eiropai interesē Baltijas valstis un kā tas mums noder26:45 Kas ir latviešu lielākais vājums kara draudu kontekstā32:39 Iegūsti uzņēmumam vērtīgu bezmaksas konsultāciju no grāmatvedības aģentūras “Kamelota”. Piesakies uz GRĀMATVEDĪBAS EKSPERTĪZI: kamelota.lv/jauda33:41- Par kodolkara varbūtību36:10 Iemesli, kāpēc nevajadzētu pārvērēt Krievijas armijas varenību42:30 Naftas cenu loma Padomju savienības sabrukumā un mūsdienu Krievijas spējās46:46 Par īpašumu un finanšu drošību saistībā ar Trampa tarifiem52:03 Ļaunākie drošības situācijas scenāriji un kā tiem sagatavoties59:32 Latviešu spītība un kā to izmantot savā labā, lai baiļu dēļ nenoliktu savu dzīvi uz pauzes1:04:21 Kas ir pati vērtīgākā investīcija, ko izmantot arī šajā laikā1:06:48 Kādas ir potenciāli gaidāmās ekonomiskās grūtības, ņemot vērā globālos tirdzniecības karus1:17:03 Kārļa secinājumi un rekomendācijas ieguldījumu veikšanai1:23:15 Stratēģija investēšanas uzsākšanai1:28:45 Ieteikumi, ar ko būt piesardzīgam, attiecībā uz investēšanas lēmumiem1:34:55 Vai pastāv risks neatgūt savu naudu, ja notiktu uzbrukums Latvijas banku sistēmai1:37:28 Kādas ir kredītņēmēja iespējas, ja īpašums karadarbības dēļ tiktu iznīcināts1:38:52 Kāda ir nekustamā īpašuma perspektīva, ņemot vērā Latvijas demogrāfiju1:40:31 Kārļa ieteikumi no personīgās pieredzes tam, kā nekāpināt izdevumus, palielinoties ienākumiem1:43:00 Power-Up SPACE
Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. Pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu. Notikumus analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Arnis Latišenko. Tērzēšana ar sekām Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. „Signal” ir tīmekļa saziņas platforma, kas diezgan iecienīta Savienoto Valstu ierēdņu vidū, jo tai ir dažas saziņas konfidencialitāti veicinošas īpašības. Tomēr šī platforma nav ASV valdības oficiāli sertificēta ierobežotas pieejamības informācijas apritei. Prezidenta Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs izveidoja „Signal” tērzēšanas grupu, lai apspriestu kopš 15. marta izvērstos ASV militāro spēku triecienus Jemenas hutiešu nemierniekiem. Piedalījās praktiski visi pašreizējās administrācijas nozīmīgākie cilvēki: viceprezidents Džeimss Deivids Venss, valsts sekretārs Marko Rubio, aizsardzības ministrs Pīts Hegsets, Centrālās Izlūkošanas pārvaldes direktors Džons Retklifs, Nacionālās izlūkošanas direktore Talsija Gabarda, finanšu ministrs Skots Besents, prezidenta īpašais vēstnieks Tuvajos Austrumos Stīvs Vitkofs un vairāki citi. Acīmredzot kļūmes dēļ grupai tika pieslēgts arī žurnāla „The Altantic” galvenais redaktors Džefrijs Goldbergs. Neviena nepamanīts viņš sekoja saziņai, pēc tam no tās atslēdzās un 24. martā publicēja rakstu ar nosaukumu „Trampa administrācija nejauši piesūtīja man teksta ziņojumus ar saviem kara plāniem”. Tā nu atklājās, ka militārās plānošanas jautājumi, kam pašsaprotami būtu jābūt ļoti rūpīgi glabātam noslēpumam, tikuši apspriesti saziņas platformā kā kādi brīvdienu izbraukuma plāni vai olu kulteņa receptes. Jāteic, redaktors Goldbergs bija pietiekami apzinīgs, lai neatklātu neko tādu, kas tiešām varētu radīt nopietnus militāri taktiskus riskus, tomēr šis un tas no saziņas satura nācis gaismā. Sevišķi netīkami skan viceprezidenta Vensa, aizsardzības ministra Hegseta izteikumi par „liekēžiem eiropiešiem”, kuriem jāpiestāda rēķins par Eiropai nozīmīga ūdensceļa atbrīvošanu ar amerikāņu spēkiem. Kā publikācijā norāda Džefrijs Goldbergs, šī tērzēšana „Signal” platformā rada nopietnas bažas par nacionālās drošības situāciju un ir, iespējams, Savienoto Valstu Spiegošanas likuma pārkāpums. Publikācijai sekoja pretrunīgi paziņojumi, Nacionālās drošības padomes pārstāvim Braienam Hjūzam pilnībā atzīstot notikušo, savukārt aizsardzības ministram Hegsetam un arī prezidentam Trampam nogānot redaktoru Goldbergu un viņa žurnālu, starp citu, vienu no prominentākajiem, kopš 1857. gada pastāvošu izdevumu. „Signalgeitas” tēma dominēja arī 25. martā Senāta Izlūkošanas komitejā, kur uz iepriekš plānotu noklausīšanos bija ieradušies Nacionālās izlūkošanas direktore Gabarda un CIP direktors Retklifs. Pagaidām Baltā nama pārstāvju izteikumu tonis liek domāt, ka administrācija nolēmusi „atšaudīties” ar apgalvojumiem par kārtējo politiski motivēto prezidenta Trampa „naidnieku” uzbrukumu. Kremļa diskrētā miermīlība 25. martā pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Pārtraucot karadarbību, tiktu atvērtas ostas komerciālajam transportam, pirmām kārtām Krievijas un Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksportam. Šī vienošanās papildinātu to, kas paredz atturēšanos no triecieniem enerģētikas infrastruktūrai. Krievijas ir apgalvojusi, ka šī vienošanās esot spēkā kopš 18. marta, tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nosaucis šos apgalvojumus par kārtējiem Maskavas meliem. Starplaikā abas karojošās puses ir izdarījušas triecienus par objektiem, uz kuriem varētu attiekties šī vienošanās. Vakar Krievija publiskoja attiecīgās infrastruktūras kategorijas tās ieskatā: naftas pārstrādes rūpnīcas, naftas un gāzes cauruļvadi un uzglabāšanas ietaises, tostarp pārsūknēšanas stacijas, elektroenerģijas ražošanas un pārvades infrastruktūra, tostarp spēkstacijas, apakšstacijas, transformatori un sadalītāji, tāpat atomelektrostacijas un hidroelektrostaciju aizsprosti. Kas attiecas uz ugunspārtraukšanu jūrā, Kremlis pēc tās izziņošanas publiskojis papildu nosacījumus, proti – Krievija to sākšot ievērot tikai pēc tam, kad tiks atceltas sankcijas un ierobežojumi Krievijas Lauksaimniecības bankai un citām finanšu institūcijām, kas iesaistītas lauksaimniecības produkcijas tirdzniecībā. Prezidents Tramps, Baltajā namā tiekoties ar Savienoto Valstu vēstniekiem, izteicies, ka viņa administrācija apsverot šīs Maskavas prasības. Tas jau izraisījis kārtējās spekulācijas par Vašingtonas gatavību pakalpot Putina režīmam. Šādus noskaņojumus krietni uzkurinājusi arī ASV prezidenta īpašā vēstnieka Stīva Vitkofa nesenā intervija Trampam pietuvinātajam žurnālistam Takeram Karlsonam, kurā Vitkofs demonstrēja diezgan paviršu priekšstatu par Ukrainas situāciju un Kremlim un tā saimniekam komplimentāras domāšanas klišejas. Kas attiecas uz iespējamu sankciju atcelšanu, tad tādai būtu nepieciešama arī Eiropas Savienības un citu rietumvalstu piekrišana, un var tikai minēt, kādas sviras Baltā nama saimnieks šai ziņā varētu mēģināt iedarbināt. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis norādījis, ka Krievijas rīcība, pēc sarunu beigām izvirzot jaunus papildu noteikumus, ir sarunu partneru maldināšana. Ukraina Aizsardzības ministrija, savukārt, paziņojusi, ka par ugunspārtraukšanas pārkāpumu jebkādus Krievijas Melnās jūras flotes manevrus ar mērķi atgūt karadarbības rezultātā zaudētās pozīcijas jūras rietumdaļā. Bīstamais pilsētas galva 19. martā Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu. Viņš tiek uzskatīts par nopietnāko prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana politisko konkurentu un galveno opozīcijas kandidātu 2028. gadā gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Dienu iepriekš Stambulas Universitāte anulēja viņa pirms ceturtdaļgadsimta iegūtos zinātniskos grādus biznesa vadībā un cilvēkresursu vadībā, apgalvojot, ka to piešķiršanā konstatētas atkāpes no noteikumiem. Starp citiem aizturētajiem ir divu Stambulas rajonu pašvaldību galvas, citi opozicionārās Demokrātiskās Tautas partijas aktīvisti, uzņēmēji un žurnālisti. Stambulas galvenā prokuratūra izvirzījusi İmamoglu apsūdzības noziedzīgas organizācijas vadīšanā, korupcijā, izspiešanā, kukuļņemšanā un naudas atmazgāšanā, kas saistīta ar pašvaldību līgumiem. Tāpat viņš tika apsūdzēts atbalstā par teroristisku organizāciju pasludinātajai Kurdistānas strādnieku partijai, jo veidojis priekšvēlēšanu aliansi ar kurdu intereses pārstāvošo Tautu līdztiesības un demokrātijas partiju, kas ir legāla politiska organizācija. Vēlāk šo apsūdzības daļu tiesa gan atcēla, koncentrējoties uz korupcijas tēmu. Šķiet, vara nebija rēķinājusies ar tik plašiem sabiedrības protestiem, kādi sākās pēc Imamoglu un viņa līdzgaitnieku arestiem. Stambulas, Ankaras, Izmiras ielās izgāja tūkstošiem protestētāju, kuru vidū sevišķi daudz ir studentu. Pūlis skandēja „Erdogans – diktators!” un „Imamoglu – tu neesi viens!” Valdība reaģēja ar pulcēšanās aizliegumiem, taču nākamajās dienās protesti tikai vērsās plašumā, pie tam tie aptvēra arī teritorijas, kas tradicionāli tikušas uzskatītas par prezidenta Erdogana un viņa Taisnīguma un attīstības partijas atbalsta punktiem. Notika sadursmes ar policiju, kura pret protestētājiem lietoja piparu gāzi un bloķēja pieejas atsevišķām ielām un iestādēm. Līdz šodienai, 26. martam, policija arestējusi vairāk nekā 1400 demonstrantus, no kuriem gandrīz tūkstotis joprojām ir apcietinājumā. Tiek ziņots, ka Turcijā ierobežota pieeja daudziem sociālās tīklošanas resursiem. Eiropadome reaģējusi uz notiekošo ar paziņojumu, ka tās ieskatā notiekošajam ir visas politiskā spiediena pazīmes. Visai pamanāmi uz notikušo reaģēja arī Turcijas liras kurss, nokrītoties par vairāk nekā 16 procentpunktiem un sasniedzot vēsturiski zemāko vērtību pret ASV dolāru. Pēc visām likumdošanas izmaiņām, kuras ļāvušas Erdoganam pavadīt Turcijas varas virsotnē jau divdesmit divus gadus, vispirms kā premjerministram, tad kā prezidentam, 2028. gadā viņš vairs nevar pretendēt uz nākamo termiņu, ja vien nepanāks izmaiņas konstitūcijā vai nesarīkos ārkārtas vēlēšanas pirms sava termiņa beigām. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Gruzijā ielās aizvien iziet iedzīvotāji, kuri nav mierā ar promaskaviskās valdošās partijas “Gruzijas sapnis” izvēlēto valsts attīstības kursu. Liela protesta akcija gaidāma pirmdien, kad tiks atzīmēts 1991. gadā notikušais referendums par neatkarības atjaunošanu. Gruzijas piektā prezidente Salome Zurabišvili aktīvi dodas vizītēs pa Eiropas valstīm, lai situācija Gruzijā tur nezaudētu aktualitāti. Šonedēļ viņa bija ieradusies arī Latvijā un sniedza interviju LTV.
“Mums nevajadzētu uztraukties, bet ir jābūt sagatavotiem,” – tā intervijā LTV norādīja Igaunijas prezidents Alars Kariss, vērtējot drošības situāciju Baltijā. Viņš ir pārliecināts, ka Eiropai vajadzētu savu drošību stiprināt NATO un neatšķelties no ASV.
Zemessardzē ieviesīs jaunu dienesta virzienu, iespējams, ar zemākām veselības prasībām. Kad un kādas tieši varētu būt pārmaiņas - jau tūdaļ skaidrosim raidījumā Pēcpusdiena. Hāgas starptautiskās krimināltiesas priekšā par noziegumiem pret cilvēci stāsies bijušais Filipīnu prezidents Duterte. Vai šāds arests ļauj cerēt, ka no Hāgas tiesas neizbēgs arī Krievijas diktators Putins - arī viņa arestam izdots starptautiskais orderis. Šodien stājas spēkā amerikāņu importa tarifi Eiropai, kura uz to atbildējusi, nosakot tarifus amerikāņu produktiem. Vai un kā tas ietekmēs mūs Latvijā?
Šoreiz trauksmainās ziņas sasniedz mūs no pasaules visvairāk tieši drošības kontekstā. Jaunais ASV aizsardzības ministrs nedomā, ka Ukraina pievienosies NATO, Amerika vairs nebūšot galvenais drošības garants Eiropai. Savukārt prezidentam Donaldam Trampam bijusi ļoti produktīva saruna ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu - abi apsprieduši tālāko konstruktīvo sadarbību, Putins uzaicinājis Trampu uz Maskavu. Tikmēr Krievijā no Latvijas aizbēgušie Kremļa mīlētāji konferencē sprieduši, kā varētu iznīcināt Baltijas valstis. Tā to varētu noformulēt. Cerams, ka pārspīlēti satraucošs pieteikums raidījumam Krustpunktā pārlūkojam nedēļas notikumus. Aktualitātes analizē portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts.
Šoreiz trauksmainās ziņas sasniedz mūs no pasaules visvairāk tieši drošības kontekstā. Jaunais ASV aizsardzības ministrs nedomā, ka Ukraina pievienosies NATO, Amerika vairs nebūšot galvenais drošības garants Eiropai. Savukārt prezidentam Donaldam Trampam bijusi ļoti produktīva saruna ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu - abi apsprieduši tālāko konstruktīvo sadarbību, Putins uzaicinājis Trampu uz Maskavu. Tikmēr Krievijā no Latvijas aizbēgušie Kremļa mīlētāji konferencē sprieduši, kā varētu iznīcināt Baltijas valstis. Tā to varētu noformulēt. Cerams, ka pārspīlēti satraucošs pieteikums raidījumam Krustpunktā pārlūkojam nedēļas notikumus. Aktualitātes analizē portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts.
Šoreiz trauksmainās ziņas sasniedz mūs no pasaules visvairāk tieši drošības kontekstā. Jaunais ASV aizsardzības ministrs nedomā, ka Ukraina pievienosies NATO, Amerika vairs nebūšot galvenais drošības garants Eiropai. Savukārt prezidentam Donaldam Trampam bijusi ļoti produktīva saruna ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu - abi apsprieduši tālāko konstruktīvo sadarbību, Putins uzaicinājis Trampu uz Maskavu. Tikmēr Krievijā no Latvijas aizbēgušie Kremļa mīlētāji konferencē sprieduši, kā varētu iznīcināt Baltijas valstis. Tā to varētu noformulēt. Cerams, ka pārspīlēti satraucošs pieteikums raidījumam Krustpunktā pārlūkojam nedēļas notikumus. Aktualitātes analizē portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts.
Šajās dienās risinājušies vairāki analīzes vērti notikumi, tāpēc mums bija jāizdara izvēle. Pamatā šoreiz uzmanību fokusēsim austrumu virzienā. Jaunievēlētais Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ir licis saprast, ka viņa ārpolitikas centrā būs Amerikas attiecības ar Ķīnu. Abu lielvalstu attiecības ir saspringtas jau šobrīd, tomēr līdz ar prezidenta maiņu situācija varētu kļūt vēl sarežģītāka.Tas, kāda būs ASV politika attiecībā pret Ķīnu, var ietekmēt gan karu Ukrainā, gan Krieviju, protams, visu Āzijas reģionu. Interesants ir jautājums arī par Ziemeļkoreju, jo šīs valsts ļoti ciešā draudzība, kas tai tagad ir izveidojusies ar Krieviju, rada gan jaunus jautājumus, gan savus izaicinājumus, ko tas nozīmēs arī pašai Ziemeļkorejai, šai pasaules noslēgtākajai valstij? Bet nevar nepieminēt arī Tuvos Austrumus, kur no 27. novembra rīta spēkā ir stājies pamiers starp Izraēlu un grupējumu "Hezbollah". Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs un Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Milžu danči – Ķīnas un Rietumu attiecību visjaunākā vēsture 2020. gada 23. jūlijā, uzstājoties ar priekšlasījumu Ričarda Niksona Bibliotēkā Kalifornijā, toreizējais Savienoto Valstu valsts sekretārs Maiks Pompeo nāca klajā ar tēzi, ka tuvināšanās ēra starp Brīvo pasauli un komunistisko Ķīnu, kas iestājās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, ir galā. Ķīnas komunistiskais režīms īsteno negodīgu tirdzniecības politiku, zog intelektuālo īpašumu, pārkāpj cilvēktiesības Honkongā un Siņdzjanā un agresīvi uzvedas Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūrās. Šī uzstāšanās zināmā mērā vainagoja attiecību pasliktināšanos starp Pekinu un Vašingtonu, kas iezīmējās Donalda Trampa pirmās prezidentūras četrgadē. Amerikāņu puses iniciēts, starp abām superlielvarām uzliesmoja tirdzniecības karš, apmainoties desmitiem miljardu vērtām ievedmuitas tarifu paaugstināšanas paketēm. Savienotās Valstis noteica arī ierobežojumus investīcijām un potenciāli militāriem mērķiem lietojamu tehnoloģiju eksportam uz Ķīnu, kā arī ķīniešu sakaru tehnikas importam, balstoties aizdomās, ka šī tehnika var tikt izmantota spiegošanai. Neiztika bez politiski motivētām sankcijām, visvairāk pret tām ķīniešu amatpersonām un organizācijām, kuras bija vainojamas brīvību žņaugšanā Honkongas autonomijā. Par vēl vienu sāpīgu momentu kļuva Pekinas režīma loma Covid-19 pandēmijas uzliesmošanā, noklusējot informāciju par infekcijas izcelšanos savā teritorijā un mēģinot slēpt pēdas. Nepiepildījās arī Pekinas cerības, ka būtiskas izmaiņas šai ziņā nesīs Trampa nomaiņa ar Baidenu Baltajā namā. Arī pie demokrātu administrācijas tarifi, sankcijas un kritiska retorika pret Ķīnas politiku palika nemainīga. Ķīnas kā drošības izaicinājuma piesaukšana parādījās NATO konceptuālajos dokumentos. Domājams, zemāko punktu Vašingtonas un Pekinas attiecības piedzīvoja 2022. gada augustā pēc Kongresa Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi vizītes Taivānā. Salīdzinoši daudz mierīgākas šai periodā bijušas Ķīnas attiecības ar Eiropas Savienību, kas gan, jāpiebilst, no Pekinas puses pamatā tiek realizētas kā attiecības ar atsevišķām dalībvalstīm. Spilgts piemērs bija Francijas prezidenta Emanuela Makrona un Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas pagājušā gada aprīļa kopīgā vizīte Ķīnā, kuras laikā Eiropas Savienības galvenās izpildinstitūcijas galva tika tur uzņemta teju kā Francijas prezidenta pavadošā persona. Tieši šī samita laikā Makrons izteicās, ka Eiropai vajadzētu mazināt savu stratēģisko atkarību no Savienotajām Valstīm un distancēties no iespējamās ASV un Ķīnas pretstāves Taivānas jautājumā. Kvalitatīvi gluži jauna situācija iestājās pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā. No vienas puses, Pekina ietur formāli neitrālu pozīciju, lielākoties atturoties ANO balsojumos par Krievijas agresijas nosodīšanu. Tomēr ir diezgan skaidrs, ka tieši Pekinas tehnoloģiskais atbalsts ražošanas iekārtu, dzinēju, mikroprocesoru, dažu specifisku ķimikāliju un citu militārajai ražošanai izmantojamu materiālu veidā ļāvis agresorvalstij līdz šim vest šo karu sev salīdzinoši labvēlīgā veidā. Kima zvaigžņu stunda Formālais iemesls, kāpēc Savienotās Valstis un to partneri deva Ukrainai atļauju apšaudīt Krievijas pamatteritoriju ar Rietumu piegādātajām raķetēm, ir Korejas Tautas Demokrātiskās republikas karavīru parādīšanās Ukrainas frontē. Kā ziņojuši Ukrainas mediji, raķešu triecienos esot nogalināti apmēram piecsimt ziemeļkorejieši un ievainots prominents Phenjanas režīma ģenerālis, kurš, acīmredzot, ieradies koordinēt savu tautiešu kaujas darbību Krievijas Kurskas apgabalā. Krievijas atbilde bijusi uz rūpnīcas „Južmaš” teritoriju Ukrainas Dņipro pilsētā tēmētā ballistiskā raķete „Orešņik”, kas gan neradīja nopietnus postījumus, taču daudzviet lika nervozi sarosīties tiem, kuri baidās no kodolkara draudiem. Galu galā minētais „Orešņik”, pagaidām vēl, kā tiek pausts, izmēģinājumu stadijā esošs izstrādājums, esot paredzēts aprīkošanai ar kodollādiņu. Totalitārās Ziemeļkorejas vadonis Kims Čenuns, domājams, jūt savu zvaigžņu stundu situšu. Viņš, kurš gadiem mēģinājis kutināt savam reģionam nervus ar kodolbruņošanās programmu, beidzot ticis pie reālas lomas globāla mēroga kodoldraudu „šovā”. Pēc Dienvidkorejas izlūkdienesta ziņām par lielgabalu gaļas piegādi no Kremļa saimnieka Kims pretim saņēmis pretgaisa aizsardzības iekārtas, taču netiek izslēgta iespēja, ka varētu tikt piegādāts arī kas tāds, kas noderētu nesējraķešu vai pat kodollādiņu ražošanā. Par Kima starptautiskā svara pieaugumu liek domāt arī 26. novembrī mediju izplatītā ziņa, ka jaunievēlētais prezidents Tramps apsverot iespēju aktivizēt abu dialogu. Vairākas tikšanās ar Kimu bija viens no ekstravagantākajiem Trampa pirmās prezidentūras starptautiskās politikas gājieniem, kaut beidzās bez nozīmīgiem rezultātiem. Visus prezidenta Baidena mēģinājumus uzsākt sarunas bez priekšnoteikumiem Ziemeļkorejas diktators ignorēja un vēl pagājušajā nedēļā, runājot militārās tehnikas sasniegumu izstādē Phenjanā, paziņoja, ka Ziemeļkoreja jau esot nesekmīgi izmēģinājusi visus iespējamos ceļus sarunām ar Savienotajām Valstīm, bet tās, kā bijušas, tā palikušas agresīvas un naidīgas. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Raidījuma uzmanības fokusā Ukraina, pareizāk sakot, karš Ukrainā un tas, kas notiek ap to. 19. novembrī pagāja jau 1000 dienas, kopš sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums. Aktualitātes analizē Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Elīna Vrobļevska. Ierakstā uzklausām Dmitro Levus, politologu, sociālo pētījumu centra „Ukrainas meridiāns” direktoru. Asiņainais krievu gliemezis Uzlūkojot Krievijas sagrābtās Ukrainas teritorijas platības izmaiņu grafikus visu pagājušo tūkstoš dienu periodā, jāsecina – turpinās pozīciju kara fāze, kas iestājās 2022. gada ziemas sākumā līdz ar Krievijas karaspēka atkāpšanos no Dņepras labā krasta pie Hersonas. Kopš tā laika frontes līnija kustējusies nedaudz, pie kam laikā starp 2023. un 2024. gada februāri kvantitatīvā izteiksmē pušu kontrolēto kvadrātkilometru apjoms vispār praktiski nav mainījies. Tomēr pēc tam iezīmējusies neiepriecinoša tendence – Krievijas bruņotajiem spēkiem ar smagiem pūliņiem un zaudējumiem vietām izdevies atspiest ukraiņus. Tāda virzīšanās gliemeža gaitā, atstājot aiz sevis plātu asiņainu sliedi. Šo virzību nespēja nozīmīgi ietekmēt arī Ukrainas augustā īstenotais pēkšņais un sekmīgais iebrukums Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Kopumā šī gada laikā Krievija palielinājusi tās kontrolēto Ukrainas teritorijas daļu par apmēram diviem tūkstošiem kvadrātkilometru, pie tam apmēram ceturtā daļa no šiem ieguvumiem panākti pēdējo pāris nedēļu laikā. Tas licis dažiem medijiem izteikt apgalvojumus, ka Ukrainas bruņoto spēku fronte daudzviet brūkot. Visaktīvākais Krievijas spiediens joprojām ir Doņeckas apgabalā, kā arī Krievijas Kurskas apgabalā, no kurienes krievi mēģina izspiest tur nostiprinājušos Ukrainas spēkus. Kā zināms, šī gada jūnijā Krievijas vadonis Putins pirmoreiz izvirzīja Ukrainai konkrētas teritoriālas pretenzijas – Krievija vēlas atņemt Ukrainai pilnā apjomā Luhanskas, Doņeckas, Zaporižjes un Hersonas apgabalus. Pagaidām, arī ievērojot jaunāko attīstību, šādu mērķu sasniegšana militāriem līdzekļiem ir grūti iedomājama. Krievijas rokās gan ir teju viss Luhanskas apgabals, taču vairāk nekā trešdaļa Doņeckas apgabala joprojām ir Ukrainas kontrolē, tāpat nozīmīga daļa Zaporižjes un Hersonas apgabalu līdz ar abām apgabalu galvaspilsētām. Grūti pat aplēst, cik dzīvā spēka un tehnikas Kremlim vajadzētu sagādāt, lai ar līdzšinējo taktiku aizrāptos līdz tās vadoņa alktajam mērķim. Sagatavoja Eduards Liniņš. Trampa miera plāns Ukrainai šajā karā ir jāuzvar – tā ir sacījuši gandrīz visu Rietumvalstu vadītāji, atbalstot Ukrainu cīņā pret agresoru. Tomēr realitātē palīdzība ir bijusi nepietiekama, un daudzi analītiķi saka, ka patiesībā vairākās valstīs nemaz negrib, lai Ukraina uzvarētu. Atbalsts ir sniegts vien tik daudz, lai Ukraina nezaudētu, un tāpēc turpinās gara un nogurdinoša asinsizliešana. Tomēr izskatās, ka līdz ar ASV prezidenta vēlēšanām situācija mainīsies. Donalds Tramps ir teicis, ka viņa primārais mērķis ir apturēt karu. Un ASV ir ietekmes sviras, lai to izdarītu. Kopš vēlēšanām nerimst spekulācijas, kas būs ASV piedāvājuma pamatā. Kā ticamākais scenārijs tiek minēts ultimāts abām pusēm sēsties pie sarunu galda un vienoties par pamiera nosacījumiem, pretējā gadījumā solot vai nu jebkādas palīdzības pārtraukšanu Ukrainai, vai arī dodot tai tādu palīdzību, kādu tā līdz šim nav nekad saņēmusi. Abām pusēm būtu septiņkārt jāpārdomā pirms pateikt Donaldam Trampam nē. Šis iespējamais tālāko notikumu scenārijs Eiropā raisa ļoti pretrunīgas emocijas. Pirmkārt, tas nozīmēs, ka Ukrainai, visticamāk, var nākties piekāpties un atstāt Krievijas kontrolē daļu, ja ne visas līdz šim Krievijas iekarotās teritorijas. Tas var raisīt ļoti saspringtu iekšpolitisko situāciju Ukrainā. Otrkārt, uguns pārtraukšana ļautu atgūties un nostiprināties Krievijai. Un tas savukārt rada milzīgu drošības risku visai Eiropai nākotnē. Tādēļ daudzas Eiropas valstis turpina sacīt, ka darīs visu iespējamo, lai Ukraina uzvarētu. 17. novembra vakarā pasauli pāršalca ziņa, ka arī aizejošais, bet vēl joprojām amatā esošais ASV prezidents Džo Baidens beidzot ir devis atļauju izmantot tālas darbības raķetes, lai Ukraina var apšaudīt militāros mērķus dziļāk Krievijas teritorijā. Tomēr, kā saka daudzi analītiķi, Rietumu palīdzība līdz ar kara sākšanos ir pastāvīgi bijusi pārāk novēlota. Arī šis ASV lēmums tika gaidīts ļoti ilgi, un diez vai vairs spēs būtiski mainīt notiekošo frontē. Jau pēc diviem mēnešiem Baltajā namā sāks saimniekot Donalds Tramps, turklāt viņš savu politiku ir apņēmies uzsākt realizēt vēl pirms inaugurācijas ceremonijas. Sagatavoja Aidis Tomsons.
"Karš Ukrainā ir par brīvību un arī par mūsu brīvību un demokrātiski balstītu pasauli. Ja jūs atļaujat kādam ar varu mainīt robežas un pēc tam cenšaties ar viņu vienoties, tad nu, es nezinu, kādu piemēru jūs rādāt," sarunā ar Latvijas Televīziju saka Igaunijas premjers Kristens Mihals.
Raidījumā Pievienotā vērtība saruna par konkurētspēju un to, kā koruptīva atmosfēra grauj uzņēmējdarbības vidi. Un mazliet arī par to, kādēļ reizēm visu nosacījumu ievērošana liek bezpalīdzīgās dusmās nopūsties. Konkurētspēja ir problēma ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā - kā būt pirmajiem, labākajiem, efektīvākajiem, tiem, kurus visi apskauž un vēlas līdzināties? Uzņēmumu līmenī šo problēmu katrs uzņēmējs risina pats, bet ko darīt valsts vai reģiona līmenī - par to plaša diskusija bija Valsts prezidenta rīkotajā Valsts konkurētspējas forumā. Raidījumā izceļam Larsa Frelunda, Eiropas Inovāciju padomes valdes locekļa, ievaduzrunu. Tā labi parāda Latvijas un Eiropas konkurētspējas problēmu. "Kad runa ir par risinājumiem… mums neiet tik labi. Par to mums vienoties neizdodas, bet mēs varam ilgi un daudz runāt par problēmu." Bet kā ar risinājumiem? Frelunds akcentē, ka vispirms mums pašiem jāsaprot, kurp ejam - it īpaši šobrīd, kad ekonomiku arvien grūtāk atdalīt no drošības. "Ir divi veidi, kā konkurēt un sacensties. Viens ir lai uzvarētu un otrs - lai nezaudētu. Eiropa ir izcila sacenšoties, lai nezaudētu. Eiropai un, iespējams, arī Latvijai, joprojām ir jāatrod veids, kā sacensties, lai uzvarētu. Bet - sacensties, lai uzvarētu var tikai tad, ja zin, kā uzvara izskatās. Pamēģiniet uzvarēt šahā, nezinot, kas ir šahs un mats. Zināmā mērā jautājums, ko uzdodu ir - kā šodien izskatās uzvara?" Bet darāmo darbu sarakstā Eiropas Inovāciju padomes valdes loceklis piedāvā trīs uzdevumus. Pirmais - atgūt spēju patiešām riskēt.
Sācies kā apgarots lozungs no vadošo Eiropas Savienības amatpersonu puses par klimata glābšanu un lielajiem ekonomiskajiem ieguvumiem, ES Zaļais kurss (“Green deal”) diezgan ātri ir kļuvis gandrīz vai par lamuvārdu daudzu eiropiešu acīs. Pretestība izpaudusies gan kā plaši protesti, gan kā politiskais šovs, kur Zaļā kursa politika tiek saukta par “zaļajām halucinācijām”, Eiropas Komisijas vadītāja Urzula fon der Leiena tiek vainota lauksaimnicības un ekonomikas iznīcināšanā un no Eiropas Parlamenta tribīnes viņai pat piesolīts cietums. Tomēr EP vēlēšanu rezultāti ir likuši arī vadošajam Eiropas politiskajam spēkam - Eiropas Tautas partiju grupai - kļūt kritiskākai pret sākotnējām apņēmībām. Rozā briļļu laiks ir beidzies un pieeja šim jautājumam kļūst arvien pragmatiskāka, saprotot, ka Eiropai tas nemaz nav pa kabatai. Šo noskaņojuma maiņu un iespējamos tālākos pavērsienus šajā raidieraksta epiozdē apspriež “Latvijas Avīzes” politikas nodaļas vadītājs Māris Antonevičs un ekonomikas apskatnieks Olafs Zvejnieks. Raidierakstā izmantoti audio fragmenti no CBC News, “Wind Europe”, eudebates tv, partijas “Latvija Pirmajā vietā” “YouTube” konta un no “Latvijas Avīzes” intervijas ar EP deputāti Inesi Vaideri (“Jaunā Vienotība/EPP) Sācies kā apgarots lozungs no vadošo Eiropas Savienības amatpersonu puses par klimata glābšanu un lielajiem ekonomiskajiem ieguvumiem no iegūsim no gaidāmajām izmaiņām, ES Zaļais kurss (“Green deal”) diezgan ātri ir kļuvis gandrīz vai par lamuvārdu daudzu eiropiešu acīs. Pretestība izpaudusies gan kā plaši protesti, gan kā politiskais šovs, kur Zaļā kursa politika tiek saukta par “zaļajām halucinācijām”, Eiropas Komisijas vadītāja Urzula fon der Leiena tiek vainota lauksaimnicības un ekonomikas iznīcināšanā un no Eiropas Parlamenta tribīnes viņai pat piesolīts cietums. Tomēr EP vēlēšanu rezultāti ir likuši arī vadošajam Eiropas politiskajam spēkam - Eiropas Tautas partiju grupai - , kļūt kritiskākai pret sākotnējām apņēmībām. Rozā briļļu laiks ir beidzies un pieeja šim jautājumam kļūst arvien pragmatiskāka, saprotot, ka Eiropai tas nemaz nav pa kabatai. Šo oskaņojumu maiņu un iespējamos pavērsienus šajā raidieraksta epiozdē apspriež “Latvijas Avīzes” politiksas nodaļas vadītājs Māris Antonevičs un ekonomikas apskatnieks Olafs Zvejnieks. Raidierakstā izmantoti audio fragmenti no CBC News, “Wind Europe”, eudebates tv, partijas “Latvija Pirmajā vietā” “YouTube” konta un no “Latvijas Avīzes” intervijas ar EP deputāti Inesi Vaideri (“Jaunā Vienotība/EPP) Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.
Ukrainas karavīru ieiešana Krievijas teritorijā ir radījusi apjukumu Krievijā un raisījusi jaunas cerības pašā Ukrainā. Arī Ukrainas sabiedrotie ar interesi seko līdzi notikumu attīstībai. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs apgriezienus uzņem gaidāmo prezidenta vēlēšanu priekšvēlēšanu kampaņa, demokrātu kandidāta maiņa ir devusi jaunu impulsu politiskajai cīņai. Aktualitātes pasaulē analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs. Ukraina turpina Šobrīd nav īsti skaidrs, cik plaša Krievijas Federācijas teritorija kopš pagājušās otrdienas nonākusi Ukrainas bruņoto spēku kontrolē. Pirmdien, 12. augustā, publiskotā videoierakstā no Ukrainas valdības sēdes armijas virspavēlnieks ģenerālis Oleksandrs Sirskis paziņoja, ka Ukrainas spēki šobrīd kontrolējot apmēram tūkstoš kvadrātkilometru Krievijas teritorijas. Vakar prezidenta Volodimira Zelenska kontā X platformā bija teikts, ka Ukraina kontrolē jau 74 apdzīvotas vietas Krievijas teritorijā. Savukārt Kurskas apgabala gubernatora pienākumu izpildītājs Aleksejs Smirnovs atzinis, ka ieņemta pierobežas teritorija 40 kilometru platumā un 12 kilometru dziļumā, kas tad, attiecīgi, veido nepilnus 500 kvadrātkilometrus. Tiek minēts, ka līdz pat divsimt tūkstošiem Krievijas Kurskas un Belgorodas apgabali iedzīvotāju pametuši savas dzīvesvietas vai evakuēti. Katrā ziņā līdz šim nozīmīgākais Ukrainas teritoriālais ieguvums ir Sudžas pilsētiņa ar tur esošo gāzes plūsmas mērījumu staciju, caur kuru Krievijas dabasgāze joprojām tiek piegādāta Eiropai. Tiek ziņots, ka gāzes plūsmu nav apturējusi arī pašreizējā karadarbība, tomēr jāšaubās, vai tā turpināsies, ja par Sudžu sāksies tādas cīņas, kādas līdz šim piedzīvojušas pilsētas Ukrainas austrumos. Bet, protams, nozīmīgāki par teritoriālajiem ir Kijivas morālie ieguvumi. Pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara vairākus simtus kvadrātkilometru liela Krievijas teritorija atrodas svešas valsts karaspēka rokās. Protams, no Kremļa atskan apņēmīga retorika, ka ukraiņu iebrukums teju teju tikšot apturēts, taču pagaidām nav informācijas, ka tas būtu izdevies. Tiek ziņots, ka Krievija pret ukraiņu spēkiem vērsusi raķešu, lidrobotu un aviācijas triecienus, taču par nozīmīgāku sauszemes spēku pretuzbrukumu ziņots netiek. Jādomā, ka šādam uzbrukumam Krievijai nāktos pārdislocēt uz Kurskas virzienu kādas kaujas spējīgākas daļas no frontes Ukrainā. Pagaidām gan Kurskas operācijas ietekme uz karadarbību citur frontē nav jūtama, Krievijai turpinot uzbrukt vairākos sektoros, bet pie Pokrovskas pat kāpinot uzbrukuma intensitāti. Kas attiecas uz reakciju ārpus Ukrainas, viskonkrētākā tā šoreiz bijusi Vācijā. Uz Krievijas pārmetošo retoriku par Ukrainas rietumu partneru atbildību Vācijas ārlietu resors atbildējis, ka Ukrainai ir tiesības izmantot tai piegādātos vācu ieročus, kur vien tā uzskata par vajadzīgu, un ka Ukrainas aizsardzības karam pret agresoru nav jāaprobežojas tikai ar valsts teritoriju. Identisku viedokli paudis arī Bundestāga Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Markus Fābers. Harisas kampaņas augšupejošā līkne Kā rāda aptauju rezultāti, viceprezidentes Kamalas Harisas reitingi ir pamanāmi labāki, nekā tie bija prezidentam Baidenam, kad viņš pagajušomēnes nolēma izstāties no cīņas par nākamo prezidentūras termiņu. Kā liecina vairākās pavalstīs veiktās aptaujas, salīdzinājums ir par labu viceprezidentei visās elektorāta grupās, bet jo sevišķi Latīņamerikas izcelsmes, melnādaino un par 45 gadiem jaunāko vēlētāju vidū. Nacionālā līmenī Baidens, izbeidzot kampaņu, atpalika no Trampa par trīs procentpunktiem, toties Harisa tagad ir par diviem procentpunktiem priekšā konkurentam. Taču, kā zināms, nacionālā līmeņa rādītāji ir otršķirīgi, prognozējot vēlēšanu iznākumu. Daudz nozīmīgāk uzmanības fokusā ir t.s. svārstīgās pavalstis, kurās nevienam no kandidātiem nav izteikta pārsvara, un kuras, tātad, visdrīzāk arī izšķirs vēlēšanu likteni. Šajā reizē par tādām uzskata septiņas – Arizonu, Džordžiji, Mičiganu, Nevadu, Ziemeļkarolīnu, Pensilvāniju un Viskonsīnu. Visur demokrātu kandidāta pozīcijas uzlabojušās vismaz par pāris procentpunktiem, un ja Baidena uzvaru kā iespējamu eksperti prognozēja vien trijās no septiņām, tad Harisai esot izredzes visās. Tiesa gan, pašreiz piecās no svārstīgajām pavalstīm labāki reitingi joprojām ir Trampam. Tātad demokrāti nekādā ziņā nedrīkst atslābt un iedomāties, ka uzvara viņiem jau rokā. Tiesa gan, pēc visa spriežot, Donalds Tramps īsti nespēj pārorientēties jaunajai kampaņas situācijai, kur viņa pretspēlētājs vairs nav gadu nastas acīmredzami saliektais Baidens, bet gan enerģiskā Harisa un viņas viceprezidenta amata kandidāts, Minesotas pavalsts gubernators Tims Volzs, kuru daudzi dēvē par perfektu izvēli. Droši vien republikāņu kandidāta priekšvēlēšanu štābā šobrīd drudžaini meklē motīvus, ar kuriem taranēt demokrātu kandidātes reputāciju, bet, kamēr meklē, Tramps izlīdzas ar ierasto apsaukāšanos un no gaisa grābtiem apgalvojumiem, piemēram, ka Harisa izplatot viltotus fotoattēlus, uzpūšot viņas kampaņas pasākumu dalībnieku skaitu. Savu artavu Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņā nupat devis arī par pasaules bagātāko cilvēku uzskatītais Īlons Masks, kurš nu kļuvis par republikāņu kandidāta kaismīgu atbalstītāju. Pirmdien abi sarunājās Maska īpašumā esošajā platformā X. Notikums tika pieteikts kā intervija, taču, kā to raksturo, piemēram, raidsabiedrība BBC, patiesībā bija čomiska, abpusējiem komplimentiem piebārstīta aprunāšanās. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Premjere iepazīstās ar situāciju pēc vētras Jūrmalā. Joprojām applūdušas ielas, ka arī daudzviet bez elektības ir iedzīvotāji Jelgavas novadā. Līdz ar plūdu atkāpšanos, cietušo īpašumu saimnieki saskārušies ar grūtībām saziņā ar apdrošināšanas kompānijām. Maduro uzvaras pasludināšana vēlēšanās Venecuelā izraisa protestus; šaubas par rezultāta godīgumu. Rīgā atklāj zemās grīdas tramvaju kustību starp Centrāltirgu un Ķengaragu. Ungārijas valdības lēmums atļaut brīvi ieceļot valstī Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem var radīt nopietnus drošības riskus visai Eiropai, brīdinājušas Eiropas Savienības amatpersonas.
Putins stiprina attiecības ar Vjetnamu un Ziemeļkoreju. Terorakts Dagestānā. Eiropas Savienība sāk iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu. Aktualitātes pasaulē analizējam kopā ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāri Sigitu Strubergu un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes docenti Elīnu Vrobļevsku, kā arī sazināmies ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Leonu Taivānu. * Pa „nerūsošas” draudzības pēdām Kamēr Rietumu galvaspilsētās kara noziegumos apsūdzētais Krievijas līderis Vladimirs Putins vairs nav gaidīts viesis, daudzviet pasaulē viņa joprojām gatavi izklāt sarkano tepiķi. Pagājušajā nedēļā viņš varēja baudīt šādu godu divās Austrumāzijas valstīs – Ziemeļkorejā un Vjetnamā jeb, oficiālajos nosaukumos, Korejas Tautas demokrātiskajā republikā un Vjetnamas Sociālistiskajā republikā. Kā jau liecina šie nosaukumi, abas valstis vairāk vai mazāk saglabājušas politisko iekārtu, kāda tām bija tolaik, kad abas bija toreizējās Padomju Savienības ciešākie sabiedrotie. Tiesa, aiz sociālistiskās fasādes katrā no gadījumiem slēpjas visai atšķirīga pieeja. Ziemeļkoreja palikusi nelokāmi uzticīga vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados iedibinātajam totalitārisma modelim, salīdzinot ar kuru, pat vēlīnās Padomju Savienības politiskais klimats šķiet teju samtains. Spilgtākās režīma iezīmes ir trešajā paaudzē Ziemeļkorejā valdošās Kimu dinastijas līderu personības kults un totāla, ideoloģiskas doktrīnas līmenī nostiprināta militarizācija. Diezgan atšķirīga aina paveras mūsdienu Vjetnamā, kura gan arī paliek komunistiska vienpartijas sistēma, taču kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir attīstījusi t. s. „sociālistiski orientēto tirgus ekonomiku”, kur lielākajā daļā tautsaimniecības nozaru dominē privātais kapitāls. Attiecīgi atšķiras arī abu valstu ārpolitiskie orientieri. Ziemeļkorejai ir tradicionāli vēsas attiecības ar praktiski visām rietumvalstīm un saspīlētas ar tās tuvākajiem demokrātiskajiem kaimiņiem – Dienvidkoreju un Japānu, tāpat Savienotajām Valstīm. Tās nozīmīgākais tirdzniecības partneris ir Ķīna, kurai ir arī vislielākā ietekme uz Ziemeļkorejas režīmu. Tagad šķiet, ka līdzās Pekinai kā otrs ciešākais Phenjanas sabiedrotais izvirzās Maskava. Sadarbības līgums, kas tika parakstīts Putina vizītes laikā, atjauno starpvalstu militārās saiknes tādā līmenī, kāds tas aukstā kara laikā Ziemeļkorejai bija ar Padomju Savienību. Visnotaļ plaši tiek paustas bažas, ka šīs vienošanās ietvaros pašreizējā Ziemeļkorejas valdnieka rokās varētu nonākt krievu raķešu būves un varbūt pat kodoltehnoloģijas. Vjetnama, turpretim, starptautiskajā arēnā tiekusies īstenot līdzsvara politiku, visa pamatā liekot ekonomisko izdevīgumu. Krievijas svars Vjetnamas tirdzniecības apgrozījumā ir neliels, savukārt attiecības ar Ķīnu allaž bijušas sarežģītas, un tas noteicis nozīmīgu tuvināšanos ar Savienotajām Valstīm, Eiropas Savienību un Austrāliju. Attiecīgi, lai arī Hanojā Putins tāpat tika uzņemts ar visu pienācīgo pompu, tāpat tika deklarēta starpvalstu partnerības stiprināšana un parakstītas vienošanās, tas viss tiek traktēts drīzāk kā nodeva pagājušo laiku dižajai draudzībai, ne nākotnes perspektīvu kaldināšana. Ilga ceļa cerīgs sākums Vakar Briselē pasludināta oficiāla iestāšanās sarunu uzsākšana ar divām jaunām Eiropas Savienības kandidātvalstīm – Ukrainu un Moldovu. Tas dod cerības, ka kaut kad nākotnē vēl divas no kādreizējām padomju republikām kļūs par vienotās Eiropas daļu. Cik tālā nākotnē – to neviens pagaidām nav gatavs droši lēst. Pati Ukraina deklarējusi, ka orientējas uz iestāšanos līdz 2030. gadam. Daudzās runās izskan atzinīgi vārdi par līdzšinējo progresu, taču ir skaidrs, ka trīsdesmit piecu likumdošanas jomu salāgošana nebūs viegla lieta. Pie tam nākas bažīties, vai visas esošās dalībvalstis, kurām jādod atzinums par katras sadaļas sekmīgu īstenošanu, vadīsies tikai no objektīviem kritērijiem. Visvairāk greizu skatu šai ziņā tiek mesti Ungārijas virzienā ar aizdomām, ka Budapešta varētu bremzēt procesu, vien lai izpatiktu Kremļa saimniekam. Cik tālu premjera Orbana Ungārija šai ziņā ies, rādīs jau tuvākie mēneši, kad šī valsts prezidēs Eiropas Savienības Padomē. Bet arī bez Ungārijas savienībā netrūkst skeptiski noskaņoto – tādu, kuriem šķiet, ka Ukraina ar tās desmitiem miljonu iedzīvotāju un desmitos miljonu tonnu mērāmajiem lauksaimniecības produkcijas apjomiem Eiropai ir par lielu, ka korupcija abās kandidātvalstīs ir neiznīdējama, un ka, protams, šāda uzņemšana būtu skaidra acīs lēkšana Kremlim. Tieši Ukrainas vēlme būt apvienotajā Eiropā, un Krievijas nevēlēšanās to turp palaist, kā zināms, ir iemesls pašreizējam agresijas karam. Arī Moldova izjūt pastāvīgu spiedienu no austrumiem, un nākamais tā kāpinājums, visticamāk, būs oktobrī, kad jānotiek Moldovas prezidenta vēlēšanām. Līdz šim Putins ir apliecinājis, ka netaupīs nedz naudu, nedz vārdus, nedz raķetes, lai Kijiva un Kišiņeva nekad nekļūtu par Eiropas Savienības valstu galvaspilsētām. Gruzdošais Aizkaukāzs Dagestānas republika, viens Krievijas Federācijas subjektiem, izsenis ir bijusi krustceļu zeme, kur saskārušās vairāku lielvaru un to pārstāvēto reliģiju ietekmes zonas. Gadsimtu gaitā te izveidojies etniski daudzkrāsains iedzīvotāju sastāvs, kurā krievi sastāda vien nedaudz vairāk par trīs procentiem, bet dominē Ziemeļaustrumkaukāza jeb nahu-dagestāniešu, kā arī tjurku valodās runājoši vietējie etnosi – avāri, dargi, kumiki, lezgīni u. c. Reliģiskā ziņā, savukārt, dominējošs ir islāms, par kuram piederīgiem sevi uzskata 83 % republikas iedzīvotāju, daži procenti sevi identificē kā pareizticīgos, tradicionālo cilšu reliģiju piederīgos, jau gadsimtiem Dagestānā dzīvo arī neliela jūdaistu kopiena. Dagestāna ir viena no Krievijas administratīvajām teritorijām ar augstāko bezdarba un, attiecīgi, zemāko dzīves līmeni, tātad viens no reģioniem, kur Krievijas militārā mašīna iegūst lielgabalu gaļu, bet arī teritorija, kur līdz šim notikuši aktīvākie pretkara protesti. Savukārt pēc Izraēlas un “Hamas” kara sākuma pagājušā gada oktobrī spēkā pieņēmās ebrejiem naidīgi noskaņojumi, kas izlauzās uz āru nemieros, kad pūlis meklēja it kā no Izraēlas ieradušos ebrejus nolūkā ar viņiem izrēķināties. 23. jūnija vakars nesa Dagestānai jaunus satricinājumus. Šajā vakarā bruņoti ļaudis uzbruka divām pareizticīgo baznīcām un divām sinagogām, tās aizdedzinot, kā arī policijas posteņiem republikas galvaspilsētā Mahačkalā un otrā lielākajā pilsētā Derbentā. Uzbrucēji nogalināja divdesmit cilvēkus, no kuriem piecpadsmit bija policisti, viens – pareizticīgo mācītājs. Pēc tam sadursmēs ar drošības spēkiem nogalināti pieci vai seši teroristi; kopējais viņu skaits nav zināms. Jau visai drīz noskaidrojās, ka starp uzbrucējiem ir kāda rajona galvas Mahomeda Omarova divi dēli un vēl viens radinieks. Nu jau amatu pametušais un arestētais Omarovs izmeklētājiem jau esot atzinis, ka visi trīs esot pieslējušies islāma vahābisma novirzienam, kam raksturīga visai kareivīga doktrīna. Izteikti minējumi, ka uzbrukumu varētu būt organizējusi džihādistu grupējuma „Islāma valsts” nodaļa „Kaukāza province”, kas darbojas Krievijas dienvidu rajonos. Kā zināms, 22. martā Maskavas apgabalā notika teroristisks uzbrukums koncertzālei, kurā tika nogalināti ne mazāk kā 145 cilvēki. Par šo terora aktu atbildību uzņēmās „Islāma valsts” Afganistānas atzars „Horasānas province”. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
"Mūsdienās nevar tulkot pagājušā gadsimta vidū cenzētu tekstu," - tā saka viens no Žana Ženē "Zagļa dienasgrāmatas" latviešu tulkojuma redaktoriem Dens Dimiņš, paskaidrojot, kāpēc latviešu tulkojums tapis no necenzētās versijas. Žana Ženē "Zagļa dienasgrāmata" nerodas tukšā vietā. Jau ir Prusts, ir Selīns un ir Žids ar savu autobiogrāfiju "Ja grauds nemirst". Andrē Židam Ženē raksta vēstuli, uzrunājot par savu skolotāju, bet jebkurā gadījumā 1948. gada Francijas sabiedrībā "Zagļa dienasgrāmata" ir viens traks un amorāls gabals, tāpēc arī izdevējs Galimārs piedāvā, lai autors pats savu romānu izcenzē. Nauda ir vajadzīga, un Ženē to arī izdara, tāpēc pa pasauli ceļo šī cenzētā versija. Necenzētā Žana Ženē "Zagļa dienasgrāmata" Francijā izdota 1948. un 2021. gadā, bet Latvijā – necenzētās versijas tulkojums 2024. gadā apgādā "Aminori". No franču valodas tulkojis Nairi Balians, redaktori Dens Dimiņš (viņš arī pēcvārda autors) un Uldis Krastiņš. Žana Ženē "Zagļa dienasgrāmata" ir gan autobiogrāfiska literatūra, gan fikcija. Izstumtais, bērnunamā un pāraudzināšanas iestādēs augušais, bezpajumtnieks, zaglis, homoseksuālis un cietumnieks, kurš literatūrā ir autodidakts, bet viņa ceļojumi cauri starpkaru Eiropai – ir ceļojumi no cietuma uz cietumu, no vienas nelegālas robežšķēršošanas līdz citai. Viņš zog daudz ko, bet visvairāk grāmatas, kuras acīmredzot arī izlasa, pirms pārdod tālāk… Un viņa valoda ceļo un mainās līdz ar viņu – no padibenēm līdz virsotnēm un atpakaļ. "Zagļa dienasgrāmatā" var atrast gan apvērstus svētos, gan apvērstas sociālās sistēmas, piļu un cietumu salīdzinājumu, rupjības un poēziju. Žans Pols Sartrs par Ženē "Zagļa dienasgrāmatu" ir rakstījis: "Viņa atmiņas nav tikai atmiņas - tās ir precīzas, bet svētas, viņš stāsta savu dzīvi kā evaņģēlists, kā izbrīnīts aculiecinieks…" Latviešu lasītājiem un skatītājiem līdz šim bija pazīstams Ženē autobiogrāfiskais darbs "Kerels no Brestas" un luga "Kalpones". Franču rakstnieks Žans Ženē dzimis 1910. gadā, miris 1986. gadā Parīzē, apglabāts vecā spāņu kapsētā Larašā, Ziemeļmarokā, netālu no jūras. Raidījumu atbalsta:
Apvienoto Nāciju Organizācija pasludinājusi 2024. gadu par kamieļveidīgo gadu. Tie ir dzīvnieki, kas ne tikai apdzīvo Arābijas tuksnesi, bet arī Diendivameriku, Āfrikas ziemeļus un pat Austrāliju. Kamieļveidīgie ir lielisks piemērs dabas unikālajai spējai pielāgoties dzīvei vissarežģītākajos apstākļos, kur nespētu uzturēties neviena cita lielo zīdītāju suga. Dodamies uz Rīgas Nacionālo Zooloģisko dārzu, lai par kamieļiem sarunātos ar Zzoodārza pārstāvi Māri Lielkalnu. Un, protams, tiktos arī ar kamieļiem. Mūsu saruna sākumā aizrit starp diviem aplokiem, kur vienā pusē maltīti ilgstoši ietur divkupru kamieļu tēviņš Niselinskis, un tad ik pa laikam viņš pats vai kāds cits no aploka biedriem izdomā kādu atrakciju, kas piesaista mūsu uzmanību. Bet vispirms - par kamieļa nozīmi kultūrā. Arābu valodā vārds "jamal" nozīmē gan „skaistums”, gan „kamielis”. Arābu klejotāju ciltīs tāpat kā mūsu dainās tiek apdziedāts zirgs, tik dzejas rindas te veltītas kamielim. Vairāk par kuprainajiem dzīvniekiem gan islāma, gan kristietības vēsturē un kultūrā stāsta vēsturnieks Imants Ļaviņš. „Labs padoms ir kamieļa vērts” – vēstī sena sīriešu paruna. Spēka, izturības arī pazemības simbols – tā kamielis attēlots arābu pasaulē, vietās, kur tuksnešu klajumus gadsimtiem ilgi ir šķērsojušas kamieļu karavānas. Šie dzīvnieki minēti gan dzejā, gan reliģiskos rakstos un tiem rīko pat skaistuma konkursus. Par kamieli kā arābu kultūras sastāvdaļu un kā transporta līdzekli stāsta vēsturnieks Imants Ļaviņš, kurš padziļināti pētījis arābu vēsturi. Bībelē, Jaunās Derības Mateja evaņģēlijā, ir teksts, ko šodien labi zina ikviens, neatkarīgi no viņa reliģiskās izglītības, tas ir teiciens: „Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” Bet gan kristiešu, gan islāma svētajos rakstos kuprainais dzīvnieks ir pieminēts jau krietni senāk un līdzību ar kamieļa izlīšanu caur adatas aci var atrast arī Korānā. Runājot par kamieļiem arābu klejotāju tautu jeb beduīnu kultūrā, pagājušā gadā UNESCO cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā tika iekļauti tā dēvētie kamieļu čuksti jeb „Alheda'a”. Tie ir īsi dziedājumi, ko deklamē kamieļu gani, katram ganam raksturīgā melodija tiek nodota no paaudzes paaudzē un tiek atskaņota nozīmīgos saviesīgos pasākumos, tostarp dziedāta pie ugunskuriem, kāzās, kā arī cilšu un valsts svētkos, īpaši kamieļu sacīkstēs. Beduīni uzskata, ka šī dziedāšana uzmundrina gan pašus ganus, gan arī dzīvniekus garajos pārgājienos pa tuksneša smiltīm. Vēl arābu kultūrā kamielis rodams arī debesīs, tas vis nav kāds kamieļa zvaigznājs, bet polārzvaigzne, kā mietiņš pie kura piesieta kamieļmāte. Vēsturnieks atgādina, ka skatot dižo maģistrāli senajos un viduslaikos, proti uz Zīda ceļu no Ķīnas uz Eiropu, tad tādas lietas, kā papīrs, pulveris, porcelāns un vēl daudz kas cits no austrumu izgudrojumiem un precēm līdz Eiropai nonāca lielā mērā patiecoties kamieļu transportam, jo šie izturīgie gargabalnieki spēj nest lielus smagumus. Tāpēc nav jābrīnās, ka kamieļi jau izsenis un arī mūsdienās ir turīguma un statusa simbols arābu valstīs
Pēc nedēļas jau būs zināms, kuri deputāti darbosies nākamajā Eiropas Parlamentā sasaukumā. Bet, kādi būs jaunā sasaukuma galvenie uzdevumi un izšķiršanās enerģētikas jomā – par to diskutējam raidījumā. Krustpunktā diskutē Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas enerģijas tirgus uzraudzības eksperts Reinis Āboltiņš, Klimata un enerģijas ministrijas Enerģijas tirgus departamenta direktors Gunārs Valdmanis, Latvijas Bankas ilgtspējas virziena vadītājs Edvards Kušners un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks. Eiropas Parlamenta vēlēšanu nedēļā Krustpunktā pievēršamies vairākām jomām, kas šobrīd ir ļoti būtiskas Eiropai. Protams, tā ir drošība, tie ir migrācijas jautājumi un Eiropas Savienības ārpolitika – par to būs runa rīt un parīt, bet šodien mūsu uzmanības lokā ir enerģētika, kas šai jomā būs jādara Eiroparlamentā – gan domājot par energoneatkarību, kas jo svarīgāka Krievijas agresijas dēļ, gan Zaļā kursa kontekstā.
Pēc nedēļas jau būs zināms, kuri deputāti darbosies nākamajā Eiropas Parlamentā sasaukumā. Bet, kādi būs jaunā sasaukuma galvenie uzdevumi un izšķiršanās enerģētikas jomā – par to diskutējam raidījumā. Krustpunktā diskutē Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas enerģijas tirgus uzraudzības eksperts Reinis Āboltiņš, Klimata un enerģijas ministrijas Enerģijas tirgus departamenta direktors Gunārs Valdmanis, Latvijas Bankas ilgtspējas virziena vadītājs Edvards Kušners un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks. Eiropas Parlamenta vēlēšanu nedēļā Krustpunktā pievēršamies vairākām jomām, kas šobrīd ir ļoti būtiskas Eiropai. Protams, tā ir drošība, tie ir migrācijas jautājumi un Eiropas Savienības ārpolitika – par to būs runa rīt un parīt, bet šodien mūsu uzmanības lokā ir enerģētika, kas šai jomā būs jādara Eiroparlamentā – gan domājot par energoneatkarību, kas jo svarīgāka Krievijas agresijas dēļ, gan Zaļā kursa kontekstā.
Raidījuma uzmanības fokusā šoreiz ir Eiropa. Šodien, 1. maijā, aprit 20 gadi, kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā, īstenojot mērķi, uz kuru tā tiecās daudzu gadu garumā. Tā bija viena no lielākajām savienības paplašināšanās reizēm - kopā tajā dienā pievienojās 10 valstis. Tas bija iespēju loks, kuru Latvija izmantoja, jo entuziasms Eiropai izplesties pamazām izplēnēja. Jau daudzus gadus Savienība nav nevienu uzņēmusi, lai gan pie tās durvīm mīņājas jau deviņas valstis, kas cer pievienoties šim blokam. Viens no iemesliem, kādēļ Eiropas Savienībā ir bijusi skepse par tālāku valstu uzņemšanu, ir lēmumu pieņemšanas mehānisms, kas prasa vienprātību daudzu jautājumu izlemšanā. Jo vairāk lēmēju, jo grūtāk ir nonākt pie rezultāta. Bet tas, protams, nav vienīgais iemesls. Francijas prezidents šajā nedēļā runāja par Eiropas Savienības miršanu, kas varot notikt, ja tā nespēs pielāgoties mainīgajai situācijai. Par to visu šodien gribam runāt, palūkojoties, kas ir noticis, notiek un notiks Eiropas Savienībā tuvākajos gados. Diskutē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Eiropa ir mirstīga… Pagājušajā ceturtdienā, uzstājoties ar pusotru stundu ilgu runu Sorbonnas universitātē, Francijas prezidents Emanuels Makrons pauda: „Eiropa ir mirstīga. Tā var nomirt. Tas ir atkarīgs tikai no mūsu izvēlēm. Un šīs izvēles ir jāizdara tagad.” Elizejas pils saimnieks norādīja uz galvenajiem Eiropas vājuma iemesliem, kurus spilgti atklājuši pēdējo gadu notikumi: paļaušanos uz Ķīnu kā patēriņa preču piegādātāju, aizsardzības nodrošinājuma deleģēšanu Savienotajām Valstīm un pieradumu pie lētajiem Krievijas energoresursiem. Gausums, reaģējot uz laikmeta izaicinājumiem, var izrādīties Eiropai liktenīgs – citi globālie spēki var to vājināt vai pat nostādīt nevienlīdzīgā pozīcijā. Kas tad, Makronaprāt, būtu darāms? Eiropai jāatmet lieka kautrība, aizstāvot savu iekšējo tirgu un mērķtiecīgi investējot publiskos līdzekļus stratēģiskajās attīstības nozarēs, kā to dara Savienotās Valstis un Ķīna. Šīs nozares ir mākslīgais intelekts, kvantu informātika, kosmosa izpēte, biotehnoloģijas un jaunā tipa enerģētika. Kā vēl vienu prioritāru virzienu prezidents definēja Eiropas aizsardzības iniciatīvu, par kuras nozīmīgāko iemiesojumu būtu jākļūst vienotajam pretgaisa aizsardzības vairogam. Eiropai jāturpina konsekventi īstenot „zaļo kursu”, kas ir globālā mērogā unikāla enerģētiskās pārejas programma, un jābūvē vēl vienotāks enerģētikas tirgus. „Dekarbonizēta enerģija ir [normāla] klimata, suverenitātes un nodarbinātības ķīla,” postulēja Makrons. Pirmdien Francijas līderim piebalsoja Eiropadomes prezidents Šarls Mišels intervijā žurnālistu grupai sakarā ar 2004. gada Eiropas Savienības paplašināšanās gadadienu. Viņš atzina, ka „ikviens demokrātisks projekts pēc savas dabas ir mirstīgs,” taču tūdaļ mudināja uz optimismu – Eiropai esot spēks un ieroči, lai stātos pretī izaicinājumiem. Ir nepārprotami skaidrs, ka Eiropas Savienībai šādā nolūkā nepieciešamas nopietnas reformas, no kurām visvairāk apspriestās ir lēmumu pieņemšanas mehānisma izmaiņas Eiropadomē, atmetot pavisam vai kapitāli samazinot vienbalsības principu un aizstājot to ar kvalificēto vairākumu. Tas liegtu tādiem destruktīvi tendētiem līderiem kā Ungārijas premjers Orbans vai viņa potenciālais sabiedrotais, jaunizceptais Slovākijas premjers Fico padarīt visas Eiropas intereses par savu manipulāciju un ambīciju ķīlniecēm un faktiski ignorēt savienības pamatos liktos vērtīborientierus. Eiropas uzgaidāmā telpa Vakar, 30. aprīli, no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi pienāca ziņas par jaunu eskalāciju pretstāvē starp drošības struktūrām un protestētājiem, kuri nevēlas pieļaut t.s. „Krievijas likuma”, oficiāli saukta Likuma par ārzemju ietekmes caurskatāmību pieņemšanu. To valdošā partija „Gruzijas sapnis” acīmredzot cer izmantot, lai apkarotu opozīciju noturētos pie varas rudenī gaidāmajās vēlēšanās. Eiropadomes prezidents Šarls Mišels jau nepārprotami paziņojis, ka likums nav savienojams ar Gruzijas vēlmi iestāties Eiropas Savienībā. Tā vien šķiet, ka Tbilisi varas partijas pelēkais kardināls, oligarhs Bidzina Ivanišvili uzkāpis uz slidenās taciņas, pa kādu savulaik laipoja Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, apgalvojot, ka ir par tuvināšanos Eiropas Savienībai, taču faktiski velkot savu valsti Krievijas ietekmes zonā. Nav lieku reizi jāatgādina, ar ko tas beidzās Janukovičam, Ukrainai, Krievijai un Eiropai – šobrīd ukraiņu nācija maksā ar asinīm un ciešanām par savu eiroorientācijas vēlmi, un negribas šaubīties, ka šī cena tiks ņemta vērā iestāšanās sarunu procesā. Iepriekšminētajā intervijā pirmdien Briselē Šarls Mišels, jautāts par savienības paplašināšanās perspektīvām, paziņoja: „2030. gadā mums jābūt tam gataviem. Kāda gan ir alternatīva? Ja doma ir to ievilkt uz nākamajām desmitgadēm, tas nozīmē, ka mēs dodam ziņu Ķīnai un Krievijai, ka šī mūsu tuvākā apkaime ir atvēlēta tām par spēļu laukumu.” Kā zināms, šobrīd Eiropas Savienības kandidātvalstu statusā bez Ukrainas un Gruzijas ir vēl arī Ukrainas mazākā kaimiņvalsts Moldova, piecas Rietumbalkānu valstis – Albānija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Serbija un Ziemeļmaķedonija. Oficiāli atsaukta joprojām nav arī jau gadu desmitiem senā Turcijas kandidatūra. No minētajām valstīm vistuvāk uzņemšanai šobrīd šķiet Melnkalne, kuras sakarā jau tiek minēts iespējamais iestāšanās gads – 2028. Lielākā problēma varētu būt tā, ka kopš eiro ieviešanas Melnkalne to vienpusēji lieto kā savu iekšējo maksāšanas līdzekli. Samērā pozitīvas izskatās arī Albānijas izredzes, ciktāl Francijas un Nīderlandes sākotnējā visai striktā pretestība uzņemšanai šķiet pārvarēta. Kopš Ziemeļmaķedonija 2018. gadā pieņēma savu pašreizējo nosaukumu, savu veto tās iestājai ir atsaukusi Grieķija, taču nav īstas skaidrības par Bulgārijas pozīciju, kurai arī ar Ziemeļmaķedoniju ir domstarpības vēstures un identitātes jautājumos. Bulgāru un maķedoniešu valodas ir ļoti tuvas, abām kaimiņvalstīm ir liels kopējas vēstures mantojums, kura traktējumā netrūkst iemeslu domstarpībām. Bosnija un Hercegovina oficiālo kandidātvalsts statusu ieguva pavisam nesen – 2022. gadā –, un tās potenciālo iestāšanos apgrūtina šīs valsts politiskā struktūra, kas faktiski ir diezgan vaļīga konfederācija. Serbijas potenciālā iestāšanās rada šaubas, ievērojot šīs valsts īpašās attiecības ar Krieviju un problēmas ar kaimiņvalstīm, pirmām kārtām agrāko Serbijas sastāvdaļu Kosovu. Pie tam arī pašā Serbijā atbalsts iestājai savienībā ir salīdzinoši zemākais no visām Rietumbalkānu kandidātvalstīm – nepārprotami to atbalsta mazāk nekā 50% serbu. Moldovas izredzes uzlabo tās diezgan ietekmīgais „advokāts” Eiropas Savienībā – Rumānija. Tomēr šīs izredzes saistāmas ar notikumu attīstību kaimiņvalstī Ukrainā. Kamēr nav likvidētas Krievijas ekspansionistiskās ambīcijas reģionā, Kremlis, visdrīzāk, mēģinās kavēt Moldovas iestāšanos, izmantojot gan Piedņestras valstisko veidojumu, gan lielo prokremlisko iedzīvotāju masu Moldovā, jo sevišķi separātiskajā Gagauzijas autonomijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Jaunietis politikā? Tu vari kļūt atpazīstams un iedvesmot cilvēkus rīcībai. Bet! - Tev jābūt savai nostājai, jābūt informētam un gatavam viedokļu apmaiņām kā internetā, tā pie svētku galda. Ir grūti noticēt, ka tas ir tā vērts. Bet, ja vēlies savā valstī pārmaiņas, kurš gan tās panāks, ja visi domās, ka nav jēgas? Kā ar Latviju? Vai mums ir uzņēmīgi jaunieši un kāda ir viņu ietekme? Sarunā piedalās: Patrīcija Kleinberga, "Klubs "Māja" - jaunatne vienotai Eiropai" viceprezidente ārlietās; Kate Ozola no Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #SIF_MAF2023
Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījuma centra direktors Māris Cepurītis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme. Portugāles vēlēšanas stabilitāti nevairo Svētdien, 10. martā, notikušās Portugāles parlamenta – Republikas Asamblejas – vēlēšanas bija jau otrās ārkārtas vēlēšanas pēc kārtas. Iepriekšējās tika sarīkotas 2022. gada janvārī, un tajās negaidīti spožus panākumus guva Sociālistiskā partija. Ar absolūto vairākumu parlamentā premjers Antoniu Košta, kurš ir pie varas kopš 2015. gada, izveidoja savu trešo kabinetu. Pagājušajos divos gados Portugāle piedzīvojusi pozitīvu ekonomikas izaugsmi, kam tomēr īsti netiek līdzi labklājības rādītāji, daudzu iedzīvotāju algām augot lēnāk nekā cenām. Tomēr tas vien nebūtu iemesls Koštas kabineta beigām, ja ne smags korupcijas skandāls, kas to satricināja pagājušā gada novembrī. Procesā, kurā tiek izmeklēta iespējama korupcija un amatpersonu ļaunprātīga rīcība, viens no apsūdzētajiem ir premjera biroja vadītājs, un arī paša Antoniu Koštas darbību izvērtē Portugāles Augstākā tiesa. Valdības demisijai un konsultācijām ar politiskajiem spēkiem sekoja prezidenta Marselu Rebelu de Souzas lēmums izsludināt jaunas parlamenta vēlēšanas. Svētdienas balsojums nesa paredzamu kritumu sociālistiem, kuri zaudēja 43 mandātus jeb vairāk nekā trešdaļu no agrākā skaita un palika otrajā vietā aiz līdzšinējiem opozicionāriem – Sociāldemokrātiskās partijas. Šī partija, par spīti nosaukumam, ir labēji centrisks spēks, kas kopā ar divām vēl labējākām sīkpartijām veido bloku Demokrātiskā alianse. Tomēr šie labējie centristi maz ieguvuši uz savu kreiso kolēģu rēķina, jo, pēc visa spriežot, abu lielāko partiju politisko kapitālu pamatīgi paplucinājis trešais spēks – labēji radikālpopulistiskā partija ar nosaukumu „Chega!” tulkojumā – „Pietiek!”. Nopietni sevi pieteikusi iepriekšējās vēlēšanās, „Chega!” tagad četrkāršojusi mandātu skaitu, un tās līderis Andrē Ventura triumfējoši paziņojis, ka beidzot izdevies salauzt valstij tik ļoti kaitējušo divpartiju sistēmu. Šobrīd sadalīti 226 no 230 Republikas Asamblejas deputātu mandātiem, vēl četriem tuvākajās dienās jāienākas no ārzemju vēlēšanu iecirkņiem. Demokrātiskajai aliansei ir 79, Sociālistiskajai partijai – 77, „Chega!”– 48 mandāti. Vēl 22 vietas sadalījušas dažādas mazās partijas, sākot ar „Liberālo iniciatīvu”, beidzot ar komunistu un zaļo koalīciju. Sociālistu līderis Pedru Nunu Santušs jau paziņojis, ka viņa partija darbosies opozīcijā, savukārt Demokrātiskās alianses līderis Luīšs Montenegru deklarējis, ka neslēgšot nekādas vienošanās ar radikālo „Chega!”. Saskaņā ar Portugāles likumdošanu valdības apstiprināšanai nav nepieciešams parlamenta vairākums, respektīvi – valdība tiek apstiprināta, ja vairākums no deputātiem nenobalso pret šo apstiprināšanu. Sociālisti un „Chega!” ir devuši mājienus, ka varētu ļaut labēji centriskajai valdībai nākt pie varas, bet īstā tirgošanās sāktos pie valsts budžeta apstiprināšanas rudenī. Kā izteicies kādreizējais Sociāldemokrātu partijas līderis Luīšs Markešs Mendešs, nākamgada sākumā Portugāli, domājams, gaidot vēl vienas vēlēšanas. Ukrainas liktenis vārdu vējos Pēdējās nedēļas nesušas Ukrainai ne vien jaunus un jaunus slepkavnieciskus Krievijas raķešu un lidrobotu triecienus, bet arī verbālus „uzlidojumus”. Pagājušās nedēļas nogalē mediji un sociālie tīkli pildījās ar karikatūrām, kuru varonis bija pāvests Francisks. Iemesls bija sestdien daļēji publicētā pontifika intervija Šveices raidsabiedrībai „Radio Télévision Suisse, kas pilnībā tikšot publicēta 20. martā. Cita starpā izskanēja pāvesta izteikums, ka, viņaprāt, stiprākais esot tas, kuram ir drosme pacelt balto karogu, vest sarunas. Tas izraisīja sašutuma vētru Ukrainā, kur teiktais tika uztverts kā mudinājums kapitulēt. No Vatikāna vēlāk publicētā intervijas atšifrējuma gan redzams, ka pirmais balto karogu piesaucis intervētājs, savukārt pāvests Francisks to patiešām domājis nevis kā kapitulācijas simbolu, bet gan uz sarunām ar ienaidnieku sūtītu parlamentāriešu zīmi. Daudz nepārprotamāk izskanēja tas, ko intervijā Ungārijas valsts telekanālam M1 pauda premjers Viktors Orbans, daloties iespaidos par savu vizīti Savienotajās Valstīs. Piektdien, 8. martā, viņš viesojās pie eksprezidenta Trampa viņa Floridas īpašumā, pie tam netiekoties ar esošās administrācijas pārstāvjiem. Eksprezidenta teikto Orbans atstāstīja šādi: „Pirmkārt, viņš nedos ne santīma Ukrainas-Krievijas karam. Tāpēc šis karš beigsies, jo ir skaidrs, ka uz savām kājām Ukraina noturēties nevar. Ja amerikāņi un eiropieši nedos naudu un ieročus, tad karam beigas. Un, ja amerikāņi nedod naudu, eiropieši vieni paši šo karu finansēt nevar. Un tad karam ir beigas.” Pats Donalds Tramps publiski tik nepārprotami nekad nav izteicies, bet viens no viņa kaismīgākajiem atbalstītājiem, senators Lindsijs Grehems, taujāts studijas intervijā telekanālam „NBC News”, aicināja šai ziņā skatīties uz eksprezidenta darbiem, proti, ne Krievijas plaša mēroga iebrukums Ukrainā, ne „Hamās” iebrukums Izraēlā, ne talibu uzkundzēšanās Afganistānā neesot notikuši Trampa varas periodā. Tikām Eiropas gatavību balstīt Ukrainu pēdējā laikā, kā zināms, sevišķi aktīvi apliecina Francijas prezidents Emanuels Makrons. Viņa vizīte Kijivā tomēr jau vairakkārt pārcelta, nupat vēl par pāris nedēļām. Elizejas pils noliedz, ka iemesls ir bažas par drošību. Pagājušotrešdien, tieši tad, kad Odesā prezidents Zelenskis tikās ar Grieķijas premjerministru Kirjaku Micotaki, pilsēta saņēma vēl vienu Krievijas raķešu triecienu. Kā izdevumam „Politico” anonīmi paudis kāds franču diplomāts, prezidents Makrons vēloties pamatīgāk konsultēties ar sabiedrotajiem, lai ierastos Ukrainā ar kādu taustāmāku rezultātu. Šai nolūkā pagājušonedēļ Elizejas pils saimnieks apmeklēja Prāgu, kur tikās ar Čehijas prezidentu Petru Pavelu un premjerministru Petru Fialu. Čehija, kā zināms, ir uzņēmusies iniciatīvu sagādāt Ukrainai nepieciešamos artilērijas šāviņus, iepērkot tos ārpus Eiropas. Vizītes laikā, tiekoties ar franču diasporas pārstāvjiem, Makrons izteicās, ka Eiropai nāksies nebūt gļēvai. Šis izteikums jūtīgi uztverts Vācijā. Aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, tiekoties ar žurnālistiem pēc sarunām ar savu zviedru kolēģi Polu Jonsonu, paziņojis, ka runāšana par karaspēka sūtīšanu vai drosmes esamību vai neesamību nekādi nepalīdzot sniegt konkrētu atbalstu Ukrainai. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Arvien skaļāk no politiķiem Eiropā dzirdam, ka Eiropai ir jārēķinās, ka tā ir viena un Krievijai pretī jāstājas bez ASV, neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem novembrī. Kas ir mūsu mājasdarbi, lai nodrošinātu Eiropas aizsardzību bez ASV aizmugures, cik būtiski ir gatavoties šādiem scenārijiem, diskutējam Krustpunktā. Raidījuma viesi: Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis, Latvijas Drošības un aizsardzības industrijas federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un drošības eksperts Jānis Kažociņš. Tās joprojām ir spekulācijas, bet pasaules mediji ziņo, ka Eiropas varas gaiteņos arvien aktīvāk izvēršoties diskusijas, kā Eiropai gatavoties iespējamai politikas maiņai Amerikas Savienotajās Valstīs. Kā zināms, ASV šoruden būs prezidenta vēlēšanas un diezgan ticami izskatās, ka republikāņu kandidāts atkal būs Donalds Tramps. Ņemot vērā prezidenta Džp Baidena zemo popularitāti, viņam varētu būt arī savas izredzes vēlēšanās uzvarēt. Daudzi Eiropā atminas, cik saspīlētas attiecības starp Eiropu un ASV izvērsās viņa iepriekšējās prezidentūras laikā. Viņš arī, kā zināms, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā joprojām ir atzinīgi izteicies par Vladimiru Putinu. Pagājušā nedēļā viņa sacītais, ka viņš iedrošina Krieviju uzbrukt tiem, kas neinvestē pietiekoši savā aizsardzībā un ASV nenāks palīgā arī NATO valstīm, protams, izraisīja lielu viļņošanos. Vispār viņa skepse pret NATO par palīdzības sniegšanu Ukrainai – solījumi 24 stundu laikā panākt, ka karš starp Krieviju un Ukrainu tiek pārtraukts. Vai un kā ir jāgatavojas iespējamām pārmaiņām Savienoto Valstu politikā? Ar ko vajadzētu rēķināties?
Arvien skaļāk no politiķiem Eiropā dzirdam, ka Eiropai ir jārēķinās, ka tā ir viena un Krievijai pretī jāstājas bez ASV, neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem novembrī. Kas ir mūsu mājasdarbi, lai nodrošinātu Eiropas aizsardzību bez ASV aizmugures, cik būtiski ir gatavoties šādiem scenārijiem, diskutējam Krustpunktā. Raidījuma viesi: Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis, Latvijas Drošības un aizsardzības industrijas federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un drošības eksperts Jānis Kažociņš. Tās joprojām ir spekulācijas, bet pasaules mediji ziņo, ka Eiropas varas gaiteņos arvien aktīvāk izvēršoties diskusijas, kā Eiropai gatavoties iespējamai politikas maiņai Amerikas Savienotajās Valstīs. Kā zināms, ASV šoruden būs prezidenta vēlēšanas un diezgan ticami izskatās, ka republikāņu kandidāts atkal būs Donalds Tramps. Ņemot vērā prezidenta Džp Baidena zemo popularitāti, viņam varētu būt arī savas izredzes vēlēšanās uzvarēt. Daudzi Eiropā atminas, cik saspīlētas attiecības starp Eiropu un ASV izvērsās viņa iepriekšējās prezidentūras laikā. Viņš arī, kā zināms, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā joprojām ir atzinīgi izteicies par Vladimiru Putinu. Pagājušā nedēļā viņa sacītais, ka viņš iedrošina Krieviju uzbrukt tiem, kas neinvestē pietiekoši savā aizsardzībā un ASV nenāks palīgā arī NATO valstīm, protams, izraisīja lielu viļņošanos. Vispār viņa skepse pret NATO par palīdzības sniegšanu Ukrainai – solījumi 24 stundu laikā panākt, ka karš starp Krieviju un Ukrainu tiek pārtraukts. Vai un kā ir jāgatavojas iespējamām pārmaiņām Savienoto Valstu politikā? Ar ko vajadzētu rēķināties?
Latvijai tāpat kā visai Eiropai jādomā par zaļākas enerģijas ražošanu, tomēr, piemēram, vēja parku ierīkošanas plāni bieži saskaras ar iedzīvotāju pretestību. Vai un kā attīstīt vēja enerģijas ražošanu Latvijā, salāgojot ekonomiskās un iedzīvotāju intereses, Krustpunktā analizē Vēja enerģijas asociācijas valdes loceklis un vadītājs Toms Nāburgs, AS "Latvenergo" attīstības direktore Ilvija Boreiko, Klimata un enerģētikas ministrijas Enerģijas tirgus departamenta direktors Gunārs Valdmanis un iniciatīvas "Par labāku praksi vēju parku izbūvei Latvijas mežos" pārstāvis Armands Broks. Sākoties karam Ukrainā, mums nācās pieņemt ļoti grūtus lēmumus, viens no tiem bija atteikšanās no Krievijas gāzes. Patiesībā jau pirms kara Krievija parūpējās, lai mums tā situācija šķistu draņķīga. Gāzes cenas ilgāku laiku kāpa, tas arī ietekmēja tālāk visu enerģētisko sektoru. Bet līdz ar kara sākšanos un it īpaši mazliet vēlāk strauji kāpa ne tikai gāzes, bet arī citu resursu, tajā skaitā elektrības cenas. Latvijā līdzīgi kā visā Eiropā, šķiet, bija krīze. Steidzami arī tika meklēti alternatīvie risinājumi un pastiprinātā uzmanības fokusā arī nonāca vēja parku izbūve. Salīdzinoši Latvijā noteikti to nav daudz. Tagad tiek strādāts gan pie parka izbūves valsts mežos, Baltijas jūrā, ir runa par valsts projektiem, protams, arī privātām iniciatīvām. Te arī parādās lielās pretrunas: sociālajos tīklos ir aktivizējušies iedzīvotāji, kuru dzīvesvietām tuvumā parki tiek projektēti, ir sākusies parakstu vākšana pret to izbūvi. Kas tad notiek ar šo vēja enerģijas ražošanu Latvijā - būs vai nebūs, spēsim sabalansēt visas intereses un kādas ir prioritātes?
Gads nepavisam nesolās būt mierīgs. Ko mēs varam droši prognozēt nākamajos mēnešos, palūkosimies raidījuma beigās, droši vien pieminot arī notiekošo Ukrainā. Bet tādu plašāku analīzi vispirms veltīsim Tuvajiem Austrumiem. Ir skaidrs, ka Izraēla un tās kaimiņvalstis tuvākajos mēnešos joprojām būs ziņu virsrakstos. Viens ir pašreizējais karš Gazas joslā, bet ne mazāk svarīgi notikumi blakus esošajās teritorijās, īpaši Libānā, kur bāzējas Izraēlas spēcīgākais ienaidnieks - kustība „Hezbollah”. Tikmēr Latvijā, šķiet, vairāk izjutīsim sekas notikumiem Sarkanajā jūrā. Jemenas husītu kaujinieki radījuši pamatīgas problēmas lielajām kuģniecības kompānijām, apdraudot kuģu satiksmi jūrā. Aktualitātes pasaulē analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Sarkano jūru iekrāso asinis Pēdējās dienās pasaules mediju virsrakstos arvien biežāk vīd jautājumi un pieņēmumi par Sarkano jūru kā „benzīna mucu”, kurā pašreizējās Gazas joslas karadarbības dzirksteles var izraisīt daudz plašāku – reģionāla mēroga uzliesmojumu. Jau drīz pēc Izraēlas militārās operācijas sākuma Jemenas husītu kaujinieki paziņoja par gatavību iesaistīties šai konfliktā palestīniešu teroristu pusē. Husītu grupējums, kas ar Irānas atbalstu kopš 2014. gada cīnās par varu Jemenā pret starptautiski atzīto valdību un tās sabiedrotajiem, pašreiz kontrolē valsts ziemeļrietumu rajonus, tai skaitā galvaspilsētu Sanu un Sarkanās jūras piekrastes rajonus. Sākotnēji husītu aktivitātes aprobežojās ar raķešu un lidrobotu triecieniem pa Izraēlas teritoriju, ar ko diezgan viegli tika galā pretgaisa aizsardzība. Taču 19. novembrī nemiernieki, izmantojot helikopteru, Sarkanajā jūrā sagrāba kādu Izraēlas pilsonim piederošu kravas kuģi un nolaupīja tā komandu. Tika paziņots, ka husīti turpmāk uzskatīs jebkuru ar Izraēlu saistītu peldlīdzekli par leģitīmu uzbrukuma mērķi. Kopš tā laika reģistrēti 17 uzbrukumi kravas kuģiem, vairumu no kuriem gan izdevies atvairīt pašu kuģu komandu spēkiem. Tomēr septiņi no desmit pasaules lielākajiem kravas kuģu operatoriem pārtraukuši pārvadājumus cauri Sarkanajai jūrai un Suecas kanālam. Līdz šim pa šo maršrutu virzījās apmēram 18% pasaules konteineru pārvadājumu, arī ievērojama daļa naftas piegāžu Eiropai no Persijas līča rajona. Alternatīvais maršruts apkārt Āfrikai pagarina ceļā pavadīto laiku par apmēram divām nedēļām un attiecīgi pamatīgi palielina izmaksas, draudot ar nopietnu Āzijā ražoto preču un degvielas cenu kāpumu Eiropā. Rietumu atbilde husītu akcijām ir 18. decembrī uzsāktā operācija „Pārticības sargs”, Savienoto Valstu un Lielbritānijas karakuģiem ar vairāku citu valstu kara jūrnieku piedalīšanos uzsākot kravas kuģu aizsardzību. Līdz nesenam laikam pretstāve Sarkanajā jūrā iztika bez upuriem, taču pagājušajā svētdienā amerikāņu helikopteri, atsitot kaujinieku uzbrukumu starptautiskās kompānijas „Maersk” konteineru pārvadātājam, aizraidīja uz viņsauli desmit uzbrucējus. Kā paziņoja Lielbritānijas aizsardzības ministrs Grants Šepss, sabiedrotie nevicināšoties arī turpmāk vajadzības gadījumā lietot spēku, kas varētu nozīmēt arī triecienus militārajiem objektiem Jemenas teritorijā. Tikām vakar Sarkanās jūra ūdeņos ieradās Irānas jūras spēku eskadras mīnu kuģis, liekot spekulēt par iespējamu tiešu militāru konfrontāciju starp Irānu un rietumu sabiedrotajiem. Šī notikumu attīstība apdraud nesen iezīmējušos attiecību normalizēšanos starp Irānu un Saūda Arābiju un ar to saistīto iespējamo Jemenas pilsoņu kara noslēgumu. Izraēlas iespējamā otrā un trešā fronte Jau kopš Izraēlas un „Hamās” kara sākuma tiek piesaukta iespēja, ka Izraēlas Aizsardzības spēkiem var nākties iesaistīties nopietnā karadarbībā arī pie citām savas valsts robežām. Pirmām kārtām šai sakarā min ziemeļu robežas ar Libānu un Sīriju, kur Izraēlas spēcīgākais pretinieks ir musulmaņu šiītu kustība „Hezbollah” jeb „Allāha partija”. Organizācijas spēki jau kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem bāzējas Libānā un Sīrijā un saņem nopietnu atbalstu no Irānas. „Hezbollah” spēku skaitliskā lieluma aplēses svārstās visai plašā amplitūdā. Organizācijas līdera, šeiha Hasana Nasrallā apgalvojumi par 100 000 vīru gan tiek vērtēti skeptiski, tomēr apmēram 50 000 viņa rīcībā varētu būt, pie tam daudzi no tiem ir kaujinieki ar Sīrijas pilsoņkarā gūtu nopietnu pieredzi. Arī „Hezbollah” bruņojums un Libānas dienvidos izveidotās fortifikācijas būves tiek vērtētas kā krietni pārākas pār tām, kāds bija „Hamās” Gazas sektorā. Līdz nesenam laikam Izraēlas un „Hezbollah” spēki apmainījās artilērijas, raķešu un strēlnieku ieroču apšaudēm, Izraēlai arī plaši izmantojot aviāciju. Novērotāji to raksturoja kā teju ikdienišķu rutīnu, lai arī tā prasījusi vairāk nekā 120 dzīvību, no kuriem apmēram trīs ceturtdaļas ir nogalinātie „Hezbollah” kaujinieki. Tomēr, tuvojoties gada beigām, Izraēlas retorika kļuva draudīgāka, un vakar, 2. janvārī, Libānas galvaspilsētā Beirutā nogranda eksplozija, kurā dzīvību zaudēja organizācijas „Hamās” otra ietekmīgākā persona, tās militārā spārna dibinātājs un vadītājs Salehs al-Aururi. Uzbrukums, visdrīzāk, veikts, izmantojot lidrobotu, un kustības „Hezbollah” pārstāvji jau paziņojuši, ka šis Izraēlas solis nepalikšot nesodīts. Vēl viens potenciālais militāro spēku piesaistes virziens Izraēlai varētu būt Jordānas upes rietumkrasts. Pēc palestīniešu pašpārvaldes sniegtajām ziņām, 2023. bijis asiņainākais gads Rietumkrastā pēdējo divu desmitgažu laikā, kas jau pirms „Hamās” teroristiskā uzbrukuma bija prasījis apmēram 200 palestīniešu dzīvības, kurām pēc tam pievienojušies vēl apmēram trīs simti. Pēc kara sākuma Izraēlas aizsardzības spēki īstenojuši intensīvus reidus Rietumkrasta palestīniešu teritorijās, arestējot apmēram 4800 cilvēkus. Apmēram 70% no bojāgājušajiem palestīniešiem nogalināti tieši šo reidu laikā, apmēram pusē gadījumu – palestīniešu kaujiniekiem izrādot bruņotu pretestību. Tiek ziņots, ka vismaz astoņi palestīnieši nogalināti Rietumkrasta izraēliešu kolonistu uzbrukumos. Savukārt palestīniešu uzbrukumos nogalināti četri izraēliešu civiliedzīvotāji un trīs militārpersonas. Sevišķi plašs bijis reids 28. decembrī, kad Izraēlas spēki konfiscējuši apmēram divus ar pusi miljonus ASV dolāru no valūtas maiņas punktiem, apgalvojot, ka šī nauda tiekot izlietota teroristiskās darbības finansēšanai. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Latvijai tāpat kā visai Eiropai jādomā par zaļākas enerģijas ražošanu, tomēr, piemēram, vēja parku ierīkošanas plāni bieži saskaras ar iedzīvotāju pretestību. Vai un kā attīstīt vēja enerģijas ražošanu Latvijā, salāgojot ekonomiskās un iedzīvotāju intereses, Krustpunktā analizē Vēja enerģijas asociācijas valdes loceklis un vadītājs Toms Nāburgs, AS "Latvenergo" attīstības direktore Ilvija Boreiko, Klimata un enerģētikas ministrijas Enerģijas tirgus departamenta direktors Gunārs Valdmanis un iniciatīvas "Par labāku praksi vēju parku izbūvei Latvijas mežos" pārstāvis Armands Broks. Sākoties karam Ukrainā, mums nācās pieņemt ļoti grūtus lēmumus, viens no tiem bija atteikšanās no Krievijas gāzes. Patiesībā jau pirms kara Krievija parūpējās, lai mums tā situācija šķistu draņķīga. Gāzes cenas ilgāku laiku kāpa, tas arī ietekmēja tālāk visu enerģētisko sektoru. Bet līdz ar kara sākšanos un it īpaši mazliet vēlāk strauji kāpa ne tikai gāzes, bet arī citu resursu, tajā skaitā elektrības cenas. Latvijā līdzīgi kā visā Eiropā, šķiet, bija krīze. Steidzami arī tika meklēti alternatīvie risinājumi un pastiprinātā uzmanības fokusā arī nonāca vēja parku izbūve. Salīdzinoši Latvijā noteikti to nav daudz. Tagad tiek strādāts gan pie parka izbūves valsts mežos, Baltijas jūrā, ir runa par valsts projektiem, protams, arī privātām iniciatīvām. Te arī parādās lielās pretrunas: sociālajos tīklos ir aktivizējušies iedzīvotāji, kuru dzīvesvietām tuvumā parki tiek projektēti, ir sākusies parakstu vākšana pret to izbūvi. Kas tad notiek ar šo vēja enerģijas ražošanu Latvijā - būs vai nebūs, spēsim sabalansēt visas intereses un kādas ir prioritātes?
"Par/Progresīvie" vēlas mainīt politisko atbildību skandālu apņemtajai satiksmes jomai galvaspilsētā un likvidēt divus vicemēru amatus. Eiropai un Latīņamerikai grūti vienoties par Ukrainas kara nosodīšanu. Uzbrukums Krimas tiltam sarežģīs Krievijas loģistiku Ukrainas dienvidos. Ierosinātas divas administratīvās lietas pret atpūtnieku rupjo vēršanos pret Jūrmalas pašvaldības policijas darbinieku. Pēc Dziesmu svētkiem uzkarst sarunas par pašdarbību kolektīvu vadītāju atalgojumu. Latvijas komandas karognesēji Eiropas Jaunatnes vasaras Olimpiādē būs tenisiste Lačinova un džudists Afanasjevs.
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas aplūkojam kādu ļoti interesantu, nozīmīgu un arī ļoti sarežģītu valsti – dodamies uz Turciju. Turcija ir valsts, par kuru būtu iespējams stāstīt ne vienu raidījumu vien. Tā ir valsts, kas atrodas gan Āzijā, gan Eiropā. Tā ir valsts, kas ir mūsu partnere Ziemeļatlantijas aliansē un jau gadu desmitiem vēlas kļūt arī par Eiropas Savienības dalībvalsti. Taču vienlaikus tā ir arī valsts, kas ir pazīstama ar vēlmi uzturēt labas attiecības, piemēram, arī ar Krieviju. Un šis jautājums ir bijis ļoti pretrunīgs arī pašreizējā Ukrainas kara kontekstā. Ja Turciju tā pa īstam uzskatītu par Eiropas valsti, tad ar vairāk nekā 85 miljoniem iedzīvotāju tā būtu iedzīvotāju skaita ziņā lielākā valsts Eiropā, nedaudz apsteidzot Vāciju, kurā gan arī ir aptuveni 4 procenti turku. Arī ģeogrāfiski Turcija ir iespaidīga un ar vairāk nekā 783 tūkstošus kvadrātkilometru lielu teritoriju tā ir pat lielāka par Ukrainu, kuru mēs, protams, uzskatām par pilnvērtīgu Eiropas valsti. Lai arī Turciju mēs varētu uzskatīt par eiropiešiem tuvāko Austrumu valsti, līdz galam laikam tomēr par savējiem mēs turkus neuzskatām. Iespējams tāpēc, ka Turcija ir musulmaņu valsts. Un šeit jāuzsver nianse, kas dažiem varbūt var likties maldinoša – musulmaņu valsts nebūt nenozīmē, ka tā ir arābu valsts. Turcijā aptuveni 70 – 75 procenti iedzīvotāju ir turki, aptuveni 19 procenti ir kurdi, bet pārējās etniskās minoritātes, tostarp arābi, veido vien aptuveni 10 procentus no sabiedrības. Kā visās pasaules valstīs un tautās – to vēsture ir būtisks to mūsdienu politikas veidojošais elements. Valstu pieredze, uzvaras un zaudējumi, kolonizācijas un okupācijas veido to izpratni par sevi, savām iespējām un savām tiesībām. Individuālās cilvēku īpašības un bažas visbiežāk ir raksturīgas arī veselām sabiedrībām un valstīm. Un Turcija, protams, nav izņēmums. Turcijas mūsdienu politiku nosaka ne tikai unikālā ģeopolitiskā situācija, atrodoties pasauļu krustcelēs, bet arī valsts iespaidīgā vēsture. Turcijas tagadējā teritorija tiek uzskatīta par vienu no visilgāk apdzīvotajām vietām uz planētas. Turcijas teritorijā ir valdījuši ne tikai anatolieši, asīrieši, romieši, protams, kā arī Maķedonijas Aleksandrs, persieši, mongoļi un daudzi citi, bet arī pašu seldžuku turku ekspansija un apvienība ar persiešiem divsimt gadu garumā otrā gadu tūkstoša pašā sākumā ir uzskatāmi par pamatiem mūsdienu Turcijai. Īstie pamati gan meklējami Osmaņu impērijas izveidošanā pēc mongoļu padzīšana 13. gadsimta beigās. Šī impērija pastāvēja līdz pat Pirmajam pasaules karam un ir atstājusi milzīgu iespaidu ne tikai reģiona valstīs, tostarp Balkānos, bet arī pasaules politikā kopumā. Osmaņu impērijas izbeigšanās gan bija modernās Turcijas aizsākums. 1923. Gadā tika dibināta Turcijas Republika. Tās vadītājs bija viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta politiķiem – Mustafa Kemals Ataturks jeb “Visu Turku Tēvs”. Politiķis, kurš savu piecpadsmit valdīšanas gadu laikā modernizēja Turciju, atteicās no islāma dogmatisma un ieviesa sekulāru jeb laicīgo valsts pārvaldi, deva turku sievietēm vienlīdzīgas pilsoniskās tiesības, tostarp tiesības vēlēt. Ataturks nomira no alkoholisma izraisītajām komplikācijām 1938. gadā, bet tas neizbeidza Turcijas attīstību un ietekmi pasaulē. Reformas turpinājās, Turciju tika pasludināta par neitrālu Otrā pasaules kara laikā, līdz trīs mēnešus pirms kara beigām Turcija pievienojās Sabiedrotajiem. KB: Konflikts ar Padomju Savienību par kontroli pār Bosfora un Dardaneļu šaurumiem rezultējās tajā, ka Turcija tuvinājās Amerikas Savienotajām Valstīm un 1952. gadā pievienojās NATO. 1959. Gadā Turcija jau pieteicās par asociēto locekli Eiropas Ekonomiskajai Kopienai, ko mūsdienās pazīstam kā Eiropas Savienību. Valsts iespaidīgā vēsture, protams, ir atstājusi iespaidu uz to, ka Turcija redz sevi pasaules politikā. Un jāsaka, ka arī pēdējo 20 gadu laikā Turcija kārtējo reizi ir piedzīvojusi visai dramatiskas pārmaiņas, no Rietumu alianšu balsta kļūstot par valsti, kurā dominē viena cilvēka vara. Jau vairāk nekā 20 gadus par dominējošo cilvēku Turcijas politikā var saukt pašreizējo prezidentu Rečepu Taijipu Erdoganu, kurš uzvarēja prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā un turpinās pildīt valsts vadītāja pilnvaras jau trešo pilnvaru termiņu. Neapmierinātība Turcijas sabiedrībā ar Erdogana valdīšanu gadu gaitā ir pieaugusi un neseno prezidenta vēlēšanu iznākums faktiski ir spilgts šī apgalvojuma atspoguļojums, jo prezidents vēlēšanās uzvarēja tikai otrajā kārtā, opozīcijas vienotajam kandidātam Kemalam Kiličdaroglu iegūstot gandrīz 48% balsu. Šis rezultāts norāda, cik sašķelta pašlaik ir Turcijas sabiedrība – gan iekšpolitiskajos jautājumos, gan ekonomiskajos, gan ārpolitiskajos jautājumos, tostarp par attiecībām ar Rietumiem. Šī viedokļu dažādība likās īpaši interesanta, jo, kā jau esam novērojuši arī daudzās tepat mums pavisam tuvu esošās valstīs, un arī dažās Eiropas Savienības valstīs, autoritāram stingrās dūres valdīšanas stilam ir ļoti daudz atbalstītāju gan pašmājās, gan citās valstīs. Tāpēc vēlējāmies noskaidrot, cik liela loma Turcijas iedzīvotāju pašapziņā ir pagātnes lielvaru mantojumam un kā to ir ietekmējis arī pašreizējais Redžepa Taijipa Erdogana valdīšanas laiks? Un pāri visam lielais jautājums – vai turki jūtas piederīgi Eiropai un ir eiropeiski, vai arī tā ir tāda pagātnes domāšana? Šos jautājumus skaidro Amsterdamas universitātes Sociālo zinātņu institūta doktorante Elizabete Auniņa, kura ir gan dzīvojusi Turcijā, gan pētījusi šo valsti.
Stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja Ilze Reinfelde Starp vairākiem desmitiem tūkstošu muzeja arheoloģiskās kolekcijas eksponātu atrodami priekšmeti, kas raksturo spēles un rotaļas, kam senatnē nodevās rīdzinieki. Cilvēce kopš seniem laikiem bijusi pazīstama ar dažādām spēlēm. Galvenos pierādījumus, ka senie Rīgas iedzīvotāji viduslaiku un agro jauno laiku Eiropā nebija izņēmums, kā arī precīzākas ziņas par viņu iecienītajām spēlēm, sniedz arheoloģiskie atradumi. Senākie Rīgā uzietie spēļu piederumi attiecas uz viduslaiku pilsētas pirmsākumiem 13. gs., bet tie turpināja būt aktuāli arī turpmākajos gadsimtos. Tiek uzskatīts, ka liela daļa viduslaiku Eiropā pazīstamās spēles radušās senajās kultūrās – Ēģiptē, Divupē, Indijā un citur, viduslaikos vien pārmantojot un nododot tālāk šo tradīciju. Daudzas senās spēles vai to varianti saglabājušies līdz pat mūsdienām. Šoreiz stāsts par galdiņspēlēm un to piederumiem. Stratēģiskās galdiņspēles bija vienas no populārākajām spēlēm, ko pazina pilsētnieki viduslaikos un agrajos jaunajos laikos. Par galdiņspēlēm sauc spēles, kuru piederumi ir kauliņi un galdiņš ar iezīmētu attiecīgajai spēlei paredzētu laukumu. Spēles gaitā pretinieku uzdevums ir atbilstoši noteikumiem pārvietot savus kauliņus pa laukumu, izveidot ar tiem dažādas kombinācijas, no kā atkarīga uzvara spēlē. Pazīstamākās ir šahs un dambrete, kas ir populāras arī mūsdienās. Šahs, ko mēdz dēvēt arī par karalisko spēli, radies Indijā un nogājis garu attīstības ceļu laikā un telpā līdz pat mūsdienām, piedzīvojot dažādas izmaiņas, kas skāra figūru atveidu un atribūtiku. Uz Eiropu spēle atvesta agro viduslaiku pēdējos gadsimtos caur arābu zemēm, Persiju un Bizantiju pa dažādiem ceļiem. Tā kā līdz Eiropai spēle nonāca caur musulmaņu zemēm, kur aizliegts attēlot dzīvas būtnes, šaha figūrām tika piešķirts abstrakti stilizēts izskats. Abstraktās figūras bija arī daudz vieglāk pagatavojamas un lētākas, līdz ar populārākas Eiropas pilsētu iedzīvotāju vidū nekā reālistiskās figūras. Ap 13. gs. Eiropas amatnieki radīja paši savu abstrakto – t. s. konvenciālo šaha figūru stilu, kad šaha kauliņi izgatavoti ar virpas palīdzību, kas lielā mērā saglabājies līdz mūsdienām. Rīgas arheoloģiskajos pētījumos atrastas vairāk nekā desmit dažādu periodu koka un kaula šaha figūras, no kurām senākās izgatavotas 13. gs. Kaut gan šahu kā izteikti cildenu un intelektuālu spēli saista galvenokārt ar sabiedrības virsslāni, Rīgas atradumi seno ciemu vietās liecina, ka jau 13. gs. tā bija iecienīta arī vienkāršo pilsētnieku vidū. Dažas senākās Rīgas koka šaha figūras ir ar roku gatavotas senā abstraktā stila, bet vairums izgatavotas uz virpas. Tikai viena 14.-15. gs. kaula figūra – bandinieks – ir reālistiska stila. Dambrete radās Eiropā ap 12. gs. saplūstot šaha un citas senas galdiņspēles, ko dēvē par alkerki, tradīcijām. Dambreti spēlēja uz šaha galdiņa ar apaļām ripiņām. Rīgā uziets diezgan liels skaits ripveida kauliņu, kas līdzīgi dambretes kauliņiem, taču šodien nav vairs iespējams noskaidrot, kādai spēlei katrs no tiem tika izmantots.
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu īpašu valsti - interesantu un komplicētu valsti Afganistānu jeb Afganistānas Islāma Republiku, kas tiešām ir komplicēta valsts ar bagātu un sarežģītu vēsturi, ko veido gadsimtiem ilga tirdzniecība, iekarošana un kultūras apmaiņa. Taču daudziem Latvijas iedzīvotājiem Afganistāna primāri varētu saistīties ar konfliktiem, jo galu galā daudzi joprojām atceras, vai pat ir uz savas ādas izbaudījuši, Padomju Savienības izvērsto karu Afganistānā pagājušā gadsimta 80. gados. Bet jau daudz jaunāka paaudze noteikti atceras arī pavisam neseno Rietumvalstu iesaistīšanos karadarbībā Afganistānā. Runājot par Afganistānas iedzīvotājiem, gandrīz 40 procenti no valsts iedzīvotājiem ir puštuni, taču valstī mīt arī ievērojamas hazaru, tadžiku un uzbeku kopienas. Afganistāna var arī lepoties ar visai iespaidīgu iedzīvotāju skaita pieauguma tempu un pašlaik tās iedzīvotāju skaits ir pārsniedzis 41 miljonu. Salīdzinājumam, vēl pirms gadiem četriem šis skaitlis bija par aptuveni 9 miljoniem mazāks. Lai cik tas lēnām izmirstošajai Latvijai neliktos apbrīnojams rādītājs, faktiski šie dati atspoguļo sieviešu nožēlojamo stāvokli Afganistānas sabiedrībā. Afganistānas kultūrā vīrieši un sievietes nekad nepaspiež roku un neveido acu kontaktu. Tikai ģimenēs notiek neierobežoti kontakti starp dažāda dzimuma cilvēkiem. Varas iestādes aizliedz sievietēm valkāt svārkus vai blūzes bez piedurknēm. Un, ja arī jūs gadījumā apmeklējat Afganistānu Ramadāna laikā, jūs nedrīkstat ēst, košļāt gumiju vai dzert vietējo afgāņu klātbūtnē. Sākot stāstīt par sarežģīto Afganistānas vēsturi, nedaudz atgriezīsimies pie jau pieminētā padomju iebrukuma Afganistānā 1979. gadā, kas izraisīja desmit gadus ilgušo karu. Šī kara rezultātā sabruka Afganistānas valdība un savu ietekmi palielināja dažādas frakcijas, kas cīnījās par kontroli pār valsti – faktiski notika pilsoņu karš. Deviņdesmito gadu beigās par dominējošo spēku kļuva radikālais islāmistu grupējums „Taliban”, uzspiežot stingru islāma likumu interpretāciju un nodrošinot patvērumu arī teroristu grupējumam „al-Qaida”. „Taliban” ir pazīstama ar savu nežēlīgo taktiku, tostarp pašnāvnieku sprādzieniem, slepkavībām un publisku nāvessodu izpildi. Talibi valdīja Afganistānā no 1996. līdz 2001. gadam un atguva kontroli 2021. gada augustā pēc straujas militārās kampaņas, kas sekoja ASV un NATO spēku izvešanai. ASV vadītais iebrukums Afganistānā sākās pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem ASV. Toreiz tika apgalvots, ka tieši Afganistānā slēpjas „al-Qaida” līderis Osama bin Ladens, kurš bija galvenais 11. septembra terora aktu organizators. Kā daļu no starptautiskajiem centieniem stabilizēt Afganistānu, NATO 2003. gadā izvietoja valstī karaspēku, lai atbalstītu Afganistānas valdību. NATO misijā Afganistānā, kas pazīstama kā Starptautiskie drošības atbalsta spēki (ISAF), piedalījās karavīri no daudzām valstīm, kas strādāja kopā ar Afganistānas drošības spēkiem, lai cīnītos pret talibu nemierniekiem un atbalstītu atjaunošanas centienus. Starptautisko spēku darbība visai ātri noveda pie „Taliban” režīma gāšanas un jaunas valdības izveides. Lai gan tika pielikts ne mazums pūļu reformēt valdību un stiprināt institūcijas, progress bija lēns un nevienmērīgs, un arī jaunā valdība tika apsūdzēta korupcijā. Taču tieši starptautiskajai palīdzībai un atbalstam bija liela nozīme Afganistānas spēju veidošanā un pamatpakalpojumu nodrošināšanā. Arī Latvija kā NATO dalībvalsts ir piedalījusies misijā Afganistānā, sniedzot karavīrus un resursus Afganistānas valdības un NATO centienu atbalstam. No 2003. līdz 2014. gadam Latvija misijas ietvaros Afganistānā izvietoja vairāk nekā 1 500 karavīru, galveno uzmanību pievēršot Afganistānas drošības spēku apmācībai un atjaunošanas un attīstības projektu atbalstam. Kāda ir bijusi nozīme Latvijas dalībai NATO misijā Afganistānā, jautājām Saeimas Ārlietu komisijas vadītajam Rihardam Kolam. Taču ne starptautiskie, ne vietējie centieni nesniedza gaidītās straujās pārmaiņas valstī un vietējo cilšu starpā atkal sāka uzjundīt domstarpības. Un šo neapmierinātību ar lēnajām pārmaiņām savā labā kārtējo reizi izmantoja talibi, kuri ļoti efektīvi un ātri pārgrupējās un sāka sacelšanos pret jauno valdību un ārvalstu spēkiem, atkal atgriežoties pie šariata likumu ieviešanas. Konflikts ir postoši ietekmējis miljoniem afgāņu, pēdējos gados upuru civiliedzīvotāju skaitam sasniedzot rekordaugstu līmeni. Tas ir veicinājis arī miljoniem cilvēku pārvietošanos, daudzi no kuriem bija spiesti pamest savas mājas un meklēt patvērumu citās valsts daļās vai kaimiņvalstīs. Daudzi pat mērojuši ceļu līdz Eiropai, tostarp Latvijai.
"Ilgu laiku ukraiņu mūziķi trakajos padomju laikos bija, tā teikt, iekapsulēti, jo atradās tādā kā izolācijā. Tagad laiki ir mainījušies un izolācija vairs nepastāv. Tas ir milzīgs vēsturisks pavērsiens pozitīvā virzienā mūsu valstij un tautai," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" uzsver Ukrainas Nacionālā kamerorķestra diriģente Natālija Ponomarčuka. 4. novembrī pulksten 19 Lielajā ģildē viņa diriģēs mūsu Valsts kamerorķestri "Sinfonietta Rīga", ar kuru viņu iepazīstinājis Pēteris Vasks. Rīgas publikai diriģente dāvās savas nācijas laikmetīgās mūzikas atklājumus, vienlaikus sapņojot par atgriešanos Kijivā un koncertiem no jauna uzceltajās Ukrainas pilsētās. Koncerta tiešraidi piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika". 1969. gadā dzimusī diriģente Natālija Ponomarčuka savā dzimtenē tiek augstu vērtēta kā aizrautīga ukraiņu laikmetīgās mūzikas popularizētāja un interprete. Jevhēnijs Stankovičs, viens no redzamākajiem mūsdienu ukraiņu skaņražiem, raksturojot Ponomarčuku, uzsver: "Viņas stils ir dzelžaina disciplīna un pulsējoša enerģija. Viņai piemīt spēja iedziļināties tagadnes un pagātnes mūzikas radošajās idejās. Tieši šo īpašību dēļ ikviens ukraiņu komponists vēlas, lai tā mūziku atskaņo Ponomarčuka." Rīgas koncerta programmā iekļauts ukraiņu skaņraža Leonīda Hrabovska opuss "Concerto Misterioso", kurā caur folkloras motīviem iekodēts veltījums ukraiņu gleznotājai Katerinai Bilokurai, kuras darbus reiz apjūsmojis Pablo Pikaso, rituālās skaņugleznas ornamentiem līdzās stāsies pasaules traģiskā skaistuma apjausma Oļeha Kivas un Valentīna Silvestrova nošurakstos, kuros pasaule, šķiet, apdzied pati sevi, cīnoties ar vēsturiskas aizmirstības tumsu. Tomēr bezcerīgu vilšanos allaž apspīdējusi cerības gaisma. To savulaik pieredzēja arī Napoleona armijas nomocītā Vīnes publika, pirmoreiz izdzirdot Ludviga van Bēthovena Septīto simfoniju. Arī šoreiz tā atgādinās mūžseno patiesību – pēc vistumšākās nakts nāks visgaišākais rīts. Solistes godā uz Lielās ģildes skatuves diriģente aicinās savu tautieti, soprānu Oksanu Nikitjuku. Inta Pīrāga: Tiekamies dienā, kad Latvijas Radio svin 97. dzimšanas dienu. Kādas jums līdz šim bijušas attiecības ar radio? Vai ar to saistītas kādas atmiņas, satraukumi, piedzīvojumi? Natālija Ponomarčuka: Protams, es bieži viesojos Ukrainas Nacionālajā radio. Tas man ir tuvs, jo pie mums darbojas mūzikas kanāls, kas raida labu mūziku, kas stāsta par mūziķiem un komponistiem. Arī es pati kādu laiku esmu strādājusi radio pēc studijām Mūzikas akadēmijā. Tā kā man ir savas atmiņas par šo laiku un es pazīstu šī darba specifiku un to, kā norit ierakstu process. Man ir labvēlīga attieksme pret to. Zinu, cik daudz cilvēku klausās radio – tas ir svarīgs ceļš, lai nodotu informāciju, lai uzrunātu auditoriju un tas ir tas, kas mūs vieno – šī komunikācija ar klausītāju. Tā kā man ir patīkamas atmiņas par šo laiku, kad notika sadarbība ar radio. Es gan šobrīd vēlos atvainoties, ka runāju krieviski, jo labprāt būtu vēlējusies sniegt interviju ukraiņu valodā, bet skaidrs, ka bez tulka mūs tad neviens nesaprastu. Tā kā mana angļu valoda nav tik pārliecinoša, tad nekas cits natlika kā ar nožēlu izvēlēties krievu kā sarunvalodu. Tikām mūzikas valoda jāsaprot arī bez tulka. Vismaz tā tam būtu jābūt… Jā, mūzikai tulkojums neeksistē Vai jums bieži intervijās jautā, kāpēc esat izvēlējusies diriģenta profesiju? Jā, to jautā bieži, jo skaidrs, ka daudzus tas interesē. Bet man uzreiz jāsaka, ka nevarēšu iepriecināt ar savu atbildi klausītājus, jo es nekad neesmu sapņojusi par šo profesiju.. Bet par ko tad sapņojāt? Par simfonisko mūziku. Tās mērogs, krāsas, nebeidzamā daudzveidība, milzīgais potenciāls, tā grandiozā informācija, ko spēj pārraidīt tieši simfoniskais orķestris, lūk tas ir tas, kas mani saistīja. Un tad, lai būtu iespēja runāt šajā valodā, nācās kļūt par diriģenti, jo cita ceļa nebija. Vai pirms tam nodarbojāties ar kāda instrumenta spēli? Jaunībā mācījos Gliēra Institūtā tautas instrumentus, bet Mūzikas akadēmijā iestājos, lai apgūtu operas un simfoniskā diriģenta profesiju. Ar ko jūs skaidrojat faktu, ka šobrīd pasaulē tieši ukraiņu diriģenti gūst arvien lielākus panākumus? Ar to, ka ilgu laiku ukraiņu mūziķi trakajos padomju laikos bija, tā teikt, iekapsulēti, jo atradās tādā kā izolācijā. Tagad laiki ir mainījušies un izolācija vairāk nepastāv. Tas ir milzīgs vēsturisks pavērsiens pozitīvā virzienā mūsu valstij un tautai. Šodien Eiropas durvis ir atvērtas gan mums, gan Eiropai, un mēs esam saistīti cits ar citu vienā veselumā. Tas tad arī ir izskaidrojums tam, kāpēc Ukrainas diriģenti kļuvuši daudz vairāk zināmi gan mūziķu, gan klausītāju aprindās. Nav šaubu, ka katra tauta ir pelnījusi attīstīties un sasniegt virsotnes, dot savu artavu uz kopējās kultūras skatuves. Jāsaka, ka pienesums no Ukrainas nav nemaz tik mazs. Lieliski, ka arī ukraiņu mūziķi ir cienīgi atrasties tajā horizontā pie Eiropas notikumu debesīm. Pastāstiet, kā sākās jūsu sadarbība ar orķestri "Sinfonietta Rīga"! Tas ir brīnišķīgs stāsts, kas sākās īsi pirms kara – dienas desmit vai nedēļu pirms tam… Man bija koncerts Ukrainas Nacionālajā filharmonijā un programmā bija Pētera Vaska darbi – Vijolkoncerts un "Balsis". Koncerta nosaukums bija "Sapnis par brīvību". Rezultātā veicām darba variantu ierakstam, kuru aizsūtīju komponistam, jo mēs visu laiku sazinājāmies. Viņš ir satriecošs cilvēks – no tiem, kuri dod cerību nākotnē un gādā, lai tā nesagrūtu. Pateicoties tādiem cilvēkiem kā Pēteris Vasks, tiek dots gaismas stars, kas sargā cilvēka gara augstākos sasniegumus. Man ir svarīgi to pateikt. Un tātad: aizsūtīju ierakstu un sākās karš. Pēteris man bieži zvanīja, lai uzzinātu, kas notiek, jo tajā brīdī Kijevu bombardēja un krievu karaspēks stāvēja pie Kijevas vārtiem. Tas bija februārī, martā. Pēteris regulāri zvanīja gan man, gan solistam, izteica savu atbalstu un dalījās ar pārdzīvojumiem. Mums tas bija ļoti svarīgi. Tieši Pēteris Vasks arī bija tas, kurš mani iepazīstināja ar "Sinfonietta Rīga" – šo leģendāro orķestri. Šī ir pirmā reize, kad diriģēju šo kolektīvu, un mūsu tikšanās notiek, pateicoties šai neparastajai priekšvēsturei. Tā ir liela laime. Koncertprogrammā iekļauti ukraiņu komponistu darbi, kas radušies 20. gadsimta 70. un 80. gados. Tas ir īpašs laiks gan Ukrainā, gan bijušās Padomju Savienības telpā. Visi šie komponisti ir dumpinieki, kuri no padomju sabiedrības bija izdzīti. Viņi bija vadībā un viņus var saukt par avangardistiem, kuri strādāja ar tādiem izteiksmes līdzekļiem, kas totalitārajam padomju režīmam bija sveši. Viņi darbojās pretēji organizētajam vājprātam, kuru sauca par kārtību. Tā nekad nav bijusi kārtība, tā vienmēr bijusi mirusi sistēma, pret kuru šie cilvēki cīnījās kā vien varēja. Katrs piedalījās ar savu artavu sistēmas graušanā. Viņi kā mūki nesa savu sveci, lai katrs spētu izgaismot tumsu. Viņi visi ir gara revolucionāri, viņi bija vadoņi, kuriem mēs joprojām sekojam. Kāds ir Leonīda Grabovska opuss "Concerto Misterioso"? Absolūti mistisks skaņdarbs, kas atbilst mūzikas salīdzinājumam ar matemātiku, jo matemātikā iekļauti dabas likumi, kuri katru dienu risinās pēc sistēmas jeb Dieva pārpasaulīgā saprāta kārtības. Pateicoties tam, pasaule eksistē – un tā ir fenomenāla matemātika. Tas viss ļoti saistīts ar Grabovska mūzika. Tolaik Grabovskim nebija datora, bet viņš centās programmēt tādus algoritmus, ko mūsdienās rada datorsistēmas. Tas jau nav slikti, jo var darīt visādi – viņš kā ģēnijs to paveica un rezultāts ir brīnums kā viņš redz un dzird saskaņas. Matemātiskās formulas kalpo brīnumam. Tā ir nevis auksta, bet gan brīnišķīga mūzika. Tur ir gan Fibonači rindas skaitļi, daudz šifrētu vēstījumu, bet man interesanti arī tas, ka skaņdarbs veltīts tautas māksliniecei Jekaterinai Belakurai – neparastai sievietei, kas dzimusi ciematā, nekad nav mācījusies gleznošanu, bet viņa bija ģeniāla māksliniece. Viņa bija nolemta gleznošanai – tas bija augstāk par viņu! Viņa gleznoja ziedus, bet – KĀ viņa to darīja! Šķita, ka viņa savos darbos prot saglabāt saules starus un tas pats ir arī Grabovska darbos: mēs klausāmies viņa darbus ar sajūtu, ka tajos ir gaiss, zeltaina gaisma, kas redzama Jekaterinas darbos. Viņa koncertā dzirdam saules starus un caurspīdīgu gaisu. Viņš rada tādus rakstus, kuri katru reizi spēj mainīties un ir neiedomājami skaisti. Kā kaleidoskops, kurā savienoti paši smalkākie stikliņi, briljanti, kuri katru mirkli maina zīmējumu. Draisks un ļoti maigs skaņdarbs, kurš cieši saistīts ar skaitļiem un programmēšanu – tā veidots Visums, kuru uztveram ar jūtām, bet īstenībā tie ir likumi, kas rada šo skaistumu. Tāda ir Grabovska mūzika. Un kāds ir Oļehs Kiva? Bezgalīgs liriķis. Grūti atrast vārdus, bet viņa mūzika ir tuvāka demokrātiskam stilam, populārākam žanram: liriska un viegli saprotama mūzika. Man interesanti, ka pievērsies izcilam ukraiņu dzejnieka Pavlo Tičinas poēzijai. Tičina vienkārši ir ģēnijs un viņa agrīnā daiļrade ir neiedomājami augstā līmenī. Tieši agrīnajā daiļradē vēl nav komunisma mašinērijas, kura vēlākajos gados centās viņu iznīcināt. Domāju, ka sākotnējā dzejnieka daiļrade var tikt ievietota ģeniālāko dzejnieku sējumā. Meklēju viņa dzejas tulkojumus angļu valodā, bet neatradu – ir daži neveiksmīgi mēģinājumi, bet laba tulkojuma nav. Varbūt, ka viņa dzeju ir grūti tulkot, jo viņš darināja jaunvārdus un tā ir satriecoša ukraiņu valoda. Ļoti skaisti tēli, ka japāņu hieroglifi – katrā hieroglifā ir domu dziļums, tāds domu bezdibenis. Tāda ir Tičinas valoda – tēli ar bezgalīgu nozīmi. Un Oļehs Kiva izmanto šo poēziju – it kā vienkārši, ar maz vārdiem kā haika, bet tajā neiedomājama drāma. Šodien mūziķiem netieši iztulkoju dzeju, lai saprastu, par ko ir runa. Viņš neizdomā smagas konstrukcijas, bet traģēdija, par ko viņš runā, kļūst satriecoša. "Rudens ir skaists." Es tikai šodien saprotu, par ko viņš varētu runāt. Šogad Kijevā ir satriecošs rudens, šobrīd Ukrainā ir ļoti skaisti – rudens atnesis tik daudz zelta, tik daudz skaistuma un vienlaicīgi ar šo skaistumu cilvēkiem smagākās traģēdijas – tiek zaudētas ģimenes, zaudēti bērni. Bērni kļūst par mocekļiem, tās taču ir šausmas! Cilvēki cenšas elpot, cenšas būt dzīvespriecīgi, bet katru dienu viņi ir zem raķetēm, zem nāves bailēm, bet nevar arī visu laiku būt nāves bailēs. Tāpēc viņi priecājas par šo skaistumu, viņi dzīvo, viņi rada. Viņi ir gaismas kareivji! Un to es saklausu Tičina dzejā. Tas nevar atstāt vienaldzīgu nevienu. Savā skaņdarbā Kiva ir iekļāvis arī tautisku neakadēmisku balsi. Fenomenāla mūzika. Un kā Bēthovens šajā programmā sadzīvo ar ukraiņu komponistiem? Ļoti labi sadzīvo, jo mēs runājam par Eiropas mūziku, kas varētu būt ne tikai ukraiņu, bet tikpat labi arī latviešu, arī igauņu, lietuviešu, poļu mūzika un tā tālāk. Mēs runājam par Eiropas mūziku, pie tam par šedevriem, kas radīti mūsu vienotajā garīgajā laukā – tajā viss ir savstarpēji saistīts! Laiks neeksistē kaut kādās noteiktās robežās, eksistē tikai būtība. Ja mēs runājam par ģeniāliem komponistiem, par mūsu Dievišķo mūzikas mākslu, tad tajā vienots ir gan Bēthovens un Grabovskis, gan Silvestrovs un Kiva un jebkurš no Eiropas komponistiem, ja tikai viņi kalpo augstākajai patiesībai, ja tikai caur viņu mūziku jūtam dievišķo dzirksti, par kuru Bēthovens rakstīja savā Devītajā simfonijā. Domāju, ka tās ir cieši saistītas lietas – vēl jo vairāk Septītās simfonijas pazīstamākā daļa – otrā daļa jeb fenomenālais Allegretto, viena no traģiskākajām mūzikas lappusēm, kādu es zinu. Vienlaikus tā ir viena no dievišķākajām. Tajā ir gan traģēdija un sēras, gan filozofija un augstākās harmonijas izpausme. Tas nozīmē – ģeniāli mūziķi vienmēr runā vienā valodā – pat tad, ja viņus šķir gadsimti.
Krievijā izsludināta mobilizācija, ar to saistīti protesti valstī. Protesta akcijas notiek Irānā. Itālijā aizvadītas parlamenta vēlēšanas, uzvaru guvuši labējie spēki. Gāzes noplūde Baltijas jūrā pēc sprādzieniem. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora pienākumu izpildītājs Kārlis Bukovskis un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Eksplozijas Baltijas dzīlēs Vakar medijos izplatījās ziņa, ka naktī no svētdienas uz pirmdienu Baltijas jūrā netālu no Dānijai piederošās Bornholmas salas notikuši divi spēcīgi sprādzieni, pēc kuriem no abiem „Ziemeļu straumes” gāzes vadiem sākusies gāzes noplūde. Kā zināms, „Ziemeļu straume 1” un „Ziemeļu straume 2” ir gāzesvadi, kas savieno Krieviju ar Vāciju, apejot Baltijas valstu un Polijas teritoriju. Ir diezgan nepārprotami, ka spridzināšana ir veikta mērķtiecīgi, un tas nav nelaimes gadījums. Vairāku reģiona valstu līderi to nodēvējuši par iespējamu sabotāžas aktu, bet Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis – par nepārprotamu sabotāžu. Dānijas aizsardzības ministrs Mortens Bodskovs šodien devies uz Briseli, lai apspriestu situāciju ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu. Gāzes piegāde Vācijai pa „Ziemeļu straumes” cauruļvadiem šobrīd nenotiek, taču tajos ir gāze, kas tagad no jūras izplūst atmosfērā, un nav skaidrs, kad Krievija varētu noslēgt tās padevi. Ir skaidrs, ka gāzes piegāde Eiropai no Krievijas šoziem nebūs iespējama. Metāna izplūdei atmosfērā ir arī negatīvas ekoloģiskās sekas, jo tieši šī gāze ir galvenā siltumnīcas efekta veidotāja. Par to, kādi varētu būt šīs spridzināšanas motīvi un, attiecīgi, kas to varētu būt veicis, izskan dažādi viedokļi. Daudzi uzsver, ka Krievija varētu būt ieinteresēta veicināt nestabilitāti Eiropas enerģētikas tirgū un, iespējams, šādi dod mājienu, ka ir apdraudēts arī nule atklātais gāzes vads no Norvēģijas un Poliju. Citi tikām neizslēdz arī pret Krieviju vērstu sabotāžu, laupot tai iespēju eksportēt gāzi uz Vāciju. Kremlis eskalē agresiju Vakar, 27. septembrī, bija pēdējais datums t.s. „referendumiem”, kurus Kremlis teicās rīkojam sagrābtajā Ukrainas teritorijas daļā. Par to, cik plašas reāli bija šīs aktivitātes, grūti spriest, jo nekādas starptautiskas novērošanas neleģitīmajam procesam, protams, nebija. Tomēr izsludinātie rezultāti nepārsteidz. Okupantu pārstāvji apgalvo, pašpasludinātajās Doņeckas un Luhanskas „tautas republikās” balsojumā piedalījušies, attiecīgi, nepilni 98% un 93% balsstiesīgo, vairāk nekā 99% Doņeckas un nepilniem 99% Luhanskas apgabalos balsojot par pievienošanos Krievijai. Tāpat tiek apgalvots, ka par aneksiju Krievijas sastāvā nobalsojuši 93% balsojušo Zaporižjes un 87% balsojušo Hersonas apgabalu okupētajā daļā. Ir skaidrs, ka šādiem skaitļiem nav daudz sakara ar realitāti. Tie ļoti atgādina t.s. „tautas parlamentu” vēlēšanas 1940. gadā okupētajās Baltijas valstīs, kas ievadīja to aneksiju Padomju Savienībā. Pašreizējā Krievijas vara rīkojas pēc līdzīgas shēmas, un nenākas īpaši šaubīties, ka nākamais solis būs okupēto teritoriju pasludināšana par Krievijas daļu. Tas rada bažas par iespējamu kara eskalāciju no Krievijas puses, jo Ukrainas centieni atbrīvot savu teritoriju tagad Kremlī varēs tikt traktēti kā „iebrukums Krievijā”. Daudz spilgtu detaļu aizritējusī nedēļa nesusi arī tā dēvētās „daļējās mobilizācijas” sakarā Krievijā. Vispirms, šī mobilizācija izrādījusies „daļēja” tikai Kremļa saimnieka pieteikuma runā, kamēr attiecīgie juridiskie dokumenti un arī mobilizācijas prakse liecina pretējo. Attiecīgajā prezidenta Putina rīkojumā mobilizējamo kategorijas neaprobežojas tikai ar personām, kurām ir iepriekšēja militārā sagatavotība un pieredze. Un ziņas no Krievijas reģioniem liecina, ka mobilizēti reizumis tiek arī vīrieši, kuri bijuši atbrīvoti no iesaukšanas un līdz šim nekad nav dienējuši. Jau mobilizācijas izsludināšanas dienā kilometriem gari satiksmes sastrēgumi veidojās pie Krievijas Federācijas robežām ar Kazahstānu, Gruziju, Baltkrieviju, Somiju un Mongoliju, kad tūkstošiem vīriešu centās pamest dzimteni, nevēloties kļūt par lielgabalu gaļu. Cirkulē runas par iespējamu valsts robežu slēgšanu, kas pagaidām nav notikusi, taču atsevišķos reģionos mobilizācijai pakļautajiem aizliegts pamest reģiona teritoriju. Daudzviet sākušies protesti, kuros lielajā pilsētās pamatā piedalās jaunieši, savukārt šur tur reģionos tajos pulcējušās sievietes, solot neatdot nogalināšanai savus vīrus, dēlus un tēvus. Sevišķi aktīvas šādas akcijas bijušas Dagestānas autonomijā, atsevišķas fiksētas arī Sahas republikā jeb Jakutijā un Čečenijā. Pēdējās dienās fiksētas arī apmēram divdesmit kara komisariātu un iesaukšanas punktu aizdedzināšanas un aizdedzināšanas mēģinājumi. Irkutskas apgabala Ustjiļimskas pilsētā jauniesaucamais nāvējoši sašāvis vietējo kara komisāru. Irānā atkal līst asinis Pēdējos piecos gados masu protesti Irānā kļuvuši par pastāvīgu parādību. No vienas puses sabiedrības neapmierinātības iemesls ir samilzušās sociālekonomiskās problēmas. Pēdējos pāris gados ļaudis izgājuši ielās, protestējot pret strauju degvielas sadārdzināšanos, ūdensapgādes problēmām un pārtikas cenu kāpumu. Tomēr fonā šiem protestiem ir islāma republikā valdošā teokrātiskā režīma totalitārā daba, kas lielā mērā ir iemesls arī konkrēto sadzīves problēmu saasinājumam. Režīma raksturu nepārprotami atklāj arī tā reakcija uz protestiem, tos apspiežot brutāli un asiņaini, un protestu dalībniekiem piekarinot naidīgu ārvalstu spēku apmaksātu valsts ienaidnieku birku. Protestus, kuri nu jau desmit dienas satricina Irānu, izraisījis konkrēts notikums. 13. septembrī tikumības policijas patruļa Teherāna arestēja 22 gadus veco Mahsu Amini, kura bija iebraukusi galvaspilsētā no Kurdistānas provinces. Aresta iemesls bija ar hidžābu jeb galvas lakatu pietiekami nepiesegti mati. Dažas stundas pēc aresta jaunā sieviete komā tika nogādāta slimnīcā, kur divas dienas vēlāk mira. Policija apgalvo, ka apcietinājumā Mahsa Amini piedzīvojusi sirdslēkmi un tās laikā krītot sasitusies, taču citu ieslodzīto vēstītais un arī atklātībā nonākušie rentgena uzņēmumi liek domāt, ka Morālās drošības aģentūrā viņa tikusi brutāli piekauta. 17. septembrī Teherānā sākās ielu protesti, kas drīz pārsviedās uz citām Irānas pilsētām. Policija ierasti laida darbā stekus un piparu gāzi, kā arī arestēja protestētājus, bet jau pāris dienas vēlāk ķērās pie šaujamieročiem, vairākus protestētājus nogalinot. Protestu saturs saistās ne vien ar policijas vardarbību, bet arī ar režīma uzspiesto ģērbšanās kārtību un valdošo klerikālo totalitārismu vispār. Daudzviet sievietes izgājušas ielās ar atsegtu galvu un publiski dedzinājušas hidžābus. Pašreizējie protesti tiek raksturoti kā nopietnākais izaicinājums, ar kādu Irānas režīms saskāries pēdējos gados. Tikām varas reakcija līdz šim bijusi ierasti nesaudzīga, un nogalināto skaits pēc jaunākajām ziņām jau pārsniedz 75, lai gan tas varot būt arī lielāks, jo varas ierobežotā interneta pieejamība kavē informācijas apriti. Simtiem cilvēku arestēti, t.sk. vairāk nekā 20 žurnālisti un blogeri. Irānas režīma rīcība jau izraisījusi plašu nosodījumu starptautiskajā sabiedrībā. Savienotās Valstis paziņojušas par sankciju ieviešanu pret Irānas tikumības policiju un vairākiem drošības struktūru vadītājiem. Itālijas labējo uzvara Ārkārtas parlamenta vēlēšanas Itālijā tika izsludinātas jūlijā, kad demisionēja Mario Dragi vadītais nacionālās vienības kabinets, kurā apmēram trešdaļa ministru, premjeru ieskaitot, bija bezpartejiski tehnokrāti. 25. septembrī notikušās vēlēšanas ir pirmās pēc 2020. gadā īstenotās reformas, kas samazināja ievēlamo parlamenta apakšpalātas deputātu skaitu no 630 uz 400, savukārt augšpalātas jeb Senāta deputātu skaitu no 315 uz 200. Vēlēšanu sistēma ir jaukta, 147 apakšpalātas deputātus un 74 senatorus ievēlot no vienmandāta apgabaliem, pārējos – no partiju sarakstiem pēc proporcionālās sistēmas. Pie tam kandidāta izvēle vienmandāta apgabalā nozīmē automātisku attiecīgās partijas izvēli proporcionālajā balsojumā, un otrādi. Kā jau tika prognozēts pirms vēlēšanām, tās nesušas pārliecinošu uzvaru t.s. Centriski labējai koalīcijai – Itālijas labējo partiju aliansei, kura vairāk vai mazāk stabili pastāv kopš 1994. gada. Jau kopš pirmsākumiem tajā darbojas kādreizējā premjera Silvio Berluskoni dibinātā liberālkonservatīvā partija „Uz priekšu, Itālija” un labēji populistiskā „Līga”, kuru kopš 2013. gada vada Mateo Salvini. Tomēr kā alianses nozīmīgākais spēks pēdējos gados izvirzījusies partija „Itālijas brāļi”, kas sevi definē kā nacionālkonservatīvu, taču bieži tiek raksturota kā labēji populistiska, arī piesaucot atsevišķu tās locekļu saistību ar neofašisma ievirzi. „Itālijas brāļu” vadītāja kopš 2014. gada ir žurnāliste Džordža Meloni, kurai tagad ir lielas izredzes kļūt par pirmo sievieti Itālijas premjerministra amatā. Pie tam vēlēšanu rezultāti ir labvēlīgi tieši „Itālijas brāļiem”, kamēr pārējie koalīcijas partneri izrādījušies zaudētāji, kas nozīmē, ka tieši Meloni partijai būs izšķirošais vārds valdības izveidē. Tiek pat izteikti pieņēmumi, ka tā varētu veidot vienpartijas valdību. Tiek arī atzīmēts, ka savā priekšvēlēšanu retorikā Meloni bijusi diezgan mērena, solot turpināt premjera Dragi virzienu, uzturot līdzsvarotu un ar Eiropas Savienību saskaņotu finanšu un ekonomisko politiku un atbalstot Ukrainu pret Krievijas agresiju. Nozīmīgus zaudējumus vēlēšanās piedzīvojuši arī Centriski labējās līgas galvenie politiskie konkurenti – Centriski kreisā koalīcija, kas apvieno sociāldemokrātiskos, liberālos un ekoloģiskās ievirzes spēkus, kā arī populistiski un eiroskeptiski orientētā „Pieczvaigžņu kustība”. Sagatavoja Eduards Liniņš
Ir ne tikai dzejas, bet arī kino rudens Latvijā. Ar Aika Karapetjana filmas "Sema ceļojumi" pirmizrādi sākas latviešu kino rudens maratons. Latvijas kino rudeni raksturo režisori, kuru filmas drīzumā redzēsim kinoteātros. Aika Karapetjana filma "Sema ceļojumi" ir asa alegorija. Stāsts ir par vīrieti vārdā Semjuels, īsāk, Sems, viņš tiek ļoti diskrēti pasniegts kā vienkāršs eiropietis. Arī filmas darbībā netiek akcentēts, ka šis stāsts notiek Latvijā, tātad tā ir bezmaz tāda Kārļa Skalbes stila zeme, kurā cilvēki ir ļoti vienkārši, ļoti drastiski. Viņi audzē cūkas, un viņu uzskati par to, kāda ir lietu kārtība, ir ļoti īpatnēja. Aika Karapetjana filmas "Sema ceļojumi" pirmizrāde jau 8. septembrī. Filma "Mamma vēl smaida". Režisore Elza Gauja, trīs aktrises - Baiba Broka, Anta Aizupe un Daiga Kažociņa, kuras ir arī scenārija līdzautores. Stāsts ir par trim māsām, kurām viņa mamma aiziet mūžībā kādā Eiropas valstī, nav precizēts kurā. Meitas nolemj, protams, mamma jāgulda Latvijas zemē. Taču dažādām oficiālām procedūrām naudas nepietiek, un tā sākas ceļojums cauri Eiropai ar mašīnu un mammu.. jumta bagāžniekā. Tāds ir Elzas Gaujas stāsts. Filmas "Mamma vēl smaida" pirmizrāde 29. septembrī. Staņislava Tokolova filma "Mīlulis". Šis ir vairāk sociāli aktuāls stāsts par jaunu un ambiciozu maksātnespējas administratoru. Šis jaunais vīrietis piedzīvo emocionālu triecienu, proti, iet bojā viņa draudzene, un jaunajam vīrietim ir jāuzņemas atbildība gan par viņas dārgo īpašumu, gan arī par 10 gadus veco meitu Paulu. Galvenajā lomā Kārlis Arnolds Avots. Vēl redzēsim arī Kristīni Krūzi un Paulu Lābani, kurai tā ir debija uz lielā ekrāna. Attiecību drāmas "Mīlulis" pirmizrāde 21. septembrī. Savukārt no 16. septembra kinoteātros visā Latvijā būs skatāms vēsturisks spiegu trilleris "Suflieris" ar Prītu Voigemastu, Agnesi Budovsku un Kasparu Znotiņu galvenajās lomās. Filma ir Latvijas, Igaunijas, Somijas un Lietuvas kopražojums, kurā atspoguļota Otrā pasaules kara priekšvakara spriedze. Bet no 4. oktobrī pirmizrāde Uģa Oltes filmai "Upurga". Šis stāsts un kuru devīze ir mitoloģisks trilleris dabā, ir par piedzīvojumu gidu Andreju, kurš mežonīgas upes ielejā pazaudē savu māsu un viņas kolēģus - reklāmu filmēšanas grupu. Un neviens no filmas varoņiem nezina, ka šajā ielejā rudeņos parādās, uzplaukst kāda dabas parādība, kurai piemīt neprātīgs spēks. Vēl par darbu pie diviem jauniem kinostāstiem stāsta operatos Aleksandrs Grebņevs: tās ir Matīsa Kažas jauniešu drāma "Neona pavasaris" un režisores Lindas Oltes pusaudžu adopcijas stāsts "Māsas". Kopumā līdz gada beigām gaidāmas pirmizrādes 20 jauniem darbiem, spēlfilmām un dokumentālā kino stāstiem.
Kremlis nu jau neslēpti, vairs neaizbildinoties ar tehniskām problēmām, paziņojis, ka gāzes piegādes Eiropai agrākajā apjomā netiks atjaunotas, kamēr vien spēkā būs pret Krieviju noteiktās sankcijas. Eiropa saka, ka tiks galā arī bez Krievijas gāzes, vienlaikus šī resursa cena turpina augt, piemēram, Vācija lēmusi par jaunu atbalsta plānu iedzīvotājiem un uzņēmējiem 65 miljardu eiro vērtībā, un arī Latvijā izskan, ka ar līdz šim lemto šai ziemai varētu nepietikt. Vai un kāds rezerves plāns top valdībā laikā, kad pašvaldības cita pēc citas izziņo jaunos – vēl vairāk paaugstinātos apkures tarifus? Par to raidījumā "Šodienas jautājums" runājām ar ekonomikas ministri Ilzi Indriksoni (NA).
* Valdība lemj par gāzes termināļa izveidi Skultē; ātrākai izbūvei tam plāno īpašu statusu * ID kartes obligātumu Saeima pārceļ par četriem mēnešiem, bet gada pirmajā ceturksnī varēs izmantot arī nederīgus dokumentus * Valsts kontrole atklāj pārkāpumus mazo ostu pārvaldībā: zemes iznomā par sviestmaizi, bet darbiniekiem nelikumīgi maksātas ievērojamas prēmijas * Un Ukrainai panākumi valsts dienvidos, bet Eiropai nav vienotības vīzu jautājumos Krievijas pilsoņiem
Augusta nogalē, leģendārā Baltijas ceļa laikā, jau piekto reizi notiek Baltijas filmu dienas – bezmaksas seansi, kuros kinoskatītājiem katrā no trim Baltijas valstīm tiek piedāvātas vairākas kaimiņvalstu filmas. Baltijas filmu dienas ir trīs valstu kino institūciju – Nacionālā kino centra, Lietuvas Kino centra un Igaunijas Filmu institūta – iniciatīva un kopīgi veidots pasākums, stiprinot trīs Baltijas valstu sadarbību kino jomā un vairojot skatītāju zināšanas par kaimiņvalstu filmām. Gan par Baltijas filmu dienām, gan rudenī gaidāmo filmu pirmizrāžu birumu, gan skatītāju vēlmi pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas atgriezties pie filmu skatīšanās kinoteātros iztaujājam Nacionālā kino centra vadītāju Ditu Rietumu. "Jāsaka, ka process - atgriešanās kinoteātros - ir lēns un smags," atzīst Rietuma. "Situācija nav tik dramatiska, kā tā bija sākumā vai tikko pēc Covid-19 ierobežojumu atcelšanas, bet, protams, jāpaiet vēl ilgam laikam, lai kinoteātru apmeklētība sasniegtu to apjomu un līmeni, kāds tas bija pirms kovida. Protams, mēs varam spekulēt un teikt, ka diez vai atgriešanās kinoteātros tādā mērā vairs notiks, jo ir visādas platformas un dažādu filmu pieejamība ir ļoti liela, bet joprojām kino gan Latvijā, gan Eiropā, gan lielā mērā arī Holivudā strādā pēc principa, ka lielākos ieņēmumus var gūt no filmu izrādīšanas kinoteātros nevis platformās. Līdz ar to kinoteātri šim klasiskajam kino izrādīšanas, ja tā var teikt, biznesa modelim ir vitāli svarīgi. Ja nebūs skatītāja, nebūs kinoteātru, būs problēmas Eiropai, Holivudai, arī Latvijai," norāda Dita Rietuma.
Raidījumā Pievienotā vērtība par krīzēm un vai tām vispār iespējams sagatavoties, īpašu uzmanību veltīsim pārtikas nozarei - būs problēmas Krievijas sāktā kara dēļ. Un, protams, iemetīsim aci arī norisēs Baltijas biržā, mūsu pašu ieguldījumu portfeļos un vienu no uzņēmumiem iepazīsim tuvāk ar investora acīm, kuram pagaidām cenu kāpums nāk par labu. Situāciju kompleksajā pārtikas nozarē lakoniski raksturo Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra vadītājs Mārtiņš Cimermanis diskusijā par risku un krīzes vadību Latvijas pārtikas sistēmā. Latvijai un Eiropai bads nedraud, jo gana daudz produktus paši ražojam, taču atklāts paliek jautājums vai cilvēki saražoto varēs atļauties nopirkt. Šis ir viens, tāds paredzamais krīzes scenārijs, bet ir arī pilnīgi pretēji riski, ka cenu kāpums var strauji pagriezties pretējā virzienā. Situācija pēdējo trīs mēnešu laikā ir mainījusies ļoti strauji un pieprasa arī straujas izmaiņas, energoresursu cenu kāpums, minerālmēslu - ne tikai cenas, bet arī pieejamības problēmas, arī straujais pārtikas un graudu cenu kāpums pasaulē, komplektā ar drošības izaicinājumiem reģionā un neprognozējamo nākotni, ir radījis situāciju kurā ir ļoti grūti saprast, kuri lēmumi ir labi un pareizi un kuri nē, skaidro Latvijas lielākā lauksaimnieku kooperatīva LATRAPS valdes priekšsēdētājs Roberts Strīpnieks. Neiztiekot bez kļūdām veidi, kā krīzi pārvarēt tiks atrasti, galu galā, tā nav tikai lauksaimnieku problēma, bet arī valsts drošības jautājums. Te gan jāatzīst, Strīpnieka vārdiem – drošība nekad nav bijusi Latvijas tautsaimniecības plānošanas pamatos. Viena kopēja problēma teju visām pārtikas nozarēm ir naudas pietiekamība pārmaiņu veikšanai, lai pielāgotos pārmaiņām, jo peļņas/ zaudējumu aprēķini, veidoti miera apstākļiem. Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Māris Kučinskis, pārtikas un arī citu nozaru bažas redz kā valsts drošībai svarīgas problēmas, bet brīdina, ka šis ir tikai krīzes sākums, bet vienlaikus arī iespēja pārmaiņām. Krīze ir krīze, to nevar paredzēt, būt tai pilnībā gatavs. Nav tā, ka valstij, nozarei un uzņēmumiem nebūtu nekādu plānu kā to pārvarēt, un kā rīkoties stundā X, ja tāda pienāk - šādi plāni ir un ne par visiem, it īpaši ar drošību saistītajiem var stāstīt. Krīze vienlaikus ir iespēja – to redz arī Roberts Strīpnieks, piemēram, atbrīvoties ne tikai Latvijā, bet Eiropas mērogā liekās birokrātijas, jo to vairs nevar atļauties. Kā jebkurās krīzēs un pārmaiņās, lai cik labs būtu vai nebūtu plāns, būs kļūdas un, ja ko mācāmies no vēstures un kaut vai nesenās pandēmijas pārvarēšanas krīzes, ļoti vieglas lamatas, kurās iekrist un padarīt nākotnes krīžu pārvarēšanu vēl grūtāku - gan sadzīvē, gan uzņēmuma, gan valsts līmenī ir par to sodīt vainīgo - padomu dod Starptautiskā gaisa transporta asociācija krīžu vadības eksperts Jānis Vanags. Baidoties kļūdīties, cilvēki izvēlas labāk neko nedarīt un tas, lai gan arī ir apzināts lēmums - pārvarēt grūtības nepalīdz. Īstie pārbaudījumi visai sabiedrībai nāks rudenī, ziemas sezonā, iespējams, tad jau runas par krīzi un tās pārvarēšanu būs daudz nopietnākas prognozē Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra vadītājs Mārtiņš Cimermanis, viņš gan ir optimistisks par nozares un arī sabiedrības spēju to pārvarēt.
Nedēļu pirms Ukrainas un arī Latvijas kontekstā daudz pieminētā 9. maija Putinam pietuvināto retorika liecina – Kremlis apzinās, ka nekādu uzvaru, ko sabiedrībai lepni demonstrēt šajā dienā, Krievijas armijas kontā nebūs. Bet vai šis zīmīgais datums varētu tikt izmantots, lai izsludinātu mobilizāciju, kā to prognozē Lielbritānija, ko sagaidīt no Kremļa attiecībā uz Mariupolē aplenkto evakuāciju un gāzes piegādēm Eiropai? Par to šovakar sarunājāmies ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītāju Jāni Sārtu.
Šķiet, grūti ir iedomāties kādu citu viduslaiku un pat jauno laiku vēstures tēlu, par kuru būtu tik bagātīgs populārās kultūras uzslāņojums, kā pirāti. Taču Džeks Sparovs ar savām avantūrā krietni atšķiras no tiem pirātiem, kādi viņi bija viduslaiku Ziemeļeiropā. ko pirāti zaga mums tuvējos ūdeņos, vai tie ir viesojušies arī Latvijas teritorijā un kā ar tiem cīnījās Hanzas pilsētu tirgotāji, stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vadošais pētnieks Ilgvars Misāns. Pētījums: Mēra upuru skaits viduslaikos bija mazāks, nekā domāts Mēris jeb "melnā nāve" viduslaikos ir bēdīgi slavenākā pandēmiija vēsturē, tomēr jauns starptautisks pētījums atklājis, ka mirstība no "melnās navēs" Eiropā nebija tik plaši izplatīta, kā uzskatīja līdz šim. 19 valstīs iegūti vēsturiskie ziedputekšņu dati un tas ļāvis pētniekiem saprast, kā senatnē mainījusies ainava, cik ātri tā atjaunojās pēc pandēmijas, un cik daudz cilvēku dzīvību mēris paņēma. Varētu šķist, ka pētīt mēra izplatību zinātniekus pamudinājusi Covid-19 pandēmija, ar kuru līdz šim esam cīnījušies jau divus gadus. Tomēr ideja par starptautisku pētījumu, kurā piedalījusies arī Latvija, dzimusi jau agrāk - tā skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesors ģeoloģijā un ģeomorfoloģijā Normunds Stivriņš. Analizējot viduslaiku vēstures notikumus, redzams, ka dažādos reģionos notiek karadarbība, bet vienojošais elements plašākā mērogā Eiropai ir mēris. Līdz ar to zinātnieki no 19 valstīm un 261 vietas Eiropā apvienojušies, lai pētītu ziedputekšņus, ainavas izmaiņas senatnē un to, kāda tam visam saistība ar cilvēkiem. Tādējādi arī mūsdienās mums ir iespēja atgriezties laikā no 1347. līdz 1352. gadam, kad "melnā nāve" skāra daudzas teritorijas, tostarp Eiropu. Lai saprastu, kāda pandēmijai bijusi ietekme, zinātniekiem bija nepieciešams pētīt 100 gadus pirms un pēc pandēmijas. Te arī talkā nākusi putekšņu metode.
Krustpunktā speciālizlaidums: sekojam notikumu attīstībai Ukrainā, kur Krievijas karaspēks mēģina ieņemt Kijevu. Komentējam notiekošo, sazināmies ar cilvēkiem Ukrainā un Krievijā. Latvijas armijas atvaļināts kapteinis Mārtiņš Vērdiņš atzīst, ka Ukrainas bruņotie spēki saglabā kontroli par savu operāciju. Viņi veic koordinētu aizsardzības operāciju. Viņš sagaida, ka tuvākajās dienās ukraiņi sāks pielietot taktiku „sit un bēdz”. Vērdiņš atzīst, ka tuvākajās divās dienās varētu notikt kauja par Kijevu. Tajā pašā laikā viņš norāda, ka viegla pastaiga specoperācijas veidā Putinam nav izdevusies. Zibenskarš nezidevās. Latvijas aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Toms Rostoks analizē Ukrainas valdības iespējamos rīcības plānus. Ja valdība izšķiras palikt Kijevā, tam būs ļoti simboliska nozīme. Gan Rostoks, gan Vērdiņš atzīst, ka kaujās par Kijevu varētu būt milzīgi cilvēku upuri. Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš vērtē, ka Vācija un arī daļēji citas valstis noliedz realitāti un neizprot nākotnes riskus. Viņš uzskata, ka rīcība, nebloķējot Svift ir apkaunojoša visa Eiropai, nesaprotama, kaitīga un karu veicinoša. Kāda varētu būt Ukrainas valdības turpmākā rīcība, analizē Latvijas TV žurnālists Gints Amoliņš, kurš arvien atrodas Ukrainā. Stundas noslēgumā Brīvais mikrofons. Krievijas prezidents Vladimirs Putins ceturtdienas agrā rītā paziņoja par "specoperācijas sākumu" Ukrainā, pēc kā Putina režīms sācis masīvu uzbrukumu Ukrainai. Reaģējot uz to, rietumvalstis sākušas izvērst nākamo sankciju soli pret Krieviju. 25. ferbuārī Krievijas okupācijas spēku vienības mēģina pārņemt savā kontrolē Ukrainas galvaspilsētu Kijevu.
Runājot par sankcijām, daudz tiek pieminēta Eiropas patērētā Krievijas dabasgāze – cik par to maksāsim un vai tā būs pieejama. Bijušais Eiropas enerģētikas komisārs Andris Piebalgs Latvijas Televīzijai teic – visas savas sviras cenas paaugstināšanai Krievija jau ir likusi lietā un vairāk veidu, kā dabasgāzes cenu Eiropai celt viņiem īsti nav. Bet – kas notiks, ja Krievija nolems dabasgāzi uz Eiropu neeksportēt vispār?
Itūreiz asam sasaslāguši ar Kīnu, kur jau kaidu laiku dzeivoj ludzuonīts Ervīns Gorelovs. Pyrmū reizi Ervīns ite īsaroda pyrma vaira nakai četru godu studēt, tai ari suocīs juo stuosts par dzeivi i uzjiemiejdarbeibys atteisteibu Kīnā. Runuosim kai par kasdīnu ite, tai īsarūnūt pīdzeivuotū kulturšoku, tū, kai jis nu tīnis redz Latgolu i kaidys leidzeibys varim atrast myusu kulturuos. Ervīns atkluoj, ka studejis Kīnā nabeja planavuotys i sovā ziņā tei beja apstuokļu sakriteiba. „Es ruodīs gribieju taidu vītu, kas tymā breidī nav aktuala, vysmoz ni maņ. Juopīkreit, ka drūsai viņ, latgalīša acim verūtīs, pats izaugu Ludzā, Kīna, tei ir taida vīta, kur ražoj zamys kvalitatis orklus, metalu, vysaidys gultnus i tai. I tod vysi spļauduos, ka taiseits Kīnā i tai. Kai jūkoj, tod uzroksts Made in China (taiseits Kīnā) varātu byut itūšaļt vyspopularuokais drukuotais teksts pasaulī. Ruodejuos, ka varbyut nui, juoparauga īpazeit Kīna nu cytys pusis, nu tuos pusis, kuru mes Latgolā, Latvejā, Eiropā i Rītumūs tai eistyn nimoz naredzim. Te es ari asu aizačiers… Vīna līta, kas juoprecizej izreiz, tys kū dasaīt apjēgt, ka izlīk Kīnys karti pa viersu Eiropai, tod mes ari dabojam Kīnu. Byuteibā, Kīna ir cīši dažaida. Īsarūnūt Kīnā, es īsarodu Šanhajā, tuos pyrmuos emocejis var byut vysaidys. Munā gadejumā, es īsarodu septembrī, ite beja +36 grādi piec Celseja skolys, maņ vēļ rūkuos beja zīmys jaka, dūmuoju, ka nu nūderēs. Tuoļuok, saprūtams, tei ir kultura. Ēst ar kūcenim. Kīnā tys ir pamatinstruments, ar tim dora vysu: gon ād, gon koloriti muzicej i vysa kū cytu. Nu dakšenis iz kūcenim beja sarežgeits pūsmys munā dzeivī. Nu jau asu adaptiejīs i vyss ir cīši labi.” Ervīns stuosta, ka vīna nu pyrmūs leidzeibu, kuru jis piec pyrmuo pusgoda Kīnā saskatiejs ar Latgolu i latgalīšim, bejuse taida, ka arī ite cylvāki ir cīši atvārti i vīsmīleigi. „Ka mes narunuotu, vīnkuoršai klauseitūs vīns ūtrā i sasarunuotu ar zeimu volūdu, maņ redzeitūs, ka asu Latgolā.” Ervīna uzjāmums Kīnā ir saisteits ar lynu audumu izmontuošonu dizaina elementūs. „Veidojom vysaidus nu lynu i kanipu materiala radeitus aksesuarus sātys dzeivinīkim, pamatā sunim i kačim. Taisni Kīnys tiergam. Suocem dūmuot par tū, kai mes varātum padareit myusu produktu vēļ interesantuoku, kolorituoku, dalikt kluotu koč kaidu izceļsmis stuostu. Ruodejuos, ka varbyut Latveja varatum pīsadaleit itymā kiedeitē… Kai zynim, tod Latgola pyrma symta godu ir bejuse na viņ zylūs azaru, bet arī zylūs lynu zeme. Pat pausulī laikam beja ūtruo piec eksporta apjūma lynu audziešonā. Myusdīnuos tys gon nav tik populari, bet roduos taida dūma, varbyut, ka tū stuostu var raudzeit izstuosteit. Asu objektivs i saprūtu, ka, ni vyss, kas ir nūgaiss, ir atjaunojams, i ni vysu ari ir juoatjaunoj. Varbyut ir koč kaidys lītys, kū mes vīns nu ūtra varim aizgiut, itymā gadejumā nu Latgolys. Poša Kīna myusdīnuos ir pasaulī leluokuo lyna audumu i izejmaterialu, nu kuo piečuok veidoj tekstilu i dzeju, importātuoja. Vaira nakai puse vysu pasauļa lynu atīt iz Kīnu. Tuoļuok jau piec tom audumi teik Bangladešā i cytur, kur nu tūs ražoj vys koč kū.” Vaicuots par tū, kai jis redz Latgolu nu molys i kas ir tys, pi kuo mums ite byutu juopīstruodoj, Ervīns izsver, ka mums byutu vaira juorunojom cytam ar cytu. Kai ari juoīt laikam leidza, izmontojūt vysys daīmamuos tehnologejis. „Leluokuo problema, lai ari latgalīšī Latvejā ir slovoni ar sovu preteimā īšonu, aicynuošonu gostūs, ar dzīduošonu i dzeivis sviniešonu sovā ziņā, vys tik mes, latgalīši, i arī latvīši kūpumā, mes narunojam. Par pīmāru, var byus kaidi konflikti ar sābrim, mes varim turēt ļaunu pruotu par koč kū, kas nūtyka pyrma daudzi godu, napaleidzeit ūtram, kod situaceja var byut saisteita ar kaidu seneju suopi… Maņ redzīs, ka leluokuo problema, kuru es nūvāruoju, ir tei, ka mes asam palykuši taidi pseidolatgaliski. Mes vys vēļ atsausaucam iz tū, kai mes nazkod svietejom svātkus, guojom vīns pi ūtra gostūs. Šudiņ koč kaidu geopolitisku, ekonomisku ci kaidu aizskuorumu i emocionālu īmesļu deļ, mes vaira, pa munam, naasam tī latgalīši, par kurim sevi turim. Maņ redzīs, ka mes asam drupeit pagaisynuojušs sovu identitati… Vāga kuopt atpakaļ pareizejā apavē. Apavē, kas mums ir pīdareiga. Vāga sasavuokt i suokt runuot. Runuot i sasaprast – tys ir myusu golvonais mierkis. Itymā pasaulī vyss ir īspiejams.” Ervīns ir puorlīcynuots, ka nazkod jis otkon dzeivuos Latvejā, Ludzā.
Lielākoties pasaules uzmanība šonedēļ pievērsta Krievijas izraisītajai drošības krīzei. Raidījumā vairāk uzmanības veltām diplomātiskajiem pūliņiem, kādus atsevišķas rietumvalstis izmanto, lai novērstu iespējamo uzbrukumu Ukrainai un mazinātu spriedzi. Īpaši aktīvs bijis Francijas prezidents Makrons, kurš viesojies gan Maskavā, gan Kijevā, cenšoties uzņemties starpnieka lomu. Arī Vācijas kanclers Olafs Šolcs nākamā nedēļā grasās doties gan uz Krieviju, gan Ukrainu, bet pirms tam viņš šonedēļ devā uz Vašingtonu, lai iespēju robežās saskaņot nostāju ar ASV prezidentu. Vācija ir izpelnījusies visasāko kritiku par savu piesardzīgo retoriku attiecībā pret Maskavu. Pasaules līderu tikšanās vērtē politologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra, politologs Kārlis Daukšts, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes docents Māris Andžāns un Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Francijas prezidenta vizīte pie Putina Ja līdz šim Krievijas izraisītajā spriedzē galvenā uzmanība bija pievērsta ASV prezidenta Džo Baidena sarunām ar Vladimiru Putinu, tad pēdējās dienās skatus uz sevi pavērsis Francijas prezidents. Emanuels Makrons nolēmis izmantot iespēju kļūt par vidutāju un samierinātāju, kas atnesīs Eiropai mieru. Viņa paziņojumi pirms tikšanās ar Krievijas vadītāju, ka viņš apturēs tālāku situācijas eskalāciju, izklausījās ļoti ambiciozi. Tikšanās ar Putinu ilga vairāk nekā piecas stundas. Pēc tam Francijas līderis atkārtoja, ka viņu saruna tiešām esot novērsusi krīzes tālāku padziļināšanos. Tomēr ko īsti abas puses spējušas sarunāt, to rādīs laiks. Vien dažas stundas pēc tikšanās Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs apgalvoja, ka Krievijas līderis neesot savam franču kolēģim devis nekādus solījumus atturēties no militāriem manevriem Ukrainas robežu tuvumā. Preses konferencē pēc sarunām Emanuēls Makrons atkārtoja iepriekš teikto, ka, koncentrējot karaspēku pie Ukrainas robežas, Krievija patiesībā cenšas izdarīt spiedienu uz starptautisko sabiedrību, un Ukraina nav šīs konfrontācijas mērķis. Tieši tāpēc Francijas prezidents esot pārliecināts, ka krīzi iespējams atrisināt, sarunājoties un meklējot savstarpējos saskarsmes punktus. Savukārt Krievijas prezidents atkārtoja, ka viņa mērķis ir neļaut Ukrainai iestāties NATO. Ja tas notiks, sākšoties karš, jo Ukraina gribēšot atgūt Krimu, un tad jau militāra pretstāve starp Franciju un Krieviju būšot neizbēgama. Turklāt Krievija ir kodollielvalsts – uzsvēra Putins. Makrons tiekas ar Zelenski Tikšanās ar Ukrainas prezidentu Volodomiru Zelenski Francijas līderim bija divreiz īsāka nekā saruna ar Putinu. Tā ilga vairāk nekā divas stundas. Tiesa, pats fakts, ka Makrons ir devies uz Kijevu, daudziem šķita pieminēšanas vērts, jo Francijas līderi nebija viesojušies Ukrainā gandrīz ceturtdaļgadsimtu. Ziņas par šīs tikšanās saturisko ieguvumu gan ir samērā skopas. Saruna esot bijusi par nepieciešamību panākt mieru un īstenot savulaik noslēgto Minskas vienošanos. Francijas prezidents uzskata, ka viņa mērķis ir nosēdināt Ukrainas un Krievijas vadību pie viena galda, un šobrīd viņš redzot konkrētus risinājumus, kā līdzšinējo spriedzi samazināt. Arī Ukrainas prezidents pēc tikšanās ar Francijas kolēģi preses konferencē pauda cerību tikties ar Krievijas, Francijas un Vācijas līderiem četrpusējās sarunās, lai risinātu iesaldēto konfliktu Austrumukrainā. Par Makrona vizītes rezultātiem Maskavā Ukrainas līderis gan bija skeptisks. "Es patiesībā vārdiem neticu. Es uzskatu, ka ikviens politiķis var būt atklāts, veicot konkrētas darbības," teica Zelenskis. Šolcs tiekas ar Baidenu Vācijas neskaidrā politika Ukrainas sakarā ir pamanīta gan starptautiski, gan pašmājās. 8. februārī publiskotie divu aptauju rezultāti rāda, ka vācieši nav apmierināti ar jaunās valdības darbu. Runājot par Ukrainas krīzi, vien 23% aptaujāto vāciešu izteikušies pozitīvi par valsts īstenoto ārpolitiku, kamēr 67% ar to nav apmierināti. Pat sociāldemokrātu vidū valdības politiku Ukrainas jautājumā atbalstījusi tikai puse, kamēr otra puse atzinusi, ka tā nav pareiza. Abas aptaujas rāda, ka krītas kanclera Šolca reitings. Viņa veikumu pozitīvi vērtē vien vidēji katrs ceturtais vācietis, bet lielākā daļa aptaujāto pauž vilšanos. Tikmēr pats kanclers pirmdien, 7. februārī, devās uz Vašingtonu, lai saskaņotu savu nostāju ar ASV prezidentu Džo Baidenu. Kaut arī pēc tikšanās kopējā preses konferencē abi līderi apgalvoja, ka iespējamā Krievijas uzbrukuma gadījumā Rietumvalstis būs vienotas, žurnālisti nevarēja nepamanīt atšķirīgo retoriku jautājumā par „Nord Stream 2”. ASV prezidents sacīja, ka Krievijas agresijas gadījumā „Nord Stream 2” beigtu pastāvēt. Tikmēr Vācijas kanclers nebija gatavs ko tādu sacīt. Pat uz atkārtotu jautājumu viņš izvairījās atbildē pieminēt cauruļvadu, vien izsakot diplomātiskas frāzes, ka Rietumvalstis būs vienotas savā stingrajā nostājā. Starptautiskajā presē nerimst spekulācijas par Vācijas atkarību no Krievijas gāzes, minot, ka tieši tas liek vāciešiem būt tik atturīgiem savos izteikumos. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Šis ir bijis gana raibs un notikumiem bagāts gads, bet tā laikam var teikt par katru gadu. Bet dienu pirms gadu mijas raidījumā Divas puslodes vērtējam zīmīgākos notikumus, pieskaroties pieciem tematiem. Pirmais no tiem ir garlaicīgākais, prognozētākais, tomēr tas ir visus mūs visvairāk ietekmējis. Protams, runa ir par Covid-19 pandēmiju, kas turpināja plosīties visa gada garumā, jo vīruss ir izrādījies pietiekami dzīvelīgs un nasks uz mutācijām. Tas rada riskus un bažas daudzviet pasaulē. Reti kurš pirms gada prognozēja to, kas 2021. gadā notiks Afganistānā. To, ka NATO spēki pamazām varētu pamest šo valsti, zinājām. Par to, ka tas notiks tik strauji, haotiski un pat dramatiski, nerunāja neviens. Baltkrievija, Ukraina, Krievija - kā attīstīsies notikumi un veidosies attiecības turpmāk Eiropai un ASV ar šīm valstīm. Jautājums ir pavisam tiešs - vai būs karš starp Ukrainu un Krieviju? Bet nav tā, ka viss ir bijis tikai slikti pasaulē šogad. Pievēršamies arī tam, ko noteikti zinājām un prognozējām. Tās ir vēlēšanas Vācija un Angelas Merkeles aiziešana no amata. Valdība bez kristīgo demokrātu līdzdalības ir zināms pārsteigums. Vēl runājam par Ķīnu. Par šo valsti esam daudz runājuši gada laikā, un runāt par šo valsti ir svarīgi kaut vai tāpēc, ka Ķīna pēdējās desmitgadēs ir veikusi milzīgu izrāvienu un ievērojot šīs valsts potenciālu, tai ir milzīgas iespējas un arī pieaugusi tās ietekme pasaules ekonomikā.
Latvijā pilnā sparā rit balstvakcinācija pret Covid-19, tikmēr ievērojams skaits iedzīvotāju, kas būtu gatavi vakcinēties, pat vēl nav saņēmuši pirmo vakcīnas devu. Vai jaunais SARS cov 2 variants "Omicron" varētu ietekmēt tālāko vakcinācijas gaitu? To un citus jautājumus par vakcinēšanos pret Covid-19 uzdodam Rīgas Stradiņa universitātes profesorei, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītājai Dacei Zavadskai. Savukārt Nacionālā veselības dienesta Vakcinācijas biroja projekta pārstāve Inga Vasiļjeva skaidro, kā šobrīd norit vakcinācijas process. Skaidrojot par bērnu no 5 līdz 11 gadu vecumam vakcināciju, Dace Zavadska situāciju raksturo "jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas". Zavadska norāda, ka vakcīna ir Eiropā apstiprināta kā divu devu shēma imūnsupresētiem [ar nomāktu imunitāti] bērniem tāpat kā pieaugušajiem trīs devas. Eiropai un līdz ar to arī Latvijai vakcīnas sola piegādāt ar 20. decembri. "Tā ir pavisam cita deva un cits flakons. Nebūtu pieļaujami no pieaugušo devas izvilkt mazāku tilpumu, jo mazāku tilpumu izvelkam, jo lielāk kļūdas iespējamība," norāda Dace Zavadska. "Tie būs speciāli flakoni, cita deva un tie mums būs pieejami ap 20. decembri. Tā ražotājs ir solījis. Tātad apmēram no 20. decembra varētu sākt vakcināt 5-11 gadus vecus bērnus. Tad vakcīna būs pieejama, būs īpaši ieteikta bērniem ar papildus veselības problēmām. Līdz tam brīdim, kad būs nepieciešama otrā deva, visticamāk, mazinot riskus, otro devu šajā vecuma grupā rekomendēsim apmēram pēc trīs mēnešiem." Speciāliste atzīst, ka blaknes pēc vakcinācijas ir retāk sastopamas, ja ir garāks intervāls starp abām vakcīnām. "Pirmo devu noteikti varēs saņemt un tā būs pieejama, tad izmantosim to brīdi, lai pēc iespējas precīzāk ar augstākiem ieguvumiem un mazākiem riskiem rekomendētu tālāko vakcināciju bērniem," skaidro Dace Zavadska. "Ja kādam bērnam būs nepieciešamas divas devas dažādu iemeslu dēļ, viennozīmīgi tās ir pieejamas, jo medikaments reģistrēts." Zavadska atzīst, ka bērni no 5 līdz 11 gadiem veselības kontekstā, ko rada Covid-19 slimība nav gluži tādi paši kā 12+ pusaudži, jaunieši un pieaugušie. Vakcīna noteikti rekomendē bērniem, kam ir kādas veselības problēmas. Imunizīcjas padome 29. novembrī diskutējusi par bērnu vakcināciju, arī jaunā vīrusa varianta "Omicron" kontekstā. Rekomendācija ir, ka pagaidām bērniem vecumā no 5 līdz 11 gadiem ieteikt vienu devu. "Par otro devu ceram, ka tuvākajā laikā, tuvākajās nedēļās līdz gada beigām būs skaidrība par jauno variantu, gan par viņa ietekmi uz slimības gaitu, gan par izplatību, gan par izvairīšanos no vakcīnu radītās aizsardzības," bilst Dace Zavadska.
Šoreiz par tuvajām ārzemēm. Krievija, Baltkrievija, Ukraina - notikumi tur pievērš gandrīz vai visas pasaules uzmanību. Baltkrievijas bēgļu krīze varētu būt tikai uzmanības novēršanai tam, kas notiek Ukrainas robežas tuvumā. Tā brīdinājis Savienoto Valstu valsts sekretārs Blinkens, sakot, ka, iespējams, ir Krievijas iebrukums Ukrainā, Krievija pie robežas atkal pulcē karaspēku un tehniku, un, pēc izlūkdienestu aplēsēm, tuvāko pāris mēnešu laikā ir iespējamas gan provokācijas, gan arī militāras operācijas. Pievēršamies arī Baltkrievijai. Ko tad īsti Lukašenko gribēja panākt ar migrantu krīzi, ko viņš ir panācis, kāds ir rezultāts visām viņa aktivitātēm? Pēdējo dienu laikā spriedze pie Polijas robežas nav īpaši mazinājusies. Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, žurnālists Aleksejs Grigorjevs un bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālis Raimonds Graube. Hibrīdkarš turpinās Spriedze uz Eiropas Savienības (ES) un Baltkrievijas robežām nemazinās un Lukašenko režīma īstenotais hibrīduzbrukums Eiropai turpinās. Pēdējo nedēļu laikā galvenie notikumi norisinās uz Baltkrievijas – Polijas robežas, kur sadzīti tūkstošiem migrantu no Tuvajiem Austrumiem. Baltkrievu amatpersonas migrantus instruē un palīdz viņiem iznīcināt poļu uzcelto žogu, kas atdala abas valstis. Pēdējo mēnešu notikumi vairs nesatrauc tikai Baltkrievijas pierobežas valstis – arī Igaunija pagājušajā nedēļā izziņoja iepriekš neplānotas militārās mācības robežas tuvumā, kuru laikā izbūvēs dzeloņstiepļu žogu 40 km garumā gar Krievijas robežu. ES tuvākajās dienās pieņems jaunu – jau piekto – sankciju paketi pret Lukašenko režīmu. Sankcijas paredz aizliegt Baltkrievijas nacionālajai lidsabiedrībai "Belavia" nomāt lidmašīnas no blokā bāzētām kompānijām, kas šobrīd sastāda lielāko daļu "Belavia" flotes, Eiropas Komisija izveidos melno sarakstu ar tām tūrisma kompānijām, kas palīdz transportēt migrantus no Tuvajiem Austrumiem uz Baltkrieviju. ES gatavo arī nākamo sankciju paketi pret diktatoru. Vakar, viesojoties Eiropas Parlamentā, Baltkrievijas opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska vaicāja deputātiem, vai tie tiešām domā, ka, apturot Lukašenko režīma vardarbību pret migrantiem, beigsies arī pārrobežu draudi? Viņa brīdināja, ka varētu pieaugt narkotiku un cita veida kontrabanda, notikt militāras provokācijas un pat kodolkatastrofas uz ES ārējās robežas. Kremlis demonstrē muskuļus un tēlo nevainību Gluži tāpat kā šī gada pavasarī, netālu no Ukrainas austrumu robežas pēdējā mēneša laikā novērota Krievijas Federācijas bruņoto spēku koncentrēšanās. Tiek lēsts, ka šobrīd Jeļņas pilsētas rajonā, kas atrodas apmēram 260 km uz ziemeļiem no Ukrainas ziemeļu robežas, dislocēti vairāk nekā 90 000 Krievijas karavīru un vairāk nekā tūkstotis bruņutehnikas vienību. Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks, brigādes ģenerālis Kirilo Budanovs pagājušās nedēļas nogalē izteicies, ka šāda Krievijas spēku koncentrēšana varot liecināt par nolūku nākamā gada janvārī vai februārī veikt plašu uzbrukumu Ukrainai, kas ietvertu plašus aviācijas uzlidojumus, tiem sekojošus uzbrukumus Donbasā, iespējams, jūras desantus Mariupoles un Odesas rajonā, kā arī mazāka mēroga uzbrukumus Ukrainas robežām no Baltkrievijas teritorijas. Iespējams, Krievijai negaidīta bija vairāku Rietumvalstu asā reakcija, kas šoreiz pat apsteidza briesmu signālus no Kijevas. 10. novembrī Vašingtonā, kopīgā preses konferencē ar Ukrainas ārlietu ministru Dmitro Kulebu, Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens brīdināja Krieviju nepieļaut kļūdu, atkārtojot Ukrainā ko līdzīgu 2014. gada agresijai. Tāpat spilgts fakts šai kontekstā ir britu mediju pagājušonedēļ izplatītā ziņa, ka Krievijas agresijas gadījumā uz Ukrainu varētu tikt nosūtīta 600 kareivju liela britu vienība, kuras kodolu veido 16. gaisa triecienbrigādes izpletņlēcēji, piedaloties arī īpašo uzdevumu vienības SAS, Speciālā izlūkošanas pulka un citu palīgvienību karavīriem. 15. novembrī Parīze publiskoja informāciju, ka prezidents Emanuels Makrons telefonsarunā ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu esot paziņojis, ka Francija gatava aizstāvēt Ukrainas teritoriālo integritāti. Dienu vēlāk pēc tikšanās ar Dmitro Kulebu Briselē Francijas un Vācijas ārlietu ministri Žans Īvs Le Driāns un Heiko Māss pauda brīdinājumu Maskavai par „nopietnām sekām”, ja notiks mēģinājums graut Ukrainas teritoriālo vienotību. Tikām Kremlis, kā ierasts, ieņēmis „pazemotā un apvainotā” pozīciju. Prezidenta Putina runasvīrs Dmitrijs Peskovs svētdien nodēvējis Rietumvalstu līderu paziņojumus par histēriju un aizrādījis, ka militārā palīdzība Ukrainai, kādu sniedz NATO valstis, esot galvenais saspīlējuma iemesls. Sagatavoja Eduards Liniņš.