Podcasts about rakstnieku

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns Trīs piegājienos centīšos izstāstīt, kā tapa un kā pieņemts Latvijas pēckara vēsturē svarīgākais Konstitucionālais dokuments – 1990. gada 4. maija Deklarācija par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Līdztekus Valsts satversmei tā joprojām uzskatāma par vienu no pašreizējās Latvijas tiesiskajiem stūrakmeņiem. Iespējams, par 4. maija Deklarācijas tiešu priekšteci uzskatāms nerealizētais Latvijas Centrālās padomes 1944. gada memorands par valsts atgūšanu. Gan tam, gan Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija Deklarācijai pamatos liktas valsts kontinuitātes idejas un starptautisko tiesību principi. Abi apliecinājuši latviešu valstsgribu par spīti realitātei – 1944. gadā – vācu, bet 1990. gadā padomju okupācijai. Taču – ja par pirmo, pagrīdē izstrādāto, plašāka sabiedrība tikpat kā neko nezināja, tad otrais Trešās atmodas laikmetā izauklēts pilnīgā atklātībā. Pirmos konkrētos impulsus tam pavisam noteikti deva dzejnieka Jāņa Petera organizētais Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā. Tā rezolūcijās atzīts, ka latviešu valodu, kultūru un tautsaimniecību var glābt tikai Latvijas patstāvība un atraisīšanās no Maskavas aizbildniecības. Šai saietā arī Mākslas akadēmijas profesors Mavriks Vulfsons padomju realitāti publiski kvalificēja kā Hitlera un Staļina slepenās vienošanās izraisītu okupāciju. Tik negaidīti, ka Maskavas vietvaldis Latvijā, kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Boriss Pugo, viņam uzšņāca: "Tu nogalināji Padomju Latviju!" Un tur nu vairs neko nevarēja labot. Pirms šīs uzstāšanās Vulfsons gan bija atklājis, par ko grib runāt un jautājis, vai maz vajag, kolēģim – universites pasniedzējam Ābramam Kleckinam. "Mavrik, tu esi gudrs – gan zināsi, kā attaisnoties," uzrunātais atbildējis. Paradoksālā kārtā pēc Vulfsona eksplozīvās uzstāšanās pie Kleckina vērsies arīdzan viņa jaunības dienu paziņa Boriss Pugo, vaicādams: "Ko man tagad darīt?" Atbilde bijusi: "Boris, pats esi gudrs – gan zināsi, kā izskaidroties Maskavā." "Process", kā bieži PSRS perestroiku jeb pārbūvi daudzināja tās aizsācējs Mihails Gorbačovs, bija sācies. Latvijā – ne gluži tā, kā iecerēja Kremlis. Dažus mēnešus pēc rakstnieku plēnuma Gorbačova neatbalstīta, bet arī neaizliegta, dibinājās Latvijas Tautas fronte. Tās pirmā, bet it īpaši otrā programma bija nākamais solis tuvāk neatkarības pasludināšanai. Tautas fronte kā lielāka masu kustība Latvijas vēsturē panāca, ka vēl vecā sasaukuma Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma veselas divas tā saucamās Latvijas PSR suverenitātes deklarācijas, reabilitēja sarkanbaltsarkano karogu, Baumaņu Kārļa lūgsnu "Dievs, svētī Latviju" un tā sagatavoja nācijas pašapziņu pirmajām puslīdz brīvajām Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanām, kas noritēja divās kārtās 1990. gada martā un aprīlī. Jāatceras, ka tajās bez latviešiem piedalījās gan Latvijā dislocētā okupācijas karaspēka daļas, gan pēckara krievvalodīgo iebraucēju mažoritāte. Neatkarības piekritējiem vajadzēja panākt šķietami neiespējamo – gūt konstitucionālo vairākumu, tas ir – vismaz 134 mandātus no 201, lai pilnīgi legāli, pat saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūciju, atjaunotu Latviju un atjaunotu arī 1922. gada Satversmi. Mūsdienās svarīgi apzināties: to panākdami vēl pirms ukraiņu pašreizējās cīņas pret okupantiem, mēs kliedējām Kremļa arvien uzturēto mītu par krievijas režīmu neuzvaramību. Lai arī Maskava draudēja, ka gadījumā, ja Latvija "stāsies ārā" no PSRS, neapmierinātie padomju ļaudis dibinās prokrieviskus anklāvus, bet diskriminētie krievu militāristi izmisumā ķersies pie ieročiem, jaunievēlētās Tautas frontes frakcijai jau pirmās vēlēšanu kārtas rezultāts 1990. gada 18. martā pavēra vienreizēju iespēju pasludināt okupācijas ēras beigas. Jau pēcvēlēšanu rītā organizācijas mītnē Pasaules Brīvo latviešu apvienības juridiskajam konsultantam, valsts un starptautisko tiesību pārzinātājam Egilam Levitam Tautas frontes valdes vārdā lūdzu sagatavot Augstākās padomes iespējamās Neatkarības deklarācijas melnrakstu. Turpmākās dienas gaitā filozofa Elmāra Vēbera dzīvoklī kopā ar juristu un deputātu Tālavu Jundzi viņš uzrakstīja deklarācijas koncepciju. 21. martā Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas sēdē Zinātņu akadēmijā deputāti ar to iepazinās. Levits ieskicēja divus rīcības variantus – "minimālo" un "maksimālo". "Minimālais" aprobežotos ar pārejas perioda pasludināšanu un neatkarības sarunu uzsākšanu ar Maskavu. Apmēram tādu lēmumu 30. martā pieņēma Igaunijas Augstākā padome, un tas ir iemesls, kādēļ Igaunijā 30. martu neatzīmē tā, kā mēs atzīmējam 4. maiju, bet lietuvieši – 11. martu. Tautas frontes frakcija jau no paša sākuma tomēr sliecās solidarizēties ar lietuviešiem un izšķirties par "maksimālo". Ar tādu apņēmību 22. martā, bet nu jau deputāta Rolanda Rikarda dzīvoklī sanāca frakcijas deleģētā darba grupa, kurā bez Levita un dzīvokļa saimnieka piedalījās vēl arī Vilnis Eglājs, Valdis Birkavs un Romāns Apsītis. 24. martā Levits jau plašākai juristu kompānijai prezentēja darba grupā apspriesto. Nu jau darba grupai pievienojās Ints Upmacis, Tālavs Jundzis, Edgars Meļķīsis un Aivars Endziņš. Pēdējais sagadīšanās pēc bija arī universitātes kompartijas organizācijas vadītājs. Viņš piedāvāja turpmākām apspriedēm izmantot savu partijas sekretāra kabinetu Raiņa bulvārī 19. Tālab šad tad, šur un tur dzirdētās skeptiķu baumas, ka Latvijas neatkarības projekts tapis kompartijas dzīlēs, vietas izvēles ziņā atbilst patiesībai. Tomēr arī komunistu partijas sekretāra kabinets, kam, iespējams, VDK okšķeri pievērsa mazāk uzmanības nekā LTF mītnei, nebija īsti piemērots diskrētākām sarunām. Pēdējā Neatkarības deklarācijas slīpēšana, piedaloties Tautas frontes vadībai, Egilam Levitam un Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāvjiem, 30. martā jau lielākā slepenībā notika Vaives dzirnavās. Šeit sagatavoto tekstu beidzot akceptēja frakcija, un tas bez lielām izmaiņām tika nodots Augstākās padomes 4. maija plenārsēdei.

Stāsta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Vai zini, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja pamatlicējs ir dabaszinātnieks, ķīmiķis un ģeologs Jānis Greste?* Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs šogad svin savu simtgadi. Tās atskaites punkts ir 1925. gada sākums, kad Skolotāju savienības telpās Rīgā, Dzirnavu ielā 12/14, Jānis Greste (kurš ir arī viens no Pedagoģiskā muzeja dibinātājiem) iekārto pirmo "Rakstnieku stūrīti" savam kādreizējam draugam Rūdolfam Blaumanim: "Še ievietoju to, kas man no R. Blaumaņa uzglabājies. Ir apmēram 40 lietiņas. Nav nekas liels, bet – man šķiet, nākošā paaudze pratīs labāk novērtēt Blaumani, tos rakstu galiņus, fotogrāfiju uzņēmumus un Blaumaņa lietiņas, kas vēl ir uzglabājušās." Rakstniecības muzeja kā atsevišķas organizatoriskas vienības sākums datējams ar 1926. gada 13. oktobri, kad "muzejnieku sapulce" ievēl tā pagaidu valdi un nolemj nodot muzeju "atklātības lietošanai". Sapulces protokols liecina, ka muzejā tiek veidoti jau četri rakstnieku "stūrīši": Blaumaņa, brāļu Kaudzīšu, Raiņa un Brigaderes. Muzeja idejiskais un kolekciju pamatlicējs Jānis Greste – pēc izglītības pedagogs, dabaszinātnieks, ķīmiķis – bija pašaizliedzīga un dedzīga personība, kuru pamatoti uzskata par Latvijas muzeoloģiskās domas aizsācēju. Viņš pats sevi dēvējis par fanātiķi kolekcionāru: "Es esmu pamatīgi ķerts – bez cerībām uz labošanos. Mani sauc – tā indīgi – par lupatlasi. Drusku kulturālāku būtu – kolekcionārs. Es sāku ar papirosu kastītēm, tad pārgāju uz kauliem. Vēlāk vācu kopā visu, kas attiecas uz rakstniecību, sevišķi rokrakstus. Tā tapa Rakstniecības muzejs. Pret akmeni nekad neesmu bijis vienaldzīgs, un rezultāts – Izrakteņu muzejs." Jāņa Grestes apsēstība ar kolekcionēšanu gāja roku rokā ar nelokāmu pārliecību par īstu, uzskatāmu lietu izšķirīgu nozīmi skolēnu izglītošanā. Greste gāja savam laikam pa priekšu un bieži sastapās ar pretestību un neizpratni, taču tas viņu nespēja atturēt no iecerētā: "Nebaidies no puniem! Tas lai ir tavs dzīves pamatlikums." Viņš bija vizionārs, kurš iedibināja pašus būtiskākos muzeja darbības principus – runāt par aktuālo, mūsdienīgo, veidot kolekcijas sazobē ar tagadnīgo, glabāt nevis lai paturētu, bet gan dalītos ar sabiedrību, vairotu zināšanas un aizrautību ar tām. J. Greste iedibina mūsdienu muzeoloģijas teorijā un praksē joprojām aktuāli īstenoto muzejisko funkciju kopumu, kas ietver komplektēšanu, saglabāšanu, pētniecību un komunikāciju. Tieši izglītošanas un muzeja komunikācijas vajadzības – ekspozīciju (jeb rakstnieku stūrīšu) veidošana, sarīkojumu organizēšana ar pašu rakstnieku, aktieru piedalīšanos – bijušas pamatā Grestes aktīvi veiktajai muzeja krājuma komplektēšanai. Lai skolēnus pietuvinātu Raiņa ģēnijam, Greste cita starpā noskatījis rakstnieka rakstāmdēlīti – kādas nodilušas pasta sūtījumu kastes finiera vāciņu, kas Rainim kā paliktnis ir neaizstājams radošajā procesā. Rainis nevēlas šķirties no sava ierastā un ērtā dēlīša, tomēr piekāpjas, kad Greste apsola to aizstāt ar citu – gludāku, ērtāku, speciāli Rainim gatavotu. Raiņa īstais dēlītis nonāk Skolotāju muzeja īpašumā, vēlāk Raiņa muzejā Durbē, tagad eksponēts Raiņa un Aspazijas memoriālā muzeja ekspozīcijā Majoros. Bet surogātdēlītis, ko darinājis Greste vai kāds viņa skolēns, arī nonācis muzeja kolekcijā. "Jūs nevarat iedomāties, ko nozīmē bērniem tāda uzskatāma, konkrēta lieta. Raiņa nodilušais rakstamdēlītis tiem ir garīga laipa uz "Uguns un nakts" autoru,” raksta Greste. Bet nu jāatgriežas pie jautājuma sākuma. Citēšu Jāņa Grestes vēstuli rakstniecei Annai Brigaderei, kas 1928. gada 10. decembrī sūtīta no Jelgavas: "Otrdien plkst. 5 vakarā muzeja telpās Skalbes vakars skolēniem. Janvārī domājam par Jaunsudrabiņu. Vai zināt, tā tak ir "likteņa ironija", kā mēdz teikt, ka ķīmiķim jārīko "rakstnieku vakari". Vai tas nebūtu jādara tiem, kam literatūra tuvāk pie sirds un kas pats ko saprot?! Un tad dažreiz ienāk prātā: Schuster, bleib bei deinem Leisten! – Bet – kas teicis "a", tam jāteic arī "b". Kaut Jums netrūkstu veselības, tad būtu labi i Jums, i mums! Jūsu J. Greste." Šodienas Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, kurš izaudzis no ķīmiķa Jāņa Grestes kolekcionāra un pedagoga degsmes, par literatūras, mūzikas un arī teātra radošo nozaru personību mantojumu un tā popularizēšanu sabiedrībā rūpējas plašs speciālistu loks, kuriem literatūra, mūzika un teātris ir profesionāls un sirds aicinājums, taču mūsdienīga muzeja asinsritē neiztikt ne bez Jāņa Grestes sava ceļa gājēja gara, nedz arī ķīmijas un citu zinātņu klātbūtnes. * Šajā epizodē iekļauti fakti no Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertes Ilonas Miezītes pētījuma, kā arī citāti no Jāņa Grestes atmiņu tēlojumiem un vēstulēm, kuras grāmatās "Krist un celties" un "Kā dzeņa vēders" apkopojusi literatūrzinātniece Līvija Volkova.

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa. 1950. gada maijā diriģenta Arvīda Jansona (1914–1984) vadībā notika pirmizrāde komponista Ādolfa Skultes (1909–2000) un horeogrāfa Jevgēņija Čangas (1920–1999) baletam “Brīvības sakta”. Mūsu baleta vēsturē tas bija pirmais paraugs, kura sižetā tika izmantoti Raiņa (1865–1929) lugas “Spēlēju dancoju” (1919) motīvi. Tiesa, pārdzīvojot daudzas un dažādas izmaiņas gan libretā un mūzikā, gan arī pašā nosaukumā, kas sākotnēji bija “Lelde” – atbilstoši Raiņa lugas galvenajai varonei, un tikai pašā pēdējā brīdī – “Brīvības sakta” – kā tautas laimes un brīvības simbols. Rezultātu gan slavēja, gan norādīja uz trūkumiem, piemēram, komponists esot pārlieku šķiedies ar izteiksmes līdzekļiem, orķestra krāsu sabiezinājumi novedot pie klausītāja uzmanības nogurdināšanas. Toties jaunajam horeogrāfam tas bija ar visaugstāko atzīmi novērtētais diplomdarbs, un arī komponists bija radījis jauna veida – simfonisko baletu. 1966. gada decembrī pirmizrādi piedzīvoja komponista Jāņa Ķepīša (1908–1989) un horeogrāfes Irēnas Strodes (1921–2013) balets “Turaidas Roze”. Šeit libreta pamatā ir Raiņa luga “Mīla stiprāka par nāvi” (1927), kas jau iepriekš bija rosinājusi komponistu Emili Melngaili (1874–1954), kura paveiktais tā arī nekad nenonāca līdz baleta skatuvei. Šīs Raiņa lugas centrā ir kopš 17. gadsimta vēl aizvien uzrunājošais un traģiskais Maijas liktenis. Maija, kura spēj pārliecināt kareivi Jakubovski, ka viņas dāvātais lakats pasargā no ievainojuma. Lai viņš ticētu lakata brīnumainajam spēkam, Maija apsien to sev un liek cirst ar zobenu. Jakubovskis notic… un Maija mirst. Irēna Strode horeogrāfiju bija veidojusi saskaņā ar klasiskā baleta kanoniem, klasiskās dejas formās ietverot gan liriskās epizodes, gan dramatiskās kolīzijas, veiksmīgi izmantojot arī pantomīmu. 2000. gadā Latvijas Nacionālā opera sagādāja skaistāko dāvanu dzejnieces un dramaturģes Aspazijas (1865–1943) 135. dzimšanas dienas gadskārtā un viņas lugas “Sidraba šķidrauts” pirmizrādes 95. gadskārtā. Komponista Jura Karlsona baletam “Sidraba šķidrauts” horeogrāfiju veidoja Kšištofs Pastors no Nīderlandes, scenogrāfiju un kostīmus – Andris Freibergs, gaismas – Deivids Hārvijs no Lielbritānijas. Tas bija simboliem un alegorijām bagāts iestudējums. Pieturoties pie lugas pamatsižeta, libreta autori bija ieviesuši jaunas epizodes un tēlus: galvenās varones Gunas nākotnes vīzijas, Nāvi ar diviem Eņģeļiem un dziedošo tēlu – Laimu. Tika paspilgtinātas tādas lugas epizodes, kā Gunas prāta aptumšošanās un viņas izšķiršanās starp dzīvību un nāvi. Komponistu un horeogrāfu fantāziju rosinājusi arī Annas Brigaderes (1861–1933) pasaku dramaturģija. 1968. gada janvārī ar “Sprīdīša” pirmizrādi aizsākās latviešu bērnu baleta vēsture. Kā pilnmetrāžas horeogrāfijas autors un iestudētājs debitēja Aleksandrs Lembergs (1921–1985). Baleta melodiskās un izteiksmīgās mūzikas autors bija Arvīds Žilinskis (1905–1993), bet māksliniecisko noformējumu veidoja Biruta Goģe (1926–2008). Skaistai un krāsainai bilžu grāmatai līdzīgā izrāde aizrāva kā bērnus, tā pieaugušos. Skatītāju lutinātais pirmais iestudējums piedzīvoja vairāk nekā 150 izrādes. [1983. gadā notika baleta atjaunojums.] Atzīmējot komponista Arvīda Žilinska 75 gadu jubileju, tika iestudēts “Lolitas brīnumputns”, kura pamatā ir viena no interesantākajām Brigaderes pasakām – par vienkāršo puisi Alni, viņa draugu Sūrmi un brīnumdaiļo princesi Lolitu. Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) varoņi – Kristīne, Edgars, Māte un Akmentiņš. pirmoreiz uz baleta skatuves uznāca 1979. gadā. Viencēliens “Lasot Blaumani” radās komponista Jura Karlsona un baletmeistara Aleksandra Lemberga sadarbības rezultātā. Baleta autori nekonkretizēja nedz laikmetu, nedz arī vidi, kurā risinās psiholoģiskā drāma par mīlestību, kurai nākas brist cauri pelēkajam sadzīves purvam. Uzmanība bija pievērsta galveno personu iekšējiem pārdzīvojumiem. 2018. gadā tika iestudēts komponista Jura Karlsona un horeogrāfa Aivara Leimaņa oriģinālbalets “Antonija & Silmači” pēc Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos” motīviem. Piešķirot Dejas balvu kategorijā “Klasiskās dejas iestudējums vai notikums” (2017–2018), žūrija komentēja: „Lielisks komponista veikums. Atzinīgi vērtējams skatuves noformējums, videomākslinieka darbs un kostīmi. Dejotāji ļoti organiski un aktieriski, ar baudu izdejo savas lomas.” Šo lomu atveidotāji bija Elza Leimane, Antons Freimans, Alise Prudāne, Arturs Sokolovs un daudzi citi. Ir gana daudz teiku un traģēdiju, kurām ik pa laikam pievēršas gan horeogrāfi, gan komponisti, izvēloties tēmas savai jaunradei. Arī Raiņa, Aspazijas, Brigaderes, Blaumaņa daiļrade vēl arvien var piedāvāt daudz jaunu horeogrāfisko tulkojumu latviešu baleta skatuvei.

Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs šogad darbojas simtās jubilejas zīmē. Un raidījumā Kultūras rondo divu simtgadnieku satikšanās – Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs šodien ciemos Latvijas Radio. Par muzeja pirmsākumiem un Jāni Gresti, kā arī nākotnes plāniem studijā iztaujam muzeja direktori Ivetu Ruskuli un mākslas eksperti Ilonu Miezīti. Par Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzeja dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1925. gads, kad Skolotāju savienības telpās ar Jāni Gresti priekšgalā izveido tā dēvētos Rakstnieku stūrīšus. Rakstniecības muzeju Greste iesāk ar Rūdolfam Blaumanim veltītu ekspozīciju, kurā ir 540 vienības. Greste aktīvi uzrunā dzīvos latviešu literatūras klasiķus un mūžībā aizgājušo autoru tuviniekus, lūdzot Rakstnieku stūrītim atvēlēt dažādas lietas, kas bijušas to lietošanā un pat sola pagādāt jaunus spalvaskātus, zīmuļus, neaprakstītu papīru. Grestes taktika izrādās auglīga – 1925. gada beigās jau savākts muzeja materiāls vairākos tūkstošos inventāra vienību. Simtgades gadā gaidāma muzeja jaunās ekspozīcijas atklāšana ēkā Mārstaļu ielā 6, kas varētu būt vasaras beigās, bet muzeja simtgadei veltītā konference būs novembra beigās. Novembrī arī Latvijas Radio svinēs savu simtgadi. "Radio rada un raida simts gadus, mēs kā muzejs esam sava ceļa gājējs simts gadus," bilst Iveta Ruskule. Arī mūsdienās līdzīgi kā muzeja pirmsākumos gan cilvēki piedāvā muzejam dažādas lietas, gan arī muzeja darbinieki paši vēršas pie cilvēkiem, pie lietu turētājiem, pie radošajām personībām.  "Mēs komplektējam gan rakstniecībā, protams, ir izzūdošas vērtības mūsdienu rakstniecībā un mūzikā, kā ar roku rakstīti manuskripti, ar roku rakstītas vēstules. Atrodas arī kaut kādas lietas, kas ir sociālajos tīklos. Viens no pēdējiem ieguvumiem ir Eduarda Bokuma ražotais pianīns, kas vienkārši "Facebook" parādījās rubrikā "Atdod, pirms met ārā". Mums tieši šī meistara nebija. Bija brāļu Bokumu ražotais harmonijs, kas ir Liepājas darbnīcā ražots un eksponāts, bet pianīns nebija. Tā kā ļoti dažādos ceļos šīs lietas muzejā nonāk. Protams, ir tā, ka cilvēki zvana un paši atnes vai piedāvā. Ļoti daudz mēs arī meklējam, īpaši ekspozīciju veidošanas posmā rodas tie "baltie plankumi"," stāsta Iveta Ruskule. Iveta Ruskule kā piemēru min, ka bijis nepieciešams ekspozīcijai kāds komponista Artura Maskata priekšmets. Aicinājums bijis auglīgs, tagad muzeja krājumā ir gan viņa "Tango" manuskripts, gan viņa norakstītie zīmuļu gali un dzēšgumija, gan arī citas vērtīgas lietas.

„Valoda ir lieta, kas tev vienmēr ir līdzi,” saka baltkrievu rakstniece Eva Vežnaveca. Viņa jau 19 gadus dzīvo emigrācijā Polijā un ir autore vienai no pēdējā piecgadē iecienītākajām grāmatām baltkrievu valodā „Kam pakaļ tu nāc, vilks?” (Па што ідзеш, воўча?). Divas baltkrievu rakstnieces – Eva Vežnaveca un Hanna Jankuta – šonedēļ viesojās Rīgā, lai piedalītos Rakstnieku savienības rīkotajos „Prozas lasījumos” un sarunātos ar latviešu lasītājiem par baltkrievu valodu, literatūru un tās spīvo izdzīvošanas cīņu mērķtiecīgas rusifikācijas apstākļos. Hanna Jankuta un Eva Vežnaveca ciemojās arī Latvijas Radio. Viņu darbu fragmentus tulkojusi un arī sarunai raitāk palīdz ritēt Māra Poļakova. Kad studijā apspriežam, kurus fragmentus no saviem prozas darbiem rakstnieces varētu nolasīt, saruna vienubrīd notiek četrās valodās. Ar Hannu Jankutu sarunājamies angliski, Eva Vežnaveca (īstajā vārdā Svitlana Kurs) dod priekšroku baltkrievu valodai, Māra Poļakova to veikli tulko latviski, bet ar abām rakstniecēm viņa runā ukrainiski, jo baltkrievu valoda pieredzējušajai tulkotājai ir jauna teritorija, kam viņa pieiet ar lielu bijību. Sākam ar iepazīšanos, jo vairumam latviešu lasītāju abu baltkrievu rakstnieču vārdi līdz šim nav bijuši pazīstami. Hanna Jankuta ir rakstniece, dzejniece, tulkotāja un literatūras doktore. Raksta gan bērniem, gan pieaugušajiem, un ir pārliecināta, ka literatūrai var būt liela nozīme cīņā par brīvu un neatkarīgu Baltkrieviju. Bet rakstniece un žurnāliste Eva Vežnaveca ievadu ar par sevi smaidot sāk ar to, ka viņai pēc dažām dienām apritēs 53 gadi. Eva jau teju 20 gadu dzīvo Polijā, bet Hanna turp devās 2021.gadā, jo saņēma radošo stipendiju. Bija domājusi atgriezties dzimtenē, taču pa to laiku Baltkrievijā notika tik daudz pārmaiņu, ka viņa nolēma palikt. Interesanti, ka baltkrievu valoda nav viņas pirmā ģimenes valoda, bet gan apzināta izvēle. 

Turpinās "Prozas lasījumi 2024", kuri šogad iesākās ar igauņu rakstnieka Pētera Sautera autorvakaru. Viņa romāns „Neliec mani mierā” šovasar iznāca Latvijas Rakstnieku savienības izdotajā sērijā „Jaunā klasika. Baltijas Asamblejas laureātu darbi”, tulkojusi Maima Grīnberga. Autors Rīgā bija ieradies starp radošajiem darbiem Norvēģijā un Grieķijā. Tikšanās ar igauņu rakstnieku un tulkotāju Pēteru Sauteru novembra pievakarē notika Raiņa un Aspazijas mājā, tikšanās ritēja jautrā un draudzīgā noskaņā. Vakaru vadīja Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze, uzsverot, ka Sautera romāns ir kas tāds, ko latviešu lasītājs nav lasījis, un iesāka ar citātu no grāmatas priekšvārda, ko rakstījusi Mārja Kangro. Rakstniekam ir arī aktiera izglītība, par to viņa komentārs ir tāds, ka rakstot kaut kas no lomu spēlēm esot.  Meklējot informāciju par rakstnieku, Arno Jundze norāda, ka iznirst dzīves apraksts un skandāli, kas saistās ar viņu. Par skandāliem Pēters Sauters komentē un viņa sacīto pārstāsta tulkotāja Daila Ozola. Latviešu lasītājs Pēteru Sauteru iepazinis, lasot „Bērnu grāmatu”, ko "Liels un mazs" izdeva 2007.gadā, arī stāstus „Vēdergraizes” un „Bandīts un biktstēvs”. Romāns „Neliec mani mierā” Igaunijā izdots 2013.gadā, latviešu izdevums 2024. gadā. Iegriezies Rīgā no rakstnieku rezidences Norvēģijā, Pēters Sauters tālāk devās uz Samosu Grieķijā, lai divus mēnešus veltītu laiku  tulkošanai.

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Tas, ka rakstnieki un dzejnieki savus darbus publicē ar pseidonīmiem, raugoties latviešu literatūras kontekstā, nav kāds pārsteigums vai retums. Tomēr ir interesanti papētīt, kādus segvārdus viņi ieraudzījušies, un, iespējams, meklēt atbildi – kāpēc? Dzejnieks Olafs Stumbrs (1931–1996) reiz teicis: "Dzīve – iedomu spēle bikla". Un viņam nereti paticis parotaļāties; publicēt dzeju vai lasīt dzeju literāros sarīkojumos ar pseidonīmiem. Kādi bija Olafa Stumbra pseidonīmi? Maigonis Struķēns, Vitauts Sprauklis, Milda Kronītis un Pirve Kalniņš. Un pats stāstījis šādi: "Pirve Kalniņš ir pensionārs un parasti lasa no grāmatas, kas saucas "Records"." Tad bija Vitauts Sprauklis, kurš, kā izrādījies, ir Maigoņa Struķēna pseidonīms. Un pseidonīmam iznācis personiski uzstāties dzejnieku parādēs, kur bija Milda Kronītis, tad Vitauts Sprauklis, tad Maigonis Struķēns un beidzot Pirve Kalniņš. Lai visi šie tipāži varētu piedalīties vienā literārā sarīkojumā, tad Olafs Stumbrs mēdzis ātri pārģērbties. "Tā no diezgan paresnas Mildas Kronītis iznāca itin sprauns, vecīgs pensionārs Pirve Kalniņš. Bija nemitīgi jāmainās," sarunā Jānim Elsbergam atzinis dzejnieks. Un – ne tikai vizuāli jāmainās: mainījās arī dzeja, tā bija atbilstoša katram no izraudzītajiem tipāžiem, kur katrs no tiem pārstāvēja citu tipāžu vai citu dzejas poētiku, stilu un izteiksmi. Pārtapt vīriešu tēlos nebija tik sarežģīti, bet – ko darīt ar Mildu Kronītis? Tad reizēm literārā sarīkojuma sākumā nācies teikt, ka "diemžēl Milda Kronītis nav varējusi ierasties, tāpēc viņas dzeju lasīs dzejnieks Olafs Stumbrs". Olafs Stumbrs rotaļīgi spēlējās ar lasītāju, reizēm to maldinot – jo skaidrs, ka ne katrs no tiem zināja, kas slēpjas zem šiem pseidonīmiem. Trimdā taču dažādās zemēs debitēja dažādu paaudžu autori. Kad 1968. gadā "Ziemeļkalifornijas apskatā" bija publicēti divi Mildas Kronītes dzejoļi, tiem pievienota piezīme: "Milda Kronītis j-kdze ir jauna, apdāvināta dzejniece vidējos gados." Savukārt žurnālā "Tilts" (Nr. 112./113) 1971. gadā publicēta rotaļīgā Mildas Kronītis pasāža "Manas atmiņas par literātu Olavu Sumbru", kurā lasāms, ka "diemžēl personīgi Sumbru nekad neesmu satikusi, neesmu pat viņu redzējusi no tālienes. Turpretim, viņa gara iedvesmota, pievērsos etnisko elementu iekļaušanai poētiskā formā". Un pēc nelielā rakstiņa sekoja Zemes Riekstu (!) redakcijas piebilde – Milda Kronīte ir topošā dzeju krājuma "Par rozi, ko jums zobos sviedu..." autore. Rotaļīgi? Piekritīsiet. Un reizē arī maldinoši. Ja kādreiz mūsu rokās nonāks ASV Rietumkrasta 7. Dziesmu svētku viesu grāmata, tad tajā atradīsim parakstījušās arī šādas personas: “M. Struķēns, V. Sprauklis, P. Kalniņš, Olafs Stumbrs, Milda Kronītis”, un, kā raksta rakstnieks un gleznotājs Jānis Gorsvāns (1930–2000), "visi laikam Olafa draugi, jo bija parakstījušies vienkopus un ar tādas pat krāsas rakstāmo. Jāatzīst arī Olafa teicamās spējas mainīt katram uzvārdam parakstīšanās stilu. Nāk prātā, ka pirms daudziem gadiem M. Struķēna dzejoļus ievietoja kāds Kanādas latviešu jaunatnes izdevums..." Ar to domāts latviešu jauniešu izdevums "Ceļinieks" un dzejolis "Censoņa alga", kas publicēts 1957. gadā. 1980. gada maijā Losandželosā notikuši Otrie mazie dziesmu svētki un ticis sarīkots arī Rakstnieku cēliens, kurā "dzejniekus – Mildu Kronīti, Vitautu Spraukli, Maigoni Strukēnu un Pirvi Kalniņu" veikli attēloja Olafs Stumbrs. Sarīkojumu vadīja literāts Ivars Dālbergs (1934–2002). Jautājums, vai visi klausītāji zināja, ka šo dzeju autors ir pats Olafs Stumbrs? Uz jautājumu, kādas bijušas šo visu dažādo Olafa Stumbra pseidonīmu attiecības, viņš asprātīgi atbildējis: "Viņi bija mani apakšīrnieki – diezgan saticīgi cilvēki." Kritiķis Jānis Andrups (1914–1994) pirmajā Olafa Stumbra dzejas grāmatā "Etīdes" (1960; krājums pieredzēja vēl divus atkārtotus metienus un par to dzejniekam tika piešķirta Zinaīdas Lazdas piemiņas fonda balva) saskatīja iespēju, ka latviešu lirika trimdā attīstīsies. "Dzeja Stumbram [..] ir sevišķs dzīvošanas veids – liekas, vienīgais, kurā viņš var viss atraisīties, un tas apliecina viņu kā īstu, patiesu dzejnieku, kam ir iespējas izaugt īsti lielam." Un šie dažādie dzejnieku tipi bija vēl viens no veidiem, lai atraisītos. Un, kā stāstīja dzejnieks Ivars Lindbergs (1932–2008), tie bija Olafa Stumbra alter ego, aiz kuriem "viņš parodēja sacerējumus, kurus viņš uzskatīja par nedzeju". Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis (1948) atzinis, ka Olafs Stumbrs bija (ir) viens no izcilākajiem 20. gadsimta latviešu dzejniekiem. Un tāds viņš pavisam noteikti ir. Spilgta personība, četru dzejas krājumu divu dzejas izlašu autors, viens krājums angļu valodā. Meklējiet un lasiet Olafa Stumbra dzeju! Un, lūk, kāds ar pseidonīmu Maigonis Struķēns publicēts dzejolis: Es visiem pagausi pakausi kasu, sev prasu: "Ai, daiļais dziesminiek, vai izdziest Tavu dziesmu dzirkstis? Vai tiesa, ka, kā saka, nespēkā krakšķ pirksti?" Glups glumais jautājums glauž gudro ausi, es skaidri neģiežu, kas sacīts, taču čukstu sausi: "Es svešu riju nekulšu, pie svešām meitām negulšu, es – pašu pirtī pēries tīrs, es – lepns bajārarājvīrs!" (1973)

Gājis bojā Irānas prezidents Ibrahims Raisi. Sašauts Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Putins viesojas Ķīnā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ziņu dienesta vadītājs, Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku, Delavēras universitātes doktorantu Tomu Rātfelderu un Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāju, Ķīnas Studiju centra direktori, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktori Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu. Asiņainā prezidenta pēkšņais gals Vakar, 21. maijā, Irānā tika izsludinātas piecu dienu valsts sēras, pieminot svētdien aviokatastrofā bojāgājušos – valsts prezidentu Ibrahimu Raisi, ārlietu ministru Hoseinu Amiru Abdollahjanu, vēl pāris valdības ierēdņus un avarējušā helikoptera apkalpes locekļus. Prezidenta helikopters avarēja, Raisi esot atceļā no tikšanās ar Azerbaidžānas līderi Ilhamu Alijevu abu valstu pierobežā. Vienas dienas sēras izsludinājušas arī Irānas kaimiņvalstis Pakistāna un Turcija, oficiālu līdzjūtību, cita starpā, izteikusi arī Eiropas Savienība, un tikai Savienotās Valstis nav ievērojušas principu „labu vai neko”. Baltā nama nacionālās drošības pārstāvis Džons Kirbijs raksturojis nelaiķi Raisi kā cilvēku, kam „rokas mirkst asinīs” – starptautiskā terorisma atbalstītāju un represīvu protestu apspiedēju paša valstī. Raksturojums visnotaļ atbilst patiesībai. Lielu daļu savas karjeras bojāgājušais pavadījis islāma režīma tieslietu sistēmā, tai skaitā piedalījies 1988. gada notikumos, kad Irānas cietumos bez tiesas sprieduma tika nogalināti tūkstoši režīma pretinieku. Viņa ievēlēšanu par prezidentu 2021. gadā pamatoti uzlūkoja kā konservatīvo varas tvēriena stiprināšanu laikā, kad valstī pieaug prasības pēc liberālākas kārtības un laiku pa laikam uzliesmo nemieri. Komentētāji visai vienprātīgi atzīst, ka tuvākā perspektīvā šai ziņā neko nemainīs arī prezidenta pēkšņais gals un jūnija nogalē paredzētās vēlēšanas. Lielākā vara Irānā pieder augstākajam vadītājam jeb rahbaram Alī Hāmenejī, kura ietekmē ir arī īpašā atlases padome, kas pirms katrām vēlēšanām no vairākiem simtiem kandidātu atlasa vien dažus. Pēdējās reizēs cauri šim sietam nav ticis neviens salīdzinoši mērens amata kandidāts, un, spriežot pēc vēlētāju aktivitātes, daudzi irāņi atmetuši cerības vēlēšanu ceļā panākt kādas izmaiņas. Taču prezidenta Raisi bojāeja aktualizējusi jautājumu par augstākā varas posteņa tālāko likteni. Rahbaram Hāmenejī drīz apritēs 85, un kā viņa potenciālais sekotājs varas virsotnē līdz šim tika minēts tieši Raisi. Ja notiktu tā, ka dižais ajatolla Hāmenejī dotos mūžībā, bet stabils funkciju pārņēmējs tobrīd vēl nebūtu atrasts, tas potenciāli varētu destabilizēt fundamentālistisko režīmu. Dzejnieks „raksta” ar lodēm Pirms nedēļas atentātā tika smagi ievainots Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Uzbrukums notika Handlovas pilsētā valsts vidienē, kur valdības vadītājs un vairāki ministri bija ieradušies uz publisku diskusiju. Pēc pasākuma, kad Fico piegāja pie ārpusē sanākušajiem ļaudīm, uz viņu no minimāla attāluma vairākkārt izšāva 71 gadu vecais Jurājs Cintula, kurš turpat uz vietas tika aizturēts. Premjerministrs smagi ievainots galvā, krūtīs un vēderā, sākotnēji viņa dzīvība bija nopietnās briesmās, tagad, pēc atkārtotas operēšanas, stāvoklis tiek raksturots kā smags, taču stabils. Par šāvēju zināms, ka viņš ir pensionēts apsardzes darbinieks, kuram ierocis piederējis legāli, un arī vairāku dzejoļu krājumu autors un Slovākijas Rakstnieku savienības biedrs. Pagātnē viņam bijuši sakari ar militarizēto grupu „Slovāku iesaucamie”, kura, savukārt, bijusi saistīta ar Kremļa režīmu aktīvi atbalstošo Krievijas motociklistu klubu „Nakts vilki”. Cintula, cik zināms, bijis krasi negatīvi noskaņots pret migrantu ieplūšanu Eiropas Savienībā, viņa tekstos atrodami nicinoši motīvi Slovākijas romu minoritātes sakarā. Taču, no otras puses, viņš paudis nepatiku pret korupciju un oligarhisku varas sagrābšanu, kas lielā mērā asociējas ar Roberta Fico valdīšanu. Cik var noprast, Cintulas sašutumu izraisījuši premjerministra plāni likvidēt Slovākijas pretkorupcijas prokuratūru un slēgt sabiedriskos medijus, arī viņa īstenotā palīdzības pārtraukšana Ukrainai. Roberta Fico partijas „Virziens – sociāldemokrātija” pārstāvji par galvenajiem uzbrukuma vaininiekiem pasludinājuši liberālos medijus, kuri esot kurinājuši naidu pret valdošo spēku un tā premjeru. Maskavas un Pekinas „bezgalīgā draudzība” Agresorvalsts vadoni Putinu Pekinā pagājušonedēļ sagaidīja ar visu iespējamo pompu un spožumu, demonstrējot, ka šai pasaules daļā kara noziegumos apsūdzētais joprojām tiek uzskatīts par cienījamu valsts galvu un partneri. Neiztrūka nedz militārās parādes, nedz lielgabalu zalvju, nedz sarkanā tepiķa, pa kuru Maskavas viesim pretim laipni iznāca namatēvs – Ķīnas totalitārais vadonis ar prezidenta titulu Sji Dziņpins. Tika pasludināta jauna abu valstu partnerības ēra, piesaucot sadarbību daudzās jomās, starp kurām ir dažādas digitālās, informācijas un telekomunikāciju tehnoloģijas, kosmosa apguve, kā arī „savstarpēja militāra paļāvība un koordinācija”. Viss liecina par to, ka Ķīnas industrija arī turpmāk kalpos Krievijai par atbalstu tās militāro spēju stiprināšanā, piegādājot  t.s. divējādās izmantojamības, respektīvi, arī militāriem mērķiem lietojamus ražojumus. Ne velti Krievijas delegācijā bija gan nesen atstādinātais aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu, gan viņa amata pārņēmējs Andrejs Belousovs, gan Krievijas kosmosa aģentūras „Roskosmos” vadītājs Jurijs Borisovs. Kā lēš, Ķīna šobrīd nodrošina Krievijai lauvas tiesu no ieroču ražošanai vitāli nepieciešamā importa: 70% no ievestajām ražošanas iekārtām un 90% no mikroelektronikas izstrādājumiem, un Rietumu ieviestās sankcijas tur maz ko līdz. Unisonā kopējos paziņojumos vizītes laikā skanēja arī Maskavas un Pekinas paļas Vašingtonai, kura turpinot aukstā kara pieeju, izturoties agresīvi visā pasaulē un grasoties militarizēt kosmosa telpu. Krievijas agresijas karam, šajā kompānijā konsekventi dēvētam par „Ukrainas krīzi”, vizītes publiskajā izpausmēs bija veltīta samērā pieticīga vieta. Tika pausts, ka pareizā pieeja esot „politisks risinājums”, ar ko acīmredzot jāsaprot Rietumu palīdzības pārtraukšana Ukrainai, spiežot Kijivu sēsties pie sarunu galda. Kara kontekstā izskanēja arī nosodījums valstīm, kuras piesavinoties citu valstu īpašumu, kas ir nepārprotama norāde uz Rietumvalstu plāniem konfiscēt Krievijas kapitālus vai vismaz peļņu no šiem kapitāliem par labu Ukrainai. Tiesa, kā atzīmē daudzi novērotāji, vienu kārotu guvumu Putins no Pekinas tomēr nepārveda. Runa ir par gāzesvadu „Sibīrijas spēks”, kura izbūvē Ķīna joprojām nav gatava ieguldīt savu līdzfinansējumu. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Stāsta tulkotāja Māra Poļakova.   Ах життя моє — кругле як м'яч... Ak, mana dzīve – apaļa bumba, Kā mīlestība – spriega, kvēla. Krīti. Lido augstu. Smejies. Skumsti. Skūpsti stiprāk, vēl un vēl. Tā 1929. gadā – 35 gadu vecumā – rakstīja dzejnieks, bez kura nebūtu divdesmito-trīsdesmito gadu ukraiņu avangarda, ukraiņu kultūras žilbinošās, vētrainās atdzimšanas: Maiks Johansens, leģenda jau dzīves laikā. Viņa spalvai pieder viens no spožākajiem un dullākajiem ukraiņu prozas tekstiem – garstāsts “Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās daiļās Alčestes ceļojums uz Slobidu Šveici” (“Подорож ученого доктора Леонардо і його майбутньої коханки прекрасної Альчести у Слобожанську Швайцарію", 1932). Romāna varoņi ir: Dons Hozē Pereira – spānietis, pēc profesijas tirānu gāzējs, Rodolfo – ruds īru seters, Dona Hozē Pereiras uzticamais draugs, Daņko Haritonovičs Pererva – stepinieks un stepes rajona izpildkomitejas loceklis (pirmais un trešais ir viens), budzis Augšups, budzis Lejups, budzis Kurups – ukraiņu budži, Leonardo Paci – ceļojošs doktors no Itālijas, dabas mīļotājs, varbūt arī ir pirmais un trešais no varoņiem, bet varbūt nav, Alčeste – doktora Leonardo daiļā, mūžam nākamā mīļākā, labais Koku Stādītājs – vecais saimnieks Vecene – labā Koku Stādītāja pirmā sieva, Ahillejs Bruņrupucis – laucinieks, vezumnieks, Volodjka – Ahilleja zirgs, Jaress Pušdeguns – jauns puisis no Zmijivas, komjaunietis, students, atslēdznieks Šarabans – Bruņrupuča paziņa, saimnieks Klims – Bruņrupuča draugs. Dons Hozē Pereira un doktors Leonardo raksta dzeju, ko izrej Rodolfo, Vecene zīmīgos brīžos iesaistās notikumos, taču neeksistē, Dons Hozē Pereira pārvēršas vēl otrreiz un kļūst par vilku – un Slobidu Šveice, uz kuru Leonardo atvedis Alčesti, lai daiļā dāma vairs nebūtu viņa nākamā mīļākā, – šī Slobidu Šveice, kas vienīgā šajā tekstā ir īsta...  nav atrodama kartē. Epilogā autors atvainojas par to, ka prātīgos lasītājus un daiļās lasītājas vazājis aiz deguna, un paskaidro, kas te ir noticis: “No dekoratīva kartona viņš (autors – MP) izgriezis cilvēku figūras, uzlīmējis tās uz koka gabaliem, nopervējis ar nosacītām krāsām, cauri kartona nabām izvilcis stiepli un līksmi stumdījis šīs figūras dzīvas, īstas stepes saules svelmē, zem īstu Slobidu Šveices kļavu valgajām lanckām. Un, lai tik lasītājs nenodomātu, ka šīs figūras ir dzīvas, autors vispatētiskākajās vietās pārplēsa tām kartona krūtežas un izbāza ārā savu pinkaino galvu, lāgiem (lai simtkārt viņam piedod prātīgais lasītājs un daiļā lasītāja) arī tāpat vien aplaistīdams ar aukstu ūdeni no teātrī glabātās ugunsdzēsēju šļūtenes.” Šī pasakainā garstāsta autors bija žilbinoši talantīgs eksperimentētājs, kura mērķis bija izkustināt mūsu priekšstatus par to, kādai jābūt literatūrai: iesaistīt lasītāju spēlē, vienlaikus parādot, kādu estētisku baudījumu var gūt no šiem eksperimentiem. Kā viņš pats raksta vienā no autobiogrāfijām: “Es tomēr mīlu literatūru. Es ļoti mīlu vārdus un domāju, ka tie man atbild ar tādu pašu mīlestību. Es mīlu tos ar nesavtīgu mīlestību ne tādēļ, ka tie mani baro. Tiem mani jābaro, jo esmu tos dzemdinājis. Es vārdus mīlu tādēļ, ka tie ar mani spēlējas, mani izklaidē un nekad mani neaizmirst.”   Vārdus viņš dzemdināja visādi. Johansens rakstīja, daudz un dažādi. Teiksim, laužot jebkādus žanra kanonus, tapis dēku romāns “Makleistona, Harija Rūperta un citu piedzīvojumi” ("Пригоди Мак-Лейстона, Гаррі Руперта та інших", 1925) . Tā pirmās nodaļas satura aprakstā ir punkts “Ko nodomātu albatross, ja prastu pīpēt”, un romāns kļuva par pirmo ukraiņu bestselleru – gada laikā tika pārdoti vismaz 100 000 eksemplāru. Atkal citējot autobiogrāfiju: “Rakstīju labu dzeju un sliktu prozu līdz 1928. gadam. 1928. gadā atjēdzos un sāku rakstīt labā prozā.” Kā viegli saprast, tā ir Johansena kārtējā mistifikācija: arī dzeju viņš vienmēr rakstījis lielisku. Johansens ceļoja un rakstīja reportāžas – vienā no tām, piemēram, viņš gluži garāmejot izmet: “Tumšs, un neko nevar redzēt. Ne mājas, ne cilvēkus, ne cūkas, ne šķiru naidu, ne varas tālusniedzošamies roku” – un tas rakstīts divdesmito gadu beigās! ("Подорож людини під кепом (Єврейські колонії)", 1929) Pat “nevainīgajā” reportāžas žanrā viņa teksti bija radikāli: tie vienkārši ignorēja obligātā sociālistiskā reālisma pieklājības normas: Johansens rakstīja, kā redzēja un kā gribēja. Johansens bija tālaika vislabāko, visaizraujošāko literāro žurnālu izdomātājs un redaktors. Viena – “Universālā Žurnāla” ("Універсальний журнал") – programmā viņš rakstīja: “Nav uz pasaules tādas lietas, par kuru nevarētu interesanti pastāstīt.” Šis sauklis tika drukāts ne tikai žurnāla pirmajā lappusē, bet arī uz redakcijas veidlapām un ar to sākās visi teksti, kas tapa ar redakcijas darbinieku piedalīšanos. Savukārt almanahs “Literatūras gadatirgus” ("Літературний ярмарок") bija brīvības teritorija. Tajā tika nodrukāta jau pavisam drīz aizliegtā Volodimira Sosjuras poēma “Mazepa”, kurā bija izteiktas šaubas, vai Ukrainai Bohdana Hmeļnicka laikā vajadzēja apvienoties ar krieviju, Mikolas Kuļiša luga “Mina Mazailo” – it kā komēdija taču dziļi traģiska: tajā parādīti pārkrievoto ukraiņu mēģinājumi atgriezties savā ukraiņu valodā un tas, cik notramdīts jebkāds ukrainiskums bija Ukrainas lielajās pilsētās; Johansena “Doktora Leonardo ceļojums” un citi tagad par klasiku kļuvuši ukraiņu teksti. Starp citu, redakcija bija uzrunājusi “dižo proletāriešu rakstnieku” Maksimu Gorkiju, lūdzot atļauju pārtulkot viņa “Māti” ukrainiski, – un saņēma atbildi: “Manuprāt, šī garstāsta tulkojums ukraiņu dialektā nav nepieciešams. Mani ļoti pārsteidz fakts, ka cilvēki, kam ir viens mērķis, ne tikai sludina dialektu atšķirīgumu – pūlas dialektu padarīt par “valodu” –, bet vēl arī apspiež tos lielkrievus, kas šī dialekta apgabalā sāk justies kā mazākums.” Mikola Hviļovijs pēc šīs atbildes uzrakstīja eseju “Ukraina vai Mazkrievija?” („Україна чи Малоросія?”, 1926): par to, ka eksistē Ukraina, kurā ukraiņi runā ukraiņu valodā; Staļina “personiskā ienaidnieka” eseja nekavējoties tika aizliegta un konfiscēta, un pirmoreiz publicēta tikai 1991. gadā. Johansens darbojās teātrī – rakstīja tekstus Lesa Kurbasa „Bereziļ” izrādēm – un arī tikko dzimušajā kino jomā: bija viens no pirmās ukraiņu filmas “Zvenihora” (rež. O. Dovženko) scenārija autoriem; režisors no filmas aizvāca “nacionālistiskas tendences” un salika “pareizos” ideoloģiskos akcentus, un sašutušais Johansens savu autorību atsauca. Toties, kad Harkivā tika izveidota Visukrainas Fotokinopārvalde jeb leģendārais VUFKU, tieši viņu aicināja rakstīt titrus mēmajām filmām. Kino ukrainiskošanai bija pamatīga pretestība, taču Johansens līdz masu publikas iebildumu uzklausīšanai nenolaidās. Kad saniknotie iznomātāji skrēja pie VUFKU direktora sūdzēties, ka titros sarakstīts kaut kas galīgi nesaprotams, priekšnieks nesatricināmi atbildēja: “Viņš ir profesors, viņš zina.” Johansens mācīja studentus, rakstīja mācību grāmatas, vārdnīcas un pētījumus par ukraiņu valodu – viņa redakcijā iznākusī “Praktiskā krievu-ukraiņu parunu vārdnīca” („Практичний російсько-український словник приказок”, 1929), šķiet, joprojām ir nepārspējams avots un īsta frazeoloģijas dārgumu krātuve. Ko vēl Johansens darīja? Atkal citējot autobiogrāfiju: “Mana profesija ir spēlēt tenisu, biljardu un citu. Šis cits tad arī ir viss, kas pēc manis paliks, kad nomiris nebūšu spējīgs spēlēt ne tenisu, ne biljardu.” Laikabiedrs spilgtās krāsās aprakstījs, kā Johansens biljardā apspēlējis uz savām biljardista mākām varen lepno krievu poētu Vladimiru Majakovski, kuram pēc zaudējuma bija jālien pagaldē, kurā 1,90 cm garais Majakovskis teiksmaini iesprūdis. Johansens aizrautīgi piedalījās dažādās rakstnieku biedrībās, spēlēja futbolu, šahu, medīja, laivoja savā brīnišķajā Slobidu Šveicē: viņš mīlēja dzīvi, apaļu kā bumba.   Kur viņš tāds –  neparasts un lielisks – bija radies? Johansens – īstā vārdā Mihailo – bija harkivietis. Harkivas universitātē studējis klasisko filoloģiju tieši tad, kad ievadu valodniecībā un daudzus citus aizraujošus priekšmetus tur pasniedza – paralēli pētīdams latviešu valodu un sarakstīdams, piemēram, grandiozo „Lettische Grammatik“ –  profesors Endzelīns. Interese par senajām valodām Johansenam radās jau ģimnāzista gados, kad latīņu valodu viņam mācīja Leipcigas universitāti beigušais Jānis Mežlauks. Tajos pašos ģimnāzista gados viņš, „atradis, ka tā dzeja sanāk dabiskāka“, sāka rakstīt ukraiņu valodā – pirms tam dzejojis tikai krieviski un vāciski: šos dzejoļus viņš 1916. gadā rituāli sadedzināja. Jo raugi, viņa māte gan bija kozaciete no Starobiļskas – kā pats Johansens tīksmīgi apgalvoja, turku sultāna vergu un verdzeņu atbrīvotāja kozaka Hricko un „spāniešu rakstnieka“ Migela Sāvedras de Servantesa pēctece, – taču viņa tēvs, vācu valodas skolotājs Hervasius Johannsen, bija dzimis Iecavā (Gross-Ekau) un beidzis Jelgavas (Mitau) ģimnāziju. Nekur nav minēts, ka Maskavas universitāti beigušais Herr Johansens būtu pratis latviešu valodu – bērniem viņš vakaros lika lasīt Gētes „Faustu“, tas viņmājās saucās „tēlot erceņģeļus“ –, taču ir zināms, ka 1897. gadā viņš kopā ar citiem Harkivas latviešiem Jurjānu Andreja rīkotajā Jaungada kolektē ziedojis naudu trūcīgu latviešu studentu atbalstam (toreiz to sauca par „jaungada vizīšu atpirkšanu“). Tādēļ varbūt negaidītais – un ukraiņu filologus mulsinošais – iespraudums „Wadsi sirsnin!“ Johansena dzejolī „Lietus“ („Дощ”, 1925) ir atbalss no bērnībā dzirdētas latviešu valodas? Tomēr pēc apmešanās ēnu valstībā risināt “saprātīgu sarunu” ar Hēsiodu, Heini un Servantesu viņš dzīrās ukrainiski – jo ticēja, ka “mūsu puķotā dzimtene ir dimants pasaules brīvo tautu ķekarā.”

“Eiropa pēc Pirmā pasaules kara bija ”laboratorija virs bezgalīgas kapsētas”.” Tā nesen iznākušajā grāmatā “Ulmaņlaiki. Latvju autoritārisma īpatnības” raksta grāmatas viena no autorēm Vita Zelče. Šis ir jaunākais SIA “Aminori” izdevums, un arī iepriekš izdotās grāmatas šajā sērijā par dažādiem vēstures posmiem Latvijā kļuvušas lasītāju iecienītas. Ulmaņlaiki - demokrātijas iznīcināšana vai atbrīvošanās no nespējīgas valsts iekārtas? Cenzūra, kas nogurdina, vai tomēr “zaudētā paradīze”, pēc kuras ilgoties tālākajos padomju okupācijas gados? Jauno izdevumu iepazīstam kopā ar tā autori, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesori Vitu Zelči. Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms Latvijā 1934.-1940. gadā - tas ir laiks, ko dēvē arī par Ulmaņlaikiem, par Ulmaņa diktatūru, pret Ulmaņa īstenoto politiku arī mūsdienās daļa sabiedrības izturas ar nosodījumu un uzskata, ka viņam jau nu nekādus pieminekļus nevajadzētu celt. Vienlaikus Ulmaņlaiki tiek vērtēti arī kā būtisks Latvijas uzplaukuma laiks pirms padomju okupācijas gadiem. Vienu pareizo atbildi raidījumā nemeklēsim, bet plašāk iepazīsim, kādi faktori radīja iespēju Ulmanim ļoti vienkārši īstenot valsts apvērsumu 1934. gadā un kāda dzīve Latvijā veidojās pēc tam. Ulmaņlaiki arhitektūrā un interjerā Kvartālu nojaukšana, lai slietu monumentālas ēkas, kur interjerā dominētu tautiski motīvi - tā īsumā var raksturot Ulmaņa laikā celtos objektus. Ķemeru sanatorija, Rakstnieku jeb Jaunā pils Siguldā, Armijas ekonomiskais veikals - šīs būves iemiesoja arhitektūras un interjera stilu, kas dominēja Ulmaņa režīma laikā. Vairāk par  šīm tendencēm mākslas zinātniece, Latvijas arhitektūras muzeja direktore Ilze Martinsone. Nereti Ulmaņa valdīšanas laikā esošo stilu arhitektūrā, mākslā interjerā un dizainā mēs dēvējam par tautisko Art Deco, bet šī tendence sākās krietni agrāk par 1934. gadu, kad pie varas nāca Kārlis Ulmanis. Šis  stils sākas pēc Pirmā pasaules kara, kad izveidojās virkne jaunu valstu, kurām bija svarīgi parādīt  savu nacionālo identitāti. Tā kā tautisko rakstu motīvi bija modē jau  pagājušā gadsimta 20. gados, skaidro Ilze Martinsone. Bet runājot par Ulmaņa laikiem, Ilze Martinsone stāsta par varenu izmēru celtnēm klasicisma stilā un dažādu stilu sajukumu šo celtņu interjerā, kā arī atklāj, kurā ēkā Rīgā tika iebūvētas pirmās elektriskās slīdošās kāpnes.

Stāsta literatūrzinātniece, valodniece, publiciste, rakstniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte Ne vairāk, ne mazāk tā ir Mirdza Ķempe! Atgādināšu, ka viņa bija pirmā Latvijas Radio spīkere, savu karjeru uzsākot nu jau tālajā 1928. gadā. Savas humorspējas Ķempe izkopa jau 1930. gados, tulkojot un pielāgojot ārzemju šlāgeru tekstus skaņuplašu fabrikas "Bellacord" vajadzībām. Pāvils Ieviņš (1926 – 2016), atceroties darba gadus pirmskara Latvijas radiofonā, piemin (gan it kā ar skatu no augšas) Ķempes organisko spēju sacerēt jautrus pantiņus: "Palaikam Ķempei patika niekoties ar lētas gaumes pantiņu kalšanu, un tolaik šādi pantiņi izrādījās itin vajadzīgi. Skaņuplašu  ražošanai arvien vairāk attīstītoties, deju mūzikas nozarē parasti iedziedāja skaņuplatēs jaunākos citzemju grāvējus jeb šlāgerus, kuriem steidzīgi bija vajadzīgi latviskoti teksti. Kādu laiku visos Rīgas nostūros patafoni skandināja lipīgā meldijā iedziedātu dziesmiņu ar vārdiem: "Manu mazu mērkaķīti, ū-ū-ū, nepaliec par vientulīti viens pats tu...", un reti kāds interesējās, kas ir šī latviskotā teksta autore. Mirdza stāstīja, ka reiz, slimnīcā gulēdama, tik tikko valdījusi smieklus, kad istabā ienākusi žēlsirdīgā māsiņa, pie sevis dziedādama: Manu mazu mērkaķīti, ū– ū-ū..., pat nenojauzdama, ka teksta autore tepat guļ un klausās." (Ieviņš 2009: 41 – 42). Bez jau minētā "Mazā mērkaķīša" Ķempes darināti vārdi ir arī dziesmām "Dejo, dejo, pagriezies!", "Šņāci, Minna!" un vēl virknei citu. Minēto dziesmu popularitāti tautā nodrošināja gan iecienīti dziedātāji, gan viegli uztveramas melodijas un asprātīgi, ar humora pieskaņu veidoti teksti. Tulkoto tekstu autores – Ķempes – vārds nekur publiski neparādījās. Ķempei padomju laikā ir laba mīlestības lirika, bet pilnīgi nebaudāma sabiedriski tendētā dzeja. Pie tam viņa pati apzinājās, ka raksta muļķības, jo viņai bija izcila humora izjūta. Rakstnieks Jānis Liepiņš atceras kādu negadījumu ar dzejnieci, ko viņa spējusi pārvērst jokā un nedaudz vēlāk iemiesot dzejoļu grāmatas nosaukumā: "Reiz [Ķempe] sacīja, ka esot aizkritusi kreisā auss un pasliktinājusies dzirde. Ko nu lai darot? Es mierināju, teikdams, ka tas droši vien būs auss sēra dēļ. Mudināju vairāk runāt, kustināt žokļus, jo sērs ausīs krājas tikai klusētājiem. Tad dzejniece gandrīz iekliedzās no prieka un pavēstīja, ka savu jauno dzejoļu grāmatu nodēvēšot "Es nevaru klusēt." (Liepiņš 1982: 157). Dzejoļu krājumu ar nosaukumu "Es nevaru klusēt" Ķempe patiešām 1959. gadā uzrakstīja, kaut dzeja tajā tur pārsvarā tāda, ka labāk būtu turpinājusi klusēt. Ar ilgstošu radio diktores pieredzi viņai nevarēja būt problēmu publiski uzstāties, bet tuvai paziņai Ainai Kļaviņai (1923-2014) viņa atzinusies, ka "šausmīgi baidās kāpt tribīnē, jo visu laiku liekoties, ka tūlīt nokritīs bumbierenes". (Kļaviņa; Kļaviņš 2008: 100). Vizma Belševica (1931-2005) tāpat kā daudzi neatzina Ķempes sabiedrisko darbošanos un dzeju, atzinīgi vērtēja viņas mīlestības liriku, bet pāri par visu dzejnieces personības spilgtumu: "[Mirdza Ķempe] ir grūti izprotams cilvēks. Manā uztverē laba bija viņas pirmā grāmata ("Rīta vējš", 1946, kur sakopoti trīsdesmito gadu un kara laika dzejoļi). Pēc tam tā dzeja, par kuru viņai jau titulu iedeva, un viss, ko viņa tālāk darīja, manā uztverē nav nekāda dzeja. Kā cilvēks viņa bija ļoti tieša, vaļsirdīga, skaļu balsi. Viņa ienesa dzīvību Rakstnieku savienības saietos ar savu diktores balsi, ar savu zināmu bērnišķību, tiešumu. Kad viņa nomira, pēkšņi es jutu, ka Rakstnieku savienība ir kļuvusi tāda kā pelēkāka, kā kartupeļu lauks, no kura izrauta magone." (Belševica 2002: 203) Pēc Erika Ādamsona Mirdzas Ķempes  nākamais vīrs Linards Naikovskis bija gandrīz uz pusi par viņu jaunāks un homoseksuāls, kas padomju laikiem bija kas neiedomājams. Vēl vairāk – dzejniece veltījusi Naikovskim virkni dzejoļu, kas, lai tiktu publicēti, ietverti nelielā aizplīvurojumā, bet garā gana brīvi ("To nemīli", "Tam, kas smejas", "Savādais draugs", "Tik brīvais"). Skolnieces, kurām Naikovskis kādu laiku Rīgas 6. vidusskolā mācījis angļu valodu, reiz iedrošinājušās pajautāt, kāpēc viņš apprecējis gados par sevi stipri vecāku sievu. Uz to Naikovskis atteicis: "Bet ko jūs darītu, ja jūs bildinātu Rainis?" (Kļaviņa; Kļaviņš 2008: 40) Ķempe šai sakarā ne bez pašironijas, apspēlējot tēmu par 1957.gadā un vēlāk kosmosā palaistajiem Zemes mākslīgajiem pavadoņiem, mēgusi teikt, ka "Zeme ir veca, bet sputņiks jauns." (Kļaviņš,2023) Ķempe brīvi pārvaldīja vismaz 5 valodas, no kurām arī tulkoja. Starp viņas tulkojumiem ir Servantesa "Atjautīgais idalgo Lamančas Dons Kihots" (1956), Svifta "Lemjuela Gulivera sākumā ķirurga, vēlāk vairāku kuģu kapteiņa, ceļojumi pie dažām tālām pasaules tautām" (1959), Defo "Robinsons Krūzo" (1966) un vēl daudzi citi pasaules klasikas darbi. Starp tiem – arī angļu vēlīnā romantisma dzejnieces Kristīnas Džordžinas Roseti (1830-1894) dzeja. Roseti dzejoļa "Vienīgā atziņa" tulkojums: Viss niecība, ko vari ieraudzīt, Teic Mācītājs. Un it nekas nav tavs — Ne tas, ko saredz acs, vai sadzird auss. Tik īsu brīdi rīta rasa spīd. Un cilvēks zūd kā vējš, kā zāle krīt, Ar bailēm jāvada tam mūžs ir savs. Kur cerība, ko nāve neatraus? Drīz paiet prieks, un viņš starp pīšļiem mīt. Viss šodien ir tāpat kā vakardien, Un rītdiena to pašu redzēs vien, Zem saules jauns vairs nevar būt nekas. Ir laika gājums mūžam nemainīgs — No vecām saknēm vecie ērkšķi dīgs, Rīts dzestrais nāks pēc ausmas pelēkas. (Brīvā Zeme, 1939, Nr.246, 9.lpp.)

Stāsta Ojāra Vācieša muzeja vecākais speciālists Mārtiņš Bērziņš Vai zini, ka Ojārs Vācietis dzīvoja mājā, kas pirms vairāk nekā 240 gadiem celta kā traktieris "Jeruzaleme"? Laikā, kad celts nelielais krodziņš, Pārdaugava vēl nebija blīvi apbūvēta. Krodziņš šeit pastāvējis vairākas desmitgades un šajā laikā šeit viesojies arī, piemēram, jaunais Garlībs Merķelis. Viņš to piemin vienā no saviem darbiem. Vairākos zīmējumos 18. gadsimta beigās traktieri "Jeruzaleme" iemūžinājis arī etnogrāfs un mākslinieks Johans Kristofs Broce. Ojāra Vācieša dzīvesbiedre, dzejniece Ludmila Azarova pat sacerējusi Brocem veltītu dzejoļu ciklu, ko Ojārs Vācietis vēlāk atdzejojis latviski. Par mājas vēsturi Ojāram Vācietim izstāstījis komponists un rakstnieks Marģeris Zariņš. Viņš arī stāstījis, ka šajā namā savā laikā "parādus taisījis" komponists Rihards Vāgners. Nekādu dokumentālu pierādījumu par šo faktu gan nav. Par to vēsta tikai Marģera Zariņa leģenda. Stāsts par nama vēsturi Ojāram Vācietim tik ļoti paticis, ka reizēm viņš vēstulēs parakstījies kā Pārdaugavas pilskungs. Pēc traktiera darbības izbeigšanās ēka piedzīvojusi daudzas pārmaiņas un saimniekus. 19. gadsimta sākumā māju un gruntsgabalu iegādājās tirgotājs Teodors Heinrihs fon Šrēders un nodēvēja šo vietu par Šrēdermuižiņu. Skaisti iekoptajā dārzā skatu saistīja sakoptā ēka, kurā skanēja mūzika, dzeja un filosofiskas sarunas. Savukārt 19. gadsimta otrajā pusē par mājas īpašnieku kļūst viens no Rīgas-Dinaburgas dzelzceļa kompānijas īpašniekiem Heinrihs Robinsons. Viņa laikā namam piebūvēta mājas daļa, kurā tagad iekārtota muzeja zāle, kas tā arī tiek saukta – par Robinsonzāli. 20. gadsimta sākumā nams tiek sadalīts dzīvokļos un 1960. gadā viens dzīvoklis ar Rakstnieku savienības palīdzību tiek piešķirts tobrīd jaunajam, bet jau atzinīgi novērtētajam dzejniekam Ojāram Vācietim. Dzejniekam sacīts, ka mājoklis nav īpaši labs, patālu no Rīgas centra, bez centrālapkures, bez siltā ūdens, bet dzejnieks bijis priecīgs, jo beidzot ticis pie sava kārtīga mājokļa. Ojāram Vācietim šis nams bija ārkārtīgi būtisks. Līdz tam Ojārs Vācietis dzīvojis lielā šaurībā. Viņš ir dzimis Trapenē, Igaunijas pierobežā. Bērnībā dzīvojis diezgan lielā šaurībā un vairākkārt nācies mainīt dzīvesvietu. Vidusskolā jaunais dzejnieks dzīvoja skolas kopmītnēs, vēlāk dzīvojis universitātes kopmītnēs. Pēc kāzām ar Ludmilu Azarovu jaunā ģimene dzīvoja Maskavas ielā vienistabas dzīvoklī pie Ludmilas mammas. Arī tur bija diezgan šauri... Ojārs Vācietis vēstulē savam draugam Gunāram Grāvim raksta tā: "Dzīves mantiskajā sektorā ir viena sekojoša lieta: dzīvoklis man tagad ir 89 m2 un tajā var spēlēt futbolu, bet pats labākais ir vieta, kurā tas atrodas – starp Māras dīķi un Arkādiju. Pilnīgi brīvā dabā un no galvaspilsētas piecpadsmit minūšu braucienā." Ojāram Vācietim šī vieta ļoti patīk un vēlāk, kad viņam piedāvā dzīvokli jaunā mājā, dzejnieks atsakās: "Neiešu jau dzīvot tajā rakstnieku kolhozā!" Kādā no saviem dzejoļiem Ojārs Vācietis raksta: "Ja Mārupītes vidū cirkuļsmaili liek / Un apvelk riņķi – te ir Rīgas centrs." Šajā namā tapusi Ojāra Vācieša dzejas lielākā un nozīmīgākā daļa. Dzejniekam te lemts nodzīvot līdz savas dzīves pēdējai dienai – 1983. gada 28. novembrim.

Šī gada Dzejas dienās J. Akuratera muzejā Pārdaugavā notika atceres vakars “Juris Kunnoss – Pieci septiņi un septiņdesmit pieci”. Tā iniciators bija dzejnieks un muzejnieks Aivars Eipurs. 1987. gadā Jurim Kunnosam iznāca dzejoļu krājums “Pieci septiņi”, tā nosaukumā bija iekodēts viņa vārds: “Juris” – pieci burti, “Kunnoss” – septiņi. Šogad 4. decembrī svinēsim Kunnosu Juri, jeb “septiņi pieci”. Šādu rotaļāšanos ar burtiem un skaitļiem, savu septiņdesmit piecu gadu jubileju dzejnieks, vēsturnieks un arhitekts būtu svinējis, ja vien 1999. gadā nebūtu devies mūžībā. Kādu laiku svārstījos, vai vispār veidot raidījumu Jura Kunnosa piemiņai, lai arī Kunnosu pati esmu satikusi, un man viņš atmiņā mūžam paliks kā viens no labestīgākajiem, dzejā sakņotākajiem un bezgrēcīgākajiem cilvēkiem. Taču kopš karadarbības eskalācijas Eiropā, gremdēšanās pagātnē liekas par lēnu trauksmainajam laikam. Nekas, tāpat vien paklausīšos Kunnosa dzeju, kas glabājas Radio arhīvā. 1990. gada raidījums “Dzejas vārda gaismā”, dzeja skan Jura Kunnosa paša lasījumā, un arī tajā viss ir tik trauksmains, tik piepildīts. Trauksme laikam bijusi klātesoša visos laikos. Blīva dzeja, šāds raksturojums izskanēja arī atceres vakarā Akuratera muzejā. Dzeju rakstīt Juris Kunnoss sāka pagājušā gadsimta septiņdesmitajos. Dzīves laikā iznākuši vien trīs krājumi: “Drellis” 1981. gadā, jau pieminētais “Pieci septiņi”, “Slengs pilsētas ielās” 1991. gadā. Dzejnieku raksturo arī fakts, ka par vienu vairāk – četri  dzejoļu krājumi, iznāk jau pēc viņa nāves. “Ar jaunu mirdzumu acīs”, draugu sakārtota, ar Andras Otto Hvoinskas zīmējumiem,  iznāk īsi pēc dzejnieka nāves.  2007. gadā deviņdesmitajos rakstīto dzeju izdod “Jaunā Daugava”. Šajā tūkstošgadē par Kunnosa dzejas tālākvēstītāju kļūst dzejnieks un atdzejotājs Sergejs Moreino – top bilinguāla izlase “Contrabanda”, sadarbībā ar Amandu Aizpurieti – krājums “Jura Kunnosa X”. Juris Kunnoss deviņdesmito gadu labākajā sabiedrībā bija īpatns tēls. Viena no manām mīļākajām anekdotēm iz dzīves. Rakstnieku savienībā, ar otrās dienas seju, pārsistu pierīti pie loga klanās Juris Kunnoss. Paralēli tai pašā telpā notiek konsultācija, jauns dzejnieks atrādīt konsultantam atnesis savus dzejolīšus. Vecmeistars šķirsta, jā, potenciāls, ir, tagad tikai jāstrādā, jāpūlas, ja paveiksies, tad  tad varbūt kļūsiet par īstu dzejnieku. Tādu, pamāj uz loga pusi, kā Juris Kunnoss. Kādam Juris Kunoss varbūt izskatījās pēc nabadziņa, bet nabags viņš noteikti nebija. Par Juri Kunnosu un viņa dzeju saruna ar Aivaru Eipuru, Gaiķu Māri un Jāni Rokpelni.

Pirms Pasaules diktāta latviešu valodā saruna ar tā autoru Māri Bērziņu un aktrisi Agnesi Budovsku.

Klajā nācis sērijas "Es esmu…" darbs — Ingunas Daukstes-Silasproģes monogrāfija "Balsis pār jūru" — par latviešu rakstnieku, dzejnieku un mākslinieku Gunaru Janovski (1916–2000). Kultūras rondo tiekamies ar pētnieci Ingunu Dauksti-Silasproģi un rakstnieku Osvaldu Zebri, kurš sērijā "Es esmu…" rakstīja romānu par Gunaru Janovski "Mežakaija". Vēlīnais debitants un savrupnieks negribētajā trimdā – Gunārs Janovskis, viņam, arī dzīvojot Anglijā, kabatā bija Latvijas pase. Tagad par viņu tapusi gan monogrāfija, gan romāns sērijā "Es esmu..." Par romāna "Mežakaija" Osvalds Zebris stāsta Kultūras rondo. Romāna fragmenti skan arī Radio mazajā lasītavā.  

Stāsta režisora Pētera Pētersona meita, tulkotāja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone Tā bija egle, kas atradās pie mūsu vasarnīcas Jaundubultos, jūras pusē, kur Pētersons visu 1971. gada vasaru un vēl rudens sākumā strādāja pie Aleksandra Čaka dzejas, poēmu un stāstu dramatizēšanas, lai izveidotu dzejas drāmu “Spēlē, Spēlmani!”. Jūrmalā nekad pirms tam vai pēc tam šo putnu netikām redzējuši. Vienīgais izskaidrojums bija tāds, ka pūce esot bijusi arī Čakam simboliski zīmīgs putns un dzejnieka bērēs esot sēdējusi kokā netālu no kapa. Izrāde “Spēlē Spēlmani!” kļuva par vienu no visu laiku leģendārākajām latviešu teātra izrādēm un tika spēlēta 16 sezonas. Grūti pateikt, kas tieši cilvēkus tā valdzināja šajā izrādē, jo tur bija sakausēts tik daudz – Čaka paša fenomens, atmodinātā pirmskara Rīgas gaisotne, izcils ansamblis, tēlu plastika, Imanta Skrastiņa brīnumainā pārtapšana par dzejnieku izrādes centrā un viņa suģestējošā balss, Imanta Kalniņa aranžētā un komponētā mūzika un Latviešu strēlnieku traģika un varonība, atzīšanās mīlestībā Latvijai, izrādes noslēgumā dziedot pazīstamo dziesmu ar Čaka vārsmām “Miglā asaro logs…” Kaut gan “Spēlē, Spēlmani!” ir ļoti viengabalaina, un tā ir pati slavenākā no Pētersona veidotajām izrādēm, pats režisors izrādes tapšanas laikā bija nule kā atguvies no vairākiem traģiskiem pavērsieniem savā dzīvē. 1970. gada nogalē viņam ir jāaiziet no Dailes teātra un viņš iekrīt bezcerīgumā. Roku pastiepj Rakstnieku savienība, uzaicinot viņu kļūt par drāmas konsultantu. Viņš sāk darbu, 1971. gada marta beigās dodas komandējumā uz Gruziju, bet tur pārsteidz nelāga vēsts – slimnīcā ievietots vienpadsmit gadus vecais dēls Uģis. Patiesība bija vēl ļaunāka - Uģis, mans brālis smagi cieš ugunsgrēkā un iet bojā. Pētersons iekrīt dziļā depresijā, faktiski zaudē darbaspējas un neiziet no mājas. Taču tās vasaras sākumā Pētersonu Jaundubultos apciemo Imants Ziedonis un mēģina pierunāt ķerties pie Čaka dzejas dramatizējuma. Man vēl ir saglabājusies A4 izmēra lapa, uz kuras Ziedonis savā arhitektam līdzīgajā rokrakstā ir īsi ieskicējis iecerētās izrādes būtību. Viņi vairākkārt tiekas un runā par to, līdz beidzot Pētersons vasarā ķeras pie darba, un jau rudens pusē Jaunatnes teātra vadība - direktors Gudzuks un galvenais režisors Šapiro augstsirdīgi piekrīt, ka izrādi varēs veidot viņu teātrī. Top vēstule Kultūras ministrijai, kurā Pētersons un Ziedonis ar apslēptu ironisku smīnu sola, ka atspoguļos Čaka dzejā atrodamo kritisko skatu uz pirmskara Latvijas sabiedrības izkurtušo morāli un visādi citādi atsegs Latvijas buržuāzisko pagātni, ar kuru nespēja samierināties Čaka radītais dzejnieka tēls. Liktenis šoreiz ir labvēlīgs Pētersonam un Čakam, un izrāde bauda gan kritikas, gan publikas mīlestību, un vēlāk tiek ierakstīta Latvijas Kultūras kanonā. Bet Pētersona dzīvē tā nav vienīgā liktenīgā sakritība, kas saista viņu ar Čaku. Abi bija pazīstami, Čakam vēl dzīvam esot. Pētersona dzīvesbiedre Eleonora, saukta Nora, pēckara gados strādāja Valodas un literatūras institūtā, kur tolaik strādāja arī Milda Grīnfelde. Abas satuvinās, un, tā kā Milda draudzējas ar Aleksandru Čaku, abi pāri reizēm kopā iziet vakaros pilsētā vai apsēžas kādā lokālā. Milda tobrīd ar abiem bērniem ir iemitināta dzīvoklī Brīvības un Ģertrūdes ielas stūrī, ēkas sestajā stāva, kur pirms tam atradusies Voldemāra Tones darbnīca. Tobrīd bija neiespējami paredzēt, ka no 1961. gada šis pats dzīvoklis kļūs par Pētersonu ģimenes mājvietu, un Pētersons tur izveidos savu slaveno divstāvīgo bibliotēku. Taču atgriezīsimies 1950. gadā. Ir februāris un ārā valda liels sals. Čaks ir apaukstējies, jo viņa Lāčplēša ielas dzīvoklī ir atslēgta apkure. Tāpēc viņš meklē palīdzību pie Mildas Grīnfeldes. Viņš sirgst arī ar sirds nepietiekamību, un, uzkāpis līdz sestajam stāvam, viņš pavisam zaudē spēkus. Dzejnieks tiek noguldīts lielākajā no Mildas Grīnfeldes divām istabām, pie viņa tiek izsaukts ārsts. Tā ir trešdiena. Bet divas nedēļas pēc tam, tieši trešdienā, Čaks šajā dzīvoklī tiek aizsaukts mūžībā. To man stāstīja mamma, un, kaut gan bērnībā tam nepievērsu lielu uzmanību, atceros, ka viņa teica, ka, Čakam aizejot, devusies Mildu mierināt, un viņas noguldījušas dzejnieku lielākajā telpā, Tones bijušajā darbnīcā pie atvērta balkona. Tur arī vāķējušas viņu līdz bēru dienai. Vēlāk uzaicināju ciemos Mildas meitu Ievu Postu, un viņa man parādīja, kur tieši bija atradusies dzejnieka gulta šajās pirmsnāves nedēļās. Mildas ģimene tolaik izmantoja tikai divas istabas, - trešajā vēl atradās Tones darbnīcas mēbeles un iekārta. Tā Pētersona un Čaka likteņi ir nesaraujami savijušies. Un abus vieno zināma traģikas un drāmas pieskaņa viņu dzīvēs. Bet man, pašlaik tur dzīvojot, ir sajūta, ka visi aizgājēji, kas šajā dzīvoklī šķīrušies no dzīves, mani mazliet sargā, arī Aleksandrs Čaks.      

Kādu mūziku klausījusies Aspazija, Rūdolfs Blaumanis vai Ojārs Vācietis? Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā tagad sadaļā “Personības” ir jauna tēma „Personības klausās”, kas gan ar interneta vietnē Spotify vai Youtube izveidota mūzikas ierakstu saraksta, gan muzejnieku sniegto komentāru palīdzību aicina izzināt un iepazīt rakstnieku muzikālo gaumi.

Mēbeles un cilvēki – šo mēbeļu radītāji, lietotāji un pat tādi cilvēki, kuri šā vai tā paši mēdz pārtapt par mēbelēm – ir šī raidījuma fokusā. Šoreiz mēbeļu tematiku aplūkojam no cita skatu punkta nekā bieži ikdienā pierasts to darīt. No vienas puses esam raduši mēbeli vērtēt pēc formas un funkcijas, dāžādām utilitārām īpašībām. Taču savā mēbeles dzīves laikā tās iemanto arī citas īpašības, un daudzas no tām pirmajā acu uzmetienā nav viegli saskatāmas. Laika gaitā tās iemieso dažādus slēptus, nereti par mums – mēbeļu lietotājiem – pat nodevīgus vēstījumus. Lai palūkotos uz mēbelēm no cita skatu punktā, šajā raidījumā ņemam talkā filozofijas palīdzību. Par sarunas mugurkaulu izvēlēta grāmata, kas tiecas šķetināt dažādu filozofisku domu pavedienus par un ap mēbelēm. Šīs grāmatas ievadā ir kāds zīmīgs citāts: "Tiklīdz ir parādījušās mēbeles, uz skatuves beidzot var triumfāli uznākt mēbeļu filozofs." Tāpēc šajā raidījumā par mēbeļu slēpto dabu un mēbelīgumu stāsta filozofs un rakstnieks, aplūkotās grāmatas "Mēbeļu filozofija" autors Ainārs Kamoliņš.

Stāsta Dace Kaukule no Aspazijas mājas Dubultos Kāre pēc skaistām kleitām mazajai Elzai Rozenbergai, kas vēlāk kļuva par visu apbrīnoto dzejnieci Aspaziju parādījās jau agrā bērnībā. Savās atmiņās Aspazija  raksta, ka meitenes skaistās drēbes viņai šķitušas kā dzīvas puķes. Viņa ar ļoti kārojusi tāda kļūt, revidējot mammas skapi: “Sevišķi man patika kāda lillā kleita ar pagaru šlepi. Apģērbusi lillā kleitu, es būtu kā garalapotais īriss ar zelta bārkstu kronīti vidū, bet māmiņa man neļāva pārvērsties par puķi”. Aspazijas dienasgrāmatā bieži vien ir piezīmes par tērpiem. Jaunībā Elzai Rozenbergai pašai jāsēž pie šujmašīnas, lai tiktu pie skaistām kleitām, bet pēc ierašanās Rīgā, Elzai drēbes palīdzēja šūt aktrises - māsas Olga un Marija Ezerlaukas.  Rainim bija grūti samierināties ar Aspazijas tēriņiem par tērpiem. Esot trimdā Pleskavā, viņš 1899.gadā Aspazijai pārmet štāšu šūšanu pie māsām, kas prasot pārāk daudz naudas: “Tu pasūti pie viņām sarkanu blūzi par 6 rubļiem, kur Pleskavā Tu tādu varēji nopirkt pat 3 rubļiem. Kā ir ar kleitu? Ja Tu tagad liec sev šūt kleitiņu melnās vietā, kuru Tu vairs nekādi nevari ilgāk valkāt, tad ej pie citas šuvējas vai nopērc gatavu.” Dzejnieces tērpi kļūst arvien ekstravagantāki. Vislielāko publikas sajūsmu  izraisa viņas melnā ar mežģīņu ziediņiem izšūtā kleita lugas “Sidraba šķidrauts” pirmizrādē 1905.gada janvārī. Rainim gan ir bažas, kā dzejniece tādā tērpā iederēsies strādnieku teātrī, bet publika ir sajūsmā gan par lugu, gan par skaisto Aspaziju.  Leģendārs jau kļuvis stāsts par to, kā  bēgot no Latvijas 1905.gada nogalē uz Šveici, dzejniece tomēr atrada laiku, lai vēl papildinātu savu garderobi ar ceļojuma kostīmu, cepuri un somu. Trimdā gan pucēšanās ir sarežģīta, bet, kad Aspazija dodas uz Cīrihi ārstēties, pirmās lietas, ko viņa lūdz Rainim no Kastaņolas atsūt  ir papildu drēbes un matu ķemmes. Atgriežoties Latvijā,  dzejniecei  joprojām patīk doties uz veikaliem iepirkties, bet Rainis dusmojas un viņa bieži vien komisijas veikalos iegādātās lietas uzdāvina draugiem. Taču sabiedrība nemitīgi turpina vērtē dzejnieces izskatu. Te daži citāti no tā laika dzeltenā preses izdevuma “Aizkulises”. No 1925.gadā publicētajām rindām par Rakstnieku vakaru Dailes teātrī: “Aspazija sarkanā samta kleitā ar zelta “tutiņām” gar apakšu, “pieklājīgu” dekoltē, īsām rociņām  un garu, mirdzošu kā liesma, kreļļu virteni pār krūtīm.” Mazāk glaimojošs teksts par pēcpusdienas tējas dzeršanu Rīgas pilī 1927. gada janvārī: “Lielu sensāciju sacēla Aspazijas oriģinālā kleita: pelēki rūtaina, melnām strīpām, pusīsas piedurknes, kuras jau sen aizmirstas. Kleita apakšā izrotāta sudraba spicēm un vēl pelēkas zeķes ar melnām strīpām. Frizūra tāda, kā, kādu nesāja mūsu vecmāmiņas, klāt tikai liela briljantu ķemme. Kopiespaids “debešķīgs”. Bet simpātiskā Aspazija ar mīļu bērnišķīgu smaidu apskatīja augsto sabiedrību, lai madāmas runā.”  (Aspazijai ir bieži jāiziet sabiedrībā. Tas viņai vairs nesagādā agrāko prieku,  un vēstulē draudzenei no Jaunās strāvas laikiem Lidijai Zariņai - Lācei dzejniece 1928.gada augustā  raksta: “Šejienes dzīve ir nejēdzīga. Iekš kā tad pastāv mūsu modernība? Traka uzdzīve un greznība. Lielās dāmas pastellē tikai no Parīzes drēbes un greznumus, un tas iet simttūkstošos. Un tad nāk rauts pēc rauta, balle pēc balles. Uz katru vajag citādu tualeti un dārgu, citādi tu neesi moderns.”) Tā laika notikušo baļļu fotouzņēmumos arī Aspaziju nevar atrast vienā tērpā. Lai gan fotogrāfijas ir melnbaltas, nojaušams, ka lielākoties svinīgajos pasākumos viņa devusi priekšroku tumšas krāsas apģērbam. Taču dzejnieces atmiņās ir ieraksts par kleitu, kas šūta Rainim par prieku dzejnieka pēdējā vasarā 1929.gadā: “Rainis jutās tik spirgts un laimīgs, kā senās, mīļās dienās. Man bija glīti jāģērbjas, ko viņš ļoti mīlēja un ko es, aizņemta no māju darbiem un aiz dažādiem sarūgtinājumiem, biju gluži atmetusi. Sevišķi viņš mīlēja gaišzilu krāsu, un tad es arī tādu kleitu sev pasūtīju.” 1933.gadā pārceļoties uz Dubultiem dzejnieces garderobe acīmredzot nav maza. Uz Jūrmalu 1934.gadā uzaicinātais notārs Kristaps Bambergs, stingri uzskaitot visas lietas Aspazijas mājā,  sarakstā ir iekļāvis divus drēbju skapjus, no kuriem viens, kas atradies Aspazijas guļamistabā bijis 2 metrus augsts un 180 centimetrus plats. Visticamāk tur bija daudz vietas kleitām, blūzēm, svārkiem, kas  beigu beigās kļuva par dzejnieces iztikas avotu skarbajos kara gados. Dubultu ģimnāzijas skolotāja Avena atmiņas: “Dzīve kļuva arvien grūtāka. Ar noteiktajām pārtikas devām bija jādzīvo pusbadā. Drīz vien  dzejnieces labākie apģērba gabali tika pārdoti vai iemainīti… Jo pret apģērbu gabaliem no zvejniekiem varēja dabūt zivis. Tā Aspazijas garderobe nokļuva pie zvejnieku sievām. Tolaik ne vienu reizi vien man likās, ka pa ielu pretī nāk Aspazija, bet tā bija zvejnieka sieva dzejnieces drēbēs…” To savās atmiņās apliecina arī talseniece Vallija Jankevica, kura pēc Aspazijas nāves vēl tikusies ar mājkalpotāju Anniņu. Viņa, stāstot par dzejnieces pēdējām dienām teikusi, ka Aspazija vēl pēdējo reizi  pārskatījusi savu skapi, lai izlemtu, kuras no atlikušajām drēbēm iedāvināt  mājkalpotājai, tuvojoties gada nogales svētku laikam.  Pie Aspazijas Dubultos dzīvoja viņas brāļameita Virēna Rozenberga. Ir zināms, ka dzejnieces kleitas tika pāršūtas arī  viņas vajadzībām. Tāpēc ne Aspazijas kleitas, ne blūzes vai svārki  nav redzamas ne pie mums - Aspazijas mājā Dubultos, ne Raiņa un Aspazijas  mājā Rīgā, ne Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros. Raiņa un Aspazijas pētniece Astrīda Cīrule neatceras nevienu gadījumu, ka kāda no vietējām jūrmalnieku ģimenēm būtu kādu Aspazijas kleitu nesusi uz muzeju. Mums gan pavisam nesen  kāda muzeja apmeklētāja stāstīja, ka pēc mātes nostāstiem svārki, kas glabājoties viņas mājā, savulaik piederējuši Aspazijai. Svārku īpašniece solīja tos kādu dienu ienest un parādīt. Bet nu drēbēm ir grūti ar to pierādīšanu. Kad stāstīju par šo gadījumu Cīrules kundzei, viņa smejoties atteica, ka tad,  ja tie svārki tiešām tiks atnesti, tad varam  sēdēt tiem apkārt, ilgi lūkoties un tad uz balsošanu  - ir mums vismaz viens Aspazijas tērps saglabājies vai ne?

Literatūrzinātnieks, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs Apzīmējums "ģeniālais latviešu rakstnieku pāris", attiecinot to uz Aspaziju un Rūdolfu Blaumani, pieder vācbaltiešu dzejniekam Viktoram fon Andrejanovam, kurš 1895. gadā publicēja rakstu par latviešu literatūru laikrakstā "Berliner Tageblatt". Aspazija jau bija satikusies ar Raini, tobrīd laikraksta "Dienas Lapa" redaktoru, taču rakstniecībā Raiņa vārds vēl nebija izskanējis. Savukārt Aspazijas un Blaumaņa talants bija ievērots, un viens no pirmajiem to uzsvēra tieši Andrejanovs. Jau 1893. gada pavasarī viņš bija publicējis veltījumu dzejā "Rūdolfam Blaumanim" (An Rudolf Blaumann), iesakot rakstnieka­m domāt par vēl plašākiem, pravietiskiem mākslas mērogiem. Blaumanis arī Aspaziju ieveda Viktora fon Andrejanova salonā. 1895. gadā, kad Andrejanovs ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Vācijā, apcerēs par latviešu literatūru viņš abus rakstniekus izcēla īpaši. Aspazija un Rūdolfs Blaumanis iepazinās 19. gadsimta 90. gadu pirmajā pusē, laikā, kad viņi abi bija cieši saistīti ar Rīgas Latviešu biedrību un tās atbalstīto Rīgas Latviešu teātri. Blaumanis 1893. gada rudenī apmeklēja savas lugas "Pazudušais dēls" mēģinājumus Pētera Ozoliņa režijā, un teātrī sastapās ar Aspaziju, kuru gan nemaz neievēroja, jo tobrīd vēl nepazina. Uzzinājis par šo alošanos, Blaumanis steidzās pārpratumu labot. Izrādījās, ka viņi ar Aspaziju ir apmetušies vienā un tajā pašā namā Dzirnavu un (tagadējās) Krišjāņa Valdemāra ielas stūrī, kur Blaumanis īrēja istabu, savukārt Aspazija dzīvoja kopā ar aktrisēm, māsām Olgu un Mariju Ezerlaukām. Viņu dzīvoklī arī notika abu rakstnieku pirmā tikšanās un garāka saruna, kādas vēlākajos gados kļuva visai regulāras. Aspazija jau krietni iepriekš, 1888. gadā, Rīgas Latviešu teātrim bija iesūtījusi lugu "Atriebēja", kas tā arī netika uzvesta cenzūras aizlieguma dēļ. No teātra skatuves Aspazijas rakstītais pirmo reizi izskanēja divas dienas pēc Blaumaņa lugas "Pazudušais dēls" pirmizrādes. 1893. gada 9. novembrī tika atzīmēta Rīgas Latviešu teātra divdesmit piecu gadu jubileja, un sacerēt šī sarīkojuma prologu bija uzticēts tieši Aspazijai. Viņas rakstītā spožums pārsteidza un apbūra skatītājus. To bez šaubīšanās uzsvēra arī Blaumanis, kurš rakstīja: "Nekad agrāk – atskaitot [Šekspīra] "Vasaras nakts sapņa" izrādi – no latviešu teātra skatuves nav skanējuši tik daiļskanīgi, cildena patosa spārnoti un skaistu tēlu un domu pārpilni panti! Mēs domājam, ka neierindosimies viltus praviešu skaitā, pareģodami jau šodien, ka šī dzejniece aicināta nākotnē radīt nozīmīgus darbus!" Divus mēnešus vēlāk, 1894. gada 19. janvārī, notika Aspazijas lugas "Vaidelote" pirmizrāde, par kuru Blaumanis vēstulē Andrievam Niedram rakstīja, ka to pavadījuši “nedzirdēti panākumi". Nākamajā, 1895. gadā, laikrakstā "Dienas Lapa" risinājās dialogs dzejā starp Aspaziju un Blaumani par dzejnieka uzdevumiem. Netiešas atskaņas no tā jūtamas arī 1899. gadā, kad Blaumanis Aspazijai kā dāvanu Ziemassvētkos pasniedza savu un Andrieva Niedras kopīgi veidoto dzejas krājumu "Ceļa malā" ar ierakstu: "Elzai Pliekšan. Gefühl ist alles..." ("Jūtas ir viss"). Šis ieraksts atklāj arī Blaumaņa darbos, tostarp īsi pirms tam godalgotajā novelē "Purva bridējs" svarīgu tēmu, un ir tapis laikā, kad Aspazija kopā ar Blaumani strādāja Pētera Zālīša vadītajos izdevumos – laikrakstā "Dienas Lapa" un "Mājas Viesis", kā arī "Mājas Viesa Mēnešrakstā". 1901. gadā Blaumanis no darba Zālīša izdevumos aizgāja, tomēr jau drīz aicināja Aspaziju iesūtīt darbus laikrakstam “Pēterburgas Avīzes”, kurā bija sācis strādāt. Aspazijas dzejolis publicēts jau šī laikraksta parauga numurā. Pēterburgā Blaumanis rūpējās arī par Aspazijas lugas “Vaidelote” izrādīšanu 1902. gadā. Savukārt 1904. gadā, viesodamies pie Raiņa un Aspazijas Jelgavā, Blaumanis noklausījās dzejas drāmas "Sidraba šķidrauts" pirmos trīs cēlienus autores lasījumā, būdams patiesā sajūsmā par lugu. Aspazijai rakstītā vēstulē Blaumanis uzsvēra: "Latviešu dramatiķu kronis Jums šim brīžam galvā." "Sidraba šķidrauta" izrādē Jaunajā Latviešu teātrī Rīgā 1905. gada sākumā, apbrīnodams dzejnieces melno, ar mežģīņu ziediem nošūto kleitu (par kuru Rainis ir bijis samulsis), Blaumanis esot izsaucies: "Jūs jau, Pliekšān kundze, izskatāties kā īsta zvaigžņu karaliene!" Savukārt šī paša gada 24. aprīlī viņai veltītā sarīkojumā Jelgavā Aspazija lasīja savu agrāk sarakstīto dzejoli "Rūdolfam Blaumanim", tā vēlreiz uzsverot saikni abu autoru starpā. Attiecības ar Blaumani dzejniecei saglabājās visai ciešas līdz pat Aspazijas un Raiņa bēgļu gaitām un trimdai Šveicē pēc 1905. gada revolūcijas sagrāves. 

Romāna “Ošu gatve” autoru – rakstnieku Bruno Saulīti viņa simtajā dzimšanas dienā pieminām kopā ar rakstnieka meitu, teātra kritiķi Gundegu Saulīti un krustmeitu, teātra vēsturnieci Ritu Rotkali.

"Prozas lasījumi" norisināsies no 5. līdz 11. decembrim ar caurvijas motīvu patvertne, patversme, slēptuve. Kultūras rondo saruna par "Prozas lasījumu" programmu, būtību un šīs dienas kontekstiem. Studijā projekta vadītāja Ilze Ļaksa-Timinska, rakstniece Dace Vīgante un Rakstnieku savienības priekšsēdis Arno Jundze. Rakstniece Dace Vīgante atzīst, ka dalība "Prozas lasījumos" viņai ir ļoti būtiska. "Tas ir ļoti nozīmīgi, jo es ienācu literatūrā būtībā caur "Prozas lasījumu" konkursu pirms septiņiem gadiem," atklāj Dace Vīgante. "Prozas lasījumiem bija 25 gadu jubileja un šajā festivālā tika izsludināts konkurss, kur varēja pieteikties jebkurš. Es arī aizsūtīju savu darbu. Liels bija mans pārsteigums, ka viens no uzvarētājiem bija arī mans darbs. Lielākais labums visā bija, ka žūrija lasīja darbus anonīmi, tie nebija parakstīti. Tas bija ļoti motivējoši." "Arī pēc vairākiem gadiem, kad tev ir iznākušas dažas grāmatiņas, ir ļoti dricelīgi piedalīties konkursā un arī tikt uz "Prozas lasījumu" skatuves," vērtē Dace Vīgante. Viņa ir gandarīta, ka jaunie autori, kuri mācās varēs šogad pat trīs dienas piedalīties pasākumos. Par programmu, kura pieejama internetā, plašāk stāsta Ilze Ļaksa-Timinska un Arno Jundze. Viņš arī aicina reģionos rīkot savus "Prozas lasījumus" un Rakstnieku savienība palīdzēs sazināties ar autoriem. Lasījumu ietvaros ir iespēja redzēt un dzirdēt pašu svaigāko, aktuālāko, kas šobrīd top, nesen ir tapis Latvijas literatūrā. Analizējot kārtējos “Prozas lasījumus”, literatūras vērotāji un kritiķi parasti identificē aktuālākos procesus un vēsmas, kas interesē rakstniekus. Festivāla tekstu tēmas un formas, autoru diskusijas un replikas veido plašāku stāstu par to, kas notiek Latvijas literatūrā un to, kādas grāmatas varētu būt gaidāmas tuvākajā laikā. ​Šī gada festivāla tēma ir “Patvertne, patversme, slēptuve”. 2022. gadā Eiropa dzīvo situācijā, kad slēptuves jēdzienu aktualizē karš, pandēmija, inflācija, sankcijas. Patvērums bumbu patvertnē vai bēgļu patversmē – tas, kas vēl nesen šķita spēle vai motīvs asa sižeta filmai, nu ir kļuvis par nopietnību. Vai iespējams aizbēgt, vai iespējams patverties? Vai slēpšanās garantē drošību?

Lindas Šmites biogrāfiskais romāns "Valdis. Ne tikai Staburaga bērns" atklāj Valdi, īstā vārdā Voldemāru Zālīti, arī kā izcilu pedagogu, tulkotāju, sabiedrisko darbinieku. Un arī kā cilvēku - patriarhālās sabiedrības un lauku dzīves kārtības apjūsmotāju, nacionālpatriotu un greizsirdīgu literātu ar dzejnieka ambīcijām. Lindas Šmites nesen iznākušais romāns “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns” savā ziņā turpina darbu, ko aizsākusi rakstniece Inguna Bauere – iepazīstina mūs no jauna ar Latvijas pirmās Atmodas darbiniekiem. Personībām, kuras pazīstam vārda pēc, reizēm arī pēc viņu paveiktajiem darbiem. Lindas Šmites romānā pienācis laiks iepazīt Valdi – īstā vārdā Voldemāru Zālīti, no cilvēcisko vājību un arī uzvaru puses, kā Raiņa, Plūdoņa, arī Pētera Stučkas laikabiedru. Rīgas Latviešu biedrības bibliotekārs un runasvīrs, Rīgas pilsētas skolu valdes loceklis, Latvijas skautu organizācijas līdzdibinātājs, Jaunatnes Sarkanā Krusta himnas latviskā teksta autors. Savas pedagoga darbības dēļ visbiežāk saistīts ar Rīgu, “Staburaga bērni” par Valdi liek domāt kā par Daugavas apdziedātāju. Rakstniece, jau 17 grāmatu autore Linda Šmite Voldemāru Zālīti kā savējo izjutusi paraugoties uz viņu no Zālīšu dzimtas izcelsmes vietas -  Sausnējas. “1874. gada Jurģu diena, brīnumsilta un spirdzinoša, iegriezusies pret vakaru. Vieglais dienvidu vējš pieplacis zemei, vairs nekustina jaunās, vāri zaļās koku lapas. Šodien gana aijāts un glāstīts, tas nodomā un pilnā mierā liekas pie zemes, pārklājot to kā ar vieglu šķidrautu. Tikai divi mantām piekrauti vezumi un divas labi koptas gotiņas reizē ar četrām aitām aizvien vēl turas ilgajā gājienā, ko, uz dobuļaina paegļu spieķa balstīdamies, vada Vīgantes nu jau izbijušais dārznieks.  Juris un Made Zālīši aiziet no vietas, kur lielkungam kalpojuši vairāk nekā 8 gadus. Aiziet Vīgantes muižas dārza meistars un viņa sieva, muižas modere, un divi no viņu četriem bērniem”. Tā sākas Lindas Šmites sarakstītais “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns” .  Latvijas Radio arhīvā glabājas 1984. gadā tapis “Staburaga bērnu” radio iestudējums, tajā teicēja ir aktrise Vera Singajevska, puikas - Raimonds Gruntiņš un Edgars Siliņš, mūzikas autore Elga Īgenberga. “Ja ne šonakt, tad nekad! Ja nerīkosies tagad, patiešām izgaisīs, paliks Daugavas dzelmē tā patiesība un tas īstums, kas sadzīvots mūža agrīnajās dienās. […] Un Janks. Arī viņš visur līdzās – pagalam paļāvīgs un pasauli iepazīt alkstošs. Valdis savā vecpuiša istabā dedz gaišu guni un sēstas pie darba galda.” Vēl viens fragments no romāna “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns”. Interesanti, ka atgriešanās Daugavas pakrastē un bērnu draudzībā notikusi, kā rakstniece Linda Šmite to romānā tēlo – pilsētas tukšumā, krēslas vakaru tumsā, un vientulībā. Lindas Šmites romāns man atklāja daudz jauna. Pirmkārt jau, un to es līdz šim nebiju aptvērusi, viena no Rīgas skolēnu iekārojamākajām sākumskolām, Valda Zālīša 1. pamatskola, kas atrodas pašā Rīgas centrā, tagadējā Oskara Kalpaka bulvārī, viņa vārdā nosaukta kāda konkrēta iemesla dēļ. Proti – Valdis Zālītis bija šīs skolas, tolaik – Rīgas pilsētas savienotās elementārskolas – skolotājs un skolas pārzinis ceturtdaļgadsimtu – no 1902. līdz 1927. gadam. Valda dzīves laikā iznākušo darbu vidū bez ceļojumu apraksta “Kurzemīte”, dzīves un dabas apraksta “Staburaga bērni”, diviem dzejas krājumiem -  “Sirdsdomas” un “Ziedu pārslas ilgu ceļmalā”, pēc viņa paša domām, viņa mūža darbs ir romāns dzejā “Juris Brasa, gāršas dēls un mantinieks”. Romāns tapa gandrīz desmit gadus, un, līdzīgi kā “Staburaga bērni”, arī šoreiz pie lauku dzīves tēlojuma Voldemārs Zālītis ķeras laikā, kad vārda tiešā nozīmē ir atrauts no savas zemes, atrodoties Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās Tērbatā, kur nodibina latviešu skolu bēgļu bērniem. “Staburaga bērnus” Valdis pats uzskata par jaunības darbu, kamēr “Juris Brasa, gāršas dēls un mantinieks”, pēc viņa domām, ir viņa dzejnieka varēšanas apliecinājums, mūža pieredzes kvintesence un mantojums nākamajām paaudzēm. Valdim jeb Voldemāram Zālītim, kāds viņš atklājas Lindas Šmites romānā “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns”, ticis paradoksāls liktenis. Viņš ir izcils pedagogs, ko, starp citu, var sajust jau “Staburaga bērnos”, Janka un Mārča dialogos. Viņš jāpiemin arī kā tulkotājs, tieši Valdis pirmais iztulkoja Maksima Gorkija darbus, tulkojis arī Čehovu un Merimē. Nozīmīgs sava laika skolu politikas veidotājs, gudrs cīnītājs pret cara laika pārkrievošanas politiku. Plašais darbības lauks liecina par enciklopēdiski zināšanu, ārkārtēju darbaspēju vīru. Skolotāju arī plašākā nozīmē, savas tautas ideālu sarakstītāju, kas palikuši episkajā darbā, ar diemžēl neatgrieztām lappusēm “Juris Brasa, gāršas dēls un mantinieks.” Bet nākamo paaudžu atmiņā viņš palicis kā Staburaga bērns, ar darbu, kas tapis kā pretsvars sarežģītajam laikam un ikdienas darbam, otrpus mūža laikā iemantotajām zināšanāmun pieredzes.

"Klasikā" tiekamies ar Ventspilī gaidāmā koncerta "Atgriešanās Venstpilī" un Jelgavas Mūzikas vidusskolas jubilejas koncerta "100+1" māksliniecisko vadītāju Aigaru Meri, lai runātu par atkalsastapšanos ar kādreizējiem audzēkņiem, tradīciju nozīmi un jaundarbu pasūtināšanu. *** Jelgavas Mūzikas vidusskola jau sagaidījusi savus 100, kam klāt nācis jauns gads ar skatu nākotnē. Tāpēc Jelgavas Kultūras namā 14. oktobrī pulksten 18 norisināsies Jelgavas Mūzikas vidusskolas simtgades jubilejas koncerts "100+1". Pēc svinīgās uzrunas un apsveikumiem, kas Jelgavas Kultūras nama foajē gaidāmi pulksten 17, plkst.18:00 ikviens skolas absolvents, skolotājs, kā arī citi interesenti ir aicināti uz koncertu trijās daļās. Koncerta pirmajā daļā Jelgavas Mūzikas vidusskolas audzēkņi atskaņos jaundarbus, kuri veltīti skolas simtgadei.Tika uzrunāti komponisti, kuru dzīve ir saistīta ar Jelgavu. Katram saikne ar pilsētu ir citādāka, tomēr Jelgavā nodzīvotais periods ir veidojis viņu muzikālo pašportretu. Jaundarbi ietērpti komponistu Alvila Altmaņa, Līgas Celmas-Kursietes un Anitas Miezes radītajās skaņās un izcilās latviešu literātes Aspazijas dzejā. Otrajā daļā dzirdēsiet Jelgavas Mūzikas vidusskolas absolventus - Maksimu Beitānu (čells), Juri Žvikovu (klavieres), Edmundu Altmani (klarnete), Ainaru Šablovski (saksofons), Konstantīnu Paturski (vijole), Endiju Rožkalnu (ģitāra) un Aigaru Reini (ērģeles). Savukārt koncerta trešajā daļā uz galvu reibinošu ceļojumu džeza mūzikas pasaulē, aicinās pēdējos 30 gados Jelgavas Mūzikas vidusskolu absolvējušie un bigbendā izaugušie mūziķi. Ar viņiem kopā muzicēs Jelgavas bigbends Raita Ašmaņa vadībā un Jelgavas kamerorķestris Aigara Meri vadībā. *** 12. oktobrī 19.00 koncertzālē “Latvija” izskanēs par tradīciju kļuvušais koncertcikls “Atgriešanās Ventspilī”. Pirms koncerta tiks pasniegta Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas domes balva “Sudraba tintnīca”. Šī būs jau septītā reize, kad pilsētā atgriežas kāds Ventspils Mūzikas vidusskolas absolvents. Šoreiz uzmanības centrā Andra Puziņa audzēkne altiste Ance Lipste, kas kopā ar Ventspils kamerorķestri spēlēs angļu komponista Bendžamina Britena skaņdarbu “Lachrymae” Op. 48a. Skaņdarbs rakstīts altam un klavierēm variāciju formā kā refleksijas par kādu angļu renesanses laika komponista Džona Dovlanda dziesmu, savukārt pārlikumu stīgu orķestrim, kas būs dzirdams šajā koncertā, Britens izveido dzīves pēdējā gadā. Koncertā, godinot komponistu Pēteri Butānu 80 gadu jubilejā, izskanēs sešas 2005. gadā tapušās “Mīlestības dziesmas” ar Friča Bārdas dzeju un Divertisments vijolei, stīgu orķestrim un sitaminstrumentiem “Brīvdienu mūzika”, kas 2008. gadā bijis visvairāk atskaņotais latviešu klasiskās mūzikas skaņdarbs. Koncertā piedalīsies Ance Lipste (alts), Zane Volberga (klavieres), Inita Āboliņa (akordeons), Ivars Ozols (kontrabass), Gidons Grīnbergs (vijole), Rihards Millers (balss), Ginta Rūse (balss), kā arī Ventspils kamerorķestris un jauktais koris “Ventspils” diriģenta un koncertcikla “Atgriešanās Ventspilī” tradīcijas iedzīvinātāja Aigara Meri vadībā. Priekšnesumus papildinās muzikoloģes Lienes Jakovļevas stāstījums. Tāpat koncertā tiks pasniegta Ventspils pilsētas domes un Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas balva “Sudraba tintnīca”, ko reizi divos gados piešķir tieši par Rakstnieku un tulkotāju mājā radītajiem labākajiem darbiem dzejā, prozā un tulkošanā.

Mākslinieku apvienība "Orbīta" sērijā "Orbītas bibliotēka" laidusi klajā literatūrkritiķa un rakstnieka Gunta Bereļa grāmatu "...rakstīt…". Kultūras rondo saruna ar grāmatas autoru. Grāmatu "... rakstīt..." Guntis Berelis iecerēja, kā pamatīgu pretargumentu bezgala daudzajiem apcerējumiem ar nosaukumu "Kā uzrakstīt ģeniālu romānu" un tamlīdzīgi, pēc kuru izlasīšanas ģeniālu romānu nesarakstīs pat visģeniālākais prozists. Taču grāmata "…rakstīt..." nav nedz mācību grāmata, nedz lekciju apkopojums, nedz pamācība pēc principa "kā uzrakstīt". Būtiskākais jautājums - kāpēc jums ienāca prātā rakstīt šādu grāmatu? Guntis Berelis: Tas vispār tāds garš un sarežģīts stāsts, kas sākās vismaz pirms padsmit gadiem, kad man pirmoreiz piedāvāja kļūt par Literārās akadēmijas Prozas meistardarbnīcas vadītāju. Nu gandrīz vai loģiski, ka es sameklēju kādas rakstīt mācību grāmatas, kuras nebiju lasījis, nebija iepazinies ar viņām. Apmēram tādas, kā sarakstīju ģeniālu romānu, kā sarakstīt bestsellers 30 dienās un tā tālāk. Pāršķirstīju viņas un sapratu, ka no viņām es varu paņemt absolūtu un pliku neko. Tās grāmatas ir pilnīgi bezjēdzīgas. No viņām rakstīt iemācieties nevar, gluži pretēji, viņas drīzāk tam jaunajam censonim var kaitēt. Un gandrīz vai visas viņas ir reducējamas uz vienu un to pašu jomu, to pašu, kuru pirms daudziem pamatskolā mani iedzina galvā latviešu valodas skolotāja, ka sacerējums, lūk, ir tāds darbs, kuram ir ievads, iztirzājums un nobeigums. Vairāk nekā nevajag zināt.  Es mazliet, protams, visu hiperbolizēju. Tās grāmatas gluži bezjēdzīgas nav, un tie cilvēki, kas viņus rakstījuši, arī nav muļķi. Bet loģiski, ka man radās jautājums, vai tad tas muļķis esmu es, kas šos gudros cilvēkus, kas neapšaubāmi ar labiem nolūkiem ir rakstījuši rakstītmācību grāmatas, ka es viņus uzskatu par muļķiem.  Lietas būtība jau pēc laiciņa izrādījās pavisam cita. Būtībā visas šīs grāmatas rakstniecību, tātad radošo procesu uzskatu kā tādu tehnisku uzdevumu - kaut ko līdzīgu saremontēt datorus, izremontēt dzīvokli, sanaglot suņa būdu. Līdz ar to, vadoties pēc savas pieredzes, savām iedomām, viņi vienkārši apraksta grāmatas tapšanas tehnisko procesu. Tas ir - to procesu, ko var dabūt no jau sarakstītas grāmatas, analizējot to pēc viņu pašu kritērijiem.  Iedomāsimies, ja Džoiss būtu lasījis grāmatas par tēmu kā sarakstīt ģeniālu romānu, vai viņš tiešām būtu dabūjis gatavu "Ulisu"? Man liekas, ka nē, viņš būtu purvā līdz ausīm un ūdens mutē. Guntis Berelis atklāj, ka grāmata ir tapusi lēni un ar pārtraukumiem septiņus gadus, kopš 2015. gada, kad viņu pirmo reizi uzaicināja Literārās akadēmijas Prozas meistardarbnīcu. Lai arī izteicies kritiski par rakstītmācīšanas grāmatām, Berelis iesaka tās lasīt. Guntis Berelis: Es noteikti iesaku lasīt šādus rakstītmācību grāmatas. Arī manējo. Izlasīt un pēc tam izmest. Visus šos ieteikumus var paturēt prātā, bet viņiem nedrīkst uzticēties kā tādai galīgai patiesībai, jo rakstīt iemācīt no malas nevar. Rakstīt var tikai iemācīties. Ne velti es tajā grāmatā, tas padomā gan jāņem vērā, desmitām reižu atkārtoju, ka tev ir jāraksta, jāraksta, jāraksta diendienā, diendienā, diendienā. Nevienu dienu neizlaižot. Kaut vai dažas rindiņas, bet jāraksta katru dienu. Kad, lūk, sakrāsies šī te paša rakstīšanas pieredzē pietiekošā daudzumā, cilvēks vienkārši nonāks pie apjēgas, kas studiju literatūra, kāda ir viņa taciņa literatūrā un vai vispār viņam ir vērts rakstīt. Jo es zinu pietiekoši daudzus gadījumus, kur cilvēki ir mēģinājuši, mēģinājuši rakstīt, bet sapratusi, ka tas vienkārši viņiem nav dots. Un par to nevajag satraukties.  Grāmatā "…rakstīt…" izmantota gan autora personiskā pieredze, gan plašs literatūrvēsturiskais un literatūrteorētiskais materiāls, tomēr to nevarētu uzskatīt par zinātnisku darbu, bet gan drīzāk par samērā brīvā stilā rakstītu kulturoloģisku eseju, skaidroja grāmatas izdevēji. Grāmatas tapšanu iedvesmojusi Bereļa pieredze, vairākkārt vadot Literārās akadēmijas prozas meistardarbnīcas, kā arī autora saskarsme ar daudziem citiem iesācējrakstniekiem laikā, kad viņš bija Rakstnieku savienības prozas konsultants, Iesācēju autoru semināros, "Aicinājuma" nometnēs un citur.

Atceroties rakstnieku Zigmundu Skujiņu, klausāmies dažādu gadu ierakstus: 2012.gadā tapušu ierakstu, kad  noslēdzās Skujiņa Rakstu iznākšana, 2017.gada ierakstu, kad klajā nāca Zigmunda Skujiņa garstāsts „Ēnu aleja” un 2019.gada ierakstu par grāmatu „Aplikācija par rakstnieku un laikmetu”.

"Dzejnieki nedzīvo tikai kaut kādā dzejas geto – dzeja un pētniecība, dzeja un mūzika, dzeja un vizuālā māksla, dzeja un teātris, performance, viss iespējamais. Ja dzeja draudzējas ar citām mākslām, top starpdisciplināri projekti, un tas arī raksturo mūsdienu dzejas specifiku," par dzeju mūsdienās stāsta dzejnieks, literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš, kurš šogad sarīkojumā "NN nakts" saņēmis gada balvu kā mākslas kritiķis. LTV radījumā "Kultūrdeva" viņš stāsta, ka uzskata sevi par cilvēku, kuram patīk teksti, un tas arī visu izsaka. Kādās formās mīlēt tekstu, tas jau ir garastāvokļa jautājums.

Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja ir kultūras citadele vienas ēkas ietvaros. Tur pulcējās dažādu valstu, pieredžu un interešu autori, atdzejotāji un tulkotāji, lai radošās rezidences apstākļos celtu ne tikai savu individuālo sasniegumu līmeni, bet arī iepazīstinātu ar latviešu literatūru un tradicionālo mantojumu citas pasaules valstis. Gada nogalei tuvojoties, Rakstnieku mājā tiekamies ar tās galvenajām saimniecēm Andru Konsti un Ievu Balodi.

Televīzijas raidījuma “Kultūrdeva” vadītāja Henrieta Verhoustinska podkāsta “Kultūrdeva” 16. epizodē sarunājās ar dzejnieci un rakstnieci Ingu Gaili, kuras dzeja Henrietai ir īpaši līdzējusi tumšos brīžos. Inga ir tādu romānu kā “Stikli”, “Skaistās” un “Rakstītāja” autore – pēdējais no tiem ciklā “Es esmu...” par rakstnieci Ivandi Kaiju. Ingai ir arī dzejoļu krājumi “Kūku Marija”, “Migla”, “Lieldienas” un “Nakts”. Vēl ir vairākas izrādes pēc Ingas Gailes lugām, piemēram, “Āda” un “Mūsu Silvija debesīs” Ģertrūdes ielas teātrī. Vēl Inga raksta Satori.lv, interneta žurnālā “Punctum” un Rakstnieku savienības izdevumā “Konteksts”, ir viena no "Sieviešu stendapa" dibinātājām, kā arī Latvijas PEN kluba vadītāja.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Iesākoties rudenim, Kultūras rondo dodas uz Siguldu, kur visā pilnībā baudāms dabas krāšņums šajā gadalaikā. Bet ne tikai daba ir vilinoša šajā pilsētā. Līdzās jau zināmajiem kultūras objektiem – koncertzālēm “Baltais flīģelis”, “Siguldas Devons, Turaidas un Krimuldas pilīm šovasar ir pievienojies vēl viens – Siguldas Jaunā pils, saukta arī par Rakstnieku pili. Siguldieši šo vietu iecerējuši ne tikai kā arhitektūras pieminekli, bet arī kā vietu, kur skanēs koncerti, varēs aplūkot izstādes un skatīties teātra izrādes. Siguldā atjaunota kņaza Kropotkina 19. gadsimtā celtās Siguldas Jaunās pils ēkas, kurās ir iekārtota izstāde, darbojas darbnīcas. Vai spēsim iemīlēt ēku jaunajā spozmē, to rādīs laiks. Ar pils vēsturi iepazīstina Siguldas pašvaldības Attīstības aģentūras vadītāja Dace Preisa. Siguldas mākslinieks pedagogs Raits Tikums papildina stāstu par pili dažādos laikos. Turpinājumā stāsts par mākslas notikumiem, kas norisinās Siguldā un tās apkārtnē, viens no tiem ir “Green fest” mākslas festivāls, par to stāsta māksliniece, kuratore Eva Vēvere. Festivāls norisināsies Siguldā, Zaļas villas kvartālā no 1. līdz 3. oktobrim. Pievēršamies divām vietām, ko var saskatīt no Siguldas Jaunās pils torņa – tās ir Turaidas pils un Siguldas dzelzceļa stacija. Abās šajā vietās būs skatāmas izstādes, par tām stāsta Turaidas muzejrezervāta pētnieks Edgars Ceske. Bet arī Siguldas Jaunajā pilī ir aplūkojamas izstādes. Viena no tām ir Ivetas Šmitas pirmā personālizstāde “Fragmenti”. Iepazīstina pati māksliniece. Ar otru izstādi, kas aplūkojama pagrabstāvā, iepazīstina māksliniece Patrīcija Brekte. Tie Grafikas vasaras skolas dalībnieku darbi. Par mākslas klātbūtni Jaunajā pilī stāsta “Siguldas Devona” mākslas projektu vadītāja Līva Ziediņa.

Literatūras un filozofijas žurnāls "Punctum" pirms gada - Regīnas Ezeras 90. jubilejā - izsludināja rakstniecei veltītu literatūras festivālu. Šobrīd iznācis pētniecisku rakstu un īsprozas parafrāžu krājums "Regīna Ezera.Re:", kura lasījumi tiešaistē notiks maijā un jūnijā. Šai krājumā ir arī literatūrzinātnieka Gunta Bereļa raksts, publicēta arī viņa sarakste ar rakstnieci. Raidījumā ielūkojamies Latvijas Radio glabātajos Regīnas Ezeras balss ierakstos, kā arī pārrunājam Regīnas Ezeras darbus un laikmeta kontekstu ar Gunti Bereli. Raidījuma ievadā skan rakstnieces Regīnas Ezeras balss. 1978. gads, rakstniece gadu kopš pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi laukos, savos “Briežos”, netālu no Ķeguma, un intervētāja Vija Jugāne jautā, kā tas ietekmējis rakstnieces prozu: nesen iznācis viņas stāstu krājums “Zemdegas”, drīz gaidāms “Baraviku laika dullums”. Intervija tapusi pirms vairāk nekā 40 gadiem, bet skan gandrīz kā šo – pandēmijas laiku – radoša cilvēka dienasgrāmata. Pārskatīt Latvijas radio fondus pamudināja pētniecisku rakstu un īsprozas parafrāžu krājums “Regīna Ezera.Re:”. Šī krājuma iznākšana ir daļa no lielākas ieceres. Literatūras un filozofijas žurnāls “Punctum” jau pirms gada, Regīnas Ezeras 90. jubilejā, bija iecerējis rakstniecei veltītu literatūras festivālu, ko izjauca pandēmija. Kā aizkavētā un gaidāmā festivāla vēstnesis iznākusi minētā grāmata “Regīna Ezera.Re:”, kas ir ne tikai divpadsmit par Regīnu Ezeru domāt uzaicinātu autoru stāstu kopkrājums. Grāmatā ir arī pētnieciskā sadaļa, un tajā rakstnieks un literatūrkritiķis Guntis Berelis gan sniedzis savu vērtējumu Regīnas Ezeras sarakstītajam, gan arī atklāj stāstu par kādu “nenotikušu tikšanos”. Citēšu: “Šķiet, 1996. gadā RE piedalījās Prozas lasījumos. Prozas brokastīs “Andalūzijas sunī”, RE lasīja, liekas, fragmentu no savām “Stopētājas piezīmēm”, jau ar pirmajiem vārdiem apliecinādama, ka spēj būt jaunāka un ekspresīvāka par tā laika gados jaunajiem autoriem. Priekšnesums, kurā tika lasītas būtībā pagalam nepretenziozas un ar sīkiem sadzīviskiem faktiem piesātinātas dienasgrāmatas, izvērtās patiesi žilbinošs un iesēdās atmiņā uz laiku laikiem. […] RE noteikti bija kaut kādi plāni saistībā ar GB." Tālāk seko stāsts, kā Regīna Ezera esot iecerējusi, ka Guntis Berelis varētu par viņu uzrakstīt grāmatu, pielikumā atrodamas arī rakstnieces vēstules, tapušas ap 1998.- 99. gadu. Tikpat elegantā, asprātīgā valodā, kā nupat dzirdētā, acīmredzami iepriekš sacerētā Radio intervija, taču šīs vēstules tomēr arī neslēpj cilvēcisku ievainojamību, un arī vēlmi tajā ar kādu dalīties. Jautāju Guntim Berelim, vai šī nepieciešamība sevi pasniegt, visu laiku ar tādu sparu, zināmu izrādīšanos, vai tam ir kāds sakars arī ar to, kā Regīna Ezera rakstīja? Varbūt patiesībā viņa bija performaču māksliniece, un rakstīšana bija tikai viens no pašizpausmes veidiem? Krājumā “Regīna Ezera. Re:” publiskotas arī rakstnieces fotogrāfijas no Valsts Kinofotofonoarhīva fondiem. Vienā no tām – tas ir Ulda Veisa foto 1985. gada 7. maijā – Regīna Ezera baltā kleitā pozē pie savas nodegušās mājas “Brieži” drupām. Mājā notiek talka, fonā cilvēki uz sastatnēm novāc krāsmatas, un ir pilnīgi skaidrs, ka baltā kleitā diez vai mājas saimnieces darba apģērbs, tas ir īpaši pozēts foto. Sieviete baltā kleitā uz drupām – tēls, kas, manuprāt, atkārtojas arī Regīnas Ezeras darbos. Viens no vissenākajiem ar Regīnu Ezeru saistītajiem ierakstiem Latvijas Radio fonotēkā ir no 1966. gada. Pagājušā gadsimta 60.-70.gados notika, cik zinu, Rakstnieku savienības, sadarbībā ar Latvijas Radio organizētas lasītāju konferences, šajā tiek apspriests Regīnas Ezeras stāsts “Mežābele”, piedāvāju šo ierakstu pirms intervijas noklausīties arī Guntim Berelim. Rakstu krājumā “Regīna Ezera. Re:” Guntis Berelis raksta, ka jau kopš 1950. gadiem, kad Regīna Ezera debitēja prozā, neviens nav apšaubījis viņas prozistes talantu. Un tomēr “Zemdegas” nāk kā pārsteigums. ““Zemdegas” uzskatāmas par lūzumpunktu viņas daiļradē un varbūt arī latviešu prozas procesā,” raksta Berelis. “Zemdegu” sižets – autore pēc infarkta klīst rēgainā skulptūru dārzā, kur ierauga dzīvē neeksistējošas pilsētiņas Mūrgales paziņu tēlus. Fantasmagorija – viss vienlaikus bija un nebija. 1976. gadā “Zemdegu” atsevišķi stāsti tiek iestudēti Radio teātrī, un pirms tam top intervija, tajā Vija Jugāne mēģina atrast kādu saprotamu izskaidrojumu pārmaiņām. “Kā atrast Ezeru mūsdienu literatūrā” - šādu nosaukumu savam redaktores priekšvārdam krājumā “Regīna Ezera. Re:” devusi Ieva Melgalve. Krājumā 12 rakstnieki uzaicināti radīt stāstus, atrodot ko sev būtisku, rezonējošu Regīnas Ezeras daiļradē. Šos atradumus tad Ieva Melgalve priekšvārdā pūlējusies atpazīt un uzskaitīt: iemiesoties burtiski, kā piedāvā Svens Kuzmins, turpināt zemdegu, gruzdēšanas tēmu, spēlēties ar nejaušībām, kas izrādās cēloņsakarības. Iezīme Ezeras stāstos, ko piemin Guntis Berelis ir – grēkapziņa. Zinot Regīnas Ezeras poļu izcelsmi, jautāju sarunbiedram, vai tā ir kādā veidā saistīta ar kristietībā zināmo grēka apziņu, un saņemu kategoriski noliedzošu atbildi. Vistiešākā sasauce ar Regīnas Ezeras darbiem krājumā ir Ingas Žoludes stāstam. Žolude raksta pati savu dienasgrāmatu, paralēli lasot Regīnas Ezeras rakstīto, vēl citu literārās dienasgrāmatas. Veidojas attieksme pret lasīto, salīdzinājums, un tad jau arī attiecības. Īss citāts: “16. 21 “Aprakstītas lapeles, salvetes, avīžu driskas, aploksnes, fotogrāfijas, sērkociņu kastītes – viss, kas viņa radošajai potencei tobrīd bijis pieejams. Saraustīto, nesalasāmo rokrakstu cilvēki šifrējuši gadiem. Un Regīna taču arī rakstīja uz mazām lapelēm, maliņām, visu krāja, arhivēja, veidoja kartotēkas. Viss var noderēt rakstīšanai. Brīžiem šķiet, ka viss notiekošais redzams caur kādu īpatnēju rakstīšanas lēcu. Tā ir baisa sajūta, un es to pazīstu." 2003. gadā, jau pēc rakstnieces aiziešanas mūžībā, iznāk viņas meitas Aijas Vālodzes sakārtota grāmata “Pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis”. Grāmatā ir Regīnas Ezeras neatbildētā mīlestība, vēstules Gunāram Priedem, un tas nav tikai viņas dzīves laikā neatklāts, tomēr saglabāts fakts, bet kalpo kā arguments krājumā iekļautajā Ezeras tulkotājas Margeritas Karbonaro pēcvārdā romāna “Aka” izdevumam itāļu valodā. Tagad publiskotas rakstnieces vēstules Guntim Berelim. Literatūras un filozofijas žurnāla “Punctum” šī gada literatūras festivāls būs veltīts Regīnai Ezerai, maijā un jūnijā gaidāmi šo stāstu tiešsaistes lasījumi.

Kas ir veru jeb veriešu valoda un kāpēc to var salīdzināt ar latgaliešu valodu? Kā laika gaitā latgaliešu valoda ir mainījusies? Raidījumā ar rakstnieku Aldi Bukšu runājam par viņa jaunāko kriminālromānu “Brāļi”, latgaliešu valodu, tās izplatību, pārmaiņām, literatūru, apguvi un atšķirībām dažādās Latvijas pilsētās, vietvārdiem latgaliešu valodā, kā arī daudz ko citu. Aldis Bukšs ir kriminālromānu “Parādu piedzinēji” un “Brāļi”/“Bruoli” autors, kā arī pilnmetrāžas filmas “Maiņa” (2020) scenārija līdzautors. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Raidījuma piezīmes: [00:16] Alda kriminālromāna “Brāļi” fragments. [02:20] Ko Aldim nozīmē valoda? [03:13] Kurā valodā Aldis domā? [04:08] Kā radās doma izdot grāmatu gan latgaliešu rakstu valodā, gan latviešu literārajā valodā? [06:00] Grāmatas rakstīšanas process. [07:50] Zināšanas par latgaliešu valodu un tās apguve skolās. [12:55] Romānā izmantotie vārdi latgaliešu rakstu valodā. [18:30] Kur un kā var mācīties latgaliešu valodu? [23:06] Romānā minētie vietvārdi latgaliešu valodā. [29:03] Grāmatas rakstīšanas laikā veiktais izpētes darbs. [32:28] Kuri literārie darbi iedvesmo Aldi? [34:05] Latgaliešu literatūras ieteikumi. [36:50] Romāna fragments par veru valodu – igauņu valodas paveidu. [38:37] Veru un latgaliešu valodas līdzības un atšķirības. [39:55] Latgaliešu valodas izmantošana ikdienā. [43:38] Ko darīt, lai saglabātu latgaliešu valodu? [45:45] Alda nākotnes ieceres. Grāmatas: Aldis Bukšs. Brāļi. Rīga: Dienas Grāmata, 2020. 301 lpp. Juris Cibuļs, Lidija Leikuma. Vasals! Rīga: N.I.M.S, 2003. 120 lpp. (Pieejams: Vasals.pdf (lu.lv)) Ontons Rupaiņs. Tauta grib dzeivōt. Latgaļu izdevnīceiba, 1963. 564 lpp. Noderīgas saites: https://spoti.fi/2ZDaTx0 – raidieraksts “Puslopys” https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://discord.gg/aAkqp7pmu3 – pievienojies mūsu “Discord” kopienai Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Rakstnieki turpina rakstīt un tulkot. Ir gandrīz tikai latvieši, jo ir atbraucis viens zviedru puisis, kurš ieradies mācīties latviešu valodu, dzīvi Ventspils Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā raksturo tā direktore Andra Konste. Katrs rakstnieks norobežojoties turpina strādāt. "Brauc un arī tādi, kas agrāk nebija pieteikušies, jo domāja, ka noteikti nepaņems," stāsta Andra Konste. Piesakās, nokļūst šeit un strādā. Garās sarunas pie galda izpaliek. "Viss notiek saprātīgi un nav pat neviens ar trauku dvieli jādzenā," atklāj Andra Konste. Daži, kuru atbraukuši pirmo reizi, ir pārsteigti, ka mājā ir kluss un mierīgs. Arī ārvalstu rakstnieki vēlas braukt uz Ventspili, piesakās un gaida iespēju. Piesakās jau arī tādi, kuri ir vakcinējušies pret Covid. Nekas nav apstājies. Andra Konste stāsta par Literatūras gada balvas veidošanu. Jau martā būs zināmi nominanti. Aprīļa otraja pusē būs apbalvošanas ceremonija un uzzināsim laureātus.

Klajā nākuši pirmie latviski tulkotie igauņu un lietuviešu Baltijas Asamblejas laureātu darbi. “Kā pirmie jaunajā gadā pie lasītājiem nonāks mākslinieciski augstvērtīgie, bet nekomerciālie izdevumi igauņu dzejnieces Enes Mihkelsones godalgotais dzeju krājums “Tornis” (BA balva – 2010), igauņu dramaturga Jāna Tetes lugu krājums “Tilts” (BA balva – 2002) un lietuviešu dzejnieka Marcēlija Martinaiša dzeju krājums “K. B. aizdomās turamais un citi dzejoļi” (BA balva – 2007),” vēstīts Rakstnieku savienības “Facebook” kontā. Igauņu dzejnieces Enes Mihkelsones dzeju krājumu “Tornis” atdzejojis Guntars Godiņš, igauņu dramaturga Jāna Tetes lugu krājumu “Tilts” tulkojusi Rūta Karma, bet lietuviešu dzejnieka Marcēlija Martinaiša dzeju krājuma “K.B. aizdomās turamais un citi dzejoļi” redaktors ir Jānis Elsbergs. Marcēlija Martinaiša dzeju atdzejojuši Pēters Brūveris un Emija Grigorjeva. Lai vairāk noskaidrotu par jaunās sērijas darbiem, sazināsimies ar Rakstnieku savienības priekšsēdētāju Arno Jundzi, redaktoru Jāni Elsbergu un atdzejotāju Guntaru Godiņu. Grāmatas iznāks vienotā sērijā, kuras dizainu veidojis mākslinieks Aleksejs Muraško.

Ar fragmentu no topošā romāna par rakstnieku Vili Lāci iepazīstina Māris Bērziņš. Pirms tam – autora pārdomas par vārda brīvības nozīmīgumu.

Šī gada Dzejas dienu laikā Liepājā, tika atvērts Lauras Andersones pirmais dzejas krājums “Meitiņa skatās augšup”. Krājumā – pēdējo desmit gadu laikā tapuši dzejoļi, un stāsts par dzejnieces Lauras Andersones tapšanu, pa daļai ir arī stāsts par Liepājas rosīgo literāro vidi. “meitiņa skatās augšup/ upei ir rāma gultne/ upei ir siltākais sāns/meitiņa skatās augšup/ upē iekritis vārds/ zem akmeņiem palikts klusums.“ Kopš 2011. gada Liepājas Universitātē izveidota maģistra studiju programma “Rakstniecības studijas”, Liepājā ir sava Latvijas Rakstnieku savienības nodaļa, kurzemniekiem ir pašiem sava Raiņa dzimšanas diena – Kurzemes dzejas dienu programma, Kurzemes Prozas lasījumi, sava literārā balva “Krasta ļaudis”. Šķiet, ka vēl pirms pāris gadiem pastāvējusī problēma, ka ārpus Rīgas izdotās grāmatas pārējo Latviju gluži fiziski nesasniedz, paliek ārpus literārām balvām un festivāliem, vismaz Kurzemē, vairs nav problēma. Pirmais, kas atstāj iespaidu, ir tikšanās vieta – Liepājas Universitātes Humanitāro zinātņu un mākslas fakultāte. Arī sestdienā pietiekami rosīga vieta, te ir brīvpieejas datori, plaukti ar lasīšanai paņemamām grāmatām. Paskatīties, kas jauns, ienāk rakstniecības programmu jau beigušais, lepns sava pirmā nesen iznākušā romāna autors Ēriks Vilsons. Linda Zulmane, Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas, arī Piejūras pilsētu literārās akadēmijas vadītāja, vedina uz mājīgu telpu augšstāvā, kas ir Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas telpa, kur Liepājas rakstošie sanāk kopā, strādā pie projektiem. Lauras Andresones dzejas krājums “Meitiņa skatās augšup” ir viens no šādiem projektiem. “Meitiņa skatās augšup” ir kopdarbs. Krājuma redaktores Janas Egles, mākslinieks ir dzejnieces dzīvesbiedrs Mārtiņš Andersons, un, protams, Linda Zulmane. Laura Andersone ir beigusi Liepājas Universitāti, apguvusi latviešu valodas un literatūras, kā arī angļu valodas pasniedzēja specialitāti. Mācījusies arī Rakstnieku savienības literārajā akadēmijā, apgūstot dzejas rakstīšanu pie Andra Akmentiņa. Dzejas grāmatas “Meitiņa skatās augšup” redaktore ir dzejniece, dziesminiece, rakstniece Jana Egle. Viņas atbildība bija Lauras Andersones dzejas Visumā atrast tēmu pirmajam dzejoļu krājumam.

15.oktobrī Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā notiks zinātniskie lasījumi „Jaunās Latvijas valsts kultūrpolitika”. Lasījumi veltīti kultūrpolitikas notikumiem, kas risinājās pirms simts gadiem. Referāti iepazīstinās ar trīs rakstnieku – Andreja Upīša, Jāņa Akuratera un Raiņa – devumu kultūrpolitikas izveidē. Vienu no referātiem sagatavojis literatūrzinātnieks un muzeja speciālists Arnis Koroševskis (attēlā), viņš sniegs ieskatu Raiņa un Andreja Upīša attiecībās. Pārskatot zinātniskajos lasījumos pieteiktos tematus, redzam, ka tie būs stāsti par Andreja Upīša, Jāņa Akuratera un Raiņa darbošanos „Kultūras ministra lomā” laikā, kad Kultūras ministrijas vēl nebija, bet tās funkciju pildīja Mākslas departaments. Akuratera muzeja galvenā speciāliste Maira Valtere sniegs ieskatu „Jāņa Akuratera darbība Izglītības ministrijas Mākslas departamentā”, bet Raiņa un Aspazijas vasarnīcas muzeja vadītāja, pētniece Astrīda Cīrule - „Rainis – izglītības ministrs”. Savukārt literatūrzinātnieka Arņa Koroševska pieteiktais temats gana intriģējošs „Atklāts draugs un slepens ienaidnieks: ieskats Raiņa un Andreja Upīša attiecībās”. Arnis Koroševskis ir ne tikai literatūrzinātnieks, bet arī Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists, muzejā strādā jau astoto gadu un viņa pētniecības lokā ir Andrejs Upīts. Grāmatu sērijā „Es esmu..”, kurā 12 rakstnieki un 12 literatūrzinātnieki rada darbus par klasiķiem, Arnis Koroševskis raksta monogrāfiju par Andreju Upīti, kas iznāks 2021. gada nogalē. Savukārt pieteiktā referāta temats ar intriģējošo nosaukumu„Atklāts draugs un slepens ienaidnieks: ieskats Raiņa un Andreja Upīša attiecībās” būs arī viena no galvenajām nodaļām grāmatā. Zinātniskajos lasījumos piedalīsies arī vēsturnieki Gints Zelmenis, Krišjānis Brakovskis un mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, sniedzot ieskatu Latvijas Kultūras politikā 1918. - 1930., Baltijas konferencē un Raiņa loma tajā, savukārt Raiņa pētniece Gundega Grīnuma referēs par tematu „Roberts Ivanovs: Satversmes sapulces sekretārs un netapušais Raiņa Ekermanis”. Arnis Koroševskis atklāj, ka viņš kopā ar Mairu Valteri un Astrīdu Cīruli veido arī izstādi, kas būs veltīta Rainim, Akurateram un Upītim kā kultūrpolitikas veidotājiem. To varēs aplūkot Raiņa un Aspazijas vasarnīcā jau novembrī. Zinātniskie lasījumi, kas veltīti kultūrpolitikas notikumiem pirms simts gadiem, notiks 15.oktobrī Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā. Konferences rīkotāji interesentus aicinājuši pieteikties iepriekš, jo maksimālais vietu skaits - 30.

Mūža nogalē, kad rakstniekam Andrejam Upītim pasliktinājās veselība, sekot līdzi notikumiem sabiedriskajā un kultūras dzīvē palīdzēja televizors – Rakstnieku savienības dāvana 90. dzimšanas dienā. Tāpēc likumsakarīgi, ka sarunas par kino un tā skatīšanās vakari Andreja Upīša memoriālajā muzejā nu jau kļuvuši par tradīciju. Tāpat arī šovakar, 30.septembrī, pulksten 18, kinovakarā „Andrejs Upīts skatās kino”. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā ir 112 filmas – 8, 16 un 36 mm formātā. Tie ir gan kinofilmu fragmenti, gan dažādas amatierfilmas, gan dažādu kultūras darbinieku filmētie materiāli, piemēram, no ceļojumiem vai ārzemju viesturnejām. Pirms gada muzejs uzrunāja filmu studiju “Ģilde” un režisoru Romualdu Piparu, kurš ir viens no pieredzējušākajiem speciālistiem darbā ar kinolenšu materiāliem. Rezultātā tika digitalizētas desmit filmas, no kurām lielāko daļu varēs noskatīties šīvakara kinoseansā “Andrejs Upīts skatās kino, rakstnieka memoriālajā muzejā Brīvības ielā, Rīgā. Par izvēlētajām filmām šajā seansā stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts Dzintars Gilba. Ar viņu pārrunājam arī par citām saistošas Rakstniecības un mūzikas muzeja audiovizuālā krājuma liecībām. Tātad šovakar pulksten 18 Andreja Upīša muzejā retu kinomateriālu vakars, bet, ja nav iespējas to apmeklēt, tad ar materiāliem iepazīties iespējams Rakstniecības un mūzikas muzejā, kurš šobrīd mājvietu radis Muzeju krātuvē Pulka ielā 8.

Leģenda un sinonīms vārdam „rakstnieks” - to droši var apgalvot par igauņu rakstnieku, dzejnieku, esejistu un tulkotāju Jānu Krosu. Viņam šis ir 100. jubilejas gads, ko Igaunijā īpaši svinēja februārī. Mēs izcilo igauni, vēsturiskā romānu žanra meistaru pieminam tagad. Viņam veltītu izstādi „Romāns ar vēsturi. Jānam Krosam - 100” atklāja šonedēļ Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavā. No humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas stiklotās sienas uz mums noraugās viltīgi smaidošs Jāns Kross, mirklis tverts 1960.gada fotogrāfijā, bet pašā lasītavā iekārtota ekspozīcija. Lai arī izstādes atklāšanā nevarēja piedalīties Igaunijas Literatūras centra un Nacionālās bibliotēkas pārstāvji, arī tulkotāja Maima Grīnberga nevarēja ierasties no Somijas, tomēr notikuma nozīmīgumu tas nemazina. Jāns Kross ir visvairāk tulkotais Igaunijas rakstnieks, izcils vēsturiskās prozas meistars, vairākkārt pieteikts Nobela prēmijai literatūrā, arī viņa paša dzīves gājums atspoguļo Igaunijas pagājušā gadsimta vēsturi. Izstādes ekspozīcija stikla vitrīnās sadalīta nodaļās: par jubileju, par slavu, nodaļa par dzeju, izstādē eksponētas Igaunijā izdotās autora grāmatas, kā arī viņa darbu tulkojumi citās valodās, arī slīdoša fotogrāfiju galerija no ģimenes arhīva. Tulkotāja Maima Grīnberga un dzejniece Inese Zandere ir izstādes satura veidotājas. Izstādes veidošanā iesaistīta gan LNB izstāžu projekta vadītāja Anda Boluža, gan mākslinieks Verners Timoško. Jāna Krosa sarežģītais un nopietnais "romāns ar vēsturi", kas ilga visa mūža garumā, pārtapis 11 romānos, divos garstāstos un turpat 30 novelēs. Bet literatūrā Kross ienāca ar dzeju, viņa pirmais dzejas krājums iznāca 1958.gadā. Jāna Krosa proza kopš 1973.gada tulkota 25 valodās, visvairāk somu, vācu un krievu valodā. Latviski lasāmas piecas Jāna Krosa grāmatas, izstādē redzami Krosa darbu izdevumi latviešu valodā, starp grāmatām „Stūrgalvības hronika”, „Profesora Martensa aizbraukšana”, „Ķeizara trakais”, tās tulkojusi Maima Grīnberga. Krosa 100. jubilejas gadā Latvijā bija iecerēta ne tikai šī izstāde, bet arī Jānam Krosam veltīti lasījumi. Diemžēl lasījumi klātienē nenotiks, toties referāti jeb stāstījumi būs lasāmi gan mūsu, gan Igaunijas Nacionālās bibliotēkas mājas lapā. Izstāde „Romāns ar vēsturi. Jānam Krosam - 100” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā būs skatāma līdz gada beigām. Ar izstādi tās veidotāji cer ieinteresēt par igauņu rakstnieku, mudināt lasīt Jāna Krosa darbus un arī tos tulkot.  

No 4. līdz 13. septembrim Rīgā un citur Latvijā norisināsies ikgadējais starptautiskais dzejas festivāls Dzejas dienas.  Septembris ir arī Dzejas dienu mēnesis. Jau 55. gadu! Par dzejas derīguma termiņu un Dzejas dienu moto “Dzeja dziedē!” Kultūras Rondo savu versiju piedāvā dzejnieki Krista Anna Belševica, Henriks Eliass Zēgners un Edvīns Raups. Sazināsimies arī ar dzejnieci Elvīru Blomu. Jau 55 gadus Dzejas dienas ir viens no nozīmīgākajiem septembra notikumiem Rīgas un Latvijas kultūras dzīvē. Arī šogad Dzejas dienas pulcēs dzejniekus un dzejas cienītājus, ļaujot baudīt gan tradicionālus Dzejas dienu pasākumus, gan piedāvājot jaunus formātus, kādos klausīties un uztvert dzeju. Savā 55. gadadienā Dzejas dienas tikušas arī pie dāvanas – mākslinieka Alekseja Muraško veidotas vizuālās identitātes un atjaunota logo, kuram par pamatu ņemts Raiņa rokraksts. Kultūras Rondo ievadot stāstu par Dzejas dienām skan ieraksts no Latvijas Radio. Tas ir 1968. gada Dzejas dienu sarīkojuma ieraksts Rakstnieku savienībā. Sarīkojumu vada Imants Ziedonis. Bet kas ir dzeja šodien? Krista Anna Belševica atzīst, ka "dzeja man ir viss, es varu komunicēt ar citiem, es varu komunicēt ar sevi, es varu radīt jaunas formas, meklēt jaunu saturu. Ar dzeju man vienkārši nekad, nekad vēl nav palicis garlaicīgi". "Mēs šogad sākam, ka dzeja dziedē. Tas ir šī gada festivāla moto, un tam ir īss pavadteksts. Kāpēc mēs izvēlamies dzeju, kāpēc jūs izvēlaties mūziku, vai kāds cits izvēlas dejot baletu, tas, man liekas, zināmā mērā ir neatbildams jautājums," atzīst Henriks Eliass Zēgners. "No otras puses, man šķiet, ka tas nolūks ir viens un tas pats. Lai vai kā, mēs viņu definētu, ka tā ir viena un tā pati kaut kāda izpausme, ko mēs meklējam un kas katram dzimstot, augot, kas viņu pasliec vienā vai otrā virzienā. Tās var būt nejaušības un kādi konkrēti notikumi, bet tas, man šķiet, pat nav tik svarīgi." "Gan dzeja, gan māksla dziedē un tas saskan arī ar to, ko teica Krista, ka pieredzot mākslu, pieredzot dzejoli, pieredzot koncertu, tu nokļūsti tajā vietā, kur tu vairs neesi vientuļš, kurā tu tomēr saslēdzies kopā ar kādu citu, tu saproti, ka ir arī tā pavisam specifiskās sajūta, ko ir uzķēris kāds cits," turpina Henriks Eliass Zēgners. "Es uzskatu, ka cilvēks tomēr ir paredzēts mijiedarbībai ar citiem, un tas brīdis, kad šādā veidā spējam ar citu saslēgties kaut kādā vienotā tīklā, tas ir brīdis, kas stāv pretī visam, kas pasaulē ir ļauns, un no turienes nāk arī tā dziedēšana." "Turpinot Henrika teikto varētu bilst, ka dzejas rakstīšana ir ļoti dziedinošs process, īpaši ņemot mūsdienu savādos un smagos, un interesantos apstākļos, kad ļoti daudz jaunieši cieš no psihes kaitēm, tas būtu ļoti veicinoši," vērtē Edvīns Raups. "Dzeja arī pieder pie tiem mākslas žanriem, tāpat kā mūzika, es domāju, vairāk dzejas runāšana, kā dziedāšana un dejošana, vārdu sakot, šie mākslas žanri, kuros ir nepieciešama cilvēka dzīva izpausme, ir tie, kuros parādās šis noslēpums, kur tu vari ieraudzīt šo noslēpumu vai duendi vai spēku, kas virza tevi un virza pasauli, kur notiek šī mijiedarbība dzīvā sarunā."   Šis ir trešais gads, kopš Dzejas dienu rīkošana ir īpaši izveidotās Dzejas dienu padomes rokās; šogad padomes locekļiem Arno Jundzem, Ērikai Bērziņai, Aivaram Eipuram un Jeļenai Budancevai pievienojies arī dzejnieks Henriks Eliass Zēgners. Viņš arī autors festivāla šī gada sauklim "Dzeja dziedē!", kas aicinās paraudzīties gan uz festivālu, gan dzeju kā indivīdu un sabiedrību dziedējošu fenomenu. Savukārt jau otro gadu pēc kārtas festivālam būs sava vēstniecība peldošajā mākslas centrā Noass uz AB dambja, kurā norisināsies vairāki festivāla pasākumi, tostarp atklāšana, diskusijas un meistardarbnīcas. Šobrīd oficiālajā programmā Rīgā ieplānoti jau vairāk nekā 25 pasākumi, bet vēl līdz 1. septembrim ikviens aicināts pieteikt savus gan Rīgā, gan reģionos notiekošos Dzejas dienu pasākumus, kas tiks pievienoti festivāla satelītprogrammai. Šogad starptautisko noti festivāla programmā iekrāsos dalībnieki no Baltijas valstīm. Ar Dzejas dienu programmu var iepazīties internetā.

56. Starptautiskajā Lietuvas literatūras festivālā “Dzejas pavasaris” piedalās mūsu kolēģis Toms Treibergs, gan kā dzejnieks, gan arī paspēj ierakstīt kādu sarunu Kultūras Rondo, atzīstot, ka šogad festivāls ir starptautisks galvenokārt ar interneta starpniecību. Koronavīrusa Covid-19 radīto apstākļu dēļ uz jau pagājušajā nedēļā atklāto festivālu neieradās viesi no Īrijas, Ungārijas, Turcijas, Čehijas, Baltkrievijas un Kolumbijas. "Ir ļoti labi apzināties, ka mūsu rīcībā ir tādas tehnoloģijas, kuras spēj nodrošināt atsevišķu mūsu festivāla viesu dalību ar interneta starpniecību, un daži no pasākumiem festivāla programmā ir veidoti tikai kā tiešsaistes pasākumi, kas mūsu festivāla vēsturē notiek pirmo reizi. Pandēmijas periods mūs ir piespiedis izmainīt festivāla darbības principus, pievēršoties tehnoloģiju dotajām iespējām," atzīst Lietuvas Rakstnieku savienības Starptautisko programmu koordinatore Marija Mažule. Festivāla programmā, kura noslēgsies šo svētdien, 9.augustā, ir iekļauti 135 dzejai veltīti pasākumi, tostarp arī konference “Dzejnieki un barikādes”, kurā tika spriests par jauniem izaicinājumiem, ar kuriem literātiem jāsaskaras globālo pārmaiņu apstākļos. Festivālā notika arī Baltijas valstu Rakstnieku savienību trīspusējās tikšanās, kurās viena no tēmām bija finansējuma apguves modeļi, kuri pielietojami saistībā ar Baltijas Asamblejas balvas laureātu darbu tulkojumiem visās Baltijas valodās. "Situācijā ar mūsu kaimiņvalstu literatūras tulkojumiem ir vērojami baltie plankumi. Vairāk tulkojumu ir starp Latvijas un Lietuvas pusēm, vai arī starp Latvijas un Igaunijas pusēm, taču daudz mazāk to ir starp Lietuvu un Igauniju. Tieši šo pēdējo atzaru mēs vēlamies attīstīt visvairāk, izglītojot abas puses, atklājot tām kaut ko jaunu un saistošu par otras valsts pieredzi un ikdienu. Protams, to pašu vēlamies turpināt arī saistībā ar Latvijas literatūru," analizē Marija Mažule. Savu darbības plānu Baltijas Asamblejas balvas laureātu darbu tulkojumu projektā skaidro Igaunijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Tīts Aleksejevs. “Manuprāt, šis nodomu protokols, kuru parakstīja mūsu valstu kultūras ministri, ir ļoti iedrošinoša iniciatīva, kura ļauj mums skatīties pavisam tuvā nākotnē ar zināmām cerībām, ka varēsim tuvāk iepazīt mūsu kaimiņu literatūru. Jo, ja jūs ieietu kādā Tallinas grāmatnīcā, tulkotās literatūras plauktā jūs atrastu, teiksim, 15 somu autoru darbus, 10 dāņu vai zviedru, un kādus 2 latviešu autoru darbus un varbūt vienu lietuviešu. Jāpiebilst, ka tai ir jābūt patiešām labai grāmatnīcai, jo citur jums tā var nepaveikties. Tāpēc ir būtiski, ka mēs kā Rakstnieku savienība ar šo parakstīto memorandu ieinteresējam izdevējus un tulkotājus šajā kopīgajā iecerē," uzskata Tīts Aleksejevs. Kādi ir Latvijas Rakstnieku savienības tālākie soļi piešķirtā finansējuma apguvē, stāsta tās priekšsēdētājs Arno Jundze.  "Vienmēr var parakstīt memorandu, bet tas ir dokuments, ar kuru var bruģēt ceļu uz elli un nedarīt neko. Tas īstais saturs ir jāieliek tagad, un pirmais darbs visām rakstnieku savienībām visās trijās valstīs būtu tas, ka jārunā ar savas valsts kultūras ministrijām, kā to praktiski realizēt," norāda Arno Jundze. Jundze min, ka svarīgi, lai memorandam būtu praktiskais segums un nedarbotos patīk - nepatīk princips, kā arī darbu tulkošanai, atdzejošanai un izdošanai būtu paredzēti saprātīgi termiņi.  

Māra Čaklā dziesmu tekstu kopkrājums “Viņi dejoja vienu vasaru” un dzejniekam veltīta izstāde “Bezgalīgā atgriešanās” - Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā. Divi pieturas punkti ieskatā par Māra Čaklā dzīvi dzejā. Šodien, 16.maijā, dzejniekam Mārim Čaklajam apritētu 80, bet vēlējuma izteiksme, runājot par dzejnieka jubilejām, mums jālieto jau kopš 2003. gada. No apgāda “Jumava” pie lasītājiem devies Māra Čaklā dziesmu tekstu kopkrājums “Viņi dejoja vienu vasaru”, savukārt Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā šobrīd apskatāma dzejniekam veltīta izstāde “Bezgalīgā atgriešanās”. Toties Māra Čaklā dzejoļa “Dzeguzes balss” rinda “Naivais ku-kū” kalpo par apvienības “Carnival Youth” jaunās koncertprogrammas nosaukumā – tā veltīta latviešu kino mūzikai. Vispirms sāksim ieskatu dzejā, tad izstādē un visbeidzot pievērsīsimies mūzikai. Literatūrzinātieka Ilgoņa Bērsona arhīvā atrodams dzejnieces Mirdzas Ķempes atzinums, ar kuru varam iepazīties apgāda “Mansards” izdotajā dzejnieka pirmajā rakstu krājumā, kuru sastādījusi Dzidra Vārdaune: “Māris Čaklais neraksta savas dzejas tikai jūtu un izjūtu varā, lai gan tās ir dziļi emocionālas, bet risina problēmas, kas skar saturu un formu. Pārvarot dažas kļūmes, vērīgi ieklausoties savu biedru balsī, viņa dzejā arvien vairāk izkristalizējas domu un jūtu skaidrība, īpatna tēlainība – var runāt jau par dzejnieka savdabīgo balsi. Izcili rosīgs sabiedriskā ziņā, ļoti biedrisks, sirsnīgs un dziļi godīgs cilvēks. Nemitīgi veido savu literāro gaumi un meistarību.” Tieši Mirdza Ķempe bija tā, kura kopīgi ar Vizmu Belševicu un Ojāru Vācieti rekomendēja uzņemšanai Rakstnieku savienībā – kas zīmīgi, vēl pirms bija iznācis viņa debijas krājums. Pārspriest Māra Čaklā poētiku aicinājām dzejnieku, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertu Māri Salēju. Sarunas sākumā viņš atklāj – iecerēts, ka ap 2022. gadu jaunajā muzeja mājvietā Mārstaļu ielā apmeklētājiem durvis vērs pastāvīgā ekspozīcija, arī ar Čaklajam veltītu sadaļu. No vārdiskā mantojuma pārslīdam uz lietisko mantojumu – Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā šobrīd apskatāma izstāde “Bezgalīgā atgriešanās”, kurā varēs aplūkot dzejnieka dzīves vietas, skolas, iepazīt tur piedzīvotos notikumus dzejas rindās un atmiņu fragmentos. Ar visu sīkāk iepazīstina izstādes autore, muzeja speciāliste vēstures jautājumos Ilze Lāce.

Dažādu gadu intervijas ar rakstnieku Zigmundu Skujiņu. Kuras no sabiedriski aktīvā vēstures zinātāja ierosinātajām tēmām šobrīd guvušas piepildījumu, kuras vēl prasās pēc jauna atgādinājuma? Zigmuds Skujiņš Jāņa dēls, dzimis 1926.gada 25.decembrī Rīgā. Par savu galveno nodarbošanos uzskatu rakstniecību Tieši tik tīši pieticīgi un ar smaidu, atbildot uz Raita Kalniņa pistoles šāvieniem līdzīgajiem anketas jautājumiem, jaunatnei domātajā Radio raidījumā “Dzirkstele”, 1978. gadā, sevi piesaka rakstnieks Zigmunds Skujiņš. Vēlāk šiem goda nosaukumiem pievienosies LPSR Tautas rakstnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, arī atjaunotās Latvijas Republikas laikā piešķirti prestižākie literatūras jomas apbalvojumi – Latvijas Literatūras balva par mūža ieguldījumu, Aleksandra Čaka un Rīgas balva par dziļurbumiem pilsētas vēsturē. Anda Buševica turpina vētīt Radio fonotēku. Kāpēc gan nepajautāt Zigmundam Skujiņam pašam? Viņš joprojām ir mūsu laikabiedrs, vecākais Latvijas Rakstnieku savienības biedrs. Taču šis ir apjukuma laiks arī žurnālistiem, tagad lūgums pēc intervijas vairs nav kā senāk – cieņas un ieinteresētības apliecinājums, bet gan otra veselības apdraudējums. Zigmunds Skujiņš pats ir strādājis kā žurnālists, gan laikraksta “Padomju Jaunatne” redakcijā, gan žurnālā “Dadzis”, kā intervētājs viņš minēts arī dažu cikla “Ciemos pie rakstniekiem un māksliniekiem” radio raidījumu pasītēs, arī pats intervēts šai ciklā. 1959. gads, Zigmundu Skujiņu intervē Ausma Indriksone. Kādu iemeslu dēļ Zigmunds Skujiņš kļuva par žurnālistu, kāpēc pievērsās rakstniecībai? 1959. gadā šī stāsta vaļsirdīgā versija laikam nebija gluži līdz galam iespējama. 2014. gada 22. novembrī Latvijas Radio 3 Klasika ciklā “Mūsu leģendas” klausāma lieliska rakstnieka saruna ar žurnālisti Sandru Ņedzvecku. Arī šai sarunā atmiņu stāsts nesākas uzreiz, un atspēriena punkts, protams, ir Zigmunda Skujiņa grāmatas, rakstnieks ir arī viens no visvairāk tulkotajiem latviešu autoriem. Šai īsajā intervijas fragmentā saklausu divas Zigmundam Skujiņam raksturīgas īpašības. Viņš apgalvo, ka karā būdams, nav tajā dzīvojis nevienu dienu. Neiespējami, ka karš nebūtu atstājis traumatiskas pēdas jauna cilvēka dzīvē, vienlaikus šī jaunekļa iekšējā dzīve ir tik rosīga un radoša, ka spēj atrast no uzspiestajiem apstākļiem izeju. Arī kara jukās Zigmunds Skujiņš meklē zvaigžņotu debesi raksturojošu haosu un kārtību. Kas tālāk notiek ar stāstījumā aprakstīto jaunekli? Zigmunds Skujiņš satiek draugus, no slimnīcas Lejassaksijā nonāk latviešu leģionāru nometnē, kurā valda bads un jukas, kas arī diktē izvēli uz savu roku doties mājup uz Latviju. Stāstu krājums “Ēnu aleja” iznāca 2003. gadā. Sveicot Zigmundu Skujiņu 90 jubilejā, apgāds “Neputns” grāmatu izdeva atkārtoti, un 2017. gada 3. martā raidījumā “Radio mazā lasītava” fragmentus no tās lasa Gundars Āboliņš. “Sapņi” no 1968. gada krājuma “Zebras āda” ir varbūt pirmais, bet noteikti ne vienīgais stāsts, kurā šifrēti vai vārdā nosaukti darbojas vēsturiski personāži. Šobrīd Stāmerienas pils atdzimst, pirms gada klajā nākusi brīnišķīga Vācijas, Latvijas, Itālijas kopražojuma dokumentālā filma “Geparda dzimšana”. Iespējams, ka arī Zigmunds Skujiņš, ar savu dziļo interesi un prasmi cilvēciskot vēsturi, ietekmējis šīs atmiņas saglabāšanu. Mani interesē Zigmunds Skujiņš kā sabiedriski aktīvs cilvēks. Cik daudz no viņa uzjundītā, mudinātā ir guvis turpinājumu?

30. aprīlī uzzināsim Latviešu Literatūras gada balvas ieguvējus. Protams, šogad Literatūras balvas pasniegšana notiks atšķirīgi nekā citus gadus, kā tas būs, nedaudz atklāj Ventspils Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas vadītājaa Andra Konste. "Mums patiešām ļoti paveicās, jo jau no sākumā kopā ar “Literatūres” cilvēkiem sākām strādāt. Tas mūs pieveda tuvāk televīzijai. Kad sapratām, ka nebūs tas, ko iecerējām, jo ieceres šogad bija ļoti radošas un neparastas, kā norisinātos gada balva, ja viss būtu labi. Bet tas deva iespēju pārcelt visu uz televīziju," stāsta Andra Konste. LALIGABAs apbalvošanas ceremoniju varēs vērot 30. aprīlī uzreiz pēc ziņu raidījuma "Panorāma" LTV1. Pasākumu vadīs Marta Selecka un Gustavs Terzens. Tikmēr Andras Konstes "Facebook" kontā var lasīt dzīvus un asprātīgus stāstiņus par Ventspils rakstnieku mājas raibi radošo vēsturi. Stāstiņi top no gadu gaitā sakrātām piezīmēm. Jautāta, vai tas varētu rezultēsies grāmatā, viņa bilst, kas to zina, "bet to nerakstu ar domu, ka noteikti jābūt grāmatai, rakstu vienkārši ar priecīgu prātu un saprotu, ka vēl kādam patīk un ir priecīgi lasīt. Tas ir tas, kas man šobrīd liekas svarīgāk.

Pēc sešu gadu pārtraukuma Deivisa kausā atgriezies Latvijas tenisa izlases pirmais numurs Ernests Gulbis. Kopā ar ātrslidotāju Haraldu Silovu un biatlonistu Jēkabu Nākumu atcerēsimies izcilo sporta žurnālistu Artūru Vaideru. Latvijas grāmatu izstādē Rakstnieku viesistabā notika tikšanās ar grāmatu "Olimpiskās dienasgrāmatas. Vasara. Ziema" lasītājiem un grāmatu varoņiem. Kopā ar Reini Strupoviču un Aivaru Svirido uzzināsim ko vairāk arī par Individuālās sagatavošanas  basketbola skolas darbību.

Iznācis jaunās paaudzes dzejnieces Ingas Pizānes jau otrais dzejoļu krājums „Siena, ko nosiltināt.” Ingas Pizānes tapšanas par dzejnieci ceļš ir arī stāsts par Latvijā šobrīd izveidojušos veiksmīgu literatūru atbalstošu institūciju darbu. Inga Pizāne izmantojusi iespēju mācīties Rakstnieku savienības organizētajā Literārajā akadēmijā, viens no dzejas meistardarbnīcas pasniedzējiem - Ronalds Briedis - arī viņas grāmatas redaktors. Piedalījusies Amerikas Dzejas festivālā Ņujorkā, vairākos Eiropas dzejas festivālos, pagājušā gadā Inga Pizāne Latviju pārstāvēja Londonas grāmatu tirgū. Šāda varētu būt Ingas Pizānes panākumu un iespēju biogrāfija, bet tai iekšpusē, dzīvs cilvēks, vārdu burvis, ar savu valodas, tēlu, pieredzes pasauli. Viņa raksta arī prozu, izmēģinājusi roku dramaturģijā un atdzejā. No kā dzimst viņas dzeja, saruna raidījumā Augstāk par zemi. Ingas Pizānes dzejā apbrīnojami savijas divas puses - daba, vērojums viņas dzejā ir joprojām, taču iezogas arī datortermini, sociālo tīklu spēles noteikumi. „Atjauno mani - / tev ir pieejama /novecojusi/manis versija./ Pameklē iestatījumus/ atjauno manuāli." Mūsdienās dzejnieka tēls vairs īsti neasociējas ar vientulību un rakstāmgaldu. Dzejnieks ir mazliet aktieris, festivālu zvaigzne, atvērts atdzejai, iespējai sabalsot vārdus un to jēgas dažādās valodās. Vai tas skaidrojams ar labajām angļu valodas zināšanai, vai dzejniecei piemītošo ieinteresētību iesaistīties, sarunāties, bet Ingas Pizānes dzeja jau šobrīd ir diezgan daudz atdzejota – krieviski, velsiešu valodā, angliski. Pirms gada ASV, apgādā “A Midsummer Night’s Press” iznāca Džeida Vila atdzejots Ingas Pizānes dzejas krājums „Having Never Met.” Anotācijā teikts: “Inga Pizāne prot satvert vibrējošās iekšējās un ārējās dzīves ainas, kas neredzamas risinās mājas iekšienē un ielās. Trāpīgos dzejoļos Pizāne modina visdažādākās emocijas, pētot cilvēku vēlmi atrast jēgpilnus un arī fiziskus veidus rast kopību, kā arī iedziļinoties kā intimitāte izdzīvo modernajā, tehnoloģiju pārvaldītajā pasaulē”. Ingas Pizānes dzejoļos var ceļot. Var atpazīt Klusuma kapelu Helsinkos, netālu no autoostas, viesnīcu apraksti, Ventspils jūrmala. Inga Pizāne to visu dokumentē precīzi, tāpēc neizbrīna ieraksts viņas biogrāfijā, ka dzejniece raksta arī prozu. Šobrīd top garāks prozas darbs, ir pabeigti arī vairāki stāsti.

Pēc pēdējo gadu ieguldījumiem pilsētas labiekārtošanā un dažādu atpūtas objektu izvietošanas Ventspils ir kļuvusi par vienu no populārākajām tūrisma galamērķiem Latvijā. Šodien, 25.jūlijā, Ventspils ir gatava jaunās koncertzāles atklāšanai. Kas vēl īpašs un apskates vērts ir Ventspilī, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Ventspils pilsētas domes Tūrisma informācijas centra vadītājas pienākumu izpildītāja Dace Kalsere, profesionālās izglītības kompetences centra Ventspils Mūzikas vidusskola direktora vietnieks Jēkabs Macpans, Ventspils Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas vadītāja Andra Konste, vēstures doktors Ventspils muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā, vadošais pētnieks Armands Vijups un Ventspils atpūtas kuģīša „HippoCampus” īpašnieks un kapteinis Dainis Briedis. „Ventspils aicina ciemos visvairāk ģimenes ar bērniem, jo bērniem šeit ir visvairāk, ko darīt,” norāda Dace Kalsere. Savā ziņā par pilsētas simbolu ir kļuvušas govis, kas jau vairākus gadus ir izstādītas pilsētā. Ir speciāli izveidota karte, ka visas var pilsētā atrast. Andra Konste iestarpina, ka rakstniece no Indijas bijusi patīkami pārsteigta par govīm pilsētā, viņa uzrakstīja garu rakstu par to, ko publicēja Indijā. Daudz tūristi brauc atpūsties pie jūras. Visticamāk, ka tagad cilvēki brauks arī apskatīt jauno koncertzāles ēku. Jēkabs Macpans sola, ka šāda iespēja būs. Armands Vijups aicina uz Ventspils Livonijas ordeņa pili, turklāt apmeklēt to ne tikai āra aktivitātēm nepiemērotā laikā, bet arī siltā laikā veldzēties pils mūros un apskatīt ekspozīcijas . Tāpat viņš aicina apmeklēt Piejūras brīvdabas muzeju. Dainis Briedis, protams, aicina izbraukt ar kuģīti gan pa Ventu, gan doties arī jūrā. Koncerti jaunajā koncertzālē „Latvija” būs arī Ventspils pilsētas svētku viens no galvenajiem notikumiem. Svētki norisināsies no 1. līdz 4.augustam. Andra Konste atzīst, ka ar koncertzāles „Latvija” atklāšanu ir mainījusies pilsētas struktūra. Pilsētai ir izveidojies jauns centrs. Būs skaists centrs, to piepildīs mūzika un jaunība. Tuvākie pasākumi koncertzālē būs klaviermūzikas festivāls un konkurss no 5. līdz 11.augustam un mūsdienu mūzikas festivāls „Ventspils Groove” no 12. līdz 17.augustam.

Rakstnieks Zigmunds Skujiņš pats raksta, ka „šo grāmatu varētu saukt par ceļvedi pa rakstnieka vēl neizdzisušajām pēdām”. Grāmata „Aplikācija par rakstnieku un laikmetu” veidota kopā ar rakstnieka meitu Ingu Skujiņu. Gan par labi pazīstamiem un ne tik pazīstamiem Zigmunda Skujiņa darbiem, gan par sānsoli Radio un televīzijas padomē lasa Gundars Āboliņš, komentē Inga Skujiņa. Zigmunda Skujiņa grāmatu „Aplikācija par rakstnieku un laikmetu izdevusi „Lasītava”. Raidījumu atbalsta: