Podcasts about galvenok

  • 11PODCASTS
  • 21EPISODES
  • 29mAVG DURATION
  • ?INFREQUENT EPISODES
  • Sep 23, 2024LATEST

POPULARITY

20172018201920202021202220232024


Best podcasts about galvenok

Latest podcast episodes about galvenok

Pievienotā vērtība
Piedāvājumu darbiniekiem iegādāties uzņēmuma akcijas izmanto kā motivēšanas instrumentu

Pievienotā vērtība

Play Episode Listen Later Sep 23, 2024 18:43


Raidījumā Pievienotā vērtība šoreiz par pelnīšanu un par darbinieku motivēšanu ar personāla opcijām jeb iespēju kļūt par uzņēmuma īpašnieku, akcionāru. Latvijā ir viens no pievilcīgākajiem regulējumiem šajā jomā. Kā tas strādā, kāds no tā labums darbiniekiem un kāds uzņēmumam? Ir daudz un dažādi veidi, kā motivēt darbiniekus – bonusi, piemaksas, pasākumi, dāvanas, ceļojumi un tā tālāk. Viens no tādiem veidiem ir arī iespēja tikt pie uzņēmuma akcijām jeb kļūt par tā īpašnieku. Personāla akciju plāni kļūst arvien populārāki uzņēmumos visā pasaulē, arī Baltijas valstīs. Jau vairāk nekā trešajai daļai Eiropas lielo uzņēmumu ir noteikta kārtība, kā darbinieki var tikt pie iespējas iegādāties uzņēmuma daļas. Galvenokārt to izmanto kā darbinieku motivēšanas instrumentu, skaidro „Sorainen” vadošais speciālists un zvērināts advokāts Māris Liguts.

Vai zini?
Vai zini, kur atrodas Vēveri?

Vai zini?

Play Episode Listen Later May 20, 2024 6:39


Stāstījumu sagatavoja: Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītāja Rozīte Katrīna Ponne (viņas balss dzirdama ierakstā) un vēsturnieks Edgars Žīgurs. Vēveri atrodas Vidzemes augstienē, triju nelielu Piebalgas ezeru ieskauti. Tieši šie ezeri glabā Vēveru apkārtnes senākos vietvārdus. Tie minēti jau tālajā 1540. gadā Raunā izdotā lēņu grāmatā, kurā bīskaps izlēņo galma maršalam Mihaelam fon Rozenam (Michael von Roeszen) Rankas vaku* Piebalgas apkārtnē. Lēņu grāmatā lasāms, ka minētajam augstmanim piešķirtas zvejas tiesības četros Piebalgas ezeros, no kuriem trīs lokalizējami Vēveru apkārtnē – Str. (domājams, Strein; tag. Slieķis), Jummol (tag. Bricu), Drougal (tag. Draugolis). Savukārt Vēveru tuvumā esošais tagadējais Gailīšu ezers senāk saukts par Virol vai Viroval ezeru. Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem, kā arī lai saglabātu ēkas – Piebalgas zemnieku darba un dzīves pieminekļus – in situ – vidē un vietā, kur tie radušies, kopš 20. gs. 80. gadiem Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Lauku ekspozīcija. No senajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā. Vēveru etnogrāfiskās apbūves kompleksam piešķirts arī Valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Vēveros cilvēki savas mājas cēluši un zemi kopuši vismaz kopš 16. gs. vidus, visticamāk, vēl krietni senāk. Kāda ir bijusi šī vieta, kā tā veidojusies, kāda ir bijusi neskaitāmu paaudžu dzīves telpa – dabas un kultūrvēstures vērtības? 19. gs beigās, pēc mērnieku laikiem, noformējās un no muižas tika izpirktas astoņas saimniecības: Virolvēveri, Mazvēveri, Jaunvēveri, Vecvēveri, Streinvēveri, Lejas Vēveri, Lielvēveri un Kalnavēveri. Ja zemnieks 19. gs. Vēveros un citur Piebalgā gribēja nodarboties tikai ar lauksaimniecību, tad tādam zemniekam bija vairāk raižu nekā maizes. Tāpēc galvenais peļņas avots Piebalgā bija amatniecība, Vēveros – aušana. Katrā Vēveru dzīvojamajā mājā bija vairākas stelles, dažās pat četras. Aust mācēja gandrīz visi, tomēr galvenie audēji, aušanas meistari jeb tā sauktie vēveri (no vācu – der Weber) bija tieši vīrieši. Viņi organizēja aušanas procesu, gudroja rakstus, laboja stelles, apmācīja mācekļus, kā arī realizēja sagatavoto produkciju – audumus. Aušana notika ļoti intensīvi. Galvenokārt auda no Mārtiņiem līdz Jurģiem. Linus aušanai Vēveros audzēja un apstrādāja paši, bet 20.gs sākumā linu diegus arvien biežāk sāka iepirkt. Savukārt pašu izaudzētos linus pēc izkulstīšanas tālāk neapstrādāja, bet pārdeva uzpircējiem. Savu aušanu jaunībā atceras viena no pēdējām Vēveru audējām, Lejas Vēveru saimniece Līvija Lazdiņa: “Pēc tam, kad tēvs bija audeklu stellēs uzvilcis, viņš necieta, ka stelles klusētu. Mēs pat ēdienu reizēs nevarējām visi pie galda piesēsties. Steļļu klaboņa apklusa tikai naktī, jo parastā dienas aušanas norma bija 60 olektis.” Līvijas minētā olekts ir sena mērvienība, kas ir nedaudz vairāk kā 53 centimetri. Tātad – dienā jānoauž bija vairāk nekā 30 metru. 20. gadsimta sākumā ap Pirmā pasaules kara laiku aušana tirgus vajadzībām Vēveros apsīka, jo amatnieki vairs nespēja konkurēt ar rūpnieciski ražoto produkciju. Notika pakāpeniska pārorientēšanās uz lauksaimniecību, kuru it īpaši 20. gs. 30. gados veicināja Kārļa Ulmaņa politika. Aušana turpinājās pamatā tikai savām vajadzībām. Viena no Vēveru sētām – Virolvēveri – 19. gs. vidū bija viena no ievērojamākajām Vēveru audēju sētām. Tai bija 93 pūrvietas jeb gandrīz 34 ha zemes. Virolvēveru dzīvojamā ēka ir viena no vecākajām Vēveru ēkām, celta 18./19. gs. mijā. Mājā saglabājies melnais ķēķis – rovis, bet ēka celta uz laukakmeņu mūra pamatiem kā guļbūve krusta pakšos, apšūta ar horizontāli liktiem dēļiem. Mājas trīsdaļīgais plānojums ir tipisks Piebalgai. To pilnībā var raksturot ar citātu no brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikiem”: “Kamēr Oliņš nebij precējies, tikām viņam bija viena pati dzīvojamā istaba, aiz tās tad nāca “dūmu istaba” un otrā galā pieliekamais kambaris. Tātad , no āras durvīm ejot, stāvēja pa labai rokai pieliekamā, pa kreisai dzīvojamās istabas un taisni pretī “dūmu istabiņas” durvis. Skursteņa nebij, un, kad iekšā pavardos vai krāsnī kurināja, tad dūmi nāca pa durvīm priekšiņā, no turienes pa vāļējiem griestiem istabas augšā un tad, tur labi izdzīvojušies, vilkās pa abiem brodiņiem jeb cukuriem lēnām laukā, it kā pasaulē nebūtu nekas steidzams.”  Arī ieejot Virolvēvēru mājas priekšnamā, tam taisni pretī apskatāms melnais ķēķis, kurā muzeja svētku laikā tiek iekurta krāsns un cepta īsta rupjmaize. Laika posmā kopš Vēveri atrodas muzeja pārziņā galvenie darbības virzieni saistīti ar vēsturisko ēku izpēti, saglabāšanu un restaurāciju, ekspozīciju izveidi. Taču par godu brīvdabas muzeja simtgadei notiks pirmie Audēju svētki Vēveros, iedibinot jaunu tradicionālās kultūras pasākumu Piebalgas kultūrtelpā ar mērķi popularizēt tautas lietišķās mākslas prasmi – aušanu un godināt tās meistarus. Arī tad Virolvēveru maizes krāsnī cepsies rupjmaize un gaidīs ciemiņus.

Vai zini?
Vai zini, ka viduslaikos rotaļlietas galvenokārt izgatavoja no koka un māla?

Vai zini?

Play Episode Listen Later May 23, 2023 4:35


Stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja Ilze Reinfelde Atšķirībā no spēlēm, kurās varēja piedalīties ikviens sabiedrības loceklis,neatkarīgi no vecuma, rotaļlietas saistāmas tikai ar sabiedrības jaunāko locekļu – bērnu aktivitātēm. Rotaļājoties, bērni senatnē tāpat kā mūsdienās mācījās un ieguva dzīves pieredzi. Rotaļlietas, viduslaiku un agro jauno laiku periodā izgatavotas lielākoties no koka un māla. No koka izgatavotās rotaļlietas ir spēļu ieroči, lelles, dzīvnieku figūriņas un laiviņas, kā arī nelielas ripiņas, kas varēja kalpot kā ratu ritentiņi. Visbiežāk tiek atrasti rotaļu ieroči: zobeni, naži vai bultas, kas kopš seniem laikiem zināmas kā galvenokārt zēnu iecienītas rotaļlietas. Reizēm tie precīzi atdarina sava laika kaujas ieročus. Lelles, ko uzskata par meiteņu iemīļotu rotaļlietām, Rīgā uzietas reti. Reizēm atrasta tikai koka galviņa, jo pārējais ķermenis, kā uzskata, bija izgatavots no lupatām, salmiem vai kāda cita materiāla, kas nav saglabājies. Nereti tiek uzietas dzīvnieku – zirdziņu vai putniņu figūras. Cita veida rotaļlietas ir spēļu laiviņas, darinātas no koka vai priedes mizas. Ar fiziskām aktivitātēm saistīti koka vilciņi. Šie arhaiskie spēļu priekšmeti, ko pazina jau senajā Ēģiptē un Grieķijā, pēc izskata ir koniskas formas vai olveida ar nosmailinātu galu un, kā liecina saglabājušies Eiropas ikonogrāfiskie avoti, spēļu laikā tika rotēti ar pātadziņas palīdzību.  Koka rotaļlietas bieži pēc sava ārējā izskata mēdz būt ļoti vienkāršas, pat primitīvas, kas ļauj pieņemt, ka tās varēja izgatavot arī paši bērni. Tas, ka rotaļlietu atradumi nereti tiek atrasti fragmentārā veidā, liecina, ka bērni šos izstrādājumus intensīvu rotaļu laikā sabojājuši un, visticamāk, izmetuši kā nederīgus. Senākās koka rotaļlietas atrod slāņos, kas attiecas uz Rīgas pilsētas pašiem pirmsākumiem 13. gs. Nelielu senlietu grupu veido Rīgā atrasti miniatūri keramikas izstrādājumi, kas arī identificējami kā bērnu rotaļlietas. Priekšmeti ir prasmīgi apstrādāti, kā noprotams, darināti podnieku darbnīcās. Senākie atradumi izgatavoti jau viduslaikos, bet lielākoties šie priekšmeti attiecas uz agrajiem jaunajiem laikiem – 16.-18. gs. Rīgas māla rotaļlietas pēc sava tipa ir divu veidu: miniatūri trauki un dzīvnieku figūriņas. Šie priekšmeti atspoguļo reālo vidi ap tā laika bērniem, rotaļājoties tie varēja mācīties un sagatavoties pieaugušo dzīvei.  Senākā Rīgā atrastā māla rotaļlieta ir daļēji saglabājusies jātnieka figūriņa, datēta ar 13.-14. gs. Trauciņu formas nereti precīzi atdarina attiecīgā perioda pilsētnieku galda un virtuves keramikas izstrādājumus. Tiesa, pastāv arī pieņēmums, ka vismaz daļa miniatūro trauku sākotnēji izgatavoti ar citu mērķi – eļļu, ziežu vai garšvielu uzglabāšanai un tikai varbūt vēlāk nonākuši bērnu rīcībā kā rotaļlietas. Pazīstami arī māla svilpaunieki, kas varēja kalpot gan kā rotaļlietas, gan skaņraži – primitīvi mūzikas instrumenti. Kopš viduslaikiem svilpaunieki pēc formas bieži izgatavoti kā putni vai dzīvnieki.

Atspere
Teātra kritiķis Toms Čevers: Kritika ir neatņemama sabiedriskā procesa sastāvdaļa

Atspere

Play Episode Listen Later Jan 7, 2023


9. janvārī plkst. 19.00 Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē notiks Normunda Naumaņa Gada balvas mākslas kritikā pasniegšanas ceremonija, kuras moto šogad ir "Nebeidzamais neizšķirts". Ceremoniju gaidot, 2023. gada pirmo "Atsperi" vadām kopā ar teātra kritiķi, "Spēlmaņu nakts" 2022./2023. gada sezonas žūrijas komisijas priekšsēdētāju Tomu Čeveru, kurš 2017. gadā pats saņēmis Normunda Naumaņa Gada balvu kritikā - toreiz kā jaunais kritiķis. Anete Ašmane-Vilsone: Kā tu pats nonāci teātra kritikas nozarē – kas tevi uzrunāja šajā profesijā? Toms Čevers: Nozarē nonācu, pateicoties Līgai Ulbertei, kura visādi veicina jaunu cilvēku iesaistīšanos teātra kritikā un arī mani vairākkārt mudināja pievērsties šai jomai profesionāli. Tā nu izmantoju šo iespēju un nonācu kritikā. Vismaz sev esmu noformulējis to, ka laikam jau tikai rakstot un savas domas saliekot loģiskā secībā, strukturējot to, ko esmu redzējis, varu pa īstam izprast to, kas noticis, un kaut kā paildzināt procesu, kad esi iekšpus mākslas darbam. Jo citādi jau ir tā: grāmatu izlasi un to aizšķir, filma beidzas un televizoru izslēdz, izrāde beidzas un priekškars aizveras… Bet kritikas gadījumā tu kaut kā turpini dialogu ar izrādi iegūsti  ko vairāk. Tas laikam bija sākotnējais mērķis. Gana bieži uzbango diskusijas, vai kritika vispār ir vajadzīga un, ja tā, tad kam tā ir vajadzīga; vai tā ir objektīva un tamlīdzīgi jautājumi, kas, iespējams, nerims nekad. Vai tev ir sava atbilde uz tiem? Vai kritika ir vajadzīga? Noteikti! Jo kritika jau ir publicistiskas žanrs, tai ir tās pašas funkcijas – informēt, izglītot, izklaidēt. Tas viss tur ir, tāpēc kritika ir neatņemama teātra mākslas un vispār sabiedriskā procesa sastāvdaļa. Tā ka vajadzīga tā ir noteikti, un cerams, ka arī paši mākslinieki tajā var izlasīt kaut ko, kas viņiem var kaut ko dot, un ļauj citādi paskatīties uz lietām. Tai noteikti ir arī pozitīvs pienesums. Teātra mākslinieki lasa recenzijas? Daži atzīst, ka lasa. Daži noliedz, ka lasa, bet arī lasa. (smejas) Bet droši vien kāds arī nelasa. Bet nu – cerams gan, ka lasa, jo tas būtu jaukāk – biežāk saņemt atgriezenisko saiti: gan tad, kad recenzija ir izdevusies, gan tad, kad nav… Man vienmēr šķitis, ka tieši teātra kritika visspilgtāk iemieso kritikas uzdevumu tieši pret skatītāju, jo viņš, izlasot šo recenziju, vēl var aiziet uz konkrēto izrādi. Vai arī – aiziet uz izrādi, pēc tam izlasīt recenziju un salīdzināt to ar savām domām. Mūzikā tas ir citādi – koncerts ir izskanējis un bieži vien neatkārtojas. Vai tavuprāt teātra skatītājam kritika ir praktiski pielietojama? Noteikti! Jo teātra process jau ir ļoti aktīvs – izrāžu ir ļoti daudz, un pirmkārt kritiķis var palīdzēt orientēties tajā, ko teātros var redzēt, ko gaidīt no konkrētās izrādes, ko negaidīt, kurā vilties, kurā nevilties. Tādā ziņā recenzija noteikti var kalpot par ceļu karti skatītājam teātra pasaulē. Bet nu – protams, gribētos piedzīvot arī tādu mirkli, kad tavu recenziju lasa skatītājs, kurš varbūt neies uz konkrēto izrādi vai vispār neies uz teātri, bet tavu recenziju grib izlasīt tāpēc, ka teksts ir interesanti uzrakstīts un pats par sevi var kaut ko dot skatītājam. Vai tu par to bieži domā rakstot – lai šī recenzija būtu autonoms publicistikas darbs, kas uztverams, iespējams, arī bez šīs izrādes noskatīšanās? Drīzāk jautājums būtu – vai tas iznāk vai neiznāk… (smejas) Protams, ka gribētos, lai tā būtu, jā! Katrā ziņā rakstot gribas formulēt vispārīgākas lietas. Lai atklātu to, kā izrādes rosinātās domas korespondē konkrētajam laikmetam, kurā dzīvojam, kādiem aktuāliem notikumiem. Gribētos, lai tas sajūdzas kopā ar vēsturi, šodienu. Protams, tas ne vienmēr izdodas. Tavs kritiķa ceļš nu jau turpinās vairāku gadu garumā: 2017. gadā tu pats saņēmi Normunda Naumaņa kritikas balvu kā jaunais kritiķis, turklāt tagad esi "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētājs. Kā veidojies tavs ceļš? Kā esi nonācis līdz šim gana nopietnajam amatam? Tikai rakstot – nekā citādi jau to nevar izdarīt. Rakstot, publicējoties, iepazīstinot ar sevi un savu redzējumu par teātra izrādēm. Un darot to arī tad, kad negribas. Ja kādam tas viss šķiet vērtīgs, tad arī iespējams šāds mazs progress. Vai tev pašam ir kādas atmiņas par Normundu Naumani un viņa rakstiem? Galvenokārt par rakstiem. Visspilgtāk atmiņā palicis viņa ekspresīvais stils: no vienas puses – subjektīvs, no otras puses – balstīts tik plašā erudīcijā un kultūrvēsturiskajās zināšanās... Viņa recenzijām piemīt neapšaubāma kvalitāte. Tās noteikti ir tādas, kuras gribas pārlasīt, neraugoties uz to, vai izrāde ir vai nav redzēta. Vai kritika, līdzīgi pašam teātrim, ir gaistoša joma, vai tieši pretēji? Patiešām, teātris ir gaistoša māksla, kas baudāma tikai konkrētajā brīdī – arī uzfilmēta izrāde pilnīgi noteikti nav tas pats, kas dzīvā izrāde teātrī. Jo – lai arī cik tas neizklausītos banāli, enerģijas apmaiņa uz skatuves notiek, lai arī to nevar racionāli izskaidrot. Bet kritika ir rakstītais vārds – tas ir publicēts, un šī teksta nozīme, domāju, nemainīsies. Un tā, iespējams, reiz būs vienīgā liecība, kas palikusi par konkrēto izrādi. Tieši tā. Tāpēc arī kritiku vēlams rakstīt tā, lai zināmā mērā dokumentētu izrādi – kas tajā redzams, kas nav redzams, lai atstātu liecību par šo laiku. Vai pati Normunda Naumaņa balva tavā dzīvē kaut ko mainīja? Iespējams, tā bija apliecinājums, ka esi uz pareizā ceļa. Jā, noteikti, īpaši svarīgi tas ir ceļa sākumā – kā apliecinājums. Un šīs balvas nozīmīti esi pielicis pie džempera.  Reizi gadā putekļi no tās jānoslauka un jāpiesprauž. (smaida) Katru reizi, kad pienāk šīs balvas pasniegšana, par to ataust pozitīvas atmiņas. Mēs pieminējām Normundu Naumani. Bet vai tev personīgi ir vēl kādi cilvēki, no kuriem tu tieši vai netieši esi mācījies un izkopis savu stilu? Jā, noteikti! Nāku no citas nozares, līdz ar to mana [profesionālā] tuvošanās teātrim nāk no recenzijām, no kurām esmu ietekmējies, pirms sāku šajā jomā izglītoties arī teorētiski. Tās noteikti ir Silvijas Radzobes un Līgas Ulbertes recenzijas. Kāds, tavuprāt, ir mūsdienu Latvijas teātris? Virzieni, protams, ir vairāki. Teātra māksla kopumā kļūst aizvien plašāka, robežas pārkāpjošāka, tiek sapludināti un sintezēti dažādi mākslas veidi. Arī tas, ka principā nav nekādu tabu tēmu, un līdz ar to – ja mākslinieks jeb radošā grupa pie izrādes strādājusi trīs mēnešus, visi kopā lasījuši, pētījuši un analizējuši, kritiķim izrāde jānoskatās viena vai divas reizes un pāris dienu laikā viss jāapstrādā un jāuzraksta. Kritiķis ir ļoti nepateicīgā situācijā! (smejas) Tāpēc visu laiku ar sevi jāstrādā – jākrāj intelektuālie un emocionālie resursi, lai tam tiktu līdzi. Teātra kritiķis apmeklē tik daudz teātra izrāžu… Kā tu domā – vai no teātra var nogurt? Var! It īpaši žūrijā strādājot, pārsātinājums iestājas diezgan ātri. Tāpēc labi, ka tas iespējams tikai divus gadus pēc kārtas. Jo nogurt var. Intensitātei piemīt gan pozitīvas, gan negatīvas lietas. Pozitīvais – ja ir kādas pērles, tās izceļas uz kopīgā fona. Bet negatīvais ir tas, ka viss saplūst vairāk vai mazāk vienādā masā, un tu principā redzi tikai virsotnes. Ja teātrim ir kādi noteikti virzieni un ceļi, pa kuru tas iet, tad kā ir ar kritiku? Kādi ir kritikas zīmīgie virzieni, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem vai gadsimtiem? Laikam jau tas ir visās mākslas nozarēs – ka kritikai arvien vairāk pievēršas nozares neprofesionāļi jeb "profesionāli skatītāji", kuri pastiprināti interesējas par izrādēm un tad sniedz savu skatu uz lietām. Arī tas viss bagātina to ainu. Tā ir galvenā tendence. Tu domā – jebkurš skatītājs var kļūt par kritiķi, ierakstot savu viedokli sociālajos tīklos?  Tā mūsdienās ir: katrs grib kļūt par "žurnālistu"... Vai teātra kritika var ietekmēt procesus pašā teātrī? Varbūt pat bijuši konkrēti gadījumi, kad tā noticis? Vai tomēr tās attiecības arvien ir tādas saspīlētas… Gribētos domāt, ka var gan ietekmēt, teātrim neaprobežojoties tikai ar savu skatu uz lietām, bet respektējot arī to, ko raksta kritiķi, kuri seko procesam kopumā ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, un līdz ar to teātris var uz šīm lietām paskatīties savādāk. Bet – vai tas ir reāli kaut ko ietekmējis? Vismaz es pats tādus gadījumus nezinu...  Vairāk un plašāk - ierakstā.

Diplomātiskās pusdienas
Bahamu salas: valsts ir bēdīgi slavena ar "nodokļu pirātismu"

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Dec 27, 2022 19:31


Raidījumā Diplomātisko pusdienas šoreiz dodamies uz vienu no Karību jūras salu valsti pie Ziemeļamerikas krastiem - uz Bahamu salām jeb oficiāli Bahamu Sadraudzību. Daudziem droši vien uzreiz sāks galvā skanēt slavenā vācu grupas “Boney M” dziesma “I'm Born Again/Bahama Mama”, kurai gan ir reliģiska jēga un tā pat tiek izmantota Japānā budistu ceremonijās. Citiem noteikti prātā nāk uzreiz slavenais alkoholiskais kokteilis ar tādu pašu nosaukumu. Vē daudzi klausītāji Bahamu salas atpazīst pēc filmām, kas tur tapušas. Noteikti lielākā dala ir redzējusi "Karību jūras pirātus" un virkni Bonda filmu, kurās Bahamu ainavas ir figurējušas. Holivudas interese par Bahamu salām nepārsteidz. Bet fakts, ka Bahamu salas un viss to 700 salu lielais arhipelāgs nekad nav bijis ASV teritorija, lai arī atrodas ļoti tuvu Floridai, nedaudz pat pārsteidz. Sevišķi ņemot vērā, ka Bahamu salu iedzīvotāji apdzīvo tikai apmēram 30 no valstij piederošajām salām. Te gan ir politiski un ekonomiski skaidrojumi, ka nepilnus 400 tūkstošu iedzīvotāju nelielā valsts ir bijusi izdevīga gan Lielbritānijai, gan arī pašai ASV kā neatkarīgs veidojums. Bet par vienkāršākām lietām starterī runājot – Bahamu nosaukums ir cēlies no spāņu valodas termina “baja mar”. Tas tulkojumā nozīmē "sekla jūra". Kā redzams jebkurā satelītattēlā, ūdens ap Bahamu salām patiešām ir sekls – visam reģionam ir apburoša tirkīza krāsa, kas rodas no baltajām kalcija karbonāta smiltīm seklās jūras dibenā. Stāstot par Bahamām, var sākt ar bēdīgi slaveno Kristoforu Kolumbu, jo viņš, visticamākais, bija pirmais eiropietis, kurš ieraudzīja salas un sastapa tur dzīvojošos pamatiedzīvotājus – taino. Bahamu salās arī bija pirmā vieta, kur viņš izkāpa krastā sava pirmā ceļojuma laikā. Viņš gan atnesa postu un nelaimi, kā mēs jau stāstījām arī raidījumā par Kolumbiju. Proti, laika posmā no 1513. gada Bahamu salas lielākoties bija pamestas, jo gandrīz visi vietējie bahamieši tika piespiedu kārtā aizvesti verdzībā vai nomira slimību dēļ, kuras salās ievazāja eiropieši. 1647. gadā tās tika pa jaunam kolonizētas, bet šoreiz ne no spāņu, bet angļu puses. Tieši no Apvienotās karalistes arī Bahamas kļuva neatkarīgas 1973. gadā. Un ar šo saistās vairāki interesanti stāsti – pirmkārt, Bahamu valstij vajadzēja būt lielākai un aptvert visu arhipelāgu. Bet pēc 1973.gada apmēram trīs procenti arhipelāga palika Lielbritānijas īpašumā. Vēl šobrīd pastāv politiskās kustības, kuras aizstāv ideju, lai Tērksas un Kaikosas salas, kas pieder britiem, tiktu pievienotas Bahamu salām. Ja dažas salas Bahamu salu iedzīvotāji zaudēja, tad tas, ko tie saglabāja no britu koloniālā perioda, ir monarhs. Un monarhs ir neviens cits, kā karalis Čārlzs III Vinzors. Respektīvi, Bahamu salas ir viena no 15 Nāciju Sadraudzības valstīm, kur viņš vēl nomināli ir valsts galva. Politiskie lēmumi, protams, Bahamu salu politikā tiek pieņemti parlamentārās demokrātijas ietvaros un valdības vadītājs ir premjerministrs. Runājot par šīs salu valsts ekonomiku, jānorāda, ka Bahamu salām ir trešai augstākais IKP uz vienu iedzīvotāju Ziemeļamerikā un pēc pirktspējas paritātes, tas ir tieši tāds pats ka Latvijai – apmēram 32 tūkstoši eiro. Apstrādes rūpniecība un lauksaimniecība kopā veido mazāk nekā 7 % no IKP, neskatoties uz valdības stimuliem, kas vērsti uz šo nozaru attīstību. Dažās salās dominē naturālā saimniecība – mazas fermas un neliela apjoma zvejniecība. Bet tā ir ūdenspile jūrā, jo gandrīz visi valsts pārtikas produkti tiek importēti. Galvenokārt no ASV. Lielākā nozare valstī ir tūrisms, kas veido 60% no valsts ienākumiem un pusi no visa darbaspēka nodarbinātības. Finanšu pakalpojumi ir otra svarīgākā Bahamu ekonomikas nozare, kas veido aptuveni 15% no IKP, kam seko arī darījumi ar investīcijām. Bahamu reputāciju nesen iedragāja arī amerikāņu uzņēmēja un bijušā miljardiera Sema Bankmana-Frīda darbības. Viņam piederošai un no Bahamām operējošā kriptovalūtu kompānijai „FTX Trading Ltd.” ir izvirzītas apsūdzības krāpniecībā. 12. decembrī Bankmanu-Frīdu pēc ASV lūgumu arestēja Bahamu policija un daudziem, ieskaitot viņa advokātu, par pārsteigumu, viņš neiebilda tikt izdots ASV, kur viņu par kopā apmēram 1,7 miljardu eiro izkrāpšanu no investoriem sagaidot 115 gadu cietumsods, ja viņu notiesās. Puisis gan ir jauns – viņam ir tikai 30 gadi. Pieņemot, ka visus 115 gadus viņam nepiespriedīs, viņš vēl varētu arī tikt izlaists. Viņš noteikti apelēs pie saviem labdarības projektiem, finansiālā atbalsta cīņai ar Covid, kā arī vegāniskā dzīvesveida, gan mentālajām problēmām, gan arī politiskajiem ziedojumiem demokrātu kampaņai vēlēšanās, lai sods tiktu samazināts. Starp citu, Bankmans-Frīds esot bijis otrais lielākais donors ASV demokrātu partijai uzreiz aiz Džordža Sorosa. Viņa bagātība vienubrīd sasniedza 25 miljardus eiro, un viņš ir iegājis vēsturē, kā cilvēks, kas ir proporcionāli vienas dienas laikā zaudējis visvairāk no saviem uzkrājumiem – respektīvi, 95 procentus no savas vērtības. Rezultātā „FTX” nedienas tiek pielīdzinātas gan „Enron” bēdīgi slavenajam bankrotam, gan arī Bērnija Medofa noziedzīgajai finanšu piramīdai. Bankmans-Frīds kļuva slavens ne tikai ar to, ka mēģināja radīt savu kriptovalūtu, bet pat veselu kriptovalūtu spekulāciju tirgu vai pat kriptovalūtu centrālo banku. Kas ir kriptovalūtas un kāds ir to spožums un posts, skaidro "Luminor" bankas galvenais ekonomists Pēteris Strautiņš.

Diplomātiskās pusdienas
Azerbaidžāna: valsts, ar kuru jārēķinās Kaspijas reģiona politikā

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Nov 23, 2021 18:49


Šodien plānā ir ceļojums uz Kaspijas reģiona valsti Azerbaidžānas Republiku. Un sākam ar faktu, ka valsts galvaspilsēta Baku ir pasaulē ne tikai lielākā pilsēta, kas atrodas zem jūras līmeņa, bet arī zemākā galvaspilsēta pasaulē. Atrodas tā 28 metrus zem jūras līmeņa. Baku mēdz dēvēt arī par vēju pilsētu, kas pūš no Kaspijas jūras, kur par viesmīlību sūdzēties nevar. Un, kā izrādās, tēja esot sinonīms viesmīlībai Azerbaidžānā. Tradīcija nosaka, ka viesim nedrīkst ļaut iziet no mājas bez piedāvājuma iedzert tēju. Azerbaidžāna atrodas Kaukāza Austrumu daļā, pie Kaspijas jūras, kas ir pasaulē lielākā iekšzemes ūdenstilpne. Kaspijas jūras stratēģiskā nozīme ir tās enerģijas resursos. Jūrā ir lieli naftas un dabasgāzes krājumi gan atklātā jūrā, gan piekrastes atradnēs tuvākajā reģionā. Kaspijas jūras reģions vispār ir viena no pasaulē senākajām naftas ieguves vietām. Un šobrīd pēc ASV valdības aģentūru aprēķiniem Kaspijas jūrā varētu atrasties apmēram 48 miljardi barelu naftas un vairāk nekā astoņi triljoni kubikmetru dabas gāzes.  Azerbaidžānai šajā gadījumā piekrītošās rezerves ir apmēram 8,5 miljardi barelu naftas un gandrīz 1,5 triljoni kubikmetru gāzes. Pēc šā brīža jēlnaftas barela cenām tas nozīmē, ka Azerbaidžānai tikai naftas vien ir apmēram 560 miljardu eiro vērtībā. Te gan knifs, ka naftas cenas tradicionāli tiek rēķinātas ASV dolāros, bet mēs klausītāju ērtībai visu pārrēķinām eiro. Ieguvi gan apgrūtina gan novecojušās tehnoloģijas, gan attālums līdz nozīmīgākajiem tirgiem un patērētājiem un ar abām šīm lietām saistītais investoru trūkums. Turklāt starp piecām robežvalstīm notiek strīdi par to, kur vispār jūras robežas ir novelkamas. Un vienlaicīgi 2014.gadā Kaspijas reģions kopumā saražoja aptuveni 19,4% no kopējā pasaules jēlnaftas piedāvājuma. Krievija ir lielākā eksportētāja, kas 2014. gadā izveda aptuveni 66,4% no reģiona kopējā naftas eksporta, kamēr Azerbaidžāna aptuveni 6,5%. Naudas skaitļi jau izskatās vilinoši daudziem, bet te ir arī uzreiz jāmin negatīvie ekoloģiskie aspekti. Proti, Kaspijas jūra tiek pat dēvēta par stresa stāvoklī esošu ekosistēmu, jo piesārņojums ir nodarījis kaitējumu jūras sauszemes kopienām un ir izraisījis krasu zivju krājumu samazināšanos. Astrahaņas vides centrs Krievijā ir pierādījis toksisku vielu uzkrāšanos daudzu Kaspijas jūras ūdenstilpņu organismā. Azerbaidžānas ekonomika galvenokārt ir atkarīga no naftas eksporta. Veiksmīgais naftas eksports uz pasaules tirgu veicināja Azerbaidžānas attīstību un vienlaicīgi valsts ekonomika ir ļoti neaizsargāta pret naftas cenu satricinājumiem. Azerbaidžāna eksportē ne tikai naftu un dabasgāzi, bet arī vīnogas, augļus, dārzeņus, dzelzi un tēraudu. Galvenokārt uz Krieviju un Turciju. Ir skaidrs, ka labas kaimiņattiecības ir būtiskas ne tikai ekonomiskajai izaugsmei, bet arī politiskajai stabilitātei, drošībai un arī vides sakopšanai Kaspijas jūras reģionā. Pie Kaspijas jūras atrodas piecas valstis – Krievija, Kazahstāna, Turkmenistāna, Irāna un Azerbaidžāna. Un attiecības starp tām nav vienkāršas. Azerbaidžānai apkārt ir atrodama virkne valstu, ar kurām attiecības ir vienlīdz svarīgas. Un te nav runa tikai par Turciju, ar ko Azerbaidžānu saista spēcīgas etniskās, kultūras un vēsturiskās saites, kas tiekot pat skaidri postulētas kā “viena nācija divās valstīs”. Abām valstīm ir izveidojušās spēcīgas ekonomiskās saites un Turcija ir galvenais Azerbaidžānas naftas un gāzes eksporta kanāls. Turcija arī bija pirmā valsts, kas atzina Azerbaidžānas neatkarību 1991. gadā pēc Padomju Savienības sabrukuma un atbalstīja Azerbaidžānu tās nesenajā militārajā kampaņā Kalnu Karabahā. Par Azerbaidžānas “kaimiņpolitiku” kopumā lūdzām mums pastāstīt Gulnarai Atakišijevai, Rīgas Jurdiskās augstskolas padziļinātās profesionālās programmas dalībniece. Vēl viena lieta, ko mēs tomēr nespējam šajā raidījumā neaplūkot ir sieviešu vieta un loma Azerbaidžānas sabiedrībā. Azerbaidžāna ir musulmaņu valsts un 1918. gadā Azerbaidžāna kļuva par pirmo musulmaņu vairākuma valsti, kas piešķīra sievietēm vispārējas vēlēšanu tiesības Azerbaidžāna arī šobrīd tiek uzskatīta par vienu no dzimumu līdztiesīgākajām musulmaņu valstīm. Un vienlaicīgi valstī vēl jo projām ir sastopami arī dzimumā balstīti ierobežojumi un sieviešu diskriminācija. Vardarbība ģimenēs arī ir vēl jo projām izplatīta parādība. Tā bieži tiek uzskatīta par privāta rakstura jautājumu. Pētījumā “Vardarbība dzimuma dēļ Azerbaidžānā 2020” 64% aptaujāto atbalstīja dzimumu līdztiesībai, bet 28% no aptaujātajiem vienlaikus piekrīt, ka “sieviete dažreiz ir pelnījusi tikt sista”. Par sieviešu lomu Azerbaidžānas sabiedrībā lūdzām pastāstīt Zumai Jalilovai, Daudzveidības un iekļaušanas konsultantei Lielbritānijas kompānijā „Clear Company” un ilglaicīgai dzimumu līdztiesības jautājuma pētniecei no Azerbaidžānas. Rezumējot ir jāsecina, ka Azerbaidžāna noteikti nav valsts, ar kuru var nerēķināties reģiona politikā. Valsts resursos pieejamie naudas līdzekļi, pareizas un veiksmīgas to izmantošanas gadījumā, ļautu valsti modernizēt, veicināt ekonomikas daudzveidību un ielikt pamatus tās ilgtspējīgai attīstībai, kurā piedalītos visi valsts iedzīvotāji. Nafta un gāze ir tikai sēklas, lai izaudzētu kārtīgu tējas ražu, tēlaini izsakoties.

Globālais latvietis. 21. gadsimts
Kopt garīgo veselību: kā krīzes situācijās palīdzēt bērniem, pusaudžiem un viņu vecākiem

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Play Episode Listen Later Oct 18, 2021 44:05


Kā mūsdienu neadekvātajā vidē saglabāt un kopt savu garīgo veselību? Par pieredzi, kā krīzes situācijās palīdzēt bērniem, pusaudžiem un viņu vecākiem garīgās veselības uzturēšanā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts uzklausām bērnu un pusaudžu psihoterapeiti Dagniju Tenni, kura ir ieguvusi doktora grādu attīstības psiholoģijā Latvijas Universitātē, bet šobrīd atrodas Kanādā, psihiatru, psihoterapeitu, psihoanalītiķi Kasparu Tūteru Kanādā un psiholoģi, Latvijas Universitātes profesori Baibu Martinsoni, kuras vadībā izstrādāta garīgās veselības programma skolēniem. Galvenokārt mūsu saruna par Latvijas un diasporas ģimeņu pieredzi krīzes situācijas uzturēt garīgo veselību.  

Kā labāk dzīvot
VADC ar kampaņu "Asins draudzība" vēlas iedrošināt jauniešus kļūt par donoriem

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Oct 5, 2021 45:24


Valsts asinsdonoru centrs (VADC) uzsācis jaunu sociālo kampaņu „Asins draudzība”. Kas slēpjas aiz intriģējošā kampaņas nosaukuma, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par kampaņu stāsta VADC direktore Egita Pole un viens no akcijas vēstnešiem – mūziķis Andrejs Reinis Zitmanis no grupas "Sudden Lights". Sabiedrības informēšanas un sociālās atbildības kampaņas "Asins draudzība" mērķis ir piesaistīt jaunus asins ziedotājus jauniešu (18-30 g.v.) vidū, iedrošinot kļūt par asins draugiem un ziedot asinis kopā. Galvenokārt jauniešus ziedot asinis kavē bailes un informācijas trūkums, kā arī atšķirīgo mediju lietošanas paradumu dēļ, uzrunāt jaunāku auditoriju ir kļuvis grūtāk, tādēļ kampaņas laikā plānots izglītot un iedrošināt jaunāku auditoriju ar viņiem aktuālu tēmu - draudzība, aicinot to pārnest jaunā līmenī un kļūt par asins draugiem, ziedojot asinis kopā. Kā zināms, ir - asins radniecība, tagad būs arī: asins draudzība.

Meiteņu Tualete
Kā ir, kad nav draugu un kad to ir par daudz

Meiteņu Tualete

Play Episode Listen Later Jun 10, 2021 62:12


Draudzība. Toksiskie draugi. Draugu zaudēšana. Šī epizode ir tieši par to, kādas meitenēm ir bijušas situācijas un, ko viņas ir iemācījušās no bijušajām draudzībām, kā arī klausītāju iesūtīto problēmu apspriešana. Galvenokārt saruna notiks par toksiskajām attiecībām, jo neviens nav pelnījis citu cilvēku necieņas izrādīšanu, it sevišķi, ja to izrāda tavs labākais draugs...

daudz galvenok
Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru
Kārļa Skalbes pasaku izteiksmes līdzības ar Ursulas Le Gvinas "Jūraszemi"

Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru

Play Episode Listen Later Mar 31, 2021 24:16


Dzejnieks, rakstnieks, politiķis un žurnālists Kārlis Skalbe (1879–1945) latviešu literatūras vēsturē īpaši spēcīgu nospiedumu atstājis ar savām literārajām pasakām. Šī iemesla dēļ viņš tika dēvēts par "pasaku ķēniņu". Toms un Svens rakstnieka izteiksmē atrada līdzības ar Ursulas Le Gvinas "Jūraszemes" sēriju. Galvenokārt vēstījuma un morāli filozofiskās tīrības dēļ. Raidījumā Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru abi kolēģi iegrimst Kārļa Skalbes pasaku meditatīvajā ritmā un aicina tajā ieklausīties arī klausītājus. 

raid cien svens skalbes galvenok
Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru
Dzejniece Mirdza Bendrupe. Pārlapojam viņas krājumu "Buramie vārdi"

Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru

Play Episode Listen Later Feb 10, 2021 24:16


Meklējot sasaukšanos ar franču autora Matiasa Enāra romānu "Kompass" un latviešu autoru izteiksmi, Toms un Svens nonāca pie dzejnieces Mirdzas Bendrupes (1910-1995). Galvenokārt tāpēc, ka arī viņai Austrumu kultūra nav bijusi sveša - to apliecina darbs pie hinduistu svēto rakstu "Bhagavadgītas" parindeņu atdzejošanas no gruzīnu valodas. Trāpīgi dzejnieces stilu raksturojusi literatūrkritiķe Otīlija Sproģere: "Bendrupei svešs ir sauss, lietišķs stāstījums. Viņas stilam (..) raksturīga gleznainība un tēlainība. Visas lietas viņa skata pirmreizējā gaismā, un visniecīgākajām no tām viņa piešķir nozīmību ar oriģināla salīdzinājuma, epiteta vai metaforas palīdzību." Raidījumā Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru pārlapojam un, kā jau ierasts, arī balsī lasām Mirdzas Bendrupes dzejas krājums "Buramie vārdi" (1979).   

Zināmais nezināmajā
Dizaina risinājumi var palīdzēt mainīt sabiedrības uzvedību

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Feb 3, 2021 41:12


Covid-19 radītā ārkārtas situācija likusi kaut uz laiku veikt korekcijas mūsu publiskajā telpā, tā mazinot drūzmēšanās iespējas un citus vīrusa izplatības riskus. Vai un kā dizains un dizaina risinājumi var palīdzēt mainīt indivīdu paradumus un sabiedrības uzvedību, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesors Ivars Austers un dizaina studijas "H2E" vadošo dizainere un Latvijas Mākslas akadēmijas profesore Ingūna Elere. Atsevišķos gadījumos čatboti spēj iesaistīties emocionālās sarunās Šobrīd vairs nepārsteidz fakts, ka roboti spēj sarunāties, smieties un veikt citas darbības. Apmācītus čatbotus jeb virtuālos asistentus daudzi no mums būs izmantojuši, lai noskaidrotu sev interesējošus jautājumus par kādām precēm vai pakalpojumiem. Bet kur cilvēki, tur arī emocijas, tāpēc čatbotu nākamais izaicinājums ir spēt tikt galā ar cilvēku dusmām, skumjām un jokiem. Cik lielā mērā čatboti spēj iesaistīties emocionālās sarunās, stāsta Kultūras informācijas sistēmu centra projektu vadītājs Jānis Ziediņš. Šobrīd valsts pārvaldē un arī privātajā sektorā parādās arvien vairāk tā saucamie virtuālie asistenti, kas pārsvarā pilda sarunu botu funkciju. Ko tas nozīmē? Ja atverat mājas lapu kādam uzņēmumam un ja tajā izlec lodziņš, uzdodot jums kādu jautājumu un aicinot palīdzēt, tad ar jums visticamāk sarunājas nevis dzīvs cilvēks, bet gan mākslīgais intelekts jeb datorprogramma. Tātad sarakstes veidā tā ar jums sarunājas, tāpēc to dēvē par sarunu botu, bet aizvien vairāk izplatīts ir apzīmējums čatbots. Galvenokārt šie čatboti tiek izmantoti, lai tie jebkurā diennakts laikā spētu atbildēt uz klientu visbiežāk uzdotajiem jautājumiem. Īpaši aktuāls tas kļuvis attālinātā darba režīmā pandēmijas laikā. Standarta virtuālie asistenti atbild par pakalpojumiem un iestāžu darbību un nebūs tik specifiski apmācīti, lai uzklausītu lietotāja emocionālās problēmas. Tomēr, kā redzams, šīs tehnoloģijas pakāpeniski attīstās, un atsevišķos gadījumos plašākas sarunas ar botu par dzīves notikumiem ir iespējamas. Un reizēm cilvēkam ir būtiski vienkārši runāt - reizēm bots to sapratīs, reizēm ne. Ar tehnoloģijām var tikt pietiekami tālu, un noteiktās jomās tās palīdzēs, tomēr ir robeža, kurai tās netiks pāri un kas vienlaikus ir arī zināma piesardzības robeža botu lietotājiem.

Kultūras Rondo
Svētku noslēguma koncertam koru dalībnieki izvēlas melodiskas un liriskas dziesmas

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Feb 2, 2021 10:33


Galvenokārt melodiskas un liriskas, arī neseno svētku emocionālākās dziesmas izvēlas amatieru koru dalībnieki – tāds secinājums pēc janvārī veiktās Latvijas Nacionālā kultūras centra un Dziesmu svētku biedrības rīkotās aptaujas. Tajā amatieru koru dalībnieki tika aicināti nosaukt dziesmas, kuras vēlētos izpildīt 2023.gada Dziesmu svētku noslēguma koncertā. Šāda aptauja notiek pirmo reizi. Starp trim aptaujā visbiežāk minētajām kora dziesmām ir gan Raimonda Paula un Jāņa Petera „Manai dzimtenei”, gan Jāzepa Vītola un Ausekļa „Gaismas pils”, gan Mārtiņa Brauna dziesma ar Raiņa vārdiem „Saule, Pērkons, Daugava”. Šīs dziesmas minētas katrā otrajā anketā. Un kā atzīst Latvijas Nacionālā kultūras centra Koru un vokālo ansambļu eksperts Lauris Goss, pirmais desmitnieks nav pārsteidzis. Tāpat ar lielu amatieru koru atbalstu „otrajā desmitniekā” ierindojušās tādas dziesmas kā Ērika Ešenvalda „Krustiem zvaigznes debesīs”, Jāņa Lūsēna „Karoga dziesma”, arī Imanta Kalniņa mūzika Riharda Dubras aranžējumā „Virs galvas mūžīgs piena ceļš” un Pētera Barisona „Dziesmai šodien liela diena”. Janvāra vidū, aicinot koru dziedātājus piedalīties aptaujā, Lauris Goss prognozēja, ka tie varētu būt trīs līdz pieci tūkstoši koru dalībnieku. Tik daudz tomēr nebija. Aptaujā, kurā piedalījās 2145 amatieru koru dalībnieki - diriģenti, kormeistari, vokālie pedagogi un dziedātāji - ieteikuši 886 kora dziesmas. XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII Deju svētku noslēguma koncertu repertuāru pamatā arī veidos Top 20 dziesmas, ko izraudzījušies koru dalībnieki, atklāj Lauris Goss. Repertuārs būs zināms rudenī, lai kori var sākt gatavoties.  

Kā labāk dzīvot
Aptauja: Latvijā vientuļi jūtas 60% cilvēku, galvenokārt jaunas sievietes

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Jun 18, 2020 41:59


Būt vienam, tā ir izvēle, bet kā ir būt vientuļam? Svētki asi izgaismo kontrastu starp vienatni un vientulību, un, iespējams, vientulība ir stāvoklis, kas dziļi iespaido mūs ne tikai emocionāli, bet arī fiziski. Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja Dace Helmane raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj, ka institūta šogad maijā veiktā iedzīvotāju aptauja liecina, ka 60% iedzīvotāju pēdējā gada laikā jutušies vientuļi. Turklāt katrs trešais atzīst, ka šādi jūtas regulāri. Vientuļa cilvēka portrets Latvijā: gados jauna sieviete, kas strādā par speciālisti, kurai ir salīdzinoši augsti ienākumi, viņa dzīvo Rīgā vai Pierīgā, ir attiecības – precējusies vai ir partneris. Vēl viens mīts, ka cilvēki jūtas vientuļi, ja nav sabiedrībā vai attiecībās. Latvijā vientuļi jūtas nevis gados vecāki cilvēki, bet tieši jauni cilvēki, īpaši vecumā no 18 līdz 29 gadiem un ar lielākiem ienākumiem. Aptaujas mērķis bija pievērst uzmanību šai problēmai, ko apzīmēja kā vientulības pandēmiju, kas pārņem pasauli, darba vietas un sabiedrību. Helmane atgādina, ka vientulība un būšana vienam nav viens un tas pats, tāpēc iespējams, dati varētu būt vēl bēdīgāki, jo daudzi neapjauš, ka ir vientuļi. Helmane kā vienu no iemesliem šādam vientuļa cilvēka portretam min sociālo tīklu ietekmi, to, ka ir arvien mazāka ir nepieciešamība tikties ar citiem klātienē. Tajā pašā laikā viņa min, ka cilvēks, kurš ir aktīvs sociālajos tīklos, bieži nerāda patieso ikdienas situāciju. Tāpēc arī bieži vecāki ar bērniem var justies vientuļi, jo sociālie tīkli parāda veiksminiekus, bet tu nevari dalīties ar savu stāstu, kas ne vienmēr ir tik ideāls. Tas rezultējas vientulības sajūtā. Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas atkarību profilakses speciālists Nils Sakss-Konstantīnovs atzīst, ka jaunieši bieži runā par to, ka jūtas vientuļi, viņiem nav attiecību, kas varētu to mazināt.  "Iespējams, ka cilvēkam, lai viņš nejustos vientuļš, nepietiek ar draudzēšanos vai pazīšanos vispār, bet ir nepieciešamas tā sauktās emocionāli nozīmīgās saiknes. Lai tās izveidotos, ir vajadzīgs ilgāks laiks, vismaz 2-3 gadi. Tam ir vajadzīgs arī, visticamāk, fizisks kontakts," skaidro Sakss-Konstantīnovs. Kā censties pārvarēt vientulību, analizē psihosomatiskās medicīnas ārste, Latvijas Universitātes doktorante un Medicīnas fakultātes pasniedzēja Inta Zīle.

Kultūras Rondo
Top Uga Skulmes kritisko rakstu burtnīcas. Iepazīstina Astrīde Skulme un Stella Pelše

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later May 20, 2020 12:50


Drīzumā apgāds "Neputns" laidīs klājā apjomīgu izdevumu "Uga Skulmes kritiskie raksti. 1921-1940". Nacionālās enciklopēdijas šķirklī Uga Skulme lasām: gleznotājs, zīmētājs, mākslas kritiķis, ilustrators, pedagogs, nozīmīgs latviešu klasiskā modernisma pārstāvis. Kultūras Rondo mākslinieka 125.dzimšanas dienā interesēsimies par Ugas Skulmes publikācijām. Par gaidāmā izdevuma publikāciju saturu un nozīmību stāsta rakstu apkopotāja Astrīde Skulme un mākslas zinātniece Stella Pelše, kura rakstījusi priekšvārdu izdevumam. "Galvenokārt šo milzīgo rakstu kopumu, kur ir recenzijas ceļojumu apraksti, mākslas darbu analīze, teorētiskas apceres, ir mēģināts sadalīt vairākās daļās. Piemēram,  teorētiskie pamati, recenziju spektrs," norāda Stella Pelše. "Recenziju spektrā glezniecībai ir galvenā loma. Skulme ir daudz rakstījis arī par tēlniecību, par grafiku, arī grāmatu mākslu." Rakstu apkopotāja Astrīde Skulme, Uga Skulmes dēla Jurģa Skulmes dzīvesbiedre, vērtē, ka darbs būs noderīgs plašai sabiedrības daļai, tiem, kas seko mākslas norisēm, kas interesējas par mākslas norisēm iepriekšējā periodā. Laika periodā no 1921. gada līdz 1940. gadam Uga Skulme rakstījis dažādiem preses izdevumiem. Savulaik mākslinieka dēls Jurģis Skulme visus mēģinājis savākt. "Mājās bija avīžu izgriezumi jau no pirmajām publikācijām, kas 1921. gadā bija. Arī mēnešraksts "Daugava", kurā liels skaits Uga Skulmes publikāciju, bija mājās. Radās ideja izdot to grāmatā," atklāj Astrīde Skulme. Ideju par šāda darba izdošanu atbalstījusi apgāda "Neputns" galvenā redaktore Laima Slava un tad jau darbs turpinājies ar mērķi un daudz nopietnāk. Drīzumā tas nāks klajā.    

Kultūras Rondo
Rīkojot kampaņu #TiekamiesTagad, muzeji pakāpeniski ver durvis apmeklētājiem

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later May 13, 2020 14:58


Muzeji sāk pakāpeniski vērt durvis apmeklētājiem. Apmeklētāju ērtībai daudzos Latvijas muzejos būs izvietoti spilgti dzelteni vienota dizaina un informācijas materiāli, kas veidoti kā palīgs valstī noteiktā sanitārā protokola prasību izpildei. Tāpat platformā muzeji.lv iedzīvotāju ērtībai regulāri tiks apkopota informācijas par apmeklējumu ierobežojumiem, atvērtajiem muzejiem un to piedāvājumiem. "#TiekamiesTagad ir tēmturis, kas raksturo muzeju ilgas satikties klātienē ar apmeklētājiem. Tas ir kā jauns tēmturis tam, ka visi ilgu laiku lietojām tēmturi #TiekamiesDrīz. Ir pienācis brīdis, kad beidzot varam satikties klātienē,, protams, ievērojot sanitārā protokola prasības," raidījumā Kultūras Rondo skaidro Latvijas Muzeju biedrības valdes locekle Elīna Vikmane. No 13. maija ir atvērti 10 muzeji: tas ir gan Turaidas muzejrezervāts, Rundāles pils Franču dārzs, Daugavas muzejs, kā arī mazāki muzeji Talsos, Baldonē, Tukumā, Jelgavā, Rīgā un Viesītē. "Muzeji ir noilgojušies pēc apmeklētājiem, jo muzeju dzīvības esence ir enerģijas apmaiņā ar apmeklētājiem," atzīst Vikmane. Jau tradicionālais pasākums maijā - Muzeju nakts - šogad izpaliks, jo to neļauj pulcēšanās ierobežojumi. Notiks nākamā gadā, ja tas būs iespējams. Taču Muzeju dienā, 18.maijā, norisināsies tiešsaistes konference muzejiem par ilgtspējības jautājumiem, kā veidot saziņu ar jaunām sabiedrības grupām vai jaunos veidos, kā domāt par vidi, ekoloģiju, sociālo lomu.  "Doma nav pēkšņa, krīze to ir pastiprinājusi," norāda  Muzeji durvis vērs apmeklētājiem pakāpeniski, un vietnē Muzeji.lv apkopota informācija par to, kad kurš muzejs vērs durvis. "Iemesls, kāpēc visi vienlaicīgi neatveras, jo lēmumi ir jāsaskaņo ar īpašniekiem. Galvenokārt tāpēc, ka muzeji ievieš kopīgas drošības prasības. Ļoti daudzos muzejos būs redzami koši dzelteni plakāti, grīdas uzlīmes ar vienotu informāciju, tekstuālu un brīdinājuma zīmēm, lai ievērojot sanitāro protokolu, muzeji varētu aicināt apmeklētājus rūpēties par savu drošību, kamēr tie viesojas muzejā," norāda Vikmane. Drošības noteikumi dalāmi divās divās daļās, pirmā ir divu metru distancēšanās roku mazgāšana un dezinfekcija. Ir  daži specifiskāki noteikumi. "Aicinām apmeklētājus ar sapratni un iejūtību attiekties pret ierobežojumiem, piemēram, ja muzejā nebūs pieejamas kādas skārienjūtīgas ierīces, vai nebūs pieejams bērnu stūrītis, vai koplietošanas zīmuļi un citas nodarbības, ka agrāk bija. Tas viss saistīts ar drošības prasībām," atzīst Vikmane. "Papildus muzeji ļoti lūdz apmeklētājus neizpūst pašiem savus dezinfekcijas līdzekļus tiešā mākslas darbu un trauslo muzeja priekšmetu tuvumā, lai sargātu mūsu kopīgo kultūras mantojumu." Turaidas muzejrezervāta direktores vietniece komunikācijas darbā Anda Skuja skaidro, ka Turaidas muzejrezervātā ir atvērtas brīvdabas ekspozīcijas un pastaigu takas, kur katra ir ar savu vēstures stāstu atšķirībā no dabas takām. "Tās ir īpaši sagatavotas ar dažādiem akcentiem, kas būs jaunatklāsme, apmeklējot Turaidas muzejrezervātu," skaidro Skuja. Apmeklējot muzeju, jāievēro lietas, kas attiecas uz visām sabiedriskajām vietām. Muzejā ir pieejami dezinfekcijas līdzekļi, iespēja mazgāt rokas ar siltu ūdeni un ziepēm. Galvenais teritorijā ir divu metru distance. Telpās būs papildus drošības pasākumi. Lielāko daļu ekspozīciju, kas iekārtotas telpās, Turaidas muzejrezervāts atvērs jūnija sākumā. Dodoties uz Turaidas muzejrezervātu, nav jāpiesaka īpaša vizīte, var braukt un tiks muzejā iekšā. Muzejs ir atvērts katru dienu no plkst. 10 – 20.  

Kā labāk dzīvot
95-98% plaušu vēža slimnieku ir smēķētāji

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Nov 21, 2018 43:13


Latvijā situācija ar plaušu vēža ārstniecību un diagnostiku ir diezgan bēdīgā stāvoklī, jo vairums vēža gadījumu tiek atklāti ievērojami novēloti. Tā ir ne tikai veselības aizsardzības sistēmas, bet arī mūsu sabiedrības  problēma. Kādi ir iespējamie risinājuši šajā situācija, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē pulmonoloģe ārste Dace Žentiņa, torakālais ķirurgs, bronhologs Artjoms Špaks. 95-98 % plaušu vēža slimnieku ir smēķētāji un ir smēķēšanas izraisīti. Statistiski aprēķināts, ka katrs sestais smēķētājs saslimst ar plaušu vēzi. Smēķēšana ir galvenais risks saslimšanai ar plaušu vēzi, par pārējiem riskiem īsti nav skaidrs, kad un kā veidojas plaušu vēzis un tā var būt nelaimīga sakritība. Uzkarsējot tabaku līdz 200-300 grādiem, rodas ķīmiskie savienojumi, kas kaitīgi veselībai. Izsmēķējot 15 cigaretes, cilvēka genomā rodas viena mutācija un dzīves laikā šis mutācijas uzkrājas. Tās ar laiku bojā organisma aizsargmehānismus un tas var būt sākums tam, ka veidojas plaušu vēzis. Plaušu vēža ārstēšana ir atkarīga no brīža, kad šo vēži “noķer”. Jo mazāku šo vēzi “noķer”, jo mazāka ir iespēja, ka tas ir izplatījies tālāk citos orgānos un audos un lielāka ir iespēja, ka cilvēks dzīvos ilgi un laimīgi pēc operācijas. Raksturīgi, ka šo vēzi pamana ļoti vēlu. Plaušu vēzis māk slēpties un to bieži neatklāj profilaktiskās apskatēs. Rentgens plaušu vēzi sākuma stadijā neparādīs. Galvenokārt šos mazos veidojumus var atklāt ar datortomogrāfiju. Ja cilvēks atmet smēķēšanu līdz 40 gadu vecumam, pēc kāda laika var sevi uzskatīt par brīvu no saslimšanas riska. Ja - līdz 60 gadiem, tad neizdosies būt brīvam no riska faktora saslimt ar plaušu vēzi. Zālītes pīpēšana dramatiski sabojā plaušas tieši jauniem cilvēkiem, ūdenspīpe ir kaitīgāka nekā cigaretes.  

Kā labāk dzīvot
Labi audzināts suns nesagādā raizes saimniekam un apkārtējiem

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Aug 10, 2018 41:36


Pat audzinot savu četrkājaino draugu pēc labākās sirdsapziņas, suns mēdz izaugt nepaklausīgs un grūti valdāms. Un tad saimniekiem rodas jautājums – kas darīts nepareizi? Kā izaudzināt gudru un paklausīgu suni, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro kinologs Valdis Reinbergs un Latvijas Kinoloģijas Federācijas instruktors Ivars Lielpēteris. "Labi audzināts suns – lai sunim netraucē tas, ka viņš nav audzināts. Ja nevar palaist bez pavadas, viņš visu laiku rej, ar viņu nekur nevar aiziet, tad suņa brīvība ir aprobežota pavadā un ar sētas žogu. Sunim jābūt audzinātam, lai dotu iespēju izskrieties, lai varētu viņu ņemt sabiedrībā līdzi. Triki ir katra saimnieka paša ziņā," vērtē Ivars Lielpēteris. "Labi audzināts, ja es esmu suņa saimnieks, nesagādā raizes man un apkārtējiem, nenobiedēs sēņotāju mežā, māmiņu ar bērnu parkā. Ja pasauc, nāk pie saimnieka, nevis saimniekam jāspēlē sunīši ar savu suni," bilst Valdis Reinbergs. Speciālistu ieteikumi: Galvenokārt problēmas ar suni rodas tad, kad viņš ir uzbudināts. Bet cilvēks bieži suni paslavē par to, ka viņš ir uzbudināts. Kad suns ir uzbudināts, nedrīkst darīt to, ko viņš grib. Sunim jādod tas, ko viņš vēlas, tad, kad viņš nomierinās. No brīža, kad kucēns nonāk pie saimnieka, viņu ir jāsāk mācīt. Daļa domā, ka tam var pievērst uzmanību vēlāk. Daļa domā, ka suns ir gudrs dzīvnieks, pats visu sapratīs. Suņi tiešām ir gudri, bet viņu ir jāveido, jāpaskaidro, kas ir apsveicami, kas ne. Suņa skološanā aizņem daudz laika. Jebkurā skolā vispirms saimniekam apieties ar suni. Tad saimnieks var individuāli strādāt ar suni. Parastā suņa apmācība ir kā reizrēķina apguve cilvēkam. Attieksmē pret suni jābūt stingrībai un mīlestībai. Stingrība nedrīkst pāriet nežēlībā un mīlestība visatļautībā. Ja suns klaiņo, iet prom no teritorijas, viņam ārpasaulē ir interesantāk nekā mājās. Saimniekam būtu jādara tā, lai mājās interesantāk. Pateikt to vienkārši, izdarīt ne tik. Kļūdas trenējot suni: trenē viņu mājās, ja saimnieks vēlas, lai suns klausa arī ārpasaulē, ir jāiziet ārpus mājas; pastaigā suns dara savas lietas, cilvēks savas lietas, ar suni ārā vajag nodarbotes; cilvēki suņus skolas uztver kā konveijeru, kur iemāca komandas. Komandu zināšana nenodrošina paklausību. Vispirms jānodrošina hierarhija. Ja cilvēks ir aktīvs, ņemat aktīvu suni, ja mierīgs – mierīgu.

Septiņas dienas Eiropā
Eiropols brīdina par "Daīš" uzbrukumiem; Eiropas ekonomika - populisms un reālitāte

Septiņas dienas Eiropā

Play Episode Listen Later Dec 12, 2016 36:16


Radikālais grupējums „Daīš” plāno sarīkot jaunus uzbrukumus Eiropā - ar šādu brīdinājumu klajā nācis Eiropas policijas birojs Eiropols, norādot, ka uzbrukumi nozīmīgiem infrastruktūras objektiem gan ir maz ticami. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā skaidrosim, ko Eiropola brīdinājums par “Daīš” jaunā runas vīra mudinājumu veikt jaunus terora aktus, nozīmē mums Eiropā. Vai pirmssvētku un svētku laikā Eiropas pilsētās varam justies droši?  Tuvojas Ziemassvētki, kad visa kristīgā pasaule svinēs vienus no gada svarīgākajiem reliģiskajiem svētkiem. Un šajā laikā Eiropas drošības iestāde Eiropols ir brīdinājusi, ka šogad atkal pastāv augsts risks teroraktiem no radikālajām islāma organizācijām. Galvenokārt tiek minēta tā dēvētā Islāma valsts un atsevišķas "Al-Qaeda" vienības. Eiropola direktors Robs Vainvraits ir brīdinājis, ka risku līmeni apliecina galveno radikāļu runas vīru vēstījumi. "Tas, ko esam pamanījuši pēdējo mēnešu laikā, ir uzsvaru maiņa Islāma valsts līderu vēstījumos. Viņi vairāk iedrošina individuālus kaujinieku uzbrukumus. Iemesls tam ir noteikti ciešākā drošības kontrole, ko Eiropa veic pēc vairākiem uzbrukumiem. Islāma valsts apzinās, ka viņiem ir mazākas iespējas veikt veiksmīgus plaša mēroga uzbrukumus. Tāpat mēs esam novērojuši, ka ievērojami palielinās saistība starp organizēto noziedzību un terorismu. Daudziem no kaujiniekiem ir krimināla pagātne un tas liek vairāk analizēt arī policijas kartotēkas ne tikai pretizlūkošanas savāktos datus. Francija, Vācija, Apvienotā Karaliste un Beļģija, protams, ir ticamākie mērķi, bet jāapzinās, ka vientuļie uzbrucēji pārstāv daudzas Eiropas valstis. Viņu izvēle var krist teju uz katru no Eiropas zemēm. Tas ir Eiropas fenomens un mums jāspēj kopā novērst iespējamus draudus jebkurā vietā," uzskata Robs Vainvraits. Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns bez jau pieminētās Francijas, Vācijas un Beļģijas pie potenciālajām riska valstīm min arī Zviedriju. Tās ir valstis, kurās ievērojama daļa musulmaņu ir radikalizējusies. Tieši teritoriju trūkums Tuvajos Austrumos padara šo gadu par īpaši bīstamu potenciāliem uzbrukumiem, jo Irākā un Sīrijā paliek aizvien mazāk vietas, kuras kontrolē Islāma valsts.   Eiropas ekonomika - populisms un reālitāte Visur čīkst un vaimanā, ka valstis un ekonomika ir katastrofālā stāvoklī, tik jālaiž viņus pie varas, tad viss uzlabosies. Tikmēr bezdarba rādītāji eirozonā un visā Eiropā nokritušies līdz zemākajam līmenim kopš 2009. gada vidus. Saruna ar ekonomisti Raitu Karnīti par populistu traktētu ekonomisko situāciju un reālo ekonomisko situāciju Eiropā. Vēl raidījumā stāstīsim par globālo cīņu ar viltus ziņu portāliem, kā arī piedāvāsim politologa Andra Sprūda komentāru par Angelas Merkeles atkārtotu ievēlēšanu Kristīgo demokrātu partijas vadītājas amatā.

ir raid vai al qaeda tie krist tas isl septi radik ekonomika latvijas saruna eiropas eirop francija stradi tikm francijas eiropa iemesls daudziem zviedriju galvenok tuvajos austrumos apvienot karaliste angelas merkeles
Septiņas dienas Eiropā
Komunikācijas nozīme globālajā sabiedrībā un aktuālo konfliktu jaunajie draudi

Septiņas dienas Eiropā

Play Episode Listen Later Aug 24, 2015 37:54


Raidījumā Septiņas dienas Eiropā diskutējam par komunikācijas nozīmi globālajā sabiedrībā un aktuālo konfliktu jaunajiem draudiem un izaicinājumiem. Mūsdienās starptautisko konfliktu būtība ir mainījusies, informācija un komunikācija ir kļuvusi par neatņemamu karošanas sastāvdaļu. Noskaidrosim, kas ir stratēģiskā komunikācija, kādi ir tās pamatprincipi un kā var stiprināt NATO un mūsu aizsardzības spējas informācijas laikmetā. Viesi studijā: NATO Stratēģiskās komunikācija izcilības centra direktors Jānis Sārts un žurnāla „Ir” komentētājs Aivars Ozoliņš. Stratēģiskā komunikācija Starp Krieviju un Rietumvalstīm šobrīd pilnā sparā rit informatīvais karš. Esam jau pieraduši dzirdēt dažādas versijas par to, kā mūsdienās ir mainījušies draudi un kā attiecīgi ir mainījusies arī atsevišķu valstu stratēģija savu mērķu sasniegšanai. Kad runājam par stratēģiju, tad ļoti bieži izmanto jēdzienu “stratēģiska komunikācija”, bet ko gan tā īsti nozīmē? Stratēģiskā komunikācija nav negatīvas nokrāsas jēdziens. Piemēram, tā var piemist kādam privātam uzņēmumam, kura vadība domā kā mērķtiecīgi uzrunāt sava uzņēmuma mērķauditoriju. Savukārt, valstu līmenī stratēģiskā komunikācija ir ļoti tuva tādiem jēdzieniem, kā “publiskā diplomātija” vai “uztveres menedžments”. Tā ir mērķtiecīga informatīva kampaņa vai uzvedība, lai censtos uzrunāt cilvēku prātus, kas patiesībā nozīmē sasniegt politiskos mērķus. "Lielos vilcienos ir divi varianti: vai nu ir fiziska ietekmēšana ar militāru spēku un vardarbības pielietojumu valsts iekšienē, vai arī ir pārliecināšana. Un pēdējo desmitgažu pieredze liecina, mērķus vienkāršāk sasniegt ir ar pārliecināšanu. Turklāt, tas ne tikai attiecas uz militāro jomu, bet arī uz iekšpolitiku un ārpolitiku. Savukārt, otrs vārds “stratēģiskā” attiecas uz to, ka, ņemot vērā informatīvās dimensijas nozīmi, komunikācija nav kaut kāda atbalsta funkcija, bet tā ir stratēģiskās vadības instruments. Komunikāciju plāno stratēģiskā līmenī, līdztekus visām citām darbībām. Un vēl viena nianse, kas jāpatur prātā, šajā piesātinātajā mediju vidē, komunikācija ir ne tikai vārdi, bet arī darbi. Līdz ar to, katra darbība, ko mēs veicam, ir komunikācija," skaidro Nacionālas aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece Ieva Bērziņa skaidro, kā tad valstis var censties sasniegt savus mērķus. Rubrika „Viedokļi”. Grieķijas premjers Grieķijas premjerministrs Aleksis Ciprs 20. augusta vakarā paziņoja par savu atkāpšanos no amata. Valstī notiks ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Vai Grieķijā gaidāma parlamentārā krīze? Grieķijas premjera Alekša Cipra paziņojums par atkāpšanos no valdības vadītāja amata nebija negaidīts. Jau vairākas nedēļas tika runāts par to, ka Ciprs varētu atkāpties uzreiz pēc tam, kad tiks apstiprināta trešā finanšu palīdzības programma Grieķijai 86 miljardu eiro apmērā. Galvenokārt tādēļ, ka gan sabiedrībā, gan pašā Sirizas partijā valdīja liela nevienprātība par reformu plānu. To apstiprināja pirms trim nedēļām, taču pašā partijā tas izraisīja dumpi. Lai gan daži bažījas, ka jaunās vēlēšanas tā nestabilo valsti ievedīs jaunā haosā - tā kā nauda jau ir sākusi ieplūst valsts kasē - lielākā daļa ekonomistu, kā arī Briseles amatpersonas uzskata, ka Cipra atkāpšanās un tam sekojošās vēlēšanas ekonomiku neiedragās.

Septiņas dienas Eiropā
Eiropas sankcijas pret Krieviju, Krievijas lobisms Eiropā

Septiņas dienas Eiropā

Play Episode Listen Later Dec 22, 2014 33:00


Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” diskutējam par to, kā sankcijas sāk ietekmēt Krieviju un kā Maskava, lai panāktu labvēlīgus balsojumus par sankciju pārtraukšanu, sākusi lobēt tai pozitīvāk noskaņotās Eiropas Savienības valstis. Viesis studijā: Vidzemes augstskolas lektors ārlietu pētnieks Jānis Kapustāns. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Krievijā - rubļa kursa straujais kritums, Grieķijā - pirmsvēlēšanu nemieri un Eiropas Parlaments balso, vai atzīt Palestīnu. Krievijas lobijs Eiropā Gada beigām parasti raksturīgs aizvadīto 12 mēnešu apskats dažādos medijos, kas šogad pirmajā vietā noteikti ierindos notikumus Ukrainā. Dramatiskais Krievijas rubļa kritums arī noteikti palīdzēs pieliet eļļu ugunī tai neskaidrībai un nedrošībai, kas šobrīd norisinās aiz mūsu austrumu robežām. Līdz ar rubļa krīzi, aktuālas ir diskusijas, cik lielā mērā Krievijas ekonomika brūk tikai zemo naftas cenu dēļ un cik daudz tās krīzei devušas arī ASV un ES ieviestās sankcijas? Skaidrs, ka lietuviešu vai latviešu piena produktu neesamība Krievijā ir mazāk sāpīga, nekā nespēja iegūt papildus finansējumu Rietumu bankās. Tāpēc sankcijas noteikti ir atspēlējušās Krievijai svarīgākajos ekonomikas sektoros, kas pārsvarā ir energoresursi un to ieguve. Pirms vēl sākās jezga ap rubļa dramatisko kritumu, baumoja, ka Krievijas ārlietu dienesti aktīvi cenšas salauzt Eiropas Savienības vienotību, kurai nākamā gadā vajadzēs lemt par sankciju pagarināšanu vai atcelšanu. Kā iespējami vājākos posmus min Ungāriju, Slovākiju, Bulgāriju, Kipru un Itāliju. Galvenokārt tās ir valstis, kuras ir cieši saistītas ar Krieviju finansiālos darījumos vai arī enerģētiskajos projektos. Uzreiz pēc ziņām, ka Krievija pārstāj Dienvidu plūsmas gāzes cauruļvada būvniecību Bulgārijas teritorijā, valsts premjerministra vietnieks Eiropas fondu un ekonomikas jautājumos Tomislavs Dončevs atzina, ka zaudētās investīcijas nodarīs kaitējumu Bulgārijas budžetam. South Stream cauruļvads paredzēja ilgtermiņa ieņēmumus un Bulgārijai to trūkums būs sāpīgs. Krievijas prezidents savās uzrunās ir uzsvēris, ka Bulgārija pati nav pieņēmusi lēmumu par South Stream projekta apturēšanu. Šo lēmumu uzspieda Eiropas Komisija. Nereti par „mazo Putina brāli” Eiropā min Ungārijas premjerministru Viktoru Orbanu, kurš arī pietiekami ilgi ir kaitinājis savus Eiropas kolēģus. Orbanam pārmet demokrātijas vērtību apspiešanu, pārāk lielu izpatikšanu Krievijai. Tieši viņš lobēja atomelektrostacijas atjaunošanas darbus, kuriem naudu piedāvāja Krievija. Orbana valdības lēmums saniknoja Ungārijas opozīciju, tā brīdināja, ka valsts jau tā atrodas pilnīgā Krievijas žēlastībā no naftas un gāzes, tāpēc palikt zem Krievijas finansējuma arī atomenerģiju ir neprāts. Taču pēdējās nedēļās Ungārijas valdības vadītājs ir kļuvis piekāpīgāks. Pagājušajā nedēļā Orbans apsolīja, ka sankciju jautājumā sekos Vācijas piemēram. Angela Merkele jau ir ieplānojusi apmeklēt Ungāriju nākamā gada sākumā, kad runās par abu valstu savstarpējo sadarbību. Vācijas uzņēmumi ir lielākie ārvalstu investori Ungārijā. Viņu devums ir aptuveni ceturtā daļa no visām investīcijām. Taču Ungārijai tāpat ir svarīgs enerģētiskās neatkarības jautājums. Sarunās pēc South Stream pārorientēšanas uz Turciju, Viktors Orbans uzsvēra, ka Eiropas alternatīvas pagaidām ir neizdevušās. „Nabuko gāzes vads kā projekts nav veiksmīgs. Dienvidu gāzes apgāde bija laba iespēja dienvideiropai, bet, protams, ungāru interesēs tagad ir vienoties ar horvātiem, ka viņu gāzes infrastruktūra tiek savienota ar Ungārijas apgādi. Tad mēs varētu saņemt ne tikai Krievijas, bet arī Azerbaidžānas gāzi. Šis Ungārijas ekonomikai ir stratēģiski svarīgs jautājums. Ungārija aicinās pārējās ES valstis atbalstīt politiku, kura paredz lielāku sadarbību starp gāzes infrastruktūras uzņēmumiem kaimiņvalstīs,” vērtē Orbans. Kas apsolīts Ungārijai? Vai pastāv iespēja, ka pēdējo nedēļu laikā Ungārijas retorika ir mainījusies tieši kādas Briseles vai vismaz ietekmīgās Vācijas dāvanas dēļ? Pagaidām nav zināms, kas varētu būt piesolīts, bet Latvijas Radio korespondente Briselē Ina Strazdiņa šādu iespēju neizslēdz. Briseles gaiteņos saprot, kādu spēli spēlēt vēlas Krievija. „Protams, Krievija strādā dažādos ceļos. Daudz mēģina izmantot acij neredzamos diplomātiskos ceļus, tieši zvanot atbildīgajām amatpersonām, runājot ar dalībvalstu „atslēgas” cilvēkiem, tiem, kuri var ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Un protams, to ļoti labi zina Briselē, un tāpat spēlē pretim. Tā ir ļoti smalka, diplomātiska spēle, ar ļoti augstām likmēm. Jā, protams, zinot, ka ir šīs valstis, kā Itālija, Ungārija, Kipra un Slovākija – valstis, kuras ir vairāk simpatizējošas Krievijai un savā ziņā atkarīgas no Krievijas, tad ar tām mēģina runāt. Teiksim tā, dāvaniņas eksistē. Ungārijas gadījumā, valsts vēlējās kopā ar Krieviju veidot gāzes projektu, šo Dienvidu straumes projektu, Krievija pēdējā brīdī atteicās un Ungārija tagad arī ir uz sēkļa. Lielās valdības un Brisele to redz, saprot, tāpēc cenšas situāciju labot, piesaistot valsti citiem projektiem,” komentē Strazdiņa. Rubļa krahs 16. decembrī ietekmēs Krievijas stratēģiju, kā tālāk ietekmēt atsevišķas Eiropas valstis. Dažas simpatizē Krievijai enerģijas vai finansiālo pakalpojumu dēļ, citas pat atklāti simpatizē Kremļa ideoloģijai un saņem no Krievijas naudu politiskajai darbībai. Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis norādīja, ka ietekme Kremlim pār atsevišķām Eiropas valstīm ir un paliks. Šobrīd ir vienkāršāk runāt ar atsevišķu valstu vadītājiem, nekā censties lobēt savas intereses Briselē. Māris Cepurītis arī uzskata, ka ekonomiskās grūtības tikai veicinās spiediena izdarīšanu no Krievijas puses, jo sankciju atcelšana būtu mazs solis pretim problēmu risināšanai valsts finansēm tik grūtajā laikā. „Tieši šajā brīdī Krievija pastiprinās ārējās darbības, lai mēģinātu novērst sankcijas. Kremļa politiskajai elitei vajadzēs pievērst lielāku uzmanību tam, kas notiek Krievijā. Bet tāpat ārlietu ministrija, diplomātiskais dienests un arī slēptākas institūcijas, kā piemēram, ārējā izlūkošana, savu aktivitāti nemazinās. Drīzāk šajos apstākļos tā tiks pastiprināta,” analizē Cepurītis. To, ka Krievija mierā neliksies, paredz arī Ina Strazdiņa. Varam tikai piekrist viņas izteikumam, ka Latvijas politiķiem un diplomātiem iespējams priekšā stāv ļoti liels pārbaudījums. Nākamā gada pirmā puse aizritēs Latvijas prezidentūras zīmē, bet teju visi sankciju balsojumi ir noteikti tieši pirmajos sešos mēnešos. Paredzams, ka Krievijas spiediens tikai pieaugs, tāpēc līdz ar Ziemassvētkiem un Jauno gadu, varam jau tagad vēlēt Latvijas politiķiem un ierēdņiem ļoti zinošus padomniekus un milzīgu izturību. Mākslinieka Roberta Koļcova laika redzējums „Šobrīd ārā ir ziema, bez tai raksturīgā zemes seguma - sniega - nav. Tāds ir šobrīd laiks. Negribētos ļoti lokāli šai prognozei pieiet. Ja mēs skatāmies gada griezumā, pieņemsim – nākamajam gadam – tur vajadzētu domāt ne tikai par Latviju, bet zemeslodi kopumā. Jo zemeslode ir hermafrodīts. Tuvāk Ziemeļpolam, Dienvidpolam tas ir sievišķīgs, bet tuvāk ekvatoram – vīrišķīgs. Eiropa – vairāk vai mazāk ir tuvāk ziemeļiem (vismaz Latvija), tāpēc būtu nekorekti prognozēt sievieti. Gandrīz neiespējami. Es saprotu to vēlmi, ka mēs gribam zināt, kas būs nākotnē. Ja mēs gribētu objektīvu atbildi, tas nebūtu iespējams. Laika vērotājs es īsti neesmu, bet mēdzu dabu vērot. Es gribētu palikt pie tā plašā – Latvijā, Rīgā un turpmākajās divās dienās gaidāms mākoņains … tas, ko mēs dzirdam katru dienu. Es nedomāju, ka kaut kas īpaši mainīsies. Un, ja būtu jāizsaka tāda vēlējuma forma, tad es teiktu tā – pamatā būs lidojumam labvēlīgi laika apstākļi”.