Podcasts about zentas mauri

Aspazijas 160. dzimšanas dienas svinības Kastaņolā, kas bija Raiņa un Aspazijas trimdas vieta turpat četrpadsmit gadu, aktualizē jautājumu par Raiņa un Aspazijas muzeja pastāvēšanu šajā Šveices ciematā. Kultūras rondo saruna par pieredzēto un Ingas Ābeles topošo romānu „Mīlamā” ar Ingvildu Strautmani.     Kastaņolā 15. un 16. martā bija sabraukuši ne tikai viesi no Latvijas, bet arī latvieši no Itālijas, no Vācijas, no vairākām Šveices pilsētām - Cīrihes, Bernes un Bāzeles. Aizvadīto svinību sakarā ir trīs ziņas. Pirmā no tām: Rainim un Aspazijai veltītā ekspozīcija Kastaņolā, visticamāk, tiks pagarināta, līgums ar Lugano pašvaldību tiks pagarināts vēl uz diviem gadiem. Vēl gan ir jāatrisina dažas praktiskas lietas Otra ziņa - Kastaņolā ir iela "Via Rainis e Aspazija, latviešu dzejnieki un patrioti" un šo ielu oficiāli atklās maijā.  Trešā ziņa: Lai Raiņa un Aspazijas piemiņa Šveicē būtu dzīva, tiek domāts arī par dažādām jaunām sadarbības formām, un viena no tām, kas arī vēl ir sagatavošanas procesā, varētu būt literārās rezidences. Sadarbotos Ventspils Rakstnieku māja ar vienu no Šveices rakstnieku mājām.  Domājams, ka viss iecerētais īstenosies. Pasākumā, kas norisinājās 15. martā Lugano pilsētas arhīvā, piedalījās arī kultūras nodaļas direktors Luidži di Korato. Viņš lielā mērā būs tas, kurš pateiks - jā, būs vai nē, nebūs, un bija Latvijas vēstniece Šveicē Guna Japiņa.  Uz Šveici šajā reizē bija devusies arī pētniece, Raiņa un Aspazijas vasarnīcas Jūrmalā speciāliste Amanda Kaufmane, kurā ir sajūsmā par visu to, ko viņai var izstāstīt literatūrzinātniece Gundega Grīnuma. Viņas priekšlasījums bija par Raiņa un Aspazijas mājbrauci, kā viņi paši sauca gatavošanos atgriezties Latvijā, par to, kā Latvijā reaģēja. Bija arī senas un patiesībā neredzētas fotogrāfijas, piemēram, kur Rainis ir Latgalē, iebraucot Latvijā, nevis kopā ar Aspaziju, bet ar dzejnieci Birutu Skujenieci. Viņas stāstā aizrautība ir pilnīgi saklausāma. Sarunā piedalās arī Memoriālo muzeju apvienības direktora vietniece Sanita Kossoviča. Ar priekšlasījumu uzstājās arī filoloģijas profesors, biedrības "Šveice - Latvija" prezidents Alans Šorderets, bet viņš burvīgi runā latviešu valodā, jo ir precējies ar latvieti Ilzi. Viņš sarunā iezīmē ne tikai Raiņa un Aspazijas, ne tikai arī Zentas Mauriņas, ne tikai Miķeļa Pankoka pēdas Šveicē, bet arī tādu mūsdienu zinātnieku sadarbību un arī nākotni zinātnē.  Rakstniece Inga Ābele lasīja fragmentus no topošā romāna par Aspaziju "Mīlamā", kas iznāks romānu un monogrāfiju sērijā "Es esmu...". Arī mūsu saruna par to. Savukārt 16. martā bija Radio mazās lasītavas tikšanās ar klausītājiem Lugano. Aktieris Gundars Āboliņš lasīja fragmentus no Aspazijas atmiņām un vēstulēm no Šveices, ko palīdzēja sagatavot Gundega Grīnuma, kā arī fragmentus paša tulkotās Joahima Meierhofa grāmatas „Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa”.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Grāmatai pa pēdām sekojam arī trimdā, jo tur nācās doties latviešiem un viņu grāmatām. Šoreiz raidījumā sarunas Minsterē un Rīgā – kopā ar literatūrzinātniekiem Māru Gruduli un Jāni Ogu, bibliotekāri Dinu Krastiņu un Minsteres ēkas namzini Viktoru Kangeru. Viena no lielākajām latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas meklējama Minsterē. Otrā pasaules kara laikā Minsterē nonāca daudz latviešu, dažiem tas bija tikai pieturas punkts trimdas laikā, bet daudzi arī tur palika. Latviešu centrs Minsterē dibināts 1982. gadā. Ēka savu pagātni saista ar Minsteres Latviešu ģimnāziju. Kopš ģimnāzijas slēgšanas 1998. gadā, Latviešu centrs darbojas kā saieta nams Minsteres un tās apkārtnē esošiem latviešiem, nedēļas nogales skola, dziedātāju un dejotāju kopas, amatierteātris, trimdas arhīvs, piemiņas istabas vairākiem rakstniekiem un jau pieminētā bibliotēka. Vairākiem Latvijas pētniekiem Minstere ir arī ļoti svarīga vieta pētniecībai. Digitalizācija, katalogs un autortiesības – svarīgas lietas, kuras Minsteres intelektuālos krājumus un laikmeta liecības padarītu pieejamākas. Leģendāra persona Minsteres sakarā ir Austra Rudzīte – literāte un bibliotekāre, kas izveidoja bibliotēku Minsterē, dienasgrāmatās fiksēja norises Minsterē un arī ārpus tās, Jāņa Jaunsudrabiņa un Zentas Mauriņas gaitas. Neparasts ir arī pašas Austras Rudzītes dzīvesstāsts. Studijas Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, darbs Zemkopības ministrijā, bēgļu gaitas Vācijā, studijas Bonnas universitātē, doktora grāds agronomijā, studijas teoloģijā. Vadījusi Annabergas latviešu sestdienas skolu.  No 1957. līdz 1978. gadam bijusi ticības mācības un bioloģijas skolotāja Minsteres latviešu ģimnāzijā, līdz 1989. gadam bibliotēkas vadītāja, līdz 1991. gadam – bibliotēkas arhivāre. Austra Rudzīte bibliotēku kārtojusi pēc Jēgera kataloga (Benjamiņa Jēgera “Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija”). Tagad bibliotēku vada Dina Krastiņa – pēc izglītības arhitekte, kas mākslas institūciju pārvaldību studējusi jau Vācijā.  

Minsteres latviešu centrā ir iespējams ieiet Jaunsudrabiņa istabā un pataustīt, kāda bija bēgļiem izsniegtā sega DP nometnēs Vācijā. Minstere ir vieta, kas glabā arī Zentas Mauriņas braucamkrēslu un rakstāmmašīnu, Konstantīna Raudives balsu ierakstu ierīces, Kārļa Ieviņa vijoli. Minstere ir vieta, kur no 1946. līdz 1998. gadam darbojās latviešu ģimnāzija. Radio mazā lasītava ceļo uz Minsteri un sastop ģimnāzijas pēdējā izlaiduma absolventus, lasa Anšlava Eglīša „Lielo Mēmo”, stāsta, kā brāļi Kaudzītes savulaik ceļoja uz Vāciju un sarunājas par filmām, grāmatām un dzīvi. Sarunas ar ēkas namzini Viktoru Kangeru un bibliotēkas un arhīva vadītāju Dinu Krastiņu klausieties mūsu interneta pielikumā - tur plašāks stāsts par Minsteres latviešu nama vēsturi, ģimnāzijas leģendāro personu Austru Rudzīti un lietām, kas tagad glabājas piemiņas istabās: Raidījumu atbalsta:

Sazināmies ar mūsu kolēģi Ingvildu Strautmani, kura devusies uz Minsteres latviešu centru, svinot Latvijas Radio 1 raidījuma "Radio mazās lasītavas" desmitgadi. Kopā ar aktieri Gundaru Āboliņu un Vecpiebalgas muzeju apvienības “Orisāre” vadītāju Līvu Gruduli no 25. jūnija līdz 3. jūlijam "Mazā lasītava" devusies pie klausītājiem Vācijā. Mūsu pirmā pieturvieta bija Berlīnē, kur tapa raidījums par Valentīnu Freimani – nule kā iznākusi viņas grāmata “Antigones likums”, kas ir turpinājums pirmajai biogrāfiskajai grāmatai „Ardievu, Atlantīda!”. Tālāk esam devušies uz Minsteri, kur 28.jūnijā plkst.18 tiksimies ar diasporas lasītājiem un klausītājiem. Saruna būs par pirmajiem ceļojumu aprakstniekiem brāļiem Kaudzītēm, pārrunāsim Anšava Eglīša daiļradi, lasīsim nesen kā izdoto grāmatu “Lielais Mēmais. Filmu žurnālista piezīmes”. Pēc tam mūsu ceļš vedīs uz Vācijas dienvidiem, kur 30. jūnija pievakarē plkst.15 visus interesentus gaidīsim Latviešu kultūras centrā Bērzainē, Freiburgā. Ar Bērzaines saimniekiem jau tikāmies izglābto grāmatu bibliotēkā Springšļu dzirnavās, kur lasījām arī fragmentus no Zentas Mauriņas darbiem, bet nu sarunu par izcilo domātāju, rakstnieci un tulkotāju turpināsim, jo viņas dzīvesvieta bija turpat netālu esošajā Badkrocingenā, tāpat lasīsim nesen aizsaulē aizgājušās Ingunas Baueres  grāmatu “Daiļā Marija”, kas ir triju 18. gadsimta "kurzemnieku romānu” cikla noslēdzošais darbs, kā arī turpināsim stāstus par brāļiem Kaudzītēm, kas bija lieli ceļotāji un iesāka latviešu literatūrā jaunu žanru – ceļojumu aprakstu. Līva Grudule šobrīd pēta un apkopo abu brāļu Eiropas piezīmes. “Radio mazā lasītava ceļo” izbraukuma raidījumu ieraksti Latvijas Radio 1 ēterā būs klausāmi 7., 14. un 21. jūlijā. 

Stāsta Zentas Mauriņas piemiņas istabu vadītāja Grobiņā Maija Rolava Zentas Mauriņas mūzikas privātskolotājs Hanss Holcapfels, tā laika Liepājas Simfoniskā orķestra diriģents, daudz stāstīja par tagadnes un pagātnes dzejniekiem, it kā pats personīgi tos būtu pazinis, bet viņam nebija izpratnes par latviešu literatūru, viņš nezināja ne kluso Poruku, ne Skalbes vienkāršību, ne Akuratera lepnumu... Lai iepazīstinātu ģimenes draugu ar latviešu literatūras dziļumiem, Zenta lielā aizrautībā vācu valodā pārtulkoja Akuratera stāstu "Mana vismīļā".  Diriģents to uzmanīgi izlasīja, aizrādīja uz dažiem stilistiskiem negludumiem un ieteica izskaust baltvāciešu provinciālismu. Liepājas vācu avīze bija solījusi iztulkoto stāstu iespiest. Pēc divām nedēļām viņš atbraucis ar avīzes numuru un rožu pušķi. Mātei atkal pārmetumi – kādēļ gan viss šis teātris... Veltīgi modināt bērnā godkārību! Ja mājas draugam nebūtu pazīšanās ar avīzes redaktoriem, neviens šo stāstiņu nebūtu iespiedis! Bet Zenta raugās avīzē kā apburta. Tur iespiests viņas vārds un tas vairs nepieder viņai vien, liekas, tas atraisījies no viņas un atnes jaunu vēl nepazītu prieku. Ar Jāni Akurateru Zenta iepazinusies Liepājas dzīves posmā 1919. gadā, kad viņš, uzturēdamies Liepājā, bija saslimis ar tīfu. Vēstulē 1919. gada 20. novembrī viņa dzejniekam raksta: "Atvainojos,  ka tik vēlu sūtu jums tulkojumu no "Mana vismīļā". Nekādā ceļā nevarēju jūsu adresi dabūt. Būtu ļoti pateicīga, ja jūs man pateiktu, vai esat ar tulkojumu mierā. Es dabūju vēstules no Vācijas – tur brīnījās par negaidīto skaistumu latviešu literatūrā." Pārtikas jautājums šajā periodā, kad notiek karš un pilsēta nogriezta no laukiem, ir ļoti smags. To, ko Zenta dabūjusi no tēva pacientiem kā lielu dārgumu – nedaudz sviesta un dažas olas, viņa iesaiņo kastītē un nogādā dzejniekam. Vai drīkst sūtīt pārtiku dzejniekam – sapņainam romantiķim, kas nicina ikdienu? Bet cits jautājums – vai var atspirgt, badojoties? Vēstulē viņa raksta: "Jūs toreiz slimnīcā bijāt tik mīļš… Ja jūs man dāvinātu vienu mirkli un dažus vārdus atrakstītu, es ārkārtīgi priecātos. Es jau priecāšos par jūsu rokrakstu, kas tikpat aristokrātisks un klusi skumjš kā katrs jūsu rakstītais vārds. Atrakstiet man – lai man būtu ilūzija, ka kāds no dzejniekiem par mani vēl domā. Es neprasu faktisko realitāti, ar ilūziju man pietiek."  Grāmatā "Iedrīkstēties ir skaisti" Zenta Mauriņa raksta, ka Akuraters viņu bieži apciemojis. Slavējis viņas tulkojumu. Runājis par saviem darbiem, stāstījis par trimdas gadiem Somijā, Norvēģijā, Parīzē. Kad ceļš uz Rīgu atbrīvojies, viņš aicinājis Zentu braukt līdzi. Viņai tas ir kā pasakā, kad princis ierodas un atbrīvo ļaunu garu apburtu meiteni. Kādas brīnišķīgas iedomas! Smalkos tīmekļus, kas Zentu ar viņu saistījuši, ikdiena acumirklī būtu saplosījusi. Uz aicinājumu kopā sākt jaunu dzīvi Rīgā Zenta atbildējusi ar noraidījumu, jo viņai šķitis, ka dzejnieks tiecies ar viņu ceļot tikai sapņu pasaulē. Zenta vēlējās iztulkot vācu valodā vēl dažus Akuratera stāstus. Viņa strādā ar lielu aizrautību. "Līdz februārim domāju pabeigt – tik viegli un skanīgi šis tulkojums iet uz priekšu," viņa raksta vēstulē dzejniekam. 1921. gadā mazais sējumiņš, glīti iespiests, guļ uz viņas galda. Viņa jūtas laimīga. No vācu valodas stāsti pārtulkoti dāniski. Šī ir pirmā grāmata, kuras titullapā redzams Zentas vārds. Dzejnieks pateicībā dāvina daudz rožu – pilna istaba ar sarkanām rozēm! Pret sevi Zenta gan ir kritiska. Viņa raksta: "Te notikusi kāda pārskatīšanās. Tādu radījumu kā mani neapber rozēm. Tas nebija dabiski. Apzinīgi un noteikti sargājos no katra jūtu viltojuma. Piekļāvu rozi pie lūpām un jautāju, par ko gan dzejnieks bija domājis, man šos ziedus dāvinādams?" Dzejnieks bija apveltīts ar spēju skaisti dot, skaisti ņemt un skaisti aiziet. Divas lietas viņš neatzina – solījumu un pienākumu, to vietā liekot inspirāciju un entuziasmu. Vai tā bija puķe, grāmata, mirklis – viss, kam viņš tuvojās, kļuva daiļš. Satiekoties viņš nav ļāvis pavadonim Zentu nest, viņa, nobažījusies, vai nav par smagu, lūkoja atrunāt, bet viņš atbildējis, ka tas neesot nekāds vīrietis, kurš sievieti nevarētu nest uz rokām.  Viņa draudzība pret Zentu bijusi smalka un atturīga. Tā nepieskārās ikdienai. Tas bija maigums, ko neizsaka vārds, bet mājiens. Viņa vārds uzbūra sapņus. "Kad viņa lūpas skāra manas acis, bija tā, it kā tās būtu tauriņu spārnu noglāstītas. Viņa rokas skūpsts bija īsts rituāls. Lēnītēm viņš apgrieza roku un ar lūpām skāra delnu, it kā no tās dzertu. Viņš sacerēja fantāziju spēli, sadalīja lomas un bija tās režisors. Iekāres dēmons neiejaucās mūsu attiecībās." Zenta viesojās Akuratera mājā, kur valdījis klusums. Viņa sieva – glīta, gaišmataina un līdzsvarota – nosmej: "Dzejniekam arvien nepieciešami jauni ierosinājumi. Svaigas puķes visās vāzēs, kad tās apvīst, viņš aizmet tās prom. Jānim Akurateram tīk viss, kas ir neparasts. Viņš nemīl puķes podos. Viņš nekopj puķes, viņš tās bauda!" Bet Zenta ilgojas pēc aizsardzības, saprotošas un saudzīgas mīlestības – tādu dāvināt viņš nespēja. Viņa bija tik laimīga, tik laimīga, ka slavenais dzejnieks ļāva sevi mīlēt! Zenta Mauriņa Akurateram rakstījusi daudz vēstuļu, bet no dzejnieka saņemtās gan nav saglabājušās, bet rakstītas tā, it kā visiem un tūlīt iespiežamas. No ārzemēm rakstītajām trūkusi atpakaļadrese, tādēļ nav bijis iespējams atbildēt.   Vēlākajos dzīves gados Zenta Mauriņa bieži atceras gan sarunas, gan tikšanās, gan dāvātos ziedus. Mūža nogalē dzīvojot trimdā, rakstniece atzīstas, ka nekad nav spējusi noticēt ne Jāņa Akuratera mīlestībai, ne viņa dāvātajiem ziedu klēpjiem. "Ja mīlēt nozīmē paša "es" aizmirst un pāri sev pašam dzīvot, tad savos studentes pirmajos gados nevienu tā neesmu mīlējusi kā dzejnieku Akurateru," atzīstas Zenta Mauriņa.

Stāsta Zentas Mauriņas piemiņas istabu vadītāja Grobiņā Maija Rolava Pirmais izziņas avots Zentas dzīvē ir Brokhauza vārdnīca, bet labākais  skolotājs bija un palika tēvs. Zentai slimojot, tēvs sēdēja pie viņas gultas un mācīja no galvas skaitīt dzejoļus. Viņš pats pratis daudzus. Mazajai meitenei ar kuplajiem, sprogainajiem matiem bijusi spoža atmiņa – kad latviešu un vācu vārsmas varējusi tūlīt atkārtot, viņš izraudzījies tekstus krievu valodā. Kad tēva dzejoļu zināšanas bijušas izsmeltas, viņš pievērsies latīņu heksametriem. Tēva uzskats, ka no laba dzejoļa kaites atkāpjas, palīdzējis Zentai pārvarēt dažu sāpju brīdi. Tā kā paša Roberta kaislība bijusi dabaszinātne, puķu un koku nosaukumi bija jāmācās latīņu valodā: Zentas spilgtā fantāzija drīksnu, putekšnīcu un auglenīcu bioloģiskās teorijas  pārvērta kaislīgā mīlas stāstā ar krāšņām kāzu dzīrēm. Liela loma Zentas izglītošanā bija mājskolotājām. Mauriņu meitas arī mājās  tika skolotas stingri, pēc ģimnāzijas kursa. Vecāki vēlējās, lai Zenta noliktu ģimnāzijas beigšanas eksāmenus, tādējādi vēloties stiprināt viņas pašapziņu un pasargāt no diletantisma. Viņas vecāki gan bija pārliecināti, ka Zentai iztiku pelnīt pašai nekad nenāksies. Mājskolotājas mainījās: kādai bijis neciešams raksturs vai vecīgi uzskati, un tikai retā izpelnījusies ģimenes locekļu cieņu un draudzību. Katru dienu mājskolotājas vadībā notika kārtīgas mācību stundas no  ģeometrijas līdz krievu literatūrai. Kāda no mājskolotājām mācījusi arī Latvijas vēsturi, dainas un stāstījusi par latviešu ilgām pēc brīvības.   Pamazām pienāk brīdis, kad ne tēva stāsti, ne no mājskolotājām saņemtās zināšanas dumpīgo Zentu vairs nespēj apmierināt: viņā pamodušās  alkas, kaut kas iekšējā pasaulē gruzd un vilina. Un viņas karstākā vēlēšanās ir apmeklēt skolu tāpat kā pārējām māsām. Pēc māsu stāstiem, viņa uzbur sev tīkamas ainas par draudzenēm un jautrību, skolotājiem (par dažiem jūsmo, bet dažus neieredz), par skolas liecībām un formas tērpiem... Garo prieka virkni noslēdz skolas beigšanas eksāmeni, kas atvērs durvis uz universitāti! Māte savas meitas vēlmi mācīties ģimnāzijā sauc par aušību, bet tēvs nosaka savu sakāmo, ka cilvēka griba ir viņa debesis, un brauc uz Liepāju, lai aprunātos ar sieviešu ģimnāzijas direktori. Atgriežoties tēvs ir noskumis, jo skolas direktrise uzskatot, ka slimai meitenei jāpaliek mājās pie vecākiem. Zentai tas ir kā pātagas cirtiens, bet viņas māte Melānija triumfē: "Vai es neteicu, ka tas nebūs iespējams?" Tuvojas Pirmais pasaules karš un tēvam jāizmeklē rekrūšu veselības stāvoklis. Jauniesaucamo mātes, sievas un līgavas gan ar vārdiem, gan dāvanām cenšas pārliecināt ārstu Mauriņu, ka jaunais puisis ir slims un dienestam neder.  Mauriņu saimniecības vadītāja dusmojas par atraidītajām pīlēm, treknajām zosīm un citiem labumiem, ko kompromisus nepieņemošais dakteris atraida. Vai caram viens zaldātiņš vairāk vai mazāk, to taču nemana! Divi karsti mīlēti dēli ir arī sieviešu ģimnāzijas direktorei un vecākajam jādodas zaldātos. Direktrises lepnais zirgu pajūgs kādu dienu piestāj pie Grobiņas doktorāta un pati dāma, tērpusies vāverīšu kažokā, ierodas slimnieku pieņemamajā istabā. Viņas  un daktera sarunas ieilgst. Direktrise domā – apskatē varētu gadīties, ka dēla plaušu galotnīte ir tuberkulozes skarta, un, kā viņš mīlot savu meitu, tā viņa – savu dēlu… Pēc šī apciemojuma Zenta veiksmīgi nokārto iestājeksāmenus un sāk mācīties sieviešu ģimnāzijas priekšpēdējā klasē… Klasē ir daudz meiteņu, un beidzot viņai ir tumši brūns formas tērps ar mazu apkaklīti, melns priekšauts un maza sudraba nozīmīte pie cepures. Viņai ir sešpadsmit gadu un klasē viņa ir visjaunākā. Skola ir elitāra, tajā mācās pārtikušu vecāku meitas, gaiteņos livrejās tērpti sulaiņi nodrošina kārtību un palīdz Zentai tikt no vienas klases citā. Mācības notiek krievu valodā. Meitenes romantiski iemīlējušās Tolstoja un Turgeņeva varonēs. Čehovs  saista ar savu impresionistiski smalko uztveri.  Zenta dzīvo pansijā pie kāda aptiekas īpašnieka sievas. Aptiekas sētnieks  katru dienu meiteni aizved uz skolu un pēcpusdienās pēc stundām viņu sagaida. Tēvs sagādājis privātskolotāju matemātikā un, pateicoties smadzeņu treniņiem, šajā zinātnes nozarē Zenta iegūst tādu virtuozitāti, ka nopietni apsver domu studēt matemātiku, sausajā skaitļu pasaulē cerot paglābties no dvēseles ciešanām un sirdssāpēm. Šo savu dzīves periodu Zenta Mauriņa nosauc par laimīgāko periodu savā dzīvē. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas Zenta Grobiņas doktorātā atver mazu skolu. Viņas audzēkņi galvenokārt ir Grobiņas latviešu un  ebreju bērni, bet “mazā dzīve” jauno skolotāju neapmierina. Lai gan viņa lepojas, ka pati spēj nopelnīt naudu, skolēnu iemaksas ir tik mazas, ka 1920. gada septembrī vēstulē viņa lūdz palīdzību Jānim Akurateram. “Aizbraukt uz Rīgu, studēt ir mans lielākais sapnis, bet apstākļi ir tādi, ka vecāki maz ko var man palīdzēt, bet galvenais – viņi baidās mani tik tālu aizsūtīt. Varbūt Jūs variet palīdzēt mazu vietiņu dabūt? Kad Jūs kā autoritāte man rakstītu, ka tur Rīgā nemaz nebūs tik grūti iztikt. Mani vecāki jums ticēs.” Vislabāk viņa būtu studējusi medicīnu vai kļuvusi par dārznieci, pateicoties jūsmīgi mistiskajai saistībai ar puķēm. Dzeja viņas acīs ir kā svētnīca: ka no rakstniecības var eksistēt – tas viņai pat prātā neienāk. Pēc Pirmā pasaules kara un nodibinoties Latvijas valstij, agrāk pārtikusī daktera ģimene zaudējusi savu materiālo pārticību, bet tēvs – veselību. Ārstam Mauriņam atklājas sirds mazspēja un no plašās privātprakse jāatsakās. Zaudēti arī noguldījumi uz Zentas vārda kā krievu, tā franču bankās. Māte žēlojas par nabadzību un plašā dzīvesveida zaudēšanu. Viņas argumenti dzelžaini – vecākās veselās māsas arī nebija studējušas un Zentai vajagot samierināties. Cīņa par studijām ir sūra. Lai pierādītu vecākiem, ka pati var tikt galā ar skarbo ikdienu, Zenta pārceļas uz Liepāju, dzīvo viena pati trūcīgā mēbelētā istabā un pasniedz privātstundas atpalikušajiem skolēniem. Tā kā mācības ģimnāzijā notikušas krievu valodā, lai iestātos universitātē, viņa ir spiesta ņemt privātstundas latviešu pareizrakstībā un gramatikā un nokārtot pārbaudījumus latviešu valodā. Zentas cīņa ar vecākiem par universitāti ilgst trīs gadus... Beidzot, 1921. gadā, 24 gadus vecā Zenta Mauriņa, kā viņa par sevi raksta – lāgā neprotot atšķirt sapni no īstenības,  radot sev tīkamas un mānīgas nākotnes ainas, bez jauna ziemas mēteļa un cepures sēž vilcienā, kurš viņu no Liepājas ved uz Rīgu: par spīti slimībām, par spīti karam, un prom no vecāku apsargātās dzīves.

Stāsta Zentas Mauriņas piemiņas istabu vadītāja Grobiņā Maija Rolava Zenta izskatā bija līdzīga mātei – enerģiski vaibsti, tumši mati un tumšas acis. Par saviem melnajiem matiem un sejas krāsu kā čigānietei viņa bija noskumusi un  iemantoja skaudību pret vecāko māsu, kura bija līdzīga tēvam. Tēva tēvs bija sievu atvedis no Lietuvas, kurp viņš ik gadu brauca pirkt un pārdot zirgus un gribēja, lai viņam piederētu ne tikai labākie zirgi, bet arī skaistākā sieva. Viņa bijusi madonnīgi daiļa. Latviešu valodu iemācījusies ātri, bet latviski rakstīt nepratusi līdz savas dzīves beigām. Zentas tēvs Roberts Mauriņš dzimis Dobeles Zaļāsmuižas rentnieka ģimenē kā viens no pieciem dēliem – liela, stalta auguma, viļņainiem pelnainiem matiem, ļoti saskaņotiem maigiem sejas pantiem, gaišu bārdu un rāmām kustībām. Citādi lēns un piekāpīgs, tīrības jautājumos viņšs bijis pedantiski stingrs. Ar viņu – vecas zemgaliešu cilts atvasi – Zenta runāja tikai latviski, un viņa valoda bija bagāta un izteiksmīga. Dainas, sakāmvārdus un pasakas viņš zinājis bez gala, stāstot viņš tās salīdzināja ar sengrieķu mītiem. Veselus Homēra dziedājumus viņš zināja no galvas un viņam tie likušies skaistāki par sievas spēlētajām sonātēm. Kā Roberts zināja no galvas latīņu autorus, tā Melānija – vācu klasiķus. Kā Melānijas pasaule bija un palika mūzika, tā tēva kaislība – dabaszinātnes. Tēvam Bēthovens licies garlaicīgs, bet mātei kāpuru pētīšana – neglīta. Taču viņi prata viens otram dot brīvību un uzticēšanos. Katru gadu dzimšanas dienā tēvs Zentai dāvināja baltu, paša uzziedinātu hiacinti. Hiacintes uzziedināšanas noslēpums tā arī palicis neatklāts. Medicīnu Roberts studēja Tērbatā un 1892. gadā stažējās Berlīnē. Kā ārsts viņš bijis ļoti iecienīts gan apkārtnes aristokrātu muižās, kur mājoja izlutinātās baroneses, gan čigānu teltīs. Reiz ticis izsaukts pie kādas čigānietes, lai gan bijis tikko atgriezies mājās un jau nomazgājis ceļa putekļus. Nekurnēdams posies atkal ceļā. Tas saniknojis Zentas māti, kura savu vīru nosaukusi par vientiesi, kurš gatavs katram ubagam upurēties. Toreiz ar veiklu ķeizargriezienu viņš mazam čigānzēnam glābis dzīvību... Vecā čigāniete, kurai daktera prasme imponējusi, pēc pāris nedēļām ieradusies doktorātā ar trim mazdēliem un mazu taukainā papīrā ietītu paciņu, no kuras plūdusi tīkama stipra, vircota smarža. Viņa kaut ko esot atnesusi zelta lielkungam un mazajai preilenītei – tā Grobiņā sauca Zentu. Tēvs uzskatījis, ka vecā čigāniete atnesusi kaut ko zagtu, taču šis apgalvojums čigānieti padarījis dusmīgu un tā atcirtusi, ka viņa gan neprotot ne lasīt, ne rakstīt, bet zinot, kādas dāvanas dakteriem jānes. No taukainajiem papīriem un kāpostu lapām viņa izcēlusi brīnišķīgu, brūnu cepeti, kas ēdamistabu piepildījis ar stipru kadiķu smaržu. "Ezis ir čigānu cūka, un šis tēviņš bija sevišķi trekns. Pats Dievs ežus gana mežā, lai čigāniem nebūtu bads. Ja slimā preilenīte apēdīs šo cepeti, tad viņai neviens ļaunums nevarēšot kaitēt!" Pie kam čigāniete nav bijusi ar mieru doties prom, kamēr smalkā daktera ģimene eža cepeti nav apēdusi. Māte noteikusi: "Ja nezinātu, kas tas ir, tas tiešām labi garšotu!" Vecākiem dzīvojot ar cieņu un sapratni, pieredzot divu bērnu nāvi un Zentas nedziedināmo slimību, raisījās arī domstarpības. Māte mēdza tēvam pārmest: "Kā tu, tik labs ārsts būdams, svešiem bērniem atkal un atkal spēj palīdzēt, bet paša bērnus glābt nespēj!" Tas mājās raisījis vārdos nenosaucamu spriedzi. Zentas māte Melānija lieliski spēlēja klavieres. Viņa piederēja vecai zemnieku ciltij, kas Trikātas novadā saimniekojusi jau no 1682. gada. Viņas tēvs, lieltirgotājs un linu šķīrējs ar lielu temperamentu, bija apprecējis vācu skolotāja meitu. Melānija, kā tolaik ģimenēs bija ierasts, baudīja vācu audzināšanu. Vecāki viņu nodevuši vācu brāļu draudzes meiteņu institūtā, vēlāk viņa apmeklēja Pēterpils konservatoriju un gatavojās pianistes karjerai. Bagātais tēvs lepojās ar savu meitu Melāniju kā ar zelta pulksteni, kas greznojās pār viņa apaļo vēderiņu. Viņam patika, ka meita Pēterpilī apguvusi ne tikai klavierspēli, bet arī smalku uzvešanos. Daudzsološās pianistes nodomu izjauca mīlestība pret jauno dakteri un viņas saslimšana ar purva drudzi. Melānija apprecējās vēlu, kad trīsdesmit gadi jau bija nodzīvoti un pilsoniskā dzīvē tai bija grūti iekļauties. Upurēdama pianistes karjeru, viņa atklāja sevī citu aicinājumu – rūpēties par tiem, kuriem dzīvē neklājas labi. Ar pasaulei atvērtu sirdi viņa dzīvoja mūzikas, gleznu, grāmatu un puķu pasaulē. Melānija domāja – jau tas vien, ka var dzīvot, ir skaisti, un ar baudu mēdza izsmēķēt pa cigaretei. Roberts savu sievu dēvēja par Nigru viņas tumšo acu un krāšņo matu dēļ. Tumšie mati agri nosirmoja un meitas Melāniju sauca par Sudrabiņu. Ar gadiem, par spīti savam vecumam, viņa vēlu septembrī vēl peldējās jūrā. Zentai viņa likās kā liels kastaņu koks, kura ēnā katrs var atpūsties. Līdz pašam vecumam Melānija bija saglabājusi savu kvēlo sirdi un dzīvesprieku. Rakstniecei  gan ilgus gadus licies, ka māte viņu nemīl un nesaprot – kā gan, zinādama, ka viņas meita tik smagi slima, māte varēja uzņemt doktorātā tik daudzus viesus, rīkot mūzikas vakarus un koncertus, tīksmināties par skaistām kleitām?! (Vislabprātāk Melānija valkājusi baltas zīda kleitas vai vismaz baltai blūzei bija jābūt!) Tikai tad, kad jau pati bijusi pāri pusmūžam, Zenta Mauriņa sev atklājusi, ka šādi Melānija atbīdījusi slimnīcas atmosfēru, kas valdīja mājās. Daudz nesapratnes valdījušas mātes un meitas starpā, kad kā jau pieaugusi sieviete viņa vēlējās mātes atbalstu savai dzīvei – atbalstu  attiecībām ar Konstantīnu Raudivi. No mātes viņa saņēma noraidījumu un neizpratni. „Jau tas vien, ka mani varētu iemīlēt vesels vīrietis, mātei likās neiespējami!” Māte, kura septiņdesmit gadu vecumā vēl ilgi stāvēja spoguļa priekšā, vērodama skaistu apģērbu, Zentas tieksmi pēc skaistām drānām sauca par klīrību un greznošanās kāri. Viņa uzskatīja, ka pelēkā kleitiņa Zentai ir pašā laikā, bet baltie tērpi der citām –veselām sievietēm… Bet Zenta? Zenta vēlējās būt skaista.

Stāsta Zentas Mauriņas piemiņas istabu vadītāja Grobiņā Maija Rolava "Mātes klavierspēlē klausoties, viss izgaist putekļos un mani paņem  savā varā vārdos netverama pasaule. Jau bērnībā man mūzika bija nepieciešama kā dienišķā maize, kā valoda, kas vieno debesis un zemi," savulaik rakstījusi Zenta Mauriņa. Viņa izauga mūzikas pasaulē. Grobiņas doktorāta galvenie viesi pamazām kļuva mūziķi. Muzikālā atmosfēra mājās bija parasta lieta, jo Zentas māte rīkoja trio un kvarteta vakarus, tajos skanēja gan vijole, gan klavieres. Grobiņnieki esot vīpsnājuši, un daktera kundzes Melānijas muzikālos centienus saukuši par "dakterkundzes muzikālajām orģijām". Te valdīja Bēthovena kamermūzika, Rihards Vāgners, īpaši iemīļots bija Rihards Štrauss. Mājas ballītēs, dzimšanas dienās māte pati spēlēja valšus un dančus, jo privātmājās patafonu vēl nelietoja un tas arī neliecināja par labu gaumi. Pusaudžu gados Zenta mācījās klavierspēli. Viņas privātskolotājs bija ģimenes draugs Hanss Holcapfels, mūziķis, tā laika Liepājas Simfoniskā orķestra diriģents – cilvēks, kurš savu dzīvi pavadīja gara pasaulē, daudz stāstīja par tā laika un pagātnes dzejniekiem, komponistiem, mūziķiem. Viņš uzskatīja, ka dzīves piepildījums ir māksla. Un iedvesa Zentai drosmi, ka gara pasaulē viņai visi vārti atvērti. Par viņu Zenta rakstīja: "Tur, kur esam mēs ar tēvoci Hansu, vienmēr ir pirmā klase!" Diriģentam, kurš pamazām bija kļuvis par mājas draugu, Zentas dzīvē bija liela ietekme. "Manā dumpīgajā sirdī viņa tuvumā aizvērās viena otra brūce." Viņš mācīja ne tikai mūziku, bet arī cieņu pret rakstīto vārdu. Cilvēkus Holcapfela kungs vērtēja pēc viņu izturēšanās pret grāmatu uzskatīdams, ka tie, kuri lasot lauž grāmatu, spējīgi uz nodevību." Zentai Mauriņai bija kvēla, aizrautīga un jutekliska  daba, un agrās jaunības maksimālismā viņas tā laika moto bija - visu vai neko, tādēļ mūzikas stundas uzņēma ar lielu aizrautību un atbildību. Uzskatīdama, ka muzikālais talants ir iedzimts un viņas meitām tas nepiemīt - katrā ziņā tas neesot tik spilgts kā viņai, Melānija vienmēr pretojās Zentas mūzikas stundām un taisnīgi domāja, ka simfoniskā orķestra diriģentam neklājas nopūlēties ar skuķu neveiklajiem pirkstiem. Kad Zenta savās mūzikas studijās bija nonākusi līdz Baha fūgām un Šopēna prelūdijām, kādu dienu atskārta, kādēļ klavierspēli apgūt profesionāli viņai neizdosies. Pie vainas bija atklāsme, ka spēlējot nevarēs lietot klavieru pedāli, jo, lai lietotu pedāli, bija vajadzīgas kājas, par ko viņa rakstīja: "Protams, pedālis ir muļķīgs metāla daikts, kas jāspiež ar kāju, bet tas saistīja toņus, tos saauda audumā." No  tālākajām mūzikas  stundām Zenta atteicās, jo gribēja spēlēt tā, kā jāspēlē, vai arī nemaz, ar šo lēmumu sarūgtinot savu skolotāju. Viņš zināja, ka mūzikā ar varu nekas nav panākams. Vecākiem viņš paskaidrojis, ka Zenta ir pārpūlējusies un šī iemesla dēļ mūzikas stundas jāpārtrauc. Par viņa takta izjūtu Zenta bija pateicīga. Domājot par mūzikas ietekmi uz cilvēkiem, rakstniece apraksta gadījumu, kad Pirmā pasaules kara laikā ģimene bijusi spiesta doties bēgļu gaitās: tikmēr Grobiņas doktorātā vācu virsnieki ierīkojuši kazino. Atgriežoties mājās, dakterim Mauriņam ar sievu, piecām meitām un divām kalpotājām no plašajām telpām piedāvāts apmesties mazā istabiņā. Māte pašapzinīgi iegājusi mājā, kuru atstājusi tīru un glītu, ieraudzījusi, ka uz viņas spožā flīģeļa, uz kura pat puķu vāzi nedrīkstēja nolikt, sakarsētā pannā kūpējušas desiņas. Paceltu galvu viņa apstājusies mūzikas istabas vidū, pārmetoši uzlūkojusi kareivjus un teikusi:  "Kungi, vai tā ir vācu kultūra?" Uz ko kāds augstāks vācu virsnieks pielēcis kājās, sasitis papēžus un atteicis: "Nē, kundze, tas ir karš!" Mātei izdevies mūzikas istabu atkarot un viņa atgriezusies pie klavierspēles. Un, kad pilsētiņas komandants vakara pastaigās bija dzirdējis viņu aizrautīgi spēlējam Šopēna prelūdiju, pārsteigts lūdzis atļauju noklausīties Melānijas kundzes muzikālajā interpretējumā. Tik kaislīgu Šopēnu kā cienītā kundze spēlējot, viņš dzirdot pirmo reizi! Dažas dienas vēlāk virsnieki izvākušies no doktorāta un visas vienpadsmit istabas atkal bijušas ģimenes rīcībā. Un tad Zenta ir izaugusi, un doktorāts, kas viņai licies kā ozols, kurš dziļi sakņojas zemē, vairs neeksistē. Par visu vairāk viņa vēlas doties uz Rīgu un studēt. Bruņodamās ar Nīčes atziņām, viņa alkst cīņas. Rīga viņai nozīmē brīvību un garīgu pilnību, bet Zentai tā sagādā vilšanos. Lielajā pilsētā viņa iepazīst, kas ir šaurība, netīrība un pamestība... Viņa ilgojas pēc mūzikas. Viņai nenāktos grūti strādāt līdz vēlai nakts stundai, lai nopirktu dārgu biļeti, bet nauda vien neatrisina nokļūšanu koncertā. Kā pieburt tos divus vīrus, kuri iet gar viņas istabas logu, kura atrodas pagrabstāvā, lai pavadītu viņu? Iepretim logam redzams stabs, uz kura uzlīmēts milzīgs plakāts: Broņislavs Hubermans, vienīgais koncerts Rīgā. Ir neiespējami sev iestāstīt, ka viņa nemaz nevēlas tikt. Šo bezcerīgo  situāciju glābj draudzene Anna Antigone. Īstajā vārdā Elfrīda Lauva. Vēlākajos gados Zentai ir iespēja savu mūzikas badu remdināt. Viņa apmeklē Operu, koncertus, Dziesmu svētkus. Ir draugos ar Lūciju Garūtu, Jāzepu Vītolu. Mājās, Kuldīgas ielā, lepojas flīģelis, un kā Grobiņas doktorātā viņas māte rīkoja koncertus, pēc tam arī viņa pati savā Kuldīgas ielas dzīvoklī tos rīko. Dzīvojot trimdā, kur dzīves realitāte un eksistence pavisam cita, mūzikas bads ir vēl reālāks. Dienasgrāmatās "Trimdas traģika" viņa raksta: "Sarkanais Krusts man aizdevis radio – mazu čerkstošu kasti. Izmisīgi meklēju kādu staciju, kura atskaņotu Mocarta skaņdarbus, bet aparāta šņākoņa cerības saklausīt ko muzikālu padara neiespējamu." Reiz apmeklējot operu Bāzelē, Zenta netika ielaista koncertzālē. Administrācija uzskatīja, ka personas ratiņkrēslos nedrīkst apmeklēt operu, jo evakuācijas nepieciešamības gadījumā šos cilvēkus nevarētu izglābt. Konstantīns Raudive šo situāciju atrisināja pa savam – iedodot attiecīgajai amatpersonai kukuli. Bet Zentai viss mūzikas baudīšanas prieks bijis sabojāts. Vēlākajos gados Zentas Mauriņas īpašumā nonāk firmas "Siemens" radioaparāts ar plašu atskaņotāju: "Mans plašu atskaņotājs, mans Dāvids, atkārto adadžo. Un ir tā, it kā debesis atvērtos!" Zentas uzticamais palīgs Dāvids – Vecās Derības psalmu dziesminieks. Sevi viņa raksturo kā pušelnieku, kam daudz kā trūkst, bet ļoti lepojas ar piederošo  skaņuplašu kolekciju. "Atvairot ikdienas skudru uzbrukumu, es no sava lielā skaņuplašu krājuma izraugos Grīga sonāti čellam la-minorā." Šķiet, visu instrumentu karalis Zentas Mauriņas izpratnē ir čells. Vismaz šim instrumentam pieder visvairāk viņas atzinības. Uzticamais radioaparāts "Dāvids" pēc Zentas Mauriņas nāves nokļuva viņas palīdzes Heidelores Heringas īpašumā. Heidelores kundze bija nolēmusi, ka "Dāvidam" jāatgriežas Latvijā. Īsi pirms pandēmijas sākuma kino vīru grupa, kura uzņem filmu par rakstnieces dzīvesbiedru Konstantīnu Raudivi, pēc filmēšanas Vācijā atveda radio uz Grobiņu! Zentas Mauriņas piemiņas istabās greznojas arī skaņuplašu skapītis, un krājumu papildina Arturo Toskanīni diriģētais  Bēthovena simfoniju albums ar skaņuplatēm. "Dāvids" ir darba kārtībā. Un šeit viņi satiekas: Zenta Mauriņa ierunājusi skaņuplatē stāstus par savu tēvu, doktorātu un bērnības dzīvi Grobiņā, un "Dāvids" to atskaņo.

Kā tikt vaļā no naudas no abām pusēm vienādi? Šo Gunara Gūžas un citu klausītāju atsūtītās komiskās, amizantās, smieklīgās, uzjautrinošās, joku mīklas Skolotāju dienas priekšvakarā min triju skolu direktores: Liveta Sprūde (Rīgas 13.vidusskolas direktore), Vēsma Grugule (Rīgas Mūzikas vidusskolas direktore) un Laila Urbāne (Zentas Mauriņas Grobiņas novada vidusskolas direktore). Mīklas uzdod: Dārta Ozoliņa, Anna Ločmele, Eugēnija Audare, Ella Ošeniece, Rita Grantiņa, Anita Ostrvska, Gunars Gūža, Ieva Vaivode, Ināra Strazdiņa un Akvelīna Gertnere.

6. martā koncertzālē “Palladium” mūziķis Arturs Skutelis svinēs debijas albuma “Manī mīt” un savas muzikālās darbības desmitgadi. Kultūras Rondo tiekamies ar hiphopa mākslinieku Arturu Skuteli. Arturs Skutelis vairāk nekā divu stundu garajā jubilejas koncertprogrammā izpildīs aizvadītajā gadu desmitā tapušos skaņdarbus, uz skatuves aicinot arī daudzus iepriekš neizsludinātus koncerta viesus un domubiedrus, ar kuriem kopā darināta mūzika kopš 2009. gada. Viņa mūziku var raksturot kā avangardisku hiphopu ar dažādu citu žanru klātbūtni, pilnu ar asprātīgām metaforām, vārdu spēlēm un tekstuāliem eksperimentiem, kas savīti pilsētvidē pierakstītos stāstos. Arturs Skutelis ir viens no zināmākajiem un savdabīgākajiem latviešu hiphopa mūziķiem un tekstu autoriem, studijas un radošās apvienības PKI (Eliots, ansis, Edavārdi u. c.) dibinātājs, dzīvās mūzikas grupas “Tvērumi” līderis. Nominēts Latvijas mūzikas Gada balvai “Zelta mikrofons”, Latvijas Mercury Prize godalgas ekvivalentam – Austras balvai, vairākas reizes ieguvis Latvijas hiphopa Gada balvu, saņēmis Zentas Mauriņas balvu, Veronikas Strēlertes piemiņas balvu u. c. apbalvojumus.  

Kāds vecs un slavens aforisms vēsta, ka ierakumos neesot ateistu. Līdzīgi arī slimnīcas, kur nejauši sastaptus cilvēkus vieno grūtības un ciešanas, bieži liek pacientiem atklāt sevī literāras ievirzes. Un protams, arī profesionāliem rakstniekiem slimnīcu tēma nav sveša. Raidījumā Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru aplūkojam tai veltīto Zentas Mauriņas stāstu "Neaizsūtīta vēstule", kas 1942. gadā izdots atsevišķā sējumā apgādā "Grāmatu draugs".

Zenta Mauriņa: No konkrētām mantām cilvēka intīmākais īpašums ir viņa GRĀMATA. … Man nebija gardēža bibliotēka, man nebija grāmatas sevišķi dārgos vai mākslinieciskos sējumos, bet katra grāmata bija saaugusi ar manu tapšanas gaitu, katra no tām bija kādas gaišas vai tumšas stundas, kādas uzvaras, vai pamestuma lieciniece. Manas grāmatas bija mani pavadoņi izmisuma brīžos, mani klusie mierinātāji. … Raugoties grāmatās, man uzskatāmi tēlojās mana tapšana, kā arī vēl tālais ejamais ceļš, īstenība un sapņi, tagadne un nākotne te vienota. „Īsa rindkopa, kur daudz kas ir pateikts. Grāmatas vērtība vispār, kā gara darbs un kā ideju noliktava, ko kāds ir izdomājis,” atzīst Vaira Vīķe-Freiberga. „Es kā bērns uzaugu absolūtā grāmatu badā. Iemācījos lasīt četru gadu vecumā, no sākumā vecāki, kas regulāri gāja uz bibliotēku, nesa man mājās bērnu grāmatas. Tad es nezinu, kas viņiem iestāstīja, ka mazam bērna daudz lasīt neesot veselīgi. Līdz ar to viņi pārstāja tās grāmatas man nest. Vācijas trimdā sāka izdot kaut kādā stadijā grāmatas. Pirmā mana grāmata, kas man bija, bija 1945. gada Ziemassvētkos uz ļoti plāna papīra mazā formātā bija nometņu latvieši, trimdinieki izdevuši Raiņa „Uguns un nakts”. Tā tika dāvināta visiem pamatskolas un laikam pat vidusskolas bērniem. Tā bija pirmā grāmata, kas man bija pieejama. Es lasīju Raiņa „Uguni un nakti” septiņu ar pus gadu vecumā un visu nākamo gadu, kad man bija astoņi gadi. Daudzas vietas iemācījos no galvas. Grāmata bija ļoti necila. Turpretim Vācijā iznāca pasakas par bārenīti un pasakas par velnu ar ļoti skaistām ilustrācijām un interesanti iesietas. Tad es sapratu, ka grāmata var būt ne tikai pēc satura interesanta, bet arī skaists objekts. Kad Kasablankā par katru pirmo vietu kādā priekšmetā, meitene gada beigās saņēma grāmatu kā dāvanu, pirmo gadu man deva greznas grāmatas. Tā kā man ar katru gadu tās pirmās vietas kļuva vairāk, skolas vadība sāka palikt mazliet skopāka uz grāmatu kvalitāti, ko man izsniedza kā pirmo godalgu. Bet man savā ziņā, lai arī kāda tā grāmatu kvalitāte, tas kļuva par stimulu. Vecāki man grāmatas nepirka, man vajadzēja iegūt vēl vienu pirmo vietu, lai es varētu iegūt vēl vienu grāmatu, kas būtu mana personīgā grāmata. Man šķita svarīgi, ka man ir savas grāmatas, ne tikai vecāku.”   Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: „Daiļums atpestīs pasauli,” tā esmu lasījusi lielākā krievu mistiķa darbos un jaunībā labprāt šo teicienu atkārtojusi. Bet, kopš divi pasaules kari postījuši manu dvēseli, esmu bijusi spiesta ieskatīt, ka nekas nav tik nepastāvīgs kā daiļuma ārējie veidoli. Ienaidnieka gaisa uzlidojumos gadsimteņiem celtās baznīcas sabrūk dažās minūtēs. Savādāk tas ir ar baznīcu mūsu iekšienē, bet iekšējs daiļums ir nešķirams no labā. Daiļlabo, ko senais grieķis apzīmēja ar vārdu kaloskagatos, latvietis apzīmē ar vārdu balts. Tāpat kā senajam grieķi, arī dainu latvietim daiļais ir labs un ļaunais nekad nav daiļš. Latvietis nepazīst skaisto dēmonu, kā, piemēram, slāvi; latviešu velns ir muļķis, neglīts un stulbs, ko zemnieks var piemuļķot un zaķis noskriet. Ziemeļnieka skats ir vērsts uz iekšieni: ne tik daudz vizuāli pievilcīgais kā ētiski vērtīgais saista viņa sirdi, izraisa dievināšanas jūtas. „Šais rindās ir manāma atsauce ne tik vien uz krievu mistiķa darbiem, ko viņa citē, bet arī uz Platona darbiem, kur ļoti izvērsti notiek debates, Platons pieraksta Sokrātam un viņa mācekļiem, kas ir labais, kas ir skaistais, kurš ir labāks par otru, kas ir daiļlabais,” analizē Vaira Vīķe-Freiberga. „Grieķi uzskatīja, ka labajam ir jābūt daiļam. Viņiem tiešām bija sava veida daiļuma kults. Tas iekļāva sevī arī „veselā miesā vesels gars”. Viņiem bija ne tikai vietas, kur filozofi pulcējās un debatēja, bet ģimnāzija ir vieta, kur notika vingrošana. Senie grieķi uzskatīja par ārkārtīgi svarīgu, lai katrs vīrietis varētu savu ķermeni attīstīt pēc iespējas skaistu. Mauriņas izpratnē latviešu jēdziens par baltu apzīmē to pašu ko kaloskagato, kas bija grieķiem Viņai ir arī angļu valodā pieejama eseja, kur viņa apcer vārda balts dažādās nozīmes. Man ir zinātnisks darbs, kur „Saules dainās” esmu analizējusi, kādi semantiskie lauki ap vārdu balts. Un no cita skatu punkta varu tikai apstiprināt, ka šis jēdziens latviešiem ietver ārkārtīgi daudz. Dziļa filozofiska atziņa.   Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas

Zenta Mauriņa: Darba prieku latvietis pazīst dziļāk, nekā tā pretstatu PATAPU. Pats vārds „patapa” mūsu literatūrā tiek reti lietots: kā apburta princese tas dus vārdnīcas slejās un viena otra dzejnieka grāmatā. Daudz vairāk nekā patapu latvietis pazīst dīkonību, dīkā stāvēšanu, proti, vaļas brīžu negatīvo izmantošanu un novērtējumu. Īsto patapu pazīst putni un augstākas kultūras cilvēki. Patapa ir iekšēja augšana, radīšanas, nobrieduma nepieciešamais priekšnoteikums. Saki man, kā tu vadi savu patapu, un es tev pateikšu, kas tu esi. Stulbeņi un tukšgalvji lūko brīvo laiku nosist, turpretī iekšķīgi bagāts cilvēks vienmēr zinās, kā aizpildīt savus vaļas brīžus. Iekšķīgi nabagais karo pret garlaicību kā pret ļaunāko ienaidnieku. … Fantāzijas apbalvotā būtne patapas brīžos cels visizšķērdīgākās ēkas – gaisa pilis, bezfantāzijas būtne – patapas brīžos vij striķi, ar ko pakārties. "Dainās tāds jēdziens kā patapa nav pārāk dziļi apcerēts. Bet netieši mēs redzam, ka, protams, mūsu senči saprata, ka viss dzīvē iet cikliski, veidojas un eksistē," norāda Vaira Vīķe-Freiberga. "Bija diendusa, cēlās ļoti agri līdz ar sauli, garās vasaras dienās tas bija garas darba dienas. Tad bija pusdienas miers, kad varēja ēnā atgulties no lauku darbiem, bija arī launags, kad bija atkal pauze, kas tagad ir kafijas pauze. Man šķiet, ka cilvēki, vai apzināti vai uzsvērti, vai refleksa veidā kaut kādu patapu iegūst, izņemot tos, kas ir kaut kādos katorgas vai spaidu darbos. Tiek turēti kā vergi. Man šķiet, ka gan dainās, gan mūsdienās tie patapas brīži, kas latvietim ir vistuvāk pie sirds, ir kontakts ar dabu. Mēs vēl ar vīru saviem dalībniekiem 3x3 nometnēs uzstādījām jautājumu, kur jūs gūstiet sirdsmieru, kur vislabāk atgūstaties no stresa un piepūles. 99,9% atbildēja – pie dabas."   Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Biedriskumam ārkārtīga nozīme ikdienas dzīvē. Draudzība ceļ baznīcu, bet biedriskums – drošu darbnīcu. Biedriskums, kura būtība ir aktīva palīdzība tuvcilvēkiem, sakņojas labvēlība bez personīga šarma. Biedra izvēli nenosaka tik daudz personīgā gaume, kā darba vieta un nepieciešamība. Cilvēkam var būt divi, trīs draugi, bet biedrs var būt katrs, kas atrodas ar viņu vienādos dzīves apstākļos. Viskrāšņākos biedriskuma piemērus sniedz kareivju dzīve. Kareivji turas kopā nevis tādēļ, cits pret citu jūt simpātijas, bet tādēļ, ka kopīgs liktenis viņus saistījis un kopīgiem spēkiem vieglāk atvairīt nedienas. … Biedriskums dibinās kopības izjūtā, tieksmē kopības dēļ izdzēst savu es. "Par šo biedriskumu vai likteņbiedriem, man šķiet, ka vienādi varētu liecināt gan tie, kas bijuši izsūtīti uz Sibīriju, gan tiek, kas vairākus gadus savas dzīves pavadīja saspiesti bēgļu nometnēs Vācijas dažādās okupācijas zonās un citur. Šāds biedriskums bieži ir tas, kas palīdz pārdzīvot tādos apstākļos, kad varētu šķist, ka nav nekādu cerību izdzīvot," uzskata Vaira Vīķe-Freiberga. "Pagājušā vasarā Eslingenā notika izrāde “Eslingena”, kur bija ļoti skaisti parādīts, ka apstākļos kur dažādu sabiedrisko līmeņu ļaudis no dažādām Latvijas vietām saspiesti kopā dažās nometnēs vienā mazā pilsētiņā izveidot ārkārtīgi aktīvu, radošu un spriganu kopību. Un atceras to ar prieku savā ziņā līdz pat mūža galam."   Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa. Draudzībai es ticu kā saulei debesīs, kas pie mums ziemeļos tik reti spīd. Kas putnam ir spārni, tas cilvēkam draudzība – tā paceļ pāri zemes putekļiem. Lai cilvēks postā neizmistu, lai pametumā nekļūtu līdzīgs lopam, lai saukums to nepadarītu stulbu, Dievs tam dāvājis draudzības jūtas. Bet tikai viens no tūkstošiem spēj tajās ilgstoši dzīvot. Lielākajai daļai draudzība ir svētdiena, kas aizņem tikai vienu septīto daļu no dzīves; daudziem draudzība ir Vasarassvētki vai Lieldienas: tās nosvin un aizmirst; bet visbiežāk gadās pagāni, kas draudzības svētku nemaz nepazīst. … Skaists ir katrs draudzības akords, bet laimīgs ir ceļinieks, ko draudzības simfonija pavada pāri visiem dzīves dumbrājiem; pāri slimībai, nabadzībai, pamestībai – līdz nāves valsts vārtiem. Bet cik retas ziemeļos ir pilnīgi bezmākoņainas dienas, tik rets ir arī draugs, kas tevi pavada dzīves ceļojumā no rīta līdz vēlam vakaram. Draudzība ir dārgakmens, bet uzticība zelta ietvars, bez kura dimants viegli pazūd dzīves raktuvē. "Zentai Mauriņai sava veselības stāvokļa dēļ vairāk nekā draudzība no tuviem cilvēkiem bija vajadzīgs ar atbalsts. Viņai laimējās, viņa to arī saņēma dažādos dzīves posmos, sevišķi Zviedrijas un Vācijas beigu posmā," stāsta Vaira Vīķe-Freiberga.  "Viņai Zviedrijā bija sekretāre, kas savos atvaļinājumos turpināja braukt uz Vāciju un pārrakstīt viņas manuskriptus. Tā ir ļoti dziļa uzupurēšanās draudzības un apbrīnas izpausmes. Var manīt no Mauriņas rakstiem, ka viņai pietrūka draudzības, it sevišķi viņai pietrūka tāda vide, kādu bija pazinusi jaunībā Latvijā. Dzīvojot Rīgā, galvaspilsētā, kur rit bagāta kultūras dzīve, kur pieejami un sastopami dažādu jomu mākslinieki, tur viņa varēja uzskatīt par draugiem daudzus dzejniekus, kurus viņa apbrīnoja un kas, savukārt, viņas esejas apbrīnoja. Mauriņu varētu uzskatīt kā esejas žanra radītāju latviešu literatūrā. Esejas žanrs nav viegls un viņai tas diezgan spoži izdevās."   Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Tuvību nedrīkst prasīt, kā prasām parādu maksāšanu. Var kādu piespiest ar mums dalīt telpu, bet nekad, lai viņš ar mums dalītu savu sirdi. Ar likuma palīdzību var kādu piespiest, lai tas pret mums justu labvēlību. Kopdzīve ar iekšēji svešu cilvēku ir visļaunākais cietums, šķiršanās tādos gadījumos nozīmē brīvības atgūšanu. Īsas, pašgribētas šķiršanās padziļina jūtas. Nepārtrauktais telpiskais tuvums – ikdienišķo un notrulina tās. Zūd reģences asums. Spilgtais dienvidus ātri vēršas miglaini vēsā novakarē. Svētumu nenoraut ikdienībā. Neizsakāmo nepadarīt par ieradumu. “Ir tāds sakāmvārds “Absence makes the heart ground fonder / prombūtne padziļina sirds mīlestības jūtas”. Tā ir viena puse,” bilst Vaira Vīķe-Freiberga. “Vēl maza nianse: Zenta Mauriņas saka, ka ar likuma palīdzību var piespiest, lai tas justu pret jums labvēlību. Es domāju, ka te viņai būs paslīdējusi spalva. Domāju, ka ar likumu var piespiest izrādīt labvēlību, just nevienam nekad nevar piespiest. Var cilvēku spīdzināt uz moku rata jeb čekas pagrabos, jūtas viņam atņemt vai iedot nevar. Viņš var tikai atbildēt, ko vēlaties dzirdēt. Sabiedrība ar likuma palīdzību var prasīt labvēlību, iecietību, toleranci pret citiem, lai to izrādītu, lai arī iekšēji ir emocionāla aizture, tas netiek darīts ar visdziļāko sirds sajūsmu un mīlestību. Izrādīt labvēlību pret citiem ir sabiedrībai nepieciešams, lai tā būtu civilizēta.” Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Katram cilvēkam, kā vispār katrai organiskai būtnei, daba novilkusi nepārkāpjamas robežas. Nenoliedzami, ka cilvēks var veidoties daudz vairāk, nekā pats to domā, un daudz vairāk, nekā aiz savas kūtrības to dara. Mežrozi potēšanas ceļā var pārvērst viskrāšņākā dārza rozē. Un kādus brīnumus var panākt ar ceriņiem! To ziedu ķekarus var padarīt lefkojām līdzīgus, bet – par āboliem tos nevar pārvērst. Tāpat no flegmatiska cilvēka nedrīkst prasīt temperamentu, no nervoza – mieru, no garīgi trulā – spārnotību. “Ļoti smags un dziļš filozofisks jautājums. Zinātne anglosakšu pasaulē to pazīst, kā līdzsvaru starp dabu un kultūru. Tas ir savā ziņā tas strīds, cik daudz cilvēkam fizioloģiski, ģenētiski noteikts no dzimšanas, cik daudz tiek izveidots augšanas procesā un sabiedrības iespaidā. Ziemeļamerikā kā jaunā kontinentā ar augstu pašapziņu,  kad attīstījās biheiviorisma nozare psiholoģijā, dibinātājs Vatsons teica, dodiet man vienalga kādu bērnu un es viņu jums izveidošu par vienalga kāda amata pratēju," skaidro Vaira Vīķe-Freiberga. "Gluži tā nav. Tā ir tā skumjā realitāte, ka, piemēram, cilvēku ar plakanu pēdu neņems armijā, no viņa neiznāks arī baletdejotājs. Lai būtu labs baletdejotājs, ir vajadzīga specifiska pēdas uzbūve, lai baletdejotāja varētu stāvēt uz puantēm, ir vajadzīgas zināmas iedzimtas dotības. Lai kļūtu par izcilu mūziķi, ir jābūt ja ne absolūtai dzirdei, tad tuvu tai. Daba mums uzliek zināmas robežas un to arī Mauriņa šajos īsajos vārdos mums pasaka, cik daudz var arī izdarīt, kaut vai ar dabas dotiem organismiem, kurus mēs, cilvēki, varam selekcijas un citādos veidos pārveidot. Tie, kas ir aizrautīgi dārznieki, kā es, un seko līdzi jaunumiem dārza pasaulē, var tikai apstiprināt to, ka cilvēka spējas palīdzēt dabai kļūt krāšņākai un dažādotākai līdz šim izskatās gandrīz neierobežotas. Tomēr ceriņu par ābolu nepārvērtīsim, savas robežas ir jāsaprot, ir nepieciešama zināma pazemība dabas priekšā."   Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Ja nepieķeramies ne cilvēkiem, ne lietām, ne arī kādai idejai vai kādam aicinājumam, tad dzīve ir vai nu bezgala garlaicīga, vai pilnīgi bezvērtīga. Nevis pieķerties šai pasaulei un tās skaistumam ir neprātīgi, neprātīgi ir pieķerties cilvēkam un lietām tā, it kā tās būtu mūžīgas. Viss zemes virsū ir izzūdams, bet tikai dvēselē aklais un kurlais, sirdī nepacietīgais var teikt, ka pasaule tādēļ būtu mazāk skaista. Saules rieta blāzma ilgst tikai īsus mirkļus, bet vai tā nav daiļuma pilnīgākais simbols? Katra puķe reiz novīst, bet vai lai mēs tādēļ viņu neapbrīnotu? Askēts prieka puķei paiet garām, tai neuzmezdams aci, muļķis to noplūc un tur rokā it kā tā būtu no skārda veidota; viedais dzīves apliecinātājs to saudzīgi pārnes mājās, ieliek ūdenī un rūpīgi glabā, cik ilgi vien iespējams. „Šajos vārdos dzirdama atskaņa no jau citviet „Sirds mozaīkā” izteiktas domas un no tīri no tehniskā viedokļa jāatceras, ka Zenta Mauriņa rakstīja pusguļus, pussēdus, atspiedusies uz viena elkoņa, ar grūtībām un par ar sāpēm. Un vienmēr ar roku. Tad viņai bija sekretāre, kas pārrakstīja uz mašīnas,” skaidro Vaira Vīķe-Freiberga. „Viņai nebija datora, kas pārbaudītu atslēgas vārdus un sekotu meklēšanas algoritmam, lai redzētu, vai kaut kur agrāk tajā pašā sējumā viņa līdzīgu domu ir izteikusi, vai ne. Šeit ir atkārtojums par pašu jēdzienu, bet detaļas, ko viņa sniedz, ir svaigas, ir citādas. Viņa atgriežas pie domas, ko izsaka atkal ar citiem vārdiem.”   Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Latvietis, lasot garos iztirzājumus par mantas un īpašuma nozīmi cilvēka dzīvē, smaida pārākuma smaidu. Anglijā, kur kopš Viljama Uzvarētāja laikiem svešs ienaidnieks nav spēris kāju, varēja rasties īpašuma reliģija. Latvietim tai vietā radusies personīgas iniciatīvas un darba reliģija. Laikam gan neviena tauta nezina tik skaidri kā mēs, latvieši, cik viegli manta zūd, kā arī to, ka ir vērtības augstākas par mantu. Visnežēlīgākā skolā, dzīves skolā, latvietis ir iemācījies, ka dzīvi var celt ar pilnīgi tukšām rokām. Arī tad, ja visa manta saliekama vienā čemodānā, var gleznot gleznas, var sacerēt visu cietēju veldzētājas dziesmas, var rakstīt atpestītāju vārdu, un, kam sirds jauna un karsta, var mīlēt visās varavīksnes krāsās. „Skumja lieta ir tā, ka gadsimtu garumā mēs pat nezinām, vai ir bijusi kāda paaudze pirms 20. gadsimta, kas ir varējusi saņemt kaut ko mantojumā no saviem priekšgājējiem un to arī brīvi saglabāt. Dainās, piemēram, ir tādas satriecošas rindas, kas varbūt izteiktas sarkastiski un nav domātas burtiski, bet ar visu to, tas būtībā nav jocīgi, ka jauna meita teikusi: kaut māte būtu ātrāk nomirusi, tad man tiktu mammas brūnie brunči. Jo tik vien viņa varēja sagaidīt mantojumā,” min Vaira Vīķe-Freiberga. „Mēs zinām, ka pēc zemnieku brīvlaišanas tika smagi strādāts, lai iepirktu zemes, tad nāca Pirmais pasaules karš un lieli postījumi, sevišķi Kurzemē, daudzi aizgāja trimdā uz Krieviju un neatgriezās. Otrais pasaules karš bija vienādi postošs gan tiem, kas palika Latvijā, gan tiem, kas devās trimdā uz Rietumiem. Latviešiem ir tiešām nācies zaudēt daudz attiecībā uz materiālām vērtībām, ko ar savu darbu, ar centību, ar pūlēm ir varējuši sakrāt, izvedot uzbūvēt un nodot nākamām paaudzēm. Mans mātes tēvs pārnāca no vācu gūsta pēc Pirmā pasaules kara, viņam bija seši bērni, paņēma jaunsaimniecību – vispirms bija jānozāģē koki, jālauž celmi, un ar to mazo zemīti jāuzaudzina seši bērni. Pēdējos mūža gados viņš cēla jaunu dzīvojamo ēku, jo līdz tam dzīvoja tādā kā zemnīcā. Kad māja bija gatava, nāca Otrā pasaules kara beigas un Dunikā mēnešiem ilgi bija frontes līnija – turp un atpakaļ gāja vācu un padomju spēki. Māja uzsprāga gaisā un ne tik vien tas, bet dēļus, kas bija gluži labi, kolhozs vectēvam, vecmammai un mātesbrālim atņēma un piesavinājās. Tas tikai viens piemērs, cik daudz latvieši ir zaudējuši. Vai tamdēļ viņi var atļauties pārākuma smaidu pret citiem, es neesmu droša. Man šķiet, ka latviešu attieksme pret mantu un bagātību ir tikpat dažāda kā citiem. Tas, ka garīgās vērtības ir augstākas par laicīgām, to skandina daudzi avoti un visiem var tikai piekrist.” Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Tautas pilnības ilgas savu ietvērumu atrod Dieva tēlā. Tikpat patiess kā tas, ka Dievs radījis cilvēku, ir arī apgalvojums, ka cilvēks rada Dievu: katra tauta rada Dieva priekšstatu pēc savas sejas. Dieva izskats, tēls, raksturs un dzīves veids sevī ietver tautas laimes sapni. Kā olimps liecina par senajiem grieķiem, Valhalla – par senajiem ģermāņiem, tā latviešu Dieviņš – par mūsu tautu. Un baltais Dieviņš staigā tik savrup, viņš ir tik viens, ka tautas dziesminieks savā vientiesīgajā valodā jautā: „Kur, Dieviņi, tu paliksi, / Kad mēs visi nomirsim? / Ne tev bērnu, ne tev radu, / Kas Tev vecam maizi dos?” (..) Tikai savrupībā un klusumā cilvēks saskaras ar savu Dievu un svētumu. Un, ja cilvēkam pašam nav savas svētnīcas, savu svinamu dienu, savu noslēpumu, viņš zaudē cilvēciskās dzīves cieņu. "Par svinamām dienām varētu uzsvērt, ka jau Vecajā Derībā ne tik vien Dievs domāja, ka cilvēkam sešas dienas jāstrādā un viena jāatpūšas. Bet pats Dievs radīja pasauli un pats atpūtās. Man šķiet ļoti vērtīga ir ebreju tradīcija sabata svinēšanu uzsvērt kā kaut ko nopietnu un nepieciešamu," vērtē Vaira Vīķe-Freiberga. "Jāatzīstas, kas es šajā ziņā bieži grēkoju, ja sāku rakstīt kādu rakstu vai grāmatas nodaļu, es rakstu, kamēr man vairs nav spēka, tad es atpūšos un es pat neskatos kalendārā, nav starpība, kāda tā diena ir. Ir labi, ja cilvēks atvēl zināmu un svētu laiku ne tik vien saskarei ar Dievu, neticīgam tas ir grūtāk. Vismaz saskarei pašam ar savu dvēseli, ar savu esmi un atļauj sev vienu tiešām svinamu dienu, piedalās svētku svinēšanā, jo tas atjauno garīgos un arī fiziskos spēkus." Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Vēl viens prieka priekšnoteikums ir savrupība un klusums. Cilvēks, dzīvojot barā, neviļus aiz pašuzturēšanās dziņas pielāgojas baram. Dvēseles dziļuma dimensija paseklinās, personīgā iniciatīva apsīkst. Ja cilvēks nevar dienu iztukšot no sava kausa, ja tam tā jātukšo no kopīgā katla, viņš dzīvo tikai pusdzīvi, viņa garīgā seja arvienu vairāk izbāl. Ja cilvēkam ar kādu cilvēku, arī ar vissimpātiskāko vai, Dievs nedod, ar vairākiem cilvēkiem, nepārtraukti jābūt kopā, viņa domas atrofējas, jutekļi notrulinās, sapņi nonīkst, viņa ilgas viņa vairs nepazīst, viņš gan vēl spējīgs piedalīties izpriecās, bet prieka putns šausmās no viņa aizbēg. Viņš pazīst laika kavēkļus, bet ne laika piepildījumu. „Savrupība un klusums ir nepieciešama garīgai izaugsmei, tas ir kardināls likums, ko tieši vai netieši, uzsvērti vai mazāk uzsvērti atzīst visas pasaules lielās reliģijas un arī daudzas tā sauktās primitīvās reliģijas,” norāda Vaira-Vīķe Freiberga. „Ziemeļamerikas iedzimto ciltīm, daudziem, sevišķi tā saukto lielo klajumu cilšu locekļiem, lai jauns vīrietis varētu pievienoties pieaugušo saimei, viņam bija jāiet kaut kur tuksnesī jeb kaut kur vientulība un jāmeklē sava vīzija par savas dzīves sūtību un dažreiz savs slepenais vārds. Tās bija tādas sabiedrības, kurās, protams, cilvēki dzīvoja ļoti saspiesti un nemitīgi cits ar citu kopā. Esmu runājusi ar studentiem no Āfrikas, kas nāk no ciltīm, kur pieņemta daudzsievība un līdz ar to vienā, varētu teikt, zaru būdu jeb māla būdu kompleksā dzīvo tāda kā lielģimene – tur ir vīrs ar vairākām sievām un katra sieva ar saviem bērniem. Viņi visi tur apgrozās kopā diezgan mazā zemes platībā, viņiem jādzīvo kopā. Tā tas bijis gadsimtiem un gadu tūkstošiem. Nav jau tā, ka to nevar pārdzīvot, antropoloģiski var atrast daudzus piemērus, kur cilvēkiem izdzīvošana balstījās uz to, ka viņiem bija jābūt kopā. Tas, ka klusums un savrupība, ieniršana sevī jeb, kā saka, sava iekšējā dialoga apturēšana ir būtiskā garīgam attīstības ceļam, tas arī ir tiesa.” Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Daudz sāpju cilvēkam būtu aiztaupīts, ja viņš spētu pareizi atrisināt nolīdzinājumu starp es un ārpasauli, ja pareizi novērtētu savas spējas un, sevi netaupīdams, neatlaidīgi censtos pēc reiz spraustā mērķa. Apbrīnojami daudz cilvēks spēj panest, ja cīnās par savu pārliecību, bet, ja viņam jācīnās, pildot kādu pavēli, viņu nogurdina, nomāc un demoralizē. Pašgribēta nelaime ir vieglāk panesama nekā citu uzspiestā laime. Jāatrod līdzsvars starp veselīgu pašapziņu un cēlu rimtību. Pārāk liela pašapziņa noved pašdievināšanā, paštaisnīgumā, despotismā un lieluma mānijā; pašapziņas trūkums turpretī attīsta vienu no kaitīgākajiem baciļiem – mazvērtības izjūtu, kas vairāk cilvēku aizdzinusi bojā nekā tuberkuloze vai anēmija. "Te var tikai piebilst, ka robeža starp veselīgu pašapziņu un mazvērtības sajūtu daudziem ļaudīm ir grūti izprotama. Viņa te īsos vārdos un ļoti kodolīgi norāda, ka jautājums ir par līdzsvaru. Pārliecīga paštaisnība un narcisisms, un egoisms ir sava veida pataloģija. Dīvainā kārtā viņas dziļākā sakne ir mazvērtības sajūta," vērtē Vaira Vīķe-Freiberga. "Varētu teikt, ka pārliecīga pašapziņas trūkuma situācija, gan tāda, kur šķiet, ka viņas ir par daudz, nāk no tā, ka ir nedrošība par savu vērtību. Labākais ko vecāki un skolotāji var bērnam ieaudzināt ir šo veselīgo līdzsvaru – tev ir kā cilvēkam, kā personai sava vērtība, tā tev nav ne jāizpelnās, ne jānopērk, ne citādi jāizcīna. Cilvēkam katram no dzimšanas ir sava vērtība. Taču viņam ir reālistiski jāskatās uz sevi, kur ir viņa stiprās puses, kur vājās, ko dara labi, ko mazāk labi, un visu to pieņemt ar rēnu, jeb kā viņa saka cēlu rimtību, pārāk nepārdzīvojot un neradot nevajadzīgas ciešanas. Tā ir tāda gara ekvilibristika, par kuru šeit ir runa. Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Labvēlība ir cēla cilvēka pazīme, tā atšķir no masas, tā paceļ augsti pāri sīkdienu dūksnājam. Ja es cēlo cilvēku nostādu pretī parastajam, tad manā izpratnē cēlums jeb, lai lietotu veco latviešu vārdu, sirdsšķīstība ir neatkarīga no rases, nacionalitātes, sociālā stāvokļa un izglītības. Cēlums jeb sirdsšķīstība sakņojas cilvēka visiekšķīgākajos slāņos, tā ir bijīga un līdzcietīga cilvēka pazīme. (..) Kas šodien vēl prot dāvināt? Spekulācija, kukuļošana, aprēķins ir tik lielā mērā nozaimojuši un piesmējuši dāvināšanas tikumu, ka būs jāpaiet vairākiem gadu desmitiem, kamēr tas atkal uzcelsies savā karaliskajā krāšņumā. Par patiesu dāvanu var tikai tur runāt, kur dāvinātājs tikpat laimīgs, kā dāvanu saņēmējs, kur robeža starp došanu un ņemšanu izdzēsta. "Manā izpratnē sirds šķīstībā ir tāda kā kukažiņai, tāda, kādu redzam to atspoguļotu dainās. Sirdsšķīstība attiecas uz cilvēka izjūtām un viņa ētiskajām vērtībām, bet cēlumam nāk klāt arī doma pat stāju. Ne velti cēluma ideja Eiropā bijusi saistīta ar bruņniecību, aristokrātiju, eliti. Šeit atkal šī cēluma doma viņas ir par gara cēlumu, bet vārds kā tāds eiropiešu tautu lietojumā ir saistīts ar bruņnieciskumu," uzskata Vaira Vīķe-Freiberga. "Bet tas, ko viņa domā ir pietiekami skaidrs, jo runa ir par cilvēka sirds labestību, šķīstību un cilvēka intrinsisko vērtību, kas nav atkarīga no jebkādiem ārējiem apstākļiem un pazīmēm. Par dāvināšanu. Priecājos teikt, kaut gan spekulācija, kukuļošana un tādas lietas pasaulē nekur nav pazudušas un baidos, ka vēl ilgi nepazudīs, tad par dāvināšanas prieku es varu teikt daudz laba, jo gan savā trimdas posmā, kad dzīvoju Kanādā, gan Latvijā man nācies būt lieciniecei daudziem cēliem dāvināšanas piemēriem. Kaut vai Vītola fonds ar stipendijām, kas ar katru gadu aug skaitā. Tā ir dāvināšana bez personīgā labuma. Priecājos, ka ir daudz ļaudis Latvijā, kas prot dāvināt. Lai viņiem veselība un spēks! Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.  

Zenta Mauriņa: Prieks, par kuru es šodien gribu runāt, ir ļoti nopietna lieta, ko nedrīkst sajaukt ar izpriecu vai baudu. Tas ir heroiskā cilvēka prieks, heroiskā cilvēka, kas nevairās no sāpēm, kas, nolaidies viņu vistumšākajā dzelmē, atzinis to nenovēršamību un ar iekšēju spēku pārvarējis tās. Prieks, kas sevī nenes sāpju smalkā starojuma, ir kā pienenes sēkla, ko vējš viegli izpūš, bet prieks, kas guvis satvaru, pārvarot sāpes, ir zvaigzne, kas spīd arī vistumšākajā naktī. (..) Prieka putns ir bikls radījums, ne jau katrā dārzā tas vij savu ligzdu. Prieka puķe ir trausls stāds, ne jau katrā dvēseles zemē tā dīgst un zeļ. "Te ir vārds šajā rindkopā, kas varbūt mūsdienu cilvēkam šķitīs mazliet svešs – heroiskā cilvēka varētu teikt heroizēšana. Jēdziens kā tāds precīzi atspoguļo Zentas Mauriņas mūžu. Viņai ir 40 gadu vairāk nekā man, kad viņa svinēja savu 80. dzimšanas dienu, man bija 40. Jau tobrīd heroiskā cilvēka godināšana kā jēdziens ir tikusi sabojāta uz ilgiem laikiem ar naciķu rases teoriju un šausmu darbiem, kur tā noveda," skaidro Vaira Vīķe-Freiberga. "Kopš antīkās pasaules eposiem “Iliāda” un “Odiseja” sengrieķiem varoņa cieņas un apbrīnas elements ir bijis pamatelements visā grieķu kultūrā. Atcerēsimies par Ahileju, kam māte teica: tev ir, dēls, izvēle, vai nu īsa un heroiska dzīve vai gara un obskūra jeb nezināma. Ahilejs izvēlējās heroismu un līdz ar to arī īsu mūžu. Zentai Mauriņai ir šī stīga viņas darbos, kur viņa tā kā atdala gan heroiskos, izcilos, gan ģēnijus no parastiem cilvēkiem. Viņai tas brīžiem arī pārmests. Šajās lietās sabiedrībā ir modes lieta ieņemt tādu vai citādu nostāju. Nostājas vēsturē ir gājušas kā pa viļņiem, ir brīži, kad varoņi tiek ārkārtīgi godināti, tad atkal ir atplūdi. Es teicu par nacismu – ļauniem darbiem, kas heroisma ideju savā ziņā ir sagrāvuši, ne jau viņi vien. Komunisma varoņi, mātes – varones, visi liekulīgie varonības jēdzieni un daudzinājumi ir varoņa jēdzienu sabojājuši. Te der pārlasīt Pumpura "Lāčplēsi" un mūsu tautas pasakas, jo tā doma par varoniskām cīņām pret pārspēku ir tā, kas vadīja Latvijas trešo atmodu. Mums jāuzmanās, lai kā saka angļu paruna bērniņu neizmetam ārā ar vannas ūdentiņu. Bet atcerēties, ka ir brīži, ka varonība ir dzīvē nepieciešama."   Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Darbs neļauj ieurbties sāpēs. Darbs ir laika iznīcinātājs, kas ciešanās šķiet apstājies. Darbs kā mazs zvēriņš aprij laiku: jo intensīvāk strādājam, jo ātrāk aizrit laiks, mūs aiznesdams savā plūdumā. Es personīgi savā dzīvē esmu strādājusi vairāk nekā caurmēra cilvēks, un tikai tādēļ esmu izturējusi savas daudzās slimības, apkārtnes stulbumu un lielas vilšanās. Mani vienmēr brīnina, ka Dievs no paradīzes dārza izraidītiem pirmiem cilvēkiem nav teicis: tikai strādājot jūs spēsit panest dzīves krustu. Ja bēdu ielejā gribat sajust līksmību bez rūgtuma piegaršas, tad meklējiet to darbā. Varbūt Dievs to arī zinājis, bet tikai nepateicis, jo vai citādi viņš būtu radījis sešas darba dienas un tikai vienu svētdienu?  "Bībeles pirmajā grāmatā Genesis tajās vārsmās, kas stāsta par to, kā Dievs pirmos cilvēkus Ādamu un Ievu izdzina no paradīzes, viņš viņiem tādu kā lāstu uzliek: “Ar sviedriem vaigos tev būs savu maizi pelnīt”. Tas ir izskatās, ka domāts kā sods par nepaklausību. Paradīzes dārzā bija visa kā diezgan, nebija jāstrādā un jāpūlas, bet izdzītam no paradīzes viņam ar sviedriem vaigos sava maize būs jāpelna," bilst Vaira Vīķe-Freiberga. "Taču Zenta Mauriņa cenšas teikt, ka darbu nevajag uzskatīt kā sodu, kā Dieva uzliktu lāstu vai ļaunumu, ka darbam ir arī sava ļoti pozitīva puse. Tas, vai viņa savā dzīvē ir strādājusi vairāk, nekā caurmēra cilvēks, ir grūti izmērāms. Ir daudz ļaužu, kas strādā ļoti smagi, gan tāpēc, ka viņiem ir fiziski smags darbs. Sievietei vēl bieži mājās pārnākot, ja vēl viņai ir pieci bērni apkopjami un pabarojami, un nav kas viņai daudz palīdz, var būt ļoti smagi. Skaidrs, ka slimību viņai bijis daudz, daudz arī vilšanos un par apkārtnes stulbumu, kas izklausās diezgan skarbi teikts, jāatzīst, ka viņai kā bēglei ierodoties Zviedrijā, neizklausās ticami, bet šķiet, ka tā ir bijis, turienes latviešu bēgļi viens otru nosūdzēja iestādēm, likā šķēršļus priekšā viens otram, lai iegūtu labāk apmaksātu darbu. Kaut gan zviedru valdība kaut kādus kancelejas darbus visiem, izņemot leģionāriem, ko izraidīja, ierādīja. Tie tiešām bija ar ļoti minimālu algu. Zenta Mauriņa turpināja savus rakstu darbus arī tādos diezgan smagos apstākļos. "   Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas. Vaira Vīķe-Freiberga atceras, ka pirms 40 gadiem viņai bija kāda laimīga iespēja apciemot Zentu Mauriņu. Tikšanās bijusi sirsnīga un radījusi gluži citu iespaidu, nekā to Vīķe Freiberga bija iedomājusies no grāmatām. Toreiz, jau atvadoties Vairai Vīķei Freibergai bija sajūta, ka Zenta Mauriņa viņai uzliek tādu kā savu runātājas mantiļu uz pleciem, kas viņu iedvesmoja tālākajās darba gaitās.

Zenta Mauriņa: Minēšu līdzekli, kas vienādi glābj no grūtsirdības kā ikdienišķo, tā arī izcilo cilvēku. Un tas ir darbs, un sevišķi tas darbs, kas saistīts ar apziņu, ka mūsu roku veiklība, mūsu gara izveicība kādam dzīvam cilvēkam ir nepieciešama. Varbūt vispār cilvēks nedrīkstētu izmist, kamēr zina, kaut kur ir kāds, kas viņu gaida, kam viņa klātiene vajadzīga, un varbūt arī gaidītājs ir cietējs, varbūt vēl lielāks cietējs nekā tas, ko dzīves nasta novedusi grūtsirdības purvā. Un tad – radītājs darbs, kas dzīvo ilgāk nekā pats radītājs un ilgāk nekā tauta, kurai viņš pieder. (..) Bet ne tikai produktīvs darbs ir sāpju remdinātājs, katra nodarbība, sīkā, mazā, pazemīgā, ceļ valni pret grūtsirdības plūdiem. "Zenta Mauriņa mūža garumā tiešām nemitīgi strādāja un strādāja ar pūlēm, jo viņai bija grūti rakstīt. Tas viņai prasīja lielu fizisku piepūli, bieži arī sāpes, fiziskas sāpes. Šis rindkopa dod tādu kā mājieni, ka viņas bērnībā un jaunībā kroplis tika uzskatīts kā nepilnvērtīgs cilvēks. Vēl šodien sabiedrībai ar to ir jācīnās. Kad stājos amatā kā prezidente un apciemoju Vizmu Belševicu, kas ilgu laiku nebija rādījusies sabiedrībā, es piedāvāju viņu nogādāt uz prezidenta ložu, piemēram, operā noskatīties kādu baletu vai operu. Viņai teica nē, jo viņai ir kauns rādīties cilvēkos, jo ir ratiņkrēslā. Cilvēki uz viņu skatīsies ar nožēlu un viņa to nevarētu panest. Man šķiet, ka Zenta Maurina savā izpratnē cīnījās pret sabiedrības aizspriedumu, ka cilvēks ar fiziskām grūtībām ir arī vispār kā cilvēks nederīgs sabiedrībai. Viņa ļoti uzsvēra, ka ir dažāda veida darbi un vērtības, ko katrs var pierādīt. Kad viņai bija 80. dzimšanas diena, viņas darbi bija tulkoti vairāk valodās, nekā citu latviešu rakstnieku darbi. Darbs bija viņai veids, kā apliecināt sevi kā cilvēku un arī cīnīties pret grūtsirdību," vērtē Vaira Vīķe-Freiberga. Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Šodien savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, Savukārt 15.decembrī 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ikdienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas. Zenta Mauriņa: Mana mazā eseja par ciešanām un prieku tagadējā veidā nav sistēma, tā tikai izsaka dažas manas domas, sakrājušās garajā dzīves cīņā, kurā par spīti bezgalīgajām ciešanām, fiziskām un psihiskām, es šad tad rokā esmu turējusi balto prieka puķi, esmu manījusi pār galvu aizlidojam zelta prieka putnu, un šie prieka brīži bijuši tik skaisti, ka to dēļ bijis vērts dzīvot. Kā kosmosā ir diena un nakts, tā dzīvības kokam ir divas saknes: sāpes un prieks. Cilvēks piedzimst nevis ar gaviļu saucienu, bet ar vaidu vai kliedzienu: pieņemot dzīvi, cilvēks jau pieņēmis sāpes. Neatkarīgi no mūsu gribas un vainas, no mūsu grēkiem vai ētiskās tīrības mūsu pleciem tiek uzkrauta pārāk smaga nasta. Mūsu vara nav no tās atkratīties, bet mūsu varā gan ir pret nastu rast tādu nostādījumu, lai mēs zem tās nesabruktu. "Zenta Mauriņa savās esejās un citos daiļdarbos, ir ļoti pievērsusies ciešanu tēmai. Viņas dzīvē ir divi galvenie ciešanu avoti ir divi.Pirmais ir tieši viņas pašas veselība. Nīcā, kad biju bērns, runāja tā: “Zenta Mauriņa kā piecus gadus veca meitene esot izskrējusi ārā un apsēdusies uz zemes pirms vēl ir nograndis pirmais tās sezonas pērkons. Līdz ar to viņai piemetusies bērnu trieka.” Viņa to pārdzīvoja, jo kājas neauga un viņa nebija spējīga staigāt. Šo paralīzi viņa smagi pārdzīvoja, jo viņas jaunībā attieksme pret kropļiem bija ļoti negatīva. Kropļus nemēdza daudz redzēt uz ielas, izņemot nabagus, tāpēc kā tā bija gandrīz kauna lieta, ja cilvēkam kaut kas nebija gluži simtprocentīgi kārtībā," skaidro Vaira Vīķe-Freiberga. "Kaut viņas tēvs bija ārsts un ļoti par viņu rūpējās, viņa jau no agras bērnības ļoti cieta no savām fiziskām kaitēm. Tajos apstākļos tas bija liels pārbaudījums. Viņa ļoti arī pārdzīvoja aiziešanu trimdā. Ar lielu apņēmību, milzīgām pūlēm un ārkārtīgu gribasspēku viņa bija izcīnījusi Latvijas Universitātē doktora grādu. Kā viņa to apraksta, tad izklausās, ka attieksme pret viņu bijusi vairāk nekā noraidoša, teiktu pat sadistiska, ja tas tiešām bijis tā, kā viņa apraksta. Kā viņa ir spīdzināta savas doktora tēzes aizstāvēšanas brīdī. Bet viņai bija savas apbrīnotāju pulks, savi skolēni Tautas universitātē Mūrmuižā, viņai bija draugi rakstnieku un dzejnieku starpā, apbrīnotāji un cienītāji. Viņa jutās šeit, ka viņai ir sava loma un ir novērtēta. Mana māte kādreiz bija aizgājusi uz viņas lekciju, un teica, ka tik spoži runājam viņa nekad nevienu nav dzirdējusi. Man tas kopš agras bērnības ir palicis smadzenēs, ka labākā runāja ir Zenta Mauriņa, tātad ir iespējama tāda lieta, kā būt izcilam runātājam, bet kā pie tā nonākt, man nebija ne mazākās jausmas, viņas klausītājiem ne tik." Vaira Vīķe-Freiberga atceras, ka pirms 40 gadiem viņai bija kāda laimīga iespēja apciemot Zentu Mauriņu. Tikšanās bijusi sirsnīga un radījusi gluži citu iespaidu, nekā to Vīķe Freiberga bija iedomājusies no grāmatām. Toreiz, jau atvadoties Vairai Vīķei Freibergai bija sajūta, ka Zenta Mauriņa viņai uzliek tādu kā savu runātājas mantiļu uz pleciem, kas viņu iedvesmoja tālākajās darba gaitās.