Podcasts about abiem

Holivuda ir gatava uzņemt “Straumi” uz Oskaru sarkanā paklāja. ASV kinoindustrijas galvaspilsētā šonedēļ notiek spraiga gatavošanās gada lielākajam kino pasaules notikumam: nedēļas nogalē gaidāmajai ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai jeb “Oskariem”, kuriem divās kategorijās nominēta arī mūsu animācijas filma “Straume”. Pirmo reizi šim notikumam ir akreditēti arī Latvijas sabiedriskie mediji – Latvijas Radio un Latvijas Televīzija. Par Holivudas gatavošanos “Oskariem” reportāžā ziņo Māra Rozenberga. Ir desmit no rīta trešdienā, līdz Oskara ceremonijai vēl četrarpus dienas, bet šeit, pie Dolbija teātra jau tiek izritināts sarkanais paklājs. Un to dara šā gada Oskaru vadītājs, populārais ASV komiķis Konans Obraiens (Conan O'Brien). Sarkanā paklāja izritināšana ir “Oskaru” tradīcija, kam tiek pievērsta arī liela mediju uzmanība – kā jebkam, kas saistīts ar “Oskariem”. Simtiem īpaši akreditētu žurnālistu filmē un fotografē, kā Konans Obraiens joko par neesošajiem muskuļiem, stumj sarkanā paklāja rulli, un beigās apguļas uz tā. Uz sarkanā paklāja satiekam arī amerikāņu telekanāla ABC populāro izklaides žurnālistu Džordžu Penakio (George Pennacchio), kurš no “Oskariem” ziņo jau vairāk nekā 30 gadus. Penakio stāsta, ka “Oskariem” gatavojas visa gada garumā, skatoties filmas un intervējot to veidotājus, tāpēc pati ceremonija jau ir svētki – lai gan tāpat žurnālistam tas ir grūts darbs. Džordžs Penakio: ““Oskari” ir mana grūtākā nedēļa gadā, bet beigās ir lieliski padarīta darba sajūta. Mēs raidām visā pasaulē, un mans darbs palīdz skatītājiem saprast, kā te viss notiek. Jo, ja vien tu neesi šeit uz vietas, ir ļoti grūti saprast, kā tas ir – iet pa šo trako sarkano paklāju! (..) “Oskari” ir Holivudas lielākais notikums, kam nekas cits nestāv līdzās. Gaisā virmo goda un lepnuma sajūta: cilvēki ir pagodināti, ka viņu kolēģi industrijā ir nominējuši viņus šai prestižajai balvai.” Sarunā ar mums Džordžs Penakio tūlīt ievēro arī melnā kaķa krekliņus, kuros abas ar LTV kolēģi Andu Bošu esam ieradušās. Džordžs Penakio: ““Straume” ir lieliska filma! Nezināju, ko no tās gaidīt, bet tā izrādījās ļoti emocionāla. Man patīk, ka nav neviena dialoga, bet tu tāpat visu saproti! Un tas ir lieliski, ka “Straume” nāk no valsts, kas līdz šim nebija nonākusi ASV Kinoakadēmijas redzeslokā. Ceļā uz “Oskariem” tā jau ir savākusi tik daudz balvu. Vai tā varētu dabūt arī “Oskaru”? Jā, varētu! Un vai tas nebūtu lieliski Latvijai?!” Kaķa krekliņu atpazīst daudzi – mani uzrunā kino žurnālisti Lučija Magi (Lucia Magi) no Itālijas un Mario Sekelī (Mario Szekely) no Meksikas, kur “Straume” kļuvusi īpaši iecienīta. Mario Sekelī: “Meksikāņi dievina “Straumi” – man liekas, tāpēc, ka mums patīk kaķi un Meksikā vispār ir ļoti izkopta mājdzīvnieku kultūra. Man šķiet, mūsu skatītāji uztvēra “Straumes” dzejisko noskaņu, skaisto vizualitāti un stāstu par sastrādāšanos. Pašlaik tas ir tik aktuāli visā pasaulē! Līderi mums stāsta, ka nespējam sadarboties, bet šī filma parāda, ka varam gan! Jā, mēs mīlam “Straumi” un svētdien turēsim īkšķus!” Lučija Magi: “Man arī ļoti patika “Straume”! Priecājos redzēt, ka to nominēja ne vien animācijas filmu kategorijā, bet arī kā labāko starptautisko filmu. Es to skatījos kopā ar meitu, un sākumā viņa mazliet baidījās, bet filmas gaitā pilnīgi tajā iemīlējās. Un es tāpat! Tā ir tik poētiska un skaista! Tu jūties tā, it kā būtu tajā iekšā.” Abiem žurnālistiem ir liela “Oskaru” pieredze, Lučia balso “Critics Choice Awards”, bet Mario – “Zelta globusos”. Viņi stāsta, ka “Oskaru” laikā pilsēta pārvēršas: Lučija Magi: “Losandželosā “Oskarus” var just gaisā – te virmo satraukums un spriedze, Holivudā tiek slēgtas ielas, Saulrieta bulvārī viss ir par un ap “Oskariem”. Nevar nepamanīt, ka te notiks kaut kas ļoti liels!” Mario Sekelī: “Mums, kino žurnālistiem, tas ir kā atspoguļot “Superbowl”. Šajā pasākumā ir iesaistīti tik daudzi cilvēki, ka nav brīnums, ka pilsētā tos dievina! Varbūt, izņemot tos, kas te tuvumā dzīvo, jo tiek slēgtas ielas. Bet šis notikums ir daļa no Losandželosas identitātes, jo tā taču ir pasaules kino galvaspilsēta!” Mario Sekelī par “Oskariem” ziņo jau kopš 2001.gada un pieredzējis, kā laika gaitā pieaug drošības pasākumi. Šobrīd akreditācijas noteikumi ir tik stingri kā reti kur. Tai skaitā žurnālistiem kategoriski aizliegts fotografēt savas akreditācijas kartes, lai tās nevarētu viltot, un pat staigājot tās jāgriež otrādi, lai kartes nejauši nevarētu nofotografēt kāds cits. Uz sarkanā paklāja, kur ierakstījām šīs sarunas, ceremonijas laikā drīkstēs atrasties tikai neliela starptautisko mediju izlase. Jau 28.reizi tur būs arī pieredzējušais telekanāla NBC operators Hosē Hernandess (Jose Hernandez). Hosē Hernandess: “Šī mums ir ļoti spraiga nedēļa, garas darba stundas, daudz notikumu ap “Oskariem”. Vakar filmējām Gubernatoru balli, šodien bija sarkanā paklāja izritināšana, vēl dažādi pasākumi. Pašā Oskaru dienā strādāsim no agra rīta līdz vēlam vakaram. Katru gadu viss it kā notiek līdzīgi, bet mainās sejas, jāzina gan jaunās, gan pieredzējušās slavenības. Gadu gaitā “Oskaros” ir augusi daudzveidība – ne vien slavenības ir dažādākas, bet arī žurnālisti. Uz sarkanā paklāja ir arvien vairāk podkāsteru, jūtuberu, influenceru – Akadēmija viņus sākusi uztvert nopietnāk. Šajā darbā nedrīkst nogurt. Es esmu savā darba režīmā, bet reizi pa reizei izdodas noķert arī mazliet prieka – o, rekur mans mīļākais aktieris, skat, kāda kleita, ak dieniņ, kas tam vīram ir mugurā... 90% laika esmu darba režīmā, bet ir jautri!” “Oskaru” vērienu un sava svarīguma apziņu nevar pat attāli salīdzināt ar rāmo un demokrātisko Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu, no kuras ziņojām 2024.  gada decembrī. Vairums “Oskariem” akreditēto žurnālistu nevar pat pretendēt uz iespēju pasākuma laikā atrasties “Dolby” teātrī (kas, starp citu, ir iebūvēts parastā iepirkšanās centrā Holivudas bulvārī) – vieta, kur tiek filmētas visas uzvarētāju intervijas, ko parasti redzat TV ekrānos, atrodas viesnīcā līdzās teātrim, kur “Oskaru” ieguvējus lielā konferenču telpā sagaidīs simtiem žurnālistu no visas pasaules. Un jā, saskaņā ar “Oskaru” noteikumiem arī viņi reportāžas pie saviem datoriem veidos smokingos un vakarkleitās.

Gleznotāja Arnolda Andersona tēvam pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Rīgas Centrāltirgū bija valūtas maiņas punkts. Vairāk nekā divdesmit gadus vēlāk Arnolds Andersons savos darbos šķetina atmiņas par deviņdesmito gadu bērnību, kurā pieredzēja gan vīrus ādas jakās ar dolāru pilnām somām, gan tēva ciešās attiecības ar naudu, varu un reliģiju. Ilgus gadus dzīvojis Londonā un apliecinājis sevi starptautiskajā mākslas vidē, Arnolds Andersons sevi piesaka ar personālizstādi Latvijā, galerijā „Asni” veidojot neparastu kopdarbu ar smaržu mākslinieci Alīnu Grīnpauku. Jaunā galerija „Asni” iepretim Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam konsekventi turpina iepazīstināt ar jauniem un interesantiem vārdiem Latvijas vizuālajā mākslā, un Arnolds Andersons nav izņēmums. Viņa vārds līdz šim bijis labāk pazīstams ārpus Latvijas, jo glezniecību viņš mācījās un pēc tam strādāja Londonā. Nu jau dažus gadus viņš atkal ir rīdzinieks, un personālizstādi „Adrenalīns” iedvesmojušas viņa bērnības atmiņas par dzīvi deviņdesmito gadu Rīgā, īpaši saistībā ar tēvu. Jau domājot par izstādes tapšanu, Arnoldam Andersonam bijis skaidrs, ka tajā klātesošai jābūt arī deviņdesmito gadu smaržai. Tieši smaržas atmiņa ir visspēcīgākā, tāpēc viņš uzrunāja modes ilustratori un parfimērijas mākslinieci Alīnu Grīnpauku radīt trīs aromātus, kas abiem radītu asociācijas ar deviņdesmito gadu bērnību. Abiem vienaudžiem tā izvērtās par ļoti interesantu pieredzi. Arnolda Andersona un Alīnas Grīnpaukas radītā izstāde „Adrenalīns” galerijā „Asni” Rīgā būs skatāma līdz 15.februārim.

Vai zini, ko uzskata par Ukrainas mūzikas modernisma tēvu? Šis vīrs ir Boriss Ļatošinskis, un viņa dzīves gadi ir 1894 un 1968. "Klasikas" raidījumu sērijā “Ukrainas pasakalja” dziedātāja un muzikoloģe Oksana Nikitjuka teica — pāreja uz modernismu sākās ar Ļatošinska mūziku. Boriss Ļatošinskis pasniedza Kijivas konservatorijā, un vairums mūsdienu ukraiņu komponistu ir Ļatošinska skolnieki. Saistībā ar šo būtisks jautājums ir par Kijivas konservatorijas nosaukumu. Patlaban šī mūzikas augstskola nes Pjotra Čaikovska vārdu, un, kaut arī bijuši mēģinājumi pierādīt, ka Čaikovskis būtu ukraiņu izcelsmes mākslinieks, mums nepārprotami zināms, ka viņš ukraiņu ideju necik augstu nevērtēja. Oksana stāstīja, ka daļa docētāju un studentu ir kategoriski pret to, ka Čaikovska vārds tiek paturēts: viņi nav pret Čaikovska mūziku, bet pret to, ka Ukrainas nacionālajai mūzikas augstskolai ir Čaikovska vārds. Diemžēl konservatorijas vadībai un daļai docētāju ir pretējs viedoklis: viņi apgalvo, ka Čaikovskis ir ukraiņu komponists, viņi uzģērbj Čaikovskim višivanku — jā, foajē ir liels Čaikovska portrets višivankā, fonā kaut kādas lauku mājas, ukraiņu ciems. Tas izskatās smieklīgi, jo Čaikovska mūzikā nav nekā būtiski ukrainiska, ja neskaita Pirmā klavierkoncerta finālu ar tautasdziesmu Выйди, выйди, labi, varbūt vēl kaut ko aiz ausīm pievilktu. Jā, Čaikovska vecvectēvam bija uzvārds Čaika, tas ir kozaku uzvārds, bet šis sencis pats atteicās no sava uzvārda un pārtapa par Čaikovski, tādējādi atsakoties no ukrainiskā. Tāpēc Čaikovska ukrainizēšana patlaban izskatās pēc politiskām konvulsijām. Bet atgriežamies pie Borisa Ļatošinska. Un, kamēr gaidām, kad viņa vārds tiks piešķirts Kijivas konservatorijai, atsauksimies uz Jevhenu Gromovu, kurš vietnē https://kyivdaily.com.ua 2020. gadā salīdzināja Ļatošinski ar kinorežisoru Aleksandru Dovženko. Paralēles? Sabiedriskais nozīmīgums, daiļrades traģiskais starojums, ietekme uz nākošo paaudžu ukraiņu mūziķiem un kinodarbiniekiem. Ļatošinskis un Dovženko ir vienaudži un līdzīgu likteņu īpašnieki, saka Gromovs. Viņiem izdevās pārraut dzelzs priekškara pastiprināto nacionālās profesionālās kultūras provinciālo noslēgtību. Viņi abi eksponējās kā ukraiņu laikmetīgās kultūras dižākie pārstāvji, kas Ukrainu iznesa starptautiskā līmenī. Uz abiem attiecās represijas, apsūdzības formālismā, buržuāziskajā nacionālismā un dekadencē. Tas notika gan no Kijivas, gan no Maskavas puses. Abiem bija ordeņi un prēmijas, abi tika sisti un pērti. Boriss Ļatošinskis darbojās teju visos žanros: rakstīja intīmas romances, instrumentālo kamermūziku, a cappella korus, komponēja piecas simfonijas, simfoniskās poēmas, svītas, uvertīras, balādes un operas. Viņš bija plaša apvāršņa cilvēks, aizrāvies ar Listu, Vāgneru, Skrjabinu (to var labi dzirdēt viņa agrīnākos darbos), aizrautīgi lasījis Heini, Šelliju, Vaildu, Māterlinku, Verlēnu, Baļmontu, soli pa solim nonācis pie Šēnberga un Berga — tā Ļatošinskis pēc būtības kļuva par Eiropas kultūras pārstāvi, un, kaut arī mūsdienu ausīm viņa modernisma asni liekas tādi kā aizlaicīgi, viņa mūzika nenoliedzami pelnījusi pulka lielāku ievērību, un to noteikti apliecinās viņa audzēkņi. Leonīds Grabovskis, Vitālijs Godzjackis, Osvalds Balakausks, Jevhens Stankovičs, Valentīns Silvestrovs un no citas saules arī Vladimirs Zagorcevs. Un pašā noslēgumā anekdots. Borisa Ļatošinska laikabiedra Viktora Kosenko atraitne Angelīna Kosenko stāsta, ka abi komponisti bijuši gan dažādu ceļu gājēji, tomēr labi kolēģi, un viņu strīdi bijuši labdabīgi. Boriss Ļatošinskis mēdzis jautāt, kad tad Kosenko sākšot rakstīt nemelodisku mūziku, uz ko Kosenko atbildējis — tad, kad jūs, Boris Nikolajevič, sāksiet rakstīt melodisku.

Šovasar Arhitektūras muzejā skatāma izstāde „Divi ģēniji”, par diviem 20. gadsimta Rīgas galvenajiem arhitektiem Edgaru Pučiņu un Gunāru Asari. Abiem arhitektiem šogad apaļas jubilejas, kas arī bijis iemesls izstādes sarīkošanai. Dienā, kad esmu Arhitektūras muzejā, valda rosīga gaisotne, jo tūristi nelielās grupās ik pa laikam aplūko seno ēku ne tikai no ārpuses, bet ielūkojas arī iekštelpās, kurās iekārtota ekspozīcija par diviem 20. gadsimta Rīgas galvenajiem arhitektiem. Izstāde iesākas ar nelielu atkāpi vēsturē, jo ilgus gadus Rīgas pilsētas galvenie arhitekti bija vācu speciālisti, iesāk izstādes kuratores, arhitekts Jānis Lejnieks. Edgaru Pučiņu šogad pieminam viņa 100. jubilejā.  Rīgas galvenā arhitekta amatā bijis no 1960. līdz 70. gadam. Gunārs Asaris pilsētas galvenā arhitekta amatā bija 27 gadus. Dzimis rīdzinieks, nācis no  inteliģentas ģimenes. Arhitekta kvalifikāciju ieguvis 1959. gadā Rīgas Politehniskajā institūtā. Šogad viņu pieminam 90. gadskārtā. Izstāde „Divi ģēniji” arhitektūras muzejā būs skatāma visu augustu.

Parīzes olimpiskās spēles ir atklātas! Neraugoties uz nemitīgo lietu, gandrīz četru stundu garā atklāšanas ceremonija notika bez aizķeršanās. Olimpiskā uguns ir iedegta un sportisti simboliski ar kuģīšiem pa upi “iepeldēja” spēlēs. Latvijas delegācija bija vienā kuģītī ar Libānu, Libēriju un Lībiju. Mūsējie bija pirmie un kuģīša pašā priekšā plīvoja Latvijas karogs, ko bija gods turēt 3x3 basketbolistam Naurim Miezim un pludmales volejbolistei Tīnai Graudiņai. Uzklausām viņu emocijas pēc ceremonijas. Atklāšanā piedalījās 13 Latvijas sportisti no 29, un viņu vidū šoreiz nebija mūsu šāvēji, jo viņiem jau šodien, 27. jūlijā, visai agri bija jāsāk savas sacensības teju 300 km attālumā esošajā Šatorū.  Lauris Strautmanis savā olimpisko spēļu debijā 10 metru distancē ar pneimatisko pistoli nevienā no sešām sērijām vairāk par 96 punktiem nesakrāja un ar 572 punktiem summā ieņēma 21. vietu 33 šāvēju konkurencē. Tā kā finālam kvalificējās astoņi labākie, tad Strautmanim sacensības līdz ar šo 21. vietu arī noslēdzās. Viņš pēc starta atzina, ka mazliet pievīlusi koncentrēšanās. Arī Agate Rašmane 10 metru distancē ar pneimatisko pistoli dāmu konkurencē netika finālā, viņai 570 punkti summā un 23. vieta. Līdz labāko astotniekam Agatei pietrūka 7 punktu. Pēc starta viņa norādīja uz lielo karstumu, ar ko jācīnās.  Abiem, Rašmanei un Strautmanim, vēl priekšā kopējs starts jaukto komandu sacensībās 10 m ar pneimatisko pistoli, tur jāsāk ar kvalifikācijas sacensībām 29. jūnijā. Tās Laurim būs pēdējās Parīzē, bet Agatei vēl plānota dalība pēc nepilnas nedēļas arī šaušanā no 25 metru distances.  Šodien 1. kārtas spēli tenisā bija jāsāk arī Latvijas labākajai tenisistei Aļonai Ostapenko. Organizatori bija lēmuši, ka spēle jāaizvada Simonas Matjē vārdā nosauktajā trešajā lielākajā Rolanda Garosa stadiona kortā, taču tas ir korts bez jumta seguma. Tā kā lietus Parīzē aizvien nav mitējies, spēles sākšanās joprojām ir aizkavēta. Noslēgumā atzīmēsim vēl vienu olimpisko spēļu debiju – Latvijas basketbola tiesnesis Gatis Saliņš šodien bija galvenais tiesnesis pašā pirmajā basketbola turnīra spēlē starp Austrāliju un Spāniju. Tā noslēdzās ar austrāliešu panākumu, bet bez Saliņa mačā strādāja arī otrs mūsu tiesnesis šajās spēlēs Mārtiņš Kozlovskis, kurš visa mača garumā atradās pie video ekrāna un veica video tiesneša pienākumus.  Šī ir pirmā reize, kad olimpisko basketbola turnīru uzticēts tiesāt diviem Latvijas arbitriem. Mārtiņam Kozlovskim jau ir arī Tokijas spēļu pieredze, bet Gatis Saliņš ir debitants. Kāda ir abu tiesnešu līdzšinējā pieredze un kas no Latvijas pārstāvjiem jau izjutuši olimpisko gaisotni, skaidroja Inita Kresa-Katkovska.

Valstybinės maisto ir veterinaijos tarnybos duomenimis, Lietuvoje žmonių maistui auginančių ir perdirbančių vabzdžius įmonių šiuo metu yra 12. Europos Sąjunga leidžia maistui auginti 4 rūšis: didžiųjų milčių (Tenebrio molitor) lervas, skėrius keleivius (Locusta migratoria), naminius svirplius(Acheta domesticus), malūninių juodvabalių (Alphitobius diaperinus) lervas.Neseniai Studentų gamtininkų mokslinė draugija organizavo paskaitą apie valgomuosius vabzdžius, ją vedė entomologė Virginija Podėnienė. Ji yra Vilniaus universiteto Gyvybės mokslų centro profesorė, Biomokslų institute vadovauja Zoologijos katedrai. Valgomieji vabzdžiai nėra jos tyrimų objektas, tačiau mokslininkė yra gerai įsigilinusi į vabzdžių valgymo (entomofagijos) istoriją ir esamas tendencijas.Savo darbe V. Podėnienė ieško ilgakojų uodų lervų, jas tiria. Ji taip pat tiria ir negyvoje medienoje aptinkamus vabzdžius. Abiem atvejais, bet dėl skirtingų priežasčių, juos surasti gali būti tikras detektyvas.Autorė Inga Janiulytė-TemporinSigito Podėno nuotraukoje — velnio snukis (angl. „devil face“), šiuo terminu apibūdinamas ilgakojo uodo lervos kvėpavimo laukas

Turpinām raidījumu par izdevniecību "Zelta Ābele". Šajā raidījumā mūsu uzmanība pievērsta izdevniecības grāmatu "komponēšanas" pieredzei, atzinībai Parīzes izstādē un politisko pārmaiņu ietekmei. Kopā ar monogrāfijas un bibliogrāfiskā izdevumu kataloga autoru Laimoni Osi skaidrojam, ko nozīmē bibliofils, ko izdevējs Miķelis Goppers uzskatīja par saviem zeļļa gadiem grāmatu izdošanā un arī par viņa nodomiem, kas neīstenojās. Laimoņa Oša darbu “Grāmata kā meistardarbs. Apgāda “Zelta Ābele” ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs” un monogrāfiju “Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve” izdevis apgāds “Neputns”. Abiem izdevumiem arī “Zelta Ābeles” cienīgs Ances Pences dizains. Laimoņa Oša mūža darbs - divu sējumu izdevums par "Zelta Ābeli" un Miķeli Gopperu. 1. daļa Raidījumu atbalsta:

Žemės ūkio ministerijos sprendimu šiemet pasėlių deklaravimo pradžia skelbta balandžio 15d. Tačiau tik po dviejų savaičių, kai EK pritarė Lietuvos kaimo plėtros strateginio plano pakeitimams, nuo gegužės 2d. galima tvirtinti deklaracijas ir prašymus tiesioginėms išmokoms gauti. Kaip deklaravimui rengtasi Kaišiadorių apylinkės seniūnijoje ir ką mano ūkininkai?VDU ŽŪA ir Belgijos Gento universiteto mokslininkai trejus metus tyrė rapsų ir kviečių sėjos kintamu gyliu ir kintama norma galimybes. Anot akademijos inžinerijos fakulteto dėstytojo, profesoriaus Egidijaus Šarauskio, rezultatai nudžiugino, nes su mažiau resursų gauti didesni derliai, tausota aplinka. Ko reikia, kad inovatyvus sėjos būdas būtų taikomas ūkiuose?Kauniečiai Kristina ir Jonas Slizevičiai prieš penkerius metus persikraustė gyventi į kaimą. Jie kuriasi Jurbarko rajono Armeniškių kaime ir jau turi ūkinės veiklos. Kristina rūpinasi stručių auginimu, o Jonas gamina medinius namelius, dažniausia voljerus šunims, taip pat vištoms, triušiams laikyti. Abiem patinka gyvenimas kaime.Ved. Arvydas Urba

Žiemą kaimo kelių valymas gula ant ūkininkų pečių. Vieni ryžtasi teikti sniego valymo paslaugas sudarydami sutartis su seniūnijomis, kiti paskaičiuoja, jog dėl labai mažų įkainių verčiau tai daryti nemokamai. Abiem atvejais ūkininkai rizikuoja, jei sniegą valo traktoriais, įsigytais už paramos lėšas, nes sniego valymas nėra žemės ūkio veikla. Rokiškio rajone užsnigtus kaimynų kiemus 15 metų valantis Petras Šiaučiūnas sako, kad tai dar vienas pavyzdys, kaip ūkininkams keliami reikalavimai prasilenkia su kaimo gyvenimo realybe.Iš paskutiniųjų pieno ūkį laikyti bando Stasys Broga ūkininkaujantis Zarasų rajone, Dusetų seniūnijoje. Kaip sako 40 melžiamų karvių laikantis Stasys, vienintelė išlikimo sąlyga dabar yra darbuotojai.Rubrikoje ,,Užsienio naujienos“ išgirsite, kodėl protestuojantys Prancūzijos ūkininkai apsupo Paryžių.Ved. Rūta Simanavičienė

Šī man ir ļoti personiska filma – tā par savu jaunāko kino darbu „Pastkarte no Romas” saka jaunā režisore Elza Gauja. Bet filmas centrā ir nevis viņas vienaudži, bet uz kino ekrāniem daudz retāk redzami galvenie varoņi – divi seniori, kuru kopdzīvē ielaužas Alcheimera slimība. Laulāto pāri, kas sapņo par ceļojumu uz Romu, jūtīgā un smeldzīgi gaišā saspēlē atveido aktieri Indra Burkovska un Jānis Jarāns. Filma uz kino ekrāniem nonāks 12.janvārī. Viņi viens otram ir divi vien – Alvīne un Ernests. Pastnieku pāris pensijas vecumā, kuru pieticīgā ikdiena Rīgas mikrorajonā rit rāmi un paredzami. Darbs, mājas un tā arī neīstenots sapnis aizbraukt ceļojumā uz Romu, kam, iespējams, drosmes trūkst vairāk nekā naudas. Par Romu Alvīne turpina sapņot arī tad, kad jau strauji sāk progresēt viņas Alcheimera slimība.   Galvenās lomas filmā atveido Indra Burkovska un Jānis Jarāns. Viņu varoņi ir precējušies jau 25 gadus, un nezinot nepateiksi, ka abiem aktieriem šī ir pirmā saspēlēšanās. Lomām viņi izraudzīti pēc garām kino provēm, atklāj režisore Elza Gauja.  „Mums bija garas proves, mēģinājām visvisādus aktierus. Sākumā – pa vienam, un tad bija ļoti svarīgi, kā veidojas pāris. Tur arī pieņēmām gala lēmumu, jo šiem aktieriem bija visstiprākā ķīmija.” Ar aktieri Jāni Jarānu tiekamies radio studijā; Indra Burkovska, tobrīd mazliet apslimusi, pievienojas telefoniski. Aktieri tobrīd filmu vēl nav redzējuši, bet filmēšanas procesu atceras kā ļoti interesantu. Kino kamera seko abu varoņu ikdienai un jūtīgā pietuvinājumā rāda, kā tā mainās, kad Burkovskas varoni Alvīni skar Alcheimera slimība, ko viņa pati atsakās pieņemt. Sāk ciest gan viņas pastnieces darbs, gan vīra Ernesta veselība, mēģinot pasargāt Alvīni. Stāsts ir smeldzīgs, tomēr gaišs. Abiem aktieriem šī filma ir arī personiska, jo – tāpat kā daudzi no mums – arī viņi saskārušies ar līdzīgām situācijām tuvu cilvēku lokā. „Pastkarte no Romas” ir Elzas Gaujas otrā pilnmetrāžas filma un maģistra darbs Latvijas Kultūras akadēmijas režijas studijās. Ja pirmajai filmai „Mamma vēl smaida” viņa scenāriju ieraudzīja kāda kursabiedra stāstā, tad „Pastkarte no Romas” ir dziļi personiska. Interesanti, ka arī pasts kā abu galveno varoņu darba vieta filmā nav nejaušība. Pati Elza Gauja studiju laikā īsu brīdi strādājusi pasta nodaļā un ieraudzījusi to kā ļoti pateicīgu vidi kino stāstiem. Filmā ļoti būtisks ir operatora darbs, kamerai izspēlējot arī varoņu emocijas. Ainas apzināti veidotas garas, ļaujot aktieriem pēc iespējas dzīvāk un organiskāk izspēlēt stāstu. Tās filmējis operators Aleksandrs Grebņevs, kura kontā ir arī vairākas pavisam vienā kadrā uzņemtas filmas. Radošās komandas pieminētais „mikrobudžets” nozīmē, ka filma uzņemta pat par Latvijas kino industrijai ļoti pieticīgiem līdzekļiem, skaidro režisore Elza Gauja un producenti Uģis Riekstiņš un Andris Gauja. Par spīti tam, daļa no filmas uzņemta arī Romā, kur – mazliet atklājot notikumus – galvenie varoņi beigās tomēr nokļūst. Amizantā kārtā Jānis Jarāns, kura Ernests filmā cīnās ar bailēm no augstuma un lidošanas, dzīvē pats ir aizrautīgs ceļotājs un Romā bijis tik daudz reižu, ka varot vadīt ekskursijas. Bet Indra Burkovska teic, ka tieši Romā redzētais atstājis uz viņu spēcīgu iespaidu, domājot par šīs filmas galvenajiem varoņiem – senioriem. Indrai Burkovskai šī neilgā laikā ir jau otrā spilgtā kino loma – aizpērn viņu nominēja „Lielajam Kristapam” par Daces Pūces filmu „Bedre”.

Vokietijos ir Lietuvos gynybos ministrams pasirašius veiksmų planą dėl vokiečių brigados dislokavimo, kariuomenės vadas Valdemaras Rupšys sako, kad tai istorinė diena.Pirmieji kariai į Lietuvą atvyks jau pavasarį, o visu pajėgumu vokiečių brigada Lietuvoje pradės veikti po trejų metų.Seimas dėl priesaikos sulaužymo panaikino Petro Gražulio mandatą ir taip užkirto kelią jam dešimt metų kandidatuoti į parlamentą ar prezidentus.Valstybinė energetikos reguliavimo taryba šiandien su bendrovės ESO atstovais ir kitais šios srities ekspertais viešai diskutavo, kaip vartotojams grąžinti beveik 160 milijonų eurų permoką. ESO siūlo tai padaryti dviem būdais - per dvejus su puse metų privatiems vartotojams ir per 7erius su puse metų - verslo klientams.Eidamas 90-uosius mirė Lietuvos Nepriklausomybės Akto signataras Bronislovas Genzelis.Izraelio kariuomenei ir toliau atakuojant su Hamas siejamus taikinius, Gazos institucijos praneša 110 žuvusiųjų Džabalijos stovykloje. Taip pat vis prastėja humanitarinė padėtis – pietinėje Gazos dalyje pasipiktinę gyventojai vykdo plėšimus ir grobsto Jungtinių Tautų skirtą paramą.Atlikusi tyrimą Statybų inspekcija nustatė, kad parlamentaro Remigijaus Žemaitaičio ir jo kaimyno, buvusio Vilniaus mero Juozo Imbraso namai pastatyti išdavus neteisėtus leidimus. Abiem duotas trijų mėnesių terminas pažeidimui pašalinti. Jeigu reikalavimas nebus įvykdytas, žadama kreiptis į teismą dėl leidimo panaikinimo ir padarinių šalinimo - namų griovimo.Honkonge prasideda vieno žymiausių demokratijos aktyvistų ir Kinijos valdžios kritikų Jimmy Lai teismas. Nepaisant dėmesio iš viso pasaulio, Pekinas siunčia aiškų signalą, kad Honkonge daugiau nebus toleruojami nepatogūs balsai, o kaltinamajam gresią laivės atėmimo iki gyvos galvos bausmė.Ved. Liuda Kudinova

Kultūras rondo sveic Lolitu Cauku un agri Māsēnu ar Spēlmaņu nakts Mūža balvu. Un sarunājas ar viņiem. Kā arī uzrunā Ievu Struku un Ojāru Rubeni apsveikumam un personiskai skicītei par abiem. Šogad "Spēlmaņu naktī" balvas par mūža ieguldījumu saņems Nacionālā teātra aktrise Lolita Cauka un arī Valmieras teātra aktieris Agris Māsēns. Abiem mūža balvas saņēmējiem ir ne tikai izcila meistarība un būtiska loma latviešu teātra kopainā, bet arī laba humora izjūta.

Šajā laikā vēsture kļūst dzīva – tā par valsts svētku laiku saka mākslinieku Gāgu ģimene: aktieris Gatis Gāga un režisore Žaklīne Zābere-Gāga. Vēsture viņus savulaik arī abus saveda kopā, jo viņi satikās filmas "Dvēseļu putenis tapšanas laikā. Abiem senčos ir latviešu strēlnieki, abi ir dedzīgi Latvijas patrioti, un svētku laikā viņiem ir tradīcija doties uz Brāļu kapiem un pieminēt Latvijas brīvības cīnītājus. Šogad viņi to darīs jau trijatā, jo gada sākumā viņu ģimenē ienāca dēliņš Valters, kuram 18.novembrī apritēs deviņi mēneši. Gatis Gāga šogad iestājies arī Zemessardzē, un līdzās militārām zināšanām viņu iepriecina satikšanās ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, kuri ir gatavi aizstāvēt savu zemi. Gāgu ģimene mani viesmīlīgi uzņem savā dzīvoklī 11.novembra rītā. Sevišķi iedvesmojošs sagaidītājs ir mazais Valters, kurš uzreiz atplaukst platā smaidā un ir ļoti omulīgs un draudzīgs. Viņa vecākiem vakar bijusi ļoti svarīga diena, jo abiem bija pirmizrādes. Žaklīnei Zāberei Gāgai kinoteātrī "Splendid Palace", kur izrādīja viņas filmu "Nāc ārā!" no cikla "Latvijas kods". Bet Gatim Gāgam – Cēsu Mazajā teātrī, kur bija otrā pirmizrāde komēdijai "Garā nedēļas nogale". Šodien gan visa ģimene būs kopā, un, kā allaž, 11.novembrī, dosies uz Brāļu kapiem, šoreiz jau triju cilvēku sastāvā. 18.novembri viņi savukārt aizvada plašākas ģimenes lokā. Šī tradīcija nāk no Žaklīnes puses. Jau kopš agras bērnības viņa kopā ar vecākiem un vecvecākiem 18.novembrī allaž devās vērot militāro parādi, pēc tam sekoja svētku pusdienas. Tā tas turpinās un tā tas būs arī šogad, kad rituālam pievienosies arī mazais Valters. Žaklīne un Gatis atzīst, ka sakņu sajūta un paaudžu saikne viņiem abiem ir ļoti svarīga, un viņi vēlas to nodot arī tālāk. Gatim šis gads īpašs arī ar to, ka viņš iestājies Zemessardzē. Latvijas spēku un nākotni Žaklīne un Gatis redz stiprās ģimenēs, un to arī svētkos novēl: Gatis Gāga: "Lai cilvēki šeit paliek, lai šeit dzimst bērni, lai ir lielas, spēcīgas ģimenes! Tikai tā kaut kas var mainīties." Žaklīne Zābere Gāga: "Jā, ir ļoti svarīgi, lai mums ir tādas itāļu ģimenes ar daudziem bērniem, kurās visi ir viens otru atbalstoši, jo tad, kad paliek pavisam bēdīgi un vientuļi, tad ir forši, ka ir, kur gūt spēku, atbalstu un sajūtu, ka tomēr tam visam ir jēga un turpinājums." Jau šonedēļ Rīgā būs iespēja redzēt Gata Gāgas jaunāko veikumu teātrī, jo komēdiju "Garā nedēļas nogale" 15. un 16.novembrī izrādīs "Willa teātrī". Žaklīnes Zāberes Gāgas jauno filmu "Nāc ārā!", kas iekļaujas ciklā "Latvijas kods", savukārt Latvijas Televīzija pirmizrādīs 23.novembrī.

Akutnhom Abiem comunity pɛn Auɛtralia a ke ci nhïïm mat bïk käk këëk ke latueŋ pɛnden jäämic.

Laidos ištikimi klausytojai Algimantas ir Irena skundžiasi patiriantys nuolatinį galvos ūžesį. Abiem vilniečiams jau gerokai per 60 metų.Algimantas tikina, kad ūžimą galvoje ir spengimą ausyse pradėjo girdėti prieš metus. Kaip tik tuomet buvo baigtas gydymas chemoterapiniais vaistais. Vilnietis onkologinę ligą įveikė ir šiuo metu liga yra remisijoje. Visgi po begalės vizitų pas neurologus, kompiuterinės tomografijos ir kitų tyrimų: tiek galvos ir kaklo kraujagyslių, tiek klausos, paaiškėjo, kad yra pažeistas vidinės ausies nervas, gydymui išrašyti vaistai. Tačiau ūžesys nesiliauja ir Algimantas tikina, kad ūžimas suintensyvėja ne tik po fizinio krūvio, bet ir artėjant nakčiai. Vyras dažnai dėl ūžesių nubunda viduryje nakties, o tai reiškia, kad jis negali kokybiškai pailsėti, dėl to ir dieną krenta jo darbingumas.O štai Irena onkologine liga nėra sirgusi, tačiau ūžesiai galvoje ją kankina jau kelerius metus. Įtarimai dėl galimos aneurizmos nepasitvirtino. Moteris stengiasi būti aktyvi, kasdien sportuoja, lanko specialų taškinį masažą, kuris atpalaiduoja giluminius kūno raumenis ir po jo, kaip tikina pati ponia Irena, ūžesiai kuriam laikui susilpnėja, tačiau ūžimas moterį lydi nuolat.Apie ūžesių galvoje priežastis bei gydymo būdus pokalbis su Santaros klinikų Ausų, nosies ir gerklės ligų gydytoja Vija Vainutiene.Kita laidos tema – pavasarinė vitaminų stoka. Kovas jau įpusėjo, tad galbūt verta pasirūpinti vitaminų ir mineralų atsargomis. O gal tai tėra mitas? Juk praėjusiame šimtmetyje tikrai buvo aktualu pastiprinti vitaminais organizmą, kai baigdavosi visos žiemai suruoštos marinuotos-raugintos sodo ir daržo gėrybės. Šiandien gi prekybos centruose ištisus metus galima įsigyti įvairiausių daržovių ir vaisių, prieinami net egzotiniai skanumynai, apie kuriuos praėjusiame amžiuje mūsų senoliai nė girdėję nebuvo. Tad ar ta pavasarinė vitaminų stoka tebėra mums aktuali? Pokalbis su Vilniaus „MediCA“ klinikos šeimos gydytoja Izabele Juškiene.Ved. Laura Adomavičienė

Raidījuma viesi Agita un Viktors padalās par savu atgriešanos pie Dieva. Abiem tā bijusi caur milzīgu Dieva žēlastību. Agitai Dievs palīdzējis tikt galā ar uzbrukumiem un atrast dzīvesprieku kalpošanā, savukārt, Viktoram Dievs ne tikai atgriezis veselību, bet arī laimi un dzīves jēgu.

Izdevniecība „Liels un mazs” kara tēmai nepievēršas pirmo reizi. Te jāpiemin gan Ineses Zanderes divas burtnīcas par ebreju glābēja Žaņa Lipkes dēlu Zigi - „Puika ar suni”, kā arī rakstnieces Jurgas Viles un mākslinieces Linas Itakagi komiksu „Sibīrijas haiku” Daces Meieres tulkojumā. Nu pienākusi kārta ukraiņu autoriem Romanai Romanišinai un Andrijam Lesivam. Bilžu grāmatu „Karš, kurš pārvērta Rondo” abi radīja neilgi pēc tam, kad 2014. gadā Krievija okupēja Krimas pussalu un sākās karš Austrumukrainā. Nākamajā gadā tā saņēma Starptautiskā Boloņas bērnu grāmatu tirgus balvu kategorijā „Jaunie apvāršņi”, ko žūrija piešķir īpaši novatoriskai bērnu grāmatai. Skaistajā dziedošo puķu pilsētā Rondo valda gaisma un krāsas, taču karš atnes iznīcību un tumsu. Trīs draugi – mazais spīdeklītis Danko, balonu sunītis Fabians un papīra putns Zvaigzne šajās briesmās šķiet trausli un bezspēcīgi, tomēr nepadodas,  atklājot efektīvu aizsardzību pret kara tumsu – gaismas spēku. Ar visu Rondo iedzīvotāju palīdzību Danko, Zvaigzne un Fabians uzbūvē milzīgu gaismas mašīnu, kas izkliedē tumsu un aptur karu. Visi ienākumi, kuri par šo izdevumu tiks gūti, tiks novirzīti labdarības mērķiem Ukrainas atbalstam, tāpat arī visi procesā iesaistītie, toskait tulkotājs, dzejnieks Māris Salējs izdošanas darbu veic brīvprātīgi. Par iepazīšanos ar abiem autoriem stāsta izdevniecības „Liels un mazs” vadītāja Alīse Nīgale. Romana Romanišina un Andrijs Lesivs ir vīrs un sieva, abi studējuši Ļvivas Mākslas akadēmijā un tur arī šobrīd dzīvo, jau 15 gadus strādājot gan par savu, gan citu autoru grāmatu dizaineriem. Nodibinājuši savu radošo studiju „Agrafka”. Kad mūsu attālinātajā sarunā viņiem jautāju, vai viņi ir drošībā, Andrijs atbild, ka Ukrainā šobrīd nav tādas vietas, kuru varētu nosaukt par drošu. Aizvakar abiem bija jāsteidzas uz bumbu patvertni, jo Krievijas armija Ļvivai veica raķešu uzlidojumu. Tomēr, salīdzinot ar citiem Ukrainas reģioniem, kur kaujas notiek vissīvāk, situācija Ļvivā esot vērtējama kā daudzmaz pieņemama. Abiem grāmatas autoriem jautāju, kā pie viņiem nonāca tās galvenie tēli: mazais spīdeklītis Danko, balonu sunītis Fabians un papīra putns Zvaigzne? Piebilstu, ka trīs draugu komplekts literatūras klasikā ir ļoti efektīga kombinācija, atceroties kaut vai Remarka „Trīs draugus”, Džeroma „Trīs vīrus laivā” un, galu galā, Dimā „Trīs musketierus”. Romana: Būtiskākais, kas šos trīs varoņus raksturo, ir tas, ka viņi ir veidoti no ļoti trausliem materiāliem, tādējādi viņus ir ļoti viegli iznīcināt vai ievainot… Andrijs: …vai salauzt. Romana:  Jau kopš pirmajām Krievijas agresijas dienām pirms astoņiem gadiem arī mēs paši jūtamies ļoti ievainojami, varētu teikt – trausli. Tāpēc mēs nolēmām būt ļoti atklāti un ar šīs grāmatas palīdzību parādīt, kā mēs jūtamies, un tādēļ šie trauslie materiāli – Andrijs: – stikls, papīrs un balons. Romana: Un tomēr, šie trīs draugi nepārstāj cīnīties, Gluži tāpat kā mūsu tauta, kura cīnīsies līdz galam. Andrijs: Lai arī cik kāds no mums būtu trausls un ievainojams. Romana: Mēs gribam aizsargāt savas mājas gluži tāpat, kā grāmatas varoņi grib aizsargāt savu pilsētu. Andrijs: Grāmatas stāstā ļoti svarīga loma ir Gaismas tēlam. Mēs to uztvērām kā Apgaismības ideju, atsaucoties uz filozofijas vēsturi. Tātad, tā ir izglītība un kultūra. Un arī, savā ziņā, var pieminēt arī Jauno Derību, kāda ir Gaismas loma tajā. Ka Gaismai ir pašai sava seja, varētu teikt.

Kodėl Vilniaus miesto savivaldybės taryba pradėjo svarstyti renginių tvarkos griežtinimą Petro Cvirkos skvere, Franko Zappos parkelyje, Kalnų ir Vingio parkuose, skveruose šalia Geležinkelio stoties bei Operos ir baleto teatro?Popmenininkas Robas Prioras visame pasaulyje rengia gyvosios tapybos šou, juos stebi tūkstančiai, o kūrėjo darbai įsigyjami už milijonines sumas. Abiem rankom vienu metu tapantis dailininkas surengė pasirodymą Kauno Pažaislio vienuolyne. Kalbina Kotryna Lingienė.Perskaitytų knygų knygynas „Juodas šuo“ per 10 veiklos metų sukaupė apie 7000 rusiškų, daugiausiai sovietmečiu išleistų knygų – tik skaityti jų niekas nenori. Renginio „Dasvidaniya“ metu šios knygos bus dalinamos visiems norintiems. Pokalbis su bukinistu Tomu Lučiūnu apie rusiškų knygų perteklių.Pasaulyje: Oskarų nominacijos, šviesų festivalis Kopenhagoje ir tai, kaip nuobodžiaujantis apsaugos darbuotojas Rusijos muziejuje paveiksle pavaizduotiems abstraktiems veidams nupiešė akis.Menininkės, rašytojos Paulinos Eglės Pukytės komentaras apie moralinį senimą ir jaunimą.Dailininkas Tomas Rudokas yra aktyvus Panevėžio kultūros veikėjas – organizuoja plenerus, vadovauja „Galerijai XX“, pirmininkauja Dailininkų sąjungos Panevėžio skyriui ir jau beveik 30 metų veda dailės pamokas Paįstrio Juozo Zikaro gimnazijoje. Šios pamokos prasideda nuo to, kaip teisingai nusidrožti pieštuką. Nors per darbo regioninėje mokykloje metus Rudokui pavyko pasiekti, kad vaikų piešiniai mokyklos koridoriuose nebūtų sugadinti ir išterlioti, dailininkas laukia pensijos, nes pavargo nuo 30 metų trunkančių švietimo reformų.Ved. Juta Liutkevičiūtė

Stāsta mākslas zinātniece Anita Vanaga Leģendārajam scenogrāfam Ilmāram Blumbergam bija vairākas idejas, kas nesagaidīja savu revolucionāro vilni. Šīs idejas ir uzmanības vērtas arī nerealizētā veidā. Viena no tām ir publicēta grāmatā "Es nemiršu. Ilmārs Blumbergs" (2013, R., Anita Vanaga). Te ir viņa koncepts un skices Antona Rubinšteina operai "Dēmons", kas tapa laikā no 2002. līdz 2003. gadam. Blumbergs "Dēmonu" gatavoja Latvijas Nacionālajai operai. Par to, kāpēc viņa iestudējums nenotika, Blumbergs klusēja. Režisējošā scenogrāfa teksts aptver astoņas lappuses. Scenogrāfijas apraksts aizņem tikai puslappusi. Kritiķis Normunds Naumanis gaidāmo opusu reklamēja: "… Dēmons. Un jau šis vārds vien ir tik daudzsološi draudīgs, ka ideālāku telpisko interpretu grūti iedomāties. Jautājums — kurš kuru? Opera Blumbergu vai Blumbergs Operu — allaž visiem prātā. Dievu/a un cilvēku/a rotaļas turpinās." (Ilmārs Blumbergs. Teātris. N. Naumaņa teksts. Katalogs izstādei Luksemburgas dārza oranžērijā, Parīze, 2002) Blumbergs rakstīja: "Eņģelis un Dēmons ir brāļi (Eņģeļa lomai — mecosoprānam jāparedz transkripcija, lai varētu dziedāt vīrietis). Abiem kostīmi ir balti, bet ne vienādi. Izrāde ir par sievieti. Par mīlestību. Par mūžīgo izšķiršanos, kuru jāizdara katru dienu un katram. Par Tamāras nespēju izšķirties starp Eņģeli un Dēmonu. Tamāras dzīve kļūst elle. Tamāra iet bojā. Eņģelis un Dēmons paliek, lai izspēlētu nākošo spēli ar citu cilvēku. Tamāra tiek sista krustā." Dēmons ir bijušais gaismas eņģelis, kas ir kritis. Tādēļ "galvenā scenogrāfijas ideja: dažāda rakstura, formas un izpildījuma gaisma" — lidlauka gaisma (lampas gar skrejceļa malām), lidojošu lidmašīnu spārnu mirgošana, policijas un ātrās palīdzības lampu gaisma, kuģu gaisma, dzīvā uguns, vairākkārt spoguļos atstarojošā gaisma (gaismu ģeometrija), pašspīdoši priekšmeti, salūta gaisma, saules zaķīšu gaisma caur koka lapotnēm vasarā, zvaigžņu gaisma, zilā gaisma no TV, brīnumsvecīšu gaisma, spīdīgu bumbu gaisma un citas gaismas. Un tumsa. Necaurredzama tumsa, ar kuru sākas izrāde un arī beidzas. 2003. gadā bija izstrādāts makets, vajadzēja sākties prezentācijai, bet režisors Andrejs Žagars kavējās. Pagāja kāda stunda. Andrejs Žagars ieradās un paziņoja, ka viss būs citādi. Scenogrāfs nedrīkst apsteigt režisoru. Jūnijā Andrejs Žagars bija Prāgā, scenogrāfijas un teātra arhitektūras kvadriennālē, kur piedalījās Andra Freiberga vadītā Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļa. Ar scenogrāfiju Šekspīra traģēdijai "Karalis Līrs mūsdienās" veiksmīgi startēja studente Ieva Kauliņa. Toreiz Latvijas vēstniecība visiem studentiem — tur bija autobuss ar studentiem — uzsauca karstās pusdienas. Andrejs Žagars uz vēstniecības terases vaicāja — kura ir viņa? Viņam norādīja uz meiteni sarkanās biksēs un sarkanā topiņā. Septembrī Žagars mainīja Blumbergu pret vēl nevienam nezināmu studenti Ievu Kauliņu. Rubinšteina "Dēmons" kļuva par viņas maģistra darbu. Tas tapa strauji. No Blumberga tika aizgūta ideja par Dēmona un Eņģeļa līdzību. Ievas Kauliņas variants, kurā Eņģelis un Dēmons ir pareizticīgie mūki, netika pieņemts. Andrejs Žagars vēlējās redzēt Dēmonu kā harismātisku līderi. Viņš gribēja redzēt pats sevi. Kāda vairs Tamāra? Centrā ir Dēmons, kur tēlā Ieva iekļāva atsauci uz Austrumu poēmas autora Mihaila Ļermontova mundieri. Apvienojumā ar tādu kā Fantomasa galvu radās hibrīdforma. Arī Eņģelim ir mundieris, bet tas tika apvienots ar pareizticīgo mūka izskatu. Scenogrāfija trīs līmeņos vedināja domāt par pasaules hierarhiju. Pirmizrāde notika 2003. gada 14. decembrī. Iestudējuma muzikālais vadītājs un diriģents bija Normunds Vaicis. Dēmona lomā Samsons Izjumovs vai Egils Siliņš. Eņģeli dziedāja Sergejs Jēgers. Šis "Dēmona" iestudējums ir ievērojams ar to, ka pirmo reizi Latvijas kultūrtelpā publiski tiek vēstīts par netradicionālu seksualitāti. Muzikologs Mikus Čeže programmā rakstīja: "Slavenā dzejnieka iespējas justies pilnīgi brīvam dzīvesstila izvēlē viņa mūža pēdējā desmitgadē tika gan krasi ierobežotas. Proti, šāds dzīvesveids no sabiedriski neafišējama stāvokļa pēkšņi pārtapa slēpjamā kriminālnodarījumā." Motīvs "nogalini to, ko mīli" ir raksturīgs tieši kvīru kultūrai.

Dr Deŋ Abiɛ̈m alëk kɔc në tuaany jöt cɔl Omicron variant, tek yien rɔt piny, ku te bïn rɔt tiɛɛt thin.

Satu kata paling tepat untuk mendeskripsikan kehidupan Abiem adalah nekad. Abiem adalah seorang soundman yang tadinya bekerja di salah satu TV nasional tapi justru memilih untuk menjadi Freelancer. Seteleh berjalan beberapa tahun, Abiem memiiki segudang pengalaman pahit-manis dari dunia produksi yang akan dia bagikan di episode ini.

"Māmiņ, es redzēju dziesmu" ir dzejnieka, tulkotāja un literatūrzinātnieka Māra Salēja debijas dzejoļu krājums, kurā iekļauti arī poļu modernās dzejas atdzejojumi. Ar Māra pārnesumiem varam iepazīties ar Boļeslava Ļešmjana, Titus Čiževska, Jozefa Čehoviča, Konstantija Ildefonsa Galčinska, Juliana Tuvima un Henrika Dominiņska poētiku. Savukārt paša Salēja izteiksmē viņa debijas krājumā mēs sastopamies ar trauslu un vienlaikus dzelkšņainu poētisko tēlu. Abiem segums ir viens: Mīlestība un Patiesība.

Dailes teātrī 9. septembrī pirmizrāde absurda komēdijai „Degunradži”. To iestudējusi ungāru radošā komanda, režisore Ildiko Gāšpāra sadarbībā ar māksliniekiem Kristu un Reini Dzudzilo. Absurda dramaturģija ir pateicīga, domājot par laiku un telpu un tās transformāciju, uzsver scenogrāfs Reinis Dzudzilo. Savukārt aktieriem šajā iestudējumā jādarbojas kā vienotam mehānismam. Lugu no franču valodas tulkojusi Agnese Kasparova. Franču absurda dramaturga Ežēna Jonesko 1959.gadā sarakstītā komiskā absurda drāma „Degunradzis” uz Dailes teātra lielās skatuves ieguvusi daudzskaitļa formu „Degunradži” un izrādījusies ļoti trāpīga tieši šim laikam. Atklājot bailes, vientulību, tā runā par sabiedrības kolektīvo pakļaušanos kādam briesmonim, pretstatā liekot indivīda veselo saprātu. Izrādes centrā jauns cilvēks Beranžē, ko atveido Toms Veličko. Režisore Ildiko Gāšpāra atklāj, ka ar Ēžena Jonesko daiļradi saskārusies pirms vairākiem gadiem, tulkojot citu viņa lugu. Taču līdz šim pati nav iestudējusi nevienu Jonesko darbu. Ungārijā pēdējo piecu gadu laikā iestudētas varbūt pāris šī autora lugas. Skaidroju, kāpēc režisori interesē absurda dramaturģija. Ildiko Gāšpāra strādā Budapeštā Erkēņa teātrī, viņas iestudēto izrāžu sarakstā ir Rasina „Andromahe”, Šekspīra „Makbets” , Kafkas „Metamarfoze”. Taču režisore daudz strādā arī ārpus Budapeštas, un kā uzzinu, nākamais viņas darbs taps Polijā. Režisore pie iestudējuma Dailes teātrī strādājusi kopā ar savu komandu: horeogrāfe ir Veronika Sabo, mūzikas autore Bernadeta Tarra, arī video un gaismu mākslinieki ir no Ungārijas. Savukārt scenogrāfija un kostīmi Kristas un Reiņa Dzudzilo iecerēti un veidoti. Abiem tā ir pirmā sastapšanās ar Dailes teātra Lielo zāli, turklāt ilgi gaidīta. No čapliniādes līdz zvaigžņu kariem, tā iestudējuma amplitūdu komentē aktieri Ģirts Kesteris un Anete Krasovska. Bez jau nosauktajiem, minēšu pārējos aktierus, kas piedalās - Juris Bartkevičs, Vita Vārpiņa, Artūrs Skrastiņš, Indra Briķe, Ieva Segliņa, Juris Strenga, Dainis Gaidelis, Aldis Siliņš. Izrādes horeogrāfe Veronika Sabo radījusi tādu kustību partitūru, īpaši pirmajā cēlienā, kas priecē un pārsteidz skatītāju. Kā atzīst aktieri Anete Krasovska un Ģirts Ķesteris, kustība ir it visā. Kā vietnē Kroders.lv raksta teātra zinātniece Valda Čakare , „Degunradzi” var uzlūkot kā tipisku krīzes laika lugu. Un atgādina, ka „mežonīgajos” 90. gados ( konkrēti 1994.gadā) uz Dailes teātra Lielās skatuves to iestudēja Arnis Ozols. Šoreiz pie Jonesko vērsties pamudinājusi pandēmija un ungāru viesu komanda. Pirmizrāde iestudējumama „Degunradži” Dailes teātra Lielajā zālē 9.septembrī, nākamā izrāde - 8.oktobrī.  

The fear of being vaccinated with new vaccines is always there but this interview clear that doubt as Doctor Deng Abiem explained. People must not be afraid to get either BioNTech's Pfizer and Oxford's AstraZeneca vaccines because they are tested to be safe and effective vaccines which will be a gamechanger. - Rɔ̈ɔ̈c erin bi yïn toom wɛl yam ee kenë tɔu thin ku jamda ɣok akiim cɔɔl Deŋ Abiem ee rɔ̈ɔ̈c kenë nyiai kɔc nhim tɛ cïï yen ye kuany thin. Aci wïc bi kɔc rɔ̈ɔ̈c bi yiin toom kam wɛ̈ɛ̈th karou BioNTech's Pfizer ku Oxford's AstraZeneca erin ŋo kek apɛ̈th kua lɔ cöök rin kek abi keriëëc eben waar.

How Dr Deng Abiem manage patients with COVID-19 and his family

In this episode, Belle and Isabella interview Ababa. Ababa is a social worker, life coach and youth leader. She shares testimony, her journey with God, and gives advice regarding life post marriage. All in all, Ababa's laugh and triumphs made for a great interview.

Polija turpina esošo kursu. Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis pašreizējais valsts vadītājs Andžejs Duda, kurš tikai par diviem procentiem apsteidzis Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski. Uzvara paliek uzvara, bet kā pārvaldīt tik sašķeltu valsti, kāda šobrīd ir Polija un kurš varētu būt patiesais vēlēšanu uzvarētājs. Serbija un Kosova atsāk dialogu. Pēc vairāku gadu pārtraukuma Briselē ir atsākušās Serbijas un Kosovas līderu tiešās sarunas. Kosova ir atteikusies no tirdzniecības ierobežojumiem, paverot ceļu diskusijām par abu pušu turpmākajām attiecībām. Vai varam gaidīt, ka Serbija jelkad atzīs Kosovas vienpusēji pasludināto neatkarību un vai tas veicinās gan pašas Serbijas, gan Kosovas iespējamo tuvināšanos Eiropas Savienībai? Pieaug militārā spriedze Kalnu Karabahas reģionā. Kopš jūlija sākuma pavisam nemierīga situācija ir izveidojusies uz Armēnijas un Azarbaidžānas robežas. Tur bruņotās sadursmēs bojā gājuši no vairākiem desmitiem līdz, iespējams, vairākiem simtiem militārpersonu, atkarība, no kuras valsts pozīcijas skatās. Kas šoreiz bijis par pamatu gadu desmitiem ilgā konflikta uzliesmojumam un cik nopietni jāuztver protestētāju saukļi iesaistīties atklātā karā. Bet varbūt šī ir ārēja provokācija? Notikumus pasaulē analizē Vidzemes augstskolas lektors, politoligs Jānis Kapustāns un vēsturnieks un politologs Kārlis Daukšts. Serbija un Kosova atsāk dialogu Šodien Briselē paredzēta klātienes tikšanās starp Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču un Kosovas premjerministru Avdullu Hoti. Līdz ar to ir atsācies dialogs, kas 2018. gadā pārtrūka pušu nesamierināmo pozīciju dēļ. Kā zināms, pamatā albāņu apdzīvotā Kosova ieguva de facto neatkarību 1999. gadā pēc tam, kad NATO bombardēšanas kampaņa bija piespiedusi Serbiju atvilkt savus spēkus no autonomās provinces. Serbija joprojām kategoriski atsakās atzīt Kosovas neatkarību un bloķē tās mēģinājumus pievienoties starptautiskām organizācijām, savukārt Kosova nepiekrīt iespējamai oficiālai robežu maiņai, atsakoties no Serbijas kontrolētajiem un serbu apdzīvotajiem apgabaliem. Nepārprotamu grūdienu sarunu procesa atsākšanai deva Savienoto Valstu administrācijas, konkrētāk – prezidenta Donalda Trampa īpašais sūtnis Serbijas un Kosovas miera sarunām un Nacionālās izlūkošanas direktors Ričards Grenels. Viņa un Trampa administrācijas darbību šai ziņā daudzi gan kritizē, norādot, ka amerikāņi izdarījuši spiedienu uz Kosovu, lai piespiestu to atsākt dialogu, kā arī atstūmuši no tā Eiropas Savienības pārstāvjus, kuriem ir Apvienoto Nāciju mandāts vidutājībai sarunās. Tāpat tiek norādīts, ka Trampa administrācija mēģinājusi maksimāli izmantot subjektīvo momentu, satuvinot abu pušu līderus – Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču un Kosovas prezidentu Hašimu Tači. Abiem līderiem tiek pārmestas autoritāras tendences, pie kam Tači, iesaistoties sarunās par iespējamu izlīgumu ar Serbiju, ir pārkāpis savas konstitucionālās pilnvaras. Martā uz to norādīja Kosovas toreizējais premjerministrs Albins Kurti, drīz pēc tam zaudējot amatu parlamenta neuzticības balsojumā. Amerikāņu aktivitātes izraisīja Serbijas galvenās sabiedrotās Krievijas nervozu reakciju, ārlietu ministram Sergejam Lavrovam noradot, ka bez Kremļa akcepta nekādas vienošanās par Kosovu nebūs. Sūtņa Grenela virzītais process teju vaiņagojās ar Vučiča un Tači tikšanos Baltajā namā jūnija nogalē, taču dažas dienas pirms tam Speciālā starptautiskā prokuratūra noziegumu izmeklēšanai Kosovā nāca klajā ar paziņojumu, ka ir sastādīts apsūdzības raksts par kara noziegumiem vairākiem augsta ranga Kosovas politiķiem, tai skaitā Tači. Plānotā tikšanās nenotika, taču process neapsīka un šobrīd ir atgriezies konvencionālajā ietvarā ar Eiropas Savienību kā vidutāju. Armēnija un Azerbaidžāna – gruzdošā konflikta uzliesmojums Saknes konfliktsituācijai Aizkaukāzā starp kaimiņvalstīm Armēniju un Azerbaidžānu meklējamas pirms simts gadiem, kad abas nācijas, tobrīd mēģinādamas iedibināt savu nacionālo valstiskumu, vilka robežas etniski neviendabīgajā teritorijā. Lielā mērā kaimiņtautu nesaskaņas bija iemesls tam, ka reģions tolaik nonāca Padomju Krievijas kontrolē. Procesā, kurā nozīmīga loma bija toreizējam Padomju Savienības tautas komisāram nacionalitāšu jautājumos Josifam Staļinam, armēņu kompakti apdzīvotais Arcahas reģions nonāca Azerbaidžānas sastāvā kā Kalnu Karabahas autonomā republika. Sabrūkot Padomju Savienībai, atsākās Arcahas armēņu mēģinājumi apvienoties ar Armēniju, kas noveda pie konflikta eskalācijas līdz pilnvērtīgai karadarbībai laikā no 1992. līdz 1994. gadam. Armēnijas bruņotie spēki un Arcahas brīvprātīgo vienības ieņēma ne vien bijušo autonomiju, bet arī apmēram 9% Azerbaidžānas teritorijas ārpus tās. Ar Krievijas starpniecību tika panākts pamiers un sāktas sarunas, kas turpinās joprojām, periodiski notiekot pamiera pārkāpumiem. De jure Armēnijas kontrolētā teritorija joprojām uzskatāma par piederīgu Azerbaidžānai. Līdz šim nopietnākā iesaldētā konflikta eskalācija bija 2016. gada aprīlī, kad četru dienu laikā abās pusēs gāja bojā apmēram pa simtam karavīru. Kopš pagājušās svētdienas pienāk ziņas par jaunu konflikta uzliesmojumu, šoreiz ārpus tiešās Kalnu Karabahas konflikta zonas – pie abu valstu robežās uz ziemeļiem no tās. Puses apsūdz viena otru civilo objektu artilērijas apšaudēs, kam sekojusi karadarbības aktivizēšanās, izmantojot tankus, raķešu ieročus un dronus. Abās pusēs ir kritušie, tai skaitā Azerbaidžānas armijas ģenerālis Polads Hašimovs un vairāki citi azerbaidžāņu un armēņu virsnieki. Polija turpina esošo kursu Aizvadītajā svētdienā notikušās prezidenta vēlēšanas Polijā nesa uzvaru esošajam valsts galvam Andžejam Dudam, kurš ar 51% vēlētāju balsu pārspēja savu sāncensi – Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski. Līdz ar to izplēnējušas Polijas liberālās opozīcijas cerības mainīt līdzšinējo pie varas esošās partijas „Likums un taisnīgums” kursu, kura ietvaros, cita starpā, izpildvaras kontrolei tiek pakļauta tiesu vara. Kā zināms, šī virzība jau izpelnījusies asu kritiku no starptautisko cilvēktiesību organizāciju un Eiroparlamenta puses; Eiropas Komisijai uzsākot izmeklēšanas procedūru par likuma varas apdraudējumu Polijā. Ar minimālu vairākumu, kas pagājušā gada vēlēšanās tika iegūts Seimā, un sev lojālo prezidentu Dudu partijas „Likums un taisnīgums” rokās paliek nepieciešamie instrumenti savas politikas tālākajai īstenošanai. Priekšvēlēšanu kampaņa, kurā esošais prezidents nekautrējās izmantot varas kontrolei jau pakļautos sabiedriskos medijus kā propagandas rīku, nozīmīgs akcents tika likts uz tradicionālo vērtību sargāšanu, pozicionējot savu pretinieku kā šo vērtību grāvēju un „samaitājošu” ietekmju izplatītāju. Balsojums atklāj idejisko plaisu, kas šķeļ Polijas sabiedrību divās teju vienādās daļās. Andžeja Dudas un „Likums un taisnīgums” elektorāta bāzi pamatā veido gados vecāki poļi, reģionāli – valsts centrālie un dienvidaustrumu rajoni. Sevišķi spilgti iezīmējas atšķirība starp laukiem un pilsētu: ja iepriekšējās vēlēšanās 2015. gadā tādās samērā lielās pilsētās valsts austrumdaļā kā Bjalistoka un Ļubļina vairākums balsoja par Dudu, tad šoreiz tur uzvaru guvis Tšaskovskis, taču apkārtējos lauku rajonos un mazpilsētās atbalsts esošajam prezidentam tikai pieaudzis. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Join us this week as Bostonian, Ababa Abiem spills her tea.

Viņi ir mūsu kaimiņi, radinieki, skolotāji – tā vai citādi esam raduši domāt par vācbaltiešiem, kuri meklē savas dzimtas saknes, vietas un cilvēkus Latvijā. Mēs šoreiz meklējam tikai vienas dzimtas – fon Hiršheidu – saknes un pēctečus, bet visvairāk – grāmatizdevēja Harro fon Hiršheida atstāto kultūrmantojumu baltiešu grāmatniecībā.  Raidījuma Dzimtas saknes ģeogrāfija šoreiz – Aizpute, Rīga, Lineburga. Šo raidījumu Dzimtas saknes bija ļoti sarežģīti veidot, bija sajūta, ka pavelc vienu diedziņu un tur jau ris vaļa vesels kamols. Ļoti emocionāls, vēsturiski piesātināts un ļoti sarežģīts. Šoreiz mēģinām izstāstīt stāstu par vienu vācbaltiešu dzimtu. Sākām interesēties un tas izrādījās bezgala aizraujoši. Tāpēc ir daudz emociju, daudz skaistu stāstu šajā reizē. Iesākumā jurista un politologa Egila Levita teiktais. Viņš jau daudzus gadus sadarbojas ar izdevumu “Baltische Briefe”. “Šajā kopienā svarīgā ir vispārējā publiskā kopiena, ja tā var teikt, kur visi piedalās, bet tas ir tikai vācbaltiešiem, ne vāciešiem, ne igauņiem, ne latviešiem, tās ir ilgstošas lielģimeņu kopienas. Ģimenes rīko savus kongresus. Lielģimenēs ir vairāki simti locekļu, kuri nepazīst cits citu tik labi. Tiek rīkoti kongresi, kur ir referāti par tādu un tād senci, kurš bijis no 1638. līdz 1648.gadam zviedru karaļa galmā landmaršals. Tad ir balle ar polonēzi. Tā cilvēki uztur kontaktus, tā dzimtas kopiena tiek uzturēta tādā veidā,” skaidro Egils Levits. “Tas veicina arī interesi par to, kas notiek šodien Igaunijā un Latvijā.  Bieži tiek rīkotas ekskursijas uz senču pilīm vai pilsdrupām.” “Vācbaltu izpratnē Baltija ir viena. Viņi domā par Baltijas telpu pirms 1918. gada, kad izveidojās Igaunija un Latvija,” turpina Levits. “Ģimenes ir saradojušās visā šajā telpā un būtībā tas dalījums ir tīri vēsturiski reģionāls un tā ir vācbaltu dižciltīgo kopiena, kas iedalās četrās bruņniecībās – Kurzemes, Vidzemes jeb Livonijas, Livonija vecajā izpratnē, kur ietilpst mūsdienu Vidzeme un Dienvidigaunija, Igaunijas bruņniecība, kas ir mūsdienās Ziemeļigaunija, un Sāmsalas bruņniecība.” “No latviešu viedokļa attieksme pret vācbaltiešiem ir ambivalenta un tādai tai ir jābūt. Protams, 13. gadsimtā, kad Latvijas un Igaunijas telpas tika iekarotas un kristianizētas, tas no vienas puses nozīmēja ilgstošo latviešu un igauņu noslīdēšanu zemākajās kārtās viduslaiku, renesanses un apgaismības laikmeta sabiedriski politiskajā struktūrā. Latviešiem ir arī jāapzinās, ka tas nav viennozīmīgi. No otras puses varam teikt, kā latvieši tādi, kādi esam šodien 2018. gadā, lielā mērā piederīgi Rietumu vai Eiropas kultūras telpai ir tikai tādēļ, ka toreiz tikām iekaroti un pakļauti un iekļauti kristīgajā Eiropas kultūrā. Ja tas tā nebūtu, ar lielu varbūtību mēs nonāktu Krievijas telpā. jo Krievijas kņazistes spiedās iekšā no austrumiem jau toreiz.Tas, ka piederam pie Rietumeiropas, zināmā mērā ir pateicoties šai vācbaltu virskārtai, kas atnāca 13. gadsimtā ar uguni un zobenu, un arī ar grāmatu,” analizē Levits. Decembrī Rīgā uz biedrības „Domus Rigensis” pasākumu bija ieradusies Harro fon Hiršheida radiniece Monika fon Hiršheida. Viņa iepazīstina ar dzimtas senāko vēsturi. “Tas viss pieder pie dzimtas vēstures. Fon Hiršheidu dzimta nāk no frankiem, tur bija arī vieta ar nosaukumu „Hiršheid”. Un tad 17. gadsimtā viņi cauri Zviedrijai ieceļoja Livonijā. Viens no viņiem bija Cēsu (Vendenes) birģermeistars. Hiršheidu dzimtā ir daudz ārstu un juristu,” stāsta Monika fon Hiršheida. Par atgriešanos Latvijā viņa saka, ka sākumā tā bijusi pilnīgi nogrieztu sakņu atkal meklēšana no jauna. Tas bija gan interesanti, gan ļoti emocionāli. “Un tad, gan Harro gadījumā, gan arī manā gadījumā – mēs iesaistījāmies Latvijas dzīvē. Harro ar savu grāmatizdevniecību, es - ar „Domus Rigensis”. Tā mēs nonācām mūsdienu Latvijā, iepazīstot jaunus cilvēkus. Tā kaut kas no vēstures pārtapa tagadnē,” atzīst Monika fon Hiršheida. “Harro, piemēram, vēl atcerējās mācītājmāju Aizputē, kur viņš bija uzaudzis, skolu, kurā bija mācījies. Viņš pazina vēl dažus cilvēkus. Viņš atrada arī savus latviešu radus, viņa vecvecmāmiņa, kura bija Hiršheida, bija palikusi Latvijā. Viņam nevajadzēja tik ļoti meklēt, jo viņš jau zināja un atcerējās vietas un cilvēkus. Es savukārt Latvijā pirmoreiz biju 1984. gadā kopā ar vīru un māti.” Pētot fon Hiršheidu dzimtu un tās likteni Latvijā, mūsu ceļš ved uz Aizputi – vietu, kur aizritējusi Harro un viņa brāļa Arnolda bērnība un skolas gadi, vieta, kur viņu tēvs Valters Gustavs Roberts fon Hiršheids bija Aizputes evaņģēliski luteriskās draudzes vācu mācītājs. Taču Aizputē un tās apkārtnē dzīvojuši daudz vācbaltieši. “Baltvācieši Aizputē bija tautas inteliģences daļa, tie bija tirgotāji, ārsti, juristi, tas bija pēdējai vācbaltiešu mācītājs Valters fon Hiršheids. Vācu draudze darbojās kopā ar latviešu draudzi Sv. Jāņa baznīcā, kas Liepājas ielā. Tur arī strādāja Valters fon Hiršheids līdz savai aizbraukšanai uz Vāciju,” stāsta Aizputes novadpētniecības muzeja vadītāja Jolanta Berga. Aizputē līdz Otrajam pasaules karam bijusi gan ievērojama vācbaltiešu, gan arī ebreju kopiena un savstarpējās attiecības visām trim kopienām bijušas ļoti draudzīgas. Visi dzīvoja viens otram līdzās un Otrā pasaules kara ieviestās pārmaiņas daudziem latviešiem nesa lielus pārdzīvojumus. Iepazīšanās ar vācbaltiešiem 1991.gadā , arī ar Harro fon Hiršheidu, kaut kādā ziņā ietekmēja aizputnieces Mirdzas Birznieces dzīvi. Bijusī skolotāja un folkloriste arī savā ļoti cienījamā vecumā vecumā, viņai 92 gadi, ir aizrautīga novadpētniece un viņas izveidotā biogrāfiskā vārdnīca „Ar Aizputi un novadu saistītie” palīdz labāk saprast un izsekot Hiršheidu dzimtas pārstāvju dzīvēm. “Viņi atbrauca ne tikai uz savu bērnības un jaunības zemi, bet viņi atbrauca ar nolūku, lai šai vietai kaut kā palīdzētu. Viņi piedāvāja savu palīdzību dažādās jomās. Vadīja viņus visus Harro, viņš bija noorganizējis šo grupu. Viņš teica, ka ir grāmatizdevējs un ir ar mieru izdot grāmatu par Aizputi, ja ir kāds kas to uzraksta. Un tagad viņi visi skatās uz mani kā uz tādu, kas varētu uzrakstīt. Līdz tam nevienu grāmatu nebiju tādā virzienā rakstījusi, bet neērti atteikt. Tā tapa grāmata "Ceļvedis par Aizputi",” stāsta Mirdza Birzniece. Mirdza Birzniece ne tikai stāsta par pazīšanos ar brāļiem Harro un Arnoldu Hiršheidiem, bet stāstījumu papildina ar fotogrāfijām, vēstulēm, grāmatām un avīžu rakstiem, kas apstiprina viņas sacīto. Abiem brāļiem interesējis viss, kas saistīts ar Aizputi. "Viņš bija absolūts literatūras un grāmatniecības entuziasts. Viņš dzīvoja tikai grāmatai, un nevis jebkurai grāmatai, bet tieši Baltijas un baltiešu grāmatai. Viņš pēc kara Vācija nodibināja savu izdevniecību, kur izdeva baltiešu grāmatas vācu valodā un tur bija pieslēgts klāt liels antikvariāts. Tagad izdevniecības darbu turpina viņa dēls, kurš arī ir baltiešu grāmatniecības entuziasts. Ja meklējam vēsturiskus izdevumus, jāskatās Harro fon Hiršheida katalogā," atklāj Egils Levits. "Grāmatu draugiem šī izdevniecība un antikvariāts ir neizsmeļams krājums." Tāpat arī pētniekiem. Literatūrzinātniece Māra Grudule uz sarunu bija ieradusies ar lielu mugursomu, kurā bija saliktas dažādas Harro fon Hiršheida izdotās grāmatas, tomēr tās vienoja tuvināšanās saikne starp latviešiem un vāciešiem.

ibf pēcpusdienas pārtraukumā Kaspars (Mančestera, UK) un Gatis (Auce, LV) :) Brīdinājums: Abiem ibf keksiņiem ir spēcīgi un iespējams atšķirīgi politiskie viedokļi ;) .. sagatavo popkornu :)

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā sekosim līdzi notikumu attīstībai Lielbritānijas iekšpolitikā - pēc Kamerona atkāpšanās tiek meklēts jauns toriju partijas un valdības vadītājs, taču vismaz pagaidām neviens uz Kamerona krēslu neraujas. Pēcreferenduma vēji šūpo arī opozīcijā esošo leiboristu partiju, kuras parlamenta deputāti izteikuši neuzticību partijas vadītājam Džeremijam Korbinam, kurš gan pagaidām spītīgi atsakās pamest vien pagājušajā gadā izcīnīto krēslu. Studijā saruna par Eiropas Savienības nākotnes variantiem un to, kam tie būtu izdevīgi.Raidījuma viesi: RSU Eiropas studiju fakultātes Politikas zinātnes katedras vadītāja, profesore Ilga Kreituse un Latvijas ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. ​Vēl raidījumā pievērsīsimies citām “Brexit” sekām - pieaugošajai naida runai, kas veltīta imigrantiem, kā arī Stambulas Ataturka lidostā notikušajiem teroraktiem.   Kurš būs nākamais britu premjers? Deivids Kamerons stājās Lielbritānijas premjerministra amatā 2010. gadā, pēc tam, kad 13 gadus pie varas bija leiboristi. 24. jūnijā pēc zaudējuma referendumā par dalību Eiropas Savienībā Kamerons paziņoja, ka atkāpsies no amata, kad viņa konservatīvā partija izvēlēsies jaunu līderi septembra sākumā. Līdz ar šādu paziņojumu, cilvēki sākuši prātot, kas varētu kļūt par Kamerona pēcteci. Jau uzreiz pēc Kamerona paziņojuma, kā viens no potenciālajiem premjerministriem tika nosaukts Boriss Džonsons, bijušais Londonas mērs, konservatīvās partijas pārstāvis, kurš kļuva par vienu no skaļākajām „Brexit” kampaņas balsīm. Tieši viņa atbalsts kampaņai šķita kā pamatots iemesls Džonsonam pārņemt varu un vest valsti viņa atbalstītajā virzienā. Tomēr pagājušā nedēļā Džonsons paziņoja, ka nekandidēs uz vakanto amatu, liekot domāt, ka viņš nav ieguvis atbalstu partijas iekšienē. Tā pat runas par iespējamu kandidēšanu uz premjera amatu noraidījis finanšu ministrs Džordžs Osborns, kā nekā - viņš atbalstījis valsts palikšanu ES. Tomēr tas nenozīmē, ka uz premjera krēslu nav tīkotāju - pagājušajā nedēļā savu kandidatūru pieteica vairāki cilvēki. Viens no potenciālajiem premjeriem ir šī brīža darba un pensiju ministrs Stefans Krebs (Stephan Crabb). Dzimis Skotijā, uzaudzis šķirtā ģimenē un daudz runājis par savu personīgo pieredzi ar pabalstiem un to, kā tie palīdzējuši izdzīvot. Šo punktu daudzi viņa partijas pārstāvji uzskata par ļoti simpātisku, jo tas veido labu kontrastu ar konservatīvās partijas privātskolu audzēkņiem pirmajās rindās. Krebam līdzās stājas veseli četri konkurenti. Viens no viņiem - bijušais aizsardzības ministrs Laems Fokss, kuram savs amats bija jāpamet pirms pieciem gadiem, jo viņš ļāva savam draugam Adamam Veritijam kļūt par neoficiālu padomnieku, kā arī atļāva dzīvot savā Londonas mājā bez īres maksas. Šobrīd savā nule uzsāktajā cīņā par toriju līdera amatu, viņš norāda, ka bez „Brexit” viņu interesē Lielbritānijas veselības aprūpes sistēma, jo viņš pats pēc izglītības ir mediķis. Jāpiebilst, ka šī nav pirmā reize, kad Fokss mēģina iegūt toriju līdera amatu, 2005. gadā viņš nesekmīgi kandidēja konservatīvās partijas līdera vēlēšanās. Abiem kungiem pievienojas tieslietu ministrs Maikls Govs, kurš bija Borisa Džonsona labā roka „Brexit” kampaņas laikā. Tomēr pēc tam, kad rezultāti tika paziņoti Govs saprata, ka Džonsons nav īsti piemērots premjera amatam. Govs bieži raksturots kā ļoti patīkams, pieklājīgs un komunikabls. Un kā nu ne - savu karjeru sācis BBC, vēlāk rakstījis un kļuvis populārs ar savu sleju laikrakstā „The Times”. Govs parlamentā ievēlēts 2005. gadā. 2010. gadā Deivids Kamerons viņu iecēla par izglītības ministru, bet par tieslietu ministru Govs kļuva pēc tam, kad Kamerons mēģināja uzlabot toriju tēlu, rotējot konservatīvās partijas ministrus. Savu kandidatūru pieteikušas arī divas dāmas un „The Guardian” ziņo, ka galvenā cīņa būs tieši viņu starpā. Viena no viņām Lielbritānijas enerģijas un klimata pārmaiņu ministre Andrea Ledsoma. Arī Ledsoma pārstāv to toriju pusi, kas kampaņas laikā slējās aiz Borisa Džonsona un atbalstīja valsts izstāšanos no ES, bet pēc Džonsona lēmuma nekandidēt uz partijas līdera amatu, pati arī ir gatava valsti stūrēt tautas vairākuma norādītajā virzienā. Ledsoma politikā ir visnotaļ īsu laiku - mazliet vairāk nekā sešus gadus, tomēr kāpusi pa karjeras kāpnēm ļoti strauji. Pirms ienākšanas politikā viņa vairāk nekā 25 gadus strādājusi banku un finanšu sektorā. Daudzi viņā saskata Margaritas Tečeres Dzelzs lēdijas garu. Otra dāma ir iekšlietu ministre Tēreze Meja, kura aizstāvēja palikšanu ES, tomēr pēc balsojuma norādīja, ka „”Brexit” nozīmē „Brexit”” un vēlētāju balsojums ir jāciena. Meja jau sešus gadus ir iekšlietu ministre, kas ir neparasti ilgs laiks, parasti šo amatu pamet krietni ātrāk. Arī viņā daudzi saskata „Dzelzs Lēdiju”. Mejai ir krietni lielākā politiskā pieredze nekā Ledsomai, viņu parlamentā pirmo reizi ievēlēja 1997. gadā. Tiesa, iespējams, ka daudzi viņas partijas biedri nav aizmirsuši viņas teikto 2002. gada partijas konferencē, ka viņi ir “šķebinošas partijas’’ biedri. Viņa arī aicinājusi Lielbritāniju izstāties no Eiropas cilvēktiesību konvencijas. Šo ideju gan viņa solīja atmest, ja kļūs pa premjerministri. Pirms politiķes karjeras Meja strādāja Anglijas Bankā.

Sagaidot sporta žurnālista, komentētāja, diktora un raidījumu vadītāja - leģendārā žurnālista Gunāra Jākobsona 80. dzimšanas dienu, paklausīsimies, kā viņš savulaik bijis dīdžejs Mežaparkā, kā vingrinājies runāt pie loga un ko par viņu saka kolēģi. Sporta komentētājs  Nr. 1,  radio žurnālists ar 61 gada darba stāžu, vairāk nekā 5000 sporta pārraižu vadītājs, diktors, savulaik populārās dziesmu aptaujas „Mikrofons” balss, vairāku raidlugu un pasaku ierunātājs, cilvēks, kurš, šķiet, nakts vidū pamodināts un ieraugot uz sevi vērstu mikrofonu, bez aizķeršanās raiti sāktu komentēt tikko redzēto sapni. Tas ir Gunārs Jākobsons, kurš 12. novembrī svin savu 80. dzimšanas dienu. Tāpēc raidījumā Reiz radio... piedāvājam ieklausīties Gunāra kolēģu teiktajā par gaviļnieku un viņa paša sacītajā par darbu, kā arī ierakstos no sendienām. Jau vairākus gadus Gunāra Jākobsona balsi varam dzirdēt Latvijas Radio 2  dažādās ziņu pārraidēs, un tur bieži pie pults kopā ar viņu ir ētera operators un raidījumu vadītājs Aleksis Šaicanovs, kuru ar Gunāru saista ne tikai darbs, bet arī sports. Šī gada pavasarī, veidojot radiovēstures raidījumu par sporta norisēm ēterā, protams, uzrunāts tika arī Gunārs Jākobsons, kurš toreiz bilda, ka sports jau no mazotnes ir bijis tādā pārinterešu līmenī, bet sporta komentēšana agrā jaunībā viņam šķita neaizsniedzams sapnis. Sens Gunāra draugs ir maestro Raimonds Pauls. Abiem laikabiedriem ir kopīgs ironisks humors, to vairākkārt ir apliecinājuši daudzi radionama darbinieki, sakot, ka nevar saprast, kad Gunārs Jākobsons runā nopietni un kad joko. Skolotājs ziņu veidošanā viņš ir bijis arī bijušajai diktorei, tagad raidījuma Monopols producentei Aritai Grīnbergai. „Mans iespēju devējs un mans pirmais priekšnieks, Gunārs man iedeva ziņas, paklausījās, kā lasu un teica, lai atvaļinājuma laikā viņu aizvietoju  Radio 2,”  tā par gaviļnieku  teic  raidījuma Pēcpusdiena vadītājs Tālis Eipurs. Gunāru Jākobsonu jubilejā raidījuma Reiz radio… autore Zane Lāce sveic ar pašas sevišķi iecienītu skaņdarbu, kas ierakstīts pirms 15 gadiem -  radiolasījums pēc Ē. Kestnera stāsta „Punktiņa un Antons” , to lasa un dziesmu dzied mūsu gaviļnieks.    

Gegužės 24-ąją Rašytojų sąjungoje įvyko tarptautinė poetų ir literatūros kritikų konferencija, kurios temai buvo pasirinkta poeto Aido Marčėno eilutė: "Pasaulis baigias, todėl reikia rašyti eilėraščius". Šiuos žodžius šių metų Poezijos pavasario laureatas poetas Eugenijus Ališanka šiek tiek pakoregavo, sakydamas, kad "Pasaulis baigias, todėl reikia skaityti eilėraščius". Abiem atvejais - poezija nesibaigia. Toks leitmotyvas nuskambėjo, ko gero, visų konferencijos dalyvių pranešimuose. Jūsų dėmesiui - keletas fragmentų iš susitikimo, kuriame lietuvių poetai ir Poezijos pavasario svečiai išsakė savo nuojautas, mintis apie poezijos būtį, apie kūrybą ir kūrėjo misiją šiandien. Pokalbį moderavo poetas Donatas Petrošius.

Gegužės 24-ąją Rašytojų sąjungoje įvyko tarptautinė poetų ir literatūros kritikų konferencija, kurios temai buvo pasirinkta poeto Aido Marčėno eilutė: "Pasaulis baigias, todėl reikia rašyti eilėraščius". Šiuos žodžius šių metų Poezijos pavasario laureatas poetas Eugenijus Ališanka šiek tiek pakoregavo, sakydamas, kad "Pasaulis baigias, todėl reikia skaityti eilėraščius". Abiem atvejais - poezija nesibaigia. Toks leitmotyvas nuskambėjo, ko gero, visų konferencijos dalyvių pranešimuose. Jūsų dėmesiui - keletas fragmentų iš susitikimo, kuriame lietuvių poetai ir Poezijos pavasario svečiai išsakė savo nuojautas, mintis apie poezijos būtį, apie kūrybą ir kūrėjo misiją šiandien. Pokalbį moderavo poetas Donatas Petrošius.