Podcasts about latgalie

“Kolnasātys” gruomotplaukta rubrikā latgalīšu kulturys ziņu portala lakuga.lv redaktore Laura Melne itūreiz īpazeistynuos ar jaunu pietejumu par Latgolys viesturi “Mēs un viņi: latgalieši, baltieši un cittautieši starpkaru Latvijā. Latgaliešu lietas” Gruomotys par Latgolys viesturi naizīt tik bīži, cik grybātūs, partū kotra nu tūs ir eipaša nūtikšona. Itūgod par taidu guoduojs Rēzeknis Tehnologeju akademejis i Latgolys Kulturviesturis muzeja pietnīks, viesturis doktors Vladislavs Malahovskis. Juo monografeja ir daļa nu vaļsts pietejumu programys projekta par identitašu ainovom: viesturi, kulturu i vidi. Izdavumā ir četrys leluos nūdalis. Pyrmuo ir vyspuoreiguoka i labi raksturoj Latgolys i puorejuos Latvejis atškireibys laikā, kod izaveiduoja Latvejis vaļsts. Tī precizi apraksteiti Latgolys sovpateibu veidojūšī administrativi teritorialī, saimnīcyskī, etniskī demografiskī, kai ari konfesionalī aspekti. Ūtrei nūdaļa veļteita latgalīšu i puorejūs latvīšu, kas nazkod tyka saukti par baļtīšim, attīceibom paguojušuo godu symta 20. i 30. godūs. Trešuo – viestej par tū, kai tymā pošā laikā latgalīšu presē tyka vārtāti cyttautīši. Sovutīs catūrtajā nūdaļā izcalti vasali treis temati: latgalīšu parteja daleiba Saeimys vieliešonuos, Latgolys atbreivuošonys pīminiekļa idejis atteisteiba, kai ari latgalīšu vaicuojums trymdā. Lai ari kai pamatolūti gruomotā izmontuoti paguojušuo godu symta 20. i 30. godu laikroksti – kai Latgolai, tai vysai Latvejai adresātī, tī pasaruoda izdavuma vizualajā nūformiejumā, kū veidoj kolaža nu vysaiduokim avīžu rokstim, tok na nūsaukumā, kū varbyut ari byutu prasejīs, lai iz reizis byutu skaidrys, ka monografejā varim gaideit puorsvorā vīna veida viesturis olūtu analizi.    

Latgaliešu dzīvesstāsti Dubaijā , kopīgais un atšķirīgais kultūrā, reliģijā, sadzīvē un biznesā. Musulmaņu īpašais lūgšanu un gavēšanas laiks- ramadāns

Aizvadītajā nedēļas nogalē mūsu pašu mājās, Rēzeknē ir notikusi ikgadējā latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks” svinīgā pasniegšanas ceremonija. Par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā godināta Nautrēnu vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas vadītāja Veronika Dundure. Par Latgales kultūras bagātināšanu godināti spilgtākie notikumi un personības. Latgaliešu kultūras gada balva „Boņuks” ir gaidīts notikums. Balva – tā ir iespēja atskatīties un izvērtēt aizvadītā gada paveikto, izcelt sabiedrībā jau zināmus un arī mazāk zināmums notikumus Latgales kultūrtelpā, kas pelnījušas uzslavas. Spilgtākos un nozīmīgākos veikumus nosaka žūrijas vērtējums, kuriem šogad desmit „Boņuka” balvas saņēmējus bija jāmeklē no 127 pretendentu pieteikumiem. Šogad ceremoniju vadīja Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs un Rēzeknes Tautas teātra aktieris, no Latgales nākušais un šobrīd šeit dzīvojošais, Jānis Pampe. Un kā izrādās, pasākuma vadītāji savstarpēji ir personīgi pazīstami – Jānis Pampe ir Andra Keiša krustdēls. Kā no skatuves atzina Andris Keišs, viņš uz visiem simts procentiem kā latgalietis juties bērnībā. Kā „Boņuka” balvas pasniegšanas ceremonijas laikā jokoja vakara vadītāji, statistika rāda, ka „Boņuki” visblīvāk dzīvo tieši Balvu novada Upītes ciemā. Proti, tieši uz Upīti visvairāk aizceļojušas latgaliešu kultūras gada balvas – ja Upītē dzīvo ap simts cilvēku, tad uz turieni ir devušies 13 „Boņuki” un viens „Žiks”, kas ir skatītāju balva. Un arī šogad „Boņuka” balva nonāk Upītē, jo par vienu no 2024. gada spilgtākiem notikumiem žūrija atzina Folkloras kopas „Upīte” projektu – kolhoza laiku dziesmu atjaunošana. „Boņuks” dodas arī uz Daugavpili, to saņēma Daugavpils teātra izrāde latgaliski „Kaids nūteikti atīs”. Izrāde ir norvēģu autora Juna Foses tulkojums no jaunnorvēģu valodas latgaliešu valodā. Pirmo reizi kāda citu tautu luga ir tulkota pa tiešo uz latgaliešu valodu. Par vienu no desmit labākajiem notikumiem tika atzīts arī koncertuzvedums „Folkpasija: Francis Trasuns”, kurā piedalījās Rīgas Projektu koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, postfolkloras grupa „Rikši”, Jānis Strazdiņš, kā arī mākslinieciskais vadītājs un diriģents Kristofers Volšs Sinka. Savukārt Evija Maļkeviča-Grundele pirms sešiem gadiem pieņēma izaicinājumu un atgriezās un dzīvo Latgalē, Evija ir muzeja „Andrupenes lauku sēta” novadpētniece, kura ir uzsākusi Tradīciju skoliņu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem – „Mozuo tradiceju škola mozajim”, aicinot vietējos uz kopā būšanu. Aizvadītā gada viens no spilgtiem notikumiem bija arī Amandas Anusānes un Liānas Merņakas ceļojošā izstāde „Baba, kurū škārsteikla bārni vaira napīdzeivuos”. Amanda fotogrāfijās iemūžināja savas 75 gadus vecās vecmammas Valentīnas Priževoites dzīvi Latgales laukos. Svēpētā māla keramikas statuetes tika pasniegtas jau septiņpadsmito reizi. Balvu kopš 2013. gada rīko Latgales vēstniecība „Gors”. Boņuka balvas saņēma arī vinila plate Seimaņs Putāns „Caur bolsim as eju” un koncertizrāde „Putāns. Toreiz un tagad”, Jura Urtāna grāmata „Latgales pilskalni un to folklora”, Broņislavas Martuževas fonds „Rakstītāja” un Broņislavas Martuževas simtgades notikumi – dziesmu grāmata „Dzimst dziesmas tautā, dzimst...” un koncertuzvedums „Topi stipra, sirds”, Jāņa Gleizda simtgadei veltīti pasākumi – Rēzeknes novada pašvaldības konkurss „Juoņa Gleizda bolva fotografejā” un fotogrāmata „Gleizda metode”, kā arī Literārās jaunrades latgaliski veicināšanas programma.

Izdevniecībā "Upe tuviem un tāliem" klajā nācis mūzikas albums "Daugavas rāgas", kurā apvienoti Dienvidlatgales senatnīgie, vienbalsīgie dziedājumi un Indijas rāgas. To veidojuši Biruta Ozoliņa, Indriķis Veitners, Vigo Račevskis, Ernests Medenis un indiešu sitāras spēlēs meistars Shree Subrata De. Albuma atvēršana notiks 11. februārī LNB Kores zālē, bet sarunā ar Birutu Ozoliņu uzzinām, kas kopīgs indiešu rāgām un Latgales dziedājumiem un kāda bijusi Birutas un indiešu mūziķa Subratas De tikšanās un muzikālās sadarbības veidošanās. Biruta Ozoliņa: Tikšanās ar šo mūziķi man pavēra ļoti daudz jaunu priekšstatu par to, kādam jābūt mūziķim, kā jākalpo mūzikai. Viņš mani tiešām pārsteidza ar savu atdevību mūzikai. Viņš ir tik ļoti saistīts ar savu instrumentu, ka reizēm man pat likās mazlietiņ komiski, kā viņš to sargāja, kā viņš sargāja savas rokas, kā viņš sargāja savu iespēju spēlēt šo instrumentu. Subrata De ir ļoti, ļoti saistīts ar savu instrumentu. Viņš kalpo šai mūzikai. Un arī tas, kā viņš veido mūziku, kā viņš veido mūzikas stāstu - rāgas tēmas jau ir apmēram zināmas, bet katru reizi viņš šo stāstu pastāsta citādāk. Viņš pats sākumā nemaz nezina, kā tas viss veidosies. Mani tas ļoti fascinēja un aizrāva. (..) Man ir ļoti labi kolēģi, domubiedri, mūziķi, ar ko kopā veidojām šo projektu. Ir Indriķis Veitners, ar ko mums jau no “Patinas” laikiem ir ļoti ilgstoša sadarbība - laikam pat 20 gadi, kuros veidojam kopējas lielākas un mazākas koncertprogrammas. Ir Vigo Račevskis, kas lieliski spēlē austrumu instrumentus, arī gongu. Esmu dzirdējusi viņa gongu kompozīcijas stundas garumā, un tās ir tik aizraujošas - tāpat kā Subratas spēle, arī Vigo Račevska gonga spēle ir īsts mūzikas pārdzīvojums. Tad Ernests Medenis, kas ir cilvēks no dabas, tik atraisīts, tik emocionāls. Viņš nav mūzikas profesionālis, bet ir ārkārtīgi talantīgs daudzās jomās. Viņš strādā kā avioinženieris, bet mūzika tiešām ir daļa no viņa dzīves, viņš lieliski spēlē kokli. Ar šiem cilvēkiem arī bijām komandā. Lielākais darbs patiesībā bija, pirms Subrata ieradās, jo, kad es apjautu, ka te var kaut kas labs veidoties, mēs vienkārši sākām strādāt. Subrata mums sūtīja mūzikas paraugus, un mēs ar Indriķi tikāmies un strādājām. Bija Subratas ieraksti, bija seno teicēju ieraksti no Latvijas folkloras krātuves, un mēs četratā vienkārši mētājām viens otram frāzes, to vai nu atkārtojot, vai variējot. Mēs iepazinām, kā veidot frāzi. Un, lai cik dīvaini nebūtu, arī Subrata to piefiksēja - frāžu modelēšana ir ļoti līdzīga latgaļu senajiem dziedājumiem un Indijas mūzikas domāšanai. Es nerunāju par latviešu folkloru vispār - es runāju par ļoti šauru žanru, kas ir Augšdaugavā, Dienvidlatgalē. Šīs dziesmas ir ļoti tuvas lietuviešu dziesmām, daudz tuvākas kā citur Latvijā dzirdamām dziesmām. Kad aizbraucu uz Lietuvu un padziedu šīs dziesmas, viņi saka - jā, šādi dzied - mazliet variēti, reizēm pat par to pašu tēmu, teiksim, pļaujas svētku motīvs ir tāds pats.      

Latgaliešu valoda teātrī nav tikai izklaides elements vai eksotika, tā ir valoda, kurā var runāt par nopietnām lietam un filozofēt. Daugavpils teātrī 16. oktobrī Nobela prēmijas laureāta literatūrā, norvēģu rakstnieka un dramaturga Juna Foses lugas "Kaids nūteikti atīs" (Kāds noteikti atnāks) pirmizrāde. Tā būs laikmetīga teātra spēle latgaliski – filosofisks trilleris par pakāpeniski pieaugošu spriedzi kāda pāra attiecībās un to, cik postošu vētru dvēseles dzīlēs var izraisīt bailes no svešā un nezināmā. Juna Foses darba nokļūšana Daugavpils teātra repertuārā nav nejaušība. Tieši šajās dienās notiek Ziemeļvalstu dienas Daugavpilī, un Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā, aicinot iesaistīties Daugavpils teātri, piedāvāja ideju iestudēt kādu no Juna Foses darbiem. Fose raksta savus darbus jaunnorvēģu valodā – "nynorsk", kuru, līdzīgi kā latgaliešu valodu, ikdienā lieto neliela sabiedrības daļa. Pirmo reizi kādai no lugām – šajā gadījumā “Nokon kjem til å kome” ir tapis tulkojums pa tiešo - no "nynorsk" uz latgaliešu valodu. Un latgaliski uz teātra skatuves tiek runāts par nopietnām lietām un filozofēts. “Nokon kjem til å kome” jeb "Kaids nūteikti atīs", tā jaunnorvēģu valodā "nynorsk" sacerētās Juna Foses lugas nosaukums skan tulkojumā latgaliski. Un tāds arī dots nosaukums jaunajam Daugavpils teātra iestudējumam Oļega Šapošņikova režijā. Juns Fose - norvēģu rakstnieks, dramaturgs un tulkotājs, Nobela prēmijas literatūrā laureāts, kuram balva piešķirta, citējot - “par viņa inovatīvajām lugām un prozu, kas dod balsi vārdos neizsakāmajam”. Kā atzīmējis pats Juns Fose, viņa lugām nāk par labu, kad varoņu emocijas ir cieši aizvērtas ar vāku un zem tā vārās. Viņa pirmā un viena no spēlētākajām lugām “Kāds noteikti atnāks” tam ir lielisks piemērs. To jau savā interpretācijā no jauna rada Daugavpils teātris kā filozofisku trilleri par pakāpeniski pieaugošu spriedzi kāda pāra attiecībās un to, cik postošu vētru dvēseles dzīlēs var izraisīt bailes no svešā un nezināmā.

18. oktobrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā pirmatskaņojumu piedzīvos komponistes Lauras Jēkabsones darbs „Folkpasija. Francis Trasuns” – pirmā pasija latgaliešu valodā. Kā sakrālajā pasijas formā iepludināt tautas mūzikas elementus un latgaliešu valodu? Kā viena cilvēka dzīves veikumu – Trasuna darbu latgaliešu kultūras gara uzturēšanu – izteikt šodienas izteiksmē? Kultūras rondo tiekamies ar Lauru Jēkabsoni, Rīgas projektu kora vadītāju Kristoferu Volšu Sinku un libreta autori Annu Rancāni. Franča Trasuna dzīves gājums cieši sasaucas ar pasijas formu. Komponiste Laura Jēkabsone, iedvesmojoties no Baha un citu komponistu pasijām, radījusi pirmo pasiju latgaliešu valodā. Šis pirmatskaņojums atspoguļo Latgales vēsturiskās zemes kultūras daudzveidību, apvienojot latgaliešu valodu, tradicionālos garīgos dziedājumus un tematisko līniju. Libreta autore ir latgaliešu dzejniece Anna Rancāne. „Folkpasijas” pasaules pirmatskaņojumā piedalīsies Rīgas projektu koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, postfolkloras grupa "Rikši", Jānis Strazdiņš, kā arī mākslinieciskais vadītājs un diriģents Kristofers Volšs Sinka.

Aizvadītajā nedēļā jaunieši no Latgales un dažādām citām Latvijas vietām Krāslavas novada Dagdā piedalījās latgaliskajā jauniešu seminārā “Atzolys”. Semināru rīkoja Latgaliešu kultūras kustība “Volūda”, kas kopā ar Latgalei nozīmīgiem cilvēkiem, aicināja jauniešus radoši iesaistīties dažādās nodarbībās, ekskursijās un lekcijās, izzinot latgaliešu kultūru, valodu un vēsturi. “Atzolys” jau vairāku gadu garumā ir nozīmīgs latgaliešu valodas popularizētājs tieši jauniešu vidū, par to pārliecinājās arī Inta Savicka, apmeklējot šo semināru. Aizvadītājā nedēļā Krāslavas novada Dagdas vidusskola bija jauniešu rosības piepildīta. Vairāk nekā 20 jaunieši no Balviem, Varakļāniem, Rēzeknes, Ludzas, Krāslavas, Liepājas un pat Bostonas caur dziedāšanu, lekcijām, meistarklasēm kopā izzināja latgaliešu valodu, kultūru, vēsturi un tradīcijas. Tika aizvadīts latgaliskais seminārs jauniešiem “Atzolys” jeb latviski “jaunie asni”. Piemēram, iepazīt latgaliešu valodu un kultūru dažādos aspektos un izmēģināt arī darbībā jauniešiem bija iespēja kopā ar Mārtiņu Kozlovski jeb Kozmenu, kas pasniedza improvizācijas pamatus, Jānis Kronis caur praktiskām nodarbībām iepazīstināja ar teātra mākslu, par Latgales mārketingu stāstīja uzņēmējs un zīmola “Latgalactica” radītājs Raimonds Platacis. Tāpat kopā ar Latvijas Radio paspārnē tapušā raidieraksta “5breinumi” komandu jauniešiem bija iespēja veidot arī savu podkāstu. Latgaliskajā seminārā “Atzolys” galvenā saziņas valoda ir latgaliešu valoda. Jaunieši atzīst, ka seminārs ir viena no vietām, kas mudina viņus nekautrēties no runāšanas latgaliski un apzināties, cik vērtīgi tas ir. Sižetu veidoja Inta Savicka.

Šī gada martā uz Latgaliešu kultūras gada balvas ceremonijas “Boņuks 2023” skatuves kāpa latgaliskajā kultūrtelpā nedzirdēta grupa “Marysana Band”, par kuru publiskajā telpā nu jau sanak dzirdēt biežāk. Lai iepazīstinātu klausītājus ar jauno grupu, viesos esam paaicinājuši dažus tās dalībniekus Santu Savicku-Drozdovu, Andreju Jureviču un Viktoru Zaharovu. Raidierakstā uzzināsi, kā tapa grupa, kā tiek rakstīta mūzika un kādas ir grupas ambīcijas. Sarunu vada Daiga Laizane. Breinojamīs kūpā!

Šovakar Radioteātrī pirmatskaņojumu piedzīvos mūsdienu latgaliešu prozas autoru stāsti un esejas. Sajust Latgales silto mālu, dzīvi izgaršot ķiploku maizītēs vai svaiga biezpiena graudos; pasmieties, skumt un turpināt meklēt,un uzzināt arī ko jaunu par sevi un Latgali – aicina  kolēģi no Latvijas Radio Latgales studijas. Sadarbībā ar latgaliešu kultūras kustību „Volūda” un režisoru Kristapu Rasimu jau trešo gadu pēc kārtas Radio klausītājiem, literatūras cienītājiem ir iespēja ieklausīties mūsdienu latgaliešu literatūras skanējumā. Ja pērn Latvijas Radio bija iespēja nedēļas garumā katru vakaru klausīties Alda Bukša kriminālromāna "Bruoli" radio iestudējumu, bet vēl pirms gada - literātes Ilzes Spergas stāstus no krājuma „Dzeiveiba”, tad par to, kas no latgaliešu literatūras izvēlēts šajā reizē, stāsta Latgales studijas vadītāja Renāte Lazdiņa, kas uz sarunu aicinājusi režisoru un māksliniecisko vadītāju, arī aktieri Kristapu Rasimu, šo latgalisko radiolasījumu māksliniecisko vadītāju, latgalīšu kultūras kusteibas "Volūda" vadītāju Edeiti Laimi un vienu no ieskaņoto darbu autoriem – Egitu Kancāni. Turpinot latgaliešu mūsdienu literatūras iemūžināšanu un popularizēšanu, no 21 līdz 24.maijam ik vakaru Latvijas Radio ēterā pirmatskaņojumu piedzīvos četru autoru stāsti un esejas. Katru vakaru cits autors un viņa darbs, katru vakaru kāda cita Latgales puse – Anneles Slišānes stāsti no krājuma “Tuoraga stuosti” divām daļām skanēs aktrises Ingas Misānes-Grasbergas balsī, Valentina Lukaševiča esejas no izdevuma “Casnāgu maizeitis” ielasījis Kristaps Rasims, Egitas Kancānes stāstu krājuma “Syltuo mola” piedzīvojumus izdzīvos aktrise Katrīna Griga, bet Raibuo (Oskara Orlova) stāstus no krājumiem “Pyrma syltī” un “Zalta tesmini” lasīs aktieris Jānis Kronis. Četru radiolasījumu ciklam nosaukums dots – „Stuosti latgaliski”. Saruna par to, kas īsti šodien ir latgaliešu proza un ar kādiem izaicinājumiem tā sastopas, kas ir svarīgāks – darbs un autors vai valoda, kādā tas pierakstīts, un galu galā, cik ekskluzīva ir literatūra latgaliski.  

Apreļs ir Latgolai viesturiski cīšī svareigu nūtykumu laiks, kurā mes 27. aprelī svietejom ari Latgolys kongresa dīnu. Šudiņ pi myusu gostūs ir projekta “Latgaliešu kopienas līderības un piederības stiprināšana, īstenojot Latgales kongresa idejas” vadeituoja Ilga Šuplinska. Projektā, kura sauklis ir “Esi i dori” kūpumā beja paradzāti 18 pasuokumi, nu kuru daži nūtiks ituo goda aprelī: Latgalīšu volūdys forums Varakļuonu Nūvoda muzejā 19. aprelī, nūvodvuiceibys stuņdis attuolynuoti kotram školys vacumpūsmam, kai ari diskuseja “Latgalīšu volūda medejūs” Latvejis Nacionalajā bibliotekā i tīšsaistē 26. aprelī. Sarunā klausīs vaira par plānuotajom aktivitatem i tūs mierkim.

Latgales vēstniecībā „Gors” Rēzeknē sestdien, 2. martā, izskanēja nu jau 16. Latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks” pasniegšanas ceremonija. Saimniekus atradušas 11 māla statuetes, kas sevī iemieso Jāņa Klīdzēja darba „Cilvēka bērns” personāžu – puisēnu Boņuku. Tāpat pasniegta arī skatītāju simpātiju balva „Žyks”. Balvas par īpaši atzīmējamu veikumu latgaliešu kultūrtelpā aizvadītajā gadā saņēma gan Latvijas Radio Latgales studijā tapušais kriminālromāna “Bruoli” radioiestudējums latgaliski, gan galda spēles Čipierksneitis izstrādātāji, pirmā komiksa bērniem „Sunāns Breiveibā” autori, kā arī citi darbi un to autori. Vairāk nekā divu stundu garo pasniegšanas ceremoniju vadīja veseli četri vadītāji brāļi Kozlovski – Oskars, Juris, Jānis un Mārtiņš jeb Kozmens –, kas „Gora” skatuvi piepildīja ar humoru un improvizētiem skečiem.  

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pievēršamies posmam latgaliešu literatūras vēsturē no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta sākumam, kad 40 gadus pastāvēja drukas aizliegums ar latīņu burtiem. Taču tas nebija "tukšs posms", tajā liela loma bija Gustava Manteifeļa kalendāriem, rokrakstu grāmatniecībai un pastāvēja arī nelegālā grāmatniecība.  Turpināsim runāt par latgaliešu literatūru. Iepriekšējā stāstā par par latgaliešu literatūru skaidrojām tās aizsākumu 18. gadsimta pirmajā pusē, un raidījumu noslēdzām ar drukas aizliegumu 19. gadsimtā. Šoreiz vairāk pievēršamies tieši drukas aizlieguma periodam 40 gadu garumā no 1864. gada līdz 1904. gadam, lai gan par aizlieguma sākuma brīdi versijas ir vairākas. Lai iepazītu šo sarežģīto periodu Latgalē, uz sarunu aicinājām Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu valodniecības katedras profesori Lidiju Leikumu, un viņai pievienojas latviešu grāmatniecības vēstures pētniece, šobrīd pensionējusies Latvijas Nacionālās bibliotēkas bibliogrāfe darbā ar retiem izdevumiem Lilija Limane. Saruna atklāj, ka 40 gadu aizlieguma posms tāpat bija piepildīts ar vairākiem notikumiem latgaliešu literatūrā. Vispirms ieskicējam vēsturisko fonu, kas rada drukas aizliegumu Latgalē. No 16. gadsimta otrās puses līdz gandrīz 18. gadsimta beigām Eiropas kartē būtisku vietu ieņēma Polijas-Lietuvas ūnija jeb Kopvalsts Žečpospolita, kuras sastāvā bija arī mūsdienu Latvijas teritorijas. Taču 18. gadsimta beigās Žečpospolita lielā mērā Krievijas impērijas agresīvās politikas dēļ zaudēja savu valstiskumu, tās teritorija pakāpeniski tika pārdalīta, un 1772. gadā pēc Pirmās Polijas-Lietuvas dalīšanas Krievijas impērijas sastāvā nonāca Latgale - kādreizējā Žečpospolitas teritorija jeb Inflantijas vaivadija. Bet, protams, poļi savu teritoriju un noteikšanu gribēja atjaunot, risinājās vairākas cīņas, un 1863. gadā karadarbība bija nonākusi līdz Latgalei. Poļu militāra sakāve noveda līdz latīņu drukas aizliegumam. Oficiāli drukas aizliegums skaitās kā iedarbošanās uz poļu valodu, apspiežot poļu dumpi, bet reāli tas skar latīņu burtus, un ir vērojama rusifikācijas politika. Protams, viss neapstājas, arī drukas aizlieguma laikā parādās atsevišķi darbi. Viens no tiem - Gustava Manteifeļa kalendāri. Gustava Manteifeļa kalendārs “Infļantu zemes laika grōmota” iznāca jau pirms drukas aizlieguma un turpināja iznākt arī pēc tam. Lilija Limane un Lidija Leikuma skaidro, cik nozīmīga bija Manteifeļa personība un viņa veikums. Grāmatas aizliedza un skolēniem somas pārbaudīja, tad no Manteifeļa kalendāriem likumsakarīgi nonākam līdz nākamajai parādībai drukas aizlieguma laikā. Tās bija nelegālās grāmatas. Lilija Limane savā publicētajā rakstā par drukas aizliegumu minējusi, ka nelegālās grāmatas Latvijā nonākušas caur Lietuvu. Visbeidzot kā vēl viena būtiska parādība drukas aizlieguma laikā jāpiemin folkloras krājēji, un tādu ir ne mazums. 1904. gada pavasarī tika atcelts latīņu burtu drukas aizliegums Latgalē, tātad šogad aprit 120 gadu kopš tā brīža. Noslēgumā pētnieces skaidro to, ka visaktīvākā latgaliešu literatūras pētniecība notikusi Latvijas pirmās republikas laikā. Starp abiem pasaules kariem lielu lomu latgaliešu literatūrā ieņēma pirmā inteliģences paaudze, kas bija izglītojusies Pēterpilī un kuras pārstāvji izdeva literatūru, rakstīja paši un rīkoja pasākumus. Šīs inteliģences vidū bija Joņs Višņevskis, Francis Trasuns, Kazimirs Skrinda un vēl daudzi citi. Daudz kas apstājies pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma, bet pēc Otrā pasaules kara faktiski sācies jauns latgaliešu literatūras aizliegums un brīvi šī literatūra varēja attīstīties tikai trimdā. Drukas aizliegumu vislabāk pētījis vēsturnieks Boļeslavs Brežgo, un 20. gadsimtā gan vācu okupācijas laikā, gan pēc tam 50. gados iznākuši rakstu krājumi par šo tematu.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pētām grāmatas latgaliešu rakstu valodā 19. gadsimta pirmajā pusē - vispirms evaņģēlijs, tad katehisms, pirmā latgaliešu laicīgā grāmata, pirmā publicētā latgaliešu gramatika un vārdnīca – ar to visu iepazīstinās profesore Lidija Leikuma un pētniece, valodniece Anna Stafecka. Izpratne par to, ko latgaliešu literatūra ietver, laika gaitā ir mainījusies. Nacionālās enciklopēdijas šķirklī, ko veidojis Valentīns Lukaševičs, par latgaliešu literatūru varam lasīt, ka 20. gadsimta pirmajā pusē saskaņā ar literatūras kritiķu un vēsturnieku uzskatiem latgaliešu literatūrai piederīgi bijuši tikai tie teksti, kuri sarakstīti latgaliešu rakstu valodā. Latvijai iegūstot neatkarību, par latgaliešu literatūru uzskatīja arī tos tekstus, kuri ir latviešu literārajā valodā, bet kuri ir latgaliešu sacerēti un ir latgaliski pēc būtības un satura. Tad nāca padomju okupācijas laiks, kad publicēt tekstus latgaliski bijis teju neiespējami, tāpēc ar latgalisko literatūru pamatā saprasti latgaliešu, piemēram, Jāņa Klīdzēja, teksti latviešu valodā. Kā redzams, vienprātības nav, bet plašāku skatu uz latgaliešu literatūru sniedz Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu valodniecības katedras profesore Lidija Leikuma un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece, valodniece Anna Stafecka. Jau pieminētajā Valentīna Lukaševiča veidotajā šķirklī latgaliešu literatūras attīstība iedalīta astoņos posmos, un šajā raidījumā runāsim par diviem - no literatūras aizsākumiem līdz drukas aizliegumam 19. gadsimtā. Latgaliešu literatūras aizsākumā 18. gadsimta pirmajā pusē nozīme bija poļu garīdzniekiem. 1753. gadā Viļņā izdota pati vecākā grāmata latgaliski “Evaņģēliji visam gadam” jeb latīņu valodā "Evangelia toto anno". Evaņģēlijam 18. gadsimta beigās seko arī citas grāmatas latgaliski - katehisms, vēstures stāsti, ābece. Bet nu esam nonākuši 19. gadsimta sākumā, kad 1805. gadā tiek izdota grāmata “Vysa moceiba katōliška”. Anna Stafecka ir gatava iepazīstināt ar vēl kādu dārgumu latgaliešu pūralādē. 1808. gadā Polockā izdota Stiglavas prāvesta Stefana Baginska sacerēta poēma par Dievu, laiku, nāvi un mūžību. Par Baginski tiek uzskatīts, ka viņš beidzis Krāslavas Garīgo semināru, bet pēc semināra beigšanas un sava nokalpotā termiņa atgriezies dzimtenē - Polijā vai Lietuvā. Par Krāslavas Garīgā semināra lielo nozīmi ir rakstījusi profesore Lidija Leikuma, norādot, ka semināra beidzēji bija būtiski garīgās un laicīgās literatūras veidotāji Latgales latviešiem, citiem katoļiem. Turklāt vairāki viņu sacerējumi ir bijuši unikāli, tostarp pirmā publicētā latgaliešu gramatika un pirmā latgaliešu laicīgā grāmata. Turpinājumā - Lidija Leikuma par Krāslavas Garīgo semināru. Kā vēl divi nozīmīgi Krāslavas Garīgā semināra audzēkņu veikumi ir pirmā “augstas gudrības grāmata” (te samanām līdzības nosaukumā ar Vecā Stendera darbu) un pirmā vārdnīca. Par to plašāk - Lidija Leikuma. 1863.-1864. gadā bijušajās poļu zemēs Krievijas impērijā notika poļu sacelšanās ar mērķi atjaunot Žečpospoļitas valsti. Sacelšanās tika apspiesta, un, lai mazinātu poļu ietekmi, šajās zemēs, tostarp Latgalē 1865. gadā tika aizliegta druka it kā pret poļu burtiem, bet faktiski latīņu burtiem, ļaujot drukāt tikai kirilicā. Taču drukas aizlieguma laikā viss neapsīka. Pārsteidzošā kārtā cilvēki rakstījuši grāmatas ar roku vairākos pagastos, sekmējot apkārtējo lasītprasmi, un kā viens no ievērojamākajiem rokraksta literatūras darbiniekiem izcēlies Andrivs Jūrdžs. Tāpat latgaliskus kalendārus izdevis Gustavs Manteifels, aktīvi darbojušies arī citi nelatviešu kultūras darbinieki, un pat iznācis pirmais latgaliešu tautasdziesmu krājums. Latīņu burtu drukas aizliegums Latgalē tika atcelts tikai 1904. gadā. Plašāk par projektu šeit:

Pirmizrādi Ludzas novada Malnavā un arī Rīgā aizvadītajās svētku brīvdienās piedzīvoja latgaliešu komēdijseriāla „Fati” otrā sezona. Notikumi risinās reālā vietā – Bozovā pēc literatūrzinātnieka Valentīna Lukaševiča scenārija. Mainījusies ir seriāla veidotāju radošā komanda, taču nemainīgs atstāts ir komēdijas žanrs un latgaliešu valodas sulīgums, epiteti, stereotipi un dzīvīgums. Šmakovka, nepatiesas apsūdzības un mistiski notikumi. Latgaliešu seriāla „Fati” otrajā sezonā skatītājus gaida spraigs, pārspīlētiem stereotipiem par Latgali, sulīgiem izteicieniem un mistiskiem notikumiem caurvīts sižets, kur daudz kas tā arī palikt neatbildēts. Galvenie varoņi, tāpat kā pirmajā sezonā saglabā savu fatiskumu – ir naivi cilvēki, kam tā īsti neveicas, bet ar labu sirdi.  Skolotāji Pīters un Vitaļs svin vasaras atvaļinājuma sākšanos. Abi nolemj doties un laukiem pie radiem Bozovā un nopelnīt papildus naudu darbā mežā. Puiši tiek izmitināti ciemā pazīstamā, bet jau mirušā bitenieka Modesta mājā. Baudīt vasaras atvaļinājumu ierodas arī Pītera sieva Anna. Trijotne tiek ierauta nesaprotamu un mistisku notikumu virpulī, kas ne pa jokam satricina vietējo iedzīvotāju ikdienu. Tā skan seriāla anotācija.  Seriāla otrā sezona tika filmēta Ludzas novada Kārsavā un tās apkaimē, kas ir filmas producenta un arī idejas autora Arņa Slobožaņina dzimtā puse. Tieši vietējiem iedzīvotājiem pirmajiem bija iespēja redzēt gala rezultātu. Kārsavietis Aivars, kurš spēlēja vietējā pagasta pārvaldnieku un Ruta, kas bija iejutusies veikala pļāpu tantes lomā atzīst, ka ir gandarīti ar rezultātu. Savukārt Malnavas koledžas direktore Sandra Ežmale pēc pirmizrādes atzīst - vietas, valoda un izteicieni ļāvuši atgriezties pagātnē. Fatu idejas autors, virzītājs un producents Arnis Slobožaņins skaidro, ka lielu daļu no lomām spēlēja vietējie un tuvējo novadu iedzīvotāji, kuriem līdz šim nav bijusi tāda veida pieredze. Profesionālo aktieru sastāvam, kas bija galvenajās lomā arī pirmās sezonas seriālā – Mārim Korsietim, Ritvaram Gailumam un Kristīnei Veinšteinai, šoreiz pievienojies aktieris Jānis Kronis, kurš „Fati” otrajā sezonā spēlē policistu Stoņi. Seriāla režisoram Edvardam Mikālam šī ir gan pirmā nopietnā saskaršanās ar latgalisko un latgaliešu valodu, gan pirmā lielā kino pieredze. Rīt, 23. novembrī, "Fati" otrā sezona vienā kinodarbā tiks izrādīta Latgales vēstniecībā "GORS", un no 24. novembra filma latgaliski būs pieejama arī Rīgas kinoteātros un dažādos kino punktos Latgalē un citviet Latvijā.

Raidījumā uzzināsi, kā ikviens no mums var palīdzēt attīstīt tehnoloģijas latviešu un latgaliešu valodā jeb piedalīties “Balsu talkā”, lai savāktu pēc iespējas vairāk runas paraugu un izveidotu daudzveidīgu un ikvienam pieejamu latviešu un latgaliešu runas datu kopu. Gūsi ieskatu, ko dara Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorija, kā arī iepazīsies tuvāk ar tās zinātnisko asistenti un latgaliešu kultūras kustības “Volūda” aktīvisti Kristīni Pokratnieci. “Valoda ir kaut kas dziļāks, jo, kad kāds aizrāda par tavu valodu vai pasmejas, un tev tas sāp, tad saproti, ka valoda nav tikai kaut kas, tā ir tevī iekšā jau no pirmajām dienām, ar to tu vari izteikties un saprast otru,” tā par valodu Kristīne Pokratniece. Vairāk par projektu “Balsu talka” uzzini: balsutalka.lv/ltg.   Raidījumu vada Līna Lontone. Breinojamīs kūpā!

Ierasti raidījuma “Pīci breinumi” saturs tiek veidots Latvijas Radio Latgales studijā, taču šajā sezonā raidījuma “Pīci breinumi” veidotāja Līna Lontone reizi mēnesī uz sarunu Latvijas Radio galvenajā ēkā ciemos aicinās viesus, lai runātu latgaliski par aktuālo Latgalē, Latvijā un pasaulē. Šos raidījumus turpmāks sauksim “Latgalieši Rīgā brauc”. Uz pirmo sarunu aicinām “Latvijas Radio 5” direktoru Kārli Kazāku un radio personību Annu Martu Dālderi, lai parunātu par pārmaiņām pieciniekā un dzīvē, jo pārmaiņas skārušas arī raidījumu “Pīci breinumi” – tas vairāk neskan radio ēterā, tikai raidierakstu straumēšanas vietnēs. Kāpēc tā? To uzzināsi šajā raidījumā! Raidījumu vada Līna Lontone. Breinojamīs kūpā!

Jau 14. reizi Rēzeknes novada Rogovkā uz īpašiem latgaliešu valodas un kultūras kursiem ar nosaukumu „Vosoruošona” tiksies skolotāji no visas Latvijas, kuri skolās jau šobrīd māca vai tuvākajā laikā plāno mācīt latgaliešu valodu, kā arī citi šī vēsturiskā latviešu valodas paveida un latgaliešu kultūras interesenti, lai četru dienu garumā viens no otra mācītos, apmainītos pieredzē, atsvaidzinātu atmiņā, kā arī apgūtu kaut ko jaunu valodas dziļumos un kultūras procesos. Kursi, kas aizsākti vēl 2000.gadā, kad latgaliskā kultūrvide savā ziņā sāka piedzīvot atdzimšanu, savu aktualitāti nav pazaudējuši arī šodien, vien mainījušies akcenti no vienkāršas sanākšanas kopā, pārtopot par profesionālās izaugsmes iespēju. Interesējamies, kas tad šobrīd īsti ir „Vosoruošona”. „Vosoruošona – kaut ko darīt vasarā. Ja, piemēram, ziemas vakaros to var saukt par vakarēšanu, tad šeit tā ir vosoruošona,” kā pretmetu ziemīgām vakarēšanām vosoruošonas jēdzienu skaidro Edeite Laime, latgaliešu kultūras kustības "Volūda:  vadītāja un aktuālu projektu attīstītāja. Kustība attīstījusies un izaugusi no organizācijas ar nosaukumu "Latgales studentu centrs" un kopā ar Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures asociāciju ir viena no īpašo latgaliešu valodas un kultūras kursu ar nosaukumu „Vosoruošona” organizētājiem šobrīd un arī pirmoreiz 2000.gadā.   Kā pirmoreiz pirms vairāk nekā 20 gadiem, tā šoreiz kursi tiek organizēti vienā no savā ziņā latgaliskās kultūrtelpas centriem vai saliņām – Rēzeknes novada Nautrēnu pagasta Rogovkā, kas izsenis pazīstama kā vieta, no kurienes dažādos laikos nākuši latgaliešu valodas un kultūras procesu kopēji un uzturētāji, un arī mūsdienās vēlme neļaut pašplūsmā aiziet īpašajai Latgales kultūrvidei nav zudusi. Lūk, arī "Vosoruošona", kuras mērķis ir ne vien satikties skolotājiem ārpus skolas darba dunas, bet arī palīdzēt latgaliešu valodas skolotājiem sagatavoties jaunajam mācību gadam, bet entuziastiem uzlabot savas valodas zināšanas un izpratni par kultūrtelpu, un veicināt interesi par latgaliešu valodas apguves iespējām nākotnē un arī ārpus skolas sola. Nautrēnu vidusskolas direktore, skolotāja Anita Ludborža ir ne vien šī gada kursu vadītāja, bet arī pati aktīva dalībniece un arī šajos kursos ar citiem skolotājiem plāno dalīties savā pieredzē, par to kā latgaliešu valodu iedzīvināt skolas vidē. Viņas priekšmets ir ģeogrāfija. „Ģeogrāfija ir pateicīgs priekšmets, ko var mācīt latgaliski. Protams, mums ir daudz mācību procesā datorprogrammas, kur nav latgaliešu valodas, bet ir grēks nemācīt latgaliski, ja ir runa par Latgali un savu novadu. Man pašai ir tādas programmas izstrādātas, kur mācu kā mežu tipus sauc latgaliski, kā derīgos izrakteņus sauc latgaliski. Līdz ar to vosoruošonas kursi man ir radījuši iedvesmu iet pie bērniem jau ar savu devumu latgaliskajā.” Viena no aktīvām kursu apmeklētājām arī citos gados ir Ingūna Zeiļa, sākumskolas skolotāja, kas nu jau 30 gadus strādā Rēzeknes valsts poļu ģimnāzijā, un daudzus gadus šajā skolā pasniedz arī novadu mācību. Viņa atzīst, ka par novadu mācību, kur viņa iekļauj arī latgaliešu valodas apguvi, lielāka interese ir tieši mazākiem bērniem, ko skaidro var ar bērnu noslogotību un aizņemtību vecākajās klasēs. Kā skaidro viena no šī gada kursu organizētājām Edeite Laime, ar katru gadu šāda vasaras skolotāju un domubiedru satikšanās, paliek aizvien  nopietnāka, iekļaujot aizvien vairāk profesionālos elementus. Un šogad pasākums šogad iedalāms trīs virzienos – valoda, personīgā izaugsme un mūsdienu latgaliešu kultūrvides procesi. Latgaliešu valodas un kultūras kursi ar nosaukumu „Vosoruošona” Rēzeknes novada Rogovkā sāksies svētdien, 30.jūlijā, un ilgs līdz 3.augustam, dodot iespēju nodrošināt zināšanas latgaliešu rakstu valodā, izzināt metodes, resursus, līdzekļus, kas būtu noderīgi mācību priekšmeta “Latgalīšu rokstu volūda” mācīšanai skolā, padziļināt zināšanas par latgaliešu literatūru , Latgales kultūrvēsturi un mūsdienu latgaliskās kultūras procesiem.

Grāmatai pa pēdām dodas uz Latgali, lai atklātu Mihaelu jeb Miķeli Rotu, vācu tautības garīgo rakstu autoru un tulkotāju, senās latgaliešu rakstības attīstītāju un pilnveidotāju. Šoreiz stāsta centrā grāmata latgaliešu valodā „Vyssa moceiba katolizska” – apjomīga kristīgā mācība jautājumu un atbilžu formā. Tā iespiesta 1805.gadā Polockā un tieši no valodas viedokļa tā tiek uzskatīta par vienu no labākajiem darbiem senajā latgaliešu rakstības paveidā. Tomēr šai grāmatai un tās iespējamajam autoram apakšā paveras daudz plašāks stāsts. Kāpēc tieši konkrētā kristīgās mācības grāmata ir bijusi būtiska Latvijas un tieši Latgales dienvidaustrumu un Sēlijas reģioniem? Darba dienas priekšpusdienā kopā ar latgaliešu valodniecības jautājumu pētnieci, filoloģijas doktori Annu Stafecku esmu ieradusies pie māsas Klāras jeb filoloģijas doktores Skaidrītes Kalvānes nabadzīgā bērna Jēzus māsu klosterī. Viņām abām rokās ir grāmatas „Vyssa moceiba katolizska” oriģināli, viens no tiem arī oriģinālos vākos, bet otrs eksemplārs rūpīgi pārsiets jaunos melnos vākos. Grāmatā iespiestais teksts pirmajā brīdī izskatās pēc svešvalodā rakstīta, bet, vērīgāk ieskatoties, atklājas senā latgaliešu rakstība, kas ieslēpusies mūsdienām netipisko "w" un tā saucamo čupu burtu rindās. Kādā no saviem rakstiem Anna Stafecka šo grāmatu nosaukusi par vienu no labākajiem darbiem senajā latgaliešu rakstības paveidā. Tas tādēļ, ka grāmatā izmantotā valoda ir visvairāk pietuvināta Latgales izloksnēm. Grāmatas „Vyssa moceiba katolizska” autors precīzi zināms nav, tomēr nereti tā tiek pieskaitīta jezuītu garīdznieka Mihaela Rota veikumam. Mihaels vai Miķelis Rots bija katoļu garīdznieks, misionārs ar vācu saknēm, un lai arī nebija latvietis, tomēr izcēlies ar labu vietējās latviešu valodas prasmi. Dzimis 1721.gadā Ilūkstē. Vairāk nekā 30 gadus kā garīdznieks un jezuītu misionārs darbojies Dagdā, tā laika muižnieka Hilzena izveidotajā misijā. Viņa darbības laikā apkārtnē tika veidotas skolas un izglītoti vietējo zemnieku bērni. Pie Mihaela Rota darbiem tiek pieskaitīti arī 1775.gadā Viļņā nodrukātais katehisms „Mocieyba Katoliszka” un lūgšanu un dziesmu grāmata „Nabozenstwo”. Kopā viņa dzīves laikā izdotas četras viņa grāmatas, kas uz latgaliešu valodu bijušas tulkotas no poļu valodas, tekstus pielāgojot vietējiem ticīgajiem. Tāpat Mihaelu Rotu uzskata arī par latgaliešu laicīgās rakstniecības aizsācēju, viņam tiek piedēvēts arī pirmais laicīgais dzejolis latgaliešu valodā. Pēc nāves 1785.gadā par Latgales apustuli dēvētais jezuītu garīdznieks Mihaels Rots apglabāts turpat Dagdā zem baznīcas. Un vietēji viņu godinājuši par svēto. Plašāk par projektu:

Sestdien, 4.martā, Latgales vēstniecībā GORS aizvadīta “Boņuks 2022” balvu pasniegšanas ceremonija un godināti 10 aizvadītā gada nozīmīgākie notikumi, aktivitātes un cilvēki latgaliskajā kultūrā. Kopumā balvai bija izvirzīti 125 pretendenti. Šogad laureātu vidū arī Latvijas Radio Latgales studijas veidotais mūsdienu latgaliešu literatūras raidieraksts “Puslopys” un pirmais televīzijas seriāls latgaliski - kriminālkomēdija “Fati”. Par mūža ieguldījumu tika godināts fotogrāfs un fotovēsturnieks Igors Pličs. Savukārt skatītāju simpātiju balvu “Žyks” saņēma izstāde “Lobs ar lobu sasatyka”. Tajā apskatāmas Ivetas Seimanovas darinātās lelles dažādos Latgales tautastērpos. Plašāk Lauras Ieviņas sagatavotajā ierakstā. Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2022” ceremoniju ar dziesmu SKAIDYS iesāka grupa bez PVN. Sava priekšnesuma beigās mūziķi atklāja asinīm notrieptus kreklus ar uzrakstu “No war” jeb “Nē karam”. Arī šogad pasākumā no daudziem dalībniekiem izskanēja atbalsts ukraiņiem cīņā par brīvību. Šogad Boņuka balvas tika pasniegta jau 15 reizi. Žūrijas komisijai vērtēšanai tika iesniegti 125 pretendentu pieteikumi. Uz balvas pasniegšanas ceremoniju tika izvirzīti 30 nominanti. Šogad pasākumā tika akcentēti arī  stereotipi par Latgali, piedāvājot tos mainīt, rebrendingot vai izcelt mazāk zināmos. Kā vieni no pirmajiem “Boņuku” saņēma mācību kursa “Latgaliešu rakstu valoda” veidotāji. Latgaliešu kultūras gada balvas šogad pasniedza aktīvi Latgales jaunieši, savā uzrunā minot par kādiem darbiem viņi paši nākotnē gribētu saņemt atzinību. Viens no jauniešiem - students no Rudzātu pagasta Dāvids Rubens: “Ir trīs priekšnosacījumi. Pirmkārt, mans darbs manai zemei, otrkārt, mans darbs maniem līdzcilvēkiem, un, treškārt, mans darbs manai nākotnei.” Boņuka balvu saņēma arī pirmais televīzijas seriāls latgaliski “Fati”. Vēl viena māla statuete “Boņuks” turpmāk atradīsies arī Rēzeknes novada Rogovkā, kur vietējie aktīvisti sastādījuši īpašu vietējā pagasta karti ar apvidvārdiem un ciemu nosaukumiem latgaliski. “Boņuks 2022” laureātu vidū šogad arī Latvijas Radio Latgales studijas veidotais raidieraksts “Puslopys”. Tajā var dzirdēt sarunas ar mūsdienu latgaliešu literātiem par rakstīšanu, valodu, ikdienu un dzīvi kā tādu. Ar latgaliešu literatūras autoriem divu gadu garumā 27 raidierakstos sarunājās mūziķis un vēsturnieks Arnis Slobožaņins un latgaliešu valodas entuziaste un zinātāja Edīte Husare, bet podkāsta “Puslopys” producente un idejas autore ir Latvijas radio Latgales studijas vadītāja Renāte Lazdiņa. Viena Boņuka balva katru gadu ir nemainīga – tā ir balva par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā, ko šogad saņēma fotomākslinieks, fotovēsturnieks un daudzu Latgalei veltītu fotogrāmatu veidotājs Igors Pličs.  Viskuplākais skaits pēc Boņuka balvas uz skatuves kāpa Latgaliešu kultūras kustības  "Volūda" pārstāvji - jauni un aktīvi cilvēki, kuri pēdējos gados, bet it sevišķi pērn, realizējuši vairākus projektus – izdevuši grāmatas, nodrošinājuši online apmācības latgaliešu valodā, turpinājuši attīstīt latgaliešu kultūras interneta mediju “Lakuga”. Lai arī nospēlēta vien pāris reižu, Boņuku ieguva arī teātra izrāde “Muols”, kas stāsta par Latgales podniecības procesiem. Tās režisors ir bijušais Rēzeknes teātra “Joriks” mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Eihe, bet galvenās lomas izrādē spēlē Liena Šmukste un šī gada Boņuka balvas pasniegšanas ceremonijas vadītājs Jānis Kronis. Kronis pauda savu attieksmi arī par notiekošo pēdējā gada laikā vairākās Latgales pašvaldībās kultūras nozarē – pašvaldību vadītāju pausto nostāju par okupācijas režīmu slavinošo pieminekļu nojaukšanu un igauņu keramiķa mākslas darbu izņemšanu no Marka Rotko mākslas centra Daugavpilī. Māksliniece Vēsma Ušpele, kas ar rokām no māla veido  Boņuka balvu – puisēnu ar suni – atzīst, ka viņu priecē tas, ka šogad balvas saņēmēju vidū bija daudz jaunu seju. Nu jau 10 gadus gada balvu Boņuks rīko Latgales vēstniecības GORS komanda. Koncertzāles pārstāve un arī žūrijas komisijas locekle Ilona Rupaine atklāj, ka vērtēšanas darbs nebija viegls. Bez jau nosauktajiem latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks 2022” saņēma arī Daugavpils teātra izrāde "Sprīdītis”, Ligijas Purinašas dzejas krājums "pierobežas", grupa "Tautumeitas" par jaunākajām dziesmām latgaliski un Valentīna Lukaševiča eseju krājums "Casnāgu maizeitis".

Latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks 2022" pasniegšanas ceremonijā, kas norisināsies 4. martā Latgales vēstniecībā "Gors", par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā tiks godināts fotomākslinieks, fotovēsturnieks, Latgales fotogrāfu biedrības dibināšanas iniciators un priekšsēdētājs Igors Pličs. Šobrīd viņš pats fotografē reti, bet vairāk ir pievērsies fotogrāfijas vēstures izpētei un pasaulslavenā fotogrāfa Jāņa Gleizda arhīva kārtošanai. Viņš par savu misiju uzskata kalpot cilvēkiem. Tas ir pirmais “Boņuks”, ko saņems fotogrāfs. Ar fotomākslinieku un fotovēsturnieku Igoru Pliču tiekamies viesu namā "Pie Pliča" jeb, kā vēsta uzraksts pie mājas ieejas, gostu sātā “Pi Pliča”. “Liktenis bija lēmis man iegādāt vecāko ēku, kas ir Preiļu pilsētā, atjaunot to. 23 gadi pagājuši. Es nevarēju iedomāties, ka pienāks tāds laiks, ka es to nevarēšu pat apsildīt,” stāsta Igors Pličs, urs daudzus gadus bija uzņēmējs, un savā viesu namā piedāvāja naktsmītnes, ēdināšanas un fotocentra pakalpojumus. Šobrīd viņš savu uzņēmumu ir slēdzis, un ar nožēlu atzīst, ka nevar vairs atļauties savu gostu sātu pienācīgi apkurināt. Mājā patiešām ir vēsi, tāpēc sarunas laikā atstājam virsdrēbes nenoģērbtas. Viņš piedāvā kafiju un aiz bāra letes darbojas kā pieredzējis bārmenis. Tā ir bijusī kafejnīcas telpa. Pasniedzot kafiju, viņš atklāj, ka daudzi viņa draugi jau mūžībā: “Nav ar ko izdzert vairāk. Es vairs nedzeru, bet, ja gribētu, nav ar ko.” Nākamgad Igoram Pličam paliek 70: “Bet ne simts! Kas ir 70? Jauns puika!” Sarunas laikā viņš daudz joko un stāsta dažādas ebreju gudrības: “Ebreju viena no gudrībām ir humors un māka pasmieties par sevi. Bez humora  - nekur. Ņemiet, lūdzu vērā, ka visu, ko es runāju, neaizmirstiet, ka humors iet līdzi. Vieglāk dzīvot.” Igors izauga Balvu novada Tilžā. Jau bērnībā viņam radās interese par fotografēšanu. Jau pēc pamatskolas beigšanas Igors Pličs nolēma iet mācīties fotogrāfa arodu. Vēlāk viņš Maskavā ieguva arī fototehnologa profesiju. Igors Pličs strādājis Ludzas un Rēzeknes fotoateljē, bet nu jau 43 gadus dzīvo Preiļos. Fotogrāfs ir strādājis visos iespējamajos žanros un iemūžinājis daudz dažādus dzīves notikumus, bet vismīļākā viņam ir dabas ainava. Lai arī Igoram Pličam ir bijušas daudzas personālizstādes, viņa fotogrāfijas izmantotas fotoalbumos, monogrāfijās, pastkartēs, bukletos un prezentācijas izdevumos, sevi par mākslinieku viņš neuzskata. Pēdējā laikā viņš fotoaparātu rokās paņem daudz retāk, bet "Facebook" profilā viņš joprojām regulāri publicē savus fotografētos dabas skatus. 2010.gadā viņš nodibināja Latgales fotogrāfu biedrību, taču viņa cerības tās darbība neattaisnoja. Pličs ir arī 2021.gadā iznākušās grāmatas “Latgales fotogrāfi laika ritumā  XIX-XXI gadsimtā” idejas un koncepta autors. Tajā viņš kopā ar fotovēsturnieku  Pēteri Korsaku apkopojis informāciju par vairāk nekā trīs simti Latgalē strādājošiem fotogrāfiem un savācis ap 2000 fotogrāfiju no 19.gadsimta vidus līdz pat mūsdienām. Kopumā žūrija ir paziņojusi trīsdesmit latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks 2022" nominantus, no kuriem balvu saņems desmit nozīmīgākie notikumi aktivitātes un cilvēki latgaliskajā kultūrā.

Arnis ir producents seriālam ""Fati", ko decembra beigās un janvāra sākumā rādīs Latvijas televīzijā. Stāsts par latgaliešu seriālu.

Saruna par grāmatu, kas stāsta par Latgali un ir izdota angļu, vācu, un latgaliešu valodās.

1753. gadā Viļņā izdotā "Evangelia toto anno" jeb "Evaņģēliji visām gada svētdienām un svētku dienām, kurus saskaņā ar veco baznīcas ieražu ir parasts lasīt priekšā Livonijas latviešiem" ir pirmais vietējo mācītāju mēģinājums iztulkot latgaliski Jaunās Derības tekstus un lūgšanas, poļu rakstībā atveidot augšzemnieku izloksni. Latviešu valodniece Anna Stafecka min pirmo latviski izdoto grāmatu, kas ir saglabājusies. Tas ir vācu jezuīta Petra Kanīzija sastādītais katoļu katehisms, kas Viļņā iznāca 1585. gadā. Taču šodienas raidījuma stāsts būs par vajadzību un vēstures konteksta ziņā līdzīgu tekstu – 1753. gadā Viļņā izdoto grāmatu "Evangelia toto anno" jeb "Evaņģēliju visām gada svētdienām un svētku dienām, kurus saskaņā ar veco baznīcas ieražu ir parasts lasīt priekšā Livonijas latviešiem". Tā ir sarakstīta augšzemnieku izloksnē un, savukārt ir vecākā latviskā evaņģēlija grāmata Latgales latviešiem. Evaņģēliju tulkojumi un tiem pievienotās dažas lūgšanas ir neliela grāmatiņa, kas iespiesta antīkvā pēc poļu tā laika rakstības parauga. Atšķirībā no citiem seno grāmatu retumiem, “Evangelia toto anno” teksts faksimilā viegli pieejams arī mūsdienu lasītājam. 2004. gadā Latviešu valodas institūts izveidoja izdevuma faksimilu. Apmēram pusi no 2004. gada izdevuma aizņem “Evangelia toto anno” faksimils, tajā ir Annas Stafeckas zinātnisks apcerējums – latviešu, latgaliešu, lietuviešu un angļu valodās. Boksterējot faksimila lappuses, atsevišķi vārdi rokā dodas viegli, citiem jāmeklē skaidrojums. 2004. gada izdevuma tapšanā tika iesaistīti arī matemātiķi, kā rezultātā tapis vārdu un to gramatisko formu rādītājs ar skaidrojumiem. Lai arī “Evangelia toto anno” lappusēs mīt trīs gadsimtus sena valoda, arī raugoties šodienas acīm, nav grūti nojaust pūles, kādas garīdzniekiem bija jāpieliek, lai vietējā valodā ne tikai iztulkotu Jaunās Derības tekstus, bet arī poļu burtiem atveidotu rakstībā augšzemnieku izloksni. Jautājumu, cik ticams, ka pirms “Evangelia tot anno” latgaliski varētu būt iznākusi vēl kāda grāmata, kas nav saglabājusies līdz mūsdienām, vēlos pāradresēt otrai šī raidījuma sarunbiedrei, filoloģijas doktorei Skaidrītei Kalvānei jeb Nabadzīgā Bērna Jēzus Kongregācijas māsai Klārai. Māsa Klāra, atnākot uz interviju Radio, mani pārsteidz, izvelkot no kabatas skaisti restaurētu grāmatas oriģinālu – kabatas formāta grāmatiņu, 2004. gada faksimils nedod priekšstatu par tā izmēriem – un ar pietāti, taču bez baltiem cimdiem, sarunas laikā šķirsta to. Māsai Klārai līdzi ir arī Kazimira Skrindas 1906. gadā, pēc latīņu drukas aizlieguma beigām, izdotais eveņģēliju izdevums. Abas grāmatas, vismaz pēc formāta, ir ļoti līdzīgas. Runājot par 18. gadsimta izdevumiem, daudz ir pārpratumu, minējumu, nezināmā, un tiem ir vērts izsekot, kaut vai lai saprastu cik viegli tādi rodas. Kaut vai pirms brīža Annas Stafeckas izteiktais minējums, ka pirms “Evangelia toto anno” ir bijusi vēl kāds, līdz mūsdienām nesaglabājies izdevums augšzemnieku izloksnē. Grāmata “Evangelia toto anno” jeb "Evaņģēliji visām gada svētdienām un svētku dienām, kurus saskaņā ar veco baznīcas ieražu ir parasts lasīt priekšā Livonijas latviešiem" tiek uzlūkota par latgaliešu rakstu valodas pamatu. 1753. gada evaņģēliju tulkojums, kas balstīts uz poļu valodas rakstības principiem, tā aizsāktā rakstības un valodas izteiksmes tradīcija noteica latgaliešu rakstību vairāk nekā 150 gadu garumā, un līdz pat šai dienai tā ir atstājusi lielu ietekmi arī uz mūsdienu latgaliešu rakstu valodas normām. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Līderība, vadības talants un aktiermeistarība no tēva; iejūtība un mīlestība pret mūziku no mammas. Ieklausīsimies diriģenta un pedagoga Jāņa Grudula stāstos. Viens no spilgtākajiem mirkļiem diriģenta karjerā ir Jāņa Grudula veidotā un 20 gadus vadītā vīru kora "Olūts" uzvara XXII Vispārējo latviešu dziesmu svētku koru karos. Viņa vadībā ir izaudzinātas vairākas mūziķu paaudzes, dibināti vairāki garīgās un laicīgās mūzikas kori. Ne velti vietējie sirsnīgi viņu dēvē par “Tāvs mysu”. Šogad, par godu 75 gadu jubilejai tika vēlreiz izdots disks “Pimin brol”. Par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņēmis Latgaliešu kultūras gada balvu Boņuks. Sasveicinoties gan ar smaidu sejā pazemīgi sevi stādās priekšā kā “Sīkzemnieks Jānis” un pasniedz man pilnu grozu ar paša audzētiem āboliem.

“Mēs esam pirmie, no mums neviens neko negaida un mums ir iespēja pārsteigt,” tā par gaidāmo pirmo Latgaliešu seriālu “FATI” saka tā režisors Vadims Bogdanovs. Šajā raidījumā ir unikāla iespēja dzirdēt, kā tapa ideja par seriāla filmēšanu, uzzināt par pašu procesu un to, kam šajā laikā komanda gājusi cauri.  Raidījumā piedalās: seriāla režisors Vadims Bogdanovs un galvenās lomas atveidotāja Zanda Mankopa. Varāk par seriālu un tā filmešanas aizkulisēm vari skatīt te: https://www.facebook.com/profile.php?id=100083516974347 Rubrikā “#5BREINUMI vaicoj atbiļdis” Daiga Laizāne un Amanda Anusāne par latgalisko runā ar Rēzeknes Valsts 1. ģimnāzijas skolēniem. Raidījumu vada: Daiga Laizāne abs DJ Deila un Jānis Pampe.   Breinojamīs kūpā!

“Mēs esam pirmie, no mums neviens neko negaida un mums ir iespēja pārsteigt,” tā par gaidāmo pirmo Latgaliešu seriālu “FATI” saka tā režisors Vadims Bogdanovs. Šajā raidījumā ir unikāla iespēja dzirdēt, kā tapa ideja par seriāla filmēšanu, uzzināt par pašu procesu un to, kam šajā laikā komanda gājusi cauri.  Raidījumā piedalās: seriāla režisors Vadims Bogdanovs un galvenās lomas atveidotāja Zanda Mankopa. Varāk par seriālu un tā filmešanas aizkulisēm vari skatīt te: https://www.facebook.com/profile.php?id=100083516974347 Rubrikā “#5BREINUMI vaicoj atbiļdis” Daiga Laizāne un Amanda Anusāne par latgalisko runā ar Rēzeknes Valsts 1. ģimnāzijas skolēniem. Raidījumu vada: Daiga Laizāne abs DJ Deila un Jānis Pampe.   Breinojamīs kūpā!

Latvijā turpinās Dzejas dienas. Aizvadītajā sestdienā, 10.septembrī, Rēzeknes novada Rogovkā notika pirmais dzejas slams latgaliski "Rogovkys dzejis voga", kurā sacentās deviņi latgaliski rakstošie autori. Par uzvarētāju trijās sacensību kārtās žūrija "Rogovkys dzejis voga" un skatītāji atzina Mārīti Slišāni no Upītes. Ar latgaliski rakstošo autoru dzeju pašu izpildījumā un dziesmām Rogovkā tika aizvadīts viens no septembrī tradicionālo Dzejas dienu pasākumiem – latgaliešu dzejas slams . Slama uzvarētāja, mamma, gardumu cepēja un literāte Mārīte Slišāne ir viena no talantīgās Ziemeļlatgales Slišānu dzimtas pārstāvēm. Viņa raksta jau kopš 15 gadu vecuma. Ka atzīst pati Marīte uz pasākumu gan devusies vairāk to baudīt, nevis cīnīties par uzvaru, kas nākusi kā patīkams pārsteigums. Dzejas slams ir dzejas kustība, kas Latvijā un pasaulē arvien atdzīvina interesi par mūsdienu dzeju. Šajā dzejnieku sacensībā starp deviņiem dalībniekiem varēja dzirdēt gan jau plašāk pazīstamus latgaliski rakstošus autorus, gan mazāk zināmus literātus. Mygluojs – latgaliešu autore, kas raksta ar pseidonīmu un līdz šim savu personību nebija atklājusi. Interesenti Mygluoja darbus var atrast viņas "Instagram" kontā un latgaliešu kultūras ziņu portālā "lakuga.lv". Tāpat ar dalību dzejas sacensībā sevi bija izaicinājusi arī vēl viena Slišānu dzimtas pārstāve, tekstilmāksliniece, projekta #100dečiLatvijai īstenotāja, viena no spilgtākajām šī laika prozas rakstītajām Latgalē – Annele Slišāne. Annele Slišāne pasākumu vērtā ļoti atzinīgi un atzīmē, ka tas varētu ienest jaunas vēsmas latgaliešu literatūrā padarot to arvien interesantāku plašākai auditorijai. Trešajā konkursa kārtā iekļuva viena no mazāk pazīstamām personībām latgaliešu literatūrā, Rasma Svikle, kas cita starpā bija vienīgā dalībniece ar saknēm Rogovkā. Autoru sniegumu no dažādiem aspektiem vērtēja pieci žūrijas locekļi, tostarp arī literāte, vēsturniece un latgaliešu kultūras ziņu portāla "lakuga.lv" redaktore Laura Melne, kura atzīst, ka sniegums kopuma bijis pārsteidzoši labs. Rogovka Latvijas literatūrā ir pamanāma kā vairāku spilgta literātu dzimšanas vieta, no šejienes nāk Andryvs Jūrdžs, Antons Kūkojs, Pīters Miglinīks, Pēteris Jurciņš, Anna Rancāne un citi. Jaunā dzejas pasākuma Rogovkā rašanos idejas autore ir Nautrēnu pagasta kultūras pasākumu organizatore Inga Vigule. Inga cer, ka "Rogovkys dzejis voga" varētu kļūt par regulāru un gaidītu Dzejas dienu tradīciju Latgalē. Pasākuma organizēšanā kopā ar Nautrēnu pagasta pārvaldi aktīvi līdzdarbojās arī biedrība “LgSC” un latgaliešu kultūras ziņu portāla lakuga.lv. komanda. Portāla un latgalisko projektu vadītāja Edīte Husare atklāj, ka kopumā latgaliski rakstošo autoru pulks ir apmēram divdesmit cilvēki.  Dzejas slama dalībniekiem tiks piedāvāta iespēja savus darbus pēc tam publicēt latgaliešu kultūras ziņu portālā lakuga.lv. Tāpēc, autori tika aicināti pasākumā skaitīt darbus, kas vēl nav piedzīvojuši izdošanu grāmatās, publikācijas portālos vai kā citādi tikuši prezentēti plašākai publikai. Pirmās "Rogovkys dzejis vogys" vadīšana uzticēta raidījumu un pasākumu vadītājam Kozmenam jeb Mārtiņam Kozlovskim, savukārt  par muzikālo noformējumu gādāja grupa "Borowa Mc" un dziesminieks Vinsents Kūkojs. Turpinot baudīt latgaliešu kultūru un dzeju, noteikti ir vērts apmeklēt mīlas aiļu un dziesmu festivālu "Upītes Uobeļduorzs", kas Balvu novada Upīte gaidāms jau 17. septembrī.

No 27. līdz 29.aprīlim Rēzeknē notiks Latgales kongress “Latgaliskuma kods Eiropā: nu volūdys da ekonomikai”. Šogad kongress pievērš uzmanību ekonomiskajiem aspektiem Latgales attīstībā, bet viennozīmīgi valodai, latgaliešu valodas attīstības problemātikai un būšanai mūsdienu Latvijā šajā pasākumā vienmēr ir būtisks aspekts. Diskusiju par latgaliešu valodu vada Renāte Lazdiņa. Viņa Latvijas Radio Latgales studijā ir uzaicinājusi vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvjus un valodas aktīvistus, lai pāarunātu latgaliešu valodas vietu šodienas sabiedrībā. Bet iesāksim ar to, ko par latgaliešu valodu un tās attīstību, mācīšanu skolās domā rēzeknieši. Turpinājumā par latgaliešu valodu diskutē biedrības „LgSC” valdes priekšsēdētāja Edīte Husare, biedrības „Valodu māja” projektu vadītāja Elīna Kokareviča un prozaiķe, dzejniece, literatūrzinātniece un aktīva sabiedriskā darbiniece Ilze Sperga. Biedrības “LgSC” ikdienas darbs ir cieši saistīts ar latgaliešu valodas saglabāšanu un popularizēšanu gan uzturot latgaliešu kultūras portālu "Lakuga.lv", izdodot grāmatas un realizējot citus ar valodu un kultūru saistītus projektus, biedrības valdes priekšsēdētāja Edīte Husare atzīst, ka latgaliešu valoda viņai ikdienu ir izcils darba lauks, kurā nekad nebeigsies vagas, kuras ravēt. Tāpat viņa latgaliešu valodas lietotājus iedala divu tipu cilvēkos. „Vieniem latgaliešu valoda ir ikdiena – viņi to lieto, tajā runā un vienkārši ar to dzīvo un tas nešķiet nekas īpašs. Un tad ir tie otrie, pie kuriem es varu pieskaitīt arī sevi, kuri uztraucas par situāciju, ka tie kuri latgaliski runā, ka nemaz tik daudz viņu nav un ka mēs, kuri mākam runāt, nemākam rakstīt latgaliski, ka pietrūkst jauna latgaliskā materiāla, kuru lasīt. Te es domāju literatūras tipa dažādi izdevumi. Un latgaliešu valoda, manuprāt, vienalga ir process, jo rakstība attīstās, mēs to lietojam, kaut kādas jaunas vēsmas, jauni procesi šajā visā parādās kā ar jebkuru valodu pasaulē,” vērtē Edīte Husare. Biedrības „Valodu māja”projektu vadītāja Elīna Kokareviča pārstāv nevalstisko organizāciju, kas darbojas Rīgā un strādā ar dažādām valodām, tostarp pēdējos gados arī ar latgaliešu valodu. „Mēs redzam valodu kā daļu no cilvēka identitātes. Un attiecīgi pasaulē daudzās valstīs pasaulē cilvēki tiek mudināti runāt savos dialektos, izloksnēs neatkarīgi no tā, kā mēs dēvējam latgaliešu valodu - vai par dialektu, vai par izloksni - tur noteikti strīdi vēl notiek un notiks. Mēs to dēvējam par valodu, un attiecīgi mūsu ieskatā ir svarīgi runāt par šo interesanto valodisko fenomenu Latvijā, kamēr tas ir dzīvotspējīgs. Jo bieži vien ir tā, ka mēs sākam runāt par kaut kādām interesantām valodām  vai paveidiem tad, kad tie sāk izzust, bet mums ir tā iespēja, ka mēs vēl varam to aktivizēt, mēs vēl varam par to runāt, mēs varam to lietotāju un runātāju skaitu palielināt ar aktivitātēm,” atzīst Elīna Kokareviča. Tāpat Elīna uzsver, ka pēdējos gados latgaliski izdots daudz grāmatu un ir pietiekoši daudz valodas attīstībā ieinteresētu cilvēku. Prozaiķe, dzejniece, literatūrzinātniece, aktīva sabiedriskā darbiniece Ilze Sperga, kas saņēmusi neskaitāmus Latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks” apbalvojumus, tostarp arī par pagājušo gadu, atzīst, ka viņai latgaliešu valoda nav tikai babas valoda, bet tā ir arī bērnu valoda. „Tāpēc ka valoda dzīvo tikai tik ilgi, kamēr tā ir vajadzīga. Man ir sanācis tā, ka es ar saviem bērniem runāju latgaliski, viņi man latgaliski neatbild, bet runājot viņi lieto latgaliskas formas, viņi dažreiz tulko no latgaliešu uz latviešu, jo šobrīd 5-7 gadu vecumā valodas sistēma viņiem ir nostabilizējusies, un viņi zina, kā runāt latviski. Reizēm viņi runā latgaliski tad, kad viņi aizmirst, ka viņiem ir jārunā latviski,” stāsta Ilze Sperga. Kā saka Ilze, viņas babas valoda nav nomirusi, tā dzīvo viņā, bet vai tā valoda dzīvos, tas ir atkarīgs tikai no katra paša.

Brīvdienās ir aizvadīta Latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks” svinīgā apbalvošanas ceremonija, godinot desmit spilgtākos un nozīmīgākos notikumus un personības aizvadītajā, 2021. gadā, kā arī pasniegta balva par mūža ieguldījumu kordiriģentam Jānim Grudulam. Boņuka balvas pasniegšanas ceremonijā no 30 izvirzītajiem balvas nominantiem tika noskaidroti tie, kuriem aizvadītajā gadā darbs latgaliešu valodas un kultūrvides saglabāšanā  bija visredzamākais.  Pasākumu šogad vadīja komiķis Jānis Skutelis. Ceremonijā gan tie, kuri balvas pasniedza,  gan tie, kuri saņēma savās runās pieskārās Ukrainā notiekošajam. Latgales vēstniecības GORS skatuves noformējumu veidoja lielāki un mazāki baloni vai burbuļi kā atsauce aizvadītajam gadam, kad katrs dzīvojām lielākos un mazākos draugu, radu, ģimenes un kultūrtelpas burbuļos. Un lai arī aizvadītais gads kultūras jomā pandēmijas radīto ierobežojumu dēļ, dzīvei ritot katram savos mazajos burbuļos, nebija viegls. Latgaliešu kultūrā tāpat tas bija bagāts. Šogad kopumā tika pieteikti 109 balvas pretendenti, tos vērtēja žūrija 56 dalībnieku sastāvā, kuru uzdevums sākumā bija no 109 pretendentiem atlasīt 30 labākos. Šogad balvas par aktivitātēm, darbu un sasniegumiem latgaliskajā kultūrā tika pasniegtas jau četrpadsmito reizi.  

Sestdien, 5. martā, Latgales vēstniecībā „Gors” Rēzeknē notiks Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2021” pasniegšanas ceremonija, kurā no 30 nominantiem tiks noskaidroti 10 balvas saņēmēji par paveikto latgaliskajā kultūrā 2021. gadā. Balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņems diriģents Jānis Gruduls. Savukārt no 15. februāra līdz 1. martam balvas publikas simpātiju balsojumā atbalstīt savu favorītu aicina Latvijas sabiedrisko mediju portāls lsm.lv un latgaliešu kultūras  ziņu portāls lakuga.lv. Publikas simpātijas balsojuma balvas „Žyks” saņēmējs „Boņuka” pasniegšanas ceremonijā tiks noskaidrots jau ceturto reizi. Balsot par savu favorītu var vienu reizi dienā un balsojuma uzvarētājs saņems keramiķes Kristīnes Nicmanes darināto māla statueti, kurā atveidots Boņuka suns Žyks, kurš arī tika iepazīts caur režisora Jāņa Streiča filmu “Cilvēka bērns”. Tāpat 5.martā Latgales vēstniecībā Gors latgaliešu kultūras gada balvā tiks pasniegta balva arī par mūža ieguldījumu. Un šogad balvu „Boņuks” par mūža ieguldījumu  latgaliešu kultūras attīstībā saņems diriģents Jānis Gruduls. Jānis Gruduls ir viens no Latgales vīru koru kustības redzamākajiem pārstāvjiem. Viens no spilgtākajiem mirkļiem diriģenta karjerā ir 20 gadus vadītā vīru kora "Olūts" uzvara XXII Vispārējo latviešu dziesmu svētku koru karos, kas notika 1998.gadā.  Vīru kora „Olūts” pamati veidojušies no kora Viļānos, kas Rēzeknē izauga līdz skaitliski varenam un savā varēšanā stipram kolektīvam, kurā dziedāja gan profesionāli mūziķi, gan arī skolēni. Šobrīd Jānis Gruduls ir atgriezies un darbojas dzimtajā Stirnienes pusē, kur ir gan dzimis, gan arī mācījies.

"Tāda diezgan standartiska situācija: vecāki, kuri savā starpā runā latgaliski, vecvecāki, kuri visi runā latgaliski, ar bērniem tomēr izvēlas runāt literārajā latviešu valodā ar labu domu – lai dzīvē viss labāk izdodas, lai skolā neviens nesmejas. Bet manā gadījumā aizraušanās ar latgalisko bijusi vienmēr – vienkārši katru dienu esmu dzirdējusi šo valodu un apzināti pati sākusi tai pievērsties, pati arī saņēmusi drosmi runāt un mācīties vairāk," saka latgaliešu dzīves un kultūras portāla lakuga.lv sociālo tīklu redaktore un tā attīstības vadītāja Edīte Husare. 5. martā Latgales vēstniecībā GORS un LTV1 tiešraidē notiks Latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks 2021" pasniegšanas ceremonija. Kādu laiku Edīte Husare bijusi "Boņuka" rīkotāju komandā, bet nu jau var justies kā nopelniem bagātā Latgales kultūras darbiniece, jo šogad viņu var saistīt vismaz ar četrām nominācijām.  Orests Silabriedis: Kas īsti ir "lakuga.lv"? Pastāsti tiem, kuri līdz šim to vēl nav īsti pamanījuši, nekad nav atšķīruši vai arī kuriem vienkārši bail kaut ko lasīt latgaliski... Edīte Husare: Ja tā vienkārši teiktu, tad – ja gribas atrast ceļu uz to, kas šobrīd notiek latgaliskajā kultūrā, tad noteikti tas ceļš ir jāsāk caur portālu "lakuga.lv" jeb Latgaliešu kultūras ziņu portālu. Mūsu uzdevums un misija ir latgaliski stāstīt un dokumentēt to, kas šobrīd notiek latgaliskajā kultūrā ne tikai Latgalē, bet arī visur citur pasaulē. "Lakuga.lv" ir arī tā vieta, kur katru dienu var lasīt latgaliski un pašiem varbūt arī iemācīties kaut ko latgaliski. Iemācīties, vienkārši lasot? Vismaz mēģināt sākt uztvert. Bet mēs arī cenšamies šeit likt valodas pamācības uzdevumus, pievērst uzmanību tādām lietām. Ja ir kāds izglītojošais raksts par valodu, turpat blakus liekam testu, lai pārbaudītu savas tikko iegūtās zināšanas. Mūsu darbs neaprobežojas tikai ar ziņu gatavošanu un to stāstīšanu tālāk: sadarbībā ar Latvijas Radio reizi gadā izskan Pasaules diktāts latgaliešu valodā. Ir arī akcija "Latgaliešu valodai draudzīga vieta", ko arī cenšamies iedzīvināt, lai arī paši latgalieši ne tikai Latgalē, bet arī citur lepojas, ka te ir vieta, kur var runāt un sazināties latgaliski. Arī Latvijas Radio noteikti ir latgaliešu valodai draudzīga vieta, jo te skan vairāki raidījumi latgaliski, tā ka mūsu darbošanās ikdienā ir tā vārdā, lai latgaliskais būtu ikdienas lietojumā – lai nav tā, ka latgaliski var runāt tikai reizi nedēļā, kaut kur aizejot. Bet "Lakuga.lv" ir vieta, kur katru dienu var kaut ko jaunu uzzināt. Tātad – kur latgaliešu valoda elpo dabiski. Kas ir valodas standarts, ko esat pieņēmuši par savu literāro pamatu? Esam pieņēmuši to, kas šobrīd noteikts valstī – 2007. gadā pieņemti mūsdienu latgaliešu rakstu valodas noteikumi, un pie tiem mēs arī pieturamies. Protams, nav nevienam noslēpums, ka ir arī daļa latgaliskās sabiedrības, kas atbalsta vēl iepriekšējos noteikumus, kas tikuši pieņemti 1929. gadā, bet valoda gājusi uz priekšu, un arī tajos noteikumos, kas bija pieņemti 1929. gadā, bija idejas, ko līdz galam īstenoja valodnieki mūsdienās. Šobrīd ir tāda situācija, ka mūsdienu latgaliešu rakstu valodas jautājumus var iemācīties kursos, semināros, bet skolā to diemžēl iemācīties nevar. Lai gan arī jau iepriekšējo formu nekur tā īsti nevar iemācīties – tikai pašmācības ceļā. Varbūt ir vērts pastāstīt, ka arī tu, kaut augi īsteni latgaliskā vidē, latgaliešu valodu tā īsti tomēr mācījies vēlāk, vai ne? Jā, un tā ir viena no Latgales bēdām, kas manā gadījumā gan beigās pavērsusies par manu pašas prieku, jo bija tāda diezgan standartiska situācija: vecāki, kuri savā starpā runā latgaliski, vecvecāki, kuri visi runā latgaliski, ar bērniem tomēr izvēlas runāt literārajā latviešu valodā ar labu domu – lai dzīvē viss labāk izdodas, lai skolā neviens nesmejas. Bet manā gadījumā aizraušanās ar latgalisko bijusi vienmēr – vienkārši katru dienu esmu dzirdējusi šo valodu, un apzināti pati sākusi tai pievērsties, pati arī saņēmusi drosmi runāt un mācīties vairāk. Pie kā tu mācījies? Viss sākās Latvijas Universitātē, kur savulaik bija tāds C daļas kurss – mūsdienu latgaliešu rakstu valoda pie profesores Lidijas Leikumas. Manā gadījumā tas bija "portāls" uz Latgali un latgalisko. Uzzināju, ka ir tāda biedrība "Latgolys Studentu centrs", kas ir arī īpašnieks portālam "Lakuga.lv", un ir tik daudzas citas lietas latgaliski. Man kā no Ziemeļlatgales nākušai, apskatoties savus pirmos darbus, jāsecina – tik skaisti esmu rakstījusi Ziemeļlatgales variantā, kas ļoti atšķiras no literārās valodas, un šobrīd es vairs nevarētu tā pierakstīt. Visa mana dzīve tālāk tā arī ievirzījās – piedaloties latgaliskās kultūras procesā. Ir vērts atgādināt, kas ir Lidija Leikuma, šī iedvesmojošā sieva? Viņa ir viena tiešām spēcīga lokomotīve. Jā, Lidija Leikuma ir profesore Latvijas Universitātē, un tieši šobrīd noslēdzies viens pamatīgs darbs – viņa ar studentiem savulaik daudz brauca uz Sibīriju pie turienes latgaliešiem, un Folkloras krātuves digitālajā arhīvā "garamantas.lv" šobrīd ir pieejams Sibīrijas ekspedīciju materiāls, kur var paklausīties un redzēt, kādi ir tie latgalieši, kuri pirms vairāk nekā simt gadiem devās uz Sibīriju labākas dzīves meklējumos. Tobrīd zemes Latgalē nebija, toties iespēja pie tādas tikt bija Sibīrijā. Pateicoties Lidijai Leikumai, izauguši jauni valodnieki, arī es, pateicoties viņai, esmu aizrāvusies ar latgalisko, tā ka viņa tiešām ir viens no balstiem un pamatiem, kas tur rūpi par latgaliešu valodu – lai tā būtu mūsdienīga, bet reizē arī neaizmirstu, kas ir latgaliešu valodas pamati, ar ko latgaliešu rakstu valoda atšķiras no latviešu literārās valodas. Intervija pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.

Janvāra vidū latgaliešu literatūras plauktā iegūlis vēl viens zīmīgs izdevums – rakstnieka un literatūrzinātnieka Valentīna Lukaševiča pirmais eseju krājums "Casnāgu maizeitis", kas ir nozīmīgs pienesums latgaliešu rakstu valodas lietojuma bagātināšanai. Ar Valentīnu Lukaševiču tikās Guna Igavena, viņa uzklausījusi arī pazīstamu latgaliešu literātu atsauksmes un vērtējumu par šo izdevumu. Rakstnieks un literatūrzinātnieks Valentīns Lukaševičs plašāk pazīstams kā dzejnieks. Viņš ir autors tādām dzejas grāmatām kā "Kuozynda" (2005), "Vot taidi vot i batvini" (2006), "Bolti burti" (2011), "Pādi navā svāti" (2020). Viena no autora dzejoļu grāmatām "Bolti burti" saņēmusi latviešu literatūras gada balvas "LaLiGaBa" speciālo balvu, savukārt grāmata "Pādi navā svāti" šogad atrodama Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2021” nominantu vidū. Tāpat Valentīns ir līdzautors pirmajam postmodernajam romānam latgaliski "Seppuku iz saulis vādara" un "Valerjana dzeive i redzīni". Bet nu izdots viņa pirmais eseju krājums “Casnāgu maizeitis”. Literāte un publiciste Anna Rancāne to vērtē kā ļoti labu un īsteni dzīvu izdevumu. „Tādas grāmatas kā Valentīna Lukaševiča „Casnāgu maizeitis” literatūrā nav tik bieža parādība. Latgaliešu literatūrā es pat nevarētu pateikt kādu analogu. Varbūt to varam salīdzināt ar Imanta Ziedoņa Epifānijām, bet varbūt nevajag salīdzināt. Šo grāmatu nevar izlasīt uzreiz vienā piesēdienā. Tā jālasa pamazām, pa guldzienam, kā teiktu pats autors,” atzīst Anna Rancāne. Grāmatu atzinīgi vērtē un iesaka tajā noteikti ielūkoties arī literāte Ligija Purinaša, kas atzīst, ka Valentīna Lukaševiča grāmatas vienmēr ir ļoti gaidītas. „Viņš raksta tā, ka tu saproti daudzas lietas, bet ka nesaproti – tad tās var mēģināt uztvert kaut kā savādāk. Viņš ļauj uz dzīvi paskatīties kaut kā citādāk un man liekas ka tas arī ir tas ko mēs cenšamies parasti sagaidīt no mākslas vispār, īpaši literatūras.” Ligijai Purinašai šī grāmata bijusi gaidīta vēl jo vairāk tādēl ka eseja latgaliski tas ir kaut kas visai jauns un svaigs. Eseju krājumā "Casnāgu maizeitis",  gluži kā kanapē uz vien šķīvja apkopotas 39 garšīgas, aptuveni vienāda garuma esejas, kas iepriekš publicētas drukātajā periodikā un elektroniskajos medijos. Tā redaktore ir filoloģijas doktore, dzejniece un publiciste Ilze Sperga. Jāatzīst, ka tikšanās ar Valentīnu vienmēr ir saturiski interesantas. Šoreiz viņš uzreiz piekodina, lai uzrunāju uz tu, jo tā viņš jūtoties ērtāk. Šī grāmata gluži tāpat kā pats autors ik vārdā nes līdzi vienkāršas patiesības, dzīves gudrības un skaistu humoru bez liekvārdības. „Es pats to ilgi gaidīju. Jo vecākā eseja jeb kā teiktu latgalieši „padūmuošona” tajā ir no 2004.gada. Iespējams novecojusi, grūti teikt,” atklāj Valentīns Lukašēvics. „Man patīk gastronomiski salīdzinājumi – varbūt tas ir vīns kas ar gadiem paliek labāks, bet varbūt tas ir biezpiens, kas pēc divām nedēļām jau ir ar tārpiem.” Runājot par savām esejām Valentīns atzīst – autors vienmēr projicē sevi un savu laikmetu. „Es domāju ka viss ir pēc patiesiem motīviem, pat ja cilvēks izdomā baikas vai pasakas vai fantazē, tāpat pēc dziļākās būtības viņš runā par sevi.” Valentīns atzīst ka raksta grāmatu tādu kāda tā patiktu pašam. „Man nepatīk gari un izstiepti teksti. Šillers Gētem vai Gēte Šilleram savulaik rakstīja vēstulei un vēstules sākumā ir tāds teikums – „Dārgais draugs, rakstu tev vēstuli, laika ir maz, tāpēc rakstu gari.” Mums liekas ka gari rakstīt tas ir sarežģīti, patiesībā īsi rakstīt ir sarežģīti.” Citējot autoru, „katram ir ko pateikt, bet ne katram ir ko pajautāt”. Lukaševičs atzīst, ka viņam pašam pēdēja laikā labāk patīk proza un visticamāk arī viņa nākamā grāmata būs eseju jeb latgaliski sakot padūmuošonu apkopojums.

#5BREINUMI janvāra pirmajā raidījumā iekāp "laika mašīnā" un brauc atpakaļ uz 2021.gadu un vēl senāku pagātni, lai apskatītos un aprunātos par paveikto gan "Pīci breinumi" darbos, gan raidījuma viesu un klausītāju dzīvē. Šonedēļ sarunas galvenais viesis, kura dzimtās puses saknes ir meklējamas saulainajā Maltā ( Rēzeknes novadā) - mūziķis un pasākumu industrijas pārstāvis Verners Martinovs aba Weron Martin. Raidījumā Vernes dalās ar savu pieredzi un atmiņām par to, kā ir mainījusies viņa pieredze ar mūziku, kāpēc labākais 2021.gada notikums ir dziesmas "Muni pādi nava svāt" iznākšana, kas ir Vernera "Bermudu trejstyurs" un uzzināsi, vai Verneram izdevās atminēt pareizās atbildes raidījuma spēlē "Gribu būt Pīci Breinumi miljonārs". Kā arī raidījumā stāstam par "Pīci breinumi" vadītāja Edgara Proveja pieredzi pirmajā latgaliešu izlaušanās istabā - spēlē "Pīci panti" Upītē Balvu novadā, veicam joku zvanu apvienībai "Celgy", lai uzzinātu vairāk par jauno dziesmu un video "Dziernavnīks" un stāstam par šī gada pavasara lielāko notikumu - Latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks". Raidījumu vada Daiga Laizāne aba DJ Deila un Edgars Provejs. Breinojamīs kūpā!

#5BREINUMI janvāra pirmajā raidījumā iekāp "laika mašīnā" un brauc atpakaļ uz 2021.gadu un vēl senāku pagātni, lai apskatītos un aprunātos par paveikto gan "Pīci breinumi" darbos, gan raidījuma viesu un klausītāju dzīvē. Šonedēļ sarunas galvenais viesis, kura dzimtās puses saknes ir meklējamas saulainajā Maltā ( Rēzeknes novadā) - mūziķis un pasākumu industrijas pārstāvis Verners Martinovs aba Weron Martin. Raidījumā Vernes dalās ar savu pieredzi un atmiņām par to, kā ir mainījusies viņa pieredze ar mūziku, kāpēc labākais 2021.gada notikums ir dziesmas "Muni pādi nava svāt" iznākšana, kas ir Vernera "Bermudu trejstyurs" un uzzināsi, vai Verneram izdevās atminēt pareizās atbildes raidījuma spēlē "Gribu būt Pīci Breinumi miljonārs". Kā arī raidījumā stāstam par "Pīci breinumi" vadītāja Edgara Proveja pieredzi pirmajā latgaliešu izlaušanās istabā - spēlē "Pīci panti" Upītē Balvu novadā, veicam joku zvanu apvienībai "Celgy", lai uzzinātu vairāk par jauno dziesmu un video "Dziernavnīks" un stāstam par šī gada pavasara lielāko notikumu - Latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks". Raidījumu vada Daiga Laizāne aba DJ Deila un Edgars Provejs. Breinojamīs kūpā!

Decembra golā, Bolvu nūvoda Upītē slāgtuos školys sātā tyka atkluota izalauzšonys ustoba-spēle latgaliski – „Pīci panti”, kas ir veļteita nūvodpietnīkam, dzejnīkam, folkloristam Ontonam Slišānam (1948–2010) i byus daīmama kotram spēlēt grybātuojam. Vaira par tū klausitēs Ausmys Spruktis sagataveitajā sižetā. Upītē 28. decembris ir zeimeigs datums, jo tei ir dīna, kod dzims Ontons Slišāns. Kab tū izceļt, kotru reizi ite teik organizāta kaida eipaša aktivitate. Ideja par izalauzšonys ustobu pyrma pusūtra goda roduos vītejuos folklorys kūpys dalinīkim i Andra Slišāna saimei. Turpynoj Ontona Slišāna dāls, Namaterialuos kulturys montuojuma centra „Upīte” direktors Andris Slišāns. „Tuo kuo Ontons nu iteines ir, juolīk Ontons. Tuo kuo mes ešam Latgalie, latgalīšu volūda juolīk. Tuo kuo Ontons ir daudz kūps folkloru, nematerialū kulturu, tod tys ari ir īkšā, plus juo hobijs – bits.” Piec vīna goda puortraukuma niu Upītē otkon ir izsludynuots ari rodūšūs dorbu konkurss ar mierķi aplīcynuot pīdareibu sovai dzymtajai pusei, kai ari styprynuot latgaliskū kulturidentitati, vaira viestej Andris Slišāns. „Aicynojam gon školnīkus, gon ari pīaugušūs cylvākus, voi nu zeimuot voi raksteit, voi nu abejus kūpā dareit. I šūgoda tēma myusim ir izdūmuota, saīt muns mīļuokīs Ontona dzejūļs „Kotru godu kuods breinums nūteik...”, tod tymā var izapaust jebkurš. Voi uzraksteit kuodu stuostu, posoku, dzejūli voi uzzeimuot kaut kū, kas īt pruotā.” Rokstu i muokslys dorbus var īsnēgt da 10. janvara, syutūt pa postu, izmontojūt pakomatus, rokstūt iz e-postu voi ari personeigi atnest iz Upītis biblioteku. Ontona Slišāna literarī dorbi izdūti 30 gruomotuos, jis ir pīrakstejs Zīmeļlatgolys folkloru, vadejs ituos apleicīnis etnografiskūs ansambļus. Jam veļteituo rodūšūs dorbu konkursa nūslāguma pasuokumu nūtiks 18. janvarī, kas reizē ir ari Ontona vuordadīnys datums. {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="1149" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}

Londonas izdevniecībā „Francis Boutle Publishers” iznākušais bilingvālais dzejas kopkrājums "Pēdējais modeļs/The Last Model" blakus nostāda latgaliešu un angļu valodas. Grāmatā iekļauti dzejnieku Ligijas Purinašas, Raibī (Oskara Orlova) un Ingridas Tāraudas darbi, kurus angliski atdzejojis Džeids Vils. Šajā antoloģijā pārstāvētas gan dzeldīga humora, mūsdienu fenomenus raksturojot, gan klusas rezignācijas, meklējot acij un prātam apslēpto.

Kultūras darbiniece Vineta Vilcāne stāstīs par aktivitātēm latgalie;su valodas apguvē.

Raidījumā viesosies valodnieks, mūziķis Ansis Ataols Bērziņš. Stāsts būs par biedrības ,,Latgaliešu valodas centrs"rašanos, cilvēkiem, kas tajā darbojas un būtību.

Stāsts par Edītes Husares aktivitātēm un sirdsdegsmi, popularizējot Latgalē notiekošo.

Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures apguve skolās.

Kārlis Vērdiņš atdzejo no latgaliešu dzejnieku Valentīnu Lukašēviču, Māris Salējs – Mariju Dzeislu. Vai vajag atdzejot no dialekta? Vai pārnovadnieks saprot neatdzejotu? Literatūra dialektā ir valodas daudzveidības izdzīvošanas jautājums. Vienlaikus dialektā rakstītais reizēm tiek asociēts ar noteiktu pasaules skatījumu, dialektā rakstošajiem grūtāk rast iespēju publicēties. Saruna ar valodniekiem un dzejniekiem – Kārli Vērdiņu, Māri Salēju, Ilzi Spergu. Viss sākās ar diskusiju sociālajos tīklos. Vairāki latgaliski rakstošie literāti bija sadusmojušies, ka tie nedaudzie interneta vai drukātie mediji, kas Latvijā vispār gādā arī par literatūru, neņem publicēt viņu darbus. Katram no tiem – “Domuzīme”, “Punctum”, “Satori”, uz šī fona tiek uzslavētas “Kultūrzīmes” – bija savs iemesls atteikumam, taču diskusijā varēja nojaust, ka problēma nav jauna, tā milzt jau gadiem, un tagad beidzot kāds vadzis ir nolūzis. Latgaliski rakstošie gatavi rakstīt rakstāmgalda atvilktnei, un nevēlas pat piedāvāt savus darbus publicēšanai, ja pirmā prasība, kas seko ir – iesniedziet latviešu literārajā valodā. Diskusijas sākumā arī mana nostāja bija izaicinoša. Skaidrs, ka jātulko, ideāli, ja var publicēt tekstu abējādi. Un tikai pamazām izgaismojās problēmas sarežģītība, gandrīz neskratās tālāksarunu tēmas, kuras vēlos parādīt šajā raidījumā. Sociālie tīkli darbojas pēc burbuļu principa, tu redzi tikai to cilvēku ierakstus, ar kuriem esi saikņojusies, manā burbulī šo diskusiju uzturēja Ilze Sperga, dzejniece, rakstniece, valodniece, autoritāte latgaliešu ortogrāfijas, un daudziem – vispār visa latgaliskā jautājumos. Un tomēr – daudz kas jau šobrīd notiek pareizi. Latgaliešu literatūra tiek dāsni atbalstīta, viens no iemesliem – latgaliešu rakstu valodas tradīcija ir valsts sargāta vērtība, un šādu priekšrocības nav, piemēram, lībiskajam jeb tāmnieku dialektam. Nupat “Boņuku” saņēma “ Dienas grāmatas” izdotais Alda Bukša romāns “Brāļi/ Broļi”, kas vienlaikus iznāca latviešu literārajā un latgaliešu rakstu valodā. Pie latgaliski rakstošā Valentīna Lukašēviča atdzejošanas pieķēries dzejnieks, atdzejotājs un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš, nesen šos dzejoļus publicēja literatūras un filozofijas žurnāls “ Punctum”. Nesen ar Valentīnu Lukašēviču intervija bija arī šai raidījumā. Autors stāstīja, ka rakstīt latgaliski, tā bijusi viņa apzināta izvēle, jo bērnības, mājas valodas viņam bijušas divas – māte bijusi no Vidzemes, tēvs, vectēvs ar viņu runājuši latgaliski. Esmu dzirdējusi arī, ka savās nodarbībās Literārajā akadēmijā, Lukašēvičs mudinot topošos dzejniekus pamēģināt rakstīt dzeju, ja ne svešvalodā, vai vismaz dialektā, lai atraisītu radošo jaudu. Šai pašā intervijā Valentīns Lukašēvičs saka, ka viņa dzeja ir latgaliski, un viņam nešķiet, ka to var tulkot. Toreiz iebildu, ka pavisam nesen Londonas izdevniecībā Džeida Vila atdzejojumā iznācis latgaliešu dzejnieku kopkrājums „Pēdējais modelis” - latgaliešu un angļu valodās. Tātad - angliski latgalisko var pārtulkot, latviski – nekā? Dzejnieks un atdzejotājs Māris Salējs nesen “Facebook” publicēja latviskotu nesenās latgaliešu literatūras sensācijas - Marijas Dzeislas dzeju. Un tas varētu būt vēl viens šī raidījuma mērķis: iepazīstināt jūs ar Marijas Dzeislas dzeju. Marija Dzeisla ir pseidonīms, un šī iemesla dēļ, lai arī sagatavošanā ir autora vai autores pirmā dzejas grāmata, Radio intervijām viņš vai viņa nepiekrīt, jo tad nāktos daļēji atklāt identitāti. Marijas Dzeislas dzeju latgaliski šai raidījumā lasa Ilze Sperga, sekos Māra Salēja latviskojums. Šai sarunā iezīmējām tēmu loku, par kurām domāt ir vērts, un risinājums droši vien rokās nedosies tik ātri. Taču tā garša, brīdis, kad risinājumu meklēšana valodā no problēmas pārtop azartā, ir pats atdzejas process.

Latgaliešu tautasdziesmu smeldzei un trakajai līksmei nav līdzīgu. Un tieši tik krāšņu savu dzimto pusi mūsu šī vakara viesis attēlojis savās gleznās izstādē, kurai deva nosaukumu „Gadiem pāri”. Gleznotājs un skolotājs Osvalds Zvejsalnieks. Osvalds Zvejsalnieks 1971. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju un kopš 1976. gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Osvalds strādā Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā, ir Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas direktors un Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāles profesors. Osvalds piedalījies vairāk kā 60 novada, valsts un starptautiskajās mākslas izstādēs, sarīkojis ap 20 personālizstādēm, regulāri piedalās starptautiskajos plenēros un grupu izstādēs gan Latvijā, gan ārvalstīs. Radošajā darbībā Osvalds ir ekspresīvs, viņa darbi dzīvi apliecinoši un visbiežāk saistīti ar Latgali. Osvalds ir viena no pazīstamākajām personībām Latgales kultūras un sabiedriskajā dzīvē, piemēram, viņš bija viens no skulptūras „Latgales Māra” atjaunošanas entuziastiem un realizētājiem. 2019. gadā saņēmis “Boņuka” balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā. Jaunībā viņam ļoti patika medības. Plinti rokās turējis jau no četrpadsmit gadiem.

6. martā tiešraidē no Latgales vēstniecības “Gors” svinīgā ceremonijā godināti 10 latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” ieguvēji – spilgtākie un nozīmīgākie notikumi un personības, kā arī tika pasniegta balva par mūža ieguldījumu keramiķim Voldemāram Vogulam.  Iespaidi un komentāri pēc Latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks 2020" pasniegšanas. Notikumam līdzi sekojusi Latvijas Radio Latgales studijas vadītāja Renāte Lazdiņa. Latgaliešu kultūrā pagājušais gads bijis vērienīgs, atzīst Renāte. Balvai "Boņuks" tika iesniegti 112 pieteikumi par dažādiem notikumiem latgaliešu kultūrā 2020.gadā. Šogad daudz izcelta dažādu stilu mūziku. Balvas saņēma četri mūzikas albumi dažādos stilos. "Šogad "Boņuks" īpašs ar mūziku un multimediāliem projektiem," vērtē Renāte. Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2020“ laureāti: Aldis Bukšs ar pirmo kriminālromānu latgaliski “Bruoli”; Izdevums “Muna dzīšmu gruomota”: nošu grāmata, koncerts “Dzīšmu gruomota” un latgaliešu dziesmu stāsti; ŪGA. Albums “LG ir HH”; Andryva Jūrdža 175. jubilejas gada aktivitātes; Grupa “Tautumeitas” ar albumu “Dziesmas no Aulejas” un koncertdarbību; Viesturs Kairišs un spēlfilma “Piļsāta pi upis”; Koncertuzvedums “Latgolys freska”; Postfolkloras grupa “Rikši” ar koncertdarbību, albumu “trīp!” un videoklipiem; Folkloras kopa “Upīte” ar aktivitātēm, albumu “Padzīdam i...” un videoklipiem; Antona Kūkoja 80. jubilejas gada notikumi, grāmata “Mīlesteiba. Lelais Līpu kolns” un dzejas izrāde “Pa mīlesteibu brīnūt, kuojis nasaļ”. Par publikas simpātijas balsojuma balvas – "Žyka" saņēmēju kļuvusi folkloras kopa “Upīte” ar aktivitātēm, albumu “Padzīdam i...” un videoklipiem. Balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņēma Latgales keramikas vecmeistars Voldemārs Voguls.  

Ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Latgales reģiona attīstības aģentūras atbalstu, biedrība “Kukuži” nesen kā klajā laidusi dzejnieka, literāta un arī mākslinieka Raibuo vai īstajā vārdā Oskara Orlova projektu “Obrozi” - 32 pastkaršu komplektu, kurā zīmētas karikatūras mijās ar izteicieniem vai frazeoloģismiem latgaliešu, krievu un angļu valodā. Raibīs ir latgaliešu multimākslinieks, kurš plašākai publikai zināms gan ar viņa muzikālo apvienību “Kapļi”, 2001.gadā iznākušo stāstu krājumu “Pyrma syltī” un 2015.gadā iznākušo stāstu krājumu “Zalta tesmini”, kā arī 2017.gadā izdoto dzejas krājumu “Pistacejis”, kas bija nominēts arī Latvijas Literatūras gada balvai nominācijā labākā dzeja. Par labāko sniegumu literatūrā Raibīs saņēmis arī Latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks”. Šoreiz īsi pirms “Boņuks 2020” pasniegšanas ceremonijas Raibais atklās arī savu pasaules redzējumu karikatūrās un komiksveidīgos zīmējumos. “Tas ir tas, kas man kaut kur līdzi ir vilcies tā kā neredzamā kāja vai aste. Un vienkārši šoreiz es to tā kā uzfrišināju un parādīju visiem. Vai varbūt, teiksim, parādījis vēl vienu “raibiskuma” pusi,” tā par savu jaunāko ampluā – karikatūru vai komiksu zīmēšanu saka Oskars Orlovs jeb tautā zināms arī kā Raibīs - dzejnieks, literāts, tātad stāstu autors. Tikko kā dienas gaismu ieraudzījis Oskara Orlova jaunākais projekts - Obrozi - pastkaršu komplekts. Kopumā 32 zīmētas pastkartes ar dažādiem izteicieniem vai frazeoloģismiem latgaliešu, krievu un angļu valodā. “Obrozi - man likās ļoti īsi un kodolīgi. Manuprāt tas ir iegājis latgaliešu valodā no poļu valodas un tās ir svētbildes. Tas ir arī ir fotokartiņas, ko agrāk pie vecmammas uz pelēkām, tādām mazām tāfelītēm, foto albumos bija salīmētas fotogrāfijas. Un es arī izvēlējos šo vārdu. Tas arī atspoguļo, varbūt ne Latgales kultūras centrālos notikumus vai ierastos stereotipus - šmakovceņu un plūdus. Šeit ir kaut kas savādāks. Un es visiem saku ka tas ir mans skatījums, un tas nevienam nav uzspiests,” stāsta Raibīs, piemetinādams, ka vairāki viņa daiļrades cienītāji tās sauc arī par filozofiskajām kartiņām. Savu zīmētāja talantu Raibīs raksturo ar frāzi no “Obroziem” - Dzeive īvuica daudzi youtubs vaira.

6. martā notiks latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks 2020“ pasniegšanas ceremonija. Tā tiešraidē no Latgales vēstniecības Gors būs skatāma Latvijas Televīzijā. Šogad latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks“ ceremonija notiks jau trīspadsmito reizi. Balvas pasniegšana kļuvusi par neatņemamu sastāvdaļu Latgales kultūrvidē. Gada balva tā ir iespēja atskatīties un izvērtēt pērnā gada paveikto, izcelt sabiedrībā jau zināmus un arī mazāk zināmus notikumus, kas pelnījuši uzslavas. Tā ir iespēja arī satikties un kopā svinēt svētkus, kopš 2013.gada, kad balvu rīko Latgales vēstniecības "Giors" komanda, katru gadu ceremonija pulcē pilnu lielo zāli ar skatītājiem, trīs stundu un reizēm pat vēl garāks pasākums ar nepiespiestu atmosfēru, intrigu, gaidot, kuri no izvirzītajiem nominantiem iegūs balvu, jokiem, mūziku un labu kompāniju. Šogad gan saistībā ar pandēmiju pasākums būs citādāks, bez pilnas skatītāju zāles un kopā pulcēšanās, tomēr arī šis gads būs īpašs. Ceremoniju tiešraidē būs iespēja vērot LTV1, to vadīs komiķis Jānis Skutelis, kas pats nāk no Latgales. Šo sestdien ceremonijā uzzināsim, kuri no trīsdesmit nominantiem iegūs desmit melnās, svēpētās māla keramikas Boņuka un viņa uzticamā drauga Žiga statuetes, kuras veido keramiķi Vēsma un Aivars Ušpeļi. Ja šo balvu ieguvējus noskaidros šo sestdien, tad viens balvas ieguvējs ir zināms jau šobrīd – balvu par mūža ieguldūmu saņem keramiķis Voldemārs Voguls. Viņš ir viens no Latgales keramikas vecmeistariem. Mācījies Rēzeknes Mākslas vidusskolā, savas profesionālās prasmes tālāk pilnveidojis pie tādiem Latgales dižmeistariem kā Jānis Backāns, Ādams Kāpostiņš un Antons Ušpelis. Keramiķis darbojās savu vecāku mājās uzbūvētajā keramikas ceplī un darbnīcā Rēzeknes novada Ceplīšos. „Man māls kā materāls ļoti tuvs sirdij, vārdu sākot, piesiets pie māla ar sirdi un dvēseli. Kā jau Latgalē, nevar bez māla!“ saka Voldemārs Voguls. Keramiķa darbu turpina viņa dēli: dvīņi Jānis un Māris. Ar mālu darbojas arī Voldemāra sieva Olga Vogule. Voldemārs Voguls ir arī dzejnieks. Šobrīd, kā pats apliecina, keramikai vairs nepietiek spēka, tāpēc velta laiku rakstīšani. Raksta latgaliski, jo citādāk nemaz nevarētu iedomāties.

Kas ir veru jeb veriešu valoda un kāpēc to var salīdzināt ar latgaliešu valodu? Kā laika gaitā latgaliešu valoda ir mainījusies? Raidījumā ar rakstnieku Aldi Bukšu runājam par viņa jaunāko kriminālromānu “Brāļi”, latgaliešu valodu, tās izplatību, pārmaiņām, literatūru, apguvi un atšķirībām dažādās Latvijas pilsētās, vietvārdiem latgaliešu valodā, kā arī daudz ko citu. Aldis Bukšs ir kriminālromānu “Parādu piedzinēji” un “Brāļi”/“Bruoli” autors, kā arī pilnmetrāžas filmas “Maiņa” (2020) scenārija līdzautors. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Raidījuma piezīmes: [00:16] Alda kriminālromāna “Brāļi” fragments. [02:20] Ko Aldim nozīmē valoda? [03:13] Kurā valodā Aldis domā? [04:08] Kā radās doma izdot grāmatu gan latgaliešu rakstu valodā, gan latviešu literārajā valodā? [06:00] Grāmatas rakstīšanas process. [07:50] Zināšanas par latgaliešu valodu un tās apguve skolās. [12:55] Romānā izmantotie vārdi latgaliešu rakstu valodā. [18:30] Kur un kā var mācīties latgaliešu valodu? [23:06] Romānā minētie vietvārdi latgaliešu valodā. [29:03] Grāmatas rakstīšanas laikā veiktais izpētes darbs. [32:28] Kuri literārie darbi iedvesmo Aldi? [34:05] Latgaliešu literatūras ieteikumi. [36:50] Romāna fragments par veru valodu – igauņu valodas paveidu. [38:37] Veru un latgaliešu valodas līdzības un atšķirības. [39:55] Latgaliešu valodas izmantošana ikdienā. [43:38] Ko darīt, lai saglabātu latgaliešu valodu? [45:45] Alda nākotnes ieceres. Grāmatas: Aldis Bukšs. Brāļi. Rīga: Dienas Grāmata, 2020. 301 lpp. Juris Cibuļs, Lidija Leikuma. Vasals! Rīga: N.I.M.S, 2003. 120 lpp. (Pieejams: Vasals.pdf (lu.lv)) Ontons Rupaiņs. Tauta grib dzeivōt. Latgaļu izdevnīceiba, 1963. 564 lpp. Noderīgas saites: https://spoti.fi/2ZDaTx0 – raidieraksts “Puslopys” https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://discord.gg/aAkqp7pmu3 – pievienojies mūsu “Discord” kopienai Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Latgaliski rakstošā dzejnieka Valentīna Lukašēviča jaunais dzejoļu krājums “Pādi Nava Svāti”, ko kopīgajā latviešu valodā varētu tulkot kā “Pēdas nav svētas”, ir noslēdzošais no autora pirms 15 gadiem aizsāktā četru dzejas grāmatu cikla, ar kopīgo nosaukumu “Ceļš”. Rakstīt dzeju latgaliski, bijusi Valentīna Lukašēviča apzināta izvēle, jo ģimenē runāts abējādi. Kas gan ir tas, ko var pateikt tikai dialektā? Valentīnu Lukašēviču daži pazīst kā Latvijas televīzijas raidījuma “Citādi latviskais” pirmo vadītāju. Kādam Valentīns Lukašēvičs varbūt bijis pasniedzējs Daugavpils universitātē, dzejnieks ir arī filoloģijas doktors, latgaliešu valoda un kultūras vēsture ir viņa zinātnisko pētījumu lauks. Personīgi es, vispirmām kārtām sekoju Valentīna Lukašēviča kā dzejnieka darbībai, nupat iznākušais krājums “Pādi nava svāti”, ir noslēdzošais autora četru dzejas grāmatu ciklā ar kopīgo nosaukumu “Ceļš”. 2005. gadā cikls aizsākās ar dzejas krājumu “Kuozynda”, 2006. gadā seko “Vot taidi vot i batvini”, bet 2011. gadā par krājumu “Bolti burti” dzejniekam tika Latvijas Literatūras gada balvas žūrijas Speciālbalva. Intervijai tiekamies jau otro reizi, un iepriekšējā reize, kas notika starp Valentīna Lukašēviča tetraloģijas otro un trešo dzejas grāmatu, man palikusi spilgti atmiņā, itin kā būtu notikusi vakar. Ieskatos arhīvā, ak nē! – pagājuši desmit gadi. Mūsu iepriekšējai sarunai 2010. gadā - Radio arhīvā tā joprojām ir pieejama - interneta redaktors izcēlumā devis nosaukumu – “par mazzināmo, par latgaliešu literatūru” Tobrīd par Latgali tik tiešām daudz ka snebija zināms, un arī es pati atceros, ka pirms desmit gadiem es lūdzu Valentīnu Lukašēviču sarunāties ar mani latgaliski, toreiz man tas likās drosmīgi un būtiski, ka garākā intervijā Latvijas radio 1 sevi pieteiktu dialekts. Desmit gadi ir pagājuši un šobrīd Radio pirmajā kanālā ik nedēļu latgaliski runā raidījums Kalnasēta, Valentīns Lukašēvičs bijis viens no tā līdzradītājiem. Latgalei ir sava koncertzāle, Dzejas dienu programma, Prozas lasījumi, latgaliski iznāk filmas. Valentīns Lukašēvičs literatūrā ienāca pagājušā gadsimta deviņdesmitajos. Par debiju uzskatāms viņa mēģinājums vienlaikus pierādīt mūsdienu latgaliešu literatūras esamību un arī modernizēt to. Runa ir par kopā ar Oskaru Seikstu 1996. gadā sarakstīto pirmo postmoderno romānu latgaliešu literatūrā “Valerjana Dzīve i redzīni”.

Latgales vēstniecība "Gors" gatavojas Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2020” pasniegšanas ceremonijai. Ir noslēgusies pretendentu iesniegšana un pieteikumi nodoti žūrijas vērtēšanai. Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2020” video, aicinot uz kopīgo tikšanos, ar nelielu piesardzību, jo, kas zina, kā viss vēl var mainīties! Tomēr plānots, ka šoreiz ceremonija notiks citādāk. Tiešsaistē, bez pilnas lielās zāles ar skatītājiem, savstarpējo sarunu un tikšanos. Tomēr pasākums solās būt interesants. Vairāk par to stāsta Latgales vēstniecības "Gors" mākslinieciskā vadītāja Ilona Rupaine. “Pasākums notiks virtuālā vidē ar 3D scenogrāfiju, ar iluzionistu vērtiem trikiem, ar tādu nesaprotamu atrašanos vietu, kad varbūt jums liksies, ka jūs esat pļavā vai kāda cita cilvēka dzīvoklī, respektīvi, būs interesants šis viss skatuviskais uzstādījums, un pasākuma vadītājs šogad būs Jānis Skutelis. Būs arī ierastās lietas, būs visu 30 nomināciju pieteikumi, būs 10 uzvarētāju godināšana, un mēs tā domājam, ka mēs centīsimies šos te uzvarētājus godināt klātienē, būs arī mūzikas grupas, viņu gan būs mazāk nekā iepriekšējos gados, jo šajā digitālajā formātā pasākums būs vienā daļā. Katrā ziņā būs vecās lietas un ļoti interesantas jaunās,” stāsta Ilona Rupaine Lai Latgaliešu kultūras gada balva “Boņuks 2020” varētu notikt, ir jābūt nominantiem, kuri pretendē uz māla “Boņuka” statuetēm. Šobrīd ir beigusies pieteikuma anketu iesniegšana par padarīto 2020.gadā. “Kopā mēs esam saņēmuši pāri par 120 pieteikumus un, neskatoties uz visiem izaicinājumiem, kāds ir bijis pagājušais gads, var redzēt, ka ir ražīgi pastrādājuši, gan ir daudz izdevumu, ir gan daudz raidījumu un notikumu, kurus ir paspējuši īstenot brīžos, kad cilvēki varēja vairāk pulcēties, ir izdoti diski, gan video klipi. Mūs priecē tas, ka pagājušajā gadā kultūrā viss ir noticis,” par pieteikumu skaitu stāsta Latgales vēstniecības "Gors" pasākumu producente Daira Lāce. Žūrijas darbs notiks divās divās kārtās, pirmajā no pieteikumiem tiks izvirzīti 30 pretendenti, tad, žūrijai tiekoties kopā, šoreiz attālināti, no 30 pretendentiem tiks izvēlēti 10 “Boņuka” balvas ieguvēji. Kā ierasts, balva tiks pasniegta arī par mūža ieguldījumu, tā tiks izziņota jau februāra sākumā. Taču pati Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” pasniegšanas ceremonija notiks 28.februārī, ko varēs vērot tiešsaistē.

Šī gada pavasarī 115 gadi apritēja kopš mākslinieka, Rēzeknes mākslinieku kopas dalībnieka un Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Arvīda Egles dzimšanas. Atceroties izcilo gleznotāju, Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē īpašā izstādē apskatei šobrīd pieejamas Arvīda Egles gleznas no muzeja mākslas kolekcijas. Tāpat nesen klajā nākusi arī apjomīgā monogrāfija par Rēzeknes pirmskara vienu no redzamākajiem māksliniekiem. Grāmata “Arvīds Egle Latvijas glezniecībā” ietver ap 200 mākslas vecmeistara Arvīda Egles reproducētos darbus un mākslinieka biogrāfiju. Grāmata tapusi kā triju pamatīgu monogrāfiju cikla noslēdzošā daļa. Starp Jāņiem un Pēteriem ar nelieliem, bet emocionāli piesātinātiem grāmatas “Arvīds Egle Latvijas glezniecībā” atvēršanas svētkiem Latgales kultūrvēstures muzejā Rēzeknē, ir noslēdzies cikls par Rēzeknes pirmskara redzamākajiem māksliniekiem un viņu devumu Latgales mākslas dzīves veidošanā. Franciskam Varslavānam, Vitālijam Kalvānam tagad pievienojies pētījums par Arvīda Egles personību. „Interesanta personība, ļoti interesanta. Viņam nenoliedzami ir savs redzējums uz pasauli. Ne tikai attiecībā uz Egli, bet arī uz pārējiem. Tas Rēzeknes periods ir bijis tāds krāsains, varbūt tāpēc, ka viņi bija jauni. Visas krāšņākās bildes ir tapušas Rēzeknes periodā,” tā monogrāfiju idejas autors, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Osvalds Zvejsalnieks. Monogrāfijas atklāšanā klāt bija arī gleznotāja dēls Jānis Egle, kas atminās tēva Salacgrīvas posmā tapušos darbus. „No rītiem kādas trīs stundiņas viņš gleznoja, tad nāca pusdienās, tikmēr man bija darbs – sarakt tārpus, jo pēc pusdienām viņš brauca baroja zivtiņas. Man tie darbi, ko es pašlaik redzu, ir visa mana bērnība, tātad ļoti, ļoti tuvi. Krāsaini, izraisa atmiņas un pārdzīvojumus. Viņš bij ļoti stingrs, prasīgs, bet mums bij ļoti daudz kopīga. Mēs gājām uz motosacīkstēm,” stāsta Jānis Egle. Monogrāfijas „Arvīds Egle” autore ir mākslas zinātniece Irēna Viļčuka, ar sev raksturīgo pamatīgumu un precizitāti ir veikusi lielu darbu pirmskara perioda mākslas dzīves būtiskāko norišu izpētē. „Rēzeknē 30. gados bija izveidojusies mākslinieku kopa, kura tika dēvēta par izcilāko mākslinieku kopu ārpus Rīgas. Tie bija 10 cilvēki, visi ar profesionālo izglītību. Četri vai pieci bija akadēmiju beiguši Purvīša ainavu meistardarbnīcu. Ļoti aktīvi šeit sāka darboties, rīkot izstādes. Visi strādāja skolās,” atklāj Irēna Viļčuka. Monogrāfiju veido trīs daļas: glezniecības darbu reprodukcijas, kā arī vērienīgs dokumentu krājums, kas ļauj ieskatīties mākslinieka daiļradē padziļināti caur viņa paša un laikabiedru atziņām un vērtējumiem. Grāmatu „Arvīds Egle” izdevusi Rēzeknes Latgaliešu kultūras biedrība sadarbībā ar Rēzeknes mākslas un dizaina vidusskolu. Tās izdošanu atbalstīja Latvijas Kultūrkapitāla fonds, Latgales kultūras programma un Latgales novada pašvaldības. Monogrāfija būs pieejama Latgales bibliotēkās, skolās un pašvaldību kultūras centros.

Kultūra klātienes formā atgriežas ikdienā un #5BREINUMŪS. Raidījumā runāsim par šīs vasaras kultūras pasākumiem kopā ar raidījuma viesiem – tautas mūzikas apvienību "Muosys", mākslinieci Lauru Tuču un vienu no festivāla "Muzykys Skrytuļs" organizatoriem Juri Viļumu.  "Muosys" gatavojas savam pirmajam koncertam Latvijas Radio Latgales studijā viesojās tautas mūzikas apvienība "Muosys" jeb trīs māsas – Laima Maslova, Liene Brence un Marta Igaune. Šādā formātā viņas apvienojušās tikai gada sākumā, tomēr jau 11. jūlijā viņas varēs redzēt un dzirdēt uz Latgales vēstniecības "GORS" skatuves. Šis apvienībai "Muosys" būs pirmais koncerts, ko dēvēt par savu, tomēr savu klausītāju izdevies iepazīt jau iepriekš, muzicējot dziedošās Igauņu ģimenes sastāvā.  Apvienības dalībnieces atzīst, ka ārkārtējās situācijas laiks arī viņām ir bijis sarežģīts. Esot pietrūcis gan dzīvo tikšanos kā māsām, gan dzīvas muzicēšanas, tomēr plānotais koncerts esot kā dzinulis virzīties uz priekšu. Tajā būs iespējams dzirdēt gan pašu radītas latgaliešu tautasdziesmu apdares, gan originālmūziku.  Viesojoties pie #5BREINUMIM, "Muosys" pieskandināja studiju ar mandolīnas, flautas, ģitāras un vijoles skaņām un izpildīja skaņdarbus "Vysys dīnenis zynuoju" un "Sapnis par šokolādi".    Ko varam sagaidīt no digitālā "Muzykys Skrytuļa"? Latgaliešu mūzikas festivāls "Muzykys Skytuļs" šogad norisināsies 8. reizi, tomēr no ierastās norises vietas Līksnā tas ir pārcelts uz digitālās vides plašumiem. 25. jūlijā festivālu visās pasaules malās varēs skatīties un klausīties ar sociālā tīkla Facebook starpniecību. Viens no festivāla organizatoriem Juris Viļums #5BREINUMIM atklāja, ka uz skatuves varēs redzēt 22 māksliniekus. Uz skatuves uzstāsies grupas "Latgaliešu Reps", "Rikši", "Jezups i muosys" un daudzi citi, bet digitāli festivālā viesosies arī mākslinieki no tālākam zemēm – Aija Īzaks no ASV un Ivars Štubis no Austrālijas.    Māksla kā iespēja runāt ar sabiedrību par sarežģītiem tematiem Jaunā māksliniece Laura Tuča mākslu sauc par mūsu kodu, bez kura nespējam pastāvēt. Tādēļ viņa ir izvēlējusies mākslu kā pamatu dialogam ar sabiedrību par klimata pārmaiņām. 10. jūlijā tiks atklāta viņas koncertizstāde "save the earth at least for the sound".  Māksla ir bijusi Lauras aizraušanās jau kopš bērnības, tomēr gleznot viņa sākusi pavisam nesen. Kā viņa pati atzīst, mākslinieka arods esot grūta nasta, jo nekas sabiedrībā netiek kritizēts tik ļoti kā māksla. Tajā pašā laikā bez mākslas sabiedrība nespēj funkcionēt, jo tā esot kā terapija – iespēja pieņemt sevi un savas kļūdas.     Izbaudi vasaru un seko raidījumam "Pīci breinumi" sociālajos tīklos, lai nepalaistu garām kādu tiešo translāciju no šīs vasaras notikšanām! Brīnāmies kopā!

Kultūra klātienes formā atgriežas ikdienā un #5BREINUMŪS. Raidījumā runāsim par šīs vasaras kultūras pasākumiem kopā ar raidījuma viesiem – tautas mūzikas apvienību "Muosys", mākslinieci Lauru Tuču un vienu no festivāla "Muzykys Skrytuļs" organizatoriem Juri Viļumu.  "Muosys" gatavojas savam pirmajam koncertam Latvijas Radio Latgales studijā viesojās tautas mūzikas apvienība "Muosys" jeb trīs māsas – Laima Maslova, Liene Brence un Marta Igaune. Šādā formātā viņas apvienojušās tikai gada sākumā, tomēr jau 11. jūlijā viņas varēs redzēt un dzirdēt uz Latgales vēstniecības "GORS" skatuves. Šis apvienībai "Muosys" būs pirmais koncerts, ko dēvēt par savu, tomēr savu klausītāju izdevies iepazīt jau iepriekš, muzicējot dziedošās Igauņu ģimenes sastāvā.  Apvienības dalībnieces atzīst, ka ārkārtējās situācijas laiks arī viņām ir bijis sarežģīts. Esot pietrūcis gan dzīvo tikšanos kā māsām, gan dzīvas muzicēšanas, tomēr plānotais koncerts esot kā dzinulis virzīties uz priekšu. Tajā būs iespējams dzirdēt gan pašu radītas latgaliešu tautasdziesmu apdares, gan originālmūziku.  Viesojoties pie #5BREINUMIM, "Muosys" pieskandināja studiju ar mandolīnas, flautas, ģitāras un vijoles skaņām un izpildīja skaņdarbus "Vysys dīnenis zynuoju" un "Sapnis par šokolādi".    Ko varam sagaidīt no digitālā "Muzykys Skrytuļa"? Latgaliešu mūzikas festivāls "Muzykys Skytuļs" šogad norisināsies 8. reizi, tomēr no ierastās norises vietas Līksnā tas ir pārcelts uz digitālās vides plašumiem. 25. jūlijā festivālu visās pasaules malās varēs skatīties un klausīties ar sociālā tīkla Facebook starpniecību. Viens no festivāla organizatoriem Juris Viļums #5BREINUMIM atklāja, ka uz skatuves varēs redzēt 22 māksliniekus. Uz skatuves uzstāsies grupas "Latgaliešu Reps", "Rikši", "Jezups i muosys" un daudzi citi, bet digitāli festivālā viesosies arī mākslinieki no tālākam zemēm – Aija Īzaks no ASV un Ivars Štubis no Austrālijas.    Māksla kā iespēja runāt ar sabiedrību par sarežģītiem tematiem Jaunā māksliniece Laura Tuča mākslu sauc par mūsu kodu, bez kura nespējam pastāvēt. Tādēļ viņa ir izvēlējusies mākslu kā pamatu dialogam ar sabiedrību par klimata pārmaiņām. 10. jūlijā tiks atklāta viņas koncertizstāde "save the earth at least for the sound".  Māksla ir bijusi Lauras aizraušanās jau kopš bērnības, tomēr gleznot viņa sākusi pavisam nesen. Kā viņa pati atzīst, mākslinieka arods esot grūta nasta, jo nekas sabiedrībā netiek kritizēts tik ļoti kā māksla. Tajā pašā laikā bez mākslas sabiedrība nespēj funkcionēt, jo tā esot kā terapija – iespēja pieņemt sevi un savas kļūdas.     Izbaudi vasaru un seko raidījumam "Pīci breinumi" sociālajos tīklos, lai nepalaistu garām kādu tiešo translāciju no šīs vasaras notikšanām! Brīnāmies kopā!

Sagaidūt Pīterdīnu, par kulturys procesiem Latgolā saruna ar sovulaik ilggadejū Rēzeknis kulturys darbinīku, Rēzeknis piļsātys Gūda piļsūni, vairuoku Latgolā nūzeimeigu pasuokumu iniciatoru i organizatoru, tūs vydā pīminiekļa “Vienoti Latvijai” atjaunuošona, Pyrmo i Ūtruo pasauļa latgalīšu saīta organiziešona, Pīteri Keišu, kurš tuolajā 1989. godā pīsadaleja vīnys nu aktivuokūs latgalīšu bīdreibu – “Rēzeknis Latgalīšu kulturys bīdreibys” – dybynuošonā, bejs ari tuos vadeituojs, bet niu ir bīdreibys “Latgalieši” puorstuovs, 2012. godā apbolvuots ar Treju zvaigžņu ordeni i cytugod Pīterdīnā svieteis opolū 80 godu jubileju.   Latgolys stuņdē kai īrosts ari aizvadeituos nedelis aktualitatis i gaidomī kulturys dzeivis nūtykumi. Īsaklausi! Raidam latgaliski!    

Jau šovakar, 27.aprīlī, Latgales kongresa dienā, savu pirmizrādi piedzīvos jaunā latgaliešu dokumentālā filma “Laiki. Cylvāki. Volūda”, kas ir kā veltījums izcilajam latgaliešu literātam Andryvam Jūrdžam 175 gadu jubilejā. Tā stāsta par dažādo Latvijā pastāvējušo politisko režīmu ietekmi uz latgaliešu valodu laikā no 1920. gada līdz 1960. gadam. Dokumentālā filma “Laiki. Cylvāki. Volūda” ir piesātināta, daudzšķautņaina un savā ziņā skarba. Tā stāsta par centieniem saglabāt latgaliešu valodu un latgaliskumu cauri laikiem, par spīti politisko varu nesaudzējošajiem lēmumiem un darbībām. “Filma caurvij dažādas lietas, bet galvenā ir politisko varu attieksme pret latgaliešu valodu, gan demokrātijas laikā, piemēram, kāda bija satversmes sapulces deputātu attieksme pret latgaliešu prasībām. Kāda tā bija demokrātijas laikā, un pēc tam kādi noteikumi bija izstrādāti," par savu pēdējo darbu turpina filmas režisors un producents Arnis Slobožaņins. "Attieksme Ulmaņlaikos, kas principā ir galvenais. Un pēc tam abu okupāciju - Padomju un nacistiskās Vācijas okupācijas laikā. Bet, lai tas nebūtu sausi, mēs to visu parādījām caur uzskatāmiem piemēriem – cilvēkstāstiem – tādām mazāk zināmām personībām, kā Vincents Mickāņs, Aleksandrs Vanags, Jānis Cibuļskis un daudzi citi, kuri tiek pieminēti filmā un kurus mēs pirms tam nezinājām. Tas viss caurvij šo stāstu. Cilvēku likteņi politiskajos dzirnakmeņos.” Filma veltīta Latgaliešu izcilajam literātam un ievērojamākajam Latgales rokraksta grāmatniecības pārstāvim Andrievam Jūrdžam, kuram šajā gadā atzīmējama 175. gadu jubileja. Darbs veiduots latgaliešu volodā, ar subtitriem latviešu literārajā un arī angļu volodā. Jaunākā latgaliešu dokumentālā filma “Laiki. Cylvāki. Volūda” jau šovakar, plkst. 19.00., biedrības "Latgolys Producentu Grupa" “Facebook” un “Youtube” kontos. Savukārt Latvijas Televīzijas 1 programmas ekrānos tā būs skatāma 2. maijā plkst. 12.30.

Tiekamies ar latgaliešiem dažādās pasaules valstīs, lai saprastu, kā mūsu novadniekiem viņu mītnes zemēs šobrīd klājas, skaidrotu, kādus lēmumus šajā jaunā vīrusa iegrožošanas laikā pieņem konkrēto valstu valdības, kāda ir situācija ārpus Latvijas robežām, ko latgalieši domā par nākotni un to kādas pārmaiņas šis piespiedu apstāšanās laiks visu dzīvēs jau ienesis un vēl ienesīs. Sarunā piedalās Kārsavā dzimusi bet nu daudzus gadus ASV Teksasas štatā dzīvojošā vijolniece Aija Izaks, Elita Cakule, kas jau vairāk kā 20 gadus dzīvo Oslo Norvēģijā. Tāpat sarunai pievienojās Štutgartē Vācijā dzīvojošā Karina Ziegler un Itālijas ziemeļos Pinerolo pilsētā dzīvojošā diriģente Ilze Atardo.  

Rēzeknē, Latgales vēstniecībā Gors svinīgā gaisotnē aizvadīta latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks 2019” pasniegšanas ceremonija. Boņuka balvām žūrija izvirzīja 30 pretendentus, no kuriem desmit saņēma Boņukus. Jāteic, aizvadītais gads zīmīgs ir bijis latgaliešu literatūrā, jo no desmit Boņuka balvām piecas saņēma pērn klajā nākušās grāmatas. Latgaliešu kultūras gada balva Boņuks ir viens no gaidītākajiem un svarīgākajiem notikumiem, atskatoties un godinot aizvadītā gada spilgtākos un plašāko rezonansi guvušos notikumus, sasniegumus un personības, kas popularizējušas latgaliešu kultūru un valodu. Ceremoniju vadīja latgalieši: Ghetto Games personība Lauris Zalāns un ārsts un jaunais hip hop mākslinieks Armands Buļs. Balvas tika pasniegtas jau 12 reizi. Balvu, kas ir ārpus vērtēšanas kategorijām un kuru sabiedrība jau zina pirms svinīgās ceremonijas - ir par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā. To šogad saņēma tēlnieks Indulis Folkmanis. Boņuku tēlniekam pasniedza Kultūras ministrs Nauris Puntulis. Indulis Folkmanis dzimis Zemgalē, taču, kā saruna atzina tēlnieks, Latgale ir viņa otrā dzimtene, jo Daugavpilī pavadījis visu aktīvo un radošo darba mūžu, kur viņam bija nozīmīga loma Daugavpils mākslas dzīvē. Kopā ar Andreju Jansonu ir atjaunojis pieminekli Rēzeknē „Vienoti Latvijai”. Šogad, kā minēts iepriekš, kategorija „Valoda. Literatūra. Publicistika” bija visspēcīgākā, apliecinot, ka latgaliski izdoto grāmatu skaits palielinās. Boņuku ieguva dokumentāls stāsts par kordiriģentes Terēzes Brokas mūžu „Aiz azara bolti bārzi...”, tā autore Anna Rancāne. Grāmata tapa četru gadu garumā, kopā savedot divas spilgtas Latgales personības -Terēzi Broku un Annu Rancāni. Tāpat Boņuka balvu saņēma Egitas Kancānes stāstu krājums „Syltuo mola“, mākslas zinātnieces Evijas Vasilevskas Evaldam veltītā grāmata-izdevums par Vasilevska dzīvi, darbu un ieguldījumu Latgales podniecībā “Evalds Vasilevskis”, Intas Viļumas izdevums „Dagdys nūvoda pyura skreinis gruomota“ un Ligijas Purinašas dzejas krājums “Sīvīte”. Tāpat ceremonijā tika godināta dokumentālā filma „Latgalīši Sibirī“, Pīters Aloizs Ragaušs, kurš, dzīvojot ASV, jau vairākus gadus finansiāli atbalsta Latgali un latgaliskajai kultūrai svarīgus projektus, grupas „Bez PVN“ dziesmas, video un koncerts „Rūbeži“, žurnāliste Ausma Sprukte un KUUP COFFEE saimnieki Oskars un Jolanta Maculeviči.  

Pievēršot sabiedrības uzmanību dzimtās valodas vērtībai un skaistumam, 21.februāris pasaulē tiek atzīmēta kā dzimtās valodas diena. Šogad Latvijā šajā dienā ikvienam ir iespēja tiešraidē piedalīties lībiešu valodas mācību stundā, bet Latgalē meklēt latgaliešu valodai draudzīgās vietas, kā arī ieskandināt Latgaliešu kultūras gada balvu Boņuks 2019, kas 23.februārī svinīgā ceremonijā tiks pasniegta jau 12.reizi. Šoreiz dzimtās valodas nozīmīgumam pievērsīsimies kopā ar literāti, dzejnieci, "Boņuks 2019" vienu no nominantēm un arī žūrijas pārstāvi Annu Rancāni, Polijā dzīvojošu vācu izcelsmes profesori, valodnieci, kas daudz pētījusi ne vien latviešu, bet arī latgaliešu valodu Nikoli Nau un vienu no Latgaliešu kultūras gada balvas Boņuks organizatorēm, Latgales Vēstniecības GORS mārketinga nodaļas vadītāju Edīti Husari.    

  Pagājušajā nedēļā Viļakas Novada Upītē, norisinājās vecākais latgaliešu festivāls Upeitis Uobeļduorzs, kas šogad atzīmēja savu 18.ikgadējo notikšanu, apvienojot Latgales dzejnieku lasījumus un latgaliešu grupu performances. Šogad jubilejas svinībās Latgalē apvienojis 13 mūzikas grupas un 9 dzejniekus, kas dalījās ar savu daiļradi pasākuma programmas ietvaros!  Kā tad ir aizsākusies šī tradīcija, kā tā ir augusi, un cik liela plāno augt, skaidroja festivāla "Upītes Uobeļduorzs" tēvs Andris Slišāns (festivāla aizsācēja Antona Slišāna dēls). Pasākumu vadīja pašmāju komēdijas smagsvars, latgalietis - Jānis Skutelis. Improvizētā preses konferencē bija iespēja ar Jāni aprunāties par Latgali, latgalisko, tam visam pievienojot nelielu filosofijas devu. Vēl raidījumā, aizsākam jaunu tradīciju, un, turpmāk, katrā izlaidumā iepazīstināsim ar kādu grupu no Latgales, tās vēsturi, faktiem un daiļradi.  Ieskatīsimies arī Latvijā un pasaulē pazīstamāko latgaliešu TOPā. {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="599" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}

  Pagājušajā nedēļā Viļakas Novada Upītē, norisinājās vecākais latgaliešu festivāls Upeitis Uobeļduorzs, kas šogad atzīmēja savu 18.ikgadējo notikšanu, apvienojot Latgales dzejnieku lasījumus un latgaliešu grupu performances. Šogad jubilejas svinībās Latgalē apvienojis 13 mūzikas grupas un 9 dzejniekus, kas dalījās ar savu daiļradi pasākuma programmas ietvaros!  Kā tad ir aizsākusies šī tradīcija, kā tā ir augusi, un cik liela plāno augt, skaidroja festivāla "Upītes Uobeļduorzs" tēvs Andris Slišāns (festivāla aizsācēja Antona Slišāna dēls). Pasākumu vadīja pašmāju komēdijas smagsvars, latgalietis - Jānis Skutelis. Improvizētā preses konferencē bija iespēja ar Jāni aprunāties par Latgali, latgalisko, tam visam pievienojot nelielu filosofijas devu. Vēl raidījumā, aizsākam jaunu tradīciju, un, turpmāk, katrā izlaidumā iepazīstināsim ar kādu grupu no Latgales, tās vēsturi, faktiem un daiļradi.  Ieskatīsimies arī Latvijā un pasaulē pazīstamāko latgaliešu TOPā. {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="599" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}

"Pīci Breinumi" jau sen zina, latgaliešus var sastapt pa visu mūsu skaisti apaļo zemeslodi, un ka labi pameklēt  - katrā kontinentā. Bet ko latgalieši dara Sibīrijā? Kā viņi tur nokļuva un kāpēc palyka?  Raidījumā "Pīci Breinumi" nedaudz ieskatīsimies vēsturē, un meklēsim atbildes uz šiem un citiem jautājumiem kopā ar jaunās dokumentālās filmas "Latgalīši Sibirī" režisoru Arni Slobožņinu. Viņš kopā ar komandu bija devies izpētes ekspedīcijā uz Sibīriju (Krievijā), lai savām acīm redzētu tos cilvēkus un ausīm dzirdētu tos stāstus, kas kopā ar vēstures faktiem tiks atainoti jaunajā dokumentālajā filmā. "Latgalīši Sibirī" pirmizrādes notiks jau 25.septembrī Daugavpilī Šmakovkas muzejā un 27.septembrī Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā.   

"Pīci Breinumi" jau sen zina, latgaliešus var sastapt pa visu mūsu skaisti apaļo zemeslodi, un ka labi pameklēt  - katrā kontinentā. Bet ko latgalieši dara Sibīrijā? Kā viņi tur nokļuva un kāpēc palyka?  Raidījumā "Pīci Breinumi" nedaudz ieskatīsimies vēsturē, un meklēsim atbildes uz šiem un citiem jautājumiem kopā ar jaunās dokumentālās filmas "Latgalīši Sibirī" režisoru Arni Slobožņinu. Viņš kopā ar komandu bija devies izpētes ekspedīcijā uz Sibīriju (Krievijā), lai savām acīm redzētu tos cilvēkus un ausīm dzirdētu tos stāstus, kas kopā ar vēstures faktiem tiks atainoti jaunajā dokumentālajā filmā. "Latgalīši Sibirī" pirmizrādes notiks jau 25.septembrī Daugavpilī Šmakovkas muzejā un 27.septembrī Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā.   

No tālās Ludzas pie mums atceļoja divi kungi, kuri pēdējo gadu laikā latgaliešu valodai ļāvuši ieskanēties katrā Latvijas novadā. Ivo un Didzis mums pastāstīja par Latgalīšu repa pirmsākumiem, par hiphopu Ludzā, klipu filmēšanām, skaistu pieredzi Latgaliešu kultūras gada balvā "Boņuks" un daudz ko citu.

Itūreiz "Kolnasātā" Laura Sondore-Strode beja nūbraukuse iz Vidzemi, kur Vacpībolgā jau lobu strēči dzeivoj vairuoki vēļ arviņ latgaliski runojūši latgalīši. Klausīs sarunu ar vītejū īdzeivuotuoju Aleksandru, kurš iz iteini 70. godūs puorsacieļs nu Rēzeknis nūvoda Nautrānu pogosta, i Juri, kurš nazkod dzeivuojs Baļtinovā. Runuosim par tū, kai ir ar latgaliskū, zynuošonu par Latgolā nūteikūšū i īspiejom gasteit dzymtajā pusē, dzeivojūt uors regiona. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="197281" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Aleksandrs Tomašs   *** Sižetā stuosteisim par lopu "Latgalieši Īrijā" socialajā teiklā Feisbook. Itūnedeļ lopys golvonuo uzturātuoja, dzejneica Ingrīda Anna Tārauda ir atbraukuse iz Latgolu – ar jū sasatyka i par vareibu uorzemēs saglobuot saikni ar latgaliskū runuoja Ausma Sprukte. {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="525" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}     *** Vuordineicā Ilze Sperga i Arņs Slobožanins stuosteis par škārsteiklu – teiklu, kas īt škārs garum i ir daīmams sevkurā pasauļa molā. Ar kū škārsteiklys atsaškier nu storpteikla ci puorstaipteikla i kas tī taidi? Drupeit ari par interneta viesturi Latvejā i cytur pasaulī.     

Latgaliešu sabiedriskās organizācijas aicina Latgales vispārizglītojošo, profesionālo un augstāko izglītības iestāžu mācībspēkus 27. aprīlī nodarbības (mācību stundas, lekcijas) novadīt latgaliešu valodā, tādā veidā stiprinot Latgales latviešu pašapziņu, reģionālo identitāti un parādot cieņu vēsturiskajiem notikumiem, kas lika pamatu Latvijas valsts izveidošanai. 27. aprīlis izraudzīts, jo ir vēsturiskais 1917. gada Latgales kongresa rezolūcijas pieņemšanas datums. Cik liela ir jauniešu interese par latgalisko kultūru un latgaliešu valodu, kā radīt jauniešos šo interesi? Par šiem jautājumiem “Kolnasātys” diskusija, tajā piedalās Rēzeknes Valsts 1. ģimnāzijas latviešu valodas un novadmācības skolotāja Sarmīte Arbidāne, literāte un Latgalīšu kulturys ziņu portala lakuga.lv žurnāliste Ligija Purinaša, Rēzeknes novada jaunatnes lietu speciālists Jānis Šaudiņš un Pieci.lv latgaliskā jauniešu raidījuma vadītāja Sintija Augustova. Skan arī rubrika "Vuordineica", tajā mūziķis Arnis Slobožaņins un rakstnieks, literatūrzinātnieks Valentīns Lukaševičs stāsta par latgaliešu vārdu “dzymdynuotuoji”.

Viesos rēzeknietis, reklāmas aģentūras “Abnormal” līdzdibinātājs un radošais direktors Raimonds Platacis. Sarunā ar Raimondu par latgaliešu valodas izmantošanu mārketingā un reklāmā, par filmēšanos filmā “ Kriminālās ekselences fonds” un darba gaitām Preiļu Brīvajā skolā. Literatūrkritikas rubrikā “Kolnasātys gruomotplauks” literāts Oskars Orlovs jeb Raibīs stāsta par latgaliešu dzejnieci Mariju Andžāni un viņas daiļradi. Viens no pasaulē zināmākajiem latgaliešiem ir parapsihologs Konstantīns Raudive. 20. gs. 60. un 70. gados viņš aizrāvās ar pēcnāves dzīves pētīšanu, ierakstot mirušo balsis. Ierakstos dzirdams K. Ulmaņa, Hiltera, Musolīni un citu pasaulē un Latvijā zināmu cilvēku sacītais. Par K. Raudivi un viņa pētījumiem stāsta Vineta Vilcāne.  

“Kolnasātā” viesojas Baltinavas vidusskolas direktors Imants Slišāns. Lielu daļu sava darba viņš velta intereses radīšanai bērnos par latgaliešu valodu, Latgales kultūru un vēsturi. Kopā ar vairākiem citiem Latgales kolēģiem darbojas Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijā, kura šogad 18. reizi organizē skolēniem domātu skatuves runas konkursu “Vuolyudzāni” un atklāto latgaliešu rakstu valodas un kultūrvēstures olimpiādi. Imanta darbs latgaliešu valodas un Latgales kultūras popularizēšanā bērnu un jauniešu vidū novērtēts, savulaik piešķirot Latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks” un Nikodema Rancāna balvu. I. Slišāns ir arī Baltinavas novada domes deputāts, kā arī daudzi viņu atpazīst kā Ontona lomas atveidotāju izrāžu ciklā par Ontona un Annes piedzīvojumiem Latvijas pierobežā. Sarunā ar Imantu Slišānu par gaidāmo skatuves runas konkursu un olimpiādi, par to, kādas ir iespējas Latgales skolās padziļinātāk apgūt reģiona vēsturi un kultūras mantojumu, kā arī par to, ar kādām sajūtām tiek gaidītas plānotās izmaiņas izglītības sistēmā. 24. martā atzīmē Pasaules tuberkolozes dienu. Statistika rāda, ka Latvijā ar šo slimību visvairāk sirgst Latgalē, un kopumā Latvijai ir viens no augstākajiem saslimšanas rādītājiem Eiropas Savienībā. Tēmu pētīja Vineta Vilcāne.

Latgales vārds medijos šogad plaši izskanējis saistībā ar 4. pasaules latgaliešu saietu “Latgales simtgades kongress”, kas norisinājās maija sākumā. Daudz tika runāts par 1917. gada Latgales kongresa nozīmīgumu ceļā uz neatkarīgu Latvijas valsti un tālāko rīcību šodienas Latgalei svarīgu jautājumu risināšanā. Rēzeknē saieta laikā tika pieņemta rezolūcija, kurā latgalieši izteica savu redzējumu par reģiona dzīvē svarīgu jautājumu tālāko attīstību, īpašu uzsvaru liekot uz latgaliešu valodas lietojuma paplašināšanu. Klāt kongresa notikumos bija arī uzņēmēji Ingūna un Aigars Zīmeļi, kas aktīvi iesaistās Latgalei nozīmīgos procesos.

“Man liekas, tā apstākļu sakritība un pirmo reizi neatkarīga valsts, ka tas viss bija, kas kopumā izraisīja tādu mīlestību pret savu zemīti, pret savu dzimteni. Apbrīnojami. Un arī tie latvieši, kas bija spiesti aizbraukt uz ārzemēm tajā 1944. gadā. Tāpat joprojām viņi turas pie tā latviskuma. Tas latviskums viņiem bija ļoti svarīgs,” patriotisms un bezgalīga mīlestība pret savu dzimteni. Tieši tā stipro Skrindu dzimtu raksturo māksliniece, gleznotāja Silva Linarte, dzimusi kā Silvija Skrinda. Māksliniece Silva Linarte – Antona Skrindas meita, ir galvenā stāstniece Dzimtas saknēs, kas atklāj dažas no būtiskākajām lappusēm Skrindu dzimtas vēsturē.  “Skrindu ģimene bija ļoti pārliecinoši tendēta uz izglītību, pamatā uz izglītību, jo tur viņi redzēja nākotni Latgalei, Latvijai. Un, kad mēs nonācām Sibīrijā, tādos pilnīgi necilvēcīgos apstākļos. Vienalga, mammai bija absolūti skaidrs – salā, izmisumā, badā, bet skolā,” stāsta Silva Linarte. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149739" layoutid="0" layout="" static=""} Māksliniece Silva Linarte. Skolotāju dzimta, kurā arī ārsti un garīdznieki Silva Linarte saskaitījusi Skrindu dzimtā 24 skolotājus vairākās paaudzēs. “Visādā ziņā no šīs Skrindu daļiņas, aizvadītajā vasarā tā paskaitīju - 24 skolotāji. Pirmkārt jau tante, tēva māsa, viņa Višķu skolu nodibināja. Tur tā situācija bija tāda, ka tanī laikā situācija labi ja nu dēli izrāvās mācīties. Un kā es tagad saprotu, lasot vienu otru grāmatu, daudzi Latgales puiši brauca uz Pēterburgu mācīties. Un grūti viņiem gāja gan materiāli, gan citādi,” tā Silva Linarte. Plašāk Skrindu dzimta Latvijas un Latgales vēsturē iezīmējusies ar trīs spilgtām personībām – ārstu un publicistu, pirmo drukāto preses izdevumu celmlauzi Latgalē Antonu, garīdznieku un laikraksta “Drywa” redatoru Kazimiru, priesteri un Viļānu klostera priekšnieku Benidiktu, plašāk pazīstamiem kā brāļiem Skrindām, kuri cita starpā bijuši vairāku latgaliešu valodā izdotu grāmatu un publikāciju autori. Pazīstamākās no tām – “Latiwskaja gramatika” (Latviešu valodas gramatika), “Kūkle”, “Atmiņas par Kazimiru Skrindu”, kā arī vesels grāmatplaukts ar reliģiska satura grāmatas. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149733" layoutid="0" layout="" static=""} Latgaliešu dzejas antoloģija "Kokle", kas izdota Antona Skrindas izdevniecībā. Toreiz Līksnas pagasta “Liepas Mukānu” saimnieku Donata un Apalonijas ģimenē viņi kopā bija septiņi bērni, kas, neskatoties uz tā laika drukas aizliegumu Latgalē, beiguši Līksnas pamatskolu. Praktiski visi dzīves laikā sevi parādīja kā svarīgi Latgales garīgās Atmodas kustības dalībnieki. Lai arī vairāk tiek minēti trīs brāļi Antons, Kaazimirs un Benedikts, viņi visi ticēja - tikai caur zināšanās Latgalē var ienest gaismu. Skrindas daudz darījuši Latgales un latgaliešu valodas labā, kā arī bijuši aktīvi cīnītāji par Latvijas valstiskuma izveidi.  Pie Valentīnas un Broņislavas Daugavpils novada Vaboles pagasta Zabaltišķos Anna Lazdāne ir Skrindu dzimtas muzeja vadītāja, kopā ar viņu Latvijas Radio devās pie māsām Valentīnas un Broņislavas, kuras dzīvo sava vectēva Jāņa Skrindas mājās, Daugavpils novada Vaboles pagasta Zabaltišķos. Viņu vectēvs Jānis Skrinda ir viens no jau pieminētajiem septiņiem Skrindu bērniem. Pa salijušu, mazu lauku celiņu, gar skaistu liepu aleju iebraucam sētā. Pagalmā mūs sagaida - saimniece Broņislava un viņas brāļa sieva Lidija. Saimniecība ir paliela un sakopta. Sētā jūtams senatnīgums. Kā stāsta pašas saimnieces daudz kas šeit ir vectēva rokām darināts. Broņislava un Valentīna ir vienas no vecākajām dzimtas turpinātājām, abas jau pārkāpušas 80. gadu desmitu. Lai gan Valentīna tikšanās dienā nejūtas labi, sarunai tomēr piekrīt – ir smaidīga, joko un cik nu atceras, spītējot savam cienījamajam vecumam, stāsta par vectēvu Jāni, labu saimnieku un prasmīgu amatnieku, viņa brāļiem un piedzīvoto. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149710" layoutid="0" layout="" static=""} Broņislava un Lidija Skrindas pie klēts un vectēva Jāņa taisītā sola “Vectēvs bija tas, kas ļoti daudz palīdzēja visiem, organizēja tajā laikā ciematos iziešanu, un palīdzēja visiem saņemt savu zemi un iekārtot saimniecības. Te viņam daudz jāpateicas. Saimnieki bija nodibinājuši biedrību, lai aizstāvētu savas intereses. Vectēvs bija tās priekšsēdētājs,” stāsta Valentīna, kas pati visu dzīvi nostrādājusi par vēstures skolotāju. 25 darba gadus aizvadījusi Stendē, pēc tam Valentīna strādājusi Daugavpils vakarskolā, tad Vabolē. Valentīnas brāļa Jāņa sieva Lidija arī nāk no Skrindām. Arī viņas dzimtas koka zarā ir ļoti daudz skolotāju, kas vēlreiz atgādina paaudžu paaudzēs pārmantoto izglītības nozīmi šīs dzimtas vēsturē. Par Lidijas tēvu kā skolotāju atceras Valentīna, “viņas tētis bija mans, kā lai to saka, elks. Visi uz pirkstu galiem gāja satīties, kur iet skolotājs Skrinda. No viņa mēs baidījāmies un cienījām viņu. Viņi visa dzimta bija skolotāji. Viņi skaitījās mūsu inteliģences zieds”. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149706" layoutid="0" layout="" static=""} Broņislava Skrinda Broņislava nav diez ko runīga, vairāk vēro no malas. Savukārt Lidija ir smalka un aša, nemaz neizskatās pēc 80 gadus vecas kundzes. Stāsta gan par viņu ģimenes sūro likteni Sibīrijā, gan vīra Jāņa Skrindas ieguldījumu Latvijas Kara skolas dibināšanā, kuras tradīciju turpinātāja un pārmantotāja mūsdienās ir Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmija. Lai gan vairāki Skrindu dzimtas ļaudis tika vajāti un nolūkoti izsūtīšanai, tā nu sanāca, ka izveda tikai Lidijas ģimeni, turklāt, divas reizes. “Mamma nomira 1956. gada aprīlī. Viņa jau bija slima ar asins vēzi un tad 1956.gada februārī pienāca ziņa, ka viņu un Silvu reabilitē. Viņas tad varēja braukt uz Latviju, bet mani un vecāko māsu Ģertrūdi neviens nelaida. Tas viņai bija vēl lielāks trieciens, un aprīlī viņa nomira. Tad Silva aizbrauca atpakaļ uz Latviju, bet mēs ar māsu vēl veselu gadu tur dzīvojām,” Lidija turpina par savu ģimeni - vecākiem un māsām. “Nevar jau sevi tā lielīt, bet patiešām kaut kāda tāda uzņēmību un reizē arī patriotisma, nedod dievs, ka kaut kas... Gan dzīvojot Sibīrijā, gan desmit gadus ar vīru nodzīvojot Jaroslavļā, mēs abi divi tikai skatījām tās dienas, kad varēs tikt līdz Latvijai. Katru gadu braucām atvaļinājumā, tad viņš sāka rakstīt visādas vēstules, lai pārceļ uz Baltijas kara apgabalu, tā viņš toreiz saucās. [..] Viņš aizbrauca pirmais, mēs ar bērniem vēl palikām, tad 1973. gada februārī atbraucām arī mēs.” Lidija atbild, jautāta, kāda ir Skrindu dzimta. Lidija stāsta, ka viņu ģimenē teju vai visi ir bijuši skolotāji, daži strādā vēl joprojām. Piemēram, dēls Jānis šobrīd ir Daugavpils novada sporta skolas direktors.  “Mana izglītība pavisam švaka,” sarunā iesaistās arī Broņislava. Viņai svarīgi uzsvērt ģimenes iedoto darba tikumu, jo tieši viņa viena uzturēja un kopa vectēva Jāņa Skrindas māju. Dzimtas sākums Atgriežoties pie saknēm ir vērts pieminēt arī māju, kur meklējams šīs dzimtas sākums – “Liepu Mukāni”. Iebraucot Daugavpils novada Vabolē ceļa malā var manīt norādi Skrindu dzimtas māju piemiņas vieta. Te kādreiz bijusi dzimtas māja, bet nu jau 27 gadus tās sākotnējā vietā ir uzstādīts piemiņas akmens, krusts un iestādīti koki. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149711" layoutid="0" layout="" static=""} Norāde uz Skrindu dzimtas māju piemiņas vietu. “Kad Pirmā pasaules kara laikā tika sabombardēta Līksnas baznīca un tika nojaukts viens tornis, un tur bija bīstami uzturēties, Kaizmirs bija tas, kas šeit, savās mājās turēja Svētās mises. Viņu māja bija kā baznīca,” stāsta Skrindu dzimtas muzeja vadītāja ir Anna Lazdāne. Skrindu brāļu - Antona, Kazimira un Benidikta padarītais valodas un vietējās kultūras attīstībā ir nenovērtējams. “Paši ar rokām rakstīja un pārrakstīja lūgšanu grāmatas, tad jau nebija kopēšanas iespēju, viss tika darīts ar rokām. Kazimira Skrindas pseidonīms, ar kuru viņš parakstās, bija “Skudra”, jo viņš jau nekas cits kā skudra arī nebija - čakls, darbīgs un strādīgs. Antons Skrinda atkal, viņš bija kara ārsts, pirmais izglītotākais ārsts Latgalē, viņš bija arī publicists, dzejnieks, tulkotājs, bet viņš aizgāja mazliet citu ceļu,” par slavenākajiem dzimtas pārstāvjiem stāsta Anna Lazdāne. Dzimtai savs muzejs, skola, iela Šī Latvijā iespējams ir vienīgā dzimta kurai ir savs muzejs. Jau no 1996. gada muzejs iekārtots vienā no 19. gadsimta sākumā celtajām grāfa Plātera-Zīberga muižas ēkām. Šobrīd muzeja ekspozīcija un visi par dzimtu pieejamie materiāli atrodas trīs nelielās telpās. Lai arī šobrīd Skrindu dzimtas muzeja vadītāja ir Anna Lazdāne, muzeja dibinātāja un lielāka krājuma vācēja bijusi Felīcija Serdika - vācu valodas skolotāja un Skrindu dzimtas pētniece. Viņai ar pašu dzimtu gan nav nekādas radniecības tieši tāpat kā Annai. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149727" layoutid="0" layout="" static=""} Anna Lazdāne Skrindu dzimtas muzeja vadītāja Anna Lazdāne ir ne vien šo ģimeni daudz pētījusi, bet redz arī no malas un ir kļuvusi par Skrindu draugu. Un varētu teikt, tādu kā dzimtas kopā saturētāju. Skrindu dzimtas gara darbs ir laikraksts “Drywa”. Tas bija visplašākais un ilgāk pastāvošais laikraksts latgaliešu valodā, izdot to sāka 1908. gadā un bez pārtraukumiem pastāvēja teju desmit gadus. Mācītājs Kazimirs Skrinda bija šīs avīzes redaktors. Viņam palīdzēja arī brāļi un māsa Monika. Avīze iznāca pateicoties ziedojumiem un milzīgam brāļu Skrindu pašu ieguldījumam. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149729" layoutid="0" layout="" static=""} Laikraksts "Drywa" , kura redaktors no 1908. - 1917. gadam bija Kazimirs Skrinda. “Kā redzat avīze bija tā, kas stāstīja par skolu nepieciešamību, nepieciešamību iegūt izglītību. Un tikai izglītots cilvēks spēj radīt zināmas kultūras vērtības,” stāsta Anna. Redzēt nedaudz plašāk un dziļāk, apzinoties ieguldījumu nākotnē Daugavpils goda pilsone, izcilā mākslas pedagoģe Silva Linarte, viena no atpazīstamākajām Skrindu dzimtas turpinātājām, ir arī pati piedalījusies Skrindu dzimtas muzeja tapšanā un arī tagad neizlaiž nevienu šeit notiekošo aktivitāti, kas ļauj noprast, ka dzimtas un tās personību dzīvesstāsti viņai svarīgi. Un tiem ir iespēja dzīvot arī nākamajās paaudzēs. Muzejs ļauj ne vien viņai, bet arī citiem atklāt dzīves laikā neiepazītos Skrindas. Diemžēl dzīves laikā arī pati Silva nepaspēja iepazīt savu tēvu. Toties nesen Silva uzzinājusi, ka viņas tēva brālēns Jāzeps Skrinda pēc studiju uzsākšanas Pēterburgā tur arī palicis uz dzīvi un apprecējies. Otrā pasaules karā pilsētas blokādes laikā bijis atbildīgs jau par visas toreiz jau Ļeņingradas gaisa aizsardzību. Šo stāstu viņa izstāstījusi māksliniekam no Krievijas Duhavinovam, kurš palīdzējis atrast datus un ziņas par radinieku. Šodien, nu jau trešā, ceturtā un piektā Skrindu dzimtas paaudze dzīvo ne vien Vabolē, bet arī citviet Latvijā un tālu aiz tās robežām - Beļģijā, Kanāda, Vācijā. Padomju varas vajāti Otrā pasaules kara beigās daži no viņiem, tāpat kā daudzi citi tautieši, izbrauca un tā arī neatgriezās atpakaļ dzimtenē. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149735" layoutid="0" layout="" static=""} Mākslinieces Silvas Linartes mājas "Skrindas" Vaboles pagastā. Šķiet, viņi visi un ik katrs Skrindu dzimtas pārstāvis esot savā vietā redzēja nedaudz plašāk un dziļāk, apzinoties savas darbības ieguldījumu nākotnē - laikraksta “Drywa” redaktors Kazimirs, publicists un ārsts Antons, mācītājs Benidikts, viņu brāļi kas vietējo ļaužu vidū izcēlās kā prasmīgi saimnieki, skolotāja un vairāku skolu dibinātāja Tekla Dubrovska, Kara akadēmijas dibinātājs Jānis Skrinda, mākslas pedagoģe, gleznotāja Silva Linarte. Šo sarakstu pavisam noteikti varētu vēl turpināt. Tāpat te ir svarīgi pieminēt, ka šodien dzimtas stāstu turpina arī viņu bērni – Daugavpils novada Sporta skolas direktors Jānis Skrinda, Ilūkstes mūzikas un mākslas skolas direktore Ilona Linarte-Rūža, viņas dvīņu māsa, māksliniece un izglītības darbiniece Dace Pudāne, kino režisore Astra Zoldnere un daudzi citi izglītības un kultūras darbinieki Skrindu dzimtas turpinātāji.