Podcasts about nenoliedzami

  • 16PODCASTS
  • 19EPISODES
  • 36mAVG DURATION
  • ?INFREQUENT EPISODES
  • Mar 7, 2025LATEST

POPULARITY

20172018201920202021202220232024


Best podcasts about nenoliedzami

Latest podcast episodes about nenoliedzami

Pa ceļam ar Klasiku
Māra Rozenberga un Anda Boša: "Oskaros" viss notiek pēc viņu spēles noteikumiem

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Mar 7, 2025 19:48


"Mums visiem ir "Straume" un "Oskara" prieki, jo Gints Zilbalodis ir tieši tāds, kāds viņš ir. Rāms, nesatricināms un pārliecināts par savu lietu. Nebaidās atšķirties un pateikt nē. Patīkami vienaldzīgs pret Holivudas zvaigžņu putekļiem, jo skaidri zina, kādu kino vēlas veidot un kas tam ir vajadzīgs. Un vēl viņš ir ļoti noguris no sev pievērstās uzmanības un vēlas, lai skatās viņa filmas un liek mierā pašu. "Oskaros" gan tas nebija iespējams, bet pēc tam ļausim Gintam uzelpot un taisīt kino, ko viņš vēlas vairāk par visu pasaulē." Tā savā feisbuka profilā pirms dažām dienām rakstīja Latvijas Radio žurnāliste Māra Rozenberga, kura kopā ar "Straumes" radošo komandu un savu kolēģi, Latvijas Televīzijas žurnālisti Andu Bošu, arī bija Holivudā, klātienē izbaudīja "Oskaru" pasniegšanas ceremoniju, bet nu atgriezusies Latvijā... Par izjusto un pieredzēto Māra un Anda stāsta intervijā "Klasikas" galvenajai redaktorei Ingai Saksonei. Inga Saksone: Abas esat burtiski "uz izķeršanu" visos LSM kanālos, jo visi grib pietuvoties tai sajūtai, kādu jūs piedzīvojāt visu šo laiku Amerikā. Arī mēs "Klasikā" parunāsim par "Oskariem".  Anda Boša: Protams, desmit stundu laika starpība ir kaut kas, ko var uz ādas sajust tikai tad, kad patiešām esi tur un saproti, ka, ja tu gribi uztaisīt sižetu, tev ir jāstrādā vienpadsmitos, divpadsmitos naktī, kad Latvijā jau ir deviņi, desmit no rīta. Un tie ir tie spēles noteikumi, kuros ir jāfunkcionē. (smejas) Un kādi vēl bija specifiskākie spēles noteikumi, tieši tur darbojoties? Māra Rozenberga: "Oskara" organizācija puse ir ārkārtīgi specifiska un ļoti, ļoti reglamentēta, jo pieprasījums uz žurnālistu dalību "Oskaros" ir milzīgs un atlase ir liela, tāpēc mēs abas ar Andu, katra atsevišķi un abas kopā, bijām ārkārtīgi priecīgas, kad beidzot saņēmām e-pastu no ASV Kinoakadēmijas, ka mūsu akreditācija ir apstiprināta.  Anda Boša: Jā, jo patiesībā žurnālistu akreditācija uz "Oskariem" bija beigusies jau pagājušā gada 25. novembrī. Tas ir tāds pasākums, kas lielajiem medijiem ir ļoti plānots , un tur tiešām ir žurnālisti, kas to dara katru gadu un piesakās droši vien laikā, ne tā kā mēs. (smejas) Atceros, ka pirmo e-pastu "Oskariem" aizsūtīju starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, lai vienkārši saprastu, kādas ir iespējas. Vai vispār, ja būtu tāda situācija, ka Latvijai būtu "Oskara" nominācija, būtu iespēja domāt par to, ka mums varētu būt arī kādas akreditācijas iespējas.  Māra Rozenberga: Bet nu tomēr "Oskaru" organizatori izrādījās vēlīgi... Kas interesanti: Andai uz vienu no šiem e-pastiem, ko viņa sūtīja uz anonīmo e-pastu publicity@oscars.org, pēkšņi atbildēja meitene latviešu valodā: "Sveiki, mani sauc Skaidrīte, bet darbā visi mani sauc par Skai... Mani vecvecāki emigrēja uz ASV, un es strādāju "Oskaru" organizatoru komandā!" (smejas) Tā kā - jā, mums tomēr bija mazās valsts priekšrocība, ka mums ir viena filma ar divām nominācijām, un mēs bijām kaut kādā ziņā mazliet priviliģētākā situācijā nekā daudzi citi žurnālisti, kas strādā ASV medijos un droši vien visu dzīvi sapņo, ka viņi beidzot nokļūs "Oskaros" un varēs par to ziņot. Mums tiešām paveicās ar to, ka, pateicoties "Straumei", uz šī viļņa tad arī mēs tur varējām nokļūt. Anda Boša: Ja salīdzinātu visas ceremonijas un pasākumus, visvienkāršāk laikam mums gāja ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu Šveicē, kas notika decembra sākumā. Tur visa organizēšanas kultūra bija ļoti demokrātiska un pieejama. Aizbraucu uz turieni, vēl nesarunājot nevienu konkrētu interviju, bet to bija iespējams ļoti vienkārši izdarīt turpat uz vietas. (..) Ļoti demokrātiski un pieejami! Māra Rozenberga: Un organizatori tevi burtiski aiz rokas aizved uz interviju! (..) Tur patiešām bija patīkamā ekskluzivitātes sajūta par to, ka Eiropas žurnālisti dzīvo daudz aristokrātiskākos apstākļos attiecībā uz iespēju piekļūt filmu zvaigznēm, jo tajā brīdī, kad zvaigznes ir atbraukušas uz Eiropu, viņas ir mūsējās un mēs varam viņām tikt klāt, kamēr "Oskaros" viss notiek pēc viņu spēles noteikumiem: viņi tur ir mājās, un tur ir daudz izteiktāka hierarhijas sistēma. Pie sarkanā paklāja mums pat nebija cerību tikt - nevis tāpēc, ka nebūtu labas diezgan, bet tāpēc, ka neesam gana starptautiskas. Tās pārdomas, kas man bija, redzot kaut vai nelielu daļiņu no organizācijas aizkulisēm... Kaut kur man visu laiku prātā ija tas teikums, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Lai gan "Oskars" patiešām ir apzeltīts, tas ir no bronzas, ļoti spīdīgs un smags, bet amerikāņi ļoti daudz ko panāk ar ārkārtīgi spēcīgu un izcili nostrādātu mārketingu... Nenoliedzami, tā ir pasaules ietekmīgākā kinoindustrija, bet, sarunās no cilvēkiem dzirdot, kādā veidā top šie "Oskara" lēmumi, cik milzīga ietekme ir naudai, mārketinga kampaņām, dažādiem citiem aspektiem, cik bieži vien arī cilvēki filmas mēdz arī nebūt noskatījušies, bet vienalga balso par tām, jo viņiem šķiet, ka tās varētu būt labas vai kuras filmas plakātu viņi vienārši ir vairāk redzējuši... Ir arī tādi gadījumi. Kaut kādā ziņā bija sajūta, ka [ar "Straumi"] oticis tāds liels, liels brīnums, ka tiešām šī mākslinieciski augstvērtīgā filma ir uzvarējusi un ka ir notikusi mākslinieciska, nevis komerciāla taisnība. Anda Boša: Mārai bija ļoti interesanta saruna ar mūsu filmas izplatītājiem par to, kāda viņiem bijusi pieredze, kad "Straume" ieguva "Zelta globusu" - kā pārējo lielo filmu studiju "augšējie cilvēki" reaģēja uz šo balvu... Māra Rozenberga: Tā bija neoficiāla saruna brīdī, kad gatavojāmies doties uz "Oskara" ceremoniju: komanda satikās viesnīcā uz tostu un šampanieša glāzi, un tādās amerikāniskā stila "small talk" sarunās daudz ko interesantu izdevās dzirdēt. Tai skaitā, ka "Dreamworks" studija esot bijusi diezgan lielā panikā, kad "Straume" ieguvusi "Zelta globusu", jo bijis redzams, cik milzīgi papildu līdzekļi tiek ieguldīti filmas "Roboti savā vaļā" mārketinga kampaņā. Tieši pēc tam Holivudā bija parādījušies milzu plakāti ar "Roboti savā vaļā". (..) Tur patiešām fiziski redzi, kādā veidā kodē potenciālos balsotājus. Pēdējā laikā mums bijušas sarunas par vērtēšanu gan skolās, gan žūrijās, gan visur kur citur. Un, skatot "Oskara" nolikumu, šķiet - tas notiek tik demokrātiski, tik daudzi cilvēki var piedalīties vērtēšanā. Atlases, atlases, kamēr tiek līdz līdz finālam - šķiet, siets ir tik pamatīgs un līdz finālam nokļūst pašas, pašas labākās filmas. Bet, kā tu, Māra, saki, var būt visādi - ka filmas nenoskatās, tomēr nobalso. Tāda sirdsapziņas lieta. Māra Rozenberga: Tik traki varbūt arī nav. Man liekas, ka tas bija "Straumes" franču producents, kurš, kad mēs ar viņu runājām par "Cēzara" balvu Francijā, sacīja: ai, man tie "Cēzari" neliekas tik vērā ņemami, jo zinu aizkulises, kādā veidā notiek balsošana un šai ziņā ASV Kinoakadēmijā tomēr ir daudz nopietnāks balsošanas siets, jo tur patiešām tehnoloģiski tiek monitorēts, vai konkrētais balsotājs noskatās filmu vai vismaz ir noskatījies pietiekamu skaitu ar filmām, lai viņam būtu tiesības balsot. Tehniski var redzēt, vai filma bijusi palaista. (..) Bet man liekas, ka ļoti interesantu aspektu minēja komponiste Lolita Ritmane, kuru mēs ar Andu abas satikām, jo viņa arī ir ASV Kinoakadēmijas biedre. Un Lolita  teica - viņasprāt, ļoti uz ASV Kinoakadēmijas balvas nomināciju būtu varējusi pretendēt arī Ginta Zilbaloža un Riharda Zaļupes komponētā mūzika filmai "Straume"... Un tad sākās stāsts par to, kādiem nosacījumiem būtu bijis jābūt, lai šī mūzika tiktu līdz nominācijai, proti, ir tādi mūzikas "skrīningi" - es pirmo reizi tādu terminu dzirdēju. Proti, nominantus nosaka konkrēto nozaru balsotāji, bet pēc tam visi balso par visu finālā. Lai tiktu līdz nominācijai, tev jābūt pamanītam no konkrētās nozares balsotājiem - šajā gadījumā komponisti balso par mūziku. (..) Lolita teica - ja būtu sākta masīva kampaņa četrus, piecus mēnešus agrāk, viņi būtu uzzinājuši, ka šāda mūzika ir, un tad būtu jau cita saruna... Tieši tādā veidā Lolita Ritmane bija ar savu mūziku "Dvēseļu putenim" nonākusi pirms dažiem gadiem "Oskara" nomināciju sarakstā... Vairāk - ierakstā.

Kā labāk dzīvot
Lai cilvēki ar invaliditāti iekļautos sabiedrībā, jāmazina sociālā atstumtība

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Dec 1, 2023 46:44


Nenoliedzami, ka Latvijā valsts un pašvaldības invalīdiem sniedz dažāda veida atbalsta instrumentus. Bet, pat krietni palielinot atbalstu, mēs nepadarīsim cilvēkus ar īpašām vajadzībām piederīgus sabiedrībai, nemazinot sociālo atstumtību. Kā var to mainīt, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē biedrības "Sustento" valdes priekšsēdētāja Gunta Anča, invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" valdes loceklis Ivars Balodis un Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš. Ivars Balodis norāda, ka šobrīd Latvijā ir vienalga, ievēro vai neievēro vides pieejamības normatīvus. Otra lieta, ko nosaka arī dažādi starptautiskie normatīvi, ka jāievēro samērīguma princips. "Mēs īsti Latvijā nezinām, ko tas nozīmē. Piemēram, ir tā maza kafejnīca otrajā stāvā, trīs galdiņi, viņai vajag būt pieejamai vai nevajag. Vai, piemēram, Miķeļa bāka, lai uztaisītu, lai  Gunta tiktu iekšā [ar ratiņkrēslu], droši vien jāuztaisa liftu, kas divreiz lielāks par pašu Miķeļbāku. Tas ir samērīgi vai nav samērīgi?" analizē Ivars Balodis. Viņš uzskata, ka likumdošanā būtu jānosaka, kas ir samērīgums. "Jābūt cilvēkiem, kas spēj izvērtēt, pateikt un ieteikt uzņēmējiem, pašvaldībai, arī valstij, bieži vien par to, kā vienā vai otrā situācijā vajadzētu rīkoties. Labā ziņa ir tā, ka šogad Labklājības ministrija ir izveidojusi apmācības piekļūstams ekspertiem," turpina Ivars Balodis. Tāpat viņš norāda, ka svarīgs ir universālais dizains. "Pieejamas telpas - tām ir lielāka pievienotā vērtība. Tur var izvietot ārstniecības iestādes, vairāk cilvēki nokļūst iekšā, kā rezultātā pieejamas telpas Rīgā meklē ar uguni un atrast nevar. Tā ir vērtība, kas tagad pēkšņi parādījusies, un cilvēki novērtē un saprot, ka tā tiešām ir tā lieta, ka tas būs nepieciešams," atzīst Ivars Balodis. "Mēs jau kā sabiedrība ļoti strauji novecojam. Pēc 10, 15 gadiem šeit būs vairāk vecāka gadagājuma cilvēku nekā jaunie, spriganie, veselie. Ja mēs tagad to vides pieejamību neveidosim tādā veidā, lai tiešām tā izmantojamība būtu pēc iespējas plašāka, tad pēc 10 -15 gadiem vai nu mēs nemuksim vispār nekur no mājas, nevarēsim iziet ārā, jo vecajam cilvēkam kājas tāpat sāp un viņš nevar pa tām trepītēm uzkāpt augšā. Tas būs briesmīgi un tas ir tas, ko mēs nodarīsim paši sev."

PROPAGANDA
#17 Aizspriedumi biznesā, geju himnas un Kristaps

PROPAGANDA

Play Episode Listen Later Feb 9, 2023 64:11


PROPAGANDAS 17. epizodē tiekamies ar Kristapu Krafti - digitālās rehabilitācijas programmas insultu pārcietušajiem “Vigo Health” un biedrības “LGBTQ Founders“ dibinātāju. Kā atzīst pats Kristaps, lai arī viņa LGBT+ identitāte uzņēmējdarbības pasaulē ir paģērējusi virkni amizantu situāciju, gandarījums un lepnums par panākumiem atsver jebkuras raizes. “Ideāli jau būtu, ka tādas organizācijas kā LGBTQ Founders nemaz nebūtu vajadzīgas“, atklāj Kristaps, reflektējot par to, ka bieži uzņēmējdarbības kontekstā mēs apzināti vai neapzināti dodam priekšroku heteroseksuāliem vīriešiem, kas sevi prezentē maskulīni. Piemēram, ap sarunu galdiem, kur diskusijas norit ap investīcijām, retu reizi redzēsim citus tēlus. Šis fenomens skaidrojam ar tā saukto netiešo aizspriedumu jeb slēpto asociāciju teroiju, kas skaidro, ka mums katram ir introspektīvi neidentificējamas pagātnes pieredzes pēdas, kuru ietekmē mainās mūsu rīcības un attieksmes. “Bet, tā kā šo iemeslu dēļ mums visiem nav vienlīdzīgas iespējas, mēs [kā organizācija] eksistēsim tik ilgi, cik vajadzēs!“ Nenoliedzami - epizodes kulminācija bija mūsu kopējā geju un kvīru himnu TOP 10 saraksta izveide. Intervijas laikā ik pa 10 minūtēm iepauzējām, lai atklātu 3 jaunas dziesmas savos individuālajos topos. Ja kādā brīdī jebkuras divas dziesmas vai izpildītājas* sakrīt, tad katrs paņēmām pa šotiņam. *interesanti, ka geju himnas pārsvarā atrodamas mākslinieču - sieviešu - repertuāros… Aizpildot veidlapu, kas atrodama šeit - safespace.lv/propaganda/epizodes/17 -, Tu ne vien atklāsi, kuras dziesmas veido Jurģa un Kristapa TOP 10*, bet arī iesaistīsies LGBT+ vietējās kultūras audzēšanā! Proti, dziesmas, kuras norādīsi kā savas TOP 10 kvīru himnas, tiks iekļautas mūsu visu kopīgajā Spotify playlistē “Geju himnas“, ko atskaņot nākamajā praida ballītē, laist uz apli Robyn Party vai klausīties rīta agrumā enerģijas uzlādei! -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz ⁠⁠www.safespace.lv/propaganda⁠⁠. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

Vai zini?
Vai zini, ka Linarda Tauna mūžīgais mākonis cēlies no Bodlēra skaistajiem mākoņiem?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Dec 20, 2022 3:59


Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu kuratore Katrīna Kūkoja Ja mēs gribam iepazīt Linarda Tauna dzejas iedvesmotājus, tad tas ir detektīva cienīgs darbs. Jo vairāk es pati lasu Linarda Tauna dzeju, jo vairāk šķiet, ka caur viņa dzeju dzirdu desmitiem pasaules autoru balsis. Pirmie pavedieni rodami intervijās ar Linardu Taunu un viņa draugu atmiņās. Pirmkārt, lielākais iedvesmotājs, ko arī atzīst pats Linards Tauns, ir Ņujorkas pilsēta ar nemitīgo ielu kņadu, ar neona gaismām, kā arī ar visu kultūras dzīvi, ko tā piedāvā pagājušā gadsimta 50. un 60. gados. Tie ir hepeningi, laikmetīgā māksla, pasaules klases dzejnieki, uz kuru vakariem dodas gan Linards Tauns, gan Gunars Saliņš. Ja mēs lasām atmiņas par Linardu Taunu, tajās nenoliedzami figurē trīs lielie viņa iedvesmotāji – franču dzejnieks Šarls Bodlērs (Charles Pierre Baudelaire, 1821-1867), poļu izcelsmes franču dzejnieks Gijoms Apolinērs (Guillaume Apollinaire, 1880-1918) un velsietis Dilans Tomass (Dylan Thomas, 1914-1953). Ar Šarlu Bodlēru ir pavisam īpašs stāts, no viņa Linards Tauns aizgūst mākoņa tēlu. Dzejolis "Svešinieks", kas tulkots arī latviešu valodā, saka tā: "Es mīlu mākoņus – tos mākoņus, kas aiziet! … lūk, tur… lūk, tur… šos brīnišķos mākoņus!" Linardam Taunam mākoņi pārvēršas, iegūst visneparastākās krāsas – tie ir dzelteni, zaļi, dzīves un enerģijas pilni. Viņa mākoņi ir kā klošāri, minezingeri, pašpuikas. Jau pilnīgi citā dimensijā mākoņi turpina savu ceļu Ņujorkā. Otrs lielais iedvesmotājs Linardam Taunam ir Gijoms Apolinērs, un viņiem ir viens kopīgs motīvs  – gājiens. Pilsēta, kas ir nemitīgā kustībā, kas iet garām kā parāde. Dzeja ir dinamiska un pārsteigumiem pilna, un lasītājs nekad nezinās, kas notiks aiz nākamā pagrieziena, aiz nākamā ielas stūra. Savukārt Velsietis Dilans Tomass faktiski ir Linarda Tauna dvēseles brālis, jo abi nodzīvojuši ļoti īsu mūžu, bet atstājuši spilgtas pēdas savā dzejā. Interesantākais ir tas, ka Dilans Tomass viesojies Ņujorkā tieši tajā pašā laikā, kad tur nupat ieradies arī Linards Tauns. Viņiem kopīgais motīvs, ko savās atmiņās atzīst arī Gunars Saliņš, ir "pienbaltās dienās". Dilanam Tomasam gan tās ir jēru baltās dienas jeb "lamb white days". Nenoliedzami viens no lielākajiem Linarda Tauna iedvesmotājiem ir māksla. Viņa lielākais elks mākslas pasaulē ir nīderlandiešu gleznotājs Vinsents van Gogs (Vincent Willem van Gogh, 1853-1890). Jāsaka arī, ka abiem bijis gana trauksmains mūžs, un tas noteikti viņus vieno. Spilgts piemērs ir šis citāts no dzejoļa "Gājiens ar saulespuķēm", kas arī ļoti labi raksturo Tauna dzeju: "Tad saturēdams krāsas pats sevī, es gleznoju kluso dabu." Linarda Tauna dzeja patiešām ir kā tāda sajūtu glezna. Un, visbeidzot, viens no mūsu pašmāju autoriem – Aleksandrs Čaks. Interesanti, ka Linarda Tauna dzejā atrodam teju parafrāzi par Čaka dzejoli "Beidzamais tramvajs". Linardam Taunam šis tramvajs ir kā atgriešanās Rīgā laika mašīnā, kurā viņš var iztraukties cauri no Ņujorkas līdz savai dzimtajai pilsētai. Tad viņš raksta: "Es braucu ar tramvaju itin kā pieņemtu namu dvēseļu parādi."

Train2Win.lv Podcast
S6E3 - Kas jāmaina Latvijas (velo) sportā?

Train2Win.lv Podcast

Play Episode Listen Later Dec 11, 2022 153:21


Labdien mūsu dārgais klausītāj! Un čau Lauri

Vai zini?
Vai zini, kāda ir Jāņa Poruka saistība ar čūskām?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Oct 14, 2021 6:00


Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts un LU Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis Šķiet, domājot par Poruku, pirmais, kas ienāk prātā, ir tādi plaši zināmi stāsti kā "Kauja pie Knipskas", "Pērļu zvejnieks", luga "Hernhūtieši", populārais dzejolis, kas pārtapināts arī dziesmās "Aizver actiņas un smaidi", veidojot arī priekšstatu, ka Poruka galvenie darbu tēli ir tā saucamie bālie zēni, reālajai, skarbajai dzīvei nepiemēroti cilvēki, kuri galu galā aiziet bojā. Tas arī apliecina Poruka piederību romantisma virzienam, bet vienlaikus Poruka literārajā darbībā redzamas arī neoromantisma, simbolisma un psiholoģisma iezīmes. Tieši pie simbolisma un psiholoģisma visizteiktāk piesaistāms arī Poruka tēlojums "Čūskas", kas sarakstīts 1905. gadā. Šis tēlojums ir savdabīgs psiholoģiskajā aspektā, par ko savulaik, izmantojot Melānijas Kleinas pieeju un Freida psihoanalīzi, rakstījusi Aina Siksna, tāpat pastāv uzskats, ka 1905. gadā, pasliktinoties Poruka psihiskajam stāvoklim, rakstniekam sākas halucinācijas un vajāšanas mānija, kas atspoguļota arī šajā tēlojumā. Sižetiski "Čūskas" ir relatīvi vienkāršs stāsts par diviem brāļiem (jāpiezīmē, ka varonim nav labas attiecības ar brāļa sievu), kuri savā starpā sadala zemi, un precētais iegūst labāko zemes īpašumu, bet otrs saņem purvainu zemi pie upes. Taču šī vieta viņam ir tuva, jo varonis mēdz tur rast teju mistisku mieru, izjūtu par tuvību dabai, kopību ar to. Jāpiezīmē, ka varonim nav labas attiecības ar brāļa sievu. Čūskulājā arī izvietoti krusti, kur nosistas čūskas. Arī galvenais varonis, sižetam attīstoties, nosit čūsku, bet tās mirušais ķermenis pazūd, kamēr tiek meklēti koki krustam. Varonim sākas teju paranoiskas bailes un vajāšanas mānija no čūskām, čūsku ķēniņa atriebības. Turklāt pieradinātaa čūska mitinās arī varoņa sirdī. Pēc šiem notikumiem sētā sāk nākt čūskas, pulcēties ap klēti, kas ir varoņa guļamvieta, un tad viņš ierauga brāļa sievu — raganu un čūsku pavēlnieci, kas uzsūtījusi čūskas, lai iegūtu varoņa mantoto naudu. Tēlojuma nobeigumā, kā saprotams, varoni uzveic čūskas. Nenoliedzami, šis ir viens no Poruka teju biedējošākajiem darbiem, radot pat sasaistes ar amerikāņu šausmu klasiķi Edgaru Alanu Po. Lai saprastu stāstu dziļāk, nedaudz par čūskas simboliku. Htonisko dzīvnieku tēli, piemēram, čūska, krupis, ķirzaka, varde, pele un daudzi citi, nebūt nav sveši simboliskie reprezentanti ne tikai latviešu folklorā, bet arī latviešu literatūrā — izteiktāk dzejā, bet arī prozā. Čūska pamatā simbolizē Lielo pirmmāti tās duālajā dabā — gan dzīvību dodošajā, gan arī nāvējošajā aspektā. Čūskas simbolika ir pretstats kultūrai, tā simbolizē pirmatnējo, dabu. Tas ir arī Poruka tēlojuma sākotnējais uzstādījums — dabas un kultūras sadursme: "Dalījās ar brāli zemi. Brālis paņem to pusi, kur gatavas druvas, kur satiekas ar kaimiņiem. Manim piekrīt ciņāji, purvājs ar duļķainiem grāvjiem un vītenēm priedēm. Bet aiz ganības, kuru brāļa sieva manim labprāt būtu atņēmuse, čūlā klusa, tumša upe, dziļi noslēpusēs staignajos krastos. Tur vēl valda daba." Tēlojuma sižetiskajā attīstībā čūsku tēliem simboliskās konotācijas mainās. Ja sākotnēji, pirmajā daļā, varonis uztver tās kā dabas daļu, bīstamu, taču likumsakarīgu, lietojot apzīmējumus čūskas un odzīte, turklāt tās antropomorfizējot, arī viņam pašam ir maza, skaista odze, kas māca gādāt par čūskām (par dabisko, kontrolēt instinktus), tad drīz vien, otrajā daļā, atklājas jauns čūskas simboliskais aspekts "čūska, odze" personības tumšāko dziņu un instinktu metafora, brāļa sieva glauda melnu čūsku, šajā daļā jau cilvēki tiek pielīdzināti čūskām. Trešajā daļā, tēlojuma turpinājumā čūskas iegūst jau izteikti htonisku, nāvējošu nozīmi, saistību ar raganismu un buršanos, kas tiek projicēta uz tēlojumā esošo brāļa sievu, kas, būdama ragana un čūsku valdniece, tādā veidā cenšas nogalināt galveno varoni viņa mantojuma dēļ. Pēdējā tēlojuma daļā dominē tikai čūskas, ragana ar čūsku ap kaklu, čūskas ar čūsku karali, un teksta noslēgumā varonis jau redz čūsku aptinušos ap debess jumu. Šeit īpatns ir briežu mātes pieminējums, kas pasaules tautu mitoloģijā simbolizē gan instinktus, gan intuīciju, ātrumu, bet arī žēlastību, maigumu uzticību, taču gaidītais briežu mātes tēls varonim neparādās, jo šīs kvalitātes no varoņa esošās realitātes ir pazudušas, dodot vietu instinktiem, bīstamajam, vajājošajam, biedējošajam, ko demonstrē čūskas. Kā jau saprotams, šis ir viens no Poruka vissarežģītākajiem stāstiem, un tā interpretācija sniedz plašas iespējas gan no psiholoģiskā, gan simboliskā skatījumā un atklāj Poruka literārās daiļrades mazāk zināmas šķautnes.

Delfi.lv podkāsti
Zinātne vai muļķības #10: Mīti un patiesības par alu un citiem grādīgajiem

Delfi.lv podkāsti

Play Episode Listen Later Jun 22, 2021 46:22


Tūlīt jau klāt pēdējo gadu laikā viskarstākā līgošana. Nenoliedzami, lielai daļai līgotāju neizpaliks arī grādīgo lietošana. +30 grādu svelmē dažs labs jau tā knapi dveš un tik tikko spēj pakustēt. Kā būs, ja spēlē iesaistīsies alus un arī šis tas stiprāks? Vai “bākā” drīkst taisīt kokteili un jaukt alu ar stiprajiem dzērieniem? Vai ir kāda metode, kā dzert “sīvo”, bet nepiedzerties līdz nemaņai? Vai pie “alus vēdera” tiešām vainojams tikai alus? Un galu galā – ko īsti iesākt ar paģirām nākamajā rītā un vai no tām var izbēgt? Lai šo noskaidrotu, vasaras saulgriežu nedēļā podkāstā “Zinātne vai muļķības” ciemos aicinājām  narkoloģi Ritu Kuzņecovu un toksikologu Robertu Stašinski.

vai lai zin paties nenoliedzami
Krustpunktā
Vakcinācijas plāns un nauda krīzē cietušo atbalstam. Iztaujājam Krišjāni Kariņu

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Feb 17, 2021


Vakcinācijas plāns un tempi, valdības noteiktie ierobežojumi un nauda krīzē cietušo atbalstam – tie ir tikai daži temati, kurus Krustpunktā pārrunājam ar ministru prezidentu Krišjāni Kariņu (Jaunā Vienotība). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV Ziņu dienesta žurnālists Māris Klūga un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Jānis Kincis. SKDS dati rāda, ka cilvēki neuzticas Krišjāņa Kariņa vadītajai valdībai. "Es domāju, tam ir objektīvs pamats. Mēs visi, visa sabiedrība ir nogurusi no šī Covidn, no pandēmijas. Nenoliedzami, vairāki lēmumi, kurus mēs pieņēmām, nav bijuši, manuprāt, pareizi," atzīst Krišjānis Kariņš. "Proti, rudenī mums vajadzēja daudz straujāk pieņemt ierobežojumus, nepieļaujot augsto saslimstības līmeni, kāds tas ir." Kariņš norāda, ka Ministru kabinetā nav bijis tam atbalsta. "Tas process, kā mēs nonācām iekšēji kabinetā, bija ārkārtīgi sarežģīts, ar ļoti asām pretrunām starp dažādiem ministriem, ministrijām. Un tas viss, protams, reabilitējās ar to, ka uzticība šobrīd ir zemā līmenī. Es to izjūtu, es domāju, ka pārējie kabineta locekļi arī to izjūt," vērtē Krišjānis Kariņš. Sarunā ministru prezidents arī atzina, ka pagaidām vēl neredz labumu no veselības ministra Daniela Pavļuta ("Attīstībai/Par!") rosinātā Vakcinācijas biroja izveides. Salīdzinot Pavļutu un viņa priekšgājēju Ilzi Viņķeli ("Attīstībai/Par") veselības ministra amatā, premjers sacīja, ka Pavļuts izprot šīs krīzes nopietnību.

att tas proti pav kri ministru sarun jaut krustpunkt nenoliedzami latvijas radio zi jaun vienot
Krustpunktā
Vakcinācijas plāns un nauda krīzē cietušo atbalstam. Iztaujājam Krišjāni Kariņu

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Feb 17, 2021 52:53


Vakcinācijas plāns un tempi, valdības noteiktie ierobežojumi un nauda krīzē cietušo atbalstam – tie ir tikai daži temati, kurus Krustpunktā pārrunājam ar ministru prezidentu Krišjāni Kariņu (Jaunā Vienotība). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV Ziņu dienesta žurnālists Māris Klūga un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Jānis Kincis. SKDS dati rāda, ka cilvēki neuzticas Krišjāņa Kariņa vadītajai valdībai. "Es domāju, tam ir objektīvs pamats. Mēs visi, visa sabiedrība ir nogurusi no šī Covidn, no pandēmijas. Nenoliedzami, vairāki lēmumi, kurus mēs pieņēmām, nav bijuši, manuprāt, pareizi," atzīst Krišjānis Kariņš. "Proti, rudenī mums vajadzēja daudz straujāk pieņemt ierobežojumus, nepieļaujot augsto saslimstības līmeni, kāds tas ir." Kariņš norāda, ka Ministru kabinetā nav bijis tam atbalsta. "Tas process, kā mēs nonācām iekšēji kabinetā, bija ārkārtīgi sarežģīts, ar ļoti asām pretrunām starp dažādiem ministriem, ministrijām. Un tas viss, protams, reabilitējās ar to, ka uzticība šobrīd ir zemā līmenī. Es to izjūtu, es domāju, ka pārējie kabineta locekļi arī to izjūt," vērtē Krišjānis Kariņš. Sarunā ministru prezidents arī atzina, ka pagaidām vēl neredz labumu no veselības ministra Daniela Pavļuta ("Attīstībai/Par!") rosinātā Vakcinācijas biroja izveides. Salīdzinot Pavļutu un viņa priekšgājēju Ilzi Viņķeli ("Attīstībai/Par") veselības ministra amatā, premjers sacīja, ka Pavļuts izprot šīs krīzes nopietnību.

att tas proti pav kri ministru sarun jaut krustpunkt nenoliedzami latvijas radio zi jaun vienot
Divas puslodes
Covid-19 pandēmija. Otrais vilnis Eiropā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Oct 22, 2020 51:45


Sazināmies ar latviešiem dažādas Eiropas valstīs: Ievu Rimdžus Itālijā, Lilitu Sukuri Portugālē, Alīnu Āboliņu Vācijā, Līvu Bogdanovu Beļģijā, Aleksi Babuškinu Ukrainā, Ilzi Bērziņu Spānijā, Asnāti Sīmani Francijā un Daci Vinkleri Zviedrija. Pašreizējās Covid-19 pandēmijas dinamika teju identiski atkārto t.s. spāņu gripas situāciju pirms simtgades. Toreizējā globālā sērga izcēlās Amerikas Savienotajās Valstīs 1918. gada martā un aprīļa sākumā sasniedza Eiropu, kur strauji izplatījās līdz jūnija beigām, tad noplaka, lai atgrieztos augusta otrajā pusē ar krietni lielāku saslimšanas un arī nāves gadījumu skaitu. Arī pašreizējās pandēmijas otrais vilnis, kas pārņēmis Eiropu kopš augusta nogales, teju visās valstīs nesis jaunus ikdienas saslimšanas gadījumu skaita rekordus. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem vairākās Rietumeiropas valstīs – Lielbritānijā, Francijā, Beļģijā, Nīderlandē – dienā atklāto inficēšanās gadījumu skaits vairākas reizes pārsniedz martā un aprīlī fiksēto, savukārt daudzviet Eiropas austrumdaļā – Čehijā, Slovākijā, Polijā, Ukrainā, Bulgārijā un citur – šie rādītāji ir pat desmit un vairāk reižu lielāki. Īpašs gadījums ir Krievija, kopējā skaita ziņā ceturtā visvairāk inficētā valsts pasaulē, kur arī vasarā saslimstības rādītāji saglabājās samērā augsti, kā arī Rietumbalkānu valstis, kuras piedzīvoja papildu infekcijas vilni arī jūlijā un augusta sākumā. Pozitīva tendence ir tā, ka nāves gadījumu skaits Rietumeiropā joprojām ir daudz mazāks, salīdzinot ar dramatiskajiem skaitļiem gada pirmajā pusē. Pandēmijas otrais vilnis daudzviet licis atjaunot striktus ierobežojumus. Berlīnē pirmoreiz 70 gadu laikā noteikta komandanta stunda, liekot visiem izklaides un ēdināšanas uzņēmumiem pārtraukt darbu līdz vienpadsmitiem vakarā. Francijā augstākais drošības līmenis noteikts Parīzē, Lionā, Marseļā un vairākās citās pilsētās un teritorijās, liekot pārtraukt bāru darbību. Trīs līmeņu drošības pasākumu sistēma ieviesta Anglijā, un augstākais līmenis šobrīd noteikts Mančestrā, Liverpūlē un vairākos citos rajonos Anglijas rietumos un centrālajā daļā. Tāpat papildu drošības pasākumi ieviesti Londonā, Ņukāslā, Lesterā, kā arī Skotijas dienvidu rajonos, tostarp Glāzgovā un Edinburgā, kā arī daudzviet Velsā. Ārkārtas stāvoklis ar plašiem ierobežojumiem kopš 5. oktobra noteikts Čehijā, jauni ierobežojumi ieviesti Polijā un Slovākijā. Nenoliedzami, šiem ierobežojumiem būs tālāks negatīvs iespaids uz Eiropas Savienības ekonomiku. Kā intervijā franču izdevumam Le Monde atzinusi Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīna Lagarda, šī situācija padara nedrošākas savienības ekonomikas attīstības perspektīvas un vairo bažas, ka Eiropai varētu, viņas vārdiem runājot, „pietrūkt spara”. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Diplomātiskās pusdienas
Polija: vismaz teorētiski 10. maijā tur gaidāmās prezidenta vēlēšanas

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later May 5, 2020 15:10


Polijas vārds pēdējā laikā reti pazūd no mediju redzes loka, turklāt vismaz teorētiski 10. maijā tur gaidāmās prezidenta vēlēšanas Covid-19 ierobežojumu apstākļos. Pēc Latvijai eksotiskākām vietām kā Dienvidkoreja, Mali un Bolīvija, kuras aplūkojām iepriekšējos raidījumos, tagad atgriežamies pie netāliem kaimiņiem un mums stratēģiski nozīmīgiem partneriem. Neskatoties uz to, ka viedokļi par sabiedrības pārvaldību mums var atšķirties, gan Polija, gan Baltijas valstis ļoti labi izprot reģionu, kurā mēs visi atrodamies, ģeopolitiskos izaicinājumus un arī kopīgu risinājumu nozīmīgumu. Un bieži vien kopīgie risinājumi ir jāmeklē pat par spīti tam, ka mūsu viedokļi daudzos jautājumos tomēr atšķiras. Šeit, protams, jāatgādina, ka Polijā izteikti dominējošās partijas “Likums un taisnīgums” politika pēdējo gadu laikā visai bieži ir daudziem likusi raukt pieres gan pašā Polijā, gan ES partneru vidū. Vēl atmiņā ir nesenā konstitucionālā krīze Polijā, kas raisīja plašu sašutumu daudzos. Bet, interesanti, ka Polijā vai šajā gadījumā Polijas-Lietuvas kopvalstī jeb Žečpospoļitā 1791. gada 3. maijā tika pieņemta otrā pasaules zināmajā vēsturē rakstītā konstitūcija. Un tā bija arī pirmā modernā tipa konstitūcija Eiropas vēsturē. Pirmā pasaulē, protams, bija piecus gadus agrāk pieņemtā ASV konstitūcija, kas vēl jo projām ir spēkā. Polijas konstitūcijas mūžs gan beidzās pēc 14 mēnešiem un trīs nedēļām otrās Polijas-Lietuvas kopvalsts dalīšanas rezultātā. Valsts ar garu un raibu vēsturi! Un, kā bieži vien dzirdēts Latvijā – valsts, no kuras mēs varētu daudz ko mācīties. Nenoliedzami, Polijā notikušās pārmaiņas savulaik veicināja arī Padomju Savienības izjukšanu vēlāk, un pēc tam tūkstošgades mijā Polija arī ātri iekļāvās NATO un Eiropas Savienībā. Tie nav tikai mūsdienu sasniegumi, bet visas valsts agrākā, sevišķi impēriskā vēsture. Tā ir ļāvusi mūsdienu politiķiem aktīvi apelēt pie patstāvības, vienlīdzības ar lielākajām valstīm Eiropas Savienībā un reģionā kopumā, prezentēt sevi kā atslēgas partneri ar savām vēlmēm un ietekmi. Polijas tautas vēsturiskā pieredze un lepnums ir kļuvis, acīmredzot, par vienu no iemesliem, kādēļ gan politiķi, gan arī sabiedrība kopumā vēlas, lai valsts tiktu uztverta kā vienlīdzīgs spēlētājs starptautiskajā sistēmā. Un tādēļ Polijas valdošā politiskā elite nevēlas vienpusēji vairs pieņemt pārnacionālo institūciju stingrās rekomendācijas. Pēc pagājušā gada oktobra parlamenta vēlēšanām, kad valdošā partija “Likums un taisnīgums” saglabāja varu, bet zaudēja kontroli Polijas parlamenta augšpalātā jeb senātā, opozīcijas politiķu aktivitāte vienu brīdi pieauga. Un prezidenta vēlēšanas tiek uzskatītas par vienu no iespējām mainīt pastāvošo politisko situāciju Polijā. Londonā bāzētā pētniecības institūta Eiropas Ārlietu padomes pētnieks Pāvels Zerka uzskata, ka pašreizējā situācijā pat vispār ir apdraudēta opozīcijas dalība vēlēšanās. Sabiedriskās domas aptaujās pašreizējais prezidents Andžejs Duda, nenoliedzami, ir populārākais kandidāts. Arī Pavels Zerka norāda, ka viņu veiktā aptauja liecina, ka, ņemot vērā vēlētāju noskaņojuma atšķirību, pašlaik Duda pirmajā kārtā uzvarētu ar aptuveni 60 vai pat vairāk procentiem balsu. Taču, ja vēlēšanas notiktu normālos apstākļos, Duda pirmajā balsošanas kārtā iegūtu vien 40 procentus balsu un otrajā kārtā cīņā pret jebkuru citu opozīcijas kandidātu viņa izredzes būtu 50 pret 50. Šo nevēlēšanos pakļauties starptautiskajām rekomendācijām un spriedumiem kā nozīmīgu robežšķirtni pirms gaidāmajām vēlēšanām min arī Varšavā bāzētās neatkarīgās domnīcas “Wise Europe” pārstāvis Adams Balcers. 10. maijā Polijā paredzētas prezidenta vēlēšanas. Arvien vēl tikai paredzētas, jo vismaz brīdī, kad top raidījums, oficiāli vēl nav zināms, vai, kad un kā šīs vēlēšanas notiks. Neskatoties uz Covid-19 pandēmijas izraisītajiem riskiem un ierobežojumiem, valdošā elite tomēr lūkojas noturēt vēlēšanas plānotajā grafikā un, iespējams, iztikt bez otras vēlēšanu kārtas. Lai vispār noturētu vēlēšanas, atšķirībā no daudzām pasaules valstīm, kuras tās ir atlikušas vai pārcēlušas, Polijas politiķi pieņēma lēmumu valstī noteikt nevis ārkārtas stāvokli, bet epidēmijas situāciju. Ārkārtas stāvokļa noteikšana nebūtu ļāvusi rīkot vēlēšanas, jo to nepieļauj Polijas konstitūcija. Vienubrīd izskanēja arī priekšlikums pagarināt pašreizējā prezidenta Andžeja Dudas pilnvaras par diviem gadiem, vai arī pārcelt vēlēšanas par gadu. Taču pašlaik parlamentam steigā tiek bīdīts cauri likums, kas ļautu organizēt vēlēšanas pa pastu, un to par antikonstitucionālu uzskata arī vairāki Konstitucionālās tiesas tiesneši.

Pievienotā vērtība
Nauda un parādi: Arī “Covid 19” radīs jaunus satricinājumus ekonomikā

Pievienotā vērtība

Play Episode Listen Later Mar 16, 2020 15:28


Raidījumā Pievienotā vērtība par naudu un parādiem. Protams, runājam par koronavīrusu “Covid 19”, kurš izskatās pēc jauna pamatīga satricinājuma ekonomikā, kā arī par to, kā tikt vaļā no pagātnes krīzes nesmukumiem, tas ir parādiem, kuri joprojām ne vienu vien cilvēku tur ārpus ekonomiskās aprites, ēnu ekonomikā un dažkārt pat citā valstī. Plašāk raidījumā par Latvijas Bankas prezidenta Mārtiņa Kazāka ierosinājumu – bankām norakstīt neatgūstamos krīzes laika parādus. Priekšlikums izraisījis dažādas emocijas sabiedrībā. Piemēram, tāds pārticis kungs kā Jurģis Liepnieks tviterī jautā vai bankas prezidents, maigi sakot, ir nekompetents muļķis? Un ir pārliecināts, ka nekas tāds - parādu atlaišana - nenotiks. Kurš nekompetents, kurš pieredzējis (muļķis), to īsti neskaidrojam, bet par to, kādēļ Latvijas Bankas prezidents tik pārliecināti virza šo jautājumu un kādas ir nozares dalībnieku domas klausieties Lindas Zalānes sagatavotajā ierakstā. Bet vispirms lūkojamies uz aktuālo. Nav jomu, ko kāda veidā neietekmē koronavīruss. Nopietns satraukums ir arī par ekonomikas veselību. Vīruss biznesā jau sniedzas daudz tālāk par ar tūrismu saistītajām nozarēm. Principā, Eiropā dzīve lēnām apstājas. Protams, kā katrā krīzē – ir pa kādam ieguvējam, diez vai mazumtirdzniecības ķēdes, aptiekas, dezinfekcijas līdzekļu un konservu ražotāji šobrīd varētu sūdzēties par būtiskiem zaudējumiem. Nenoliedzami, līdz ar robežu slēgšanu pasažieriem un aicinājumiem nepulcēties, cieš daudzu jomu uzņēmumi. Likumsakarīgi, ka uzņēmumi ar jauniem līgumiem un saistībām neaizraujas, vienkārši sakot, daudziem darbs apstājas, uzņēmumi nepelna un netērē. Nauda, gluži kā asinsritē, cirkulē ekonomikā aizvien lēnāk un ir diezgan skaidrs, kas notiek ar tām vietām jebkurā organismā, kur asinis vairs nepieplūst. Ja tūrisma nozarei šobrīd sāp galva par to, kā atvest mājās cilvēkus no dažādām pasaules malām, viesnīcām izskatās situācija būs ārkārtīgi smaga, bet uz naža asmens ir arī sabiedriskā ēdināšana. Daudzviet izskan aicinājumi pasūtīt ēdienu mājās, pirkt dāvanu kartes, kā vien iespējams palīdzēt pārdzīvot šo laiku. Lai nepieļautu dramatiskas sekas un, lai ekonomika nebūtu galu galā jāpieslēdz mākslīgās elpināšanas aparātiem, valstis un valstu savienības domā par “vitamīniem”. Ne tikai domā, bet arī dara. Eiropas centrālā banka ir paziņojusi, ka palielina obligāciju uzpirkšanas programmu šim gadam par 120 miljardiem eiro. Katru mēnesi obligācijās iztērējot 20 miljardus. Turklāt, sākot no jūnija veselu gadu tā bankām aizdos naudu uz ļoti izdevīgiem procentiem, 0.25% zem bāzes likmes. Šī likme šobrīd ir nulle, kas nozīmē, ka no jūnija Eiropas centrālā banka praktiski piemaksās bankām par to, ka tās izsniedz aizdevumus mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Latvijā valdība ir gatava uzņēmēju atbalstam krīzes laikā tērēt vienu miljardu, naudu, kura ir aizņemta, bet reāli ir valsts kasē. Kā tieši atbalstīt uzņēmumus, par to spriedīs šonedēļ. Ekonomikas ministrija piedāvā ieviest nodokļu brīvdienas, sadarbībā ar komercbankām padarīt pieejamākus kredītus. No darbinieku atbrīvošanas neizvairīties - un te ministrija piedāvā starp valdību, darba devējiem un arodbiedrību panākt vienošanos, ka darbiniekus vienkāršotā veidā var nosūtīt bezalgas atvaļinājumā. Savukārt šiem darbiniekiem bankas iesaldē kredītmaksājumus un citas saistības, līdz dzīve vairāk vai mazāk atgriežas ierastajās sliedēs.

Zināmais nezināmajā
Vasaras un ziemas miegs: kā gulēšanas ieradumus ietekmē apkārtējie apstākļi

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Dec 19, 2019 44:06


Vairs nav tālu saulgrieži, un pēc tam dienas atkal kļūs garākas un gaišākas. Taču, kamēr vēl dzīvojam tumšajā gada laikā, tā vien šķiet, ka ir nepieciešams gulēt vairāk un arī pamosties ir grūtāk. Tas mūs pamudināja meklēt atbildes uz jautājumiem - vai un kā miegu ietekmē apkārtējie apstākļi, vai ir atšķirības starp ziemas un vasaras miegu un ko vēl nezinām par miegu un bezmiegu. Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa universitātes docents un Stomatoloģijas institūta Miega laboratorijas vadītājs Juris Svaža un ārste-psihiatre Natālija Bērziņa. Dzīvnieku miega ieradumi Miegs ikvienai dzīvai radībai nepieciešams, lai normāli varētu diendienā funkcionēt. Smadzenes miega laikā atpūšas, organisms atjaunojas, un miegs mazina stresu. Visu minēto varam attiecināt ne tikai uz cilvēku sugu, bet arī uz lidojošiem, peldošiem, rāpojošiem un citiem dzīvniekiem. Tajā pašā laikā citām dzīvnieku sugām ir tik daudzveidīgas gulēšanas prasmes, kādu mums cilvēkiem tomēr nav. Šie it kā radošie gulēšanas veidi un miega režīms saistīti ar dzīvnieku anatomiju, dzīves vidi, barības meklējumiem un drošības apsvērumiem. Nenoliedzami, ka arī dzīvniekiem var rasties miega traucējumi, un te būtisku lomu spēlē tas, vai dzīvnieks savas dienas pavada savvaļā vai nebrīvē. Plašāk iepazīstina Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza valdes priekšsēdētājs Ingmārs Līdaka.  

Divas puslodes
Notikumi pasaulē: Lielās Piektdienas vienošanās, vēlēšanas Somijā un Krievijas internets

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Apr 18, 2019 53:13


Studijā notikumus komentē starptautisko attiecību eksperts, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Lielās piektdienas vienošanās Tā dēvētā Lielās piektdienas jeb Belfāstas vienošanās tika noslēgta 1998. gada 10. aprīlī apmēram pulksten pussešos no rīta. Tā vaiņagoja vismaz desmit gadus ilgušās Lielbritānijas un Īrijas valdību sarunas, kā arī Ziemeļīrijas politisko spēku centienus izbeigt vardarbības un terora ēru, kas Ziemeļīriju un visas Britu salas satricināja kopš 60. gadu beigām. Ziemeļīrijas konflikta saknes meklējamas pagājušā gadsimta 20. gados, kad Īrijas republika ieguva neatkarību no Britu impērijas, taču salas ziemeļaustrumu daļa – Olstera, kur nelielā vairākumā bija protestantu iedzīvotāji, palika Lielbritānijas sastāvā. Lai nodrošinātu savu dominējošo lomu Ziemeļīrijā, protestanti ieviesa sev izdevīgu vēlēšanu sistēmu, kā arī īstenoja diskrimināciju pret katoļiem izglītības, profesijas izvēles un sociālā atbalsta jomās. Katoļu pilsoņtiesību kustības aktīvā kampaņa par diskriminācijas izbeigšanu izraisīja asu un vardarbīgu protestantu organizāciju un varas iestāžu reakciju, katoļu mazākums nepalika parādā, un savstarpēja vardarbība strauji vērsās plašumā. Kopumā konflikta desmitgades prasīja teju 3500 cilvēku dzīvību. Lielās piektdienas vienošanās būtība ir: Ziemeļīrijai paliek Lielbritānijas sastāvā, bet tā tiek maksimāli integrēta ar pārējo Īrijas salas daļu, resp. Īrijas republiku. Šādā nolūkā tikušas izveidotas vairākas pastāvīgas sadarbības organizācijas, tai skaitā Ziemeļu-Dienvidu ministru padome un Lielbritānijas un Īrijas padome. Abas līgumslēdzējas valstis atzina Ziemeļīriju par strīdus teritoriju, paredzot mehānismu iespējamai tās valstiskā statusa maiņai, apvienojoties ar Īrijas republiku. Visiem Ziemeļīrijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir automātiskas tiesības uz abu valstu pilsonību. Varas dalījuma, Ziemeļīrijas likumdevējas institūcijas – Asamblejas – un izpildvaras sistēmā tika iestrādāti principi, kas novērš iespējamu vienas kopienas dominēšanu, diskriminējot otru kopienu. Vitāli svarīga Lielās piektdienas vienošanās īstenojumam bijusi brīva cilvēku un preču kustība pāri Īrijas un Ziemeļīrijas robežai. Šāda robežas atvērtība bija pašsaprotama tikām, kamēr gan Īrija, gan Lielbritānija bija Eiropas Savienības dalībvalstis, un tā izrādījusies nozīmīgākais klupšanas akmens breksita procesam. Ietekmīgākās Ziemeļīrijas īru nacionālistu partijas "Sinn Fein" prezidente Mērija Lū Makdonalda pat postulējusi, ka „Breksits un Lielās piektdienas vienošanās ir nesavienojami”. Cita starpā Lielās piektdienas vienošanās paredz iespēju Ziemeļīrijai referenduma ceļā pamest Lielbritānijas un Ziemeļīrijas apvienoto karalisti un pievienoties Īrijas republikai. Cik reāls varēt būt šāds attīstības scenārijs? Viedokli pauž Mārtina Andersone, Lielbritānija (Ziemeļīrija), no partijas "Sinn Fein": Tā ir likumiski apstiprināta metode, kas paver Ziemeļīrijas ļaudīm ceļu atpakaļ uz Eiropas Savienību. To jo sevišķi uzsver īru republikāņi, ka Lielās piektdienas vienošanās paredz: gadījumā, ja Ziemeļīrijas konstitucionālā statusa maiņa varētu būt ticama, tad Ziemeļīrijas valsts sekretārei britu valdībā ir jāizspriež, vai rīkot t.s. border poll – referendumu par Ziemeļīrijas valstiskās piederības maiņu. Cita pēc citas ir bijušas aptaujas, kuras rāda „tektonisko plātņu” pārbīdi Ziemeļīrijā. Šobrīd turienes cilvēki jau uzlūko šo jautājumu tā: vai palikt savienībā ar Lielbritāniju un pamest Eiropas Savienību, vai arī viņi grib palikt Eiropas Savienībā un atkalapvienot Īriju. Šobrīd notiek šī konstitucionālā diskusija, kuras pamatā ir leģitīma un demokrātiska klauzula, kuru satur Lielās piektdienas vienošanās. Tā atzīst, ka Īrijas salas tautai, un tikai tai, savstarpēji vienojoties abām šīs salas daļām, un bez šķēršļiem no ārienes, ir tiesības īstenot savu pašnoteikšanos, uz abpusējas, brīvi un līdztiesīgi paustas piekrišanas pamata, Ziemeļiem un Dienvidiem izveidojot vienotu Īriju. Tādējādi Lielās piektdienas vienošanās ietver breksita problēmas risinājumu Eiropai. Viedokli pauž Braiens Heizs, Īrija, no partijas "Fine Gael":   Lielās piektdienas vienošanās paredz iespēju, ka var notikt šāds referendums jeb apvienošanās balsojums, bet tam ir divi priekšnoteikumi. Pirmais – ir jābūt nozīmīgiem pierādījumiem, ka Ziemeļīrijas sabiedrības vairākums gribētu mainīt Ziemeļīrijas konstitucionālo statusu un no Apvienotās Karalistes sastāvdaļas kļūt par daļu no Īrijas republikas. Tiem jābūt būtiskiem un pastāvīgiem pierādījumiem. Pagaidām nekas par to neliecina. Otrs noteikums ir, ka Ziemeļīrijas valsts sekretāram – par Ziemeļīriju atbildīgajam britu kabineta loceklim, arī jāpiekrīt šim viedoklim. Pašreizējā valsts sekretāre vairākkārt ir apliecinājusi, ka viņa nav tādās domās. Atbalsts apvienošanās balsojumam, kuru pauž tādas radikālnacionālas partijas kā "Sinn Fein", par labu nenāk. Mums Īrijā ir nepieciešama vienošanās starp katoļiem un protestantiem, lai izlīdzinātu mūsu strīdus un rosinātu samierināšanos. No Īrijas valdības viedokļa šāda apvienošanās balsojuma ideja ir destruktīva. Viss, kas mums vajadzīgs, ir lai Ziemeļīrijas Asambleja un Ziemeļīrijas valdība darbotos un panāktu vienošanos. Tā, es domāju, ir prioritāte.    Krievijas „suverēnais internets” Pirms nedēļas Krievijas Federācijas Valsts Dome otrajā lasījumā apstiprināja likumprojektu, kas paredz iespēju būtiski ierobežot globālā tīmekļa pieejamību šajā valstī. Tas paredz, ka tīmekļa sakaru operatoriem būs jāuzstāda īpašas ierīces, kas ļauj valsts institūcijām īstenot datu plūsmas kontroli. Ja līdz šim nevēlamu tīmekļa resursu bloķēšanu pēc varasiestāžu pieprasījuma veica operatori, tad jaunā likuma ietvaros to tieši īstenos Federālais uzraudzības dienests sakaru, informācijas tehnoloģiju un masu komunikāciju jomā, plašāk pazīstams kā „Roskomnadzor”. Medijos šis projekts ieguvis apzīmējumu „suverenais internets”. Kā oficiālais likuma mērķis tiek definēta Krievijas nacionālā tīkla darbības nodrošināšana hipotētiskā situācijā, kad kādas „naidīgo Rietumu” akcijas rezultātā tas tiktu atslēgts no globālā tīmekļa. Tomēr likuma saturs nepārprotami liecina, ka faktiskais mērķis ir drīzāk ieviest radikālu informācijas aprites kontroli, kas daudzējādā ziņā atgādina kārtību padomju totalitārisma periodā. Apliecinājums tam ir arī prezidenta Putina izteikumi, raksturojot jauno likumdošanas iniciatīvu. Raksturojot globālo tīmekli kā Rietumu specdienestu izgudrojumu, Putins paudis „Viņi taču tur sēž [..] un visu noklausās, redz un lasa, ko jūs runājat, un uzkrāj aizsardzības informāciju. Bet tā – vairs nevarēs.” Eduards Liniņš to pārrunā ar politologu un orientālistu, Civilizāciju dialoga institūta zinātnisko pētījumu vadītāju Alekseju Malašenko: Es domāju, tā ir Krievijas valdošo aprindu gluži dabiska vēlme, kas atspoguļo šo aprindu bailes. Bailes no jebkādām neatkarīgām sarunām, informācijas. Tas ir viens no kopējās stratēģijas virzieniem. Tajā nav nekā pārsteidzoša. Pats šis lēmums interneta sakarā ir turpinājums tai politikai, kas sākās, manuprāt, 2012. gadā, taču toreiz runa bija par satura ierobežošanu – par sarunām, par domām kā tādām. Savukārt tagad runa jau ir par triecienu pašai infrastruktūrai, tās padarīšanu par kontrolējamāku. Formāli, kad šis jautājums tika apspriests Valsts Domē, tika pausts, ka tā ir reakcija uz 2018. gadā Amerikā pieņemto kiberdrošības stratēģiju. Es teiktu, ka tas ir diezgan viltīgi izvēlēts iegansts. Es pat teiktu – diezgan adekvāti izvēlēts. Tomēr tas viss notiek Krievijai nevēlamā iekļūšanas ierobežošanas politiskajā kontekstā. Oficiāli tiek runāts par ārējo draudu novēršanu, bet faktiski tā ir valdošajām aprindām nevēlamas informācijas novēršana. Vēl ir tāds jauks apzīmējums kā „trafika filtrācija”. Viņi tagad to filtrēs, kas, gluži acīmredzami, ierobežos kādas iespējas. Bet, no otras puses, nav jau tie laiki, kad varēja slāpēt BBC radiopārraides. Starp citu, tais padomju laikos bija brīnišķīgs sakāmvārds:  „Ir Krievzemē ieraža naktīs klausīties BBC.” Es domāju, ka katram tādam aizliegumam tiks atrasta pretinde, un, patiesību sakot, atslēgt Krieviju no interneta ar šo „suverenizāciju” ir praktiski neiespējami. Jā, var ļoti apgrūtināt, var pamatīgi kaitēt, bet es nevaru iedomāties, kā to varētu pilnīgi nogriezt. Pat Ziemeļkorejā tas līdz galam neizdodas, bet tur, paši saprotat, ir drusku cits režīms. Nu – paskatīsimies. Šobrīd gan speciālisti, gan citi ļaudis, kuri pastāvīgi izmanto internetu un tam visam seko, pauž bažas. Bet izjūta ir tāda, ka līdz galam neizdosies. Jā – ir uzstādīts mērķis, bet patiesībā tas ir praktiski neiespējami. Ed.L. Vai te nav klātesošs gluži materiālās ieinteresētības moments? Attiecīgā projekta īstenošanai domātā tehnika kādam ir jāpiegādā, jāuzstāda – tie ir lieli ieguldījumi, kuri pasūtījumu saņēmējiem nesīs labu peļņu. A.M.: Nenoliedzami, ir arī kāda materiāla ieinteresētība, bet šajā gadījumā es to liktu otrajā vietā. Mūsdienu Krievijā nekāda materiālā ieinteresētība bez politiskā konteksta nedarbosies. Starp citu, jūs ļoti pareizi uzstādījāt jautājumu. Ir gan politiskais mērķis, gan arī ļaudis ar to mēģina pelnīt un, protams, nopelnīs. Ed.L.: Vai pastāv iespēja, ka šis lēmums tomēr tiktu apturēts – ka likumprojektu neapstiprinātu Federācijas Padome vai neparakstītu prezidents? A.M.: Nē, atpakaļceļa nav. Var būt tikai kādas korekcijas, bet ciktāl šobrīd ir ļoti modē runāt par hakeriem, par kiberdrošību u.t.t., es domāju, tas viss tiks novests līdz galam. Jautājums ir tikai par to, kā tiks meklēta pretinde, bet to jau meklē. Varu tikai atkārtoties: BBC noslāpēt varēja, un arī tad ne līdz galam. Noslapēt internetu un padarīt to pilnīgi bezzobainu neizdosies. Nav vairs tie laiki un tā tehnika. Parlamenta vēlēšanas Somijā Mēs esam lielākie zaudētāji, tas jāatzīst. Tauta ir paudusi savu gribu, tā pēc svētdien notikušajām Somijas parlamenta vēlēšanām izteicies līdzšinējais Somijas premjerministrs un Centra partijas līderis Juha Sipile. Viņa vadītais politiskais spēks zaudējis apmēram 2/5 vietu parlamentā, no pirmās pozīcijas noslīdot uz ceturto. Kā galvenais neveiksmes iemesls tiek minēta Sipiles labēji centriskās valdības nepopulārā taupības politika. Līderpozīcijās tagad nonākusi arodbiedrību līdera Anti Rinnes vadītā Sociāldemokrātu partija. Tomēr par galveno šo vēlēšanu veiksminieku jāuzskata labēji konservatīvais un populistiskais spēks „Somu partija” un tā līderis Jusi Halla-aho. Līdz 2017. gadam „Somu partija” ietilpa valdības koalīcijā, taču, kad par partijas līderi tika ievēlēts Halla-aho, kuram ir etniskā un rasu naida kurinātāja reputācija, koalīcijas partneri atteicās no tālākās sadarbības. No „Somu partijas” atšķēlies mērenākais spārns izveidoja partiju „Zilā reforma”, kas palika koalīcijā un ļāva saglabāt Sipiles kabinetu. Vēl pagājušā gada nogalē „Somu partijas” izredzes nebija īpaši spožas, taču tad Somiju satricināja kriminālprocess, kurā grupa imigrantu tiek apsūdzēta par dzimumnoziegumiem pret nepilngadīgām meitenēm. Antiemigrācijas noskaņojuma vilnis padarīja Hallu-aho par vispopulārāko somu politiķi un ļāva viņa partijai saglabāt otras spēcīgākās parlamenta partijas statusu, tikai par vienu mandātu atpaliekot no sociāldemokrātiem. Kopumā šis Somijas parlaments tiek raksturots kā nepieredzēti fragmentēts, attiecīgi tiek prognozēts arī visai smags koalīcijas izveides process. Vēlēšanu rezultātu un koalīcijas sarunas komentē Somijas sabiedriskā medija politiskā korespondente Marija Stenroosa:      Centra partija zaudēja, rezultāts viņiem bija katastrofa. Viņi bija vienīgā partija, kas zaudēja vēlētājus. Es domāju, ka galvenais iemesls bijušā premjera partijas neveiksmei ir tas, ka partijas prezidents [Juha] Sipila bija ļoti norūpējies par nodarbinātību un viņš ļoti rūpīgi uzklausīja uzņēmējus, bet aizmirsa Centra partijas tradicionālos vēlētājus- parastos cilvēkus no lauku reģioniem, priekš kuriem šī partija tika veidota. Viņš zaudēja kontaktu un zaudēja arī vēlēšanas. Un tad bija sociālās un veselības sistēmas reforma, kas bija neveiksmīga reforma, kuras dēļ premjers pats izgāza savu valdību pāris nedēļas pirms vēlēšanām un izskatījās pēc zaudētāja. Sociāldemokrāti, manuprāt, ieguva no tā, ka valdība izgāzās dēļ šīs reformas. Manuprāt, cilvēki par sociāldemokrātiem balsoja, jo viņi vēlas pārmaiņas. Iepriekšējā valdība īstenoja skarbas reformas, lai paaugstinātu nodarbinātību, viņi smagi strādāja, bet tam bija augsta maksa- tas iespaidoja cilvēku algas. Cilvēki vēlējās pilnīgi citu valsts vadīšanas veidu. Koalīcijas sarunas tūlīt sāksies. Situācija izskatās ļoti sarežģīta, jo Sociāldemokrātiem ir ļoti mazs pārsvars. Visām trim partijām, kas ieguva visvairāk balsu, vēlēšanās bija 17-ar astīti procenti balsu. Izskatās, ka sarunas būs ļoti grūtas, tāpēc, ka otrā vieta ir populistu partijai - Somu partijai, un neviens nopietni nerunā ar viņiem. Trešās vietas ieguvēji - Nacionālās koalīcijas partija- viņi ir labā spārna partija, un viņu ekonomiskā politika ļoti atšķiras no sociāldemokrātiem, un tur jau būs jāvienojas par daudziem kompromisiem. Es domāju, ka mums būs koalīcija ar daudzām partijām, vismaz 4 vai 5, un, ja mums būs tik daudz partijas, būs ļoti grūti vienoties. Mums ir bijusi valdība ar 6 partijām, un beigās viņi neko nespēja izdarīt, divas partijas pameta koalīciju. Ir ļoti grūti par kaut ko vienoties, ja koalīcijā ir vairāk nekā 3 vai 4 partijas. Sociāldemokrāti tagad mēģinās veidot valdību, tas varētu aizņemt mēnesi, varbūt divus. Ir arī iespēja, ka pēc tam mēģina nākamie. Bet tā kā tie ir populisti, ar kuriem šobrīd neviens nav gatavs strādāt, ir iespēja, ka pēc tam mēģina arī trešā lielākā partija. Bet ir skaidrs, ka sociāldemokrāti ļoti smagi strādās pie tā, lai viņiem izdotos izveidot koalīciju, jo viņi nav bijusi valdošā partija jau 20 gadus, viņiem ir ļoti svarīgi iegūt premjera krēslu.   Par Lielās piektdienas vienošanos runā: Braiens Heizs, Īrija, partija Fine Gael Mārtina Andersone, Lielbritānija (Ziemeļīrija), partija Sinn Fein    

Zentas Mauriņas esejas pārlasa Vaira Vīķe-Freiberga
Sirds mozaīka. Cilvēka būtība

Zentas Mauriņas esejas pārlasa Vaira Vīķe-Freiberga

Play Episode Listen Later Dec 12, 2017 3:30


Zenta Mauriņa: Katram cilvēkam, kā vispār katrai organiskai būtnei, daba novilkusi nepārkāpjamas robežas. Nenoliedzami, ka cilvēks var veidoties daudz vairāk, nekā pats to domā, un daudz vairāk, nekā aiz savas kūtrības to dara. Mežrozi potēšanas ceļā var pārvērst viskrāšņākā dārza rozē. Un kādus brīnumus var panākt ar ceriņiem! To ziedu ķekarus var padarīt lefkojām līdzīgus, bet – par āboliem tos nevar pārvērst. Tāpat no flegmatiska cilvēka nedrīkst prasīt temperamentu, no nervoza – mieru, no garīgi trulā – spārnotību. “Ļoti smags un dziļš filozofisks jautājums. Zinātne anglosakšu pasaulē to pazīst, kā līdzsvaru starp dabu un kultūru. Tas ir savā ziņā tas strīds, cik daudz cilvēkam fizioloģiski, ģenētiski noteikts no dzimšanas, cik daudz tiek izveidots augšanas procesā un sabiedrības iespaidā. Ziemeļamerikā kā jaunā kontinentā ar augstu pašapziņu,  kad attīstījās biheiviorisma nozare psiholoģijā, dibinātājs Vatsons teica, dodiet man vienalga kādu bērnu un es viņu jums izveidošu par vienalga kāda amata pratēju," skaidro Vaira Vīķe-Freiberga. "Gluži tā nav. Tā ir tā skumjā realitāte, ka, piemēram, cilvēku ar plakanu pēdu neņems armijā, no viņa neiznāks arī baletdejotājs. Lai būtu labs baletdejotājs, ir vajadzīga specifiska pēdas uzbūve, lai baletdejotāja varētu stāvēt uz puantēm, ir vajadzīgas zināmas iedzimtas dotības. Lai kļūtu par izcilu mūziķi, ir jābūt ja ne absolūtai dzirdei, tad tuvu tai. Daba mums uzliek zināmas robežas un to arī Mauriņa šajos īsajos vārdos mums pasaka, cik daudz var arī izdarīt, kaut vai ar dabas dotiem organismiem, kurus mēs, cilvēki, varam selekcijas un citādos veidos pārveidot. Tie, kas ir aizrautīgi dārznieki, kā es, un seko līdzi jaunumiem dārza pasaulē, var tikai apstiprināt to, ka cilvēka spējas palīdzēt dabai kļūt krāšņākai un dažādotākai līdz šim izskatās gandrīz neierobežotas. Tomēr ceriņu par ābolu nepārvērtīsim, savas robežas ir jāsaprot, ir nepieciešama zināma pazemība dabas priekšā."   Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Tēta projekts
Aiga Pelane: Pie migrācijas jāsāk pierast

Tēta projekts

Play Episode Listen Later Nov 13, 2017 10:33


Šodien ar kolēģiem no pieci.lv un lsm.lv piedāvājam mūsu klausītājiem un lasītājiem kādu pārdomu vērtu tematu – proti, par migrāciju – aizbraukšanu no valsts, atgriešanos, par mūsu atvērtību citu valstu pilsoņiem. Kāpēc šāda tēma un turklāt vēl svētku nedēļā? Protams, mēs varējām iet visai ierastu ceļu un publicēt skaistus stāstus par saviem tautiešiem, kas svin un joprojām mīl Latviju tālumā, un par tiem, kas ir atgriezušies Latvijā, radījuši šeit uzņēmumus un jūtas laimīgi. Nenoliedzami, ka šādi stāsti ir.  Taču ir arī daudz skaudrāki stāsti – gan par atgriešanos, gan par aizbraukšanu, gan mūsu savstarpējām attiecībām, kas visā krāšņumā izpaužas dažādos sociālajos medijos vai komentāros pie rakstiem par migrācijas tēmu. Šodien par to – ko latvietis saprot ar vārdu migrācija un kad tas ir labi, bet kad – ne īpaši. Raksti mums tetaprojekts@latvijasradio.lv vai atstāj ziņu balss pastā pa tālruni 25 41 50 33. Tu vari arī mums rakstīt vēstuli uz Doma laukumu 8, Rīgā LV1505 Tēta projektam.

Cilvēks ziņu virsrakstos
Mākslas zinātniece Aija Brasliņa: LNMM atkalatvēršanas gads bijis intensīvākais manā dzīvē

Cilvēks ziņu virsrakstos

Play Episode Listen Later Dec 30, 2016 5:59


Nenoliedzami bagātajā kultūras notikumu klāstā viens no centrālajiem pieturpunktiem šogad bija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atklāšana pēc rekonstrukcijas. Skatītājs no malas atceras lielās rindas pie vēl tukšās muzeja ēkas pērn decembrī un jau iekārtotā muzeja atklāšanu 4.maijā. Bet kas notika pa vidu? Kādas bija muzeja atgriešanās aizkulises un kam šajā laikā izgāja cauri muzeja darbinieki? Rubrikas „Cilvēks ziņu virsrakstos” noslēgumā kolēģe Māra Rozenberga tikās ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāju Aiju Brasliņu, kura bija arī šā gada lielā jubilāra Jaņa Rozentāla izstādes kuratore.

Septiņas dienas Eiropā
ES pilsoņu digitālās tiesības

Septiņas dienas Eiropā

Play Episode Listen Later Feb 2, 2015 35:00


Šonedēļ raidījumā „7 dienas Eiropā” spriedīsim par vienoto digitālo tirgu Eiropas Savienībā. Fokusā - diskusija par ES pilsoņu digitālajām tiesībām. Piedāvājam diskusiju, veidotu sadarbībā ar Euranet Plus, ko vada Latvijas Radio korespondents Briselē Artjoms Konohovs. Diskusijā piedalās: Eiropas Parlamenta deputāti no Latvijas Krišjānis Kariņš un Roberts Zīle, kā arī Latvijas Ārlietu ministrija parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica. Mūsdienās internets ir kļuvis par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Tas faktiski ir visur un mēs to izmantojam, lai lasītu ziņas, lai klausītos radio, lai sazinātos sociālos tīklos, iepirktos, paustu viedokli. Gados jauni cilvēki internetu uzskata par daļu no cilvēktiesībām.  „Domāju, ka tās ir cilvēktiesības tādā izpratnē kā Eiropā to saprot,” uzskata Roberts Zīle. „Kāpēc? Tāpēc, ja mēs saprotam, ka ir arī tiesības uz pasta pakalpojumiem vai universālajiem pakalpojumiem, ka jebkurš var attiecīgajā laikā tikt pie pasta, vai tikt pie ārsta utml. Jebkurā gadījumā šīs ir pamatcilvēktiesības un, ja Jums nav interneta pieejamības, tad jūs esat “handicapped”. Piedodiet par žargonu, bet jūs nevarat izmantot tās lietas un iespējas, kas šajā pasaulē ir iespējamas tikai ar interneta palīdzību.” „Nenoliedzami, ka pasaule tehnoloģiski pēdējos 10 – 15 gados ir mainījusies. Internets ir pamatsastāvs tagad. Ekonomikas attīstībai faktiski tas ir pilnīgi nepieciešams,” vērtē Krišjānis Kariņš. „Saucot tās par cilvēktiesībām, par pamattiesībām, par nepieciešamību, jebkurā gadījumā internets ir daļa no tās dzīves, un ir ļoti svarīgi, ka visiem būtu iespēja izmantot tās priekšrocības, kas ir.” Mūsu sasniegumi interneta attīstībā ir bijis par pamatu tam, kāpēc arī Latvija prezidentūras laikā kā vienu no savām prioritātēm ir izvēlējusies internetu, tiešsaistes un digitālos jautājumus. „Internets var nest cilvēktiesības, kā mēs to redzam īpaši totalitārās valstīs vai attīstības valstīs, kur interneta klātbūtne dod pieeju informācijai, saziņai – tad tas veicina cilvēktiesību klātbūtni,” vērtē Zanda Kalniņa-Lukašēvica. „Attiecībā par Latvijas izvēli ir skaidrs, ka ir nepieciešama datu aizsardzība ES augstākā un labākā līmenī, ir nepieciešams vienots digitālais tirgus, tiesības labāk tirgoties, veidot e-komerciju, kas pastarpināti ļauj veidot darbavietas. Mums ir tam pieredze, protams, ka mums ir ļoti ātrs internets ar ko mēs varam lepoties. Mums ir nozare, kas ir ļoti atbalstoša un, saliekot kopā politisko aktualitāti, ekonomisko aktualitāti, kur tieši elektroniskajā jomā ir lielas izaugsmes iespējas, un mūsu resursus un kompetenci, ir pilnīgi skaidrs, ka šī bija viena no mūsu prioritātēm.” „Divi viedokļi”: par jaunām sankcijām pret Krieviju un Grieķijas nostāju šajā jautājumā. Aizvadītajā nedēļā apstiprinājās iepriekš paustās aizdomas, ka Grieķijas kreiso ekstrēmistu partijas “Syriza” valdība var satricināt Eiropas trauslo solidaritāti Krievijas sankciju jautājumā. Kas aiz tā slēpjas - Grieķijas vēsturiskās attiecības ar Krieviju, vai mēģinājums šantažēt Eiropas Savienību, par to ekspertu viedokļi dalās. Grieķija un Krievija jau vēsturiski bijušas sabiedrotās, taču ātrums, kādā jaunā Grieķijas valdība paziņoja par savu labvēlīgo attieksmi pret Krieviju, satrauca daudzus. Krievijas vēstnieks bija pirmā oficiālā amatpersona, ar ko jaunievēlētais premjers tikās pirmdien, bet divas dienas vēlāk Grieķija atsauca savu parakstu no kopīgā Eiropas Savienības paziņojuma un vēl pēc dienas neļāva pret Krieviju ieviest jaunas sankcijas. Toties nedēļas beigās grieķi tomēr vienojās kopā ar pārējo Eiropu par papildus sankcijām.  “Mēs nevēlamies plaisu starp Eiropas Savienību un Krieviju tādēļ vismazākais ko varam darīt ir dot pēdējo iespēju sākt diskusijas, politiskas diskusijas starp Eiropu un Krieviju. Tādēļ mēs piekritām, ka esošās sankcijas var palikt spēkā līdz septembrim. Līdz ar to mēs neesam pret jebkāda veida sankcijām. Mēs vienkārši esam pret jaunām sankcijām,” pēc ārlietu ministru sanāksmes Atēnu nostāju skaidroja jaunais Grieķijas finanšu ministrs Nikos Kotzias. Laikraksta “The Wall Street Journal” uzrunātie analītiķi pieļauj, ka atteikšanās pastiprināt pret Krieviju vērstās sankcijas varētu būt arī taktisks mēģinājums šantažēt Eiropas Savienību, lai tā atvieglotu  nosacījumus aizdevumiem pašiem grieķiem.  Kā laikrakstam norāda “Royal United Services Institute” direktors Džonatans Ejals, maz ticams, ka Grieķija spēs izpildīt pirms vēlēšanām dotos solījumus, tādēļ vienīgā taktika, kas tai atliek, ir būt sliktajai, un Krievija šīm mērķim noder lieliski. Ejals prognozē, ka Grieķijas gatavība bloķēt sankcijas būs atkarīga no tā, vai un cik Eiropa nāks pretim un samazinās Grieķijas parādsaistības. Pagaidām visi ES līderi ir kategoriski noraidījuši iespēju atlaists valsts parādus. Daži eksperti jau iepriekš bija norādījuši, ka, atbalstot eiroskeptiski noskaņotās partijas dažādās valstīs, Krievija cenšas iedragāt Eiropas vienotību. Nesen nopludinātā e-pasta sarakste atklājusi, ka Grieķijas jaunajai valdībai ir stipras saites ar Kremļa ideologu Aleksandru Duginu un vienu no Ukrainas separātistu finansētājiem -  krievu oligarhu Konstantīnu Malofejevu. Vēstulēs runa ir par Dugina un Malofejeva centieniem izveidot Krievijai simpatizējošu Eiropas politiķu un inteliģences pārstāvju loku. Vienā no sarakstēm “Syriza” padomnieks Nikolas Laoss Duginam raksta: “Zinu ļoti labi, kā darbojas ienaidnieks, un ar jūsu patronāžu es varu dot prettriecienu efektīvi un spēcīgi”.

Septiņas dienas Eiropā
Latvijas budžeta plānošana uz Eiropas recesijas fona

Septiņas dienas Eiropā

Play Episode Listen Later Nov 10, 2014 32:43


Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par budžeta plānošanu Latvijā nākamiem gadiem, kas notiek Eiropas recesijas fonā. Vērtēsim, kāpēc pastāv mūžīgā cīņa starp tiem, kas uzskata, ka taupība ir vienīgais veids, kā izkļūt no valdošās recesijas, un tiem, kas saskata tikai ekonomikas stimulēšanā patieso attīstības ceļu. Viesis studijā: Latvijas bankas ekonomists Guntis Kalniņš. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Vācijas viedoklis par iespēju izskatīt piedāvājumu par Lielbritānijas varbūtējo izstāšanos no ES; Ukraina samaksājusi pirmos gāzes rēķinus; Eiropas banku pasaule aizvadītā nedēļa piedzīvoja lielāko ekonomikas politikas pagriezienu kopš eiro ieviešanas. Taupība un investīcijas Eiropā Parādu krīze Eiropu iedzina ekonomiskajā izmisumā. Gadi iet, parādi it kā mazinās, bet ekonomiskā izaugsme ļoti lēni virzās uz priekšu. Jau nogurdinoši ilgi Eiropas Savienība ir diskutējusi, kas būtu pareizāk, turpināt taupīt vai mest visu pieejamo naudu investīciju plūsmā, cerībā, ka tādējādi Eiropas ekonomiskās dzirnavas beidzot iegrieztos ar spēku. Tradicionāli lielākā taupības politikas aizstāve ir Vācija. Lai arī Vācija nebūt nav valsts, kurai Eiropas Savienībā būtu mazākais budžeta deficīts, Vācijas politiķi diezgan konsekventi aizstāv ideju, ka pareizs ekonomiskās attīstības modelis ir sabalansētas ekonomikas modelis. Šai politikai iebilst pārsvarā dienvidu zemes, kurās uzskata, ka taupība ne pie kā laba novest nevar. Īpaši taupības politiku kritizē Itālijas valdība. Bet vidusceļu atrast vēlas Francija. No vienas puses Francija ir lielā Eiropas ekonomika, kurai piedienētu būt kopā Vāciju, tajā pašā laikā budžeta konsolidācija Francijai neiet tik raiti, tāpēc valsts pārceļ savus konsolidācijas plānus jau uz 2017.gadu, liekot bažīties, vai Parīze vispār nopietni apsver domu mazināt savas valsts parādsaistības. Eiropas līmenī visu šo ekonomisko buķeti politiski cenšas sasiet Eiropas Komisija. Nule kā darbu sākušais EK prezidents Žans Klods Junkers „izrāva” sava kabineta apstiprināšanu Eiropas Parlamentā, piesolot 300 miljardu eiro lielu investīciju paketi. Kamēr vēl top precīzs investīciju piedāvājums, tikmēr ir vieta spekulācijām. Pats Junkers gan stingri norāda, Eiropai nepieciešama kā taupība, tā investīcijas. Kad runā par ekonomisko atlabšanu, teju katrs, kam nav slinkums, piemin investorus. Diemžēl, investorus piesauc vietā un nevietā, tādējādi nolietojot šā vārda nozīmi. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka bez drošības sajūtas neviens gudrs cilvēks savu naudu citiem nedotu. Vācijas ekonomists un Eiropas Stabilizācijas mehānismu vadītājs Klauss Reglings uzsver, ka Eiropas ekonomiskās nākotnes vārdā, jāņem vērā ir ieguldītāju intereses. Investori ir gatavi ieguldīt tad, kad redz valstu centienus pieturēties pie solījumiem un saprātīgas ekonomikas. „No manām biežajām sarunām ar investoriem no visas pasaules es varu puslīdz droši apgalvot, viņi ir ļoti pozitīvi iespaidoti par to progresu, ko uzrāda valstis, kuras saņēma starptautisko finanšu palīdzību. Tāpat tirgus ir patīkami pārsteigts par mūsu uzrādīto spēju koordinēt ekonomiskos pasākumus. Tas ir pēdējo gadu lielākais sasniegums. Taču tajā pašā laikā, tas nozīmē, ka nav vairs vietas bezrūpībai mūsu prātos. Investori ļoti cieši vēro, kā tiek ieviestas solītās izmaiņas un kā top strukturālās reformas,” komentē Reglings. Akadēmiķe Raita Karnīte skaidro, ka ekonomikā gluži kā dzīvē, visu nevar skaidrot viendabīgi. Vajag taupīt, lai būtu vairāk ko investēt. „Pirmām kārtām, jāsaprot, ka neviens no šiem scenārijiem nav burtiski un tiešā veidā īstenojams. Ir pilnīgi skaidrs, ka sabalansēta ekonomika ir labāka par nesabalansētu, bet ekonomikā, tāpat kā dzīvē, gadās visādi, gadās kļūdas. Ja ekonomika kļūst nesabalansēta tādā brīvā, pilnīgi brīvā ekonomikā viņa pati iziet no ne sabalansētības. Bet ja cilvēks grib iejaukties un šo procesu paātrināt, tad gadās vēl lielākas kļūmes un vēl lielākas nesaderības. Tas izskaidro Eiropas Savienības institūciju un Eiropas Komisijas nepārprotamo pozīciju: jā, taupībai, jā, finanšu disciplīnai, jā, ekonomiskai rīcībai, bet tikai nepārkāpjot to, ko viņi sauc par attīstības mērķi, kas nozīmē neradīt šķēršļus attīstībai,” norāda Karnīte: Vai Eiropai ir lielas iespējas tikai taupīt, vai arī tikai investēt, vai arī tās ir politiķu runas, kurās parasti var saklausīt tikai pusi patiesības. Nenoliedzami, Eiropā ir zinoši politiķi, kas ļauj Eiropas Savienībai noturēties pasaules konkurētspējīgāko reģionu statusā. Cik lielas ir iespējas, ka Eiropa ies investīciju ceļu? „Es domāju, ka Eiropai nav liela izvēle un kā jau esmu teikusi, Eiropa nevar atļauties to, ko varējām mēs, un arī mēs vēl nezinām, kāda būs bijusi cena tai ļoti augstajai taupībai. Eiropas politiķi profesionālās sarunās uzskata, ka pārāk liela taupība sabojā valsts nākotnes attīstības izredzes. Kaut vārdos šie politiķi saka, vajag taupīt, bet gan Eiropas Arodbiedrību asociācija, gan arī Eiropas finanšu institūciju vadoši pārstāvji ir publiski izteikušies, ka pārmērīga taupība valstij ir kaitīga. Tāpēc es esmu stingri pārliecināta, ka Eiropa necentīsies pārāk aizrauties ar taupību,” turpina Karnīte. Žans Klods Junkers ir apsolījis piešķirt investīciju projektiem 300 miljardus eiro. Lielā mērā tiem būtu jānāk no Eiropas Investīciju bankas, kur gan tiek piesaukts, ka daļa naudas nāks arī no privātā sektora. Daži politiķi un analītiķi bažījas, vai Eiropas savienībai ir kur ņemt papildus 300 miljardus. Investīciju banka sola 60 miljardus pirmajā gadā, ne simts. Raita Karnīte gan no pieredzes zina sacīt, Eiropā ir pietiekami daudz resursu un tā vienmēr ir atradusi naudu, ko solījusi. Skaidrs, ka Eiropa spēs un varēs ekonomiski attīstīties. Pārāk liela taupība nav prātīga, ko kaut vai apstiprina nu jau izskanējušie pārmetumi Starptautiskajam Valūtas fondam, ka tas pārāk neapdomīgi uzspieda fiskālās taupības politiku tām valstīm, kas nonāca palīdzības programmas, tātad, arī Latvijai. Pārāk skarba taupība aizbiedē naudas turētājus. Pat ja tās šobrīd ir bankas, skaidrs, ka vajadzīgi ieguldījumi ražojošajā tautsaimniecībā. Utopiskie sapņi par ko mēdz runāt politiķi pieder pie politikas, bet ekonomiskajā ziņā, svarīgi ir skaidri apzināties tālāko attīstības perspektīvu. Pirms 25 gadiem krita Berlīnes mūris 9. novembrī apritēja 25 gadi kopš brīža, kad pazuda viena no lielākajām komunisma zīmēm, kas vairākus gadu desmitus šķēla pilsētu, valsti un cilvēkus – Berlīnes mūris. Par Berlīnes mūra lomu mūsdienu cilvēkdzīvēs, domāšanā un politikā viedokli izsaka vēsturnieks Gustavs Strenga. Pirmkārt, mēs varam teikt, ka Berlīnes mūris 1989. gada novembrī sabruka nejauši, jo Vācijas Demokrātiskās republikas vadība gribēja veikt reformas, bet viņi negribēja nojaukt mūri. Tanī pat laikā jau visu 1989. gadu visā Austrumeiropā notika ļoti straujas pārmaiņas – komunistiskās partijas Ungārijā, Polijā, Čehijā zaudēja savu lomu un faktiski vairs nebija Padomju Savienības sabiedrotie. Austrumvācija bija  pēdējais komunistiskais postenis, kurā joprojām partijas vadībā bija cilvēki, kuri uz pasauli lūkojās gluži kā Staļina laikā – redzēja ļaunumu ASV un NATO personā, un PSRS kā sabiedrotos. Bet tieši šī nejaušība un mūra sabrukšana izmainīja ne tikai Vāciju vai Austrumvāciju, bet, varētu teikt, visu vidus Austrumeiropu. Jāpiebilst, ka abām Vācijām apvienojoties – Vācijas Federatīvajai republikai vai Rietumvācijai apvienojoties ar Austrumvāciju, zināmā mērā Austrumvācijas iedzīvotāji tika integrēti Rietumu sistēmā, un tas varbūt nebija gluži tas, uz ko viņi 1989. gada beigās cerēja. Lielākā daļa no Austrumvācijas iedzīvotājiem gribēja, lai Vācija apvienojas, bet tas notika uz noteikumiem, ka joprojām Austrumvācijas sabiedrībā ir zināms aizvainojums vai tā sajuta, ka Rietumvācija un kapitālisms viņus pārņēma un tādēļ arī joprojām ir izteiktas ilgas pēc Austrumvācijas laika, lai gan Austrumvācija bija laiks, kurā pilsoņtiesības bija ļoti, ļoti ierobežotas. Personiskās brīvības tika ierobežotas. Ļoti daudzi cilvēki, pat tie, kas nebija politiski disidenti, dažādu iemeslu dēļ cieta no Austrumvācijas slepenpolicijas „Stasi”. Tiem, kuri vēlējās pamest Austrumvāciju, ja viņus pie bēgšanas mēģinājuma pieķēra, bija vairāki gadi jāpavada cietumā. Arī tie, kas izteica režīmam pretējus politiskus uzskatus, tika vajāti. Par spīti tam, liela daļa sabiedrības lūkojās uz Austrumvācijas laiku kā uz „Zelta laikmetu”. Tā bija represīva sistēma, tajā pašā laikā tā bija sistēma, kura rūpējās par saviem pilsoņiem. Austrumvācijā bija ļoti liels procents sieviešu, kurām bija bērni, bet kuras strādāja. Tas bija iepretim Rietumvācijai, kur sievietes lielākoties vismaz bērna pirmajos dzīves gados nestrādāja. Arī daudzi citi „sociālie labumi” Austrumvācijā varbūt bija labāki nekā Rietumvācijā, lai gan Austrumvācija bija daudz nabadzīgāka valsts.