Podcasts about oskara

Kultūras rondo tiekamies ar sagatavoto klavieru spēles meistaru, komponistu un Amerikas Kinoakadēmijas balvas "Oskars" ieguvēju Folkeru Bertelmanu jeb Hauschku no Vācijas. Savos koncertos viņš nekad iepriekš nesagatavo programmu, bet improvizē atkarībā no koncerta vietas un konkrēto klavieru personības. „Tas liek justies mazliet kā uz klints malas, bet vienlaikus ļauj būt ļoti klātesošam,” saka vācu mūziķis un sagatavoto klavieru meistars Hauschka, kurš 30. aprīlī uzstāsies ar koncertu "Hanzas peronā" Rīgā. Hauschka ir viņa skatuves vārds, bet pēdējā desmitgadē viņš spoži uzmirdzējis arī filmu mūzikas pasaulē ar savu īsto vārdu Folkers Bertelmans (Volker Bertelmann). Par mūziku filmai „Lauva” viņš saņēma savu pirmo "Oskara" nomināciju, bet dažus gadus vēlāk tika arī pie "Oskara" statuetes par darbu pie filmas „Rietumu frontē bez pārmaiņām”. Šogad viņš “Oskaram” bija nominēts trešo reizi – par mūziku Edvarda Bergera filmai “Konklāvs”, kas ieguvusi jaunu aktualitāti līdz ar gaidāmajām Romas pāvesta vēlēšanām. Šī intervija gan tika ierakstīta, pirms pasauli pāršalca ziņas par pāvesta Franciska aiziešanu mūžībā.

"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

Jau vairāk nekā 50 gadu Latviešu fonds Amerikā iedrošina aizokeāna latviešus noticēt sapņiem un uzdrīkstēties īstenot idejas un projektus. Fonds atbalsta savējos, tostarp Latvijā tapušas filmas un latviešu kultūras norises visā pasaulē. To starpā ir Viestura Kairiša filmas “Melānijas hronikas” un “Janvāris”, pagājušajā gadā aizvadītie Kanādas dziesmu svētki un tikko notikušais Bostonas Baltijas filmu festivāls, kurā izrādīta arī, piemēram, Oskara balvu ieguvusī “Straume”, “Marijas klusums” un “Patrīcija”.  Par to, kur gadu no gada rod finansiālo atbalstu un ko Latviešu fonds iecerējis nākotnē, interesējamies raidījumā, kad studijā viesojas Latviešu fonda priekšsēdētāja Renāte Kenney un mūziķe, folkloriste un grupas “Iļģi” vadītāja Ilga Reizniece, kuras projektus ir atbalstījis Latviešu fonds. Savukārt attālināti no ASV un Kanādas mums pievienojas Latviešu fonda valdes locekle Rita Grendze no Čikāgas un Latviešu fonda valdes locekle, mediju koordinatore Žubīte Streips.  

Wiosna! Ptaki śpiewają, słońce świeci, świat idzie dalej, Elon Musk ma nowe dzieci, już ma 14 sztuk, a my pogadajmy o nataliźmie. Oprócz tego Oskary! Baaardzo ciekawe rozdanie, a u nas: Rosjanie w Hollywood, Palestyńczycy i Żydzi odbierają Oskara za film dokumentalny; świetne kino z Brazylii i czarny kotek z Łotwy, który wyjechał z Oskarem za najlepszy film animowany czyli FLOW. Ten podcast powstaje dzięki Patronite  https://patronite.pl/karolinakp   0:00:00 Intro 0:03:40 Oscary 0:05:01 Pronatalizm 0:14:30 Bojkot Anory 0:27:20 Nie Chcemy Innej Ziemi 0:35:36 I'm Still Here 0:42:31 FLOW 0;54:22 Outro

"Mums visiem ir "Straume" un "Oskara" prieki, jo Gints Zilbalodis ir tieši tāds, kāds viņš ir. Rāms, nesatricināms un pārliecināts par savu lietu. Nebaidās atšķirties un pateikt nē. Patīkami vienaldzīgs pret Holivudas zvaigžņu putekļiem, jo skaidri zina, kādu kino vēlas veidot un kas tam ir vajadzīgs. Un vēl viņš ir ļoti noguris no sev pievērstās uzmanības un vēlas, lai skatās viņa filmas un liek mierā pašu. "Oskaros" gan tas nebija iespējams, bet pēc tam ļausim Gintam uzelpot un taisīt kino, ko viņš vēlas vairāk par visu pasaulē." Tā savā feisbuka profilā pirms dažām dienām rakstīja Latvijas Radio žurnāliste Māra Rozenberga, kura kopā ar "Straumes" radošo komandu un savu kolēģi, Latvijas Televīzijas žurnālisti Andu Bošu, arī bija Holivudā, klātienē izbaudīja "Oskaru" pasniegšanas ceremoniju, bet nu atgriezusies Latvijā... Par izjusto un pieredzēto Māra un Anda stāsta intervijā "Klasikas" galvenajai redaktorei Ingai Saksonei. Inga Saksone: Abas esat burtiski "uz izķeršanu" visos LSM kanālos, jo visi grib pietuvoties tai sajūtai, kādu jūs piedzīvojāt visu šo laiku Amerikā. Arī mēs "Klasikā" parunāsim par "Oskariem".  Anda Boša: Protams, desmit stundu laika starpība ir kaut kas, ko var uz ādas sajust tikai tad, kad patiešām esi tur un saproti, ka, ja tu gribi uztaisīt sižetu, tev ir jāstrādā vienpadsmitos, divpadsmitos naktī, kad Latvijā jau ir deviņi, desmit no rīta. Un tie ir tie spēles noteikumi, kuros ir jāfunkcionē. (smejas) Un kādi vēl bija specifiskākie spēles noteikumi, tieši tur darbojoties? Māra Rozenberga: "Oskara" organizācija puse ir ārkārtīgi specifiska un ļoti, ļoti reglamentēta, jo pieprasījums uz žurnālistu dalību "Oskaros" ir milzīgs un atlase ir liela, tāpēc mēs abas ar Andu, katra atsevišķi un abas kopā, bijām ārkārtīgi priecīgas, kad beidzot saņēmām e-pastu no ASV Kinoakadēmijas, ka mūsu akreditācija ir apstiprināta.  Anda Boša: Jā, jo patiesībā žurnālistu akreditācija uz "Oskariem" bija beigusies jau pagājušā gada 25. novembrī. Tas ir tāds pasākums, kas lielajiem medijiem ir ļoti plānots , un tur tiešām ir žurnālisti, kas to dara katru gadu un piesakās droši vien laikā, ne tā kā mēs. (smejas) Atceros, ka pirmo e-pastu "Oskariem" aizsūtīju starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, lai vienkārši saprastu, kādas ir iespējas. Vai vispār, ja būtu tāda situācija, ka Latvijai būtu "Oskara" nominācija, būtu iespēja domāt par to, ka mums varētu būt arī kādas akreditācijas iespējas.  Māra Rozenberga: Bet nu tomēr "Oskaru" organizatori izrādījās vēlīgi... Kas interesanti: Andai uz vienu no šiem e-pastiem, ko viņa sūtīja uz anonīmo e-pastu publicity@oscars.org, pēkšņi atbildēja meitene latviešu valodā: "Sveiki, mani sauc Skaidrīte, bet darbā visi mani sauc par Skai... Mani vecvecāki emigrēja uz ASV, un es strādāju "Oskaru" organizatoru komandā!" (smejas) Tā kā - jā, mums tomēr bija mazās valsts priekšrocība, ka mums ir viena filma ar divām nominācijām, un mēs bijām kaut kādā ziņā mazliet priviliģētākā situācijā nekā daudzi citi žurnālisti, kas strādā ASV medijos un droši vien visu dzīvi sapņo, ka viņi beidzot nokļūs "Oskaros" un varēs par to ziņot. Mums tiešām paveicās ar to, ka, pateicoties "Straumei", uz šī viļņa tad arī mēs tur varējām nokļūt. Anda Boša: Ja salīdzinātu visas ceremonijas un pasākumus, visvienkāršāk laikam mums gāja ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu Šveicē, kas notika decembra sākumā. Tur visa organizēšanas kultūra bija ļoti demokrātiska un pieejama. Aizbraucu uz turieni, vēl nesarunājot nevienu konkrētu interviju, bet to bija iespējams ļoti vienkārši izdarīt turpat uz vietas. (..) Ļoti demokrātiski un pieejami! Māra Rozenberga: Un organizatori tevi burtiski aiz rokas aizved uz interviju! (..) Tur patiešām bija patīkamā ekskluzivitātes sajūta par to, ka Eiropas žurnālisti dzīvo daudz aristokrātiskākos apstākļos attiecībā uz iespēju piekļūt filmu zvaigznēm, jo tajā brīdī, kad zvaigznes ir atbraukušas uz Eiropu, viņas ir mūsējās un mēs varam viņām tikt klāt, kamēr "Oskaros" viss notiek pēc viņu spēles noteikumiem: viņi tur ir mājās, un tur ir daudz izteiktāka hierarhijas sistēma. Pie sarkanā paklāja mums pat nebija cerību tikt - nevis tāpēc, ka nebūtu labas diezgan, bet tāpēc, ka neesam gana starptautiskas. Tās pārdomas, kas man bija, redzot kaut vai nelielu daļiņu no organizācijas aizkulisēm... Kaut kur man visu laiku prātā ija tas teikums, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Lai gan "Oskars" patiešām ir apzeltīts, tas ir no bronzas, ļoti spīdīgs un smags, bet amerikāņi ļoti daudz ko panāk ar ārkārtīgi spēcīgu un izcili nostrādātu mārketingu... Nenoliedzami, tā ir pasaules ietekmīgākā kinoindustrija, bet, sarunās no cilvēkiem dzirdot, kādā veidā top šie "Oskara" lēmumi, cik milzīga ietekme ir naudai, mārketinga kampaņām, dažādiem citiem aspektiem, cik bieži vien arī cilvēki filmas mēdz arī nebūt noskatījušies, bet vienalga balso par tām, jo viņiem šķiet, ka tās varētu būt labas vai kuras filmas plakātu viņi vienārši ir vairāk redzējuši... Ir arī tādi gadījumi. Kaut kādā ziņā bija sajūta, ka [ar "Straumi"] oticis tāds liels, liels brīnums, ka tiešām šī mākslinieciski augstvērtīgā filma ir uzvarējusi un ka ir notikusi mākslinieciska, nevis komerciāla taisnība. Anda Boša: Mārai bija ļoti interesanta saruna ar mūsu filmas izplatītājiem par to, kāda viņiem bijusi pieredze, kad "Straume" ieguva "Zelta globusu" - kā pārējo lielo filmu studiju "augšējie cilvēki" reaģēja uz šo balvu... Māra Rozenberga: Tā bija neoficiāla saruna brīdī, kad gatavojāmies doties uz "Oskara" ceremoniju: komanda satikās viesnīcā uz tostu un šampanieša glāzi, un tādās amerikāniskā stila "small talk" sarunās daudz ko interesantu izdevās dzirdēt. Tai skaitā, ka "Dreamworks" studija esot bijusi diezgan lielā panikā, kad "Straume" ieguvusi "Zelta globusu", jo bijis redzams, cik milzīgi papildu līdzekļi tiek ieguldīti filmas "Roboti savā vaļā" mārketinga kampaņā. Tieši pēc tam Holivudā bija parādījušies milzu plakāti ar "Roboti savā vaļā". (..) Tur patiešām fiziski redzi, kādā veidā kodē potenciālos balsotājus. Pēdējā laikā mums bijušas sarunas par vērtēšanu gan skolās, gan žūrijās, gan visur kur citur. Un, skatot "Oskara" nolikumu, šķiet - tas notiek tik demokrātiski, tik daudzi cilvēki var piedalīties vērtēšanā. Atlases, atlases, kamēr tiek līdz līdz finālam - šķiet, siets ir tik pamatīgs un līdz finālam nokļūst pašas, pašas labākās filmas. Bet, kā tu, Māra, saki, var būt visādi - ka filmas nenoskatās, tomēr nobalso. Tāda sirdsapziņas lieta. Māra Rozenberga: Tik traki varbūt arī nav. Man liekas, ka tas bija "Straumes" franču producents, kurš, kad mēs ar viņu runājām par "Cēzara" balvu Francijā, sacīja: ai, man tie "Cēzari" neliekas tik vērā ņemami, jo zinu aizkulises, kādā veidā notiek balsošana un šai ziņā ASV Kinoakadēmijā tomēr ir daudz nopietnāks balsošanas siets, jo tur patiešām tehnoloģiski tiek monitorēts, vai konkrētais balsotājs noskatās filmu vai vismaz ir noskatījies pietiekamu skaitu ar filmām, lai viņam būtu tiesības balsot. Tehniski var redzēt, vai filma bijusi palaista. (..) Bet man liekas, ka ļoti interesantu aspektu minēja komponiste Lolita Ritmane, kuru mēs ar Andu abas satikām, jo viņa arī ir ASV Kinoakadēmijas biedre. Un Lolita  teica - viņasprāt, ļoti uz ASV Kinoakadēmijas balvas nomināciju būtu varējusi pretendēt arī Ginta Zilbaloža un Riharda Zaļupes komponētā mūzika filmai "Straume"... Un tad sākās stāsts par to, kādiem nosacījumiem būtu bijis jābūt, lai šī mūzika tiktu līdz nominācijai, proti, ir tādi mūzikas "skrīningi" - es pirmo reizi tādu terminu dzirdēju. Proti, nominantus nosaka konkrēto nozaru balsotāji, bet pēc tam visi balso par visu finālā. Lai tiktu līdz nominācijai, tev jābūt pamanītam no konkrētās nozares balsotājiem - šajā gadījumā komponisti balso par mūziku. (..) Lolita teica - ja būtu sākta masīva kampaņa četrus, piecus mēnešus agrāk, viņi būtu uzzinājuši, ka šāda mūzika ir, un tad būtu jau cita saruna... Tieši tādā veidā Lolita Ritmane bija ar savu mūziku "Dvēseļu putenim" nonākusi pirms dažiem gadiem "Oskara" nomināciju sarakstā... Vairāk - ierakstā.

Šonakt Holivudā sadalītas ASV Kinoakadēmijas balvas "Oskari". Iespaidi par redzēto ceremoniju un komentāri par izcelto no nominēto filmu klāsta, Kultūras rondo pārrunājam ar kolēģi Māru Rozenbergu, kura klātienē sekoja notikumam līdzi, un kino kritiķiem. Studijā Kristīne Simsone, Sonora Broka un "Kino Kults" redaktore Līva Spandega. Īpaša šī "Oskara" balvu pasniegšanas ceremonija bija Latvijai, jo režisora Ginta Zilbaloža filma "Straume" saņēma labākās pilnmetrāžas animācijas filmas balvu, kļūstot par pirmo Latvijas kino darbu, kas ieguvis prestižo apbalvojumu. Savukārt kategorijā "Labākā ārvalstu filma" "Straume" piekāpās Brazīlijas filmai "I'm Still Here". Sirreāli – tā emocijas pēc "Oskara" iegūšanas raksturo "Straumes" komanda pirmajās intervijās. Filmas viedotāji atzīst, ka vēl nav aptvēruši notikuma nozīmīgumu. "Bija pārsteigums. Nebijām gaidījuši vispār," bilst Gints Zilbalodis. Viņš tomēr atklāj, ka bija domājis, ko teikt no skatuves, ja "Straume" iegūs balvu, bet tajā mirklī daudz aizmirsis un improvizējis. "Arī filmas veidojot, vienmēr vajag gatavoties, bet kad nonāc reālā situācija, tad plāns ne vienmēr strādā un vajag improvizēt. Varbūt nervozā sajūta piedod kaut kādu šarmu tam visam." Viņš arī neslēpj, ka ir sajūta, ka pats uz notikušo skatās no malas un ir jāpaiet laikam, lai pie tā pierastu. "Esmu vēl vidū tai vētrai," neslēpj Gints Zilbalodis. "Protams, mēs esam ļoti priecīgi un gandarītu par padarītos darbu un par to, ko tas nozīmē ne tikai Latvijas kino un Baltijas kino, bet arī neatkarīgu studiju veidotai animācijai kopumā. Tas ir liels sasniegums kopumā. Bez Zilbaloža tikai Miazaki [japāņu animators Haiao Mazaki] ārpus ASV studijām ir dabūjis šo balvu," gandarīts Matīs Kaža. Par to, kur Matīss glabās savu "Oskaru" un vai to varēs apskatīt arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, viņš saka, ka vēl jāpadomā: "Mēs neesam apsvēruši šo jautājumu. Būs par ko domāt reisā atpakaļ uz Latviju." Arī filmas producenti Rons Diānss no Francijas un Gregorijs Zalcmans no Beļģijas atzina, ka vēl nevar noticēt notikušajam. Gregorijs Zalcmans pirms ceremonijas bijis skeptisks par "Straumes" panākumiem, norādot, ka "Robots savā vaļā" mārketinga pasākumi būs paveikuši savu, lai filmas veidotāji iegūtu balvu "Taisnību sakot, man trūkst vārdu, vēl esmu adrenalīna pārņemts, viss šis stāsts ir tik sirreāls, no paša sākuma visa sadarbība bija tik gluda. Īsts brīnums. Kad zālē pieteica nominācijas, man likās, ka "Robotam savā vaļā" bija daudz skaļāki aplausi nekā "Straumei", tāpēc es jau nospriedu, ka droši vien vinnēs "Robots", bet, kad viņa atvēra aploksni un pateica "Flow"...," bilst Gregorijs Zalcmans. "Es taču tev teicu, jau kopš Kannām teicu, ka dabūsim "Oskaru"! Vienu brīdi domāju, ka varbūt pazaudēsim "Robotam", bet jau pirms kāda mēneša sapratu -nē, mums ir ļoti lielas izredzes," papildina Rons Diānss.  97. Kinoakadēmijas jeb "Oskara" balvu pasniegšanas ceremonijā triumfējusi filma "Anora", saņemot kopumā piecas balvas – par oriģinālo scenāriju, režiju un montāžu. Filmas galvenās lomas atveidotāja Maikija Medisone arī atzīta par gada labāko aktrisi un "Anora" ieguvusi gada labākās filmas titulu. Raidījumā Labrīt Māra Rozenberga norāda, kategorijā "Anoras" uzvara nav pārsteigums. Līdzīgi kā "Straume", arī šī filma ir neatkarīgs darbs un autori to ir uzsvēruši. Tās budžets ir vien seši miljoni dolāru un tapis ļoti īsā laikā Ņujorkā. Šī filma līdz "Oskaram" ir sākusi ceļu tieši tā pat kā Latvijas filma Straume Kannu festivālā.  

Holivuda ir gatava uzņemt “Straumi” uz Oskaru sarkanā paklāja. ASV kinoindustrijas galvaspilsētā šonedēļ notiek spraiga gatavošanās gada lielākajam kino pasaules notikumam: nedēļas nogalē gaidāmajai ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai jeb “Oskariem”, kuriem divās kategorijās nominēta arī mūsu animācijas filma “Straume”. Pirmo reizi šim notikumam ir akreditēti arī Latvijas sabiedriskie mediji – Latvijas Radio un Latvijas Televīzija. Par Holivudas gatavošanos “Oskariem” reportāžā ziņo Māra Rozenberga. Ir desmit no rīta trešdienā, līdz Oskara ceremonijai vēl četrarpus dienas, bet šeit, pie Dolbija teātra jau tiek izritināts sarkanais paklājs. Un to dara šā gada Oskaru vadītājs, populārais ASV komiķis Konans Obraiens (Conan O'Brien). Sarkanā paklāja izritināšana ir “Oskaru” tradīcija, kam tiek pievērsta arī liela mediju uzmanība – kā jebkam, kas saistīts ar “Oskariem”. Simtiem īpaši akreditētu žurnālistu filmē un fotografē, kā Konans Obraiens joko par neesošajiem muskuļiem, stumj sarkanā paklāja rulli, un beigās apguļas uz tā. Uz sarkanā paklāja satiekam arī amerikāņu telekanāla ABC populāro izklaides žurnālistu Džordžu Penakio (George Pennacchio), kurš no “Oskariem” ziņo jau vairāk nekā 30 gadus. Penakio stāsta, ka “Oskariem” gatavojas visa gada garumā, skatoties filmas un intervējot to veidotājus, tāpēc pati ceremonija jau ir svētki – lai gan tāpat žurnālistam tas ir grūts darbs. Džordžs Penakio: ““Oskari” ir mana grūtākā nedēļa gadā, bet beigās ir lieliski padarīta darba sajūta. Mēs raidām visā pasaulē, un mans darbs palīdz skatītājiem saprast, kā te viss notiek. Jo, ja vien tu neesi šeit uz vietas, ir ļoti grūti saprast, kā tas ir – iet pa šo trako sarkano paklāju! (..) “Oskari” ir Holivudas lielākais notikums, kam nekas cits nestāv līdzās. Gaisā virmo goda un lepnuma sajūta: cilvēki ir pagodināti, ka viņu kolēģi industrijā ir nominējuši viņus šai prestižajai balvai.” Sarunā ar mums Džordžs Penakio tūlīt ievēro arī melnā kaķa krekliņus, kuros abas ar LTV kolēģi Andu Bošu esam ieradušās. Džordžs Penakio: ““Straume” ir lieliska filma! Nezināju, ko no tās gaidīt, bet tā izrādījās ļoti emocionāla. Man patīk, ka nav neviena dialoga, bet tu tāpat visu saproti! Un tas ir lieliski, ka “Straume” nāk no valsts, kas līdz šim nebija nonākusi ASV Kinoakadēmijas redzeslokā. Ceļā uz “Oskariem” tā jau ir savākusi tik daudz balvu. Vai tā varētu dabūt arī “Oskaru”? Jā, varētu! Un vai tas nebūtu lieliski Latvijai?!” Kaķa krekliņu atpazīst daudzi – mani uzrunā kino žurnālisti Lučija Magi (Lucia Magi) no Itālijas un Mario Sekelī (Mario Szekely) no Meksikas, kur “Straume” kļuvusi īpaši iecienīta. Mario Sekelī: “Meksikāņi dievina “Straumi” – man liekas, tāpēc, ka mums patīk kaķi un Meksikā vispār ir ļoti izkopta mājdzīvnieku kultūra. Man šķiet, mūsu skatītāji uztvēra “Straumes” dzejisko noskaņu, skaisto vizualitāti un stāstu par sastrādāšanos. Pašlaik tas ir tik aktuāli visā pasaulē! Līderi mums stāsta, ka nespējam sadarboties, bet šī filma parāda, ka varam gan! Jā, mēs mīlam “Straumi” un svētdien turēsim īkšķus!” Lučija Magi: “Man arī ļoti patika “Straume”! Priecājos redzēt, ka to nominēja ne vien animācijas filmu kategorijā, bet arī kā labāko starptautisko filmu. Es to skatījos kopā ar meitu, un sākumā viņa mazliet baidījās, bet filmas gaitā pilnīgi tajā iemīlējās. Un es tāpat! Tā ir tik poētiska un skaista! Tu jūties tā, it kā būtu tajā iekšā.” Abiem žurnālistiem ir liela “Oskaru” pieredze, Lučia balso “Critics Choice Awards”, bet Mario – “Zelta globusos”. Viņi stāsta, ka “Oskaru” laikā pilsēta pārvēršas: Lučija Magi: “Losandželosā “Oskarus” var just gaisā – te virmo satraukums un spriedze, Holivudā tiek slēgtas ielas, Saulrieta bulvārī viss ir par un ap “Oskariem”. Nevar nepamanīt, ka te notiks kaut kas ļoti liels!” Mario Sekelī: “Mums, kino žurnālistiem, tas ir kā atspoguļot “Superbowl”. Šajā pasākumā ir iesaistīti tik daudzi cilvēki, ka nav brīnums, ka pilsētā tos dievina! Varbūt, izņemot tos, kas te tuvumā dzīvo, jo tiek slēgtas ielas. Bet šis notikums ir daļa no Losandželosas identitātes, jo tā taču ir pasaules kino galvaspilsēta!” Mario Sekelī par “Oskariem” ziņo jau kopš 2001.gada un pieredzējis, kā laika gaitā pieaug drošības pasākumi. Šobrīd akreditācijas noteikumi ir tik stingri kā reti kur. Tai skaitā žurnālistiem kategoriski aizliegts fotografēt savas akreditācijas kartes, lai tās nevarētu viltot, un pat staigājot tās jāgriež otrādi, lai kartes nejauši nevarētu nofotografēt kāds cits. Uz sarkanā paklāja, kur ierakstījām šīs sarunas, ceremonijas laikā drīkstēs atrasties tikai neliela starptautisko mediju izlase. Jau 28.reizi tur būs arī pieredzējušais telekanāla NBC operators Hosē Hernandess (Jose Hernandez). Hosē Hernandess: “Šī mums ir ļoti spraiga nedēļa, garas darba stundas, daudz notikumu ap “Oskariem”. Vakar filmējām Gubernatoru balli, šodien bija sarkanā paklāja izritināšana, vēl dažādi pasākumi. Pašā Oskaru dienā strādāsim no agra rīta līdz vēlam vakaram. Katru gadu viss it kā notiek līdzīgi, bet mainās sejas, jāzina gan jaunās, gan pieredzējušās slavenības. Gadu gaitā “Oskaros” ir augusi daudzveidība – ne vien slavenības ir dažādākas, bet arī žurnālisti. Uz sarkanā paklāja ir arvien vairāk podkāsteru, jūtuberu, influenceru – Akadēmija viņus sākusi uztvert nopietnāk. Šajā darbā nedrīkst nogurt. Es esmu savā darba režīmā, bet reizi pa reizei izdodas noķert arī mazliet prieka – o, rekur mans mīļākais aktieris, skat, kāda kleita, ak dieniņ, kas tam vīram ir mugurā... 90% laika esmu darba režīmā, bet ir jautri!” “Oskaru” vērienu un sava svarīguma apziņu nevar pat attāli salīdzināt ar rāmo un demokrātisko Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu, no kuras ziņojām 2024.  gada decembrī. Vairums “Oskariem” akreditēto žurnālistu nevar pat pretendēt uz iespēju pasākuma laikā atrasties “Dolby” teātrī (kas, starp citu, ir iebūvēts parastā iepirkšanās centrā Holivudas bulvārī) – vieta, kur tiek filmētas visas uzvarētāju intervijas, ko parasti redzat TV ekrānos, atrodas viesnīcā līdzās teātrim, kur “Oskaru” ieguvējus lielā konferenču telpā sagaidīs simtiem žurnālistu no visas pasaules. Un jā, saskaņā ar “Oskaru” noteikumiem arī viņi reportāžas pie saviem datoriem veidos smokingos un vakarkleitās.

Przekaż swoje 1.5% podatku na Oskara, syna Adama! KRS 0000191989 cel szczegółowy: Oskar Osak Wpłaty indywidualne można kierować na konto: 93 1240 6351 1111 0010 7491 6772 Oskar Osak Fundacja Wcześniak Rodzice-Rodzicom ul. Prymasa Augusta Hlonda 1a lok. 71 02-972 Warszawa ━━━━━━━━━━━━━ Dołącz do naszej drużyny patronów i walcz o dodatkowe nagrody

Tas tiešām ir noticis – "Oskara" nominācijas, ar ko daudzi puspajokam flirtēja jau kopš Ginta Zilbaloža animācijas filmas "Straumes" spožās pirmizrādes Kannu kinofestivālā, ir kļuvušas par realitāti. Turklāt nevis viena, bet divas nominācijas – gan animācijas, gan starptautisko filmu kategorijā. Kolēģe Māra Rozenberga "Straumes" panākumiem sekojusi jau no pirmsākumiem un turpina to darīt. Šiem panākumiem ir palīdzējis ne vien tas, ka „Straume” pati par sevi ir izcila filma, bet arī tas, ka tā jau līdz šim bija spējusi savākt ļoti daudz balvu, ko, protams, pamana un no kā ietekmējas arī ASV Kinoakadēmijas balsotāji. Liela nozīme bija arī tam, ka filmu pamanīja un ļoti atzinīgi novērtēja ASV profesionālā prese – gan lielie laikraksti, gan nozarē respektēti izdevumi, ko arī lasa šie vairāk nekā deviņi tūkstoši ASV Kinoakadēmijas biedru. Un viņu vidū jau 20 gadus ir arī ASV dzīvojošā latviešu animatore Signe Baumane, kura pati ar savu izcilo animācijas filmu „Mans laulību projekts” bija pagājušā gada „Oskaru” „garajā sarakstā”. Šobrīd režisore strādā pie savas nākamās filmas „Karmas mezgls”. Ar viņu sazinājāmies, lai uzklausītu emocijas par „Straumes” triumfu un jautāju par kinoakadēmijas aizkulisēm. Signe Baumane atzīst, ka ir priecīga un gandarīta par "Straumes" panākumiem un ļoti gaidījusi nomināciju sarakstu. "Man tiešām bija milzīgs, milzīgs prieks, es no laimes apraudājos. Laba, laba sajūta ir," atzīst Signe Baumane.  "Man prieks ir vairākos līmeņos; man ir prieks par Latviju, par Latvijas filmas panākumiem, par filmas komandu, par Gintu Zilbalodi un par mums visiem man prieks. Bet arī man ir milzīgs prieks par visiem neatkarīgajiem animatoriem. Tā taču ir mazā budžeta filma - tikai trīs miljoni, kur viņa sacentās ar filmām, kurām 200 miljonu budžeti bijuši. Un arī, kā atzīmēja sociālajos tīklos, vienīgā filma, kas ir uztaisīta ar brīvi pieejamo programmu. Šīs filmas panākumi iedvesmos ļoti daudzus jaunus cilvēkus, un es ceru, ka būs mums vairāk neatkarīgo filmu un vairāk tādu mākslinieku un vizuālā integritāte filmās. Ļoti, ļoti, ļoti, ļoti laimīga es esmu." Signe Baumane skaidro, kā noris balsošana par "Oskaram" nominētajām filmām "īsajā sarakstā", un atklāj, ka gan daudzi viņas draugi, gan viņa pati pieteikusies vērtēt starptautiskajā kategorijā darbus tieši tāpēc, lai balsotu par "Straumi". Jautāta, kādas ir viņas prognozes, vai Gintam Zilbalodim un "Straumei" ir iespēja iegūt "Oskaru", Signe Baumane atzīst, ka viņai šķiet, ka ir liela iespēja. "Es tiešām domāju, ka iespēja ir daudz lielāka, nekā mēs to pašu varam pat iedomāties. Es domāju, ka ļoti liela iespēja," uzskata Signe Baumane. "Bieži vien ir tā bijis, ka viena izcila animācijas filma ir parādījusies un tikusi nominēta, un viņa nesaņem šo galveno balvu, bet lielā studijas filma saņem balvu, jo lielā studija ir ieguldījusi milzīgus līdzekļus šajā kampaņā un pārliecinājusi akadēmijas biedrus vienā veidā vai otrā veidā, ka jābalso noteikti par to studijas filmu. Cik tas ir iespējams šinī gadā ar visām šīm milzīgajām izmaiņām un ugunsgrēkiem Losandželosā, es īsti nezinu, kā var to pārliecināt. Man pašai liekas, ka izredzes ir 99,99%. Bet es esmu optimists. Tā, kā es ļoti ceru. Varbūt nevienam neko nesakām, sakām, ka ir jau labi, ka nominēta, ka labāk vairs nevar. Tas jau arī ir milzīgs gods. Tad, kad saņemsim "Oskaru", tad dziedāsim." Janvāra sākumā, kad „Straume” saņēma „Zelta globusu”, Māra Rozenberga arī viesojās Jaņa Rozentāla Mākslas skolā, kuru savulaik absolvējis Gints Zilbalodis.

Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka. Neilgi pēc tam, kad 1927. gadā tika dibināta Amerikas Kinomākslas un kinozinātnes akadēmija, Losandželosas centrā, „Biltmore” viesnīcas kristāla zālē notika vakariņas, lai apspriestu jaunās organizācijas mērķus. Viens no šiem mērķiem bija izstrādāt metodi, kā godināt izcilus sasniegumus nozarē, tādējādi veicinot augstāku kustīgā attēla radīšanas procesa kvalitātes līmeni. Tobrīd gan Akadēmijas dienas kārtībā aktuālāki bija jautājumi, kas saistīti ar darbaspēku, nozares publisko tēlu, kā arī informācijas nodrošināšanu tehnoloģiskos un producēšanas jautājumos, un tikai 1929. gada maijā Rūzvelta viesnīcā Holivudā tika pasniegtas pirmās 12 apzeltītās statuetes, ko pazīstam kā “Oskarus”. Balvas dizaina — bruņinieka, kurš stāv uz filmas ruļļa un tur rokās zobenu – autors bija „Metro Goldwyn Mayer” jeb MGM mākslinieciskais direktors Sedriks Gibonss. Kinolentes ruļļa spoles pieci spieķi simbolizēja sākotnējās piecas akadēmijas filiāles – aktierus, režisorus, producentus, tehnisko profesiju speciālistus un scenāristus, bet zobens – nozares attīstības un labklājības aizsardzību. Ilgus gadus statuetes tika lietas bronzā un apzeltītas, bet Otrā pasaules kara gados tās tika izgatavotas no ģipša. Kādēļ Oskars? Pastāv vismaz trīs versijas – aktrise Beta Deivisa apgalvoja, ka statuetes aizmugure izskatījās gluži tāda pati kā viņas vīra Harmona Oskara Nelsona mugura. Žurnālists Sidnijs Skolskis tā nodēvēja balvu, rakstot par Ketrīnas Hepbernas uzvaru 1934. gadā, bet Akadēmijas tobrīd bibliotekārei, vēlāk izpilddirektorei Mārgaretai Herikai statuete esot atgādinājusi viņas tēvoci Oskaru. 1939. gadā laikraksts “Los Angeles Times” pārsteidzīgi nodrukāja uzvarētāju vārdus savā vakara izdevumā, kas iznāca īsu brīdi pirms ceremonijas – pateicoties šai rūgtajai mācībai, balvu ieguvējus turpmāk prese uzzināja vien kopā ar citiem, skatoties ceremoniju. 1953. gadā ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu pirmo reizi demonstrēja televīzijā, bet kopš 1969. gada ceremonija tiek pārraidīta arī ārpus ASV. Skatītāju miljoniem lēnām sarūkot pēc 2010. gada, tika nolemts ceremoniju saīsināt, kā arī sākt to agrāk. Tomēr Latvijā “Oskara” ceremoniju joprojām skatās vien rūdītākie kino fani –  tās norise pēc vietējā laika sākas nakts vidū. Mūsdienās Amerikas kinoakadēmijai ir 55 cilvēku valde, kas pārrauga 17 atsevišķas filiāles, kas pārstāv dažādas kino jomas: aktiermākslu, režiju, scenāriju, skaņas montāžu un citas. Kopš 2016. gada, kad valde paziņoja, ka dažādos Akadēmijas biedru sastāvu, tās rindas ir paplašinājušās līdz aptuveni 8000 biedriem. Uzskaitot pāris kritērijus dalībai Akadēmijā: tajā netiek uzņemti ne televīzijas profesionāļi, ne preses pārstāvji, turpretī iepriekšējo gadu nominantiem uz balvu bieži dalība tiek piedāvāta automātiski. “Oskari” tiek piešķirti 24 kategorijās, un divās no tām, pateicoties Ginta Zilbaloža filmas “Straume” neticamajiem starptautiskajiem panākumiem, šogad ir cerība izskanēt arī Latvijas vārdam. Šobrīd ir izziņoti īsie pretendentu saraksti uz nominācijām 10 kategorijās, tai skaitā arī kategorijā “labākā ārzemju filma”. Tajā līdztekus tādām Latvijā redzētām filmām kā Metjū Renkina režisētajai “Universālajai valodai”, Magnusa fon Horna “Meitenei ar adatu”, norvēģu drāmai “Armands” un Berlināles „Zelta lāča” ieguvējai Senegālas dokumentālajai filmai “Dahomejas karaliste” ierindojusies arī “Straume”.

Ginta Zilbaloža animācijas filmas „Straume” panākumi turpina būt viens no apspriestākajiem sarunu tematiem arī jaunā gada sākumā: šonedēļ kā kronis visām līdzšinējām balvām piepulcējās „Zelta globuss”, vēl vairāk pastiprinot izredzes uz „Oskara” nomināciju. Kā uz „Straumes” uzvaras gājienu skatās vēl topošie animatori, kuri pašlaik mācās Zilbaloža savulaik absolvētajā Jaņa Rozentāla Mākslas skolā? Un kādu nozīmi Latvijas animācijas nākotnē filmas panākumiem redz Zilbaloža agrākie pedagogi? Uz tāfeles uzzīmēts melns kaķītis kā simbolisks sveiciens mani sagaida Rozentāla skolas klasē, kur tiekamies uz sarunu ar pasniedzējiem Dzintaru Krūmiņu un Madaru Gulbis. Krūmiņš vēl mazliet pielabo kaķīša acis. Ilggadējais studijas „Dauka” animators un režisors Dzintars Krūmiņš „rozīšos” pasniedz animāciju, bet gleznotāja Madara Gulbis bija Ginta Zilbaloža klases audzinātāja, tāpēc „Straumes” panākumiem abi seko ar īpašām emocijām. Pasniedzēji spriež, ka Ginta Zilbaloža radošais ceļš un filma „Straume” ir lielisks piemērs topošajiem animatoriem, ka ir jāmeklē pašiem savs ceļš un pārliecība, neapstājoties pie jau zināmā. Dzintars Krūmiņš smejas, ka trakākais, ko skolotājs varot pateikt, ir „tā dara”.  Sarunai pievienojas pieci Rozentāla skolas animācijas diplomandi – Mediju nodaļas pēdējā kursa audzēkņi, kuri izvēlējušies diplomdarbus veidot tieši animācijas tehnikā. Pieci ir daudz, vēl piebilst Dzintars Krūmiņš. Bet viņš to nesaista tieši ar „Straumes” panākumiem. Cik monumentāls darbs ir animācija, zina arī Rozentāla skolas animācijas diplomandi Augusts Šmelcs, Džesika Grebeņuka, Nils Vērītis, Agata Lesika un Sofija Mihailova. -- Ginta Zilbaloža skolas laika īsfilmas var noskatīties viņa „Vimeo” kontā.

Turpinot nesenās Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas iedvesmoto kino stāstu sēriju, šodien saruna ar Polijā dzīvojošo zviedru režisoru Magnusu van Hornu (Magnus von Horn), kura filma „Meitene ar adatu”, līdzīgi kā „Straume”, nupat iekļuva „Oskara” pretendentu īsajā sarakstā un arī ir nominēta „Zelta globusam”. „Meitene ar adatu” tiek dēvēta par psiholoģisku šausmu filmu, jo tā balstīta patiesā stāstā par Dagmāru Overbiju – sērijveida zīdaiņu slepkavu Dānijā 20.gadsimta sākumā. Tomēr tā nav biogrāfiska filma, bet gan šī drausmīgā stāsta iespaidots kino darbs, kas uzdod jautājumus par laikmetu, sabiedrību un cilvēcību.  Vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonijas kļuva zināms, ka balvu par labāko oriģinālmūziku kādai Eiropas filmai šogad saņems „Meitenes ar adatu” mūzikas autore Frederike Hofmeiere (Frederikke Hoffmeier). Nozares profesionāļi bija novērtējuši režisora Magnusa van Horna ieceri pretnostatīt gadsimtu seno filmas vidi ar elektronisko mūziku. Režisors stāsta, ka ambientu elektronisko mūziku bija klausījies visā scenārija tapšanas laikā, bet pēc filmas galvenās aktrises Vikas Karmenas Sonnes ieteikuma filmas skaņu celiņam uzrunāja dāņu mūziķi Hofmeieri ar skatuves vārdu „Puce Mary”.  Filmu rosinājuši patiesi notikumi, ko Dānijā ar šausmām atceras vēl šodien – 1921. gadā uz nāvi tika notiesāta zīdaiņu sērijveida slepkava Dagmāra Overbija. Filmas producenti to piedāvāja ekranizēt nevis kādam dāņu režisoram, bet gan Polijā dzīvojošajam zviedram Magnusam van Hornam. Viņaprāt, stāsts par Dagmāru Overbiju daudz ko pasaka par sabiedrību un laiku, kurā tas notika. Un viņš ar satraukumu saskatījis tajā arī zināmas līdzības ar mūsdienām. Rakstot scenāriju, filmas veidotāji atklāja grotesku faktu, ka Dagmārai Overbijai vienubrīd piederēja saldumu veikals. No tā izauga filmas dramaturģiskā struktūra, veidojot stāstu kā tumšu pasaku: te ir gan ragana saldumu bodītē, gan gļēvs princis, gan kropls, bet cēls un uzticīgs nabags. Filma „Meitene ar adatu” pašlaik noslēdz festivālu sezonu un tikai janvārī tiks pirmizrādīta kinoteātros Dānijā un Polijā, kur filma tapusi. Latvijas kinoteātros tā varētu nonākt februāra beigās.

“Mani neinteresē taisīt “Šreku 10”, un man ir skaidrs, ka gribu turpināt strādāt Latvijā,” pēc filmas “Straume” lielajiem panākumiem saka režisors Gints Zilbalodis. 7. decembra vakarā “Straume” tika kronēta par Eiropas labāko animācijas filmu, apsteidzot sāncenšus no Francijas, Spānijas, Čehijas un Šveices. Eiropas Kinoakadēmijas balva, kuras rezultātu nosaka nevis žūrija, bet vairāki tūkstoši Kinoakadēmijas biedru, ir būtiskākā kino balva Eiropā. Un tās iegūšana palielinājusi “Straumes” izredzes arī uz Amerikas Kinoakadēmijas balvas jeb “Oskaru” nomināciju. Kolēģe Māra Rozenberga nedēļas nogalē bija balvu pasniegšanā Šveices pilsētā Lucernā un aprunājās gan ar “Straumes” radošo komandu, gan citvalstu žurnālistiem par šīs filmas fenomenu. Uzvarētāja paziņošana izsauc gaviles ne vien zālē, bet arī mediju centrā tai līdzās, kur ap pussimt Eiropas žurnālistu vienlaikus skatās ceremoniju un strādā. Vēlāk uzzināšu, ka par “Straumi” turējuši īkšķus arī vairāki citu valstu kolēģi. Vēlāk preses konferencē pēc balvu pasniegšanas žurnālisti grib zināt, kā tik mazai valstij kā Latvija izdevies radīt Eiropas labāko animācijas filmu, vai komanda jau domā par “Oskariem” un kāpēc “Straumē” nav slikto varoņu. Par pirmo jautājumu Gints Zilbalodis saka: jābūt labām idejām, gatavībai riskēt un nekopēt lielās studijas; par “Oskariem” diplomātiski atbild, ka tad jau redzēs, bet kāpēc slikto varoņu filmā nav tāpēc..., ka viņu tie garlaiko. Gintam patīk veidot varoņus, kam ir trūkumi kā mums visiem, bet ne apzināts ļaunums. Jo tiem var just līdzi. Bet tādas filmas taisīt ir grūtāk nekā vienkārši sadalīt varoņus labajos un sliktajos, saka Gints un piebilst: es taisīju tādu filmu, ko pats gribētu skatīties, nevis darīju “kā vajadzētu”. Angliski pēdējā pusgada laikā Gintam Zilbalodim nācies runāt daudz vairāk nekā latviski, jo “Straumes” starptautiskie panākumi liek sniegt simtiem interviju visās pasaules malās. Klātienē redzot, kā tas notiek, var tikai apbrīnot viņa un arī citu nominēto režisoru un aktieru izturību. Dienā pirms ceremonijas Gintam Zilbalodim ir sarīkotas četras apaļā galda intervijas, katrā pa pieciem, sešiem žurnālistiem. Vairums grib zināt vienu un to pašu: kā radās filmas ideja, kas viņu iedvesmoja, vai kaķa balss ir īsta, vai filma ir mājiens par klimata pārmaiņām, un tā tālāk. Un Gints Zilbalodis nesatricināmā mierā pacietīgi atbild. -- Savukārt 9. decembrī saņēmām ziņas, ka “Straume” ir uzvarējusi arī Losandželosas Kinokritiķu asociācijas un Bostonas Kinokritiķu asociācijas balsojumā. Iepriekš to par labāko animāciju atzina arī Ņujorkas Kinokritiķu asociācija. Vai “Straume” oficiāli pietuvosies ASV Kinoakadēmijas balvu jeb “Oskara” nominācijām, uzzināsim 17.decembrī, kad tiks izziņoti pretendentu “īsie saraksti”, bet nominantu pieciniekus izsludinās janvāra vidū.

Letos získala tak zvaného medicínského Oskara. Tak se totiž s nadsázkou říká ocenění „nejlepší pedagog roku“ na Lékařské fakultě v Olomouci. Letos bylo v klinických oborech uděleno právě doktorce Marii Turkové z Nákla.

Letos získala tak zvaného medicínského Oskara. Tak se totiž s nadsázkou říká ocenění „nejlepší pedagog roku“ na Lékařské fakultě v Olomouci. Letos bylo v klinických oborech uděleno právě doktorce Marii Turkové z Nákla.Všechny díly podcastu Větrník - Host ve studiu můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Aizvadītajās nedēļās pasaules valstu pārstāvji tikās Kolumbijas pilsētā Kali sarunās par biodaudzveidības jautājumiem un ekoloģisko krīzi, kas piemeklē planētu šobrīd. Sākot ar drošticamiem datiem par ekoloģisko stāvokli, beidzot ar rīcības plānu - diskutējamā bijis daudz. Raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies dabai un klimatam, un tam, kā mums sokas ar plāniem apturēt sugu izzušanu uz zemes. Nav jaunums, ka šajā gadsimtā piedzīvojam masveidīgu dabas daudzveidības samazināšanos. Lai šajā jautājumā steidzami kaut ko mainītu, reizi divos gados tiekas pētnieki un dažādu valstu pārstāvji. Šogad šī sanāksme norisinājās Kolumbijā, kas starp citu ir viena no dabas daudzveidības ziņā bagātajām valstīm pasaulē. Kas lemts šajā samitā, skaidro Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis un bioloģijas zinātņu doktore, pētniece, Latvijas Hidroekoloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas vadītāja Astra Labuce. Jauna rubrika raidījumā Bet raidījuma ievadā jauna rubrika, kurā turpmāk skanēs katru pirmdienu. Tajā aplūkojam, kas interesants zinātnes pasaulē noticis brīvdienās. Aizvadītajā nedēļas nogalē aktuālākais bija rudens vētra un vējš. Tāpēc stāsts par vēju, vējainākajām pilsētām, bet ekspertam, kukaiņu pētniekam Voldemāram Spuņģim vaicājam, kā lapu pūteji, ko izmanto arvien plašāk, ietekmē tos, kas dzīvo uz augsnes. Nobela Miera prēmija piešķirta atombombardēšanu pārdzīvojušo japāņu organizācijai Aizvadītajās nedēļās raidījumā esam stāstījuši par 2024. gada Nobela prēmijas laureātiem dažādās nozarēs. Pasniegta arī Nobela Miera prēmija, un tā atgādina par cīņu pret 20. gadsimtā radītu postošu spēku - kodolieročiem. Ko šādi ieroči spēj īstermiņā un ilgtermiņā izdarīt ar vides un cilvēka veselību? Hirosima un Nagasaki, Bikini atols, Čornobiļa, Fukušima, pēdējā laikā arī Zaporižja Ukrainā - visas šīs vietas pasaulē saistītas ar traģēdijām vai riskiem, kas iespējami, izmantojot noteiktu ķīmisko elementu specifisko dabu. Bet kurš tad to izmanto? Protams, cilvēks. Tieši tāpēc Otrā pasaules kara laikā zinātnes atklājumi noveda pie kodolieročiem, lai viena valsts varētu nolikt pie vietas citu. Savukārt cilvēku paviršība ļāvusi notikt atomelektrostaciju avārijām, un politiskās ambīcijas no šādiem riskiem mūs nepasargā arī mūsdienās. Par kodolieroču tapšanu un to graujošo ietekmi daudzi būs guvuši priekšstatu no vairākas “Oskara” balvas saņēmušās filmas “Openheimers”, kas stāsta par “atombumbas tēvu”, pirmo kodolieroču radītāju, amerikāņu fiziķi Robertu Openheimeru. 1945. gada 6. un 9. augustā kodolieroči “Mazais zēns” un “Resnais vīrs” tika uzspridzināti virs Japānas pilsētām Hirosimas un Nagasaki. Bet šogad Nobela Miera prēmija piešķirta atombombardēšanu pārdzīvojušo japāņu organizācijai "Nihon Hidankyo", kas pazīstama arī ar nosaukumu "hibakusha". Prēmija piešķirta par organizācijas centieniem panākt no kodolieročiem brīvu pasauli. Vai tas ir iespējams un kādu ietekmi uz cilvēka un vides veselību atstāj kodolieroči, par to saruna ar Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošo pētnieci Guntu Ķizāni.

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas etnomuzikoloģijas studente Marta Paula Pauliņa Marija Gubene (1872–1947) ir latviešu mūzikas vēsturē pirmā sieviete ar akadēmisko izglītību ērģeļspēlē un kompozīcijā, līdztekus darbojusies kā mūzikas kritiķe, pedagoģe, profesore Latvijas konservatorijā, bet jaunībā vākusi dzimtā Kraukļu pagasta folkloru. Komponiste dzimusi 1872. gadā Vidzemē, Madonas apriņķa Kraukļu pagastā, tautskolotāja Jāņa Gubeņa ģimenē. Marijas tēvs savā skolotāja darbā lielu uzmanību pievērsa dziedāšanai, kā arī vadīja skolas kori. Tāpēc likumsakarīgi, ka savas pirmās iemaņas mūzikā guvusi no tēva, vēlāk Rīgā mācījusies arī pie komponista Ernesta Vīgnera un ērģelnieka Oskara Šepska. 19. gadsimta nogalē arvien plašāk sāk izvērsties Jurjānu Andreja latviešu tautas dziesmu melodiju vākšanas darbs. Piezīmēs 1891. gadā folkloras vācējs raksta arī par deviņpadsmitgadīgo Gubeņa meitu Mariju, kas izcēlusies ar iesūtīto darbu apjomu un smalko precizitāti mūzikas pierakstā: "Melodijas cauri lūkojot, neatradu nevienas kļūdas: prieks bija redzēt, cik rūpīgi un pat niecīgos sīkumos pareizi bija uzzīmētas melodijas, kas, ievērojot grūto meldiju uzrakstīšanu, liecināja par krājējas sevišķām mūzikas dāvanām, kuras visādā ziņā būtu izglītojamas." Desmit gadu vēlāk piepildās Jurjānu Andreja pravietiskā atzinība, komponiste 1901. gadā uzsāk mācības Maskavas konservatorijā – ērģelspēles un speciālās teorijas klasē. Ērģeļspēli apgūst pie profesora Borisa Sabaņejeva (1880–1918), savukārt mūzikas teorijas pasniedzēju vidū ir fūgas un kontrapunkta profesors, komponists Sergejs Taņejevs (1856–1915). Mācības ilgst līdz 1906. gadam, kad Marija beidz konservatoriju ar brīvmākslinieces diplomu kā laureāte, par izcilību. Ieguvusi pamatīgas teorētiskās zināšanas, 1906. gadā Marija Gubene atgriežas Rīgā, kur pastāvīgu ērģelnieces vietu diemžēl neatrod, bet savas prasmes demonstrē daudzos koncertos. Savas zināšanas Marija Gubene izmanto, sākot darbu vairākās Rīgas skolās kā dziedāšanas skolotāja – Natālijas Draudziņas sieviešu ģimnāzijā, Viļa Olava tirdzniecības un komercskolās. Lai ieinteresētu audzēkņus, Marija Gubene meklē mazāk zināmas dziesmas, ko apdarina skolu koriem. Tomēr izdotas tikai ap 30 viņas apdarināto melodiju, un visas tās tapušas laikā līdz Pirmajam pasaules karam. Tomēr tautasdziesmu apdaru jauktajam, bērnu, sievu, vīru koriem, solo un ansambļiem ar klavieru pavadījumu ir krietni vairāk, tiesa gan saglabājušies tikai rokrakstos. Un mistisks stāsts saistās ar kompozīciju rokrakstu nokļūšanu muzikologa Oļģerta Grāvīša arhīvā. Tas atspoguļots vēstulē, kas bijusi pievienota kopā ar rokrakstiem. Komponistes Marijas Gubenes skaņdarbu nošu materiāli rokraksti tika atrasti Ulbrokā kādas mājas šķūnītī, 1989. gada vasarā. Materiālu atradējs no māju īpašniekiem noskaidrojis, ka komponiste šajā adresē nav dzīvojusi, kā arī nav zināms, kā Marijas Gubenes nošu materiāli šķūnītī nokļuvuši. Vairāk nekā puse atrasto darbu ir kormūzikas žanrā rakstīti, liela daļa bērnu korim, jauktajam, sieviešu koriem, komponiste juta nepieciešamību pēc jauna repertuāra skolās. Lielāka daļa ir tautasdziesmu apdares, tomēr netrūkst arī oriģinālmūzikas, teksta autoru vidū tādi autori kā Anna Brigadere, Jānis Akuraters, Aspazija, Rūdolfs Blaumanis u.c. Savukārt instrumentālo žanru bagātīgi pārstāv ērģeļmūzika. Oļģerts Grāvītis par Gubeni vēlāk rakstījis: "Marija Gubene bija tā, kas sagatavoja muzikālās izglītības ceļu tālākajām latviešu sieviešu paaudzēm. Aiz viņas nāk Jāzepa Vītola skolnieces Paula Līcīte, Lūcija Garūta, Lauma Reinholde, Velta Oše un tad jau Elga Igenberga, Maija Ķēniņa, Maija Einfelde un vēl rinda pēckara gadu konservatoristu – kompozīcijas mākslas interesentu. Bet viņām blakus arī daudzas mūsdienu mūzikas zinātnieces." Uzziņas avoti: Oļģerts Grāvītis. "Pirmā latviešu sieviete-komponiste". "Karogs", Nr. 8, 01.08.1972. Arnolds Klotiņš. "Divatā ar tautasdziesmu". "Zinātne", 2020. Marija Gubene. "Autobiogrāfiska skice". "Latviete", Nr. 7-8, 01.07.1934.

Na Vysočině klesá průměrná produkce odpadu. Vychází to z nejnovějších dat EKOKOMU. Podle nich v našem kraji vyprodukují nejmíň odpadu lidé ve Vepřové na Žďársku. V průměru je to 65 kilogramů na hlavu a rok.

W dzisiejszej audycji, w magazynie Mija Tydzień, podsumowujemy najważniejsze polityczne wydarzenia tygodnia. Mówimy także o wybraniu filmu "Pod Wulkanem" polskim kandydatem do 97. Nagrody Amerykańskiej Akademii Sztuki i Wiedzy Filmowej w kategorii Najlepszy Pełnometrażowy Film Międzynarodowy. Rozmawiamy także o tym, jak wspierać Polonię i Polaków za granicą, a także o programie stypendialnym m.st. Warszawy im. Jan  Pawła II, dla utalentowanej młodzieży.

W audycji: sytuacja powodziowa we Wrocławiu. Film "Pod Wulkanem" polskim kandydatem do 97. Nagrody Amerykańskiej Akademii Sztuki i Wiedzy Filmowej w kategorii Najlepszy Pełnometrażowy Film Międzynarodowy. Film w reżyserii Damiana Kocura to wnikliwy obraz stanu emocjonalnego młodej inteligenckiej, ukraińskiej rodziny Kowalenków, którą wybuch wojny zastaje ostatniego dnia wakacji na Teneryfie. Zmarł Felicjan Andrzejczak. Wokalista miał 76 lat. W latach 80. był wokalistą Budki Suflera. Z zespołem nagrał hity takie jak "Jolka, Jolka pamiętasz" i "Noc komety". Szkocka Polonia nie jest obojętna wobec powodzi, która nawiedziła południową i zachodnią Polskę. M.in. w Glasgow czy Edynburgu trwa zbiórka najpotrzebniejszych rzeczy, które zostaną następnie przekazane powodzianom. Rozmawiamy o tym ze współorganizatorkami całej akcji Agnieszką Skrobas i jej córką  Patrycją Aleksandrą Fredyk, które od lat mieszkają w Szkocji, a pochodzą z Lądka Zdroju. Zapraszamy do słuchania!

Dlouho očekávané pokračování pixarovského animáku V hlavě, který si v roce 2016 odnesl Oskara za nejlepší animovaný film roku, se konečně dostalo do kin. Ano, už je to měsíc, co… The post RECENZE: V hlavě 2 first appeared on Filmový PODCAST.

Stigla je nova epizoda podkasta pod zaštitom Međunarodnog PEN centra, "Dobar loš zao". Izbori su prošli, mnogi su od njih poludeli ali ne Nenad Kulačin i Marko Vidojković, koji su odavno ludi. Autori su prvi deo emisije posvetili pobedi opozicije u Nišu i Nišlijama, rešenim da je po svaku cenu odbrane. Popričali su, neizostavno, o neubeljivom nastupu Oskara, koji je u Beogradu dobio 40.000 glasova manje nego u decembru, a došlo je i do temeljne analize kako su izborne rezultate komentarisali naš drug Dobrica Veselinović i naš drug Dragan Đilas. Gost jedini mogući u ovom trenutku, Boban Stojanović, poznat i kao Biban! Argumentovano, naoružan dokazima i brojkama, Biban je objasnio SVE. Ako vam nešto nije bilo jasno u vezi s izborima, posle ove epizode više neće biti. U Magarećem kutku videćete kako se rade sklekovi na jednoj ruci.

#119 Silný výber – PRVÝ KONŠTRUKTÍVNY DIEL!  Nebudeme sa tu hrabať v etymológii slova kocovina, no ale povedzme si na rovinu, že to, čo predviedol Pelle a jeho spojenci v kampani, tak toľko špiny sa snáď ani do jedného Slovenska nezmestí… Ale národ ich prekukol a poslal ich tam, kam takíto naničhodníci patria… Tak nieeee… To sme si už asi príliš uhli z tých našich staronových fľaštičiek... Nuž teda, ako ďalej? Povieme si - podobne ako v Markíze - po úvodných 25 minútach reklamy:-)! Silný výber. Predposledná nádej. Váš obľúbený podcast môžete teraz podporiť aj cez náš Patreon, alebo kúpou šalomčeka: https://www.patreon.com/silnyvyber/membership  https://www.buymeacoffee.com/silny_vyber  Pripíjame a pripomíname:  narodeniny nášho cteného poslucháča Martina Cíferského (47), prvá schôdza Patreonistov 14. 4. 2024, vivat Leverkusen, s dňom roždenija, Alla - a zrodil sa aj finál mix nového albumu Stana Petrova!  Historický kalendár Jána Žideka (výber) Pripomíname a pripijame si Deň narcisov. Pred 2777 rokmi podľa legendy založil Romulus a Remus Rím. Pred 112 rokmi sa potopila loď Titanic. Pred 58 rokmi Československý film Obchod na korze získal Oskara. Pred 81 rokmi Albert Hoffman objavil psychedelické účinky LSD. Animovaný seriál Simpsonovci sa prvýkrát objavil na televíznych obrazovkách pred 37 rokmi. Pred 55 rokmi odvolali Alexandra Dubčeka z čela komunistickej strany Československa. Pripili sme si s:  Slivka se žirafou… A The Deacon Whisky: https://deacon.sovereignbrands.com/ Endorse:  https://www.bux.sk/knihy/771277-prirastla-k-horam.html#additional-info--content--stranky  Hudba v podcaste:  George Gershwin – Rhapsody in Blue Odporúčaná hudba:  Bystrík – Chceš to nahlas https://www.youtube.com/watch?v=HWTTro1wDbU  Peter Bič Project – Perly https://www.youtube.com/watch?v=TsLv4OwrwxA 

Nova epizoda podkasta 'Dobar loš zao", koji se nalazi pod zaštitom Međunarodnog PEN centra, stigla je u vaše živote! U prvom delu emisije, Nenad Kulačin i Marko Vidojković komentarisali su kako je Oskar sa puno takta povezao crnu hroniku iz Bora i nuklearnu tehnologiju iz Francuske, polemisali su oko toga kako je nova funkcija uticala na Čaleta, a malo su učili i francuski, u čast intimnih pariskih susreta Oskara i Makrona. Gost je advokat i član RERI, Jovan Rajić, koji je najpre izrazio bojazan za svog kolegu Čedomira Kokanovića, koji se zbog verbalnog delikta skoro tri meseca nalazi u pritvoru. A onda, večite teme - da li će biti izbora, i ako da, kad, kakvih i šta s njima raditi. Izaći ili možda ipak ne i ima li kraja tunelu u kom smo se našli. U Magarećem kutku upoznaćete "Šešelja u kupaćim gaćama".

Nova epizoda podcast-a pod zaštitom Međunarodnog PEN centra "Dobar, loš, zao" počinje izveštajem sa najvažnijeg godišnjeg skupa ove organizacije, o čemu nećete ništa moći da čujete ni na jednoj televiziji. Nenad Kulačin i Marko Vidojković su se u prvom delu emisije bavili još isključivo Oskarom, najpre njegovim mračenjem izazvanim "gvozdenim determinizmom", onda njegovim zadocnelim priznanjem da je upravo on Oskar, pa čak i ispoljavanjem Oskarovih proročkih moći kada je reč o predstojećim izborima. Protivotrov za ovoliku oskarovštinu je narodni poslanik koalicije "Srbija protiv nasilja", Borislav Bora Novaković, koji je u studio doneo - Oskara. Osim toga, jedan od najagilnijih poslanika odgovarao je na nedoumice autora oko ponašanja opozicije u Skupštini Srbije, a otvoreno i detaljno je razotkrio na koje načine vrh SNS razara Vojvodinu i Novi Sad. Bora, ipak sumnju nema, Novi Sad će na izborima biti oslobođen. U Magarećem kutku, opet Oskar. DLZ, samo na našem portalu!

1 grudnia ukazał się ostatni album "PROXL3M" będący zwieńczeniem 10-letniej kariery stołecznego duetu. W ich tekstach na przestrzeni dekady pojawiało się bardzo dużo odniesień do jedzenia i kuchni: "graliśmy w tysiąca przy zapieksach z kerfa", "odwiedziłem bar mleczny, zjadłem kotlet jajeczny", "kanapkę z pasztetem zapijam barszczem" - to tylko kilka przykładów z kultowych już wersów Oskara. Postanowiliśmy więc zapytać: co je PRO8L3M? Czy sami gotują? Jakie mają popisowe dania? Jak się szamie, mordo, w mieście? Jakie mają kulinarne wspomnienia z lat 90.? Gdzie można zjeść najlepszy kebab, a gdzie serwują najsmaczniejsze pho w stolicy? Odpowiedź w rozmowie z Kamilem Jasieńskim.

V magazínu Vltavín si poslechněte vyprávění o životě hudebního skladatele Oskara Nedbala, jaký erb měl rod Bechyňů z Lažan, jak to bylo se středověkými hladomornami na hradech, s bezdomovci v Písku v 19. století a co a kde byly Šejby.Všechny díly podcastu Vltavín můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

W programie mówimy, m.in. że Ukraina otrzyma więcej broni - uzgodnili to w Berlinie podczas spotkania Trójkąta Weimarskiego przywódcy Polski, Niemiec i Francji. Donald Tusk, Olaf Scholz i Emmanuel Macron rozmawiali o tym, jaka powinna być skala wsparcia militarnego dla Ukrainy. Film „20 dni w Mariupolu” w reżyserii Mstysława Czernowa zdobył Oskara za najlepszy dokumentalny film zagraniczny. Jest to pierwszy Oscar dla Ukrainy. Rozmowa z Wasyłysą Stepanenko, producentką filmu. Polskie Radio dla Ukrainy ma dwa lata. O działalności programu, uruchomionego tuż po inwazji Rosji na Ukrainę rozmawiamy z Antonem Marczyńskim, szefem Polskiego Radia dla Ukrainy. 

Víte, co je „památkářský Oskar“? Jde o prestižní ocenění od památkářů, které se uděluje za příkladnou správu a prezentaci památky. Takovou cenou se nově může pochlubit kastelán barokního zámku v Kuníně Jaroslav Zezulčík. Všechny díly podcastu Odpolední interview můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Amerikas Kinoakadēmijas jeb „Oskara” balvu ceremonijā paziņoti uzvarētāji. Kultūras rondo studijā pārrunājam kino profesionāļu redzējumu par ”labākā” titula ieguvējiem un skatu no Latvijas kino kritiķēm – Kristīnes Simsones un Dartas Ceriņas. 96. Amerikas Savienoto Valstu Kinoakadēmijas jeb "Oskara" balvas pasniegšanas ceremonijā triumfējusi biogrāfiskā drāma "Openheimers" ("Oppenheimer"), iegūstot septiņas balvas, tai skaitā "Oskaru" kategorijā labākā filma, labākais aktieris – Kilians Mērfijs un labākais režisors – Kristofers Nolans. Filma vēsta par amerikāņu kodolfiziķi un nereti par "atombumbas tēvu" dēvēto Robertu Openheimeru. Nolans filmas scenāriju ir balstījis autora Kaja Bērda un vēsturnieka Mārtina Šervina sarakstītajā grāmatā "Amerikāņu Prometejs", kas saņēmusi Pulicera balvu. Kinodarbs, kurš varēja dižoties ar 13 nominācijām, tika arī pie balvas par labāko otrā plāna lomu, kuru atveidoja Roberts Daunijs jaunākais, novērtējums gūts arī par filmas montāžu, operatora darbu un oriģinālo mūziku. Filma iepriekš triumfēja arī "Zelta globusu" ceremonijā un ieguvusi visvairāk BAFTA balvu nominācijas.

Nie si frajer, keď napíšeš cestopis, ktorý si celý zažil, si frajer, keď si ho celý vymyslíš. Miša zažila príbeh ako z knihy o divočine, dokonca priamo s divočákom. V momente keď diviaka zbadala rozhodla sa ho natočiť, namiesto toho, aby varovala rodinu pred ňou - bol to risk, ale bolo to na Oskara. Ten pocit, keď nastavíš fotopascu na diviaka a on sa zo 180 fotiek nenachádza ani na jednej. Deti vedia byť kruté - Majova prvá frajerka v škole mu povedala, že už s ním nechce chodiť, lebo pribral. Aký dar sa hodí na svadbu detí v škole? Mixér či panvica?

O angielskiej powieści Martina Amisa "Strefa interesów", której luźną adaptacją jest polsko-brytyjski film o tym samym tytule, właśnie wyróżniony trzema nagrodami BAFTA i mający szanse na Oskara. Warto przeczytać przed obejrzeniem filmu, który na polskie ekrany wchodzi 8 marca. "Strefa interesów" opowiada o życiu rodzinnym komendanta obozu koncentracyjnego Auschwitz-Birkenau Rudolfa Hoessa i jego żony, które toczy się w domu z ogrodem, niedaleko baraków i krematoriów. 

Razem z sąsiadem z Gazety Wyborczej Radkiem Czyżem, rozmawiamy o filmach, które mają w tym roku szansę na Oskara i które można obejrzeć online. Obstawiamy kto wygra, oddajemy hołd pominiętym i polecamy to, co się nam najbardziej podobało.

Na meniju finalne ŠBB KBB podkast epizode u nedelju sledi "Masterklas o maštanju i radionica za kako sačuvati zdrav razUM". Vodič nam je Miroslav Miša Mogorović, filmski producent čija biografija predstavlja presek savremene istorije domaće kinematografije - alfa i omega produkcije autorskih filmova. I korak po korak došli smo do finala serijala ŠBB KBB podkasta. Za kraj, sačuvala sam pravu delikatesnu epizodu - gost nam je čuveni filmski producent Miroslav Miša Mogorović. "Self Made Man" koji je dvehiljaditih ušao u istoriju domaćeg filma na mala vrata, a danas je vlasnik fascinantne IMDB stranice sa preko trideset filmskih naslova, neke ste verovatno gledali i više puta. Kuriozitet je da je od tri filma za domaćeg predstavnika za Oskara - on bio producent čak dva. Bioskopskog hita "Čuvari formule" i filma koji putuje u Holivud - "Što se bore misli moje". O profesiji producenta - specijaliste za rešavanje tuđih problema, o tome kako se rešava sudoku plasiranja i finansiranja autorskog filma, ali i o budućnosi bioskopa na planeti Zemlje - pričamo u 40. epizodi "Šta bi bilo kada bi bilo. Dobrodošli sanjari! Slušamo se i gledamo na sajtu Nova.rs i YouTube kanalu Nova S. Dobra priča sledi.

Eventy świetnie pozwalają rozdzielać duże systemy na mniejsze części i i przenosić między nimi dane. Każda usługa może wówczas je przetwarzać w oparciu o własną logikę biznesową. Problem w tym, że propagacja danych w systemie jest dość prosta, ale ich usunięcie już niekoniecznie...O tym, w jaki sposób możemy rozwiązywać problem przetwarzania danych prywatnych rozmawiam dziś z Oskarem Dudyczem. I choć skupiamy się przede wszystkim na architekturach zdarzeniowych, to w zasadzie wszystkie omawiane techniki można bez problemu zastosować również w innych systemach.W tym odcinku razem z Oskarem rozmawiamy m.in. o:prywatności niektórych danych,usuwaniu danych vs utracie możliwości ich dalszego przetwarzania,strategiach "zapominania" o danych prywatnych w architekturach eventowych,czym jest i jak działa crypto-shredding, tombstoning czy scavenging,GDPR i o tym, o czym zwykle mało pamięta się w projekcie...Materiały dodatkowe:How to deal with privacy and GDPR in Event-Sourced systems, prezentacja Oskara na omawiany w odcinku temat z konferencji Devoxx GreeceScalable User Privacy: Crypto Shredding at Spotify, prezentacja Brama Leendersa na temat przetwarzania danych prywatnych w SpotifyGDPR - General Data Protection Regulation, zestaw regulacji na temat prywatności i ochrony danych prywatnychTombstoning i scavening w EventStoreDB, fragment dokumentacji na temat sposobów usuwania zdarzeń

"Říká se mi Plešoun, vypadám stěží na sedm, kvůli rakovině bydlím v nemocnici a nikdy jsem se na tebe neobrátil, Bože." Příběh Oskara a růžové paní tvoří leitmotiv poselství o tom, jak si udržet naději v beznadějně nestabilním světě.

CQRS, czyli Command Query Responsibility Segregation, jest wzorcem wyjątkowo popularnym i powszechnie stosowanym w wielu systemach. Mało kto jednak sięgnął po oryginalny dokument autorstwa Grega Younga, który opisuje założenia tego konceptu architektonicznego i z czasem obrósł on kilkoma mitami.Dziś w podkaście ponownie gości Oskar Dudycz, z którym na tapet weźmiemy zarówno mity jak i fakty dotyczące wzorca CQRS. A gdy przy drugim mikrofonie pojawia się Oskar, to wiadomo, że będzie do bólu pragmatycznie...W tym odcinku rozmawiamy m.in. na temat:czym jest wzorzec CQRS i jaki ma związek z językiem Eiffel i ideą CQS Bertranda Meyera,związku z wzorcem Command & Command Handler,xszeregu mitów, którymi CQRS obrósł na przestrzeni lat, np. koniecznością stosowania asynchroniczności,różnych możliwych sposobach, w jaki CQRS może zostać zaimplementowany w systemie.Materiały dodatkowe:CQRS, oryginalny dokument Grega Younga, opisujący koncept CQRSCQRS Bliki, artykuł na bliki Martina Fowlera o omawianym wzorcuCQRS facts and myths explained, artykuł na blogu Oskara na poruszony w rozmowie tematOd CRUD do CQRS w praktyce, prezentacja Oskara z konferencji bITconf 2022Zapraszam Cię także do odwiedzenia moich innych miejsc w internecie:https://twitter.com/mariuszgilhttps://instagram.com/mariuszgil_dev/https://youtube.com/c/MariuszGil

Film "Sve u isto vrijeme" nagrađen u 7 kategorija na godišnjoj dodjeli nagrada Američke filmske akademije u Los Angelesu.

Nic bardziej wzruszającego, motywującego, mobilizującego i przepełnionego cudownie pozytywną energią dzisiaj nie zobaczycie i nie usłyszycie. Poznajcie imigranta, który w wieku 6 lat wypłynął łódką w stronę lepszego świata i życia. Miał szczęście bo nie zatrzymały go jak wielu mury, zasieki, nikt nie wypchnął go z powrotem do morza czy lasu... Rok później trafił do USA. Dzisiaj w nocy, 45 lat później odebrał Oskara dla najlepszego Aktora stając się najlepszym dowodem na to, że zawsze warto wierzyć i walczyć o marzenia. Gdy tylko w Dolby Theatre wybrzmiało magiczne zdanie „And the Oscar goes to… Ke Huy Quan” świeżo upieczony laureat najbardziej prestiżowej nagrody w świecie kina praktycznie od razu zaczął płakać ze szczęścia. Przypomnijmy, że Ke Huy Quan to syn wietnamskich imigrantów chińskiego pochodzenia. Do Stanów Zjednoczonych trafił gdy miał 7 lat. Zanim jednak do tego doszło razem ze swoim ojcem i piątką rodzeństwa spędził rok w obozie dla uchodźców w Hongkongu. Dawny dziecięcy aktor w połowie lat 80. wystąpił w takich produkcjach jak „Goonies” czy „Indiana Jones i Świątynia Zagłady”. Później nie grał przez prawie 30 lat. W końcu jednak wrócił w wielkim stylu. Podczas swojego speechu aktor ponownie przybliżył międzynarodowej publiczności swoją osobistą historię. Nie był w stanie ukryć swojego wzruszenia. Doprowadził do łez praktycznie wszystkich na widowni i miliony widzów przed ekranami w tym piszącego te słowa... "Moja podróż rozpoczęła się na łodzi. Spędziłem rok w obozie dla uchodźców. Nagle wylądowałem tutaj, na największej scenie w Hollywood. Mówią, że takie historie wydarzają się tylko w kinach. Nie wierzę, że mi się przydarzyła naprawdę. To jest właśnie amerykański sen!" – zaczął Ke Huy Quan. Odbierając nagrodę, 51-letni aktor zwrócił się też do siedzącego na widowni Stevena Spielberga. To u niego przed blisko 40 laty zagrał u boku Harrisona Forda i Kate Capshaw w "Indianie Jonesie i świątyni zagłady". "Wychowano mnie tak, abym nigdy nie zapomniał, skąd pochodzę i zawsze pamiętał, kto dał mi pierwszą szansę. Jestem bardzo szczęśliwy, że widzę tu dzisiaj Stevena Spielberga. Steven, dziękuję!"-mówił Quan, przyznając, że przez tyle lat bał się, iż nie ma nic więcej do zaoferowania. – Że bez względu na to, co bym zrobił, nigdy nie przebiję tego, co osiągnąłem jako dziecko. Dziękuję Danielowi Kwanowi i Danielowi Scheinertowi (…), że ponad 30 lat później pomyśleli o mnie. Pamiętali tamtego dzieciaka i dali mi szansę spróbować raz jeszcze. Wszystko, co wydarzyło się od tamtej pory, jest niewiarygodne. Zawdzięczam wszystko miłości mojego życia, mojej żonie Echo, która co miesiąc, rok po roku od 20 lat mówiła mi, że któregoś dnia nadejdzie mój czas – wyznał. Marzenia są czymś, w co musimy wierzyć, ja prawie się poddałem. Pamiętajcie, żeby wierzyć w swoje marzenia! - --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/radek-kobiau0142ko/message

Grażyna Słomka opowiada m.in. o filmie dokumentalnym o Jurku Owsiaku „Fenomen”, polskim i niemieckim kandydacie do Oskara, zbliżającym się festiwalu Berlinale oraz poleca irlandzki obraz "Duchy Inisherin". Zaprasza Monika Sędzierska Von Monika Sedzierska.

We wtorek, 24 stycznia, polski wniosek o przekazanie leopardów Ukrainie dotarł do Berlina, decyzja Niemiec w sprawie czołgów ma zapaść szybko, niemieccy najemnicy walczą dla Grupy Wagnera, ekolodzy pozywają rząd federalny, a niemieckie i polskie filmy powalczą o Oskara. Zaprasza Maciej Wiśniewski. Von Maciej Wisniewski.

Materiały dodatkowe:Functional Event Sourcing Decider, źródłowy artykuł na blogu Jérémiego Chassaing na temat implementacji wzorca DeciderFunctional Event Sourcing, nagranie prezentacji Jérémiego z DDD Europę 2020, niestety bez obrazu z laptopaHow to effectively compose your business logic, artykuł Oskara na temat kompozycji logiki z wzorcem DeciderHow events can help in making the state-based approach efficient, eventowe podejście do zmiany stanu systemuWriting and testing business logic in F#, kolejny artykuł z bloga Oskara na temat użycia Decidera, tym razem w F#

Podržite me na Patreonu: https://www.patreon.com/agelast Jednokratne donacije kanalu: https://www.paypal.me/agelastpodcast Kripto donacije: BTC: 1BdrToPVPRbMtzPkdX8z3wviTHZZyzqD7w ETH: 0xe189975f215102DD2e2442B060D00b524a608167 FB: https://www.facebook.com/galebnikacevic Instagram: https://www.instagram.com/agelast_/ Twitter: https://twitter.com/GalebNikacevic A1: https://a1.rs/privatni Legend WW: https://www.legend.rs/ U poslednjoj epizodi u saradnji sa  @Sarajevo Film Festival , imamo to zadovoljstvo da vam predstavimo rediteljku Jasmilu Žbanić. Pobrojati nagrade koje je ona osvojila, bi uzelo previše vremena, ali sa velikim međunarodnim iskustvom, od SAD-a, preko Nemačke, pa sve do BiH, sa filmom „Quo Vadis, Aida?", cementirala je svoje mesto na međunarodnoj filmskoj sceni. Osvojivši nagradu za najbolji evropski film (a Jasna Đuričić za najbolju evropsku glumicu za ulogu Aide u istom filmu), kao i nominaciju za Oskara, za najbolji film, ali i nagrade poput BAFTA. Sa filmom „Grbavica", osvojila je poznatog Zlatnog medveda na festivalu u Berlinu, ali je pored igranih formi poznata i kao autorka i producentkinja dokumentarnih filmova. Festival je počeo njenom radnom projekcijom dokumentarnog filma o Emeriku Blumu, bivšem gradonačelniku Sarajeva, čoveku koji je doveo Olimpijske igre u Sarajevo 1984. godine i koji se decenijama nalazio na čelu kompanije Energoinvest, koja je u jednom trenutku zapošljavala više od 60.000 ljudi i bila je okosnica razvoja svih bivših jugoslovenskih republika. Čovek koji je Sarajevo iz provincijskog uveo u moderni, progresivni grad sa visokim stepenom pismenosti i kvalitetom života. Ono što je zanimljivo u vezi sa ovim filmom je što će ga završiit njegova publika, a pre svega građani Sarajeva. I zato mislimo da nema boljeg načina da završimo ovu divnu saradnju nego razgovorom sa Jasmilom, sa kojom je, simbolično, ovaj festival i počeo. Audio: Marko Ignjatović Instagram: Galeb Nikačević Hasci-Jare: https://www.instagram.com/agelast_/ Sandra Planojević: https://www.instagram.com/run_lola_run_7/ Marko Ignjatović: nema instagram.

A gdyby tak połączyć sernik z matchą; ramen z chłodnikiem a pasję z pracą? Z jednej strony pojawią się głosy #ktobypomyślał, takie rzeczy? Z drugiej jednak są osoby, które nie boją się wyjść poza schemat i działać po swojemu. Przykładem na to jest Michał Korkosz, w internecie znany jako Rozkoszny, który od najmłodszych lat czaruje w kuchni i którego książka kucharska okazała się bestsellerem nie tylko w Polsce, ale i w USA (sic!). Spotkaliśmy się, aby pogadać o jedzonku, codziennych zachwytach i chodzeniu własnymi ścieżkami. Wszystko to w ramach akcji #ktobypomyślał ING Banku Śląskiego i Patronite, w której do głosu dochodzą inspirujący przedstawiciele Gen Z.

Jozefína Růžičková je podnikatelka a zakladatelka značky Rose Garden. Jednoho dne se rozhodla, že odejde z Prahy a přestěhuje se na Šumavu. Tam začala vařit džemy a marmelády, a v roce 2017 dokonce získala gurmánského Oskara. „Ta profese vypadá romanticky, ale když taháte bedny s višněmi, už je to o něčem jiném,“ směje se. V rozhovoru s Terezou Kostkovou popisuje, jak se k džemům dostala, jaké má ona sama nejraději a třeba jestli nějaký její výrobek někdy letěl do koše.Všechny díly podcastu Blízká setkání můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.Hlasujte pro tento podcast v soutěži Podcast roku. Napište jeho jméno do kategorie „Veřejnoprávní podcast“. Hlasujte do 5. června na webu podcastroku.cz.

Cilvēku uzmanību spēcīgi ietekmē draudi dzīvībai, veselībai un drošībai - gan fiziskai, gan emocionālai, gan finansiālai. Karš Ukrainā ir iemesls, kāpēc šajā laikā daudziem ir grūti ilgstoši koncentrēties un noturēt uzmanību uz mērķiem, kuru sasniegšanai vajadzīgs laiks. Šajā sarunā Intelekta attīstības centra vadītājs un uzmanības treneris Oskars Grīslis stāsta, ko cilvēkam ir ieteicams darīt un nedarīt, lai atgūtu kontroli pār savu uzmanību un spēju koncentrēties darbam un sev būtiskajam.Vairāk informācijas un Oskara ieteiktās grāmatas un citus avotus atradīsi sarunas lapā šeit. Šeit pieejama informācija par Intelekta attīstības centru un Latvijas Miega projektu.SARUNAS PIETURPUNKTI:03:02 Kāda ir saistība negatīvām ziņām un uzmanības problēmām07:21 Kāpēc šobrīd īpaši svarīgi ir uzmanīt savu ikdienas struktūru; kā to veidot16:47 Kas ir ikdienas dienasgrāmata un kāpēc ir vērtīgi ro rakstīt; praktisks piemērs33:31 Mērķis, kādēļ tika radīta “Vīru grupa”, kāda ir tās struktūra44:54 Kādus datus var iegūt ar miega gredzena palīdzību, un kādos brīžos tas ir svarīgi51:01 Kā spēt vienoties, noturot savas robežas55:28 Kāds hormons ietekmē to, ka mēs prokrastinējam lietas, kuras vajadzētu darīt1:03:05 Kas var palīdzēt cīņā ar digitālā formāta atkarību1:08:30 Kā uzlabot savu spēju fokusēties uz vienu lietu1:13:52 Ar ko īpašs ir jaunais projekts “Jauniešu skola”1:16:57 Latvijas miega projekts1:21:16 Galvenie trīs pieturpunkti, kas palīdzēs atgūt kontroli par savu uzmanību

#43 KUNSTFILTER Dnes sa pozrieme na ďalší zaujímavý archeologický objav prenosnej toalety zo starovekého Ríma, či na kurióznu situáciu z ruskej galérie v Jekaterinburgu. Viac si povieme o iniciatíve Save Venecia, ktorá si dala za úlohu mapovať a zachovávať diela ženských umelkýň zo 16. až 18. storočia. Predstavíme si laureátku Ceny Oskara Čepána 2021 a povieme si aj, prečo musia diela Ľudovíta Fullu opustiť svoju domovskú galériu v Ružomberku.   1. Hádanka rímskych keramických nádob rozlúsknutá https://artdaily.com/news/143846/A-1-500-year-old-riddle-solved--Yes--it-was-a-terra-cotta-porta-potty#.Yg5hF-jMJD8   2. Vylepšenie obrazu v ruskej galérii za 3 000 € https://refresher.sk/110252-Straznik-v-ruskej-galerii-namaloval-perom-oci-na-obraz-za-milion-dolarov-Navyse-bol-agresivny https://www.telegraph.co.uk/world-news/2022/02/09/russian-artists-faceless-painting-has-eyes-scrawled-guard/   3. Benátky mapujú diela renesančných a barokových umelkýň https://www.theartnewspaper.com/2022/02/15/save-venice-women-artists-restoration   4. Diela Ľudovíta Fullu v galérii s jeho menom dočasne nenájdeme https://www.sng.sk/sk/o-galerii/blog/2203-glf-v-ruzomberku-sa-na-isty-cas-luci-s-fullovymi-dielamifbclid=IwAR0DQkc1Wo6BWwVusufvWivIcuiW0U_XagTI1yLEmA_W5DHM5BojLi4GK4   5. Poznáme laureátku Ceny Oskára Čepana 2021 https://artalk.cz/2022/02/08/laureatkou-ceny-oskara-cepana-2021-je-ev-van-hettmer/   Kunstkameru môžete sledovať na Instagrame:  https://www.instagram.com/kunstkamerapodcast/ alebo na Facebooku: https://www.facebook.com/Kunstkamera/ alebo na Youtube: https://www.youtube.com/channel/UCaNbO_M_Cz_l8XZ5lOWzPeA   Taktiež môžete sledovať naše ďalšie podcasty: Silný výber  https://silnyvyber.podbean.com/ Hybadlo: https://hybadlo.podbean.com/

No Cilvēkjaudas auditorijas saņēmām lūgumus pievērsties spējai fokusēties, it īpaši - ilgstošākā periodā, jo cilvēki ir pamanījuši, ka noturēt savu uzmanību uz konkrētu uzdevumu ir palicis grūtāk, sevišķi pēdējo gadu laikā. Par šo tēmu uz sarunu aicināju Oskaru Grīsli, kurš ir uzmanības treneris un Intelekta attīstības centra vadītājs. Trenēt cilvēku spēju noturēt savu uzmanību uz veicamo uzdevumu un sev aktuālo ir Oskara specialitāte. Pie reizes pievērsāmies arī tēmai par nebeidzamās sevis optimizēšanas saprātīgām robežām un atpūtu.Mana pirmā saruna ar Oskaru bija par emocionālo izlādi un to, kā uzlabot savas spējas mentālam darbam.Oskars ir tēvs 4 bērniem. Intelekta attīstības centrā viņš konsultē bērnus, jauniešus un pieaugušos, tai skaitā, izmantojot biofeedback un neurofeedback. Oskars studē RSU maģistratūrā, ir arī vīru grupas vadītājs ar 25 biedriem un Daudzbērnu ģimeņu biedrības priekšsēdētājs savā novadā.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:19 Kas ir tie trīs galvenie faktori, kas traucē saglabāt fokusu7:53 Nepārtraukti sevi optimizējošie cilvēki – cik ir veselīgi, un kā saprast, kad ir jau par daudz15:27 Kādu savas veselības uzraudzības “gadžetu” ir gudri iegādāties22:35 Kas ir sirds ritma variabilitāte un ko tā parāda30:32 Iemesli, kuru dēļ ir grūti koncentrēties pat uz patīkamām nodarbēm40:30 Metode, kā samazināt sociālo tīklu lietošanu sev, bērniem un pusaudžiem57:20 Ko nozīmē uzņemties simtprocentīgu atbildību par savu dzīvi1:02:21 Kā pareizi sastādīt dienas plānu, lai tas būtu efektīvs un kā veicināt fokusēšanos uz konkrētu lietu1:16:00 Kas ir meditācija un kādi ir meditāciju tipi1:22:47 Miega higiēna un kā pielāgot miega stundas konkrētā cilvēka hronotipam1:26:38 Iemācīties pareizi atpūsties1:35:00 Kāda ir emocionālās izlādes saikne ar fokusēšanos1:41:11 Pastāvošās izglītības sistēmas galvenās nepilnības