Podcasts about antonu

Stāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane Kad Mocarts ar ģimeni ieradās Vīnē, viņš iepazinās ar Antonu Štadleru – tolaik spožāko un ievērojamāko klarnetistu, kura spēli Mocarts apbrīnoja vēstulēs savam tēvam. Par Antona Štadlera spēli teikti šādi vārdi “Nekad neesmu dzirdējis ko līdzīgu tam, ko jūs spējat izpildīt uz sava instrumenta... Jūsu instrumenta tonis ir tik maigs, tik smalks, ka neviens, kam ir sirds, tam nespēj pretoties.” Klarnete tikai 18. gadsimta otrajā pusē sāka iekarot pastāvīgu vietu uz koncertskatuvēm un orķestra partitūrās, jo līdz tam šo instrumentu spēlēja orķestra obojisti vai fagotisti. Bet līdz ar pirmo solistu parādīšanos auga arī instrumenta prestižs un repertuārs. Pēc Mocarta un Štadlera satikšanās Vīnē 1781. gadā visās Mocarta operu partitūrās parādās klarnetes. Nozīmīgākie Mocarta darbi šim instrumentam, tādi kā  Klarnetes kvintets Lamažorā K.581 un arī Koncerts klarnetei Lamažorā K.462, bija rakstīti Vīnes labākajam klarnetistam Antonam Štadleram. Abus saistīja arī cieša draudzība, sarakstē un ikdienā viņi viens otru uzrunāja par brāli, kā bija ierasts Brīvmūrnieku ložā, kurā abi atradās. Bet bija arī trešais. Viens no redzamākajiem Vīnes instrumentu meistariem – Teodors Locs. Visus trīs vienoja brīvmūrniecība, klarnete un mūzika. Šis ir viens no piemēriem mūzikas vēsturē, kā, sadarbojoties komponistam, izpildītājam un instrumentu meistaram, rodas uzlabojumi instrumenta uzbūvē, kurus komponists nekavējoties steidz atklāt mūzikā, jo augstākminētie skaņdarbi radušies tieši šajā sadarbībā. Jaunā basetklarnete, kuras apakšējais reģistrs salīdzinājumā ar tā saucamo A klarneti paplašināts par četriem pustoņiem, Antona Štadlera rokās Mocarta Klarnetes kvintetā un koncertā demonstrē savas labākās īpašības – maigu un samtainu skanējumu, kas Mocarta ieskatā lieliski imitē cilvēka balsi. Bet kā tad šī Mocarta klarnete saistīta ar Rīgu? Stāsts jāturpina ar to, ka Mocarta un Štadlera draudzība nebija tik viennozīmīgi saulaina. Daudzi Štadleru uzskatīja par krāpnieku, kurš regulāri iekuļas naudas grūtībās un izmanto Mocarta pieķeršanos un draudzību, aizņemoties no viņa naudu un tā arī nekad neatdodot… Turklāt pēc Mocarta pāragrās nāves 1791. gadā, kad daudzi Mocarta draugi visādi centās palīdzēt finansiālās grūtībās nonākušajai Mocarta atraitnei, Antons Štadlers necentās sniegt jelkādu atbalstu sava mirušā drauga sievai. Vēl vairāk – uz Mocarta atraitnes Konstances lūgumiem atdot viņai Antona Štadlera rīcībā esošos Klarnetes kvinteta un koncerta vērtīgos manuskriptus Štadlers atbildēja, ka koncertturnejas laikā viņam soma ar partitūrām un basetklarneti tikusi nozagta. Mocarta atraitne vēstulē izdevējam Johanam Andrē raksta, ka ir pilnīgi pārliecināta, ka Štadlers vērtīgās partitūras un instrumentu ir ieķīlājis vai pārdevis. 1794. gadā, kad Rīgā tiek izsludināts klarnetista Antona Štadlera koncerts, afišu rotā basetklarnetes attēls un koncerta pieteikumā īpaši atzīmēts, ka klausītājiem būs iespēja dzirdēt šo instrumentu. Todien rīdzinieki klausījās leģendāro klarnetistu un unikālo instrumentu, bet četrus gadus ilgušā koncertceļojuma laikā, kura maršruts vijās cauri Vācijas teritorijai un arī gar Baltijas jūras krastu, instruments bija neatgriezeniski pazaudēts. Kurš gan to būtu domājis, ka divus gadsimtus vēlāk tieši šī Rīgā drukātā afiša ar basetklarnetes attēlu kalpos par vērtīgu izziņas avotu pētniekiem un instrumentu meistariem mūsdienās, rekonstruējot pazaudēto instrumentu? Šāds ambiciozs projekts, kas ilga trīs gadus, ticis aizsākts jau mūsu gadsimtā, kad zviedru klarnetists Štefans Hargs un britu instrumentu meistars Gajs Kaulijs nolēma pēc basetklarnetes attēla uz Rīgā drukātās koncertafišas atkal likt ieskanēties šim instrumentam. Nu gluži tādā pašā tandēmā, kā reiz Vīnē Teodors Locs kopā ar Antonu Štadleru strādāja pie oriģinālā instrumenta! Un viņus visus pāri gadsimtiem vieno Mocarta pārpasaulīgā mūzika. Šajā video redzams rekonstruētais instruments un arī Štefans Hargs, atskaņojot Mocarta klarnetes kvintetu.  

V oddaji Utrip Cerkve v Sloveniji smo slišali dva pogovora. Najprej smo prisluhnili župniku župnije Ljubljana Stožice Miranu Kelvišarju, ki je nedavno napisal knjigo o božjemu služabniku Antonu Strletu, kasneje pa še novemu uredniku mesečnika Slovenski čas Martinu Nahtigalu, ki bo predstavil svojo novo vizijo urednikovanja. Seveda nismo šli mimo včerajšnje umestitve Petra Štumpfa za novega škofa v koprski škofiji in slovesu p. Metoda Benedika od tu zemskega življenja.

Nadškof Cvikl na nedeljo Jezusovega krsta: V Božjih očeh smo vsi ljubljeni in dragoceni!Nov predlog zakona o pomoči pri prostovoljnem končanju življenja: Imamo potem samomor proti kateremu se borimo in tistega, ki ga ponujamo?Pred petimi leti na Kitajskem potrjena prva smrtna žrtev covida-19. Kako je bolezen zaznamovala svet?V Libanonu je zavil optimistični veter po izvolitvi novega libanonskega predsednika Džozefa Auna.Projekt Šolar na smuči za izobraževanje najmlajših o varnem ravnanju na smučeh.Na Hrvaškem poteka drugi krog predsedniških volitev.Šport: Krstna zmaga Američanke Macuga v St. Antonu, Štuhec 18.Vreme: Danes in jutri bo na zahodu precej jasno, na vzhodu bo občasno več oblačnosti. Zlasti jutri bo vetrovno.

Zdravniška zbornica proti omejevanju dela zdravnikov pri zasebnikih.Februarja na jubilejno romanje v Rim tudi 60 slovenskih vojakov in pet policistov.GZS in SBC kritična do nepremičninskega davka. Pripombe na zakon lahko oddate do 25. januarja.Vreme: Danes jasno z nekaj oblačnosti in burjo na Primorskem, jutri podobno, z oblačnostjo na vzhodu ter temperaturami od -12 do 10 °C.Avstrija na poti do vlade, kakršne si marsikdo ne želi.Bližnji vzhod preseneča pismo sina zadnjega sirskega rabina. Komentar Nejca Krevsa.Šport: Federica Brignone slavila v st. Antonu, Ilka Štuhec po napaki 17.

Predstavili smo delo izseljenskih duhovnikov Antona Ilca in Karla Kozine, ki prihajata z ribniškega konca in sta delovala na Vzhodnokrščanskem središču v Bruslju, ki je za Rusijo v času železne zaveze izdajalo Sveto pismo in drugih kar 225 knjižnih naslovov. Knjigo sta izdali Rafaelova družba in župnija Ribnica, od koder sta izhajala oba duhovnika. Ruski izvirnik je izšel v Moskvi pred desetimi leti. Slovenska izdaja pa je dopolnjena še s članki Antona Ilca iz raznih glasil, bibliografijo, slikovnim gradivom in poglavjem o slovensko-ruskih odnosih. Na predstavitvi knjige so sodelovali: ljubljanski nadškof msgr. Stanislav Zore, ribniški rojak in izseljenski duhovnik msgr. Janez Pucelj in prevajalka s. Alenka Arko.

Predstavili smo delo izseljenskih duhovnikov Antona Ilca in Karla Kozine, ki prihajata z ribniškega konca in sta delovala na Vzhodnokrščanskem središču v Bruslju, ki je za Rusijo v času železne zaveze izdajalo Sveto pismo in drugih kar 225 knjižnih naslovov. Knjigo sta izdali Rafaelova družba in župnija Ribnica, od koder sta izhajala oba duhovnika. Ruski izvirnik je izšel v Moskvi pred desetimi leti. Slovenska izdaja pa je dopolnjena še s članki Antona Ilca iz raznih glasil, bibliografijo, slikovnim gradivom in poglavjem o slovensko-ruskih odnosih. Na predstavitvi knjige so sodelovali: ljubljanski nadškof msgr. Stanislav Zore, ribniški rojak in izseljenski duhovnik msgr. Janez Pucelj in prevajalka s. Alenka Arko.

Katoliški duhovnik, pesnik in narodni buditelj Anton Žakelj - Rodoljub Ledinski je bil eden od tistih kulturnih delavcev, ki so se v prvi polovici 19. stoletja borili za razvoj slovenskega jezika in kulture. Zbiral je ljudske pesmi, sam deloval kot književnik in bil iskren domoljub. Ob koncu lanskega leta je Založba Bogataj izdala njegove pesmi, SAZU pa je pripravil zbornik znanstvenik prispevkov o Antonu Žaklju in njegova zbrana dela. Uredila jih je literarna zgodovinarka, akademikinja in profesorica ddr. Marija Stanonik.

Avtor recenzije: Iztok Ilich Mateja Ratej: Triumfator : Anton Korošec v prvi Jugoslaviji Andrej Rahten: Anton Korošec : slovenski državnik kraljeve Jugoslavije Bralca: Ambrož Kvartič in Lidija Hartman Poldrugo stoletje po rojstvu Antona Korošca je naposled dozorel čas, da ta mož, med koncem prve in začetkom druge svetovne vojne najvplivnejši duhovni in politični voditelj Slovencev, dobi celovito biografsko predstavitev. In pravično oceno vsega, kar je storil in kako je to storil na takratnem razprtij, zvijač in nasilja polnem političnem odru. Čas druge Jugoslavije mu, zapriseženemu nasprotniku komunistov, ni bil naklonjen, vendar so tudi v samostojni Sloveniji – čeprav so mu zgodovinarji pogosto namenjali pozornost – morala preteči še tri desetletja, da se je v slovensko narodno in politično zavest vrnil skozi glavna vrata. Kot osrednji lik dveh skoraj hkrati objavljenih monografij dveh uglednih avtorjev! Mateja Ratej, ena vidnejših sodelavk projekta ustvarjanja nove slovenske biografije, se v prvem delu knjige z naslovom Triumfator več ukvarja s politiko in politiki v prvi Jugoslaviji kot s samim Korošcem, kar je mogoče razumeti kot ozadje, nujno za razumevanje okoliščin delovanja po Bleiweisu drugega »očeta slovenskega naroda«. Že proslavljanje njegove šestdesetletnice, še bolj pa čaščenje leta 1939, ko je postal častni občan več kot 300 slovenskih občin in častni doktor ljubljanske univerze – čemur je nasprotovala le skupina levo usmerjenih študentov – se je sprevrglo v nacionalno manifestacijo in Koroščev osebni trimuf. Avtorica v mnogih podrobnostih razkriva vzroke in posledice sestavljanj in padcev krhkih koalicijskih vlad, odvisnih od trenutnih interesov strankarskih voditeljev in kraljeve volje. Korošec je bil edini slovenski politik, ki jim je bil kos. »Spričo njegove iznajdljivosti, prilagodljivosti in bistroumnosti,« piše, »se je bilo težko ubraniti vtisa, da se spremeni v zlato vse, česar se dotakne roka sinjeokega karizmatičnega katoliškega duhovnika v izmuzljivi in kaotični realnosti Karađorđevićeve Jugoslavije.« Po meteorskem vzponu v politično orbito z majsko deklaracijo leta 1917 si je Korošec tri leta pozneje s krvavim zatrtjem železničarske stavke utrdil položaj tudi v novi državi. Bil je večkratni minister in leta 1928 je kot prvi nesrbski politik sestavil vlado v Beogradu. Preživel je vse pretrese, od vidovdanske ustave in šestojanuarske diktature do konfinacije in uboja kralja Aleksandra. Po razpustitvi Slovenske ljudske stranke se je tesneje povezal s srbskimi radikali in kljub očitkom o dvoličnosti še naprej sledil poglavitnemu cilju – politični prevladi v slovenskem prostoru, potrebni za uresničevanje katoliškega kulturnega programa. V knjigo so vključena tudi poglavja o Ivanu Šušteršiču, Franju Žebotu, Antonu Novačanu pa tudi Edvardu Kardelju in več drugih vidnih Koroščevih političnih sopotnikih. Posebno zanimiv je zapis o Ivanu Puclju, ki na ministrskem položaju ni uslišal prošenj Hinka Smrekarja in Rudolfa Maistra za denarno pomoč. Odlomki iz njunih pisem pretresljivo pričajo o pomanjkanju, ki sta ga trpela oba na eksistenčni rob odrinjena znamenita moža. Mateja Ratej na koncu knjige Triumfator povzema še usodo Koroščeve politične dediščine med povojno emigracijo in po obnovi demokracije v osamosvojeni Sloveniji, kar bo prispevalo k boljšemu razumevanju današnje slovenske politične stvarnosti. Andrej Rahten, izvrsten poznavalec političnega dogajanja na Slovenskem v zadnjih desetletjih 19. in prvih desetletjih 20. stoletja, se je portretu Anton Korošec bolj približal človeški plati ustanovnega očeta kraljevine Jugoslavije, kot imenuje Korošca, monarhista, pa tudi ostrega kritika kapitalističnega izkoriščanja in zagovornika ženske volilne pravice. Tudi on natančno sledi stvarni kronologiji vzpona in delovanja moža številnih vlog in obrazov, od junaka prelomne dobe ob zatonu avstro-ogrske monarhije prek izjemno priljubljenega voditelja stranke, predsednika Jugoslovanskega kluba in pogosto ključne politične avtoritete v Beogradu, pa konfiniranca in po Aleksandrovi smrti znova soustvarjalca državne politike – do telesa na mrtvaškem odru. V Koroščevo zgodbo vstopi v času nastajanja Države Slovencev, Hrvatov in Srbov in njene združitve s kraljevino Srbijo, ko pa ga, enega najzaslužnejših za ta korak, zaradi zadržanosti v Švici ni bilo zraven. Nato sledi njegovim političnim zmagam in neuspehom, vmes pa nadrobi še številne slikovite primere, anekdote, zasebna opažanja in sodbe sodobnikov, nasprotnikov in tudi tesnih sodelavcev, ki so dobro poznali voditeljeve kolerične izbruhe. Ti drobci, med njimi tudi namigovanja in opravljanja, na primer očitki, da je kot duhovnik v vlogi politika nehal nositi kolar, pa poročila o kvartopirskih ponočevanjih in različnih razvadah, naredijo podobo Antona Korošca bolj živo in prepričljivo. Pomagajo tudi razumeti ozadja številnih zaostritev in kriz ter njegovih odzivov nanje. Razliko med pristopoma avtorjev obeh znanstvenih monografij nakazujeta že knjižni opremi: na platnicah Triumfatorja Mateje Ratej je Korošec upodobljen v triumfalni pozi, odločen, ponosen, samozavesten veljak, naslovnica Rahtenove knjige Anton Korošec : slovenski državnik kraljeve Jugoslavije pa je nastala po fotografiji sproščenega moža brez suknjiča, ki z ribiško palico v roki stoji na skalnem obrežju Hvara. Tja so ga izgnali, ker je s kritiko bizantinske beograjske politike s kraljem na čelu in zlasti s t. i. Slovensko deklaracijo leta 1937 šel predaleč. Tako se knjigi s skupaj dobrimi 1100 stranmi in štirikrat toliko opombami tudi v tem pogledu dopolnjujeta.

V duhovnika je Franca Prelca leta 1962 posvetil škof Anton Vovk, to je bila tudi zadnja generacija, ki jo je posvetil. G. Franc je letos obhajal šestdeset let svoje duhovniške in pastoralne službe. Njegovi sadovi so izjemni, v rosnih letih se je posvečal pobožnosti v čast Mariji, je del gibanja Fokolarov, član Marijinega dela, pobudnik številnih projektov pri Karitas, deloval je v župnijah Tomaj, Auber, Rodik, Klanec, Draga, Podgorje, Škofije in Piran ter bil skoraj štirideset let župnik v Portorožu, kjer je v takrat zelo nenaklonjenih časih gradil cerkev, župnijski dom in začel z duhovnim turizmom. Zadnjih šestnajst let pa deluje v župniji Bertoki, pri sv. Antonu, kjer so prav tako vidni številni njegovi sadovi. Človek, ki je imel vedno odprta vrata svojega domovanja in predvsem srce za soljudi, za trpeče na obrobju in za pogreznjene v pekel zasvojenosti, saj je ob vzoru italijanskega duhovnika Don Pierina ustanovil Skupnost Srečanje in več komun v pomoč dekletom in fantom iz primeža drog, tudi alkohola, po Sloveniji.

"Repertuāra vijolei un čellam diemžēl ir diezgan maz. Mēs to gribam labot un ierakstīt savu digitālo albumu, un virzīt duetu – vijole un čells," stāsta vijolnieks Daniils Bulajevs, kurš šī gada vasaras izskaņā kopā ar čellistu Antonu Trocjuku publicējis Antonio Vivaldi skaņdarba "Vasara" 3. daļu. Čellists LTV raidījumā "Kultūrdeva" skaidro, ka veidot skaņdarbu aranžējumus šādā sastāvā ir dzinulis abu mūziķu sadarbībai.

God blaženega škofa Antona Martina Slomška obhajamo 24. septembra, ta dan leta 1862 pa je tudi dan njegove smrti. Cerkev na Slovenskem je zato nedelji najbližji temu septembrskemu dnevu dala oznako »Slomškova nedelja«. Njeno letošnje praznovanje je v nedeljo, 26. septembra, pri sv. Jožefu v Celju. Da pa je bila Slomškova nedelja pred tridesetimi leti – v letu razglasitve samostojne slovenske države nekaj posebnega pa se spominjamo v tokratni oddaji Sledi večnosti.

Ime tedna je postal Vojko Gašperut, slikar iz Cereja pri Sv. Antonu z izjemnim opusom, ki je še toliko bolj osupljiv, ker slika z usti. Ob njegovi 70-letnici in 50-letnici ustvarjanja so v Kopru predstavili monografijo 150 njegovih del, ki tematsko pokrivajo njegovo slikarstvo od podob domačega breginjskega do podob Istre in solin, ki so njegov priljubljen motiv.

#5BREINUMI oktobrī uzsākam jaunu tēmu – dzīvot „zaļāk”. Raidījuma galvenais viesis ir  reperis un Ghetto Football līderis no Rēzeknes Antons Semeņaks jeb Fantiq, kurš savulaik Latvijas Universitātē pabeidza ķīmijas fakultāti, bet šobrīd ir aktīvā dzīvesveida popularizētājs un virzītājs. Baiba un Jānis ar Antonu runās ne vien par to kā viņš nokļuva Ghetto Games, un kas viņu tajā notur, bet arī par to kā viņš pats uztver zaļo dzīvesveidu, kā to veicina Ghetto kustība un kā sports var būt „zaļš”. *** Rubrikā "#5BREINUMI vaicoj atbiļdis" Rudīte skaidroja, ko jauniem cilvēkiem nozīmē dzīvot zaļi, vai tas ir grūti un kas ir galvenie principi zaļam dzīvesveidam. *** Savukārt, rubrikā “Kai tys struodoj?” šoreiz Līna uz savas ādas pārbaudīs kā strādā bungee jumping jeb gumijas lēkšana. Latvijā to iespējams pamēģināt Siguldā, kur bija aizdevusies arī Līna, lai bungee jumping pārbaudītu ne vien praksē, bet arī uzzinātu šo to arī no teorijas. Būs šis tas arī no tā, kā pārvarēt stresu un daži smieklīgākās pieredzes stāsti no instruktoriem. *** Rubrikā "Kas te nūteik?" Sandis stāstīs par jaunumiem kultūrā un sportā Latgalē, kā arī par militāri patriotisko spēli „Jaunie Latvijas sargi”, kam šobrīd tiek aicināti pieteikties Latgales reģiona jaunieši.     Brīnāmies kopā 2.0 versijā!

#5BREINUMI oktobrī uzsākam jaunu tēmu – dzīvot „zaļāk”. Raidījuma galvenais viesis ir  reperis un Ghetto Football līderis no Rēzeknes Antons Semeņaks jeb Fantiq, kurš savulaik Latvijas Universitātē pabeidza ķīmijas fakultāti, bet šobrīd ir aktīvā dzīvesveida popularizētājs un virzītājs. Baiba un Jānis ar Antonu runās ne vien par to kā viņš nokļuva Ghetto Games, un kas viņu tajā notur, bet arī par to kā viņš pats uztver zaļo dzīvesveidu, kā to veicina Ghetto kustība un kā sports var būt „zaļš”. *** Rubrikā "#5BREINUMI vaicoj atbiļdis" Rudīte skaidroja, ko jauniem cilvēkiem nozīmē dzīvot zaļi, vai tas ir grūti un kas ir galvenie principi zaļam dzīvesveidam. *** Savukārt, rubrikā “Kai tys struodoj?” šoreiz Līna uz savas ādas pārbaudīs kā strādā bungee jumping jeb gumijas lēkšana. Latvijā to iespējams pamēģināt Siguldā, kur bija aizdevusies arī Līna, lai bungee jumping pārbaudītu ne vien praksē, bet arī uzzinātu šo to arī no teorijas. Būs šis tas arī no tā, kā pārvarēt stresu un daži smieklīgākās pieredzes stāsti no instruktoriem. *** Rubrikā "Kas te nūteik?" Sandis stāstīs par jaunumiem kultūrā un sportā Latgalē, kā arī par militāri patriotisko spēli „Jaunie Latvijas sargi”, kam šobrīd tiek aicināti pieteikties Latgales reģiona jaunieši.     Brīnāmies kopā 2.0 versijā!

V oddaji smo slišali odlomke z okrogle mize z naslovom Maribor brez leta 1859 ob 160-letnici prenosa škofijskega sedeža iz Št. Andraža na Koroškem v Maribor.

Septembra vsa Cerkev obhaja praznik Marijinega rojstva, Slovenci pa tudi obletnico kronanja Brezjanske Marije. Različna vprašanja smo zastavili doktorju Antonu Štruklju: zakaj biti pobožen ne pomeni biti naiven, kako Marijino rojstvo zaznamuje liturgično leto vzhodnih kristjanov, v kateri točki se stikata Evina in Marijina zgodba ter zgodba vsakogar izmed nas, kako se je začela romarska zgodba na Brezjah in kako je tja romal nadškof Vovk.

V dvorani Krajevne skupnosti v Sv. Antonu je bila v petek prireditev "Glasba po željah". Združili smo dve praznovanji 70-letnico Radia Koper in 50-letnico ansambla Ottavia Brajka. Poleg številnih glasbenih gostov, so bili v dvorani tudi člani Radijskega kluba Gremo plesat, ki skupaj z nami letos obeležujejo 70. rojstni dan. Melodije, čestitke, spomine in vtise je v oddaji Primorski kraji in ljudje zbrala Tjaša Lotrič.

V oddaji bo zvenela stara glasba, in sicer bomo poslušali posnetek koncerta, na katerem so konec januarja nastopile tri glasbenice: flavtistka Eva Erjavec, violinistka Mojca Jerman in pianistka – čembalistka Eva Dolinšek. Zadnja je na koncertu nastopila kot korepetitorka, flavtistka in violinistka pa sta izvedli vsaka svoj del koncerta, ki ju bomo v oddaji Nove glasbene generacije nekoliko prepletli. Fray Bartolomé de Selma y Salaverde: Kancona št. 3 François Couperin: Kraljevi koncert št. 4 Heinrich Ignaz Franz von Biber: Passacaglia za violino solo v g-molu Francesco Geminiani: Violinska sonata op. 1, št. 3 (izvedena na kljunasto flavto) Johann Sebastian Bach: Violinska sonata št. 4 v c-molu, BWV 1017 Lojze Lebič: Od blizu in daleč: sedem podob za kljunaste flavte (3 stavki) Eva Erjavec, rojena leta 1996 v Ljubljani, se je s kljunasto flavto seznanila pri sedmih letih, ko se je na Glasbeni šoli Trbovlje vpisala v prvi razred pri prof. Vilmi Lučič, kasneje pa se je učila pri Barbari Černe in Antonu Šemrovu. Na Konservatoriju za glasbo in balet v Ljubljani je bil njen glavni predmet kljunasta flavta, pri prof. Mateji Bajt. Po glasbeni maturi, ki jo je opravila z odliko, je bila junija 2015 sprejeta na Akademijo za glasbo v Ljubljani pri isti profesorici, kjer je letos vpisana v 1. letnik magistrskega študija. Redno se udeležuje seminarjev in izobraževanj za kljunasto flavto (Festival stare glasbe Musica Locopolitana, Festival Radovljica, mojstrski tečaj pri prof. Katharini Lugmayr v okviru Festivala Emona). Prejela je več priznanj na državnem tekmovanju TEMSIG: leta 2013 kot solistka zlato priznanje in prvo nagrado, leta 2015 kot članica komorne zasedbe La Dolce Fiamma zlato plaketo ter leta 2016 prvo nagrado ter zlato plaketo. Mojca Jerman je študentka baročne violine v razredu Enrica Gattija na glasbenem konservatoriju v Bologni. Pred tem je zaključila študij na ljubljanski akademiji za glasbo v razredu Vasilija Meljnikova. V času študija se je eno leto izobraževala na Univerzi za glasbo in upodabljajočo umetnost v Gradcu pri Priyi Mitchell. Leta 2014 je kot solistka nastopila s Simfoničnim orkestrom SNG Maribor, s katerim je izvedla Bruchov Koncert za violino in orkester št.1. Za umetniške dosežke med študijem je prejela študentsko Prešernovo nagrado. Njeno zanimanje za baročno glasbo se je začelo že v času študija na ljubljanski akademiji, kjer je bila dve leti tudi koncertna mojstrica baročnega orkestra. V teh letih je bil njen mentor za baročno glasbo predvsem Egon Mihajlović. Od lani je študentka baročne violine pri Enricu Gattiju v Bologni, hkrati pa redno nastopa z ansamblom Antiphonus iz Zagreba, nastopila je tudi v okviru Festivala stare glasbe Harmonia Concertans Domna Marinčiča v Ljubljani. Septembra 2018 je sodelovala v mladinskem orkestru Cuban-European Youth Academy, ki ga organizira Balthasar Neumann Ensemble iz Hamburga. S klavirskim triom Rêverie je nastopala po vsej Sloveniji, Evropi in Argentini. Junija 2017 so kot solistke s Simfoničnim orkestrom RTV izvedle noviteto Leona Firšta. Eva Dolinšek je študirala čembalo na Akademiji za glasbo v Ljubljani na Oddelku za staro glasbo pri profesorju Egonu Mihajloviću. Leta 2015 je prejela diplomo summa cum laude in postala magistrica akademska glasbenica čembalistka. Njena aktivnost oživljanja in raziskovanja stare glasbe se nadaljuje v obliki solističnih in komornih koncertov v okviru abonmajev, strokovnih predavanj, pisanju strokovnih člankov, večkratnem sodelovanju na mednarodnih dnevih stare glasbe Malborghetto, na mednarodnem festivalu stare glasbe Academia Musicae Antiquae Labacensis v Ljubljani. Leta 2016 je izdala prvo zgoščenko Barok. Na zaključnem koncertu International Capmpus Musica Udine 2016 je prejela prvo nagrado. Na mednarodnem tekmovanju Svirel pa je leta 2017 kot solistka osvojila zlato priznanje, posebno nagrado in se uvrstila v finale. Pred kratkim se je udeležila mednarodnega tekmovanja Musica Antiqua Brugge (Belgija). V okviru projekta Carpaccio 500 je kot umetniška in idejna vodja zasnovala in izvedla dva koncerta baročne in renesančne glasbe v Kopru. Od leta 2011 je umetniška vodja baročne komorne skupine Musica nucis, s katero je na mednarodnem tekmovanju Svirel leta 2017 prejela srebrno priznanje. Redno se izobražuje na seminarjih in poletnih šolah pri profesorjih Michaelu Hellu, Lucii Rizzello, Federicu Maria Sardelliju, Robertu Loreggianu, Albertu Bussettiniju, Gilbertu Martinezu, Milku Lazarju, Rolfu Lislevandu, Jean-Yvesu Haymozu, Christophu Roussetu. Z letom 2018 je postala asistentka za področje čembala na Akademiji za glasbo v Ljubljani.

Baznīcu bijis nodomāts celt citā vietā, bet baļķus vedot, zirgs satrūcies, pārpeldējis upi un apstājies tieši vietā, kur tagad slejas baznīca. Tā bijusi zīme, ka tieši te jābūvē baznīca. Tāda ir leģenda par Bērzgales jeb Bēržgales baznīcu. Dievnams pieder pie vecākajām Latgales baznīcām, kas celtas no koka. Tā būvēta 18. gs vidū. Līdzās vairākiem mākslas pieminekļiem, kas te aplūkojami, te ir stāsts par priesteri Antonu Šķeļu, kurš padomju laikos, pats staigādams noplukušā mētelī, vāca naudu šī dievnama remontam, un arī pats piedalījās baznīcas atjaunošanas darbos. Kopā ar dievnama uzturētāju un atslēgu glabātāju Lidiju Bluku esam uzkāpušas baznīckalnā, kur stāv vienkārša, bet cēla un sena baznīca. Dieva Apredzības baznīcas nosaukumu simbolizē virs nama durvīm vitrāžā izveidotā visu redzošā Dieva acs. Lidija aicina iekšā pa sānu ieeju, caur sakristeju, kur apskates cienīgs ir pamatīgs skapis rotāts ar kokgrebumiem. Ēkas būvdarbi pabeigti 1750. gadā, un baznīcas ārējais izskats laika gaitā maz mainījies. Šī baznīca ir ievērojams koka arhitektūras celtniecības paraugs, tās vidusdaļā atrodas liels altāris ar skaistiem baroka kokgriezumiem.

„Atvažiavę į Visaginą, žmonės pirmiausia nori aplankyti atominę elektrinę. Jie nustemba pamatę, kiek daug mieste yra gamtos. Kai ateina pas mus, jau būna ją įsimylėję“, –sako Anastasija Jevtiuchova iš Visagine įsikūrusios ekologiško turizmo įmonės „LitWild“. Su vyru Antonu jiedu organizuoja žygius į Gražutės regioninį parką ir skatina atsakingą poilsį gamtoje. Kas yra ekoturizmas ir kaip tai susiję su besikeičiančia jaunųjų visaginiečių tapatybe? Jevgenijos Cholodovos nuotr.

„Atvažiavę į Visaginą, žmonės pirmiausia nori aplankyti atominę elektrinę. Jie nustemba pamatę, kiek daug mieste yra gamtos. Kai ateina pas mus, jau būna ją įsimylėję“, –sako Anastasija Jevtiuchova iš Visagine įsikūrusios ekologiško turizmo įmonės „LitWild“. Su vyru Antonu jiedu organizuoja žygius į Gražutės regioninį parką ir skatina atsakingą poilsį gamtoje. Kas yra ekoturizmas ir kaip tai susiję su besikeičiančia jaunųjų visaginiečių tapatybe? Autorė Inga Janiulytė.Jevgenijos Cholodovos nuotr.

Pokalbis apie Nobelio premijos laureatę Alice Munro, kurios apsakymų knyga „Brangus gyvenime“ pasirodė lietuvių kalba. Laidoje pažvelgsime į A. Munro kūrybą ir biografiją. Kodėl ji vadinama kanadiečių Antonu Čechovu? Kodėl rašytoja priima tik literatūrinius apdovanojimus ir nemėgsta, kai jos literatūra laikoma feministine? Pokalbis su Vakarų literatūros specialiste Rūta Šlapkauskaite.

Pokalbis apie Nobelio premijos laureatę Alice Munro, kurios apsakymų knyga „Brangus gyvenime“ pasirodė lietuvių kalba. Laidoje pažvelgsime į A. Munro kūrybą ir biografiją. Kodėl ji vadinama kanadiečių Antonu Čechovu? Kodėl rašytoja priima tik literatūrinius apdovanojimus ir nemėgsta, kai jos literatūra laikoma feministine? Pokalbis su Vakarų literatūros specialiste Rūta Šlapkauskaite.

Molėtų rajone netoli Asvejos ežero įsikūręs Dubingių žirgynas skirtas ne sportui, o laisvalaikiui ir pramogoms. Todėl nereikia stebėtis įkurtu mini zoologijos sodu. Akį traukia auginami taurieji elniai, danieliai ir muflonai, alpakos, poniai ir mini arkliukai bei ožkiukai, avys, stručiai, povai, triušiai ir įvairių veislių vištos. Ežere plauko muskusinės antys ir juodosios gulbės.Dubingių žirgyne galima pamatyti retas pasaulyje žirgų veisles: Anglijos karalienės globojamus šyrų veislės žirgus, amerikietiškus paintų veislės žirgus, kuriais jodinėjo indėnai ir kaubojai, gražuolius karališkuosius olandiškus fryzus bei daugelį kitų. Vaikščiojant po mini zoologijos sodą susipažinti su kupranugariuku Fokusu, asiliuku Antonu, kengūriuku Albiku.Molėtų rajone esančio „Dubingių žirgyno“ direktorė Gintė Martinkėnė kažkada buvo profesionali lauko teniso sportininkė. Tačiau meilė gyvūnams ir paukščiams, ypač žirgams, nugalėjo, teko pamiršti lauko teniso aikštelę ir teniso raketę.Žirgas – galingas ir stiprus gyvūnas, tūkstantmečiais lydėjęs žmogų medžioklėje, kare, darbe ir kelionėse. Dabar jau pamirštos senosios tradicijos, žirgų dresavimo mokyklos po truputį nyksta, beveik nebėra sukarintų dalinių, kur jauni karininkai buvo mokomi jodinėjimo meno. Todėl visada įdomu stebėti žirgų dresavimą, profesionalius kaskadininkų triukus.Geriau pažintį Molėtų rajono kraštą kviečia Asvejos lankytojų centras. Čia laukia ekspozicija „Ilgiausio Lietuvos ežero slėpiniai, archeologijos paveldas“. Paskutinio ledynmečio tirpsmo vandenys suformavo vingiuotą dubaklonį Aukštaičių aukštumos viduryje, kuris tęsiasi apie 60 km. Jame rangosi siauras, gilus ir ilgas Asvejos ežeras.Apsilankyti Asvejos lankytojų centre kviečia administratorė Rūta Dirmienė.

Molėtų rajone netoli Asvejos ežero įsikūręs Dubingių žirgynas skirtas ne sportui, o laisvalaikiui ir pramogoms. Todėl nereikia stebėtis įkurtu mini zoologijos sodu. Akį traukia auginami taurieji elniai, danieliai ir muflonai, alpakos, poniai ir mini arkliukai bei ožkiukai, avys, stručiai, povai, triušiai ir įvairių veislių vištos. Ežere plauko muskusinės antys ir juodosios gulbės.Dubingių žirgyne galima pamatyti retas pasaulyje žirgų veisles: Anglijos karalienės globojamus šyrų veislės žirgus, amerikietiškus paintų veislės žirgus, kuriais jodinėjo indėnai ir kaubojai, gražuolius karališkuosius olandiškus fryzus bei daugelį kitų. Vaikščiojant po mini zoologijos sodą susipažinti su kupranugariuku Fokusu, asiliuku Antonu, kengūriuku Albiku.Molėtų rajone esančio „Dubingių žirgyno“ direktorė Gintė Martinkėnė kažkada buvo profesionali lauko teniso sportininkė. Tačiau meilė gyvūnams ir paukščiams, ypač žirgams, nugalėjo, teko pamiršti lauko teniso aikštelę ir teniso raketę.Žirgas – galingas ir stiprus gyvūnas, tūkstantmečiais lydėjęs žmogų medžioklėje, kare, darbe ir kelionėse. Dabar jau pamirštos senosios tradicijos, žirgų dresavimo mokyklos po truputį nyksta, beveik nebėra sukarintų dalinių, kur jauni karininkai buvo mokomi jodinėjimo meno. Todėl visada įdomu stebėti žirgų dresavimą, profesionalius kaskadininkų triukus.Geriau pažintį Molėtų rajono kraštą kviečia Asvejos lankytojų centras. Čia laukia ekspozicija „Ilgiausio Lietuvos ežero slėpiniai, archeologijos paveldas“. Paskutinio ledynmečio tirpsmo vandenys suformavo vingiuotą dubaklonį Aukštaičių aukštumos viduryje, kuris tęsiasi apie 60 km. Jame rangosi siauras, gilus ir ilgas Asvejos ežeras.Apsilankyti Asvejos lankytojų centre kviečia administratorė Rūta Dirmienė.

Pokalbis apie Nobelio literatūros premijos laureatės kanadiečių rašytojos Alice Munro kūrybą.„Alice Munro rašo apie paprasto žmogaus kasdienybę – žmonos ir vyro, motinos ir dukros santykius. Jos tekstuose pamatai kiek iš tiesų klodų, peripetijų egzistuoja mažame, ramiame miestelyje. Man atrodo, kad dėl tokio žvilgsnio į nedidelės vietos gyventojų likimus A. Munro kūryba gali būti įdomi ir Lietuvoje“, – sako kanadiečių literatūros specialistė Rūta Šlapkauskaitė.Kodėl A. Munro vadinama kanadiečių Antonu Čechovu? Kodėl rašytoja priima tik literatūrinius apdovanojimus ir nemėgsta, kai jos literatūra laikoma feministine?Pokalbis apie įdomius A. Munro gyvenimo ir kūrybos taškus – su literatūrologe R. Šlapkauskaite.

Pokalbis apie Nobelio literatūros premijos laureatės kanadiečių rašytojos Alice Munro kūrybą.„Alice Munro rašo apie paprasto žmogaus kasdienybę – žmonos ir vyro, motinos ir dukros santykius. Jos tekstuose pamatai kiek iš tiesų klodų, peripetijų egzistuoja mažame, ramiame miestelyje. Man atrodo, kad dėl tokio žvilgsnio į nedidelės vietos gyventojų likimus A. Munro kūryba gali būti įdomi ir Lietuvoje“, – sako kanadiečių literatūros specialistė Rūta Šlapkauskaitė.Kodėl A. Munro vadinama kanadiečių Antonu Čechovu? Kodėl rašytoja priima tik literatūrinius apdovanojimus ir nemėgsta, kai jos literatūra laikoma feministine?Pokalbis apie įdomius A. Munro gyvenimo ir kūrybos taškus – su literatūrologe R. Šlapkauskaite.