Podcasts about Mateja

Jezus je zagledal moža, imenovanega Matej, ki je sedel pri mitnici, in mu je rekel: »Hôdi za menoj!« (Mt 9,9).Ljubljanski nadškof metropolit Stanislav Zore nas je tokrat spodbudil, da bi ob zgodbi spreobrnjenja Mateja razmišljali o svoji prihodnosti in tem kam nas kliče Jezus.

My guest this week is Becky Mateja. She is the founder of NWI Fun Ball and will debut the Region Razzles this summer at Oil City Stadium in Whiting, Indiana. Fans will expect a whole lot of fun with a 7-inning game that includes baseball, softball, dodgeball, a dance off, and my personal favorite-kickball!

Šprinterji se lahko obrišejo pod nosom, Jonas lahko že napol praznuje in RBBH pogleda proti ostalim ekipam, kako se organizirati. Drugi teden je bil malodane skoraj posnetek prvega. Padci, nevtralizacije in zmagoslavje Jonasa, Narvaeza in ekipe Bahrain. Kaj še? Tokrat smo pozabili Mateja povprašati za recept. Pa drugič. Kakorkoli, prisluhni!Aja, pa še to - Naroči kolesarske nogaviceDisko grupo poganja ⁠@nduranznutrition

V tem tednu, smo obhajali praznik Gospodovega vnebohoda, štirideset dni po veliki noči. Praznik želi poudariti pomen Kristusove bližine z Bogom Očetom in Svetim Duhom. Za to priložnost bomo v naši oddaji gostili kapucina Mateja Štravsa, župnika v Župniji Ljubljana -Štepanja vas.

Stāsta muzeja "Žaņa Lipkes memoriāls" direktore un publiciste Lolita Tomsone. Pārraides producente: Inga Saksone. Par Žani Lipki mēs zinām galveno – ka kara laikā viņš kopā ar sievu Johannu un uzticamu draugu loku izglāba vairāk nekā piecdesmit ebreju no drošas nāves, slēpjot viņus bunkurā Ķīpsalā un citās vietās, izmantojot gan izdomu, gan uzņemoties risku, gan attīstot īpašo spēju nepakļauties kara laika absurdam, kas dažkārt izšķir dzīvību un nāvi. Taču pēc kara šis pats cilvēks nepagaisa vēstures fonā un nepārvērtās par klusējošu varoni, kurš dzīvo tikai atmiņās – viņš turpināja darīt, strādāt, rosīties, un viņa darbošanās ieguva pavisam citu, daudz ikdienišķāku, bet ne mazāk interesantu formu. Ķīpsalas šķūnis Žanim kļuva par vietu, kur dzīve turpinājās, mēs to varētu saukt par “vīru alu”, par darbnīcu, kurā Žanis Lipke kopā ar dēlu Zigi ilgstoši, pacietīgi un ar zināmu aizrautību darbojās ar rokām, veidojot priekšmetus, kas neiederas ne akadēmiskās mākslas kategorijās, ne vienkāršā amatniecības definīcijā. Sķūņa telpai bija sava loģika un savs dienas ritms, kurā nozīme bija ne gala rezultātam vien, bet pašam procesam – grebšanai, liešanai, krāsošanai, pārveidošanai. Tā Žanis ar dēlu Zigi pavadīja garas darba stundas. Šajā šķūnī tapa darbi, kuru tematika ir pārsteidzoši plaša un reizēm pat šķietami nesavienojama: no koka grebti indiāņi, kas atgādina padomju laika piedzīvojumu filmu romantizēto pasauli, ģipša un epoksīda sveķu figūras, kas attēlo suņus vai sadzīves ainas, dzīru skatus ar sārtvaidžiem svinētājiem pie svētku galda, un līdzās tam – reliģiski motīvi, kas pavisam neiederas oficiālajā padomju kultūras ainavā. Šī daudzveidība nav nejauša, tā drīzāk raksturo laikmeta apstākļus, kuros cilvēks strādā ar to, kas ir pieejams, un rada no tā, kas atrodams komisijas veikalos, darbnīcās vai nejaušās materiālu “noplūdēs”. Ar šīm “noplūdēm” padomju laikā saprata neoficiāli sarunātu materiālu iegūšanu no rūpnīcām vai darbnīcām, kur tie bija paredzēti citām vajadzībām, piemēram, stiklašķiedras audumu un epoksīda sveķus, ko Žanim piegādāja dēls no eksperimentālā laivu ceha Jelgavas ielā, kur šie materiāli tika izmantoti tehniskiem mērķiem, nevis amatiermākslai. Īpašu uzmanību piesaista tas, ka Lipke ne vien kopē vai interpretē plaši zināmus mākslas motīvus, piemēram, atveidojot da Vinči “Svēto vakarēdienu”. Šajā darbā redzama Kristus pēdējā maltīte ar mācekļiem, attēlota brīdī, kad viņš pasaka, ka viens no viņiem viņu nodos, un kompozīcijā svarīga ir tieši šī spriedzes pilnā reakcija ap galdu. Uz viena no Lipkes darinājumiem ir arī latīņu teksts no Mateja evaņģēlija: “amen dico vobis quia unus vestrum me traditurus est”, kas nozīmē “patiesi es jums saku: viens no jums mani nodos”. Tai pat laikā Lipke gatavo un dāvina draugiem dažādas sārtvaidžu birģeru ainiņas, kur ļaudis iedzer un svin. Žanis veido arī priekšmetus, kuriem ir konkrēta nozīme ebreju reliģiskajā praksē – Pesaha svētku šķīvjus, dekoratīvus šķīvjus ar Dāvida zvaigznes kompozīciju ar Vecās derības patriarhiem. Šis aspekts iegūst īpašu nozīmi, ja atceramies, ka padomju laikā šādi priekšmeti nebija ne plaši pieejami, ne politiski neitrāli, un to radīšana pati par sevi prasa zināmu drosmi un arī dziļāku izpratni par to, kam un kāpēc tie ir vajadzīgi. Šajā ziņā šķiet, ka Lipkes darbība pēc kara turpina viņa iepriekšējo pieredzi citā, klusākā un materiālākā veidā – palīdzot nevis slēpt cilvēkus, bet uzturēt dzīvas viņu senās tradīcijas. Ļensku ģimene vēlāk muzejam stāstīja, ka robežsargi Lipkes dāvināto Pesaha šķīvi atņēmuši, kad viņi emigrēja no padomju Latvijas, apgalvojot, ka tas noteikti ir vērtīgs, šāds šķīvis nav saglabājies arī muzeja krājumā. Tomēr šie darinājumi nepakļaujas viennozīmīgai interpretācijai. Piemēram, Patriarhu šķīvī  attēlotie Bībeles tēli neatgādina klasisko ikonogrāfiju, bet drīzāk balstās padomju kultūras kanonā – viņu figūrās un sejās var saskatīt Ļeva Tolstoja, Ivana Turgeņeva, Dmitrija Mendeļejeva un citu tā laika varoņu pazīstamos vaibstus. Ādams ir Puškins, tikai bez vaigu bārdas. Šo parādību varētu skaidrot nevis kā ironiju vai parodiju, bet kā vizuālās valodas pielāgošanu – situācijā, kurā tradicionālie reliģiskie attēli nav pieejami, svētuma forma tiek aizgūta no tā, kas kultūrā ir atzīts par autoritatīvu vai viegli pieejamu. Rezultātā rodas savdabīgs slāņojums, kur vienā priekšmetā sastopas ebreju reliģiskā simbolika un padomju sekulārā ikonogrāfija. Ne mazāk interesants ir velna tēls, kas šajā šķūņa pasaulē parādās līdzās reliģiskajiem motīviem. Šie velni ir izteikti teatrāli, ar pārspīlētām grimasēm un izceltām detaļām, un tie vairāk pieder pasaku un folkloras pasaulei nekā kristīgajam skatījumam. Latviešu folklorā velns bieži vien ir viltīgs, bet arī apmuļķojams, un šis aspekts šķiet saskan ar Lipkes paša dzīves pieredzi, kur izdzīvošana bieži vien bija atkarīga no spējas apiet noteikumus, pielāgoties un izmantot situāciju sev par labu. Svarīgi uzsvērt, ka šie darbi netika radīti kā mākslas tirgus objekti vai izstāžu eksponāti. Tie tika dāvināti cilvēkiem, ar kuriem Lipke bija saistīts pēckara dzīvē, draugiem, paziņām, arī tiem, kuri bija daļa no viņa stāsta. Tādējādi šie priekšmeti kļuva par attiecību nesējiem, par liecībām, kas pārvietojas no vienas dzīves uz otru un tikai vēlāk, bieži vien nejauši, nonāk muzeja krājumā, kur iegūst jaunu nozīmi kā vēstures artefakti. Šķūnis Ķīpsalā ir sava veida turpinājums tam, kas Lipkes dzīvē bija sācies kara laikā, tikai citā formā un citā intensitātē. Ja toreiz tika glābtas dzīvības, tad pēc kara tiek veidota ikdiena, kurā ir vieta pacietīgam darbam, jaunatklātiem materiāliem, humoram un arī zināmai iekšējai brīvībai. Šī brīvība izpaužas spējā vienā un tajā pašā telpā radīt gan velnus, gan “Svēto vakarēdienu”, gan Pesaha šķīvjus jūdu Lieldienām, neuzskatot to par pretrunīgu, bet drīzāk par pašsaprotamu dzīves daudzslāņainības izpausmi. Un varbūt tieši šajā šķūnī, starp koka skaidām, epoksīda sveķiem un krāsām, vislabāk var ieraudzīt Lipki ne tikai kā vēsturisku figūru, bet kā cilvēku, kurš pēc katastrofas turpina pieticīgu dzīvi, bet arī rada sev mīļas lietas savā pēckara pasaules mērogā, ne ar plašiem žestiem, bet ar nelielām dāvanām, ar neatlaidīgu, ikdienišķu darbu.

Jezus Kristus se je rodil okoli leta nič in dogodek se je zdel dovolj pomemben, da po njem še danes štejemo leta. Kaj vse se je zgodilo do leta Gospodovega 1945, ko je tolpa revolucionarjev določila in odločila, da bomo od tega časa naprej, leta šteli tako, kot bodo oni ukazali! Zgodovino namreč pišejo zmagovalci in ker smo zmagali in ker vladamo, bo vse tako, kot bomo ukazali in zapovedali …

Behrendt, Barbara www.deutschlandfunk.de, Kultur heute

Glasovi tišine z Matejo Lopuh, zdravnico, ki spremlja človeka do zadnjega koraka.Smrt opisuje kot »eksplozijo neporabljene energije«, v kateri se sprostijo neizpolnjene sanje, načrti, vizije in ljubezen. Svojcem kot strokovnjakinja paliativne medicine pomaga to energijo ujeti, namesto da pred njo zbežijo.Vodi Center za interdisciplinarno zdravljenje bolečine in paliativno oskrbo v Splošni bolnišnici Jesenice. Njena pot pa se je začela v anesteziologiji, kjer so jo pacienti z neozdravljivimi boleznimi hitro naučili, da medicina nima odgovorov na vsa vprašanja. Spoznala je koncept »totalne bolečine« – to je tista točka, kjer protibolečinske tablete, čeprav še kako močne, ne delujejo, kjer se pokaže, da ne boli več telo, temveč duša. Takrat je pozornost od napredne medicine preusmerila k človeku. Namesto v receptorje zdaj gleda tudi v oči posameznika, ki pred njo odlaga svoje zadnje »balastne vreče«.

Mumot, André www.deutschlandfunkkultur.de, Fazit

Stāsta kultūrpētniece Ilva Erkmane; pārraides producente – Ilga Auguste 13. gadsimtā Kubeseles (Krimuldas) draudzes pārvaldniecībā esošajā tagadējā Saulkrastu teritorijā tika uzcelta lūgšanu kapela. Tās tapšanas gads gan aizgājis aizmirstībā, bet nostāsti, kā tā ieguvusi Pētera vārdu un gan arhīvos, gan senajās, un nemaz ne tik senajās kartēs dēvēta par "Peterskapelle" – saglabājušies. Kapela uzcelta 22,6 metrus augstajā kāpā, kas šajā apvidū bijusi pati augstākā vieta, un leģenda vēsta, ka tās cēlēji esot iedvesmojušies no Mateja evaņģēlija, kurā Kristus savam māceklim, zvejniekam Pēterim saka šādus vārdus: "Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt." (Mat. 18:16). Vienā no baznīcas kanceles pildiņiem arī attēlots apustulis Pēteris. Ziemeļu kara laikā no 1700. līdz 1710. gadam Vidzemē krievu karaspēks Vidzemē nodedzinājis 30 baznīcas. Grāfs Šeremetjevs caram Pēterim I esot ziņojis: "Ienaidnieka zemē vairs nav ko postīt." Tomēr vecajai Pēterupes baznīcai šie postījumi un ugunsgrēki esot gājuši secen. Varam vien minēt – vai kareivji bija tie, kas apžēlojās par tolaik sliktā stāvoklī esošo baznīcu? Jauno Pēterupes baznīcas ēku, kura mūsdienās slejas pār Saulkrastu pilsētu, 19. gadsimta otrajā pusē uzsācis būvēt Bīriņu pils īpašnieks Augusts fon Pistolkorss, izmantojot gan savas sievas Emīlijas pasakaino bagātību – mantojumu, ko tā saņēma no sava neprecētā tēvoča Štiglica, gan pieņemot dāvinājumus no citiem radiniekiem tieši baznīcas būvniecībai. Atslēdzot Pēterupes baznīcas slēdzeni ar smago, iespaidīgo atslēgu, kura pagriežas ar sev raksturīgu klaudzošu metālisku skaņu, ienākot dievnamā un pagriežoties pret ieejas durvīm, pa kreisi no tām pie baznīcas torņa sienas piestiprināta plāksne ar uzrakstu: "Erbaut von August von Pistolkors 1856". Tā ir norāde, ka tornis uzbūvēts 1856. gadā un to cēlis Augusts fon Pistolkorss. Tomēr Pēterupes draudzes Dāmu komitejas protokolos, kas saglabājušies līdz mūsu dienām, lasām, ka rosīgās komitejas dāmas gadā 1934.gadā gatavojas svinēt baznīcas 70. jubileju. Kāpēc šāda nesakritība? Kur palikuši astoņi gadi starp 1856. un 1864. gadu? Atbildi uz šo iespējamo neskaidrību sniedz Augusta fon Pistolkorsa dienasgrāmata. 1863. gadā viņš raksta: "28. maijā tiek likts pamatakmens jaunbūvējamai Pētera kapelas baznīcas daļai. Mācītājs Knīrims teica svētku runu, un zem altāra sienas tika iemūrēta slēgta kaste. Visu altāra sienu, astoņas dienas cītīgi strādājot, uzcēlu pats savām rokām. Ar lielu darbu baznīcas sienu būve tika pabeigta 4 mēnešos. [..]" 1864. gadā viņš turpina: "5. jūnijā Pētera kapelā patrons Augusts fon Pistolkorss iesvēta jauno mūra baznīcu. [..] Šai dienai par godu tika dziedāta himna, kuru bija inscenējis un ar panākumiem uzvedis Augusts fon Pistolkorss. Mans svinīgis solījums ir izpildīts. Lai nāk Dieva valstība!"  Tātad baznīcas tornis tika uzbūvēts agrāk – 1856. gadā, bet baznīcas daļa pabeigta 1864. gadā. Otra mīkla saistīta ar piemiņas plāksni, kas veltīta Augusta fon Pistolkorsa mirušajai māsai Augustei Amālijai fon Pistolkorsai (20.01.1839., Rīga – 19.11.1854., Rīga). Šī plāksne – epitāfija – ir valsts nozīmes kultūras piemineklis ar numuru 4215. Kā plāksnes vērtība ir atzīmēta gan tās oriģinālais materiāls un izpildījuma tehnika, gan vēsturiskais vietas konteksts, virsmas apdare, dekoratīvais risinājums, modelējums, izpildījuma amatnieciskā kvalitāte, vizuālā informācija un laikmetu raksturojoša tehnoloģija. Tomēr rodas jautājums: kāpēc Augusts fon Pistolkorss, kurš pēc tautības bija vācbaltietis, savu dienasgrāmatu rakstīja vāciski, ar ģimeni sarunājās un sarakstījās vāciski, tomēr epitāfiju savas māsas piemiņai pasūtīja izgatavot ar latviešu tekstu? Engelis, kas debbes mahjas Aizgahje, lai scheit peestahjahs Jaunahm dwehselehm kas staiga It ka preeksch taa Kunga waiga (saglabāts epitāfijas oriģinālais teksts) Šāds jautājums urdīja arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Ojāru Spārīti. Viņš sazinājās ar Pistolkorsu ģimenes arhivāru, vēsturnieku un bijušo Getingenes universitātes profesoru Gertu fon Pistolkorsu, kurš, ilgi meklējot atbildi savu radinieku vidū, sniedzis šādu atbildi: Augusts fon Pistolkorss esot bijis lettofils (lettophil – no G. fon. Postolkorsa atbildes vēstules) – latviešu mīlētājs, tāpat kā Gerta fon Pistolkorsa vecvectēvs Romans fon Antropofs – estofils jeb igauņu mīlētājs. Un šajā beznosacījumu mīlestībā, cik nu tāda varēja būt pie citas kārtas piederīgam aristokrātam, bet intelektuālam aristokrātam, ietilpa prieks un mīlestība pret latviešu valodu un kultūru. Pie tam māsas Augustes Amālijas piemiņa tika godināta ne vien ar latviešu valodā iegravētu epitāfiju Pēterupes baznīcā, bet arī ar viņas brāļa dibinātu skolu latviešu bērniem. "Kad 1854. gadā nomira mana mīļā māsa, man gribējās viņas piemiņai radīt dzīvu, paliekošu pieminekli," raksta A. fon Pistolkorss savā dienasgrāmatā. "Tāpēc es jūrmalas mājā "Kaspekes" ierīkoju skolu, kuru nosaucu viņas vārdā – Augustes skola. Es izbūvēju ērtu, lielu skolas ēku, kura divus gadus vēlāk gan nodega [..] Tūlīt pēc tam es uzbūvēju tagadējo skolu, un man bija gods redzēt to uzplaukstam un pārceļamies uz Pladi." Bet trešais noslēpums, kas saistīts ar Pēterupes baznīcas altārgleznu, šajā raidījumā paliks neizpausts… Tagadējais dievnams – Pēterupes evaņģēliski luteriskā baznīca – joprojām atrodas augstās kāpas vietā, un tā pakājē tek Pēterupe. Vēl 20. gadsimta trīsdesmitajos gados tā savos ūdeņos auklēja upespērlenes un vēl senāk tika saukta par Pērļupi. Neviļus nāk prātā kāda Kristus mācekļiem stāstīta līdzība: "Vēl Debesu valstība ir līdzīga tirgotājam, kas meklē labas pērles. Atradis vienu ļoti vērtīgu, viņš iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas to." ( Mat.13:45-46).

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Mateja evaņģēliju (21:1-9) #Palmarium

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Mateja evaņģēliju (15:21-28)

Savā Alfas pieredzē dalās Mateja Baptistu Draudzes Alfas kalpotāji Linards Kovaļevskis un Vladimirs Semjonovs

"Miljoniem un miljoniem žēlastību karājas no Debesīm uz zīda pavedieniem, un lūgšana ir zobens, kas tos pārgriež" (bīsk. Fultons Šīns) Dienas impulss: Kā Tev šobrīd veicas ar personisko lūgšanu? Varbūt šis ir laiks restartam – jaunam sākumam, jaunai apņēmībai! Atrodi šodien Bībelē un pārdomā Mateja evaņģēlija 6. nodaļas 6. pantu! Lai tas Tevi iedvesmo uz lūgšanu!

Slovenska režiserka, večkratna prejemnica Borštnikove nagrade in nagrajenka Prešernovega sklada, se podpisuje pod več deset gledaliških in v zadnjem času tudi opernih predstav. Nekoč se je ukvarjala tudi s filmom, še pred tem - pri njenih rosnih 15. letih - pa jo je širša javnost nekdanje skupne država spoznala kot obetavno kantavtorico. Danes ne poje več, kot režiserka pa ustvarja večinoma v Nemčiji, Avstriji in Švici. Pred kratkim je kar nekaj prahu dvignila njena izjava o “lenih levičarjih”, ki da znajo svoj glas povzdigniti le tam, kjer jih to nič ne stane. S tem se je odzvala na nedavni incident na premieri ene njenih predstav v Bochumu, kjer je razjarjeno občinstvo napadlo igralca, ki je na odru upodobil fašista.

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Mateja evaņģēliju (4:1-11)

Mar ni naše življenje vseskozi razpeto med srce in glavo? In za nameček se vmes vriva še telo. Ko je Jezus poklical Mateja z jasnim glasom: “Hodi za menoj!”, je ta: “pustil vse, vstal in ...

V torek, 10. februarja, se je v Gallusovi dvorani Cankarjevega doma veličastno začel 9. Zimski festival z izvedbo redko izvajane dramske simfonije Romeo in Julija Hectorja Berlioza. Pod taktirko maestra Charlesa Dutoita so jo izvedli Orkester Slovenske filharmonije, združeni zbor in mednarodno uveljavljeni vokalni solisti. Čeprav se Berliozova dramska simfonija Romeo in Julija ne znajde ravno pogosto na koncertnih sporedih, ji njen obseg, glasbeno-kompozicijske kvalitete in monumentalnost brezčasne Shakespearjeve ljubezenske tragedije vendarle zagotavljajo pomembno mesto in skorajšnji kultni status v repertoarju velikih vokalno-instrumentalnih del glasbene romantike. Prejšnji teden je sijajno zazvenela na otvoritvenem koncertu 9. zimskega festivala, na katerem so moči združili kanadska mezzosopranistka Julie Boulianne, francoski tenorist Cyrille Dubois in angleško-francoski basist Edwin Crossley Mercer kot trije vokalni solisti, litovski Državni zbor iz Kaunasa in Festivalski zbor Virtuozi iz Beograda ter Orkester Slovenske filharmonije. Nastopajoče je vodil priznani dirigent, maestro Charles Dutoit, ki je v zadnjih letih že večkrat uspešno sodeloval s filharmoničnim orkestrom, s katerim se je po besedah direktorja Slovenske filharmonije Mateja Šarca zelo dobro ujel: "in da obstaja neko izjemno spoštovanje in pa tudi razumevanje, čutenje na različnih nivojih do te mere, da lahko rečem, da se in en in drug partner izjemno veselita vsakega novega srečanja in koncertov (…) vsakič, ko maestro Dutoit pride v Ljubljano, ugotovimo, da je v še boljši formi, kot je bil na prejšnjem koncertu". Izvedbo dramske simfonije Romeo in Julija Hectorja Berlioza so na otvoritvenem koncertu 9. Zimskega festivala pozitivno zaznamovali prav vsi nastopajoči, še najbolj pa to velja za Charlesa Dutoita, velikega poznavalca in interpreta francoske romantične glasbene zapuščine. Dutoit, ožarjen z avro velikih maestrov, je partituro »prebral« s posebno naklonjenostjo in odnosom do vsake podrobnosti; z občutenimi gestami je vlekel niti izvajalcev, iz katerih je izvabil najboljše in jih povsem uglasil. Z gibkima glasovoma, ki sta bila intonančno zanesljiva, predvsem pa razkošna v izrazu, sta se predstavila mezzosopranistka Julie Boulianne in tenorist Cyrille Dubois, morda največji pečat med vsemi pa je s svojim voluminoznim, baržunastim basovskim glasom, odrsko prezenco in mogočnim utelešenjem patra Lorenza v zadnjem delu dramske simfonije pustil markantni Edwin Crossley Mercer. Dobro uglašen, glasovno homogen in polnozvočen je bil tudi združeni zbor, ki je bil tu in tam razdeljen tudi na posamezne podskupine. Največji delež pa je na odru poleg maestra Dutoita zagotovo opravil zelo odziven, zanesljiv in muzikalno razpoložen Orkester Slovenske filharmonije kot osrednji nosilec narativnega glasbenega toka. Dutoit je vokalne glasove in orkestrsko igro stkal v organsko spleteno celoto, ki se je gibko odzivala na njegove geste in iz partiture povzela vse tiste odlike, ki jo krasi – dramo, liričnost številnih, mestoma precej kromatiziranih melodičnih linij in nenadna prehajanja med različnimi značaji, kontrasti. V spominu tako še vedno živo zveni topline poln zven godal oziroma posameznih godalnih sekcij, ki so bile pod Dutoitevim vodstvom izjemno prožne, s sijajem oblit zven trobil ter daljši solistični nastopi še zlasti oboe (Cristina Monticoli) in klarineta (Massimiliano Miani), ki nas je očaral z izjemnimi pianissimi, ki so kakor toplo rezilo skozi maslo predrli čuječo tišino avditorija Gallusove dvorane. Stoječe ovacije ob končnem aplavzu so bile povsem upravičene in hkrati primerna nagrada za trud glasbenikov in veličino izvedbe, ki bo še dolgo odzvanjala…

Marcus, Dorothea www.deutschlandfunk.de, Kultur heute

Lutkovno gledališče Ljubljana:12. 2. 2026 radio Slovenija, Ars, 13. 2. 2026 V Lutkovnem gledališču Ljubljana je bila včeraj najmlajšim premierno namenjena predstava z naslovom Učiteljica, ki je nastala po predlogi istoimenske slikanice italijanske umetnice Susanne Mattiangeli. Uprizoritev besedila pesnice in pisateljice, ki se veliko posveča tudi lutkovnemu mediju, je vrisana v učilnico, središče analognega učenja, prostor urejeno zloženih predmetov, uporabnih stvari in učnih pripomočkov, narisanih podob in človeških modelov. Predstavo, ki jo je režirala Lucija Trobec, si je ogledala Magda Tušar. Avtorica besedila: Susanna Mattiangeli Prevajalka: Dušanka Zabukovec Režiserka: Lucija Trobec Igrajo: Aja Kobe, Maja Kunšič, Voranc Boh Dramaturginja: Luna Pentek Avtorica likovne podobe lutk in rekvizitov: Katarina Planinc Scenografka: Jasna Vastl Avtorica zvočne in glasbene podobe: Lucija Lorenzutti Kostumografka: Sara Grižon Asistentka dramaturginje: Nika Korenjak Oblikovalec luči: Uroš Istenič Lutkovni tehnolog: Iztok Bobič Lektorica: Tjaša Pirnar Vodja predstave in oblikovalec zvoka: Aleš Erjavec Producentka: Katra Krsmanović Lučni vodja: Uroš Istenič Scenska tehnika: Kliment Petkukjeski Vodja delavnic: Zoran Srdić Izdelava scene, rekvizitov in kostumov: David Klemeničič, Iztok Bobić, Olga Milić, Laura Krajnc, Lorena Bukovec, Mateja Šušteršič, Neva Vrba, Artiko, GCDPI d.o.o., Atelje Mali, Ključavničarstvo Uroš Mehle, Senčila.si

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Mateja evaņģēliju (20:1-16)

Prešernovo nagrado za življenjsko delo prejme Mateja Bučar, koreografinja in plesalka z unikatnim koreografskim opusom, v katerem je v ospredju njeno raziskovanje razmerja med predmetnim svetom in človeškim telesom. Z umetnico se je pogovarjala Ana Lorger, oddajo je posnel Miha Klemenčič.

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Mateja evaņģēliju (8:1-13)

Vikāra Jura Matveja sprediķis par Mateja evaņģēlju (2:1-12)

V prvi oddaji novega leta pozornost namenjamo 11. Filharmoničnemu festivalu baročne glasbe, ki ga že tradicionalno Slovenska filharmonija pripravlja vsako leto januarja. Ob tej priložnosti smo pred radijski mikrofon povabili direktorja Slovenske filharmonije in umetniškega vodjo orkestra, Mateja Šarca, ki predstavlja zgodovino festivala ter letošnje glasbeno vodstvo in program treh koncertov baročne glasbe.

Ob razpisu volitev za 22. marec je predsednica republike Nataša Pirc Musar pozvala k spoštljivi komunikaciji in udeležbi na volitvah. Prva volilna opravila bodo stekla v ponedeljek, ko bo mogoče oddajati podpise podpore kandidatnim listam. Sicer pa je razpis volitev zasenčil prestop nekdanjega vodje poslanske skupine Levica Mateja Tašnerja Vatovca k Socialnim demokratom. V Levici sporočajo, da je izdal stranko. V oddaji tudi: - V Združenih narodih menijo, da je ameriška operacija v Venezueli spodkopala temeljna načela mednarodnega prava. - Voditelji držav podpornic Ukrajine v Parizu znova o nadaljnjih korakih za končanje vojne in varnostnih zagotovilih Kijevu. - Pravoslavni verniki bodo po badnjem dnevu pričakali božič s polnočnimi liturgijami.

Mag. Mateja Lopuh je diplomirala na Medicinski fakulteti v Ljubljani, po raziskovalnem delu s področja humane genetike je v Parizu specializirala anesteziologijo in intenzivno terapijo. Svoje znanje je dopolnila s šolanjem s področja paliativne medicine v Nemčiji in opravila izobraževanje za pridobitev diplome iz specialnega zdravljenja bolečine v Avstriji. V Splošni bolnišnici Jesenice vodi Center za interdisciplinarno zdravljenje bolečine in paliativno oskrbo. Je tudi državna koordinatorica za razvoj paliativne oskrbe v Republiki Sloveniji pri Ministrstvu za zdravje in je vodja prve mobilne paliativne enote v Sloveniji. Pred mikrofon jo je povabila Cirila Štuber.

Pasludināšana un Jēzus dzimšanas apraksts Lūkas un Mateja evaņģēlijos.

V letu, ko smo med drugim obeleževali 80. obletnico konca druge svetovne vojne, 70. obletnico podpisa avstrijske državne pogodbe in 50. obletnico podpisa osimskih sporazumov, sta svoja jubileja praznovali tudi dve zamejski rock zasedbi. Doberdobska skupina Blek Panters je v goriškem Kulturnem domu s tremi razprodanimi koncerti proslavila 30. rojstni dan. Koroška slovenska zasedba Bališ pa je v K in K centru v Šentjanžu v Rožu z Bališ Areno praznovala prvih 25 let delovanja. Prisluhnite izboru skladb z obeh koncertov, izjavam glasbenikov in občinstva!foto (Mateja železnikar) - Prvih 25 skupine Bališ

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Mateja evaņģēliju (11:4-11)

Ime tedna je postala Mateja Sattler, predstavnica aktivistk in aktivistov iz Anhovega in okolice, ki so prejeli priznanje za delo na področju človekovih pravic in temeljnih svoboščin v letu 2025. Po številnih preprekah so leta 1996 dosegli dokončno zakonsko prepoved azbesta v Sloveniji, letos pa tudi spremembo Uredbe o sežigalnicah odpadkov in napravah za sosežig odpadkov ter dokazali, da se z vztrajnostjo lahko preseže tudi politične in gospodarske interese. Kandidata sta bila tudi: Gregor Žunič, inženir in soustanovitelj startupa Browser Use, ki se je skupaj z Magnusom Müllerjem uvrstil na letošnji izbor 30 pod 30 ameriškega Forbesa — enega najprestižnejših svetovnih seznamov mladih inovatorjev in podjetnikov. Njuno podjetje je razvilo odprtokodno orodje, ki umetni inteligenci omogoča učinkovito brskanje po spletu, uporablja pa ga že več kot deset tisoč dnevnih uporabnikov. Matjaž Kuntner, biolog z Nacionalnega inštituta za biologijo in vodja skupine raziskovalcev, ki so na Madagaskarju odkrili nov rod in vrsto pajkov ter jo poimenovali osmooka aphana. Raziskava, ki so jo objavili v reviji Insect Systematics and Diversity ne spreminja le razumevanja evolucije pajkov temveč spodbuja tudi razmislek o klasifikaciji pajkov na ravni družine in odpira nova vprašanja o razširjanju teh organizmov med celinami.

Dr. Mateja Ratej kot zgodovinarka sodobnemu času postavlja zrcalo. Dokazuje, da zgodovina niso le suhoparni podatki, letnice, oprijemljiva in nesporna dejstva. Zgodovina so tudi tako imenovani mali ljudje, običajni ljudje, in ravno njihova življenja odsevajo realističen utrip pravzaprav vseh zgodovinskih obdobij. Zaposlena je na ZRC SAZU, na Inštitutu za kulturno zgodovino, je urednica, publicistka, kolumnistka in avtorica več znanstvenih monografij in študij. Ni le raziskovalka preteklosti, ampak tudi kritična opazovalka sedanjosti.

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Mateja evaņģēliju (21:1-9)

Leibold, Christoph www.deutschlandfunk.de, Kultur heute

Ob Tednu Karitas smo v mladinski oddaji gostili mlade prostovoljce Ajo Ano Jeláska, Mateja Šadla in Petro Žejn. Predstavili so projekte, pri katerih sodelujejo in izpostavili v adventu aktualni akciji dobrih del, kot sta med drugimi Miklavževi angelčki in Povezani preko telefona.

Zgodovinarka in publicistka dr. Mateja Ratej v svoji najnovejši zgodovinski monografiji z nekoliko literarnim naslovom Foltrefer in s podnaslovom Instinkt preživetja v Mariboru v štiridesetih letih 20. stoletja piše o usodah ljudi, ki so se v narodnostno mešanem mestu ob Dravi uprli okupatorju, nekaj let po koncu vojne pa so se znašli v sodnih procesih, obtoženih sodelovanja z gestapom. Nekaterih njenih protagonistk in protagonistov se v Mariboru še spominjajo, nekaterih verjetno premalo. Avtoričina podoba medvojnega Maribora je definitivno drugačna od precej znanih podob življenja med vojno drugje po Sloveniji; prav zato je branje monografije (tudi o sodelavcih gestapa) zanimivo. Več o tematiki in monografiji, objavljeni pri Beletrini, pove dr. Mateja Ratej v Izšlo je, v pogovoru z Markom Goljo. Nikar ne zamudite.

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Mateja evaņģēliju (18:23-35)

Youtube AIP (anything is possible) speaker series for the video of the talk. Fr. Steve lead a prayerful discussion on the Book of Exodus and how we are in the desert of life and God will never abandon us

In this podcast episode, Mateja Todorovska shares her remarkable journey from growing up in a Catholic church to becoming deeply involved in New Age practices and the occult. After believing she was serving God through these practices, Mateja's life changed dramatically in December 2018 when she encountered Jesus while watching a YouTube video. This revelation led her to repent and fully embrace Christianity, even leading her former New Age followers to Christ. Mateja lives in Slovenia with her family, works with Josiah Venture, and is committed to helping others through her faith. Mateja also provides guidance on how to engage lovingly with those who are still involved in New Age beliefs. Connect with Us: Follow @josiahventure on Instagram Learn more about Josiah Venture at josiahventure.com Contact: social@josiahventure.com Online Prayer Room Summer Internships Mission Trips   Subscribe & Share: If you enjoyed this episode, please subscribe, leave a review, and share it with a friend or on your social media. Thank you, friends, and have a blessed day!   Sign-up for our new Monthly Podcast Newsletter!

Fr. Steve was the speaker this month at our monthly Digging Deeper Speaker Series.  The topic was St. Therese of Lisieux and her Little Way of prayer.  

Women in Tech Takeover: In our latest Electronic Specifier Insights podcast, Guest host Sheryl Miles speaks with Mateja Lampe Rupnik, CEO of Red Pitaya.

Austin FC can't afford slip-ups now. After a 3-2 loss vs CF Montréal, Austin FC head coach Nico Estévez admits the defense failed, while forward Myrto Uzuni says every remaining match is a final. We dive into the goals, lineup choices, and subs, plus whether Austin needs a lineup change before it's too late. Also on the show: Austin FC II talent talk, why Jorge Alastuey can help the first team, the Beloko transfer disaster, and Mateja's arrival.

The boys went live on their YouTube channel Thursday afternoon to discuss the signing of Serbian center back Mateja Djordjevic to a U22 Initiative contract. They discuss the player's history and what they expect to see out of Djordjevic for the remainder of the 2025 season before closing out the stream with an updated look at the current roster build. 1:00 - Intro 3:40 - Austin FC signs Mateja Djordjevic 7:30 - History of the player 16:10 - Expectations for contributing in 2025 22:00 - Roster build update Sign up today for Underdog Fantasy using this link when you use promo code "NORTHEND" at sign up you'll get up to $1000 in bonus cash plus a free pick! Visit our website for match preview articles, weekly MLS picks and access to our salary cap and roster spreadsheets! Follow the podcast on socials YouTube Instagram Bluesky Threads Twitter

Unlock the 5 Money Models of a Listing BEAST [FREE]: https://bit.ly/4efpO5S

Ovo nije druga liga Madagaskara, ovo je 24. epizoda u šestoj sezoni Histericala, lajv sniman posle G2 polufinala ABA i poraza u UAE. 40tak minuta ćaskanja o finišu fudbalske sezone (TSC, Lučani, Vojvodina), uoči sudbonosnih mesec dana za naš fudbalski klub. Košarkaški bluz obojen nefiltriranim BiPom i frustracijom posle poraza u produžetku. LIVE XV - Histi & drugari (Cile, Mateja, Miša, Ćosa...) Trajanje: 70 minuta ---------------------------------- Pokrenuli smo PATREON, pa ko želi sada može da časti za neko pivo, dodatne sadržaje i/ili tehničke popravke na podcastu: www.patreon.com/pfchisterical A ima i opcija za direktne donacije: paypal.me/partizanhisterical ---------------------------------- NOVO!!! HISTI RADIO MIX br. 88 youtube.com/playlist?list=PLwhK…si=IZwwFyXUI7K5cIIa Twitter: www.twitter.com/pfchisterical Instagram: www.instagram.com/pfchisterical/ Youtube: www.youtube.com/c/PartizanHistericalPodcast podcast.rs/show/histerical/ NAPRED PARTIZAN! NAPOMENA: Ovo je "uradi sam" podkast u kome navijači Partizana razgovaraju o zbivanjima u svom voljenom klubu. Izneta mišljenja i stavovi su lični, kafanski, i ne predstavljaju stavove bilo koje navijačke grupe, frakcije, dela uprave, radne ili druge organizacije. Nismo insajderi, eksperti, sportski radnici. Apsolutna vernost, ne apsolutna istina. Trudimo se da jezik koji koristimo bude fin književni - možete ga čuti na svakom stadionu i u svakoj sportskoj hali. Cover foto: Screenshot Majstor zvuka: Eh? Realizacija: Slavko Tatić, gajtan, štap, kanap, prenosni Zoom, Ernie-C & Histi

Nocoj bomo premierno slišali pravljico Rdeča žoga avtorice Mateje Črv Sužnik. Izbrana je bila med 945 pravljicami, ki so prispele na natečaj Radia Slovenija za izvirno slovensko pravljico. Drobna ženica je živela v majhni hiši z majhnim vrtom. Vsak dan je pometla po hiši, pogrebla po vrtu. Redko se je zgodilo, da je kdo šel mimo njene hiše. Še bolj redko, da jo je kdo opazil. In od sile redko, da ji je kdo voščil: »Dober dan.« Pripoveduje: Jernej Gašperin. Avtorica besedila: Mateja Črv Sužnik. Glasbena oblikovalka: Darja Hlavka Godina. Mojstrica zvoka: Sonja Strenar. Režiserka: Ana Krauthaker. Pravljica z natečaja za oddajo Lahko noč, otroci! 2021. Posneto v studiu 02 Radia Slovenija, marec 2025.

Celé PREMIUM VIDEO nájdeš tu

Zgodbo Mateje Pineda bi lahko označili za vse prej kot tipično izseljensko izkušnjo. Unikatna je po zaslugi dejstva, da je Mateja le nekaj let po selitvi v Mehiko popolnoma oslepela. Navdihujoča pa predvsem po zaslugi načina, kako se je s tem spopadala. Je zgodba o ljubezni, srčnosti, solidarnosti in človečnosti; njenih in tistih, ki so jih znali izkazati ljudje v njeni okolici. V intervjuju med drugim pripoveduje o tem, kako se ji je uspelo v službi kar leto in pol pretvarjati, da vidi, preden se je vdala v usodo, in ravnateljici povedala, da je slepa. Pa o resnih in manj resnih nevarnostih življenja v Mehiki, kot so kriminal in iz pločnikov zrasla okrasna drevesa.

V epizodi 165 je bila moja gostja dr. Mateja Ratej, slovenska zgodovinarka in raziskovalka na ZRC SAZU. Posveča se proučevanju mentalitet v času med svetovnima vojnama. V epizodi se dotakneva naslednjih tematik: Zanimanje družbe za zgodovino Nacizem, socialna empancipacija in etablirana politika Nacizem vs komunizem Feminizem, iskanje prizemljenosti Izvori in vzvodi nacizma, bajtarji Komunizem v Sloveniji med obema vojnama Pripadnost in tribalizem Kaj se lahko naučimo iz zgodovine? Potrošniška tiranija Lastna odgovornost ali odgovornost sistema? Kako rešiti družbo? Knjiga Rožengrunt, žensko nasilje ============= Obvladovanje matematike je ključ do odklepanja neštetih priložnosti v življenju in karieri. Zato je Klemen Selakovič soustvaril aplikacijo Astra AI. Ta projekt uteleša vizijo sveta, kjer se noben otrok ne počuti neumnega ali nesposobnega. Kjer je znanje človeštva dostopno vsakomur. Pridruži se pri revoluciji izobraževanja s pomočjo umetne inteligence. https://astra.si/ai/  

*Podporte podcast Dobré ráno v aplikácii Toldo na ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠sme.sk/extradobrerano⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠. Stretne sa s predsedom vlády Li-Čchiangom, prezidentom Si Ťin-pchingom, otvorí podnikateľské fórum v Pekingu a zavíta aj do závodu spoločnosti Gotion, ktorá chce na Slovensku stavať prvú veľkú baterkáreň. To je len časť z programu Roberta Fica, ktorý dnes odcestuje na návštevu do Číny. Cieľom je vraj prehĺbenie bilaterálnych slovensko-čínskych vzťahov a vzájomnej ekonomickej spolupráce. Čo si od návštevy Číny Fico sľubuje, kam sa hýbu naše diplomatické vzťahy a nakoľko je ekonomická spolupráca s Čínou pre nás hrozbou? Eva Frantová sa v podcaste Dobré ráno pýta výkonného riaditeľa Stredoeurópskeho inštitútu ázijských štúdií Mateja Šimalčíka. Zdroj zvukov: TASR, YouTube/Startitup, SMER-SD Odporúčanie Už zajtra do slovenských kín prichádza časozberný dokumentárny film Prezidentka o pôsobení Zuzany Čaputovej na tomto poste. Režisér Marek Šulík zachytil počas päťročného nakrúcania nielen kľúčové momenty prezidentkinho politického pôsobenia, ale aj osobné výzvy a dilemy, ktorým musela čeliť. – Všetky podcasty denníka SME nájdete na⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ sme.sk/podcasty⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ – Odoberajte aj audio verziu denného newslettra ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ SME.sk⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ s najdôležitejšími správami na⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ sme.sk/brifing⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠