Podcasts about katru

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma nodaļas galvenā speciāliste, Mg.hist., Mg.theol. Anete Jenča; pārraides producente – Liene Jakovļeva Vai zini, ka padomju gados evaņģēliski luteriskās baznīcas dzīve Latvijā izskatījās pavisam citādi, nekā to rāda arhīvi? Turaidas muzejrezervātā pētniecības jautājums par padomju laiku baznīcās neradās nejauši, bet gan izrietēja no ārzemju tūristu intereses. Nokļūstot Turaidas baznīcā, kas ir viena no vecākajām koka  baznīcām Latvijā, viņi nereti jautā – kā šeit bija dzīvot laikā, kad ticība tika uzlūkota kā aizdomīga, un baznīca – kontrolēta? Tieši šie jautājumi pamudināja meklēt atbildes arhīvos un cilvēku atmiņās, un tā radās izstādes "Melni balts laiks" (2024) un "Mēs ticējām – mēs esam" (2025) par Siguldas novada luterāņu baznīcu stāvokli padomju laikā. Šobrīd top arī trešā izstāde, kuru plānots atklāt šī gada maijā. Bet kā tad bija baznīcām un draudzēm izdzīvot padomju gados? Pētot luterāņu baznīcu vēsturi padomju periodā, arhīvi bieži rāda tikai daļu no patiesības. Oficiālos dokumentos draudžu dzīve izskatās klusa, vienmuļa un pakļauta. Taču fotogrāfijas, atmiņas un vietējās liecības stāsta par pavisam citu realitāti. Piemēram, Siguldā un Lēdurgā draudzes formāli pastāv visus padomju gadus. Tomēr dievkalpojumi bieži notiek tikai reizi mēnesī vai pat retāk. Iemesls nav ticīgo, bet gan mācītāju trūkums. Pēc kara daudzi garīdznieki bija emigrējuši vai izsūtīti, Teoloģijas fakultāte bija slēgta, un jaunu mācītāju sagatavošana tika stingri kontrolēta. Tāpēc viens mācītājs bieži apkalpo vairākas draudzes, braucot no vienas baznīcas uz otru. Tā, piemēram, Georgs Zālītis pēc Otrā pasaules kara apkalpoja trīs draudzes – Turaidu, Lēdurgu un Siguldu. Mācītājiem ik ceturksni konsistorijai vajadzēja iesniegt oficiālu pārskatu par draudzes dzīvi – ienākumiem un tēriņiem, bet vēl jo vairāk par veikto kristību, iesvētību un laulību skaitu. Un te rodas problēma. 1949. gada jūlijā Latvijas PSR Ministru Padome pielika punktu svarīgajam LELB darbības aspektam – iesvētībām – pieņemot lēmumu, ar kuru tika aizliegta turpmāka iesvētes mācības nodarbību organizēšana. Viļa Lāča parakstītajā lēmumā bija minēts, ka šīs nodarbības traucē parasto skolu mācību gaitu. Iesvētes mācības nodarbību aizliegšana nenozīmēja, ka aizliegta tiktu arī pati iesvēte kā reliģiska kulta rituāls, tomēr, ja nevar veikt mācības, tad, likumsakarīgi, ilgtermiņā tas nozīmēja draudzes locekļa skaita samazinājumu. Oficiālajos gada pārskatos redzam, ka līdz ar 50. gadu otru pusi ir pavisam neliels kristību, iesvētību un laulību skaits, vai atzīmēts, ka šādas svētdarbības nav notikušas vispār. Taču Turaidas (un arī citu) draudžu fotogrāfijas un cilvēku liecības rāda ko citu – piecdesmito gadu izskaņā un sešdesmitajos gados jaunieši joprojām tiek iesvētīti, notiek kristības un laulības, tostarp jaunais pāris nereti laulājas skaistos nacionālos tērpos. Mācītāji norādīja mazākus skaitļus, lai izvairītos no pārbaudēm un sodiem. Tā veidojas plaisa starp arhīvu datiem un reālo baznīcas dzīvi. Vienlaikus baznīca tiek pastāvīgi ierobežota. Garīgā darbība drīkst notikt tikai dievnamā vai kapsētā. Jebkura aktivitāte ārpus šīm robežām tiek uzskatīta par pārkāpumu. Īpaši bīstami režīmam šķiet kapusvētki. Krimuldas draudzes dokumentos jau 1962. un 1963. gadā parādās ieraksti par kapusvētku aizliegumiem un apcietinājuma draudiem mācītājam Voldemāram Aivaram par šo svētku noturēšanu. Līdzīgi gadījumi minēti arī Lēdurgā, kur kapusvētki tiek uzraudzīti un ierobežoti kā “nevēlama pulcēšanās”. Kapusvētki padomju varai nav tikai reliģisks notikums – tie pulcē daudz cilvēku, stiprina kopienu un uztur atmiņu, un tieši tas tiek uzskatīts par bīstamu. Ļoti efektīvs spiediena instruments ir nodokļi, kas ar katru gadu tika likti arvien lielāki. Turaidā un Krimuldā 1963. gadā baznīcu ēku vērtība tiek paaugstināta četrpadsmit reizes vairāk nekā gadu iepriekš, līdz ar to pieaug nodokļi un zemes rente. Draudzes lūdz atlaides, bet tās tiek atteiktas. Tajā pašā laikā baznīca tiek demolēta – izsisti logi, bojāts interjers. 1964. gadā Krimuldas draudze ir spiesta pieņemt lēmumu par darbības izbeigšanu, un pēc vietējās varas iniciatīvas baznīcas durvis tiek aizmūrētas. Arī Turaidā 1964. gada decembrī draudze sapulcējas uz pēdējo dievkalpojumu. Pēc draudzes slēgšanas dievnams nonāca Siguldas novadpētniecības muzeja (tagad Turaidas muzejrezervāts) pārziņā. Baznīca tika saglabāta kā arhitektūras piemineklis, bet tās reliģiskā funkcija tika uz vairākiem gadiem pārtraukta. Līdzīgs liktenis piemeklē arī Allažus – 1949. gadā draudzi piespiež pamest baznīcu, kur tiek ierīkota ēdnīca, vēlāk noliktava. Dievnams tiek pārvērsts par utilitāru telpu, zaudējot savu sakrālo funkciju, līdzīgi kā tas notiek ar daudziem citiem dievnamiem visā Latvijā. Padomju kontrole attiecas arī uz mācītājiem personīgi. Katru gadu viņiem jāiesniedz biogrāfiskie apraksti, kuros jānorāda izglītība, ģimenes stāvoklis, kontakti un pat tas, kāda literatūra viņiem patīk – vai tā ir padomju, vai reliģiska. Šie šķietami nevainīgie jautājumi kalpo kā lojalitātes pārbaude. Un tomēr – baznīca izdzīvo. Atmodas laikā situācija strauji mainās. Cilvēki sāk pulcēties ap baznīcām vēl pirms to oficiālas atjaunošanas. Krimuldas baznīca draudzei tiek atdota pilnīgā postā – bez logiem, ar bojātu jumtu, pamesta gadiem. Bet cilvēki nāk talkās. Talkas kļūst par Atmodas simbolu – ne tikai sakopt dievnamu, bet atgūt pašcieņu un kopību. Astoņdesmito gadu izskaņā Turaidas baznīcā un citviet notiek īpaši svētbrīži – Staļinisma upuru piemiņai, Latvijas neatkarības dienā. Dievkalpojumos parādās Latvijas karogs, skan dziesmas ar nacionālu zemtekstu – tas viss oficiāli nebija atļauts. Mācītāji piedalās publiskos svētbrīžos, un baznīca atkal kļūst par sabiedrības pulcēšanās vietu, lai gan oficiāli daudzas draudzes atjaunošanu piedzīvo vien 90. gadu sākumā. Beigu beigās evaņģēliski luteriskā baznīca padomju gados izdzīvoja, jo tā nekad nepastāvēja tikai arhīvos – tā pastāvēja cilvēku sirdīs.

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio kolēģis un raidījumu veidotājs Ivars Svilāns; pārraides producente  — Inta Pīrāga Tieši tagad jūsu smadzenes aktīvi… dzēš skaņas informāciju, turklāt, apzināti. Izklausās nedaudz satraucoši. Bet tā tas ir. Katru brīdi, kad esam nomodā, mūsu dzirdes sistēma strādā. Tā saspiež haotisku, milzīgu skaņu plūsmu ap mums, saspiež nevis failos un skaitļos, bet gan vērtīgākā lietā — izdzīvošanā. Ilgi pirms inženieri izgudroja MP3 un citus skaņu saspiešanas algoritmus, evolūcija izgudroja savu skaņu saspiešanu. Un tā ir pārsteidzoši efektīva. Pavisam vienkārša, ikdienišķa situācija: iedomājieties, ka stāvat uz rosīgas ielas. Garām brauc automašīnas. Soļi. Vējš. Sarunu fragmenti. Kaut kur tuvumā zvana telefons. Dzied putns. No kafejnīcas plūst mūzika. Fiziski visas šīs skaņas nonāk jūsu ausīs vienlaikus — skaņas viļņi, kas saduras gaisā un pārklājas. Tomēr jūs tos neuztverat kā nesaprotamu trokšņu sienu. Jūs varat koncentrēties uz vienu balsi un ignorēt pārējo. Jūs pat varat sekot melodijai, kamēr blakus dārd satiksme. Tas ir tāpēc, ka smadzenes ir cītīgas datu apstrādātājas. Cilvēki var dzirdēt aptuveni no 20 līdz 20 000 herciem. Viss, kas ir zem vai virs šī diapazona, mums vienkārši... neeksistē. Ultraskaņas aparāti, suņu svilpes, sikspārņu eholokācija — mūsu smadzenēm tie varētu būt tikpat labi klusums. Tātad, to var izdzēst. Auss ir daudz jutīgāka pret vidēja diapazona frekvencēm  — īpaši tām, kurās ir cilvēka runa. Evolūcija to ir noregulējusi, lai palīdzētu mums izdzīvot: dzirdēt balsis, brīdinājumus, tuvojošos soļus. Un tad nāk viens no interesantākajiem smadzeņu trikiem: dzirdes jeb audio maskēšana. Kad noteiktā frekvencē rodas skaļa skaņa, smadzenes īslaicīgi kļūst mazāk jutīgas pret klusākām skaņām tuvējās frekvencēs. Informācija joprojām ir fiziski klātesoša, bet smadzenes nolemj, ka tā nav apstrādes vērta. Tās to izdzēš. Ja smadzenes apstrādātu katru skaņu pilnībā un pastāvīgi, mēs dažu sekunžu laikā tiktu pārslogoti. Tā vietā tās veic selektīvu saspiešanu, saglabājot svarīgo un atmetot to, kas nav svarīgs. Un tas ir tieši tas, ko dara mūsdienu audio kodeki. Kad inženieri izstrādāja digitālo audio saspiešanu — MP3 un citus —, viņi nesāka ar jautājumu: "Kā mēs saglabāsim visu skaņu?" Viņi uzdeva citādu jautājumu: ko cilvēka auss patiesībā pamana? Atbilde izrādījās: daudz mazāk, nekā varētu domāt. Saspiešanas algoritmi analizē skaņu tāpat kā dzirdes sistēma. Tie identificē, kuras frekvences ir dzirdamas, kuras maskē skaļākas skaņas un kuras detaļas smadzenes, visticamāk, neuztvers. Šīs detaļas tiek noņemtas, lai ietaupītu vietu. Bet smadzenes dara kaut ko vēl iespaidīgāku. Tās ne tikai saspiež skaņu. Tās to rekonstruē. Mēs varam atpazīt pazīstamu balsi sliktā telefona savienojumā. Mēs varam saprast runu trokšņainā telpā. Mēs varam "dzirdēt" trūkstošās notis melodijā, ko labi zinām, pat ja daļa ir nesadzirdamas. Cilvēka dzirde un smadzenes ir unikāls mehānisms — jaudīgākie procesori joprojām cīnās ar uzdevumiem, ko dzirdes sistēma veic bez piepūles: atdala balsis pūlī, identificē emocionālas nianses, lokalizē skaņu trīsdimensiju telpā. Ausis un smadzenes to dara reāllaikā, izmantojot apmēram tikpat daudz enerģijas kā ledusskapja spuldze. Tehnoloģijas neizgudroja audio kompresiju. Tās mācījās no mums. Un nākamreiz, kad uzliksiet austiņas, straumēsiet dziesmu vai koncentrēsieties uz vienu balsi trokšņainā telpā, atcerieties: jūs nedzirdat visu. Jūs dzirdat to, kas ir svarīgs. Un tā varētu būt elegantākā jebkad radītā skaņas saspiešanas sistēma. Atsauces: The human auditory system Absolute threshold of hearing

24. janvārī Ventspils koncertzālē "Latvija" gaidāma jau trešā Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija un svētku koncerts. "Ir aizdomas, ka šī varētu kļūt par tradīciju un turpināties," priecīgi stāsta diriģents Ints Teterovskis – Dziesmu svētku biedrības valdes priekšsēdētājs un viens no Kormūzikas balvas ierosinātājiem un veidotājiem. Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija būs skatāma arī tiešraidē portālā LSM.lv.  Šogad Kormūzikas balva tiek rīkota jau trešo reizi – kaut arī notikums vēl šķiet jauns, organizatoriskās iestrādes ir skaidras. "Ir ļoti liels prieks par visiem, kas ir saņēmušies nominēt balvai. To, kā ierasts, var darīt jebkurš klausītājs, kurš kādreiz ir bijis koncertā. Ja viņam šķiet, ka tas ir viņa šī gada koncerts, to var pieteikt, un var pieteikt arī pašas organizācijas un mūziķus," Ints Teterovskis iedrošina klausītājus apdomāt un piefiksēt koncertus, ko šogad jau paspējuši dzirdēt. Kormūzikas balva iegūst nozīmi arī ārpus Rīgas Viņaprāt, plašais pieteikumu skaits, kas katru gadu kļūst arvien lielāks, liecina par to, ka balvai ir nozīme ne tikai pašu kormūziķu, bet arī klausītāju vidū. "Šāda balva ir nozīmīga, jo tas spektrs un pieteikumu dažādība vairojas. Varbūt pirmajā gadā dominēja Rīga, bet tagad ļoti daudzi ir arī no reģioniem, īpaši no Kurzemes un Vidzemes. Protams, visvairāk atkal ir Rīga, jo tā ir kormūzikas ziņā bagātākā Latvijas pašvaldība," stāsta Ints Teterovskis. Šogad Kormūzikas balvas nominācijām tika saņemti 107 pieteikumi, no kuriem 13 ir diriģenti, un pirmo reizi nācās veidot pat tā saukto "īso sarakstu". "Tas ir jaunums – pirmo reizi mēs esam nosaukuši pretendentus. Katrā nominācijā ir trīs, un vienā ir pat četri, jo tas pieteikumu daudzums koncertam Rīgā bija tik liels un plašs, ka žūrija nolēma – var laist arī četrus," atklāj diriģents. Viņš novērojis – pēdējo gadu laikā kormūzikas koncerti tiek uztverti kā lieli notikumi. "Tiem bieži vien klāt nāk režija, kas varbūt agrāk nebija tik izteikti. Un kormūzikas piedāvājums Latvijā ir audzis. Arī informācija par piedāvājumu ir augusi. Iespējams, pateicoties tieši šai balvai, jo cilvēki vairāk domā par kormūziku un vairāk dalās ar savām pieredzēm," spriež Ints Teterovskis. Balvu pasniegšanas ceremonijā dzimst jaunas idejas Kormūzikas balva izceļ ne tikai diriģentus, korus un koncertus, bet arī komponistus, kuru mūzikas dēļ koncerti vispār ir iespējami. "Ir prieks par to, ka katru gadu arvien vairāk parādās tieši jaunie komponisti. Un šī balva ir veids, kā citiem diriģentiem uzzināt, ka arī tādiem diriģentiem var prasīt, lai viņi uzraksta kādu skaņdarbu," Ints Teterovskis priecājas, ka Kormūzikas balva ir kļuvusi ne tikai par platformu, kas piedāvā atskatīties uz aizvadītajā gadā paveikto, bet arī par vietu, kur satikties, iepazīties un veidot jaunas sadarbības. "Mēs sazināmies ar visiem nominantiem, un lielākā daļa no viņiem būs Ventspilī! Tā būs iespēja diriģentiem satikties ar komponistiem un citiem kolēģiem, kaut ko izveidot nākamajai reizei. Varbūt tie plāni, kas dzims Ventspilī, tiks nominēti Kormūzikas balvai nākamajā gadā," diriģents cerīgi saka un ir pateicīgs ikvienam savam kolēģim, kurš uzrunā komponistus radīt ko jaunu un skaistu, kā arī visiem komponistiem, kas raksta kormūziku. "Mums ir kori, kas var un grib to visu nodziedāt! Un paldies visiem komponistiem, jo bez jums mums nebūtu, ko dziedāt, un klausītājiem nebūtu, ko klausīties!" smej Ints Teterovskis. Katru gadu arvien jaunas tradīcijas Šogad Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija un svētku koncerts norisināsies Ventspils koncertzālē "Latvija". Ints Teterovskis saka – vietas izvēle nav nejauša. "Pagājušogad Ventspils koncertzāle Kormūzikas balvā tika nominēta kā gada kultūrvieta. Mums ir tāda kategorija "Gada kultūras, izglītības iestāde vai kultūrvieta Latvijā", kas lielu akcentu ir likusi uz kormūziku. Pagājušogad koncertzāle "Latvija" arī ieguva šo balvu, un man uzreiz likās, ka tā varētu būt laba tradīcija nākotnei – nākamās ceremonijas norisi organizēt tajā vietā, kas iepriekšējā gadā tikusi atzīta par kormūzikas Meku, ja tā var teikt," diriģents atklāj. Šogad nominācijai izvirzītas trīs visai tradicionālas koncertvietas – Latvijas Universitātes Lielā aula, Rīgas 6. vidusskola un Cēsu kultūras pārvalde. "Aulā pagājušogad notikuši tiešām daudzi koncerti, un 6. vidusskola… Viņu pūtēju orķestris "Auseklītis" ir Haralda Bārzdiņa mūža darbs – tas ir fenomenāli. Lielākā daļa orķestru pēc tam arī "barojas" no šīs skolas, un liela daļa spēlētāju izvēlas iet studēt [Jāzepa Vītola Latvijas] Mūzikas akadēmijā, tā kā es domāju, ka liela daļa profesionālu mūziķu ir izauguši no šīs skolas. Un šogad arī Cēsis bija īpaši aktīvas – tur bija jauns vokālo ansambļu konkurss, un ne tikai. Cēsis ne tikai savā Cēsu festivālā, bet arī citkārt ir ārkārtīgi aktīvas. Kāpēc? Jo tur ir aktīvi un jauni kultūras dzīves organizētāji," Ints Teterovskis raksturo balvai izvirzītos nominantus. Jau pēc dažām dienām, uzzinot balvas ieguvēju, noskaidrosim, kur, pavisam iespējams, varētu notikt jau nākamā Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija. Mūža balvas ieguvējs Jānis Erenštreits – mūsdienu Jānis Cimze Balvu par mūža ieguldījumu šogad saņems diriģents Jānis Erenštreits. Ints Teterovskis neslēpj – Jānis Erenštreits ir lielā mērā atbildīgs gan par Inta Teterovska profesijas izvēli, gan par citu izcilu diriģentu paaudžu lološanu. "Zēnu koru renesanse sākās ar Jāni Erenštreitu. Tie jau vienmēr ir bijuši, bet sadarbība ar šī gada lielo jubilāru Maestro – tas bija grūdiens, kad radās jaunie zēnu kora cikli, un es viņus visus kā puika arī esmu dziedājis. Manu balsi var dzirdēt multfilmās, "Pērļu zvejniekā" un visur citur. Jāņa Erenštreita fenomens… To jau tagad ir grūti aptvert, bet ir tik daudz, kas no viņa iesētās sēklas vēl tikai augs, jo nekas jau nav beidzies! Tas vienkārši plaukst, un lielākā daļa diriģentu taču ir viņa skolēni. Rīgas Doma kora skola ir vesela kustība. Kulturālu cilvēku kalve. To, ko Erenštreits tev ir iemācījis, tu visu laiku lieto arī tad, ja to neapzinies. Es katrā ziņā esmu ārkārtīgi priecīgs, ka Jānis Erenštreits, mans skolotājs, saņems šo balvu, jo viņš ir kormūzika un viņš ir zēnu kori. Tas ir kaut kas unikāls," teic Ints Teterovskis. Jāpiemin, ka Jānis Erenštreits pēc aiziešanas pensijā no savas mīļās Rīgas Doma kora skolas turpināja saistību ar kormūziku pētniecības virzienā – viņš raksta grāmatas un pēta Jāņa Cimzes gaitas, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, Vispārējos Dziesmu un deju svētkus. "Man liekas, ka viņā pašā tas Cimzes gars ir dzīvs. Lai arī citos veidos, bet tieši to viņš dara – gan individuāli, gan visiem apkārt viņš ļoti daudz ko dod un palīdz uzzināt vairāk," piebilst diriģents. Ceremonija, kas negarlaiko ar garām runām Jau ierasts, ka Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija neizceļas ar garām runām, formāliem brīžiem un garlaicību to skatītāju vidū, uz kuriem nominācijas neattiecas. Kormūzikas balva ir arī koncerts, tāpēc to vērts skatīties ne tikai cilvēkiem, kuru koris atrodas kādā nomināciju sarakstā vai kuriem ir īpaši mīļš kāds diriģents. "Šoreiz mēs izvēlējāmies akcentu likt uz Ventspils koriem – tie ir divi bērnu kori, kas piedalījās arī Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos ar godalgām. Tas ir gan "Nošu planētas" no Ventspils mūzikas skolas, gan zēnu koris "Vivo". Un arī koris "Ventspils", kas ir nominēts kā gada koris. Tad, kad es viņus uzrunāju, es gan vēl nezināju, ka viņi būs izvirzīti. Bet tagad viņi ir nominantu sarakstā, un diriģents ir Aigars Meri, kas saņēma pirmo Kormūzikas balvu kā gada diriģents," stāsta Ints Teterovskis. Koncertā tiks atskaņota šī gada jubilāra Pētera Vaska mūzika. "Viņš ir jāsvin! Kormūzikā viņam ir ļoti daudz darbu, un arī starptautiskos konkursos Latvijas kori bieži vien izvēlas viņa mūziku, ja grib citiem pazīmēties. Bet būs arī aizvadītā gada ārzemēs visvairāk atskaņotā latviešu kormūzikas komponista Raimonda Tigula mūzika īpašā pārlikumā no cikla, ko viņš pirms 10 gadiem rakstīja koncertzāles "Latvija" atklāšanai. Viņš pats spēlēs arī ērģeles, un tas būs ar Noras Ikstenas vārdiem," diriģents sniedz ieskatu ceremonijā. Koncertā dziedās arī Inta Teterovska paša koris "Balsis" – tāda izvēle veikta gluži vienkārši tāpēc, ka pagājušā gada Kormūzikas balvā šis koris ieguva balvu kā gada koris. "Mēs ieviesām ne tikai jaunu tradīciju par ceremonijas vietas izvēli, bet arī par kori, kas uzstāsies. Ceram, ka arī šī gada uzvarētājs neatteiks un uzstāsies jau nākamajā Kormūzikas balvā," Ints Teterovskis lūkojas nākotnes virzienā. *** Jau no 5. janvāra Latvijas Sabiedriskā medija portālā LSM.lv norit Kormūzikas balvas publikas balsojums, ikvienam aicinot izvēlēties Gada diriģentu.

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa Universitātes docente Maija Pozemkovska. Producente: Maruta Rubeze. Studentu un studenšu korporācijas ir akadēmiskas mūža organizācijas, kas vieno augstskolu studentus un absolventus. Savstarpējās attiecības tajās nosaka vecākuma princips, draudzība un palīdzība. Korporācijas locekļi pēc vecākuma principa dalāmi filistros, kas studijas jau beiguši un bijuši aktīvi korporācijas dzīvē vairākus gadus, jeb vismaz piecus semestrus, tautiešos jeb komilitoņos, tas ir, aktīvajos biedros un fukšos, jeb jaunajos biedros, kas uzņemti korporācijā nesen un vēl studē. Studentu korporācijas sāka veidoties Vācijā 18. gadsimta beigās, un tajās ir saglabājusies latīņu un vācu terminoloģija. (Par vecāko studentu korporāciju jeb brālību uzskata Onoldia, kas dibināta Erlangenas universitātē 1798. gadā). Katrai korporācijai ir savas devīzes (viena vai vairākas), piemēram, „Tēvzemei, zinātnei un dailei” vai „Concordia nostra perpetua sit!” – „Lai mūsu vienprātība būtu mūžīga!” Katrai korporācijai ir ārējās nozīmes: tas ir trikolors, jeb trīs atšķirīgas krāsas, ko lieto kā krāsu lentu, cedru un galvas segu, jeb deķeli ar krāsām. Cedras, un tās ir no satīna, nēsā prezidijs svinīgos gadījumos. Krāsu lentu nēsā pār labo plecu Aristoteļa svētkos, Valsts svētkos, Baltijas tautu komeršos un korporāciju gada svētkos vai augstskolas izlaidumā, saņemot diplomu. Baltijā vecākā korporācija ir 1808. gadā Tērbatā dibinātā vācbaltiešu studentu korporācija Curonia, kas uzņēma galvenokārt kurzemniekus, un 19. gs beigās – 20. gs. sākumā darbojās arī Rīgā. Viens no pazīstamākajiem kuroņiem bija Latvijā dzimušais Tērbatas Universitātes rektors, fizioloģijas profesors Frīdrihs Biders (1810–1894). Vecākā latviešu studentu korporācija ir 1870. gadā Tērbatā dibinātā Lettonia (sākotnēji kā latviešu rakstniecības vakari), un tās ārējās nozīmes – trikolora krāsas – bija sarkanbaltsarkans, kā vēlāk Latvijas karoga krāsas. Lettonia panāca savu legalizāciju korporāciju saimē 1882. gadā ar tagadējām zaļš-zils-zelts krāsām, jo krāsām bija jābūt dažādām. Pirmā studenšu korporācija Filiae Patriae (Tēvzemes meitas) dibināta pie Tartu universitātes 1920. gada oktobrī, apvienojot igauņu studentes. Gadu vēlāk (1921. gada novembrī) pie Latvijas Universitātes dibināta pirmā latviešu studenšu korporācija Daugaviete. 1922. gadā dibināta biedrība Varavīksne, kas piecu gadu laikā pārtapa par korporāciju, bet oficiāli otra vecākā latviešu studenšu korporācija ir 1923. gada novembrī dibinātā Gundega. Kad 1924. gadā nāca klāt korporācijas Dzintra un Imeria, radās nepieciešamība izveidot jumta organizāciju – Studenšu Prezidiju Konventu (S!P!K!), lai koordinētu darbību, saskaņotu pamatnoteikumus un principus, un kurā ir apvienojušās visas mūsdienās pastāvošās Latvijas studenšu korporācijas. Jāmin arī Selga un Gaujmaliete, kas dibinātas 1927. gadā un pēdējā studenšu korporācija, kas dibināta starpkaru periodā Latvijā – Aurora. (Vienīgā krievu studenšu korporācija Latvijā – Sororitas Tatiana – izveidojās 1932. gadā). Trīs latviešu studenšu korporācijas dibinātas pēckara Vācijā – divas pie Baltijas Universitātes – Spīdola un Zinta, kā arī Minhenē – Staburadze (1947). Studenšu korporācijas Latvijā, nereti, saskārās ar visai nievājošu attieksmi gan no buršu, gan no pārējās sabiedrības puses, tika kariķētas presē un izzobotas ikdienas sarunās. Tomēr ar laiku studenšu korporācijām izdevies izcīnīt savu vietu akadēmiskajā vidē un ieņemt tajā līdzvērtīgu pozīciju. Studenšu korporācijas dibinātas ne tikai pie Latvijas Universitātes. 1928. gada martā Latvijas Konservatorijā radās biedrība Līga, kas no 1931. gada uzskatāma par korporāciju. (Līdz 1940. gadam studenšu korporācijā Līga varēja būt tikai Latvijas Konservatorijas audzēknes. Līdz korporācijas slēgšanai padomju okupācijas laikā Līga bija spiesta vairākas reizes mainīt organizācijas formas nosaukumu, saucoties gan par biedrību, gan korporāciju, gan par kopu un atkal īsu brīdi par korporāciju, jo tobrīd pastāvošie noteikumi paredzēja, ka par korporācijām var dēvēties tikai tās, kas dibinātas pie Latvijas Universitātes). Korporācijas Līga goda filistri bija Konservatorijas rektori Jāzeps Vītols (1863–1948) un Pauls Jozuus (1873–1937). Runājot par korporāciju muzikālajām tradīcijām, jāatzīmē, ka korporācijām ir savas kantu, jeb dziesmu grāmatas, kā arī himna, jeb Karoga dziesma. Studentu un studenšu korporācijām ir savs koris – Prezidiju konventa vīru koris un Studenšu Prezidiju Konventa koris, kuri piedalās arī Dziesmu svētkos. Katru gadu korporācija Tālavija pasniedz Paula Saksa (operdziedonis, korporācijas dibinātājs 1878–1966) Atzinības balvu jaunajiem operas māksliniekiem un rīko kopīgu operas izrādes apmeklējumu. 1940. gada vasarā, pēc padomju okupācijas, korporācijas slēdza. Vācu okupācijas laikā darbību daļēji atjaunoja un turpināja darboties vēlāk trimdā ārzemēs (izņemot korporāciju Līga). Tā kā korporācijas pēc būtības ir nacionālas organizācijas (atļauts runāt tikai latviski), tad šis apstāklis veicināja latvietību dažādos kontinentos – ne tikai Eiropā, bet arī Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Austrālijā. Procentuāli korporācijās ir neliels skaits studējošo. Pašlaik Latvijā ir 23 studentu un 13 studenšu korporācijas, kas lepojas ar savām filistrēm – eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, operdziedātāju Žermēnu Heini-Vāgneri un teātra zinātnieci Liliju Dzeni. Mūsdienās studenšu korporācijas aktīvi iesaistās arī žurnāla Universitas redakcijā. Universitas ir viens no vecākajiem žurnāliem latviešu valodā, kas iznāk kopš 1930. gada, reizi vai divas reizes gadā, un pieejams visiem, arī elektroniski. Gan studentu, gan studenšu korporācijas būtība mūsdienās ir – draudzība uz mūžu. Literatūra: V. Ščerbinskis. Uzticīgi Draugam, Rīga, 2010. Nacionālās enciklopēdijas šķirkļi. Pieejams: https://enciklopedija.lv

“Neviena loma un neviens darbs nevar izsmelt to, kas es esmu. Es vienmēr esmu vairāk nekā tas, ko daru.”Tā jaunākajā HR Podcast CEO sarunājos ar NellijU LočmelI, žurnāla IR galveno redaktori.Nellija Ločmele ir viena no nozīmīgākajām mediju personībām Latvijā — ne tikai žurnāliste, bet arī redaktore, žurnāla IR veidotāja un sabiedriskās domas ietekmētāja. Viņas darbs raksturojas ar neatkarīgas žurnālistikas stiprināšanu, augstiem profesionālajiem standartiem un spēju noturēt kritisku, domājošu skatījumu laikā, kad publiskā telpa kļūst arvien fragmentētāka un skaļāka. Šī saruna man pašai bija neliela apstāšanās laikā. Šis gads ir iesācies trauksmaini, kā jau pēdējie gadi, līdz ar to ir svarīgi saprast to, kas var mūs katru stiprināt. kas ir mūsu iekšēji spēka avoti, kas palīdz būt līderiem, uzņemties atbildību, iestāties par vērtībām, būt saskarē ar realitāti, kad viss apkārt mudina reaģēt ātri, emocionāli. Saruna ir par līderību plašākā nozīmē –  vērtības kā mugurkauls, pacietību, uzticēšanās un spēju pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, arī par drosmi izvēlēties godīgumu tad, kad tas nav ērti. Runājām par izaugsmi gadu gaitā, mācībām, kas gūtas, cilvēcību, nepacietību, uzticēšanos savam aicinājumam. man bija prieks būt šajā sarunā, dzirdēt īstu, lai arī sāpīgu, pieredzi. 

Krāpnieku izliktajās lamatās var iekrist ikviens no mums, bet lielāku neizpratni rada tie, kas pēc sāpīgās mācības nemācās neko un atkārtoti iekrīt krāpnieku nagos. Kāpēc tā notiek, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē kiberincidentu novēršanas institūcijas CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš un Valsts policijas Kibernoziegumu apkarošanas pārvaldes 2. nodaļas priekšnieka vietniece Solvita Sļadze. Ierakstā Rīgas Stradiņa universitātes psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns skaidro, ka mums ir divu sistēmu domāšana - ātrā un lēnā un krāpnieki mēģina ietekmēt tieši ātro domāšanas sistēmu, kas ir intuitīva un saistīta ar dažādām emocijām, piemēram, bailēm, šaubām un bažām. "Katru nedēļu tiek izkrāpti 460 līdz 500 tūkstoši eiro tiek izkrāpti. Līdz novembra beigām ir cilvēkiem Latvijā gandrīz 20 miljoni eiro izkrāpti tiešsaistes krāpšanās," norāda Solvita Sļadze. Solvita Sļadze norāda, ka "sarkanais karodziņš" ir, ja atnāk kāda saite īsziņā vai "WhatsApp" ziņā no viltus policista, bankas darbinieka vai kādai cita pakalpojumu sniedzēja un ir jāievada PIN1 un PIN2 vai kaut kas saistīts ar internetbanku, to nedarīt nekādā gadījumā. Kategoriski - nē. "Jāatceras kā noteikums, ja saņem īsziņas linku, kur tālāk ir maksāšana – uzreiz nē. Zaudējumu nebūtu, ja cilvēki to ievērotu," norāda Solvita Sļadze. "Otrs, ja piezvana un saruna aizvirzās, ka interesējas par naudu manā kontā vai par manu nekustamo īpašumu, kas tiek pārreģistrēts un tagad man jāpiedalās ar viltus policistu viltus eksperimentā, vai vispār ir interese par mantiskām lietām, arī nē. Nekādas sarunas nenotiek. Īpaši, ja ir steidzināšana, plus vēl nauda, kas ir jādod kādam, arī nē. Neturpinām sarunu." Viņa iesaka, saņemot šādu zvanu, ieelpot, izelpot, aizskaitīt līdz 10, viens variants – nolikt klausuli, otrs – sākt pārbaudīt saņemto informāciju, pārzvanīt, bet nerisināt šo jautājumu uzreiz. "Ļoti maz ir lietu, kur var pēc tiesiskā regulējuma rasties juridiskas sekas, ja to neatrisina stundas vai divu laikā," norāda Gints Mālkalnietis. "Visām lietām sekas rodas, ja nereaģē uz kādiem brīdinājumiem dienām ilgi. Pasakiet – risināsim to rīt vai parīt. Paņemiet laiku sev, lai saprastu, kas notika, lai sazinātos ar banku, ar radinieku, kura vārdā jūs mēģina uzrunāt, stāstot, cik viņam ir slikti. Neskrieniet nekur." Elviss Strazdiņš piebilst, lai pierādītu savu identitāti, ir jāievada PIN1.  "Ja mistiska CSDD lapa prasa PIN2, tas automātiski ir sarkanais karogs," norāda Elviss Strazdiņš. "ievadot PIN1, ir tikai nedaudz slikti, var uz jūsu vārda paņemt kredītus un veikt zibmaksājumus, kas nebūs daudzi tūkstoši. Ja ievada PIN2, viss ir diezgan slikti." Pirmais –  vajadzētu paskatīties domēnu.  Pēdējā laikā krāpnieki zvana arī no Latvijas numuriem. Telefonkrāpšana ir liela problēma, kas cilvēkiem radījusi lielākos zaudējumus. Gints Mālkalnietis norāda, ka atkal parādījušās piramīdu shēmas, 90. gadu atblāzmas, kas aicina cilvēkus ieguldīt. "Viņi turklāt pārveidot to par kripto valūtu, bet nevis par normālu kripto valūtu, ar kuru var pirkt un pārdot atvērtā tirgū, bet tādu, kas der šajā platformā. Līdzīgi kā bija 90. gados. Šis ir atpakaļ. Ne tik izteikti kā iepriekš, bet ir atpakaļ," stāsta Gints Mālkalnietis. Solvita Sļadze mudina radiniekiem pieskatīt citam citu, runāt par to ģimenē, lai ģimenes locekļi zina, kādi krāpšanas veidi šobrīd ir aktuāli. Jāaiziet ciemos pie vecmāmiņām, krustmātēm… "Ieteiktu piezvanīt biežāk saviem vecākiem, saviem bērniem. Ļoti bieži cilvēkiem trūkst uzmanības. Uzmanība ir tas, ko viņi iegūst no krāpniekiem, jo viņi ļoti laipni zvanīs katru dienu un komentēs, cik labi vai slikti ieguldījāt. Sajūta, ka kāds par jums interesējas," skaidro Gints Mālkalnietis. Kas ir tie iemesli, kāpēc cilvēki, kuri jau reiz piekrāpti, atkal uzķeras uz krāpnieku piedāvājuma? Cilvēks cer naudu atgūt, iesaistās piramīdas shēmās un aicina cilvēkus, no kuriem aizņēmās, iesaistīties jaunajā krāpšanas shēmās. Visvairāk cilvēku atkārtoti nokļūst krāpnieku shēmās, kas saistītas ar investīcijām. Cilvēki cer, ka nākamais brokeris būs labāks, palīdzēs nopelnīt. "Kamēr cilvēks cels klausuli un maksās, tikmēr viņam arī zvanīs," atzīst Solvita Sļadze.

Katru gadu 14. novembrī atzīmē Pasaules diabēta dienu, jo šajā dienā dzimis Frederiks Bantings, viens no insulīna atklājējiem. Šogad Diabēta dienas moto bija - par atbilstošu darba vidi diabēta pacientiem. Par to raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja, psiholoģijas un sociālo zinātņu maģistre, pasniedzēja un zinātniskā asistente Rīgas Stradiņa universitātē Gunta Freimane, Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcas Diabēta aprūpes un apmācības māsa Ilze Veilande un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītāja Kristīne Geldnere. Diabēts joprojām ir aktuāla problēma un pacientu skaits pieaug. Latvijā ir vairāk nekā 110000 diabēta pacientu. "tas ir lielākoties saistībā ar ar 2. tipa cukura diabēta pacientu skaita pieaugumu, kur galvenais iemesls būs mazkustīgs dzīvesveids, varbūt ne pārāk pareizi ēšanas paradumi, kas noved pie liekā svara," norāda Gunta Freimane. "Problēma joprojām aktuāla, jo šī slimība saistās ar dažādiem sarežģījumiem, kas palielina priekšlaicīgas nāves risku, nopietnu hronisku slimību risku. Tādēļ arvien svarīgi ir agrīni atklāt cilvēkus, kuriem ir paaugstināts diabēta risks, protams, arī laicīgi diagnosticēt diabētu." Gunta Freimane mudina cilvēkus, kam ir paaugstināts ķermeņa masas indekss, ko ikviens arī pats var aprēķināt, izvēloties rīku internetā, ja skaitlis ir virs 25, doties pie ģimenes ārsta, lai noteiktu cukura līmeni asinīs. Tas palīdz arī diagnosticēt diabētu. Ilze Veilande bilst, ka bērnu slimnīcā nonāk bērni smagā stāvoklī, jo diagnoze ir uzstādīta novēloti. Brīdinošie simptomi – slāpes, urinēšana, izteikts nogurums. Runājot par darba vietu cilvēkam, kuram ir cukura diabēts, Kristīne Geldnere norāda, ka svarīgi cilvēkam pašam ir apzināties, kādu darbu spēj darīt. "Ja izvēlas darbu, kur nav iespējas glikozes līmeni pārbaudīt un regulāri paēst, kā ir vajadzīgs, tajā nevar vainot darba devēju, jo viņš nevarēs mūsu vietā pieņemt lēmumus," atzīst Kristīne Geldnere. "Tas, kas tiek sagaidīts no darba devēja, gan kolēģiem, ir ļaut veikt glikozes līmeņa paškontroli, lai nevajadzētu slēpties un ievadīt insulīnu kaut kur tualetē, ja viņam tas vajadzīgs. Neteikt – atkal tas "narkomāns" tur spricējas." Kristīne Geldnere azīst, ka šādas frāzes var dzirdēt, piemēram, kafejnīcā, ja cilvēks ir nolēmis turpat pie galdiņa ievadīt insulīnu un to redz arī citi apmeklētāji. Situācijas ir dažādas.  

Gaidot "Spēlmaņu nakts" ceremoniju, par aktualitātēm skatuves mākslā izvaicāsim Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētāju Ojāru Rubeni. Jautājam arī par diviem Eiropas teātra notikumiem, kas norisinājās Dailes teātrī, “STAGES” forums un Eiropas Teātru apvienības (European Theatre Convention, ETC) starptautisko teātra konferenci. Protams, svarīgs ir arī budžets kultūrai un vēlēšanu tuvošanos tik agri. Runājot par skatītāju balsojumu "Spēlmaņu naktij", Ojārs Rubenis atklāj, ka šogad izvēlēta cita stratēģija. Katru teātri aicināja izvirzīt vienu izrādi, vienu aktrisi un aktieri. "Teātri piegājuši ļoti dažādi. Kāds teātris izvirza tos, ko jau ir nominējuši mūsu kritiķi, mūsu žūrija, kāds teātris mēģina šo uztvert kā reklāmas pasākumu un izvirzīt kādu izrādi varbūt, kura mazāk tiek izpārdota. Tas ir teātra viedoklis šoreiz, un man būs ļoti un es domāju, ka visiem būs ļoti interesanti, ko par to saka skatītāji," atzīst Ojārs Rubenis. "Reizumis man liekas, ka skatītāja viedoklis ir tas būtiskākais, jo beigu beigās viņi jau ar biļetēm un savu mīlestību novērtē. Un Latvijas teātra skatītāji ir unikāli, neskatoties uz biļešu cenu pieaugumu, neskatoties uz pārpildītām zālēm, neskatoties uz politiskām finesēm un visu pārējo, viņi pērk biļetes, iet, pārdzīvo, dusmojas. Un pēc izrādēm nāk man klāt, mani uzpazīdami, un saka: kāpēc šitā izrāde tāda, kāpēc tā ir tāda? Es ļoti mīlu Latvijas teātra skatītājus un apbrīnoju viņus, ka viņi ir gatavi savus līdzekļus veltīt un iet uz tik daudzām izrādēm."  Skatītāju balsojums ir pieejams portālā LSM.lv. Ojārs Rubenis neslēpj, ja nākamā gadā budžeta taupības procesi skars arī Latvijas teātrus. Taču viņš izsaka kādu piedāvājumu "Man jau sen liekas, ka kultūras kopējā ainā ir nepieciešama riktīga revīzija," norāda Ojārs Rubenis. "Man liekas, ka mums ir jāpārskata, cik mums kas ir nepieciešams uz mūsu kopējo sabiedrību, jo kultūras pasākumu apjoms ir milzīgs, neaptverams. Es ļoti daudz ko negribu vispār skatīties un redzēt, bet, ja es gribētu redzēt vai noklausīties to, ko es gribu redzēt, tad reizēm ir tā, ka vienā vakarā ir 3-4 pasākumi, kurus tu ļoti gribētu redzēt, un tā nav teātra izrāde, uz kuru tu vari aiziet vēl pēc divām vai trijām nedēļām. Nē, viņi ir vienreizēji. Tu skaidri zini, ka uz Liepājas jubilejas pasākumu tu nevari paspēt aizbraukt, jo tev ir vēl viens pasākums. To tu vairāk nekad neredzēs jo tu vari noklausīties radio "Klasikā" vai citur, bet klātbūtnē nē.  Zāles ir pilnas. Paldies Dievam, uz muzejiem iet un uz kultūras namiem iet, un uz dažādiem pasākumiem, ko taisa visādās estrādēs, cilvēki iet. Tas nozīmē, ka kultūra ir vajadzīga." Ko tā revīzija varētu nozīmēt? Ojārs Rubenis: Domāju, ka mēs ļoti skrupulozi varētu pārskatīt, cik daudz un kas mums ir nepieciešams, kaut vai domājot par tiem pašiem muzejiem. Es tikai dzirdu no malas, ka atkal kaut kāds muzejs tiek taisīts, vēl tur kaut kas tiek darīts, cik mums viņš ir vajadzīgs? Cik ir apmeklētāju bijuši? Kas to finansē? Cik daudz iesaistās privātais kapitāls? Un kultūrā vairāk nekā varbūt citur ir tā privātā partnerība ļoti vajadzīga. (..) Līdz ar to man liekas, ka tā revīzija kopumā arī no ministrijas puses būtu ļoti pārskatāma. Tai skaitā arī ļoti skrupulozi iziet cauri Kultūrkapitāla fondam. Kultūrkapitāla fonds ir brīnišķīga lieta un brīnišķīgi atbalstāma, bet, ja mēs Kultūrkapitāla fondā redzam, ka vienu reizi konkrētie cilvēki un projekts nav aizgājis un tam ir maza piekrišana vai maz skatītāju, tad ir jautājums - kam mēs strādājam? Un tad dod otrreiz tam pašam līdzīgam un trešoreiz, un tā atdeve nav. Līdz ar to tas atdeves mērīšanas process, man liekas, mums pagaidām buksē. Brīdī, kad mums ar naudu ir tik grūti, es domāju, ka ļoti skrupulozi vajadzētu iet cauri tam visam.  Bet runājot par mūsdienu iestudējumiem un to saistītu ar šodienas aktualitātēm, Ojārs Rubenis uzskata, ka ir pienācis laiks runāt no skatuves runāt skarbi.  

Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums darbojas jau 20 gadus. Tomēr ne visi Latvijas iedzīvotāji, kam šāda palīdzība pienākas, to izmanto. Vairāk par iespējām saņemt valsts nodrošināto juridisko palīdzību raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Tiesu administrācijas direktora vietniece Juridiskās palīdzības un valsts kompensācijas cietušajiem jautājumos Jeļena Bārbale, zvērināts advokāts, valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniedzējs Daumants Krasts un Sertificētu mediatoru padomes locekle, sertificēta mediatore Inese Briķena. Jeļena Bārbale skaidro, ka valsts nodrošināta juridiskā palīdzība pienākas trim iedzīvotāju kategorijām. "Lai saņemtu valsts nodrošinātu juridisko palīdzību civillietā, administratīvajā lietā, bāriņtiesas strīdā par bērniem vai Satversmes tiesas procesā, personām ir jāatbilst maznodrošinātas vai trūcīgas mājsaimniecības statusam, ko izsniedz pašvaldības. Kopumā tās ir ap 65000 personas," norāda Jeļena Bārbale. Tāpat valsts nodrošinātu juridisko palīdzību saņem personas, kas atrodas valsts vai pašvaldības apgādībā - sociālās aprūpes iestādēs, ieslodzījuma vietās. Savukārt trešā kategorija ir personas, kuras atrodas īpašā situācijā. Te nav skaidra likumdevēja noteikta uzskatījuma. Katru gadījumu vērtē individuāli, kādi apstākļi ir radušies no personas neatkarīgu iemeslu dēļ, kas novedis pie tā, ka cilvēks pats sevi nevar aizstāvēt. Viss atkarīgs no personas sniegtā situācijas pamatojuma. Tās ir dabas katastrofas, avārijas, pēkšņas saslimšanas, tagad aktualizējies – ģimenes vardarbība.  "Pusēm ir bijusi līdz šim kopīga mājsaimniecība, kopīgi izdevumi. Bet partnera rīcības dēļ otra puse palikusi bez iespējām sevi aizstāvēt. Tādu situāciju ir arvien vairāk un vairāk. No kopējā lēmumu skaita, kam piešķiram juridisko palīdzību, tie ir ap 13%. Tīri vardarbības risināšanai," skaidro Jeļena Bārbale. "Nereti ir situācijas, ka cilvēks mums raksta, ka man ir ģimenes strīds, bet nestāsta mums par to, ka ir arī vardarbība. To uzzinām pēc tam, kad jau sniedzējs ir saticies un raksta mums, ka lietā ir nepieciešams nekavējoties noteikt pagaidu aizsardzību, gan gatavot prasības pieteikumu, piemēram, par laulības šķiršanu."

“Rudens Kamermūzikas festivālā” 17. oktobrī Spīķeru koncertzālē izskanēs koncertprogramma “Nakts sarunas”, kurā uz vienas skatuves atkal tiksies seni draugi mūzikā -  pianiste Agnese Egliņa un klarnetists, diriģents Guntis Kuzma. Šai reizei mūziķi sarūpējuši Andra Dzenīša klarnetes sonātes “Spoguļos” pirmatskaņojumu, kurai līdzās būs Marinas Gribinčikas un Mečislava Veinberga klarnetes sonātes, Pētera Plakida „Nakts sarunas”, kā arī Leras Auerbahas un Žibokles Martinaitītes klavierminiatūras. Guntis Kuzma: Ar Agnesi jau ilggadēji veidojam sonāšu vakarus, šķiet, gadus 15. Diezgan daudzi cikli ir bijuši, esam pat latviešu klarnetes sonātes ierakstījuši albumā, un gribējām turpināt šo ieceri. Izvēloties repertuāru, nonācām pie idejas, ka koncertā jāiekļauj  Pētera Plakida “Nakts sarunas”. Tas arī bija impulss, veidojot koncerta nosaukumu. Protams, jūs ar šo darbu savā pieredzē esat sastapušies ne vienu reizi vien. Vai pirmoreiz kopā pie šī opusa? Guntis Kuzma: Man liekas, ka esam spēlējuši, bet šis skaņdarbs ir interesants ar to, ka tas veidots kā dialogs. Visos mēģinājumos un uzstāšanās reizēs mums šī saruna ir sanākusi pilnīgi citādāka. Tā ir neprognozējama - tā sākas no domas, čuksta, un izvēršas par brīžiem vētrainu konfliktu. Katru reizi ir piedzīvojums ar Agnesi spēlēt šo skaņdarbu. Agnese Egliņa: Es piekrītu. Kā jebkura saruna, arī šī ir neprognozējama. Brīnišķīgs šis darbs Pēterim ir veidojies. Viņš to rakstījis klarnetistam Ērikam Mandatam, kurš šajā vasarā bija Rīgā un Liepājā, mēs veidojām koncertus un runājām arī par šo darbu. Viņš atcerējās, cik spontāni tas katrreiz tika atskaņots - tas atkarīgs mazliet no noskaņojuma, atmosfēras, kurā darbs tiek spēlēts. Lielisks darbs, kuru ir skaisti spēlēt un būt šajā mūzikā.  Ir gaidāms arī Andra Dzenīša sonātes “Spoguļos” pirmatskaņojums. Guntis Kuzma: Andra mūzikai raksturīga procesuāla virzība, milzu kontrasti starp statiku un procesu, mikrovariācijas, emocionālie stāvokļi - viņam ir raksturīgi meklēt mazās nianses. Ļoti daudz ir ritmizētu posmu - angļu termins draivs droši vien būtu pareizais, ko varētu par šo darbu, protams, brīžiem teikt. Otrā daļa it kā ir pilnīgs pretpols, lai gan domāju, ka viņš runā par līdzīgu emocionālo stāvokli, tikai no cita skatupunkta. Agnese Egliņa: Tā noteikti ir arī romantiska mūzika. Otrajā daļā būs kadence, kas ir tiešām ļoti izvērsta. Guntis Kuzma: Stāsts ir tāds - pirms pāris gadiem es spēlēju Andra Klarnetes koncertu, un pēc tā atskaņojuma viņam teicu: “Bet kur ir klarnetes kadence?” (smejas) Nu tad, lūk, šeit var izvērsties. Tā ir klasiska sonātes forma? Guntis Kuzma: Ja mēs šeit meklētu galveno un blakus partiju, mēs aizietu maldu ceļos. Es nedomāju, ka šādā veidā viņš pieiet sonātei, viņš drīzāk to risina kā pretpolu sadursmes mirkļa meklējumus. Agnese Egliņa: Andra valoda man ir tuva un saprotama, daudz viņa darbu atskaņots. Man ļoti patīk šis darbs. Man patīk tā līdzvērtība ansamblī, tas draivs. Mūzika ir saprotama, tajā pašā laikā ar laikmetīgu elpu un Andra rokrakstu. Viss kopā saslēdzies ļoti labi. Viņam ir arī brīnišķīga formas izjūta. Nezinu, Andris atstāj daudz jautājumu, to noklausoties. Man šķiet, ka tur ir gan jautājumi, gan atbildes, vajag tikai ieklausīties.

Republikāņiem un demokrātiem nespējot vienoties par kompromisu ASV Senātā, valdības darbs valstī apturēts jau otro nedēļu. No amata pirmdien atkāpies Francijas jaunais premjers Sebastjēns Lekornī. Tas noticis nepilnu diennakti pēc tam, kad tika izziņots jaunās valdība sastāvs. Čehijas parlamenta vēlēšanās uzvarējusi bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā populistiskā partija "Neapmierināto pilsoņu akcija". Sākušās valdības veidošanas sarunas. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" komentētājs" Pauls Raudseps, atvaļinātais vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Latvijas Radio korespondentu Artjomu Konohovu. Vašingtonā kompromisa nav Pagājušajā nedēļā valdošajai Republikāņu partijai nespējot rast kompromisu sarunās ar Demokrātu partiju par finansējumu veselības aprūpei, Senātā pietrūka balsu, lai varētu pieņemt federālo budžetu. Tāpēc jau trešo reizi Donalda Trampa prezidentūru laikā un ceturto reizi šajā gadsimtā ASV federālā  valdība ir apturējusi  darbu.  Katru gadu budžeta pieņemšanas laikā notiek politiska cīņa un reizēm tā arī beidzas ar federālā budžeta iestāžu darba apturēšanu. Kompromiss gan vienmēr tiek panākts, bet jautājums, cik ātri politiķiem izdodas vienoties. Vēsturiski visbiežāk tās ir bijušas dienas vai dažas nedēļas, bet visgarākais pārtraukums ir bijis 2018.gadā, kas arī bija pēdējā reize, kad valdības darbs apturēts un toreiz vienoties izdevās vien pēc 35 dienām. Arī šoreiz izskatās, ka darbs apturēts būs ilgi, neviena puse nav gatava piekāpties. Kamēr valdības darbs ir apturēts, vairāki simti tūkstoši valdības darbinieku tiek sūtīti bezalgas atvaļinājumos, citi strādā, bet nesaņem atalgojumu. Un Tramps ir saasinājis situāciju, draudot atlaist lielu skaitu valdības darbinieku, nevis vienkārši nosūtīt tos uz pagaidu neapmaksātu atvaļinājumu. Pretī Trampam ir Demokrātu partija, kuras pamatvēlētājs jau mēnešiem pieprasījis, lai politiķi ieņem stingrāku nostāju pret prezidenta politiku. Pavasarī, kad vairāki demokrāti atbalstīja republikāņu budžetu, pār opozīciju vēlās milzīgs kritikas vilnis, tāpēc jau sākotnēji bija skaidrs, ka šoreiz republikāņiem būs grūti pārliecināt oponentus atbalstīt budžetu neko pretī nedodot. Kamēr neviena puse neizrāda nekādu gatavību sadarboties, pieaug bažas par ASV ekonomiku. Aprēķināts, ka katra nedēļa, ko valdība nestrādā un tās darbinieki pavada piespiedu neapmaksātā dīkstāvē, bremzē pasaules varenākās ekonomikas izaugsmi par 0,2%.   Čehijai savs Tramps Pēdējos gados kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Čehija ir bijusi uzticama Ukrainas atbalstītāja. Tā ir arī faktiski izformējusi vienu no lielākajiem Krievijas spiegu tīkliem, ko Maskava bija izvērpusi caur savu vēstniecību Prāgā. Tāpēc ziņas, ka turpmāk Čehijas politikā gaidāmas pārmaiņas, daudziem bija negaidītas. Starptautiskie mediji nav aktīvi sekojuši līdzi politiskajam noskaņojumam šajā Austrumeiropas valstī. Bet pārmaiņas būs. 4. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās līdzšinējā premjerministra vadītais partiju bloks saņēma vien 23,3 procentu vēlētāju atbalstu, kamēr opozīcijā esošā miljardiera un bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā partija – 34,6 procentus. Jau tajā pašā vakarā līdzšinējais premjers Petrs Fiala apsveica Babišu ar uzvaru, bet svētdien Čehijas prezidents tikās ar vēlēšanu uzvarētāju, lai spriestu par iespējām izveidot valdību. Lai arī Babiša uzvara vēlēšanās ir pārliecinoša, tomēr izveidot stabilu valdību nebūs vienkārši. Kā koalīcijas partnerus Andrejs Babišs redz divas partijas – galēji labējo partiju „Brīvība un tiešā demokrātija”, kura ieguva nepilnu 8% vēlētāju simpātiju, un partiju „Autobraucēji sev”, kuras nosaukums jau rāda, ka tās primārais mērķis ir cīņa pret Eiropas kursu pāriet uz elektroautomašīnām. Abas mazās partijas ir skeptiskas pret Eiropas Savienības politiku, un galēji labējie priekšvēlēšanu kampaņā pat solīja rīkot referendumu par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Tāpēc Babišam būs jāpieliek pūles, lai abas partijas būtu ieinteresētas sadarboties, turklāt politologi izsaka šaubas, cik stabilas un prognozējamas ir abas partijas un to ievēlētie deputāti. Tajā pašā laikā Babišs ir solījis, ka viņa vadītā valdība būs Eiropu atbalstoša un nedarbosies pretēji tās interesēm. Tāpat Babišs ir centies mazināt bažas, ka Čehija klaji pretdarbosies Ukrainas atbalstam tās cīņā pret agresoru. Tomēr pārmaiņas valsts politikā šajā ziņā būs. Priekšvēlēšanu laikā miljardieris solīja, ka, nonākot pie varas, pārskatīs Čehijas vadīto starptautisko koalīciju artilērijas šāviņu piegādei Ukrainai, kuru izveidoja Fialas valdība. Viņš gan pauda gatavību to apspriest ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, tagad sakot, ka šo programmu ir jāpārņem NATO. Andreju Babišu dēvē par populistu, un viņš arī sevi ir aktīvi pozicionējis kā Donalda Trampa atbalstītāju un viņam līdzīgas politikas īstenotāju. Francijā briest ārkārtas vēlēšanas Premjera amatā viņš paspēja būt 27 dienas, taču valdība pastāvēja vien 14 stundas, šādi kļūstot par īsāko valdību visas jaunākās Francijas Republikas vēsturē. Pēc tam, kad septembra sākumā parlaments izteica neapmierinātību iepriekšējam premjeram, prezidents Emanuels Makrons premjera amatu uzticēja Sebastjēnam Lekornī. Bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai nominētu jaunos ministrus, un svētdienas, 5. oktobra, vakarā valdības sastāvs tikai izziņots. Tas tūlīt saskārās ar plašu kritiku, jo vairākos amatos bija nominēti līdzšinējie ministri, un gan labējie, gan kreisie steidzās sacīt, ka neredz iespēju atbalstīt tos pašus vēžus, tikai citās kulītēs. Tūlīt sākās runas par vēl vienu neuzticības balsojumu, un jau pirmdien premjers pats paziņoja, ka šādā noskaņojumā neredz iespēju strādāt un atkāpjas no amata.  Kopš ārkārtas vēlēšanām, kad parlamentā izveidojās trīs atšķirīgi politiskie bloki, panākt vienošanos ir kļuvis neiespējami. Īsā laikā ir kritusi jau trešā valdība, un lielākā problēma ir tā, ka parlaments nav spējīgs apstiprināt nākamā gada budžetu, kuram ir jābūt taupības budžetam – Francijā ir arī sarežģīta finansiālā situācija. Nacionālās apvienības parlamenta frakcijas priekšsēdētāja Marina Lepēna pirmdien aicināja rīkot vēl vienas pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Viņasprāt, citas izejas no strupceļa nav. Viņa arī uzskata, ka no amata ir jāatkāpjas prezidentam. Tomēr šādu iespēju Emanuels Makrons līdz šim ir noraidījis. Tiesa, līdzīgas balsis ir atskanējušas arī no centristiem, šādi palielinot spiedienu pret Makronu. Nav drošas pārliecības, vai jaunas vēlēšanas palīdzētu valstij izkļūt no strupceļa. Protams, Marina Lepēna cer, ka tas ļautu tās apvienībai palielināt savu ietekmi, jo apvienības popularitāte ir augusi. Savukārt prezidentam tas radītu citas problēmas. Aptaujas rāda, ka Emanuels Makrons kļūst arvien nepopulārāks, bet viņa pilnvaras ir spēkā līdz pat 2027.gadam.  

Stāsta diriģents Andris Veismanis. Bērnībā biju ļoti slimīgs. Katru gadu laikā starp ziemu un pavasari, pēc ilgstošām sniega piku kaujām un sniega cietokšņu būvēšanām, nonācu slimnīcā ar plaušu karsoni. Kad pēc kārtējā plaušu karsoņa atrados izmeklējumā pie vietējā daktera, viņš noteica – tev jārūdās, puis! –  vasarā jūrā vismaz 70 reizes jāpeldas. Tā es sāku šīs procedūras, un tas tiešām līdzēja. Bet jūra mani ne tikai ārstēja, bet deva savus augļus tiešā veidā. Tēvs, iecienīts dziedāšanas un mūzikas skolotājs, varēja pa taisno dabūt zivtiņas no zvejnieku kuģa, kur braucām pēc tām uz Zvejniekciema ostu. Bet citkārt zvejnieki paši veda zivis mums uz mājām Skolas ielā 4. Ar lieliem motocikliem un blakusvāģiem tika atgādātas dažādas zivis – iecienītākās žāvēšanai, protams, luči, citkārt reņģes, bet, visu to pašiem nožāvējot, par apetītes trūkumu nevarēja sūdzēties. Parasti šie gastronomiskie notikumi bija svētku vai gaidāmu ciemiņu gaidīšanas laikā. Tādos brīžos pie mūsu mājas bija atkal piebraukuši zvejnieki ar lašiem. Mana ome Alma vienmēr iztecēja pretī un iztaustīja visus lašus, lai būtu vairāk ikru. Kādreiz vecāki atveda no kādām dzīrēm jau nožāvētus zušus, par ko mums ar māsu Stellu bija liels prieks. Kad tēvs Jānis jau bija tiktāl pabeidzis darbus pie jaunās mājas būvniecības, lai varētu dzīvot Palejas ielā, visas problēma ar veselību arī man izbeidzās. Palejas ielā dažas mājas tālāk dzīvoja Kārlis ar savu dēlu Artūru. Kārlis bija Daiļrades cilvēks, mans tēvs bez mūziķa un skolotāja darba arī piestrādāja Daiļradē. Tā, daloties pieredzē par dzintara apstrādi un rotu veidošanu, arī māju būvniecību, viņi kļuva draugi. Arī mēs ar Artūru iedraudzējāmies un bieži klejojām gar jūru un apkārtnes mežos. Vienu reizi Artūrs atskrēja uz manu māju ar noslēpumu. Skrienam uz jūru, tur smiltīs ieskalota koka laiva! Nevienam nepiederoša. Laivu ar lāpstām ātri atrakām, pa Pēterupi aši atgādājām pie mūsu mājām, un tā laiva kļuva par svarīgu nodarbes avotu. Izgatavojām airus, no jūras atnesām resnu enkura ķēdi un pieķēdējām pie liepas. Atjaunojām koka daļas, pielabojām un nokrāsojām metāla apšuvumu, un rezultātā bija laba laiva braucieniem pa Pēterupi.Drīz jau nolēmām pabraukāties pa jūru un sākām arī vakaros likt nakts šņores uz sēkļiem jūrā, bet no rīta agri braucām pakaļ . Citus rītus bija patukšs, kāds asarītis vai vimba, bet  dažkārt vairākas vimbas, un pat zuši. Ziemā katru gadu jūra aizsala, tad devāmies makšķerēt uz ledus. Bija laba salaku zveja. Pat lielu aukstumu grādos līdz –20. Un uz jūras vēl vējš. Vienu gadu Dānijā bija atrauts vaļā šaurums, kas savienots ar Ziemeļu jūru, arī vasara bija vēsa, un jūrā bija īpaši auksts. Tā cauru gadu varēja noķert mencas – lielu daudzumu, bet pēc tam, kad krasta vējš bija aizdzinis no krasta ledus gabalus ar makšķerniekiem, noskatoties mākslas filmu „Nāves ēnā”, kas tika uzņemta netālajā Zvejniekciemā, centos ar apdomu doties uz ledus. Un tikai, ja bija jūras vējš. Arī slidošana uz vēl neapsnigušas jūras vai upītes, hokeja spēlēšana bija mūsu ziemas labākā izklaide. Kad iestājos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā Rīgā kordiriģentu nodaļā, 4. kursā piedalījos republikas Jāzepa Vītola kordiriģentu konkursā. Konkursa viens no pamatpunktiem bija kolokvijs par Jāzepu Vītolu. Mans pasniedzējs bija sadabūjis divas labas grāmatas – Jēkaba Graubiņa rediģēto „Jāzeps Vītols” un Vītola paša sarakstīto „Manas dzīves atmiņas”. Izlasot par  trīs neaizmirstamajām Vītola Pabažu jūrmalā pavadītajām vasarām, sapratu, ka esmu to pašu darījis, ko mūsu klasiķis, un dzīvojis, likdams zušu šņores uz Pabažu jūras sēkļiem – tikai 65 gadus vēlāk… Blakus zaļajam Vītola bieži izspēlētājam un izskatītajam kora dziesmu krājumam 18 gadu vecumā lasīju tādas Vītola rakstu rindas: „No 1909. līdz 1911.gadam bijām divatā ar dabu – jūru un mežu. Šinī Dieva svaidītajā vientulībā burtiski aizmirsu, kā mana balss skan. (..) Dīderihs no Pēterpils man piegādāja skaistu flīģeli – iemesls arī darbam ceļu negriezt. Starp citu, kādā burvīgā mēness naktī no jūras noklausījos savu „Viļņu dziesmu”. Kā makšķerniekam man tuvā Pēterupīte atmaksāja apmeklējumus diezgan bagātīgi… Tagad skaistie Pabažu meži esot gāzti. Dzelzceļu svilpe griezīgi traucē agrāko Dieva mieru…”  Ejot Vītola pēdās dabā, pagājušogad padzīvoju brīnišķīgajā 18. gs. būvētajā Gaujienas mācītājmuižā pie mācītāja Viļņa Sliņķa. Ar viņu kopā pamakšķerējām Vītola tik bieži pieminētajā Gaujiņā… Paldies, Vilni!

Beidzot, vasarai noslēdzoties, grimstam siltajās vasaras atmiņās par 2025. gada KILKIM ŽAIBU metālmūzikas un Baltu kultūras festivālu! Šajā epizodē apspriežam mūsu piedzīvojumus Kilkim Žaibu festivālā, izpaužam mūsu domas par festivālā pieredzētajām grupām, salīdzinām festivāla pieredzi ar tā iepriekšējiem gadiem un secinām, kāpēc Kilkim Žaibu Baltiešiem ir obligāts festivāls katru gadu!Šogad Kilkim Žaibu svinīgi notika jau 25. reizi, un ar vērienu! Šis bija festivāla apmeklētākais gads ar krāšņāko grupu un kulturālo aktivitāšu klāstu. Katru gadu var just kā festivāls neapturami attīstās un atkārtoti pārliecina - Kilkim Žaibu ir dominējošā Baltijas metālmūzikas skatuve! Svinot festivāla 25. gadskārti, novēlām spēku un ambīcijas, neapstāties un augt! No tā iegūstam mēs visi - Apmeklētāji, Baltijas metālmūziķi un Baltu kultūras.Sirsnīgs paldies Kilkim Žaibu par sadarbību un par šo neaizstājamo, nepārspējamo festivālu Baltijas skatuvē!Sincere thanks to Kilkim Žaibu for the cooperation and for this irreplaceable, unsurpassable festival on the Baltic stage!KILKIM ŽAIBU:https://kilkimzaibu.com/enhttps://www.facebook.com/kilkimzaibuhttps://www.instagram.com/festival_kilkim_zaibuhttps://www.youtube.com/kilkimzaibu1KILKIM ŽAIBU 2024 Festivāla Apskats: https://youtu.be/mBkXqMDLcIY?si=tj5fp6dgvQgUPwZhPieminētie @GronnOnland KŽ video:https://youtube.com/playlist?list=PLvfz-mOVG2QU4d8AabVRwUacLBObZqEwQ&si=I7sD9ziivBMGJUtyRenāra un Madaras soc. tīkli, kuros ir piesprausts saturs (Story) no piedzīvotā šajā festivālā:https://www.instagram.com/rrvilers/https://www.instagram.com/madara.fleisa/0:00 - Ievads3:35 - Vispārīgs ieskats festivālā 1/211:56 - Atribūtika / Merch25:50 - Vispārīgs ieskats festivālā 2/232:19 - Kilkim Žaibu 2025 - 1. dienas grupas1:05:25 - Kilkim Žaibu 2025 - 2. dienas grupas1:44:40 - Kilkim Žaibu 2025 - 3. dienas grupas 1/22:27:02 - Mūsu secinājumi par Kilkim Žaibu 2025 1/22:29:03 - Kilkim Žaibu 2025 - 3. dienas grupas 2/22:32:25 - Mūsu secinājumi par Kilkim Žaibu 2025 2/22:36:54 - Nākotnes plāni un noslēdzošie vārdiMetālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Pasākumu un albumu apskati, sarunas/intervijas, vietējās metālmūzikas jaunumi, un citas smagās sarunas m/

13. septembrī Kuldīgā jau ceturto reizi norisināsies klaviermūzikas festivāls Kuldīga Piano. Festivāla centrālais uzstādījums ir parādīt klavieru skanējuma daudzveidību un mūsdienu spēlēšanas tehnikas. Ar piesātinātu pilnas dienas programmu festivāla viesus priecēs gan latviešu, gan ārvalstu pianisti. Tiekamies uz sarunu ar festivāla ieceres autoru un radošo direktoru Daini Teni. "Katru gadu festivālam ir jauni izaicinājumi, katru gadu pienāk klāt kāda ideja, ko varētu vēl labāk, vēl interesantāk, kā vēl krāšņāk parādīt klavieru neizsmeļamās iespējas, par kurām mēs kā mūziķi, protams, zinām, bet klausītājs bieži vien ir šokā, cik ļoti dažādi klavieres var skanēt. Tas ir festivāla galvenais uzdevums – parādīt klavieru daudzpusību, daudzveidību, iespējamās stilu, žanru maiņas, parādīt tehniku maiņas. Līdz šim ir bijis tā, ka ar katru gadu arvien vairāk un vairāk cilvēki ierodas tieši festivāla dienās. Šogad gan tā ir tikai viena diena. Mēs gribējām pamēģināt šādu izmaiņu, bet maksimāli piepildītu dienu un ceram uz to labāko līdz šim. Labāko rezultātu cilvēku apmeklējuma ziņā, Protams, ceram, ka arī laikapstākļi būs tādi, kā katru gadu - vislabākie, vissaulainākie un vissiltākie." Sarunā ar Daini Teni arī par klavieru entuziastiem, par festivāla ieskandēšanu Rīgas lidostā, par mūsdienu spēlēšanas tehnikām, arī Romana Vrobļevska dabas iedvesmotajām kompozīcijām un iespēju brokastot kopā ar pianisti Agnesi Egliņu. Par multimākslinieces Aijas Alsiņas viesošanos Kuldīgā un igauņa Reina Rannapa klaviermūzikas pārāk mazo atpazīstamību Latvijā.  * Pāris vārdos par programmu: Festivālu ar bezmaksas koncertu pilsētas pils dārzā atklās poļu pianists Romans Vrobļevskis. Viņš komponē mūziku savam solo izpildījumam, arī trio sastāvam, kā arī mūziku kinofilmām. Romans uzstājies dažādos festivālos Eiropā un Āzijā. Mūzikas kritiķi par Romana mūziku ir izteikušies: "Ja jums patīk tādi dižgari kā Debisī, Einaudi un Frāms, jūs viņa mūzikas materiālā pamanīsiet impresionistisku melodiju pieskaņu ar skaidrību, vīziju un mērķtiecību." Unikālā formātā koncertā-brančā restorānā "Bangerts" uzstāsies pianiste Agnese Egliņa ar programmu “Pastkartes no Kurzemes”. Trīskārtējā Lielās mūzikas balvas laureāte īpaši festivālam ir sagatavojusi latviešu klaviermūzikas izlasi ar komponistu kurzemnieku radītu mūziku.  Dienas turpinājumā Kuldīgas Svētās Annas baznīcā savu personisko muzikālo stāstu klausītājiem nodos Aija Alsiņa. Koncertā skanēs mākslinieces instrumentālie skaņdarbi klavierēm, kas aizkustinājuši daudzu klausītāju sirdis visā pasaulē. Aijas mūzika ir izteikta sajūtu mūzika. Viņa ieguvusi maģistra grādu komponēšanā filmām un medijiem Lielbritānijā, un platformā Spotify vien viņas mūzika klausīta 10 miljonus reižu. Koncerta apmeklējums ir bez maksas. Un pirmo reizi festivāla vēsturē ciemosies arī leģendārais igauņu pianists Reins Rannaps. Kā norāda festivāla rīkotāji, viņš ir visvairāk atskaņotais komponists Igaunijā: viņa skaņdarbus dzied visu paaudžu dziedātāji, kā arī kori, tostarp lielajos Igaunijas Vispārīgajos Dziesmu svētkos. Rannaps ir uzstājies visā pasaulē. Viņa mūzika ir ierakstīta desmitiem vinila platēs un kompaktdiskos. Kā komponists un mākslinieks viņš ir attēlots vairākās dokumentālajās filmās.  Festivāla ietvaros notiks arī pop-up mūzikas un mākslas norises visā Kuldīgā. 

Vasarā tā vien gribas ļauties saules gaismai un siltumam, tomēr to vajadzētu darīt piesardzīgi. Kā rūpēties par ādu, lai saule nekaitētu un mēs neriskētu ar veselību, izzinām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro dermatologs Raimonds Karls un dermatoloģe, veneroloģe un Rīgas Stradiņa univeristātes lektore Alise Balcere. Ādas veselībai ir izšķiroši svarīgi laikus pamanīt izmaiņas un neuztvert “mazus plankumiņus” kā nieku. "Par saules ietekmi jāatgādina arī lietainās dienās, jo mums izveidojās paradoksāla uzvedība. Mēs esam izsalkuši pēc saules šajās lietainajās dienās, un kad pienāk tā saulainā diena, mēs bieži uzskatam, ka tā ir pēdējā šīs vasaras saulainā diena. Mēs redzam, ka cilvēks izmanto to kārtīgi un iegūst saules apdegumu," norāda Raimonds Karls. Dakteris atgādina, ka ir maldīgs uzskats, ka mums nav saules un tās pietrūkst, turklāt nevajag jau nemaz apzināti sauļoties, sales apdegumu var iegūt arī veicot ikdienas darbus ārā saulainā dienā. "Mums ir saule pietiekoši, lai mēs apdegtu. Kad esam apdeguši, tad esam tik tiešām lielu darvas karoti ielikuši tajā medus mucā, ko saucam par savu dzīves pieredzi," uzskata Raimonds Karls. Katru reizi, kad cilvēks iziet saulē, ādā notiek bioķīmiski procesi, kas ir pozitīvi, vērsti uz to, ka sāk veidoties vitamīns D.  "Kad šis laiks pārsniedz katram individuālo laiku, mums sāk veidoties saules apdegums. Notiek bioķīmiskie procesi, bet tie ir tādi, kuri spējīgi nākotnē izraisīt diemžēl tādas izmaiņas, kuras noveda pie ļaundabīgo audzēju rašanās," turpina Raimonds Karls. Cik bieži cilvēkiem vajadzētu apmeklēt dermatologu, lai pārbaudītu dzimumzīmes un dažādus veidojumus uz ādas? Visvienkāršākais - ja nekad neesat bijis, apmeklējiet vienu reizi, un dermatologs ieteiks, kā katram konkrētam cilvēkam jārīkojas turpmāk, atkarībā no tā, vai cilvēks ir vai nav riska grupā un izrunājot viņa dzīves paradumus. "Apskatoties, kas notiekās uz ādas, gan vizuāli, gan izmantojot ļoti vienkāršu diagnostikas tehniku, ārsts teiks - ar jums tikšanās ir tad, kad pamanāt kaut ko jaunu vai kas ir mainījies; jums būtu ieteikums reizi gadā vērsties pie ārsta; bet ar jums vēl pēc papildus izmeklējumiem ir jātiekas pēc trijiem mēnešiem, jo viens, otrs vai trešais veidojums ir jāapseko un jāsaprot, kas ar viņu notiek. Universāla algoritma nav, ir ļoti individuāli," skaidro Raimonds Karls. Raidījuma viesi arī skaidro, kā atšķirt nekaitīgas dzimumzīmes no potenciāli bīstamiem veidojumiem, kas ir “melnais gulbis” jeb melanoma, un kāpēc ādas vēža ārstēšana joprojām ir izaicinājums.

Tuksnesis vēl neveidojas, bet kailgliemeži šogad papostījuši ne vienu vien dārzu. Īsti iedarbīgu metožu, kā ar šo invazīvo sugu cīnīties nav. Par iespējam ierobežot šo sugu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Bioloģijas institūta direktors Latvijas malakologu biedrības pārstāvis Arturs Stalažs, Dabas aizsardzības pārvaldes invazīvo sugu eksperte Aiva Bojāre un "profesionāla dārzu mīļotāja" Ivita Ruduša. Vēsā un lietainā vasara patīk Spānijas kailgliemežiem, kas veicina to vairošanos. Kailgliemežiem apetīte laba un viņi nav izvēlīgi. Negrauž balto āboliņu, bet ēd zemenes, ēd arī beigtus dzīvniekus, sugas brāļus, izkārnījumus. Cilvēki vairāk izmanto preparātus, kas satur dzelzi, bet labākie preparāti cīņai ar kailgliemežiem būtu tie, kas satur varu. "Vara preparāti ir iedarbīgāki, bet tie īsti laikam Latvijā nav pieejami, atzīst Aiva Bojāre. Ivita Ruduša dalās pieredzē, ka kailgliemeži dārzā ir jau kādus piecus gadus. "Sākumā bija ļoti maz, vakarā varēja divus trīs atrast, šo gadu laikā ir progresējuši ģeometriskā progresijā. Katru vakaru nolasa vismaz puslitru, lai arī dārzs nav liels. Lasām, ja ne katru vakaru, tad katru otro vakaru," stāsta Ivita Ruduša. "Lasām un izmantojam arī dzelzs preparātus. Kad vēl bija vara preparāti pieejami, izmantoja tos. Granulas maksāja salīdzinoši daudz. Arī kaimiņi lasa un ber. Bet ir viens kaimiņš, kurš nelasa." Arturs Stalažs norāda, ka lasīšana visefektīvākais variants gliemežu skaita samazināšanai, ko var kombinēt ar citām metodēm. Simtprocentīgi viņus iznīcināt nevar, var samazināt daudzumu ar lasīšanu. Labs līdzeklis alus, labāk izmantot kvalitatīvu alu.

Kultūras ministrija savā atbildības jomā piedāvā taupīt ar samazinātām dotācijām iestādēm un mūzikas un mākslas skolu finansēšanas modeļa maiņu, "Rīta Panorāmā" pastāstīja kultūras ministre Agnese Lāce ("Progresīvie").

Stāsta koku vilnas meistars Ritvars Točs. Nātru audums ir viens no senākajiem un visvieglāk iegūstamajiem audumiem. Arī dainās pieminēti nātani audumi. Tie bija ļoti izturīgi un mīksti, piedevām, nātru audumi labi krāsojās visdažādākajos toņos. Nātres ievāc arī janvārī, februārī un martā, bet vislabāk to darīt aprīlī un maijā. Tad pērnā nātre ir jau savu mūžu nodzīvojusi un nokaltusi, šķiedra ir nogatavojusies, palikusi sausa un balta. Šādas nātres savāc kūļos, ved mājās, saberž uz raupja dēļa, saspaida, izsukā un tā iegūst gatavu materiālu vērpšanai. Tas viss prasa piecas minūtes. Nātru kūļus, ja tiek savākti sausā laikā, var glabāt kaut simtu gadu, bet pārstrādāt, kad vien ir vēlme. Tad, kad nātri saberž, pāri paliek tādi kā kauli, spaļi. Tos nemet ārā, bet izmanto telpu kvēpināšanai un gaļas žāvēšanai. Nātru spaļi smaržo kā kadiķi un attīra gaisu. Nātru vilnu vērpj tikai ar rokām, uz speciāla dēļa savirpinot pīnīti. Nātre ļoti labi noder veselībai. Piemēram, lai nesāpētu galva, nēsāja uz dēlīša pītu nātru pīnīti. Dainās teikts: „Trim kārtām nātri pinu savam zīļu vainagam.” Nātru vainadziņš regulē spiedienu, galva paliek dzidra un vairs nesāp. Nātre ir vislabākā krāsu uzsūcēja. Ar otiņu iekrāso katru dzīparu, apžāvē, un tikai tad viņš parādās savā tonī. Dzīparu rakstīšana – tā ir krāsošana. Katru dzīparu izrakstot savā krāsā, sanāk ļoti skaistas jostas un pīnes. Mūsu teritorijā vilnu var gatavot no trīsdesmit pieciem augiem un kokiem, bet dainās var atrast ziņas par divdesmit diviem. Dainās parādīta mūsu senču ikdiena – kā dzīvoja, strādāja, vērpa, auda. Agrāk, kad cilvēki dzīvoja slīkšņās, nebija iespējams turēt aitas, tāpēc izmantoja koku vilnu. Stabilu otro vietu ieņēma kārklu audumi. Kārli, nātres, liepa un ozols tika izmantoti visbiežāk. Plaši izmantoja arī vītola audumus. Tie pieminēti arī hronikās. Pat no ābeles darināja deķus un kroņus. Tas viss smalki aprakstīts dainās. Savukārt purvos izmantoja vilkukūlu. Tas ir viens no senākajiem audumiem. Vilkukūla aug ciņos un no tās sanāk skaisti brūni un ļoti, ļoti silti audumi. „Izbradāju purvus, mežus, kūlas cimdi rociņā.”. No kūlas taisīja tādus pašus cimdus kā no ozola. „Purva krekli mugurā, purva kroņi galviņā.” Mīkstuma ziņā purva kūla ieņēma trešo vietu. Arī tās audumi ir ļoti veselīgi. Visgrūtāk uztaisīt audumu no egles un priežu skujām. Tas ir ķēpīgi, bet var. Dainās teikts: „Skuju deķis mugurā.” Gani, ejot ganos, sildījās ar skuju deķi. Praktiski šos audumus izmantoja visu mūžu. Viens kamzolis kalpoja visam mūžam. Reizi gadā upē to izmazgāja. Jau gadu vecam bērniņam mugurā vilka gobas kreklu, un to pēc tam nodeva nākošajam bērnam. Agrāk mazu bērnu šūpuļus iekāra pīlādža vilnas striķos, lai pīlādzis no visām četrām pusēm viņu sargātu. Pīlādzi izmantoja tikai aizsardzībai. Vairāk ar vilnas ieguvi un pīšanu nodarbojās vīrieši. Vaska drānas audumu prata nopīt jebkurš vīrietis. Viņi neizmantoja ne vārpstiņas, ne ratiņus, jo tādi vēl neeksistēja. Vērpšana notika tikai ar rokām, virpinot vilnu vienā virzienā no tapiņas līdz tapiņai, kamēr bija nopīts vajadzīgais garums. Pēc tam paņēma atbilstoša lieluma rāmi un taisīja audumu. Katrai lietai bija savs rāmis.

Stāsta "Latvijas Pasta" filatēlijas nodaļas vadītājs Edmunds Bebrišs Latvijas pastmarka nav tikai neliels papīra gabaliņš, kas apliecina sūtījumu apmaksu — tā ir arī kultūras, mākslas un vēstures nesēja. Katra jauna pastmarka ir kā logs uz Latvijas identitāti, dabas bagātībām, notikumiem vai ievērojamiem cilvēkiem. Bieži cilvēki jautā: "Kā rodas šīs pastmarkas?" Ceļš līdz pastmarkai sākas ar Pastmarku emisijas komisiju. Tā ir īpaša ekspertu grupa, kas darbojas “Latvijas Pasta” paspārnē. Komisijas uzdevums ir izvērtēt un apstiprināt nākamā gada pastmarku tēmas. Tajā strādā pārstāvji no "Latvijas Pasta", Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Mākslas akadēmijas, kā arī citi kultūras un filatēlijas jomas eksperti. Tēmas tiek izvēlētas ar mērķi atspoguļot Latvijas daudzveidību – vēsturi, dabu, arhitektūru, sportu, svarīgus notikumus un personības. Tēmu ierosinātāji var būt gan institūcijas, gan arī iedzīvotāji. Kad tēmas ir apstiprinātas, sākas mākslinieciskā daļa. Pastmarku dizainu izstrādei mākslinieki tiek izraudzīti ar uzaicinājuma kārtību vai konkursa ceļā. "Latvijas Pastam" ir izveidojusies veiksmīga sadarbība ar vairākiem profesionāliem māksliniekiem – Alekseju Naumovu, Elitu Viliamu, Liliju Dineri, Artu Ozolu Jaunarāju, Robert Rūrānu un citiem, kuri ir veidojuši desmitiem oriģinālu pastmarku. Māksliniekiem tiek dota izvēlētā tēma un norādes, bet dizaina interpretācija paliek viņu radošajā ziņā. Kad dizains ir apstiprināts, pastmarkas tiek nodotas drukāšanai. Pirmās Latvijas Republikas pastmarkas dažkārt tika drukātas uz karšu un naudas zīmju aizmugurēm – tas papīra trūkuma dēļ. Savukārt atjaunotajā Latvijas Republikā pastmarkas tika drukātas ārzemēs, jo tāda tipa augstas kvalitātes drošības druka Latvijā netika veikta. Pastāvīga sadarbība bija izveidojusies ar Austrijā, Nīderlandē un citās Eiropas valstīs bāzētām specializētām tipogrāfijām, kur tiek ievēroti visi drošības standarti. Taču jau no 2008. gada pastmarkas tiek drukātas Latvijas vērtspapīru tipogrāfijā "Baltijas Banknote", kura veiksmīgi konkurē ar ārvalstu tipogrāfijām. Jāatceras, ka pastmarka ir vērtszīme. Tā, līdzīgi kā nauda, apliecina vērtību – konkrētu samaksu par pasta pakalpojumu. Tāpēc to ražošana notiek ar stingru kontroli. Pastmarkām bieži ir iestrādāti arī pretviltošanas elementi – mikrodruka, neredzamās tintes un speciāli perforācijas risinājumi. Katru gadu Latvijā tiek izdotas vidēji 20 līdz 25 jaunas pastmarkas, un katra no tām kļūst par daļu no Latvijas vizuālās un kultūras vēstures. Tās kolekcionē ne tikai filatēlisti, bet arī mākslas cienītāji, vēstures interesenti un tautieši visā pasaulē. Aiz katras pastmarkas slēpjas rūpīgs darbs, izvērtēšana, mākslinieciska radošuma process un tehniska precizitāte. Un katra no tām, nonākot uz aploksnes, nestāsta tikai par adresātu — tā stāsta arī par Latviju. Atbildot uz jautājumu – pastmarka nav vienīgā vērtszīme, uz kuras redzams uzraksts "Latvija", taču tā noteikti ir viena no redzamākajām un simboliskākajām vērtszīmēm. Latvijā ir vēl dažas vērtszīmes, uz kurām tiek norādīta valsts identitāte, tostarp eiro monētas un īpašās kolekciju monētas, valsts vērtspapīri un akcīzes markas tomēr, ja runājam par plaši pieejamu un ikdienā redzamu vērtszīmi, kurā ir uzraksts "Latvija", tad pastmarka tiešām ir unikāla savā nozīmē – tā regulāri nes valsts vārdu gan iekšzemē, gan starptautiski, un to papildina simboliska un mākslinieciska valsts reprezentācija.

Jautājums, vai kara darbība ietekmē laikapstākļus, protams, ļoti aktuāls kļuva pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Karš norisinās jau ceturto gadu. Katru dienu redzami kadri ar sprādzieniem, degošām degvielas un naftas bāzēm, no kurām gaisā paceļas milzu dūmu mutuļi, kas dažkārt ir saskatāmi pat meteoroloģiskajos satelītos, ne tikai augstas izšķirtspējas, ko lieto militārām vai dabas katastrofu novērtēšanas vajadzībām. Tas, protams, liek uzdot jautājumu, par to, kā tas ietekmē vidi? Skaidrs, ka kara darbība videi ir graujoša. Piesārņojums gan ūdeņos, gan augsnē ir tik liels, ka vajadzēs daudzus gadus, lai šīs vietas atjaunotu. Krievijas armija uzspridzināja arī Kahovkas ūdenskrātuves dambi un vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātkilometru lielā ūdenstilpne izzuda, kardināli mainot vidi. Šo stāstu no Ukrainas ir ļoti daudz, bet šoreiz nošķirsim ietekmi uz vidi no tiešas ietekmes uz laikapstākļiem. Laikapstākļus ietekmē fizikāli procesi, taču kā parasti, tie ir savstarpēji saistīti, mijiedarbojas un ķēde ir tik gara, lielākoties līdz galam neizzināma, jo jebkurai stihijai vai vētrai mēs varam izsekot tikai nelielu pēdējo posmu no tās izcelsmes ceļa. Parasti, kad Latvijā ir kādi neparasti laikapstākļi, jautā, no kurienes tie? Piemēram, šis aukstuma vilnis maijā. Nedēļām ilgi mūsu reģionā valda ziemeļvēju plūsma, to rada paaugstināts spiediens uz rietumiem no Latvijas virs Atlantijas okeāna un pazemināts spiediens virs Skandināvijas austrumiem un Krievijas. Šāda situācija ir klasiska aukstuma viļņiem mūsu reģionā, nekas neparasts, bet kāpēc tieši tagad tāda ir izvērtusies, tālāk jau šķetināt ir sarežģīti. Tāpēc par tūlītēju kara ietekmi runājot, jāsaka - karš Ukrainā neatstāj nekādu, vismaz kaut cik nomērāmu ietekmi uz laiku ne Latvijā, ne lielākoties arī pašā Ukrainā.  Jautājums parasti ir par lielajiem ugunsgrēkiem, dūmu mutuļiem, vai tie tiešām neietekmē laikapstākļus? Ne tik ļoti, lai tas būtu pamanāmi. Piemēram, pēc kādām lielām kaujām, bobardēšanām vai naftas rezervuāru degšanas nav manāms, ka tuvākā vai tālākā apkārtnē izmanās temperatūra vai citi atmosfēras parametri. Te noder ļoti vienkāršs salīdzinājums. Kad tiek uzspridzināta kāda degvielas noliktava, tur sadeg vairāki miljoni litru naftas produktu. Bet kaut vai Latvijā transporta vajadzībām vienas dienas laikā tiek iztērēts jeb sadedzināts 3-4 miljoni litru dīzeļdegvielas un benzīna. Ukrainā, rupji rēķinot, iedzīvotāju skaits ir aptuveni 20 reižu lielāks, tātad normālos apstākļos, kad saimnieciskā darbība norit kā ierasts, visticamāk, šis rādītājs arī būtu proporcionāli līdzīgs – dienā transportā vien tiktu sadedzināti ap 60-80 miljoniem litru naftas produktu. Tas ir vairāk, nekā vairumā šo degošo degvielas rezervuāru, ko mēs video kadros no kara zonas redzam. Tas nozīmē, ka rēķinot tīri fizikāli, cik daudz siltuma no sadegšanas un cik daudz gāzu nonāk atmosfērā, neiegūstam pēkšņu, ļoti ievērojamu palielinājumu. Mēs nemanāmi sadedzinām daudz vairāk.  Ir pētīts, cik daudz Krievija patērē degvielu un aplēses ir dažādas, robežās no 9 līdz 15 miljoniem litru dienā, bet Ukrainas patēriņš ir starp 3 un 4 miljoniem litru dienā. Arī sprādzieni paši par sevi lielākoties neizdala tik lielu siltumenerģijas daudzumu, lai ietekmētu gaisa temperatūru. Šeit atkal var veidot salīdzinājumu ar redzamo, iespaidīgo sprādzienu, kas izdala ap vienu gigadžoulu siltuma, bet, piemēram, lai apkurinātu 60 kvadrātmetru dzīvokli visu apkures sezonu, vajadzīgs pat 30 reižu vairāk enerģijas. Parēķinām, cik miljoni kvadrātmetru ik ziemu ir jāpkurina, cik tur aiziet daudz siltuma gaisā, bet to tā, ka piekurinām savas telpas, ārā siltāks uzreiz nekļūst.   Vēl arī stāsts par ziņu, kas aplidoja Latviju pagājušajā nedēļā, ka gaidāmā vasara Baltijā būs viena no karstākajām pēdējās desmitgadēs, temperatūra pārsniegs +34 grādus. Toms Bricis ir izsekojis, ka šī ziņa nāk no poļu meteoroloģijas entuziastiem. Uzreiz jāsaka, lai kāda būs vasara, šīs ziņa līdz Latvijai nonāca sagrozīta, ar piefantazētiem elementiem un droši ticamu prognožu tik ilgam termiņam tāpat nav.  

Šī gada martā Valsts prezidents un Ordeņu kapituls lēma par Atzinības krusta virsnieci iecelt Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) prorektori zinātniskajā darbā, Kultūras un mākslu institūta vadītāju, profesori, Dr. sc. soc. Andu Laķi. Valsts augstākais apbalvojums profesorei tiks pasniegts 4. maija pēcpusdienā, bet svētku rītā viņa viesojas "Klasikā". Runājam par svētkiem un LKA aktualitātēm, bet vislielāko uzmanību pievēršam jaunākā pētījuma "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" rezultātiem, uzzinot par aktuālajām tendencēm kultūras patēriņā Latvijā. Anete Ašmane-Vilsone: Šī diena, Anda, jums būs īpaša – esat iecelta par Atzinības krusta virsnieci, un tieši šodien arī saņemsiet šo apbalvojumu. Vai 4. maijs – tā jums ir īpaša diena arī citkārt? Jā, protams, tā ir īpaša diena – kā jau daudziem Latvijas iedzīvotājiem, jo mēs savu darbu un arī citas vērtības lielā mērā saistām ar Latvijas valstiskumu, ar centieniem iestāties par Latvijas valstiskumu sargājošajām vērtībām. Tas varbūt tā nedaudz patētiski skan, bet – jā, 4. maijs ir mana priecīgā diena; tas ir laiks, kad var atcerēties visus tos cilvēkus, kas bija drosmīgi un balsoja par Latvijas neatkarību, ieskaitot Pēteri Laķi, kurš ir arī Latvijas Kultūras akadēmijas dibinātājs… Kā atceraties zīmīgo 1990. gada 4. maiju pirms nu jau 35 gadiem? Šo laiku labi atceros vēl kāda cita iemesla dēļ, jo četras dienas pirms ceturtā maija bija piedzimusi mana vecākā meita Laura Laķe. (smaida) Tad jums patiesi ir ļoti īpašs šis laiks… Vai apbalvojums nāca kā pārsteigums? Jā, tas savā ziņā bija pārsteigums: liela pateicība maniem kolēģiem, kuri izvirzīja mani šim apbalvojumam! Jo ikdienā darām to, kas ir mūsu sirds lieta, un manā gadījumā patiešām ir tā, ka mans darbs ir arī mans hobijs un sirdslieta. Tāpēc, no vienas puses, pārsteigums, kas apvienots ar pateicību, ka mans darbs ir novērtēts, un, protams, pateicība Valsts prezidentam un Ordeņu kapitulam. Kaut gan vienlaikus jāsaka, ka ikdienā, plānojot savu darbu un ļoti daudz enerģijas un entuziasma veltot pētniecībai, izglītībai, kultūras lauka apoliģētikai, neviens no mums, kas jau ir saņēmuši šo apbalvojumu, nedomājam, ka mēs savu darbu darām apbalvojumu dēļ.  Vai zinātnieka un pētnieka darbs, tāpat jūsu darbs Kultūras akadēmijā – vai tas arī var tikt skatīts caur patriotisma prizmu? Īpaši beidzamajos gados jo īpaši par to vairāk runājam, vienlaikus zinot, ka zinātnei vienmēr, it īpaši humanitārajām zinātnēm, jācīnās par finansējumu, atzinību, atpazīstamību. Vai šis aspekts arī ir būtisks? Jā, lielā mērā. Manuprāt, katra nācija, katra valsts iegūst savu vērtību, lielā mērā pateicoties tieši profesionālajiem ceļiem, kurus eju arī es un mani kolēģi – tā ir izglītība, tā ir kultūra un tā ir zinātne. Šie trīs pīlāri tur katru nāciju, un šīs lietas arī ir tās, kuru dēļ ir vērts iestāties par valstiskuma saglabāšanu; šīs ir tās lietas, kuru dēļ ir jēga valstij pastāvēt. Tāpēc, protams, ne tikai mans, bet arī visās šajās trijās jomās jebkura strādājoša cilvēka darbs noteikti ir ar šo patriotisma dimensiju. Ikdienā, protams, šīs patriotisma vērtības tā patētiski necildinām, bet šķiet, ka ikkatrs jebkurā izglītības līmenī strādājošais pedagogs, katrs kultūras cilvēks, katrs zinātnieks ar savu darbu tur valsti. Tā ir tāda pamatvērtība, ko mēs varbūt ikdienā pat neizceļam, bet kas visu laiku ir klātesoša. Jā, tieši tā. Viens no jūsu pēdējiem veikumiem ir "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" un par to mēs arī noteikti plašāk parunāsim. Ik pēc diviem gadiem tiek mērīta mūsu aktivitāte kultūras laukā. Kādi ir pirmie  galvenie secinājumi, skatoties uz aizvadīto gadu? Ikkatrs kultūras patēriņa mērījums parāda, ka kultūras dzīve, kultūras aktivitātes, gan tas, kas tiek piedāvāts kultūras laukā, mākslas dzīvē, gan tas, cik daudz un cik aktīvi cilvēki patērē jeb apmeklē, jeb piedalās kultūras dzīvē, ir ļoti atkarīgs no kādiem ārējiem faktoriem. Bija COVID laiks, kas nesa būtiskas izmaiņas; ir kādas ekonomiskās krīzes – arī tad redzam, ka ir būtiskas izmaiņas. Protams, ka COVID laiks mainīja ierasto ritmu, kā katras jomas mākslinieki vai kultūras ļaudis varēja vai nevarēja sasniegt savu auditoriju.  Bet atgriežoties tieši pie šiem konkrētajiem rezultātiem. Protams, ir drošības krīzes un varbūt tāda nedrošība arī iedzīvotāju brīvā laika plānošanā, bet COVID iespaids, protams, ir mazinājies. Daudzās jomās, daudzās aktivitātēs atkal ir kāpums kultūras patēriņa jomā. Ir dažas mākslas nozares, kurās šis kāpums ir straujāks, piemēram, tāda ir teātru joma. Ja skatāmies, cik lielā mērā atjaunojas auditorijas aktivitāte, tad redzam šādu ainu: ja citām nozarēm tas ir par diviem, trim, četriem procentiem, tad teātru jomā tie ir apmēram vienpadsmit procenti! Var redzēt arī katras mākslas un kultūras nozares kapacitāti un gatavību cīnīties par savu auditoriju, atjaunot apmeklētāju skaitu, bet citādā ziņā dati ir līdzīgi. Aktīvāki cilvēki ir tajās kultūras jomās, kas ir vieglāk pieejamas: piemēram, vēsturisko piļu un muižu apmeklējums, kas bieži ir tāds ģimenes pasākums; tā ir filmu nozare, tā ir populārā mūzika. Tas ir kultūras centru piedāvājuma apmeklējums. Tur, kur māksla prasa noteiktu izpratni, noteiktu mākslas pratību un kas vienmēr nav bezmaksas piedāvājums, tur apmeklējumu skaits ir mazāks. Mēs tos saucam par nišas produktiem, bet arī tur – gan operā un baletā, gan klasiskās akadēmiskās mūzikas koncertos, gan laikmetīgās mākslas izstādēs – mēs redzam, ka auditorija atgriežas. Vairāk – ierakstā. 

4. aprīlī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Rīgas Doma zēnu koris ar Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas “Mesija” lappusēm svinēs 75 gadu gadskārtu. Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga un savus puikas diriģēs Mārtiņš Klišāns, kurš kori vada kopš 1998. gada. Sarunā ar Martu Liepiņu, Mārtiņš dalās siltās atmiņās par savu bērnību toreizējā Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu korī  un izklāsta ieguvumus, ko zēniem sniedz dalība korī, kas, protams, ir ne tikai muzikālā izglītība, kā arī kora tradīcijām, kuru pārmantojamība, diriģentaprāt, ir ļoti noturīga, stabila un laba lieta: "Kas attiecas uz zēnu kora nometnēm, tās notika pirms manis, notika manā laikā un notiek arī tagad, jo tā ir iespēja kādā vasaras periodā, gandrīz pēdējos 30 gadus tas ir bijis augusta sākumā, sagatavoties nākamajai sezonai. Katru gadu ir savi plāni, programmu ieceres, un tādā darba nometnē to izdarīt pirms sezonas vienmēr ir ļoti vērtīgi. Protams, nav runa tikai par dziedāšanu, jo nometne sevī ietver visus elementus - sportu, atpūtu, sauļošanos, peldēšanos un, protams, arī strādāšanu. Šī tradīcija pastāv joprojām, vienīgi manā laikā tās nometnes bija ļoti garas, mēs bijām prom no mājām gandrīz mēnesi. Kaut kad pēc skolas beigām tas sākās un dažreiz pat bija iespēja tur vēl Jāņus nosvinēt. Vecākiem tas droši vien bija labs laiks, jo varēja atpūsties no bērniem gandrīz mēneša garumā (smejas). Pašreiz tas ir citādi, praktiski vairs nav iespējams tādas nometnes rīkot un varbūt arī nevajag. Katram laikam savs. Bet tās noteikti ir jaukas atmiņas. Kas attiecas uz audzināšanu - ja tu pats esi izgājis to skolu, pats esi pārņēmis ne tikai šo to, bet diezgan daudz ko no, piemēram, mūsu visu tālaika elka Jāņa Erenštreita, tā arī ir zināma pārmantojamība. Džentelmeņu audzināšanas kurss, kodeksa “labs kora puika” ievērošana - ļoti daudz tādu elementu, kuriem ikdienā tik daudz varbūt nepievērš uzmanību. Tas tomēr ir katras ģimenes iekšējais jautājums. Bet uzskatu, ka jaunie vīriņi ir jāaudzina par krietniem džentelmeņiem, kuriem zināms, kā uzvesties sabiedriskā vietā, kā izturēties, kā komunicēt ar vecākiem cilvēkiem, kā pārstāvēt savu valsti, savu skolu. Ļoti daudz mēs par to varētu runāt, bet principā tās ir pārmantotas vērtības. Protams, ka ir nācis klāt kaut kas savs, bet droši vien tas vienkārši, laikam ejot, transformējas - tu kaut ko izdomā pats, kaut ko pārņem. Es domāju un ceru, ka tas ar loģisku ceļu turpināsies arī tad, kad es jutīšu, ka vairs neesmu aktuāls (smejas)." Sarunā uzzinām arī par kora noslogotību un šī brīža aktualitātēm un jubilejas koncerta programmas izvēli, nupat aizvadīto braucienu uz Rēgensburgu Vācijā, kur koris piedalījās šīs pilsētas zēnu kora 1050. gadadienas svinībās. Mārtiņš Klišāns dalās pārdomās par zēnu koru tradīciju pasaulē un tās šī brīža tendenci Latvijā, kā arī uzsver dziedāšanas un kultūras tik ļoti būtisko nozīmi mūsu pastāvēšanā. Mārtiņš Klišāns: Gribētos, lai mēs redzam pāri dažām paaudzēm, nevis tikai pavisam tuvu, jo tas pats no sevis nenotiks. Vajag sākt cienīt arī cilvēkus, kas to dara, jo pedagogu un mūzikas pedagogu trūkums ir diezgan nopietns. Motivēt jauniešus pievērsties šai profesijai arī nav tik viegli, jo cilvēki daudz pragmatiskāk skatās uz savu dzīvi, savu karjeru un iespējām dzīvot sakarīgu Eiropas cilvēka dzīvi. Profesijas prestižs turas tikai uz entuziastiem un tiem, kas to vairāk vai mazāk dara kā sirdslietu un tik daudz nerēķina, kas viņiem par to būs. Bet no tā izbēgt nevar, jo dzīve vienkārši ir tāda, kāda tā ir, tā paģēr to, ka tomēr kaut kas tev ar to jānopelna. Es, protams, esmu optimists, bet pēdējā laikā esmu vairāk reālists. Man gribas saskatīt problēmu, un pats personīgi es nevaru šo visu risināt, lai gan varu censties, bet viens pats es to nevaru izdarīt. Mums ir daudz aktīvu diriģentu gan “lielo” diriģentu saimē, gan skolu vidē, kuri par šo cīnās, bet tam tomēr ir vajadzīgas dzirdīgas ausis un lai cilvēki drusku vairāk paskatītos nākotnē. Mēs galu galā esam stipri ar savu kultūru. Ja nebūs kultūras, mums nebūs jēgas būt, mūsu vienkārši vairs nebūs. Bet tas ir jāsaprot.

Sākas tā gada daļa, kad jūra laikapstākļus ietekmē dinamiskāk, kaut kādā mērā negaidītāk un bieži pat sagādā necerētus pārsteigumus sliktā nozīmē. Tāpēc arī stāsts par to, kā laikapstākļus piekrastē ietekmē jūra, ūdens temperatūras mijiedarbība ar piekrastes gaisu. Neviens nav jāpārliecina, ka jūrai ir liela ietekme uz laikapstākļiem, bet ietekme ir dažāda, tā atšķiras gan pa gadalaikiem, gan dažādos apstākļos izpaužas atšķirīgi. Stindzinoši auksta migla siltā pavasara dienā nav pārsteigums, ledains ūdens karstā vasarā arī pierasts. Pērkona negaiss kopā ar puteni – tas ir neparasti, bet arī piedzīvots. Piekrastē dzīvojošie daudz ko no šī ļoti labi zina un ir novērojuši. Latvijas Radio Kurzemes korespondente Inga Ozola uzklausa liepājniekus par to, kā, viņuprāt, jūra ietekmē laiku Liepājā. Jūra ziemās siltāku un vasarās vēsāku laiku piekrastē var sagādāt tikai tad, ja vējš pūš no jūras puses. Ja stabili pūš no iekšzemes, Liepājas gadījumā dienvidaustrumiem, austrumiem, arī ziemeļaustrumiem, tad jūras ietekme ir gandrīz nekāda. Tāpēc nav jābrīnās, ka īpaši ziemas otrajā pusē, valdot iekšzemes vējiem, Liepājā var uznākt tikpat bargs sals kā Vidzemē, savukārt vasarās Liepāja, valdot iekšzemes vējiem, bieži kļūst par karstāko vietu valstī. Toms Bricis arī aicina cilvēkus rakstīt savus novērojumus, no vienu raidījumu vēlas veltīt tematam par to, kas lokāli ietekmē laikapstākļus Latvijā. Katru gadu, jo īpaši vasarās, pienāk ziņas no visas Latvijas, ka Talsos, Liepājā, Ventspilī, Krāslavā, arī mazākās pilsētās un ciemos lietus mākoņi iet secen. Parasti novērotāji ziņo arī par kādu konkrētu ģeogrāfisku objektu, kas to ietekmē. Piemēram, Krāslavā un Skrīveros tā esot Daugava, kas neļauj lietus mākoņiem pietuvoties. Siguldieši mēdz teikt, ka Gaujas dziļā senieleja atvaira negaisa mākoņus, bieži tiek minēti arī tuvējie pauguri vai ezeri. Sūtiet ziņas uz e-pastu zinamais@latvijasradio.lv vai sazinieties ar Tomu Brici sociālajos medijos, stāstot, kas ir tie objekti, kuri jūsuprāt ietekmē laikapstākļus jūsu pilsētā, ciemā vai apvidū. Kādā no nākamajiem raidījumiem tad varētu iztirzāt, kādi ir iemesli, kāpēc kādā vietā lietus iet secen. Latvijā nav daudz ģegrāfisku objektu, kas ietekmē laikapstākļus tik būtiski, lai novirzītu mākoņus, bet būs interesanti apkopot šādas ziņas.

"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

Šekspīra interpretācija Latvijas teātros. Kāpēc jaunos konceptos nepieciešams atsaukties uz Šekspīru. Studijā izvaicājam teātra kritiķus un režisorus. Vai katru režisora koncepciju iespējams un nepieciešams uzvilkt Šekspīra lugu karkasam? Kad Valmieras teātrī Ineses Mičules iestudētā luga "Romeo un Džuljeta", Dailes teātrī Viestura Kairiša "Sapnis vasaras naktī", Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī Lauras Grozas un Artūra Dīča "Lēdija Makbeta", bet operā atjaunots Viestura Meikšāna iestudētā opera "Makbets", Kultūras rondo sarunājamies par Šekspīra interpretācijām aktuālajā Latvijas teātru ainā ar teātra zinātnieci un grāmatas "Šekspīrs. Ar Baltijas akcentu" autori Gunu Zeltiņu, režisori Māru Ķimeli, teātra kritiķiem Ati Rozentālu un Tomu Čeveru.

Holivuda ir gatava uzņemt “Straumi” uz Oskaru sarkanā paklāja. ASV kinoindustrijas galvaspilsētā šonedēļ notiek spraiga gatavošanās gada lielākajam kino pasaules notikumam: nedēļas nogalē gaidāmajai ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai jeb “Oskariem”, kuriem divās kategorijās nominēta arī mūsu animācijas filma “Straume”. Pirmo reizi šim notikumam ir akreditēti arī Latvijas sabiedriskie mediji – Latvijas Radio un Latvijas Televīzija. Par Holivudas gatavošanos “Oskariem” reportāžā ziņo Māra Rozenberga. Ir desmit no rīta trešdienā, līdz Oskara ceremonijai vēl četrarpus dienas, bet šeit, pie Dolbija teātra jau tiek izritināts sarkanais paklājs. Un to dara šā gada Oskaru vadītājs, populārais ASV komiķis Konans Obraiens (Conan O'Brien). Sarkanā paklāja izritināšana ir “Oskaru” tradīcija, kam tiek pievērsta arī liela mediju uzmanība – kā jebkam, kas saistīts ar “Oskariem”. Simtiem īpaši akreditētu žurnālistu filmē un fotografē, kā Konans Obraiens joko par neesošajiem muskuļiem, stumj sarkanā paklāja rulli, un beigās apguļas uz tā. Uz sarkanā paklāja satiekam arī amerikāņu telekanāla ABC populāro izklaides žurnālistu Džordžu Penakio (George Pennacchio), kurš no “Oskariem” ziņo jau vairāk nekā 30 gadus. Penakio stāsta, ka “Oskariem” gatavojas visa gada garumā, skatoties filmas un intervējot to veidotājus, tāpēc pati ceremonija jau ir svētki – lai gan tāpat žurnālistam tas ir grūts darbs. Džordžs Penakio: ““Oskari” ir mana grūtākā nedēļa gadā, bet beigās ir lieliski padarīta darba sajūta. Mēs raidām visā pasaulē, un mans darbs palīdz skatītājiem saprast, kā te viss notiek. Jo, ja vien tu neesi šeit uz vietas, ir ļoti grūti saprast, kā tas ir – iet pa šo trako sarkano paklāju! (..) “Oskari” ir Holivudas lielākais notikums, kam nekas cits nestāv līdzās. Gaisā virmo goda un lepnuma sajūta: cilvēki ir pagodināti, ka viņu kolēģi industrijā ir nominējuši viņus šai prestižajai balvai.” Sarunā ar mums Džordžs Penakio tūlīt ievēro arī melnā kaķa krekliņus, kuros abas ar LTV kolēģi Andu Bošu esam ieradušās. Džordžs Penakio: ““Straume” ir lieliska filma! Nezināju, ko no tās gaidīt, bet tā izrādījās ļoti emocionāla. Man patīk, ka nav neviena dialoga, bet tu tāpat visu saproti! Un tas ir lieliski, ka “Straume” nāk no valsts, kas līdz šim nebija nonākusi ASV Kinoakadēmijas redzeslokā. Ceļā uz “Oskariem” tā jau ir savākusi tik daudz balvu. Vai tā varētu dabūt arī “Oskaru”? Jā, varētu! Un vai tas nebūtu lieliski Latvijai?!” Kaķa krekliņu atpazīst daudzi – mani uzrunā kino žurnālisti Lučija Magi (Lucia Magi) no Itālijas un Mario Sekelī (Mario Szekely) no Meksikas, kur “Straume” kļuvusi īpaši iecienīta. Mario Sekelī: “Meksikāņi dievina “Straumi” – man liekas, tāpēc, ka mums patīk kaķi un Meksikā vispār ir ļoti izkopta mājdzīvnieku kultūra. Man šķiet, mūsu skatītāji uztvēra “Straumes” dzejisko noskaņu, skaisto vizualitāti un stāstu par sastrādāšanos. Pašlaik tas ir tik aktuāli visā pasaulē! Līderi mums stāsta, ka nespējam sadarboties, bet šī filma parāda, ka varam gan! Jā, mēs mīlam “Straumi” un svētdien turēsim īkšķus!” Lučija Magi: “Man arī ļoti patika “Straume”! Priecājos redzēt, ka to nominēja ne vien animācijas filmu kategorijā, bet arī kā labāko starptautisko filmu. Es to skatījos kopā ar meitu, un sākumā viņa mazliet baidījās, bet filmas gaitā pilnīgi tajā iemīlējās. Un es tāpat! Tā ir tik poētiska un skaista! Tu jūties tā, it kā būtu tajā iekšā.” Abiem žurnālistiem ir liela “Oskaru” pieredze, Lučia balso “Critics Choice Awards”, bet Mario – “Zelta globusos”. Viņi stāsta, ka “Oskaru” laikā pilsēta pārvēršas: Lučija Magi: “Losandželosā “Oskarus” var just gaisā – te virmo satraukums un spriedze, Holivudā tiek slēgtas ielas, Saulrieta bulvārī viss ir par un ap “Oskariem”. Nevar nepamanīt, ka te notiks kaut kas ļoti liels!” Mario Sekelī: “Mums, kino žurnālistiem, tas ir kā atspoguļot “Superbowl”. Šajā pasākumā ir iesaistīti tik daudzi cilvēki, ka nav brīnums, ka pilsētā tos dievina! Varbūt, izņemot tos, kas te tuvumā dzīvo, jo tiek slēgtas ielas. Bet šis notikums ir daļa no Losandželosas identitātes, jo tā taču ir pasaules kino galvaspilsēta!” Mario Sekelī par “Oskariem” ziņo jau kopš 2001.gada un pieredzējis, kā laika gaitā pieaug drošības pasākumi. Šobrīd akreditācijas noteikumi ir tik stingri kā reti kur. Tai skaitā žurnālistiem kategoriski aizliegts fotografēt savas akreditācijas kartes, lai tās nevarētu viltot, un pat staigājot tās jāgriež otrādi, lai kartes nejauši nevarētu nofotografēt kāds cits. Uz sarkanā paklāja, kur ierakstījām šīs sarunas, ceremonijas laikā drīkstēs atrasties tikai neliela starptautisko mediju izlase. Jau 28.reizi tur būs arī pieredzējušais telekanāla NBC operators Hosē Hernandess (Jose Hernandez). Hosē Hernandess: “Šī mums ir ļoti spraiga nedēļa, garas darba stundas, daudz notikumu ap “Oskariem”. Vakar filmējām Gubernatoru balli, šodien bija sarkanā paklāja izritināšana, vēl dažādi pasākumi. Pašā Oskaru dienā strādāsim no agra rīta līdz vēlam vakaram. Katru gadu viss it kā notiek līdzīgi, bet mainās sejas, jāzina gan jaunās, gan pieredzējušās slavenības. Gadu gaitā “Oskaros” ir augusi daudzveidība – ne vien slavenības ir dažādākas, bet arī žurnālisti. Uz sarkanā paklāja ir arvien vairāk podkāsteru, jūtuberu, influenceru – Akadēmija viņus sākusi uztvert nopietnāk. Šajā darbā nedrīkst nogurt. Es esmu savā darba režīmā, bet reizi pa reizei izdodas noķert arī mazliet prieka – o, rekur mans mīļākais aktieris, skat, kāda kleita, ak dieniņ, kas tam vīram ir mugurā... 90% laika esmu darba režīmā, bet ir jautri!” “Oskaru” vērienu un sava svarīguma apziņu nevar pat attāli salīdzināt ar rāmo un demokrātisko Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu, no kuras ziņojām 2024.  gada decembrī. Vairums “Oskariem” akreditēto žurnālistu nevar pat pretendēt uz iespēju pasākuma laikā atrasties “Dolby” teātrī (kas, starp citu, ir iebūvēts parastā iepirkšanās centrā Holivudas bulvārī) – vieta, kur tiek filmētas visas uzvarētāju intervijas, ko parasti redzat TV ekrānos, atrodas viesnīcā līdzās teātrim, kur “Oskaru” ieguvējus lielā konferenču telpā sagaidīs simtiem žurnālistu no visas pasaules. Un jā, saskaņā ar “Oskaru” noteikumiem arī viņi reportāžas pie saviem datoriem veidos smokingos un vakarkleitās.

Lai gan Ārlietu ministrija laiku pa laikam izplata aicinājumus neceļot uz Baltkrieviju vai Krieviju, kā arī Valsts drošības dienests brīdina par savervēšanas riskiem, tomēr cilvēki joprojām turp brauc. Vai būtu nepieciešams ierobežot tūrismu uz agresorvalstīm, par to raidījumā Krustpunktā diskutē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dombrava, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāts Kristaps Krištopans un bijušais diplomāts, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Katru dienu no Rīgas autoostas Baltkrievijas un Krievijas virzienā dodas satiksmes autobusi, lai aizvestu uz Maskavu, Minsku un arī citām pilsētām Latvijas tūristus. Protams, ne tikai satiksmes autobusi vien, pie robežas var redzēt arī automašīnas. Īpaši uz Baltkrieviju tās līdera Aleksandra Lukašenko ieviestais bezvīzu režīms mūsu iedzīvotājus vilina doties turp. Ir grūti noticēt tam, ka tur varētu būt kādas nepatikšanas. Kādreiz jau kaut ko sliktu dzird, bet tas absolūtais vairums atgriežas, saka, ka ir forši izceļojuši, itin lēti  iepirkušies, tad arī mudina citus draugus un kolēģus izmantot iespēju. Pagājušā nedēļā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde mudināja sarīkot politisku diskusiju par to, vai vajadzētu kaut kā valstī šo tūrismu ierobežot, jo gan Krievijā, gan Baltkrievijā cietumos ir kopumā vismaz 30 Latvijas iedzīvotāju. Iespējas palīdzēt šiem cilvēkiem ir ļoti minimālas. Vajag par to mums iespringt vai nē, lai katrs pats domā - riskēt un ceļot austrumu virzienā vai tomēr valstij ir vērts kaut kā iejaukties šajos procesos?

Lai gan Ārlietu ministrija laiku pa laikam izplata aicinājumus neceļot uz Baltkrieviju vai Krieviju, kā arī Valsts drošības dienests brīdina par savervēšanas riskiem, tomēr cilvēki joprojām turp brauc. Vai būtu nepieciešams ierobežot tūrismu uz agresorvalstīm, par to raidījumā Krustpunktā diskutē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dombrava, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāts Kristaps Krištopans un bijušais diplomāts, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Katru dienu no Rīgas autoostas Baltkrievijas un Krievijas virzienā dodas satiksmes autobusi, lai aizvestu uz Maskavu, Minsku un arī citām pilsētām Latvijas tūristus. Protams, ne tikai satiksmes autobusi vien, pie robežas var redzēt arī automašīnas. Īpaši uz Baltkrieviju tās līdera Aleksandra Lukašenko ieviestais bezvīzu režīms mūsu iedzīvotājus vilina doties turp. Ir grūti noticēt tam, ka tur varētu būt kādas nepatikšanas. Kādreiz jau kaut ko sliktu dzird, bet tas absolūtais vairums atgriežas, saka, ka ir forši izceļojuši, itin lēti  iepirkušies, tad arī mudina citus draugus un kolēģus izmantot iespēju. Pagājušā nedēļā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde mudināja sarīkot politisku diskusiju par to, vai vajadzētu kaut kā valstī šo tūrismu ierobežot, jo gan Krievijā, gan Baltkrievijā cietumos ir kopumā vismaz 30 Latvijas iedzīvotāju. Iespējas palīdzēt šiem cilvēkiem ir ļoti minimālas. Vajag par to mums iespringt vai nē, lai katrs pats domā - riskēt un ceļot austrumu virzienā vai tomēr valstij ir vērts kaut kā iejaukties šajos procesos?

„Rodiče nám s bratrem četli, takže jsem od nich tento dar dostala. Četla nám babička i teta. Společné čtení nás provázelo celý život,“ uvádí autorka projektu Celé Česko čte dětem. Kde se cítí doma? Jakou roli hraje v jejím životě víra? Jak zvládala složité životní situace? Je její dcera velkou čtenářkou? Má ona sama oblíbenou knihu?Všechny díly podcastu Blízká setkání můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

„Rodiče nám s bratrem četli, takže jsem od nich tento dar dostala. Četla nám babička i teta. Společné čtení nás provázelo celý život,“ uvádí autorka projektu Celé Česko čte dětem. Kde se cítí doma? Jakou roli hraje v jejím životě víra? Jak zvládala složité životní situace? Je její dcera velkou čtenářkou? Má ona sama oblíbenou knihu?

Brīvu un saulainu gaisotni Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas ciklā ceturtdienas, 6. februāra, vakarā koncertā mūzikas namā "Daile" radīs orķestra mežragu grupas mūziķu kvartets un viņu draugi mūzikā, atskaņojot leģendārā amerikāņu komponista Kvinsija Džounsa, Latvijā dzīvojošā brazīļa Rodrigo Manfrinati un citu komponistu darbus, kā arī piedāvājot klausītājiem Ernesta Mediņa jaundarba pirmatskaņojumu.  "Pa ceļam ar Klasiku" tiekamies ar Ernestu Mediņu un Rodrigo Manfrinati. "Kādu laiku es pat guļu sambas ritmos," smejas Ernests Mediņš. "Šī programma bija uz maniem pleciem, mana atbildība. Katru noti pārklausījos desmit reižu, vai tiešām tā rakstīta tā, kā mežrags to var izpildīt – visi augstumi, kad ir laiks ieelpot, kad tam nebūs laika. Šis aranžēšanas darbs mežragiem un ritma grupai bija tiešām interesants.”  „Vai ziemas laikā tas ienes tādu kā siltumu?” jautā Anete. „Es domāju, ka viennozīmīgi. Otrajā daļā visu laiku ir karsti (smejas), bet pirmā daļa ir tāda pa pusei akadēmiska, vairāk džeza kluba atmosfēras. Aranžijas ir gan aktīvas, gan liriskas, jo Brazīlijā samba ir ne tikai ātras dejas, bet ir arī karstasinīgas, lēnas un skumjas ar cigāru rokās un tamlīdzīgi.” Bet kā šajā sambas mūzikā iederas četri mežragi? „Man šķiet, ka tas ir tiešām unikāli,” saka Ernests Mediņš. „Piekritīšu Čaikovskim, ka mežragi ir tāds zelta vidusceļš, samtains instruments, un tam var iedot arī kārtīgu fortissimo, tajā pašā laikā diapazons ir ļoti liels un plašs. Aranžēšana tiek plānota arī no cilvēciskā viedokļa – mežragi nevar visu laiku spēlēt skaļi un augstu. Ir aranžijas, kuras ir veltītas tieši zemā reģistra skanējumam, tā ka par visu ir padomāts!” Kā šai programmai pievienojās Latvijā dzīvojošais Rodrigo Manfrinati? „Kādu brīdi jau pazīstu [mežradznieku] Māri Evelonu, esam draugi, un pēc kāda koncerta Māris piedāvāja izveidot kopā šādu programmu ar orķestra mežragu grupas mūziķiem un brazīļu sitaminstrumentālistu. Protams, piekritu! Tā ir liela privilēģija – uzstāties šādā programmā un apvienot divas lietas – klasiski skolotus mūziķus un brazīļu mūziķus, latviešu un brazīļu mūziķus. Un tā tas viss šobrīd ir nonācis līdz programmai "Mežragi sambas ritmos".” Lai arī latvieši varbūt esot kautrīgāki un viņiem vajadzīgs ilgāks laiks, bet arī viņi šajos sambas ritmos atveras: „Tā ir tā ritma burvība, ka tas spēj atvērt jebkuru cilvēku," teic Rodrigo Manfrinati.

Ar nupat iznākušo romānu "Lu-lū un Eņģelis" rakstniece Dace Rukšāne turpina četru romānu sēriju - 20. gadsimta vēsturi no sievietes skatu punkta. "Lu-lū un Eņģelis" atvedina vēl nesenas atmiņas par trauksmainajiem deviņdesmitajiem, kad dzīve bija jāiemācās no jauna.   Ar jaunāko romānu „Lu-lū un Eņģelis” rakstniece Dace Rukšāne turpina savu ieceri uzrakstīt 20. gadsimta vēsturi no sievietes skatu punkta. Viss aizsākās 2020. gadā ar romānu  „Krieva āda”, tas bija mātes un meitas stāsts par pēckara gados un Hruščova laikā piedzīvoto. Pirms gada iznāca sērijas otrais romāns „Džikī”, kas noslēdzās ar trako deviņdesmito nojausmu. Nupat iznācis romāns „Lu-lū un Eņģelis”. Iezīme, kas apvieno visus trīs šobrīd iznākušos romānus – to nosaukumi atvasināti no pavisam īstu, veikalos nopērkamu smaržu nosaukumiem. Nesen iznākušā romāna nosaukumā smaržas ir pat divas, jo romāna centrā ir divu māsu, romāna „Džikī” varones Meldras meitu – Annas un Leas likteņi. „Lu-lū un Eņģelis” atvedina vēl nesenas atmiņas par trauksmainajiem 90. gadiem, kad dzīve bija jāiemācās no jauna, un rakstītajā daudz rakstnieces pašas piedzīvotā. Apsveicu Daci Rukšāni ar iecerētās triloģijas pabeigšanu. Kā man šķita – 20. gadsimts taču romāna lappusēs ir beidzies, dzīve izstāstīta. Taču esmu pasteigusies. Triloģija rakstnieces iecerēs ir pārtapusi tetroloģijā, šobrīd top sērijas ceturtais romāns par viņas meitu paaudzes izvēlēm. Būtisko atziņu, ka ir tāda sabiedrības mērogā nepieciešamība vēsturi izstāstīt literatūrā, saskaņot kolektīvo atmiņu, pirms pāris gadiem formulēja sērijas “Mēs. Latvija. 20. gadsimts” panākumi. Daces Rukšānes romāns šai sērijā tā arī neiznāca, lai gan bija plānots. Agrākajās intervijās Dace Rukšāne ir atklājusi rakstnieces stratēģiju, kā sagatavot sevi, lai iekļūtu citā laikmetā, citās dzīvēs. triloģijas romāni tapuši koncentrētā laika posmā, vasarā, vienatnē dzīvojot pie jūras. Katru rītu viņa devusies uz jūru peldēties, iesmaržojusies ar attiecīgā personāža smaržām. Tā kā „Lu-lū un Eņģelis” varones ir divas, tad viņa šīs smaržas mainījusi, atkarībā no tā, par kuru personāžu viņa raksta. Taču bijušas arī tādas dienas, kad Dace Rukšāne visu nomazgājusi, ņēmusi pati savas smaržas, lai pavisam neapjuktu svešās dzīves. Vēl viens paņēmiens – katram romānam tapusi arī īpašs atskaņojamo dziesmu saraksts „Spotify”. Jā, tajā arī Vladislavs Nastavševs, mūzika no izrādes “Asiņainās kāzas”. Cik zināms, režisors savu karjeru turpina Krievijā, Latvijā no teātru repertuāriem viņa izrādes pazudušas. Bet, kā smejies, no dziesmas vārdus neizmetīsi. Dace Rukšāne izstāsta, ka tā ir diezgan riskanta sajūta, rakstīt par mūsdienām, un tetroloģijas notikumi virzās tām aizvien tuvāk, jo nav bijusi iespēja paraudzīties uz notikušo no laika distances. Es savukārt apbrīnoju rakstnieci par spēju atzīties sev savā dzīvē, izzināt citu paaudžu dzīvē notikušo, jo manā izpratnē tā ir labi nodzīvotas dzīves neatņemama daļa. “Krieva āda”, “Džikī”, “Lu-lū un Eņģelis” – šie romāni jau nodoti lasītāju līdzi jušanai, bet stāsts turpinās.

Nevienam no mums nav atmiņu no laika, kad apguvām pirmos vārdus savā dzimtajā valodā, toties lieliski zinām, cik izaicinoši ir apgūt svešvalodas jau lielākā vecumā. Kādas attiecības mūsu smadzenēs veidojas starp dzimto valodu un katru nākamo apgūto? Kā mēs apgūstam valodu tad, ja tai nav mācību grāmatas un tā neskan uz ielas, bet ir dzīva tikai tradīcijās? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rēzeknes tehnoloģiju akadēmijas profesore Sanita Martena un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters. Cik valodās domā un sapņo tulkotājs Dens Dimiņš? “Likt to apzīmējumu „poliglots” nav lielas vajadzības, jo skaits jau neko nemaina. Pēc kādās piektās valodas jau ir vienalga,” tā teic tulkotājs Dens Dimiņš, kurš ir veicis daiļliteratūras tulkojumus no franču, islandiešu, grieķu, itāļu, bulgāru, holandiešu, vācu un vēl citām, kopumā 14 valodām. Cik valodās tulkotājs domā un sapņo, kāda ir viņa svešvalodu apguves metodika un cik lielā mērā valodu apguvei var palīdzēt internets? Dens Dimiņš Latvijas Universitātē studējis klasisko filoloģiju, studiju procesā tulkojis grieķu un romiešu autorus, tad ķēries klāt pie itāļu un franču valodas tulkojumiem, tad Islandes universitātē mācījies islandiešu valodu, Berlīnes universitātē studējis doktorantūrā vispārīgo valodniecību un praksi. Šķiet, ka Dens, atsaucoties uz viņa līdzību par valodu kā  okeānu, brīvi peld pa tā dzīlēm. Šobrīd tulkotāju darba gaitas ir aizvedušas uz Portugāli, bet viņš tulkojis darbus arī no latīņu un senfranču valodām. Valodu apguves procesā Dens Dimiņš arī nenopeļ internetā rodamo mašīntulkotāju, piemēram,  meklētājprogrammā google. Viņš bilst, ka mašīntulkojums, protams,  nesaprot metaforas un nepalīdz atdzejošanā, bet ir praktiska lietotne jaunas valodas apguvē. Ar tulkotāju Denu Dimiņu aizrunājamies arī līdz tam, cik lielā mērā svešvalodā būtu jācenšas runāt pareizi, nevis lietot to tikai kā saziņas līdzekli. Tulkotājs uzskata, ka līdztekus vārdiņu apguvei ir jāmācās un jāsajūt konkrētas valodas skaistums.      

Vasara ir lielās ziedēšanas laiks un līdz ar mūsu platuma grādiem raksturīgo floru, ziedēt sāk arī daži jaunienācēji Latvijas dabā. Katru gadu Latvijā ienāk pa pārītim jaunu invazīvu sugu. Dažkārt tās ir neuzkrītošas, citkārt - ļoti traucējošas. Taču ne tikai augi - arī dažādi dzīvnieki - imigranti iekļuvuši Latvijā un ieriktējušies te uz palikšanu, traucējot vietējām sugām. Spānijas kailgliemeža "sērga" jau izsaukusi iedzīvotāju sašutumu un parastu vākšanu portālā "manabalss.lv". Kā invazīvās sugas nonāk pie mums un kas nosaka, vai ieceļotājs integrēsies un mierpilni sadzīvos ar vietējo ekosistēmu vai tomēr kļūst par traucēkli, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Dabas Aizsardzības pārvaldes invazīvo sugu eksperte Aiva Bojāre. Tomātu brūnplankumainība - vīruss, kas šogad kaitē tomātiem Tomātu brūnplankumainības vīruss pasaulē konstatēts pirms desmit gadiem, bet šogad tas pirmo reizi sasniedzis arī Latviju. Vīrusa nosaukums vedina domāt, ka tomātu augļi iegūst brūnus plankumus, un tā arī ir, lai gan vīrusa radītās pazīmes ne vienmēr ir tik viegli novērojamas. Kā vīruss izplatās, vai tomātus ar šādu vīrusu drīkst ēst un kādus sanitāros pasākumus jāveic, ja vīruss ienācis jūsu siltumnīcā? Valsts augu aizsardzības dienesta tīmekļa vietnē lasāms, ka tomātu brūnplankumainības vīruss, kas izplatīts citviet pasaulē, Latvijā līdz šim nav bijis fiksēts, taču šī gada jūnijā vīruss konstatēts vienā tomātu audzēšanas siltumnīcā, kur noteikti fitosanitārie pasākumi. Vīruss, protams, var radīt ražas zudumus, bet vienlaikus, pētot vīrusu, tiek selekcionētas tomātu šķirnes, kas pret vīrusu būtu izturīgas. Tādējādi dažkārt pat ir grūti pateikt, vai konkrēto auga stādu un tā augļus vīruss ir skāris. Par tomātu brūnplankumainības vīrusu stāsta Valsts augu aizsardzības dienesta Augu karantīnas departamenta vecāka inspektore Jūlija Sebeļeva. Iespējams, ka šī stāsta laikā arī jums gribas atgriezties pie Jūlijas Sebeļevas sacītā, ka ar vīrusu inficēti tomāti un saldā paprika, kas arī ir tomātu brūnplankumainības vīrusa saimniekaugs, var būt tirdzniecībā. Tāpēc Jūlijai atkārtoti jautāju - vai tomēr tad nebūtu jāņem šādi augļi ārā no tirdzniecības? Lai mazinātu vīrusa izplatību, tas noteikti būtu vispareizāk, taču Jūlija norāda, ka svarīgs ir samērīgums - tā kā vīruss tik strauji izplatījies, tā kā ne visām šķirnēm iespējams viegli konstatēt simptomus un tā kā cilvēka veselībai tas nav bīstams, tad izņemt no tirdzniecības visus tomātu un paprikas krājumus nebūtu pareizi, tie būtu lieli zaudējumi. Svarīgi vienkārši paturēt prātā gan profilaktiskos pasākumus, gan rīcības plānu, ja tomātu brūnplankumainības vīrusu esat konstatējuši savā siltumnīcā. Tātad vīruss primāri visvairāk kaitē pašam tomātam, taču siltumnīcā var būt arī citi augi.

Vasara ir lielās ziedēšanas laiks un līdz ar mūsu platuma grādiem raksturīgo floru, ziedēt sāk arī daži jaunienācēji Latvijas dabā. Katru gadu Latvijā ienāk pa pārītim jaunu invazīvu sugu. Dažkārt tās ir neuzkrītošas, citkārt - ļoti traucējošas. Taču ne tikai augi - arī dažādi dzīvnieki - imigranti iekļuvuši Latvijā un ieriktējušies te uz palikšanu, traucējot vietējām sugām. Spānijas kailgliemeža "sērga" jau izsaukusi iedzīvotāju sašutumu un parastu vākšanu portālā "manabalss.lv". Kā invazīvās sugas nonāk pie mums un kas nosaka, vai ieceļotājs integrēsies un mierpilni sadzīvos ar vietējo ekosistēmu vai tomēr kļūst par traucēkli, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Dabas Aizsardzības pārvaldes invazīvo sugu eksperte Aiva Bojāre. Tomātu brūnplankumainība - vīruss, kas šogad kaitē tomātiem Tomātu brūnplankumainības vīruss pasaulē konstatēts pirms desmit gadiem, bet šogad tas pirmo reizi sasniedzis arī Latviju. Vīrusa nosaukums vedina domāt, ka tomātu augļi iegūst brūnus plankumus, un tā arī ir, lai gan vīrusa radītās pazīmes ne vienmēr ir tik viegli novērojamas. Kā vīruss izplatās, vai tomātus ar šādu vīrusu drīkst ēst un kādus sanitāros pasākumus jāveic, ja vīruss ienācis jūsu siltumnīcā? Valsts augu aizsardzības dienesta tīmekļa vietnē lasāms, ka tomātu brūnplankumainības vīruss, kas izplatīts citviet pasaulē, Latvijā līdz šim nav bijis fiksēts, taču šī gada jūnijā vīruss konstatēts vienā tomātu audzēšanas siltumnīcā, kur noteikti fitosanitārie pasākumi. Vīruss, protams, var radīt ražas zudumus, bet vienlaikus, pētot vīrusu, tiek selekcionētas tomātu šķirnes, kas pret vīrusu būtu izturīgas. Tādējādi dažkārt pat ir grūti pateikt, vai konkrēto auga stādu un tā augļus vīruss ir skāris. Par tomātu brūnplankumainības vīrusu stāsta Valsts augu aizsardzības dienesta Augu karantīnas departamenta vecāka inspektore Jūlija Sebeļeva. Iespējams, ka šī stāsta laikā arī jums gribas atgriezties pie Jūlijas Sebeļevas sacītā, ka ar vīrusu inficēti tomāti un saldā paprika, kas arī ir tomātu brūnplankumainības vīrusa saimniekaugs, var būt tirdzniecībā. Tāpēc Jūlijai atkārtoti jautāju - vai tomēr tad nebūtu jāņem šādi augļi ārā no tirdzniecības? Lai mazinātu vīrusa izplatību, tas noteikti būtu vispareizāk, taču Jūlija norāda, ka svarīgs ir samērīgums - tā kā vīruss tik strauji izplatījies, tā kā ne visām šķirnēm iespējams viegli konstatēt simptomus un tā kā cilvēka veselībai tas nav bīstams, tad izņemt no tirdzniecības visus tomātu un paprikas krājumus nebūtu pareizi, tie būtu lieli zaudējumi. Svarīgi vienkārši paturēt prātā gan profilaktiskos pasākumus, gan rīcības plānu, ja tomātu brūnplankumainības vīrusu esat konstatējuši savā siltumnīcā. Tātad vīruss primāri visvairāk kaitē pašam tomātam, taču siltumnīcā var būt arī citi augi.

Gaļas, zivs un piena produktu aizvietošana ar augu valsts produktiem kļūst par ikdienu, ne veltī pērn Latvijas tirgū parādījuši vairāk nekā 120 jaunu augu valsts produktu. Kādēļ arvien vairāk cilvēku maltītēs iekļauj augu produktus un kā garšo augu valsts lasis vai krējums, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Cik daudz un dažādas pārsteidzošas augu produktu alternatīvas jau pieejamas Latvijā, vērtē uztura speciāliste Liene Sondore un "Augi & Draugi" un "Neapēd zemeslodi" vadītāja Lilita Kenta. Arvien vairāk cilvēku uzturā iekļauj alternatīvus augu valsts produktus. Lilitas Kentas vadītās organizācijas veic aptauju par to, kādus augu valsts produktus cilvēki iekļauj un vēlas iekļaut uzturā. Lai arī produktu klāsts pieaug, aptauja rāda, ka cilvēki vēlas vēl vairāk augu valsts produktu. Tikai pusi apmierināta ar piedāvāto produktu klāstu. "Katru reizi produkti, kas cilvēkiem pietrūkst, ir vieni un tie paši. Joprojām mums trūkst skābpiena produktu alternatīvas. Latvijā cilvēkiem ļoti garšo biezpiens, kefīrs, tādi produkti. Šim pagaidām augu valsts alternatīvas lielajos veikalos nav. Ir tikai atsevišķi mazie ražotāji," norāda Lilita Kenta. Aptauju veic jau trešo gadu. Lilita Kenta vērtē, ka sabiedrība Latvijā nav tik atvērta augu valsts produktu patēriņam kā tas Rietumvalstīs. Aptaujas rāda, ka tur vairāk nekā puse sabiedrības apzināti samazina gaļas daudzumu savā uzturā. Tie ir tā saucamie fleksitārieši. Šis virziens ir arvien populārāks. "Tas nozīmē, ka tu pamazām veido savu uzturu uz augu valsts produktiem - graudaugi, pākšaugi, dārzeņi, augļi, rieksti. Visādi gardumi. Bet nav tā, ka pilnībā izslēdz piena produktus vai gaļu. Tu vienkārši samazini. Tas ir labākais, ko darīt. Tā ir alternatīva pieeja visu vai neko domāšanai, kas ir graujošs veids, kā skatīties uz lietām, jo cilvēks domā, ja nevar būt perfekts, nedarīs neko. Patiesībā vajag spert mazos solīšus un pamazām samazināt, aizstāt vienu produktu, otru. Kaut vienā maltītē. Tas ir šis fleksitārisms. Rietumvalstīs tas ir ļoti populāri, pie mums - augoši, aptuveni trešdaļa to dara vai vēlas, jaunieši - apmēram puse, vērtē Lilita Kenta. Liene Sondore atzīst, ka ir gandarīta, ka šī izvēle par labu augu valsts produktiem ir apzināta un vairs nav modes lieta. Viņa pievērš uzmanību, ka Latvijā cilvēki daudz patērē tieši dažādus gaļas produktus - desas, cīsiņus. "Ja desu maizes ir pusdienas, brokastīs, vakariņās, nebrīnāmies, ka pēc kāda laika var būt problēmas," norāda Liene Sondore. Viņa arī norāda, ka jāpievērš uzmanība pārstrādātiem augu valsts produktiem. "Nav nekādas problēmas neēst gaļu, jautājums, ko mēs ikdienā gatavojam. Es vairāk esmu pret rūpnieciski pārstrādātiem produktiem arī no augu valsts," atzīst Liene Sondore. "Arī Pasaules veselības organizācija jau 2021. gadā izdeva materiālu, kur bija uzsvērti gan plusi, ka uzturā vairāk nāk dārzeņi, augi, rieksti, sēklas, bet bija šajā ziņojumā vērsta uzmanība uz to, ka nelietot ikdienā pārāk daudz vai nelietot nemaz šos pārstrādātos produktus. Līdzīgi kā teicu par desām, arī šeit ir jāskatās sastāvs. Es savus pacientus vienmēr mudinu, ka pupas, zirņus, lēcas vai kādus riekstu dzērienus varam labi mājās paši pagatavot. Mūsdienu cilvēces vēl viena liela problēma - mēs esam slinki, vai noveļam vainu uz laika trūkumu. Bet tad arī skatāmies sastāvā. Ja sastāvā 90% ir kokosa tauki, mazliet kaut kāda garšiņa klāt un vēl kokoss, es to par sieru nevērtēju. Tas ir vienkārši kaut kāds piesātināto tauku produkts, kuru varbūt nevajadzētu pirkt. Ja kaut ko tādu gribi, gatavo pats. Meklē receptes!"

Aptaukošanās ir viena no 21.gadsimta lielākajām attīstīto valstu iedzīvotāju problēmām. Vai šeit var palīdzēt bariatriskā ķirurģija, jeb kuņģa samazināšanas operācija? Arī par to spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē "Aiwa Clinic" ķirurgs Maksims Mukāns un Uztura un dietoloģijas centra vadītāja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, dietoloģe Laila Meija. "Svara mazināšana daudz ko sakārto. Lai cik dažāda šīs diētas būtu, ja cilvēkam ir efektīvas, var teikt... Mēs rekomendējam, lai organisms saņemtu visas uzturvielas, lai tas būtu harmoniski, sabalansēti, bet būtībā, ja cilvēkam kāda diēta patīk, ja tā viņam strādā, pēc  tam arī bieži sakārtojas daudzas orgānu sistēmas - aisnspiediens normalizējas, neattītas cukura diabēts, kas bijis robežstāvoklī. Arī kaulu un muskuļu sistēmai ir liels atslogs, " skaidro Laila Meija. "Svarīgi, lai cīņa ar aptaukošanos, kam būtībā vajadzētu būt prevencijai jau no ģimenes, lai bērns izaug normālā ģimenē ar dabīgu uzturu, kad iestājas grūtniecība, abi vecāki ir normālā svarā, bērns jau tālāk tiek programmēts ar normālu svaru," turpina speciāliste. "Ja ir aptaukošanās, tad jābūt secībai un ekspertu novērtējumam. Cilvēks atnāk - es visu esmu izmēģinājis. Kas ir visu - viņš ir izlasījis, ir ēdis, viena diēta tikai griķi, otra - tikai speķis, trešā - kaut kādas dīvainas lietas, kā cilvēks nevar visu dzīvi dzīvot. Tad viņam kaut kas mainījās, viņš to nometa, tad saka - man neviena diēta nepalīdz. Patiesībā nav bijis pie speciālista un mērķtiecīgi pārkārtojis uzturu. Tas pats par fiziskām aktivitātēm. Ir daļa tādu - širmis ciet un tagad es neēdīšu, es tagad skriešu. Katru dienu iet četras stundas uz trenažieru zāli, tā arī visu dzīvi nenodzīvosi. Vajadzētu būt normālai aptaukošanās programmai, kā tas ir daudzās attīstītās valstīs, ka iziet visus posmus. (..) Kam vajadzētu būt valsts apmaksātai programmai, kas mums diemžēl nav, mums tikai bērni saņem."

Spēka vingrinājumiem mums vajadzētu atvēlēt laiku katru dienu, īpaši, ja sadzīvojam ar vienu vai vairākām hroniskām slimībām. Bet tas nenozīmē, ka tūlīt jāsāk cilāt svaru bumbas un taisīt dziļos pietupienus. Viss jādara ar mēru un par to raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente, Sporta laboratorijas vadītāja, sporta ārste Sandra Rozenštoka, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un sertificēts ergoterapeits, fizisko aktivitāšu fiziologs, zinātņu doktors veselības un sporta zinātnēs Rūdolfs Cešeiko.

Vai starp zaļu dzīvesveidu un augstu dzīves kvalitāti varam likt vienādības zīmi? Vai apgalvojums, ka dzīvot zaļi, nozīmē gan dzīvot labi, gan dzīvot ekoloģiski atbilst patiesībai, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Kaņepes kultūras centra saimnieciskās daļas vadītājs Kristaps Krolls, Grīziņkalna apkaimes biedrības pārstāve Marta Kotello un vides eksperte Elīna Kolāte. Kas ir zaļais dzīvesveids? Kristaps Krolls vērtē, ka tas ir paša dzīvesveids un attieksme, kādu iespaidu atstājam uz apkārtējiem un kādas sekas atstājam aiz sevis. "Pamats varētu būt iegādāties un darīt tikai to, kas ir vajadzīgs. Var ēst visādus smalkus ēdienus, ja to gribas. Var ēst trīs reizes dienā gaļu, ja gribas. Padomā pirms katras reizes. Var braukt ar mašīnu, kad tas ir vajadzīgs," analizē Elīna Kolāte. "Pierast pie ikdienišķiem dzīves soļiem tāpēc, ka tā esi darījis vakar un aizvakar, to nevajadzētu. Katru reizi sev paprasīt - vai man tiešām šo vajadzētu?" Marta Kotello papildina, ka tā ir piedomāšana pie saviem paradumiem - ko ēd, kā iepērcies, kā patērē lietas. Biedrības gadījumā - padomāt arī par pilsētvidi un veicināt pārvietošanos ar kājām un velosipēdu. Tā ir arī veselība. Zaļā dzīvošana ir arī veselība. Ko darīt, lai mūsu dzīve kļūtu "zaļāka"? Elīna Kolāte, daloties pieredzē, atzīst, ka viņas ģimene tīri labi iztiek bez auto. "Kā tas ir iespējams? Dzīvojam centrā, bērnudārzs ir centrā, strādājam lielākoties attālināti, gandrīz visur, kur vajag, var aiziet ar kājām," stāsta Elīna Kolāte. "Nopirku mēnešbiļeti sabiedriskajam transportam. Tīri labi. Es to, ka transports neatnāk laikā vai neatnāk vispār, uztveru kā tādu spēli - vai šoreiz būs, vai nebūs. Man tas palīdz samierināties. Es uz to skatos kā joku, vai veidoju statistiku, cik bieži ekrāniņš, kas ir tramvajā, rādīs pareizi, cik bieži - nepareizi. Pagaidām biežāk rāda nepareizi. Es uz to cenšos skatīties tā. Tas mums izdodas, jo dzīvi esam iekārtojuši tā, lai viss mums būtu ērti, jo kaut kādā ziņā tā mums ir prioritāte, lai nav "tā baigā ikdienas čakara" un jāvelta šausmīgi daudz laika, lai nonāktu no viena punkta līdz otram. Jā, citreiz vajag kaut kur aizbraukt ar mašīnu. Tagad tas ir ļoti ērti - paņem koplietošanā auto, aizbrauc, kur vajag, noliec, izkāp ārā. Nav jāsatraucas ne par stāvvietām, ne remontu, ne apdrošināšanu. "Ne mana cūka, ne druva."" Sīkums, kas beigās veido ietekmi, - nemest ārā ēdienu. Elīna neslēpj, ka viņa arī nav ideālais cilvēks, kuram tas labi izdodas. 

22. marts – Pasaules ūdens diena. 1992. gada jūnijā Zemes samitā jeb Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē „Vide un attīstība” tika ierosināts atzīmēt Pasaules ūdens dienu. Šī paša gada decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, un 1993. gadā tika atzīmēta pirmā Pasaules ūdens diena. Šo dienu katru gadu 22. martā atzīmē joprojām. Tā tiek rīkota, lai uzsvērtu saldūdens nozīmi, iestātos par saldūdens resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un pievērstu uzmanību tematiem, kas saistīti ar tīru ūdeni, sanitāriju un higiēnu. Vai Pasaules ūdens diena vieš pārmaiņas tīra ūdens pieejamībā iedzīvotājiem dažādos kontinentos, cik tīrs ir Latvijas dzeramais ūdens un kas tam seko līdzi? Šos jautājumus raidījumā Zināmais nezināmajā pārrunājam ar pētnieku, kurš, šķiet, par ūdeni ir gatavs runāt vienmēr. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus. Tieši tāpat kā ikdienā īpašu uzmanību nepievēršam tam, ka elpojam, tā arī daudz nedomājam par to, ka mums ir pieejams tik ierasts produkts kā dzeramais ūdens. Bet, ja mums pietrūktu gaisa, traucēta elpošana būtu izšķirošana dzīvībai. Un tieši tāpat ir ar dzeramo ūdeni. Ja mūsu organisms to neuzņems pietiekamā daudzumā, dzīvība būs apdraudēta. Ūdens nepieciešams ne tikai dzeršanai, bet arī higiēnas nolūkos, ūdens ir pamats enerģijas ieguvei un ūdens ir resurss, kas kā viens no pirmajiem var tikt iznīcināts kara apstākļos. Ūdens nozīme ir nepārvērtējama, un kopš 1993. gada 22. martā tiek atzīmēta Pasaules ūdens diena. Cik liela nozīme ir vienai atzīmējamai dienai, kas veltīta ūdenim? Sandis Dejus: Katrā ziņā ūdens ir svarīgākā lieta, kas mums, cilvēkiem, ir iespējama. Līdz ar to, protams, arī politika tam visam seko līdzi. Un ne velti arī bijušais ASV prezidents Kenedijs ir teicis: ja tu atrisināsi ūdens problēmas, tu dabūsi divas Nobela prēmijas - vienu par zinātni, otru par mieru. Līdz ar to arī ūdens svarīgumu viņš ir gana spilgti izcēlis.  Manuprāt, ir ļoti svarīgi kaut vai reizi gadā visiem cilvēkiem tomēr atgādināt par šo ūdens pieejamību un nepieciešamību, par aktuāliem jautājumiem, kas ir saistīti ar ūdeni. Piemēram, vai mēs katru dienu aizdomājamies par to, ka katrs trešais pasaules iedzīvotājs nevar padzerties drošu ūdeni ikdienā un būtībā satraucas par to, vai viņš sagaidījis rītdienu pēc skata ūdens malka. Varbūt ir vērts par to arī atcerēties un novērtēt to, kādā pasaules veiksmīgākajā vai veiksmīgā vietā mēs dzīvojam, cik laimīgi cilvēki mēs esam. Katru gadu, tuvojoties Pasaules ūdens diena, klajā nāk Apvienoto Nāciju Organizācijas Pasaules ūdens attīstības ziņojums. Iepriekšējos gados šie ziņojumi ir vēstījuši par ūdeni un klimata pārmaiņām, ūdeni un darba vietām, ūdeni un enerģiju. Šīgada, 2024. gada, ziņojums vēstīs par ūdeni labklājībai un mieram, uzsverot to: "kā drošas un taisnīgas ūdens nākotnes attīstīšana un uzturēšana ir labklājības un miera pamatā visiem un kā nabadzība un nevienlīdzība, sociālā spriedze un konflikti var pastiprināt ūdens drošību." Sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, redzējām, kā Krievijas spēki mēģināja iznīcināt tos resursus, kas tiešā veidā ietekmē cilvēka dzīvi, - ūdens un energoapgāde. Vai tā ir, ka ne tikai militārie konflikti, bet arī jebkāda veida citas spriedzes automātiski atsaucas uz ūdeni?  Sandis Dejus: Noteikti.  Ūdens ir svarīgākā lieta mums ikdienā, un ar to ir gana vienkārši radīt dažādas emocijas un stresu cilvēku vidū, jo bez ūdens vairāk par trijām dienām izdzīvot nevari. Tādā veidā gan dažādu militāro konfliktu gadījumā tas ir viens no pirmajiem objektiem, ar ko droši vien ir jārēķinās, ka viņš būs pastiprināti jāaizsargā pret jaunajiem ļaudīm. Gan arī tas ir fantastisks veids, kā veicināt savu finansiālo labklājību droši vien un meklēt risinājumus, kā izmantot šo resursu, bez kura neviens nevar iztikt savā labā un gūt papildus, iespējams, arī peļņu.  Ne velti pasaulē ir ļoti daudz vietas, kur, piemēram, ir ūdens birža, kur lauksaimnieki ir spiesti saldūdeni iegādāties ūdens biržā par biržas cenu savu lauku apūdeņošanai, kas manuprāt, Latvijā ir kaut kas neiedomājams. Tomēr cilvēki pasaulē ir spiesti tā darboties, jo vienkārši ūdens pieejamība ir mazāka nekā pieprasījums. Mēs varbūt bieži par to neaizdomājamies, bet tajā pašā laikā arī pieminētās tēmas par ūdens pieejamību, par klimatu noteikti arvien vairāk aktualizē jautājumu par ūdens drošumu, par cilvēces izdzīvošanas spējām, jo mums jābūt atbildīgiem par šo resursu, jāizmanto lietderīgi, efektīvi. Arī tam, ko mēs pēc tam novadām vidē, jābūt ir gana kvalitatīvi attīrītam, lai neradītu pēc tam nākotnē draudus jau nākošajām paaudzēm. Iespējas tikt pie tīra dzeramā ūdens senatnē „Cik veca civilizācija, tik sena arī problēma ar piesārņotu ūdeni,” tā, runājot par ūdens apgādi un dzeramā ūdens tīrību senatnē, teic medicīnas vēsturnieks un Jūrmalas muzeja pētnieks Mārtiņš Vesperis. Kopā ar viņu izsekojam  ūdens piegādes gaitai pilsētās, slimībām, kas radās no piesārņota ūdens, un dzērieniem, kas savulaik bija alternatīva slāpju dzesēšanai, gadījumos, ja tīrs ūdens nebija pieejams. Saslaukas no miesnieku galdiem, mēsli, iekšas, asinis Slīgst dubļos kucēnu līķi un smirdīgas brētliņas Peld pa dubļainu straumi beigti kaķi  un rāceņu gabali. Tādu nepievilcīgu ainu dzejas rindās uzbūra  angļu rakstnieks un satīriķis Džonatans Svifts  par Temzas upi Londonā 1710. gadā. Bet, domāju, līdzīgas ainas varēja rakstīt teju par jebkuru pilsētu tolaik. Atceramies, ka dažus gadsimtus pirms Svifts rakstīja šīs rindas, tepat Rīgā  pilsētas iedzīvotāji savus atkritumus meta Rīdzenes upē, līdz upi smakas un netīrumu dēļ 1733. gadā aizbēra. Lai arī ūdens pievadīšanai pa caurulēm ir vairāk nekā tūkstošiem gadus sena vēsture, tomēr par tīru dzeramo ūdeni varam sākt runāt tik 19. gs. otrajā pusē, kad gan pieauga iedzīvotāju skaits pilsētās, gan arī  ļaudis masveidā inficējās ar holeras baktērijām, kas mājoja ūdenī. Kopā ar medicīnas vēsturnieku un Jūrmalas muzeja pētnieku Mārtiņu Vesperi ielūkosimies dzeramā ūdens tīrības vai netīrības vēsturē.

Katru gadu Latvijā pensijā dodas ap 20000 cilvēku. Lai precīzi aprēķinātu darba stāžu, topošajam pensionāram iespējams ir jāveic neliels mājasdarbs. Šo un citus ar vecuma pensiju piešķiršanu un saņemšanu saistītos aspektus apspriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) direktora vietniece Ilze Andersone un VSAA Pensiju metodiskās vadības daļas vadītāja Egita Garā. Lai pensiju aprēķinātu pēc iespējas precīzāk un tā arī būtu lielāka, Egita Garā iesaka visiem, kam tuvojas pensijas vecums, patiesībā vismaz piecus gadus pirms pensionēšanās, sākt interesēties par to, kāda informācija ir VSAA rīcībā. "Ir būtisks darba stāžs līdz 1996. gadam. Jo sociālās apdrošināšanas iemaksu sistēma ir sākusi darboties no 1996. gada, līdz ar visa informācija par jūsu darba attiecībām, kādas ir bijušas, iespējams, nav aģentūras rīcībā," norāda Egita Garā. "Tāpēc aicinātu katru, kuram tuvojas pensijas vecums, bet arī cilvēkus ap 40 gadiem, kuriem ir bijis darbs  līdz 1996. gadam, paskatīties portālā "Latvija.gov.lv" sadaļā VSAA pakalpojumi un informācija, lai pārliecināties, kas ir aģentūras rīcībā."  Apdrošināšanas stāžā var, iespējams, ieskaitīt darbu kolhozā līdz 1990. gadam, piemēram, vasarā, bet ne "Lotosa" vienībās. Nepieciešamo informāciju var meklēt arī Valsts arhīvā, ja nav nekādu dokumentu. Bet svarīgi izvērtēt, vai tiešām darba stāžs līdz 1996. gadam būs vismaz viens gads, jo pensijas aprēķinā svarīgi ir gadi, ne daži mēneši. Darba stāžs līdz 1996. gadam ietekmē ne tikai piemaksu pie pensijas, bet arī pensijas aprēķinu. "Kopējais apdrošināšanas stāžs ir vajadzīgs, lai noteiktu tiesības uz pensiju, kā arī pensijas aprēķinā ņem klāt konkrēto stāžu un tas ir būtiski pie sākuma kapitāla aprēķināšanas. Ir maldīgi domāt, ka stāžs līdz 1996. gada ietekmē tikai piemaksas," norāda Egita Garā. Sāpīgs jautājums ir daudziem iespēja pierādīt darba attiecības laikā no 1991. gada līdz 1996. gadam. Vērā ņem darba līgumus, kā arī ierakstus darba grāmatiņās, kas toreiz bija, bet būtiski, vai šajā periodā uzņēmējs, pie kura strādāja, bija reģistrēts kā sociālā nodokļa maksātājs. Ja nebija, diemžēl viņš neveica iemaksas. Tomēr, ja var pierādīt, ka ir bijušas darba attiecības, var arī ieskaitīt šo periodu darba stāžā. Ir arī dažādi izņēmumi, piemēram, saistībā ar zemnieku saimniecībām.

Naktī no svētdienas uz pirmdienu norisināsies gada lielākais notikums Ziemeļamerikas sportā - Super Bowl jeb amerikāņu futbola līgas NFL fināls. Lai atrādītu savu reklāmu milzīgajai televīzijas auditorijai, par 30 sekundēm tiek maksāti septiņi miljoni dolāru. Vidējā biļetes cena - ap desmit tūkstošiem. Podkāstā Ārpus kadra kopā ar NFL entuziastiem Emīlu Ozerinski un Niku Gaigalieti spriedīsim, kur slēpjas amerikāņu futbola šarms un kā skatīties tiem, kas nesaprot neko? Skaties raidījumu trešdien TV4 kanālā plkst. 21.30, kā arī portālā Sportacentrs.com, un klausies populārākajās audio straumēšanas vietnēs

Ziema ir grūts laiks daudziem dzīvniekiem, tostarp arī tiem, kas savu dzīvi aizvada ūdenī. Neskatoties uz aukstumu, skābekļa badu un barības trūkumu, zivis mūsu platuma grādos ir pielāgojušās apstākļiem aizsalstošos dīķos un ezeros. Kāda ir zivju dzīve gada aukstajā un klusajā sezonā Latvijas saldūdeņos un jūrā? Kā šo dzīvnieku organisms piemērojas aukstumam un barības trūkumam, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ihtiologs, zinātniskā institūta BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis.   Zivju dzīve akvārijā Pirmklasīga virtuve un bufete ar iekš- un ārzemju dzērieniem. Katru svētdienu pēcpusdienas tēja ar pilnu programmu. Dinejām un viesībām speciālas telpas. Salona orķestra koncerti. Radio koncerti. Ik vakarus kabarē programma.   Tādi sludinājumi bija lasāmi starpkaru Latvijas laikā par vienu konkrētu izklaides vietu. Jautāsit kāds tam sakars ar akvāriju zivīm? Ļoti tiešs, ja runājam par Rīgas Nacionālo Zooloģisko dārzu. Zaļganajā ēkā ar sīkrūšu logiem, kur tagad atrodas akvārijs, sākotnēji atradās Zooloģiskā dārza restorāns. Par to stāsta Rīgas nacionālā zooloģiskā dārza  speciālists Māris Lielkalns. Tāds vēsturisks sānsolis, saistībā ar mūsu zoodārza akvārija telpām, bet turpinot par akvāriju vēsturi ir jāmin 1850. gads, kad angļu ķīmiķis Roberts Voringtons izstrādāja akvāriju principu, paskaidrojot, ka augi, kas pievienoti ūdens traukā, izdala pietiekami daudz skābekļa, lai tur uzturētu dzīvniekus, ja vien dzīvnieku skaits nav pārāk liels. Pāris gadus vēlāk Londonas zoodārzā tika atklāts pirmais publiskais akvārijs un publicēta pirmā rokasgrāmata zivju turētājiem „Akvārijs - dziļjūras brīnumu atklāšana”. Taču zivju turēšanai norobežotā vidē cilvēku priekam ir krietni senākas saknes. Par to mūsu zooloģiskā dārza akvārija teritorijā starp  barbēm, cihlīdām, molinēzijam, piraijām, līņiem, grunduļiem un vēl citām, kopumā 70 sugu zivīm stāsta Māris Lielkalns un Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza zooloģe Margarita Jegorova.    

"Futbolbumbas" piedāvā 2023. gada Latvijas futbola Virslīgas sezonas apskatus. Šoreiz atsevišķs video par katru no 10 komandām, kur izrunājām sniegumu un aktuālos notikumus gada griezumā, kā arī noteicām labākos spēlētājus anonīmajā balsojumā. Šoreiz par "Liepāju", kas atkal nespēja kvalificēties Eirokausiem.

Žurnāliste Inita Sila daudziem ir pazīstama kā ilggadīga žurnāla "Ieva" galvenā redaktore, nesen - žurnāla "Kā būt laimīgai" galvenā redaktore. Inita ir ne tikai žurnāliste, bet arī autore grāmatām "100 vēstules sievietei" un "Tango ar diviem misteriem V". Nesenākā no tām ir Initas stāsts par pieredzi, pašai saskaroties ar vēža diagnozi. Tagad viņa ir arī "Hospiss LV" pārstāve .Šogad sarunu festivālā "Lampa" Inita vadīja "Nāves kafejnīcas" sarunu "Turies draudziņ". Tā ir gaiša saruna, jo visi tās dalībnieki apliecina, ka tieši vēža diagnoze, savas mirstības apzināšanās, viņiem likusi vēl vairāk novērtēt savu dzīvi. Sarunas ieraksts var iedvesmot tās klausītāju dzīvot pilnasinīgi arī bez diagnozes.Kad Initai tagad jautā, ko viņa dara, viņa atbild: "Dzīvoju." Es ļoti novērtēju viņas atklātību, daloties ne tikai ar savas dzīves pieredzi, bet arī ar idejām, ko Inita ir apguvusi pilnvērtīgākai dzīvošanai.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:5:00 Kā atšķiras divas Initas Silas dzīves – viena līdz četrdesmit gadu krīzei, otra pēc tās9:29 “Meklējot savu sapņu profesiju, tev ir jāatceras bērnība, pirmais, ko tu gribēji”11:12 Ar kādu mērķi Inita šobrīd strādā labdarības organizācijā “Hospiss LV”12:39 Kas ir nāves dūla un kādēļ šāds pakalpojums ir nepieciešams22:03 “Dzirde ir pēdējā no maņām, ko cilvēks zaudē pirms nomiršanas”25:21 Kas ir veltīgā ārstēšana un kādas likumu izmaiņas ir plānotas Latvijā31:02 Kā beigt baidīties un sākt baudīt dzīvi36:21 Vai menopauze spēj laupīt dzīvesprieku41:53 “Atļaujies būt nepareiza”43:24 Iemācīties baudīt dzīvi bez alkohola57:49 Triki, kā ierobežot saldumu ēšanu1:00:18 Vērtīgs pieredzes stāsts par anoreksiju ģimenē1:09:05 Jautājums, kuru sev ik pa laikam ir izdevīgi uzdot1:11:15 Prakses, ko Inita Sila piekopj ik dienas1:20:48 “Nerunājot nekas nemainās. Nerunājot tu nevienam nepalīdzi”1:24:09 Padoms – ko neteikt cilvēkam, kuram ir vēža diagnoze1:26:42 Nebūt perfekcionistei un stiprajai sievietei1:31:17 Bēres, cilvēkam dzīvam esot – kas tas ir, kur un kādos gadījumos to praktizē1:37:17 Mirstošo cilvēku advokāti - kādi ir “Hospiss LV” mērķi un kā nokļūt draugu klubā

Šogad aprit pieci gadi, kopš Latvijā spēkā ir Sociālo uzņēmumu likums. Ir, ar ko lepoties, un ir arī lietas, ko izvērtēt un darīt citādāk. Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas vadītāja Regita Zeiļa, Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta ESF projekta "Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai" vadītājs Juris Cebulis, sociālā uzņēmuma "Centra sevī" dibinātāja un vadītāja Madara Mickeviča un sociālā uzņēmuma "Veizāna deju skola" vadītājs Edmunds Veizāns. Ierakstos uzklausām par sociālo uzņēmumu darbību Siguldā un Valmierā. Veikals "Visi var" atrodas Siguldā un to dibinājusi biedrība "Cerību spārni". Veikalā strādā cilvēki ar invaliditāti un pērn veikals atzīts par vienu no labākajiem darba devējiem Siguldas novadā. Savukārt Valmierā pirms 10 gadiem pēc vecāku ierosmes darbu uzsāka Zaļā skola - privātā pamatskola, kurā ir arī sešas pirmsskolas grupas. Skola, kā sociālais uzņēmums darbojas ekoskolu programmā, piedāvā arī mājmācību. Edmunds Veizāns izvēlējies savai skolā sociālā uzņēmuma statusu, jo "atbalsta mērķa grupa ir bērni, jaunieši no daudzbērnu ģimenēm. Un, protams, ir arī Ukrainas civiliedzīvotāji, no bērnunamiem ļoti bieži".  "Katru gadu kāds [bērnunami] sūta savus dejotājus pie mums, pa vienam, pa diviem. Tad viņi tur pamācās kaut ko un iet atpakaļ uz savu internātskolu, bērnunamu un māca pārējiem. Tur ir izlases kārtībā, kurš būs nākošais "aģents", kuru sūtīs šeit, kurš varbūt tas vēstnesis. Sadarbība notiek tādā līmenī, un tā ir mūsu mērķauditorija," atklāj Edmunds Veizāns.  Jau kopš skolas dibināšanas atbalsts bijis daudzbērnu ģimenēm. "Es pats esmu no šādas ģimenes un saprotu, ka palaist vienu bērnu uz kaut kādu pulciņu ir dārgi, bet ja tev divi trīs jāpalaiž, nedod Dievs, četri pieci, tad matus var izplēst un atbalsts 10 eiro, 20 eiro katrambērnam, tas ir budžets, tas ir atspaids šai ģimenītei. Tas ir mūsu lauciņš," skaidro Edmumds Veizāns. Viņš min, ka sākumā Ukrainas civiliedzīvotāju bērni nākuši darboties pa brīvu, "bet tād mūsējie kļuva greizsirdīgi, kāpēc viņiem par velti un kāpēc mēs maksājam? Tad mēs arī viņiem ieviesām līdzmaksājumu, bet šī arī nav, tā teikt, masveida parādība." Lai šos sapņus īstenotu, nākas saskarties arī ar birokrātīju. "Zaudējums ir tāds, ka mēs esam zaudējuši horeogrāfu Veizānu, es esmu kļuvus par projektu rakstītāju," atzīst Edmumds Veizāns.  Varbūt vajadzīgs palīgs? "Horeogrāfus ir vieglāk apmācīt, nekā cilvēkus, kas sēž un raksta, iedziļinās, saprot no projektiem," uzskata Edmunds Veizāns. Madara Mickeviča piekrīt, ka arī kļuvusi par "pilna laika projektu rakstītāju, finansējuma piesaistītāju", lai arī turpina darbu kā kapelāne un garīgajā aprūpē. "Tas ir brīnišķīgi, ka izdodas parādīt sociālo uzņēmumu kā sociālo partneri un ka arī uzņēmumi novirza savu finansējumu šādās labdarības kampaņās, bet tas ir smags darbs, to izdarīt," atzīst Madara Mickeviča. "Kādēļ ne vienkārši uzņēmums, vai dzīvot no fondiem, tāpēc, ka tās visbiežāk ir paša īpašnieka ambīcijas, prasmes, spējas, talanti. Un tā viena nianse, manuprāt, kas atšķiras no parastiem uzņēmējiem, ir spēja nepadoties, spēja strādāt, neredzot sava darba augļus. Jo tas atšķir sociālu no nesociāla. Strādājot ar sociālā riska grupām, mēs ejam pie jauniešiem, kuri ir šī vardarbība, mobings, ar kuru netiek galā ne skolas, ne sociālie dienesti, ne terapeiti. Un mēs apmācām sociāli emocionālo prasmju trenerus, kuri spēj ar šīm situācijām tikt galā. Tāpat kā deju skolā, tāpat arī mūsu nodarbībās mēs strādājam ar bērniem, kuri ir zaudējuši cerības uz visu: viņu reģionā vairs nav skolu, viņu ciemā ir divas ielas un viens veikals. Viņi netic nekam, pat ne vairs sev. Viņiem nav ģimeņu, pie kā aiziet un pajautāt padomu vai paraugu, un tad šajā pilsētā ir palicis viens bibliotekārs, kurš raksta projektus par 300 eiro, un mēs braucam vadīt nodarbības šiem te jauniešiem, kuri turpat negrib nākt. Tā ir sociālā atbildība - turpināt to darīt. Tad ir viena reize, otra trešā reize, un šim jaunietim jau parādās cerība, ka pasaule tomēr ir laba vieta, kur dzīvot. Tāpēc ka kādam rūp viņa dzīve tajā brīdī, kad nevienam nerūp. Tas attiecas ne tikai uz jauniešiem, tas attiecas uz senioriem, uz veciem cilvēkiem, uz mirstošiem cilvēkiem, uz bēgļiem, uz cilvēkiem ar invaliditāti. Kāds viņiem ir noticējis, par spīti tam, ka viņš ir pretojies, par spīti tam, ka viņš ir spurojies, viņš ir noraidījis 10 reizes šo palīdzību, bet 11. reizē viņš pieņems. Un tikai tādā veidā ir iespējams izmainīt cilvēka dzīvi." "Būtiskākā atšķirība ir tieši tas sistemātiskums, jo tas ir vienkārši projekts, mēs aizbraucam uz divām nodarbībām, un tas beidzas. Nauda beidzas, beidzas arī aktivitātes.  Tas, ko es redzu, ka sociālie uzņēmumi tieši ar to nepadošanos iet uz priekšu un arī tā sistemātiski maina, kā mēs saprotam lietas, vai tā būtu izglītība, vai tie būtu sociālie pakalpojumi. Viņi cenšas iet cauri šiem mūriem un mūru ir ļoti, ļoti daudz, lai vispār ieraudzītu un novērtētu to, kas ir šis cilvēks otrā pusē. Lai izdarītu visu, kas ir nepieciešams, lai palīdzētu arī nodzīvot dzīvi jēgpilni ar visdažādākajiem papildu pakalpojumiem. Un man liekas, tieši tā sistemātiskā pieeja un tas, ka tur ir modelis, kas strādā, tas nav vienkārši projekts, un tā, man liekas, arī būtiska atšķirība," vērtē Regita Zeiļa.

Mājokļa skursteņu tīrīšana primāri ir ugunsdrošības lieta, bet nedrīkst arī aizmirst - pareizi iztīrīts skurstenis  ekonomē apkurei paredzēto kurināmo. Par skursteņu tīrīšanu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā skursteņslauķis Māris Bambis un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Ugunsdrošības uzraudzības pārvaldes pārstāve Iveta Uka. "Katru gadu līdz apkures sezonai noteikti jāiztīra skursteņi un dūmvadi. Ja tie nav darba kārtībā vai tehniskais stāvoklis nav atbilstošs, piemēram, skurstenis ir apdrupis, tas noteikti ir jāremontē un jālabo," norāda Iveta Uka. Arī apkures ierīcēm un iekārtām - krāsnīm un plītīm - jābūt sakoptām līdz apkures sezonas sākumam. Diemžēl skursteņi joprojām deg un ir arī ugunsgrēki, ko izraisījušas netīrītas apkures ierīces. 2022. gadā Latvijā reģistrēti 6700 ugunsgrēki, no kuriem 26% bija dzīvojamās mājās, savukārt 13 % no tiem izcēlās bojātu vai nepareizi lietotu apkures ierīču dēļ. Pieaug izsaukumu skaits arī uz gadījumiem, ka deg sodrēji. Tas liecina par to, ka skursteņi nav tīrīti. Māris Bambis uzskata, ka bieži skursteņi netiek regulāri apkopti arī nezināšanas dēļ. Protams, vissliktākais stāvoklis ir skursteņiem vecās mājās. Viņš arī atgādina, ka par to, kā sakārtot apkures sistēmu un dūmvadus ir jādomā no mirkļa, kad beidzas iepriekšējā apkures sezona.

Āfrikas cūku mēris Latvijas lauksaimniekiem rada gana daudz problēmu. Atšķirībā no klasiskā cūku mēra, tas ir neārstējams, pret to nevar arī vakcinēt meža vai mājas dzīvniekus. Kā ierobežot slimības izplatību un kā pasargāt savu saimniecību, raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Latvijas cūku audzētāju asociācijas vadītāja Dzintra Lejniece, Pārtikas un veterinārā dienesta Veterinārās uzraudzības departamenta direktore Kristīne Lamberga un Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis. "Neviens speciāli nenes mēri kūtī, protams. Ir jādzīvo visu laiku ar sajūtu, ka uz tevi glūn. Tiešām jau 10 gadus Latvijas cūkkopjiem ir jādzīvo ar apziņu, ka uz tevi glūn. Un ir tie periodi, kad glūn vairāk, kā tas ir šobrīd. Šobrīd vajag izziņot tādu trauksmi, lai cūkaudzētāji pat "neelpo" uz kādu pusotru mēnesi. Šobrīd ir ļoti tāds periods, ka ir jāpiesargājas," atzīst Kristīne Lamberga. Viņa skaidro, ka Āfrikas cūku mērim raksturīga sezonalitāte un vīruss ir izturīgs. "Katru gadu meža cūkām dzimst sivēni, tagad, vasaras periodā, viņi jau ir paaugušies un aktīvi. Vienmēr sakām, neko nenesiet cūkām kūtī un fermās no lauka, tiešā veidā nemielojiet cūkas ar zaļumiem, jo ļoti aktīvi gan labības laukos, gan piemājas dārzos, gan pļavās, mežmalās pārvietojas meža cūku bari. Meža cūku populācija ir "pīķa augstumā". Līdz ko ir populācija, vīrusam ir vieglāk iespēja satikt savu saimnieku un inficēt jaunus meža cūku barus. Meža cūkas tā piesārņo dabu un tad netiešā veida, jo neviens jau meža cūku neved kūtī, tiek ievazāts arī mājās," norāda Kristīne Lamberga. Saimnieki slimību pamana, ka cūka neēd, nav apetītes, paaugstinās arī temperatūra. Vīruss, kas cirkulē ir agresīvs un cūkas ātri nomirst mokpilnā nāvē. Pagaidām nav vakcīnas pret Āfrikas cūku mēri. Vakcīnas izstrāde prasīs vēl gadus. "Varam pasargāt mājas cūkas no Āfrikas cūku mēra, gan lielās novietnēs, gan mazās, tikai ir jāiepazīst tuvāk slimība. Zinām, kas ir vājākās vietas, kā Āfrikas cūku mērim patīk iečāpot novietnēs," vērtē Kristīne Lamberga. "Jo visriskantākais subjekts, ar ko var ienest kūtī Āfrikas cūku mēri, ir mūsu apavi un riepas. Jāskatās, kas iebrauc cūku kūtī. Mazo saimniecību gadījumā tās var būt pat ķerras, saimniecei jāmaina apavi ik reizi, ieejot kūtī. Lielās fermās ir līdzīgi, tikai daudz komplicētāk. Jāskatās, ar ko braucam un ar ko ienākam."      

Katru gadu demitiem cilvēku iet bojā vai gūst smagas traumas nelaimes gadījumos darbā. 2021.gada statistika bija skumjāka, nekā tas bija vēl gadu iepriekš. 2021. gadā nelaimes gadījumos darba vietās bojā gājuši 32 cilvēki, salīdzinoši 2020.gadā – 22 cilvēki. Smagas traumas 2021. gadā guvuši 213 cilvēki, 2020.gadā – 185. Kā ir mainījusies situācija? Vai visi nelaimes gadījumi darba vietā tiek fiksēti, vai strādājošo un darba devēju zināšanas darba drošības jautājumos ir pietiekamas? Par to Krustpunktā izvaicājam Valsts darba inspekcijas direktoru Renāru Lūsi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "TVNET" žurnālists Juris Jurāns un portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs.  

Još uvek iznenađeni zbog direktnog plasmana fudbalera Srbije na SP u Katru, pravimo haos u Njuz podkastu - nagovaramo Viktora da se kandiduje za gradonačelnika Beograda. Da li će mu uspeti da prestigne Milicu Zvetnicu na predizbornoj kladionici i ostruže mural u Njegoševoj, zavisi samo od vaše podrške.