Podcasts about katru

Jaunais baritons Daniils Pogoriless šovasar dosies uz Zalcburgas festivālu, kur izraudzīts prestižajai Jauno dziedātāju programmai. Sarunā ar Annu Martu Burvi viņš stāsta par darbu Pučīni operas "Bohēma" jauniestudējumā, balss attīstību, operdziedātāja ikdienu un izaicinājumiem, ko sagādā gan agrie rīti, gan laikmetīgās operas partitūras. Latvijas Nacionālajā operā nesen piedzīvota Džakomo Pučīni operas "Bohēma" pirmizrāde, kurā Daniils Pogoriless atveido Šonāru. Dziedātājs atzīmē, ka šis tēls ir viens no četriem draugiem, kura uzdevums lielā mērā ir noteikt pārējo varoņu noskaņojumu. "Ja paskatāmies libretā, Šonārs ir mūziķis. Viņa pirmā parādīšanās ir ar ārkārtīgi absurdu stāstu par to, kā viņam izdevies iegūt naudu, pārtiku un visu pārējo, kas draugiem tik ļoti nepieciešams. Viņš ir tas, kurš maina atmosfēru un izjauc drūmās noskaņas," stāsta Daniils Pogoriless. Darbs pie iestudējuma gan nav bijis vienkāršs. Jaunajam māksliniekam tā bijusi pirmā pieredze, strādājot kopā ar tik pieredzējušiem kolēģiem kā Jānis Apeinis un Rihards Mačanovskis. "Pučīni radītā partitūra ir ārkārtīgi sarežģīta. Jāpagūst apgūt gan intonācija, gan ritms, gan jāspēj precīzi iedziedāties vajadzīgajā brīdī. Ļoti daudz palīdzēja kolēģu pieredze. Tas viss nāk tikai ar laiku un mēģinājumiem." Bumba orķestra bedrē Viens no spilgtākajiem "Bohēmas" brīžiem ir aina, kurā draugi uz skatuves rotaļājas ar bumbu. Daniils ar smaidu atceras ģenerālmēģinājumu, kurā viss nenotika gluži pēc plāna. "Nevienā mēģinājumā nebija nekādu problēmu. Bet ģenerālmēģinājumā bumba aizlidoja pārāk augstu. Es tai vēl paspēju pieskarties, bet nākamajā brīdī redzēju, kā tā ielido orķestra bedrē – trompešu pusē… Par laimi, mūziķi bumbu atmeta mums atpakaļ. Skatītājiem tas ļoti patika, bet tas noteikti nebija iestudēts!" Tuvākais ir "bel canto" Lai gan dziedātājs savā repertuārā sastapies gan ar Hendeļa, gan Pučīni, gan Doniceti mūziku, šobrīd viņš par sev tuvāko uzskata tieši "bel canto" stilu. "Doniceti mūzika ļoti pieprasa balss kontroli. Orķestris ir smalks un vairāk ļauj dziedātājam izdziedāties, nevis viņu nes. Man patīk dziedāt, un tāpēc arī mana dvēsele šobrīd velk pie Verdi mūzikas, lai gan nopietnām Verdi lomām vēl esmu pārāk jauns." Viņš atzīst, ka īpašu vietu ieņem arī franču komponistu – Žila Masnē un Žorža Bizē – mūzika. "Tā ir fenomenāli skaista mūzika. Tur ir mazliet no Verdi, mazliet no Pučīni un vienlaikus franču smalkums." Balss mainās visu laiku Runājot par profesionālo attīstību, Daniils Pogoriless uzsver, ka balss nav nemainīgs instruments. "Man šķiet, ka mana balss mainās katru mēnesi. Kaut ko jaunu atklāju, kaut ko vecu mēģinu atmest. Ir periodi, kad šķiet, ka skan sliktāk nekā pirms gada. Tas ir nemitīgs meklēšanas process." Viņš ir pārliecināts, ka dziedātājs nevar apstāties pie reiz apgūtā: "Nevar iemācīties dziedāt un pēc tam visu mūžu dziedāt vienādi. Kaut kas visu laiku mainās. Tu vari attapties 35 gados un saprast, ka nemāki elpot. Tad jāmācās no jauna. Ja vēlies dziedāt ilgi, tev jāmācās visu mūžu." Kā piemēru viņš min leģendāro tenoru un vēlāk baritonu Plasido Domingo, kurš joprojām turpina uzstāties. "Ja sirds dzied, tad dzied arī balss." Zupa brokastīs un piesardzība ar kafiju Operdziedātāja ikdiena saistīta ne tikai ar mēģinājumiem, bet arī rūpēm par ķermeni. Daniils atzīst, ka viņa brokastu paradumi daudziem varētu šķist neparasti. "Man ļoti patīk zupa no rīta! Tā man dod enerģiju. Savukārt vakariņas ir vieglas. Reizēm pirmdienas brokastīs ēdu no svētdienas pāri palikušo šašliku un jūtos fenomenāli." Dziedātājs uzskata, ka nav iespējams nošķirt sevi no savas balss: "Pēdējos gados es neatdalu sevi, savu balsi un savu profesiju. Mēs esam savstarpēji saistīti. Ja ķermenis ir noguris, ir stress vai bezmiegs, tas uzreiz atspoguļojas balsī." Īpašas attiecības viņam ir arī ar kafiju: "Tā izmaina iekšējo sajūtu muskuļos. Operdziedātājam visas kustības ir ļoti precīzas un kontrolētas. Kafija reizēm šo kontroli izjauc. Vari iedot balsij vairāk, nekā vajadzētu, un pēc tam par to samaksāt." Ceļā uz Zalcburgas festivālu Šovasar Daniilu Pogorilesu gaida iesaistīšanās Zalcburgas festivāla Jauno dziedātāju programmā. Tur viņš piedalīsies vācu komponista Gordona Kampes darbā "King Arthur Junior" ("Mazais Karalis Arturs"), kas tapis, iedvesmojoties no Henrija Pērsela operas "Karalis Arturs". "No Pērsela tur palikuši vien daži citāti, nosaukums un tēlu attiecības. Tas ir pilnīgi jauns darbs." Festivāla programma paredz ne tikai mēģinājumus un izrādes, bet arī meistarklases, lekcijas un citas profesionālās aktivitātes. "Katru dienu ir kaut kas – meistarklases, lekcijas, nodarbības. Programmas noslēgumā visi izvēlētie jaunie dziedātāji uzstāsies lielā koncertā kopā ar orķestri. Tas ir ļoti svarīgs solis karjerā." Īpaši spilgti Daniils Pogoriless atceras noklausīšanos Zalcburgā, kas notikusi dienu pēc viņa dzimšanas dienas. "Atvadoties no komisijas, pateicu: "Tiekamies vasarā!' Pēc tam domāju – kāpēc es to teicu? Tagad viņi noteikti uzskatīs mani par augstprātīgu... Bet, braucot vilcienā uz Vīni, saņēmu ziņu, ka esmu uzņemts programmā!" ***  

Stāsta muzeja "Žaņa Lipkes memoriāls" direktore Lolita Tomsone. Pārraides producente: Inga Saksone. Johanna Lipke, dzimusi Novicka, bija Latvijas poliete un katoliete, Žaņa Lipkes sieva un trīs bērnu māte, sieviete, kas skolā bija gājusi vien trīs gadus, bet prata vairākas valodas un cilvēkus saprata labāk nekā daudzi ar augstāko izglītību. Viņai piemita dzīves gudrība un spēja zibenīgi reaģēt bīstamās situācijās, īsta kontrabandista sieva. Bērnībā Elejā viņa strādāja Boncu ģimenes veikalā, redzēja ebreju sadzīvi, draudzējās ar ģimenes meitām un vēlāk režisoram Hercam Frankam stāstīja, ka ar ebrejiem bijusi kopā no bērnības un labi runājusi jidišā. Viņa pati atcerējās arī to, ka jau bērnībā bijusi spītīga. Piemēram, atteikusies pie baznīcas bučot priesterim gredzenu un par to dabūjusi no tēva pa seju tā, ka asinis pa degunu nākušas. Bet vienalga atteicās bučot vīrieša roku. Kad Lipkes dzīvoja Ķīpsalā, viņu māja Otrā Pasaules kara laikā kļuva par vietu, kur no nacistiem slēpa ebrejus, un to neviens nedrīkstēja pamanīt. Tas nozīmēja ne vien klusēt, bet nepārtraukti radīt ticamu ikdienas ainu. Pagalmā žāvējās veļa, bikses, krekli, palagi; ķīpsalnieki runāja, ka Lipkes kundze esot neparasti tīrīga. Bunkuru Lipkes ģimene raka paši 1941. gada ziemā. Raka naktīs, bet dienā izrakto zemi izkaisīja pa dārzu un slēpa zem sniega, kā Johanna teica: "Lai neviens nepamanītu." Zem šķūņa bija lāvas vairākos stāvos, elektrība, radio, un paslēptie cilvēki nedrīkstēja iziet ārā, jo apkārt bija kaimiņi, un tas bija pārāk bīstami. Par dzīvi bunkurā viņa runāja vienkārši: "Tur jau nebija nekas labs. Strīdējās. Par visu." Zigis atcerējās, ka bija jāvienojas, kurš iznesīs netīrumu spaini un kurš ko darīs. Uz Johannas pleciem bija šīs ikdienas dzīves uzturēšana. Viņa turēja lopus un putnus, nesa olas uz tirgu. Kopā ar jaunāko dēlu Zigi viņa brauca pāri Daugavai uz ostu pēc ēdiena atliekām no ostas ēdnīcas. "Es pati un mans jaunākais dēls Zigfrīds," viņa stāstīja Frankam, "viņš stāvēja pie stūres, bet es pie airiem." Katru dienu viņi uz Ķīpsalu ar laivu veda ēdiena mucas. Kad vācieši nāca ar suņiem un pārmeklēja pagalmu, Johanna pie šķūņa izbēra šņaucamo tabaku, daudz, ar saujām, lai suņi zaudētu ožu un nespētu saprast, kas paslēpts bunkurā zem zemes. Kad Hercs Franks viņai jautāja, kāpēc suņi neko nevarēja atrast, viņa atbildēja: "Tāpēc, ka mēs izkaisījām šņaucamo tabaku. Visur. Kilogramiem. Es gāju uz veikalu, viņi brīnījās, kam man tik daudz tās tabakas. Es atbildēju, ka dārzam vajag. Ja uz rozēm sametas kukaiņi, tas palīdz." Viņa prata izlikties un apmānīt cilvēkus. Ja mājā ieradās zaldāti, viņa viņus pabaroja, ielēja kandžu, un spriedze mazinājās. Ja okšķerēšana kļuva pārāk bīstama, viņa tēloja nogurušu un slimu, ieknieba vaigos, lai tie kļūtu sārti, zinot, ka vācieši baidās no tīfa un tuberkulozes un ilgi te neuzkavēsies. Par vāciešiem viņa runāja bez bijības. Kad Franks viņai apgalvoja, ka kara sākumā vācu armija bija spēcīga, Johanna atteica: "Viņi bija muļķi! Vāciešus varēja norunāt, ja tu runā vāciski." Padomju laikā viņas agrākās viltības, kā paslēpt vistas un kazas, vairs nestrādāja. Vācu okupācijas laikā viņa kopā ar Žani naktīs gāja uz Rīgas geto, kur, pārģērbusies par puišeli, līda zem dzeloņdrātīm, padeva ēdienu un stāvēja uz vakts, lai apsardze nepieķer. Geto viņa redzēja arī nošautos cilvēkus un vēlāk teica: "Mēs nevarējām noskatīties, kad bērni kliedza: "Maizi! Maizi!"" Citi noskatījās un novērsās, bet Johanna par to runāja pavisam vienkārši: "Es esmu sieviete, bet es varēju vairāk ko padarīt nekā tie."  Viņā bija izlēmība un spēks. Pirmais Lipkes ģimenes izglābtais bija ebreju draugs Haims Smoļanskis. Pie geto vārtiem, kad sargi skaitīja cilvēkus, viss bija atkarīgs no īsa mirkļa un ātras izlēmīgas rīcības – bija jānostājas rindas sākumā un tad jāaizlavās uz rindas beigām. Johanna to atcerējās šādi: "Visus izskaitīja, parakstījās, Smoļanskis nozuda un "neviens viņu nemeklēja". Vēlāk uz Ķīpsalu nāca citi, arī pilnīgi sveši: "Mēs visus cilvēkus pieņēmām. Mēs nevienu nedzinām projām." Par risku un draudiem, ja paslēptos ebrejus atrastu viņas pagalmā, Johanna mierīgi noteica: "Bet ko lai dara? Tie arī ir cilvēki." Par to Johanna runāja bez patosa, kā par pašsaprotamu lietu. Sarunā ar Hercu Franku viņa teica: "Mēs tā domājām – ja tie cilvēki izdzīvos, tad mēs arī izdzīvosim." Gandrīz visi arī izdzīvoja un vēlāk nāca ciemos.  

Kādā raidījumā esam runājuši par to, ka Latvijā reti svētki un oficiālās svētku brīvdienas ir siltā laikā. Šogad gan Satversmes sapulces sasaukšanas diena 1. maijā, gan Neatkarības atjaunošanas diena 4. maijā un visās garajās brīvdienās laiks bija vasarīgi silts un dažviet pat bijuši jauni siltuma rekordi. Tie nav bijuši lieli un nozīmīgi, bet kopumā fiksēti 12 vietējas nozīmes rekordi. Un lai arī brīvdienās dažviet ir lijis, tomēr sausais pavasaris ir jūtams un jau bijuši pirmie lielie mežu ugunsgrēki. Šoreiz arī saruna par mežu ugunsgrēkiem, kūlas ungunsgrēkiem un citām dabas stihijām, kurās glābt un palīdzēt dodas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Saruna ar pieredzējušo dienesta operatīvo dežurantu Agni Pūpolu. Interesanti stāsti arī par glābšanas darbiem plūdos, novērojumi par negaisu un vētru postījumiem, sadarbību ar meteorologiem un pat satelītdatu izmantošanu. Diemžēl kūlas ugusngrēkos arī šajā sezonā izdegušanas gana plašas platības. "Pēdējie gadi Latvijā ir pagājuši salīdzinoši mierīgi gan ar ugunsgrēku skaitu, gan ar izdegušajām platībām. Negribētu tā domāt, bet kaut kas tāds nepatīkams laikam briest, jo ik pēc pāris gadiem ir lielie ugunsgrēki. Un jau šajā pavasarī dati av diez ko iepriecinoši," vērtē Agnis Pūpols. Vai arī cilvēki uzvedas prātīgāk mežā? Agnis Pūpols: Iespējams, kādā brīdī gribētos paslavēt iedzīvotājus, kas tiešām arī pēc sevis aizvāc atkritumus, tāpat meža ugunsnedrošajā sezonā nekurina ugunskurus neatļautās vietās. Bet vēl joprojām mums ir  kūdras purvu ugunsgrēki, kur pēc tam video novērošanas kamerās var redzēt, ka pirms paša ugunsgrēka ir izbraukusi cauri kolonna ar kvadracikliem vai ar motocikliem. Kūdra uzkrīt uz motocikla, viņš apstājas, uzkarst un viņš sāk braukt, kūdra nokrīt. No vienas puses varētu teikt, ka situācija ir uzlabojusies, bet ir gadījumi, kad tā uzvedība liekas diezgan nesaprotama, dīvaina. Situācija dabas stihiju jomā Latvijā kopumā kļūs draudīgāka nākotnē, vvai gan Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, gan iedzīvotāji būs sagatavotāki dažādām stihijām? Agnis Pūpols: Saistībā ar pašreiz pasaulē notiekošo, arī ar ģeopolitisko situāciju, kas ir Ukrainā, cilvēki un iedzīvotāji ir pievērsuši ļoti lielu uzmanību savai drošībai. Ja prms pieciem gadiem runātu par 72 stundu somu, reti kurš saprata, kas tas ir un kam tur ir jābūt. Ja mēs tagad apskatītos, ļoti daudzās mājsaimniecībās tā ir sagatavota. Iedzīvotāji ir kļuvuši daudz sagatavotāki tikai tāpēc, ka ir daudz piemēru, no kā mācīties.  Diezgan liela problēma varētu būt meža ugunsgrēki. Ja mēs paskatāmies Portugāli un Spāniju, ar katru gadu viņiem šie ugunsgrēki paliek arvien vairāk. Es pats piedalījos pirms diviem gadiem misijā Portugālē dzēst meža ugunsgrēkus. Viņi saka, ka pirms 20 gadiem nebija tik daudz ugunsgrēku kā tagad mežos. Katru gadu vasara paliek garāka, sausāka. Mums pēdējos gados ir, varētu teikt, paveicies, ka ir lietus, mitruma daudzums un mežs neizžūst tik sauss. Bet tuvākā vai tālākā nākotnē, kļūstot arvien siltākam, arī mēs saskarsimies, ka visapkārt viss ir daudz sausāks. Ja mēs turpināsim vadīt ikdienu vai atpūsties dabā ar tiem ieradumiem, kādi mums ir pašlaik, tad tas var novest pie diezgan lieliem ugunsgrēkiem.

Katru gadu, sagaidot 4. maiju un atceroties dienu, kad Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu, ir jādomā arī par brīvības trauslumu. Īpaši pēdējos gados, kopš Krievijas plašā iebrukuma Ukrainā, jo tagad sevišķi asi redzam, ka ar neatkarības atjaunošanu nekas nebeidzas. Krustpunktā saruna ar vēsturnieku Latvijas kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas krājuma glabātāju Daini Poziņu.  

Katru gadu, sagaidot 4. maiju un atceroties dienu, kad Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu, ir jādomā arī par brīvības trauslumu. Īpaši pēdējos gados, kopš Krievijas plašā iebrukuma Ukrainā, jo tagad sevišķi asi redzam, ka ar neatkarības atjaunošanu nekas nebeidzas. Krustpunktā saruna ar vēsturnieku Latvijas kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas krājuma glabātāju Daini Poziņu.  

Katru gadu, sagaidot 4. maiju un atceroties dienu, kad Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu, ir jādomā arī par brīvības trauslumu. Īpaši pēdējos gados, kopš Krievijas plašā iebrukuma Ukrainā, jo tagad sevišķi asi redzam, ka ar neatkarības atjaunošanu nekas nebeidzas. Krustpunktā saruna ar vēsturnieku Latvijas kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas krājuma glabātāju Daini Poziņu.  

“Man patīk ķerties pie nesaprotamiem uzdevumiem un atrast tajos savu mūzikas valodu,” Kultūras rondo atzīst skolotāja, komponiste un Latgales vēstniecības "Gors" valdes locekle Ilona Rupaine – radoša, talantīga, daudzšķautņaina personība. Viņa pati atzīst, ka vislabāk jūtas kā skolotāja un "Gora" mākslinieciskās un pasākumu nodaļas vadītaja. Par to, kā top Ilonas Rupaines skaņdarbi, kā viņa jūtas pēdējo mēnešu pārmaiņu virpulī un ar kādām sajūtām gaida dzimšanas dzimšanas dienu, Ilonu uz sarunu aicināja LSM Latgales redakcijas žurnāliste Beatrise Borise. Ierasti raidījumos žurnālists piesaka intervējamo personu. Es šoreiz varu pateikt tikai to, ka saruna notiks ar Ilonu Rupaini, un, ņemot vērā, cik daudzveidīgi ir jūsu pienākumi, kā jūs pati sevi pieteiktu? Ilona Rupaine: Jā, tas ir labs jautājums. Mani visbiežāk piesaka, minot pirmo vārdu, ka es esmu komponiste, pēc tam piemin skolotāju un šobrīd saka arī – Latgales vēstniecības "Gors" valdes locekle. Es pati vislabāk jūtos kā mākslinieciskās daļas vadītāja "Gorā" un kā skolotāja. Komponiste – tas ir, es to uztveru drīzāk kā savu hobiju un attiecīgi valdes locekle – tas ir mans šī brīža amats, kas, nu, teiksim, varbūt nav tas pats mans mīļākais amats šinī brīdī. Bet, kur un kā tam visam rodat laiku? Ilona Rupaine: Tā jau saka, ka, jo vairāk tu dari, jo vairāk tā laika atliek. Un principā tas ir laika plānošana. Visdrīzāk tas ir tāds ļoti ciets rāmis, kurā brīdī kas ir jādara. Man vēl ir darbs skolā. Katru rītu 8:30 man sākas stundas, līdz ar to rīts man ir ļoti organizēts. Pa dienu ir darbs "Gorā". Un tad vakaros reizēm ir "Gorā" otrā maiņa. Ja nav otrā maiņa, tad ir kaut kādi radošie darbi vai gatavošanās stundām. Faktiski visas dienas ir diezgan līdzīgas, jo darba apjoms šajā brīdī ir ļoti, ļoti liels. Bet es šo gadu uztveru kā tādu izaicinājumu gadu. Šis ir arī Zirga gads, un es saku – ja zirga gads, tad arī tāds vilcējs un zirdziņš arī droši vien, ka ir jādara tas, kas ir jādara šajā brīdī.

Rīgas Fotogrāfijas biennāle ir starptautisks laikmetīgās mākslas notikums, kas pirmo reizi notika 2016. gadā. Katru otro gadu Rīgā ir apskatāmas izstādes, kurās pēta to, kā 21. gadsimtā transformējas attēla veidošanas prakses. Šogad par centrālo tēmu izvēlēta pašpastāvēšana līdzās, lūkojoties uz to, kā tehnoloģijas ietekmē cilvēkus un kā šajā laikmetā vienā vidē spējam sadzīvot ar dabu un citām radībām. Šādas pārdomas caurvij daudzveidīgo notikumu programmu, ko varēs apmeklēt līdz pat jūlija sākuma. Dažas no izstādēm jau ir vērušas durvis apmeklētājiem. Izstādē Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā var uzzināt, kas vieno tehnoloģijas, dabu un foto mākslu. Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā aplūkojama Prijagīta Dija izstāde "viss, kas tev jāredz, jau ir tev priekšā". Šajā izstādē Prijagīta Dija izjautā fotogrāfiju kā mediju – atmiņu glabātāju. Viņas skatījums ir sakņots ģimenes vēsturē Dienvidaustrumāzijā, Malakas pussalā, kas savulaik tika uzskatīta par ienesīgāko Britu impērijas koloniju. Industriālās revolūcijas laikā 19. gadsimta septiņdesmitajos gados strauji attīstījās gumijas ražošana, un senie kaučuka ieguves resursi Dienvidamerikā nespēja apmierināt augošo ražošanas tempu, tāpēc Lielbritānijas valdība nolēma mākslīgi radīt sev resursus Tālo Austrumu kolonijās. Brazīlijā ievāktās hevejas (koka ar pienveida sulu lateksu) sēklas un stādi otrā pasaules malā uzauga grandiozās gumijkoku plantācijās, kur mūžu aizvadīja pamatiedzīvotāji vairākās paaudzēs, kļūstot par lētu darbaspēku britu gumijas rūpniecībā. Prijagītas Dijas izstāde Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2026 ietvaros aplūkojama līdz 7. jūnijam.    

Katru gadu sākot, "Samsung" uzstāda latiņu viedtālruņu tirgum Latvijā, parādot uz ko vēl tie ir spējīgi. Cik labi ir šī gada versijas uzlabojumi? Vai cena atsver ieguvumu? Un vai privātuma ekrāns izmaina spēli? Noskaidrosim "Samsung" Galaxy S26 un S26 Ultra apskatā! * Telefonus neatkarīgam un neapmaksātam apskatam mums sagādāja "Samsung Electronics Baltics".

Katru dienu darba vietās notiek lietas, par kurām mēs nerunājam — ne tāpēc, ka tās būtu nenozīmīgas, bet tāpēc, ka tās ir grūti nosaukt vārdā. Labklājības ministrijas pētījums rāda, ka 40% Latvijas iedzīvotāju ir saskārušies ar diskrimināciju. Un tas, ko visbiežāk nepamanām, nav atklāta agresija — bet tā, kas slēpjas mazos žestos, jokos, pieņēmumos, klusēšanā. Šajā epizodē kopā ar psihoterapeiti, zinātņu doktori un grāmatas „Profesionālā izdegšana" autori Mariju Ābeltiņu runājam par mikroagresiju darba vidē — kas tā ir, kā darbojas, ko dara ar cilvēku ilgtermiņā un kāpēc tā tik bieži paliek nenosaukta. Pieskaramies arī neirodažādībai kā neredzamai diskriminācijas dimensijai un tam, kā šobrīd globālā politiskā retorika normalizē agresiju arī organizācijās. Sarunas galvenie temati: Kas ir mikroagresija un kā tā atšķiras no vienkārši rupjas uzvedības — un kāpēc tā atšķirība ir svarīga? Ko dara kumulatīvais efekts — viena piezīme ir sīkums, bet simts gadā? Kas notiek, kad vadītājs ir tas, kurš normalizē agresiju — un kāpēc tad pārējie pievienojas? Kā globālā politiskā retorika ietekmē to, ko mēs uzskatām par pieņemamu darba vidē? Kas ir neirodažādība kā diskriminācijas dimensija — un kā darba vide sistemātiski rada šķēršļus cilvēkiem, kuri vienkārši domā un darbojas savādāk? Ko darīt — ne tikai kā organizācijai, bet kā tam otrajam cilvēkam telpā, kurš redz, bet parasti klusē? Šī epizode tapusi sadarbībā ar Labklājības ministrijas kampaņu „Nolaid slieksni!", kuras mērķis ir veicināt vienlīdzīgas iespējas, mazināt diskrimināciju un iedrošināt cilvēkus aktīvi līdzdarboties sabiedriskajos procesos. Kampaņu īsteno Labklājības ministrija ESF+ projekta Nr. 4.3.4.3./1/24/I/001 „Izvērtējumi pierādījumos balstītas sociālās politikas pilnveidei" ietvaros.  Kāpēc Nolaid slieksni: Diskriminācija sākas nemanāmi – cilvēku ikdienas priekšstatos par to, kas ir “normāli”, “pieņemami” vai “pa spēkam” citiem, un tas īpaši grūti pamanāms tiek, kad pārklājas vairāki diskriminācijas pamati. Šie priekšstati, uzvedība un veids, kā mēs runājam PAR un AR citiem, rada neredzamus šķēršļus, kas cilvēkiem liedz vienlīdzīgas iespējas. Šie šķēršļi jeb “sliekšņi”, ko kādam radām, izpaužas dažādi – no aizspriedumiem darba intervijā vai negatīvas attieksmes sabiedriskajā transportā līdz it kā nevainīgiem komentāriem, kas kādam liek justies mazāk piederīgam un iederīgam. Mēs katrs šos sliekšņus reizēm piedzīvojam, un reizēm paši tos neapzināti uzbūvējam. Jo augstāks slieksnis, jo mazāk iespēju cilvēkam ir pilnvērtīgi piedalīties – darbā, izglītībā, sabiedrībā vai pat ģimenes dzīvē. Uzzini vairāk un aizpildi aizspriedumu testu: nolaidslieksni.lv Grāmata "Profesionālā izdegšana"  HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Nacionālā aviosabiedrība "airBaltic" atkal nonākusi mīnusos un arī apturējusi akciju sākotnējo publisko piedāvājumu, kas tika uzskatīts kā variants finansējuma piesaistei. Kāda ir mūsu aviācijas nākotne, ko darīt ar "airBaltic", par to būs diskusija Krustpunktā. Analizē uzņēmējs, investors, Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes loceklis Ģirts Rungainis, SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis, ekonomists Aivars Strakšas un "Grant Thornton Baltic" partneris Raitis Logins. Vai tiešām mums vajag savu nacionālo aviokompāniju par katru cenu? Šāds jautājums atkal parādījies publiskajā telpā pēc pagājušās nedēļas ziņām, kā lidsabiedrība "airBaltic" plānus startēt biržā ir apturējusi, bet zaudējumi, lai arī samazinās, iepriekšējā gadā vienalga sasnieguši 44 miljonus. Bez papildus naudas nākotnē neiztikt. Vai valstij atkal ieguldīt kompānijā? Tam būtu jāstājas pretī pamatīgam sabiedrības neizpratnes un kritikas vilnim. Vai tas vispār ir iespējams un vajadzīgs? Kā zināms, pagājušā gadā savu darbību jau izbeidza čarterreisu nodrošinātājs. Kas sagaida Latvijas aviācijas nozari nākotnē un kādas būs sekas, ja būs nu viens, vai otrs notikumu pavērsiens? Apzināti uz šo sarunu neesam aicinājuši nevienu, kas pašlaik ir iesaistīti politikas veidošanā, jo vēlamies uz visu paraudzīties ar skatu no malas.

Nacionālā aviosabiedrība "airBaltic" atkal nonākusi mīnusos un arī apturējusi akciju sākotnējo publisko piedāvājumu, kas tika uzskatīts kā variants finansējuma piesaistei. Kāda ir mūsu aviācijas nākotne, ko darīt ar "airBaltic", par to būs diskusija Krustpunktā. Analizē uzņēmējs, investors, Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes loceklis Ģirts Rungainis, SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis, ekonomists Aivars Strakšas un "Grant Thornton Baltic" partneris Raitis Logins. Vai tiešām mums vajag savu nacionālo aviokompāniju par katru cenu? Šāds jautājums atkal parādījies publiskajā telpā pēc pagājušās nedēļas ziņām, kā lidsabiedrība "airBaltic" plānus startēt biržā ir apturējusi, bet zaudējumi, lai arī samazinās, iepriekšējā gadā vienalga sasnieguši 44 miljonus. Bez papildus naudas nākotnē neiztikt. Vai valstij atkal ieguldīt kompānijā? Tam būtu jāstājas pretī pamatīgam sabiedrības neizpratnes un kritikas vilnim. Vai tas vispār ir iespējams un vajadzīgs? Kā zināms, pagājušā gadā savu darbību jau izbeidza čarterreisu nodrošinātājs. Kas sagaida Latvijas aviācijas nozari nākotnē un kādas būs sekas, ja būs nu viens, vai otrs notikumu pavērsiens? Apzināti uz šo sarunu neesam aicinājuši nevienu, kas pašlaik ir iesaistīti politikas veidošanā, jo vēlamies uz visu paraudzīties ar skatu no malas.

Ikgadējā Pasaules ūdens dienā Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) aicina runāt ne tikai par ūdens pieejamību un resursiem, bet par kādu ar ūdeni ļoti cieši saistītu jautājumu – tualetēm kā nepieciešamību un vienlaikus arī izaicinājumu daudzviet pasaulē. Kā ar to sokas mums Latvijā? Raidījumā, kas veltīts Pasaules ūdens dienai, runājam par kādu ar ūdeni cieši saistītu jautājumu - tualešu pieejamību. Šo jautājumu šogad Pasaules ūdens dienas ietveros izcēlusi arī Rīgas Tehniskā universitāte un tualešu jautājums daudzviet pasaulē ir ne tikai akūtu vajadzību apmierināšana, bet arī nevienlīdzības un pat dzīvības apdraudējuma jautājums. Kāda ir situācija ar kanalizācijas notekūdeņu attīrīšanu un publisko tualešu pieejamību Latvijā un kā ar to sokas pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus un Rīgas domes Mājokļa un vides departamenta apsaimniekošanas pārvaldes priekšniece Līga Lapiņa. "Katru gadu Pasaules ūdens dienā, cenšoties pievērst sabiedrības uzmanību dažādiem ar ūdeni saistītiem jautājumiem, tiek izziņotas arī dažādas tēmas. Šogad viena no tēmām bija vienlīdzība. Līdz ar to mēs arī centāmies pieskaņot mūsu tematiku pie ūdens pieejamības, tai skaitā tualešu pieejamības. Tas ir arī Latvijas sabiedrībai aktuāls jautājums, par ko mēs ne pārāk bieži runājam, jo tas ir tāds varbūt aiz slēgtām durvīm pārrunājams jautājums. Šoreiz centīsimies par to parunāt nedaudz plašāk, iezīmējot varbūt pāris "nacionālās īpatnības" un pāris izaicinājumus, ar ko kopumā jāsaskaras, lai  biežāk paši var runāt un arī visos sabiedrībā veicinātu tādu kopīgu izpratni un kultūru par šo jautājumu," norāda Sandis Dejus. "Bez kanalizācijas nav civilizācijas un kanalizācija rada iespēju cilvēkiem dzīvot apdzīvotās vietās, un centralizētas kanalizācijas sistēmas to ļauj vēl vairāk tādēļ, ka viss nelāgais materiāls tiek aizvākts projām no cilvēku ne tikai acīm, bet arī no tās vietas, kur viņi ikdienā uzturas, un arī kvalitatīvi attīrīts. Un šeit mēs varam teikt, ka Latvija ir gana labās pozīcijās. Mēs aptuveni 75 procentus no Latvijas iedzīvotāju radītajiem notekūdeņiem novadam centralizētas kanalizācijas sistēmās un secīgi arī attīrām, lai aizsargātu vidi pret mūsu radīto piesārņojumu," vērtē Sandis Dejus. "Tajā pašā laikā vēl ir mums 25% apmēram, kas dzīvo mazāk apdzīvotās vietās vai nomaļākās vietās, kas Eiropas kontekstā ir ekskluzīvs skaitlis, jo Eiropā tik daudz iedzīvotāju nedzīvo ārpus pilsētām kā Latvijā, kam ir savas kanalizācijas sistēmas, saucamās decentralizētās kanalizācijas sistēmas.  Runājot par tualešu publisko pieejamību, noteikti mums būtu vēl daudz ko darīt, ja mēs salīdzinām ar Eiropu. Protams, nav pieejama statistika, cik ir publisko tualešu uz simts tūkstošiem iedzīvotāju, bet ikdienas sajūta ir tāda, ka noteikti, no vienas puses, mums vajadzētu strādāt pie pieejamības veicināšanas un, no otras puses, kā es jau minēju, arī pie mūsu kopējās sabiedrības attieksmes veicināšanas un kultūras uzturēšanas šādos objektos, kur tādi vispār ir ierīkoti." Kā tualešu un citu atkritumu problemātiku risināja Rīgā senatnē? Mūsdienu kanalizācijas sistēmas aizmetņi veidojušies 19. gadsimta otrajā pusē, taču arī agrākos gadsimtos pilnīgi noteikti tika domāts par mehānismiem, lai uzturētu sanitāros apstākļus, proti, lai atbrīvotos no atkritumiem un savāktu lietusūdeņus. Protams, 13.-18. gadsimtā šīs sistēmas bija patālu no tā, ko lietojam pašlaik. Par šo tematu plašāk stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja Ilze Reinfelde. Tiekamies muzejā, Ilze pa gaiteņiem ved uz muzeja krājuma telpu, kur uz galda izkārtojusi sarunas tematam atbilstošus priekšmetus – naktspodus, keramikas traukus un ne to vien.

Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Ēkas pamatakmens tika likts 1903. gada 25. martā, bet "zem jumta" nams bija jau 1. novembrī. Mūsdienu Nacionālā teātra ēku uzmūrēja vēl ātrāk – vien piecos mēnešos. Pamatīgo Rīgas Hipotēku biedrības namu, kurā mūsdienās atrodas Ārlietu ministrija, uzmūrēja vēl ātrāk – nieka trīs mēnešos. 1912. gada 22. septembra pēcpusdienā tika likts pamatakmens, 15. oktobrī pabeidza partera stāvu; līdz mēneša beigām pirmo stāvu; pēc divām nedēļām otro stāvu; 30. novembrī trešo stāvu; 14. decembrī ceturto stāvu, bet 22. decembrī svinēja spāru svētkus. Kā bija iespējama tik ātra celtniecība? Tolaik būvniecība taču faktiski bija roku darbs – nebija ne kravas automašīnu, ne augstu ceļamkrānu. Taču būvniecības tempi bija fantastiski. To nodrošināja ārkārtīgi augsta darba organizācija. Katrā lielajā būvē strādāja desmitiem, bieži vien pat simtiem strādnieku. Viņu darbs bija precīzi jākoordinē. Mūrnieku komandas vadīja tā sauktie "desmitnieki" – pieredzējušākie mācekļi vai zeļļi, kuri paši kādreiz cerēja kļūt par meistariem. Turklāt pieredzes viņiem bija ļoti daudz. 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums bija straujākais būvniecības laiks Rīgas pastāvēšanas vēsturē. Katru gadu Rīgā tika apstiprināti aptuveni tūkstotis vai pat vairāk jaunu būvprojektu. Tas bija piecreiz vairāk nekā mūsdienās. Turklāt daudzi no šiem projektiem paredzēja lielu un sarežģītu ēku, vai pat ēku kompleksu būvniecību. Būvniecības drudža laikā daudzstāvu dzīvojamie nami Rīgas centrā auga kā sēnes pēc lietus. Pēdējā gadā pirms kara uzbūvēja vairāk nekā divsimt mūra dzīvojamos namus, no tiem gandrīz 70 bija ar sešiem stāviem. Rīgā tika celti ne tikai daudzstāvu dzīvojamie nami, bet arī dažādi infrastruktūras objekti, skolas, baznīcas un rūpnīcu kompleksi ar desmitiem vai pat simtiem atsevišķu celtņu. Būvniecības sezona bija īsa, jo mūrēšana ziemas mēnešos bija aizliegta. Savukārt darba dienas un nedēļas bija garas – tolaik nepastāvēja ne astoņu stundu darba diena, ne piecu dienu darba nedēļa. Jāmūrē bija ātri un kvalitatīvi, jo rindā gaidīja nākamie objekti. Būvuzņēmējiem darba bija pilnas rokas, bieži vien viņi bija spiesti pat atteikties no dalības būvniecības konkursos, jo saistību bija pārāk daudz. Piemēram, mūrniekmeistara Krišjāņa Ķergalvja uzņēmums 1902. gadā vienlaikus būvēja divus daudzstāvu dzīvojamos namus, Mārtiņa draudzes pastorātu Pārdaugavā, Valmieras skolotāju semināru, Slokas evanģēliski luterisko baznīcu, Rīgas pasta un telegrāfa kantori, lielo "Union" saldētavu Andrejsalā, gāzes torni Rīgas otrajā gāzes fabrikā, Rīgas pilsoņu literāri praktiskās savienības namu Vecrīgā, Aleksandra amatniecības skolu Latgales priekšpilsētā, Rīgas Biržas komitejas komercskolu un Rīgas Svētās Trīsvienības pareizticīgo katedrāli.

Šī gada Pasaules nieru dienas moto ir "Rūpējoties par pacientiem, sargāsim planētu". Šīs moto pievērš uzmanību klimata pārmaiņu ietekmei uz veselību, jo gaisa piesārņojums, karstuma radīts stress, dehidratācija un ekstremāli laikapstākļi var palielināt nieru slimību risku un paātrināt to progresēšanu. Raidījumā Kā labāk dzīvot par nieru veselību sarunājas P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ārsts nefrologs Kārlis Rācenis, P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas asociētā profesore medicīnas doktore Viktorija Kuzema un P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centra virsmāsa, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Jana Ēķe.  "Latvijā ir vieni no augstākajiem hronisku nieru slimību rādītājiem Eiropā," atzīst Kārlis Rācenis. Rīt, 13. martā, Stradiņa universitātē Dzirciema ielā Rīgā varēs bez maksas pārbaudīt nieru veselību, bet dati jau pašlaik liecina, ka Latvijā gandrīz katram piektajam cilvēkam ir hroniskas nieru kaites.  -- Vai zinājāt, ka diennakts laikā caur nierēm tiek izfiltrēti aptuveni tūkstotis litri asiņu? Tas tiešām liekas pārsteidzošs skaitlis! Nieres ir viens no orgāniem, kas mūsu organismā paveic milzīgu darbu. Un no nieru veselības un nieru stāvokļa ir atkarīgs tas, vai mēs varam dzīvot. Tāpēc arī runājam par nieru veselību. Ir ļoti sarežģīti ārstēt cilvēkus, kuriem ir dažādas nieru problēmas, un, arī mainoties situācijai pasaulē, piemēram, dehidratācijas draudi vai ekstremāli laikapstākļi var palielināt nieru slimību risku. Tomēr tas nav vienīgais faktors. Piemēram, hemodialīzes nodrošināšanai ir nepieciešams milzīgs ūdens, enerģijas un arī vienreiz lietojamās plastmasas apjoms, kas rada ievērojamu vides slodzi, tāpēc arī lielāka uzmanība arvien tiek pievērsta ilgtspējīgai veselības aprūpes sistēmai. Tomēr ar to vien, ka mēs zinām, ka kaut kur mainās klimats, būs par maz. Ir jāsaprot, kas īsti notiek ārstēšanas gaitā un ko varētu mainīt. Nieru slimību izplatības pieaugums pasaulē rada milzīgu finansiālu slogu veselības aprūpes sistēmai. Kamēr zema un vidēja līmeņa ienākumu valstīs ilgtermiņa dialīze ir nepieejama lielai daļai pacientu, tā kļūst arvien mazāk pieejama arī valstīs ar augstiem ienākumiem.  Savukārt progresējošu nieru funkciju zudumu vairāku mēnešu vai gadu garumā sauc par hronisku nieru slimību, un tā ir ļoti izplatīta. Vidēji pasaulē vienam no 10 pieaugušajiem, bet Latvijā šis rādītājs publikācijās ir minēts, ka vienam no pieciem cilvēkiem ir kāda veida nieru bojājums. Katru gadu pasaulē miljoniem cilvēku diemžēl priekšlaicīgi mirst no nieru slimību radītām komplikācijām.

Zakladatelka projektu Celé Česko čte dětem Eva Katrušáková v těchto dnech vydává druhou knihu určenou dospívajícím mladým lidem. Kniha se neobjeví na knižních pultech, ale putuje rovnou do škol. Poslechněte si rozhovor o křehkosti dospívání, ale taky o setkání s nemocí a o cestě k uzdravení.Všechny díly podcastu Host Českého rozhlasu Ostrava můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma nodaļas galvenā speciāliste, Mg.hist., Mg.theol. Anete Jenča; pārraides producente – Liene Jakovļeva Vai zini, ka padomju gados evaņģēliski luteriskās baznīcas dzīve Latvijā izskatījās pavisam citādi, nekā to rāda arhīvi? Turaidas muzejrezervātā pētniecības jautājums par padomju laiku baznīcās neradās nejauši, bet gan izrietēja no ārzemju tūristu intereses. Nokļūstot Turaidas baznīcā, kas ir viena no vecākajām koka  baznīcām Latvijā, viņi nereti jautā – kā šeit bija dzīvot laikā, kad ticība tika uzlūkota kā aizdomīga, un baznīca – kontrolēta? Tieši šie jautājumi pamudināja meklēt atbildes arhīvos un cilvēku atmiņās, un tā radās izstādes "Melni balts laiks" (2024) un "Mēs ticējām – mēs esam" (2025) par Siguldas novada luterāņu baznīcu stāvokli padomju laikā. Šobrīd top arī trešā izstāde, kuru plānots atklāt šī gada maijā. Bet kā tad bija baznīcām un draudzēm izdzīvot padomju gados? Pētot luterāņu baznīcu vēsturi padomju periodā, arhīvi bieži rāda tikai daļu no patiesības. Oficiālos dokumentos draudžu dzīve izskatās klusa, vienmuļa un pakļauta. Taču fotogrāfijas, atmiņas un vietējās liecības stāsta par pavisam citu realitāti. Piemēram, Siguldā un Lēdurgā draudzes formāli pastāv visus padomju gadus. Tomēr dievkalpojumi bieži notiek tikai reizi mēnesī vai pat retāk. Iemesls nav ticīgo, bet gan mācītāju trūkums. Pēc kara daudzi garīdznieki bija emigrējuši vai izsūtīti, Teoloģijas fakultāte bija slēgta, un jaunu mācītāju sagatavošana tika stingri kontrolēta. Tāpēc viens mācītājs bieži apkalpo vairākas draudzes, braucot no vienas baznīcas uz otru. Tā, piemēram, Georgs Zālītis pēc Otrā pasaules kara apkalpoja trīs draudzes – Turaidu, Lēdurgu un Siguldu. Mācītājiem ik ceturksni konsistorijai vajadzēja iesniegt oficiālu pārskatu par draudzes dzīvi – ienākumiem un tēriņiem, bet vēl jo vairāk par veikto kristību, iesvētību un laulību skaitu. Un te rodas problēma. 1949. gada jūlijā Latvijas PSR Ministru Padome pielika punktu svarīgajam LELB darbības aspektam – iesvētībām – pieņemot lēmumu, ar kuru tika aizliegta turpmāka iesvētes mācības nodarbību organizēšana. Viļa Lāča parakstītajā lēmumā bija minēts, ka šīs nodarbības traucē parasto skolu mācību gaitu. Iesvētes mācības nodarbību aizliegšana nenozīmēja, ka aizliegta tiktu arī pati iesvēte kā reliģiska kulta rituāls, tomēr, ja nevar veikt mācības, tad, likumsakarīgi, ilgtermiņā tas nozīmēja draudzes locekļa skaita samazinājumu. Oficiālajos gada pārskatos redzam, ka līdz ar 50. gadu otru pusi ir pavisam neliels kristību, iesvētību un laulību skaits, vai atzīmēts, ka šādas svētdarbības nav notikušas vispār. Taču Turaidas (un arī citu) draudžu fotogrāfijas un cilvēku liecības rāda ko citu – piecdesmito gadu izskaņā un sešdesmitajos gados jaunieši joprojām tiek iesvētīti, notiek kristības un laulības, tostarp jaunais pāris nereti laulājas skaistos nacionālos tērpos. Mācītāji norādīja mazākus skaitļus, lai izvairītos no pārbaudēm un sodiem. Tā veidojas plaisa starp arhīvu datiem un reālo baznīcas dzīvi. Vienlaikus baznīca tiek pastāvīgi ierobežota. Garīgā darbība drīkst notikt tikai dievnamā vai kapsētā. Jebkura aktivitāte ārpus šīm robežām tiek uzskatīta par pārkāpumu. Īpaši bīstami režīmam šķiet kapusvētki. Krimuldas draudzes dokumentos jau 1962. un 1963. gadā parādās ieraksti par kapusvētku aizliegumiem un apcietinājuma draudiem mācītājam Voldemāram Aivaram par šo svētku noturēšanu. Līdzīgi gadījumi minēti arī Lēdurgā, kur kapusvētki tiek uzraudzīti un ierobežoti kā “nevēlama pulcēšanās”. Kapusvētki padomju varai nav tikai reliģisks notikums – tie pulcē daudz cilvēku, stiprina kopienu un uztur atmiņu, un tieši tas tiek uzskatīts par bīstamu. Ļoti efektīvs spiediena instruments ir nodokļi, kas ar katru gadu tika likti arvien lielāki. Turaidā un Krimuldā 1963. gadā baznīcu ēku vērtība tiek paaugstināta četrpadsmit reizes vairāk nekā gadu iepriekš, līdz ar to pieaug nodokļi un zemes rente. Draudzes lūdz atlaides, bet tās tiek atteiktas. Tajā pašā laikā baznīca tiek demolēta – izsisti logi, bojāts interjers. 1964. gadā Krimuldas draudze ir spiesta pieņemt lēmumu par darbības izbeigšanu, un pēc vietējās varas iniciatīvas baznīcas durvis tiek aizmūrētas. Arī Turaidā 1964. gada decembrī draudze sapulcējas uz pēdējo dievkalpojumu. Pēc draudzes slēgšanas dievnams nonāca Siguldas novadpētniecības muzeja (tagad Turaidas muzejrezervāts) pārziņā. Baznīca tika saglabāta kā arhitektūras piemineklis, bet tās reliģiskā funkcija tika uz vairākiem gadiem pārtraukta. Līdzīgs liktenis piemeklē arī Allažus – 1949. gadā draudzi piespiež pamest baznīcu, kur tiek ierīkota ēdnīca, vēlāk noliktava. Dievnams tiek pārvērsts par utilitāru telpu, zaudējot savu sakrālo funkciju, līdzīgi kā tas notiek ar daudziem citiem dievnamiem visā Latvijā. Padomju kontrole attiecas arī uz mācītājiem personīgi. Katru gadu viņiem jāiesniedz biogrāfiskie apraksti, kuros jānorāda izglītība, ģimenes stāvoklis, kontakti un pat tas, kāda literatūra viņiem patīk – vai tā ir padomju, vai reliģiska. Šie šķietami nevainīgie jautājumi kalpo kā lojalitātes pārbaude. Un tomēr – baznīca izdzīvo. Atmodas laikā situācija strauji mainās. Cilvēki sāk pulcēties ap baznīcām vēl pirms to oficiālas atjaunošanas. Krimuldas baznīca draudzei tiek atdota pilnīgā postā – bez logiem, ar bojātu jumtu, pamesta gadiem. Bet cilvēki nāk talkās. Talkas kļūst par Atmodas simbolu – ne tikai sakopt dievnamu, bet atgūt pašcieņu un kopību. Astoņdesmito gadu izskaņā Turaidas baznīcā un citviet notiek īpaši svētbrīži – Staļinisma upuru piemiņai, Latvijas neatkarības dienā. Dievkalpojumos parādās Latvijas karogs, skan dziesmas ar nacionālu zemtekstu – tas viss oficiāli nebija atļauts. Mācītāji piedalās publiskos svētbrīžos, un baznīca atkal kļūst par sabiedrības pulcēšanās vietu, lai gan oficiāli daudzas draudzes atjaunošanu piedzīvo vien 90. gadu sākumā. Beigu beigās evaņģēliski luteriskā baznīca padomju gados izdzīvoja, jo tā nekad nepastāvēja tikai arhīvos – tā pastāvēja cilvēku sirdīs.

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio kolēģis un raidījumu veidotājs Ivars Svilāns; pārraides producente  — Inta Pīrāga Tieši tagad jūsu smadzenes aktīvi… dzēš skaņas informāciju, turklāt, apzināti. Izklausās nedaudz satraucoši. Bet tā tas ir. Katru brīdi, kad esam nomodā, mūsu dzirdes sistēma strādā. Tā saspiež haotisku, milzīgu skaņu plūsmu ap mums, saspiež nevis failos un skaitļos, bet gan vērtīgākā lietā — izdzīvošanā. Ilgi pirms inženieri izgudroja MP3 un citus skaņu saspiešanas algoritmus, evolūcija izgudroja savu skaņu saspiešanu. Un tā ir pārsteidzoši efektīva. Pavisam vienkārša, ikdienišķa situācija: iedomājieties, ka stāvat uz rosīgas ielas. Garām brauc automašīnas. Soļi. Vējš. Sarunu fragmenti. Kaut kur tuvumā zvana telefons. Dzied putns. No kafejnīcas plūst mūzika. Fiziski visas šīs skaņas nonāk jūsu ausīs vienlaikus — skaņas viļņi, kas saduras gaisā un pārklājas. Tomēr jūs tos neuztverat kā nesaprotamu trokšņu sienu. Jūs varat koncentrēties uz vienu balsi un ignorēt pārējo. Jūs pat varat sekot melodijai, kamēr blakus dārd satiksme. Tas ir tāpēc, ka smadzenes ir cītīgas datu apstrādātājas. Cilvēki var dzirdēt aptuveni no 20 līdz 20 000 herciem. Viss, kas ir zem vai virs šī diapazona, mums vienkārši... neeksistē. Ultraskaņas aparāti, suņu svilpes, sikspārņu eholokācija — mūsu smadzenēm tie varētu būt tikpat labi klusums. Tātad, to var izdzēst. Auss ir daudz jutīgāka pret vidēja diapazona frekvencēm  — īpaši tām, kurās ir cilvēka runa. Evolūcija to ir noregulējusi, lai palīdzētu mums izdzīvot: dzirdēt balsis, brīdinājumus, tuvojošos soļus. Un tad nāk viens no interesantākajiem smadzeņu trikiem: dzirdes jeb audio maskēšana. Kad noteiktā frekvencē rodas skaļa skaņa, smadzenes īslaicīgi kļūst mazāk jutīgas pret klusākām skaņām tuvējās frekvencēs. Informācija joprojām ir fiziski klātesoša, bet smadzenes nolemj, ka tā nav apstrādes vērta. Tās to izdzēš. Ja smadzenes apstrādātu katru skaņu pilnībā un pastāvīgi, mēs dažu sekunžu laikā tiktu pārslogoti. Tā vietā tās veic selektīvu saspiešanu, saglabājot svarīgo un atmetot to, kas nav svarīgs. Un tas ir tieši tas, ko dara mūsdienu audio kodeki. Kad inženieri izstrādāja digitālo audio saspiešanu — MP3 un citus —, viņi nesāka ar jautājumu: "Kā mēs saglabāsim visu skaņu?" Viņi uzdeva citādu jautājumu: ko cilvēka auss patiesībā pamana? Atbilde izrādījās: daudz mazāk, nekā varētu domāt. Saspiešanas algoritmi analizē skaņu tāpat kā dzirdes sistēma. Tie identificē, kuras frekvences ir dzirdamas, kuras maskē skaļākas skaņas un kuras detaļas smadzenes, visticamāk, neuztvers. Šīs detaļas tiek noņemtas, lai ietaupītu vietu. Bet smadzenes dara kaut ko vēl iespaidīgāku. Tās ne tikai saspiež skaņu. Tās to rekonstruē. Mēs varam atpazīt pazīstamu balsi sliktā telefona savienojumā. Mēs varam saprast runu trokšņainā telpā. Mēs varam "dzirdēt" trūkstošās notis melodijā, ko labi zinām, pat ja daļa ir nesadzirdamas. Cilvēka dzirde un smadzenes ir unikāls mehānisms — jaudīgākie procesori joprojām cīnās ar uzdevumiem, ko dzirdes sistēma veic bez piepūles: atdala balsis pūlī, identificē emocionālas nianses, lokalizē skaņu trīsdimensiju telpā. Ausis un smadzenes to dara reāllaikā, izmantojot apmēram tikpat daudz enerģijas kā ledusskapja spuldze. Tehnoloģijas neizgudroja audio kompresiju. Tās mācījās no mums. Un nākamreiz, kad uzliksiet austiņas, straumēsiet dziesmu vai koncentrēsieties uz vienu balsi trokšņainā telpā, atcerieties: jūs nedzirdat visu. Jūs dzirdat to, kas ir svarīgs. Un tā varētu būt elegantākā jebkad radītā skaņas saspiešanas sistēma. Atsauces: The human auditory system Absolute threshold of hearing

24. janvārī Ventspils koncertzālē "Latvija" gaidāma jau trešā Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija un svētku koncerts. "Ir aizdomas, ka šī varētu kļūt par tradīciju un turpināties," priecīgi stāsta diriģents Ints Teterovskis – Dziesmu svētku biedrības valdes priekšsēdētājs un viens no Kormūzikas balvas ierosinātājiem un veidotājiem. Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija būs skatāma arī tiešraidē portālā LSM.lv.  Šogad Kormūzikas balva tiek rīkota jau trešo reizi – kaut arī notikums vēl šķiet jauns, organizatoriskās iestrādes ir skaidras. "Ir ļoti liels prieks par visiem, kas ir saņēmušies nominēt balvai. To, kā ierasts, var darīt jebkurš klausītājs, kurš kādreiz ir bijis koncertā. Ja viņam šķiet, ka tas ir viņa šī gada koncerts, to var pieteikt, un var pieteikt arī pašas organizācijas un mūziķus," Ints Teterovskis iedrošina klausītājus apdomāt un piefiksēt koncertus, ko šogad jau paspējuši dzirdēt. Kormūzikas balva iegūst nozīmi arī ārpus Rīgas Viņaprāt, plašais pieteikumu skaits, kas katru gadu kļūst arvien lielāks, liecina par to, ka balvai ir nozīme ne tikai pašu kormūziķu, bet arī klausītāju vidū. "Šāda balva ir nozīmīga, jo tas spektrs un pieteikumu dažādība vairojas. Varbūt pirmajā gadā dominēja Rīga, bet tagad ļoti daudzi ir arī no reģioniem, īpaši no Kurzemes un Vidzemes. Protams, visvairāk atkal ir Rīga, jo tā ir kormūzikas ziņā bagātākā Latvijas pašvaldība," stāsta Ints Teterovskis. Šogad Kormūzikas balvas nominācijām tika saņemti 107 pieteikumi, no kuriem 13 ir diriģenti, un pirmo reizi nācās veidot pat tā saukto "īso sarakstu". "Tas ir jaunums – pirmo reizi mēs esam nosaukuši pretendentus. Katrā nominācijā ir trīs, un vienā ir pat četri, jo tas pieteikumu daudzums koncertam Rīgā bija tik liels un plašs, ka žūrija nolēma – var laist arī četrus," atklāj diriģents. Viņš novērojis – pēdējo gadu laikā kormūzikas koncerti tiek uztverti kā lieli notikumi. "Tiem bieži vien klāt nāk režija, kas varbūt agrāk nebija tik izteikti. Un kormūzikas piedāvājums Latvijā ir audzis. Arī informācija par piedāvājumu ir augusi. Iespējams, pateicoties tieši šai balvai, jo cilvēki vairāk domā par kormūziku un vairāk dalās ar savām pieredzēm," spriež Ints Teterovskis. Balvu pasniegšanas ceremonijā dzimst jaunas idejas Kormūzikas balva izceļ ne tikai diriģentus, korus un koncertus, bet arī komponistus, kuru mūzikas dēļ koncerti vispār ir iespējami. "Ir prieks par to, ka katru gadu arvien vairāk parādās tieši jaunie komponisti. Un šī balva ir veids, kā citiem diriģentiem uzzināt, ka arī tādiem diriģentiem var prasīt, lai viņi uzraksta kādu skaņdarbu," Ints Teterovskis priecājas, ka Kormūzikas balva ir kļuvusi ne tikai par platformu, kas piedāvā atskatīties uz aizvadītajā gadā paveikto, bet arī par vietu, kur satikties, iepazīties un veidot jaunas sadarbības. "Mēs sazināmies ar visiem nominantiem, un lielākā daļa no viņiem būs Ventspilī! Tā būs iespēja diriģentiem satikties ar komponistiem un citiem kolēģiem, kaut ko izveidot nākamajai reizei. Varbūt tie plāni, kas dzims Ventspilī, tiks nominēti Kormūzikas balvai nākamajā gadā," diriģents cerīgi saka un ir pateicīgs ikvienam savam kolēģim, kurš uzrunā komponistus radīt ko jaunu un skaistu, kā arī visiem komponistiem, kas raksta kormūziku. "Mums ir kori, kas var un grib to visu nodziedāt! Un paldies visiem komponistiem, jo bez jums mums nebūtu, ko dziedāt, un klausītājiem nebūtu, ko klausīties!" smej Ints Teterovskis. Katru gadu arvien jaunas tradīcijas Šogad Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija un svētku koncerts norisināsies Ventspils koncertzālē "Latvija". Ints Teterovskis saka – vietas izvēle nav nejauša. "Pagājušogad Ventspils koncertzāle Kormūzikas balvā tika nominēta kā gada kultūrvieta. Mums ir tāda kategorija "Gada kultūras, izglītības iestāde vai kultūrvieta Latvijā", kas lielu akcentu ir likusi uz kormūziku. Pagājušogad koncertzāle "Latvija" arī ieguva šo balvu, un man uzreiz likās, ka tā varētu būt laba tradīcija nākotnei – nākamās ceremonijas norisi organizēt tajā vietā, kas iepriekšējā gadā tikusi atzīta par kormūzikas Meku, ja tā var teikt," diriģents atklāj. Šogad nominācijai izvirzītas trīs visai tradicionālas koncertvietas – Latvijas Universitātes Lielā aula, Rīgas 6. vidusskola un Cēsu kultūras pārvalde. "Aulā pagājušogad notikuši tiešām daudzi koncerti, un 6. vidusskola… Viņu pūtēju orķestris "Auseklītis" ir Haralda Bārzdiņa mūža darbs – tas ir fenomenāli. Lielākā daļa orķestru pēc tam arī "barojas" no šīs skolas, un liela daļa spēlētāju izvēlas iet studēt [Jāzepa Vītola Latvijas] Mūzikas akadēmijā, tā kā es domāju, ka liela daļa profesionālu mūziķu ir izauguši no šīs skolas. Un šogad arī Cēsis bija īpaši aktīvas – tur bija jauns vokālo ansambļu konkurss, un ne tikai. Cēsis ne tikai savā Cēsu festivālā, bet arī citkārt ir ārkārtīgi aktīvas. Kāpēc? Jo tur ir aktīvi un jauni kultūras dzīves organizētāji," Ints Teterovskis raksturo balvai izvirzītos nominantus. Jau pēc dažām dienām, uzzinot balvas ieguvēju, noskaidrosim, kur, pavisam iespējams, varētu notikt jau nākamā Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija. Mūža balvas ieguvējs Jānis Erenštreits – mūsdienu Jānis Cimze Balvu par mūža ieguldījumu šogad saņems diriģents Jānis Erenštreits. Ints Teterovskis neslēpj – Jānis Erenštreits ir lielā mērā atbildīgs gan par Inta Teterovska profesijas izvēli, gan par citu izcilu diriģentu paaudžu lološanu. "Zēnu koru renesanse sākās ar Jāni Erenštreitu. Tie jau vienmēr ir bijuši, bet sadarbība ar šī gada lielo jubilāru Maestro – tas bija grūdiens, kad radās jaunie zēnu kora cikli, un es viņus visus kā puika arī esmu dziedājis. Manu balsi var dzirdēt multfilmās, "Pērļu zvejniekā" un visur citur. Jāņa Erenštreita fenomens… To jau tagad ir grūti aptvert, bet ir tik daudz, kas no viņa iesētās sēklas vēl tikai augs, jo nekas jau nav beidzies! Tas vienkārši plaukst, un lielākā daļa diriģentu taču ir viņa skolēni. Rīgas Doma kora skola ir vesela kustība. Kulturālu cilvēku kalve. To, ko Erenštreits tev ir iemācījis, tu visu laiku lieto arī tad, ja to neapzinies. Es katrā ziņā esmu ārkārtīgi priecīgs, ka Jānis Erenštreits, mans skolotājs, saņems šo balvu, jo viņš ir kormūzika un viņš ir zēnu kori. Tas ir kaut kas unikāls," teic Ints Teterovskis. Jāpiemin, ka Jānis Erenštreits pēc aiziešanas pensijā no savas mīļās Rīgas Doma kora skolas turpināja saistību ar kormūziku pētniecības virzienā – viņš raksta grāmatas un pēta Jāņa Cimzes gaitas, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, Vispārējos Dziesmu un deju svētkus. "Man liekas, ka viņā pašā tas Cimzes gars ir dzīvs. Lai arī citos veidos, bet tieši to viņš dara – gan individuāli, gan visiem apkārt viņš ļoti daudz ko dod un palīdz uzzināt vairāk," piebilst diriģents. Ceremonija, kas negarlaiko ar garām runām Jau ierasts, ka Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija neizceļas ar garām runām, formāliem brīžiem un garlaicību to skatītāju vidū, uz kuriem nominācijas neattiecas. Kormūzikas balva ir arī koncerts, tāpēc to vērts skatīties ne tikai cilvēkiem, kuru koris atrodas kādā nomināciju sarakstā vai kuriem ir īpaši mīļš kāds diriģents. "Šoreiz mēs izvēlējāmies akcentu likt uz Ventspils koriem – tie ir divi bērnu kori, kas piedalījās arī Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos ar godalgām. Tas ir gan "Nošu planētas" no Ventspils mūzikas skolas, gan zēnu koris "Vivo". Un arī koris "Ventspils", kas ir nominēts kā gada koris. Tad, kad es viņus uzrunāju, es gan vēl nezināju, ka viņi būs izvirzīti. Bet tagad viņi ir nominantu sarakstā, un diriģents ir Aigars Meri, kas saņēma pirmo Kormūzikas balvu kā gada diriģents," stāsta Ints Teterovskis. Koncertā tiks atskaņota šī gada jubilāra Pētera Vaska mūzika. "Viņš ir jāsvin! Kormūzikā viņam ir ļoti daudz darbu, un arī starptautiskos konkursos Latvijas kori bieži vien izvēlas viņa mūziku, ja grib citiem pazīmēties. Bet būs arī aizvadītā gada ārzemēs visvairāk atskaņotā latviešu kormūzikas komponista Raimonda Tigula mūzika īpašā pārlikumā no cikla, ko viņš pirms 10 gadiem rakstīja koncertzāles "Latvija" atklāšanai. Viņš pats spēlēs arī ērģeles, un tas būs ar Noras Ikstenas vārdiem," diriģents sniedz ieskatu ceremonijā. Koncertā dziedās arī Inta Teterovska paša koris "Balsis" – tāda izvēle veikta gluži vienkārši tāpēc, ka pagājušā gada Kormūzikas balvā šis koris ieguva balvu kā gada koris. "Mēs ieviesām ne tikai jaunu tradīciju par ceremonijas vietas izvēli, bet arī par kori, kas uzstāsies. Ceram, ka arī šī gada uzvarētājs neatteiks un uzstāsies jau nākamajā Kormūzikas balvā," Ints Teterovskis lūkojas nākotnes virzienā. *** Jau no 5. janvāra Latvijas Sabiedriskā medija portālā LSM.lv norit Kormūzikas balvas publikas balsojums, ikvienam aicinot izvēlēties Gada diriģentu.

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa Universitātes docente Maija Pozemkovska. Producente: Maruta Rubeze. Studentu un studenšu korporācijas ir akadēmiskas mūža organizācijas, kas vieno augstskolu studentus un absolventus. Savstarpējās attiecības tajās nosaka vecākuma princips, draudzība un palīdzība. Korporācijas locekļi pēc vecākuma principa dalāmi filistros, kas studijas jau beiguši un bijuši aktīvi korporācijas dzīvē vairākus gadus, jeb vismaz piecus semestrus, tautiešos jeb komilitoņos, tas ir, aktīvajos biedros un fukšos, jeb jaunajos biedros, kas uzņemti korporācijā nesen un vēl studē. Studentu korporācijas sāka veidoties Vācijā 18. gadsimta beigās, un tajās ir saglabājusies latīņu un vācu terminoloģija. (Par vecāko studentu korporāciju jeb brālību uzskata Onoldia, kas dibināta Erlangenas universitātē 1798. gadā). Katrai korporācijai ir savas devīzes (viena vai vairākas), piemēram, „Tēvzemei, zinātnei un dailei” vai „Concordia nostra perpetua sit!” – „Lai mūsu vienprātība būtu mūžīga!” Katrai korporācijai ir ārējās nozīmes: tas ir trikolors, jeb trīs atšķirīgas krāsas, ko lieto kā krāsu lentu, cedru un galvas segu, jeb deķeli ar krāsām. Cedras, un tās ir no satīna, nēsā prezidijs svinīgos gadījumos. Krāsu lentu nēsā pār labo plecu Aristoteļa svētkos, Valsts svētkos, Baltijas tautu komeršos un korporāciju gada svētkos vai augstskolas izlaidumā, saņemot diplomu. Baltijā vecākā korporācija ir 1808. gadā Tērbatā dibinātā vācbaltiešu studentu korporācija Curonia, kas uzņēma galvenokārt kurzemniekus, un 19. gs beigās – 20. gs. sākumā darbojās arī Rīgā. Viens no pazīstamākajiem kuroņiem bija Latvijā dzimušais Tērbatas Universitātes rektors, fizioloģijas profesors Frīdrihs Biders (1810–1894). Vecākā latviešu studentu korporācija ir 1870. gadā Tērbatā dibinātā Lettonia (sākotnēji kā latviešu rakstniecības vakari), un tās ārējās nozīmes – trikolora krāsas – bija sarkanbaltsarkans, kā vēlāk Latvijas karoga krāsas. Lettonia panāca savu legalizāciju korporāciju saimē 1882. gadā ar tagadējām zaļš-zils-zelts krāsām, jo krāsām bija jābūt dažādām. Pirmā studenšu korporācija Filiae Patriae (Tēvzemes meitas) dibināta pie Tartu universitātes 1920. gada oktobrī, apvienojot igauņu studentes. Gadu vēlāk (1921. gada novembrī) pie Latvijas Universitātes dibināta pirmā latviešu studenšu korporācija Daugaviete. 1922. gadā dibināta biedrība Varavīksne, kas piecu gadu laikā pārtapa par korporāciju, bet oficiāli otra vecākā latviešu studenšu korporācija ir 1923. gada novembrī dibinātā Gundega. Kad 1924. gadā nāca klāt korporācijas Dzintra un Imeria, radās nepieciešamība izveidot jumta organizāciju – Studenšu Prezidiju Konventu (S!P!K!), lai koordinētu darbību, saskaņotu pamatnoteikumus un principus, un kurā ir apvienojušās visas mūsdienās pastāvošās Latvijas studenšu korporācijas. Jāmin arī Selga un Gaujmaliete, kas dibinātas 1927. gadā un pēdējā studenšu korporācija, kas dibināta starpkaru periodā Latvijā – Aurora. (Vienīgā krievu studenšu korporācija Latvijā – Sororitas Tatiana – izveidojās 1932. gadā). Trīs latviešu studenšu korporācijas dibinātas pēckara Vācijā – divas pie Baltijas Universitātes – Spīdola un Zinta, kā arī Minhenē – Staburadze (1947). Studenšu korporācijas Latvijā, nereti, saskārās ar visai nievājošu attieksmi gan no buršu, gan no pārējās sabiedrības puses, tika kariķētas presē un izzobotas ikdienas sarunās. Tomēr ar laiku studenšu korporācijām izdevies izcīnīt savu vietu akadēmiskajā vidē un ieņemt tajā līdzvērtīgu pozīciju. Studenšu korporācijas dibinātas ne tikai pie Latvijas Universitātes. 1928. gada martā Latvijas Konservatorijā radās biedrība Līga, kas no 1931. gada uzskatāma par korporāciju. (Līdz 1940. gadam studenšu korporācijā Līga varēja būt tikai Latvijas Konservatorijas audzēknes. Līdz korporācijas slēgšanai padomju okupācijas laikā Līga bija spiesta vairākas reizes mainīt organizācijas formas nosaukumu, saucoties gan par biedrību, gan korporāciju, gan par kopu un atkal īsu brīdi par korporāciju, jo tobrīd pastāvošie noteikumi paredzēja, ka par korporācijām var dēvēties tikai tās, kas dibinātas pie Latvijas Universitātes). Korporācijas Līga goda filistri bija Konservatorijas rektori Jāzeps Vītols (1863–1948) un Pauls Jozuus (1873–1937). Runājot par korporāciju muzikālajām tradīcijām, jāatzīmē, ka korporācijām ir savas kantu, jeb dziesmu grāmatas, kā arī himna, jeb Karoga dziesma. Studentu un studenšu korporācijām ir savs koris – Prezidiju konventa vīru koris un Studenšu Prezidiju Konventa koris, kuri piedalās arī Dziesmu svētkos. Katru gadu korporācija Tālavija pasniedz Paula Saksa (operdziedonis, korporācijas dibinātājs 1878–1966) Atzinības balvu jaunajiem operas māksliniekiem un rīko kopīgu operas izrādes apmeklējumu. 1940. gada vasarā, pēc padomju okupācijas, korporācijas slēdza. Vācu okupācijas laikā darbību daļēji atjaunoja un turpināja darboties vēlāk trimdā ārzemēs (izņemot korporāciju Līga). Tā kā korporācijas pēc būtības ir nacionālas organizācijas (atļauts runāt tikai latviski), tad šis apstāklis veicināja latvietību dažādos kontinentos – ne tikai Eiropā, bet arī Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Austrālijā. Procentuāli korporācijās ir neliels skaits studējošo. Pašlaik Latvijā ir 23 studentu un 13 studenšu korporācijas, kas lepojas ar savām filistrēm – eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, operdziedātāju Žermēnu Heini-Vāgneri un teātra zinātnieci Liliju Dzeni. Mūsdienās studenšu korporācijas aktīvi iesaistās arī žurnāla Universitas redakcijā. Universitas ir viens no vecākajiem žurnāliem latviešu valodā, kas iznāk kopš 1930. gada, reizi vai divas reizes gadā, un pieejams visiem, arī elektroniski. Gan studentu, gan studenšu korporācijas būtība mūsdienās ir – draudzība uz mūžu. Literatūra: V. Ščerbinskis. Uzticīgi Draugam, Rīga, 2010. Nacionālās enciklopēdijas šķirkļi. Pieejams: https://enciklopedija.lv

“Neviena loma un neviens darbs nevar izsmelt to, kas es esmu. Es vienmēr esmu vairāk nekā tas, ko daru.”Tā jaunākajā HR Podcast CEO sarunājos ar NellijU LočmelI, žurnāla IR galveno redaktori.Nellija Ločmele ir viena no nozīmīgākajām mediju personībām Latvijā — ne tikai žurnāliste, bet arī redaktore, žurnāla IR veidotāja un sabiedriskās domas ietekmētāja. Viņas darbs raksturojas ar neatkarīgas žurnālistikas stiprināšanu, augstiem profesionālajiem standartiem un spēju noturēt kritisku, domājošu skatījumu laikā, kad publiskā telpa kļūst arvien fragmentētāka un skaļāka. Šī saruna man pašai bija neliela apstāšanās laikā. Šis gads ir iesācies trauksmaini, kā jau pēdējie gadi, līdz ar to ir svarīgi saprast to, kas var mūs katru stiprināt. kas ir mūsu iekšēji spēka avoti, kas palīdz būt līderiem, uzņemties atbildību, iestāties par vērtībām, būt saskarē ar realitāti, kad viss apkārt mudina reaģēt ātri, emocionāli. Saruna ir par līderību plašākā nozīmē –  vērtības kā mugurkauls, pacietību, uzticēšanās un spēju pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, arī par drosmi izvēlēties godīgumu tad, kad tas nav ērti. Runājām par izaugsmi gadu gaitā, mācībām, kas gūtas, cilvēcību, nepacietību, uzticēšanos savam aicinājumam. man bija prieks būt šajā sarunā, dzirdēt īstu, lai arī sāpīgu, pieredzi. 

Krāpnieku izliktajās lamatās var iekrist ikviens no mums, bet lielāku neizpratni rada tie, kas pēc sāpīgās mācības nemācās neko un atkārtoti iekrīt krāpnieku nagos. Kāpēc tā notiek, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē kiberincidentu novēršanas institūcijas CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš un Valsts policijas Kibernoziegumu apkarošanas pārvaldes 2. nodaļas priekšnieka vietniece Solvita Sļadze. Ierakstā Rīgas Stradiņa universitātes psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns skaidro, ka mums ir divu sistēmu domāšana - ātrā un lēnā un krāpnieki mēģina ietekmēt tieši ātro domāšanas sistēmu, kas ir intuitīva un saistīta ar dažādām emocijām, piemēram, bailēm, šaubām un bažām. "Katru nedēļu tiek izkrāpti 460 līdz 500 tūkstoši eiro tiek izkrāpti. Līdz novembra beigām ir cilvēkiem Latvijā gandrīz 20 miljoni eiro izkrāpti tiešsaistes krāpšanās," norāda Solvita Sļadze. Solvita Sļadze norāda, ka "sarkanais karodziņš" ir, ja atnāk kāda saite īsziņā vai "WhatsApp" ziņā no viltus policista, bankas darbinieka vai kādai cita pakalpojumu sniedzēja un ir jāievada PIN1 un PIN2 vai kaut kas saistīts ar internetbanku, to nedarīt nekādā gadījumā. Kategoriski - nē. "Jāatceras kā noteikums, ja saņem īsziņas linku, kur tālāk ir maksāšana – uzreiz nē. Zaudējumu nebūtu, ja cilvēki to ievērotu," norāda Solvita Sļadze. "Otrs, ja piezvana un saruna aizvirzās, ka interesējas par naudu manā kontā vai par manu nekustamo īpašumu, kas tiek pārreģistrēts un tagad man jāpiedalās ar viltus policistu viltus eksperimentā, vai vispār ir interese par mantiskām lietām, arī nē. Nekādas sarunas nenotiek. Īpaši, ja ir steidzināšana, plus vēl nauda, kas ir jādod kādam, arī nē. Neturpinām sarunu." Viņa iesaka, saņemot šādu zvanu, ieelpot, izelpot, aizskaitīt līdz 10, viens variants – nolikt klausuli, otrs – sākt pārbaudīt saņemto informāciju, pārzvanīt, bet nerisināt šo jautājumu uzreiz. "Ļoti maz ir lietu, kur var pēc tiesiskā regulējuma rasties juridiskas sekas, ja to neatrisina stundas vai divu laikā," norāda Gints Mālkalnietis. "Visām lietām sekas rodas, ja nereaģē uz kādiem brīdinājumiem dienām ilgi. Pasakiet – risināsim to rīt vai parīt. Paņemiet laiku sev, lai saprastu, kas notika, lai sazinātos ar banku, ar radinieku, kura vārdā jūs mēģina uzrunāt, stāstot, cik viņam ir slikti. Neskrieniet nekur." Elviss Strazdiņš piebilst, lai pierādītu savu identitāti, ir jāievada PIN1.  "Ja mistiska CSDD lapa prasa PIN2, tas automātiski ir sarkanais karogs," norāda Elviss Strazdiņš. "ievadot PIN1, ir tikai nedaudz slikti, var uz jūsu vārda paņemt kredītus un veikt zibmaksājumus, kas nebūs daudzi tūkstoši. Ja ievada PIN2, viss ir diezgan slikti." Pirmais –  vajadzētu paskatīties domēnu.  Pēdējā laikā krāpnieki zvana arī no Latvijas numuriem. Telefonkrāpšana ir liela problēma, kas cilvēkiem radījusi lielākos zaudējumus. Gints Mālkalnietis norāda, ka atkal parādījušās piramīdu shēmas, 90. gadu atblāzmas, kas aicina cilvēkus ieguldīt. "Viņi turklāt pārveidot to par kripto valūtu, bet nevis par normālu kripto valūtu, ar kuru var pirkt un pārdot atvērtā tirgū, bet tādu, kas der šajā platformā. Līdzīgi kā bija 90. gados. Šis ir atpakaļ. Ne tik izteikti kā iepriekš, bet ir atpakaļ," stāsta Gints Mālkalnietis. Solvita Sļadze mudina radiniekiem pieskatīt citam citu, runāt par to ģimenē, lai ģimenes locekļi zina, kādi krāpšanas veidi šobrīd ir aktuāli. Jāaiziet ciemos pie vecmāmiņām, krustmātēm… "Ieteiktu piezvanīt biežāk saviem vecākiem, saviem bērniem. Ļoti bieži cilvēkiem trūkst uzmanības. Uzmanība ir tas, ko viņi iegūst no krāpniekiem, jo viņi ļoti laipni zvanīs katru dienu un komentēs, cik labi vai slikti ieguldījāt. Sajūta, ka kāds par jums interesējas," skaidro Gints Mālkalnietis. Kas ir tie iemesli, kāpēc cilvēki, kuri jau reiz piekrāpti, atkal uzķeras uz krāpnieku piedāvājuma? Cilvēks cer naudu atgūt, iesaistās piramīdas shēmās un aicina cilvēkus, no kuriem aizņēmās, iesaistīties jaunajā krāpšanas shēmās. Visvairāk cilvēku atkārtoti nokļūst krāpnieku shēmās, kas saistītas ar investīcijām. Cilvēki cer, ka nākamais brokeris būs labāks, palīdzēs nopelnīt. "Kamēr cilvēks cels klausuli un maksās, tikmēr viņam arī zvanīs," atzīst Solvita Sļadze.

Katru gadu 14. novembrī atzīmē Pasaules diabēta dienu, jo šajā dienā dzimis Frederiks Bantings, viens no insulīna atklājējiem. Šogad Diabēta dienas moto bija - par atbilstošu darba vidi diabēta pacientiem. Par to raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja, psiholoģijas un sociālo zinātņu maģistre, pasniedzēja un zinātniskā asistente Rīgas Stradiņa universitātē Gunta Freimane, Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcas Diabēta aprūpes un apmācības māsa Ilze Veilande un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītāja Kristīne Geldnere. Diabēts joprojām ir aktuāla problēma un pacientu skaits pieaug. Latvijā ir vairāk nekā 110000 diabēta pacientu. "tas ir lielākoties saistībā ar ar 2. tipa cukura diabēta pacientu skaita pieaugumu, kur galvenais iemesls būs mazkustīgs dzīvesveids, varbūt ne pārāk pareizi ēšanas paradumi, kas noved pie liekā svara," norāda Gunta Freimane. "Problēma joprojām aktuāla, jo šī slimība saistās ar dažādiem sarežģījumiem, kas palielina priekšlaicīgas nāves risku, nopietnu hronisku slimību risku. Tādēļ arvien svarīgi ir agrīni atklāt cilvēkus, kuriem ir paaugstināts diabēta risks, protams, arī laicīgi diagnosticēt diabētu." Gunta Freimane mudina cilvēkus, kam ir paaugstināts ķermeņa masas indekss, ko ikviens arī pats var aprēķināt, izvēloties rīku internetā, ja skaitlis ir virs 25, doties pie ģimenes ārsta, lai noteiktu cukura līmeni asinīs. Tas palīdz arī diagnosticēt diabētu. Ilze Veilande bilst, ka bērnu slimnīcā nonāk bērni smagā stāvoklī, jo diagnoze ir uzstādīta novēloti. Brīdinošie simptomi – slāpes, urinēšana, izteikts nogurums. Runājot par darba vietu cilvēkam, kuram ir cukura diabēts, Kristīne Geldnere norāda, ka svarīgi cilvēkam pašam ir apzināties, kādu darbu spēj darīt. "Ja izvēlas darbu, kur nav iespējas glikozes līmeni pārbaudīt un regulāri paēst, kā ir vajadzīgs, tajā nevar vainot darba devēju, jo viņš nevarēs mūsu vietā pieņemt lēmumus," atzīst Kristīne Geldnere. "Tas, kas tiek sagaidīts no darba devēja, gan kolēģiem, ir ļaut veikt glikozes līmeņa paškontroli, lai nevajadzētu slēpties un ievadīt insulīnu kaut kur tualetē, ja viņam tas vajadzīgs. Neteikt – atkal tas "narkomāns" tur spricējas." Kristīne Geldnere azīst, ka šādas frāzes var dzirdēt, piemēram, kafejnīcā, ja cilvēks ir nolēmis turpat pie galdiņa ievadīt insulīnu un to redz arī citi apmeklētāji. Situācijas ir dažādas.  

Gaidot "Spēlmaņu nakts" ceremoniju, par aktualitātēm skatuves mākslā izvaicāsim Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētāju Ojāru Rubeni. Jautājam arī par diviem Eiropas teātra notikumiem, kas norisinājās Dailes teātrī, “STAGES” forums un Eiropas Teātru apvienības (European Theatre Convention, ETC) starptautisko teātra konferenci. Protams, svarīgs ir arī budžets kultūrai un vēlēšanu tuvošanos tik agri. Runājot par skatītāju balsojumu "Spēlmaņu naktij", Ojārs Rubenis atklāj, ka šogad izvēlēta cita stratēģija. Katru teātri aicināja izvirzīt vienu izrādi, vienu aktrisi un aktieri. "Teātri piegājuši ļoti dažādi. Kāds teātris izvirza tos, ko jau ir nominējuši mūsu kritiķi, mūsu žūrija, kāds teātris mēģina šo uztvert kā reklāmas pasākumu un izvirzīt kādu izrādi varbūt, kura mazāk tiek izpārdota. Tas ir teātra viedoklis šoreiz, un man būs ļoti un es domāju, ka visiem būs ļoti interesanti, ko par to saka skatītāji," atzīst Ojārs Rubenis. "Reizumis man liekas, ka skatītāja viedoklis ir tas būtiskākais, jo beigu beigās viņi jau ar biļetēm un savu mīlestību novērtē. Un Latvijas teātra skatītāji ir unikāli, neskatoties uz biļešu cenu pieaugumu, neskatoties uz pārpildītām zālēm, neskatoties uz politiskām finesēm un visu pārējo, viņi pērk biļetes, iet, pārdzīvo, dusmojas. Un pēc izrādēm nāk man klāt, mani uzpazīdami, un saka: kāpēc šitā izrāde tāda, kāpēc tā ir tāda? Es ļoti mīlu Latvijas teātra skatītājus un apbrīnoju viņus, ka viņi ir gatavi savus līdzekļus veltīt un iet uz tik daudzām izrādēm."  Skatītāju balsojums ir pieejams portālā LSM.lv. Ojārs Rubenis neslēpj, ja nākamā gadā budžeta taupības procesi skars arī Latvijas teātrus. Taču viņš izsaka kādu piedāvājumu "Man jau sen liekas, ka kultūras kopējā ainā ir nepieciešama riktīga revīzija," norāda Ojārs Rubenis. "Man liekas, ka mums ir jāpārskata, cik mums kas ir nepieciešams uz mūsu kopējo sabiedrību, jo kultūras pasākumu apjoms ir milzīgs, neaptverams. Es ļoti daudz ko negribu vispār skatīties un redzēt, bet, ja es gribētu redzēt vai noklausīties to, ko es gribu redzēt, tad reizēm ir tā, ka vienā vakarā ir 3-4 pasākumi, kurus tu ļoti gribētu redzēt, un tā nav teātra izrāde, uz kuru tu vari aiziet vēl pēc divām vai trijām nedēļām. Nē, viņi ir vienreizēji. Tu skaidri zini, ka uz Liepājas jubilejas pasākumu tu nevari paspēt aizbraukt, jo tev ir vēl viens pasākums. To tu vairāk nekad neredzēs jo tu vari noklausīties radio "Klasikā" vai citur, bet klātbūtnē nē.  Zāles ir pilnas. Paldies Dievam, uz muzejiem iet un uz kultūras namiem iet, un uz dažādiem pasākumiem, ko taisa visādās estrādēs, cilvēki iet. Tas nozīmē, ka kultūra ir vajadzīga." Ko tā revīzija varētu nozīmēt? Ojārs Rubenis: Domāju, ka mēs ļoti skrupulozi varētu pārskatīt, cik daudz un kas mums ir nepieciešams, kaut vai domājot par tiem pašiem muzejiem. Es tikai dzirdu no malas, ka atkal kaut kāds muzejs tiek taisīts, vēl tur kaut kas tiek darīts, cik mums viņš ir vajadzīgs? Cik ir apmeklētāju bijuši? Kas to finansē? Cik daudz iesaistās privātais kapitāls? Un kultūrā vairāk nekā varbūt citur ir tā privātā partnerība ļoti vajadzīga. (..) Līdz ar to man liekas, ka tā revīzija kopumā arī no ministrijas puses būtu ļoti pārskatāma. Tai skaitā arī ļoti skrupulozi iziet cauri Kultūrkapitāla fondam. Kultūrkapitāla fonds ir brīnišķīga lieta un brīnišķīgi atbalstāma, bet, ja mēs Kultūrkapitāla fondā redzam, ka vienu reizi konkrētie cilvēki un projekts nav aizgājis un tam ir maza piekrišana vai maz skatītāju, tad ir jautājums - kam mēs strādājam? Un tad dod otrreiz tam pašam līdzīgam un trešoreiz, un tā atdeve nav. Līdz ar to tas atdeves mērīšanas process, man liekas, mums pagaidām buksē. Brīdī, kad mums ar naudu ir tik grūti, es domāju, ka ļoti skrupulozi vajadzētu iet cauri tam visam.  Bet runājot par mūsdienu iestudējumiem un to saistītu ar šodienas aktualitātēm, Ojārs Rubenis uzskata, ka ir pienācis laiks runāt no skatuves runāt skarbi.  

Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums darbojas jau 20 gadus. Tomēr ne visi Latvijas iedzīvotāji, kam šāda palīdzība pienākas, to izmanto. Vairāk par iespējām saņemt valsts nodrošināto juridisko palīdzību raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Tiesu administrācijas direktora vietniece Juridiskās palīdzības un valsts kompensācijas cietušajiem jautājumos Jeļena Bārbale, zvērināts advokāts, valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniedzējs Daumants Krasts un Sertificētu mediatoru padomes locekle, sertificēta mediatore Inese Briķena. Jeļena Bārbale skaidro, ka valsts nodrošināta juridiskā palīdzība pienākas trim iedzīvotāju kategorijām. "Lai saņemtu valsts nodrošinātu juridisko palīdzību civillietā, administratīvajā lietā, bāriņtiesas strīdā par bērniem vai Satversmes tiesas procesā, personām ir jāatbilst maznodrošinātas vai trūcīgas mājsaimniecības statusam, ko izsniedz pašvaldības. Kopumā tās ir ap 65000 personas," norāda Jeļena Bārbale. Tāpat valsts nodrošinātu juridisko palīdzību saņem personas, kas atrodas valsts vai pašvaldības apgādībā - sociālās aprūpes iestādēs, ieslodzījuma vietās. Savukārt trešā kategorija ir personas, kuras atrodas īpašā situācijā. Te nav skaidra likumdevēja noteikta uzskatījuma. Katru gadījumu vērtē individuāli, kādi apstākļi ir radušies no personas neatkarīgu iemeslu dēļ, kas novedis pie tā, ka cilvēks pats sevi nevar aizstāvēt. Viss atkarīgs no personas sniegtā situācijas pamatojuma. Tās ir dabas katastrofas, avārijas, pēkšņas saslimšanas, tagad aktualizējies – ģimenes vardarbība.  "Pusēm ir bijusi līdz šim kopīga mājsaimniecība, kopīgi izdevumi. Bet partnera rīcības dēļ otra puse palikusi bez iespējām sevi aizstāvēt. Tādu situāciju ir arvien vairāk un vairāk. No kopējā lēmumu skaita, kam piešķiram juridisko palīdzību, tie ir ap 13%. Tīri vardarbības risināšanai," skaidro Jeļena Bārbale. "Nereti ir situācijas, ka cilvēks mums raksta, ka man ir ģimenes strīds, bet nestāsta mums par to, ka ir arī vardarbība. To uzzinām pēc tam, kad jau sniedzējs ir saticies un raksta mums, ka lietā ir nepieciešams nekavējoties noteikt pagaidu aizsardzību, gan gatavot prasības pieteikumu, piemēram, par laulības šķiršanu."

“Rudens Kamermūzikas festivālā” 17. oktobrī Spīķeru koncertzālē izskanēs koncertprogramma “Nakts sarunas”, kurā uz vienas skatuves atkal tiksies seni draugi mūzikā -  pianiste Agnese Egliņa un klarnetists, diriģents Guntis Kuzma. Šai reizei mūziķi sarūpējuši Andra Dzenīša klarnetes sonātes “Spoguļos” pirmatskaņojumu, kurai līdzās būs Marinas Gribinčikas un Mečislava Veinberga klarnetes sonātes, Pētera Plakida „Nakts sarunas”, kā arī Leras Auerbahas un Žibokles Martinaitītes klavierminiatūras. Guntis Kuzma: Ar Agnesi jau ilggadēji veidojam sonāšu vakarus, šķiet, gadus 15. Diezgan daudzi cikli ir bijuši, esam pat latviešu klarnetes sonātes ierakstījuši albumā, un gribējām turpināt šo ieceri. Izvēloties repertuāru, nonācām pie idejas, ka koncertā jāiekļauj  Pētera Plakida “Nakts sarunas”. Tas arī bija impulss, veidojot koncerta nosaukumu. Protams, jūs ar šo darbu savā pieredzē esat sastapušies ne vienu reizi vien. Vai pirmoreiz kopā pie šī opusa? Guntis Kuzma: Man liekas, ka esam spēlējuši, bet šis skaņdarbs ir interesants ar to, ka tas veidots kā dialogs. Visos mēģinājumos un uzstāšanās reizēs mums šī saruna ir sanākusi pilnīgi citādāka. Tā ir neprognozējama - tā sākas no domas, čuksta, un izvēršas par brīžiem vētrainu konfliktu. Katru reizi ir piedzīvojums ar Agnesi spēlēt šo skaņdarbu. Agnese Egliņa: Es piekrītu. Kā jebkura saruna, arī šī ir neprognozējama. Brīnišķīgs šis darbs Pēterim ir veidojies. Viņš to rakstījis klarnetistam Ērikam Mandatam, kurš šajā vasarā bija Rīgā un Liepājā, mēs veidojām koncertus un runājām arī par šo darbu. Viņš atcerējās, cik spontāni tas katrreiz tika atskaņots - tas atkarīgs mazliet no noskaņojuma, atmosfēras, kurā darbs tiek spēlēts. Lielisks darbs, kuru ir skaisti spēlēt un būt šajā mūzikā.  Ir gaidāms arī Andra Dzenīša sonātes “Spoguļos” pirmatskaņojums. Guntis Kuzma: Andra mūzikai raksturīga procesuāla virzība, milzu kontrasti starp statiku un procesu, mikrovariācijas, emocionālie stāvokļi - viņam ir raksturīgi meklēt mazās nianses. Ļoti daudz ir ritmizētu posmu - angļu termins draivs droši vien būtu pareizais, ko varētu par šo darbu, protams, brīžiem teikt. Otrā daļa it kā ir pilnīgs pretpols, lai gan domāju, ka viņš runā par līdzīgu emocionālo stāvokli, tikai no cita skatupunkta. Agnese Egliņa: Tā noteikti ir arī romantiska mūzika. Otrajā daļā būs kadence, kas ir tiešām ļoti izvērsta. Guntis Kuzma: Stāsts ir tāds - pirms pāris gadiem es spēlēju Andra Klarnetes koncertu, un pēc tā atskaņojuma viņam teicu: “Bet kur ir klarnetes kadence?” (smejas) Nu tad, lūk, šeit var izvērsties. Tā ir klasiska sonātes forma? Guntis Kuzma: Ja mēs šeit meklētu galveno un blakus partiju, mēs aizietu maldu ceļos. Es nedomāju, ka šādā veidā viņš pieiet sonātei, viņš drīzāk to risina kā pretpolu sadursmes mirkļa meklējumus. Agnese Egliņa: Andra valoda man ir tuva un saprotama, daudz viņa darbu atskaņots. Man ļoti patīk šis darbs. Man patīk tā līdzvērtība ansamblī, tas draivs. Mūzika ir saprotama, tajā pašā laikā ar laikmetīgu elpu un Andra rokrakstu. Viss kopā saslēdzies ļoti labi. Viņam ir arī brīnišķīga formas izjūta. Nezinu, Andris atstāj daudz jautājumu, to noklausoties. Man šķiet, ka tur ir gan jautājumi, gan atbildes, vajag tikai ieklausīties.

Republikāņiem un demokrātiem nespējot vienoties par kompromisu ASV Senātā, valdības darbs valstī apturēts jau otro nedēļu. No amata pirmdien atkāpies Francijas jaunais premjers Sebastjēns Lekornī. Tas noticis nepilnu diennakti pēc tam, kad tika izziņots jaunās valdība sastāvs. Čehijas parlamenta vēlēšanās uzvarējusi bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā populistiskā partija "Neapmierināto pilsoņu akcija". Sākušās valdības veidošanas sarunas. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" komentētājs" Pauls Raudseps, atvaļinātais vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Latvijas Radio korespondentu Artjomu Konohovu. Vašingtonā kompromisa nav Pagājušajā nedēļā valdošajai Republikāņu partijai nespējot rast kompromisu sarunās ar Demokrātu partiju par finansējumu veselības aprūpei, Senātā pietrūka balsu, lai varētu pieņemt federālo budžetu. Tāpēc jau trešo reizi Donalda Trampa prezidentūru laikā un ceturto reizi šajā gadsimtā ASV federālā  valdība ir apturējusi  darbu.  Katru gadu budžeta pieņemšanas laikā notiek politiska cīņa un reizēm tā arī beidzas ar federālā budžeta iestāžu darba apturēšanu. Kompromiss gan vienmēr tiek panākts, bet jautājums, cik ātri politiķiem izdodas vienoties. Vēsturiski visbiežāk tās ir bijušas dienas vai dažas nedēļas, bet visgarākais pārtraukums ir bijis 2018.gadā, kas arī bija pēdējā reize, kad valdības darbs apturēts un toreiz vienoties izdevās vien pēc 35 dienām. Arī šoreiz izskatās, ka darbs apturēts būs ilgi, neviena puse nav gatava piekāpties. Kamēr valdības darbs ir apturēts, vairāki simti tūkstoši valdības darbinieku tiek sūtīti bezalgas atvaļinājumos, citi strādā, bet nesaņem atalgojumu. Un Tramps ir saasinājis situāciju, draudot atlaist lielu skaitu valdības darbinieku, nevis vienkārši nosūtīt tos uz pagaidu neapmaksātu atvaļinājumu. Pretī Trampam ir Demokrātu partija, kuras pamatvēlētājs jau mēnešiem pieprasījis, lai politiķi ieņem stingrāku nostāju pret prezidenta politiku. Pavasarī, kad vairāki demokrāti atbalstīja republikāņu budžetu, pār opozīciju vēlās milzīgs kritikas vilnis, tāpēc jau sākotnēji bija skaidrs, ka šoreiz republikāņiem būs grūti pārliecināt oponentus atbalstīt budžetu neko pretī nedodot. Kamēr neviena puse neizrāda nekādu gatavību sadarboties, pieaug bažas par ASV ekonomiku. Aprēķināts, ka katra nedēļa, ko valdība nestrādā un tās darbinieki pavada piespiedu neapmaksātā dīkstāvē, bremzē pasaules varenākās ekonomikas izaugsmi par 0,2%.   Čehijai savs Tramps Pēdējos gados kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Čehija ir bijusi uzticama Ukrainas atbalstītāja. Tā ir arī faktiski izformējusi vienu no lielākajiem Krievijas spiegu tīkliem, ko Maskava bija izvērpusi caur savu vēstniecību Prāgā. Tāpēc ziņas, ka turpmāk Čehijas politikā gaidāmas pārmaiņas, daudziem bija negaidītas. Starptautiskie mediji nav aktīvi sekojuši līdzi politiskajam noskaņojumam šajā Austrumeiropas valstī. Bet pārmaiņas būs. 4. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās līdzšinējā premjerministra vadītais partiju bloks saņēma vien 23,3 procentu vēlētāju atbalstu, kamēr opozīcijā esošā miljardiera un bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā partija – 34,6 procentus. Jau tajā pašā vakarā līdzšinējais premjers Petrs Fiala apsveica Babišu ar uzvaru, bet svētdien Čehijas prezidents tikās ar vēlēšanu uzvarētāju, lai spriestu par iespējām izveidot valdību. Lai arī Babiša uzvara vēlēšanās ir pārliecinoša, tomēr izveidot stabilu valdību nebūs vienkārši. Kā koalīcijas partnerus Andrejs Babišs redz divas partijas – galēji labējo partiju „Brīvība un tiešā demokrātija”, kura ieguva nepilnu 8% vēlētāju simpātiju, un partiju „Autobraucēji sev”, kuras nosaukums jau rāda, ka tās primārais mērķis ir cīņa pret Eiropas kursu pāriet uz elektroautomašīnām. Abas mazās partijas ir skeptiskas pret Eiropas Savienības politiku, un galēji labējie priekšvēlēšanu kampaņā pat solīja rīkot referendumu par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Tāpēc Babišam būs jāpieliek pūles, lai abas partijas būtu ieinteresētas sadarboties, turklāt politologi izsaka šaubas, cik stabilas un prognozējamas ir abas partijas un to ievēlētie deputāti. Tajā pašā laikā Babišs ir solījis, ka viņa vadītā valdība būs Eiropu atbalstoša un nedarbosies pretēji tās interesēm. Tāpat Babišs ir centies mazināt bažas, ka Čehija klaji pretdarbosies Ukrainas atbalstam tās cīņā pret agresoru. Tomēr pārmaiņas valsts politikā šajā ziņā būs. Priekšvēlēšanu laikā miljardieris solīja, ka, nonākot pie varas, pārskatīs Čehijas vadīto starptautisko koalīciju artilērijas šāviņu piegādei Ukrainai, kuru izveidoja Fialas valdība. Viņš gan pauda gatavību to apspriest ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, tagad sakot, ka šo programmu ir jāpārņem NATO. Andreju Babišu dēvē par populistu, un viņš arī sevi ir aktīvi pozicionējis kā Donalda Trampa atbalstītāju un viņam līdzīgas politikas īstenotāju. Francijā briest ārkārtas vēlēšanas Premjera amatā viņš paspēja būt 27 dienas, taču valdība pastāvēja vien 14 stundas, šādi kļūstot par īsāko valdību visas jaunākās Francijas Republikas vēsturē. Pēc tam, kad septembra sākumā parlaments izteica neapmierinātību iepriekšējam premjeram, prezidents Emanuels Makrons premjera amatu uzticēja Sebastjēnam Lekornī. Bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai nominētu jaunos ministrus, un svētdienas, 5. oktobra, vakarā valdības sastāvs tikai izziņots. Tas tūlīt saskārās ar plašu kritiku, jo vairākos amatos bija nominēti līdzšinējie ministri, un gan labējie, gan kreisie steidzās sacīt, ka neredz iespēju atbalstīt tos pašus vēžus, tikai citās kulītēs. Tūlīt sākās runas par vēl vienu neuzticības balsojumu, un jau pirmdien premjers pats paziņoja, ka šādā noskaņojumā neredz iespēju strādāt un atkāpjas no amata.  Kopš ārkārtas vēlēšanām, kad parlamentā izveidojās trīs atšķirīgi politiskie bloki, panākt vienošanos ir kļuvis neiespējami. Īsā laikā ir kritusi jau trešā valdība, un lielākā problēma ir tā, ka parlaments nav spējīgs apstiprināt nākamā gada budžetu, kuram ir jābūt taupības budžetam – Francijā ir arī sarežģīta finansiālā situācija. Nacionālās apvienības parlamenta frakcijas priekšsēdētāja Marina Lepēna pirmdien aicināja rīkot vēl vienas pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Viņasprāt, citas izejas no strupceļa nav. Viņa arī uzskata, ka no amata ir jāatkāpjas prezidentam. Tomēr šādu iespēju Emanuels Makrons līdz šim ir noraidījis. Tiesa, līdzīgas balsis ir atskanējušas arī no centristiem, šādi palielinot spiedienu pret Makronu. Nav drošas pārliecības, vai jaunas vēlēšanas palīdzētu valstij izkļūt no strupceļa. Protams, Marina Lepēna cer, ka tas ļautu tās apvienībai palielināt savu ietekmi, jo apvienības popularitāte ir augusi. Savukārt prezidentam tas radītu citas problēmas. Aptaujas rāda, ka Emanuels Makrons kļūst arvien nepopulārāks, bet viņa pilnvaras ir spēkā līdz pat 2027.gadam.  

Stāsta diriģents Andris Veismanis. Bērnībā biju ļoti slimīgs. Katru gadu laikā starp ziemu un pavasari, pēc ilgstošām sniega piku kaujām un sniega cietokšņu būvēšanām, nonācu slimnīcā ar plaušu karsoni. Kad pēc kārtējā plaušu karsoņa atrados izmeklējumā pie vietējā daktera, viņš noteica – tev jārūdās, puis! –  vasarā jūrā vismaz 70 reizes jāpeldas. Tā es sāku šīs procedūras, un tas tiešām līdzēja. Bet jūra mani ne tikai ārstēja, bet deva savus augļus tiešā veidā. Tēvs, iecienīts dziedāšanas un mūzikas skolotājs, varēja pa taisno dabūt zivtiņas no zvejnieku kuģa, kur braucām pēc tām uz Zvejniekciema ostu. Bet citkārt zvejnieki paši veda zivis mums uz mājām Skolas ielā 4. Ar lieliem motocikliem un blakusvāģiem tika atgādātas dažādas zivis – iecienītākās žāvēšanai, protams, luči, citkārt reņģes, bet, visu to pašiem nožāvējot, par apetītes trūkumu nevarēja sūdzēties. Parasti šie gastronomiskie notikumi bija svētku vai gaidāmu ciemiņu gaidīšanas laikā. Tādos brīžos pie mūsu mājas bija atkal piebraukuši zvejnieki ar lašiem. Mana ome Alma vienmēr iztecēja pretī un iztaustīja visus lašus, lai būtu vairāk ikru. Kādreiz vecāki atveda no kādām dzīrēm jau nožāvētus zušus, par ko mums ar māsu Stellu bija liels prieks. Kad tēvs Jānis jau bija tiktāl pabeidzis darbus pie jaunās mājas būvniecības, lai varētu dzīvot Palejas ielā, visas problēma ar veselību arī man izbeidzās. Palejas ielā dažas mājas tālāk dzīvoja Kārlis ar savu dēlu Artūru. Kārlis bija Daiļrades cilvēks, mans tēvs bez mūziķa un skolotāja darba arī piestrādāja Daiļradē. Tā, daloties pieredzē par dzintara apstrādi un rotu veidošanu, arī māju būvniecību, viņi kļuva draugi. Arī mēs ar Artūru iedraudzējāmies un bieži klejojām gar jūru un apkārtnes mežos. Vienu reizi Artūrs atskrēja uz manu māju ar noslēpumu. Skrienam uz jūru, tur smiltīs ieskalota koka laiva! Nevienam nepiederoša. Laivu ar lāpstām ātri atrakām, pa Pēterupi aši atgādājām pie mūsu mājām, un tā laiva kļuva par svarīgu nodarbes avotu. Izgatavojām airus, no jūras atnesām resnu enkura ķēdi un pieķēdējām pie liepas. Atjaunojām koka daļas, pielabojām un nokrāsojām metāla apšuvumu, un rezultātā bija laba laiva braucieniem pa Pēterupi.Drīz jau nolēmām pabraukāties pa jūru un sākām arī vakaros likt nakts šņores uz sēkļiem jūrā, bet no rīta agri braucām pakaļ . Citus rītus bija patukšs, kāds asarītis vai vimba, bet  dažkārt vairākas vimbas, un pat zuši. Ziemā katru gadu jūra aizsala, tad devāmies makšķerēt uz ledus. Bija laba salaku zveja. Pat lielu aukstumu grādos līdz –20. Un uz jūras vēl vējš. Vienu gadu Dānijā bija atrauts vaļā šaurums, kas savienots ar Ziemeļu jūru, arī vasara bija vēsa, un jūrā bija īpaši auksts. Tā cauru gadu varēja noķert mencas – lielu daudzumu, bet pēc tam, kad krasta vējš bija aizdzinis no krasta ledus gabalus ar makšķerniekiem, noskatoties mākslas filmu „Nāves ēnā”, kas tika uzņemta netālajā Zvejniekciemā, centos ar apdomu doties uz ledus. Un tikai, ja bija jūras vējš. Arī slidošana uz vēl neapsnigušas jūras vai upītes, hokeja spēlēšana bija mūsu ziemas labākā izklaide. Kad iestājos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā Rīgā kordiriģentu nodaļā, 4. kursā piedalījos republikas Jāzepa Vītola kordiriģentu konkursā. Konkursa viens no pamatpunktiem bija kolokvijs par Jāzepu Vītolu. Mans pasniedzējs bija sadabūjis divas labas grāmatas – Jēkaba Graubiņa rediģēto „Jāzeps Vītols” un Vītola paša sarakstīto „Manas dzīves atmiņas”. Izlasot par  trīs neaizmirstamajām Vītola Pabažu jūrmalā pavadītajām vasarām, sapratu, ka esmu to pašu darījis, ko mūsu klasiķis, un dzīvojis, likdams zušu šņores uz Pabažu jūras sēkļiem – tikai 65 gadus vēlāk… Blakus zaļajam Vītola bieži izspēlētājam un izskatītajam kora dziesmu krājumam 18 gadu vecumā lasīju tādas Vītola rakstu rindas: „No 1909. līdz 1911.gadam bijām divatā ar dabu – jūru un mežu. Šinī Dieva svaidītajā vientulībā burtiski aizmirsu, kā mana balss skan. (..) Dīderihs no Pēterpils man piegādāja skaistu flīģeli – iemesls arī darbam ceļu negriezt. Starp citu, kādā burvīgā mēness naktī no jūras noklausījos savu „Viļņu dziesmu”. Kā makšķerniekam man tuvā Pēterupīte atmaksāja apmeklējumus diezgan bagātīgi… Tagad skaistie Pabažu meži esot gāzti. Dzelzceļu svilpe griezīgi traucē agrāko Dieva mieru…”  Ejot Vītola pēdās dabā, pagājušogad padzīvoju brīnišķīgajā 18. gs. būvētajā Gaujienas mācītājmuižā pie mācītāja Viļņa Sliņķa. Ar viņu kopā pamakšķerējām Vītola tik bieži pieminētajā Gaujiņā… Paldies, Vilni!

Beidzot, vasarai noslēdzoties, grimstam siltajās vasaras atmiņās par 2025. gada KILKIM ŽAIBU metālmūzikas un Baltu kultūras festivālu! Šajā epizodē apspriežam mūsu piedzīvojumus Kilkim Žaibu festivālā, izpaužam mūsu domas par festivālā pieredzētajām grupām, salīdzinām festivāla pieredzi ar tā iepriekšējiem gadiem un secinām, kāpēc Kilkim Žaibu Baltiešiem ir obligāts festivāls katru gadu!Šogad Kilkim Žaibu svinīgi notika jau 25. reizi, un ar vērienu! Šis bija festivāla apmeklētākais gads ar krāšņāko grupu un kulturālo aktivitāšu klāstu. Katru gadu var just kā festivāls neapturami attīstās un atkārtoti pārliecina - Kilkim Žaibu ir dominējošā Baltijas metālmūzikas skatuve! Svinot festivāla 25. gadskārti, novēlām spēku un ambīcijas, neapstāties un augt! No tā iegūstam mēs visi - Apmeklētāji, Baltijas metālmūziķi un Baltu kultūras.Sirsnīgs paldies Kilkim Žaibu par sadarbību un par šo neaizstājamo, nepārspējamo festivālu Baltijas skatuvē!Sincere thanks to Kilkim Žaibu for the cooperation and for this irreplaceable, unsurpassable festival on the Baltic stage!KILKIM ŽAIBU:https://kilkimzaibu.com/enhttps://www.facebook.com/kilkimzaibuhttps://www.instagram.com/festival_kilkim_zaibuhttps://www.youtube.com/kilkimzaibu1KILKIM ŽAIBU 2024 Festivāla Apskats: https://youtu.be/mBkXqMDLcIY?si=tj5fp6dgvQgUPwZhPieminētie @GronnOnland KŽ video:https://youtube.com/playlist?list=PLvfz-mOVG2QU4d8AabVRwUacLBObZqEwQ&si=I7sD9ziivBMGJUtyRenāra un Madaras soc. tīkli, kuros ir piesprausts saturs (Story) no piedzīvotā šajā festivālā:https://www.instagram.com/rrvilers/https://www.instagram.com/madara.fleisa/0:00 - Ievads3:35 - Vispārīgs ieskats festivālā 1/211:56 - Atribūtika / Merch25:50 - Vispārīgs ieskats festivālā 2/232:19 - Kilkim Žaibu 2025 - 1. dienas grupas1:05:25 - Kilkim Žaibu 2025 - 2. dienas grupas1:44:40 - Kilkim Žaibu 2025 - 3. dienas grupas 1/22:27:02 - Mūsu secinājumi par Kilkim Žaibu 2025 1/22:29:03 - Kilkim Žaibu 2025 - 3. dienas grupas 2/22:32:25 - Mūsu secinājumi par Kilkim Žaibu 2025 2/22:36:54 - Nākotnes plāni un noslēdzošie vārdiMetālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Pasākumu un albumu apskati, sarunas/intervijas, vietējās metālmūzikas jaunumi, un citas smagās sarunas m/

13. septembrī Kuldīgā jau ceturto reizi norisināsies klaviermūzikas festivāls Kuldīga Piano. Festivāla centrālais uzstādījums ir parādīt klavieru skanējuma daudzveidību un mūsdienu spēlēšanas tehnikas. Ar piesātinātu pilnas dienas programmu festivāla viesus priecēs gan latviešu, gan ārvalstu pianisti. Tiekamies uz sarunu ar festivāla ieceres autoru un radošo direktoru Daini Teni. "Katru gadu festivālam ir jauni izaicinājumi, katru gadu pienāk klāt kāda ideja, ko varētu vēl labāk, vēl interesantāk, kā vēl krāšņāk parādīt klavieru neizsmeļamās iespējas, par kurām mēs kā mūziķi, protams, zinām, bet klausītājs bieži vien ir šokā, cik ļoti dažādi klavieres var skanēt. Tas ir festivāla galvenais uzdevums – parādīt klavieru daudzpusību, daudzveidību, iespējamās stilu, žanru maiņas, parādīt tehniku maiņas. Līdz šim ir bijis tā, ka ar katru gadu arvien vairāk un vairāk cilvēki ierodas tieši festivāla dienās. Šogad gan tā ir tikai viena diena. Mēs gribējām pamēģināt šādu izmaiņu, bet maksimāli piepildītu dienu un ceram uz to labāko līdz šim. Labāko rezultātu cilvēku apmeklējuma ziņā, Protams, ceram, ka arī laikapstākļi būs tādi, kā katru gadu - vislabākie, vissaulainākie un vissiltākie." Sarunā ar Daini Teni arī par klavieru entuziastiem, par festivāla ieskandēšanu Rīgas lidostā, par mūsdienu spēlēšanas tehnikām, arī Romana Vrobļevska dabas iedvesmotajām kompozīcijām un iespēju brokastot kopā ar pianisti Agnesi Egliņu. Par multimākslinieces Aijas Alsiņas viesošanos Kuldīgā un igauņa Reina Rannapa klaviermūzikas pārāk mazo atpazīstamību Latvijā.  * Pāris vārdos par programmu: Festivālu ar bezmaksas koncertu pilsētas pils dārzā atklās poļu pianists Romans Vrobļevskis. Viņš komponē mūziku savam solo izpildījumam, arī trio sastāvam, kā arī mūziku kinofilmām. Romans uzstājies dažādos festivālos Eiropā un Āzijā. Mūzikas kritiķi par Romana mūziku ir izteikušies: "Ja jums patīk tādi dižgari kā Debisī, Einaudi un Frāms, jūs viņa mūzikas materiālā pamanīsiet impresionistisku melodiju pieskaņu ar skaidrību, vīziju un mērķtiecību." Unikālā formātā koncertā-brančā restorānā "Bangerts" uzstāsies pianiste Agnese Egliņa ar programmu “Pastkartes no Kurzemes”. Trīskārtējā Lielās mūzikas balvas laureāte īpaši festivālam ir sagatavojusi latviešu klaviermūzikas izlasi ar komponistu kurzemnieku radītu mūziku.  Dienas turpinājumā Kuldīgas Svētās Annas baznīcā savu personisko muzikālo stāstu klausītājiem nodos Aija Alsiņa. Koncertā skanēs mākslinieces instrumentālie skaņdarbi klavierēm, kas aizkustinājuši daudzu klausītāju sirdis visā pasaulē. Aijas mūzika ir izteikta sajūtu mūzika. Viņa ieguvusi maģistra grādu komponēšanā filmām un medijiem Lielbritānijā, un platformā Spotify vien viņas mūzika klausīta 10 miljonus reižu. Koncerta apmeklējums ir bez maksas. Un pirmo reizi festivāla vēsturē ciemosies arī leģendārais igauņu pianists Reins Rannaps. Kā norāda festivāla rīkotāji, viņš ir visvairāk atskaņotais komponists Igaunijā: viņa skaņdarbus dzied visu paaudžu dziedātāji, kā arī kori, tostarp lielajos Igaunijas Vispārīgajos Dziesmu svētkos. Rannaps ir uzstājies visā pasaulē. Viņa mūzika ir ierakstīta desmitiem vinila platēs un kompaktdiskos. Kā komponists un mākslinieks viņš ir attēlots vairākās dokumentālajās filmās.  Festivāla ietvaros notiks arī pop-up mūzikas un mākslas norises visā Kuldīgā. 

Vasarā tā vien gribas ļauties saules gaismai un siltumam, tomēr to vajadzētu darīt piesardzīgi. Kā rūpēties par ādu, lai saule nekaitētu un mēs neriskētu ar veselību, izzinām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro dermatologs Raimonds Karls un dermatoloģe, veneroloģe un Rīgas Stradiņa univeristātes lektore Alise Balcere. Ādas veselībai ir izšķiroši svarīgi laikus pamanīt izmaiņas un neuztvert “mazus plankumiņus” kā nieku. "Par saules ietekmi jāatgādina arī lietainās dienās, jo mums izveidojās paradoksāla uzvedība. Mēs esam izsalkuši pēc saules šajās lietainajās dienās, un kad pienāk tā saulainā diena, mēs bieži uzskatam, ka tā ir pēdējā šīs vasaras saulainā diena. Mēs redzam, ka cilvēks izmanto to kārtīgi un iegūst saules apdegumu," norāda Raimonds Karls. Dakteris atgādina, ka ir maldīgs uzskats, ka mums nav saules un tās pietrūkst, turklāt nevajag jau nemaz apzināti sauļoties, sales apdegumu var iegūt arī veicot ikdienas darbus ārā saulainā dienā. "Mums ir saule pietiekoši, lai mēs apdegtu. Kad esam apdeguši, tad esam tik tiešām lielu darvas karoti ielikuši tajā medus mucā, ko saucam par savu dzīves pieredzi," uzskata Raimonds Karls. Katru reizi, kad cilvēks iziet saulē, ādā notiek bioķīmiski procesi, kas ir pozitīvi, vērsti uz to, ka sāk veidoties vitamīns D.  "Kad šis laiks pārsniedz katram individuālo laiku, mums sāk veidoties saules apdegums. Notiek bioķīmiskie procesi, bet tie ir tādi, kuri spējīgi nākotnē izraisīt diemžēl tādas izmaiņas, kuras noveda pie ļaundabīgo audzēju rašanās," turpina Raimonds Karls. Cik bieži cilvēkiem vajadzētu apmeklēt dermatologu, lai pārbaudītu dzimumzīmes un dažādus veidojumus uz ādas? Visvienkāršākais - ja nekad neesat bijis, apmeklējiet vienu reizi, un dermatologs ieteiks, kā katram konkrētam cilvēkam jārīkojas turpmāk, atkarībā no tā, vai cilvēks ir vai nav riska grupā un izrunājot viņa dzīves paradumus. "Apskatoties, kas notiekās uz ādas, gan vizuāli, gan izmantojot ļoti vienkāršu diagnostikas tehniku, ārsts teiks - ar jums tikšanās ir tad, kad pamanāt kaut ko jaunu vai kas ir mainījies; jums būtu ieteikums reizi gadā vērsties pie ārsta; bet ar jums vēl pēc papildus izmeklējumiem ir jātiekas pēc trijiem mēnešiem, jo viens, otrs vai trešais veidojums ir jāapseko un jāsaprot, kas ar viņu notiek. Universāla algoritma nav, ir ļoti individuāli," skaidro Raimonds Karls. Raidījuma viesi arī skaidro, kā atšķirt nekaitīgas dzimumzīmes no potenciāli bīstamiem veidojumiem, kas ir “melnais gulbis” jeb melanoma, un kāpēc ādas vēža ārstēšana joprojām ir izaicinājums.

Tuksnesis vēl neveidojas, bet kailgliemeži šogad papostījuši ne vienu vien dārzu. Īsti iedarbīgu metožu, kā ar šo invazīvo sugu cīnīties nav. Par iespējam ierobežot šo sugu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Bioloģijas institūta direktors Latvijas malakologu biedrības pārstāvis Arturs Stalažs, Dabas aizsardzības pārvaldes invazīvo sugu eksperte Aiva Bojāre un "profesionāla dārzu mīļotāja" Ivita Ruduša. Vēsā un lietainā vasara patīk Spānijas kailgliemežiem, kas veicina to vairošanos. Kailgliemežiem apetīte laba un viņi nav izvēlīgi. Negrauž balto āboliņu, bet ēd zemenes, ēd arī beigtus dzīvniekus, sugas brāļus, izkārnījumus. Cilvēki vairāk izmanto preparātus, kas satur dzelzi, bet labākie preparāti cīņai ar kailgliemežiem būtu tie, kas satur varu. "Vara preparāti ir iedarbīgāki, bet tie īsti laikam Latvijā nav pieejami, atzīst Aiva Bojāre. Ivita Ruduša dalās pieredzē, ka kailgliemeži dārzā ir jau kādus piecus gadus. "Sākumā bija ļoti maz, vakarā varēja divus trīs atrast, šo gadu laikā ir progresējuši ģeometriskā progresijā. Katru vakaru nolasa vismaz puslitru, lai arī dārzs nav liels. Lasām, ja ne katru vakaru, tad katru otro vakaru," stāsta Ivita Ruduša. "Lasām un izmantojam arī dzelzs preparātus. Kad vēl bija vara preparāti pieejami, izmantoja tos. Granulas maksāja salīdzinoši daudz. Arī kaimiņi lasa un ber. Bet ir viens kaimiņš, kurš nelasa." Arturs Stalažs norāda, ka lasīšana visefektīvākais variants gliemežu skaita samazināšanai, ko var kombinēt ar citām metodēm. Simtprocentīgi viņus iznīcināt nevar, var samazināt daudzumu ar lasīšanu. Labs līdzeklis alus, labāk izmantot kvalitatīvu alu.

Kultūras ministrija savā atbildības jomā piedāvā taupīt ar samazinātām dotācijām iestādēm un mūzikas un mākslas skolu finansēšanas modeļa maiņu, "Rīta Panorāmā" pastāstīja kultūras ministre Agnese Lāce ("Progresīvie").

Stāsta koku vilnas meistars Ritvars Točs. Nātru audums ir viens no senākajiem un visvieglāk iegūstamajiem audumiem. Arī dainās pieminēti nātani audumi. Tie bija ļoti izturīgi un mīksti, piedevām, nātru audumi labi krāsojās visdažādākajos toņos. Nātres ievāc arī janvārī, februārī un martā, bet vislabāk to darīt aprīlī un maijā. Tad pērnā nātre ir jau savu mūžu nodzīvojusi un nokaltusi, šķiedra ir nogatavojusies, palikusi sausa un balta. Šādas nātres savāc kūļos, ved mājās, saberž uz raupja dēļa, saspaida, izsukā un tā iegūst gatavu materiālu vērpšanai. Tas viss prasa piecas minūtes. Nātru kūļus, ja tiek savākti sausā laikā, var glabāt kaut simtu gadu, bet pārstrādāt, kad vien ir vēlme. Tad, kad nātri saberž, pāri paliek tādi kā kauli, spaļi. Tos nemet ārā, bet izmanto telpu kvēpināšanai un gaļas žāvēšanai. Nātru spaļi smaržo kā kadiķi un attīra gaisu. Nātru vilnu vērpj tikai ar rokām, uz speciāla dēļa savirpinot pīnīti. Nātre ļoti labi noder veselībai. Piemēram, lai nesāpētu galva, nēsāja uz dēlīša pītu nātru pīnīti. Dainās teikts: „Trim kārtām nātri pinu savam zīļu vainagam.” Nātru vainadziņš regulē spiedienu, galva paliek dzidra un vairs nesāp. Nātre ir vislabākā krāsu uzsūcēja. Ar otiņu iekrāso katru dzīparu, apžāvē, un tikai tad viņš parādās savā tonī. Dzīparu rakstīšana – tā ir krāsošana. Katru dzīparu izrakstot savā krāsā, sanāk ļoti skaistas jostas un pīnes. Mūsu teritorijā vilnu var gatavot no trīsdesmit pieciem augiem un kokiem, bet dainās var atrast ziņas par divdesmit diviem. Dainās parādīta mūsu senču ikdiena – kā dzīvoja, strādāja, vērpa, auda. Agrāk, kad cilvēki dzīvoja slīkšņās, nebija iespējams turēt aitas, tāpēc izmantoja koku vilnu. Stabilu otro vietu ieņēma kārklu audumi. Kārli, nātres, liepa un ozols tika izmantoti visbiežāk. Plaši izmantoja arī vītola audumus. Tie pieminēti arī hronikās. Pat no ābeles darināja deķus un kroņus. Tas viss smalki aprakstīts dainās. Savukārt purvos izmantoja vilkukūlu. Tas ir viens no senākajiem audumiem. Vilkukūla aug ciņos un no tās sanāk skaisti brūni un ļoti, ļoti silti audumi. „Izbradāju purvus, mežus, kūlas cimdi rociņā.”. No kūlas taisīja tādus pašus cimdus kā no ozola. „Purva krekli mugurā, purva kroņi galviņā.” Mīkstuma ziņā purva kūla ieņēma trešo vietu. Arī tās audumi ir ļoti veselīgi. Visgrūtāk uztaisīt audumu no egles un priežu skujām. Tas ir ķēpīgi, bet var. Dainās teikts: „Skuju deķis mugurā.” Gani, ejot ganos, sildījās ar skuju deķi. Praktiski šos audumus izmantoja visu mūžu. Viens kamzolis kalpoja visam mūžam. Reizi gadā upē to izmazgāja. Jau gadu vecam bērniņam mugurā vilka gobas kreklu, un to pēc tam nodeva nākošajam bērnam. Agrāk mazu bērnu šūpuļus iekāra pīlādža vilnas striķos, lai pīlādzis no visām četrām pusēm viņu sargātu. Pīlādzi izmantoja tikai aizsardzībai. Vairāk ar vilnas ieguvi un pīšanu nodarbojās vīrieši. Vaska drānas audumu prata nopīt jebkurš vīrietis. Viņi neizmantoja ne vārpstiņas, ne ratiņus, jo tādi vēl neeksistēja. Vērpšana notika tikai ar rokām, virpinot vilnu vienā virzienā no tapiņas līdz tapiņai, kamēr bija nopīts vajadzīgais garums. Pēc tam paņēma atbilstoša lieluma rāmi un taisīja audumu. Katrai lietai bija savs rāmis.

Jautājums, vai kara darbība ietekmē laikapstākļus, protams, ļoti aktuāls kļuva pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Karš norisinās jau ceturto gadu. Katru dienu redzami kadri ar sprādzieniem, degošām degvielas un naftas bāzēm, no kurām gaisā paceļas milzu dūmu mutuļi, kas dažkārt ir saskatāmi pat meteoroloģiskajos satelītos, ne tikai augstas izšķirtspējas, ko lieto militārām vai dabas katastrofu novērtēšanas vajadzībām. Tas, protams, liek uzdot jautājumu, par to, kā tas ietekmē vidi? Skaidrs, ka kara darbība videi ir graujoša. Piesārņojums gan ūdeņos, gan augsnē ir tik liels, ka vajadzēs daudzus gadus, lai šīs vietas atjaunotu. Krievijas armija uzspridzināja arī Kahovkas ūdenskrātuves dambi un vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātkilometru lielā ūdenstilpne izzuda, kardināli mainot vidi. Šo stāstu no Ukrainas ir ļoti daudz, bet šoreiz nošķirsim ietekmi uz vidi no tiešas ietekmes uz laikapstākļiem. Laikapstākļus ietekmē fizikāli procesi, taču kā parasti, tie ir savstarpēji saistīti, mijiedarbojas un ķēde ir tik gara, lielākoties līdz galam neizzināma, jo jebkurai stihijai vai vētrai mēs varam izsekot tikai nelielu pēdējo posmu no tās izcelsmes ceļa. Parasti, kad Latvijā ir kādi neparasti laikapstākļi, jautā, no kurienes tie? Piemēram, šis aukstuma vilnis maijā. Nedēļām ilgi mūsu reģionā valda ziemeļvēju plūsma, to rada paaugstināts spiediens uz rietumiem no Latvijas virs Atlantijas okeāna un pazemināts spiediens virs Skandināvijas austrumiem un Krievijas. Šāda situācija ir klasiska aukstuma viļņiem mūsu reģionā, nekas neparasts, bet kāpēc tieši tagad tāda ir izvērtusies, tālāk jau šķetināt ir sarežģīti. Tāpēc par tūlītēju kara ietekmi runājot, jāsaka - karš Ukrainā neatstāj nekādu, vismaz kaut cik nomērāmu ietekmi uz laiku ne Latvijā, ne lielākoties arī pašā Ukrainā.  Jautājums parasti ir par lielajiem ugunsgrēkiem, dūmu mutuļiem, vai tie tiešām neietekmē laikapstākļus? Ne tik ļoti, lai tas būtu pamanāmi. Piemēram, pēc kādām lielām kaujām, bobardēšanām vai naftas rezervuāru degšanas nav manāms, ka tuvākā vai tālākā apkārtnē izmanās temperatūra vai citi atmosfēras parametri. Te noder ļoti vienkāršs salīdzinājums. Kad tiek uzspridzināta kāda degvielas noliktava, tur sadeg vairāki miljoni litru naftas produktu. Bet kaut vai Latvijā transporta vajadzībām vienas dienas laikā tiek iztērēts jeb sadedzināts 3-4 miljoni litru dīzeļdegvielas un benzīna. Ukrainā, rupji rēķinot, iedzīvotāju skaits ir aptuveni 20 reižu lielāks, tātad normālos apstākļos, kad saimnieciskā darbība norit kā ierasts, visticamāk, šis rādītājs arī būtu proporcionāli līdzīgs – dienā transportā vien tiktu sadedzināti ap 60-80 miljoniem litru naftas produktu. Tas ir vairāk, nekā vairumā šo degošo degvielas rezervuāru, ko mēs video kadros no kara zonas redzam. Tas nozīmē, ka rēķinot tīri fizikāli, cik daudz siltuma no sadegšanas un cik daudz gāzu nonāk atmosfērā, neiegūstam pēkšņu, ļoti ievērojamu palielinājumu. Mēs nemanāmi sadedzinām daudz vairāk.  Ir pētīts, cik daudz Krievija patērē degvielu un aplēses ir dažādas, robežās no 9 līdz 15 miljoniem litru dienā, bet Ukrainas patēriņš ir starp 3 un 4 miljoniem litru dienā. Arī sprādzieni paši par sevi lielākoties neizdala tik lielu siltumenerģijas daudzumu, lai ietekmētu gaisa temperatūru. Šeit atkal var veidot salīdzinājumu ar redzamo, iespaidīgo sprādzienu, kas izdala ap vienu gigadžoulu siltuma, bet, piemēram, lai apkurinātu 60 kvadrātmetru dzīvokli visu apkures sezonu, vajadzīgs pat 30 reižu vairāk enerģijas. Parēķinām, cik miljoni kvadrātmetru ik ziemu ir jāpkurina, cik tur aiziet daudz siltuma gaisā, bet to tā, ka piekurinām savas telpas, ārā siltāks uzreiz nekļūst.   Vēl arī stāsts par ziņu, kas aplidoja Latviju pagājušajā nedēļā, ka gaidāmā vasara Baltijā būs viena no karstākajām pēdējās desmitgadēs, temperatūra pārsniegs +34 grādus. Toms Bricis ir izsekojis, ka šī ziņa nāk no poļu meteoroloģijas entuziastiem. Uzreiz jāsaka, lai kāda būs vasara, šīs ziņa līdz Latvijai nonāca sagrozīta, ar piefantazētiem elementiem un droši ticamu prognožu tik ilgam termiņam tāpat nav.  

Sākas tā gada daļa, kad jūra laikapstākļus ietekmē dinamiskāk, kaut kādā mērā negaidītāk un bieži pat sagādā necerētus pārsteigumus sliktā nozīmē. Tāpēc arī stāsts par to, kā laikapstākļus piekrastē ietekmē jūra, ūdens temperatūras mijiedarbība ar piekrastes gaisu. Neviens nav jāpārliecina, ka jūrai ir liela ietekme uz laikapstākļiem, bet ietekme ir dažāda, tā atšķiras gan pa gadalaikiem, gan dažādos apstākļos izpaužas atšķirīgi. Stindzinoši auksta migla siltā pavasara dienā nav pārsteigums, ledains ūdens karstā vasarā arī pierasts. Pērkona negaiss kopā ar puteni – tas ir neparasti, bet arī piedzīvots. Piekrastē dzīvojošie daudz ko no šī ļoti labi zina un ir novērojuši. Latvijas Radio Kurzemes korespondente Inga Ozola uzklausa liepājniekus par to, kā, viņuprāt, jūra ietekmē laiku Liepājā. Jūra ziemās siltāku un vasarās vēsāku laiku piekrastē var sagādāt tikai tad, ja vējš pūš no jūras puses. Ja stabili pūš no iekšzemes, Liepājas gadījumā dienvidaustrumiem, austrumiem, arī ziemeļaustrumiem, tad jūras ietekme ir gandrīz nekāda. Tāpēc nav jābrīnās, ka īpaši ziemas otrajā pusē, valdot iekšzemes vējiem, Liepājā var uznākt tikpat bargs sals kā Vidzemē, savukārt vasarās Liepāja, valdot iekšzemes vējiem, bieži kļūst par karstāko vietu valstī. Toms Bricis arī aicina cilvēkus rakstīt savus novērojumus, no vienu raidījumu vēlas veltīt tematam par to, kas lokāli ietekmē laikapstākļus Latvijā. Katru gadu, jo īpaši vasarās, pienāk ziņas no visas Latvijas, ka Talsos, Liepājā, Ventspilī, Krāslavā, arī mazākās pilsētās un ciemos lietus mākoņi iet secen. Parasti novērotāji ziņo arī par kādu konkrētu ģeogrāfisku objektu, kas to ietekmē. Piemēram, Krāslavā un Skrīveros tā esot Daugava, kas neļauj lietus mākoņiem pietuvoties. Siguldieši mēdz teikt, ka Gaujas dziļā senieleja atvaira negaisa mākoņus, bieži tiek minēti arī tuvējie pauguri vai ezeri. Sūtiet ziņas uz e-pastu zinamais@latvijasradio.lv vai sazinieties ar Tomu Brici sociālajos medijos, stāstot, kas ir tie objekti, kuri jūsuprāt ietekmē laikapstākļus jūsu pilsētā, ciemā vai apvidū. Kādā no nākamajiem raidījumiem tad varētu iztirzāt, kādi ir iemesli, kāpēc kādā vietā lietus iet secen. Latvijā nav daudz ģegrāfisku objektu, kas ietekmē laikapstākļus tik būtiski, lai novirzītu mākoņus, bet būs interesanti apkopot šādas ziņas.

Lai gan Ārlietu ministrija laiku pa laikam izplata aicinājumus neceļot uz Baltkrieviju vai Krieviju, kā arī Valsts drošības dienests brīdina par savervēšanas riskiem, tomēr cilvēki joprojām turp brauc. Vai būtu nepieciešams ierobežot tūrismu uz agresorvalstīm, par to raidījumā Krustpunktā diskutē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dombrava, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāts Kristaps Krištopans un bijušais diplomāts, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Katru dienu no Rīgas autoostas Baltkrievijas un Krievijas virzienā dodas satiksmes autobusi, lai aizvestu uz Maskavu, Minsku un arī citām pilsētām Latvijas tūristus. Protams, ne tikai satiksmes autobusi vien, pie robežas var redzēt arī automašīnas. Īpaši uz Baltkrieviju tās līdera Aleksandra Lukašenko ieviestais bezvīzu režīms mūsu iedzīvotājus vilina doties turp. Ir grūti noticēt tam, ka tur varētu būt kādas nepatikšanas. Kādreiz jau kaut ko sliktu dzird, bet tas absolūtais vairums atgriežas, saka, ka ir forši izceļojuši, itin lēti  iepirkušies, tad arī mudina citus draugus un kolēģus izmantot iespēju. Pagājušā nedēļā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde mudināja sarīkot politisku diskusiju par to, vai vajadzētu kaut kā valstī šo tūrismu ierobežot, jo gan Krievijā, gan Baltkrievijā cietumos ir kopumā vismaz 30 Latvijas iedzīvotāju. Iespējas palīdzēt šiem cilvēkiem ir ļoti minimālas. Vajag par to mums iespringt vai nē, lai katrs pats domā - riskēt un ceļot austrumu virzienā vai tomēr valstij ir vērts kaut kā iejaukties šajos procesos?

„Rodiče nám s bratrem četli, takže jsem od nich tento dar dostala. Četla nám babička i teta. Společné čtení nás provázelo celý život,“ uvádí autorka projektu Celé Česko čte dětem. Kde se cítí doma? Jakou roli hraje v jejím životě víra? Jak zvládala složité životní situace? Je její dcera velkou čtenářkou? Má ona sama oblíbenou knihu?Všechny díly podcastu Blízká setkání můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

„Rodiče nám s bratrem četli, takže jsem od nich tento dar dostala. Četla nám babička i teta. Společné čtení nás provázelo celý život,“ uvádí autorka projektu Celé Česko čte dětem. Kde se cítí doma? Jakou roli hraje v jejím životě víra? Jak zvládala složité životní situace? Je její dcera velkou čtenářkou? Má ona sama oblíbenou knihu?

Ar nupat iznākušo romānu "Lu-lū un Eņģelis" rakstniece Dace Rukšāne turpina četru romānu sēriju - 20. gadsimta vēsturi no sievietes skatu punkta. "Lu-lū un Eņģelis" atvedina vēl nesenas atmiņas par trauksmainajiem deviņdesmitajiem, kad dzīve bija jāiemācās no jauna.   Ar jaunāko romānu „Lu-lū un Eņģelis” rakstniece Dace Rukšāne turpina savu ieceri uzrakstīt 20. gadsimta vēsturi no sievietes skatu punkta. Viss aizsākās 2020. gadā ar romānu  „Krieva āda”, tas bija mātes un meitas stāsts par pēckara gados un Hruščova laikā piedzīvoto. Pirms gada iznāca sērijas otrais romāns „Džikī”, kas noslēdzās ar trako deviņdesmito nojausmu. Nupat iznācis romāns „Lu-lū un Eņģelis”. Iezīme, kas apvieno visus trīs šobrīd iznākušos romānus – to nosaukumi atvasināti no pavisam īstu, veikalos nopērkamu smaržu nosaukumiem. Nesen iznākušā romāna nosaukumā smaržas ir pat divas, jo romāna centrā ir divu māsu, romāna „Džikī” varones Meldras meitu – Annas un Leas likteņi. „Lu-lū un Eņģelis” atvedina vēl nesenas atmiņas par trauksmainajiem 90. gadiem, kad dzīve bija jāiemācās no jauna, un rakstītajā daudz rakstnieces pašas piedzīvotā. Apsveicu Daci Rukšāni ar iecerētās triloģijas pabeigšanu. Kā man šķita – 20. gadsimts taču romāna lappusēs ir beidzies, dzīve izstāstīta. Taču esmu pasteigusies. Triloģija rakstnieces iecerēs ir pārtapusi tetroloģijā, šobrīd top sērijas ceturtais romāns par viņas meitu paaudzes izvēlēm. Būtisko atziņu, ka ir tāda sabiedrības mērogā nepieciešamība vēsturi izstāstīt literatūrā, saskaņot kolektīvo atmiņu, pirms pāris gadiem formulēja sērijas “Mēs. Latvija. 20. gadsimts” panākumi. Daces Rukšānes romāns šai sērijā tā arī neiznāca, lai gan bija plānots. Agrākajās intervijās Dace Rukšāne ir atklājusi rakstnieces stratēģiju, kā sagatavot sevi, lai iekļūtu citā laikmetā, citās dzīvēs. triloģijas romāni tapuši koncentrētā laika posmā, vasarā, vienatnē dzīvojot pie jūras. Katru rītu viņa devusies uz jūru peldēties, iesmaržojusies ar attiecīgā personāža smaržām. Tā kā „Lu-lū un Eņģelis” varones ir divas, tad viņa šīs smaržas mainījusi, atkarībā no tā, par kuru personāžu viņa raksta. Taču bijušas arī tādas dienas, kad Dace Rukšāne visu nomazgājusi, ņēmusi pati savas smaržas, lai pavisam neapjuktu svešās dzīves. Vēl viens paņēmiens – katram romānam tapusi arī īpašs atskaņojamo dziesmu saraksts „Spotify”. Jā, tajā arī Vladislavs Nastavševs, mūzika no izrādes “Asiņainās kāzas”. Cik zināms, režisors savu karjeru turpina Krievijā, Latvijā no teātru repertuāriem viņa izrādes pazudušas. Bet, kā smejies, no dziesmas vārdus neizmetīsi. Dace Rukšāne izstāsta, ka tā ir diezgan riskanta sajūta, rakstīt par mūsdienām, un tetroloģijas notikumi virzās tām aizvien tuvāk, jo nav bijusi iespēja paraudzīties uz notikušo no laika distances. Es savukārt apbrīnoju rakstnieci par spēju atzīties sev savā dzīvē, izzināt citu paaudžu dzīvē notikušo, jo manā izpratnē tā ir labi nodzīvotas dzīves neatņemama daļa. “Krieva āda”, “Džikī”, “Lu-lū un Eņģelis” – šie romāni jau nodoti lasītāju līdzi jušanai, bet stāsts turpinās.

Nevienam no mums nav atmiņu no laika, kad apguvām pirmos vārdus savā dzimtajā valodā, toties lieliski zinām, cik izaicinoši ir apgūt svešvalodas jau lielākā vecumā. Kādas attiecības mūsu smadzenēs veidojas starp dzimto valodu un katru nākamo apgūto? Kā mēs apgūstam valodu tad, ja tai nav mācību grāmatas un tā neskan uz ielas, bet ir dzīva tikai tradīcijās? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rēzeknes tehnoloģiju akadēmijas profesore Sanita Martena un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters. Cik valodās domā un sapņo tulkotājs Dens Dimiņš? “Likt to apzīmējumu „poliglots” nav lielas vajadzības, jo skaits jau neko nemaina. Pēc kādās piektās valodas jau ir vienalga,” tā teic tulkotājs Dens Dimiņš, kurš ir veicis daiļliteratūras tulkojumus no franču, islandiešu, grieķu, itāļu, bulgāru, holandiešu, vācu un vēl citām, kopumā 14 valodām. Cik valodās tulkotājs domā un sapņo, kāda ir viņa svešvalodu apguves metodika un cik lielā mērā valodu apguvei var palīdzēt internets? Dens Dimiņš Latvijas Universitātē studējis klasisko filoloģiju, studiju procesā tulkojis grieķu un romiešu autorus, tad ķēries klāt pie itāļu un franču valodas tulkojumiem, tad Islandes universitātē mācījies islandiešu valodu, Berlīnes universitātē studējis doktorantūrā vispārīgo valodniecību un praksi. Šķiet, ka Dens, atsaucoties uz viņa līdzību par valodu kā  okeānu, brīvi peld pa tā dzīlēm. Šobrīd tulkotāju darba gaitas ir aizvedušas uz Portugāli, bet viņš tulkojis darbus arī no latīņu un senfranču valodām. Valodu apguves procesā Dens Dimiņš arī nenopeļ internetā rodamo mašīntulkotāju, piemēram,  meklētājprogrammā google. Viņš bilst, ka mašīntulkojums, protams,  nesaprot metaforas un nepalīdz atdzejošanā, bet ir praktiska lietotne jaunas valodas apguvē. Ar tulkotāju Denu Dimiņu aizrunājamies arī līdz tam, cik lielā mērā svešvalodā būtu jācenšas runāt pareizi, nevis lietot to tikai kā saziņas līdzekli. Tulkotājs uzskata, ka līdztekus vārdiņu apguvei ir jāmācās un jāsajūt konkrētas valodas skaistums.      

Vasara ir lielās ziedēšanas laiks un līdz ar mūsu platuma grādiem raksturīgo floru, ziedēt sāk arī daži jaunienācēji Latvijas dabā. Katru gadu Latvijā ienāk pa pārītim jaunu invazīvu sugu. Dažkārt tās ir neuzkrītošas, citkārt - ļoti traucējošas. Taču ne tikai augi - arī dažādi dzīvnieki - imigranti iekļuvuši Latvijā un ieriktējušies te uz palikšanu, traucējot vietējām sugām. Spānijas kailgliemeža "sērga" jau izsaukusi iedzīvotāju sašutumu un parastu vākšanu portālā "manabalss.lv". Kā invazīvās sugas nonāk pie mums un kas nosaka, vai ieceļotājs integrēsies un mierpilni sadzīvos ar vietējo ekosistēmu vai tomēr kļūst par traucēkli, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Dabas Aizsardzības pārvaldes invazīvo sugu eksperte Aiva Bojāre. Tomātu brūnplankumainība - vīruss, kas šogad kaitē tomātiem Tomātu brūnplankumainības vīruss pasaulē konstatēts pirms desmit gadiem, bet šogad tas pirmo reizi sasniedzis arī Latviju. Vīrusa nosaukums vedina domāt, ka tomātu augļi iegūst brūnus plankumus, un tā arī ir, lai gan vīrusa radītās pazīmes ne vienmēr ir tik viegli novērojamas. Kā vīruss izplatās, vai tomātus ar šādu vīrusu drīkst ēst un kādus sanitāros pasākumus jāveic, ja vīruss ienācis jūsu siltumnīcā? Valsts augu aizsardzības dienesta tīmekļa vietnē lasāms, ka tomātu brūnplankumainības vīruss, kas izplatīts citviet pasaulē, Latvijā līdz šim nav bijis fiksēts, taču šī gada jūnijā vīruss konstatēts vienā tomātu audzēšanas siltumnīcā, kur noteikti fitosanitārie pasākumi. Vīruss, protams, var radīt ražas zudumus, bet vienlaikus, pētot vīrusu, tiek selekcionētas tomātu šķirnes, kas pret vīrusu būtu izturīgas. Tādējādi dažkārt pat ir grūti pateikt, vai konkrēto auga stādu un tā augļus vīruss ir skāris. Par tomātu brūnplankumainības vīrusu stāsta Valsts augu aizsardzības dienesta Augu karantīnas departamenta vecāka inspektore Jūlija Sebeļeva. Iespējams, ka šī stāsta laikā arī jums gribas atgriezties pie Jūlijas Sebeļevas sacītā, ka ar vīrusu inficēti tomāti un saldā paprika, kas arī ir tomātu brūnplankumainības vīrusa saimniekaugs, var būt tirdzniecībā. Tāpēc Jūlijai atkārtoti jautāju - vai tomēr tad nebūtu jāņem šādi augļi ārā no tirdzniecības? Lai mazinātu vīrusa izplatību, tas noteikti būtu vispareizāk, taču Jūlija norāda, ka svarīgs ir samērīgums - tā kā vīruss tik strauji izplatījies, tā kā ne visām šķirnēm iespējams viegli konstatēt simptomus un tā kā cilvēka veselībai tas nav bīstams, tad izņemt no tirdzniecības visus tomātu un paprikas krājumus nebūtu pareizi, tie būtu lieli zaudējumi. Svarīgi vienkārši paturēt prātā gan profilaktiskos pasākumus, gan rīcības plānu, ja tomātu brūnplankumainības vīrusu esat konstatējuši savā siltumnīcā. Tātad vīruss primāri visvairāk kaitē pašam tomātam, taču siltumnīcā var būt arī citi augi.

Vasara ir lielās ziedēšanas laiks un līdz ar mūsu platuma grādiem raksturīgo floru, ziedēt sāk arī daži jaunienācēji Latvijas dabā. Katru gadu Latvijā ienāk pa pārītim jaunu invazīvu sugu. Dažkārt tās ir neuzkrītošas, citkārt - ļoti traucējošas. Taču ne tikai augi - arī dažādi dzīvnieki - imigranti iekļuvuši Latvijā un ieriktējušies te uz palikšanu, traucējot vietējām sugām. Spānijas kailgliemeža "sērga" jau izsaukusi iedzīvotāju sašutumu un parastu vākšanu portālā "manabalss.lv". Kā invazīvās sugas nonāk pie mums un kas nosaka, vai ieceļotājs integrēsies un mierpilni sadzīvos ar vietējo ekosistēmu vai tomēr kļūst par traucēkli, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Dabas Aizsardzības pārvaldes invazīvo sugu eksperte Aiva Bojāre. Tomātu brūnplankumainība - vīruss, kas šogad kaitē tomātiem Tomātu brūnplankumainības vīruss pasaulē konstatēts pirms desmit gadiem, bet šogad tas pirmo reizi sasniedzis arī Latviju. Vīrusa nosaukums vedina domāt, ka tomātu augļi iegūst brūnus plankumus, un tā arī ir, lai gan vīrusa radītās pazīmes ne vienmēr ir tik viegli novērojamas. Kā vīruss izplatās, vai tomātus ar šādu vīrusu drīkst ēst un kādus sanitāros pasākumus jāveic, ja vīruss ienācis jūsu siltumnīcā? Valsts augu aizsardzības dienesta tīmekļa vietnē lasāms, ka tomātu brūnplankumainības vīruss, kas izplatīts citviet pasaulē, Latvijā līdz šim nav bijis fiksēts, taču šī gada jūnijā vīruss konstatēts vienā tomātu audzēšanas siltumnīcā, kur noteikti fitosanitārie pasākumi. Vīruss, protams, var radīt ražas zudumus, bet vienlaikus, pētot vīrusu, tiek selekcionētas tomātu šķirnes, kas pret vīrusu būtu izturīgas. Tādējādi dažkārt pat ir grūti pateikt, vai konkrēto auga stādu un tā augļus vīruss ir skāris. Par tomātu brūnplankumainības vīrusu stāsta Valsts augu aizsardzības dienesta Augu karantīnas departamenta vecāka inspektore Jūlija Sebeļeva. Iespējams, ka šī stāsta laikā arī jums gribas atgriezties pie Jūlijas Sebeļevas sacītā, ka ar vīrusu inficēti tomāti un saldā paprika, kas arī ir tomātu brūnplankumainības vīrusa saimniekaugs, var būt tirdzniecībā. Tāpēc Jūlijai atkārtoti jautāju - vai tomēr tad nebūtu jāņem šādi augļi ārā no tirdzniecības? Lai mazinātu vīrusa izplatību, tas noteikti būtu vispareizāk, taču Jūlija norāda, ka svarīgs ir samērīgums - tā kā vīruss tik strauji izplatījies, tā kā ne visām šķirnēm iespējams viegli konstatēt simptomus un tā kā cilvēka veselībai tas nav bīstams, tad izņemt no tirdzniecības visus tomātu un paprikas krājumus nebūtu pareizi, tie būtu lieli zaudējumi. Svarīgi vienkārši paturēt prātā gan profilaktiskos pasākumus, gan rīcības plānu, ja tomātu brūnplankumainības vīrusu esat konstatējuši savā siltumnīcā. Tātad vīruss primāri visvairāk kaitē pašam tomātam, taču siltumnīcā var būt arī citi augi.

Gaļas, zivs un piena produktu aizvietošana ar augu valsts produktiem kļūst par ikdienu, ne veltī pērn Latvijas tirgū parādījuši vairāk nekā 120 jaunu augu valsts produktu. Kādēļ arvien vairāk cilvēku maltītēs iekļauj augu produktus un kā garšo augu valsts lasis vai krējums, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Cik daudz un dažādas pārsteidzošas augu produktu alternatīvas jau pieejamas Latvijā, vērtē uztura speciāliste Liene Sondore un "Augi & Draugi" un "Neapēd zemeslodi" vadītāja Lilita Kenta. Arvien vairāk cilvēku uzturā iekļauj alternatīvus augu valsts produktus. Lilitas Kentas vadītās organizācijas veic aptauju par to, kādus augu valsts produktus cilvēki iekļauj un vēlas iekļaut uzturā. Lai arī produktu klāsts pieaug, aptauja rāda, ka cilvēki vēlas vēl vairāk augu valsts produktu. Tikai pusi apmierināta ar piedāvāto produktu klāstu. "Katru reizi produkti, kas cilvēkiem pietrūkst, ir vieni un tie paši. Joprojām mums trūkst skābpiena produktu alternatīvas. Latvijā cilvēkiem ļoti garšo biezpiens, kefīrs, tādi produkti. Šim pagaidām augu valsts alternatīvas lielajos veikalos nav. Ir tikai atsevišķi mazie ražotāji," norāda Lilita Kenta. Aptauju veic jau trešo gadu. Lilita Kenta vērtē, ka sabiedrība Latvijā nav tik atvērta augu valsts produktu patēriņam kā tas Rietumvalstīs. Aptaujas rāda, ka tur vairāk nekā puse sabiedrības apzināti samazina gaļas daudzumu savā uzturā. Tie ir tā saucamie fleksitārieši. Šis virziens ir arvien populārāks. "Tas nozīmē, ka tu pamazām veido savu uzturu uz augu valsts produktiem - graudaugi, pākšaugi, dārzeņi, augļi, rieksti. Visādi gardumi. Bet nav tā, ka pilnībā izslēdz piena produktus vai gaļu. Tu vienkārši samazini. Tas ir labākais, ko darīt. Tā ir alternatīva pieeja visu vai neko domāšanai, kas ir graujošs veids, kā skatīties uz lietām, jo cilvēks domā, ja nevar būt perfekts, nedarīs neko. Patiesībā vajag spert mazos solīšus un pamazām samazināt, aizstāt vienu produktu, otru. Kaut vienā maltītē. Tas ir šis fleksitārisms. Rietumvalstīs tas ir ļoti populāri, pie mums - augoši, aptuveni trešdaļa to dara vai vēlas, jaunieši - apmēram puse, vērtē Lilita Kenta. Liene Sondore atzīst, ka ir gandarīta, ka šī izvēle par labu augu valsts produktiem ir apzināta un vairs nav modes lieta. Viņa pievērš uzmanību, ka Latvijā cilvēki daudz patērē tieši dažādus gaļas produktus - desas, cīsiņus. "Ja desu maizes ir pusdienas, brokastīs, vakariņās, nebrīnāmies, ka pēc kāda laika var būt problēmas," norāda Liene Sondore. Viņa arī norāda, ka jāpievērš uzmanība pārstrādātiem augu valsts produktiem. "Nav nekādas problēmas neēst gaļu, jautājums, ko mēs ikdienā gatavojam. Es vairāk esmu pret rūpnieciski pārstrādātiem produktiem arī no augu valsts," atzīst Liene Sondore. "Arī Pasaules veselības organizācija jau 2021. gadā izdeva materiālu, kur bija uzsvērti gan plusi, ka uzturā vairāk nāk dārzeņi, augi, rieksti, sēklas, bet bija šajā ziņojumā vērsta uzmanība uz to, ka nelietot ikdienā pārāk daudz vai nelietot nemaz šos pārstrādātos produktus. Līdzīgi kā teicu par desām, arī šeit ir jāskatās sastāvs. Es savus pacientus vienmēr mudinu, ka pupas, zirņus, lēcas vai kādus riekstu dzērienus varam labi mājās paši pagatavot. Mūsdienu cilvēces vēl viena liela problēma - mēs esam slinki, vai noveļam vainu uz laika trūkumu. Bet tad arī skatāmies sastāvā. Ja sastāvā 90% ir kokosa tauki, mazliet kaut kāda garšiņa klāt un vēl kokoss, es to par sieru nevērtēju. Tas ir vienkārši kaut kāds piesātināto tauku produkts, kuru varbūt nevajadzētu pirkt. Ja kaut ko tādu gribi, gatavo pats. Meklē receptes!"

Aptaukošanās ir viena no 21.gadsimta lielākajām attīstīto valstu iedzīvotāju problēmām. Vai šeit var palīdzēt bariatriskā ķirurģija, jeb kuņģa samazināšanas operācija? Arī par to spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē "Aiwa Clinic" ķirurgs Maksims Mukāns un Uztura un dietoloģijas centra vadītāja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, dietoloģe Laila Meija. "Svara mazināšana daudz ko sakārto. Lai cik dažāda šīs diētas būtu, ja cilvēkam ir efektīvas, var teikt... Mēs rekomendējam, lai organisms saņemtu visas uzturvielas, lai tas būtu harmoniski, sabalansēti, bet būtībā, ja cilvēkam kāda diēta patīk, ja tā viņam strādā, pēc  tam arī bieži sakārtojas daudzas orgānu sistēmas - aisnspiediens normalizējas, neattītas cukura diabēts, kas bijis robežstāvoklī. Arī kaulu un muskuļu sistēmai ir liels atslogs, " skaidro Laila Meija. "Svarīgi, lai cīņa ar aptaukošanos, kam būtībā vajadzētu būt prevencijai jau no ģimenes, lai bērns izaug normālā ģimenē ar dabīgu uzturu, kad iestājas grūtniecība, abi vecāki ir normālā svarā, bērns jau tālāk tiek programmēts ar normālu svaru," turpina speciāliste. "Ja ir aptaukošanās, tad jābūt secībai un ekspertu novērtējumam. Cilvēks atnāk - es visu esmu izmēģinājis. Kas ir visu - viņš ir izlasījis, ir ēdis, viena diēta tikai griķi, otra - tikai speķis, trešā - kaut kādas dīvainas lietas, kā cilvēks nevar visu dzīvi dzīvot. Tad viņam kaut kas mainījās, viņš to nometa, tad saka - man neviena diēta nepalīdz. Patiesībā nav bijis pie speciālista un mērķtiecīgi pārkārtojis uzturu. Tas pats par fiziskām aktivitātēm. Ir daļa tādu - širmis ciet un tagad es neēdīšu, es tagad skriešu. Katru dienu iet četras stundas uz trenažieru zāli, tā arī visu dzīvi nenodzīvosi. Vajadzētu būt normālai aptaukošanās programmai, kā tas ir daudzās attīstītās valstīs, ka iziet visus posmus. (..) Kam vajadzētu būt valsts apmaksātai programmai, kas mums diemžēl nav, mums tikai bērni saņem."

Spēka vingrinājumiem mums vajadzētu atvēlēt laiku katru dienu, īpaši, ja sadzīvojam ar vienu vai vairākām hroniskām slimībām. Bet tas nenozīmē, ka tūlīt jāsāk cilāt svaru bumbas un taisīt dziļos pietupienus. Viss jādara ar mēru un par to raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente, Sporta laboratorijas vadītāja, sporta ārste Sandra Rozenštoka, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un sertificēts ergoterapeits, fizisko aktivitāšu fiziologs, zinātņu doktors veselības un sporta zinātnēs Rūdolfs Cešeiko.

Vai starp zaļu dzīvesveidu un augstu dzīves kvalitāti varam likt vienādības zīmi? Vai apgalvojums, ka dzīvot zaļi, nozīmē gan dzīvot labi, gan dzīvot ekoloģiski atbilst patiesībai, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Kaņepes kultūras centra saimnieciskās daļas vadītājs Kristaps Krolls, Grīziņkalna apkaimes biedrības pārstāve Marta Kotello un vides eksperte Elīna Kolāte. Kas ir zaļais dzīvesveids? Kristaps Krolls vērtē, ka tas ir paša dzīvesveids un attieksme, kādu iespaidu atstājam uz apkārtējiem un kādas sekas atstājam aiz sevis. "Pamats varētu būt iegādāties un darīt tikai to, kas ir vajadzīgs. Var ēst visādus smalkus ēdienus, ja to gribas. Var ēst trīs reizes dienā gaļu, ja gribas. Padomā pirms katras reizes. Var braukt ar mašīnu, kad tas ir vajadzīgs," analizē Elīna Kolāte. "Pierast pie ikdienišķiem dzīves soļiem tāpēc, ka tā esi darījis vakar un aizvakar, to nevajadzētu. Katru reizi sev paprasīt - vai man tiešām šo vajadzētu?" Marta Kotello papildina, ka tā ir piedomāšana pie saviem paradumiem - ko ēd, kā iepērcies, kā patērē lietas. Biedrības gadījumā - padomāt arī par pilsētvidi un veicināt pārvietošanos ar kājām un velosipēdu. Tā ir arī veselība. Zaļā dzīvošana ir arī veselība. Ko darīt, lai mūsu dzīve kļūtu "zaļāka"? Elīna Kolāte, daloties pieredzē, atzīst, ka viņas ģimene tīri labi iztiek bez auto. "Kā tas ir iespējams? Dzīvojam centrā, bērnudārzs ir centrā, strādājam lielākoties attālināti, gandrīz visur, kur vajag, var aiziet ar kājām," stāsta Elīna Kolāte. "Nopirku mēnešbiļeti sabiedriskajam transportam. Tīri labi. Es to, ka transports neatnāk laikā vai neatnāk vispār, uztveru kā tādu spēli - vai šoreiz būs, vai nebūs. Man tas palīdz samierināties. Es uz to skatos kā joku, vai veidoju statistiku, cik bieži ekrāniņš, kas ir tramvajā, rādīs pareizi, cik bieži - nepareizi. Pagaidām biežāk rāda nepareizi. Es uz to cenšos skatīties tā. Tas mums izdodas, jo dzīvi esam iekārtojuši tā, lai viss mums būtu ērti, jo kaut kādā ziņā tā mums ir prioritāte, lai nav "tā baigā ikdienas čakara" un jāvelta šausmīgi daudz laika, lai nonāktu no viena punkta līdz otram. Jā, citreiz vajag kaut kur aizbraukt ar mašīnu. Tagad tas ir ļoti ērti - paņem koplietošanā auto, aizbrauc, kur vajag, noliec, izkāp ārā. Nav jāsatraucas ne par stāvvietām, ne remontu, ne apdrošināšanu. "Ne mana cūka, ne druva."" Sīkums, kas beigās veido ietekmi, - nemest ārā ēdienu. Elīna neslēpj, ka viņa arī nav ideālais cilvēks, kuram tas labi izdodas. 

22. marts – Pasaules ūdens diena. 1992. gada jūnijā Zemes samitā jeb Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē „Vide un attīstība” tika ierosināts atzīmēt Pasaules ūdens dienu. Šī paša gada decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, un 1993. gadā tika atzīmēta pirmā Pasaules ūdens diena. Šo dienu katru gadu 22. martā atzīmē joprojām. Tā tiek rīkota, lai uzsvērtu saldūdens nozīmi, iestātos par saldūdens resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un pievērstu uzmanību tematiem, kas saistīti ar tīru ūdeni, sanitāriju un higiēnu. Vai Pasaules ūdens diena vieš pārmaiņas tīra ūdens pieejamībā iedzīvotājiem dažādos kontinentos, cik tīrs ir Latvijas dzeramais ūdens un kas tam seko līdzi? Šos jautājumus raidījumā Zināmais nezināmajā pārrunājam ar pētnieku, kurš, šķiet, par ūdeni ir gatavs runāt vienmēr. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus. Tieši tāpat kā ikdienā īpašu uzmanību nepievēršam tam, ka elpojam, tā arī daudz nedomājam par to, ka mums ir pieejams tik ierasts produkts kā dzeramais ūdens. Bet, ja mums pietrūktu gaisa, traucēta elpošana būtu izšķirošana dzīvībai. Un tieši tāpat ir ar dzeramo ūdeni. Ja mūsu organisms to neuzņems pietiekamā daudzumā, dzīvība būs apdraudēta. Ūdens nepieciešams ne tikai dzeršanai, bet arī higiēnas nolūkos, ūdens ir pamats enerģijas ieguvei un ūdens ir resurss, kas kā viens no pirmajiem var tikt iznīcināts kara apstākļos. Ūdens nozīme ir nepārvērtējama, un kopš 1993. gada 22. martā tiek atzīmēta Pasaules ūdens diena. Cik liela nozīme ir vienai atzīmējamai dienai, kas veltīta ūdenim? Sandis Dejus: Katrā ziņā ūdens ir svarīgākā lieta, kas mums, cilvēkiem, ir iespējama. Līdz ar to, protams, arī politika tam visam seko līdzi. Un ne velti arī bijušais ASV prezidents Kenedijs ir teicis: ja tu atrisināsi ūdens problēmas, tu dabūsi divas Nobela prēmijas - vienu par zinātni, otru par mieru. Līdz ar to arī ūdens svarīgumu viņš ir gana spilgti izcēlis.  Manuprāt, ir ļoti svarīgi kaut vai reizi gadā visiem cilvēkiem tomēr atgādināt par šo ūdens pieejamību un nepieciešamību, par aktuāliem jautājumiem, kas ir saistīti ar ūdeni. Piemēram, vai mēs katru dienu aizdomājamies par to, ka katrs trešais pasaules iedzīvotājs nevar padzerties drošu ūdeni ikdienā un būtībā satraucas par to, vai viņš sagaidījis rītdienu pēc skata ūdens malka. Varbūt ir vērts par to arī atcerēties un novērtēt to, kādā pasaules veiksmīgākajā vai veiksmīgā vietā mēs dzīvojam, cik laimīgi cilvēki mēs esam. Katru gadu, tuvojoties Pasaules ūdens diena, klajā nāk Apvienoto Nāciju Organizācijas Pasaules ūdens attīstības ziņojums. Iepriekšējos gados šie ziņojumi ir vēstījuši par ūdeni un klimata pārmaiņām, ūdeni un darba vietām, ūdeni un enerģiju. Šīgada, 2024. gada, ziņojums vēstīs par ūdeni labklājībai un mieram, uzsverot to: "kā drošas un taisnīgas ūdens nākotnes attīstīšana un uzturēšana ir labklājības un miera pamatā visiem un kā nabadzība un nevienlīdzība, sociālā spriedze un konflikti var pastiprināt ūdens drošību." Sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, redzējām, kā Krievijas spēki mēģināja iznīcināt tos resursus, kas tiešā veidā ietekmē cilvēka dzīvi, - ūdens un energoapgāde. Vai tā ir, ka ne tikai militārie konflikti, bet arī jebkāda veida citas spriedzes automātiski atsaucas uz ūdeni?  Sandis Dejus: Noteikti.  Ūdens ir svarīgākā lieta mums ikdienā, un ar to ir gana vienkārši radīt dažādas emocijas un stresu cilvēku vidū, jo bez ūdens vairāk par trijām dienām izdzīvot nevari. Tādā veidā gan dažādu militāro konfliktu gadījumā tas ir viens no pirmajiem objektiem, ar ko droši vien ir jārēķinās, ka viņš būs pastiprināti jāaizsargā pret jaunajiem ļaudīm. Gan arī tas ir fantastisks veids, kā veicināt savu finansiālo labklājību droši vien un meklēt risinājumus, kā izmantot šo resursu, bez kura neviens nevar iztikt savā labā un gūt papildus, iespējams, arī peļņu.  Ne velti pasaulē ir ļoti daudz vietas, kur, piemēram, ir ūdens birža, kur lauksaimnieki ir spiesti saldūdeni iegādāties ūdens biržā par biržas cenu savu lauku apūdeņošanai, kas manuprāt, Latvijā ir kaut kas neiedomājams. Tomēr cilvēki pasaulē ir spiesti tā darboties, jo vienkārši ūdens pieejamība ir mazāka nekā pieprasījums. Mēs varbūt bieži par to neaizdomājamies, bet tajā pašā laikā arī pieminētās tēmas par ūdens pieejamību, par klimatu noteikti arvien vairāk aktualizē jautājumu par ūdens drošumu, par cilvēces izdzīvošanas spējām, jo mums jābūt atbildīgiem par šo resursu, jāizmanto lietderīgi, efektīvi. Arī tam, ko mēs pēc tam novadām vidē, jābūt ir gana kvalitatīvi attīrītam, lai neradītu pēc tam nākotnē draudus jau nākošajām paaudzēm. Iespējas tikt pie tīra dzeramā ūdens senatnē „Cik veca civilizācija, tik sena arī problēma ar piesārņotu ūdeni,” tā, runājot par ūdens apgādi un dzeramā ūdens tīrību senatnē, teic medicīnas vēsturnieks un Jūrmalas muzeja pētnieks Mārtiņš Vesperis. Kopā ar viņu izsekojam  ūdens piegādes gaitai pilsētās, slimībām, kas radās no piesārņota ūdens, un dzērieniem, kas savulaik bija alternatīva slāpju dzesēšanai, gadījumos, ja tīrs ūdens nebija pieejams. Saslaukas no miesnieku galdiem, mēsli, iekšas, asinis Slīgst dubļos kucēnu līķi un smirdīgas brētliņas Peld pa dubļainu straumi beigti kaķi  un rāceņu gabali. Tādu nepievilcīgu ainu dzejas rindās uzbūra  angļu rakstnieks un satīriķis Džonatans Svifts  par Temzas upi Londonā 1710. gadā. Bet, domāju, līdzīgas ainas varēja rakstīt teju par jebkuru pilsētu tolaik. Atceramies, ka dažus gadsimtus pirms Svifts rakstīja šīs rindas, tepat Rīgā  pilsētas iedzīvotāji savus atkritumus meta Rīdzenes upē, līdz upi smakas un netīrumu dēļ 1733. gadā aizbēra. Lai arī ūdens pievadīšanai pa caurulēm ir vairāk nekā tūkstošiem gadus sena vēsture, tomēr par tīru dzeramo ūdeni varam sākt runāt tik 19. gs. otrajā pusē, kad gan pieauga iedzīvotāju skaits pilsētās, gan arī  ļaudis masveidā inficējās ar holeras baktērijām, kas mājoja ūdenī. Kopā ar medicīnas vēsturnieku un Jūrmalas muzeja pētnieku Mārtiņu Vesperi ielūkosimies dzeramā ūdens tīrības vai netīrības vēsturē.

Ziema ir grūts laiks daudziem dzīvniekiem, tostarp arī tiem, kas savu dzīvi aizvada ūdenī. Neskatoties uz aukstumu, skābekļa badu un barības trūkumu, zivis mūsu platuma grādos ir pielāgojušās apstākļiem aizsalstošos dīķos un ezeros. Kāda ir zivju dzīve gada aukstajā un klusajā sezonā Latvijas saldūdeņos un jūrā? Kā šo dzīvnieku organisms piemērojas aukstumam un barības trūkumam, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ihtiologs, zinātniskā institūta BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis.   Zivju dzīve akvārijā Pirmklasīga virtuve un bufete ar iekš- un ārzemju dzērieniem. Katru svētdienu pēcpusdienas tēja ar pilnu programmu. Dinejām un viesībām speciālas telpas. Salona orķestra koncerti. Radio koncerti. Ik vakarus kabarē programma.   Tādi sludinājumi bija lasāmi starpkaru Latvijas laikā par vienu konkrētu izklaides vietu. Jautāsit kāds tam sakars ar akvāriju zivīm? Ļoti tiešs, ja runājam par Rīgas Nacionālo Zooloģisko dārzu. Zaļganajā ēkā ar sīkrūšu logiem, kur tagad atrodas akvārijs, sākotnēji atradās Zooloģiskā dārza restorāns. Par to stāsta Rīgas nacionālā zooloģiskā dārza  speciālists Māris Lielkalns. Tāds vēsturisks sānsolis, saistībā ar mūsu zoodārza akvārija telpām, bet turpinot par akvāriju vēsturi ir jāmin 1850. gads, kad angļu ķīmiķis Roberts Voringtons izstrādāja akvāriju principu, paskaidrojot, ka augi, kas pievienoti ūdens traukā, izdala pietiekami daudz skābekļa, lai tur uzturētu dzīvniekus, ja vien dzīvnieku skaits nav pārāk liels. Pāris gadus vēlāk Londonas zoodārzā tika atklāts pirmais publiskais akvārijs un publicēta pirmā rokasgrāmata zivju turētājiem „Akvārijs - dziļjūras brīnumu atklāšana”. Taču zivju turēšanai norobežotā vidē cilvēku priekam ir krietni senākas saknes. Par to mūsu zooloģiskā dārza akvārija teritorijā starp  barbēm, cihlīdām, molinēzijam, piraijām, līņiem, grunduļiem un vēl citām, kopumā 70 sugu zivīm stāsta Māris Lielkalns un Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza zooloģe Margarita Jegorova.    

Žurnāliste Inita Sila daudziem ir pazīstama kā ilggadīga žurnāla "Ieva" galvenā redaktore, nesen - žurnāla "Kā būt laimīgai" galvenā redaktore. Inita ir ne tikai žurnāliste, bet arī autore grāmatām "100 vēstules sievietei" un "Tango ar diviem misteriem V". Nesenākā no tām ir Initas stāsts par pieredzi, pašai saskaroties ar vēža diagnozi. Tagad viņa ir arī "Hospiss LV" pārstāve .Šogad sarunu festivālā "Lampa" Inita vadīja "Nāves kafejnīcas" sarunu "Turies draudziņ". Tā ir gaiša saruna, jo visi tās dalībnieki apliecina, ka tieši vēža diagnoze, savas mirstības apzināšanās, viņiem likusi vēl vairāk novērtēt savu dzīvi. Sarunas ieraksts var iedvesmot tās klausītāju dzīvot pilnasinīgi arī bez diagnozes.Kad Initai tagad jautā, ko viņa dara, viņa atbild: "Dzīvoju." Es ļoti novērtēju viņas atklātību, daloties ne tikai ar savas dzīves pieredzi, bet arī ar idejām, ko Inita ir apguvusi pilnvērtīgākai dzīvošanai.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:5:00 Kā atšķiras divas Initas Silas dzīves – viena līdz četrdesmit gadu krīzei, otra pēc tās9:29 “Meklējot savu sapņu profesiju, tev ir jāatceras bērnība, pirmais, ko tu gribēji”11:12 Ar kādu mērķi Inita šobrīd strādā labdarības organizācijā “Hospiss LV”12:39 Kas ir nāves dūla un kādēļ šāds pakalpojums ir nepieciešams22:03 “Dzirde ir pēdējā no maņām, ko cilvēks zaudē pirms nomiršanas”25:21 Kas ir veltīgā ārstēšana un kādas likumu izmaiņas ir plānotas Latvijā31:02 Kā beigt baidīties un sākt baudīt dzīvi36:21 Vai menopauze spēj laupīt dzīvesprieku41:53 “Atļaujies būt nepareiza”43:24 Iemācīties baudīt dzīvi bez alkohola57:49 Triki, kā ierobežot saldumu ēšanu1:00:18 Vērtīgs pieredzes stāsts par anoreksiju ģimenē1:09:05 Jautājums, kuru sev ik pa laikam ir izdevīgi uzdot1:11:15 Prakses, ko Inita Sila piekopj ik dienas1:20:48 “Nerunājot nekas nemainās. Nerunājot tu nevienam nepalīdzi”1:24:09 Padoms – ko neteikt cilvēkam, kuram ir vēža diagnoze1:26:42 Nebūt perfekcionistei un stiprajai sievietei1:31:17 Bēres, cilvēkam dzīvam esot – kas tas ir, kur un kādos gadījumos to praktizē1:37:17 Mirstošo cilvēku advokāti - kādi ir “Hospiss LV” mērķi un kā nokļūt draugu klubā