Podcasts about katru

Stāsta koku vilnas meistars Ritvars Točs. Nātru audums ir viens no senākajiem un visvieglāk iegūstamajiem audumiem. Arī dainās pieminēti nātani audumi. Tie bija ļoti izturīgi un mīksti, piedevām, nātru audumi labi krāsojās visdažādākajos toņos. Nātres ievāc arī janvārī, februārī un martā, bet vislabāk to darīt aprīlī un maijā. Tad pērnā nātre ir jau savu mūžu nodzīvojusi un nokaltusi, šķiedra ir nogatavojusies, palikusi sausa un balta. Šādas nātres savāc kūļos, ved mājās, saberž uz raupja dēļa, saspaida, izsukā un tā iegūst gatavu materiālu vērpšanai. Tas viss prasa piecas minūtes. Nātru kūļus, ja tiek savākti sausā laikā, var glabāt kaut simtu gadu, bet pārstrādāt, kad vien ir vēlme. Tad, kad nātri saberž, pāri paliek tādi kā kauli, spaļi. Tos nemet ārā, bet izmanto telpu kvēpināšanai un gaļas žāvēšanai. Nātru spaļi smaržo kā kadiķi un attīra gaisu. Nātru vilnu vērpj tikai ar rokām, uz speciāla dēļa savirpinot pīnīti. Nātre ļoti labi noder veselībai. Piemēram, lai nesāpētu galva, nēsāja uz dēlīša pītu nātru pīnīti. Dainās teikts: „Trim kārtām nātri pinu savam zīļu vainagam.” Nātru vainadziņš regulē spiedienu, galva paliek dzidra un vairs nesāp. Nātre ir vislabākā krāsu uzsūcēja. Ar otiņu iekrāso katru dzīparu, apžāvē, un tikai tad viņš parādās savā tonī. Dzīparu rakstīšana – tā ir krāsošana. Katru dzīparu izrakstot savā krāsā, sanāk ļoti skaistas jostas un pīnes. Mūsu teritorijā vilnu var gatavot no trīsdesmit pieciem augiem un kokiem, bet dainās var atrast ziņas par divdesmit diviem. Dainās parādīta mūsu senču ikdiena – kā dzīvoja, strādāja, vērpa, auda. Agrāk, kad cilvēki dzīvoja slīkšņās, nebija iespējams turēt aitas, tāpēc izmantoja koku vilnu. Stabilu otro vietu ieņēma kārklu audumi. Kārli, nātres, liepa un ozols tika izmantoti visbiežāk. Plaši izmantoja arī vītola audumus. Tie pieminēti arī hronikās. Pat no ābeles darināja deķus un kroņus. Tas viss smalki aprakstīts dainās. Savukārt purvos izmantoja vilkukūlu. Tas ir viens no senākajiem audumiem. Vilkukūla aug ciņos un no tās sanāk skaisti brūni un ļoti, ļoti silti audumi. „Izbradāju purvus, mežus, kūlas cimdi rociņā.”. No kūlas taisīja tādus pašus cimdus kā no ozola. „Purva krekli mugurā, purva kroņi galviņā.” Mīkstuma ziņā purva kūla ieņēma trešo vietu. Arī tās audumi ir ļoti veselīgi. Visgrūtāk uztaisīt audumu no egles un priežu skujām. Tas ir ķēpīgi, bet var. Dainās teikts: „Skuju deķis mugurā.” Gani, ejot ganos, sildījās ar skuju deķi. Praktiski šos audumus izmantoja visu mūžu. Viens kamzolis kalpoja visam mūžam. Reizi gadā upē to izmazgāja. Jau gadu vecam bērniņam mugurā vilka gobas kreklu, un to pēc tam nodeva nākošajam bērnam. Agrāk mazu bērnu šūpuļus iekāra pīlādža vilnas striķos, lai pīlādzis no visām četrām pusēm viņu sargātu. Pīlādzi izmantoja tikai aizsardzībai. Vairāk ar vilnas ieguvi un pīšanu nodarbojās vīrieši. Vaska drānas audumu prata nopīt jebkurš vīrietis. Viņi neizmantoja ne vārpstiņas, ne ratiņus, jo tādi vēl neeksistēja. Vērpšana notika tikai ar rokām, virpinot vilnu vienā virzienā no tapiņas līdz tapiņai, kamēr bija nopīts vajadzīgais garums. Pēc tam paņēma atbilstoša lieluma rāmi un taisīja audumu. Katrai lietai bija savs rāmis.

Stāsta "Latvijas Pasta" filatēlijas nodaļas vadītājs Edmunds Bebrišs Latvijas pastmarka nav tikai neliels papīra gabaliņš, kas apliecina sūtījumu apmaksu — tā ir arī kultūras, mākslas un vēstures nesēja. Katra jauna pastmarka ir kā logs uz Latvijas identitāti, dabas bagātībām, notikumiem vai ievērojamiem cilvēkiem. Bieži cilvēki jautā: "Kā rodas šīs pastmarkas?" Ceļš līdz pastmarkai sākas ar Pastmarku emisijas komisiju. Tā ir īpaša ekspertu grupa, kas darbojas “Latvijas Pasta” paspārnē. Komisijas uzdevums ir izvērtēt un apstiprināt nākamā gada pastmarku tēmas. Tajā strādā pārstāvji no "Latvijas Pasta", Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Mākslas akadēmijas, kā arī citi kultūras un filatēlijas jomas eksperti. Tēmas tiek izvēlētas ar mērķi atspoguļot Latvijas daudzveidību – vēsturi, dabu, arhitektūru, sportu, svarīgus notikumus un personības. Tēmu ierosinātāji var būt gan institūcijas, gan arī iedzīvotāji. Kad tēmas ir apstiprinātas, sākas mākslinieciskā daļa. Pastmarku dizainu izstrādei mākslinieki tiek izraudzīti ar uzaicinājuma kārtību vai konkursa ceļā. "Latvijas Pastam" ir izveidojusies veiksmīga sadarbība ar vairākiem profesionāliem māksliniekiem – Alekseju Naumovu, Elitu Viliamu, Liliju Dineri, Artu Ozolu Jaunarāju, Robert Rūrānu un citiem, kuri ir veidojuši desmitiem oriģinālu pastmarku. Māksliniekiem tiek dota izvēlētā tēma un norādes, bet dizaina interpretācija paliek viņu radošajā ziņā. Kad dizains ir apstiprināts, pastmarkas tiek nodotas drukāšanai. Pirmās Latvijas Republikas pastmarkas dažkārt tika drukātas uz karšu un naudas zīmju aizmugurēm – tas papīra trūkuma dēļ. Savukārt atjaunotajā Latvijas Republikā pastmarkas tika drukātas ārzemēs, jo tāda tipa augstas kvalitātes drošības druka Latvijā netika veikta. Pastāvīga sadarbība bija izveidojusies ar Austrijā, Nīderlandē un citās Eiropas valstīs bāzētām specializētām tipogrāfijām, kur tiek ievēroti visi drošības standarti. Taču jau no 2008. gada pastmarkas tiek drukātas Latvijas vērtspapīru tipogrāfijā "Baltijas Banknote", kura veiksmīgi konkurē ar ārvalstu tipogrāfijām. Jāatceras, ka pastmarka ir vērtszīme. Tā, līdzīgi kā nauda, apliecina vērtību – konkrētu samaksu par pasta pakalpojumu. Tāpēc to ražošana notiek ar stingru kontroli. Pastmarkām bieži ir iestrādāti arī pretviltošanas elementi – mikrodruka, neredzamās tintes un speciāli perforācijas risinājumi. Katru gadu Latvijā tiek izdotas vidēji 20 līdz 25 jaunas pastmarkas, un katra no tām kļūst par daļu no Latvijas vizuālās un kultūras vēstures. Tās kolekcionē ne tikai filatēlisti, bet arī mākslas cienītāji, vēstures interesenti un tautieši visā pasaulē. Aiz katras pastmarkas slēpjas rūpīgs darbs, izvērtēšana, mākslinieciska radošuma process un tehniska precizitāte. Un katra no tām, nonākot uz aploksnes, nestāsta tikai par adresātu — tā stāsta arī par Latviju. Atbildot uz jautājumu – pastmarka nav vienīgā vērtszīme, uz kuras redzams uzraksts "Latvija", taču tā noteikti ir viena no redzamākajām un simboliskākajām vērtszīmēm. Latvijā ir vēl dažas vērtszīmes, uz kurām tiek norādīta valsts identitāte, tostarp eiro monētas un īpašās kolekciju monētas, valsts vērtspapīri un akcīzes markas tomēr, ja runājam par plaši pieejamu un ikdienā redzamu vērtszīmi, kurā ir uzraksts "Latvija", tad pastmarka tiešām ir unikāla savā nozīmē – tā regulāri nes valsts vārdu gan iekšzemē, gan starptautiski, un to papildina simboliska un mākslinieciska valsts reprezentācija.

Jautājums, vai kara darbība ietekmē laikapstākļus, protams, ļoti aktuāls kļuva pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Karš norisinās jau ceturto gadu. Katru dienu redzami kadri ar sprādzieniem, degošām degvielas un naftas bāzēm, no kurām gaisā paceļas milzu dūmu mutuļi, kas dažkārt ir saskatāmi pat meteoroloģiskajos satelītos, ne tikai augstas izšķirtspējas, ko lieto militārām vai dabas katastrofu novērtēšanas vajadzībām. Tas, protams, liek uzdot jautājumu, par to, kā tas ietekmē vidi? Skaidrs, ka kara darbība videi ir graujoša. Piesārņojums gan ūdeņos, gan augsnē ir tik liels, ka vajadzēs daudzus gadus, lai šīs vietas atjaunotu. Krievijas armija uzspridzināja arī Kahovkas ūdenskrātuves dambi un vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātkilometru lielā ūdenstilpne izzuda, kardināli mainot vidi. Šo stāstu no Ukrainas ir ļoti daudz, bet šoreiz nošķirsim ietekmi uz vidi no tiešas ietekmes uz laikapstākļiem. Laikapstākļus ietekmē fizikāli procesi, taču kā parasti, tie ir savstarpēji saistīti, mijiedarbojas un ķēde ir tik gara, lielākoties līdz galam neizzināma, jo jebkurai stihijai vai vētrai mēs varam izsekot tikai nelielu pēdējo posmu no tās izcelsmes ceļa. Parasti, kad Latvijā ir kādi neparasti laikapstākļi, jautā, no kurienes tie? Piemēram, šis aukstuma vilnis maijā. Nedēļām ilgi mūsu reģionā valda ziemeļvēju plūsma, to rada paaugstināts spiediens uz rietumiem no Latvijas virs Atlantijas okeāna un pazemināts spiediens virs Skandināvijas austrumiem un Krievijas. Šāda situācija ir klasiska aukstuma viļņiem mūsu reģionā, nekas neparasts, bet kāpēc tieši tagad tāda ir izvērtusies, tālāk jau šķetināt ir sarežģīti. Tāpēc par tūlītēju kara ietekmi runājot, jāsaka - karš Ukrainā neatstāj nekādu, vismaz kaut cik nomērāmu ietekmi uz laiku ne Latvijā, ne lielākoties arī pašā Ukrainā.  Jautājums parasti ir par lielajiem ugunsgrēkiem, dūmu mutuļiem, vai tie tiešām neietekmē laikapstākļus? Ne tik ļoti, lai tas būtu pamanāmi. Piemēram, pēc kādām lielām kaujām, bobardēšanām vai naftas rezervuāru degšanas nav manāms, ka tuvākā vai tālākā apkārtnē izmanās temperatūra vai citi atmosfēras parametri. Te noder ļoti vienkāršs salīdzinājums. Kad tiek uzspridzināta kāda degvielas noliktava, tur sadeg vairāki miljoni litru naftas produktu. Bet kaut vai Latvijā transporta vajadzībām vienas dienas laikā tiek iztērēts jeb sadedzināts 3-4 miljoni litru dīzeļdegvielas un benzīna. Ukrainā, rupji rēķinot, iedzīvotāju skaits ir aptuveni 20 reižu lielāks, tātad normālos apstākļos, kad saimnieciskā darbība norit kā ierasts, visticamāk, šis rādītājs arī būtu proporcionāli līdzīgs – dienā transportā vien tiktu sadedzināti ap 60-80 miljoniem litru naftas produktu. Tas ir vairāk, nekā vairumā šo degošo degvielas rezervuāru, ko mēs video kadros no kara zonas redzam. Tas nozīmē, ka rēķinot tīri fizikāli, cik daudz siltuma no sadegšanas un cik daudz gāzu nonāk atmosfērā, neiegūstam pēkšņu, ļoti ievērojamu palielinājumu. Mēs nemanāmi sadedzinām daudz vairāk.  Ir pētīts, cik daudz Krievija patērē degvielu un aplēses ir dažādas, robežās no 9 līdz 15 miljoniem litru dienā, bet Ukrainas patēriņš ir starp 3 un 4 miljoniem litru dienā. Arī sprādzieni paši par sevi lielākoties neizdala tik lielu siltumenerģijas daudzumu, lai ietekmētu gaisa temperatūru. Šeit atkal var veidot salīdzinājumu ar redzamo, iespaidīgo sprādzienu, kas izdala ap vienu gigadžoulu siltuma, bet, piemēram, lai apkurinātu 60 kvadrātmetru dzīvokli visu apkures sezonu, vajadzīgs pat 30 reižu vairāk enerģijas. Parēķinām, cik miljoni kvadrātmetru ik ziemu ir jāpkurina, cik tur aiziet daudz siltuma gaisā, bet to tā, ka piekurinām savas telpas, ārā siltāks uzreiz nekļūst.   Vēl arī stāsts par ziņu, kas aplidoja Latviju pagājušajā nedēļā, ka gaidāmā vasara Baltijā būs viena no karstākajām pēdējās desmitgadēs, temperatūra pārsniegs +34 grādus. Toms Bricis ir izsekojis, ka šī ziņa nāk no poļu meteoroloģijas entuziastiem. Uzreiz jāsaka, lai kāda būs vasara, šīs ziņa līdz Latvijai nonāca sagrozīta, ar piefantazētiem elementiem un droši ticamu prognožu tik ilgam termiņam tāpat nav.  

Šī gada martā Valsts prezidents un Ordeņu kapituls lēma par Atzinības krusta virsnieci iecelt Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) prorektori zinātniskajā darbā, Kultūras un mākslu institūta vadītāju, profesori, Dr. sc. soc. Andu Laķi. Valsts augstākais apbalvojums profesorei tiks pasniegts 4. maija pēcpusdienā, bet svētku rītā viņa viesojas "Klasikā". Runājam par svētkiem un LKA aktualitātēm, bet vislielāko uzmanību pievēršam jaunākā pētījuma "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" rezultātiem, uzzinot par aktuālajām tendencēm kultūras patēriņā Latvijā. Anete Ašmane-Vilsone: Šī diena, Anda, jums būs īpaša – esat iecelta par Atzinības krusta virsnieci, un tieši šodien arī saņemsiet šo apbalvojumu. Vai 4. maijs – tā jums ir īpaša diena arī citkārt? Jā, protams, tā ir īpaša diena – kā jau daudziem Latvijas iedzīvotājiem, jo mēs savu darbu un arī citas vērtības lielā mērā saistām ar Latvijas valstiskumu, ar centieniem iestāties par Latvijas valstiskumu sargājošajām vērtībām. Tas varbūt tā nedaudz patētiski skan, bet – jā, 4. maijs ir mana priecīgā diena; tas ir laiks, kad var atcerēties visus tos cilvēkus, kas bija drosmīgi un balsoja par Latvijas neatkarību, ieskaitot Pēteri Laķi, kurš ir arī Latvijas Kultūras akadēmijas dibinātājs… Kā atceraties zīmīgo 1990. gada 4. maiju pirms nu jau 35 gadiem? Šo laiku labi atceros vēl kāda cita iemesla dēļ, jo četras dienas pirms ceturtā maija bija piedzimusi mana vecākā meita Laura Laķe. (smaida) Tad jums patiesi ir ļoti īpašs šis laiks… Vai apbalvojums nāca kā pārsteigums? Jā, tas savā ziņā bija pārsteigums: liela pateicība maniem kolēģiem, kuri izvirzīja mani šim apbalvojumam! Jo ikdienā darām to, kas ir mūsu sirds lieta, un manā gadījumā patiešām ir tā, ka mans darbs ir arī mans hobijs un sirdslieta. Tāpēc, no vienas puses, pārsteigums, kas apvienots ar pateicību, ka mans darbs ir novērtēts, un, protams, pateicība Valsts prezidentam un Ordeņu kapitulam. Kaut gan vienlaikus jāsaka, ka ikdienā, plānojot savu darbu un ļoti daudz enerģijas un entuziasma veltot pētniecībai, izglītībai, kultūras lauka apoliģētikai, neviens no mums, kas jau ir saņēmuši šo apbalvojumu, nedomājam, ka mēs savu darbu darām apbalvojumu dēļ.  Vai zinātnieka un pētnieka darbs, tāpat jūsu darbs Kultūras akadēmijā – vai tas arī var tikt skatīts caur patriotisma prizmu? Īpaši beidzamajos gados jo īpaši par to vairāk runājam, vienlaikus zinot, ka zinātnei vienmēr, it īpaši humanitārajām zinātnēm, jācīnās par finansējumu, atzinību, atpazīstamību. Vai šis aspekts arī ir būtisks? Jā, lielā mērā. Manuprāt, katra nācija, katra valsts iegūst savu vērtību, lielā mērā pateicoties tieši profesionālajiem ceļiem, kurus eju arī es un mani kolēģi – tā ir izglītība, tā ir kultūra un tā ir zinātne. Šie trīs pīlāri tur katru nāciju, un šīs lietas arī ir tās, kuru dēļ ir vērts iestāties par valstiskuma saglabāšanu; šīs ir tās lietas, kuru dēļ ir jēga valstij pastāvēt. Tāpēc, protams, ne tikai mans, bet arī visās šajās trijās jomās jebkura strādājoša cilvēka darbs noteikti ir ar šo patriotisma dimensiju. Ikdienā, protams, šīs patriotisma vērtības tā patētiski necildinām, bet šķiet, ka ikkatrs jebkurā izglītības līmenī strādājošais pedagogs, katrs kultūras cilvēks, katrs zinātnieks ar savu darbu tur valsti. Tā ir tāda pamatvērtība, ko mēs varbūt ikdienā pat neizceļam, bet kas visu laiku ir klātesoša. Jā, tieši tā. Viens no jūsu pēdējiem veikumiem ir "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" un par to mēs arī noteikti plašāk parunāsim. Ik pēc diviem gadiem tiek mērīta mūsu aktivitāte kultūras laukā. Kādi ir pirmie  galvenie secinājumi, skatoties uz aizvadīto gadu? Ikkatrs kultūras patēriņa mērījums parāda, ka kultūras dzīve, kultūras aktivitātes, gan tas, kas tiek piedāvāts kultūras laukā, mākslas dzīvē, gan tas, cik daudz un cik aktīvi cilvēki patērē jeb apmeklē, jeb piedalās kultūras dzīvē, ir ļoti atkarīgs no kādiem ārējiem faktoriem. Bija COVID laiks, kas nesa būtiskas izmaiņas; ir kādas ekonomiskās krīzes – arī tad redzam, ka ir būtiskas izmaiņas. Protams, ka COVID laiks mainīja ierasto ritmu, kā katras jomas mākslinieki vai kultūras ļaudis varēja vai nevarēja sasniegt savu auditoriju.  Bet atgriežoties tieši pie šiem konkrētajiem rezultātiem. Protams, ir drošības krīzes un varbūt tāda nedrošība arī iedzīvotāju brīvā laika plānošanā, bet COVID iespaids, protams, ir mazinājies. Daudzās jomās, daudzās aktivitātēs atkal ir kāpums kultūras patēriņa jomā. Ir dažas mākslas nozares, kurās šis kāpums ir straujāks, piemēram, tāda ir teātru joma. Ja skatāmies, cik lielā mērā atjaunojas auditorijas aktivitāte, tad redzam šādu ainu: ja citām nozarēm tas ir par diviem, trim, četriem procentiem, tad teātru jomā tie ir apmēram vienpadsmit procenti! Var redzēt arī katras mākslas un kultūras nozares kapacitāti un gatavību cīnīties par savu auditoriju, atjaunot apmeklētāju skaitu, bet citādā ziņā dati ir līdzīgi. Aktīvāki cilvēki ir tajās kultūras jomās, kas ir vieglāk pieejamas: piemēram, vēsturisko piļu un muižu apmeklējums, kas bieži ir tāds ģimenes pasākums; tā ir filmu nozare, tā ir populārā mūzika. Tas ir kultūras centru piedāvājuma apmeklējums. Tur, kur māksla prasa noteiktu izpratni, noteiktu mākslas pratību un kas vienmēr nav bezmaksas piedāvājums, tur apmeklējumu skaits ir mazāks. Mēs tos saucam par nišas produktiem, bet arī tur – gan operā un baletā, gan klasiskās akadēmiskās mūzikas koncertos, gan laikmetīgās mākslas izstādēs – mēs redzam, ka auditorija atgriežas. Vairāk – ierakstā. 

4. aprīlī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Rīgas Doma zēnu koris ar Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas “Mesija” lappusēm svinēs 75 gadu gadskārtu. Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga un savus puikas diriģēs Mārtiņš Klišāns, kurš kori vada kopš 1998. gada. Sarunā ar Martu Liepiņu, Mārtiņš dalās siltās atmiņās par savu bērnību toreizējā Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu korī  un izklāsta ieguvumus, ko zēniem sniedz dalība korī, kas, protams, ir ne tikai muzikālā izglītība, kā arī kora tradīcijām, kuru pārmantojamība, diriģentaprāt, ir ļoti noturīga, stabila un laba lieta: "Kas attiecas uz zēnu kora nometnēm, tās notika pirms manis, notika manā laikā un notiek arī tagad, jo tā ir iespēja kādā vasaras periodā, gandrīz pēdējos 30 gadus tas ir bijis augusta sākumā, sagatavoties nākamajai sezonai. Katru gadu ir savi plāni, programmu ieceres, un tādā darba nometnē to izdarīt pirms sezonas vienmēr ir ļoti vērtīgi. Protams, nav runa tikai par dziedāšanu, jo nometne sevī ietver visus elementus - sportu, atpūtu, sauļošanos, peldēšanos un, protams, arī strādāšanu. Šī tradīcija pastāv joprojām, vienīgi manā laikā tās nometnes bija ļoti garas, mēs bijām prom no mājām gandrīz mēnesi. Kaut kad pēc skolas beigām tas sākās un dažreiz pat bija iespēja tur vēl Jāņus nosvinēt. Vecākiem tas droši vien bija labs laiks, jo varēja atpūsties no bērniem gandrīz mēneša garumā (smejas). Pašreiz tas ir citādi, praktiski vairs nav iespējams tādas nometnes rīkot un varbūt arī nevajag. Katram laikam savs. Bet tās noteikti ir jaukas atmiņas. Kas attiecas uz audzināšanu - ja tu pats esi izgājis to skolu, pats esi pārņēmis ne tikai šo to, bet diezgan daudz ko no, piemēram, mūsu visu tālaika elka Jāņa Erenštreita, tā arī ir zināma pārmantojamība. Džentelmeņu audzināšanas kurss, kodeksa “labs kora puika” ievērošana - ļoti daudz tādu elementu, kuriem ikdienā tik daudz varbūt nepievērš uzmanību. Tas tomēr ir katras ģimenes iekšējais jautājums. Bet uzskatu, ka jaunie vīriņi ir jāaudzina par krietniem džentelmeņiem, kuriem zināms, kā uzvesties sabiedriskā vietā, kā izturēties, kā komunicēt ar vecākiem cilvēkiem, kā pārstāvēt savu valsti, savu skolu. Ļoti daudz mēs par to varētu runāt, bet principā tās ir pārmantotas vērtības. Protams, ka ir nācis klāt kaut kas savs, bet droši vien tas vienkārši, laikam ejot, transformējas - tu kaut ko izdomā pats, kaut ko pārņem. Es domāju un ceru, ka tas ar loģisku ceļu turpināsies arī tad, kad es jutīšu, ka vairs neesmu aktuāls (smejas)." Sarunā uzzinām arī par kora noslogotību un šī brīža aktualitātēm un jubilejas koncerta programmas izvēli, nupat aizvadīto braucienu uz Rēgensburgu Vācijā, kur koris piedalījās šīs pilsētas zēnu kora 1050. gadadienas svinībās. Mārtiņš Klišāns dalās pārdomās par zēnu koru tradīciju pasaulē un tās šī brīža tendenci Latvijā, kā arī uzsver dziedāšanas un kultūras tik ļoti būtisko nozīmi mūsu pastāvēšanā. Mārtiņš Klišāns: Gribētos, lai mēs redzam pāri dažām paaudzēm, nevis tikai pavisam tuvu, jo tas pats no sevis nenotiks. Vajag sākt cienīt arī cilvēkus, kas to dara, jo pedagogu un mūzikas pedagogu trūkums ir diezgan nopietns. Motivēt jauniešus pievērsties šai profesijai arī nav tik viegli, jo cilvēki daudz pragmatiskāk skatās uz savu dzīvi, savu karjeru un iespējām dzīvot sakarīgu Eiropas cilvēka dzīvi. Profesijas prestižs turas tikai uz entuziastiem un tiem, kas to vairāk vai mazāk dara kā sirdslietu un tik daudz nerēķina, kas viņiem par to būs. Bet no tā izbēgt nevar, jo dzīve vienkārši ir tāda, kāda tā ir, tā paģēr to, ka tomēr kaut kas tev ar to jānopelna. Es, protams, esmu optimists, bet pēdējā laikā esmu vairāk reālists. Man gribas saskatīt problēmu, un pats personīgi es nevaru šo visu risināt, lai gan varu censties, bet viens pats es to nevaru izdarīt. Mums ir daudz aktīvu diriģentu gan “lielo” diriģentu saimē, gan skolu vidē, kuri par šo cīnās, bet tam tomēr ir vajadzīgas dzirdīgas ausis un lai cilvēki drusku vairāk paskatītos nākotnē. Mēs galu galā esam stipri ar savu kultūru. Ja nebūs kultūras, mums nebūs jēgas būt, mūsu vienkārši vairs nebūs. Bet tas ir jāsaprot.

Sākas tā gada daļa, kad jūra laikapstākļus ietekmē dinamiskāk, kaut kādā mērā negaidītāk un bieži pat sagādā necerētus pārsteigumus sliktā nozīmē. Tāpēc arī stāsts par to, kā laikapstākļus piekrastē ietekmē jūra, ūdens temperatūras mijiedarbība ar piekrastes gaisu. Neviens nav jāpārliecina, ka jūrai ir liela ietekme uz laikapstākļiem, bet ietekme ir dažāda, tā atšķiras gan pa gadalaikiem, gan dažādos apstākļos izpaužas atšķirīgi. Stindzinoši auksta migla siltā pavasara dienā nav pārsteigums, ledains ūdens karstā vasarā arī pierasts. Pērkona negaiss kopā ar puteni – tas ir neparasti, bet arī piedzīvots. Piekrastē dzīvojošie daudz ko no šī ļoti labi zina un ir novērojuši. Latvijas Radio Kurzemes korespondente Inga Ozola uzklausa liepājniekus par to, kā, viņuprāt, jūra ietekmē laiku Liepājā. Jūra ziemās siltāku un vasarās vēsāku laiku piekrastē var sagādāt tikai tad, ja vējš pūš no jūras puses. Ja stabili pūš no iekšzemes, Liepājas gadījumā dienvidaustrumiem, austrumiem, arī ziemeļaustrumiem, tad jūras ietekme ir gandrīz nekāda. Tāpēc nav jābrīnās, ka īpaši ziemas otrajā pusē, valdot iekšzemes vējiem, Liepājā var uznākt tikpat bargs sals kā Vidzemē, savukārt vasarās Liepāja, valdot iekšzemes vējiem, bieži kļūst par karstāko vietu valstī. Toms Bricis arī aicina cilvēkus rakstīt savus novērojumus, no vienu raidījumu vēlas veltīt tematam par to, kas lokāli ietekmē laikapstākļus Latvijā. Katru gadu, jo īpaši vasarās, pienāk ziņas no visas Latvijas, ka Talsos, Liepājā, Ventspilī, Krāslavā, arī mazākās pilsētās un ciemos lietus mākoņi iet secen. Parasti novērotāji ziņo arī par kādu konkrētu ģeogrāfisku objektu, kas to ietekmē. Piemēram, Krāslavā un Skrīveros tā esot Daugava, kas neļauj lietus mākoņiem pietuvoties. Siguldieši mēdz teikt, ka Gaujas dziļā senieleja atvaira negaisa mākoņus, bieži tiek minēti arī tuvējie pauguri vai ezeri. Sūtiet ziņas uz e-pastu zinamais@latvijasradio.lv vai sazinieties ar Tomu Brici sociālajos medijos, stāstot, kas ir tie objekti, kuri jūsuprāt ietekmē laikapstākļus jūsu pilsētā, ciemā vai apvidū. Kādā no nākamajiem raidījumiem tad varētu iztirzāt, kādi ir iemesli, kāpēc kādā vietā lietus iet secen. Latvijā nav daudz ģegrāfisku objektu, kas ietekmē laikapstākļus tik būtiski, lai novirzītu mākoņus, bet būs interesanti apkopot šādas ziņas.

"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

Šekspīra interpretācija Latvijas teātros. Kāpēc jaunos konceptos nepieciešams atsaukties uz Šekspīru. Studijā izvaicājam teātra kritiķus un režisorus. Vai katru režisora koncepciju iespējams un nepieciešams uzvilkt Šekspīra lugu karkasam? Kad Valmieras teātrī Ineses Mičules iestudētā luga "Romeo un Džuljeta", Dailes teātrī Viestura Kairiša "Sapnis vasaras naktī", Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī Lauras Grozas un Artūra Dīča "Lēdija Makbeta", bet operā atjaunots Viestura Meikšāna iestudētā opera "Makbets", Kultūras rondo sarunājamies par Šekspīra interpretācijām aktuālajā Latvijas teātru ainā ar teātra zinātnieci un grāmatas "Šekspīrs. Ar Baltijas akcentu" autori Gunu Zeltiņu, režisori Māru Ķimeli, teātra kritiķiem Ati Rozentālu un Tomu Čeveru.

Holivuda ir gatava uzņemt “Straumi” uz Oskaru sarkanā paklāja. ASV kinoindustrijas galvaspilsētā šonedēļ notiek spraiga gatavošanās gada lielākajam kino pasaules notikumam: nedēļas nogalē gaidāmajai ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai jeb “Oskariem”, kuriem divās kategorijās nominēta arī mūsu animācijas filma “Straume”. Pirmo reizi šim notikumam ir akreditēti arī Latvijas sabiedriskie mediji – Latvijas Radio un Latvijas Televīzija. Par Holivudas gatavošanos “Oskariem” reportāžā ziņo Māra Rozenberga. Ir desmit no rīta trešdienā, līdz Oskara ceremonijai vēl četrarpus dienas, bet šeit, pie Dolbija teātra jau tiek izritināts sarkanais paklājs. Un to dara šā gada Oskaru vadītājs, populārais ASV komiķis Konans Obraiens (Conan O'Brien). Sarkanā paklāja izritināšana ir “Oskaru” tradīcija, kam tiek pievērsta arī liela mediju uzmanība – kā jebkam, kas saistīts ar “Oskariem”. Simtiem īpaši akreditētu žurnālistu filmē un fotografē, kā Konans Obraiens joko par neesošajiem muskuļiem, stumj sarkanā paklāja rulli, un beigās apguļas uz tā. Uz sarkanā paklāja satiekam arī amerikāņu telekanāla ABC populāro izklaides žurnālistu Džordžu Penakio (George Pennacchio), kurš no “Oskariem” ziņo jau vairāk nekā 30 gadus. Penakio stāsta, ka “Oskariem” gatavojas visa gada garumā, skatoties filmas un intervējot to veidotājus, tāpēc pati ceremonija jau ir svētki – lai gan tāpat žurnālistam tas ir grūts darbs. Džordžs Penakio: ““Oskari” ir mana grūtākā nedēļa gadā, bet beigās ir lieliski padarīta darba sajūta. Mēs raidām visā pasaulē, un mans darbs palīdz skatītājiem saprast, kā te viss notiek. Jo, ja vien tu neesi šeit uz vietas, ir ļoti grūti saprast, kā tas ir – iet pa šo trako sarkano paklāju! (..) “Oskari” ir Holivudas lielākais notikums, kam nekas cits nestāv līdzās. Gaisā virmo goda un lepnuma sajūta: cilvēki ir pagodināti, ka viņu kolēģi industrijā ir nominējuši viņus šai prestižajai balvai.” Sarunā ar mums Džordžs Penakio tūlīt ievēro arī melnā kaķa krekliņus, kuros abas ar LTV kolēģi Andu Bošu esam ieradušās. Džordžs Penakio: ““Straume” ir lieliska filma! Nezināju, ko no tās gaidīt, bet tā izrādījās ļoti emocionāla. Man patīk, ka nav neviena dialoga, bet tu tāpat visu saproti! Un tas ir lieliski, ka “Straume” nāk no valsts, kas līdz šim nebija nonākusi ASV Kinoakadēmijas redzeslokā. Ceļā uz “Oskariem” tā jau ir savākusi tik daudz balvu. Vai tā varētu dabūt arī “Oskaru”? Jā, varētu! Un vai tas nebūtu lieliski Latvijai?!” Kaķa krekliņu atpazīst daudzi – mani uzrunā kino žurnālisti Lučija Magi (Lucia Magi) no Itālijas un Mario Sekelī (Mario Szekely) no Meksikas, kur “Straume” kļuvusi īpaši iecienīta. Mario Sekelī: “Meksikāņi dievina “Straumi” – man liekas, tāpēc, ka mums patīk kaķi un Meksikā vispār ir ļoti izkopta mājdzīvnieku kultūra. Man šķiet, mūsu skatītāji uztvēra “Straumes” dzejisko noskaņu, skaisto vizualitāti un stāstu par sastrādāšanos. Pašlaik tas ir tik aktuāli visā pasaulē! Līderi mums stāsta, ka nespējam sadarboties, bet šī filma parāda, ka varam gan! Jā, mēs mīlam “Straumi” un svētdien turēsim īkšķus!” Lučija Magi: “Man arī ļoti patika “Straume”! Priecājos redzēt, ka to nominēja ne vien animācijas filmu kategorijā, bet arī kā labāko starptautisko filmu. Es to skatījos kopā ar meitu, un sākumā viņa mazliet baidījās, bet filmas gaitā pilnīgi tajā iemīlējās. Un es tāpat! Tā ir tik poētiska un skaista! Tu jūties tā, it kā būtu tajā iekšā.” Abiem žurnālistiem ir liela “Oskaru” pieredze, Lučia balso “Critics Choice Awards”, bet Mario – “Zelta globusos”. Viņi stāsta, ka “Oskaru” laikā pilsēta pārvēršas: Lučija Magi: “Losandželosā “Oskarus” var just gaisā – te virmo satraukums un spriedze, Holivudā tiek slēgtas ielas, Saulrieta bulvārī viss ir par un ap “Oskariem”. Nevar nepamanīt, ka te notiks kaut kas ļoti liels!” Mario Sekelī: “Mums, kino žurnālistiem, tas ir kā atspoguļot “Superbowl”. Šajā pasākumā ir iesaistīti tik daudzi cilvēki, ka nav brīnums, ka pilsētā tos dievina! Varbūt, izņemot tos, kas te tuvumā dzīvo, jo tiek slēgtas ielas. Bet šis notikums ir daļa no Losandželosas identitātes, jo tā taču ir pasaules kino galvaspilsēta!” Mario Sekelī par “Oskariem” ziņo jau kopš 2001.gada un pieredzējis, kā laika gaitā pieaug drošības pasākumi. Šobrīd akreditācijas noteikumi ir tik stingri kā reti kur. Tai skaitā žurnālistiem kategoriski aizliegts fotografēt savas akreditācijas kartes, lai tās nevarētu viltot, un pat staigājot tās jāgriež otrādi, lai kartes nejauši nevarētu nofotografēt kāds cits. Uz sarkanā paklāja, kur ierakstījām šīs sarunas, ceremonijas laikā drīkstēs atrasties tikai neliela starptautisko mediju izlase. Jau 28.reizi tur būs arī pieredzējušais telekanāla NBC operators Hosē Hernandess (Jose Hernandez). Hosē Hernandess: “Šī mums ir ļoti spraiga nedēļa, garas darba stundas, daudz notikumu ap “Oskariem”. Vakar filmējām Gubernatoru balli, šodien bija sarkanā paklāja izritināšana, vēl dažādi pasākumi. Pašā Oskaru dienā strādāsim no agra rīta līdz vēlam vakaram. Katru gadu viss it kā notiek līdzīgi, bet mainās sejas, jāzina gan jaunās, gan pieredzējušās slavenības. Gadu gaitā “Oskaros” ir augusi daudzveidība – ne vien slavenības ir dažādākas, bet arī žurnālisti. Uz sarkanā paklāja ir arvien vairāk podkāsteru, jūtuberu, influenceru – Akadēmija viņus sākusi uztvert nopietnāk. Šajā darbā nedrīkst nogurt. Es esmu savā darba režīmā, bet reizi pa reizei izdodas noķert arī mazliet prieka – o, rekur mans mīļākais aktieris, skat, kāda kleita, ak dieniņ, kas tam vīram ir mugurā... 90% laika esmu darba režīmā, bet ir jautri!” “Oskaru” vērienu un sava svarīguma apziņu nevar pat attāli salīdzināt ar rāmo un demokrātisko Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu, no kuras ziņojām 2024.  gada decembrī. Vairums “Oskariem” akreditēto žurnālistu nevar pat pretendēt uz iespēju pasākuma laikā atrasties “Dolby” teātrī (kas, starp citu, ir iebūvēts parastā iepirkšanās centrā Holivudas bulvārī) – vieta, kur tiek filmētas visas uzvarētāju intervijas, ko parasti redzat TV ekrānos, atrodas viesnīcā līdzās teātrim, kur “Oskaru” ieguvējus lielā konferenču telpā sagaidīs simtiem žurnālistu no visas pasaules. Un jā, saskaņā ar “Oskaru” noteikumiem arī viņi reportāžas pie saviem datoriem veidos smokingos un vakarkleitās.

Lai gan Ārlietu ministrija laiku pa laikam izplata aicinājumus neceļot uz Baltkrieviju vai Krieviju, kā arī Valsts drošības dienests brīdina par savervēšanas riskiem, tomēr cilvēki joprojām turp brauc. Vai būtu nepieciešams ierobežot tūrismu uz agresorvalstīm, par to raidījumā Krustpunktā diskutē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dombrava, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāts Kristaps Krištopans un bijušais diplomāts, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Katru dienu no Rīgas autoostas Baltkrievijas un Krievijas virzienā dodas satiksmes autobusi, lai aizvestu uz Maskavu, Minsku un arī citām pilsētām Latvijas tūristus. Protams, ne tikai satiksmes autobusi vien, pie robežas var redzēt arī automašīnas. Īpaši uz Baltkrieviju tās līdera Aleksandra Lukašenko ieviestais bezvīzu režīms mūsu iedzīvotājus vilina doties turp. Ir grūti noticēt tam, ka tur varētu būt kādas nepatikšanas. Kādreiz jau kaut ko sliktu dzird, bet tas absolūtais vairums atgriežas, saka, ka ir forši izceļojuši, itin lēti  iepirkušies, tad arī mudina citus draugus un kolēģus izmantot iespēju. Pagājušā nedēļā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde mudināja sarīkot politisku diskusiju par to, vai vajadzētu kaut kā valstī šo tūrismu ierobežot, jo gan Krievijā, gan Baltkrievijā cietumos ir kopumā vismaz 30 Latvijas iedzīvotāju. Iespējas palīdzēt šiem cilvēkiem ir ļoti minimālas. Vajag par to mums iespringt vai nē, lai katrs pats domā - riskēt un ceļot austrumu virzienā vai tomēr valstij ir vērts kaut kā iejaukties šajos procesos?

Lai gan Ārlietu ministrija laiku pa laikam izplata aicinājumus neceļot uz Baltkrieviju vai Krieviju, kā arī Valsts drošības dienests brīdina par savervēšanas riskiem, tomēr cilvēki joprojām turp brauc. Vai būtu nepieciešams ierobežot tūrismu uz agresorvalstīm, par to raidījumā Krustpunktā diskutē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dombrava, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāts Kristaps Krištopans un bijušais diplomāts, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Katru dienu no Rīgas autoostas Baltkrievijas un Krievijas virzienā dodas satiksmes autobusi, lai aizvestu uz Maskavu, Minsku un arī citām pilsētām Latvijas tūristus. Protams, ne tikai satiksmes autobusi vien, pie robežas var redzēt arī automašīnas. Īpaši uz Baltkrieviju tās līdera Aleksandra Lukašenko ieviestais bezvīzu režīms mūsu iedzīvotājus vilina doties turp. Ir grūti noticēt tam, ka tur varētu būt kādas nepatikšanas. Kādreiz jau kaut ko sliktu dzird, bet tas absolūtais vairums atgriežas, saka, ka ir forši izceļojuši, itin lēti  iepirkušies, tad arī mudina citus draugus un kolēģus izmantot iespēju. Pagājušā nedēļā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde mudināja sarīkot politisku diskusiju par to, vai vajadzētu kaut kā valstī šo tūrismu ierobežot, jo gan Krievijā, gan Baltkrievijā cietumos ir kopumā vismaz 30 Latvijas iedzīvotāju. Iespējas palīdzēt šiem cilvēkiem ir ļoti minimālas. Vajag par to mums iespringt vai nē, lai katrs pats domā - riskēt un ceļot austrumu virzienā vai tomēr valstij ir vērts kaut kā iejaukties šajos procesos?

„Rodiče nám s bratrem četli, takže jsem od nich tento dar dostala. Četla nám babička i teta. Společné čtení nás provázelo celý život,“ uvádí autorka projektu Celé Česko čte dětem. Kde se cítí doma? Jakou roli hraje v jejím životě víra? Jak zvládala složité životní situace? Je její dcera velkou čtenářkou? Má ona sama oblíbenou knihu?Všechny díly podcastu Blízká setkání můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

„Rodiče nám s bratrem četli, takže jsem od nich tento dar dostala. Četla nám babička i teta. Společné čtení nás provázelo celý život,“ uvádí autorka projektu Celé Česko čte dětem. Kde se cítí doma? Jakou roli hraje v jejím životě víra? Jak zvládala složité životní situace? Je její dcera velkou čtenářkou? Má ona sama oblíbenou knihu?

Brīvu un saulainu gaisotni Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas ciklā ceturtdienas, 6. februāra, vakarā koncertā mūzikas namā "Daile" radīs orķestra mežragu grupas mūziķu kvartets un viņu draugi mūzikā, atskaņojot leģendārā amerikāņu komponista Kvinsija Džounsa, Latvijā dzīvojošā brazīļa Rodrigo Manfrinati un citu komponistu darbus, kā arī piedāvājot klausītājiem Ernesta Mediņa jaundarba pirmatskaņojumu.  "Pa ceļam ar Klasiku" tiekamies ar Ernestu Mediņu un Rodrigo Manfrinati. "Kādu laiku es pat guļu sambas ritmos," smejas Ernests Mediņš. "Šī programma bija uz maniem pleciem, mana atbildība. Katru noti pārklausījos desmit reižu, vai tiešām tā rakstīta tā, kā mežrags to var izpildīt – visi augstumi, kad ir laiks ieelpot, kad tam nebūs laika. Šis aranžēšanas darbs mežragiem un ritma grupai bija tiešām interesants.”  „Vai ziemas laikā tas ienes tādu kā siltumu?” jautā Anete. „Es domāju, ka viennozīmīgi. Otrajā daļā visu laiku ir karsti (smejas), bet pirmā daļa ir tāda pa pusei akadēmiska, vairāk džeza kluba atmosfēras. Aranžijas ir gan aktīvas, gan liriskas, jo Brazīlijā samba ir ne tikai ātras dejas, bet ir arī karstasinīgas, lēnas un skumjas ar cigāru rokās un tamlīdzīgi.” Bet kā šajā sambas mūzikā iederas četri mežragi? „Man šķiet, ka tas ir tiešām unikāli,” saka Ernests Mediņš. „Piekritīšu Čaikovskim, ka mežragi ir tāds zelta vidusceļš, samtains instruments, un tam var iedot arī kārtīgu fortissimo, tajā pašā laikā diapazons ir ļoti liels un plašs. Aranžēšana tiek plānota arī no cilvēciskā viedokļa – mežragi nevar visu laiku spēlēt skaļi un augstu. Ir aranžijas, kuras ir veltītas tieši zemā reģistra skanējumam, tā ka par visu ir padomāts!” Kā šai programmai pievienojās Latvijā dzīvojošais Rodrigo Manfrinati? „Kādu brīdi jau pazīstu [mežradznieku] Māri Evelonu, esam draugi, un pēc kāda koncerta Māris piedāvāja izveidot kopā šādu programmu ar orķestra mežragu grupas mūziķiem un brazīļu sitaminstrumentālistu. Protams, piekritu! Tā ir liela privilēģija – uzstāties šādā programmā un apvienot divas lietas – klasiski skolotus mūziķus un brazīļu mūziķus, latviešu un brazīļu mūziķus. Un tā tas viss šobrīd ir nonācis līdz programmai "Mežragi sambas ritmos".” Lai arī latvieši varbūt esot kautrīgāki un viņiem vajadzīgs ilgāks laiks, bet arī viņi šajos sambas ritmos atveras: „Tā ir tā ritma burvība, ka tas spēj atvērt jebkuru cilvēku," teic Rodrigo Manfrinati.

Ar nupat iznākušo romānu "Lu-lū un Eņģelis" rakstniece Dace Rukšāne turpina četru romānu sēriju - 20. gadsimta vēsturi no sievietes skatu punkta. "Lu-lū un Eņģelis" atvedina vēl nesenas atmiņas par trauksmainajiem deviņdesmitajiem, kad dzīve bija jāiemācās no jauna.   Ar jaunāko romānu „Lu-lū un Eņģelis” rakstniece Dace Rukšāne turpina savu ieceri uzrakstīt 20. gadsimta vēsturi no sievietes skatu punkta. Viss aizsākās 2020. gadā ar romānu  „Krieva āda”, tas bija mātes un meitas stāsts par pēckara gados un Hruščova laikā piedzīvoto. Pirms gada iznāca sērijas otrais romāns „Džikī”, kas noslēdzās ar trako deviņdesmito nojausmu. Nupat iznācis romāns „Lu-lū un Eņģelis”. Iezīme, kas apvieno visus trīs šobrīd iznākušos romānus – to nosaukumi atvasināti no pavisam īstu, veikalos nopērkamu smaržu nosaukumiem. Nesen iznākušā romāna nosaukumā smaržas ir pat divas, jo romāna centrā ir divu māsu, romāna „Džikī” varones Meldras meitu – Annas un Leas likteņi. „Lu-lū un Eņģelis” atvedina vēl nesenas atmiņas par trauksmainajiem 90. gadiem, kad dzīve bija jāiemācās no jauna, un rakstītajā daudz rakstnieces pašas piedzīvotā. Apsveicu Daci Rukšāni ar iecerētās triloģijas pabeigšanu. Kā man šķita – 20. gadsimts taču romāna lappusēs ir beidzies, dzīve izstāstīta. Taču esmu pasteigusies. Triloģija rakstnieces iecerēs ir pārtapusi tetroloģijā, šobrīd top sērijas ceturtais romāns par viņas meitu paaudzes izvēlēm. Būtisko atziņu, ka ir tāda sabiedrības mērogā nepieciešamība vēsturi izstāstīt literatūrā, saskaņot kolektīvo atmiņu, pirms pāris gadiem formulēja sērijas “Mēs. Latvija. 20. gadsimts” panākumi. Daces Rukšānes romāns šai sērijā tā arī neiznāca, lai gan bija plānots. Agrākajās intervijās Dace Rukšāne ir atklājusi rakstnieces stratēģiju, kā sagatavot sevi, lai iekļūtu citā laikmetā, citās dzīvēs. triloģijas romāni tapuši koncentrētā laika posmā, vasarā, vienatnē dzīvojot pie jūras. Katru rītu viņa devusies uz jūru peldēties, iesmaržojusies ar attiecīgā personāža smaržām. Tā kā „Lu-lū un Eņģelis” varones ir divas, tad viņa šīs smaržas mainījusi, atkarībā no tā, par kuru personāžu viņa raksta. Taču bijušas arī tādas dienas, kad Dace Rukšāne visu nomazgājusi, ņēmusi pati savas smaržas, lai pavisam neapjuktu svešās dzīves. Vēl viens paņēmiens – katram romānam tapusi arī īpašs atskaņojamo dziesmu saraksts „Spotify”. Jā, tajā arī Vladislavs Nastavševs, mūzika no izrādes “Asiņainās kāzas”. Cik zināms, režisors savu karjeru turpina Krievijā, Latvijā no teātru repertuāriem viņa izrādes pazudušas. Bet, kā smejies, no dziesmas vārdus neizmetīsi. Dace Rukšāne izstāsta, ka tā ir diezgan riskanta sajūta, rakstīt par mūsdienām, un tetroloģijas notikumi virzās tām aizvien tuvāk, jo nav bijusi iespēja paraudzīties uz notikušo no laika distances. Es savukārt apbrīnoju rakstnieci par spēju atzīties sev savā dzīvē, izzināt citu paaudžu dzīvē notikušo, jo manā izpratnē tā ir labi nodzīvotas dzīves neatņemama daļa. “Krieva āda”, “Džikī”, “Lu-lū un Eņģelis” – šie romāni jau nodoti lasītāju līdzi jušanai, bet stāsts turpinās.

"Manas vakardienas šodienās" ir Ērika Hānberga, kā viņš pats teic "īsinātie kopotie raksti": Ēriks žurnālistos, Ēriks rakstniekos, Ēriks lauku sētā, Ēriks Latvijas bērzos, Ēriks omulībās un pārsteigumos. Tāda noskaņā arī pie viņa mājās šķiram vaļā jauno grāmatu. Viņš aicina uz tēju pie sevis mājās un jau iztālēm māj no sava loga, lai nepaeju garām. "Uzrunājums laikabiedriem un mēģinājums sarunāties ar nākamām paaudzēm un pastāstīt, kā mēs dzīvojām un kā tas viss bija," par savu grāmatu saka Ēriks Hānbergs. Omulīga saruna ar 91 gadu vērtu vīru. Tieši tā – vērtu nevis vecu, jo tā par sevi saka grāmatas jeb kopotu rakstu vienā sējumā „Manas vakardienas šodienās” autors Ēriks Hānbergs. Kas ir Ēriks Hānbergs - dzejnieks, rakstnieks, publicists, žurnālists? Arvien katru rītu pulksten 6 Ēriks Hānbergs ieslēdz radio un seko līdzi notikumiem Ukrainā. Grāmatā ir iekļauta fotogrāfija, kurā viņš redzams Krimā. Jautāts, vai kādreiz mums vēl būs iespēja aizbraukt uz brīvu Krimu, viņš atzīst: "Es par to neesmu domājis, es domāju par to ārprātu, kad tas beigsies. Kur nu vēl par to, ka varētu uz Krimu aizdoties. Tu man impulsēji šo sapņojumu, ka tāds varētu notikt." "Katru rītu klausos jaunākās ziņas. Kā tas viss beigsies? Tas manī rada nebeidzamās pārdomās, ka cilvēce paliek aizvien gudrāka un mākslīgais intelekts, un kas viss tik nav, bet paliek joprojām cilvēce tik trula, ka visu kārto tikai savstarpēji nogalinot. Vai nav ārprāts! Kā to izskaidrot?" jautā Ēriks Hānbergs. "Acīmredzot cilvēciski mēs nekļūstam cilvēciskāki. Tiklīdz rodas kāds konflikts - šauj nost. Tā ir tāda pati neizskaudrojamība kā Visuma rašanās. Mēs zinām, ka no nekā nevar rasties nekas, bet tajā pašā laikā ir radies. Tiklīdz es par to vairāk sāku domāt, es saprotu, ka Ēriks jūk prātā un labāk par to es nedomāju." Ilgus gadus Ēriks Hānbergs ir strādājis žurnālistikā. Runājot par mūsdienu žurnālistiku, viņš retoriski jautā, vai var nosaukt kādu mediju, kas nemitīgi vispusīgu lasītājiem sniedz? Bieži vien lasītājs, klausītājs ir nostādīts neveiklā situācijā, ka viņam ir faktoloģiski jāmēģina domāt līdzi, nevis izvērtējoši. "Žurnālistikas vislielākais mīnus, ka bieži vien žurnālisti medijos apgalvo, iekams nav pārbaudīts līdz galam. Mans princips vienmēr ir bijis un arī tagad - vienmēr otro pusi uzklausīt, pretējo pusi uzklausīt, lai varētu patiesi būt neatkarīgs un izvērtēts. Tagad bieži - fakts vēl nav noticis, ir tikai pusiecerējumā, pusdarīts, bet mēs jau paužam. Līdz ar to bieži rodas neprecīza informācija un maldīgums. Tāpēc bieži žurnālistus kritizē gan drukātajā presē, gan elektroniskajā presē, pietrūkst šī abpusējība, izvērtējums un faktu pārbaude pirms drukāšanas," uzskata Ēriks Hānbergs. Ērika Hānberga "Manas vakardienas šodienās" izdevis apgāds "Dienas Grāmata"

Nevienam no mums nav atmiņu no laika, kad apguvām pirmos vārdus savā dzimtajā valodā, toties lieliski zinām, cik izaicinoši ir apgūt svešvalodas jau lielākā vecumā. Kādas attiecības mūsu smadzenēs veidojas starp dzimto valodu un katru nākamo apgūto? Kā mēs apgūstam valodu tad, ja tai nav mācību grāmatas un tā neskan uz ielas, bet ir dzīva tikai tradīcijās? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rēzeknes tehnoloģiju akadēmijas profesore Sanita Martena un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters. Cik valodās domā un sapņo tulkotājs Dens Dimiņš? “Likt to apzīmējumu „poliglots” nav lielas vajadzības, jo skaits jau neko nemaina. Pēc kādās piektās valodas jau ir vienalga,” tā teic tulkotājs Dens Dimiņš, kurš ir veicis daiļliteratūras tulkojumus no franču, islandiešu, grieķu, itāļu, bulgāru, holandiešu, vācu un vēl citām, kopumā 14 valodām. Cik valodās tulkotājs domā un sapņo, kāda ir viņa svešvalodu apguves metodika un cik lielā mērā valodu apguvei var palīdzēt internets? Dens Dimiņš Latvijas Universitātē studējis klasisko filoloģiju, studiju procesā tulkojis grieķu un romiešu autorus, tad ķēries klāt pie itāļu un franču valodas tulkojumiem, tad Islandes universitātē mācījies islandiešu valodu, Berlīnes universitātē studējis doktorantūrā vispārīgo valodniecību un praksi. Šķiet, ka Dens, atsaucoties uz viņa līdzību par valodu kā  okeānu, brīvi peld pa tā dzīlēm. Šobrīd tulkotāju darba gaitas ir aizvedušas uz Portugāli, bet viņš tulkojis darbus arī no latīņu un senfranču valodām. Valodu apguves procesā Dens Dimiņš arī nenopeļ internetā rodamo mašīntulkotāju, piemēram,  meklētājprogrammā google. Viņš bilst, ka mašīntulkojums, protams,  nesaprot metaforas un nepalīdz atdzejošanā, bet ir praktiska lietotne jaunas valodas apguvē. Ar tulkotāju Denu Dimiņu aizrunājamies arī līdz tam, cik lielā mērā svešvalodā būtu jācenšas runāt pareizi, nevis lietot to tikai kā saziņas līdzekli. Tulkotājs uzskata, ka līdztekus vārdiņu apguvei ir jāmācās un jāsajūt konkrētas valodas skaistums.      

Sestdienas rīta "Atsperi" vadām kopā ar režisori, TV raidījumu vadītāju un producenti Martu Selecku. Runājam par jauno dokumentālo seriālu "Garainis", kas no 31. oktobra būs vērojams Latvijas Televīzijas 1. kanālā un tīmekļa platformā "REplay", ģimenes piedzīvojumu filmu "Bum!", kas no 3. novembra būs skatāma kinoteātros, kā arī superspējām un arī "Tutas lietām"... Ilze Medne: Sāksim ar "Garaini", kas pirmizrādi piedzīvos jau pavisam drīz. Esat tā pati komanda, kas sešus gadus veidojusi "Literatūri". Nu ejat solīti tālāk. Kā tapa ideja par tēmas paplašināšanu? Marta Selecka: Iniciatīva nāca gan no mums pašiem, gan arī skatītājiem. Daudzi prasīja: kāpēc runājat tikai par literatūru? Šādu raidījumu taču var veidot par visām mākslām! Piemēram, kāds mākslinieks izvēlas sev ceļabiedru no kāda cita laika un dodas ceļojumā kopā ar viņu. Nospriedām, ka patiešām varam mēģināt paplašināt darbības lauku. Kultūrkapitāla fonds mūs atbalstīja, uzrakstījām projektu, tad arī Latvijas Televīzija mūs ņēma savā paspārnē un nu mums būs ļoti labs raidlaiks: ēterā būsim tūlīt pēc "Panorāmas"! Raidījums būs arī daudz garāks nekā "Literatūre" – tas būs 45 minūšu garumā, un, kā teica arhitekte Zaiga Gaile, katrs raidījums būs kā filma. Cik vienkārši bija izvēlēties šīs personības? Tas princips, pēc kura izvēlamies, ir līdzīgs princesei uz zirņa... (smejas) Raidījuma varoņus uzrunājot, gribam, lai viņi tiešām ir visīstākās mākslas personības, kas sevi ir pamatīgi pierādījušas. Komplekts, kas būs pirmajā sezonā, manuprāt, iznācis ļoti, ļoti stiprs. Vai visi uzrunātie teica "jā"? Jā gan, visi uzrunātie uzreiz teica "jā"! Būs arī mans onkulis Ivars Seleckis – pat viņš teica "jā". Jo šis viņam ir ļoti, ļoti saspringts rudens, tikko kā bija "Turpinājuma" otrās daļas pirmizrāde, viss laiks vienās intervijās, un arī "kino gadu", kā viņš pats saka, viņam ir diezgan daudz. Šo raidījumu vēl neesam nofilmējuši, vēl gatavojamies. Bet pats pirmais pāris vien jau kaut ko nozīmē – Māra Ķimele un Ilmārs Blumbergs...  Tas būs ļoti jauks raidījums. Tas arī ir mūsu pirmais raidījums, ko šajā sērijā esam nofilmējuši. Lai skatītāji skatās un vērtē. Tas būs ļoti dziļš, daudz pārdomu raisošs. Ceļavārdi tam varētu būt šādi: "Darījām, ko varējām..." "Literatūrē" Gustava Terzena uzdevums ir būt ar grāmatu rokā. Kāds "Garainī" ir viņa uzdevums?  Gustavs skatās un meklē faktus par un ap abām personībām. Vai nu viņš dodas uz izstādi un skatās darbus, vai – kā Ilmāra Blumberga gadījumā – sarunājas ar laikabiedriem un meklē viņa pēdas pilsētvidē, runājas ar cilvēkiem uz ielas, aicina viņus baudīt kādus mākslas faktus. Katrā gadījumā tas ir tāds radošs process arī no Gustava puses. Katru reizi tas ir kaut kas cits, ko viņš izdomā. Visas izraudzītās ir ļoti liela mēroga personības, un, jo lielāks mērogs, jo vairāk tajā var iegrimt. Iegrimes process ir neaptverami liels! Ja "Literatūres" gadījumā tev bija jālasa grāmatas, Māras Ķimeles un Ilmāra Blumberga gadījumā, piemēram, izpētes process nav tikai viena mēneša garumā. Protams, izpētes process var būt ļoti garš, bet es dažkārt praktizēju tādu žurnālistisku paņēmienu, izpēti mazliet dozējot. "Literatūrē" tas nebija iespējams, bet šeit var būt arī tā, ka uz interviju ej mazliet kā balta lapa un skatītājam kaut kādā ziņā tas pat vairāk patīk, jo viņš kopā ar tevi var izzināt mākslas procesus, to, kā rodas māksla, kas ir māksla un kas ir tie jautājumi, ko mākslinieks risina, kur māksla rodas un kurš ir tas punkts, kad mēs uz pasauli sākam skatīties mākslas acīm. Tāpēc "Literatūre" man pašai personīgi ir grūtāks projekts, jo tur tā gatavošanās ir pamatīgāka. Nevaru aiziet un pateikt, ka konkrēto grāmatu neesmu lasījusi. Šeit tomēr ir citādāk. Mārai, piemēram, bijušas vairāk nekā astoņdesmit izrāžu, un man nav bijis iespējas tās visas noskatīties, taču varu paklausīties viņas intervijas, palasīt viņas domas kādos rakstos.  Kāda bija kopābūšana ar šīm personībām? Jo tas tomēr ir diezgan ilgs laiks, ko pavadāt kopā, kamēr top raidījums. Ļoti viegla! Bet tas tā ir ar daudzām lielām radošajām personībām. Šie cilvēki ikdienas komunikācijā ir ļoti brīnišķīgi un viegli sarunbiedri arī. Jo viņiem ir, ko teikt. Tas ir svarīgi. Jebkurš žurnālists to pateiks, ka ir ļoti svarīgi, lai viņa varonim ir, ko teikt. Un viņu teiktajam ir jēga. Tieši tā. Jēgpilnās sarunas arī ir viena no lietām, kas vieno visas "Garaiņa" filmēšanas. Vai, izvēloties personības, skatījāties arī uz žanrisko atšķirību? Jā gan. Atšķirībā no "Literatūres", "Garainī" uzdevums ir šāds: mēs izvēlamies cilvēku no konkrētas mākslas sfēras, un viņš nedrīkst sev blakus izvēlēties personību no tās pašas sfēras, ar kuru doties ceļojumā. Jāizvēlas personība no kādas citas nozares. Un tas bija ļoti interesanti! Piemēram, komponists Krists Auzinieks izvēlējās Mildu Pilēviču, kura ir filozofe un aprakstošās estētiskās domas pamatlicēja Latvijā. Zaiga Gaile stāstīs par Augustu Sukutu.  Un Laila Pakalniņa dosies vēl dziļāk vēsturē – pievērsīsies Jānim Jaunsudrabiņam. Viņu izvēles bija interesantas, turklāt mēs tās neietekmējām.  Man personīgi ir milzīgs prieks par to, ka Helēna Heinrihsone izvēlējusies muzikoloģi un režisori Ligitu Viduleju, kuras vārds ir nepelnīti piemirsts, jo viņas devums ir liels gan muzikoloģijā, gan televīzijas vēsturē – viņas muzikālās filmas ir tik brīnišķīgas! Ligitas un Helēnas raidījums vēl man priekšā, tā ka ļoti labi, ka tu man tagad to saki – tas man jāpatur prātā! (smejas) Līdz gada beigām paredzēti astoņi raidījumi. Vai ir cerības uz turpinājumu? Domāju, ka jā. Tie jaukie projekti, ja labi iesākas, parasti arī turpinās. Nav tā, ka pusceļā pazūd.  Un kas notiks ar "Literatūri"? Arī tai būs jauna sezona – pēc jaunā gada. Vēl astoņi raidījumi būs par literatūru, tā ka šis posms arī vēl nav noslēdzies. Redzēsim, protams, būs nākotnē, bet mums nebija tādas domas, ka pabeidzam vienu projektu un sākam nākošo. Mēs vienkārši paplašināmies. Tāda ir tā iecere.  Raidījumam ir ļoti zīmīgs nosaukums, un arī publicitātes fotogrāfijā šis vārds sadalīts divās daļās, vedinot pamanīt arī pirmos trīs burtus atsevišķi – ka tur klāt ir arī gars.  Mums bija ļoti ilgas diskusijas par to, kā mēs varētu nosaukt šo raidījumu. Un tad Uģa Oltes dzīvesbiedre Lāsma Olte, māksliniece un dzejniece, izdomāja tieši garaini – pirmām kārtām jau tas ir no Ziedoņa – "garainis, kas veicina vārīšanos". Un vēl man likās, ka arī tas stils, kādā runājam ar skatītāju, ir tādas garas ainas. Un vēl tas radošais gars. Dievišķais gars, kas ir mākslas darbā. Tā ka nosaukums, lai arī uzradās pēc ilgiem meklējumiem, atbild uz visiem jautājumiem, kas sagaidāms šajā raidījumā. Komanda tā pati, kas "Literatūrē"? Jā, tas ir mūsu komandas autordarbs, kurā jūtamies ērti. Mums šīs tēmas pašiem arī ir ļoti svarīgas. Prieks, ka raidījumi tikuši un tiks filmēti ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās. Jā, protams, protams! Un patiesībā gan "Literatūrē", gan arī "Garainī" tieši mūsu viesi ir scenārija autori: viņi saka – dosimies turp, tad dosimies turp, un tad – turp. Tajā brīdī mēs atpūšamies, kad kāds cits mūsu vietā saka, ka mums jābrauc tur un tur. (smaida) Esat jau devušies arī uz Liepāju? Turp brauca Gustavs, es nē. Viņš brauca uz Krista Auznieka operu. Tieši ar Liepāju saistīts tavs otrais radošais darbs – ģimenes piedzīvojumu filma "Bum!", kuras pirmizrāde būs jau 3. novembrī. Tā filmēta Liepājā, un tajā piedalās jauni, talantīgi cilvēki no Liepājas. Vai tev pašai ir kāda saistība ar Liepāju? Man pašai lielas saistības ar Liepāju nav, bet noteicošais faktors, kāpēc filmai "Bum!" izvēlējāmies tieši Liepāju kā galveno lokāciju, bija tas, ka mums vajadzēja atrast smuku skolu, jo visa filmas darbība notiek skolā un ap to. Liepājas Pirmā ģimnāzija filmēta daudzās filmās, arī "Homo novus" un vēl viskautkur. Tā ir ļoti skaista ēka, un arī mēs nevarējām atturēties – sapratām, ka Liepāja būs tā vieta, kur filmēsim savu filmu par skolu. Bet kā vispār tev radās ideja par šo lēcienu mazdrusciņ aukstā ūdenī, jo šī ir tava pirmā pilnmetrāžas filma! Līdz šim tavs vārds vairāk saistīts ar mazām distancēm, televīzijas raidījumiem, un nu pēkšņi kaut kas tāds liels un nozīmīgs kā filma!  Tas ir nejaušību ķēdes rezultāts... Ar Andru Doršu, kura ir filmas otra režisore, jau bijām kārtīgi ievingrinājušas roku bērnu saturā: filmējam tādu slavenu raidījumu kā "Tutas lietas", un mums ir arī bērnu detektīvseriāls "Emī un Rū", ko filmējam TET televīzijai. Tur mums bija 62 sērijas, piecas sezonas, un sapratām, ka varam to izdarīt, ka tas ir mūsu spēkos, jo caur šo seriālu un "Tutas lietām" sapratām, ko bērni no mums gaida, un nodomājām – labi, varētu pamēģināt uzfilmēt arī filmu. Radās iespēja, varēja pieteikties, bija kovids, bija nauda pilnmetrāžas filmām – un tieši bērnu filmām, tā ka visas kārtis bija mūsu rokās! Dabūjām finansējumu, un varējām ķerties klāt šādai pilnmetrāžas filmai... Kas tad ir tas, ko bērni gaida? Viņi gaida, ka mēs viņus cienīsim un par viņiem domāsim. Un nevis domāsim tā: ai, viņi jau tāpat sēž telefonos, un pusi no tā, par ko viņi sarunājas, mēs nesaprotam, puse vārdu ir angļu valodā un vispār nevar saprast, par ko viņi komunicē. Man šķiet – ir ļoti, ļoti svarīgi viņiem pievērst uzmanību! Teikt – hei, jūs te esat, un jūs mums esat svarīgi! Un mēs jums varam uzfilmēt filmu, kas domāta tieši jums! Kāds bija darba process? Ļoti grūts... Bet arī ļoti, ļoti interesants. Kad pabeidzu filmēšanas procesu, šķita, ka tas ir visforšākais, bet vienlaikus arī visgrūtākais darbs pasaulē, ko esmu darījusi. Un laikam nebūt nav viegli strādāt ar nepieredzējušiem aktieriem, vai ne? Jā… Mēs pašas gan ļoti ilgi gatavojāmies tam, lai tiktu galā ar šo uzdevumu, un rezultātā, domāju, sanāca labi. Iespējams, ka pašā sākumā, kad filmu sāk skatīties, liekas – tā kā īsti nevar saprast, kas tur notiek… Bet es jau iepriekš varu pabrīdināt, ka tas ir Liepājas dialekts, un ir tik jauki klausīties, kā mazie aktieri tajā runā! Bet kā bija strādāt? Bija tā, ka mēs ļoti gatavojāmies šim procesam. Tikām pat uzaicinātas uz Amsterdamu, lai veselu nedēļu mācītos pie slaveniem režisoriem, kā filmēšanas laukumā strādāt tieši ar bērniem. Jo mums patiešām bija tikai bērni-aktieri. Bija gan dažas epizodes, kurās bija arī mūsu mīļie, slavenie, lielie, pieaugušie aktieri, bet pārsvarā visā filmā piedalās tikai bērni.  Un kādas ir tās lielākās atšķirības? Lielākās atšķirības – filmēšanas laukumā nedot kolu un aizliegt lietot mobilos telefonus. Tie bija divi galvenie principi. (smejas)  Bet tie no bērnu skatupunkta nav ļauni principi? Bišķi ir. Bet – lai mazie aktieri varētu darboties, saņemties un būt fokusēti uz to, ko mēs no viņiem gribam, mums bija tāds noteikums – ka to dara visi. Arī asistenti, arī operatori: neviens nedzer kolu un nelieto mobilo telefonu filmēšanas laukumā! Un vēl no Amsterdamas bijām pārņēmuši tādu rīta apli: ka visa grupa, kas konkrētajā dienā ir laukumā, sanāk no rīta visi kopā un izstāsta kaut ko par savu bērnību: piemēram, ko tu kolekcionēji, kāda bija tava mīļākā dziesma, kam tu gribēji līdzināties, kāds bija tavs nedarbs… Tas mūs visus satuvināja un mūs, lielos, arī noskaņoja uz bērnības viļņa, bērna domāšanu. Par ko stāsta filma? Filma ir stāsts par draudzību. Jauniešiem, bērniem šis stāsts mazliet ir arī pamācošs, kā draudzēties. Bet šis ir arī tāds brīnumstāsts, jo tas ir par diviem puikām, no kuriem viens traumas rezultātā iegūst trīs dažāda veida superspējas, ko viņš var izmantot. Skolas dzīve tiek apgriezta kājām gaisā, jo viņš sāk mainīt bērniem atzīmes, ieviest brīvstundas, sekotāji soctīklos tiek samainīti vietām... Caur tehnoloģijām runājam par draudzības tēmu. No bērniem, kuri tika uzaicināti uz preses un dažādiem testa seansiem, kuros vērojām, vai bērni to visu saprot un vai viņiem interesē šī tēma, pagaidām esam saņēmuši ļoti labas atsauksmes – tātad tieši no tās auditorijas, kurai mēs šo filmu veidojām!

Atvest uz Rīgu Bostonas simfonisko orķestri ir piepildījies sapnis, šodien Rīgā sacīja diriģents, Bostonas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Andris Nelsons. Bostonas simfoniskais orķestris Rīgā koncertēs pirmo reizi, un koncerti gaidāmi nākamā gada 11. un 12. maijā Latvijas Nacionālajā operā. Tie iekļausies Bostonas simfoniskā orķestra Eiropas turnejā, kas veltīta Dmitrija Šostakoviča mūzikai, pieminot komponista nāves 50.gadadienu. Koncertus organizē Andreja Žagara Kultūras attīstības fonds. 11. maija koncertā tiks atskaņota Šostakoviča Sestā un Astotā simfonija, bet 12. maijā līdzās Šostakoviča Piecpadsmitajai simfonijai izskanēs arī Pirmais vijolkoncerts, kurā kā soliste uzstāsies latviešu vijolniece Baiba Skride. Andris Nelsons atzīst, ka gan viņš, gan orķestris esot sajūsmā par iespēju uzstāties viņa dzimtajā pilsētā. Diriģents pieminēja, ka iepriekš viņam bija iespēja uzstāties Latvijā kopā ar Baireitas festivāla orķestri un 2018. gadā – ar Leipcigas "Gewandhaus" orķestri. "Esmu īpaši lepns iepazīstināt Latvijas klausītājus ar Bostonas simfoniskā orķestra izcilo sniegumu. Rīga man ir īpaši nozīmīga pilsēta, jo šeit mācās mana meitiņa, šeit dzīvo mani vecāki, un tieši šeit es uzsāku savu ceļu pie mūzikas," sacīja Nelsons. Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes loceklis Sandis Voldiņš norāda, ka maestro tas ir prieks, bet operai tas esot gods: "Katru reizi, kad uzņemam mājās "savējos", tas ir īpaši," viņš saka. "Biļetes sāksim tirgot operas platformā decembra sākumā, par ko informēsim atsevišķi. Bet pēc pieredzes jau zinu, ka tas prasīs apmēram septiņas minūtes, lai biļetes būtu izpirktas." Jau tagad tiekot domāts par to, lai gaidāmie koncerti būtu pieejami ne tikai izmeklētai publikai, bet arī plašākam skatītāju lokam, par ko stāsta Andreja Žagara Kultūras attīstības fonda mākslinieciskais vadītājs Arturs Maskats. "Man ir sajūta, ka šo visu no mākoņa maliņas vēro arī Andrejs Žagars, kurš šos procesus izjūt un noteikti pat koordinē. Runājot par studentiem, noteikti ir jābūt šai atgriezeniskajai saitei. Ja pilsētā un valstī ierodas tik slaveni mūziķi, tad ir svarīga jaunās paaudzes iesaiste, pie kā mēs noteikti strādāsim. Šādas iniciatīvas un domas ir arī no Bostonas orķestra un tā vadības puses. Ir jāstrādā ar Mūzikas akadēmiju, patiesībā šis sadarbības modelis jau ir samērā labi izveidojies. Konkrētas meistarklases, kad meistari ierodas Mūzikas akadēmijā, kā tas nupat bija ar Jormu Panulu, kur studenti var būt klāt mēģinājumā un redzēt, kā programma kopā veidojas. Tas ir pilnīgi citādi, nekā vienkārši atnākt uz koncertu kā publikai. Atceros jaukos laikus, kad Andris pats devās pie Marisa Jansona Eiropā skatīties viņa mēģinājumus. Tas bija un visiem ir ļoti, ļoti vērtīgi." Bostonas simfoniskā orķestra Eiropas turneja sāksies Vīnē, bet noslēgsies Leipcigā ar astoņu dienu rezidenci Leipcigas Šostakoviča festivālā. Tajā klausītāji varēs izbaudīt Šostakoviča mūziku, kuru iecienījuši gan Bostonas simfoniskā orķestra mūziķi, gan arī pats diriģents Nelsons.    

Par Baltvilka poti bērnu literatūras pašcieņai un pašu dzejas meistaru Kultūras rondo ierakstā no Jāņa Baltvilka atceres sarīkojuma, atzīmējot viņa 80. dzimšanas dienu. Katru vasaru, 24. jūlijā, dzejnieka Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā, tiek pasniegtas balvas bērnu un jauniešu literatūrā un grāmatu mākslā. Šogad – dzimšanas diena bija īpaša, jo tā ir astoņdesmitā, tāpēc nākamajā dienā pēc balvu pasniegšanas Jāņa Baltvilka bijušie kolēģi un domubiedri gan ornitoloģijā, gan dzejā, gan bērnu preses izdevumos "Pionieris" un  "Zīlīte", gan grāmatizdošanā sapulcējās uz atmiņu pasākumu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Visus iespējami koordinētā atmiņu laikā un telpā turēja dzejniece Inese Zandere. Piedalījās Māris Rungulis, Inguna Cepīte, Silvija Tretjakova, ornitologi Māra Janaus, Māra Kazubierne un Oskars Keišs, dabas fotogrāfs, kurš sevi neuzskata par fotogrāfu, Andris Eglītis un māksliniece Anita Paegle. Viss sākās ar, šķiet, Baltvilkam netipisku dzejoli, bet izrādās, ka tas pieder pie tiem nebērnu dzejoļiem, par kuriem parasti nedomājam, sakot Jānis Baltvilks. Prātā vispirms nāk dabas un bērnu dzeja, tāpēc šoreiz atmiņās, protams, būs putni, bērnu dzeja un piedzīvojumi dabā un presē, bet ne tikai. Un interesantāka par pašu dzejoli ir klātesošo bērnu reakcija. Varētu tikai vēlēties, lai atmiņas par Jāni Baltvilku atrastu vietu kādā grāmatā, jo tās būtu arī atmiņas par laiku, iekārtu, veidiem, kā varu varēja apiet un ieelpot svaigu gaisu, piemēram, dabā un bērnu dzejā. Vēl tikai piebilde, ka Jāņa Baltvilka dzimtajās mājās Smārdes pagasta "Zīlītēs" tagad notiek dažādi ar literatūru un dabu saistīti pasākumi, un arī pirmā rakstnieku rezidence. Savukārt līdz līdz 30. septembrim Latvijas Nacionālā bibliotēkā pie Baltā Vilka klases 6. stāvā bibliotēkas darba laikā ir apskatāma Jāņa Baltvilka drauga, dabas fotogrāfa Andra Eglīša, lielformāta fotogrāfijas, kas ļauj ieskatīties dzejnieka pasaulē.

No 21. līdz 24. augustam Lūznavas muižā norisinās jau sestais Baltijas džeza festivāls “Škiuņa džezs”, kurā piedalās Latvijas, Lietuvas, Dānijas, Zviedrijas, Somijas un ASV mūziķi. Nozīmīga festivāla daļa ir arī meistarklases Baltijas valstu mūzikas skolu un augstskolu studentiem, topošajiem mūziķiem un citiem džeza entuziastiem. Ideja par džeza festivālu Lūznavas muižā radās 2018. gadā, kad Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā tika izveidota Džeza mūzikas nodaļa, kuras vadību uzņēmās džeza mūziķis, komponists Toms Lipskis. Viņam, sākot darbu Latgalē, radās doma par džeza festivāla veidošanu Lūznavā. Diemžēl rudenī Toms pāragri devās mūžībā, bet, godinot iesākto darbu un veltot festivālu viņa piemiņai, ar devīzi “Turpinājums!” 2019. gada augustā Lūznavas muižā notika pirmais Baltijas džeza festivāls “Škiuņa džezs”. Festivāla idejas un aizsākumu degsmi turpina un jau sesto reizi kopā ar Lūznavas muižas komandu uztur festivāla mākslinieciskais vadītājs, trombonists Lauris Amantovs. Sarunā ar Lauri Amantovu - par festivāla dalībnieku un pasniedzēju ģeogrāfiju, sadarbības partneriem un šī gada viesmāksliniekiem un grupām, atzīstot, ka vislabākā dāvana festivālam ir tad, kad kādreizējie studenti atgriežas jau kā viesmākslinieki, proti, kad festivālā parādās iepriekšējo gadu augļi. Sarunas noslēgumā - par jaunā mācību gada tuvumu, par slinkiem un čakliem audzēkņiem, kā tos var atpazīt; par mīļvārdiņiem džezistu leksikonā un kurioziem. Kas festivālam "Skiuņa džezs" atšķirīgs no pārējiem Latvijas džeza festivāliem? Lauris Amantovs: Atšķirīgs ir tas, ka tas ir Baltijas džeza festivāls un lokācija ir Latgale. Mēs to veidojam, lai arī vietējiem studentiem būtu iespēja sevi pilnveidot, jo Latgale bijusi mazliet paēdā – Rīgā un ap Rīgu daudz kas notiek, arī Zemgalē un Kurzemē, arī Daugavpilī ir džeza festivāls bez meistarklasēm, bet tikai katru otro gadu. Mūsu galvenā doma ir tieši meistarklases un jauno studentu apmācība, lai viņi varētu pilnveidoties pie džeza meistariem no visas Baltijas. Šogad esam priecīgi, ka Baltijas vārds ir paplašinājies un būs pasniedzēji arī no Somijas un Zviedrijas. Vai starp meistarklašu audzēkņiem ir pieteikušies arī starptautiski studenti? Katru gadu esam priecīgi uzņemt mūsu brāļus lietuviešus, jo viņi tiešām ir ļoti aktīvi. Trešā daļa noteikti ir lietuviešu studenti. Katru gadu studentu skaits pieaug, un par to arī ir prieks. Drīz jau būs jāsāk paplašināt pašu festivāla pedagogu skaitu, jo interese ir liela – gan no visas Latvijas, no Liepājas līdz Rūjienai, un arī lietuvieši ir aktīvi. Pirms tam bija vairāki no Viļņas apkārtnes, šogad ir arī no Klaipēdas. Brauca arī latviešu studenti, kas kādu laiku, piemēram, mācījušies Anglijā, un tagad pavada vasaras brīvdienas šeit. Ieradušās divas meitenes, latvietes, bet no Anglijas. Tā kā ģeogrāfija visu laiku paplašinās, vai esat pamanījis, ka vietai, kur šāds festivāls notiek, ir liela nozīme? Proti, katrā ziņā tā jums ir milzīga dāvana, ka pavisam tuvu Rēzeknei atrodas Lūznavas muiža - viesmīlīga, skaista, tur darbojas bezgala laipni ļaudis. Tieši tā, vieta ir ar debešķīgu auru. Ja paskatās kartē, tā sanāk tiešām Latgales sirdī. Katrs, kurš tur vēl nav bijis, atbrauciet apskatīties un pie reizes paklausīties kādu labu koncertu, un arī jūs to visu izjutīsiet. Man pašam negribas braukt prom, kad esmu te. Atslēdzos no visas pasaules, kad turp aizbraucu! Kā esmu kādus 10 kilometrus no turienes ārā, tad jau atkal pārslēdzos uz ikdienišķo dzīvi, uz to vajadzīgo pasauli. Bet vieta ir tiešām debešķīga.    

„Dažreiz es kaut ko daru” – ar šādu mazliet pašironisku nosaukumu pie skatītājiem šodien un rīt dodas trīs svaigi un personiski jauno horeogrāfu un scenogrāfu kopdarbi. Trīs īsformāta solo izrādes, kuru tapšanā mākslinieki ieguldījuši daudz un dikti, nevis „dažreiz” un „kaut ko”. Katru izrādi veidojis cits dejotāja un scenogrāfa tandēms, caur savu personisko pieredzi un pārdomām veidojot viedokļu kaleidoskopu, ar kuriem iekšēji varēs diskutēt arī izrādes skatītāji. Ar laikmetīgās dejas izrāžu vakara „Dažreiz es kaut ko daru” radošo komandu tikās Māra Rozenberga. Viņi satikās studiju laikā: četri jaunie scenogrāfi jeb apvienība „4K” ir leģendārā Andra Freiberga pēdējais kurss Mākslas akadēmijā, kas savulaik piedalījās starptautiskajā scenogrāfijas kvadriennālē Prāgā un tagad pēc ilgāka pārtraukuma un savu rokrakstu meklējumiem atkal sanākuši kopā. Bet jaunie horeogrāfi jeb dejotāju apvienība „SIXTH” ir Latvijas Kultūras akadēmijas sestais horeogrāfu „izlaidums”. Izrāžu vakaru viņi veido kopā. Jauno horeogrāfu Vladimira Goršantova, Emīlijas Bergas un Ģirta Dubulta laikmetīgās dejas izrādes, kuru vizuālo ietvaru veidojuši scenogrāfi Andris Kaļiņins, Madara Mela, Ieva Stalšene un Katrīna Ieva, varēs redzēt šovakar un rīt Tallinas ielas kvartāla zālē „Angārs”.

Vasara ir lielās ziedēšanas laiks un līdz ar mūsu platuma grādiem raksturīgo floru, ziedēt sāk arī daži jaunienācēji Latvijas dabā. Katru gadu Latvijā ienāk pa pārītim jaunu invazīvu sugu. Dažkārt tās ir neuzkrītošas, citkārt - ļoti traucējošas. Taču ne tikai augi - arī dažādi dzīvnieki - imigranti iekļuvuši Latvijā un ieriktējušies te uz palikšanu, traucējot vietējām sugām. Spānijas kailgliemeža "sērga" jau izsaukusi iedzīvotāju sašutumu un parastu vākšanu portālā "manabalss.lv". Kā invazīvās sugas nonāk pie mums un kas nosaka, vai ieceļotājs integrēsies un mierpilni sadzīvos ar vietējo ekosistēmu vai tomēr kļūst par traucēkli, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Dabas Aizsardzības pārvaldes invazīvo sugu eksperte Aiva Bojāre. Tomātu brūnplankumainība - vīruss, kas šogad kaitē tomātiem Tomātu brūnplankumainības vīruss pasaulē konstatēts pirms desmit gadiem, bet šogad tas pirmo reizi sasniedzis arī Latviju. Vīrusa nosaukums vedina domāt, ka tomātu augļi iegūst brūnus plankumus, un tā arī ir, lai gan vīrusa radītās pazīmes ne vienmēr ir tik viegli novērojamas. Kā vīruss izplatās, vai tomātus ar šādu vīrusu drīkst ēst un kādus sanitāros pasākumus jāveic, ja vīruss ienācis jūsu siltumnīcā? Valsts augu aizsardzības dienesta tīmekļa vietnē lasāms, ka tomātu brūnplankumainības vīruss, kas izplatīts citviet pasaulē, Latvijā līdz šim nav bijis fiksēts, taču šī gada jūnijā vīruss konstatēts vienā tomātu audzēšanas siltumnīcā, kur noteikti fitosanitārie pasākumi. Vīruss, protams, var radīt ražas zudumus, bet vienlaikus, pētot vīrusu, tiek selekcionētas tomātu šķirnes, kas pret vīrusu būtu izturīgas. Tādējādi dažkārt pat ir grūti pateikt, vai konkrēto auga stādu un tā augļus vīruss ir skāris. Par tomātu brūnplankumainības vīrusu stāsta Valsts augu aizsardzības dienesta Augu karantīnas departamenta vecāka inspektore Jūlija Sebeļeva. Iespējams, ka šī stāsta laikā arī jums gribas atgriezties pie Jūlijas Sebeļevas sacītā, ka ar vīrusu inficēti tomāti un saldā paprika, kas arī ir tomātu brūnplankumainības vīrusa saimniekaugs, var būt tirdzniecībā. Tāpēc Jūlijai atkārtoti jautāju - vai tomēr tad nebūtu jāņem šādi augļi ārā no tirdzniecības? Lai mazinātu vīrusa izplatību, tas noteikti būtu vispareizāk, taču Jūlija norāda, ka svarīgs ir samērīgums - tā kā vīruss tik strauji izplatījies, tā kā ne visām šķirnēm iespējams viegli konstatēt simptomus un tā kā cilvēka veselībai tas nav bīstams, tad izņemt no tirdzniecības visus tomātu un paprikas krājumus nebūtu pareizi, tie būtu lieli zaudējumi. Svarīgi vienkārši paturēt prātā gan profilaktiskos pasākumus, gan rīcības plānu, ja tomātu brūnplankumainības vīrusu esat konstatējuši savā siltumnīcā. Tātad vīruss primāri visvairāk kaitē pašam tomātam, taču siltumnīcā var būt arī citi augi.

Vasara ir lielās ziedēšanas laiks un līdz ar mūsu platuma grādiem raksturīgo floru, ziedēt sāk arī daži jaunienācēji Latvijas dabā. Katru gadu Latvijā ienāk pa pārītim jaunu invazīvu sugu. Dažkārt tās ir neuzkrītošas, citkārt - ļoti traucējošas. Taču ne tikai augi - arī dažādi dzīvnieki - imigranti iekļuvuši Latvijā un ieriktējušies te uz palikšanu, traucējot vietējām sugām. Spānijas kailgliemeža "sērga" jau izsaukusi iedzīvotāju sašutumu un parastu vākšanu portālā "manabalss.lv". Kā invazīvās sugas nonāk pie mums un kas nosaka, vai ieceļotājs integrēsies un mierpilni sadzīvos ar vietējo ekosistēmu vai tomēr kļūst par traucēkli, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Dabas Aizsardzības pārvaldes invazīvo sugu eksperte Aiva Bojāre. Tomātu brūnplankumainība - vīruss, kas šogad kaitē tomātiem Tomātu brūnplankumainības vīruss pasaulē konstatēts pirms desmit gadiem, bet šogad tas pirmo reizi sasniedzis arī Latviju. Vīrusa nosaukums vedina domāt, ka tomātu augļi iegūst brūnus plankumus, un tā arī ir, lai gan vīrusa radītās pazīmes ne vienmēr ir tik viegli novērojamas. Kā vīruss izplatās, vai tomātus ar šādu vīrusu drīkst ēst un kādus sanitāros pasākumus jāveic, ja vīruss ienācis jūsu siltumnīcā? Valsts augu aizsardzības dienesta tīmekļa vietnē lasāms, ka tomātu brūnplankumainības vīruss, kas izplatīts citviet pasaulē, Latvijā līdz šim nav bijis fiksēts, taču šī gada jūnijā vīruss konstatēts vienā tomātu audzēšanas siltumnīcā, kur noteikti fitosanitārie pasākumi. Vīruss, protams, var radīt ražas zudumus, bet vienlaikus, pētot vīrusu, tiek selekcionētas tomātu šķirnes, kas pret vīrusu būtu izturīgas. Tādējādi dažkārt pat ir grūti pateikt, vai konkrēto auga stādu un tā augļus vīruss ir skāris. Par tomātu brūnplankumainības vīrusu stāsta Valsts augu aizsardzības dienesta Augu karantīnas departamenta vecāka inspektore Jūlija Sebeļeva. Iespējams, ka šī stāsta laikā arī jums gribas atgriezties pie Jūlijas Sebeļevas sacītā, ka ar vīrusu inficēti tomāti un saldā paprika, kas arī ir tomātu brūnplankumainības vīrusa saimniekaugs, var būt tirdzniecībā. Tāpēc Jūlijai atkārtoti jautāju - vai tomēr tad nebūtu jāņem šādi augļi ārā no tirdzniecības? Lai mazinātu vīrusa izplatību, tas noteikti būtu vispareizāk, taču Jūlija norāda, ka svarīgs ir samērīgums - tā kā vīruss tik strauji izplatījies, tā kā ne visām šķirnēm iespējams viegli konstatēt simptomus un tā kā cilvēka veselībai tas nav bīstams, tad izņemt no tirdzniecības visus tomātu un paprikas krājumus nebūtu pareizi, tie būtu lieli zaudējumi. Svarīgi vienkārši paturēt prātā gan profilaktiskos pasākumus, gan rīcības plānu, ja tomātu brūnplankumainības vīrusu esat konstatējuši savā siltumnīcā. Tātad vīruss primāri visvairāk kaitē pašam tomātam, taču siltumnīcā var būt arī citi augi.

24. jūlijā pl. 19 Rīgas Sv. Pētera baznīcā un 26. jūlijā pl. Siguldas koncertzālē "Baltais flīģelis" bezmaksas koncertus sniegs orķestris "Otto-Sinfoniker Berlin" diriģenta Volfganga Bērenda vadībā. Programmā "Koncertceļojums 2024" iekļauti Antona Bruknera, Franča Šūberta, Edvarda Grīga, Pētera Vaska, Riharda Dubras un arī Žana Sibēliusa darbi. Lai plašāk uzzinātu par šo orķestri, tā tapšanas vēsturi un programmu, ko mūziķi piedāvās klausītājiem Latvijā, "Klasikā" uz tikšanos aicinām diriģentu Volfgangu Bērendu, kā arī vijolniekus Sabīni Vīlandi un Kristofu Flīgi, kurš vienlaikus ir arī koncerttūres organizētājs. Orķestris "Otto-Sinfoniker" savu nosaukumu guvis, pateicoties ilggadējai mēģinājumu zālei Oto ielā Berlīnes Moabit rajonā. Vīrs, vārdā Oto, bijis amatnieks, kurš 19. gadsimtā rātskungiem palīdzējis labot dažādas lietas.  "Jau četrdesmit gadus esmu šī orķestra dalībnieks – spēlēju otro vijoli. Bet pats orķestris ir 41 gadu vecs," stāsta Kristofs Flīge, kura pamatprofesija ir jurists – ikdienā viņš ir tiesnesis. "Mani uzdevumi orķestrī nav lieli, toties esmu viens no tūres rīkotājiem – gatavoju to divpadsmit mēnešu garumā, rūpējoties par visu: restorāniem, viesnīcām, lidošanu, kas šoreiz nebija vienkārši sakarā ar digitālās sistēmas problēmām – tās bija tieši tad, kad orķestrim bija jāierodas Latvijā!" Tikām vijolniece Sabīne Vīlande atklāj orķestra rašanās vēsturi: "Vispirms sastapu dažus cilvēkus, kas spēlēja baroka mūziku – tur bija daži vijolnieki, arī klavesīns tika iesaistīts. Bet šīs grupas vadītājs sastapa vēl daudzus cilvēkus, kuri arī gribēja mums pievienoties, un tad viņš nolēma, ka vajag dibināt orķestri. Viņš pats bija jurists, un viņš visiem saviem klientiem, skatoties uz viņu rokām, vaicāja: "Vai gadījumā jūs nespēlējat kādu instrumentu? Varbūt vijoli?" Un tā tas orķestris auga! Jau pēc [neilga] laika bijām desmit vijoles, tad jau pievienojās arī flautas, aizvien vairāk cilvēku nāca klāt. Es pati spēlēju vijoli – orķestrī esmu jau kopš pašiem pirmsākumiem. Bet ikdienā esmu tiesnese!" Un kāda ir Volfganga Bērenda pieredze ar šo orķestri? "Iemesls, kāpēc es pievienojos šim orķestrim, bija tas, ka sastapu šeit mūzikas mīļotājus – entuziasma pilnus mūzikas cienītājus, kuri izvēlējušies vienu no labākajiem hobijiem pasaulē – spēlēt kādu instrumentu, un viņi to dara no darba brīvajā laikā, nebūdami profesionāļi. Šis amatieru orķestra tēls – draudzība un prieks – tad arī bija galvenais motīvs, kāpēc gribēju iesaistīties. Mūziķu-amatieru entuziasms ir pilnīgi atšķirīgs: ja profesionāļiem tas ir ikdienas darbs, tad amatiermūziķiem – cita veida prieks, un strādāt ar viņiem ir ļoti iedvesmojoši!" Studijas viesi atklāj, ka orķestrī muzicē arī sociālie darbinieki, skolotāji, ārsti, informāciju tehnoloģiju speciālisti, arī friziere. "Vai zināt, kā es pievienojos orķestrim? Sabīne jau minēja, ka bija kāds advokāts, kurš visiem jautāja, vai viņi spēlē kādu instrumentu," ar smaidu atceras Kristofs Flīge. "Es toreiz biju tiesnesis Berlīnē pirmās instances tiesā, un viņš manā lietā aizstāvēja apsūdzēto. Pēc lietas izskatīšanas viņš pienāca man klāt un vaicāja: "Flīges kungs, jūs spēlējat vijoli? Mums ir jauns orķestris, vai jūs varētu pievienoties? Un es teicu – jā, protams! Un tikai pēc pieciem gadiem viņam pavaicāju – kā jūs zinājāt, ka spēlēju vijoli? Izrādījās, ka viņam labs draugs Hamburgā bija pastāstījis par to." Sabīne Vīlande: "Kad biju tiesnese un reiz kopētājā kopēju notis, pienāca kolēģe un vaicāja, ko es darot. Teicu, ka pārkopēju notis. Izrādījās, ka arī viņa māk spēlēt un grib pievienoties orķestrim!" Vaicāts, kāpēc viņam bijis nepieciešams iesaistīties orķestra spēlē, Kristofs Flīge neslēpj: "Katru piektdienas vakaru mums ir mēģinājums. Pēc ļoti, ļoti, ļoti nogurdinoša darba tu paņem rokā instrumentu, un visas nedēļas smagums pazūd! Protams, ģimene nav pārāk sajūsmināta, ka piektdienas vakari tiek atdoti mēģinājumiem, bet – ticiet man, tas ir liels atvieglojums un prieks, ka vari aizmirsties mūzikā..." Starp citu, Flīges kunga attiecības ar Latviju ir īpašas, jo šeit ir saknes viņa ģimenei. "Mana sieva, kura pirms deviņiem gadiem aizgāja mūžībā, nāca no baltvāciešu dzimtas, un viņas saknes bija gan Igaunijā, gan Latvijā. Biju dzirdējis daudzus stāstus par to, bet bija laiks, kad nevarējām šos īpašumus apmeklēt – tas bija Padomju Savienības laiks. Kad jūsu valstis atguva neatkarību, 1993. gadā mēs šeit ieradāmies: caur Latviju aizbraucām uz Igauniju, un tur atradām vasaras māju, kas uzcelta 1926. gadā. Saimniece, kundze gados, uzreiz bija ar mieru mums to pārdot. Pēc gada mēs to arī nopirkām, un tā kļuva par mūsu ģimenes paradīzi. Mana sieva tur ir arī apglabāta – nelielajā Mustlas pilsētas kapsētā. Nu, un tad mēs atradām arī īpašumu Latvijā! Fotogrāfijās skatījāmies, kur tas varētu būt – Murjāņos! Un mēs atradām! Kad pirmoreiz tur ieradāmies, tur bija bērnudārzs. Pēc tam skatījāmies, ka māja ir nolaista. Vēl pēc laika, kad tur ieradāmies, redzējām, ka tur saimnieko arhitekti Elita un Aldis Poļi – ļoti jauka ģimene! Bet mājai tur joprojām ir dzimtas nosaukums, kas kādreiz bijis arī manai sievai – "Allers". " Orķestris uz Latviju atvedis visai nopietnu programmu, kurā iekļauta arī Pētera Vaska un Riharda Dubras mūzika: "Esmu diriģējis Drēzdenes Krusta baznīcas zēnu kori, un tur mēs esam dziedājuši Baltijas valstu darbus – Pētera Vaska kompozīcijas, tāpat Arvo Pertu. Šī mūzika ir meditatīva, un tā ir ļoti skaista. Pētera Vaska "Musica Serena" un Riharda Dubras "Agnus dei" izvēlējāmies kā dāvanu Latvijas publikai," atklāj diriģents Volfgangs Bērends. "Pirms kāda laika Berlīnē satiku Pēteri Vasku. Tur notika konference, kurā piedalījās viņa dzīvesbiedre Dzintra Geka, kura bija izveidojusi filmu par staļinisma laika un padomju laika necilvēcībām. Dzintra minēja, ka arī Pēteris Vasks ir Berlīnē, un es paudu vēlmi, ka vēlos viņu satikt. Pēterim atklāju, kadosimies uz Latviju un gribam spēlēt kādu no viņa skaņdarbiem. Viņš vaicāja – kas jūs esat? Atbildēju, ka amatierorķestris. Komponists vaicāja, cik čellu ir mūsu orķestrī. Atbildēju, ka septiņi. Un Pēteris iesaucās – tas nav iespējams! Un ieteica atskaņot "Musica Serena". Vēlāk sazinājāmies ar viņu gan pa telefonu, gan e-pastā, un esmu tik laimīgs par mūsu sadarbību. Taču no mūsu sarunas arī sapratu, ka tik daudz amatieru orķestru – tā tiešām ir tāda vācu tradīcija." Bet vai tā nav liela drosme – atskaņot "Musica Serena" publikai, kas tik ļoti labi pazīst Pētera Vaska mūziku un ir tik daudzās versijās to dzirdējusi? "Mēs centīsimies izdarīt labāko," smaida diriģents. Vēl sarunas viesi stāsta, ka Vācijā patiesi esot ļoti daudz šādu amatierorķestru – Berlīnē vien apmēram četrdesmit! Pasaules kontekstā tā nudien ir visai unikāla situācija – daudzo  amatieru orķestru un amatieru koru skaits. Daudzi bērni mācās kādu instrumentu, tad pārtrauc, jo izvēlas citu profesiju, bet vēlme muzicēt paliek...  "Tā notika arī ar mani, jo es biju spēlējis vijoli, tad uz desmit gadiem pārtraucu, bet pēc tam atsāku no jauna, jo man gribējās spēlēt," atceras Kristofs Flīge. "Konkrētam sabiedrības slānim tas ir itin normāli – tie, kuri lasa grāmatas un mīl mākslu, arī paši spēlē kādu instrumentu. Alberts Einšteins spēlēja vijoli, piemēram. Un šī vēlme turpinās arī nākošajās paaudzēs."

Gaļas, zivs un piena produktu aizvietošana ar augu valsts produktiem kļūst par ikdienu, ne veltī pērn Latvijas tirgū parādījuši vairāk nekā 120 jaunu augu valsts produktu. Kādēļ arvien vairāk cilvēku maltītēs iekļauj augu produktus un kā garšo augu valsts lasis vai krējums, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Cik daudz un dažādas pārsteidzošas augu produktu alternatīvas jau pieejamas Latvijā, vērtē uztura speciāliste Liene Sondore un "Augi & Draugi" un "Neapēd zemeslodi" vadītāja Lilita Kenta. Arvien vairāk cilvēku uzturā iekļauj alternatīvus augu valsts produktus. Lilitas Kentas vadītās organizācijas veic aptauju par to, kādus augu valsts produktus cilvēki iekļauj un vēlas iekļaut uzturā. Lai arī produktu klāsts pieaug, aptauja rāda, ka cilvēki vēlas vēl vairāk augu valsts produktu. Tikai pusi apmierināta ar piedāvāto produktu klāstu. "Katru reizi produkti, kas cilvēkiem pietrūkst, ir vieni un tie paši. Joprojām mums trūkst skābpiena produktu alternatīvas. Latvijā cilvēkiem ļoti garšo biezpiens, kefīrs, tādi produkti. Šim pagaidām augu valsts alternatīvas lielajos veikalos nav. Ir tikai atsevišķi mazie ražotāji," norāda Lilita Kenta. Aptauju veic jau trešo gadu. Lilita Kenta vērtē, ka sabiedrība Latvijā nav tik atvērta augu valsts produktu patēriņam kā tas Rietumvalstīs. Aptaujas rāda, ka tur vairāk nekā puse sabiedrības apzināti samazina gaļas daudzumu savā uzturā. Tie ir tā saucamie fleksitārieši. Šis virziens ir arvien populārāks. "Tas nozīmē, ka tu pamazām veido savu uzturu uz augu valsts produktiem - graudaugi, pākšaugi, dārzeņi, augļi, rieksti. Visādi gardumi. Bet nav tā, ka pilnībā izslēdz piena produktus vai gaļu. Tu vienkārši samazini. Tas ir labākais, ko darīt. Tā ir alternatīva pieeja visu vai neko domāšanai, kas ir graujošs veids, kā skatīties uz lietām, jo cilvēks domā, ja nevar būt perfekts, nedarīs neko. Patiesībā vajag spert mazos solīšus un pamazām samazināt, aizstāt vienu produktu, otru. Kaut vienā maltītē. Tas ir šis fleksitārisms. Rietumvalstīs tas ir ļoti populāri, pie mums - augoši, aptuveni trešdaļa to dara vai vēlas, jaunieši - apmēram puse, vērtē Lilita Kenta. Liene Sondore atzīst, ka ir gandarīta, ka šī izvēle par labu augu valsts produktiem ir apzināta un vairs nav modes lieta. Viņa pievērš uzmanību, ka Latvijā cilvēki daudz patērē tieši dažādus gaļas produktus - desas, cīsiņus. "Ja desu maizes ir pusdienas, brokastīs, vakariņās, nebrīnāmies, ka pēc kāda laika var būt problēmas," norāda Liene Sondore. Viņa arī norāda, ka jāpievērš uzmanība pārstrādātiem augu valsts produktiem. "Nav nekādas problēmas neēst gaļu, jautājums, ko mēs ikdienā gatavojam. Es vairāk esmu pret rūpnieciski pārstrādātiem produktiem arī no augu valsts," atzīst Liene Sondore. "Arī Pasaules veselības organizācija jau 2021. gadā izdeva materiālu, kur bija uzsvērti gan plusi, ka uzturā vairāk nāk dārzeņi, augi, rieksti, sēklas, bet bija šajā ziņojumā vērsta uzmanība uz to, ka nelietot ikdienā pārāk daudz vai nelietot nemaz šos pārstrādātos produktus. Līdzīgi kā teicu par desām, arī šeit ir jāskatās sastāvs. Es savus pacientus vienmēr mudinu, ka pupas, zirņus, lēcas vai kādus riekstu dzērienus varam labi mājās paši pagatavot. Mūsdienu cilvēces vēl viena liela problēma - mēs esam slinki, vai noveļam vainu uz laika trūkumu. Bet tad arī skatāmies sastāvā. Ja sastāvā 90% ir kokosa tauki, mazliet kaut kāda garšiņa klāt un vēl kokoss, es to par sieru nevērtēju. Tas ir vienkārši kaut kāds piesātināto tauku produkts, kuru varbūt nevajadzētu pirkt. Ja kaut ko tādu gribi, gatavo pats. Meklē receptes!"

Under the TREE is an initiative to promote book reading, the stories are told in tamil language for the children to motivate them to read Tamil.#kuttiyes

Šoreiz raidījums par Beļģijas Karalisti. Un raidījums būs pozitīvs, jo runāsim daudzām pozitīvajām beļģu iezīmēm. Jāsāk ar to, ka Eiropas Savienības galvaspilsēta Brisele faktiski atrodas Eiropas Savienības piektajā mazākajā valstī platības ziņā.  Vienlaicīgi to apdzīvo 12 miljoni cilvēku un tā ir viena no urbanizētākajām valstīm pasaulē. Proti, 97 procenti cilvēku dzīvo pilsētās. Interesanti, ar ko Beļģija asociēsies Latvijas iedzīvotājiem. Noteikti kāds minēs to, ka Brisele ir ES un NATO galvaspilsēta. Droši vien kāds piesauks arī Čurājošā puisēna statuju. Iespējams, ka kāds teiks, ka Beļģijā ir dzimis slavenais cīņu mākslas filmu aktieris Žans Klods van Vārenbergs jeb kā mēs viņu visi zinām – Žans Klods van Damme. Iespējams, ka kāds varētu zināt, ka arī aktrise un pagājušā gadsimta elegances ikona Odrija Hepberna ir dzimusi Briselē. Cerams, ka kāds pieminēs beļģu tehnoloģiskos sasniegumus. Piemēram, to, ka elektroniskās identifikācijas kartes pirmo reizi esot ieviestas tieši Beļģijā. Starp citu beļģis Žoržs Lematrē tiek uzskatīts par pirmo, kurš 1931. gadā zinātniskā formā noformulēja ideju par Lielo Sprādzienu, ar kuru aizsākās visums. Par zinātni un zināšanām runājot, Beļģijā ir vienīgais pasaulē muzejs, kurš ir veltīts grāmatu iesiešanai un grāmatu izdevniecībai kā mākslas formai. Tajā ir ap 3000 mākslinieciski augstvērtīgu grāmatu sējumu, kas izdoti kopš 16. gadsimta. Vēl var pieminēt, ka pirmā drukātā avīze pasaulē 1605. gadā iznāca Antverpenē. To sauca „Relation” un izdevējs bija Johans Karolus. Kopš 1447. gada Antverpene ir bijusi arī nozīmīgākais dimantu pirkšanas un pārdošanas centrs. Interesanti, vai kāds Latvijas iedzīvotājs, iespējams, gados vecāks un ar labu atmiņu, pēkšņi atminēsies Padomju Savienībā mācīto… Proti, Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss savu slaveno “Komunistiskās partijas manifestu” sarakstīja no 1845. līdz 1847. gadam dzīvodami Briselē. Restorāns “Le Cygne” tieši ir tā konkrētā vieta, kur rakstīšana lielākoties ir notikusi. Runājot par šiem konkrētajiem diviem vīriešiem, kuru attiecībām abi mēģina piedēvēt vairāk nekā tikai draudzību, jāsaka, ka viņu savstarpējā sarakste no 1869. gada liecina, ka abi divi bija spēcīgi izteikti homofobi. Nekādas progresīvās domas cilvēku seksuālās brīvības kontekstā viņiem nebija. Beļģija pati tikmēr 2003. gadā kļuva par otro valsti pasaulē pēc Nīderlandes, kurā tika legalizētas viendzimuma laulības. Jāmin vēl, ka gadu iepriekš Beļģija legalizēja arī tiesības uz eitanāziju. Bet vēl pie pāris faktiem, par kuriem Latvijas iedzīvotāji varētu zināt vai būt dzirdējuši, – Beļģijā ir atrodama pasaulē garākā tramvaja līnija. "Kusttram" stiepjas 68 kilometru garumā gar visu Beļģijai pieejamo Ziemeļjūras krastu. Tramvaji man vienmēr asociējas ar melanholismu un mierīgu dzīves ritumu. Kā tādi pilsētas kamieļi tie parasti savā nodabā ceļo starp steidzīgajām un nereti agresīvajām automašīnām… Un tam piederētos tāda lēna saksofona mūzika fonā. Un tieši Ādolfs Sakss 1840. gadā bija tas beļģis, kurš šo mūzikas instrumentu izgudroja. Fascinējoši man likās, ka Beļģijas pilsētā Gentē ir pilsētas laukums Sint-Veerleplein. Katru reizi, kad piedzimst bērns, tad laukumā esošās ielu gaismas tiek mirkšķinātas, lai visiem par to paziņotu. Fantastiski cilvēcīga tradīcija! Beļģu ekonomika ir viens no piemēriem daudzveidīgai, konkurētspējīgai ekonomikai, kura prasmīgi izmanto savu ģeogrāfisko atrašanās vietu un starptautiskās intereses un klātbūtni. Beļģija ir augstu ienākumu valsts ar spēcīgu labklājības sistēmu, bet vienlaicīgi, protams, ar augstu valsts parādu, zemu mazāk kvalificēto darbinieku iesaisti ekonomiskajos procesos, sarežģītu birokrātiju un novecojošos sabiedrību. Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pret Beļģijas rādītāju ir 0,6. Proti, mūsu bagātības līmenis ir 60 procenti no Beļģijas statistiski vidējā bagātības līmeņa. Vidējā alga pēc nodokļiem gan ir gandrīz trīs reizes lielāka un sasniedz 2500 eiro mēnesī. Bet, kas interesanti, Latvijā statistiski skaitās vairāk lidostu nekā Beļģijā. Mums esot 56, kamēr beļģiem tikai 49. Nezinu, kādēļ šis fakts mani uzrunāja, bet ASV rādītājs ir 15 873 lidostas, kas ir pasaulē lielākais skaits.Seko Brazīlija ar vairāk nekā trīs reizes mazāku skaitli. Nozīmīga daļa no Beļģijas ekonomikas, protams, ir Brisele ar tajā atrodamajām starptautiskajām institūcijām. Brisele ir viens no trim pasaules varas centriem līdzās Vašingtonai un mūsdienās arī Pekinai. Par to, cik Briselei ir nācis par labu vai sliktu būt šādam politiskajam centram, vaicājām bijušajam Eiropas Komisijas Prezidenta Žaka Santēra biroja vadītājam un arī Eiropas Savienības Padomes ģenerāldirektora vietniekam Džimam Klosam.

Under the TREE is an initiative to promote book reading, the stories are told in tamil language for the children to motivate them to read Tamil.#kuttiyes

Under the TREE is an initiative to promote book reading, the stories are told in tamil language for the children to motivate them to read Tamil.#kuttiyes

Stāsta Viļa Plūdoņa muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže Viļa Plūdoņa pirmie divi dēli – Tālivaldis un Emīls – piedzima dzejnieka pirmajā laulībā ar skolotāju Otīliju Kuču. Plūdons izšķīrās no sievas dažus mēnešus pēc jaunākā dēla piedzimšanas. Turpmāk dzīvē ar saviem pirmajiem bērniem nesatikās un radniecības saites neuzturēja. Otrajā laulībā ar Elfrīdu Melbārdi Vilim Plūdonim piedzima astoņi bērni, kuriem viņš deva interesantus vārdus: Vaida, Antra, Ināra, Vilmārs, Druvenaldis, Dainuvīte, Ilizāna un Varimants. Kamēr māmiņa Elfrīda bija aizņemta ar ikdienas rūpēm par bērniem, Plūdons centās sevi parādīt kā mīlošu tēti. Kad Plūdons strādāja ārpus ģimenes dzīvesvietas, viņš sievai vēstulēs centās dot norādījumus par bērna kopšanu. Piemēram, zinot, ka sievai un bērniem jābrauc zirga pajūgā uz staciju, viņš piekodināja sievai, lai bērnus ietin cieši segās un pieskata, lai neizkrīt no ratiem. Pirmā pasaules kara laikā Plūdons ļoti uztraucās par bērnu veselību, jo apkārt plosījās dažādas lipīgas slimības. Viņš vēstulē Elfrīdai norādīja, lai bērni, braucot vilcienā, mazāk pieskartos ar rokām dažādām virsmām, un ieteica bieži mazgāt rokas. Plūdons piekodināja sievai, lai nepērk augļus un ogas no svešiem cilvēkiem, lai tādējādi nesaskartos ar baciļiem. Viļa Plūdoņa ģimene dzīvoja Torņakalnā vienā mājā ar brāļa Jāņa Lejnieka ģimeni, kurā auga trīs bērni. Plūdoņa bērnu atmiņās teikts, ka viņu bērnība tika pavadīta jautrās spēlēs radu un draugu bērnu pulkā. Siltā laikā jaunieši pagalmā spēlēja volejbolu, bet ziemās paši uzlēja pagalmā ledu un slidoja. Vasaras Plūdoņa bērni pavadīja Lejeniekos. Viņu pienākums bija padarīt arī vienkāršus saimniecības darbus: ravēt sakņu dārzus, lasīt ogas un pabarot cūkas. Plūdoņa ģimenē lielu vērību pievērsa bērnu izglītošanai. Bērni no mazām dienām daudz lasīja. Plūdons pirka bērniem īpaši domātas grāmatas. Kad bērni paaugās, viņi tika iesaistīti Plūdoņa radošo darbu pārrakstīšanā. Daļa no daudzajiem Plūdoņa manuskriptiem pārrakstīti vienkāršā, skolnieciski glītā rokrakstā: to veikuši viņa bērni. Kad dzejnieka mājās Torņakalnā viesojās ciemiņi, Plūdons viņš iepazīstināja ar kuplu bērnu pulciņu, par katru nedaudz pastāstot, kā sauc, kādas intereses, kādus pulciņus apmeklē, ko iemācījies. Šādās reizēs bērni deklamēja tēta dzejoļus. Šo prasmi viņi bija labi apguvuši. Un kā uzcītīgi sava tēta skolēni iepriecināja ciemiņus ar paraugpriekšnesumu dzejas deklamēšanā. Plūdons katram no saviem bērniem bija veltījis kādu dzejolīti. Plūdoņa bērnu atmiņās spilgti palikuši mirkļi tēva dzimtajās mājās Lejeniekos. "Lejeniekos tēvam bija sirds. Par to nav divu domu. Tur viņš bija dzimis, tur uzaudzis. Arī bērniem viņš lika iemīļot ne tikai Lejiniekus. Tēvs mums, bērniem, iemācīja mīļot Latviju un Latvijas dabu. Katru pavasari, kad pakojāmies, lai brauktu uz Lejniekiem, tēvs vienmēr bija pacilātākā garastāvoklī," atmiņās par Plūdoni rakstījis viņa dēls Varimants. Arī Plūdoņa meita Antra atcerējusies vasaras Lejeniekos: "Vasarā, kad dzīvojām Lejeniekos, tētis katru dienu aizstaigāja strautu. Tur viņš piekalnē mēdza sēdēt, domāt un sapņot. Tētis vēlējās, lai viņa kapakmens tiktu ņemts no lielā akmens strauta malā. Šī viņa vēlēšanās ir daļēji izpildīta: lielais akmens pāršķelts uz pusēm un ir kapa zīmes pamatakmens viņam un meitai Inārai. Svētdienās mēs, visa ģimene, bieži gājām staigāt. Kādreiz pārcēlāmies ar laivu pāri upei un staigājām pa Vecsaules silu. Bet visbiežāk gājām uz strautu un pa upes krastu nācām atpakaļ. Tētim vienmēr kabatā bija kabatas nazis, un, atpakaļ nākot, viņš mums nogrieza garus lazdas zarus, un tad mēs, bērni, rikšojām uz mājām. Tāpat atceros, ka kādreiz tālās pastaigās, kad labība jau sāka dzeltēt, viņš no rudzu vai kviešu salmiem mums nopina gredzentiņus, kas mūsu acīs spīdēja kā zelts. Parasti tādās ģimenes pastaigās viņš gāja visiem aizmugurē, ar savu mazo, melno kladīti rokās, pa reizei apstādamies un tur kaut ko ierakstīdams. Tētis mīlēja dzejot, staigājot un dungojot kādu melodiju, bieži tā bija minora toņkārtā. Savas dzejas viņš ļoti laboja, slīpēja. Dažreiz bija vairāk variantu. Tētis lasīja mūsu mātei priekšā un prasīja viņas padomu variantu izvēlē."  

Šovakar Radioteātrī pirmatskaņojumu piedzīvos mūsdienu latgaliešu prozas autoru stāsti un esejas. Sajust Latgales silto mālu, dzīvi izgaršot ķiploku maizītēs vai svaiga biezpiena graudos; pasmieties, skumt un turpināt meklēt,un uzzināt arī ko jaunu par sevi un Latgali – aicina  kolēģi no Latvijas Radio Latgales studijas. Sadarbībā ar latgaliešu kultūras kustību „Volūda” un režisoru Kristapu Rasimu jau trešo gadu pēc kārtas Radio klausītājiem, literatūras cienītājiem ir iespēja ieklausīties mūsdienu latgaliešu literatūras skanējumā. Ja pērn Latvijas Radio bija iespēja nedēļas garumā katru vakaru klausīties Alda Bukša kriminālromāna "Bruoli" radio iestudējumu, bet vēl pirms gada - literātes Ilzes Spergas stāstus no krājuma „Dzeiveiba”, tad par to, kas no latgaliešu literatūras izvēlēts šajā reizē, stāsta Latgales studijas vadītāja Renāte Lazdiņa, kas uz sarunu aicinājusi režisoru un māksliniecisko vadītāju, arī aktieri Kristapu Rasimu, šo latgalisko radiolasījumu māksliniecisko vadītāju, latgalīšu kultūras kusteibas "Volūda" vadītāju Edeiti Laimi un vienu no ieskaņoto darbu autoriem – Egitu Kancāni. Turpinot latgaliešu mūsdienu literatūras iemūžināšanu un popularizēšanu, no 21 līdz 24.maijam ik vakaru Latvijas Radio ēterā pirmatskaņojumu piedzīvos četru autoru stāsti un esejas. Katru vakaru cits autors un viņa darbs, katru vakaru kāda cita Latgales puse – Anneles Slišānes stāsti no krājuma “Tuoraga stuosti” divām daļām skanēs aktrises Ingas Misānes-Grasbergas balsī, Valentina Lukaševiča esejas no izdevuma “Casnāgu maizeitis” ielasījis Kristaps Rasims, Egitas Kancānes stāstu krājuma “Syltuo mola” piedzīvojumus izdzīvos aktrise Katrīna Griga, bet Raibuo (Oskara Orlova) stāstus no krājumiem “Pyrma syltī” un “Zalta tesmini” lasīs aktieris Jānis Kronis. Četru radiolasījumu ciklam nosaukums dots – „Stuosti latgaliski”. Saruna par to, kas īsti šodien ir latgaliešu proza un ar kādiem izaicinājumiem tā sastopas, kas ir svarīgāks – darbs un autors vai valoda, kādā tas pierakstīts, un galu galā, cik ekskluzīva ir literatūra latgaliski.  

Aptaukošanās ir viena no 21.gadsimta lielākajām attīstīto valstu iedzīvotāju problēmām. Vai šeit var palīdzēt bariatriskā ķirurģija, jeb kuņģa samazināšanas operācija? Arī par to spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē "Aiwa Clinic" ķirurgs Maksims Mukāns un Uztura un dietoloģijas centra vadītāja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, dietoloģe Laila Meija. "Svara mazināšana daudz ko sakārto. Lai cik dažāda šīs diētas būtu, ja cilvēkam ir efektīvas, var teikt... Mēs rekomendējam, lai organisms saņemtu visas uzturvielas, lai tas būtu harmoniski, sabalansēti, bet būtībā, ja cilvēkam kāda diēta patīk, ja tā viņam strādā, pēc  tam arī bieži sakārtojas daudzas orgānu sistēmas - aisnspiediens normalizējas, neattītas cukura diabēts, kas bijis robežstāvoklī. Arī kaulu un muskuļu sistēmai ir liels atslogs, " skaidro Laila Meija. "Svarīgi, lai cīņa ar aptaukošanos, kam būtībā vajadzētu būt prevencijai jau no ģimenes, lai bērns izaug normālā ģimenē ar dabīgu uzturu, kad iestājas grūtniecība, abi vecāki ir normālā svarā, bērns jau tālāk tiek programmēts ar normālu svaru," turpina speciāliste. "Ja ir aptaukošanās, tad jābūt secībai un ekspertu novērtējumam. Cilvēks atnāk - es visu esmu izmēģinājis. Kas ir visu - viņš ir izlasījis, ir ēdis, viena diēta tikai griķi, otra - tikai speķis, trešā - kaut kādas dīvainas lietas, kā cilvēks nevar visu dzīvi dzīvot. Tad viņam kaut kas mainījās, viņš to nometa, tad saka - man neviena diēta nepalīdz. Patiesībā nav bijis pie speciālista un mērķtiecīgi pārkārtojis uzturu. Tas pats par fiziskām aktivitātēm. Ir daļa tādu - širmis ciet un tagad es neēdīšu, es tagad skriešu. Katru dienu iet četras stundas uz trenažieru zāli, tā arī visu dzīvi nenodzīvosi. Vajadzētu būt normālai aptaukošanās programmai, kā tas ir daudzās attīstītās valstīs, ka iziet visus posmus. (..) Kam vajadzētu būt valsts apmaksātai programmai, kas mums diemžēl nav, mums tikai bērni saņem."

Spēka vingrinājumiem mums vajadzētu atvēlēt laiku katru dienu, īpaši, ja sadzīvojam ar vienu vai vairākām hroniskām slimībām. Bet tas nenozīmē, ka tūlīt jāsāk cilāt svaru bumbas un taisīt dziļos pietupienus. Viss jādara ar mēru un par to raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente, Sporta laboratorijas vadītāja, sporta ārste Sandra Rozenštoka, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un sertificēts ergoterapeits, fizisko aktivitāšu fiziologs, zinātņu doktors veselības un sporta zinātnēs Rūdolfs Cešeiko.

Vai starp zaļu dzīvesveidu un augstu dzīves kvalitāti varam likt vienādības zīmi? Vai apgalvojums, ka dzīvot zaļi, nozīmē gan dzīvot labi, gan dzīvot ekoloģiski atbilst patiesībai, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Kaņepes kultūras centra saimnieciskās daļas vadītājs Kristaps Krolls, Grīziņkalna apkaimes biedrības pārstāve Marta Kotello un vides eksperte Elīna Kolāte. Kas ir zaļais dzīvesveids? Kristaps Krolls vērtē, ka tas ir paša dzīvesveids un attieksme, kādu iespaidu atstājam uz apkārtējiem un kādas sekas atstājam aiz sevis. "Pamats varētu būt iegādāties un darīt tikai to, kas ir vajadzīgs. Var ēst visādus smalkus ēdienus, ja to gribas. Var ēst trīs reizes dienā gaļu, ja gribas. Padomā pirms katras reizes. Var braukt ar mašīnu, kad tas ir vajadzīgs," analizē Elīna Kolāte. "Pierast pie ikdienišķiem dzīves soļiem tāpēc, ka tā esi darījis vakar un aizvakar, to nevajadzētu. Katru reizi sev paprasīt - vai man tiešām šo vajadzētu?" Marta Kotello papildina, ka tā ir piedomāšana pie saviem paradumiem - ko ēd, kā iepērcies, kā patērē lietas. Biedrības gadījumā - padomāt arī par pilsētvidi un veicināt pārvietošanos ar kājām un velosipēdu. Tā ir arī veselība. Zaļā dzīvošana ir arī veselība. Ko darīt, lai mūsu dzīve kļūtu "zaļāka"? Elīna Kolāte, daloties pieredzē, atzīst, ka viņas ģimene tīri labi iztiek bez auto. "Kā tas ir iespējams? Dzīvojam centrā, bērnudārzs ir centrā, strādājam lielākoties attālināti, gandrīz visur, kur vajag, var aiziet ar kājām," stāsta Elīna Kolāte. "Nopirku mēnešbiļeti sabiedriskajam transportam. Tīri labi. Es to, ka transports neatnāk laikā vai neatnāk vispār, uztveru kā tādu spēli - vai šoreiz būs, vai nebūs. Man tas palīdz samierināties. Es uz to skatos kā joku, vai veidoju statistiku, cik bieži ekrāniņš, kas ir tramvajā, rādīs pareizi, cik bieži - nepareizi. Pagaidām biežāk rāda nepareizi. Es uz to cenšos skatīties tā. Tas mums izdodas, jo dzīvi esam iekārtojuši tā, lai viss mums būtu ērti, jo kaut kādā ziņā tā mums ir prioritāte, lai nav "tā baigā ikdienas čakara" un jāvelta šausmīgi daudz laika, lai nonāktu no viena punkta līdz otram. Jā, citreiz vajag kaut kur aizbraukt ar mašīnu. Tagad tas ir ļoti ērti - paņem koplietošanā auto, aizbrauc, kur vajag, noliec, izkāp ārā. Nav jāsatraucas ne par stāvvietām, ne remontu, ne apdrošināšanu. "Ne mana cūka, ne druva."" Sīkums, kas beigās veido ietekmi, - nemest ārā ēdienu. Elīna neslēpj, ka viņa arī nav ideālais cilvēks, kuram tas labi izdodas. 

22. marts – Pasaules ūdens diena. 1992. gada jūnijā Zemes samitā jeb Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē „Vide un attīstība” tika ierosināts atzīmēt Pasaules ūdens dienu. Šī paša gada decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, un 1993. gadā tika atzīmēta pirmā Pasaules ūdens diena. Šo dienu katru gadu 22. martā atzīmē joprojām. Tā tiek rīkota, lai uzsvērtu saldūdens nozīmi, iestātos par saldūdens resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un pievērstu uzmanību tematiem, kas saistīti ar tīru ūdeni, sanitāriju un higiēnu. Vai Pasaules ūdens diena vieš pārmaiņas tīra ūdens pieejamībā iedzīvotājiem dažādos kontinentos, cik tīrs ir Latvijas dzeramais ūdens un kas tam seko līdzi? Šos jautājumus raidījumā Zināmais nezināmajā pārrunājam ar pētnieku, kurš, šķiet, par ūdeni ir gatavs runāt vienmēr. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus. Tieši tāpat kā ikdienā īpašu uzmanību nepievēršam tam, ka elpojam, tā arī daudz nedomājam par to, ka mums ir pieejams tik ierasts produkts kā dzeramais ūdens. Bet, ja mums pietrūktu gaisa, traucēta elpošana būtu izšķirošana dzīvībai. Un tieši tāpat ir ar dzeramo ūdeni. Ja mūsu organisms to neuzņems pietiekamā daudzumā, dzīvība būs apdraudēta. Ūdens nepieciešams ne tikai dzeršanai, bet arī higiēnas nolūkos, ūdens ir pamats enerģijas ieguvei un ūdens ir resurss, kas kā viens no pirmajiem var tikt iznīcināts kara apstākļos. Ūdens nozīme ir nepārvērtējama, un kopš 1993. gada 22. martā tiek atzīmēta Pasaules ūdens diena. Cik liela nozīme ir vienai atzīmējamai dienai, kas veltīta ūdenim? Sandis Dejus: Katrā ziņā ūdens ir svarīgākā lieta, kas mums, cilvēkiem, ir iespējama. Līdz ar to, protams, arī politika tam visam seko līdzi. Un ne velti arī bijušais ASV prezidents Kenedijs ir teicis: ja tu atrisināsi ūdens problēmas, tu dabūsi divas Nobela prēmijas - vienu par zinātni, otru par mieru. Līdz ar to arī ūdens svarīgumu viņš ir gana spilgti izcēlis.  Manuprāt, ir ļoti svarīgi kaut vai reizi gadā visiem cilvēkiem tomēr atgādināt par šo ūdens pieejamību un nepieciešamību, par aktuāliem jautājumiem, kas ir saistīti ar ūdeni. Piemēram, vai mēs katru dienu aizdomājamies par to, ka katrs trešais pasaules iedzīvotājs nevar padzerties drošu ūdeni ikdienā un būtībā satraucas par to, vai viņš sagaidījis rītdienu pēc skata ūdens malka. Varbūt ir vērts par to arī atcerēties un novērtēt to, kādā pasaules veiksmīgākajā vai veiksmīgā vietā mēs dzīvojam, cik laimīgi cilvēki mēs esam. Katru gadu, tuvojoties Pasaules ūdens diena, klajā nāk Apvienoto Nāciju Organizācijas Pasaules ūdens attīstības ziņojums. Iepriekšējos gados šie ziņojumi ir vēstījuši par ūdeni un klimata pārmaiņām, ūdeni un darba vietām, ūdeni un enerģiju. Šīgada, 2024. gada, ziņojums vēstīs par ūdeni labklājībai un mieram, uzsverot to: "kā drošas un taisnīgas ūdens nākotnes attīstīšana un uzturēšana ir labklājības un miera pamatā visiem un kā nabadzība un nevienlīdzība, sociālā spriedze un konflikti var pastiprināt ūdens drošību." Sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, redzējām, kā Krievijas spēki mēģināja iznīcināt tos resursus, kas tiešā veidā ietekmē cilvēka dzīvi, - ūdens un energoapgāde. Vai tā ir, ka ne tikai militārie konflikti, bet arī jebkāda veida citas spriedzes automātiski atsaucas uz ūdeni?  Sandis Dejus: Noteikti.  Ūdens ir svarīgākā lieta mums ikdienā, un ar to ir gana vienkārši radīt dažādas emocijas un stresu cilvēku vidū, jo bez ūdens vairāk par trijām dienām izdzīvot nevari. Tādā veidā gan dažādu militāro konfliktu gadījumā tas ir viens no pirmajiem objektiem, ar ko droši vien ir jārēķinās, ka viņš būs pastiprināti jāaizsargā pret jaunajiem ļaudīm. Gan arī tas ir fantastisks veids, kā veicināt savu finansiālo labklājību droši vien un meklēt risinājumus, kā izmantot šo resursu, bez kura neviens nevar iztikt savā labā un gūt papildus, iespējams, arī peļņu.  Ne velti pasaulē ir ļoti daudz vietas, kur, piemēram, ir ūdens birža, kur lauksaimnieki ir spiesti saldūdeni iegādāties ūdens biržā par biržas cenu savu lauku apūdeņošanai, kas manuprāt, Latvijā ir kaut kas neiedomājams. Tomēr cilvēki pasaulē ir spiesti tā darboties, jo vienkārši ūdens pieejamība ir mazāka nekā pieprasījums. Mēs varbūt bieži par to neaizdomājamies, bet tajā pašā laikā arī pieminētās tēmas par ūdens pieejamību, par klimatu noteikti arvien vairāk aktualizē jautājumu par ūdens drošumu, par cilvēces izdzīvošanas spējām, jo mums jābūt atbildīgiem par šo resursu, jāizmanto lietderīgi, efektīvi. Arī tam, ko mēs pēc tam novadām vidē, jābūt ir gana kvalitatīvi attīrītam, lai neradītu pēc tam nākotnē draudus jau nākošajām paaudzēm. Iespējas tikt pie tīra dzeramā ūdens senatnē „Cik veca civilizācija, tik sena arī problēma ar piesārņotu ūdeni,” tā, runājot par ūdens apgādi un dzeramā ūdens tīrību senatnē, teic medicīnas vēsturnieks un Jūrmalas muzeja pētnieks Mārtiņš Vesperis. Kopā ar viņu izsekojam  ūdens piegādes gaitai pilsētās, slimībām, kas radās no piesārņota ūdens, un dzērieniem, kas savulaik bija alternatīva slāpju dzesēšanai, gadījumos, ja tīrs ūdens nebija pieejams. Saslaukas no miesnieku galdiem, mēsli, iekšas, asinis Slīgst dubļos kucēnu līķi un smirdīgas brētliņas Peld pa dubļainu straumi beigti kaķi  un rāceņu gabali. Tādu nepievilcīgu ainu dzejas rindās uzbūra  angļu rakstnieks un satīriķis Džonatans Svifts  par Temzas upi Londonā 1710. gadā. Bet, domāju, līdzīgas ainas varēja rakstīt teju par jebkuru pilsētu tolaik. Atceramies, ka dažus gadsimtus pirms Svifts rakstīja šīs rindas, tepat Rīgā  pilsētas iedzīvotāji savus atkritumus meta Rīdzenes upē, līdz upi smakas un netīrumu dēļ 1733. gadā aizbēra. Lai arī ūdens pievadīšanai pa caurulēm ir vairāk nekā tūkstošiem gadus sena vēsture, tomēr par tīru dzeramo ūdeni varam sākt runāt tik 19. gs. otrajā pusē, kad gan pieauga iedzīvotāju skaits pilsētās, gan arī  ļaudis masveidā inficējās ar holeras baktērijām, kas mājoja ūdenī. Kopā ar medicīnas vēsturnieku un Jūrmalas muzeja pētnieku Mārtiņu Vesperi ielūkosimies dzeramā ūdens tīrības vai netīrības vēsturē.

Katru gadu Latvijā pensijā dodas ap 20000 cilvēku. Lai precīzi aprēķinātu darba stāžu, topošajam pensionāram iespējams ir jāveic neliels mājasdarbs. Šo un citus ar vecuma pensiju piešķiršanu un saņemšanu saistītos aspektus apspriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) direktora vietniece Ilze Andersone un VSAA Pensiju metodiskās vadības daļas vadītāja Egita Garā. Lai pensiju aprēķinātu pēc iespējas precīzāk un tā arī būtu lielāka, Egita Garā iesaka visiem, kam tuvojas pensijas vecums, patiesībā vismaz piecus gadus pirms pensionēšanās, sākt interesēties par to, kāda informācija ir VSAA rīcībā. "Ir būtisks darba stāžs līdz 1996. gadam. Jo sociālās apdrošināšanas iemaksu sistēma ir sākusi darboties no 1996. gada, līdz ar visa informācija par jūsu darba attiecībām, kādas ir bijušas, iespējams, nav aģentūras rīcībā," norāda Egita Garā. "Tāpēc aicinātu katru, kuram tuvojas pensijas vecums, bet arī cilvēkus ap 40 gadiem, kuriem ir bijis darbs  līdz 1996. gadam, paskatīties portālā "Latvija.gov.lv" sadaļā VSAA pakalpojumi un informācija, lai pārliecināties, kas ir aģentūras rīcībā."  Apdrošināšanas stāžā var, iespējams, ieskaitīt darbu kolhozā līdz 1990. gadam, piemēram, vasarā, bet ne "Lotosa" vienībās. Nepieciešamo informāciju var meklēt arī Valsts arhīvā, ja nav nekādu dokumentu. Bet svarīgi izvērtēt, vai tiešām darba stāžs līdz 1996. gadam būs vismaz viens gads, jo pensijas aprēķinā svarīgi ir gadi, ne daži mēneši. Darba stāžs līdz 1996. gadam ietekmē ne tikai piemaksu pie pensijas, bet arī pensijas aprēķinu. "Kopējais apdrošināšanas stāžs ir vajadzīgs, lai noteiktu tiesības uz pensiju, kā arī pensijas aprēķinā ņem klāt konkrēto stāžu un tas ir būtiski pie sākuma kapitāla aprēķināšanas. Ir maldīgi domāt, ka stāžs līdz 1996. gada ietekmē tikai piemaksas," norāda Egita Garā. Sāpīgs jautājums ir daudziem iespēja pierādīt darba attiecības laikā no 1991. gada līdz 1996. gadam. Vērā ņem darba līgumus, kā arī ierakstus darba grāmatiņās, kas toreiz bija, bet būtiski, vai šajā periodā uzņēmējs, pie kura strādāja, bija reģistrēts kā sociālā nodokļa maksātājs. Ja nebija, diemžēl viņš neveica iemaksas. Tomēr, ja var pierādīt, ka ir bijušas darba attiecības, var arī ieskaitīt šo periodu darba stāžā. Ir arī dažādi izņēmumi, piemēram, saistībā ar zemnieku saimniecībām.

Naktī no svētdienas uz pirmdienu norisināsies gada lielākais notikums Ziemeļamerikas sportā - Super Bowl jeb amerikāņu futbola līgas NFL fināls. Lai atrādītu savu reklāmu milzīgajai televīzijas auditorijai, par 30 sekundēm tiek maksāti septiņi miljoni dolāru. Vidējā biļetes cena - ap desmit tūkstošiem. Podkāstā Ārpus kadra kopā ar NFL entuziastiem Emīlu Ozerinski un Niku Gaigalieti spriedīsim, kur slēpjas amerikāņu futbola šarms un kā skatīties tiem, kas nesaprot neko? Skaties raidījumu trešdien TV4 kanālā plkst. 21.30, kā arī portālā Sportacentrs.com, un klausies populārākajās audio straumēšanas vietnēs

Ziema ir grūts laiks daudziem dzīvniekiem, tostarp arī tiem, kas savu dzīvi aizvada ūdenī. Neskatoties uz aukstumu, skābekļa badu un barības trūkumu, zivis mūsu platuma grādos ir pielāgojušās apstākļiem aizsalstošos dīķos un ezeros. Kāda ir zivju dzīve gada aukstajā un klusajā sezonā Latvijas saldūdeņos un jūrā? Kā šo dzīvnieku organisms piemērojas aukstumam un barības trūkumam, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ihtiologs, zinātniskā institūta BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis.   Zivju dzīve akvārijā Pirmklasīga virtuve un bufete ar iekš- un ārzemju dzērieniem. Katru svētdienu pēcpusdienas tēja ar pilnu programmu. Dinejām un viesībām speciālas telpas. Salona orķestra koncerti. Radio koncerti. Ik vakarus kabarē programma.   Tādi sludinājumi bija lasāmi starpkaru Latvijas laikā par vienu konkrētu izklaides vietu. Jautāsit kāds tam sakars ar akvāriju zivīm? Ļoti tiešs, ja runājam par Rīgas Nacionālo Zooloģisko dārzu. Zaļganajā ēkā ar sīkrūšu logiem, kur tagad atrodas akvārijs, sākotnēji atradās Zooloģiskā dārza restorāns. Par to stāsta Rīgas nacionālā zooloģiskā dārza  speciālists Māris Lielkalns. Tāds vēsturisks sānsolis, saistībā ar mūsu zoodārza akvārija telpām, bet turpinot par akvāriju vēsturi ir jāmin 1850. gads, kad angļu ķīmiķis Roberts Voringtons izstrādāja akvāriju principu, paskaidrojot, ka augi, kas pievienoti ūdens traukā, izdala pietiekami daudz skābekļa, lai tur uzturētu dzīvniekus, ja vien dzīvnieku skaits nav pārāk liels. Pāris gadus vēlāk Londonas zoodārzā tika atklāts pirmais publiskais akvārijs un publicēta pirmā rokasgrāmata zivju turētājiem „Akvārijs - dziļjūras brīnumu atklāšana”. Taču zivju turēšanai norobežotā vidē cilvēku priekam ir krietni senākas saknes. Par to mūsu zooloģiskā dārza akvārija teritorijā starp  barbēm, cihlīdām, molinēzijam, piraijām, līņiem, grunduļiem un vēl citām, kopumā 70 sugu zivīm stāsta Māris Lielkalns un Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza zooloģe Margarita Jegorova.    

"Futbolbumbas" piedāvā 2023. gada Latvijas futbola Virslīgas sezonas apskatus. Šoreiz atsevišķs video par katru no 10 komandām, kur izrunājām sniegumu un aktuālos notikumus gada griezumā, kā arī noteicām labākos spēlētājus anonīmajā balsojumā. Šoreiz par "Liepāju", kas atkal nespēja kvalificēties Eirokausiem.

Žurnāliste Inita Sila daudziem ir pazīstama kā ilggadīga žurnāla "Ieva" galvenā redaktore, nesen - žurnāla "Kā būt laimīgai" galvenā redaktore. Inita ir ne tikai žurnāliste, bet arī autore grāmatām "100 vēstules sievietei" un "Tango ar diviem misteriem V". Nesenākā no tām ir Initas stāsts par pieredzi, pašai saskaroties ar vēža diagnozi. Tagad viņa ir arī "Hospiss LV" pārstāve .Šogad sarunu festivālā "Lampa" Inita vadīja "Nāves kafejnīcas" sarunu "Turies draudziņ". Tā ir gaiša saruna, jo visi tās dalībnieki apliecina, ka tieši vēža diagnoze, savas mirstības apzināšanās, viņiem likusi vēl vairāk novērtēt savu dzīvi. Sarunas ieraksts var iedvesmot tās klausītāju dzīvot pilnasinīgi arī bez diagnozes.Kad Initai tagad jautā, ko viņa dara, viņa atbild: "Dzīvoju." Es ļoti novērtēju viņas atklātību, daloties ne tikai ar savas dzīves pieredzi, bet arī ar idejām, ko Inita ir apguvusi pilnvērtīgākai dzīvošanai.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:5:00 Kā atšķiras divas Initas Silas dzīves – viena līdz četrdesmit gadu krīzei, otra pēc tās9:29 “Meklējot savu sapņu profesiju, tev ir jāatceras bērnība, pirmais, ko tu gribēji”11:12 Ar kādu mērķi Inita šobrīd strādā labdarības organizācijā “Hospiss LV”12:39 Kas ir nāves dūla un kādēļ šāds pakalpojums ir nepieciešams22:03 “Dzirde ir pēdējā no maņām, ko cilvēks zaudē pirms nomiršanas”25:21 Kas ir veltīgā ārstēšana un kādas likumu izmaiņas ir plānotas Latvijā31:02 Kā beigt baidīties un sākt baudīt dzīvi36:21 Vai menopauze spēj laupīt dzīvesprieku41:53 “Atļaujies būt nepareiza”43:24 Iemācīties baudīt dzīvi bez alkohola57:49 Triki, kā ierobežot saldumu ēšanu1:00:18 Vērtīgs pieredzes stāsts par anoreksiju ģimenē1:09:05 Jautājums, kuru sev ik pa laikam ir izdevīgi uzdot1:11:15 Prakses, ko Inita Sila piekopj ik dienas1:20:48 “Nerunājot nekas nemainās. Nerunājot tu nevienam nepalīdzi”1:24:09 Padoms – ko neteikt cilvēkam, kuram ir vēža diagnoze1:26:42 Nebūt perfekcionistei un stiprajai sievietei1:31:17 Bēres, cilvēkam dzīvam esot – kas tas ir, kur un kādos gadījumos to praktizē1:37:17 Mirstošo cilvēku advokāti - kādi ir “Hospiss LV” mērķi un kā nokļūt draugu klubā

Šogad aprit pieci gadi, kopš Latvijā spēkā ir Sociālo uzņēmumu likums. Ir, ar ko lepoties, un ir arī lietas, ko izvērtēt un darīt citādāk. Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas vadītāja Regita Zeiļa, Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta ESF projekta "Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai" vadītājs Juris Cebulis, sociālā uzņēmuma "Centra sevī" dibinātāja un vadītāja Madara Mickeviča un sociālā uzņēmuma "Veizāna deju skola" vadītājs Edmunds Veizāns. Ierakstos uzklausām par sociālo uzņēmumu darbību Siguldā un Valmierā. Veikals "Visi var" atrodas Siguldā un to dibinājusi biedrība "Cerību spārni". Veikalā strādā cilvēki ar invaliditāti un pērn veikals atzīts par vienu no labākajiem darba devējiem Siguldas novadā. Savukārt Valmierā pirms 10 gadiem pēc vecāku ierosmes darbu uzsāka Zaļā skola - privātā pamatskola, kurā ir arī sešas pirmsskolas grupas. Skola, kā sociālais uzņēmums darbojas ekoskolu programmā, piedāvā arī mājmācību. Edmunds Veizāns izvēlējies savai skolā sociālā uzņēmuma statusu, jo "atbalsta mērķa grupa ir bērni, jaunieši no daudzbērnu ģimenēm. Un, protams, ir arī Ukrainas civiliedzīvotāji, no bērnunamiem ļoti bieži".  "Katru gadu kāds [bērnunami] sūta savus dejotājus pie mums, pa vienam, pa diviem. Tad viņi tur pamācās kaut ko un iet atpakaļ uz savu internātskolu, bērnunamu un māca pārējiem. Tur ir izlases kārtībā, kurš būs nākošais "aģents", kuru sūtīs šeit, kurš varbūt tas vēstnesis. Sadarbība notiek tādā līmenī, un tā ir mūsu mērķauditorija," atklāj Edmunds Veizāns.  Jau kopš skolas dibināšanas atbalsts bijis daudzbērnu ģimenēm. "Es pats esmu no šādas ģimenes un saprotu, ka palaist vienu bērnu uz kaut kādu pulciņu ir dārgi, bet ja tev divi trīs jāpalaiž, nedod Dievs, četri pieci, tad matus var izplēst un atbalsts 10 eiro, 20 eiro katrambērnam, tas ir budžets, tas ir atspaids šai ģimenītei. Tas ir mūsu lauciņš," skaidro Edmumds Veizāns. Viņš min, ka sākumā Ukrainas civiliedzīvotāju bērni nākuši darboties pa brīvu, "bet tād mūsējie kļuva greizsirdīgi, kāpēc viņiem par velti un kāpēc mēs maksājam? Tad mēs arī viņiem ieviesām līdzmaksājumu, bet šī arī nav, tā teikt, masveida parādība." Lai šos sapņus īstenotu, nākas saskarties arī ar birokrātīju. "Zaudējums ir tāds, ka mēs esam zaudējuši horeogrāfu Veizānu, es esmu kļuvus par projektu rakstītāju," atzīst Edmumds Veizāns.  Varbūt vajadzīgs palīgs? "Horeogrāfus ir vieglāk apmācīt, nekā cilvēkus, kas sēž un raksta, iedziļinās, saprot no projektiem," uzskata Edmunds Veizāns. Madara Mickeviča piekrīt, ka arī kļuvusi par "pilna laika projektu rakstītāju, finansējuma piesaistītāju", lai arī turpina darbu kā kapelāne un garīgajā aprūpē. "Tas ir brīnišķīgi, ka izdodas parādīt sociālo uzņēmumu kā sociālo partneri un ka arī uzņēmumi novirza savu finansējumu šādās labdarības kampaņās, bet tas ir smags darbs, to izdarīt," atzīst Madara Mickeviča. "Kādēļ ne vienkārši uzņēmums, vai dzīvot no fondiem, tāpēc, ka tās visbiežāk ir paša īpašnieka ambīcijas, prasmes, spējas, talanti. Un tā viena nianse, manuprāt, kas atšķiras no parastiem uzņēmējiem, ir spēja nepadoties, spēja strādāt, neredzot sava darba augļus. Jo tas atšķir sociālu no nesociāla. Strādājot ar sociālā riska grupām, mēs ejam pie jauniešiem, kuri ir šī vardarbība, mobings, ar kuru netiek galā ne skolas, ne sociālie dienesti, ne terapeiti. Un mēs apmācām sociāli emocionālo prasmju trenerus, kuri spēj ar šīm situācijām tikt galā. Tāpat kā deju skolā, tāpat arī mūsu nodarbībās mēs strādājam ar bērniem, kuri ir zaudējuši cerības uz visu: viņu reģionā vairs nav skolu, viņu ciemā ir divas ielas un viens veikals. Viņi netic nekam, pat ne vairs sev. Viņiem nav ģimeņu, pie kā aiziet un pajautāt padomu vai paraugu, un tad šajā pilsētā ir palicis viens bibliotekārs, kurš raksta projektus par 300 eiro, un mēs braucam vadīt nodarbības šiem te jauniešiem, kuri turpat negrib nākt. Tā ir sociālā atbildība - turpināt to darīt. Tad ir viena reize, otra trešā reize, un šim jaunietim jau parādās cerība, ka pasaule tomēr ir laba vieta, kur dzīvot. Tāpēc ka kādam rūp viņa dzīve tajā brīdī, kad nevienam nerūp. Tas attiecas ne tikai uz jauniešiem, tas attiecas uz senioriem, uz veciem cilvēkiem, uz mirstošiem cilvēkiem, uz bēgļiem, uz cilvēkiem ar invaliditāti. Kāds viņiem ir noticējis, par spīti tam, ka viņš ir pretojies, par spīti tam, ka viņš ir spurojies, viņš ir noraidījis 10 reizes šo palīdzību, bet 11. reizē viņš pieņems. Un tikai tādā veidā ir iespējams izmainīt cilvēka dzīvi." "Būtiskākā atšķirība ir tieši tas sistemātiskums, jo tas ir vienkārši projekts, mēs aizbraucam uz divām nodarbībām, un tas beidzas. Nauda beidzas, beidzas arī aktivitātes.  Tas, ko es redzu, ka sociālie uzņēmumi tieši ar to nepadošanos iet uz priekšu un arī tā sistemātiski maina, kā mēs saprotam lietas, vai tā būtu izglītība, vai tie būtu sociālie pakalpojumi. Viņi cenšas iet cauri šiem mūriem un mūru ir ļoti, ļoti daudz, lai vispār ieraudzītu un novērtētu to, kas ir šis cilvēks otrā pusē. Lai izdarītu visu, kas ir nepieciešams, lai palīdzētu arī nodzīvot dzīvi jēgpilni ar visdažādākajiem papildu pakalpojumiem. Un man liekas, tieši tā sistemātiskā pieeja un tas, ka tur ir modelis, kas strādā, tas nav vienkārši projekts, un tā, man liekas, arī būtiska atšķirība," vērtē Regita Zeiļa.

Mājokļa skursteņu tīrīšana primāri ir ugunsdrošības lieta, bet nedrīkst arī aizmirst - pareizi iztīrīts skurstenis  ekonomē apkurei paredzēto kurināmo. Par skursteņu tīrīšanu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā skursteņslauķis Māris Bambis un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Ugunsdrošības uzraudzības pārvaldes pārstāve Iveta Uka. "Katru gadu līdz apkures sezonai noteikti jāiztīra skursteņi un dūmvadi. Ja tie nav darba kārtībā vai tehniskais stāvoklis nav atbilstošs, piemēram, skurstenis ir apdrupis, tas noteikti ir jāremontē un jālabo," norāda Iveta Uka. Arī apkures ierīcēm un iekārtām - krāsnīm un plītīm - jābūt sakoptām līdz apkures sezonas sākumam. Diemžēl skursteņi joprojām deg un ir arī ugunsgrēki, ko izraisījušas netīrītas apkures ierīces. 2022. gadā Latvijā reģistrēti 6700 ugunsgrēki, no kuriem 26% bija dzīvojamās mājās, savukārt 13 % no tiem izcēlās bojātu vai nepareizi lietotu apkures ierīču dēļ. Pieaug izsaukumu skaits arī uz gadījumiem, ka deg sodrēji. Tas liecina par to, ka skursteņi nav tīrīti. Māris Bambis uzskata, ka bieži skursteņi netiek regulāri apkopti arī nezināšanas dēļ. Protams, vissliktākais stāvoklis ir skursteņiem vecās mājās. Viņš arī atgādina, ka par to, kā sakārtot apkures sistēmu un dūmvadus ir jādomā no mirkļa, kad beidzas iepriekšējā apkures sezona.

Āfrikas cūku mēris Latvijas lauksaimniekiem rada gana daudz problēmu. Atšķirībā no klasiskā cūku mēra, tas ir neārstējams, pret to nevar arī vakcinēt meža vai mājas dzīvniekus. Kā ierobežot slimības izplatību un kā pasargāt savu saimniecību, raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Latvijas cūku audzētāju asociācijas vadītāja Dzintra Lejniece, Pārtikas un veterinārā dienesta Veterinārās uzraudzības departamenta direktore Kristīne Lamberga un Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis. "Neviens speciāli nenes mēri kūtī, protams. Ir jādzīvo visu laiku ar sajūtu, ka uz tevi glūn. Tiešām jau 10 gadus Latvijas cūkkopjiem ir jādzīvo ar apziņu, ka uz tevi glūn. Un ir tie periodi, kad glūn vairāk, kā tas ir šobrīd. Šobrīd vajag izziņot tādu trauksmi, lai cūkaudzētāji pat "neelpo" uz kādu pusotru mēnesi. Šobrīd ir ļoti tāds periods, ka ir jāpiesargājas," atzīst Kristīne Lamberga. Viņa skaidro, ka Āfrikas cūku mērim raksturīga sezonalitāte un vīruss ir izturīgs. "Katru gadu meža cūkām dzimst sivēni, tagad, vasaras periodā, viņi jau ir paaugušies un aktīvi. Vienmēr sakām, neko nenesiet cūkām kūtī un fermās no lauka, tiešā veidā nemielojiet cūkas ar zaļumiem, jo ļoti aktīvi gan labības laukos, gan piemājas dārzos, gan pļavās, mežmalās pārvietojas meža cūku bari. Meža cūku populācija ir "pīķa augstumā". Līdz ko ir populācija, vīrusam ir vieglāk iespēja satikt savu saimnieku un inficēt jaunus meža cūku barus. Meža cūkas tā piesārņo dabu un tad netiešā veida, jo neviens jau meža cūku neved kūtī, tiek ievazāts arī mājās," norāda Kristīne Lamberga. Saimnieki slimību pamana, ka cūka neēd, nav apetītes, paaugstinās arī temperatūra. Vīruss, kas cirkulē ir agresīvs un cūkas ātri nomirst mokpilnā nāvē. Pagaidām nav vakcīnas pret Āfrikas cūku mēri. Vakcīnas izstrāde prasīs vēl gadus. "Varam pasargāt mājas cūkas no Āfrikas cūku mēra, gan lielās novietnēs, gan mazās, tikai ir jāiepazīst tuvāk slimība. Zinām, kas ir vājākās vietas, kā Āfrikas cūku mērim patīk iečāpot novietnēs," vērtē Kristīne Lamberga. "Jo visriskantākais subjekts, ar ko var ienest kūtī Āfrikas cūku mēri, ir mūsu apavi un riepas. Jāskatās, kas iebrauc cūku kūtī. Mazo saimniecību gadījumā tās var būt pat ķerras, saimniecei jāmaina apavi ik reizi, ieejot kūtī. Lielās fermās ir līdzīgi, tikai daudz komplicētāk. Jāskatās, ar ko braucam un ar ko ienākam."      

Marta sākumā startēja Finanšu izlūkošanas dienesta informatīvā kampaņa "Nozieguma pēdas nevar atmazgāt", lai brīdinātu sabiedrību par riskiem, kas saistīti ar apzinātu un neapzinātu iesaistīšanos dažāda veida finanšu krāpniecības darījumos. Par to, kā noziedznieki mēģina iesaistīt un apkrāpt Latvijas iedzīvotājus, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) Stratēģiskās analīzes nodaļas vadītājs Paulis Iļjenkovs un Valsts policijas Kibernoziegumu apkarošanas pārvaldes priekšnieka vietnieks Oļegs Filatovs. "Pirms naudas atmazgāšanas vienmēr ir kāds cits noziegums. Loks var būt ļoti plašs. Tas ir jebkurš noziegums, kas var radīt noziedzīgi iegūtu naudu - narkotiku tirdzniecība, kukuļdošana, tā ir krāpšana, izvairīšanās no nodokļu nomaksas. Nodoklis, ko esmu ietaupījis, nesamaksājot valstij, arī ir noziedzīgi iegūta nauda. Visi noziedzīgi iegūtie līdzekļi ir saistīti ar naudas atmazgāšanu, jo naudas atmazgāšana seko pēc tam, lai noziedzīgi iegūto naudu varētu izmantot saviem mērķiem - nopirkt jaunu mašīnu, jaunu dzīvokli, tērēt, kā iegribas," norāda Paulis Iļjenkovs. Tāpēc naudas atmazgāšu FID liek kontekstā ar citiem noziegumiem, tāpēc arī kampaņas vadmotīvs ir "Nozieguma pēdas atmazgāt nevar", norādot, ka naudas atmazgāšana ir sekundārais noziegums, kas seko.  Katru gadu kampaņas ietvaros veic aptauju par sabiedrības toleranci pret šiem noziegumiem.  "Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju apzinās, ka finanšu un ekonomiskie noziegumi rada kaitējumu gan viņiem, gan visai sabiedrībai kopumā. Tomēr redzam, ka 22 - 32% atkarībā no konkrētā nozieguma veida savās interesēs finanšu un ekonomisko noziegumu varētu veikt, aizbildinoties ar to, ka tas manos konkrētajos apstākļos ir ok. Būtu gatavi nesamaksāt kādu nodokli, būtu gatavi savās interesēs nopirkt kādu nelegālu preci, kontrabandas rezultātā ievestu. Kamēr skar konkrēto indivīdu, redzam, ka tas ir attaisnojami. Cilvēks arvien saprot, ka visai sabiedrībai, ja to dara visi, tas rada negatīvas sekas. Arī šo cilvēku proporcija sabiedrībā mazinās. Tādēļ kampaņa notiek," atzīst Paulis Iļjenkovs. "Pēdējo gadu laikā ir būtiski uzlabojumi naudas atmazgāšanas novēršanas un apkarošanas sistēmā. Bet ir konkrēti noziegumi, kuri rada draudus. Latvijā primārais ēnu ekonomika – izvairīšanas no nodokļu nomaksas, aplokšņu algas, tam līdzi nāk arī korupcija, kas Latvijā ir būtiska, ņemot vērā ģeogrāfisko novietojumu un dažas kaimiņvalstis. Arī akcīzes preču nelikumīga aprite," atzīst Paulis Iļjenkovs.

U noći finalne utakmice Svjetskog nogometnog prvenstva između Francuske i Argentine, FIFA-in predsjednik je proglasio ovogodišnji turnir u Katru “najboljim ikad održanim turnirom”. Gianni Infantino je stao u obranu FIFA-inog poštivanja ljudskih prava, kazavši da je odluka o tome da se politika izostavi iz nogometa bila “za navijače”.

Navijači u Zagrebu dočekali hrvatsku nogometnu reprezentaciju, brončane na Svjetskom prvenstvu u Katru, kao da su prvaci svijeta. Izbornik Dalić medalju posvetio Miroslavu Ćiri Blaževiću.

Pobjeda nad Japanom u Katru glavna je vijest u Hrvatskoj, pohvale nogometnoj reprezentaciji stižu iz cijeloga svijeta. Zbog stotinjak dojava o postavljenim bombama, evakuirani su sudovi i trgovački centri diljem Hrvatske. Počinju konzultacije vladajuće većine s oporbom o obuci ukrajinskih vojnika na hrvatskom teritoriju.

Katru gadu demitiem cilvēku iet bojā vai gūst smagas traumas nelaimes gadījumos darbā. 2021.gada statistika bija skumjāka, nekā tas bija vēl gadu iepriekš. 2021. gadā nelaimes gadījumos darba vietās bojā gājuši 32 cilvēki, salīdzinoši 2020.gadā – 22 cilvēki. Smagas traumas 2021. gadā guvuši 213 cilvēki, 2020.gadā – 185. Kā ir mainījusies situācija? Vai visi nelaimes gadījumi darba vietā tiek fiksēti, vai strādājošo un darba devēju zināšanas darba drošības jautājumos ir pietiekamas? Par to Krustpunktā izvaicājam Valsts darba inspekcijas direktoru Renāru Lūsi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "TVNET" žurnālists Juris Jurāns un portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs.  

Još uvek iznenađeni zbog direktnog plasmana fudbalera Srbije na SP u Katru, pravimo haos u Njuz podkastu - nagovaramo Viktora da se kandiduje za gradonačelnika Beograda. Da li će mu uspeti da prestigne Milicu Zvetnicu na predizbornoj kladionici i ostruže mural u Njegoševoj, zavisi samo od vaše podrške.