Podcasts about skaidrs

Cik sabiedrībai svarīgas un asas bija plakāta idejas pirms dažām desmitgadēm, un ko tas vēstītu mūsdienās – par cilvēkiem, varu, attiecībām? Kur šobrīd redzam plakāta līdziniekus un kur tajos sakoncentrētā doma precīzi ataino laikmetu? Par plakātu vēsturi, nozīmi, tajos ietvertajiem simboliem raidījumā "Kāpēc dizains?" sarunājas mākslas zinātniece RAMONA UMBLIJA, literatūrzinātniece JANĪNA KURSĪTE un mākslinieks KRIŠS SALMANIS, kurus studijā aicinājusi Ilze Dobele. Ilze Dobele: Vaicāsit – kāpēc šodien par to gribas runāt? Tāpēc, ka šobrīd ir tik ļoti daudz bezpieturzīmju paziņojumu. Varbūt valodnieki apstrīdētu šāda vārda lietojumu, bet man tiešām šķiet, bezpieturzīmju paziņojumi un arī mūsu ikdiena ir tāda attēlu virpuļu pārņemta ņirboņa, un koncentrēts vēstījums ir diezgan reta parādība. Ikreiz, kad mēs ar ko tādu sastopamies, mūsu prātam tas šķiet kā patīkams jūras vējš, kas mazliet atsvaidzina. Kur to īsti rast mūsdienās: kultūrā, literatūrā, mākslā, dažādos citos vēstījumos? Publiskā vidē grūtāk pateikt, kur mēs to redzam – varbūt kādos ielu zīmējumos. Reizēm skatāmies uz žurnālu titullapām. Un vēl man ļoti kodēts vēstījums reizēm šķiet veiksmīgas karikatūras. Bet sarunu sākam par plakātu, kurā viss minētais par koncentrēto domu bijis atrodams dažādos laikos un ar dažādiem mērķiem. Kas ir svarīgākais plakātā, un kāpēc tas var būt tik iedarbīgs? RAMONA UMBLIJA: Aktualitāte. Aktualitāte, kas ietverta vizuālajā tēlā. Vizuālais tēls nenozīmē, ka vienmēr ir jābūt zīmējumam, jo plakātā ļoti iedarbīgi ir arī vārdi. Septiņdesmitajos gados viens no populārākajiem plakātiem, kas slavenajā populārajā Varšavas plakātu biennālē arī vinnēja, bija uz balta fona rakstīti Šekspīra vārdi melnā krāsā: "To be, or not to be". Ja mēs šodien šo plakātu uzliktu uz ielas, vienalga, kur, domāju, tas iegūtu pavisam jaunu jēgu mūsu konkrētajā kontekstā. Tā kā ir ārkārtīgi svarīgi uztvert laikmeta elpu un atrast tam vizuālu izteiksmi. JANĪNA KURSĪTE: Tas ir salikums. Skatoties vēsturē, ir brīži, kad bija tikai melna un balta krāsa, un bija ļoti svarīgs šis kontrasts, jo plakāts visbiežāk ir būvēts pēc kontrastu principa un ar to uzrunājošs. Plakātā vēsturiski svarīga loma bijusi ornamentam – īpaši kara apstākļos, nemiera apstākļos, arī atmodas laikos. Tātad krāsu izvēle un spēcīgs vārdu salikums. Un, ja runā par nozīmēm, te Ramona jau iesāka ieskicēt: plakātam bijusi informatīva nozīme teātrī; kino jau vajadzēja ievilināt skatītāju, tātad klāt nāk šī maģiskā nozīme – informēt un saukt, bet politiski izšķirīgos brīžos ļoti svarīgi ir pārliecināt – par vai pret. Vai arī uz kaut ko aicināt. Kā 1916. gadā tapušais Riharda Zariņa slavenais plakāts "Aizstāvēsim tēvu zemi!" Sieviete tautas tērpā un ar paceltu zobenu rokās. KRIŠS SALMANIS: Pats galvenais ir ziņojums. Un man kā māksliniekam interesē, kā tas ziņojums ir ietērpts. Visinteresantāk – kā attēls saspēlējas ar tekstu. Pirmais, kas nāk prātā, par plakātu domājot, ka tā ir koša bilde – varbūt ne krāsu ziņā, bet vienkārši iedarbības ziņā kopā ar tekstu. Man šķiet interesanti, ja teksts nevis paskaidro bildi, bet lauž to vai varbūt atrisina. Vai dažkārt otrādāk – kad ir skaidrs, kādam jābūt tekstam, bilde pasaka kaut ko mazliet citu, un plakāts iedarbojas kā vienība. Tātad pretnostatījums arī pilnīgi noteikti var būt – nevis viens otru papildinošs, bet viens otram pretstāvošs. Pretstati kopā veido ziņojuma summu. Protams, gadās plakāti, kuriem nav teksta un to pat nevajag, un gadās tādi, kuriem pilnīgi pietiek ar melnbaltu tekstu vai ir vārds, kurš grafiski atrisināts ļoti skaistā krāsu vai burtveidolu formā. Pārlecot uz priekšu mūsdienās, viena no plakāta vietām ir dzīvojamā istaba, kur plakāts bieži ir rotājums. Kādam pie sienas ir slavenais plakāts "Nav cīņas bez uzvaras". Skaidrs, ka tur ir saturs, bet šķiet, ka tad, kad šos plakātus sāka taisīt, vairāk sajūsminājās par burtveidoliem, minimālismu un skaistumu. Tāpat kā "Būt vai nebūt". Bet ir liels jēdzieniskais smagums šajā plakātā – tas nav vienkārši rotājums. Mājas saimnieki uz to varbūt skatās pilnīgi citām acīm un domā, vai vajadzētu katru dienu uz to skatīties? Varbūt dzīvojamā istabā tomēr varētu kaut ko vieglāku... Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv. Raidījuma producente - "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Raidījumā Pievienotā vērtība interesējamies par jaunākajām e-komercijas tendencēm, runājam ar šīs nozares spēlētāju, starpnieku – paciņu piegādes uzņēmumu „Venipak”. Ir labas un arī ne pārāk labas ziņas. Un līdzīgi ir ar Eiropas Savienības piekļūstamības regulu un tās ietekmi uz digitālo biznesa vidi. Skaidrojam, kā tai sagatavoties un vai Latvijas uzņēmumi tai ir gatavi.  Pandēmija un tās ierobežošanas lēmumi izmainīja pasauli. Varam, protams, vienmēr diskutēt par pareiziem un nepareiziem lēmumiem, zaudējumiem un ieguvumiem, bet fakts paliek fakts – digitālā pasaule un jo īpaši e-komercija piedzīvoja milzīgu izaugsmi un attīstības lēcienu, kurš nav norimis joprojām Izaugsme turpinās, lai gan ne tik strauji. Piegādes pakalpojumu uzņēmuma „Venipak” vadītāja Sanita Bērziņa stāsta, ka ir pamainījušās tendences, piemēram, ja iepriekš dominēja kurjera pakalpojumi ar piegādi līdz mājai, tad tagad cilvēki labāk izvēlas piegādes uz pakomātiem vai citas iespējas saņemt sūtījumu ārpus savas mājas sev ērtā laikā un vietā. Ir arī kāda jauna tendence, par kuru vajadzētu satraukties vietējiem un arī Eiropas e-komercijas uzņēmumiem.  Pirmo reizi ārvalstu sīkpaku, ko saņemam, ir vairāk nekā vietējo, kas parāda globalizācijas tendences un to, ka e-komercijā konkurencē valstu robežas praktiski neeksistē. Šeit ļoti izteikti darbojas maģiskais trijstūris – lēti, ātri, kvalitatīvi, kur skaidrs, ka visu trīs dabūt ir neiespējami un kāds ir jāupurē. Latvijas iedzīvotājs visbiežāk izvēlas kā prioritāro cenu un ir gatavs upurēt par to ātri.   Skaidrs, ka vietējā tirgū, lai konkurētu ar globāliem un agresīviem e-komercijas uzņēmumiem, šai nozarei jau ir savi izaicinājumi. Tam visam klāt jau drīz, jūnija beigās, nāks klāt Eiropas Savienības piekļūstamības regula, kura nosaka, ka mājaslapām, mobilajām lietotnēm un e-komercijas platformām jābūt pieejamām cilvēkiem ar invaliditāti, bet ne tikai - tā skar arī virkni citu jomu uzņēmumus. Skaidro lietotāju pieredzes un piekļūstamības eksperts, aģentūras „Cube” līdzdibinātājs Mārcis Miķelsons-Germa.  

Jautājums, vai kara darbība ietekmē laikapstākļus, protams, ļoti aktuāls kļuva pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Karš norisinās jau ceturto gadu. Katru dienu redzami kadri ar sprādzieniem, degošām degvielas un naftas bāzēm, no kurām gaisā paceļas milzu dūmu mutuļi, kas dažkārt ir saskatāmi pat meteoroloģiskajos satelītos, ne tikai augstas izšķirtspējas, ko lieto militārām vai dabas katastrofu novērtēšanas vajadzībām. Tas, protams, liek uzdot jautājumu, par to, kā tas ietekmē vidi? Skaidrs, ka kara darbība videi ir graujoša. Piesārņojums gan ūdeņos, gan augsnē ir tik liels, ka vajadzēs daudzus gadus, lai šīs vietas atjaunotu. Krievijas armija uzspridzināja arī Kahovkas ūdenskrātuves dambi un vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātkilometru lielā ūdenstilpne izzuda, kardināli mainot vidi. Šo stāstu no Ukrainas ir ļoti daudz, bet šoreiz nošķirsim ietekmi uz vidi no tiešas ietekmes uz laikapstākļiem. Laikapstākļus ietekmē fizikāli procesi, taču kā parasti, tie ir savstarpēji saistīti, mijiedarbojas un ķēde ir tik gara, lielākoties līdz galam neizzināma, jo jebkurai stihijai vai vētrai mēs varam izsekot tikai nelielu pēdējo posmu no tās izcelsmes ceļa. Parasti, kad Latvijā ir kādi neparasti laikapstākļi, jautā, no kurienes tie? Piemēram, šis aukstuma vilnis maijā. Nedēļām ilgi mūsu reģionā valda ziemeļvēju plūsma, to rada paaugstināts spiediens uz rietumiem no Latvijas virs Atlantijas okeāna un pazemināts spiediens virs Skandināvijas austrumiem un Krievijas. Šāda situācija ir klasiska aukstuma viļņiem mūsu reģionā, nekas neparasts, bet kāpēc tieši tagad tāda ir izvērtusies, tālāk jau šķetināt ir sarežģīti. Tāpēc par tūlītēju kara ietekmi runājot, jāsaka - karš Ukrainā neatstāj nekādu, vismaz kaut cik nomērāmu ietekmi uz laiku ne Latvijā, ne lielākoties arī pašā Ukrainā.  Jautājums parasti ir par lielajiem ugunsgrēkiem, dūmu mutuļiem, vai tie tiešām neietekmē laikapstākļus? Ne tik ļoti, lai tas būtu pamanāmi. Piemēram, pēc kādām lielām kaujām, bobardēšanām vai naftas rezervuāru degšanas nav manāms, ka tuvākā vai tālākā apkārtnē izmanās temperatūra vai citi atmosfēras parametri. Te noder ļoti vienkāršs salīdzinājums. Kad tiek uzspridzināta kāda degvielas noliktava, tur sadeg vairāki miljoni litru naftas produktu. Bet kaut vai Latvijā transporta vajadzībām vienas dienas laikā tiek iztērēts jeb sadedzināts 3-4 miljoni litru dīzeļdegvielas un benzīna. Ukrainā, rupji rēķinot, iedzīvotāju skaits ir aptuveni 20 reižu lielāks, tātad normālos apstākļos, kad saimnieciskā darbība norit kā ierasts, visticamāk, šis rādītājs arī būtu proporcionāli līdzīgs – dienā transportā vien tiktu sadedzināti ap 60-80 miljoniem litru naftas produktu. Tas ir vairāk, nekā vairumā šo degošo degvielas rezervuāru, ko mēs video kadros no kara zonas redzam. Tas nozīmē, ka rēķinot tīri fizikāli, cik daudz siltuma no sadegšanas un cik daudz gāzu nonāk atmosfērā, neiegūstam pēkšņu, ļoti ievērojamu palielinājumu. Mēs nemanāmi sadedzinām daudz vairāk.  Ir pētīts, cik daudz Krievija patērē degvielu un aplēses ir dažādas, robežās no 9 līdz 15 miljoniem litru dienā, bet Ukrainas patēriņš ir starp 3 un 4 miljoniem litru dienā. Arī sprādzieni paši par sevi lielākoties neizdala tik lielu siltumenerģijas daudzumu, lai ietekmētu gaisa temperatūru. Šeit atkal var veidot salīdzinājumu ar redzamo, iespaidīgo sprādzienu, kas izdala ap vienu gigadžoulu siltuma, bet, piemēram, lai apkurinātu 60 kvadrātmetru dzīvokli visu apkures sezonu, vajadzīgs pat 30 reižu vairāk enerģijas. Parēķinām, cik miljoni kvadrātmetru ik ziemu ir jāpkurina, cik tur aiziet daudz siltuma gaisā, bet to tā, ka piekurinām savas telpas, ārā siltāks uzreiz nekļūst.   Vēl arī stāsts par ziņu, kas aplidoja Latviju pagājušajā nedēļā, ka gaidāmā vasara Baltijā būs viena no karstākajām pēdējās desmitgadēs, temperatūra pārsniegs +34 grādus. Toms Bricis ir izsekojis, ka šī ziņa nāk no poļu meteoroloģijas entuziastiem. Uzreiz jāsaka, lai kāda būs vasara, šīs ziņa līdz Latvijai nonāca sagrozīta, ar piefantazētiem elementiem un droši ticamu prognožu tik ilgam termiņam tāpat nav.  

Cik reāls ir Polijas premjera Donalda Tuska izvirzītais mērķis – panākt, ka katrs vīrietis būtu militāri apmācīts un gatavs karam? Tusks to uzsvēra savā uzrunā parlamentam marta sākumā, tomēr konkrētāki risinājumi vēl tiek gaidīti. Skaidrs, ka piesauktais Šveices piemērs nederēs, jo tur tā ir gadu simtos veidojusies tradīcija, tāpat problēmas kaut ko izdarīt ātri ar vērienu varētu radīt instruktoru trūkums. Un kāda ir situācija Latvijā?Radieraksts autors – Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”. Izmantoti fragmenti no interviju ierakstiem ar militāro ekspertu Mārtiņu Vērdiņu, Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāju Ainaru Latkovskis (“Jaunā Vienotība”), Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputātu Jāni Dombravu (Nacionālā apvienība), “Euronews” un Latvijas armijas “Youtube” konta.Ilustrācija: LETA.Raidieraksts ir Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras viedokli. Ne Eiropas Savienība vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūra nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.Funded by European Union. Views and opinions expressed are however those of the author(s) only and do not necessarly reflect those of the European Union or the European Education and Culture Executive Agency (EACEA). Neither the European Union nor EACEA can be held responsible for them.Izmantotā mūzika:Chris Haugen – Island DreamThe Whole Other – Valley Of Spies

Kā funkcionēja tiesu sistēma totalitārā režīmā un ko ar šo padomju mantojumu izdarīja 90. gados? Viens no aizvadītā gada Latvijas Zinātņu akadēmijas atzītajiem pētījumiem ir profesores Daigas Rezevskas tiesību teorija. Skaidrojam, kāda bija tiesiskuma loma vēsturē un kāda tā ir mūsdienās demokrātiskā sabiedrībā. Stāsta Latvijas Universitātes Juridiskā fakultātes profesore, tiesību zinātnes doktore Daiga Rezevska. Saruna ar pētnieci izskanēja arī raidījumā Labrīt. Liecības par mantošanas vēsturi Latvijā Mantošanas tiesības gadsimtu gaitā, no vienas puses, mainījušās pamatīgi, bet, no otras puses, tās saglabājušas visai nemainīgu kodolu. Lai kādi laiki būtu, nemainīgas palikušas arī ar mantojumu saistītās ķildas. Kādas ir senākās liecības par mantošanas vēsturi Latvijā, ko varēja mantot sievietes un vai arī jaunākie bērni varēja kļūt par mantiniekiem? Mantošanas vēstures pēdas varam samanīt jau antīkās pasaules laikos - grieķu un romiešu kultūrā -, un šie pamati saglabājušies līdz mūsu dienām. Šoreiz skatu vēršam tieši uz Baltijas tiesību telpu, tātad arī Latviju, un skaidrojam mantošanas tiesību pirmsākumus mūsu teritorijā. Kādi avoti sniedz liecības par mantošanas kārtību sākotnēji un pārmaiņām laika gaitā? Stāsta Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors Jānis Lazdiņš. Profesors vispirms ieskicē to, kas zināms par rakstītajām jeb pozitīvajām tiesībām. Fakts, ka mantojuma saraksta augšgalā parasti ir vecākais dēls, ir diezgan nostiprinājies priekšstats. Tāpēc Jānim Lazdiņam vaicāju, vai arī jaunākais bērns varēja izvirzīties priekšplānā un būt pirmais mantinieks. Profesors norāda, ka liela nozīme tam, par kuru laika posmu runājam. Ja skatāmies pēc pozitīvajām tiesībām no baltu un līvu zemes vai zemnieku tiesībām, tad tur netiek izdalīts ne vecākais, ne jaunākais bērns. Skandalozas prāvas tieši par mantošanas tiesībām Baltijā īsti nav zināmas. Skaidrs ir tas - kur mantošana, tur notiek strīdi neatkarīgi no kārtas un mantojuma apjoma. Varbūt, ja mūsu zemē būtu valdījuši karaļi un hercogi, tad mantojumu skandāli mums būtu labāk zināmi.   Raidījuma ievadā savā grāmatu plauktā ļauj ielūkoties ģeoloģes doktore Latvijas Universitātes muzeja Ģeoloģijas kolekcijas eksperte Vija Hodireva. Viņa atklāj, ka daudz iegūst ne tikai no zinātniskām publikācijām, bet arī no populārzinātniskām, un iepazīstina ar emeritētā profesora Ojāra Āboltiņa grāmatu “Tā bija, atgadījās, notika… Ģeologa dzīves atsegums”  "Tā ir atmiņu grāmata. Tā ir vēsture ģeoloģijai, vēsture laikam jau no 50. gadiem pagājušajā gadsimtā, kur viņš savās izjūtas un emocijās par savu dzīvi stāstot, parāda šo posmu no sava skatupunkta," atzīst Vija Hodireva.

Lai veicinātu sabiedrības spēju rīkoties ar veselības informāciju, 27.martā norisināsies Veselībpratības diena. Vairāk par veselībpratību raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītājs profesors Valdis Pīrāgs, endokrinoloģe, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes vadošā pētniece Jeļizaveta Sokolovska un digitālās veselības eksperts Emīls Sjundjukovs. "Veselībpratība nozīmē ne tikai to, ka cilvēks ir ne tikai ķermeniski vesels vai ar labu prātu, bet arī izglītots šajā jomā. Man liekas, ka tā trešā komponente ļoti pietrūkst Latvijas sabiedrībā," vērtē Valdis Pīrāgs. "Nepareizā uztvere, ka automātiski, ja staigāsim tik un tik soļu dienā, tik un tik apēdīsim dārzeņus, skaitīsim kalorijas un gulēsim septiņas vai astoņas stundas, viss būs kārtībā." "Mēs gribam tieši šo trešo komponenti [veicināt], ka nepieciešama īpaša izglītība jeb veselībpratība, kas nav vispārējā izglītība, bet specifiska izglītība par savas veselības uzturēšanu. Lielais mērķis, ko esam sapratuši, ka mēs varbūt dosim izeju no tā, kas šobrīd ir, ka ģimenes ārsti ir pārslogoti, ka viņiem ir uzkrauta visa slimību profilakse, veselības uzturēšana un sabiedrības izglītošana. Skaidrs, ka viņi to nespēj. Digitālie risinājumi dos labu izeju no šī strūpceļa," uzskata Valdis Pīrāgs. 27. martā no plkst. 12.00 līdz 16.00 Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas A1 korpusa vestibilā notiks Veselībpratības diena iedzīvotājiem. Tās ietvaros cilvēkiem būs iespēja piedalīties konfrencē, kur veselības aprūpes eksperti dalīsies pieredzē un zināšanās par to, kā dzīvot ilgāk veselīgi un kvalitatīvi. Veselībpratības dienas ietvaros speciālisti informēs sabiedrību par to, kas ir veselīgs dzīvesveids, kā mums var palīdzēt kustības, uzturs, miegs un tehnoloģijas. Papildus tam, iedzīvotāji tiks informēti arī par pacientu tiesībām un tiks diskutēt,s, kurš mūsdienās ir atbildīgs par cilvēka pašsajūtu? Pasākums ikvienam interesentam ir pieejams bez maksas.

Šoreiz mēģinām atbildēt uz "mūžīgajiem jautājumiem", vai temperatūru mēra saulē vai ēnā, un kādēļ mana loga termometra rādījumi atšķiras no oficiāli ziņotiem datiem, vai oficiālie termometri ar kaut ko atšķiras. Jā, termometri atšķiras gan, jo tajos ir izmantots pat kāds dārgmetāls, lai tie būtu gana precīzi.  Tie, kas pēdējās dienās ir izgājuši ārā, dabā, ir pamanījuši un sadzirdējuši, ka debesis ir kļuvušas skaļākas, un pamanāmākie un skaļākie ir cīruļi, zosis un dzērves. Ornitologs no Latvijas Dabas fonda Jānis Ķuze ar savu pieredzi saka, ka šis vēl ir tikai sākums, un migrācijas kulminācija ir priekšā. Pēdējās dienas ar lielo siltumu ir bijis iemesls vai laba sakritība runāt par to, vai termometri pie loga rāda pareizi, jo Liepājā uzstādīts iespaidīgs 10. marta rekords ar +17.4 grādiem. Cilvēki iesūtījuši fotogrāfijas, kur uzrādīti pat +18 grādi, daži savukārt saka, nē, mans termometrs nerāda ne tuvu šim rādītājam. Rodas jautājums, vai vispār Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) mērījumi ir korekti, vai tur gadījumā nav no padomju laikiem saglabājušās vecas mērierīces, kas rāda nepareizi.  Līdzīgi kā ar gaisa spiedienu, šeit jārunā par gaisu, ko mēs neredzam un mazāk jūtam, tādēļ ir grūti to saprast, bet gaiss ir viela ar konkrētām īpašībām kā jebkura cita, un viena no tām ir temperatūra. Skaidrs, ka dažādās vietās un pat nelielā attālumā tā atšķiras. Visbiežāk gaiss ir vēsāks tuvāk zemei, bet siltāks mazliet augstāk, tādēļ meteostacijās mēra divu metru augstumā, visās stacijās vienādā augstumā, lai šie dati būtu salīdzināmi. Atšķirības lokāli noteikti var būt.  Gaisa temperatūru mēra ēnā. Vieta, kur oficiālās novērojumu mērījumu stacijās novērojums tiek veikts, ir klajā vietā, pēc iespējas tālāk no jebkādiem objektiem, kas varētu to iespaidot, un pats termometra sensors ir apēnots. Pēc būtības šī vieta varētu būt saule, bet uz sensora saule nespīd, jo šādā situācijā, kas bieži ir loga termometriem, mēs iegūstam nevis gaisa temperatūru, kas ir tā viela, ko mēs gribam nomērīt, bet gan termometra korpusa temperatūru, cik korpuss saulē ir uzsilis, tik termometrs rāda. Gaisa temperatūru rāda arī automašīnās. Kā nu kurai automašīnai, bet visbiežāk termometra sensors ir novietots spoguļos, mēdz būt arī uz jumta un pie vējstikla priekšā. Atkarībā no tā, kurā vietā automašīna ir novietota, un vai šai vietai tiek virsū saule, rādījums noteikti atšķiras.  Arī termometru precizitāte ir atšķirīga. Mēs lietojam spirta termometrus, digitālos termometrus, bimetāla termometrus ar spirālīti iekšā un bultiņu, bet LVĢMC ir mazliet "cits līmenis". Par viņu izmantotajiem termometriem raidījumā vairāk stāsta šī centra Monitoringa daļas vadītāja Iveta Indriksone.

Šis gads uz Latvijas autoceļiem iesākās ar vairākām traģiskām autoavārijām. Skaidrs, ka ir jādomā par  autovadītāju uzvedību uz ceļa, tomēr arī ceļu infrastruktūra ir tas, ko nereti vaino šādās situācijās. Ko plānots darīt, lai ceļus sakārtotu un padarītu drošākus, Krustpunktā izvaicājam VAS "Latvijas Valsts ceļi" valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Lazdovski. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnaliste Inese Helmane un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Viktors Demidovs.  

Šis gads uz Latvijas autoceļiem iesākās ar vairākām traģiskām autoavārijām. Skaidrs, ka ir jādomā par  autovadītāju uzvedību uz ceļa, tomēr arī ceļu infrastruktūra ir tas, ko nereti vaino šādās situācijās. Ko plānots darīt, lai ceļus sakārtotu un padarītu drošākus, Krustpunktā izvaicājam VAS "Latvijas Valsts ceļi" valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Lazdovski. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnaliste Inese Helmane un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Viktors Demidovs.  

Toms Bricis šoreiz nav studijā, jo atrodas Cēsīs, kur norisinās konference “Cēsis 2025: kultūra un klimats. Dialogs par nākotni un dzīves kvalitāti”. Tāpat kā visi pārējie, arī kultūras nozare saskaras ar klimata pārmaiņām. Ir divi galvenie aspekti, ko kultūras un mākslas cilvēki plāno pārrunāt šajā tikšanās reizē. Būtiskākais ir gauži praktisks, ar ko jau tagad saskaras būvnieki un kultūras mantojuma sargātāji – kā klimatam draudzīgi renovēt un restaurēt vēsturiskās ēkas un saglabāt vēsturiskās vērtības. Skaidrs, ka siltināšana muižai vai pilij atšķiras no mūsdienu dzīvojamās mājas vai dzīvokļu mājas siltināšanas. Pilis un muižas ir jāpadara energoefektīvākas, bet siltināt un mainīt fasādi kā blokmājai, būtu šī mantojuma zaimošana. Un otrs aspekts – kā caur mākslu un kultūru varam runāt par klimata pārmaiņām. "Šeit gan man pašam ir dažās situācijas bijis skeptisks skats un es centīšos gūt no māksliniekiem pamatojumu un pārliecību, ka ir veidi, kā caur mākslu nodot vēstījumu cilvēkiem, kas par klimata pārmaiņām neaizdomājas," atzīst Toms Bricis. Saruna ar energoauditoru Kārli Grīnbergu, kurš ir pieredzējis kultūrvēsturisko būvju renovācijā, un arī kultūras vēstnieci Ēriku Mālderi, kura piedalīsies Vidzemes mākslinieku izstādē ar nosaukumu “Klimata pārbaude”, kurā runā par to, kā ar mākslas starpniecību runāt par klimatu.

Lietuvas Nacionālā Mākslas muzeja filiālē Radvilas pils mākslas muzejā Viļņā vēl līdz 23. februārim skatāmā izstāde "NSRD: Informācija par transformētu situāciju". Aptaujājot izstādes apmeklētājus, ieklausoties kuratoru un izstādē uzaicināto šolaiku mākslinieku stāstījumā, noskaidrojam, kuras no NSRD jeb 80. gados dibinātās „Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas” idejām turpina iedvesmot. Interneta vietnē LSM.lv Viļņas izstādes recenzijā, pati, būdama nebijušo sajūtu restaurācijas savaldzināta māksliniece, Gundega Evelone raksta, ka “precīzi definēt un iezīmēt "Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas" ietekmes robežas, visticamāk, nebūs iespējams nekad. Skaidrs ir tikai aktīvās darbības laiks – septiņdesmito gadu beigas, astoņdesmitie un atslēgas personas – Juris Boiko un Hardijs Lediņš, kas pulcēja ar sevi līdzīgi domājošos, kā arī tas, ka NSRD ir bijis un turpina būt nozīmīgs fenomens. Tā daudzveidīgo izpausmju dēļ – apvienība strādājusi teju ikvienā mākslas jomā, tā skaitā kultūras teorijās – un skaidrības un visu analizējošā prāta labad gribētos NSRD pasludināt par atsevišķu mākslas virzienu, vai vismaz postmodernisma atzaru, taču tas būtu pretrunā ar viņu izstrādāto "Aptuvenās mākslas manifestu". Māksliniece atzīmē arī, ka Viļņā skatāmā izstāde ir plašākā kāda jebkad tikusi sarīkota par  leģendāro apvienību, un tā nu sanāk, ka uz Radvilu pils mākslas muzeju, atkal citēšu, “no visa reģiona plūst īpatnējās NSRD radītās laiktelpas apmeklētāji”. Tā ir un viņu vidū arī es, Anda Buševica, un šai raidījumā, aptaujājot izstādes apmeklētājus, ieklausoties kuratoru un mākslinieku stāstījumā, mēģināšu nojaust,  kuras no  NSRD idejām joprojām turpina “transformēt situāciju”. Mani sarunbiedri šai raidījumā: mākslinieks Kaspars Groševs, izstādes kuratores Māra Traumane un Māra Žeikare. Izstāde "NSRD: Informācija par transformētu situāciju" tapusi sadarbojoties Latvijas Laikmetīgās mākslas centram ar Lietuvas Nacionālo mākslas muzeju. Un Māra Žeikare sarunas iesākumā norāda uz to, ka Laikmetīgās mākslas centra krājumā atrodas Hardija Lediņa arhīvs, kas kalpojis par impulsu jau vairākām izstādēm un mākslas akcijām. Īpaši vērienīgi tās  notika pirms desmit gadiem, kad, sākotnēji puspajokam, reaģējot uz kultūras stratēģiju gadu nodēvēt kāda dižgara vārdā,  Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs 2015. gadu pasludināja par Hardija Lediņa gadu, atkārtojot viņa mākslas performances, sarīkojot Jura Boiko instalāciju  izstādi Nacionālajā Mākslas muzejā. Iznāca arī Māras Žeikares un Ievas Astahovskas 500 lapaspušu biezā NSRD darbībai veltītā grāmata. Un to var sajust arī Viļņas izstādē, ka Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas stāsts šo gadu laikā jau ir nopulējies, un tomēr arī šādu izstāžu rīkošana ir veids kā turpināt NSRD arhīva apzināšanu. 

26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Kara ekonomika Krievijā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska. Sazināmies ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, ekonomistu Andri Strazdu. Krievijas ekonomikas spožums un posts Apmēram gadu pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma parādījās viedokļi par to, ka Kremlim izdevies visai labi tikt galā ar Rietumu sankciju negatīvajiem efektiem un izveidot kara ekonomikas modeli, kas nodrošinājis nozīmīgāku izaugsmi kā teju jebkurai attīstītajai valstij. Pagājušajā gadā tās iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 4%, kamēr Savienotajām Valstīm – 2,7%, bet Eiropas Savienībai vidēji – 0,7%. Kremļa saimnieks Vladimirs Putins turpina plātīties ar savas valsts spožo ekonomikas modeli, kuram nekādas Rietumu sankcijas neko nevarot padarīt. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk parādās brīdinoši viedokļi, un ne viens vien analītiķis un medijs Krievijas sakarā lieto metaforu – „steroīdus salietojies maratonists”. Proti, šī brīža uzrāviens nebūt negarantē kaut cik nozīmīgu ilgtspēju. Aģentūra „Reuters” pagājušonedēļ publicētā materiālā uzskaita, tāsprāt, nozīmīgākos riskus, ar kuriem šogad varētu būt jāsastopas Krievijas tautsaimniecībai. Pirmkārt, tā ir inflācija, kura pagājušajā gadā sasniegusi 9,5% atzīmi. Šo rādītāju dzen augšup dāsnie tēriņi militārajam sektoram un drošības struktūrām, kā arī vispārējais algu kāpums, ko izraisa darbaroku deficīts. Kā allaž, cenu kāpums grauj sociāli mazāk aizsargāto sabiedrības grupu dzīves līmeni. Otrs faktors ir kredītprocentu likmes. Ceļot likmes, Krievijas Centrālā banka mēģina bremzēt inflāciju un pērngad oktobrī noteica 21% likmi. Attiecīgās kredītresursu cenas, kas ir ap 30%, padara tos praktiski nepieejamus daudzām tautsaimniecības nozarēm; problēmas neizjūt vienīgi valsts subsīdijām piepumpētā militārā ražošana. Trešais riska moments ir ekonomikas strauja sabremzēšanās. Valdība paredz šogad lēnāku kāpumu, pamatīgi sakarsētajai ekonomikai atdziestot līdz 2,5% pieauguma rādītājam, tomēr Starptautiskais valūtas fonds lēš daudz pieticīgākus 1,4%. Krievijā varot iestāties stagflācija – izaugsmes apsīkums kombinācijā ar joprojām augstu inflāciju. Papildu ekonomiku bremzējošs apstāklis ir jau pieminētais darbaspēka, sevišķi kvalificēta darbaspēka trūkums. Kā ceturtais aspekts tiek minēts valsts budžeta deficīts. Karš ir dārgs prieks, un pagājušajos trīs gados Kremlis vairakkārt ir izņēmis pamatīgas summas no Krievijas Nacionālās labklājības fonda, nozīmīgākās finanšu rezerves. Rezultātā fonda apjoms sarucis vairākkārt, un ar tajā atlikušo 31 miljardu dolāru var nepietikt, ja tēriņi paliks līdzšinējie. Tad neatliks nekas cits kā palielināt nodokļus. Visbeidzot, piektais – nu jau vairākus mēnešus lejup slīdošais rubļa kurss. Kaut īstermiņā tas palīdz mīkstināt budžeta deficīta problēmu, vidējā termiņā ārzemju preču sadārdzināšanās ir vēl viens inflācijas veicinātājs. Brīvība klusēt 26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko, kurš tur savu nāciju dzelžainā varas tvērienā kopš 1994. gada, pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. Tika pasludināts, ka iecirkņos esot ieradušies gandrīz 86% vēlētāju, un vairāk nekā 87% no viņiem nobalsojuši par ūsaino vadoni. Par to, cik šai bildītei sakara ar patieso dzīves ainu Baltkrievijā, kas pirms pieciem gadiem mēģināja izrauties no diktatora dzelžainā tvēriena, stāsta Rīgā trimdā dzīvojošā baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska: „Patiesībā izjūta ir dīvaina, jo tu saproti, ka tev pat netika dota iespēja izteikt savu viedokli. Visiem, kuri tā vai cita iemesla pēc atradās ārzemēs, tika liegta iespēja balsot. Šoreiz ārzemēs nebija neviena vēlēšanu iecirkņa. Skaidrs, ka tie, kas bija valstī, visiem spēkiem centās nepiedalīties šajā šovā. Ir savākts milzīgs daudzums informācijas, kas liecina, ka daudzi iecirkņi bija vienkārši tukši. Balsoja tie, kuri ir pilnībā atkarīgi no režīma, un tie, kas režīmu atbalsta, jo par to saņem naudu – spēka struktūras, valsts institūciju darbinieki. Oficiāli strādājošu neatkarīgu žurnālistu Baltkrievijā vairs nav. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sniedz informāciju mūsu neatkarīgajiem medijiem, kuri bijuši spiesti pamest valsti. Šīs informācijas vākšana, protams, notiek katru dienu. Piemēram, „Telegram” platformā var droši nodot ziņas. Tā nu mēs uzzinām uzticamu informāciju no neatkarīgiem Baltkrievijas medijiem. Bet ar ģimeni, ar draugiem es, sazinoties, cenšos par politiku nerunāt, lai viņiem nesagādātu nepatikšanas. Pēc pēdējiem datiem krimināllietas ir ierosinātas pret apmēram 300 žurnālistiem. 300 krimināli vajātu žurnālistu tādā nelielā valstī! Savulaik baltkrievu bija aptuveni 9 miljoni, saskaņā ar dažiem avotiem tagad valsti ir pametuši no 600 tūkstošiem līdz miljonam cilvēku. Medicīnā ir ļoti daudz problēmu, jo cilvēku ir palicis maz, un daudzi turpina aizbraukt. Tagad mēģina piesaistīt augstskolu absolventus darbavietai gandrīz uz 10 gadiem, liekot aizbraukšanas gadījumā maksāt milzīgas summas. Bet tas nelīdz – cilvēki vienalga aizbrauc. Drīz tur paliks tikai vecīši, militārpersonas un miliči, bet tie jau nevarēs ne ārstēt, ne mācīt. Institūtos ir ļoti daudz vakanču, jo veselas katedras ir atlaistas vai aizgājušas no darba. Piemēram, Polockas universitātē tika atlaisti ļoti daudzi, jo viņi publiski uzstājās pret vardarbību. Tagad tie cilvēki – kurš Varšavā, kurš Parīzē – dara savu darbu un, skaidrs, ka sāk visu no nulles. Vesela liela katedra tika vienkārši nogriezta ar sakni, taču režīmam ir uzspļaut. Viņi nedomā par rītdienu. Viņi grib izdzīvot šodien. Politisko ieslodzīto un no represijām cietušo cilvēku skaits ir vienkārši šokējošs. Mums ir cilvēktiesību biedrība “Vesna” („Pavasaris”), kuras vadītājs, Nobela Miera prēmijas laureāts Aless Beļeckis sēž Lukašenko cietumā. Par viņu jau sen nav ziņu. Bet biedrība cenšas strādāt, cik var, un pēc pēdējiem tās apkopotajiem datiem 136 tūkstošus baltkrievu ir tieši skārušas represijas dažādu krimināllietu, administratīvo lietu, īslaicīga ieslodzījuma veidā. Visa represiju mašīna darbojas gandrīz piecus gadus. Bet es zinu, ka cilvēki nav padevušies, nav sākuši domāt citādāk, nav šī visa rezultātā iemīlējuši Lukašenko režīmu. Viņi to kā nevarēja ciest, tā necieš joprojām, taču tagad viņi nevar izteikties. Un viņi dod priekšroku klusēšana, jo klusēšana – tā ir tava brīvība, kādā mērā tā vispār ir iespējama šobrīd Baltkrievijā.” Donalds met ēnu 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Daudz netrūka, ka lēmums netiktu pieņemts, par ko, kā allaž, gādāja Ungārijas premjers Viktors Orbans. Kā atklāti paziņoja ungāru līderis, kurš labprāt izrādās gan ar Putina, gan Trampa draudzību, viņš paskatīšoties, ko Krievijas agresijas sakarā pasākšot Baltā nama saimnieks, varbūt ka pēc tam sankcijas nemaz vairs nevajadzēšot. Vēl viena Ungārijas prasība bija – lai Ukraina atjauno Krievijas gāzes tranzītu cauri savai teritorijai, ko prezidents Volodimirs Zelenskis noraidīja kā neiespējamu, gan piebilstot, ka pa attiecīgo cauruļvadu varētu piegādāt citu, teiksim – Azerbaidžānas gāzi, ja no tā nepelnīs Krievija. Ungārijas varasvīra kārtējie manevri radīja nepārprotamu nervozitāti Briselē, jo ar vienu veto pietiktu, lai sagāztu trīs gados un piecpadsmit paketēs centīgi būvēto sankciju konstrukciju. Kad nu Tramps ir paziņojis, ka „draugs Vladimirs”, ja daudz spītēsies miera sarunu sakarā, var dabūt no Vašingtonas sankcijas pie jau esošajām, arī Orbana nostāja izrādījusies gana elastīga. Tikām nedienās savu silto attiecību dēļ ar agresorvalsts diktatoru iekūlies vēl viens lētās krievu gāzes kārotājs no Centrāleiropas – Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Pēc tam, kad Ziemassvētku priekšvakarā Fico negaidīti ieradās vizītē Maskavā, kur draudzīgi rokojās ar Kremļa saimnieku, Slovākijas pilsētu ielās izgāja tūkstoši protestētāju, kuriem viņu valsts neformālā Krievijas satelīta statuss nav pieņemams. Kopš tā laika demonstrācijas turpinās, tās ir mierīgas un tikai pieauga mērogos pēc tam, kad premjerministrs Fico paziņoja, ka protesti tiekot organizēti un koordinēti no ārzemēm nolūkā gāzt likumīgo Slovākijas valdību. 24. janvārī galvaspilsētas Bratislavas ielās izgāja 60 000, savukārt otras lielākā pilsētas Košices ielās – 15 000 protestētāju. Paralēli Fico kabinets zaudējis nelielo vairākumu Slovākijas parlamentā. Izveidojot koalīciju 2023. gada oktobrī no divām kreisi populistiskām partijām „Virziens – sociāldemokrātija” un „Balss – Sociāldemokrātija” un nacionālradikāļiem Slovāku Nacionālās partijas – tai Nacionālajā sapulcē bija minimāls vienas balss pārsvars. Tagad nu četri no agrākajiem koalīcijas deputātiem paziņojuši, ka turpmāk balsošanā nepiedalīsies. Netiek izslēgts neuzticības balsojums esošajai valdībai, kas var novest pie ārkārtas vēlēšanām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Klajā nākusi grāmata "Turbulence kā virzītājspēks: Latvijas cilvēki un tautsaimniecība 150 gados". Tajā vēsturnieks Gatis Krūmiņš kopā ar kolēģiem šķetinājis gan valsts tautsaimniecības attīstību, gan to, kā dažādas turbulences un krīzes ietekmējušas Latvijas ekonomiku un sabiedrību, iedzīvotāju skaitu un dinamiku un galu galā ļauj palūkoties dziļāk aiz viena otra mīta, ko aizvien dzirdam skandinām. Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš, demogrāfs un Vidzemes Augstskolas pētnieks Ilmārs Mežs un Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks, Vidzemes Augstskolas pētnieks Jānis Šiliņš. Zinātnes ziņās par ugunsgrēku dūmiem, baktērijām un mazliet arī par politiku no zinātnes skatpunkta. Hroniska sevis pakļaušana ilgstošiem, biežākiem meža ugunsgrēkiem var nopietni ietekmēt veselību — no plaušām līdz nierēm, aknām, smadzenēm un sirdij. Daudz ko mēs nezinām par baktērijām, bet daudz jautājumu ir arī par to, kā ugunsgrēki un to izraisītie dūmi ietekmē cilvēka organismu. Šobrīd, kad joprojām plosās milzīgi un postoši ugunsgrēki Losandželosā, ASV, jautājums par ugunsgrēku sekām tiek skatīts no vairākām pusēm, un tas tad darīts arī “Nacionālās ģeogrāfijas” tīmekļa vietnē. Lielākā daļa baktēriju zinātniskajās publikācijās ignorētas. Skaidrs, ka mikroorganismi mums ir visapkārt, un arī baktēriju sugu skaits ir iespaidīgs, bet izrādās, ka zinātniskajās publikācijās ir aprakstīta tikai neliela daļa no tām. Līdz ar to mūsu priekšstats par baktērijām kopumā balstās tikai tajā, kas vairāk ir aprakstīts. Vietnē “Nature” pieminētas tās sugas, kas visvairāk figurē zinātniskajās publikācijās. Pirmo vietu ieņem baktērija Escherichia coli, ko ikdienā mēs vienkārši saucam par zarnu nūjiņu - absolūts līderis publikāciju skaita ziņā. Kāpēc Grenlande interesē Trampu? Klimata pārmaiņas ir tikai daļa no stāsta. “Scientific American” savukārt atrodams izklāsts tam, kāpēc Grenlande tik ļoti interesē jaunievēlēto ASV prezidentu Donaldu Trampu. Atgādinām, ka pavisam nesen izskanēja paziņojums, ka Tramps vēlētos pārņemt aizvien jaunas teritorijas, padarīt tās par ASV daļu un arī vienā no sociālajiem medijiem rakstot, ka no Grenlandes “cilvēki gūs milzīgu labumu, ja un kad tā kļūs par mūsu tautas daļu”. Jāsaka - vēsturē šis nav pirmais gadījums, kad ASV interesē Grenlande, arī Aukstā kara laikā Grenlande kļuva par svarīgu stratēģisko punktu kopējā ASV aizsardzības vīzijā. No zinātnes viedokļa raugoties, var samanīt mājienus, kāpēc Tramps tagad varētu vēlēties Grenlandi. Rakstā paskaidroti divi no tiem. 

"Patiesībā jau "Zelta globuss" ir balva ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgajam animācijas kino. (..) Tagad ar to "Straumi" gan ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas – vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu – būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju: tur būs jauni meklējumi, kas nav vis saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē," saka Ginta Zilbaloža filmas "Straume" producents Matīss Kaža. Viņš — arī "Spēlmaņu nakts" Gada jaunais skatuves mākslinieks. Viņš — arī viens no enerģiskākajiem un jaudīgakajiem jaunās paaudzes kino nozares profesionāļiem.   Anete AšmaneVilsone: Vai šis laiks tavā dzīvē ir "Straumes" laiks? Matīss Kaža: Pavisam noteikti – jā. Dažādos līmeņos un dažādās izpratnē. "Straumes" laiks arī tādā ziņā, ka notikumi vienkārši ar mani notiek – pēkšņi un negaidīti, un tad kaut kā uz tiem ir jāreaģē. Tāpat kā kaķim filmā! Vai šonedēļ iznācis arī kāds miera mirklis, lai patiešām saprastu, ka viena no vislielākajām un vissvarīgākajām kino balvām ir saņemta, turklāt arī Latvijai tā ir pirmā – pateicoties jums? Nē, nav, jo paralēli bija vēl viens cits darbiņš – Kultūras akadēmijā mums bija pirmizrāde studentu izrādei "Degošie". Arī tagad viss turpinās, jo strādāju pie izrādes Nacionālajā teātrī. Tā ka vismaz līdz marta vidum joprojām būs gan "Straume", gan arī citas paralēlās straumes, jo turpinās arī balvu sezona: tūlīt būs zināmas nominācijas gan kino balvai "Bafta", gan "Oskaram", gan vēl visādi citi pasākumi, kuri, cerams, palīdzēs filmai "Straume" iegūt vēl vairāk skatītāju visā pasaulē. Kā ir ar kritiķu atzinību: vai par "Straumi" ir arī sliktas atsauksmes, vai tomēr tikai un vienīgi sajūsminātas? Par visām filmām ir arī sliktas atsauksmes. Arī par "Straumi" ir sliktas. Tomēr kritiķu atzinība un balvas, arī skatītāju atzinība – vai uz ko tādu tu un Gints Zilbalodis sākumā varējāt cerēt un gaidīt?  Skaidrs, ka tik ārkārtīgi pozitīvu rezonansi negaidījām – tas būtu ļoti naivi. Tagad mēs kaut kā cenšamies uz to pēc iespējas adekvātāk reaģēt un turpināt strādāt arī pie Ginta nākamā projekta, neskatoties uz visu to, kas jāpaveic vēl ar šo filmu – galvenokārt tās ir mārketinga un publicitātes aktivitātes. Bet tas, uz ko mēs cerējām vēl izstrādes procesā, bija Kannu kinofestivāls, jo, zinot Ginta iepriekšējās filmas "Projām" panākumus un arī šīs filmas kvalitātes un unikālo autora rokrakstu, domājam, ka potenciāls tur varētu būt. Bet arī tur neklājās viegli: festivālā iekļuvām pēdējā brīdī – jau tad, kad tā programma jau bija izziņota. Bijām kā viena no papildus pievienotajām filmām… Kannu kinofestivāls, protams, bija ļoti spēcīga starta platforma, jo tās filmas, kuras ir Kannās, iegūst ārkārtīgi lielu preses uzmanību, industrijas uzmanību. Mums arī paveicās ar to, ka bijām vienīgā animācijas filma konkrētajā konkursā, un tad jau tā izcēlāmies. "Straume" saņēmusi ne tikai kritiķu un nozares profesionāļu atzinību: arī skatītāju kopējais skaits, kas jau noskatījušies filmu, ir ārkārtīgi liels. Jā, tur varētu būt jau virs pusotra miljona noteikti. Šobrīd Meksikā nedēļas, pusotras laikā jau ir vairāk nekā 500 tūkstoši skatītāju – Latvijas filmai tas ir nebijis precedents, ka tik milzīgs skatītāju skaits mazā laika periodā to noskatījies. Tāpēc paldies meksikāņiem, kuriem ir ļoti mīļa šī filma ar kaķi. (smaida) Kaut gan jāsaka, ka no izplatītāju puses tur bija sarīkota milzīga mārketinga kampaņa. Mehiko un arī citās lielajās Meksikas pilsētās esot daudz milzīgu izkārtņu ar filmu. Vai jums plūst arī sajūsminātas fanu vēstules? O jā, arī spāņu valodā! Ļoti daudz tiekam tagoti instagramā un citur, tiktokā ir ļoti daudz video. Jo īpaši tagad, kad filma jau nonākusi Amerikā. Arī digitālajās platformās "Apple TV" un "Fandango" ir daudz video par to, kā kaķi skatās "Straumi". Un tad raksta, vai noskatījās filmu līdz galam vai tomēr apnika, bet daudzi kaķi esot noskatījušies to līdz galam.  Kad filma martā nonāks digitālajās platformās arī Latvijā, tas varētu būt otrais skatītāju vilnis – kaķi, kuri mājās skatās filmu. (smejas) Un izrādās, ka projekts ar mazu finansējumu var pārspēt simtiem miljonu vērtas filmas un vislielākās animācijas studijas. Šoreiz tā sanāca, bet domāju, ka filmas veiksmes noteicošais faktors ir tas, ka, līdzko cilvēki un arī konkrētās balvas balsotāji šo filmu ir noskatījušies, viņu attieksme pret to ir ārkārtīgi pozitīva. Cilvēki ar šo filmu ir pārņemti un ļoti emocionāli stāsta, ka viņiem šī filma liek domāt pat par eksistenciālām, trauslām, ārkārtīgi personīgām lietām. Katram tas ir kaut kas cits. Filma strādā vispārīgā līmenī un ir brīvi interpretējama – tur  ir tik daudz simbolu, kurus var atkodēt, un katrs pieķeras kaut kam citam. Tāpēc mēs ļoti aktīvi strādājam tieši pie tā, lai maksimāli daudz balsotāju šīm balvām un industrijas pārstāvji Amerikā arī noskatās šo filmu. Esam dzirdējuši labus vārdus no daudziem brīnišķīgiem pasaulē pazīstamiem amerikāņu kino autoriem, toskait no Benija Avni, Bila Heidera. Tas iedvesmo – ka šie lielie vārdi tik tiešām arī šajā filmā saskata kaut ko jaunu un oriģinālu. Gintam arī bija iespēja šīs nedēļas laikā ar dažiem no viņiem satikties. Priecājamies, ka neatkarīgai animācijai ir atbalsts. (..)  Jo patiesībā jau "Zelta globusa" balva ir ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgam animācijas kino, jo "Studio Ghibli" filmas "The Boy And The Heron", kas varētu būt tuvākā neatkarīgajai animācijai un kura līdz šim saņēmusi "Zelta globusu", budžets ir 80 miljoni dolāru. Tas nav salīdzināms ar pusnabadzības apstākļos veidoto filmu "Straume". 2017. gadā tapa tava pirmā filma – "Vienu biļeti, lūdzu"... Jā, un tai bija diezgan lieli panākumi kino festivālos dokumentālajā žanrā – it īpaši tajā ziņā, ka tā bija jauna režisora debija. Filmas "Vienu biļeti, lūdzu" panākumi palīdzējuši man taisīt jau nākamās filmas, jo bija iemantota uzticība, kas jaunajiem režisoriem reti kad tiek dāvāta. Vienmēr jau ar tādu skepsi skatās, kas tad tur iznāks, vai konkrētajam cilvēkam var uzticēt lielbudžeta projektu Latvijas kontekstā vai valsts finansējumu. Tagad gan ar to "Straumi" ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas (vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu) būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju – ka tur būs jauni meklējumi, kas nav saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē. Tas, kas ir mainījies pēc šīs filmas – tagad tās vārds ir izskanējis un Gints Zilbalodis kļuvis par vienu no pazīstamākajiem animācijas autoriem pasaulē, un tas nozīmē, ka mēs ceram iedvesmot jauniešus gan Latvijā, gan citur pasaulē, kas taisa nelielas animācijas filmiņas tieši šādā pašā brīvpieejas programmatūrā 3D kā mēs "Blenderī" vai citā, ka tas ir iespējams – ja tev ir redzējums un stāsts, ko pastāstīt, un tu esi gatavs būt emocionāli patiess un atklāts pirmkārt jau pats pret sevi, tad tas ir iespējams. Tas ir arī darba jautājums. Jo tik daudz, cik Gints šos gadus strādājis pie "Straumes"… Tas ir milzīgs apjoms, un jāsaprot, ka nebūs tā, ka tu vienkārši ieslēgsi programmiņu, kaut ko pačakarēsi, un pēc pusgada tev būs kaut kas ģeniāls. Tas tiešām ir darbs sešas, septiņas dienas nedēļā piecu gadu garumā. Vai tu piekrīti plaši izskanējušajam apgalvojumam, ka tieši animācija ir viens no spēcīgākajiem Latvijas kino industrijas žanriem? Animācija nav žanrs. Kā pērn teica Pablo Berdžers, saņemot Eiropas Kino akadēmijas balvu par "Robotu sapņiem" – animācija nav žanrs,  tā ir viena no kino formām. Tas ir izteiksmes veids. Pašā animācijā var būt dažādi žanri: varam uztaisīt kriminālfilmu, vesternu, piedzīvojumu filmu un tā tālāk. Bet kā medijs, kā izteiksmes veids, kā viena no kino tehnikām mūsdienu animācija tiešām ir tā, ar kuru mēs visdrīzāk varam uzrunāt visplašāko auditoriju šodienas kontekstā, jo mums ir tā iespēja atšķirties no tā kanona, kurā strādā lielākā daļa mūsdienu animācijas studiju gan Eiropā, gan Holivudā. Tur viss veidots "Pixar 3D" estētikā. Šķiet, ka gandrīz visas filmas veidojis viens un tas pats mākslinieks, jo tās estētiski ir ļoti līdzīgas, personāži ir ļoti līdzīgi, un gandrīz visās ir pāris dziesmu kaut kur pa vidu, lai varētu tikt nominētas "Oskaram" par labāko dziesmu... Īpaši būtu vēlams pievērst uzmanību animācijas īsfilmām: lūk, tas gan ir formāts, kurā parādās ļoti daudz oriģinālas, interesantas, eksperimentālas stāstniecības. Tā ir ļoti atšķirīga vizuālā valoda. Skaidrs, ka pilnmetrāža prasa komerciālu potenciālu, jo animācija ir dārga un ilgi top. Tāpēc tur būs pārdodamāks virziens. Bet arī tur Eiropas, Āzijas un arī Dienvidamerikas neatkarīgā kino veidotāji var izcelties ar savdabīgu, oriģinālu stilu. Amerikā tas ir nedaudz grūtāk, bet arī tur šad tad parādās jaudīga neatkarīgā animācija. Tu pirms mirkļa pieminēji, ka Ginta nākamā filma būs citāda. Skatoties arī uz tavu režisora darbu, veidojot filmas – katra no tām ir atšķirīga! (..) 2017. gada intervijā Lienei Jakovļevai tu teici, ka ar filmu "Kur vedīs ceļš" gribi aizsāk žanru, kas nav tipisks latviešu kino, ar to domājot vesternu. Vai tas tev arī kā māksliniekam, kā režisoram ir apzināts lēmums – regulāri mainīt virzienus un mākslinieciskās trajektorijas, kurās tu dodies? Varbūt vēlies izaicināt sevi? Es domāju, ka jā. Arī tādā ziņā, ka pirmkārt man tas ir jauns lēciens nezināmajā, un, otrkārt, ir bail atkārtoties, kas kaut kādā ziņā stimulē iešanu jaunā virzienā vai mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu citādāku izmantojumu, dažādus meklējumus. Taču vēl tā ir vēlme kaut kā atsvaidzināt kopējo kino ainavu un Latvijas kontekstā piedāvāt jaunus virzienus. Bet domāju, ka tas pamata uzstādījums vienmēr ir – kas ir tas stāsts, kas tevi emocionāli šobrīd satrauc vai arī par kādu tēmu tu gribi tīri intelektuāli diskutēt ar skatītāju. Vairāk – audioierakstā.  

Sērijas "Latvijas vēstures mīti un versijas" astotā grāmata "Krievi Latvijas vēsturē. Kad, kā un kāpēc?". Grāmatā aplūkoti ceļi, kādus veidojuši senāk austrumslāvi, mūsdienās krievi Latvijas teritorijā; kādas bijušas saiknes, ietekmes un intereses šajā reģionā. Skaidrs, ka viena raidījuma ietvaros par visiem laikmetiem izrunāt nespēsim, tāpēc esam nolēmuši pievērsties kādam Latvijas vēsturē mazāk zināmam periodam Krievijas kontekstā – pašiem pirmsākumiem līdz pat skaidri redzamai Krievijas ekspansijai 19. gadsimtā.  Vai līdz 18. gadsimtam Latvijā vispār bija manāma krievu kopiena un kurā brīdī Krievijas ekspansija Baltijā sāka vērsties plašumā. Skaidro vēsturnieki: Andris Šnē, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētais profesors, un Gvido Straube, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors. Grāmatas tapšanā piedalījušies vēsturnieki Andrejs Gusačenko, Mārtiņš Mintaurs, Nadežda Pazuhina, Gvido Straube, Andris Šnē un žurnālists Māris Zanders, tā veltīta latviešu kā nācijas un Latvijas kā teritorijas attiecībām ar krieviem (sākotnēji – austrumslāviem) un Krieviju no viduslaikiem līdz padomju okupācijai, atsevišķas nodaļas veltot vecticībai un pareizticībai Latvijā un krievu baltajiem emigrantiem starpkaru posmā. Izdevusi izdevniecība "Aminori".

6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija.  Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos.  Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu  no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā.  Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu.  Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.      

Raidījumā Grāmatai pa pēdām stāsts par mūsu tautiešiem, kuri Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās. Kādas grāmatniecības tradīcijas turpinājās Vācijā un citās zemēs, kāpēc nozīmīgi bija kalendāri un kāpēc bēgļu laika literatūru sākotnēji visspilgtāk apliecina dzeja? Runājam arī par izdevējiem, kuri turpināja un uzsāka savu darbību. 1944. gadā, Otrā pasaules kara laikā, daudzi latvieši bija spiesti pamest dzimteni un doties bēgļu gaitās - vispirms lielā mērā uz Vāciju un arī citām Eiropas zemēm, bet no 1950. gada sākās “lielā izklīšana” plašajā pasaulē. Kā ceļa pavadonis tautiešiem visā šajā laikā līdzi bija arī grāmatas. Šajā raidījumā trimdas literatūru izzinām kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku, grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu, literatūrzinātnieci Ingunu Dauksti-Silasproģi un Latvijas Okupācijas muzeja Krājuma glabātāju, direktores vietnieci Taigu Kokneviču. Bēgļu laiks un vēlāk trimda ir atšķirīgi posmi gan ilguma ziņā, gan iespēju un dažādu grūtību ziņā, tāpēc lūdzu Viesturam Zanderam un Ingunai Daukstei-Silasproģei iezīmēt šiem posmiem raksturīgo grāmatniecības jomā. Latvijas Okupācijas muzeja krājumā par bēgļu laiku stāsta dažādas liecības. Vācijas periods izceļas ar ziņu lapām, ar periodiskiem izdevumiem, jo bēglim primāri ir nepieciešama informācija, tostarp par piederīgajiem Vācijā. Taiga Kokneviča ir gatava iepazīstināt ar kalendāru, kas sākas ar A5 izmēra lapu un uzrakstiem ar zīmuli, bet tālāk paveras jau krāšņāka aina. Kāpēc šāda periodika, īpaši kalendāri, bēgļu laikā bija tik nozīmīgi? Taiga Kokneviča skaidro, ka cilvēkiem dzīve bija sagriezusies kājām gaisā, tomēr laika ritējums gāja uz priekšu. Un tas arī bija vienīgais, ko cilvēki varēja paredzēt, - ka pēc pirmdienas nāks otrdiena, pēc otrdienas trešdiena, pēc marta aprīlis, tālāk maijs. Šādi atskaites punkti deva cerību. Šķirstot Sidrabenes kalendāru, pārliecināmies par papīra trūkumu bēgļu posmā - tas, kas bija pieejams, to arī izmantoja kalendāra veidošanā, tostap veidlapas vācu valodā, aprakstot tās no otras puses. Tas pats vērojams arī Altgarges nometnē, kur veidlapas, apzīmējot tās, piemēram, ar latviskām rakstu zīmēm, tika vizuāli pārvērstas par koncertu programmiņām. Sarunā ar Viesturu Zanderu un Ingunu Dauksti-Silasproģi interesējamies arī, vai iezīmējās kādas atšķirības grāmatniecībā Vācijā un, piemēram, Skandināvijā. Skaidrs ir tas, ka ar ikdienišķām un eksistenciālām problēmām grāmatnieki saskārās visur - gan Vācijā, gan citās Eiropas zemēs. Šajā reizē izcelsim vēl Dāniju, jo tajā grāmatizdevēja darbību uzsāka Imants Reitmanis, kurš pats bija gājis leģionāra ceļus.

Līdz pašvaldību vēlēšanām atlikuši vien septiņi mēneši, partijas sākušas izvirzīt arī Rīgas mēra kandidātus. Kāda ir politiskā situācija, starp kuriem spēkiem būs lielākā spēkošanās? Skaidrs, ka nopietnākās cīņas gaidāmas par vietām Rīgas domē. Iepriekšējo vēlēšanu uzvarētāji gāja ar mērķi gāzt ilggadējo "Saskaņas" un tās partneru varu, solīja pārmaiņas galvaspilsētā, bet tagad būs pašiem jāatskaitās, vai uz viņiem liktās cerības ir attaisnotas. Starp kuriem politiskajiem spēkiem gaidāma asākā sacensība un kas būs būtiskākie uzsvari priekšvēlēšanu retorikā? Par to Krustpunktā diskutējam ar politikas un sabiedrības pētniekiem. Analizē Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, pētnieks Mārtiņš Pričins, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes programmu grupas vadītāja, pētniece, docētāja Lelde Metla-Rozentāle un politologs un sabiedrisko attiecību speciālists Filips Rajevskis.          

Līdz pašvaldību vēlēšanām atlikuši vien septiņi mēneši, partijas sākušas izvirzīt arī Rīgas mēra kandidātus. Kāda ir politiskā situācija, starp kuriem spēkiem būs lielākā spēkošanās? Skaidrs, ka nopietnākās cīņas gaidāmas par vietām Rīgas domē. Iepriekšējo vēlēšanu uzvarētāji gāja ar mērķi gāzt ilggadējo "Saskaņas" un tās partneru varu, solīja pārmaiņas galvaspilsētā, bet tagad būs pašiem jāatskaitās, vai uz viņiem liktās cerības ir attaisnotas. Starp kuriem politiskajiem spēkiem gaidāma asākā sacensība un kas būs būtiskākie uzsvari priekšvēlēšanu retorikā? Par to Krustpunktā diskutējam ar politikas un sabiedrības pētniekiem. Analizē Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, pētnieks Mārtiņš Pričins, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes programmu grupas vadītāja, pētniece, docētāja Lelde Metla-Rozentāle un politologs un sabiedrisko attiecību speciālists Filips Rajevskis.          

Šodien raidījumā Divas puslodes daudz runājam par Krieviju, par tās veiksmēm un neveiksmēm, mēģinot savā pusē iegūt vairāk sabiedroto kā pretpolu Rietumu demokrātijai. Šobrīd tā jau ir ierasta lieta, ka, runājot par notiekošo pasaulē, ir jāpiemin arī Krievija. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un politologs Veiko Spolītis. Viedokli izsaka bijušais ANO Kišiņevas biroja darbinieks Oskars Kastēns. Moldova – līdz ar nagiem Eiropā 20. oktobra vakars, jādomā, daudziem proeiropeiski noskaņotiem Moldovas pilsoņiem kļuva par pārbaudījuma brīdi. Balsu skaitīšanai ejot uz beigām, izskatījās, ka uz jautājumu „Vai atbalstāt izmaiņas Konstitūcijā ar nolūku Moldovai iestāties Eiropas Savienībā?” vairums balsojušo ir atbildējuši ar „Nē”. Prezidente Maija Sandu sasauca ārkārtas preses konferenci, kurā runāja par „ārēju spēku” bezprecedenta iejaukšanos balsošanas procesā. Nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka ar „ārējiem spēkiem” jāsaprot Kremlis un tā pakalpiņi. Krievija devusi patvērumu Moldovas partijām un politiķiem, kuri pretdarbojas proeiropeiski orientētās valdības centieniem. Šī gada aprīlī piecas šādas partijas Maskavā nodibināja aliansi ar nosaukumu „Uzvara”; tās politiskais mugurkauls ir Šora partija – kopš pagājušā gada jūnija Moldovā aizliegts politisks spēks, kura dibinātājs ir aizmuguriski par smagiem ekonomiskiem noziegumiem notiesātais, Krievijā mītošais miljonārs Ilans Šors. Saskaņā ar Moldovas drošības iestāžu pausto, mēnešos pirms referenduma caur Šora organizētu shēmu apmēram 130 000 vēlētāju saņēmuši naudu par attiecīgu balsojumu, kā arī par eiroskeptisku viedokļu izplatīšanu sociālajā tīklā „Telegram”. Grūti spriest, cik no šiem līdzekļiem ir paša Šora sarūpēti, cik – Kremļa sponsorējums. Eiroskeptiskā vēstījuma centrā bija tēzes, ka virzīšanās uz Eiropas Savienību izraisīšot tiešu konfliktu ar Krieviju, ka tā sola Moldovas ļaudīm vien dzīves dārdzības pieaugumu, kamēr draudzība ar Kremli – lētu gāzi un degvielu. Vēl viens motīvs ir bažas, ka eirointegrācija nozīmēs vēl ciešākas saites ar Moldovai etniski un vēsturiski ļoti tuvo Rumāniju, kas kaitēs apmēram astoņpadsmit procentiem nemoldāvu iedzīvotāju. Sevišķi izplatīti šādi noskaņojumi ir Gagauzijas autonomijā, kur dzīvo apmēram 125 000 tjurku valodu saimei piederīgās gagauzu valodas runātāju. Šeit pret konstitūcijas izmaiņām balsojušo proporcija pārsniedza 90%, savukārt krieviskajos valsts ziemeļu rajonos un separātiskajā Piedņestrā tā ir no sešdesmit pieciem līdz astoņdesmit procentiem. Savukārt par iestāšanos Eiropas Savienībā vairākums balsojis galvaspilsētā Kišiņevā un tai tuvākajos valsts centra rajonos. Kā izrādījās pirmdienas rītā, Moldovas eiropeisko kursu par mata tiesu glāba ārzemēs dzīvojošie pilsoņi, kuru balsis deva pozitīvu iznākumu ar nepilniem 50,4%. Līdztekus referendumam notika arī Moldovas prezidenta vēlēšanas, kurās Maija Sandu ieguva labāko rezultātu – vairāk nekā 42% balsu, kas nozīmē, ka otrajā kārtā viņa sacentīsies ar agrāko ģenerālprokuroru, Moldovas Sociālistu partijas atbalstīto gagauzu izcelsmes politiķi Aleksandru Stojanoglo, kurš ieguvis vairāk nekā 26%. Arī šajā gadījumā par proeiropeiskās prezidentes panākumiem nav pilnīgi drošas pārliecības, jo vēl vairāki viņas konkurenti pārstāv Aleksandram Stojanoglo tuvus uzskatus un varētu aicināt savu vēlētājus balsot par viņu. „Rietumu kapraču” saiets Kazaņā Šajās dienās Krievijas Federācijas autonomās republikas Tatarstānas galvaspilsēta Kazaņa uzņem BRICS organizācijas valstu vadītāju sešpadsmito samitu. Tāda mēroga un līmeņa starptautisks forums Krievijā nav pieredzēts ne vien pēdējos izolācijas un sankciju gados, bet pat pēdējās pāris desmitgadēs. Dibināšanas brīdī 2009. gadā organizācijā bija četras dalībvalstis – Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna. Gadu vēlāk pievienojās Dienvidāfrikas Republika. Visbeidzot šogad organizācijā iestājušās Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte, Etiopija un Irāna; savu pievienošanos, kas arī tika plānota ar šo gadu, joprojām apsver Saūda Arābija. Attiecīgi visnotaļ reprezentatīvajā kompānijā, kas pulcējusies Kazaņā, ir Ķīnas prezidents Sji, Indijas premjerministrs Modi, Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents al Nahajans, Irānas prezidents Pezeškiāns, Ēģiptes prezidents el Sisi un Etiopijas premjerministrs Ahmeds. Tāpat ieradušies vairāki citi reģionāli nozīmīgi vadītāji – tādi kā Turcijas prezidents Erdogans un Vjetnamas premjerministrs Tiņs –, kuru valstis arī izrāda interesi par dalību BRICS. Brazīlijas prezidents Lula da Silva savu ierašanos atcēlis, taču, cik var noprast, ne politisku, bet medicīnisku iemeslu dēļ – viņš esot nelaimīgi traumējis galvu. Skaidrs, ka šis notikums ir īsta medusmaize Rietumu sankcijām pakļautajam, starptautiskos noziegumos apsūdzētajam Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Pretstāve ar reitumvalstīm kopš plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ir viņa politikas vadmotīvs, savukārt BRICS jau savas dibināšanas brīdī bija organizācija, kas pretendēja veidot Rietumiem, īpaši G7 grupas valstīm, alternatīvu ekonomiskās aprites un sadarbības struktūru. Līdz ar jaunajām dalībvalstīm tagad organizācija pārstāv apmēram 45% pasaules iedzīvotāju un apmēram trešdaļu ekonomikas apjoma, un Kremļa saimnieks var demonstrēt savu „iztiksim bez Rietumiem” stāju. Tiesa, kā ar smīnu norāda Rietumu mediji, var jau deklarēt, piemēram, mērķi atkratīties no ASV dolāra un eiro savstarpējos norēķinos, taču norādījumos samita apmeklētājiem minēts, ka līdzi ieteicams ņemt skaidru naudu, un to pašu, ļoti vēlams, dolāros un eiro, jo globāli izmantotās maksājumu kartes lepnajā Krievzemē nedarbojas, savukārt ne visas turienes bankas varētu labprāt pieņemt Indijas rūpijas vai Etiopijas birus. Kas attiecas uz Putina politiskajiem ieguvumiem, tad tādi, protams, būs – sevišķi jau Krievijas iekšējam patēriņam. Daudz pieticīgāk vērtējama samita ietekme uz Kremļa starptautiskajām pozīcijām. Korejiešu kājas krievu zābakos 21. oktobrī Krievijas vēstnieks Dienvidkorejā tika izsaukts uz ārlietu ministriju Seulā, kur ministra pirmais vietnieks viņam izteica savas valsts visstingrāko protestu par Ziemeļkorejas karavīru ierašanos Krievijā, acīmredzot, lai balstītu agresorvalsti tās kara pret Ukrainu. Saskaņā ar Dienvidkorejas izlūkdienesta pausto, pagaidām ieradusies pirmā grupa – apmēram 1500 īpašo uzdevumu vienības kareivju, taču, pēc tās pašas aģentūras ziņām, kopējais nosūtāmo skaits varētu sasniegt 12 000. Tāpat pirmdien Ukrainas Stratēģiskās komunikācijas un informācijas drošības centrs publiskoja video, kurā redzami it kā korejieši, kuri saņem Krievijas armijas aprīkojumu un formastērpus. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzstājoties ar videouzrunu svētdienas vakarā, pauda atzinību tiem Ukrainas partneriem, kuri „nepiever acis un runā atklāti par šo sadarbību, kas vērš plašumā karu”. Tas ir zināms mājiens Savienotajām Valstīm, kuras pagaidām izvairīgi komentējušas publiskoto informāciju par ziemeļkorejiešu specvienību potenciālo izmantošanu karā pret Ukrainu. Jāpiebilst, ka vismaz formāli Ziemeļkorejas īpašo uzdevumu spēku apjoms ir milzīgs – tuvu pie 200 tūkstošiem, taču šis lielais skaitlis liek nedaudz šaubīties par šo karavīru sagatavotības līmeni. Tiek lēsts, ka pat šo it kā elitāro vienību kareivji ir vāji apgādāti, sagatavoti un motivēti, salīdzinot ar rietumvalstu armiju profesionāļiem. Apšaubāma ir viņu motivācija karot par savu totalitāro tēvzemi un tās vadoni, sevišķi tad, ja padošanās gadījumā viņiem tiks piesolīta iespēja pārceļot uz Dienvidkoreju. Ja ir runa par notiekošā politisko efektu, tad tas ir visai demonstratīvs žests, kam jāapliecina Putina iespējas būvēt globālu „totalitāro varmāku aliansi” savas agresijas atbalstam. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ņujorkā ir pulcējušies pasaules valstu līderi, lai tiktos ANO Ģenerālajā asamblejā. Protams, ne no visām valstīm ir ieradušies prezidenti. Vladimirs Putins tur nevar doties, neriskējot ar savu brīvību. Tajā pašā laikā Ukrainas prezidenta Zelenska braucienam ir pievērsta īpaša uzmanība. Viņš grasās prezentēt gan esošajam, gan iespējamajiem ASV prezidentiem savu "miera plānu".  Skaidrs, ka šajā asamblejā galvenā uzmanība veltīta diviem lielajiem kariem, gan Krievijas agresijai, gan tam, kas notiek Tuvajos Austrumos. Pēc intensīvajiem gaisa triecieniem Libānā, kas turpinās un kuros bojā gājuši vairāk nekā 500 cilvēku, arvien lielāka ir iespējamība, ka karš izplatīsies plašākā reģionā.  Aktualitātes analizē Latvijas Radio ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Pieaug saspīlējums starp Izraēlu un grupējumu „Hizbullāh” Vismaz pustūkstoša bojāgājušo, no kuriem 50 ir bērni, un tūkstošiem ievainoto Libānā, - tā ir statistika kopš pirmdienas, kad Izraēla uzsāka ļoti intensīvus uzlidojumus, vērstus pret grupējumu „Hizbullāh”. Kā pagājušajā nedēļā paziņoja Izraēlas aizsardzības ministrs, karš ir iegājis jaunā stadijā, un tagad fokuss vairāk būšot pievērsts ziemeļiem. Jauno stadiju iezīmēja peidžeru uzspridzināšana, kas nogalināja vairākus desmitus, bet savainoja tūkstošiem kaujinieku. Līdz ar šīsnedēļas uzlidojumiem Libānas slimnīcas ir pārpildītas, un tas Libānas medicīnai ir milzīgs izaicinājums. Taču runa nav tikai par veselības aprūpes sistēmu. Tūkstošiem ģimeņu ir devušās bēgļu gaitās, bēgot no Izraēlas apšaudītajiem rajoniem. Valstī, kas jau līdz šim ir cīnījusies ar pamatīgu ekonomisko krīzi, tas ir liels izaicinājums. Kā no Beirutas ziņo žurnālisti, Libānā aug gan dusmas, gan bailes par tālākajiem notikumiem. Šodien, 25. septembrī, ANO sasaukta drošības padomes sēde, lai spriestu par notiekošo. „Libāna ir bezdibeņa kraujas malā. Libānas tauta, Izraēlas tauta, visi pasaules iedzīvotāji nedrīkst pieļaut, ka Libāna kļūst par otro Gazu,” tā izteicies ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērešs. Arī valstu vadītāji, kas pulcējušies uz ANO Ģenerālo asambleju, aicina darīt visu iespējamo, lai apturētu pilna mēroga karu Tuvajos Austrumos. Daudzi gan uzskata, ka tikai ASV var ietekmēt Izraēlu. Pentagons pirmdien ziņoja, ka Amerikas Savienotās valstis, reaģējot uz pieaugošajiem draudiem, nosūtīs uz Tuvajiem Austrumiem papildus savus karavīrus, tomēr to skaits nebūšot liels.  Noslēpumainais Ukrainas „Uzvaras plāns” „Mēs nekad neesam atbalstījuši Krievijas agresiju pret Ukrainas teritoriju,” tā, ierodaties uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā, sarunā ar žurnālistiem apgalvoja Irānas nesen ievēlētais prezidents Masuds Pezeškiāns. Kopš viņš esot prezidents, uz Krieviju neesot nosūtītas Irānas raķetes. Tāpēc viņš vēloties sarunas ar Rietumvalstu vadītājiem, kā izbeigt karu Ukrainā. Lai gan Irānas vadības teiktajam daudzi netic, tomēr viņa teiktais par Krievijas agresiju un aicinājums uz sarunām ir interesants. Karš Ukrainā ir otrs lielais izaicinājums, kam Ņujorkā pievērsta īpaša uzmanība. To paspilgtina Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizīte, kas ir plašāka nekā tikai uzstāšanās ANO mītnē. Viņš ASV ieradās jau 22. septembrī. Zelenskim ir ļoti saspringts darba grafiks, un kulminācija ir ne tik daudz uzstāšanās asamblejā, cik viņa tikšanās ar ASV prezidentu Džo Baidenu un abiem prezidenta amata kandidātiem – gan Kamalu Harisu, gan Donaldu Trampu. Pēdējais jau ir paspējis pavīpsnāt par Zelenska ierašanos, nosaucot viņu par labāko pārdevēju vēsturē, tomēr tikšanās, jādomā, notiks. Galvenā uzmanība ir pievērsta Ukrainas prezidenta teiktajam par viņa atvesto miera plānu. Medijos nerimst spekulācijas, ko šis plāns paredz. Līdz šim izskanējusī informācija ir ļoti pretrunīga, un ņemot vērā to, ka tas drīz tiks publiskots, daudzi eksperti negaida tur ieraudzīt ko nezināmu vai neparastu. Iespējams, ka publiskajā telpā būs redzams kas cits nekā tas, ko patiešām Ukraina ir iecerējusi. Jebkurā gadījumā ziņas, kas pienāk no Kijivas, ir uzmanību raisošas. No vienas puses, Ukrainas armija joprojām izmisīgi cenšas aizstāvēt savas teritorijas, vietumis piekāpjoties ienaidnieka pārspēka priekšā. No otras puses, tā cenšas pastiprināt ofensīvu Kurskas apgabalā Krievijas teritorijā. No trešās, tiek izteikti neslēpti mājieni, ka tuvākajos mēnešos ir gaidāmi notikumi, kas varētu būtiski ietekmēt kara gaitu. Par kādiem notikumiem ir runa, var tikai minēt. Arī Zelenskis intervijā šonedēļ izteicās, ka kara noslēgums varētu būt tuvāk nekā daudziem tas šķiet.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Tyvojūtīs rudiņam, atsasuok kulturys pasuokumi leluokajuos kulturys vītuos, tymā storpā Latgolys viestnīceibā GORS. Itymuos dīnuos ar Latvejis Nacionaluo simfoniskuo orkestra Vasarneicu koncertim jeb muzikys festivālu saimem i draugim "LNSO vasarneica" jau pīktū reizi Rēzeknē atsauok leluokī īkštelpu pasuokumi regionalajā koncertzalā. Simboliski atzeimejūt "Baltejis ceļa" 35. godadīnu, festivalu atkluos Lītuvys Vaļsts simfoniskais orkestris. Bet programā ari itūreiz paradzāti vairuoki koncerti, tymā storpā īsaistūt Latgolys apvīnuotū kori, Japānys folkloru, aktīri Andri Keišu i džezu. Par jaunū kulturys sezonu GORĀ i Latgolā kūpumā, par tū, kaidus izaicynuojumus niu kai finansiāli, tai saturiski pīdzeivoj vīna nu leluokajom kulturys nūtikšonu vītom Latgolā, sarunā ar Latgolys viestnīceibys GORS vadeituoju Diānu Zirniņu. „Kas tod veidoj kritiskū dūmuošonu, tikai i vīneigi kulturys nūrisis, kas līk cylvākam dūmuot i just, i saprast, i byut daudzpuseigam. Skaidrs, ka tuos ir kulturys nūrisis. Radūšuo dūmuošona – tys vyss ir nu kulturys procesim. Ite ir vaicuojums - kaida kultura - voi tei ir vīnojūša voi škeļūša kultura. Tys ir svareigi, bet na tikai pīrūbežys regionam. [..] Tev juobyut ar taidim vaļā nervim i juosaprūt, ka kotrs nūtykums, kū tu veidoj, veicynoj nuokušū nūtikšonu.” Diāna Zirniņa ari atzeist, na vysod kultura var byut tikai prīca, tuos ir ari puordūmys i kulturvierteibu globuošona. Taipoš tys ir ari byutisks drūšeibys vaicuojums. „ Seviški, kod tu saprūti, ka kulturā ir spāks. Ir īrūči, ir politika, bet ir meikstuo vara, ir kulturys vara i spāks. I tu nagrybi, kab sakrūpļuota informaceja i viestejumi skan nu GORS skatuvis. Mes vysod skotamēs cīši uzmaneigi, kaidi muokslinīki ir bejuši i byus iz myusu skatuvis. [..] Ir bejušys sarakastis ar drūšeibys dīnastim, i ari draudi myusim bejuši par vīnu voi ūtru programu.”

Pēc ASV prezidenta kandidātu pirmajām debatēm arī Džo Baidena atbalstītājiem nācās atzīt, ka uzvarējis ir Donalds Tramps. Ir izskanējuši pat pamudinājumi, ka demokrātiem ir jāmaina savs kandidāts, bet Baidens negrasās izstāties no cīņas. Lielbritānijā parlamenta vēlēšanās, kas notiks ceturtdien, uzvaru sola leiboristiem, par to liecina arī socioloģiskās aptaujas. Tas nozīmēt 14 gadus ilgušās konservatīvo valdīšanas beigas. Ārkārtas parlamenta vēlēšanas Francijā pēc sagrāves Eiroparlamenta vēlēšanās izsludināja prezidents Emanuels Makrons. Droši vien nav pārsteigums, ka vēlēšanu pirmajā kārtā, tāpat kā Eiroparlamenta balsojumā, uzvarējuši galēji labējie. Vēlēšanu aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un Rīgas Stradiņa universitātes doktorants Romāns Gagunovs. Senioru golfs „Ir apbēdinoši redzēt, ka gadiem krāta politiskā pieredze tiek izniekota diskusijā par to, kurš labāk spēlē golfu,” tā pēc pagājušajā ceturtdienā notikušajām pirmajām Savienoto Valstu prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas debatēm izteicies kāds koledžas pasniedzējs no Indiānas pavalsts, kuru citē britu izdevums „The Guardian”. Runa ir par epizodi debašu noslēguma daļā, kad abi kandidāti apmainījās replikām par golfa spēles prasmi sava fiziskā stāvokļa tēmas kontekstā. Tūdaļ pēc debatēm prezidenta Baidena kondīcija izvirzījās kā galvenais apspriežamais motīvs. Gurdena balss, nedrošas kustības, vairākkārtēja pārteikšanās, sapīšanās frāzēs un ieilgušas pauzes – tas viss licis daudziem vaicāt: vai amerikāņu politikas veterāns Baidens vairs būs spējīgs vadīt valsti, pat ja tiks ievēlēts? Uzvirmoja runas, ka Demokrātu partija steidzami domājot par jaunu prezidenta kandidātu. Kā ticamākais variants tika piesaukta viceprezidenta amata kandidāte Kamala Harisa, kuras iespējas vēlēšanās uzvarēt eksprezidentu Trampu partijas elektorāts, spriežot pēc aptaujām, vērtē augstāk nekā Baidena izredzes. Līdzās manāmi sagurušajam Baidenam eksprezidents Tramps izskatījās enerģisks un pašpārliecināts, kas gan nav liedzis daudziem saskatīt viņa jau ierastās negācijas. Daži izdevumi to formulē nepārprotami – „Tramps nepārtraukti melo”; citi lieto saudzīgākus formulējumus, kā – „eksprezidenta apgalvojumi neiztur faktu pārbaudi”. Nav palicis nepamanīts, ka eksprezidents atļāvās netieši draudēt savam oponentam ar tiesas vajāšanu, kuru viņš varētu organizēt, ja atkal nonāktu Baltajā namā. Tūdaļ pēc debatēm uzkultās emociju putas gan ir sākušas noplakt, un pagaidām nav nopietnu mājienu par to, ka prezidents Baidens varētu izstāties no sacīkstes par prezidenta amatu. Vairums aptauju gan nosauc eksprezidentu Trampu kā debašu favorītu, taču ir arī tādas, kuras priekšroku dod Baidenam, un daudzos gadījumos aptauju rādītāji pēc šīm debatēm daudz neatšķiras no agrākajiem, tātad ceturtdienas vakars Atlantā nav nesis esošajam prezidentam kādu graujošu sakāvi. Viss liecina par to, ka amerikāņu elektorāts ir kapitāli sašķelts un kā demokrātu, tā republikāņu vēlētāji ir teju dzelžaini uzticami savai partejiskajai izvēlei. Par Donalda Trampa uzvaru gan jāuzskata Savienoto Valstu Augstākās tiesas pirmdienas lēmums, kas piešķir eksprezidentam imunitāti pret kriminālvajāšanu par darbībām, kuras uzskatāmas par oficiālām, respektīvi, veiktām prezidenta varas funkciju ietvaros. Tagad zemākās instances tiesa vērtēs, ko Tramps darījis kā prezidents, ko – kā privātpersona. Izvērtēšana, visdrīzāk, prasīs mēnešus, līdz ar to kļūst stipri apšaubāmi, ka Trampu varētu diskvalificēt kriminālapsūdzību dēļ. Uzvaras nebūs Nr. 1 – britu konservatīvie Aizpagājušajā gadā Apvienotā Karaliste atjaunoja vēsturisko Parlamenta darbības regulējumu, kas tika izmainīts 2011. gadā. Proti, tagad, kā agrākajos laikos, lai atlaistu Parlamentu un izsludinātu jaunas vēlēšanas, premjerministram nav vajadzīga likumdevēju piekrišana. Formāli šo aktu gan veic karalis, taču lēmums piekrīt valdības vadītājam. Tā nu 22. maijā premjerministrs Riši Sunaks paziņoja par Parlamenta atlaišanu un jaunām vēlēšanām 4. jūlijā. Daudziem tas bija pārsteigums, ciktāl, saskaņā ar likumu, ar vēlēšanām varēja pagaidīt vēl līdz nākamā gada janvāra nogalei. Iespējams, lēmums tika pieņemts, bažījoties, ka konservatīvo atrašanās pie varas tikai arvien vairāk deldē viņu elektorāta atbalstu. Un jautājums, kas toriju sakarā tiek uzdots, ir: vai rīt viņus gaida tikai smaga sakāve, šķiroties no kādas puses pašreizējo deputātu mandātu, vai arī īsts slaktiņš, pēc kura no viņu frakcijas Apakšpalātā varētu palikt pāri vien kāda sestā daļa. Skaidrs ir viens: četrpadsmit gadus ilgušais konservatīvo varas periods Apvienotajā Karalistē noslēdzas, tagad varas groži kādu laiku būs leiboristu rokās. Toriju smagākās problēmas sākās līdz ar pandēmijas laikā uzliesmojušo skandālu, kad atklājās, ka premjera Borisa Džonsona biroja darbinieki pārkāpuši pašu valdības noteiktos pulcēšanās ierobežojumus. Nelīdzēja Džonsona spilgtā darbošanās Ukrainas labā pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma – 2022. gada septembrī viņš demisionēja, un pāris mēnešus vēlāk arī viņa pēctece amatā Liza Trasa. Uz ekonomikas stagnācijas, palielu sociālo problēmu un inflācijas fona stāvokli labot nav izdevies arī Riši Sunakam. Ja šobrīd torijiem Apakšpalātā ir 344 no 650 vietām, savukārt viņu pastāvīgajiem konkurentiem leiboristiem – 205 vietas, tad pēc vēlēšanām šī aina, visdrīzāk, būs apvērsta. Leiboristi, kurus viņu pašreizējais līderis Kiers Stārmers pavērsis mērenākā virzienā pēc sava priekšgājēja Džeremija Korbina diezgan radikālā kreisuma, popularitātē apsteidz konservatīvos apmēram divkārt. Savas pozīcijas un nepilnu pussimtu deputātu vietu visdrīzāk saglabās trešā lielākā frakcija – Skotu nacionālā partija, kā arī ceturtā lielākā – liberāldemokrāti, kuriem pašreiz ir 15 vietas. Taču iespējams, ka uz toriju rēķina ir iespējas iedzīvoties arī kādam britu politikā netradicionālam spēkam – partijai „Reformēt Apvienoto Karalisti”. Tā ir tā pati savulaik zināmā Breksita partija, kura vēlāk mainīja nosaukumu un pārslēdza savu galveno uzmanību uz migrācijas un sociālo politiku, un tagad tiek raksturota kā nacionāli populistisks spēks. Kopš 3. jūnija partijas priekšgalā ir atgriezies kādreizējais līderis Naidžels Farāžs. Jau gadu mijā partijas reitingi apsteidza liberāldemokrātus, bet pagājušomēnes nepatīkami pietuvojās konservatīvajiem. Uzvaras nebūs Nr. 2 – franču centristi Francijas parlamenta – Nacionālās Asamblejas – vēlēšanu pirmā kārta notika svētdien, 30. jūnijā. 577 deputātu mandāti tiek sadalīti pēc mažoritārās sistēmas, kur pirmajā kārtā vietas iegūst tie, kas tikuši pie absolūtā vairākuma. Pārējos apgabalos vēlēšanās piedalās visi kandidāti, kas saņēmuši vairāk par 12,5% balsu. Pēc svētdienas balsojuma izšķirts vien 76 mandātu liktenis; tūlīt pēc vēlēšanām 306 apgabalos bija trīs pretendenti, piecos apgabalos – četri. Kā jau tika prognozēts, labāko rezultātu ar apmēram trešdaļu balsu un 38 deputātu vietas ieguvusi nacionālistiskā, labēji populistiskā Nacionālā apvienība ar tās līderi Marinu Lepenu un viņas jauno protežē, premjera kandidātu Žordānu Bardellu priekšgalā. Šis spēks vairs nav tik radikāls kā kādreiz, bet tā programmas pamanāmākie elementi ir nelegālās migrācijas apkarošana, vidusmēra francūzim tīkama nodokļu politika un vispārēja pozicionēšanās par vairāk kārtības ielās, mācību iestādēs u. tml. No šiem galēji labējiem rezultātos daudz neatpaliek arī kreiso partiju bloks Jaunā Tautas fronte, kurā pamanāmākie spēki ir antikapitālistiskā „Nelokāmā Francija”, Sociālistiskā partija, partija „Ekoloģisti”, Komunistiskā partija un vēl vairākas citas sīkākas grupas. Kreisie jau ieguvuši 32 mandātus. Uz šī fona graujoši izskatās prezidenta Makrona partijas „Renesanse” un tās partneru veidotā bloka „Kopā par Republiku” iegūtās divas vietas. Protams, viss izšķirsies otrajā kārtā 7. jūlijā. Pirmdien un otrdien risinājās kandidātu atteikšanās process, kura rezultātā tagad palikuši 95 apgabali ar trīs pretendentiem un viens ar četriem. Jaunā Tautas fronte saviem kandidātiem deva skaidru rīkojumu atkāpties visur, kur viņi ir trešajā pozīcijā. Centristu bloks nav tik organizēts, galīgais lēmums tiek atstāts pašu kandidātu ziņā, tomēr arī viņi daudzviet atsakās par labu kreisajiem. Kā kreisajiem, tā centristiem ir ļoti svarīgi, lai absolūto vairākumu parlamentā neiegūtu Nacionālā apvienība. Pašreizējās prognozes liecina, ka Lepenas partijai līdz alktajam vairākumam varētu mazliet pietrūkt. Tad viņiem nāktos mēģināt vienoties ar Republikāņu partiju – labēji konservatīvajiem, kuri var cerēt uz kādu pussimtu balsu, un lasīt pa vienam atbalstu dažādu neatkarīgo labējo rindās. Ja Nacionālajai apvienībai tas izdotos, tad Francija tiktu pie radikāli labējas valdības – kā tiek uzsvērts, pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara, kad sadarbībā ar nacistu okupantiem pastāvēja t.s. Višī režīms. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Balss ir darba "instruments" ne tikai radio žurnālistiem, bet neskaitāmu profesiju pārstāvjiem. Balsi nereti uztveram pašsaprotami un raizes rodas tikai tad, kad nestrādā tā nākas. Kāda ir mūsu balss "instrumenta" anatomija? Vai skanējums var dzīves laikā mainīties, uzlaboties un pasliktināties? Un, kā mūsu balss ietekmē to, kā mūs uztvers auditorija? Skaidro aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa un ārsts otorinolaringologs Dins Sumerags. Vakar runājām par pirkstu nospiedumiem, kas katram cilvēkam ir unikāli, arī dvīņiem pirkstu nospiedumi ir atšķirīgi. Šodien turpināsim stāstu par to, kas mūs - katru cilvēku - padara neatkārtojamu un īpašu. Atšķirībā no mūsu pirkstu unikālajām papilārajām līnijām šīs dienas raidījuma varonis - cilvēka balss - gan ir pamanāms, precīzāk izsakoties - sadzirdams. Klausoties kāda balsī, mēs veidojam priekšstatu par šo cilvēku, un reizēm mēs pat uzreiz nevaram skaidri pateikt, kāpēc mums viena vai otra cilvēka balss liekas patīkama vai tieši otrādi - nepatīkama. Kā tad veidojas mūsu balss skanējums un vai mēs to varam mainīt? Iesākumā zinātnes ziņas Klimata zinātnieki ceļ trauksmi par nepietiekamajiem apjomiem, ar kādiem no atmosfēras savācam oglekļa dioksīdu. Par to liecina jaunākais Oglekļa dioksīda uztveršanas ziņojums, ko šogad izstrādā Oksfordas universitātes pētnieki. Cilvēce ik gadu saražo ap 40 miljardu tonnu oglekļa dioksīda, galvenokārt dedzinot fosilos kurināmos. Pasaulē ik gadu no atmosfēras savāc aptuveni 2 miljardus tonnu CO2, taču, lai sasniegtu Parīzes nolīgumā minētos mērķus, nepieciešams savākt krietni vairāk - 7 miljardus. Tradicionāli lielāko daļu CO2 emisiju no atmosfēras uzņem ar koku stādīšanu un samazinot fosilo kurināmo apjomus. Skaidrs, ka līdz pat gadsimta vidum pasaules valstis nespēs pilnībā pārslēgties uz bez-emisiju ražošanu un transportu, tāpēc pētnieki jau laikus aicina investēt un patentēt tehnoloģijās, kas savāktu no atmosfēras oglekļa dioksīdu. Žurnāls "New Scientist" šomēnes īpašu uzmanību pievērš tieši sāls jautājumiem. Ir skaidrs, ka sāli uzturā lietojam pārlieku daudz. Galvenie veselības riski ir pastiprināta šķidruma aizture organismā un paaugstināts asinsspiediens, kas, bojājot artērijas, ir galvenais nāves iemesls pasaulē. Svaigs Sanfrancisko universitātes pētījums apliecina, ka liels sāls patēriņš veicina arī atopiskā dermatīta uzplaiksnījumus. Un, lai cik ļoti valdības un veselības organizācijas mudinātu cilvēkus samazināt sāls patēriņu, tas neizdodas vienkāršu iemeslu dēļ, pirmkārt, pārtikas ražotājiem un ēdinātājiem nav noteikti sāls ierobežojumi, izņemot skolās un bērnudārzos, bet pašiem pircējiem tīri labi garšo sāļš ēdiens, un alternatīvu tam nav. Ja cukuru var aizstāt, piemēram, ar mākslīgiem saldinātājiem, kuri gan arī netiek uztverti viennozīmīgi, sālim šādu alternatīvu nav. Pētnieki, izmantojot jodētā sāls analogu, aicina uzlabot galda sāls sastāvu, lai uzlabotu sabiedrības veselību. Kenijā unikālā eksperimentā novērots, ka ziloņi sauc cits citu individuālos vārdos, un šis atklājums ir pirmais pierādījums šādai cilvēkam raksturīgai uzvedībai dzīvnieku pasaulē. Kornvelas universitātes pētnieki savannā novēroja regulārus gadījumus, kad savvaļas ziloņi izdod dažādas sugai raksturīgas skaņas, bet uz tām katru reizi atsaucas cits zilonis. Katra no šīm skaņām vokāli atšķiras. Ar mašīnmācīšanās palīdzību pētnieki ievāca ap 469 sasveicināšanās un sasaukšanās skaņu, kuras raidīja ziloņu mātītes, un fiksēja gan saucējas, gan saucienu saņēmējus. Tad pētnieki eksperimentā atskaņoja visas šīs skaņas 17 ziloņiem un bija pārsteigti par rezultātiem - katrs zilonis atsaucās uz savu konkrēto “vārdu” jeb skaņu.

Naseņ Latgolys turisma asociacejis veiktuo nūzaris uzjiemieju aptauja paruoda, ka vaira nakai puse turisma pakolpuojumu snīdzieji Latgolā itūgo cer iz taidu pošu pīprasejumu kai pārnejā godā, 15% nūruodejuši, ka pīprasejums ir sasamazynuojs i tikpat dūmoj, ka pīprasejums byus pat leluoks. „Skaidrs, ka kotru godu mes ceram iz tū lobuokū, tok sovi izaicynuojumi vysod ir. I priņcipā itūgod taipat Latgolys regiona turisma nūzarei prīškā ir daudz izaicynuojumu,” raidejumā soka Rēzeknis turisma atteisteibys centra i ari Latgolys turisma asociacejis vadeituoja Jeļena Kijaško. Par tū, kai itymūs geopolitiskajūs apstuokļūs niu dzeivoj Latgolys turisma pakolpuojumu snīdzieji i uzjiemieji, kaidus laikus nūzare kūpumā hibridkara apstuokļūs puordzeivoj, raidejumā runojom ar Ludzys nūvoda turisma informacejis centra vadeituoju, Ludzys amatnīku centra puorstuovi, i Leluo latgaļu tierga reikuotuoju Līgu Kondrāti, turima objekta - zyrgu sāta „Klajumi” Kruoslovys nūvodā - saimineicu, vaļdis lūcekli bīdreibā „Eiroregions „Azaru zeme”” Ilzi Stabulnieci i turisma specialistu, BalticTravelnews vadeituoju Aivaru Mackeviču. „Itūgod sezona īsasuoce cīši lānom i pamozom. Ir mozuok apmeklietuoju i turistu, mozuok interesentu. Nui, grupys pīsasoka, pīsasoka ari saimis, tok tymā pošā laikā mozuok ir, stypri mozuok. Palykuse nu vysim, kas beja ogruok, niu apmāram trešdaļa,” ituo goda aktivū turisma sezonu raksturoj Līga Kondrāte. Tū, ka cylvāki palykuši izvieleiguoki i reizem vaira izavielej braukt navys koč kur Latvejā voi Latgolā, bet tuoļuokus braucīņus iz cytom vaļstim, aplīcynoj ari Ilze Stabulniece. „Tai kai asom seniori i gona pīredziejuši turismā, mes zynom, ka daz Juonim nikod nav bejs cylvāku, i ka jī troki palīk viņ augustā, tod, kod jau sezona īt iz beigu.” Tendeņce, kū īzeimēja pandemejis laiks, kod Baļtejis vaļstu ceļuotuoji par golamiekim izavēlēja sābru valsts, sasagloboj ari niu, nu savys pusis aplīcynoj Aivars Mackevičs. „Tei statistika sasaglobuoja ari pārnejā godā, ka vysvaira Latveju apmeklēja taišni igauni i lītuvīši, i tikai tod nu tuoļuokom vaļstim. Otkon attīceibā iz Latgolu tei diskuseja vysu laiku ir ari par drūšeibu.” Kai vīns nu golvonūs izaicynuojumu Latgolā – turisma plyusma, kas mainejusēs, jemūt vārā geopolitiskū situaceju. „Taišni tys ari ir vīns nu myusu izaicynuojumim, atrast cytu i aizvītuot tū nišu turisma tiergā, kuru mes zaudiejom. Deļ tam, ka eistineibā Krīvejis turisti myusim pyrma tam beja ap 30 %,” soka Jeļena Kijaško.  

Par saskatīto un sadzirdēto mākslas mesē "NADA" (New Art Dealer Alliance (jaunās mākslas dīleru alianse)) Ņujorkā un jaunākajiem virzieniem laikmetīgajā mākslā un sadarbībā ar dažādām galerijām Kultūras rondo saruna ar mākslinieku Indriķi Ģelzi. "Sajūta ir tāda, ka esmu sasmēlies pilnas plaukstas ar ūdeni. Skaidrs, ka iespējas, kas man tagad ir dotas, lēnām tecēs starp pirkstu šķirbām un mēs ar galeristi centīsimies uzķert visu, ko spējam, no tā," pieredzēto Ņujorkā raksturo Indriķis Ģelzis. Šādam notikumam, kurā piedalījās Indriķis Ģelzis, mākslinieks pats nevar pieteikties. Māksliniekus piesaka galerijas, kas vispirms piedalās konkursā.  "Galeristam ir jājūt, ka tu esi mākslinieks šim notikumam, ka tu varētu rezonēt vai ka tas varētu būt abpusēji noderīgs notikums," turpina Indriķis Ģelzis. Indriķa Ģelža darbus mesē piedāvāja galerija "Tatjana Pieters" no Beļģijas, kuras rezidents ir mākslinieks. Indriķis Ģelzis piedalījies mākslas mesē “NADA New York 2024”, kas norisinājās no 2. maija līdz 5. maijam Čelsijas rietumu galeriju rajonā Manhetenā. Ņujorkā dibinātā (2002) Jaunās mākslas tirgotāju alianse (NADA) ir bezpeļņas organizācija, kas nodarbojas ar jaunu virzienu izkopšanu, atbalstu un attīstību laikmetīgajā mākslā. Katru gadu uzņemot vairāk nekā 10 000 apmeklētāju, šis ikgadējais un īpaši gaidītais notikums kalpo par pasaules mēroga epicentru jaunām un atzītām galerijām un māksliniekiem.

Pētnieku novērojumi Latvijas ezeros liecina, ka mikroplastmasa nonākusi daudz dziļākos ezeru nogulumu slāņos, mainot līdzšinējos uzskatus par to, kad sācies antropocēna laikmets. Ko tas stāsta par mikroplastmasu un tās dzīvi dabā? Pirms kāda laika raidījumā esam stāstījuši par Zemes ģeoloģiskās vēstures periodizāciju, un mūsdienās ģeologi itin bieži runā, ka nu jau varētu būt izšķirams jauns laikmets antropocēns. Skaidrs, ka cilvēka ietekmei uz apkārtējo vidi pēdējās desmitgadēs ir bijusi ļoti liela nozīme, bet ko izvēlēties par atskaites punktu antropocēnam, proti, ar ko tad cilvēks visvairāk ietekmējis vidi un kurā brīdī tas sācies? Viens no pieņēmumiem līdz šim bijis, ka šāds atskaites punkts varētu būt mikroplastmasa vidē, bet latviešu pētnieku novērojumi Latvijas ezeros mainījuši līdzšinējos uzskatus par to, kad sācies antropocēna laikmets. Kas īsti ir antropocēns? Kā mikroplastmasa nonāk ezeros un kādi ir pētnieku viedokļi par antropocēna sākumu, par to saruna ar Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošo pētnieci Intu Dimanti-Deimantoviču. "Šis pētījums patiesībā ir tas gadījums, kad sākotnējā hipotēze neapstiprinās. Jo sākotnējā visa doma pētījumam bija pavisam citādāka - mēs gribējām ņemt urbumus ezeros, datēt viņus un tad analizēt pēc mikroplastmasas un tur esošo dzīvnieku atlieku stāvokļa, vilkt kaut kādas paralēles, cik ļoti plastmasas piesārņojums ir vai nav ietekmējis. Bet kaut kādā brīdī izrādījās, ka kaut kas tur īsti nesaskan tajos datos, skaidro Inta Dimante-Deimantoviča. Ģeologu aprindās tiek plaši runāts par jauna ģeoloģiska laikmeta – antropocēna – oficiālu definēšanu, un arī mūsu raidījumā, runājot par Zemes vēsturi ar dažādām ērām un periodām, mazliet šo jautājumu esam skāruši. Šī gada februārī ASV zinātniskajā žurnālā "Science Advances" publicēts pētījums, ko sadarbībā ar citu valstu zinātniekiem īstenojusi Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Inta Dimante-Deimantoviča un citi pārstāvji no Latvijas, un Latvijas pētnieki apstrīd pieņēmumu, ka mikroplastmasa var tikt izmantota kā antropocēna rādītājs. Ar informāciju par pētījumu latviski var iepazīsties Latvijas Universitātes mājaslapā. "Mikroplastmasa, kas ir mūsu tiešais pētījuma objekts, ir viens no antropogēniem piesārņotājiem, kura izcelsme un masveida ražošana ir saistīta ar laika posmu, sākot no aptuveni 1950. gadu. Tad, protams, bija tikai loģiski, ka šis rādītājs, kuru var atrast arī nogulumos, jo mēs labi zinām, ka plastmasa nesadalās vai arī sadalās ļoti, ļoti lēnām, līdz ar to viņai vajadzētu būt atrodamai šajos slāņos, ģeoloģiskos slāņos noteiktā laika posmā," norāda Inta Dimante-Deimantoviča. Pētniece arī skaidro, ka antropocents joprojām nav apstiprināts tā kā oficiāls laiks. "Vēl pavisam nesen par to bijis balsojums, burtiski pirms dažām nedēļām, jo ģeologu aprindās visi patiesībā gaidīja šī gada vasaru, kad vajadzēja būt balsojumam, kad šis kļūtu par tādu kā oficiālu terminu, jo mēs viņu izmantojam kā neoficiālu, bet ļoti plaši izplatītu. TTomēr pēdējā ģeologu starptautiski atzītā ekspertu grupā ar ļoti garām diskusijām un kontraversālu balsojumu tomēr tika pieņemts, ka šobrīd vēl viņš kā oficiāls laika posms ģeoloģijā netiek apstiprināts," atklāj Inta Dimante-Deimantoviča. Upju plūsmas ceļi jeb kā veidojas upju gultnes Divreiz vienā upē neiekāpsi – ir teicis sengrieķu filozofs Heraklīts, un ikvienam ģeologam uzreiz ir skaidrs, ka runa te nav tik daudz par dzīves un situācijas mainīgumu, kā par pašas upes plūdumu, kur straume nes smiltis, mālus vai  koka gabalus, vai upes tecējums īsākā vai garākā laika periodā maina savu ceļu. Šoreiz paskatīsim, kādā veidā upes gultne jeb padziļinājums zemes virsmā, pa kuru plūst ūdens, mainās un kad ir būtiski šo gultni izmērīt. Viens no redzamākajiem piemēriem upju gultnes mainībai Rīgas tuvumā ir Lielupes ieteka jūrā, kas izveidojās 17. gs. beigās, kad stipras vētras laikā Lielupe, kas līdz tam ietecēja Daugavā, pārrāva kāpas un atrada sev ceļu uz jūras līci. Latvijas Universitātes Ģeoloģijas un zemes zinātņu fakultātes vadošais pētnieks, ģeoloģijas zinātņu doktors Andis Kalvāns teic, ka upju gultņu mainības cēloņi ne vienmēr ir tik dramatiski. Par upju gultnēm sauc arī vietas, kas vairs nav klātas ar ūdeni, kur upes jau sen ir izžuvušas. Pareizāk sakot, tās tagad ir ielejas, kur reiz plūduši ūdeņi. Kalnu upēs šādas ielejas var sasniegt par vairākus kilometrus lielu dziļumu, bet arī mūsu teritorijā var atrast vairākas, protams, krietni vien seklākas ielejas, kas liecina par seniem upju ceļiem. Latvijas  teritorijā šīs ielejas ir veidojušās pirms 10 - 12 tūkstošiem gadu, kad ledāji sāka atkāpties un kūstošie ledāja ūdeņi sāka veidot upes. 

Ar Ilzi pēdējo reizi pie tā paša galda un mikrofona tikāmies pirms mazliet vairāk nekā diviem gadiem. Skaidrs, ka šo gadu laikā gūtas jaunas atziņas un sajūtas par mīlestības tēmu un dzīvi vispār. Par bailēm, īstām sarunām, iedvesmu no dabas, būšanu sev pašam, sevis dziedināšanu un citām tēmām.

Stāsta mūziķe, folkloras skolotāja, mūsdienu tautas mūzikas grupas "Iļģi" vadītāja Ilga Reizniece  Šos variantus atradīsim nevis tautasdziesmu izlasēs, bet zinātniskos sējumos un folkloras krātuves materiālos. Melodijas šiem variantiem mēdz būt vairāk vai mazāk atšķirīgas, arī vārdi. Bieži vien folkloras materiālos zem notīm uzrakstīta tikai viena teksta rindiņa. Gadās, ka teicējām kāds pants aizmirsies. Gadās, ka teicēja nemaz negrib visus pantus dziedāt. Ne jau par velti Emilim Melngailim, braucot folkloras ekspedīcijās, līdzi bija mazas liķiera pudelītes, kas dažai labai teicējai palīdzēja atraisīt sirdi un mēli… Par tādu kā iekšējo pašcenzūru aizdomājos, atrodot kādas ļoti populāras bērnu dziesmas daudzos teksta variantus. Man tas bija liels pārsteigums... Šī dziesma ir labi zināmā bērnu dziesma "Kur tad tu nu biji, āzīti manu". Jautājumu un atbilžu dziesma, ko bieži iet arī kā rotaļu. Mani mazie audzēkņi to ļoti iemīļojuši, jo katram dalībniekam ir iespēja pabūt apļa vidū kā solistam. Piecus šīs dziesmas variantus atrodam jau Jurjānu Andreja "Latvju tautas mūzikas materiālu" 2. grāmatā, kas izdota Rīgā, 1903. gadā. Tur mūsu izcilais komponists un folklorists atzīmē, ka dziesmas motīvi izplatīti arī pie kaimiņu tautām. 1971. gadā izdotajā "Bērnu dziesmu ciklā" no Jēkaba Vītoliņa vadībā izveidotās sērijas "Latviešu tautas mūzika" atrodam šīs dziesmas 28 melodijas variantus. Tieši puse – 14 meldijas – ir no Latgales. Un tur "ōzeitis miltus maļ" un "bīdelē patmaļās". Skaists un saprotams dzirnavu nosaukums. Patmaļas – pašas maļās. Par sudmalu vārda cilmi joprojām nav izdevies iegūt skaidru atbildi. Skaidrs, ka tās ir dzirnavas. Visi zinām tautas deju "Sudmaliņas". Bet paša vārda etimoloģija nav skaidra. Viedoklis, ka tās varētu būt sutmalas, nav vēsturiski pamatots, jo "sudmalas" rakstu avotos minētas sen pirms sutas jeb tvaika dzirnavām. Konstantīns Karulis savā Etimoloģijas vārdnīcā min versiju, kur "-sud" vietā būtu senākais kuršu "-sub", kas nozīmējot "pats", bet šo versiju savukārt apšaubījis Endzelīns. Visas 28 melodijas (iespējams, ka šobrīd melodiju variantu ir krietni vairāk, jo kopš 1971. gada ir notikušas jo daudzas folkloras ekspedīcijas) ir mažorā un itin priecīgas, lai gan notikums nemaz nav tik priecīgs. No bērnības zināms, ka āzīti pēra un viņš brēca. Bet kāpēc? Ilgu laiku domāju – laikam tāpēc, ka to alu par daudz iedzēra. Tā nodarbībās skaidroju arī bērniem, ja kāds prasīja. Un tāpēc, lai āzīti nepērtu, reizumis mainījām tekstu, un alus vietā dziedājām par skaidravota ūdentiņu, limonādi, vai ko citu; ko nu kuro reizi izdomāja rotaļas dalībnieki.  Taču pirms kāda laika sāku pētīt dziesmas teksta daudzos variantus, kas atrodami akadēmiskā izdevuma "Latviešu tautasdziesmas" sestajā, bērnu folklorai veltītajā sējumā. Un atklāju interesantas lietas. Kāpēc tad āzīti pēra? Daļā variantu atklājās, ka viņš bija zadzis. Un, kad nu viņu noķēra, tad sita vai nu "ar stibiņu pa ribiņu", vai "ar pagali pa pakali", un brēca arī viņš dažādi. Gan "buku bē", gan "miku mē", gan "mekmek mē". Un pat "bukum bē, tilli vai"!  Taču daudz vairāk variantos āzīti pēra, kūla vai sita par ko citu. Un proti, pēc tam, kad āzītis bija pamielojies… Un mielasts bijis varens – āzītis ēda ne tikai pienu, medu vai baltu maizi. Jo daudzos variantos – cepešus. Gan cāļu, gan zosu un pīļu. Vienā Kurzemes variantā savukārt – sklandu raušus. Un dzēra viņš gan alu, gan vīnu, gan brandavīnu… Tātad, pēc tam, kad āzītis pamielojies, seko jautājums – kur tad viņš gulēja. Un atbildes ir pārsteidzoši daudzveidīgas. Piemēram, pie mamzeles, pie gaspažas, pie meitām kambarī, pie meldermeitiņām. Ar "gaspažys paduškēņos", "uz jumprovas paduškeņas"… Atbildes ir daudzveidīgas, bet tā lieta, kāpēc āzīti sita, nu paliek skaidrāka. Un skaidrs arī tas, kāpēc dažādās bērnu dziesmu un rotaļu grāmatās šīs rindas neparādās. Arī es ar bērniem šos pantus nedziedāšu. Ne tikai šos. Pēc gadījuma, kad dzirdu – bērni dzied "miltus malu, bībelēju", izvēlos variantu "miltus malu, miltus malu". Nevis bīdelēju. Uzziņas avoti: Konstantīns Karulis. Latviešu Etimoloģijas vārdnīca. Rīga, "Avots", 1992. Jēkabs Vītoliņš. Bērnu dziesmu cikls. Bēru dziesmas. Rīga. "Zinātne", 1971. “Latviešu tautasdziesmas” 6.sēj., Rīga, "Zinātne", 1993. Jurjānu Andrejs. "Latvju tautas mūzikas materiāli". 2. grāmata. Rīga, 1903.

Strādājot kopā ar citiem, mums nākas rēķināties ar to, ka katrs esam atšķirīgi. Kā atrast savstarpējās saderības formulu kolektīva darba darītājiem, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un Kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Agnese Orupe. Klausītāji vēlas zināt, kā tikt galā ar emocijām, jo izaicinājumu tiešām ir daudz, kā saglabāt veselo saprātu? "Emocijas ir jāizreaģē. Klausītājam ir pilnīga taisnība," atzīst Agnese Orupe. "Iemesls, kāpēc arvien vairāk diemžēl cilvēkiem parādās depresīvās iezīmes, viens no komponentiem, kas noteikti nav vienīgais, diemžēl ir šī te frustrācija vai dusmas, kuras ir jāapspiež. Ja visu laiku mēs par kaut ko dusmojamies, un mēs nevaram tur neko izmainīt, tad piekarinās klāt bezcerība un sākas šī nomāktība, kas var aizvest līdz patiešām jau klīniski nozīmīgai depresijai. Tāpēc emocijas ir jāpārstrādā, par viņām ir jāspēj kaut kur runāt. Un es ļoti, ļoti aicinātu katru un ikvienu darbavietu mēģināt mazliet strādāt šīs emocionālās inteliģences virzienā tādā nozīmē, ka neteikt cilvēkiem tad, kad tu nāc uz darbu: Atstāj emocijas, lūdzu, aiz durvīm. Tas būtu apmēram līdzvērtīgi tam, ka teikt: Lūdzu, atstāju asinsspiedienu aiz durvīm. Mēs nevaram atstāt savu limbisko smadzeņu daļu aiz durvīm. Vai vismaz, ja mēs gribam domājošus darbiniekus. Jautājums, kur ar tām emocijām likties? Tas ir ļoti labs jautājums. Skaidrs, ja mums apkārt ir citi cilvēki, tuvi cilvēki, ar kuriem mēs varam runāt. Vēl brīnišķīgāk būtu, ja emocijas, kas rodas darba vidē, varētu arī darba vidē pārrunāt. Ja galīgi nav neviena, ne otra, ne vienmēr paliek terapija."

Nav tādas publiskā sektora profesijas, kuras pārstāvji necieš no klientiem nākošas emocionālās  un arī fiziskās vardarbības. Izpētot gana daudz statistikas rādītāju pirmajā vietā pārliecinoši ir tiesībsargājošo struktūru darbinieki, kas tiek aizskarti verbāli un fiziski. Bet tā kā pati profesija paredz, ka tajā strādājošajiem ar to ir jāsaskaras, tad policistus strīpojam ārā un te rodas būs jauns līderis - veselības nozarē strādājošie. Gan ASV, gan Eiropā pacienti un to tuvinieki nereti brūk ar dūrēm un lamām virsū ārstiem, medmāsām un sanitāriem. Diemžēl situācija tikai pasliktinās arī Latvijā. Vai tai var atrast kādu risinājumu, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē speciālisti. Raidījuma viesi: ārsts nefrologs Kārlis Rācenis, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore Liene Cipule, profesors psihiatrs Māris Taube. Sazināmies ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes loceklis, asociētais profesors, ķirurgs Haralds Plaudis. "Praktiski ikviens medicīnas darbinieks ir saskāries ar emocionālu vai fizisku vardarbību, domāju, ka tas lielākais "piķis" manā karjerā šajā aspektā bija Covid pandēmijas laiks," vērtē Kārlis Rācenis. Viņš atzīst, ka nepublisko ziņas, ko saņēmis, bet ja būt publicējis simtiem ziņas ar draudiem, tas ir satraucošs rādītājs. Arī fiziski piedzīvojis Covid laikā uzbrukumu auto stāvvietā pirms došanās uz darbu. Pēc stundu garām pārrunām ar uzbrucējiem izdevies doties uz darbu, bet Rācenis atzīst, ka pārdomas bijušas vēl ilgi un no tā arī cieš pacienti, jo šāds konflikts ietekmē dziļi emocionāli, ir grūti pārslēgties uz pragmatiskām lietām. "Situācijas ir tik biežas, ka man tas vairs nav pārsteigums. Negribu teikt, ka viss kārtībā mediķu pusē. Protams, ir daudz jāmācās un mēs arī mācāmies, arī empātiju var mācīties. Komunikācijas spējas ir jāmācās," atzīst Kārlis Rācenis. "Skaidrs, ka ārsts, medicīnas māsa un ārsta palīdz saprot, ka mūsu darbs ir palīdzēt slimam cilvēkam, kurš jau ir tādā diez gan trauslā stāvoklī. Viņa psiholoģiskais stāvoklis ir trausls. Vienam trauksme var būt lielāka, citam - mazāka. Tomēr ir kaut kādas robežas jānovelk." Rācenis vērtē, ka par šo problēmu ir ne tikai jārunā, bet jābūt arī likumiskām izmaiņām, lai zinātu, kā rīkoties un kāda ir aizsardzība pieejama. Arī Liene Cipule atzīst, ka ir gandarīta, ka par problēmu sāk runāt, jo uzbrukumi mediķiem notiek. "Tas apdraudējums, ko jūt dienesta darbinieki, nevar teikt, ka tā ir normālība, bet tā ir jau darba daļa. Faktiski katru dežūru ir vismaz trīs mediķi, kas saskaras ar vardarbību," komentē Liene Cipule. "Mums tā ir darba daļa. Risinājumiem ir jābūt plašiem, sākot no atbildības palielināšanas par šādu rīcību, jo tā apdraud nākamos pacientus, kam jāsaņem palīdzība," turpina LIene Cipule. "Tas ir pacientu drošības jautājums, gan mediķu izvēli strādāt šo darbu, kas jau tā ir diezgan izaicinošs - ziemā, naktī uz ceļa mežā strādāt. Ja esi arī ļoti apdraudēts, vari arī vienkārši pieņemt lēmumu doties prom. Neviena nauda, neviens algas pielikums nevar šo sajūtu mazināt." Grūstīšanās, verbāli aizskārumi ir ikdiena.

Kārtējais gadījums, kad Baltijas jūrā ir sabojāta kritiskā infrastruktūra, liek domāt par to, kādas ir iespējas tās pasargāšanai. Pēdējais incidents Somu līcī, kad līdzīgā laikā ar gāzes vadu tika bojātas arī telekomunikāciju kabelis, ir raisījis aizdomas par Krievijas iesaisti, lai gan tieši tas netiek apgalvots. Skaidrs ir viens, kritiskā infrastruktūra jūras ūdeņos ir daudz mazāk pasargāta, nekā mēs gribētu, un, protams, ir jautājums, kā ir ar infrastruktūru valsts teritorijā, vēl jo vairāk tādēļ, ka to apdraud ne tikai mehāniska iedarbība. Krustpunktā diskutē "CERT.LV" vadītājas vietnieks Varis Teivāns, Valsts prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos, Nacionālās drošības padomes sekretārs Aivars Puriņš, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāts Jānis Dombrava (Nacionālā apvienība).  

Vai matemātika, arhitektūra, mūzika, māksla būtu saistāmas savā starpā? Šaubu nav, it īpaši, ja tam visam pāri ir dievišķais spēks. Daudzās Eiropas pilsētās, veroties uz viduslaiku katedrālēm, apbrīnojam to majestātiskumu un spēju izturēt laika pārbaudi. Kā šādas būves varēja tapt un kā jau tolaik bija iespējams paredzēt, lai katedrālē vienreizēji skanētu dziedājumi un lai cilvēki spētu tuvoties dievišķajam? Skaidrs ir tas, ka tā nebija māksla tikai mākslas pēc. Jā, apbrīnojama, bet vienlaikus ļoti racionāla, lai kalpotu liturģiskiem mērķiem. Visā vēstures laika līnijā viduslaiki kā periods izceļas. Pirmkārt, jau tas ir laika posms, par kuru visai skaidri varam pateikt, kad tas sākas un kad tas noslēdzas. Salīdzinājumam - kad tieši sākas aizvēsture un kad noslēdzas jaunie laiki pateikt būtu grūtāk. Otrkārt, šķiet, vairums būs dzirdējis apzīmējumu “tumšie viduslaiki” vai arī “viduslaiku tumsonība”, ar to varbūt domājot kādu slimību izplatību vai sodu izpildes sistēmas, lai gan - par tumsonīgiem viduslaiki kļūs tikai uz nākamā perioda - renesanses - fona, un, kā zināms, slimības pamatīgi izplatījās arī nākamajos gadsimtos. Līdzās visam pieminētajam viduslaiki allaž izcelsies ar mantojumu, kas saglabājies līdz mūsu dienām, kura dēļ viduslaikos samanām kaut ko valdzinošu, patiesi skaistu un neatkārtojamu. Tās ir viduslaikos tapušās katedrāles, kuras joprojām apbrīnojam to grandiozitātes dēļ, to pamatīguma dēļ, spējot izturēt tik daudzus gadsimtus. Karstās vasaras dienās tajās meklējam pēc patvēruma, pēc vēsuma un apjaušam, cik vienreizēji šādās vietās skan viduslaiku dziedājumi. Kā šādas būves vispār varēja tapt un vai cilvēki jau viduslaikos veica smalkus aprēķinus, lai katedrālē izcili skanētu mūzika un lai tādā veidā cilvēki pēc iespējas vairāk tuvotos dievišķajam, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj vēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors profesors un vienlaikus senās mūzikas ansambļa "Schola Cantorum Riga" dibinātājs un vadītājs Guntars Prānis. 

Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki ir lielākais publiskais pasākums, kas risinās mūsu valstī. Tik grandiozā notikumā, kurā piedalās vairāki desmiti tūkstoši dalībnieku un vēl vairāk skatītāju, vienmēr būs situācijas, kuras neaprakstīt grāmatās un instrukcijās. Par svarīgāko, ko der iegaumēt svētku dalībniekiem un viesiem, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku izpilddirektore Daina Markova un komunikācijas vadītāja Inga Vasiļjeva. Dziesmu svētku laikā Rīgā iebrauc liels cilvēku daudzums, apmēram 800 - 900 autobusu. Skaidrs, ka satiksme nebūs tāda, kā ikdienā. Svētku rīkotāji aicina iestādes, kas darbojas Rīgā un kas var atļauties, strādāt attālināti, ja vien iespējams. Gan dalībnieki, gan skatītāji var izmantot savas ūdens pudeles. Uz pasākumiem jānāk ar tukšu pudeli, ko var uzpildīt pasākuma norises vietā. Uz mēģinājumu dalībnieki var ar nākt arī ar mugursomu, ne svētku dalībnieka auduma maisiņu, bet jārēķinās, ka pārbaudīs. Līdzi var ņemt tikai pārtiku, kas nebojās. Sviestmaizes nedrīkst ienest. "Katrs dalībnieks ir parakstījis noteikumus, kur tas iekļauts. Katri noteikumi nav pasmērķis mums, kā rīkotājiem, bet tas kopējā labuma vārdā. Arī bijusi dziesmu svētku pieredze un dažādi gadījumi. Ir Pārtikas un veterinārais dienests, ir Slimību profilakses un kontroles centrs. Ir bijis diskusijām bagāts darbs, lai šos noteikumus saskaņotu. Pastāv karstā laikā (..), ja būtu bijis ļoti karsts laiks, tad paņemtā sviestmaize, mēs nevaram zināt, no kurienes tā ir. Ir bijuši gadījumi, kad veseliem kolektīviem vesti cilvēki uz slimnīcu un dažādām citām infekciju slimībām. Mūsu dalībnieki ir radoši ne tikai mākslinieciskā ziņā, bet arī sadzīviskā," atzīst Daina Markova. Inga Vasiļjeva piebilst, ka atļauts ienest enerģijas batoniņus, šokolādes tāfelīti, cepumus, dārzeņus. Rīkotāji nevienu ierobežojumu neievieš tāpat vien, tas ir kopējā labuma dēļ. Šīs neērtības jāpacieš. Sašutumu jau raisījis noteikums, ka bērnu rati nevar stāvēt ejās Mežaparka estrādē. "Iedomājieties, ir ejas, ir bērnu rati, ir dejotāji, kuriem jāiet caur, vai nedod, dievs, ir kāda evakuācijas situācija, ir jāevakuējas lielā tempā. Tie nav pirmie svētki, kad šādi ierobežojumi," norāda Daina Markova. "Abās vietās - Daugavas stadionā un Mežaparkā - būs bērnu ratiņu novietnes. Teritorijas iekšpusē. Rekomendējam bērniem ar vecākiem doties pa 8.vārtiem estrādes teritorijā." "Ja māmiņai tuvāk ir citi vārti, viņa ienāks pa tiem. Teritorijā būs norādes, kur atrodas bērnu ratiņu novietnes, skaidro Inga Vasiļjeva. "Visi koncerta apmeklētāji, tā kā biļetes tika tirgotas elektroniski, saņems un jau ir saņēmuši informējošu e-pastu, kur viss skaidri uzrakstīts, no cikiem teritorija ir vaļā, cik garš būs koncerts, kas jāņem vērā, ejot uz koncertu ar bērniem. Gribam, lai ieejot teritorijā, bērniņiem apliek baltas aprocītes, kur uzrakstīt telefona numuru, ja bērni apmaldas lielā teritorijā,"turpina Inga Vasiļjeva. Uz Daugavas stadionu koncertu apmeklētājus aicina nedoties ar privāto transportu, izmantot sabiedrisko. Savukārt Mežaparkā būs īpaši busiņi, kas no 11. tramvaja galapunkta cilvēkiem ar kustību traucējumiem un gados vecākiem cilvēkiem palīdzēt nokļūt līdz estrādei. Pievedīs pie 5. vārtiem. Kursēs pirms un pēc koncertiem. Runājot par vakar, 2. jūlijā, aizvadīto gājienu, raidījuma viešņas bilst, ka tas kavējās tikai 53 minūtes. Iepriekšējos gados ir bijusi sliktāka pieredze.  

"Vagner" algotņu grupējuma vadoņa Jevgeņija Prigožina dumpis Krievijā, cik negaidīti sākās, tikpat negaidīti arī beidzās, bet palicis ļoti daudz neatbildētu jautājumu, no kuriem viens ir – vai un uz cik ilgu laiku nosacītais miers tur ir iestājies. Skaidrs arī, ka joprojām minējumu ir vairāk nekā skaidrības, bet mēs centīsimies salikt kādus pieturas punktus, lai aptvertu notikušā nozīmi un saprastu, kas te ir galvenie atbildamie jautājumi. Krustpunktā analizē Nacionālo bruņoto spēkupārstāvis majors Jānis Slaidiņš un ārpolitikas eksperts Rinalds Gulbis.  

Gatavojoties Svētā Gara nonākšanas svētkiem, aicinu uz sarunu par šo Trīsvienības trešo personu. Skaidrs, ka liela daļa sarunas aprausies pie domas: "noslēpums", un tomēr... .- arvien ir svarīgi censties arī verbalizēt to, kam ticu

Raidījumā Pievienotā vērtība šoreiz par nozari, kura ir jebkuras ekonomikas pamatā – tie ir autoceļi. Noslēgumā ieskatāmies mūsu ieguldījumu portfeļos.  Noturēt esošo vai attīstīt? Ar šādu jautājumu aizvadītajā nedēļā ceļu nozare pulcējās uz divu dienu konferenci.  Latvijā ir vairāk nekā 70 000 km dažādu ceļu, valsts ceļu kopgarums ir 20 000 un nedaudz vairāk nekā puse no ceļiem ir ar grants segumu. Ja runājam līdzībās ar asinsrites sistēmu, tad tāds pamatīgs sabiezējums vai trombs ir Rīgas reģions, kur autoceļi ir visnoslogotākie, savukārt, jo tuvāk valsts robežai, jo sliktāk apasiņoti ir reģionālie ceļi, kvalitātes un arī satiksmes intensitātes ziņā.  Un paturpinot alegoriju ir vēl viena ielaista, hroniska kaite – nepietiekams uzturs, jeb nauda ceļu uzturēšanai un attīstīšanai. Ceļu nozares konferencē teju ikviens runātājs pieminēja 615 miljonus eiro gadā, naudu, kas būtu nepieciešama, lai esošu ceļu stāvokli noturētu, nerunājot par kādu nozīmīgu attīstību. Bet realitātē gadu no gada ir uz pusi mazāk naudas. Un neizdarīto darbu kopapjoms pēdējos trīsdesmit gados tuvojas jau trīs miljardu eiro vērtībai. Gadiem esam dzirdējuši vienu mantru – ir jāatgriežas pie speciāla ceļu fonda, to piedāvā arī bijušais Ceļu policijas priekšnieks, tagad Saeimas deputāts, no partijas “Latvija pirmajā vietā” Edmunds Zivtiņš. Ja paraugāmies objektīvi, pēdējos gados Latvijas valsts ceļu stāvoklis iet, ja var tā teikt – uz gaismu, aiz vien vairāk tiek sakārtotas lielās šosejas, galvenie autoceļi, bet savā ziņā uz tā rēķina aiz vien sliktāk paliek ar mazākas nozīmes ceļiem. Pašvaldībām brīžiem nav iespēju, ko darīt lietas labā, veidojas tāds kā apburtais aplis, saka Uģis Mitrevics, bijušais Siguldas mērs, tagad Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības.  Mēs diezgan labi saprotam, ar kurām kaimiņvalstīm mums bija praktiski vienādas izejas pozīcijas pirms gadiem 30 un uz kuru ziemeļu kaimiņu raugāmies, kā piemēru. Šobrīd igauņi naudas daudzumu autoceļiem būtiski samazina, jo Eiropas Savienība daudz mazāk finansē autoceļus. Igauņi par satiksmi sāk domāt skandināviskāk un iespējams, mums arī būtu jāiet līdzīgs ceļš, saka Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāja biedrs, frakcijas „Progresīvie” priekšsēdētājs Kaspars Briškens. Tas ar ko jārēķinās, ka Eiropas Savienība turpmāk daudz vairāk atbalstīs un finansēs dzelzceļu un iespējams, nākotnē, raugoties no mobilitātes viedokļa, daudz nozīmīgāki kļūs vietējie ceļi, pa kuriem nokļūt līdz dzelzceļa stacijai, nekā pārvietoties starp pilsētām ar auto pa autoceļiem. Kas savā ziņā domāšanu par to, kuri ir tie svarīgākie autoceļi apgriež kājām gaisā. Bbūs jāizlemj, ko darīsim.  Protams, ir jāplāno nākotne, bet tādu ilgtermiņu, skaistu plānu mums netrūkst saka Uģis Mitrevics, bieži vien šādi plāni ar pamatīgu putekļu kārtu palikuši ierēdņu atvilktnēs, jo mainījās situācija, parādījās jauna nākotne, ko plānot, un iedzīvotāji tā arī to skaisto nākotni nesagaida.  Galu galā, vai tie ir ilgtermiņa, reāli vai nereāli plāni, vai esošo dubļaino un bedraino ceļu sakopšana – tam visam vajag vairāk naudas. Latvijas valsts ceļi un nozare saka – vajag divreiz vairāk, nekā ir. Aktuāls jautājums, vai varam atļauties tērēt vairāk autoceļiem? Bankas „Citadele” ekonomists un fiskālās disciplīnas padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš saka, visticamāk nē.  Paraugoties tālākā nākotnē un atbildot uz retorisko jautājumu, vai mums vispār vajag vai nevajag reģionālos ceļus, ja jau tagad 70% satiksmes notiek tikai ap Rīgu, ekonomists ceļu ekspertus, politiķus un arī citus ekonomistus aicina paskatīties uz mūsu eksportspējīgajām nozarēm – pārtika, koksne. Skaidrs, ka šajā ziņā bez reģioniem un labas satiksmes ar tiem, mēs neiztiksim. 

Aprīlis ir ne tikai džeza mēnesis – 30. aprīlī svinēsim Starptautisko Džeza dienu –, bet tuvojas arī Dejas diena, un līdz ar to – arī Dejas balva, kas 29. aprīlī risināsies Rīgas cirkā. Ceremonijas režisore ir Paula Pļavniece, bet viņas asistents - dejas un teātra mākslinieks Rūdolfs Gediņš, ar kuru "Klasikā" tiekamies plašākā sarunā. Liene Jakovļeva: Kopumā mums balvu ir daudz: "Lielais Kristaps", "Spēlmaņu nakts", Lielā mūzikas balva. Kāda tavā skatījumā ir Dejas balvas nozīme un svars? Varbūt tā tikai pamazām sevi piesaka? Rūdolfs Gediņš: Man pašam personīgi ir tādas ambivalentas sajūtas par šo balvu. Atceros brīdi, kad radās ideja par šādas balvas izveidošanu, kas nozīmēja laikmetīgās dejas atdalīšanos no "Spēlmaņu nakts". Man tas likās savādi, un īsti toreiz to neatbalstīju. Bet šobrīd ir ļoti svarīgi, ka šai nozarei, kas ir tik daudzšķautņaina, ir sava profesionālā balva, kurā tieši šim žanram paspīdēt. Jo skaidrs, ka "Spēlmaņu naktī" teātri saliekot kopā ar deju, deja jebkurā gadījumā būs sekundāra. Dejas balvā tiek apbalvota laikmetīgā deja, klasiskā deja, skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – tās ir absolūti dažādas pasaules, tāpēc ir svarīgi, ka reizi divos gados cilvēki sanāk kopā, viens otru ierauga un kaut vai piespiedu kārtā paberzējas. Tas, vai šī balva kļūs par Latvijas kultūras kanona cienīgu notikumu, droši vien ir pāragri spriest, jo šī ir tikai trešā reize, ņemot vērā, ka tā notiek reizi divos gados. Arī tu pats esi nominantu vidū ar izrādi "Ļoti labas minūtes", kas gan tev, gan visai komandai bija nozīmīgs notikums.  Izvirzīta ir arī izrāde "Es eju ārā, dārzā", kas ir mūsu nesenākais veikums. Ar Elīnu vēl nesen runājām par to, ka tas šķiet tik savādi, ka "Ļoti labas minūtes" ir nominētas, jo tas šķiet tik ļoti sen! Šo izrādi arī vairs nerādām: ne tikai tāpēc, ka esam fināla posmā bērniņa gaidībās un tas nebūtu droši un vajadzīgi, bet tas būtu arī kaut kāds atkritiens laikā – nevis sliktā ziņā, bet tādā ziņā kā nonākt atkal vietā, kur mēs domājām par šo izrādi, par to, kā cilvēki par to domā vai redz. Dejas balvai izvirzīto notikumu spektrs ir tik milzīgs un tik dažādas, ka pat nezinu, kā to visu iespējams kopā likt: sākot no Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves līdz Mežaparkam. Balvas kontekstā esam izlēmuši konceptuāli spiest uz žanru savienošanos, kaut vai runājot par telpas specifiku, kur šī balva tiks pasniegta: tā būs Rīgas cirka arēna, kas ir aplis, un aplis kopumā tiek uzskatīts par ideālo formu, uz kuru mēs visi tiecamies. Un tad nu kaut kā mēģināsim dejas žanru četrstūrim tos stūrus apaļot un nonākt aplī. Viss, kas notiks, būs par satikšanos. Dejas balvas vadītāji būs iepriekšējās Dejas balvas laureāti – visu četru žanru pārstāvji nepārtraukti būs uz skatuves: klasiskajā dejā tā ir Elza Leimane, laikmetīgajā dejā – Krišjānis un Ieva Santi, skatuviskajā tautas dejā – Lilija Lipora un Ilmārs Dreļs. Mūsdienu dejā tas bija Andžejs Začiņajevs, kurš diemžēl pats nebūs, ja šobrīd nav Latvijā, bet viņa vietā būs Ruslans Ļevčenko-Gladins, ko Andžejs deleģējis savā vietā. Par to satikšanos un nesatikšanos: no kurienes tu pats esi kļuvis par dejotāju? "Dzintariņš", "Uguntiņa", baletskola?  Tas sākās Rīgas Franču liceja deju kolektīvā "Auseklītis", un droši vien tā vadītāja Iveta Pētersone mazliet vainojama pie tā, ka es tur nonācu: pirmajā klasē sāku dejot tautiņdejas un grozījos visādās citās kustību lietās. Bet es domāju, ka vispār mana nonākšana dejā ir absolūta nejaušība: tikai tāpēc, ka biju virs vidējā koordinētāks bērns un vajadzēja mani kaut kur likt – un kāpēc ne dejās? Man pašam patika un bišķi sanāca, un tā nu kaut kā arī mazliet izveidoju karjeru. Un kurā brīdī tavā darbībā parādījās laikmetīgais ievirziens? Tas saistīts ar leģendāro izrādi "No zobena saule lēca", ko veidoja Agris Daņiļēvičs. Tobrīd biju "Auseklīša" dejotājs, un kaut kā šī visa procesa laikā "Auseklīša" puiši sadraudzējās ar "Dzirnu" meitenēm. Sāku pavadīt laiku kopā ar dzirniešiem, likās – ā, tad arī tā var kaut ko darīt! Laikmetīgajā dejā tiku daļēji iestumts: brīnišķīgā dejas māksliniece Rūta Nordmane bija padzirdējusi, ka es tā flirtējot esmu pateicis - jāiet uz [Kultūras] akadēmiju!  Un dienā, kad notika iestājeksāmeni horeogrāfu programmā, viņa man zvanīja. Tobrīd biju pabeidzis 11. klasi, bija vasara, bet Rūta man zvana un atgādina… Un saka: "Ā, es piezvanīšu Olgai [Žitluhinai], varbūt var paspēt!" Tā nu viņa mani mazliet iestūma iekšā. Domāju – labi, tad jāpamēģina. Un tad es kaut kā tā mazliet iekritu tajos horeogrāfos.  Un diezgan dziļi! (..) Bet laikmetīgā deja patiesi ir jēdziens, ko mēs visbiežāk lietojam saistībā ar tevi. Bet arī tas droši vien ir tāds plūstošs. Vai tavuprāt laikmetīgajai dejai ir robežas, vai tā var iet plašumā, dziļumā, augstumā? Varbūt tās lietas tomēr ir ļoti grūti nodefinējamas? Es domāju, ka tam absolūti nav robežu, un tas arī nav nodefinējams... Bet tā domāju par jebkuru mākslas žanru, neatkarīgi no tā, vai tas ir kustību teātris vai tēlotājmāksla. Žanri ir cilvēku izdomātā lieta - kā mēs katrs pats sev definējam savu darbību.Ja runājam konkrēti par laikmetīgo deju, varam paņemt četrus dažādus māksliniekus, kas pārstāv vienu žanru un ir kaut vai kursa biedri. Piemēram, Kristīne Brīniņa, Liene Grava un Krišjānis Sants. Šos trīs cilvēkus vieno izglītība, paaudze, arī žanrs, bet viņi taču dara absolūti atšķirīgas lietas. Tas nav saliekams vienā kabatiņā. Līdz ar to man šķiet, ka absolūti ir jādara tā, kā gribas! Šobrīd "Kvadrifronā" taisām izrādi par zombijiem. Un kāpēc gan nevarētu taisīt izrādi par zombijiem? Ja aktieri nerunā tekstu - vai tajā brīdī tā kļūst par dejas izrādi? Šaubos. Tu izvēlies kaut ko, ko vēlies darīt, un tu vienkārši tā dari, un tas žanru pievienojums ir absolūti sintētiska lieta. Skaidrs, ka to vajag darīt, īpaši runājot par balvām - lai varētu [kādu] apbalvot, tev vajag nodefinēt, kas tas ir, lai sadalītu kategorijās, vai varbūt vispār - kurā balvu kategorijā to likt: vai tas ies uz "Spēlmanu nakti", vai uz Dejas balvu. Beidzamajos gados esam sākuši pieteikt visu visur.  Kas nosaka to lielo dažādību, kaut vai tevis minētajos kolēģos, kuri ir tik atšķirīgi: vai personība? Jo skola jau tomēr ir viena.  Tā absolūti ir personīga interese - kas tevi interesē. Un to jau tu saproti tikai ar laiku. Par sevi varu pateikt vislabāk: "mazā vecumā" Kultūras akadēmijā pabeidzu horeogrāfus, divus gadus kaut kā blandījos un nesapratu, ko es daru. Un tad sapratu, ka teātris ir tas, kur vēlos būt, un iestājos režisoros. Un skaidrs, ka arī mana darbība dejā tajā brīdī tiek ietekmēta. Tas viss kaut kā mainās un kļūst nevis par žanru, bet par to, ko es daru. Tāpat ir arī Lienei, Krišam vai Kristīnei. Tas ir tas, ko viņi dara. Uzsākot jaunas izrādes iestudēšans procesu, viņi noteikti nenodefinē žanru, kas tas tāds būs. Piemēram, šajā izrādē gribu staigat un dziedāt. Vai likt ķieģeļus. Vai lidot. Un tev tas šķiet interesanti, jo saskan ar to, ko tu vēlies teikt. Un tu to dari. Tā ir absolūti personīga interese. Un rokraksts jau pēc kāda laika var arī mainīties.  Jā, tas pat būtu vēlams.  Vairāk - ierakstā.

Patīk tas vai nē, bet nākotnē gaidāma intensīva migrācija - klimata pārmaiņas, bads konflikti un dabas stihijas ir tikai daži no iemesliem, kas liks cilvēkiem meklēt jaunas apmešanās vietas. Ko tas nozīmē Rietumu sabiedrībai un ko par sociālo noskaņojumu šajā "tautu staigāšanas laikā" ir izpētījuši zinātnieki, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj dažādības vadības eksperte, sociālantropoloģijas doktore Agnese Cimdiņa un Latvijas Universitātes  Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Kas ir tie tilti, kas palīdz rast kopīgo dažādajā pasaulē? Mārtiņš Kaprāns: Tā jau laikam ir sena mantra, ka biznesam nav nacionalitātes. Materiālie vai ekonomiskie motīvi, protams, ir viens ļoti svarīgs dzinulis, kāpēc kultūras robežas vajag un kāpēc cilvēki ir spiesti šķērsot šīs robežas. Galu galā mūsu pašu cilvēki, kas ir braukuši strādāt ārpus Latvijas un pietiekami tālu un citās kultūrās un dzīvojot citās kulturālās telpās, kur bieži vien pat tās no Eiropas kultūras. Skaidrs, ka materiālā ieinteresētība piespiež tevi adaptēties.  Es arī nenovērtētu par zemu tā saukto banālo integrāciju vai kā citādāk nosaukt -  ikdienas integrāciju. Jūs minējāt kulināriju. Kulinārija novelk robežas, bet kulinārija bieži vien, ja tā nav kaut kas tāds, kas cilvēkus atgrūž, bieži vien tieši ir tā, kas šīs robežas nojauc, un pēkšņi tu saproti, ka tas indietis man vairs nav tik svešs tieši caur kulināriju. Tu nevari saprast hinduisma pamatprincipus un kaut kādas idejas un varbūt viņu kastu sistēmu un tamlīdzīgi, bet tu pieņem indiešus tieši ar kulināriju un to, ka viņi, piemēram, prot kaut kādā veidā tevi padarīt par daļu no šīs kultūras tieši caur tādu materialitāti. Ir dažādas prakses un veidi, kā šīs robežas tiek šķērsotas. Un, protams, vienkāršākais veids un interesantākais veids ir starpetniskās laulības, kā tas veidojas un un īpaši tieši starp starp dažādām kultūrām, jo viņas ir atšķirīgākas.  Agnese Cimdiņa: Pēdējos gados pie tās mobilitātes, pie katastrofālā darbaspēka trūkuma, pie sabiedrības novecošanās mēs saprotam, ka nevaram iztikt tikai ar to, kas mēs esam. Ne jau tikai Latvijā, bet daudzviet citur. Šīs pasaules robežas ir vaļā un šī dažādā pasaule šķiet interesanta. Ir neskaitāmi pētījumi, kas parāda tieši šīs konkurences priekšrocības, kas ir balstītas dažādībā un ka nākotnes  veiksminieki biznesā būs tie, kas spēs radīt inovācijas, kas ir balstītas vienlīdzībā un dažādībā.  Tieši šī dažādība ir uzskatīta par nākotnes konkurences priekšrocību, jo tas ir skaidrs, ka ar vienu pieeju, vienu izpratni, vienu redzējumu, vienu pieredzi ir pilnīgi neiespējami veiksmīgi navigēt un izdzīvot, teiksim, mūsdienu biznesa pasaulē, ne sociālu un ekonomisku, ne, ekoloģisku un tā tālāk.  Arī tie paši latvieši mūsdienās ir izbraukuši liela daļa visu pasauli un viņiem kļūst arvien garlaicīgāk būt vidēs, kurās nav šie dažādības elementi, kas padara jaunus pakalpojumus, inovācijas, jaunus sadarbības modeļus iespējamus. Šos cilvēkus ir grūti noturēt tādās monokultūras vidēs.  (..) Dažādība jau nav nekāds mērķis, dažādība ir realitāte un fakts, bet lai mēs šo dažādību varētu veiksmīgi vadīt, ir jābūt konkrētām izpratnēm, kompetencēm, un tas ir nemitīgs darbs, kas prasa zināšanas un pieredzi, un tad mēs varam runāt par dažādības vadību. Sabiedrības dažādība Amerikā Raidījuma pirmajā daļā šoreiz pārcelsimies uz Zemes otru malu pāri okeānam un uz sabiedrības dažādību paraudzīsimies Amerikā. Kopš brīža, kad pašreizējās ASV un Kanādas teritorijā ieradās ieceļotāji no Eiropas, attieksme pret Amerikas pamatiedzīvotājiem ir būtiski mainījusies - no teritoriju atņemšanas un kultūras iznīcināšanas senāk līdz iespējai pamatiedzīvotāju pēctečiem ieņemt juristu amatu mūsdienās. Kādu lomu Amerikas sabiedrībā šobrīd spēlē vietējās ciltis un cik svarīgi tām ir saglabāt savas paražas, par to saruna ar vēstures zinātņu doktori Lilitu Zemīti. Ir labi zināms vēstures stāsts par to, kā ieceļotāji no Eiropas ieradās pašreizējās ASV un Kanādas teritorijā, un interesanti izsekot līdzi tam, kā dažādos posmos šiem ieceļotājiem mainījās attieksme pret Amerikas pamatiedzīvotājiem - vietējām indiāņu ciltīm. Vēsturnieki šo laika posmu ir labi izpētījuši, tāpēc arī mēs šoreiz raidījuma pirmajā daļā pārcelsimies uz Zemes otru malu pāri okeānam un paraudzīsimies uz sabiedrības dažādību Amerikā. Par šo tematu uz sarunu esmu aicinājusi vēstures zinātņu doktori Lilitu Zemīti, un stāstu sākam par to, kas tad vispirms notika pēc ieceļotāju ierašanās Amerikā 17. gadsimtā.

Lai palīdzētu atrast darbu cilvēkiem ar invaliditāti, jauniešiem bez iepriekšējas darba pieredzes, senioriem un vēl vairākām sociālajām grupām, sociālais uzņēmums „Ligero” ceturto reizi organizē darba iespēju festivālu "Visiem". Par iespējām atrast darbu ne tikai festivāla laikā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Par darba iespējām dažādām sabiedrības grupām sarunājas iInvalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" vadītājs Ivars Balodis, Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Evita Simsone, zvanu centra "Sonido" darbiniece Lolita Korjapina kopā ar diviem asistentiem - suni-pavadoni Zuzi, kas ir ikdienā kopā ar Lolitu, un meitu Alisi, kura aktīvi palīdz ārpus darba, un sociālā uzņēmuma "Ligero" vadītāja, darba iespēju festivāla "Visiem"idejas autore un organizatore Liene Reine-Miteva. Vispirms līdz maija sākumam ir aicināti pieteikties uzņēmēji, kuri vēlas piedāvāt meistarklases festivālā, kur potenciālie darba ņēmēji var iepazīsties ar profesijām. Pieteikuma anketu var meklēt "Ligero" mājaslapā. "Uzņēmumi ir aicināti piedalīties un parādīt savu vakanču un arī savu profesiju aizkulises un ļaut cilvēkiem izmēģināt, kā tās ir strādāt šajā uzņēmumā," skaidro Liene Reine-Miteva. "Uzņēmumiem tā ir laba iespēja iznākt Rīgas centrā, Vērmanes dārzā, un parādīt sevi, ko varbūt ikdienā neiedomājamies, ka ir šādas profesijas, vai, ka šajā profesijā ir nepieciešamās tādas prasmes vai zināšanas." Viņa norāda, ka piesakās sociāli atbildīgi uzņēmumi. Ja arī nenodarbina cilvēkus ar invaliditāti, viņi ir uzsākuši iekšējo procesu, ko un kā varētu darīt. "Janvārī, februārī, aptaujājot iepriekšējo gadu dalībniekus, vairāki teica, lai arī viņi īsti nav vēl gatavi nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti, tā ir vieta, kur satikties un iepazīties. Uzņēmumi domā, kā atvērt darbu dažādām cilvēku grupām, kuras ikdienā tik viegli varbūt darbu nevar atrast," atzīst Liene Reine-Miteva. Festivāls notiks jūnijā sākumā. "Festivāls ir domāts visiem. Daudziem cilvēkiem, kas strādā Rīgā smalkos, labos uzņēmumos, viņiem ir pieeja mācībām, dažādiem treniņiem. Cilvēkiem ir citas iespējas. Daudziem cilvēkiem šādu iespēju nav - paskatīties uz darbu no citas perspektīvas, parunāt ar karjeras konsultantu, notestēt, kāda tipa darbinieks tu esi, šādas iespējas bieži vien ikdienā cilvēkiem nav," norāda Liene Reine-Miteva. Ivars Balodis atzinīgi vērtē šādu satikšanās platformu, kur var aprunāties un uzdot jebkuru muļķīgu jautājumu. Bet runājot par cilvēkiem ar invaliditāti, viņš atzīst, ka ceļus uz nodarbinātību vajadzētu veidot vieglākus ar īpašām atbalsta programmām.  "Par cilvēkiem ratiņkrēslā mēs vairāk vai mazāk zinām, lielākā daļa cilvēku to darbu ir atraduši, kas grib strādāt. Piemēram, cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem, kuri ārkārtīgi daudz un kur valstī notiek deinstitucionālizācijas process, tas nozīmē, ka lielās institūcijās cilvēkus neuzņem, viņi dzīvo pašvaldībās un viņiem kaut kas ir jādara. Skaidrs, ka viņiem ir darbs jāatrod. Prasmes un iemaņas nav līdz šim attīstītas, tu aizej, paskaties te es kaut ko varu izdarīt un te. Tā ir tā vieta, kur cilvēki var atrast savu nākotnes darbu," atzīst Ivars Balodis.

"Zemes stunda" 2023. gadā norisināsies 25. martā no plkst. 20.30, kad ikviens iedzīvotājs, pašvaldība, uzņēmums vai organizācija ir aicināta veltīt vienu stundu Zemei. Tas ir brīdis, kad cilvēki visā pasaulē simboliski izslēdz gaismas uz vienu stundu, lai kopā radītu retu vienotības brīdi, kas apvieno pasauli, izgaismojot dabas izzušanas un klimata krīzi globālā mērogā un iedvesmojot arī citus rīkoties un iestāties par steidzamām pārmaiņām. Šogad akcija notiks jau 17. reizi. Vai pa šiem gadiem esam pietuvojušies akcijas mērķiem un kas vēl būtu jādara, lai šādas akcijas nebūtu nepieciešamas? Par "Zemes stundas" norisēm stāsta Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis, alpīnists, "Klimata vēstnieks 2021" Kristaps Liepiņš un rakstniece, "Klimata vēstniece 2023" Laura Vinogradova. Jānis Rozītis vērtē, ka laikā, kopš notiek "Zemes stunda", vēl nekad cilvēces vēsturē tik augsta līmeņa kopienu vadītāji nav apsprieduši klimata pārmaiņu jautājumu, kā tas ir šobrīd. Klimata pārmaiņu jautājumā šo gadu laikā "Zemes stunda" ir pārsviedusies uz citu lielu problēmu, kas, manuprāt, pat jau sāk apsteigt klimata pārmaiņas, ir dzīvās dabas izzušana," atzīst Jānis Rozītis. Laura Vinogradova norāda, ka cilvēki bieži negrib redzēt klimata pārmaiņas. Toties tās labi redz Kristaps Liepiņš. "Diemžēl jāsaka, ka esam ļoti skumjā stāvoklī. Ja paskatās uz to, kas notiek pasaulē, no vienas puses cilvēkiem liekas, izkusīs tie ledāji kalnos, nu un. Mēs tur nebraucam, mums vienalga. Ledāju izkušana ir tikai virsējais slānis. Kas notiek aiz šiem procesiem - notiek kalnu sabrukšana," skaidro Kristaps Liepiņš. "Šī gada sākumā bija mēnesi Dienvidamerikā. Pārmaiņas ir ne tikai kaut kādā izkušanā, tur ir nenormāli daudz nokrišņi, kas izraisa lavīnas, kas izraisa citas nelāgas dabas parādības. Tās ir ne tikai virsēji redzamas izmaiņas," turpina Kristaps Liepiņš.   Klimata pārmaiņas līdzi nes arī sociālās un ekonomiskās problēmas, kas saistītas ar klimata bēgļiem. "Šī ir sociālā puse. Skaidrs, ka sākas cīņas par resursiem, tam visam nāk līdzi bruņoti konflikti. Tam visam nāk līdzi, protams, mūsu veselības krīze, nevienlīdzība ekonomikā. Šie visi jautājumi ir daudz plašāki, nekā mēs runājam, kā tur būs, vai tur kādam tauriņam būs labāk vai nē. Šis jautājums jau šobrīd ir par dzīvo dabu kopumā, kur arī cilvēks ir. Tiem, kuriem varbūt dzīvā daba ir otršķirīgs jautājums, tas ir par katra indivīda veselību, drošību un labklājību," uzskata Jānis Rozītis.  

Latviešu valoda, vēsture, kultūra un tradīcijas - tās ir unikālās un šādā komplektā sastopamas vienā vietā pasaulē, proti, Latvijā. Ar to mēs dižojamies un lepojamies ik reizi, kad redzam sevi lielajā pasaules ainā, tomēr, kad runa ir pa zinātnes turpināšanos šajās jomās, vairs neesam tik naski. Valodnieki, filosofi un vēsturnieki ceļ trauksmi par nepietiekamo finansējumu pētījumiem humanitārajās zinātnēs. Šis nav pirmais gads, kad par to runā arī skaļi. Kāpēc sabiedrībai un valstij vajag labi finansētas vēstures un valodniecības nozares, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturniece Ineta Lipša un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa. "Situācija nav nekas jauns, tā ir jau, es teiktu, padsmit gadus jau vismaz kopš iepriekšējās ekonomiskās krīzes, 2008. gada krīzes, kad zinātnei nogrieza finansējumu, mēs jau vēl neesam atgriezušies pirmskrīzes līmenī. Viss pārējais, kā saka, ir sekas. Ja tu gotiņu nebaro, gotiņa pienu nedod, tā vienkārši runājot," norāda Ineta Lipša. "Valodniecībā ir līdzīga situācija, varbūt pat vēl kritiskāka situācija. Mēs gan cenšamies visu laiku klauvēt pie sabiedrības un atgādināt, jā, šeit ir valodnieki, kas pēta valodu, kas mēģina saprast, kā mūsdienās lieto valodu un mēģina sagatavot valodas kopumu nākamajām paaudzēm. Bet īstenībā valodniecības nozarē strādā tikai tīri entuziasti, jo algas ir apbrīnojami mazas, slodzes ir ārkārtīgi mazas, jo no projektiem vien mēs nespējam nodrošināt normālas algas. Aptuveni minimālās algas līmenī ir pētnieku finansiālais nodrošinājums, tāpēc tagad ir īstenībā pēdējais brīdis, kad mēs varam pateikt, ka mums ir slikti, ka mums, ka mums vajag atbalstīt un vajag domāt valstiskā līmenī, kā attīstīt šīs nozares, ne tikai valodniecību, literatūrzinātni, vēsturi un filozofiju, bet visu zinātni kopumā," atzīst Sanda Rapa. Ineta Lipša norāda uz bīstamību, ko var radīt, ja, piemēram, vēstures nozarē trūkst pētnieku, kas interesējās par kādu noteiktu laika posmu. "Būtu jāizlemj, ka arī Latvijas vēsture ir nacionālas nozīmes nozare. Jo tiešām neviens cits to nepētīs. Vai arī pētīs, piemēram, kā mēs zinām, tagad Krievijas karš Ukrainā un daudzi ārzemju sovjetologi un studenti, kuri studē padomju studijas, viņi jau pārsvarā zina tikai to krievu valodu. Mums tūlīt būs gadījumi, ka viņi brauks uz mūsu arhīviem, jo, protams, ka šeit par padomju periodu krievu valodā kaut ko arī var izlasīt. Skaidrs, ka var. Bet tad šīs pētījumu tēmas vispārina un paziņo, ka, lūk, Latvijā, piemēram, padomju okupācijā tajā laikā notika tas un tas. Viņi to izdara, balstoties tikai uz avotiem, kas ir krievu valodā. Faktiski viņi ignorē šīs valsts iedzīvotāju lielākās daļas viedokļus, uzvedības, attieksmes un visu šo," analizē Ineta Lipša. "Un mēs ar šo attieksmi it kā sakām, mēs pieprasām to koloniālo attieksmi pret sevi, kad atkal mēs esam tie mazie, nabadzīgie, nevarīgie, gan jau tur kāds ārzemēs, viņiem jau tur tas lielais finansējums, viņi jau kaut ko mums izpētīs, tā jau nebūs, ka mēs paliksim vispār bez kaut kādiem naratīviem. Pēc tam būs jādibina atkal kaut kādi institūti, lai ar kontrapropagandas palīdzību dekonstruētu šos naratīvs." Studija maksa - kurš un kā varēja atļauties studēt kādreiz 1887. gadā, atzīmējot Rīgas Politehnikuma 25 gadu jubileju, Rīgas rūpnieki mācību iestādei uzdāvināja 10000 rubļu elektrotehnikas laboratorijas iekārtošanai. Cik liela tolaik bija mācību maksa, kas studentiem finansēja stipendijas un kurp mācību spēki devās ekspedīcijās un uz zinātniskām konferencēm, stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Vēstures pētniecības un zinātnisko publikāciju nodaļas vadītāja Alīda Zigmunde. Viņa min, ka studiju maksa bijusi maza - 120 rubļu, tikai tad, kad tā bija samaksāta, varēja uzsākt studijas. Alīda Zigmunde norāda, tad par šo studiju maksu tolaik varēja iegādāties vienu govi, vēlāk ap 1877. gadu studiju maksa palielinājās līdz 140 rubļiem. Rīgas Politehnikums durvis vēra 1862. gadā un  tā bija pirmā daudznozaru tehniskā augstskola tā laika Krievijas impērijā. Kā  var lasīt RTU interneta vietnē, tad šī skola tika veidota pēc tolaik Eiropas modernāko – Cīrihes un Karlsrūes – tehnisko augstskolu parauga. Darbojās kā privātā augstskola, kuru uzturēja Baltijas muižniecība. Augstskolā mācījās tikai vīrieši no visas Krievijas impērijas, neņemot vērā tautību, reliģijas un kārtu atšķirības. Studijas bija par maksu, un mācības notika vācu valodā. Tāpat kā šodien, arī tolaik pasniedzēji  brauca pieredzes apmaiņā, stažējās un  piedalījās zinātniskās konferencēs, reizumis mācībspēkiem pašiem bija jāsedz ceļa izdevumi, bet nereti vien gan šos braucienus, gan arī studentu stipendijas finansēja politehnikuma mecenāti. Politehnikuma studenti tāpat kā tagad meklēja iespējas piepelnīties – strādāja tajā pašā augstskolā par asistentiem vai laborantiem, vai pasniedza privātstundas turīgo pilsoņu atvasēm. RTU vēstures pētniece Alīda Zigmunde iepazīstina ar mecenātiem, kas finansiāli atbalstīja gan studentus, gan mācībspēkus.

Ķīnas prezidents Sji Dziņpins ieradies Maskavā vairāku dienu vizītē, kuras mērķi un potenciālais iznākums ir plaši apspriests jau kopš tās izziņošanas. Skaidrs, ka Putins no šīs tikšanās cer iegūt pēc iespējas vairāk, bet vai šādām cerībām ir pamats – par to bija šaubas jau iepriekš, un Starptautiskās Krimināltiesas izdotais aresta orderis tās ir tikai vairojis. Bet kāda īsti ir tā nozīme, apzinoties, ka Putins diez vai vieglu roku ceļos uz valstīm, kurās varētu tikt aizturēts, un kā tulkot Ķīnas līdera nodomu pēc vizītes Kremlī runāt arī ar Zelenski? Par to šovakar raidījumā “Šodienas jautājums” sarunājāmies ar Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru, Vidzemes augstskolas prorektoru Māri Andžānu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieku, Rīgas Stradiņa universitātes lektoru Mārtiņu Varguli.

Brīdī, kad daudzdzīvokļu mājas pagalmā izcērt kokus, kaimiņos sāk būvēt cūku fermu, vai plāno izveidot vēja parku, iedzīvotāji parasti sāk aktīvi rosīties un dažādos veidos paust savu nostāju par notiekošo. Skaidrs, ka tuvākā vide prasa lielāku uzmanību un tad sabiedriskas diskusijas notiek karstos toņos. Kādas ir iedzīvotāju iespējas ietekmēt vides apsaimniekošanu Latvijā un vai esam aktīvi, iestājoties ne tikai par notiekošo pagalmā, bet Latvijā kopumā, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāvji Lilija Apine un Valters Kinna. Vai cilvēkiem Latvijā ir zināšanas, vēlme un iespējas ietekmēt lēmumus, kas saistīti ar dabu un vidi sev apkārt? Vai sabiedriskās apspriešanas ir efektīvs instruments vai efektīvāk ir zvanīt žurnālistiem un konfliktus risināt ar mediju starpniecību? Vai institūcijas un uzņēmumi ieklausās iedzīvotāju viedoklī? Jānis Rozītis bilst, ka cilvēki arvien mēdz uzdot jautājumu, ko nozīmē videi draudzīgs dzīvesveids "Mēs domājam vēl tā senatnīgi, ka tas ir jautājums tikai un vienīgi par atkritumu šķirošanu, kāds ir mans "zero waste" līmenis un vai man ir elektro auto. Tas tā ir, tas ir pirmais līmenis. Bet tad ir - vai es esmu aktīvs sabiedrībā, vai es kaut kā ietekmēju tos projektus. Tur veidojas tas piedāvājums," norāda Jānis Rozītis. "Kad ir piedāvājums, ir jāmainās lēmumu pieņēmējiem un arī biznesa iniciatīvu autoriem jāsāk mainīties. (..) Mēs redzam, ka politiskās partijas katru reizi liek klāt vidi, varbūt tur ir vēl "zaļmaldināšana", bet lēnām, lēnām tas virzās uz priekšu. Cik tad tu ilgi melosi. Ja būs pieprasījums, arvien dziļākas būs šīs sabiedriskās apspriedes, līdzdalības nodomi, iespējas būt klāt." Aicina piedalīties aptaujā par Amatierzinātni Aicinājumi sabiedrībai iesaistīties zinātnē pēdējos gados ir kļuvuši aizvien populārāki. Cilvēki var ziņot par novērotām putnu sugām vai augu atradnēm. Šobrīd iespējams sniegt savu artavu arī biomedicīnā. Turpmāko mēnesi Latvijas sabiedrību aicina piedalīties aptaujā, lai palīdzētu pētniekiem iegūt datus un vienlaikus rastu izpratni par to, kā biomedicīna ienāk mūsu ikdienā. Viss sākas ar izpratni, ka zinātne ir svarīga. Tas ir stūrakmens, kas veicina sabiedrības uzticēšanos zinātnei, tās sasniegumiem, ko patiesībā visu laiku izmantojam savā ikdienā, kā arī sekmē sabiedrības un zinātnes sadarbību. Tā norāda Vita Rovīte - vadošā pētniece Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā, kā arī Latvijas Nacionālās biobankas Valsts iedzīvotāju genoma datubāzes vadītāja. Tieši šobrīd Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs aicina atsaukties Latvijas iedzīvotājus un aizpildīt aptauju, lai noskaidrotu iedzīvotāju motivāciju un bažas nākotnē iesaistīties biomedicīnas pētījumos un tādējādi sniegt atbalstu gan zinātniekiem, gan paši sev. Bet kas tad ir biomedicīna un kāpēc iedzīvotājiem būtiski būt daļai no šādu pētījumu procesa, skaidro Vita Rovīte. Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra aptauju ērti sameklēt, “Google” vai citā tīmekļa meklēšanas programmā ievadot vārdu salikumu “Aptauja par amatierzinātni”. Tas tad aizvedīs līdz Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra tīmekļa vietnei, un aptaujas saiti var meklēt arī centra “Facebook” lapā, kā arī saņemt, rakstot uz e-pasta adresi: vita.rovite@biomed.lu.lv Aptaujas aizpildīšana aizņems aptuveni 10-15 minūtes, un ļoti vēlams sniegt arī kādus plašākus komentārus uzdotajiem jautājumiem. Pētījuma datus plānots analizēt gan kvantitatīvi, skaitot respondentu atbildes “Jā”, “Nē”, “Nezinu”, gan kvalitatīvi, izskatot cilvēku komentārus. Aizpildīt aptauju iespējams līdz šī gada aprīlim.  

Stāsta komponists Imants Zemzaris  Uz Rīgas Dzelzceļstacijas perona parādījušies dīvaini, neredzēti ļaudis: pelēkām, izdzisušām sejām, izkritušiem matiem un zobiem, skrandainās drēbēs, ubagu nešļavām plecos. Kas viņi tādi, no kurienes? Bet patiesībā jau visiem skaidrs. Tie ir viņi - izdzīvojušie, kuri no izsūtījuma vietām nu atgriežas mājās. Neizpaliek rīdzinieku līdzjūtība: pārbraucēju kabatās tiek iebērta sīknauda vai konfekšu sauja. Vismaz šāds minimums - morālam atspaidam. Vārgās veselības dēļ agrāk nekā vairums represēto Rīgā pārbrauc Jēkabs Graubiņš - tajā pašā nometnieku vatenī, ar uzkrāsoto numuru uz muguras. 1956. gada februārī notiek padomju kompartijas 20. kongress, no kura tribīnes Ņikita Hruščovs paziņo: pārāk ilgi Staļina personības kults kropļojis padomju ļaužu dzīvi, postījis ģimenes, izdzēsis miljoniem dzīvību. Tādēļ reabilitējami it visi, kuri tikuši nepatiesi apvainoti nodarījumos un varmācīgi atrauti no savu māju pavardiem. Valstī un sabiedrībā sākas process, kas iecerēts kā liela mēroga pašattīrīšanās, katarse. Tas iegūst apzīmējumu "atkusnis". Vēlākās desmitgades maz pamazām atklāj mums daudzas nesimpātiskas un pat baisas lappuses Hruščova biogrāfijā. Un tomēr, tomēr - sabiedrība tobrīd par visu vairāk vēlas atgūt ticību un cerību, ka ļaunums tiks uzveikts un valdīs reiz taisnība. Jau gadu pirms pasludinātā atkušņa Rīgas teātru publiku savā varā ņēmusi "Karaļa Līra" izrāde Krievu drāmas teātrī ar izcilo Juriju Jurovski titullomā. Izrādi saviļņots noskatās arī Jānis Ivanovs, pēc kam meklē un pārlasa visas pieejamās Šekspīra traģēdijas. Nereti Šekspīra ģēnijs liek dziļām atklāsmēm izskanēt no savu otrā plāna varoņu mutēm, pie tam šķietami absurdi, groteski. Tā notiek arī ar Līra Ākstu, kad tas savā vīzē didaktiski pauž: "Ņem nost savu roku, kad liels rats ripo no kalna lejā, lai tas tev kaklu nelauztu, kad tu viņam seko.  Bet, kad lielais rats tiecas kalnā uz augšu, tad ieķeries un liec pats sevi vilkt līdzi!" Kā jau minēts, Ivanovs pēc savas iedabas nav disidents, nelien "lielam ratam" spieķos. Drīzāk piesardzīgs, sliecas uz kompromisiem, kad skaidri nenovēršams rata pārsvars. Bet, kad atmoda pārņēmusi visu sabiedrību no zemākajiem līdz pat augstākajiem slāņiem, viņš gatavs traukties līdzi un dot savu artavu pavasara plauksmei. Līra iestudējums apbruņo Ivanovu ar drosmi tagad pašam radīt jaundarbu - traģisku, šķīstījošu, caurcaurēm patiesu. "Nost, nost, jūs liekās grabažas!" - šis Līra sauciens labi der Astotās simfonijas (1956) moto. Un kā dziļi sāpīgā skaņdarba rezumējums - "Karaļa Līra" noslēgumrindas: "Mums sūrā laika smagums jāpacieš; lai sakām brīvi to, kas sirdis spiež." Astotā simfonija ir tautas likteņu un personīgās pieredzes skaudrs šķērsgriezums, viena no Ivanova simfonisma augstākajām virsotnēm. "Te no manis daudz iekšā. Ne gluži kā Devītajā, bet tomēr. Apņēmos uzrakstīt Astoto simfoniju autobiogrāfisku, jo tuvojās 50 gadi. Simfonija ir traģēdija. Tur ieskanas arī Dies irae. Viscaur virs galvas melni kraukļi un mākoņi. Raudzījos, lai nevienas gaišas skaņas, nevienas augstā reģistra nots tur nebūtu. Viss tumši, drūmi. Par lēno daļu Nilss Grīnfelds saka, ka tā esot sēru procesija. Tā es to nebiju domājis. Te daudz kas vairāk, it kā kaut kas neatlaidīgi uzmācas. Ne sēru gājiens, bet tā kā pasakalja, variācijas. Skaidrs fadiēzminors." Pats autors akcentē simfonijas autobiogrāfiskumu. To grūti apstrīdēt. Un tomēr nevar noliegt šīs mūzikas episko elpu, panorāmisko gleznojumu. Tajā ietvērusies visa pēckara Latvijas zemes traģika - politiskā, sociālā, saimnieciskā: izsūtīšana, mežavīru rosība, šķiru cīņas uzkurināšana, brāli pret brāli sarīdīšana, kolektivizācija. Spītējot izmisumam, vēl daudz kas te zemes cilvēku vitalitātes, darba spara, jaunības, cerību. Uzsmaida daba - tik nesagandēta, sološa, dodoša. Tomēr… kāds pār personisks, ireāls tēls, filozofiski noraudzīdamies ļaužu pūliņos, pauž: bez svētības, bez Augstākā labvēlības nebūt maizei uz jūsu galda… Tā ir zemnieku drāma, visīstākais verisms. Gandrīz kā veristiska opera - kas par to, ka bez vokālām partijām, teksta, programmas? Runā taču tēmas - gluži kā operas varoņi, personāži. Te nav nekāda izskaistinājuma vai pašvērtīgu amata prasmju demonstrēšanas. Orķestris skan tīri klasicistiski, gandrīz pat elementāri. Taču spilgti, kaismīgi, dzeloši. Pirmatnīgi spēcīgi. Astotās simfonijas pirmatskaņojums notiek 1956. gada 9. oktobrī Leonīda  Vīgnera vadībā. Šis ir Jāņa Ivanova 50. jubilejas koncerts, kura programmā pēc ilga pārtraukuma izskan arī Ceturtā simfonija "Atlantīda". Bet 1958. gadā Arvīds Jansons diriģē Astoto simfoniju festivālā "Prāgas pavasaris". Toreiz Jansons pie čehu simfoniķu diriģenta pults esot aizvietojis Karelu Ančerlu. Simfonijas īsto raksturu savā interpretējumā labi uztvēris igaunis Romāns Matsovs. Vēl komponists min arī rumāņu diriģentu Mirču Basarabu. Bet itāļu maestro Pjetro Ardžento ar vēlmi iegūt partitūru vērsies pie Itālijas sūtņa PSRS. Diemžēl Maskava neesot izrādījusi vajadzīgo ieinteresētību…

Situācija darba tirgū beidzamajā laikā ir krasi mainījusies, izveidojušies jauni paradumi, taču darbinieku nozīme ikviena uzņēmuma darbībā joprojām ir milzīga. Kā strādāt tālāk? Kā noturēt labos darbiniekus un kā uzņēmums var būt lojāls saviem darbiniekiem, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un attīstības un atalgojuma pētījumu kompānijas "Fontes" vecākā konsultante Kristiāna Boša. Jaunākie pētījumi rāda, ka darba tirgus pēc pandēmijas un tagad, ekonomiskās krīzes ietekmē, nebūs tāds, kā bija iepriekš. "Darba vide tāda, kā tā bija 2019. gadā pirms pandēmijas tāda nebūs vairs nekad. Mēs esam izmainījuši sociālo līgumu, tas ir pamats, nerakstīti likumi, uz kuriem balstām darba attiecības, ko viena puses sagaida no otras. Tas ir mainījies un atpakaļ tur nebūsim," norāda Kristiāna Boša. "Tas ir koncepts, ka fokusā ir cilvēks, darbs ir tikai daļa manas dzīves, tā nav galvenā daļa dzīves. Tas tiek integrēts dzīves konceptā un tas maina uztveri, kā domājam par darba nozīmi dzīvē." Eva Selga piekrīt, ka dzīve ir mainījusies. "Šobrīd lielais izaicinājums ir vadītājiem, ka ir daļa darbinieku, kas strādā no mājām, daļa, ka nāk uz biroju. Elastīgais darba laiks pie mums atnācis uz palikšanu," atzīst Eva Selga. Te nav runa par tiem, kam jābūt ražošanā. "Skaidrs, ka nevar no mājām strādāt. Sapnis tāds būtu, izdalīt darbu pa mājām un savākt konservus atpakaļ, bet diez vai dzīvē tas īstenojams. Attiecīgi, cilvēki, kas strādā ražošanā, ir pieņēmuši, ka attālinātā darba modelis nav iedzīvināms. Tie, kas var, ražošanas apkalpojošie, arī dzīvo kā baltās apkaklītes, kur bija ieviests attālinātais darbs," vērtē Andris Bite. Viņš uzskata, ka ilgtermiņā, strādājot attālināti, zūd darba kvalitāte. To var labi redzēt budžeta iestādēs. To jūt ikdienā strādājot un kontaktējoties ar  valsts pārvaldi. Procesu izpildes gaita ievelkas. "Latvijā ir katastrofāls darba roku trūkums un tas rada ne tikai pozitīvu efektu darbiniekam, bet arī negatīvo - pārpirkšana, pārmānīšana uz jaunu darbu vidi neveido ilgtermiņā efektīvu," uzskata Andris Bite. "Šobrīd darbinieks nav motivēts lielākajā daļā gadījumu kļūt par ilgtermiņā darbinieku un veidot dzīvi un karjeru vienā uzņēmuma, jo zina, ka jebkurā brīdī pieceļoties pēc divām stundām atradīs jaunu darbu," atzīst Andris Bite. "Lielākā daļā gadījumu, ja runājam par ražošanu, mēs fiziski pārpērkam ar naudu viens no otra. Tā ir darba alga, un galarezultātā ekonomikai tas nav labi, jo maksājam vairāk nekā cilvēks spēj pienest produktivitāti. Galarezultātā ir vāji uzņēmumi, neattīstīts eksports, mazi ieņēmumi nodokļos. Darbiniekam šādā situācijā nav vairs vajadzība "degt" par to darbu. Lielā daļā darbaspēka tirgus šādi procesi notiek." Runājot par darba tirgus sakārtošanu, Eva Selga vērtē, ka ir valstiskā līmenī jālemj par darbaspēka ievešanu. "Mums ir jāieved cilvēki," atzīst Eva Selga. "Mums ir jāieved cilvēki, kas varētu strādāt. Tas ir valstisks jautājums, kādus cilvēkus mēs šeit gribam redzēt - no bijušās Padomju Savienības dienvidu republikām, vai mēs griba redzēt Eiropas cilvēkus? Ja gribam noturēt šeit kaut kādu ekonomiku, tas ir jādara. Ja mēs to valstiskā līmenī neizlemsim - mēs gribam redzēt cilvēkus no tādiem un tādiem reģioniem ar tādu un tādu izglītību, ar tādām un tādām prasmēm un kompetencēm, esam gatavi darīt to, to, to - mācīt valodu, piedāvāt dzīves apstākļus normālus, ļaut nopelnīt. Ja to neizdarīsim, brauks iekšā tas, kas brauks, un mēs vairs nekontrolēsim."    

Kā norit gatavošanās Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem? Kas ņemts vērā, izvērtējot iepriekšējo pieredzi biļešu tirdzniecībā? Kuri jautājumi pašreiz ir vissteidzamāk risināmie un kas rada bažas pašos rīkotajos, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar Dziesmu un deju svētku izpilddirektori Dainu Markovu un svētku mākslinieciskās padomes priekšsēdētājs Mārtiņu Klišānu. Runājot par svētku biļešu tirdzniecību, Daina Markova atklāj, ka ir izsludināt biļešu iepirkums un gaida pieteikumus. "Ņemot vēra iepriekšējo gadu pieredzi un zinot, ka tik lielu pieplūdumu fiziski serveriem ir grūti izturēt, esam nolēmuši, ka biļešu tirdzniecība notiks pakāpeniski. Mēs netirgosim biļetes vienā brīdī, vienā stundā, vienā minūtē uz visiem pasākumiem, kā tas bija iepriekšējā reizē un arī radīja lielu pieplūdumu. Biļešu tirdzniecība notiks pakāpeniski vairāku dienu laikā, laižot tirdzniecībā svētku pasākumus. Kā tas būs precīzi, par to vēl informēsim. Skaidrs, ka uz lielajām noslēguma programmām pieprasījums būs liels un visi pie biļetēm netiks. (..) Svarīgi, ja ir liels pieplūdums konkrētajā biļešu iegādes brīdi, lai cilvēks ir informēts par to, kas notiek. Lai neveidojas situācija, kāda bija pirms iepriekšējiem svētkiem. Centīsimies to labāko," skaidro Daina Markova. Mārtiņš Klišāns atklāj, ka šogad būs arī atsevišķi koru dižkoncerts, ne tikai noslēguma koncertā piedalīsies kori. Dižkoncertam dots nosaukums "Tīrums", to papildinās vienīgo pūtēju orķestri.  "Tas būs kora mūzikas baudījums," atzīst Mārtiņš Klišāns. "Faktiski visām nozarēm svētku nedēļas laikā ir savi lielāki pasākumi, kas koriem līdz šim nebija. Domāju, ka tradīcija varētu labi iedzīvoties." Jā, tā ir lielāka slodze, vairāk mēģinājumu un plašāks repertuārs, jo repertuārs kora mūzikas koncertā un noslēguma koncertā ir stipri atšķirīgs. Dejotāji gatavo divus lielus uzvedumus. Svētku neatņemama tradīcija ir arī gājiens, un tas šogad iecerēts kā novadu dižošanās. Tas būs garš, iecerēts, ka sāksies pulksten 10 un ir jābeidz līdz dienas ziņām (pl. 18). Protams, būs arī koru kari. Bijušas lielas diskusijas veidojot nolikumu šī gada svētku koru kariem. "Tā būs nebeidzama diena, ļoti satraukta, interesanta un aizraujoša diena gan žūrijai, gan koristiem. Būs iespēja koriem izvēlēties repertuāri no 150 gadu krātuves visatbilstošāko, ar ko izcelties," atklāj Mārtiņš Klišāns. Runājot par svētku finansēm, Daina Markova neslēpj, ka līdzekļu šobrīd trūkst pilnīgi visās pozīcijās. Liels nepieciešamo līdzekļu pieaugums ir svētku dalībnieku ēdināšanas pozīcijā. Arī naktsmītņu izmaksas ir pieaugušas.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Māra Sprindžuka izteikums par "bezbērnu nodokļa" ieviešanu izraisīja gan dusmīgas, gan atbalstošas reakcijas. Skaidrs ir viens, ka tas trāpīja sabiedrībai jūtīgā vietā. Arī Krustpunktā runājam par to, kas drīzāk pamudinās cilvēkus radīt bērnus – vai tā ir pātagas vai burkāna politika, varbūt rūpes par tautas un valsts ekonomikas nākotni. Studijā dažādu jomu pārstāvji, lai uz šo jautājumu paraudzītos no dažādiem skatupunktiem. Krustpunktā diskutē sabiedrisko attiecību speciālists, politisko procesu vērotājs Kristians Rozenvalds, SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis un Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa.  

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Māra Sprindžuka izteikums par "bezbērnu nodokļa" ieviešanu izraisīja gan dusmīgas, gan atbalstošas reakcijas. Skaidrs ir viens, ka tas trāpīja sabiedrībai jūtīgā vietā. Arī Krustpunktā runājam par to, kas drīzāk pamudinās cilvēkus radīt bērnus – vai tā ir pātagas vai burkāna politika, varbūt rūpes par tautas un valsts ekonomikas nākotni. Studijā dažādu jomu pārstāvji, lai uz šo jautājumu paraudzītos no dažādiem skatupunktiem. Krustpunktā diskutē sabiedrisko attiecību speciālists, politisko procesu vērotājs Kristians Rozenvalds, SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis un Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa.  

Sastapties Latvijas mežos ar kādu meža zvēru, kas cilvēkam var nodarīt nopietnu kaitējumu veselībai, joprojām ir zema, tomēr iespēja pastāv. Par to, kā rīkoties situācijā, ja mūsu ceļi ir krustojušies ar bīstamu plēsēju, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Dabas aizsardzības pārvalde ģenerāldirektors Andrejs Svilāns, ekskursiju "Uzzini, iepazīsti" vadītāja un gide Zaiga Kaire un Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Vilnis Skuja. "Tie četrkājainie, no kuriem šogad zināmā mērā pamatoti, bet lielā mērā nepamatoti nobijušies, tie ir vismazāk bīstamie," vērtē Andrejs Svilāns. "Tie cilvēki, kuri iet dabā, pieļauju, ka viņus lācis ir redzējis krietni biežāk, nekā viņi lāci. Kārtīgs lacis, ja viņš ir savvaļas lācis viņš aizvācas klusākā vietiņā no "divkājainā zvēra"." "Bažas par to, ka aiz katra koka mežā gaidīs lācis, ir pilnīgi aplamas," turpina Andrejs Svilāns. Zaiga Kaire atzīst, ka bīstamākas situācijas ir veidojušās, tikai ejot vienai. "Ja mēs esam gājuši kaut vai nelielā bariņā, kaut vai trīs cilvēki, mēs radām  lielāku troksni, dzīvnieks mūs labāk sadzird. Pēc būtības meža dzīvnieks, ja viņš nejūtas apdraudēts, ja nav slims, viņš no cilvēka vairīsies," norāda Zaiga Kaire. "Piekristu apgalvojumam, ka drīzāk dziļā meža biezoknī sastapt cilvēku šķiet bīstamāk un lielāks apdraudējums, nekā redzēt kādu dzīvnieku. Manuprāt, pareizā pieeja būtu nepievērst sev uzmanību, izbaudīt to mirkli, kad esi viņu redzējis, klusiņām doties projām, vai pagaidīt, lai dzīvnieks aiziet prom, ja tevi nav pamanījis." Abi eksperti norāda, ka par lāčiem daudz bīstamākas ir un arī biežāk sastopamas ir mežacūkas ar mazuļiem. "Tās ir bijušas ļoti nepatīkamas tikšanās, īpaši, ja tu ej viens, kā man ir gadījies. Eju viena, ļoti klusām, vēl fotografējot, ir gadījies, gandrīz uzkāpt virsū. Tā tikšanās... viņi ceļas, viņi ir strauji, skrien, varbūt īsti tevi neredz, tad jādomā, ko darīt tajā mirklī," atzīst Zaiga Kaire. Andrejs Svilāns piebilst, ka šādā situācijā nav universāla risinājuma: ja redz koku un spēj uzrāpties, to vajadzētu darīt, jo mežacūka ir ātrs dzīvnieks un kokā nerāpjas. Bet ar lāci tuvplānā tā ir loterija, ja viņš ir dažu metru attālumā. Nav universālas receptes Vēl kā bīstamākus par meža dzīvniekiem Zaiga Kaire min agresīvus suņus.  "Tas, ko nevajadzētu darīt, grupiņai nevajadzētu pašķīst. Vajag uztaisīt drīzāk kā baru, jo agresīvie suņi, redzot kā baru, viņi vairāk baidīsies nākt klāt, viņi meklēs cilvēku, kurš nobīstas, atdalās, mēģina viens pats palikt. Tas ir sliktākais, ko var darīt," uzskata Zaiga Kaire. Tāpat viņa iesaka dabā vairāk doties vismaz divatā. Vilnis Skuja uzskata, ka nevajag pārāk baidīt cilvēkus, kas vēlas doties mežā. "Skaidrs, ja cilvēks uzvedas dumji, vairāk jādomā, kā cilvēku norobežot no dabas, nekā tos dzīvniekus. Arī ar gulbjiem nav tik traki, jebkurš gulbis virsū neskries. Ir tēviņi, kas ir agresīvāk noskaņoti, ka tā būtu Latvijā briesmīga problēma, nedomāju," vērtē Vilnis Skuja. "Ja redzat, ka gulbis peld pretī un kaut ko saka, varbūt neejiet viņam tuvāk vai nepeldēties tajā vietā. Gulbis arī ir dzīva radība, viņam varbūt ir lielākas tiesības uz to gabaliņu ezerā, nekā tam cilvēkam, kurš ir noģērbies un ielīdis papeldēt." "Mežā cilvēks var justies droši un brīvi, ja viņš pats neuzvedas idiotiski. Ja viņš uzvedas muļķīgi, tad arī visādas muļķības var sanākt," pārliecināts Vilnis Skuja.