Podcasts about mammi

One in every three births in Ireland is by Caesarean section. In the case of first time mothers, that figure rises to 41%. These are some of the highest rates in the EU and OECD. It's prompted concerns that some people may be unnecessarily undergoing the abdominal surgery; perhaps even suiting the hospital and the health system above themselves. But because there has historically been much handwringing about how women give birth – from church-led interference to the offensive ‘too posh to push' label - it can be hard to ascertain what rate is appropriate. What are the factors influencing our high numbers? How much does fear of litigation play a part? And why is the Scandinavian rate so low by comparison? Dr. Deirdre Daly, professor of midwifery at Trinity College Dublin, outlines how Ireland came to have such a high number of Caesarean births, the obstacles to reducing the rate, and why we have a way to go before we truly have a woman-centred system.Further information about TCD's MAMMI study is available herePresented by Sorcha Pollak. Produced by Aideen Finnegan Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Ispirata a un incontro a Bellizzi, una riflessione sugli stereotipi di genere e sul concetto di "brat", diventato una delle parole chiave della campagna elettorale di Kamala Harris. Per approfondire: Rebecca Solnit, Gli uomini mi spiegano le cose, Ponte alle Grazie Alessandra Minello-Tommaso Nannicini, Genitori alla pari, Feltrinelli Il significato di brat, dal Post The Guardian, ‘Kamala IS brat': Harris campaign goes lime-green to embrace the meme of the summer Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Let's gooooo. Picking up where last episode dropped off… the infamous Woolley Mammoth's comeback

"L'Emilia Romagna è il cuore alimentare dell'Italia. Lo siamo per quantità e qualità". Lo ha detto Alessio Mammì, assessore regionale all'Agricoltura dell'Emilia Romagna, intervistato dall'Italpress a margine del Summer Fancy Food Show 2023 di New York.abr/gtr

"L'Emilia Romagna è il cuore alimentare dell'Italia. Lo siamo per quantità e qualità". Lo ha detto Alessio Mammì, assessore regionale all'Agricoltura dell'Emilia Romagna, intervistato dall'Italpress a margine del Summer Fancy Food Show 2023 di New York.abr/gtr

"L'Emilia Romagna è il cuore alimentare dell'Italia. Lo siamo per quantità e qualità". Lo ha detto Alessio Mammì, assessore regionale all'Agricoltura dell'Emilia Romagna, intervistato dall'Italpress a margine del Summer Fancy Food Show 2023 di New York.abr/gtr

Christian Historical Fiction Talk is listener supported. When you buy things through this site, we may earn an affiliate commission.Become a patron and enjoy special perks and bonus content.Leslie Gould is this week's guest on the podcast, and what a wonderful and fascinating guest she was. We chatted about her new book, A Brighter Dawn, which is a dual time Amish novel. Among the subjects we touched on were what life was like for the Anabaptists in Germany just prior to WWII, Dr. Joseph Mengle, if she likes to write the historical or contemporary threads more, and what it was like to be a museum curator. My patrons also got to hear what she likes to read and what she's currently reading. A Brighter Dawn by Leslie Gould"Incredibly well-researched, thoroughly enjoyable, and singularly original."--SHELLEY SHEPARD GRAY, New York Times and USA Today bestselling author"A beautiful story of love, loss, and the bonds that connect a family to its faith."--SUZANNE WOODS FISHER, bestselling author of A Season on the WindIvy Zimmerman is successfully navigating her life as a young Mennonite woman, one generation removed from her parents' Old Order Amish upbringing. But when her parents are killed in a tragic accident, Ivy's way of life is upended. As she deals with her grief, her younger sisters' needs, the relationship with her boyfriend, and her Dawdi and Mammi's strict rules, Ivy finds solace in both an upcoming trip to Germany for an international Mennonite youth gathering and in her great-great-aunt's story about Clare Simons, another young woman who visited Germany in the late 1930s.As Ivy grows suspicious that her parents' deaths weren't, in fact, an accident, she gains courage from what she learns of Clare's time in pre-World War II Germany. With the encouragement and inspiration of the women who have gone before her, Ivy seeks justice for her parents, her sisters, and herself.Get a copy of A Brighter Dawn.Find out more about Leslie Gould:My strongest memories from childhood include stories of hope and grace—and how those stories connected me to family and friends. I also soaked up stories of redemption in the small-town churches we attended. Even though I knew I wanted to write fiction by the time I was in the sixth grade, as I grew older I pursued other things, such as majoring in history and communications, working as a museum curator, then as a public relations specialist, and finally as a magazine editor. Once I finally started writing fiction, it was another ten years until I sold my first novel. Soon after, I received a Master of Fine Arts in Creative Writing, which allowed me to teach writing at a local university besides writing novels full-time. I've written a large collection of dual-time, Amish, and contemporary novels, set in a variety of places—from the Pacific Northwest to Amish Country to France to Vietnam. My husband, Peter, and I have been married forty years and have four adult children and one grandchild. We live in Portland, Oregon and enjoy traveling, urban hikes, and hanging out with family and friends!Visit Leslie's website.

Gianfranco Mammi"Pluriball"Nutrimenti Edizionihttps://nutrimenti.netLa signorina Giovanna Maria Campeggi è stata strangolata nel bagno di casa e il suo fidanzato è morto per due colpi di pistola alla schiena. Parrebbe un duplice omicidio e, se fatti tanto efferati talvolta scivolano presto dalla cronaca nera all'indifferenza generale, stavolta no, perché la notizia arriva addirittura fin lassù: a Dio che tutto vede. E poiché Dio, per l'infinità di cose che vede, ogni tanto rischia di lasciarsi sfuggire qualche particolare, eccolo inviare i suoi arcangeli a fare luce sull'accaduto. Le presenze angeliche si ritrovano così in una cittadina in subbuglio per la tappa a cronometro del Giro d'Italia, ma in qualità di detective non ci fanno bella figura – al punto che Dio in persona decide di assumere le sembianze di un noto criminologo per offrire i suoi servigi ai carabinieri. E mentre Dio indaga, altri omicidi e morti affliggono la città, e la ricerca di un assassino finisce per coinvolgere un misero veggente e gli spiriti che riesce a vedere, un demone irrequieto, un prete che sa farsi temere, una hikikomori che evade dall'isolamento, un bambino e quella peste di suo fratello, un pappagallo sboccato, un vecchio solo e rancoroso… fino al sorprendente epilogo.Unico nello stile e indimenticabile come la galleria dei personaggi a cui dà vita, Pluriball riesce a scardinare il giallo facendone un genere multicolore, accecante per energia e inventiva.Gianfranco Mammi è nato in Venezuela ma ha quasi sempre vissuto a Modena. Ha pubblicato vari libri (tra cui Uomini senza Mercedes, Vita di “Ridolini” e Ugo il Duro vincitore del Premio Luigi Malerba 2019) e i suoi racconti sono apparsi su diverse riviste tra cui Linus, Tèchne, Panta, L'accalappiacani, Griselda e Almanacco Quodlibet.IL POSTO DELLE PAROLEAscoltare fa Pensarehttps://ilpostodelleparole.itQuesto show fa parte del network Spreaker Prime. Se sei interessato a fare pubblicità in questo podcast, contattaci su https://www.spreaker.com/show/1487855/advertisement

Lasst euch nicht davon verrückt machen, dass wir unser heutiges Doppelprogramm als Folge Nummer 444 anmoderieren. Nicht nur die Anzahl unserer Episoden wächst uns so langsam über den Kopf, sondern auch die Filmauswahl. Denn wiederholt gehen wir den flüchtigen Reizen der Schulmädchen-Report-Reihe auf den Grund. Entwickelte sich in früheren Gesprächen aber zumindest der Hauch einer Ahnung, warum die endlose Reihe von Episodenfilmen in den 70er Jahren Millionen von Deutschen ins Kino zog, müssen wir vor der fast militanten Beliebigkeit von Schulmädchen-Rpert 12. Teil: Wenn das die Mammi wüsste (1978) entdgültig kapitulieren. Denn hier ist außer zweieinhalb guten Gags und vieler nackter Tatsachen so gar kein Lustgewinn zu holen. Ganz anders verhält es sich da schon mit Sie nannten ihn Mücke (Lo chiamavano Bulldozer, 1978), bei dem sich Synchronlegende Rainer Brandt in Sachen schnodderige Sprüche stark zurückhält, die Action dafür aber erwartbar ruppig ausfällt. Aber auch das liegt im Auge des Betrachters, attestiert doch Herr Gramsch dem guten Bud Spencer hier erste Ermüdungsererscheinungen. Aber seht, hört und urteilt selbst…

Such a tough topic to write about without scaring people. Voodoo plays an important role in American History. This segment is designed to lessen the fear of knowledge on this subject which scares many people. If you ever wondered about this topic, this is a safe space to learn and ask questions. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/hair-and-skin-alchemy/message

Nummer zehn - Gehts noch? Tut mir leid, aber ich muss mich mal wieder aufregen. Und das geht am besten auf fränkisch. Deswegen heute wieder mit Text und audiofile... (...wie immer zum hören und mitlesen oder lesen und mithören, ganz wie ihr wollt): Vom Låden und vom Leben (audiofile #10: Gehts noch?) Edz gråd, s ledzde Wochnend war ich seid echd langer Zeid amål widder im Miniurlaub. Vier Dåch wolldmer radfåhr, sörf, graxln und was wäss ich noch. Und håld ebn ned dahämm, sonnern im benachbårdn Ausland. S wår fassd a weng a Kuldurschogg. Dodål gechn mei normåle Gebflochnheid bin ich fassd ned neikommn nei mei gewohnde Aggdiefschbordurlaubsrüddmus. In derre Sonne simma gflädzd un hamm glesn. S hadd eefach gedauerd, bis so a gewisse Erdung aufkommen is. Ganz echd. Es wår irchndwas zwischn sensazionell und kriebie. Awer uff kenn Fåll normål. Normalidäd is awer enne vo denne Sachn, die wo mir dringend brauch du. Egål ob mir noch wess der Geier wieviel Jåhr mid dem Scheiß leb müss, mir brauchn echde Konzebbde wie mir damid umgeh könn, ohne eedsmål den dodåln Kolladderålschadn anzumrichd. Also amål ganz echd. Ich bin enner, wo eichndlich die ganze Zeid rechd dreu auf derre gewundenen Linnie midbalanxierd is, wo unner Bollidigg vorgehm hadd. Mussd ja ned mid jedn Scheiss dakkor sei und kannsd a amål was vermiss. Ich will da går nix schönred, es gehd eichndlich a nur um den brinzibbjelln Gesammdschlingerkurs. Der war wardscheins scho sinnvoll und had uns vermudlich vor enner ganzn Menge Schädn bewåhrd. Ich redd vom Großn und Ganzn. Drodzdem schdehn mir nach wie vor vor em riesn Drümmerhaufn. Wirdschaft, gesellschafdlicher Konsenz, Kuldur, soziale Gerechdichkeid und was wäss ich noch alles. Und mir hamm Wahljåhr! Anschdadd dass sich awer irchndwer brofilier dud, middem echdn Blån oder Roudmäbb, wies neudeudsch hässd, hörsde NIX! Also nix schdimmd ja ned ganz. Die Idaliener hassd khörd und die Engländer no mehr. Jednfålls bis kurz vor Schluss. War ja a rechd voll in denne Schdådien. Ging blödzlich. Is a weng griddisierd worrn, awer irchendwie dann doch als Exberrimend durchgangn. Wo isn eichndlich des Gehirn? Gehd des edz immer so weider? Is edz der nächsde Loggdaun vorbrogrammierd? Weil sich widder känner irchendwie echd amål Gedanggn gmachd hadd? Kann ned eefach amål enner dacheless reed? Gibbds eefach går känn mehr, wo was zum såchn hadd, sich was zum såchn draud und a noch kombedend is oder wenichsdenz wäss, wen er fråch könnd? NULL Konzebbd. NULL Konsisdenz. Wie soll irchendwer noch irchendwem bös sein, wenn der oder die zum Beischbiel üwerhaubd kenn Bock mehr hadd sich morchn scho widder a annere Embfehlung vo derre Schdikko geb zum lass? Wenn enner oder enne nimmer begreif dud, wieso die glenne Hochzeidsfeier mid zwanzich Leud immer noch a schdrenngs Konzebbd brauch dud, wenn vorher des Endschbiel üwern Äder gången is? Wie kann irchnd a Bürcher sei Greuzle vor enne von denne Bardein oder Leud mach, wo NIX zum såchn hamm? Wo immer noch kee Konzebbd hamm, wie der Schuddberch wechgeräumd werrn kånn? Wiesde dich auf so Zeuch in Zukunffd vorbereid kannsd? Wiesde edz dazu kommsd, die Schblidder wieder zum zammseddz? Mir sin schdolz uff unnere Demmograddie und wolln ganz sicher nedd widder irchnda Woanmänschou - ennen schdargen Führer oder so enn Scheiß. Awer der Kinnergaddn, wo grad um die Führung vo unnerm Land rumschdreid dud - der kann nix annersch, wie "Mammi Mammi, dem Armin sei Bausnbrod is gar ned vegan!", "Mammi, Mammi die Annalena had vei vorhin...!" und "Mammi, Mammi der Olaf hadd mir mei Sandburch kabuddgemåchd!" oder hald irchnd a annere üwerflüssiche und in höxden Maße unnsachliche Kinnergardnschdreidsbladdidüde rauszummblärr. Brunsverreck. In ebn dem Miniurlaub ham mir a noch des Büchle "Die filosofische Hinderdreppe" vonnem Herrn Weischedel dabeighabbd. Wennma sich des so durchles dud, wieviele echd schlaue Köpf sich scho genau die zerbrochn hamm und uff echd wichdige und gehåldvolle Sachn kommn sin.

We got the Ladies in houseeee. This episode we let the ladies/Artist Snow Sephina and Special K take the wheel.We talk about the cornballs women have to deal with in the industry. Check out Snow Sephina music at her website. https://snowsephina.com/ You can find Special K on Facebook https://www.facebook.com/LIL.MAMMI.2K13--- Send in a voice message: https://anchor.fm/dwc-dwc-productions/message

Discover this backwoods ogrekin house that Mammi calls home in this week's episode of Rocks and Runelords! Brought to you by Back Patio Network Follow us: backpationetwork.com twitter.com/randrpod www.instagram.com/backpationet/ Discord: discord.gg/PfsxtSH Patreon: www.patreon.com/backpationetwork Please leave an Itunes review! Here's an easy link for you: https://itunes.apple.com/us/podcast/rocks%E2%80%A6d1443976703?mt=2 Support this podcast

Discover this backwoods ogrekin house that Mammi calls home in this week's episode of Rocks and Runelords! Brought to you by Back Patio Network Follow us at backpationetwork.com twitter.com/randrpod www.instagram.com/backpationet/ For all network news follow: twitter.com/backpationet Discord: discord.gg/PfsxtSH Patreon: www.patreon.com/backpationetwork Feel like leaving an Itunes review? Here's an easy link for you: itunes.apple.com/us/podcast/rocks…d1443976703?mt=2

“Mūsu dzimtā teātrnieki bijuši ļoti sen. Papiņa tēvs Augusts Ķimelis ir bijis muzikants un dziedātājs un acīmredzot runas vīrs, staigājis arī pa kāzām kā aktieris,” par savu dzimtu raidījumā Dzimtas saknes stāsta Māra Ķimele. “Papiņš Vilis Ķimelis bija aktieris Jaunatnes teātrī, bet vecāmamma pa Lāču līniju, kas ir Liepiņa, bija režisore, kas, manuprāt ir ļoti rets gadījums. Tik senā laikā sievietes vispār bieži nestrādāja, kur nu vēl par režisori. Viņa bija aktīva un zinātkāra, viņa aizbrauca uz Berlīni, iepazinās ar laika avangardistiem, ar jaunā teātra aizsācējiem. Ar Brehtu [Bertoldu] nopietni ir kopā strādājusi. Jaunībā sēdēju Jēkaba ielas bibliotēkā [viena no ēkām, kurā kādreiz atradās Latvijas Nacionālā bibliotēka] un pētīju žurnālus. Mani iepriecināja, ka vecmamma ļoti labi rakstīja, viņai bija labi raksti par tālaika Eiropas teātri, kvalitatīvi un gudri. Es viņu pazinu kā vecmammiņu, kā vecmammiņa viņa bija diezgan nešpetna, tādēļ šķita interesanti uzzināt, kāda viņa bija kā radošais cilvēks.” Pašlaik Kaselē (Vācija) muzeja “Grimmwelt” telpās prestižajā mākslas izstādē “Documenta 14”, kuru Vācijas prese dēvē par „Mākslas olimpiskajām spēlēm” pirmo reizi vienkopus izstādīti Annas Lācis jeb Asjas oriģinālie materiāli no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma Māras Ķimeles privātās kolekcijas, Valtera Benjamina arhīva (Berlīne), Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva un Krievijas arhīviem. Izstādi papildina arī tās kuratora Andra Brinkmaņa uzkrātie materiāli – A. Lācis publikācijas un 1920. gados izdotie konstruktīvisma perioda žurnāli un grāmatas. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138976" layoutid="0" layout="" static=""} Un šī ekspozīcija arī Latvijā aktualizē teātra režisores un skatuves mākslas teorētiķes Annas Lācis personību un dzimtu. Raidījumā Dzimtas saknes stāsts par viņas vīru Jūliju Lāci, publicistu, rakstnieku un sabiedrisko darbinieku, par meitu Dagmāru un viņas vīru Vili Ķimeli Jaunatnes teātrī, par mazmeitām režisori Māru Ķimeli un vēsturnieci Gundegu Ķimeli un un par Jūlija Lāča meitu laulībā ar Rūtu Skujiņu – Lalitu Muižnieci, kura ir dzejniece, folkloriste, valodniece , Rietummičiganas emeritētā profesore. Par dzimtu stāsta Māra Ķimele, Gundega Ķimele un Lalita Muižniece, stāstā par Jaunatnes teātri palīdz teātra zinātniece Silvija Geikina. Savukārt žurnāliste Ruta Rikše, Latvijas Radio arhīvā ir sameklējusi ierakstus ar ļoti svarīgām balsīm.  Jūlijs Lācis – vismīļākais tētis Jūlijs Lācis – latviešu žurnālists, literāts, sabiedriskais darbinieks, izdevumu “Jaunākās Ziņas” un “Atpūta” līdzstrādnieks. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Tautas saeimas deputāts, arī ministrs. “Man bija pieci gadi, kad tēvu apcietināja, jūnija izveda, decembrī viņš jau bija miris. Mēs par to nezinājām. Dagmāra bija pirmā, kas bija uzzinājusi par šo it kā nāves datumu,” stāsta Lalita Muižniece. “No mana piecgadīga bērna atmiņām viss, ko varu teikt, ka man bija vismīļākais tētis. “Mammiņai [Dagmārai] arī vismīļākais bija tētis,” piebilst Māra Ķimele. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138977" layoutid="0" layout="" static=""} Attēla: Annas un Jūlija meita Dagmāra ar pusmāsiņu Lalitu un tēvu Siguldā 1940. gada septembrī dažas dienas pēc atgriešanās no Maskavas, kur viņa pavadījusi trīspadsmit gadus.  Foto no archiv.org.lv/ Māras Ķimeles arhīvs. Kāda bija oficiālā apsūdzība Jūlijam Lācim? “Varbūt mana māte zināja, bet viņa atsacījās par šo laiku runāt. Es zinu tikai to, kas vēlāk parādījās presē,” norāda Lalita Muižniece. “Kad jau biju ASV, man atrakstīja kāds Upītis, kas bija strādājis Izglītības ministrijā kopā ar tēti 1940. gada. Viņš rakstīja, ka pēc viņa domām, Jūliju Lāci apcietināja tāpēc, ka tad, kad viņš kļuva par izglītības ministru, bija pavēles visu iepriekšējo literatūru noslaucīt, un viņš sācis protestēt. Vienu reizi, otru. Un tad 7. janvāra naktī..., nākama rītā viņš darbā neatgriezās. Bet tās ir viena cilvēka atmiņas. Esmu manījusi arī citas līdzīgas versijas. Kura ir patiesība. Varbūt visas.” “Oficiālajā apsūdzībā vēl ir tas, ka “Jaunākajās Ziņās” un “Atpūtā”, kad viņš tur strādāja, ir publicēti raksti, kas nomelno Padomju Savienību,” skaidro Māra Ķimele. Anna Lācis – šerpa vecmāmiņa, filozofa Valtera Benjamina ietekmētāja Jau sarunas sākumā Māra Ķimele min, ka vecmāmiņa bijusi nešpetna, to apliecina arī māsa Gundega. “Egoistiska, ļoti šerpa, pieprasīja uzmanību pret sevi, visādos veidos pakalpot viņai: ēst gatavot, acīs zāles pilināt, Raihītim kājas siltā ūdenī mazgāt,” atmiņās par vecmāmiņu dalās Gundega Ķimele. “Raihītis ir Annas Lācis otrais vīrs Bernhards Raihs, brīnišķīgs profesors no Vīnes, kurš devās Asjai [Annai] līdzi visās gaitās uz Padomju Savienību, uz Maskavu, kur satikt Asju aizbrauca arī filozofs Valters Benjamins,” stāstu par ģimeni turpina Māra Ķimele. “Tādā duelī Asju sev izcīnīja Raihs. Viņi kļuva par dzīves biedriem uz atlikušo mūžu, izņemot tos desmit gadus, kad abi atradās apcietinājumā lēģerī – vecmamma Karagandā, Raihītis visbriesmīgākajā Staļina koncentrācijas nometnē ar numura zīmi bez uzvārda. Viņš bija ebrejs un viņu apsūdzēja kā vācu spiegu, Anna Lacis – jo latviete. Tad [ 1938. gadā] visus latviešus Maskavā apcietināja no apkopējas līdz komisāram.” Gundega Ķimele stāsta, ka visvairāk no vecmammas šerpās dabas ģimene dabūjusi ciest viņu mamma Dagmāra – Annas Lācis meita. Viņai nācies skriet pusdienas laikā mājās ēst gatavot un citādi pakalpot. Dagmārai mammas pietrūcis bērnībā, viņa gandrīz vienmēr bijusi prom, tāpēc nācies palikt pie svešiem cilvēkiem, jā, tie bijuši Annas Lācis draugi, sākot ar Linardu Laicēnu, kas viņu pieskatījis, bet mazajai meitenei svešinieki. Kad Anna Lācis atgriezās Latvijā, viņa strādāja Valmieras teātrī. No 1948. gada Anna Lācis strādāja Valmieras teātrī, bija tā galvenā režisore (1950–1957). {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138971" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Anna Lācis (centrā), kreisajā pusē režisors Ž. Vīnkalns un labajā - aktieris E. Kagainis. Foto no valmieraszinas.lv/ Valmieras muzeja krājums. “Viņai nebija tiesības strādāt, bet uz ielas bija satikusi Andreju Upīti. Visi jau zināja, ka tiem, kuri atgriezušies no izsūtījuma, nebija tiesības dzīvot Rīgā. Andrejs Upīts viņu iekārtoja Valmieras teātrī, kaut viņa nedrīkstēja strādāt, tas bija ideoloģiskais darbs. Ir grūti saprast, kādas mokas viņi izgājuši, cik ļoti bija iebiedēti, bailes visdziļākajā šūnu līmenī,” bilst Māra Ķimele. Literatūrzinātnieces Beata Paškeviča pēta Annas Lācis devumu, viņas teiktais palīdz noskaidrot Annas Lācis nozīmi Eiropā un attiecībās ar Eiropas intelektuāļiem. Taču stāsts sākas ar kādu personisku epizodi, kas risinājusies Kapri salā, kur Anna Lācis iepazinusies ar filozofu Valteru Benjaminu. “Valters Benjamins tajā brīdī strādā pie disertācijas par baroka drāmu un pēkšņi viņa dzīvē parādās cilvēks, kas reāli strādā ar teātri, bet kuram ir pilnīgi savādāks priekšstats par teātri un citi uzskati par teātri, nekā Valters Benjamins ir izdomājis savā galvā,” atklāj Beata Paškeviča. “Anna Lācis ir teātra režisore, tomēr ļoti svarīga persona, pētot dažu vācu intelektuāļu daiļradi. Bez viņas nekādi neiztiek pasaulē. Viņa ir vairāk zināma šajā kontekstā varbūt ne tik daudz Latvijā, kā Eiropā un pasaulē šajā kontekstā. Pirmkārt tā ir Valtera Benjamina pētniecība, viņš ir atzīsts vācu ebreju cilmes filozofs. Anna Lācis arī šajā kontekstā parādās, bet interesantā gaismā - kā Valtera Benjamina ietekmētāja. Tas viņai kā sievietei ir ļoti interesants fenomens, jo sieviešu ietekme – ne tikai erotiski vilinošā, bet arī ideju un uzskatu paudējas ietekme ir būtiska un modernajā 20. gadsimta beigu kontekstā ir no jauna atklājama un būtiski svarīga.” Dagmāra un Vilis – Ķimuļi nevis Ķimeļi Kā liecina Silvijas Geikinas rakstītais grāmatā par Jaunatnes teātri, bez Jūlija Lāča personiskās iniciatīvas Jaunatnes teātris nemaz nebūtu nodibināts. Dagmāra Lāce un Vilis Ķimelis satikās Jaunatnes teātrī. “Radinieki ir izpētījuši, ka esam nevis Ķimeļi bet Ķimuļi,” atklāj Māra Ķimele. “Ķimulis ir tāds mazs putniņš, kuram otrs nosaukums ir dadzītis. Papiņš sauca mammu par Dadzīti, jo Dagmāra, izrādās uzvārds arī ir dadzītis.” “1940. gadā, kad Dagmāra atbrauca no Maskavas, es ieraudzīju, ka man ir vēl viena māsa, bez manas mazās māsa Māras. Ilgu laiku tā arī palika, tad daudzus gadus vēlāk satikāmies ar Dagmāru jau pieaugušas un es uzzināju tālāk tos stāstus par Ķimeļu dzimtu,” stāsta Lalita Muižniece. 1944. gadā Rūta Skujiņa ar meitām Lalitu un Māru devās trimdā. Taču Lalita Muižniece stāsta, ka vēl pirms aizbraukšanas ir tikusies gan ar Dagmāru, gan ar viņas mazajām meitiņām – Gundegu un Māru. Nākamā tikšanās ar Dagmāru bijusi jau 70. gados, kad Lalita nolēmusi uz Latviju atvest savas meitas, lai parādītu, kā šī zeme ir patiesībā, ne tikai nostāstos un atmiņās. “Tad satikāmies arī ar Dagmāru, bija prieks redzēt, ka no kautrīgās meitenes bija izveidojusies pašapzinīga sieviete,” bilst Lalita Muižniece. “Mums bija ļoti krietni vecāki, godīgi čakli, tas pāriet mantojumā,” savus vecākus raksturo Gundega un Māra Ķimeles. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138978" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Vilis Ķimelis Par tēti, jeb kā pati viņu dēvē, papiņu aktieri Vili Ķimele bilst, ka viņš bijis ārkārtīgi jauneklīgs, izskatījies jauns vēl līdz 50 gadiem, tādēļ viņam bija problēma, kura visiem jauneklīgajiem aktieriem un aktrisēm, ka nevar pāriet uz mātes un tēvu lomām, nevar spēlēt vecāko paaudzi. Savukārt Gundega Ķimele norāda, ka tētis bijis labs aktieris, bet vēlējies arī jaunajiem dot iespēju, tāpēc, kad pavērsās iespēja kļūt par direktora vietnieku, viņš aizgāja no aktiera darba. “Lāču - Ķimeļu dzimtu ir unikāla, atšķirīga no citām. Pasaulē ne mazums ir aktieru un rakstnieku dzimtas, kur bērni turpina vecāku profesiju. Šī dzimta, sākot ar Annu Lāci, vēlāk Dagmāra un Vilis Ķimelis, viņi ir jaunu, nebijušu ceļu aizsācēji,” vērtē Silvija Geikina. “Anna Lācis ir jaunas teatrālās izteiksmības meklētāja. Mani fascinē kā Anna Lācis Orlā darbojusies ar bērniem bezpajumtniekiem. Tā nebija tikai laika pavadīšana kopā, bet iepazīstināšana ar mākslu. Šis ir gadījums, kad māksla palīdz cilvēkam ne tikai garīgi, bet arī fiziski izdzīvot. Dagmāra un Vilis Ķimeļi ir bijuši pie Bērnu un jaunatnes teātra dibināšanas. Dagmāra Lācis kā politiskā audzinātāja, kas daudz stāstīja par mākslu un Maskavu, un Vilis Ķimelis, kā pirmo lielo lomu attēlotājs. Kā pirmais Buratino. Radošiem cilvēkiem, kas no sirds velta sevi mākslai, bieži iznāk ģimenei pāri nodarīt. Arī Dagmāras un Viļa gadījumā. Viņiem nebija laika apprecēties, bija satuvinājušies, iemīlējušies, bija mēģinājumi, Dagmārai savas nodarbības, nebija minūtes, kad aiziet uz dzimtsarakstu nodaļu. Mākslas mīlestība un atdeve darba, tā nāk no Annas Lācis caur ģimeni. Mārai [Ķimelei] arī pirmā vietā māksla, teātris, viņa turpina jaunu ceļu meklējumus. Tas man patīk šajā ģimenē. Viņi nav turpinātāji, viņi ir pirmatklājēji.”  Bet dzimtā ir ne tikai teātrnieki. Ja runā par Lāču – Ķimeļu dzimtu “paplašinātajā variantā”, kā bilst Māra Ķimele, tad minans arī tēva brālēna dēls dzejnieks Māris Melgalvs. Arī Lāču dzimtā ir talantu pēctecība - Lalita Muižniece ir ne vien profesore un valodniece, bet arī dzejniece, un viņas meita ir dzejniece un gleznotāja. Savukārt Lalitas māsa, arī Māra, ir talantīga rakstniece, viņai ir tēva iedzimtais talants.

Allison, Don and Noah discuss three topics of incomparable importance and end with an anecdote about something in Israel that made them smile this week.   Right and Wrong We discuss the debate over whether Israel should forge ties with far right leaders in Europe, now that they are growing in power and (mostly) denouncing antisemitism. You Gotta Ac-Cent-Tchu-Ate the Positive, E-Lim-inate the Negative! We mull over an expensive new project led by a former Minister of Education and two former IDF Chiefs of Staff, aiming to overcome the divisions in Israeli society. God is a Feminist Issue! We deliberate about mind-blowing new research finding that the more religious a Jewish woman is, the better her body image is likely to be.   Music by Mo’adon ha-Ketzev shel Avihu Pinhasov: Yamin Yafim Dvash Malchut Matzilah Oti Neshama, Kapara, Mammi

Sommarledigheten är över! Har det gjort Mammi och Pappi gott? Nej, inte speciellt. Tvärtom, nerverna är mer på helspänn än nånsin = rafflande! Eller? Lyssna och döm själva. Krisgruppen nås på crazytownbrev@gmail.com.

Sommarledigheten är över! Har det gjort Mammi och Pappi gott? Nej, inte speciellt. Tvärtom, nerverna är mer på helspänn än nånsin = rafflande! Eller? Lyssna och döm själva. Krisgruppen nås på crazytownbrev@gmail.com. See acast.com/privacy for privacy and opt-out information.

Mammi och Pappi är återförenade – med sämre ljud än nånsin! Obs bruset är på Kringlans spår som annars låter okej. Och Jossans spår är helt brusfritt men med stor burkighet. Enjoy!

Mammi och Pappi är återförenade - med sämre ljud än nånsin! Obs bruset är på Kringlans spår som annars låter okej. Och Jossans spår är helt brusfritt men med stor burkighet. Enjoy! See acast.com/privacy for privacy and opt-out information.

For a special Easter treat, Molly and I ate some Mammi, the Finnish delicacy made famous by Jenna in our Scary Food II episode. Features a sneak preview of next week’s full episode.