Podcasts about murj

Par septiņus gadus vecās Justīnes noslepkavošanu tēvam piespriež 20 gadus, pamātei – 17 gadus cietumā. Saeimas Sporta apakškomisijas deputāti kritizē Izglītības un zinātnes ministrijas plānu Murjāņu Sporta ģimnāzijas attīstībai. NBS Jūras spēku ūdenslīdēju komanda devusies uz kabeļa bojājuma vietu Zviedrijā. Dānijas premjere koordinē atbalstu pret Trampa prasību iegūt Grenlandi. Paziņoti "Purvīša balva 2025" finālisti.

Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite Dzejnieka Imanta Ziedoņa un aktrises Ausmas Kantānes vasaras mājā "Dzirnakmeņi" nav viegli atrast priekšmetu, kas būtu rūpnieciski ražots vai veidots no nedabīga materiāla. Aiz kāpnēm uz āķa karājas divi plastmasas paklāju dauzāmie, kas teju vai "lec ārā" uz citu lietu fona – droši vien izmantoti daudzo "Dzirnakmeņos" atrodamo tekstilizstrādājumu kopšanai. Un, ja labi ieskatās, plauktos starp grāmatām un daiļamata meistaru keramikas darbiem var ieraudzīt plastikāta krokodilu figūras – veselas trīs! Nē, tie nav izkāpuši no visiem labi zināmās Imanta Ziedoņa pasakas par Kroko un Dilu. Šo krokodilu stāsts ir pavisam cits. Tas saistīts ar Imanta Ziedoņa laikabiedru režisoru Ivaru Selecki, kurš nupat nosvinēja 90 gadu jubileju. Seleckis, pēc viņa paša teiktā, bērnībā nemaz neesot interesējies par kino, toties daudz lasījis grāmatas. Pats bija nolēmis kļūt par vēsturnieku, tomēr, draugu un ģimenes atrunāts, iestājies pārtikas rūpniecības fakultātē. Tur studiju darbu ietvaros esot sācis nodarboties ar fotografēšanu, tas iepaticies, un tā šī ķēdīte pamazām novedusi līdz kino. Mūsdienās Ivars Seleckis ir viens no latviešu dokumentālā kino skolas pīlāriem – kā operators vai režisors piedalījies teju visās slavenākajās Rīgas kinostudijas dokumentālajās filmās. 1994. gada rudenī Ivaram Seleckim piezvanījis Imants Ziedonis un uzdevis jautājumu – vai nezinot kādu skulptoru, kurš varētu izkalt krokodila figūru. To Ziedonis vēlējies iznest cauri Latvijai, tādējādi godinot citu slavenu latviešu vīru – Dundagā dzimušo Arvīdu Blūmentālu, kuru Latvijā un pasaulē pazīst arī kā krokodilu Dandiju. Arvīds Blūmentāls, kurš nu jau ir aizgājis aizsaulē, piedzima 1925. gada 3. martā Dundagas pagasta Būdenu mājās, pēc skolas beigšanas iestājās armijā, aizgāja karā un ar latviešu leģionu nonāca Berlīnē. Pēc kara, zaudējis cerību atgriezties dzimtenē, pārcēlās uz Austrāliju, kur kļuva slavens kā bezbailīgs krokodilu mednieks. Tā Seleckim un Ziedonim dzima ideja par filmu "Gājiens ar krokodilu", kura 1995. gadā arī tika uzņemta. Imants Ziedonis ir šīs filmas scenārija autors, bet Ivars Seleckis – režisors. Kaut arī, pēc paša Ivara Selecka teiktā, scenārijus tai laikā rakstīja, lai izmestu ārā, jebšu, tie bija nepieciešami tikai tādēļ, lai iesniegtu apstiprināšanai, Imanta Ziedoņa gadījumā tā tas gluži nebija. Viņa spēja saskatīt detaļās to, ko iespējams izvērst, bagātā fantāzija un prasme veidot interesantas un īpatnējas asociācijas noteikti bija liels ieguldījums šīs neparastās filmas veidošanas procesā. Un tas tiešām bija neparasts – mākslinieka Oļega Skaraiņa veidotais, divas tonnas smagais betona krokodils tika zirgu pajūgā vests cauri vairākām Latvijas pilsētām, vietām bloķējot satiksmi un radot arī citas neērtības. Vēl viens nozīmīgs cilvēks šīs filmas tapšanā bija toreizējais Latvijas goda konsuls Amerikas Savienotajās Valstīs – Norberts Klaucēns. Imanta Ziedoņa uzrunāts, viņš piešķīra filmas uzņemšanai nepieciešamos 100 000 dolāru. Viņš esot teicis – man tā nauda neko nenozīmē, galvenais, radīt kaut ko nozīmīgu. Norberts Klaucēns ir ļoti cienījis Imantu Ziedoni. Viņš piedalījies arī filmas atklāšanas pasākumā, kur visiem filmēšanas grupas dalībniekiem ir uzdāvinājis plastmasas krokodilu  – vestas no ASV, jo tajā laikā Latvijā neko tādu nevarēja nopirkt. Kāpēc "Dzirnakmeņos" nonāca trīs no šiem krokodiliem – par to varam tikai minēt. Tāpat arī varam tikai minēt to, kāds būtu Arvīda Blūmentāla liktenis, ja viņš būtu palicis Dundagā un nebūtu kļuvis par Austrālijas krokodilu mednieku. Seleckis domā, ka tik neparasts cilvēks tāpat noteikti būtu paveicis kaut ko lielu un paliekošu. Tomēr vēsture ir iegrozījusies tā, ka šodien mēs pazīstam Krokodilu Dandiju, kuram par piemiņu kalpo 1995. gada 22. septembrī Dundagā uzstādītais krokodila piemineklis, un arī trīs krokodili Ziedoņa muzejā Murjāņos.

Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite Imanta Ziedoņa un Ausmas Kantānes vasaras māja nu jau devīto gadu ir sabiedrībai pieejama kā Ziedoņa muzejs. Tās interjeru lielā mērā veido dažādu latviešu amatnieku roku darbi. Mājas iekārtojums ir saglabājies tieši tāds, kāds bijis laikā, kad tur dzīvoja dzejnieks un aktrise, un teju visi priekšmeti tajā ir veidoti no dabas materiāliem. Vai tās būtu māla bļodas un tējas, kafijas servīzes, no koka grebtas karotes, akmens skulptūras, vai metālā kalti svečturi un kamīna piederumi, vai no vilnas austi spilveni – tiem visiem klāt jūtams cilvēka roku darba veidotais siltums. Imants Ziedonis, pēc dabas būdams izsmalcināts estēts un kvalitātes cienītājs, ļoti apzināti meklēja – viņa paša vārdiem sakot, meistaru arī kā dzejnieku, kas ir kā pats radītājs zemes virsū. Un tāds bija gan viņa mājas būvniecības meistars, gan arī tie mākslinieki un meistari, kas veidojuši daudzos un dažādos interjera un saimniecības priekšmetus. Imanta Ziedoņa uzrunāts, metālmākslinieks, kalējs Juris Gustsons speciāli Murjāņu vasaras mājai radījis gluži vai mītiskam pūķim līdzīgo griestu svečturi, savukārt izcilā keramiķe Brigita Šmēdiņa izvirpojusi dabas ornamentiem klātu tējas servīzi un pat skābputras bļodu, kas radīta pēc speciāla dzejnieka Ziedoņa pasūtījuma. Vēl kāds īpašs Imanta Ziedoņa pasūtījums ticis audējai – daiļamata meistarei Ainai Kleinhofai, kas bijusi sena dzejnieka draudzene, paziņa. Par audēju Ainu Kleinhofu nav saglabājies daudz ziņu. Visu dzīvi viņa aizvadījusi, strādājot par audēju tautas daiļamatniecības meistaru ražošanas apvienībā "Daiļrade", kas atradusies tagadējās Mākslinieku savienības telpās, 11. Novembra krastmalā Rīgā. Aina Kleinhofa ar saviem darbiem piedalījusies arī izstādēs, un bijusi liela Imanta Ziedoņa daiļrades cienītāja – sarīkojusi pat Imanta Ziedoņa krāsaino pasaku tematikai veltītu karnevālu “Daiļrades” kolektīva biedriem. Kā cilvēks bijusi klusa, ļoti vienkārša, ārēji ne ar ko īpaši neizcēlusies, bet bijusi ārkārtīgi strādīga. Imanta Ziedoņa atmiņās viņa raksturota kā skaists dvēseles cilvēks. Savukārt darba biedreņu atmiņās palikusi kā īsta māksliniece pēc savas dabas un būtības. Gan spilveni ar dažādiem Austras koka rakstiem, gan arī sienas gobelēni “Dzirnakmeņu” mājā ir Ainas Kleinhofas radīti. Spilveniem metus zīmējis mākslinieks Uldis Zemzars, bet Aina Kleinhofa pati krāsojusi dziju un audusi. Visi spilveni rakstaini, visi saderīgi, bet katrs ir atšķirīgs. Īsts mākslas darbs ir Ainas Kleinhofas darinātais sienas gobelēns "Zodiaks", kura centrā gozējas paša dzejnieka horoskopa zīme Vērsis. Taču Latvijas kultūras mantojuma kontekstā ir kāds neparasti liels Ainas Kleinhofas darbs, kas tapis kā dāvana dzejniekam 1984. gadā. Tā ir 13 metrus un 30 centimetrus gara un 50 centimetrus plata Lielvārdes josta. Saņemot šādu dāvanu, Ausma un Imants bijuši ļoti priecīgi un mēģinājuši jostu izlikt Rīgas dzīvokļa viesistabā gar sienu, vairāk gan joka pēc, bet drīz vien sapratuši, ka īstā vieta šādai jostai ir “Dzirnakmeņi”. 2022. gadā muzejā viesojās Ainas Kleinhofas darba biedrenes, un, pēc viņu stāstītā, meistare šo milzīgo jostu bija iecerējusi un audusi kā kājceliņu jeb grīdsegu. Imants Ziedonis, protams, ne mirkli to nav par tādu uzskatījis. Dzejniekaprāt, tā simbolizēja viņam piešķirto dzīves uzdevumu sargāt Latvijas tautas likteni, kas ieausts Lielvārdes jostā – jeb, kā viņš pats teica, turēt latviskumu. Astoņdesmitajos gados pa vasaras mājām bieži sirojuši zagļi, kas ne vien uzlauzuši īpašumus un paņēmuši vērtīgāko, bet reizēm tur arī sarīkojuši uzdzīvi. Arī “Dzirnakmeņu” māja piedzīvojusi zagļu uzbrukumus, tomēr šai Lielvārdes jostai tie nekad nav pievērsuši uzmanību. Imants Ziedonis savās atmiņās teicis: “Kaut arī zagļi te bija ielauzušies vairākkārt, viņi jostu nebija aizskāruši, jo viņiem tā nav vērtība. Un tiešām – kur viņi varētu to likt? To viegli atrast un viegli viņus arī noķert. Varbūt viņi bija tik gudri un to saprata.” Tā vēl šodien iespējams aplūkot, iespējams, lielāko Lielvārdes jostu Latvijā, kas veido Ziedoņa muzeja centrālo asi un sirdi, vērpjoties lejup no trešā stāva līdz pat pirmajam.      

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums par lielajiem jautājumiem Latvijas un pasaules sportā. 2. sezonas 4. epizodes tēma: Murjāņu Sporta ģimnāzija ir vienīgā valsts dibinātā un finansētā vispārējās izglītības un sporta izglītības iestāde. Sporta sabiedrībā jau vairākus gadus tiek apspriests jautājums par organizācijas nākotni, plāniem un uzdevumiem. Šobrīd izglītības iestāde, kas izaudzinājusi vairāk nekā 100 Latvijas olimpiešus, nonākusi finanšu grūtībās, un atkal aktualizējies jautājums par MSĢ ilgtermiņa stratēģiju. Kāda ir Murjāņu Sporta ģimnāzijas loma un ietekme uz jauniešu izglītību un sporta nozari? Cik lielu pienesumu Murjāņi dod Latvijas sportam kopumā un kādas pārmaiņas gaidāmas? Studijā: MSĢ direktors Sergejs Čevers, laikraksta “Diena” sporta žurnālists Māris Zembergs, Latvijas Riteņbraukšanas federācijas ģenerālsekretārs Toms Markss un portāla Sportacentrs.com žurnālists Rolands Eliņš. Raidījumu vada Jānis Celmiņš. Viedokļos dalās: vairākkārtējs Latvijas čempions vieglatlētikā (lodes grūšana) Māris Urtāns un Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #SIF_MAF2024

Satiksmes ministrija "Rail Baltica" projekta turpināšanu piedāvā organizēt kārtās Top plāns ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu pieejamības un attīstības veicināšanai 2024.2029. gadam. No 1. oktobra bērniem no septiņu gadu vecuma vajadzēs psihiatra atzinumu par dentālo fobiju, lai pie zobārsta saņemtu vispārējo anestēziju. Izraēla un Libānas radikālais grupējums „Hizbullāh” atrodas tuvu pilna mēroga karam. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisija spriež par Murjāņu Sporta ģimnāzijas turpmāko attīstību. Krievija ar vadāmajām aviobumbām uzbrūk Zaporižjei un tās apkaimei.

Nosaukts ES komisāru portfeļu sadalījums, Dombrovski izvirza ES ekonomikas komisāra amatam. Pagājušajā diennaktī Krievijas spēki veikuši vairākus uzbrukumus Ukrainas enerģētikas infrastruktūrai. Tā vēsta Ukrainas Enerģētikas ministrija. Vienotai peldētprasmes apmācībai skolās arī nākamgad nav rasts finansējums. Finansiālas grūtības skārušas Murjāņu Sporta ģimnāziju; ministrija veiks auditu. Latvijas Reto slimību alianse uzsāk jaunu iniciatīvu pieteikumu pieņemšanu Reto slimību kopienas Gada balvai 2024. Latgales pašvaldību vadītāji nezina, kā sniegt informāciju sabiedrībai par situācijām, kad robežu šķērso neatpazīstami lidojoši objekti.

24. jūlijā pl. 19 Rīgas Sv. Pētera baznīcā un 26. jūlijā pl. Siguldas koncertzālē "Baltais flīģelis" bezmaksas koncertus sniegs orķestris "Otto-Sinfoniker Berlin" diriģenta Volfganga Bērenda vadībā. Programmā "Koncertceļojums 2024" iekļauti Antona Bruknera, Franča Šūberta, Edvarda Grīga, Pētera Vaska, Riharda Dubras un arī Žana Sibēliusa darbi. Lai plašāk uzzinātu par šo orķestri, tā tapšanas vēsturi un programmu, ko mūziķi piedāvās klausītājiem Latvijā, "Klasikā" uz tikšanos aicinām diriģentu Volfgangu Bērendu, kā arī vijolniekus Sabīni Vīlandi un Kristofu Flīgi, kurš vienlaikus ir arī koncerttūres organizētājs. Orķestris "Otto-Sinfoniker" savu nosaukumu guvis, pateicoties ilggadējai mēģinājumu zālei Oto ielā Berlīnes Moabit rajonā. Vīrs, vārdā Oto, bijis amatnieks, kurš 19. gadsimtā rātskungiem palīdzējis labot dažādas lietas.  "Jau četrdesmit gadus esmu šī orķestra dalībnieks – spēlēju otro vijoli. Bet pats orķestris ir 41 gadu vecs," stāsta Kristofs Flīge, kura pamatprofesija ir jurists – ikdienā viņš ir tiesnesis. "Mani uzdevumi orķestrī nav lieli, toties esmu viens no tūres rīkotājiem – gatavoju to divpadsmit mēnešu garumā, rūpējoties par visu: restorāniem, viesnīcām, lidošanu, kas šoreiz nebija vienkārši sakarā ar digitālās sistēmas problēmām – tās bija tieši tad, kad orķestrim bija jāierodas Latvijā!" Tikām vijolniece Sabīne Vīlande atklāj orķestra rašanās vēsturi: "Vispirms sastapu dažus cilvēkus, kas spēlēja baroka mūziku – tur bija daži vijolnieki, arī klavesīns tika iesaistīts. Bet šīs grupas vadītājs sastapa vēl daudzus cilvēkus, kuri arī gribēja mums pievienoties, un tad viņš nolēma, ka vajag dibināt orķestri. Viņš pats bija jurists, un viņš visiem saviem klientiem, skatoties uz viņu rokām, vaicāja: "Vai gadījumā jūs nespēlējat kādu instrumentu? Varbūt vijoli?" Un tā tas orķestris auga! Jau pēc [neilga] laika bijām desmit vijoles, tad jau pievienojās arī flautas, aizvien vairāk cilvēku nāca klāt. Es pati spēlēju vijoli – orķestrī esmu jau kopš pašiem pirmsākumiem. Bet ikdienā esmu tiesnese!" Un kāda ir Volfganga Bērenda pieredze ar šo orķestri? "Iemesls, kāpēc es pievienojos šim orķestrim, bija tas, ka sastapu šeit mūzikas mīļotājus – entuziasma pilnus mūzikas cienītājus, kuri izvēlējušies vienu no labākajiem hobijiem pasaulē – spēlēt kādu instrumentu, un viņi to dara no darba brīvajā laikā, nebūdami profesionāļi. Šis amatieru orķestra tēls – draudzība un prieks – tad arī bija galvenais motīvs, kāpēc gribēju iesaistīties. Mūziķu-amatieru entuziasms ir pilnīgi atšķirīgs: ja profesionāļiem tas ir ikdienas darbs, tad amatiermūziķiem – cita veida prieks, un strādāt ar viņiem ir ļoti iedvesmojoši!" Studijas viesi atklāj, ka orķestrī muzicē arī sociālie darbinieki, skolotāji, ārsti, informāciju tehnoloģiju speciālisti, arī friziere. "Vai zināt, kā es pievienojos orķestrim? Sabīne jau minēja, ka bija kāds advokāts, kurš visiem jautāja, vai viņi spēlē kādu instrumentu," ar smaidu atceras Kristofs Flīge. "Es toreiz biju tiesnesis Berlīnē pirmās instances tiesā, un viņš manā lietā aizstāvēja apsūdzēto. Pēc lietas izskatīšanas viņš pienāca man klāt un vaicāja: "Flīges kungs, jūs spēlējat vijoli? Mums ir jauns orķestris, vai jūs varētu pievienoties? Un es teicu – jā, protams! Un tikai pēc pieciem gadiem viņam pavaicāju – kā jūs zinājāt, ka spēlēju vijoli? Izrādījās, ka viņam labs draugs Hamburgā bija pastāstījis par to." Sabīne Vīlande: "Kad biju tiesnese un reiz kopētājā kopēju notis, pienāca kolēģe un vaicāja, ko es darot. Teicu, ka pārkopēju notis. Izrādījās, ka arī viņa māk spēlēt un grib pievienoties orķestrim!" Vaicāts, kāpēc viņam bijis nepieciešams iesaistīties orķestra spēlē, Kristofs Flīge neslēpj: "Katru piektdienas vakaru mums ir mēģinājums. Pēc ļoti, ļoti, ļoti nogurdinoša darba tu paņem rokā instrumentu, un visas nedēļas smagums pazūd! Protams, ģimene nav pārāk sajūsmināta, ka piektdienas vakari tiek atdoti mēģinājumiem, bet – ticiet man, tas ir liels atvieglojums un prieks, ka vari aizmirsties mūzikā..." Starp citu, Flīges kunga attiecības ar Latviju ir īpašas, jo šeit ir saknes viņa ģimenei. "Mana sieva, kura pirms deviņiem gadiem aizgāja mūžībā, nāca no baltvāciešu dzimtas, un viņas saknes bija gan Igaunijā, gan Latvijā. Biju dzirdējis daudzus stāstus par to, bet bija laiks, kad nevarējām šos īpašumus apmeklēt – tas bija Padomju Savienības laiks. Kad jūsu valstis atguva neatkarību, 1993. gadā mēs šeit ieradāmies: caur Latviju aizbraucām uz Igauniju, un tur atradām vasaras māju, kas uzcelta 1926. gadā. Saimniece, kundze gados, uzreiz bija ar mieru mums to pārdot. Pēc gada mēs to arī nopirkām, un tā kļuva par mūsu ģimenes paradīzi. Mana sieva tur ir arī apglabāta – nelielajā Mustlas pilsētas kapsētā. Nu, un tad mēs atradām arī īpašumu Latvijā! Fotogrāfijās skatījāmies, kur tas varētu būt – Murjāņos! Un mēs atradām! Kad pirmoreiz tur ieradāmies, tur bija bērnudārzs. Pēc tam skatījāmies, ka māja ir nolaista. Vēl pēc laika, kad tur ieradāmies, redzējām, ka tur saimnieko arhitekti Elita un Aldis Poļi – ļoti jauka ģimene! Bet mājai tur joprojām ir dzimtas nosaukums, kas kādreiz bijis arī manai sievai – "Allers". " Orķestris uz Latviju atvedis visai nopietnu programmu, kurā iekļauta arī Pētera Vaska un Riharda Dubras mūzika: "Esmu diriģējis Drēzdenes Krusta baznīcas zēnu kori, un tur mēs esam dziedājuši Baltijas valstu darbus – Pētera Vaska kompozīcijas, tāpat Arvo Pertu. Šī mūzika ir meditatīva, un tā ir ļoti skaista. Pētera Vaska "Musica Serena" un Riharda Dubras "Agnus dei" izvēlējāmies kā dāvanu Latvijas publikai," atklāj diriģents Volfgangs Bērends. "Pirms kāda laika Berlīnē satiku Pēteri Vasku. Tur notika konference, kurā piedalījās viņa dzīvesbiedre Dzintra Geka, kura bija izveidojusi filmu par staļinisma laika un padomju laika necilvēcībām. Dzintra minēja, ka arī Pēteris Vasks ir Berlīnē, un es paudu vēlmi, ka vēlos viņu satikt. Pēterim atklāju, kadosimies uz Latviju un gribam spēlēt kādu no viņa skaņdarbiem. Viņš vaicāja – kas jūs esat? Atbildēju, ka amatierorķestris. Komponists vaicāja, cik čellu ir mūsu orķestrī. Atbildēju, ka septiņi. Un Pēteris iesaucās – tas nav iespējams! Un ieteica atskaņot "Musica Serena". Vēlāk sazinājāmies ar viņu gan pa telefonu, gan e-pastā, un esmu tik laimīgs par mūsu sadarbību. Taču no mūsu sarunas arī sapratu, ka tik daudz amatieru orķestru – tā tiešām ir tāda vācu tradīcija." Bet vai tā nav liela drosme – atskaņot "Musica Serena" publikai, kas tik ļoti labi pazīst Pētera Vaska mūziku un ir tik daudzās versijās to dzirdējusi? "Mēs centīsimies izdarīt labāko," smaida diriģents. Vēl sarunas viesi stāsta, ka Vācijā patiesi esot ļoti daudz šādu amatierorķestru – Berlīnē vien apmēram četrdesmit! Pasaules kontekstā tā nudien ir visai unikāla situācija – daudzo  amatieru orķestru un amatieru koru skaits. Daudzi bērni mācās kādu instrumentu, tad pārtrauc, jo izvēlas citu profesiju, bet vēlme muzicēt paliek...  "Tā notika arī ar mani, jo es biju spēlējis vijoli, tad uz desmit gadiem pārtraucu, bet pēc tam atsāku no jauna, jo man gribējās spēlēt," atceras Kristofs Flīge. "Konkrētam sabiedrības slānim tas ir itin normāli – tie, kuri lasa grāmatas un mīl mākslu, arī paši spēlē kādu instrumentu. Alberts Einšteins spēlēja vijoli, piemēram. Un šī vēlme turpinās arī nākošajās paaudzēs."

Māksliniece Laima Eglīte glezno jau daudzas desmitgades un iemīļota vairāku paaudžu skatītāju vidū – gan ar savām plastiskajām un izjustajām figurālajām kompozīcijām, gan labsirdīgajām un emocionālajām grāmatu ilustrācijām un nu jau par klasiku kļuvušo animācijas filmu „Kabata”. Bet ainavu glezniecība viņas daiļradē ir jauns pagrieziens. Sulīgie dabas skati ir viņas jaunākās personālizstādes „Murjāņi un.. par zaļu pat vēl zaļāks” centrā. Tie mijas ar Laimas Eglītes cilvēku vērojumiem un TV pārraidēs tvertu personību vaibstiem. „Par zaļu pat vēl zaļāks” patiesi ir precīzs un šai reizē arī gluži burtisks nosaukums Laimas Eglītes izstādei. Ziemas beigu pelēkumā īpaši spilgti izceļas viņas tvertais leknais zaļums ainās no Murjāņiem, kur māksliniece vada vasaras, agrākām atmiņām Puikulē un arī skatiem pa Rīgas dzīvokļa logu. Kā tapušas šīs ainavas? Nē, māksliniece nedodas ar molbertu plenērā, bet glezno pēc fotogrāfijām, atmiņām un izjūtām. Interesanti, ka ainavu glezniecībai Laima Eglīte pievērsusies tikai pirms dažiem gadiem. Otra viņas izstādes daļa – mazi šodien sabiedrībā zināmu cilvēku portreti. Tos viņa pārsvarā noskatījusi televīzijā. Mazajos portretos bez grūtībām var pazīt, piemēram, režisoru Matīsu Kažu, mākslas zinātnieku Kasparu Vanagu, aktrisi Mariju Linarti, mākslinieci Elitu Patmalnieci, ārstu Kārli Rāceni. Māksliniece stāsta, kā veidojusies šī raibā kompānija. Sarunas beigās galerijā ienāk arī Laimas Eglītes vīrs, Latvijas Radio ilggadējais skaņu inženieris Augustīns Delle. Viņš nofotografē sievu pie viņas gleznām un labprāt padalās arī savos vērojumos, kā tās tapušas. Tikšanās noslēgumā man Laimai Eglītei ir kāds personisks lūgums. Autogrāfam esmu atnesusi vienu no savām mīļākajām bērnības grāmatām – Tolkīna „Hobitu”, kam Eglīte zīmējusi krāšņas ilustrācijas, un pavisam nejauši uzzinu stāstu, kas sasaucas ar mākslinieces iepriekš teikto – par vajadzību iejusties tēlos. Izrādās, rudā hobita Bilbo Baginsa tēla plastiku viņa noskatījusi no Anša Rūtentāla, bet zem rūķiem slēpjas, piemēram, Indulis Zariņš un Andrejs Ģērmanis. Un arī animācijas filmu „Kabata” jūs turpmāk, iespējams, skatīsieties citādāk, ja zināsiet, ka galvenās varones Cūciņas tēlā Laima Eglīte iegleznojusi režisori Rozi Stiebru, bet pati ir turpat blakus – kā Cūciņas sirsnīgais balsts Zirgs.

Stāsta režisora Pētera Pētersona meita, tulkotāja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone Vai zini, ka Pēteris Pētersons bija krusttēvs slavenajam Imanta Ziedoņa ēzelītim Pontefilando, pilnā vārdā Ekspromts Pikniks Porfīrijs Pontefilands? Imants Ziedonis un Pēteris Pētersons bija divi spoži lielumi Latvijas 20. gadsimta kultūrtelpā. Un ir sagadījies tā, ka viņi dzīvoja un darbojās vienā laikā, kaut gan Imants ir desmit gadus jaunāks. Tā kā abu dižgaru jubilejas iekrīt maijā, te būtu vietā mazliet pastāstīt par viņu neordināro draudzību. Nereti tādas ekscentriski spilgtas personības, kādi tie abi bija, viena otru necieš vai ir greizsirdīgas. Ziedoņa un Pētersona gadījumā abus vienoja draudzība, savstarpēja cieņa, humorīga pieeja dzīvei, delverīgs aizrautīgums kopīgos darbos un iecietība vienam pret otra untumiem, kādu nebija mazums. Jāņem vērā arī abu personības ievērojamais mērogs, kas padomiskajos laikos kā īlens līda laukā no maisa. Abi ir estēti attiecībā uz mājas iekārtojumu un vidi sev apkārt. Abi mīl labi ģērbties, nereti redzami trīsdaļīgos uzvalkos ar tauriņu. Abi mēdz šķilt humorīgas piezīmes un izaicināt apkārtējos, kaut Ziedonis ir labvēlīgāks, Pētersons reizumis nesaudzīgāks. Sākotnēji Pētersonu un Ziedoni satuvināja Pētersona darbs pie dzejas izrādes "Motocikls" (1967), kad viņš vēl vadīja Dailes teātri. Vainīga bija Pētersona aizraušanās ar jaunā teātra meklējumiem sešdesmito gadu sākumā un vidū, kad viņa rokās nonāca Imanta Ziedoņa jaunākie dzejoļu krājumi "Sirds dinamīts" (1963) un "Motocikls" (1965). Izrādē izmantoti arī Imanta Ziedoņa nepublicētie darbi, kas vēlāk apkopoti krājumā "Es ieeju sevī" (1968).  Parādot Imanta Ziedoņa dzejā pieteikto jauno cilvēku kā dumpinieku un meklētāju, Pētersons cenšas atrast tēlu attiecībās iešifrētās laikmeta pretrunas un rada savu jauno teātra virzienu vai poētisko teātri, ar kuru, no vienas puses, atgriežas pie poētiskās Raiņa un tautas dziesmu tradīcijas, kas raksturīga latviešiem, no otras – atklāj sava laikmeta šķautnes, cilvēku ilgas, savu kredo mākslā. Imants Ziedonis nejaucās Pētersona darbā. Taču pēc tam, redzot rezultātu, neslēpa savu pārsteigumu. Pētersons Ievai Zolei stāsta: "Pirms sezonas slēgšanas atnāca Imants Ziedonis,[..] noskatījās gandrīz jau pabeigtu darbu un pēc tam ļoti zīmīgi teica: "Tas nekādā gadījumā nav mans "Motocikls", bet es to atbalstu absolūti."" Interesantas ir Imanta Ziedoņa pārdomas par izrādes galveno tēlu – Piču, kuru spēlēja divi Dailes tā laika premjeri – Harijs Liepiņš un Uldis Pūcītis. Abu veidotie Piča tēli bija ļoti atšķirīgi, un kritiķi lauza par tiem šķēpus. Taču Imantam Ziedonim ir savs spriedums par abiem Piča atveidotājiem. Viņš pēc abu sastāvu pirmizrādēm sievai Ausmai Kantānei atzinies, ka Pūcītī viņš sevi labāk atpazīstot, bet Harijā Liepiņā viņš sev vairāk patīkot. Ziedonis savas izjūtas par Pētersona veidoto izrādi “Motocikls” raksturo ar sev piemītošo metaforiskumu: "Nebija ne jausmas, ko viņš iztaisīs – es lepojos, cerēju un baidījos. Varbūt iznāks vismaz kaut kāds mopēds. Bet iznāca – saksofons." Imants Ziedonis un Pēteris Pētersons kļūst draugi, bieži viesojas viens otra mājās. Pētersons apciemo Ziedoni gan Ragaciemā, gan vēlāk Murjāņos, Ziedonis vairākas reizes ciemojies Pētersona Apšuciema vasaras mājā, ar Ausmu abi ir viesi Runča meitas Kārinas kāzās. Runča 50. jubilejā Imants Ziedonis Runci un Noru motociklā ar blakusvāģi uzved uz skatuves. Abu dižgaru mīlestība uz ēverģēlībām izpaužas arī stāstā par Imantam Ziedonim uzdāvināto ēzelīti, kuru Pētersons nogādāja līdz Ragaciema mājas sētai un vēl pieteicās par krusttēvu. Imanta Ziedoņa tēvs esot ārkārtīgi šķendējies par šo dulburību. Imants Ziedonis vēlāk Ievai Zolei stāsta: "Kopīgi devām skaistajam radījumam vārdu Ekspromts Pikniks Porfīrijs Pontefilands. Pirmie divi ir manis dotie, pārējie – Pētera. Noteikti viņš pastāvēja, ka vienam no vārdiem ir jābūt Porfīrijs." Zīmīgi, ka Imants Ziedonis bija viens no retajiem draugiem, kurš nesauca Pētersonu par Runci, bet gan vārdā. Tajā pašā Ziedoņa atmiņu stāstā figurē kāda epizode, kas saistīta ar Pētersona slaveno auto braukšanas mākslu un bija visai neordināra. Imants stāsta: "Viens brauciens mums ar Pēteri pie stūres notika ap veco Ģertrūdes baznīcu. Bijām pie manis iedzēruši vienu stipru dzērienu – spirtu uz citronliānām. Par mūsu spiedienu liecināja pietūkušās dzīslas deniņos. Pēteris pastāvēja, ka kaut kur jābrauc. Ieteicu it kā nekaitīgāko maršrutu – apkārt turpat netālu esošai baznīcai. Neatceros, cik reizes ātrākos un lēnākos riņķos rāvāmies uz priekšu, skaļi mašīnā apjūsmodami savu izveicību un gudro iedomu. Kamēr piekusām. Acīmredzot arī citronliānas stimulējošais efekts bija beidzies." (Atmiņu krājums "Runcis", sastādītāja Ieva Zole, Izdevniecība "Jumava", Rīga, 2003., 204. lpp. Jāpiemin arī aizkustinoši mirkļi, proti, Imanta Ziedoņa loma leģendārās izrādes "Spēlē, Spēlmani!" (1972) tapšanā. Tas bija 1971. gada pavasaris, kad Pētersons bija pilnīgi sabrucis pēc aiziešanas no Dailes teātra un dēla Uģa zaudēšanas... Imants tajā vasarā vairākkārt atbrauca pie mums uz Jaundubultiem. Kādu brīdi pasēdējuši verandā, kurā tēvs strādāja, viņi gāja garās pastaigās gar jūru un runāja, runāja. Imants Ziedonis, novērtējot izrādē "Motocikls" atrasto, mēģināja Pētersonu aizraut ar ideju par līdzīgu darbu pie Aleksandra Čaka dzejas. Pētersons tobrīd slīga dziļā depresijā un ne uz ko nebija pierunājams, bet pēc vairākkārtējām sarunām Imantam izdevās Pētersonu iekvēlināt ar savu redzējumu un Runcis ķērās pie darba. Tā tieši Imants Ziedonis atdeva teātrim meistaru un vislielākajā Pētersona dzīves krīzē izrādījās sirsnīgs un uzmanīgs draugs, palīdzēja viņam izrauties no tumsas un atgūt radošo dzirksti.  

Mēs turpinām meklēt Imantu Ziedoni pirms Ziedoņa. Otrā, vai patiesībā, pirmā epizode. Viņa dzimtais Ragaciems. Mājas "Birutas", Ragaciema kapi un Ragaciemā sagaida dzejnieka māsas Anita Bumbure. Kasparu Znotiņu sagaidīja ar sveicienu: "Re, brālis arī atbraucis!" Un no Ragaciema Imants ir gribējis paņemt līdzi uz Murjāņiem kādu gabaliņu no bērnības- niedres no Kaņiera ezera. Niedru jumtu.

„Indiāņi Gaujmalā” – tādu nosaukumu savai personālizstādei izvēlējusies Kristiāna Dimitere. Māksliniecei  patīk indiāņi, tāpēc ik pa laikam tos glezno.  Galerijā „Istaba” skatāmi gan glezniecības darbi, gan skulptūras un, kā atzīst pati māksliniece, darbi ir diezgan nosacīti. Ar Kristiānu Dimiteri izstādes atklāšanas dienā tikās Laima Slava. Ar Kristiānu Dimiteri tiekos galerijā „Istaba”, pie sienām izkārtotas gleznas ar dzīvnieku, augu un indiāņu attēliem, arī ziedu skulptūras, vēl tēlniecības darbi uz galerijas platās palodzes. Atgādinājums - Kristiāna Dimitere absolvējusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļu. Telpā iespīd dienas saule un sarunu sākam par izstādes nosaukumu „Indiāņi Gaujmalā”, tā uzzinu, ka Kristiāna mēdz uzgleznot indiāņus, lai mājās vienmēr būtu kāds indiānis. Indiāņi viņai patīk kā cilvēki, pirmkārt, tāpēc, ka viņi ir skaisti. Kristiāna Dimitere savu patiku pret indiāņiem saista ar  bērnībā pavadītajām vasarām Murjāņos. Paveram skatu uz gleznām, kurās indiānietes, taču ekspozīcijā ne tikai tās. Par radošo procesu un to, kā mākslas darbi rodas, māksliniece atklāj, ka īpašs ir brīdis pirms iemigšanas. Vienā no gleznām pingvīni sastājušies ciešā aplī uz augstas klints, to vēlāk Kristiāna īstenos arī skulptūrā, bet īpašs stāsts ir par gleznā redzamajām sarkanajām debesīm. Ziedu skulptūras zem stiklotājiem kupoliem Kristiāna Dimitere veidojusi kā vijolīšu un dadžu acis. Uzzinu, ka puķes māksliniecei ir arī simboli. Savas tālākās ieceres māksliniece neatklāj, jo izteiktas skaļi tās var nepiepildīties. Lai arī līdz šim Kristiāna Dimitere piedalījusies galerijas „Istaba” rīkotajās grupu izstādēs, šī ir viņas pirmā personālizstāde šajā galerijā. Kristiānas Dimiteres personālizstāde „Indiāņi Gaujmalā” galerijā „Istaba” līdz 24.martam.

Ziedoņa muzejs radoši gatavojas Imanta Ziedoņa jubilejai nākamā gada maijā un aicina iesaistīties atmiņu grāmatas tapšanā par dzejnieku. Par gatavošanos jubilejai stāsta Imanta Ziedoņa muzeja jaunā direktore Rūta Šmite, Imanta Ziedoņa fonda "Viegli" padomes priekšsēdētāja Žanete Grende, grāmatas "Amizantais Imants Ziedonis" veidotājs Ēriks Hānbergs. "Šī grāmata radās kā tās pēkšņums, atceroties, cik daudz uzsmaidīt, pajokot, apcelt, pārsteigt ir spējīgs Imants Ziedonis dažādās sabiedrībās un gribējās, lai Latvijas lasītājs uzzina, kāds Imants gadu gaitā ir bijis kā sarunu biedrs, kā vella dzinējs, kā omulīgs cilvēks," par topošo grāmatu atklāj Ēriks Hānbergs. Daudzreiz uz dažādām tikšanās reizēm abi devušies kopā un bieži cilvēki sastingst, kad ierodas Dzejnieks. "Viņš momentā ar kaut kādu dzirkstelīgumu atkausē. Kaut vai, kad bija konkurss "Daudzinātākais cienasts novadā", vienā lauku sētā saimniece, gatavodama mums cienastu, griež rabarberu mazos gabaliņos. Visi sastinguši - ieradies Dzejnieks. Imants uzdod vienu nopietnu jautājumu - no kura gala jūs sākat griezt parasti? Un sabiedrība uzreiz atraisās," atminas Ēriks Hānbergs. Ēriks Hānbergs rosinājis saukt visu Latviju, lai taptu grāmata "Amizantais Imants Ziedonis". Būs arī izstāde. "Tagad ir brīdis pārskatīt fotogrāfijas, vēstules. Imantam bija niķis, skaists niķis, ierakstīt kaut kur kādus dzejolīšus. Pazīstu vienu sievieti, kur Imants ir ierakstījis skapī novēlējumu. Pārskatiet skapju atvilktnes un sūtiet mums," mudina Žanete Grende. "Ja žēl sūtīt oriģinālus, nofotografējiet. Ir svarīgi sajust to, kā Ziedonis mēdza teikt, prieka vibrāciju. Tā ir ļoti svarīga mums visiem."  "Visi, kuri grib nosmieties, piedāvāsim šo izstādi. Būt priecīgiem," bilst Žanete Grende. "Uzsmaidīt, smaidīt un smieklos būt. Varu ziņot, ja runa ir par grāmatu, izknābājot no drukātā, gan uzklausot cilvēkus, gan lasot vēstules, kas iesūtītas, man jau ir 100 epizodes pilnīgi gatavas," atklāj Ēriks Hānbergs. Sūtīt dažādas liecības un atmiņas, kas saistās ar Imantu Ziedoni var jebkurā laikā, ja gribētos, lai epizode iekļūst arī grāmata "Amizantais Imants Ziedonis", ieteicams sūtīt vēlākais līdz Ziemassvētkiem. Sūtīt var vēstuli aploksnē uz muzeju, adrese: Sporta iela 2, Rīga vai elektroniski uz e-pastu: info@ziedonamuzejs.lv Rūta Šmite bilst, ka jubilejas gadā būs jauni Imanta Ziedoņa rakursi, ko akcentēs muzejā Murjāņos. Viens no tiem - Imants Ziedonis un bērni, bērnu literatūra, suņa Fuņa tēls. "Un arī Imants Ziedonis kā dārznieks, jo viņam ir skaists dārzs apkārt Murjāņu mājai, viņa un arī Ausmas Kantānes veidots un kopts. Imants Ziedonis pats daudzkārt ir teicis, ka viņš negribēja būt dzejnieks, gribēja būt dārzkopis," stāsta Rūta Šmite. Žanete Grende atminas, ka Imants Ziedonis viņai daudz stāstījis, kādu grib muzeju. "Viņš man stāstīja, ka muzejam jābūt par pieredzi. Muzejs nav par mani, muzejs ir par sevis un pasaules izzināšanu, par latviskumu, jaunrade ir galvenais. Es domāju, ka Imants ļoti gribētu, ka tā tas notiek," atzīst Žanete Grende. "Ziedoņa īpatnība ir tā, ka viņš ir daudz ceļojis pa Latviju. Arī mēs šobrīd daudz braucam dažādas ekspedīcijās, vienalga, kur mēs aizbraucam, cilvēki saka, ā, Imants te bija. Atceros, kā viņš šajā kultūras namā lasīja dzeju, vai lauku sētā. Cilvēki vēl joprojām atceras. Man ir sajūta, ka viņš nemaz nav nomiris, ka viņš tūlīt piezvanīs, atnāks, kaut kur būs jāiet, kaut kur jābrauc."

Viesojamies Imanta Ziedoņa muzejā “Dzirnakmeņi” Murjāņos. Laikā, kas šai paša celtajā mājā vēl dzīvoja dzejnieks un aktrise Ausma Kantāne, gada lielākā viesu sanākšana bija Imantos, mājas saimnieka vārda dienā - 1. jūlijā. Šis būs stāsts par dzejnieku Imantu Ziedoni, aktrisi Ausmu Kantāni un viņu “Dzirnakmeņiem”. Braucot pa Valmieras šoseju, neskaitāmas reizes biju acījusies, kur tad ir tas Ziedoņa muzejs. No Rīgas puses iebraucot Murjāņos, strauji jāgriež pa labi, un tālākais ceļš līdzinās kritienam pasaku akā. Nebruģētajam ceļam straujš kritums, nākas ienirt augstu koku zaļumā. Imanta Ziedoņa muzejs vairākkārt redzēts Latvijas televīzijā rādītos kadros, taču dzīvā pieredze salika gluži citus akcentus. Pirmais pārsteigums jau bija pats ceļš līdz muzejam, Murjāņi padomjlaikā kļuva par galvaspilsētas inteliģences iecienītu atpūtas vietu, pa ceļam virkne ar padomjlaika vasarnīcām. Šikākas par prastļaužu mazdārziņiem, bet līdz šur tur vēl nesagruvušo 20. gadsimta sākumā būvēto Gaujas malas villu greznībai (viena tāda seno laiku pils tiek šobrīd atjaunota “Dzirnakmeņiem” kaimiņos), tomēr netiek. Pieminot nesen mūzībā aizgājušo aktrisi Ausmu Kantāni, sociālos tīklus apceļoja youtube video – abi skaisti, vēl jauni, saspēlējušies, sēž pašu rokām, no Ragaciema atvestām zvejas tīklu auklām darinātos atpūtas krēslos, un ampelējas – viens otru  intervē. Tikusi pie muzeja ceļveža – burtnīcas “Muzeja ceļa piezīmes” noskaidroju, ka neparastā ēka “Dzirnakmeņos” tapusi laikā no 1970. līdz 1975. gadam, process sīki un smalki aprakstīts arī Aivara Berķa un Imanta Ziedoņa grāmatā “No Jāņiem līdz Murjāņiem”. Bet mana došanās uz “Dzirnakmeņiem” bija kā Antiņa jājiens stikla kalnā – tuvoties šai vietai mēģināju trīs dažādos lokos. Pirmais no tiem, medijos redzētie kadri un interneta vide – vietnē e-dzirnakmeņi muzejs izstaigājams virtuāli. Otrreiz uz “Dzirnakmeņiem” devos šī gada Muzeju naktī. Maijā bija iespēja izstaigāt tikai muzeja āra teritoriju, galveno iespaidu veidoja muzejnieku rosības nesenākais slānis -  pēc mājas saimnieku laika būvētas ēkas, muzejnieku radīti vides objekti – kā budistu lūgšanu dzirnas ar latvju zīmēm vai piramīdas spāru izcelts bišu strops. Trešo reizi “Dzirnakmeņos” ierodos iepriekš piesakoties, un patiešām esmu gaidīta. Caur stikla sienu mani ieraugot, Agnese Pētersone nāk pretim, piedāvā tēju. Pēc mirkļa ierodas muzeja vadītāja Rūta Šmite, kas šai amatā tikai trīs mēnešus kopš nomainījusi iepriekšējo vadītāju Žaneti Grendi, viņa ir atvedusi bišu stropu rāmīšus. Mani tas pārsteidz: Imanta Ziedoņa un Ausmas Kantānes laiks “Dzirnakmeņos” bija no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem līdz deviņdesmito gadu vidum. 1994. gadā dzejniekam pasliktinās veselība, Čikāgā tika veiktas vairākas sirds operācijas.  “Dzirnakmeņi” divtūkstošo sākumā tiek pārdoti fondam “Viegli”, un pirmos gadus te ir “mūzu mājoklis” burtiskā nozīmē – tiek ierakstīti “Viegli” divi pirmie albumi, taču līdz ar to šī ir diezgan elitāra, radošu nometņu, koncertu vieta. Plašākai sabiedrībai muzejs tiek atvērts jau pēc dzejnieka aiziešanas mūžībā, 2015. gada rudenī. “Dzirnakmeņi” ir muzeja galvenā mājvieta, taču fondam “Viegli” paralēli ir vēl daudz citu iniciatīvu, un tāda bijusi arī Imanta Ziedoņa viena no viņa muzeja vīzijām. Ka viņa muzejam nemaz tik nav obligāti jābūt ēkai.

In this episode from April 2021, we're speaking with electrophysiologist Dr. Jason Lappe. Dr. Lappe is going to share his experience in adopting modern workflow technology at his cardiac device clinic in order to support rapid patient growth and an expanding remote care focus. This episode is sponsored by Murj, a cloud-based cardiac device management platform that empowers clinicians and staff to deliver the very best in clinical cardiac device care. Click here to learn more about Murj.

Raidījumā Piespēle saruna gan par pasaules sporta karali futbolu, gan citu aristokrātiskām saitēm vītu sporta veidu - airēšanu. Airētāja Laine Rumpe 10.oktobrī Minhenē izcīnīja bronzas medaļu Eiropas junioru čempionātā. Startējot sieviešu vieninieku sacensībās, Rumpe A finālā 2000 metru airējumā finišēja pēc astoņām minūtēm un 20,79 sekundēm. Augustā Rumpe izcīnīja augsto ceturto vietu pasaules junioru čempionātā. "Jau kopš pirmajiem treniņiem Laine izrādīja savu sajūsmu par airēšanu. Tieši Laines mīlestība pret šo sporta veidu un aizvadītie trīs gadi Murjāņu Sporta Ģimnāzijā ir rezultējušies šīs veiksmīgās sezonas panākumā, kas noslēgumā vainagojusies ar bronzas medaļas Lainei uz kakla. Sportiste ir ļoti mērķtiecīgi un ar lielu atbildības sajūtu gājusi uz rezultātu un esmu ļoti gandarīta un priecājos kopā ar sportisti," Latvijas Airēšanas federācija citē sportistes treneres Ilzes Krūzes teikto. Federācijas prezidents Henrijs Bukavs raidījumam Piespēle atzina, ka šis ir ļoti nozīmīgs un ilgi gaidīts panākums. Raidījuma otrajā daļā sazināmies ar Ukrainas pilsētu Oleksandriju, kur atrodas Latvijas futbola izlases centra aizsargs Kaspars Dubra. Pārrunājam Latvijas izlases pēdējā laika snieguma pozitīvo vektoru Pasaules kausa kvalifikācijas ciklā. Pēdējās divas spēles notika Daugavas stadiona, tajās Latvijas vispirms ar 0:1 cienīgi piekāpās ļoti spēcīgajai Nīderlandei, bet vēlāk ar 1:2 mača pēdējās minūtēs zaudēja Turcijai. Ar Kasparu runājam par pēdējā laika pozitīvajām vēsmām izlasē, kas tās veicinājis.

Kmīns kuras un sprakšķ, krēsli salikti, grāmatas arī. Tobrīd ir pieci pēcpusdienā, laiks, kad varēts nākt pie Imanta iedzert tēju. Šoreiz viņš ir kaut kur izgājis, bet ļoti klātesošs. Un varam sākt. Imanta Ziedoņa muzejā - vasaras mājā "Dzirnakmeņi" Murjāņos, kur sagaida Ance Caune. Radio mazā lasītava aizceļojusi uz Murjāņiem kopā ar rakstnieci, valodnieci, literatūrzinātnieci Lalitu Muižnieci, izdevēju un apgāda "Mansards" vadītāju Jāni Ogu un, protams, uzticamajiem lasītājiem. Aktieris Gundars Āboliņš lasa fragmentus no Lalitas Muižnieces darbiem „Pēdas” un „Melita Rīgā”, kā arī Imanta Ziedoņa dienasgrāmatas un dzeju. Raidījumu atbalsta:  

COVID-19 has accelerated the shift toward delivering remote care and using digital platforms to monitor patients. Many have embraced telehealth visits, but what else can CV providers do to monitor and care for patients outside the clinic? Here to answer that question are MedAxiom HeartTalk guests Todd Butka, Founder and CEO of cardiac device data management software company, Murj, and Jude Hebert, RN, BSN, Executive Vice President of Nursing Services at Cardiovascular Institute of the South.

Are you building a culture of respect and trust? 6 questions. 7 minutes. Pure insights. Episode 65: Business leaders understand that building a culture of respect and trust is vital to your organization's success. Wise words from Mike Holtshouse, Director of Commercial Operations at Murj. 

Ielūkojamies Latvijas Radio fonotēkā, šoreiz - izvēloties gadaskaitli “1990”. Pagājuši tikai 30 gadi, bet jau ir vajadzīga piepūle, lai atcerētos, kas bija tās domas, tēmas, kas uzspurdza vēl Padomjvalsts pēdējos gados, kad “glastnostj” un “perestroika” bija padarījusi iespējamu sarunāšanos? No kādiem ideju aizmetņiem dzima nacionālā pašapziņa cīņai par valstiskumu? Raidījumā iekļauti tā laika raidījumu fragmenti, un tīši izvēlēti nevis vēsturiski izšķirīgi mirkļi, bet drīzāk skaniskas laikmeta skices. Arī izvēlēto fragmentu mozaīka varētu būt gluži cita. "Šī ir manējā, galu galā arī es pati esmu tā laika lieciniece," tā raidījuma autore Anda Buševica. Ko darīju 1990. gadā? Grasījos beigt skolu, iestāties “filozofos”. Pārmaiņu laiks valstī sakrita arī manas dzīves griežiem. Brīvība vispirmām kārtām man tobrīd nozīmēja iespēju lasīt labas grāmatas. Lasīju krieviski, kamēr vēl bija iespēja braukt uz Ļeņingradu, pirkt grāmatas. Bet arī Latvijā uz slikta papīra, bet milzīgā daudzumā iznāca visi 20. gadsimta literatūras un filozofijas pamatdarbi. Radio fonotēkā atrodu Džeimsa Džoisa “Ulisu” Dzintara Soduma tulkojumā, lasa Ints Burāns. Lorijas Andersones mūzika, arī ir deviņdesmito zīme. Taču šai skaņdarbā ir savādas attiecības ar laiku. Arī Džoisa “Ulisā” viss pamatīga izmēra grāmatā aprakstītais notikums ietilpināms vienā dienā, tas ir 1904. gada 16. jūnijs, kad Leopolds Blūms klīst pa Dublinu. Viņš ir Leopolds Blūms un vienlaikus sengrieķu Uliss, kurā savā ceļā satop gan Vecās Derības praviešus, gan īru svētos, gan savus laikabiedrus. Lorija Andersone monotoni atkārto nedēļas dienu nosaukumus, kopā ar lasījumu, radot laiksu, kurā sajaukušies visi laiki un notikumi. Leģendārais Latvijas Radio raidījums “Mikrofons”, nupat atzīmēja savu dibināšanas jubileju, dibināts 1965.gada 1.aprīlī, un šobrīd mēs par to varam runāt jau skaļi, kā pretpropaganda raidstacijai „Amerikas balss”: tas skanēja tai pašā laikā, septiņos vakarā, kad aizliegtais raidījums. Tikko pieteiktais fragments ir no 1989. gada 13. aprīļa raidījuma, un tai laikā “Mikrofonā” bija sapulcējusies izcila žurnālistu komanda. Deviņdesmitajos, un diezgan ilgi, līdz pat tūkstošgades mijai, skanēja latviskai dzīvesziņai, uz pirmās Latvijas valsts laikā dzimušās dievturības pamatiem balstīts raidījums. Šobrīd, man liekas, tas vairs nebūtu iespējams. Šiem laikiem pārāk patriarhāli, svētsvinīgi skan raidījuma posēja Jāņa Siliņa balss. Taču es atceros deviņdesmitajos ārkārtīgi apmeklētās, piemēram, literatūrvēsturnieka, dievturības atbalstītāja Romāna Pussāra lekcijas. Tā laika kontekstā dievturība bija veids, kā modernā veidā sakausēt moderno pasauli – šolaiku literatūru, mākslu, arī zinātni, ar tradīcijām. Vai dievturības atjaunotāju eksperiments izgāzās? Viena no acīmredzamajām atbildēm – šobrīd vairs tāds svētbrīdis Latvijas radio nav klausāms. Kāpēc šo cilvēku vēstījums nelikās uzklausāms? - tas jau ir nākamais jautājums. Taču dievturība, arī folkloras kustība deviņdesmitajos radīja morāles alternatīvu, modelēja ideālās Latvijas harmonisku garīgo jābūtību. Un bija jau arī realitāte pārāk haotiska, pārāk nesaprotama. Laipni lūgti atpakaļ 1989. gada “Mikrofona” vēstuļu raidījumā! Cīnoties par Latvijas valsti, latvieši iestājās arī par mazākumtautību iespēju kopt savu - igauņu, ebreju - kultūru. Latvijas Radio arhīvi glabā vēl kāda ar noteiktu mērķi radīta raidījuma – “Dzintarkrasts” ierakstus. “Dzintarkrasts” radās 1962. gadā, ar mērķi uzrunāt trimdas tautiešus. Cīnoties par Latvijas valsti, latvieši iestājās arī par mazākumtautību iespēju kopt savu - igauņu, ebreju - kultūru. Latvijas Radio arhīvi glabā vēl kāda ar noteiktu mērķi radīta raidījuma – “Dzintarkrasts” ierakstus. “Dzintarkrasts” radās 1962. gadā, ar mērķi uzrunāt trimdas tautiešus. “Dzintarkrasta” vadītāji Jānis Ūdris, Lauma Amatniece tiem laikiem drosmīgi skāra latviešiem būtiskas tēmas. 1990. gadā izskan “Dzintarkrasta” pēdējais raidījums, un var jau saprast, ar Latvijas valstiskuma atjaunošanu nepastāv vairs tāda “trimda”. “Dzintarkrasta” pēdējā raidījumā iekustināto tēmu apkopojums, un arī dziļi izjusta, joprojām aizkustinoša klausītāju reakcija. 1990. gads zīmīgs arī ar to, ka šai gadā notiek 20. Vispārējie latviešu dziesmu svētki, pirmie brīvā Latvijā, pirmie, kuros varēja piedalīties trimdas latvieši – satiekas gan Rietumu trimda, gan Sibīrijas latvieši. 1990. gadā uz Dziesmu svētkiem ieradās arī Vašingtonas Universitātes Skandināvijas studiju departamenta asociētais profesors un Baltijas studiju programmas vadītājs Guntis Šmidchens. Atmodas gadu jūsma noplaka, taču bija kaut kas, kas paliek kā mūžīga vērtība. Savu – pirmo folkloras festivālu “Baltica”, Dziesmu svētku – pieredzi, desmit gadus vēlāk Guntis Šmidchens apkopo grāmatā “Dziesmu vara” - angliski tā iznāca 2014. gadā, latviski – gadus trīs vēlāk. Šai grāmatā Guntis Šmidchens iztulkojis, ne tikai latviešu, bet arī igauņu, lietuviešu valodā Atmodas gados dziedāto – arī no 19. gadsimta beigām mantoto dziesmu, tā laika rokdziesmu – tekstus, lai no tiem, jau kā zinātnieks izsecinātu pasaulē līdz šim neiepazītu nevardarbīgās pretošanās pieredzi – dziesmoto revolūciju. 3. maijā 1933. gadā dzimis dzejnieks Imants Ziedonis. Un savādā veidā savijas nozīmes ap šo vārdu – ziedonis. Ziedonis dabā, atjaunotais Latvijas valstiskums. Atmodas gados jau vispār – jebkurš nākotnei kalpojošs dzejnieka vārds iegūst “tautas sirdsapziņas” slodzi. Tomēr stāsts par dzejnieku Imantu Ziedoni šai laikā ir jo īpašs. 1989. gada 27. maijā Dailes teātrī tiek dibināts Latvijas Kultūras fonds, par tā priekšsēdētāju kļūst Imants Ziedonis. Viņš ir tā laika notikumu centrā – Kultūras fonds koordinē Daugavas programmu, joprojām nepadarīta ir iecere veidot vietvārdu sarakstu, vākt cilvēku dzīvesstāstus "Likteņarhīvā". Mans Radio kolēģis, žurnālists Reinis Ādmīdiņš savā raidījumā, arī meklē paralēles pāri laikam. Viņš aicina Imantu Ziedoni uz sarunu, un iemesls tai – 1977. gadā iznākusī Imanta Ziedoņa “Poēma par pienu”. Tagad šis fakts liekas pārsteidzošs, bet tolaik notika tādas radio klausītāju konferences. Tikšanās ar rakstniekiem organizēja Latvijas radio, sadarbībā ar žurnālu “Karogs”, tāda konfeence, saistībā ar Poēmu par pienu, notika Murjāņiem tuvajā Krimuldā. 1992. gadā Reinis Ādmīdiņš lūdz Imantu Ziedoni atcerēties septiņdesmitos, poēmas tapšanu, taču, manuprāt, dzejnieks precīzi formulē vairākas deviņdesmitajiem būtiskas atziņas.

Raidījums "Latvijas stāsti Latvijas simtgadei" šoreiz devies uz Sējas novada Murjāņiem pie tradicionālās kultūras pētnieces Ievas Vītolas. Kopā ar studiju biedri Signi Pucenu viņa uzrakstījusi 21 tradīciju burtnīcu par mazdārziņu kultūru, Gaujas plostniekiem, cūku bērēm un daudzām citām mūsu tautas tradīcijām. Trīs Ievas dzimtas paaudzes dzīvojušas Baškīrijā, un viņu un citu siguldiešu atmiņas arī apkopotas vienā no burtnīciņām. Šogad iznākusi burtnīca "Zaļumballes", Ieva Vītola piedalījusies arī vairāku citu grāmatu izdošanā. Vītolu ģimenē šis gads ir īpaši nozīmīgs, jo piedzimis ceturtais bērns - dēliņš Augusts, un, kā Ieva smejas, tā ir viņas ģimenes dāvana Latvijai simtgadē.

Par talantīgo peldētāju, Eiropas vicečempionu junioriem Didzi Rudavu, kas no  Eiropas Junioru čempionāta atgriezās ar sudraba medaļu 50m brasā. Jelgavas Specializētās peldēšanas skolas  audzēknis  atkārtoti izpildījis arī Pasaules jaunatnes olimpisko spēļu A normatīvu, lai startētu  jaunatnes olimpiādē  oktobrī Buenosairesā. Stāstīsim arī par skeletonistu jeb par nākamo "Martinu" dēvēto Elvi Veinbergu. Uzzināsim, kā un kāpēc Murjāņos treneris Gints Dzērve pats uzbūvējis starta estekādi skeletonistiem. Dzirdēsim, kā pirms pāris gadiem izcīnīto kontinenta čempionu titulu mēģinās atgūt pludmales volejbolistes Tīna Graudiņa un Anastasija Kravčenoka. Majoru smiltīs – šajā nedēļas nogalē notiek U22 Eiropas čempionāts.

Gada pirmajā raidījumā Piespēle sākam „iesildīties” ziemas olimpiskajām spēlēm Phjončhanā. Raidījuma viesi – olimpiskais čempions bobslejā, nedēļas jubilārs Jānis Ķipurs, olimpisko spēļu bronzas laureāte kamaniņu sportā, Murjāņu sporta ģimnāzijas direktore Ingrīda Amantova. Vēl par saviem pirmajiem iespaidiem, studējot un trenējoties Kalifornijā, stāsta, cerams nākamā olimpiete, pludmales volejboliste Tīna Graudiņa.

Todd Butka, the CEO and founder of Murj, personifies the much ballyhooed crossover between Medtech and Tech. The start-up is developing a software application that enables providers to efficiently manage data from implantable cardiac devices.

Todd Butka, the CEO and founder of Murj, personifies the much ballyhooed crossover between Medtech and Tech. The start-up is developing a software application that enables providers to efficiently manage data from implantable cardiac devices.