Podcasts about lipkes

Kāda ir personības muzeju loma un sūtība? Vai nepieciešams pārskatīt to darbību un kā ienākt Latvijā jauniem muzejiem? Par muzeju nozari pārmaiņu procesā Kultūras rondo izvaicājam nozares ekspertus. Studijā Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Grīnvalde, Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūras pasākumu organizatore, izstāžu kuratore, arī Starptautiskās muzeju padomes Latvijā valdespārstāve Katrīna Kūkoja un Memoriālo muzeju apvienības direktores vietniece Sanita Kosoviča un Cēsu novada pašvaldības iestādes "Cēsu muzejs" struktūrvienība Piebalgas muzeju apvienības Orisāre vadītāja Līva Grudule, kuras pārziņā ir Antona Austriņa "Kaikaši", Emīla Dārziņa "Jāņaskola", Kārļa Skalbes ‘'Saulrieti”un  Brāļu kaudzīšu "Kalna Kaibēni". Turpinām arī interesēties par jauno atbalsta sistēmu privātajiem muzejiem. Godīgāka sistēma vai „bada spēles”?  Tik dažādi vērtējumi izskan par jauno valsts atbalsta sistēmu privātajiem akreditētajiem muzejiem. Pērnā gada nogalē īsā laikā tika mainīti spēles noteikumi četriem privātmuzejiem, kas līdz šim bija saņēmuši garantētu valsts atbalstu: tiem kopā ar pārējiem nozares spēlētājiem no šī gada ir jāsacenšas vienotā Valsts Kultūrkapitāla fonda konkursā. Par gaidāmajām pārmaiņām diskutējām arī Kultūras rondo, tagad atskatāmies, kā tad noslēdzās pirmais konkurss un kādi ir secinājumi. Latvijā ir apmēram divi simti privātu muzeju un kolekciju, bet tikai desmit no tiem izvēlējušies un spējuši iegūt akreditāciju – būtībā kvalitātes sertifikātu, kas apliecina, ka konkrētā institūcija labi pilda visas muzeja funkcijas: veido krājumu, pēta to un izglīto sabiedrību. Akreditācija arī nozīmē, ka muzeja krājums kļūst par daļu no nacionālā muzeju krājuma. Četri akreditētie privātie muzeji – Latvijas Mākslinieku savienības muzejs, 1991.gada barikāžu muzejs, Žaņa Lipkes memoriāls un Imanta Ziedoņa muzejs – daudzus gadus saņēma stabilu atbalstu no valsts un bija raduši ap to plānot savu budžetu. Piemēram, pērn Kultūras ministrijas budžetā četriem privātajiem muzejiem atvēlēja mazliet virs 240 tūkstošiem eiro. Pērnā gada nogalē kārtību tika nolemts mainīt, novirzot visus privātos akreditētos muzejus uz Valsts Kultūrkapitāla fondu un par attiecīgu summu palielinot konkrētās mērķprogrammas finansējumu, bet ar būtisku atšķirību: tagad uz šo summu konkursa kārtībā vienādi varēja pretendēt visi akreditētie privātie muzeji.  Pieteikumus vērtēja Kultūras mantojuma nozares ekspertu komisija, ko vadīja Una Sedleniece – ilggadēja muzeju nozares darbiniece, pašlaik Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores vietniece administratīvajā darbā.

Muzeju sabiedrību satricinājis jautājums par jaunu finansēšanas modeli akreditētajiem privātajiem muzejiem, kas savukārt  aktualizē arī citus ar nozari saistītus būtiskus jautājums. Kas ir profesionāls muzejs un kas to nosaka? Ko nozīmē taisnīgi vai netaisnīgi piešķirta nauda muzejiem un kādi ir kritēriji, kas noteiks finansējuma piešķiršanu muzejiem no Kultūrkapitāla fonda? Kultūras rondo studijā analizē nozares pārstāvji. Diskutē Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslas institūta pētniece, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda un Latvijas Muzeju biedrības valdes locekle Elīna Vikmane, Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone, Muzeju padomē pārstāv privātos, akreditētos muzejus, izdevējs un Drukas muzeja idejas autors Valters Dakša, VKKF Kultūras mantojuma komisijas priekšsēdētāja Una Sedleniece, viņa ir arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores vietniece administratīvajā darbā, Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības priekšsēdētāja, Latvijas Muzeju padomes dalībniece, šķirkļa “Muzeji” autore Nacionālajā enciklopēdijā. Mēneša sākumā vairāki privāti muzeji cēla trauksmi par Kultūras ministrijas (KM) plāniem ieviest jaunu finansēšanas modeli, kas paredz ministrijas izvēlētu privāto valsts akreditēto muzeju finansēšanu nodot Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) rokās. Par finansējuma izmaiņām īpaši satraukti ir Imanta Ziedoņa muzeja pārstāvji, kas vērsušies ministrijā ar atklātu vēstuli, kurā izteiktas bažas par apdraudējumu muzeja pastāvēšanai. Vēl trīs muzeji, kurus skartu jaunais finansējuma modelis, ir Žaņa Lipkes muzejs, Barikāžu muzejs un Mākslinieku savienības muzejs. Ir jau zināms, ka no 4. novembra Latvijas privātie akreditētie muzeji varēs konkursā cīnīties par finansējumu Valsts Kultūrkapitāla fondā. Konkursa rezultāti būs zināmi pirms Ziemassvētkiem, iespējams ir pretendēt uz finansējumu trim gadiem.

Kaspars Zariņš  aicina iepazīties ar gleznotājām Annu Pommeri un Katrīnu Biksoni, lai uzzinātu, cik taisns vai līkločiem bagāts bijis katrai ceļš uz mākslas pasauli. Kāds ir viņu radošais ceļš, process un  paradumi, kur abas  rod motivāciju un kā sevi uzlādē? Kādēļ Anna mīl caurspīdīgas akvareļkrāsas, bet Katrīnai patīk bieza eļļas krāsa? Raidījumā atklājas, ka abas gleznotājas bērnībā apguvušas vijoļspēli, un viena no viņām turpina mācīties dziedāt…. Katrīna Biksone: Latvijas Mākslas Akadēmija (2023- šobrīd), maģistra programma POST Latvijas Mākslas Akadēmija (2019-2023), bakalaura grāds Glezniecībā Leipcigas Vizuālās Mākslas akadēmija, Vācija (2022) Romas Mākslas akadēmija, Itālija (2021) Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola (2015-2019) Izstādēs piedalās kopš 2017. gada. Darbi izstādīti personālizstādē un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Vācijā un Lietuvā. Jaunākie darbi skatāmi galerijā „ Asni”, pirmā personālizstāde „ Paukotāja istaba” galerijā LOOK! ( 25.05- 17.06.2023)   Anna Pommere: Latvijas Mākslas akadēmija, Profesionālā Doktorantūra (2021-2024) Latvijas Mākslas akadēmija, Vizuālās mākslas nodaļa, Glezniecības apakšnozare, Maģistra grāds (2016-2018) Latvijas Mākslas akadēmija, Vizuālās mākslas nodaļa, Glezniecības apakšnozare, Bakalaura grāds ( 2012-2016) Starptautiskā Praktiskās Psiholoģijas Augstskola, Datorgrafikas fakultāte, Bakalaura grāds (2003-2007) Latvijas Universitāte, Filozofijas fakultāte, Maģistra grāds (2000-2002) Latvijas Universitāte, Filozofijas fakultāte , Bakalaura grāds (1996-2000) Izstādēs piedalās kopš 2012. gada Darbi izstādīti personālizstādēs un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Igaunijā, Ķīnā, Vācijā, Austrijā Jaunākās personālizstādes: "Sudraba līkne"  galerijā „Māksla XO”, Rīgā ( 07.03- 06.04.2024) "Griķu medus" Žaņa Lipkes memoriālā, Rīgā (21.09-21.11.2023) „ Atmiņu artefakti” Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā (5.04-30.06.2023)

Nolūks nogalināt un tīšs uzbrukums cilvēka dzīvībai vienmēr ir morāls pārkāpums – it kā tik vienkārši, bet dažādos apstākļos kļūst tik sarežģīti. Agnese Irbe savā grāmatā „Principiāla dzīvības aizsardzības ētika” apskata arī pretargumentus, bet aizstāv savu pozīciju, izmantojot gan konceptuāli analītisko, gan arī ilustratīvo piemēru pieeju. Tīšas nogalināšanas aizliegums neparedz nekādus izņēmumus – ne cilvēku nepilnīgu attīstību vai konkrētu spēju trūkumu, ne viņu nodarījumus, ne lielāka kopējā labuma aprēķinu. Mākslīgie aborti, eitanāzija, nāvessods un nogalināšana kara laikā, dzīvnieku morālais statuss. Ar šādām nopietnām morālfilozoijas pārdomām Radio mazā lasītava noslēdz 2023. gadu. Antīko zinātņu doktores Agneses Irbes grāmatu „Principiāla dzīvības aizsardzības ētika” izdevis Žaņa Lipkes memoriāls. Agnese Irbe (dzimusi Gaile, 1976) ir sengrieķu valodas filologs, antīko zinātņu doktore. Izdevusi dzejoļu krājumu Tā gaisma (1991), krājumu Hipokratiskie raksti. Izlase (2003) un bilingvālu Epikūra tekstu tulkojumu Vēstules. Atziņas. Fragmenti (2007), abus pēdējos sadarbībā ar Aiju van Hofu. Darbojas publicistikā kopš 1996. gada. Līdzdibinājusi un vada Rietumu tradicionālajai filozofijai, konservatīvismam un kultūrkritikai veltītu tīmekļa portālu www.telos.lv.   Raidījumu atbalsta:

28.oktobrī Rīgā Žaņa Lipkes memoriālā pirmatskaņojumu piedzīvoja koncertprogramma „The Black Rooster”, kas tapusi no Emiļa Melngaiļa latviešu un ebreju mūzikas kolekciju materiāliem. Projektā satikās folkloras  grupas „Banga”  mūziķi, dziedātāja Saša Lurje, multiinstrumentālists Iļja Šneiveiss un vijoles virtuozs Kreigs  Judelmens. Kopīgajā programmā mūziķi klausītājus vedina domāt par kultūras kontaktiem dažādos laikos. Žaņa Lipkes memoriāla otrajā stāvā pirms koncerta notiek skaņas mēģinājums. Seši mūziķi, apvienojoties projektā „The Black Rooster”, ebreju mūziku savijuši ar tikpat liela īpatsvara latviešu mūziku, tā veidojot sarunu starp kaimiņos dzīvojošām kultūrām.    Folkloras grupa „Banga” muzicē kopā ar klezmera grupas dalībniekiem. „Banga” jau pirms kāda laika radīja programmu „Džingale”, vēlēdamies pieskarties ebreju mūzikas tradīcijai. To dzirdēja tajā laikā Latvijā iebraukušie Saša Lurje ar draugu, vijoles virtuozu Kreigu Jūdelmenu. Sekoja kopīga programma, kas tagad izskanējusi arī Latvijā un kas jau spēlēta Drēzdenē, drīz tā skanēs arī Brēmenē. Dziedātāja Saša Lurje, kas ir viena no klezmera grupas  dalībniecēm, uzsver, cik īpaši spēlēt Rīgā. Saša Lurje un Iļja Šneiveiss, Melngaiļa kolekciju sāka pētīt pirms desmit gadiem, savukārt „Bangas” dibinātāja, folkloriste Ilga Vālodze-Ābele to uzgāja netīšām. Koncerts iesākas ar multiinstrumentālista un pētnieka Iļjas Šneiveisa ievadlasījumu par Emiļa Melngaiļa krājumu, rādot arī nošu pierakstu un stāstot, kā Melngailis studiju brīvlaikā, uzturoties Ķēdaiņos, sācis vākt turienes ebreju melodijas. Mūziķi cer ar šo programmu atgriezties Latvijā, un, protams, vēlas to aizvest uz Latgali, no kurienes šī mūzika nākusi. Un iespējams, nākamgad to varēs dzirdēt uz lielākām skatuvēm, jo Žaņa Lipkes memoriāla nelielā telpa bija klausītāju piepildīta.

Ko maina muzeju pārdefinējums? Kāda ir mūsu muzejnieku prakse un kādi ir secinājumi pēc Baltijas muzeoloģijas vasaras skolas? Baltijas Muzeoloģijas vasaras skola Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā nedēļas garumā pievērsās muzeju eksistencei nākotnē, debatēja par izaicinājumiem muzeju darbībā. Azvadītajā nedēļā, no 7. līdz 12.augustam, Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā notika 19. Baltijas Muzeoloģijas vasaras skola. Tās ietvaros trīsdesmit pieci Baltijas valstu muzeju profesionāļi klausījās lekcijas, piedalījās semināros un diskusijās, kā arī apmeklēja muzejus un kultūras mantojuma objektus Latgalē un Sēlijā. Kultūras rondo atziņas no Lietuvas un Igaunijas kolēģiem, bet studijā par aizvadīto pasākumu stāsta Baltijas muzeoloģijas veicināšanas biedrības priekšsēdētāja Una Sedleniece, Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja, direktores vietniece zinātniskajā darbā Liene Rokpelne, Jūrmalas muzeja vadītājs Ernests Sviklis un Icom Latvijas valdes locekle, Žaņa Lipkes memoriāla pētniece Maija Meijere-Oša. Kā šīs skolas iespējas vērtē kaimiņvalstu, Lietuvas un Igaunijas,  muzeju speciālisti, kādas problēmas un kādus izaicinājumus muzeju darbā tie saredz savās valstīs un kā iezīmē muzeju nākotnes perspektīvas, atklāj Lietuvas Nacionālā muzeja direktore Rūta Kačkūte (Rūta Kačkutė) un Igaunijas Vēsturiskās atmiņas institūta vadītāju Martins Andrellers (Martin Andreller). .  

Žaņa Lipkes memoriālā 14. jūnijā pulksten 18.30 sastapsies arfiste Matilde Bernāra un kustību mākslinieks Ilmārs Šterns, ar kuru plašākā sarunā tiekamies "Klasikas" studijā. Kopīgi veidotajā projektā "Divi cilvēki un arfa" eksperimentālā mūzika robežojas ar performances mākslu. Paplašinot tradicionālo priekšstatu par mūzikas instrumenta spēlēšanu, abi mākslinieki šajā darbā cenšas izzināt cilvēka radīto un pārcilvēcisko skaņu diapazonu, kā arī ķermeņa dažādo skaņrades iespēju un žestu daudzveidību. Vai mēs protam mūzikas radītās sajūtas nošķirt no tā, ko esam paredzējuši vai ceram sadzirdēt? Cik daudz mēs spējam saklausīt (ne tikai) cilvēka radīto skaņu mijiedarbībā?  

Šajās dienās piemin ebreju holokausta, ukraiņu holodomora upurus. Par nežēlību, vienaldzību un cilvēcību toreiz un tagad raidījumā #1pret1 sarunājāmies ar Žaņa Lipkes memoriāla direktori, publicisti Lolitu Tomsoni.

30. novembris būs diena, kad godinās Rumbulas masu slepkavību upuru piemiņu, tā būs gan svecīšu nolikšana, gan lekcijas par ebreju vēsturisko presi. Šī diena ir svarīga, lai runātu par vēsturisko un sociālo atmiņu, par to, kā mēs atceramies kādus notikumus. Un kāda vieta un jēga šajā procesā ir dažādiem mākslas faktiem. Kā sabiedrībā veidojam izpratni par traumatiskiem vēsturiskajiem notikumiem un kādā veidā dažādas puses iesaistām sarunā par to, Kultūras rondo studijā vērtē Žaņa Lipkes muzeja direktore Lolita Tomsone un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče. Godinot Rumbulas masu slepkavību upuru piemiņu, 30. novembrī plkst. 18.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas 11. stāvā notiks Izraēlas Nacionālās bibliotēkas organizēta atvērtā lekcija "Kopienu pieminēšana, izmantojot vēsturisku presi" (Commemorating Communities Through Historical Press), kas veltīta ebreju periodiskajiem izdevumiem un Izraēlas Nacionālās bibliotēkas veidotajai ebreju periodikas digitālajai platformai "Ebreju vēsturiskā prese" (Historical Jewish Press). Savukārt, lai godinātu no Vācijas, Austrijas un okupētās Čehijas nacistu uz Rīgu deportēto un noslepkavoto ebreju piemiņu, no 30. novembra Esplanādē būs skatāma brīvdabas izstāde “Galastacija – Rīga”. Šajā dienā pl. 17.15, vēstniekam Kristianam Heltam klātesot, izstādi atklās un ar aizdedzinātām svecēm klusi godinās holokausta upuru piemiņu. Pēc izstādes apskates pie Brīvības pieminekļa tiks saliktas svecītes, ko organizē “Rumbula 81. mēs atceramies. Mums sāp”. Pirms runāt par piemiņu un traumatiskiem vēstures notikumiem raidījuma viešņas komentē faktu, ka pēc Daugavpils pašvaldības spiediena Marka Rotko mākslas centrs šobrīd izņēmis no ekspozīcijas trīs šoruden atklātas izstādes darbus. Igauņu keramiķa Sandersa Raudsepa personālizstāde "Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē", kurā mākslinieks ciklā "Tavs alternatīvais Jēzus" dažādos veidos interpretējis krustu, raisīja asas diskusijas sociālajos tīklos, saņemtas arī sūdzības mākslas centrā un pilsētas domē.

31. raidierakstā "Kultūrdeva" tā vadītāja Henrieta Verhoustinska uz sarunu aicinājusi sabiedriski ļoti aktīvu personību ar savu viedokli par dažādiem publiskajiem procesiem. Proti, tā ir Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone. Lolita ir Lipkes muzeja vadībā jau astoņus gadus. Bet 90. gados viņa ir kalpojusi Sirdsskaidrās Eufrosinijas pareizticīgo baznīcā Kārsavā. Tur viņa palīdzēja slimiem, veciem un pamestiem cilvēkiem. Henrieta neklātienē pazīst Lolitu jau sen – no īpašajām "vēstulēm no Jeruzalemes" žurnālā "Rīgas Laiks", kuras viņa rakstīja, dzīvojot Izraēlā. Lolitai īpaši rūp dzīvnieki, koki – arī pilsētā – un sieviešu līdztiesība. Sarunā tiek pārcilāti dažādi "karstie kartupeļi". Tiek runāts par ebreju glābējiem Otrā pasaules kara laikā Latvijā, par antisemītismu, Uzvaras parka pieminekļa gāšanu, Stambulas konvenciju, Civilās savienības likumu un ideālu valsti. Protams, arī par to, kas notiek Žaņa Lipkes muzejā. Par podkāstu Podkāstu "Kultūrdeva" ir iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv. To veido Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija. Podkāsts iznāk divreiz mēnesī, un tajā ik pārnedēļu kopā ar kādu kultūras nozares entuziastu, kultūras cilvēkiem, "Kultūrdevas" skatītāju Henrieta Verhoustinska sarunājas par aktuālajiem kultūras tematiem.

9. augustā preses konferencē izziņoti "Latvijas Arhitektūras gada balvas 2022" nominanti. Nosaukta arī iesniegto darbu vienojošā tēma – arhitektūra, kas ietekmē garu. Kopā izvirzīti 16 nominanti, kurus nākamajā kārtā izvērtēs starptautiska žūrija. Galveno balvu ieguvēji tiks nosaukti Latvijas Arhitektūras gada balvas 2022 svinīgajā ceremonijā 7. oktobrī. Ar saviem vērojumiem un skatījumu par Latvijas Arhitektūras gada balvai  2022 iesniegtajiem darbiem, raksturojot Latvijas arhitektūras kopainu, Kultūras rondo studijā dalās gada balvas žūrijas pārstāvji - arhitekts, arhitektu biroja “NRJA” vadītājs Uldis Lukševics, arhitekte Andra Šmite, muzeja “Žaņa Lipkes memoriāls” direktore Lolita Tomsone un arhitekts, biroja “Didrihsons Arhitekti” vadītājs un Kultūras ministrijas Nacionālās arhitektūras padomes vadītājs Gatis Didrihsons. Vadoties pēc žūrijas vērtējuma, nominantu sarakstā iekļuvuši sekojoši darbi (alfabētiskā secībā): Atbalsta centrs "Pērle". Autori: "ĒTER", sadarbības partneris "Rīgers"; Āgenskalna tirgus transformācija. Autori: Arhitektes Lienes Griezītes studija; Kārlis Vilkaušs, Jānis Pelsis, Roberts Koļcovs; Kalnciema iela; Ārstu māja Mežaparkā un grāmata "Ārstu māja Mežaparkā". Autori: Zaigas Gailes birojs; Brūzis "Manufaktūra". Autori: "Sampling"; Daugavpils cietokšņa inženierarsenāla restaurācija. Autori: "REM PRO", sadarbības partneris "Konvents". Daugavpils cietokšņa pulvera noliktavas restaurācija un infrastruktūras labiekārtošana. Autori: "REM PRO"; Divu vēsturisku dzīvojamo ēku pārbūve Rīgā. Autori: Arhitektes Lienes Griezītes studija; Dzīvojamās ēkas pārbūve Jūrmalā. Autori: Zaigas Gailes birojs; Grāmata "Džons Hejduks: Projekts Rīga". Autori: nodibinājums "ARHITEKSTI"; Ekspozīcija "Kerbedzs: sekojot inženiertehniskajām idejām". Autori: Didzis Jaunzems Arhitektūra; Ēku atjaunošana, pārbūve un fasāžu restaurācija Kuldīgā (Adatu fabrika). Autori: Zaigas Gailes birojs; Hoijeres kundzes viesnīcas restaurācija un pielāgošana Liepājas Interjera muzeja vajadzībām. Autori: PS "Pils projekts"; Izstāde Dizaina muzejā Londonā "Weird Sensation Feels Good: The World of ASMR". Autori: "ĒTER"; "Lielvārds telpa". Autori: "GAISS arhitekti"; "Ziedlejas" – pirts un labsajūtas komplekss. Autori: "Open arhitektūra un dizains" un Ģirts Runis ("Landshape") "Ziemeļi" – Kurzemes piejūras sēta. Autori: "Open arhitektūra un dizains"; Zinātnes un inovāciju centrs "Vizium". Autori: "Ambrasas Architectu Biuras", autoruzraudzības grupas vadītājs – Arhitekta J. Pogas birojs. Šogad balvai saņemti 49 pieteikumi, no tiem 41 ir objekts, bet 8 pieteikumi iesniegti procesu kategorijā. Saņemti 14 pieteikumi darbiem Rīgā un Rīgas apkaimē, 7 – Jūrmalā, 6 – Kurzemē.

Mākslinieces Anitras Bērziņas izstāde "Tukšums. Bedre", kura iepazīstama Žaņa Lipkes memoriāla bunkurā, ir savdabīga dienasgrāmata, kas tapusi pandēmijas un Ukrainas kara ēnā. Akcentējot haosa un nekārtības iedabu, kura šobrīd prevalē gan pār valstu līderu, gan Eiropas valstu pilsoņu prātiem, daļa no izstādes gleznām stāv saliktas kaudzē un izklaidus uz telpas grīdas. Savukārt muzeja bunkurs kā izstādes vieta cenšas apliecināt kaut epizodisku drošību.

Izdevniecība „Liels un mazs” kara tēmai nepievēršas pirmo reizi. Te jāpiemin gan Ineses Zanderes divas burtnīcas par ebreju glābēja Žaņa Lipkes dēlu Zigi - „Puika ar suni”, kā arī rakstnieces Jurgas Viles un mākslinieces Linas Itakagi komiksu „Sibīrijas haiku” Daces Meieres tulkojumā. Nu pienākusi kārta ukraiņu autoriem Romanai Romanišinai un Andrijam Lesivam. Bilžu grāmatu „Karš, kurš pārvērta Rondo” abi radīja neilgi pēc tam, kad 2014. gadā Krievija okupēja Krimas pussalu un sākās karš Austrumukrainā. Nākamajā gadā tā saņēma Starptautiskā Boloņas bērnu grāmatu tirgus balvu kategorijā „Jaunie apvāršņi”, ko žūrija piešķir īpaši novatoriskai bērnu grāmatai. Skaistajā dziedošo puķu pilsētā Rondo valda gaisma un krāsas, taču karš atnes iznīcību un tumsu. Trīs draugi – mazais spīdeklītis Danko, balonu sunītis Fabians un papīra putns Zvaigzne šajās briesmās šķiet trausli un bezspēcīgi, tomēr nepadodas,  atklājot efektīvu aizsardzību pret kara tumsu – gaismas spēku. Ar visu Rondo iedzīvotāju palīdzību Danko, Zvaigzne un Fabians uzbūvē milzīgu gaismas mašīnu, kas izkliedē tumsu un aptur karu. Visi ienākumi, kuri par šo izdevumu tiks gūti, tiks novirzīti labdarības mērķiem Ukrainas atbalstam, tāpat arī visi procesā iesaistītie, toskait tulkotājs, dzejnieks Māris Salējs izdošanas darbu veic brīvprātīgi. Par iepazīšanos ar abiem autoriem stāsta izdevniecības „Liels un mazs” vadītāja Alīse Nīgale. Romana Romanišina un Andrijs Lesivs ir vīrs un sieva, abi studējuši Ļvivas Mākslas akadēmijā un tur arī šobrīd dzīvo, jau 15 gadus strādājot gan par savu, gan citu autoru grāmatu dizaineriem. Nodibinājuši savu radošo studiju „Agrafka”. Kad mūsu attālinātajā sarunā viņiem jautāju, vai viņi ir drošībā, Andrijs atbild, ka Ukrainā šobrīd nav tādas vietas, kuru varētu nosaukt par drošu. Aizvakar abiem bija jāsteidzas uz bumbu patvertni, jo Krievijas armija Ļvivai veica raķešu uzlidojumu. Tomēr, salīdzinot ar citiem Ukrainas reģioniem, kur kaujas notiek vissīvāk, situācija Ļvivā esot vērtējama kā daudzmaz pieņemama. Abiem grāmatas autoriem jautāju, kā pie viņiem nonāca tās galvenie tēli: mazais spīdeklītis Danko, balonu sunītis Fabians un papīra putns Zvaigzne? Piebilstu, ka trīs draugu komplekts literatūras klasikā ir ļoti efektīga kombinācija, atceroties kaut vai Remarka „Trīs draugus”, Džeroma „Trīs vīrus laivā” un, galu galā, Dimā „Trīs musketierus”. Romana: Būtiskākais, kas šos trīs varoņus raksturo, ir tas, ka viņi ir veidoti no ļoti trausliem materiāliem, tādējādi viņus ir ļoti viegli iznīcināt vai ievainot… Andrijs: …vai salauzt. Romana:  Jau kopš pirmajām Krievijas agresijas dienām pirms astoņiem gadiem arī mēs paši jūtamies ļoti ievainojami, varētu teikt – trausli. Tāpēc mēs nolēmām būt ļoti atklāti un ar šīs grāmatas palīdzību parādīt, kā mēs jūtamies, un tādēļ šie trauslie materiāli – Andrijs: – stikls, papīrs un balons. Romana: Un tomēr, šie trīs draugi nepārstāj cīnīties, Gluži tāpat kā mūsu tauta, kura cīnīsies līdz galam. Andrijs: Lai arī cik kāds no mums būtu trausls un ievainojams. Romana: Mēs gribam aizsargāt savas mājas gluži tāpat, kā grāmatas varoņi grib aizsargāt savu pilsētu. Andrijs: Grāmatas stāstā ļoti svarīga loma ir Gaismas tēlam. Mēs to uztvērām kā Apgaismības ideju, atsaucoties uz filozofijas vēsturi. Tātad, tā ir izglītība un kultūra. Un arī, savā ziņā, var pieminēt arī Jauno Derību, kāda ir Gaismas loma tajā. Ka Gaismai ir pašai sava seja, varētu teikt.

„Paldies Tev, Ādolf Hitler, ka padarīji mani par to, kas es esmu, par visām auglīgajām stundām, ko pavadīju tavā plaukstā, par visām nenovērtējamām mācībām, ko es esmu apguvis, pateicoties tavai gudrībai, par visiem traģiskajiem brīžiem, kad karājos starp dzīvību un nāvi.” Šie mākslinieka un rakstnieka Borisa Lurjes vārdi lasāmi uz grāmatas „Boriss Lurje. Rīgā” vāka. Ar mākslinieka un  rakstnieka Borisa Lurjes vārdu pirmoreiz iepazināmies 2019. gadā, kad mākslas muzejā Rīgas Birža notika Lurjes un „No art” izstāde no Ņujorkas. Ebreju mākslinieks, pārdzīvojot ieslodzījumu geto, Rumbulā zaudējot māti, māsu un jaunības mīlestību, Rīgā atgriežas tikai 1975. gadā kā tūrists. Un tad viņš arī sāk rakstīt. Izdevums „Boriss Lurje. Rīgā” tapis, Žaņa Lipkes memoriālam sadarbojoties ar Borisa Lurjes mākslas fondu. Ņujorka, Ļeņingrada, Rīga – tās ir trīs pieturvietas mākslinieka un rakstnieka Borisa Lurjes atmiņās, kuras Gundars Āboliņš lasa Radio mazajā lasītavā.   Raidījumu atbalsta:

Sadarbojoties mākslinieka Borisa Lurjes mākslas fonda izdevniecībai „No!Art Publishing” un Žaņa Lipkes memoriālam, klajā laists Borisa Lurjes atmiņu un pārspriedumu izdevums Ievas Lešinskas tulkojumā. Mākslinieks un domātājs Boriss Lurje dzimis Ļeņingradā,1924. gadā, taču viņa ģimene pārceļas dzīvot uz Rīgu, kur Lurjes jaunības dienu gājumu pārrauj nacistiskās Vācijas okupācija – Rīgas geto, un pēc tam arī pavadītais laiks veselās četrās koncentrācijas nometnēs. Laimīgu sakritību labad mākslinieks izdzīvo, un viņa pieredze nu ir iepazīstama ar grāmatas starpniecību. Kamertoni mākslinieka un domātāja Borisa Lurjes saitēm ar Latviju iedod Žaņa Lipkes memoriāla vadītāja Lolita Tomsone. Saišu ar Latviju un Rīgu Lurjem ir pietiekami daudz, piemēram, viņa brālēns ir Marģers Vestermanis, Latvijas ebreju vēsturnieks, muzeja "Ebreji Latvijā" dibinātājs un bijušais direktors,  Latvijas vēsturnieku komisijas loceklis. Ar Borisa Lurjes kā mākslinieka devumu bija iespējams iepazīties pagājušā gada vasarā, Latvijas Radio arhīvā tīmeklī varat atrast sarunu ar izstādes kuratoru Raivi Sīmansonu. Jau tobrīd bija zināms, ka tiks izdots Lurjes literāro pārdomu un dzīves norišu fiksāciju izdevums grāmatas formātā. Borisa Lurjes atmiņu apkopojumu sastādījusi ukraiņu māksliniece un rakstniece Jūlija Kisina. Borisa Lurjes atstātā vārdiskā mantojuma novērtēšanu vispirms aicinu veikt vēsturnieku, muzeja „Ebreji Latvijā” direktoru Iļju Ļenski. Savos novērojumos par Borisa Lurjes atmiņu pierakstiem dalās Žaņa Lipkes memoriāla vadītāja Lolita Tomsone.

Ceturtdienas, 27. janvāra, vakarā pulksten 17.00 Žaņa Lipkes memoriāls un Itālijas vēstniecība Latvijā aicina uz Starptautiskās Holokausta dienas pasākumu Ķīpsalā, kurā režisors Dāvis Sīmanis stāstīs par holokausta tēmu spēlfilmās, tulkotāja Dace Meiere sniegs priekšlasījumu par rakstnieku Primo Levi, kā arī būs skatāma dokumentālā filma "Primo Levi slēpes". Par pasākumu stāsta Žaņa Lipkes memoriāla vadītāja Lolita Tomsone. Dāvis Sīmanis uzņēmis pirmo spēlfilmu par šo tēmu Latvijā “Tēvs nakts”, kas bija veltīta Žanim Lipkem, tajā atspoguļota ne vien ebreju glābšana, bet arī Rīgas geto un Rumbulas slaktiņa notikumi 1941. gada ziemā. Dace Meiere tulkojusi Itālijas ebreja, zinātnieka un rakstnieka Primo Levi grāmatu “Atelpa”, kurā viņš aprakstījis pēdējās dienas Aušvicas nometnē pirms tajā ierodas padomju zaldāti un garo mājupceļu kara plosītajā Eiropā. Vakara noslēgumā būs iespēja noskatīties dokumentālo filmu “Primo Levi slēpes” (Gli Sci di Primo Levi), kurā viens no stāstiem ir viņa Aostas ielejas kalnu būdā atstātās slēpes, lai no vajātājiem varētu aizbēgt viņa biedrs, pretošanās kustības partizāns Ivs Fransisko.

"...ebrejs, krievs, audzis Latvijā, revolucionārs amerikāņu mākslinieks, attālināts Izraēlas patriots – cionists, ar asiņojošu sirdi, jo manas mājas ir tālajā Rumbulā..." Šādi par sevi vēstī mākslinieks Boriss Lurje, kura spilgto izteiksmību glezniecībā un objektu apdarē esam varējuši novērtēt pirms diviem gadiem – gan mākslas muzejā "Rīgas Birža", gan Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Šobrīd apjomīga Borisa Lurjes ekspozīcija izstādē “Boriss Lurje. Rīgā” ir iepazīstama Žaņa Lipkes memoriālā Ķīpsalā. Saturisko pamatu izstādei Žaņa Lipkes memoriālā veido Jūlijas Kisinas (Julia Kissina) sastādītā Lurjes atmiņu grāmata "Boris Lurie In Riga. A Memoir", kas drīzumā iznāks arī latviešu valodā Ievas Lešinskas tulkojumā. Autobiogrāfiskais teksts izstādē skaidro mākslu. Īpaši Lurjes agrīnos darbus no t.s. “Personīgo zīmējumu” (Private drawings) cikla, kas tapuši uzreiz pēc kara un ilustrē tajā piedzīvoto. Savietojot Borisa Lurjse memuārus ar mākslas darbiem, atklājas to nepastarpinātā nozīme. Ekspozīcija “Boriss Lurje Rīgā” ir ļoti plašs un padziļināts skatījums gan uz paša gleznotāja privāto pieredzi un traģēdiju Otrā pasaules kara laikā Rīgā – viņa māte, viena no māsām un jaunības mīlestība tiek nošautas Rumbulas mežā. Lurje pirmoreiz atgriežas Latvijā 1975. gadā un veic savu individuālo Sāpju ceļu, apsekojot nacisma režīma upuru piemiņas vietas. Saistoša ir mākslinieka radošā ģeneaoloģija, sākot ar grafikas darbiem un glezniecību, kuros atainota uz ceļiem nospiestās ebreju kopienas ikdiena un arī metaforiski, nosacīti tēlojumi. Nākamais lielais posms Borisa Lurjes stilistikā ir viņa posms Amerikas Savienotajās valstīs, kur viņš strādā ar pašattīstītu “NO art” idejisko virzienu, kurā tiek noliegti estētiski piepacelti, uz peļņu orientēti mākslas ražojumi. Lurjes rokrastā būtisku lomu ieņem asamblāžas, kolāžas un emigrantam piederīgu objektu metamorfozes. Izstādes kurators Raivis Sīmansons uzsver ļoti būtisku tematisko kodolu, kurš balsta gan mākslas paraugu, grāmatu un dokumentu sakārtojumu un izvēli to eksponēšanai. Tā ir Rīgas karte, kurā Boriss Lurje ir veicis atzīmes, balstoties savu atmiņu emocionālajā dažādībā. Nacistu drošības dienesta darba nometne “Lenta” bija tekstilfabrika Pārdaugavā, iepretim Vecrīgā, tajā pār 500 ieslodzītajiem, Lurjes vārdiem, “valdīja Dievs, unteršurmfīrers Šervics”. Interesanti, ka gan viņš, gan arī viņa adjutants, nometnes direktors grāfs Borisovs bija ebreji. Šervica nozīmi Lurje seniora un juniora dzīvēs skaidro Raivis Sīmansons. Ar mākslnieka atmiņām par pavadīto, dramatisko kara laiku Rīgā, kuras sastādījusi krievu māksliniece un rakstniece Jūlija Kisina, ar Borisa Lurjes mākslas fonda palīdzību drīzumā būs iespējams iepazīties arī latviešu lasītajiem. Borisa Lurjes nonākšana sabiedroto pusē notikusi, pateicoties laimīgai nejaušībai. Taču visu atlikušo mūžu – mākslinieks no dzīves šķīrās 2008. gadā – viņu vajāja ne tikai kara vispārcilvēciskā trauma, bet it īpaši un skaudri, holokausta atstātā stigma un vēl arvien grūti aptveramais pazemojums un vardarbība gan pret ebrejiem, gan jelkuru, kurš nacisma dūrei šķita sadragājams kā kaitinoša muša. Pēc ierašanās ASV Lurje ļoti centās kļūt par “normālu amerikāni”, atsvabinoties no sava “ebrejiskuma”, taču viņam tas nekādi neizdevās. Atrodoties mākslas ekspozīcijas, sacīsim, dramatiskākajā un ekpresīvākiem darbiem piepildītajā telpā, stāsta Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone.

Mākslas zinātniece Inga Šteimane ar Miķeli Putrāmu un Lindu Krūmiņu no arhitektu biroja "Made" runā par topošo "Drosmes māju" un par drosmes jēdziena uzdevumiem arhitektam. Linda Krūmiņa: "Man drosme arhitektūrā ir kaut ko neuzzīmēt, nesasteigt, nesarežģīt, bet noturēt vienkāršību. Nepieļaut ārēju ietekmi un projekta sarežģīšanu. Tā ir mana iekšējā drosme, ar ko es ikdienā saskaros." Miķelis Putrāms: "Ņemot vērā mūsdienu sarežģītību, tūkstošiem vajadzību un detaļu, kas arhitektūrā ir jārisina, drosme ir attīrīt no sārņiem gan savas domas, gan projektu un palikt pie tiešām vērtīgām lietām."  Ir noslēgusies līdzekļu vākšana jauna zemes gabala iegādei Ķīpsalā, kur tiks būvēts jauns izglītības centrs – "Drosmes māja". Plānots, ka "Drosmes māja" atradīsies iepretim Žaņa Lipkes muzejam – Mazajā balasta dambī 6. Kā raksta Žaņa Lipkes memoriāla pārstāvji, jaunā un nozīmīgā ēka šajā vietā varētu tikt pabeigta pēc dažiem gadiem. "Drosmes mājas" dizaina projektu sagatavojis birojs "MADE arhitekti". Pēc žūrijas domām, tieši šis bija labākais no 17 konkursam iesūtītajiem darbiem.  "Tā būs vieta, kurā mēs centīsimies mazināt aizspriedumus un stereotipus, kur Latvijas jaunā paaudze mācīsies uzturēt atklātu sarunu. Drosmes māja ir izglītības platforma, tā dos iespēju apspriest mūsdienu sabiedrības dilemmas un problēmas," vēstīts Lipkes memoriāla "Facebook" profilā.

Izstāde “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā šobrīd nav pieejama apmeklētājiem, taču šai izstādē, kā jau liecina nosaukums, tiek izstāstītas dzīves. Un stāstus, arī bez iespējas doties uz izstādi, varam turpināt stāstīt Latvijas Radio. Raidījumā Augstāk par zemi – sieviete, kas nodzīvojusi pilnestīgu dzīvi: porcelāna māksliniece, aktīva rērihiete, apbalvojuma par ebreju slēpšanu kara laikā “Taisnie starp tautām” saņēmēja Olga Neimane-Kateņeva. Stāsta Lolita Tomsone, Žaņa Lipkes memoriāla direktore, Elīna Dzelzskalēja, psiholoģe, mākslas vēstures studente, Iliāna Veinberga, Rīgas Porcelāna muzeja galvenā krājuma glabātāja, un rērihiete Ingrīda Raudsepa. Olga Neimane-Kateņeva ir dzimusi 1908. gadā Indijā, jo viņas tēvs bija izcils tējas degustators. Kad Olga Neimane-Kateņeva stāsta, viņas tēva, Aleksandra Mjačko-Megrina dzīve izklausās aizraujoša kā no Borisa Akuņina romāniem: pusaudža gados zaudējis tēvu, māte nespējusi uzturēt deviņus bērnus, aizdevusi puisēnu, kura kaislīgā interese par tēju parādījusies jau pusaudža gados, mācīties amatu. Aleksandrs Mjačko-Megrins apceļojis daudzas eksotiskas valstis, piegādājis tējas cienītāju nācijai uz Maskavu izcilākās tējas šķirnes. Līdz Rīgā saticis savu bērnības draudzeni, mūža mīlestību Elizabeti Labutinu, aizvedis viņu līdzi uz Indiju. Olga Neimane-Kateņeva nodzīvoja gandrīz līdz simts gadu vecumam, 2001. gadā viņa aizgāja mūžībā. Viņas stāstu 1990.gadā filmējis režisors Ansis Epners, Atmodas gados atjaunotās Latvijas Rēriha biedrības aktīvs biedrs. Četru gadu vecumā Olga ar māti atgriežas Rīgā, Olga kļūs par aktrisi, spēlēs izrādēs Krievu Drāmas teātrī, tagadējā Rīgas Krievu teātrī, pēc vīra lūguma skatuvi vēlāk pametīs. Taču aktrises stāju, plašos žestus, labskanīgo valodu pat 82 gadu vecumā var samanīt filmētajā materiālā. Izstādi “Atceros, tātad esmu”, gribas saukt drīzāk par pētījumu. Pat tad, kad izstāžu zālē tā vēl bija pieejama, vizuāli tverami artefakti, mākslinieku jaundarbi tajā bija labi ja puse no aptveramās informācijas. Otra puse bija klausāmi un lasāmimateriāli, izstādes tapšanā iesaistīta tika spēcīga pētnieku komanda. Olgas Neimanes-Kateņevas biogrāfiju pētīja Elīna Dzelzskalēja. Andra Silapētere, izstādes “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: Mākslinieču arhīvi” kuratore, uzrunāta intervijai, atraksta “man Olgas Neimanes-Kateņevas stāsts izstādei bija svarīgs, ne tikai tāpēc, ka viņas dzīve ir neatkārtojama un fascinējoša. Bet tieši tāpēc, ka viņas personība, māksla un vērtības dzīvē atspoguļo ļoti būtiskus mūsu vēstures punktus, kas vistiešāk skar kultūru mijiedarbību, migrāciju un koloniālisma aspektus. Viņai vienmēr bija svarīga līdztiesība, līdzjūtība, izpratne un pietāte. Viss tas, par ko mūsu "brūkošajā" pasaulē šobrīd runājam.” Andra Silapētere arī bija tā, kas pieņēma lēmumu, ka izstādē būs arī šis dzīvesstāsts, un kā impulss tam kalpoja Žaņa Lipkes memoriāla ieraksts sociālajā tīklā "Facebook". Tas ir stāsts par Olgu Neimani-Kateņevu kā ebreju glābēju, kas parādās arī ebreju meitene Geņa Knoha, kas vēlāk pieņēma Karolīnas Teicas vārdu, atmiņās. Karolīnas Teicas liecība izgaismo Olgas Kateņevas-Neimanes dzīvi, šai stāstā parādās, ka Olgas vīrs mīlējis iedzert. Tāpēc četrus gadus, slēpjot nelielā koka mājiņā mājiņā Vizvalža ielā ebreju meiteni, visi dzīvojuši kā uz pulvera mucas, bailēs, ka viņš varētu izpļāpāties. Uz nepatikšanām uzprasās arī pats Vladimirs Mjačko, uzšuvis uz drēbēm dzelteno ebreju zvaigzni, viņš lavās iekšā ebreju geto, lai aiznestu Geņas mātei un māsai vēstules. Geņa paliek dzīva, Olgu Neimani-Kateņevu vācieši notiesā uz gadu Salaspils nometnē. Mani vienmēr ir fascinējušas tādu cilvēku biogrāfijas, kurus nevar pārmācīt: par pārliecības cietumnieku Olga Neimane Katņeva kļūst arī padomjlaikā. Olgai Neimanei Kateņevai nav mākslinieces diploma, taču pagājušā gadsimta sākumā, jo īpaši jaunas dāmas, tika iedrošinātas nodarboties ar rokdarbiem, mākslu. Un Olga mācījās labās skolās. Par viņas mākslinieces talantiem stāsta viena no izstādes “Atceros, tātad esmu”pētniecēm, Rīgas Porcelāna muzeja Galveno krājuma glabātāja Iliāna Veinberga. Olga Neimane-Kateņeva ir strādājusi Kuzņecova porcelāna fabrikā, kur sākotnēji pārzīmējusi mākslinieku Sigismunda Vidberga, Romāna Sutas zīmējumus. Bet īsi pirms izsūtījuma, 1944. gadā, sākusi veidot pati savus zīmējumus. Vai tā bija ierasta prakse tolaik, pa par dizaineru varēja kļūt arī cilvēks bez diploma? Olgas Neimanes-Kateņeva 1934. gadā sāka strādāt Kuzņecova fabrikā, 1941. gadā pāriet uz Jesena, vēlāko Rīgas Porcelāna fabriku, kur nostrādā līdz 1947. gadam. Iliāna Veinberga tieši 40.gadus sauc par porcelāna fabrikas zelta laiku. Iliāna Veinberga norāda, ka Olgas Neimanes-Kateņevas mākslinieces rokraksts ir vairāk tāds, raksturīgs austrumos dzīvojošām tautām, bet tā ir liela bagātība Latvijā. Ar vārdiem, kā Iliāna Veinberga raksturo Olgas Neimanes-Kateņevas mākslinieces rokrakstu, gribētos raksturot viņas dzīvi kopumā. Tajā ir kaut kas no pasakas. Tā ir vijusies cauri mums atpazīstamiem vēstures notikumiem, taču tie nav viņas dzīvi salauzuši.

No 2.novembra klātienē un tiešsaistē norisināsies simpozijs "Žanim Lipkem - 120", kura  mērķis ir latviešu izcilā cilvēkglābēja jubilejas gadā pievērst sabiedrības uzmanību pilsoniskajai drosmei un līdzdalībai, iezīmējot Lipkes memoriāla izglītības centra "Drosmes māja" izveides plānus. Godinot Latvijas vēsturē nozīmīgas personības, pasākumu programma norisinās Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros. Ar grāmatas “Lipkes saraksts” angļu tulkojuma atklāšanu pirmdien iesāksies cilvēkglābēja Žaņa Lipkes 120. jubilejai veltītais simpozijs. Tā norise – gan klātienē, Lipkes memoriālā Ķīpsalā, protams, ierobežotā apmeklētāju skaitā, gan tiešsaistē. Grāmatas "Cilvēkglābējs Žanis Lipke" pamatu – 1. daļu veido 20. gadsimta 60.–70. gadu ebreju aktīvista un disidenta Dāvida Zilbermana savāktais materiāls par Žani un Johannu Lipkēm, 2. daļā apkopoti kinorežisora Herca Franka videointerviju transkripti ar Žaņa Lipkes sievu un dēlu, savukārt 3. daļa ir Lipkes memoriāla dibinātāja Māra Gaiļa stāsts par tā tapšanu un misiju. Pirms diviem gadiem iznākusī grāmata nu būs lasāma arī angļu valodā, tās atvēršana: pirmdienas, 2. novembra pēcpusdienā, Žaņa Lipkes memoriālā Ķīpsalā. Gan uz šo, gan visiem pārējiem simpozija pasākumiem iepriekšēja pieteikšanās ir obligāta – tas izdarāms memoriāla tīmekļa vietnē Lipke.lv. Par jubilejas simpozija struktūru un programmas niansēm stāsta Zaņa Lipkes memoriāla projektu vadītājs Raivis Sīmansons un direktore Lolita Tomsone. Simpozija ietvaros ceturtdien, 5. novembrī, norisināsies konference “Pilsoniskā drosme demokrātiskai nākotnei – Žanim Lipkem 120”, kuru visas dienas garumā būs iespēja vērot sociālajā vietnē Facebook, Lipkes memoriāla lapā. Konferenci iesāks plenārsēde, kurā starp citiem lūgtajiem viesiem piedalīsies arī Aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Kopīgi tiks risināta tēma, kā nevalstiskām organizācijām piedalīties valsts organizētos izglītības procesos, šajā gadījumā – Valsts Aizsardzības mācības kursa satura izveidē vispārizglītojošām skolām. Valsts Aizsardzības mācība jau šobrīd ir obligāti piedāvājamais izvēles mācību priekšmets, un ar 2024. gadu visiem vidusskolniekiem un profesionālās izglītības iestāžu otrā un trešā kursa audzēkņiem tas būs obligāts mācību priekšmets.  

Dzejas dienas turpinās, un šodien atskatāmies uz Raiņa un Aspazijas mājā notikušo Raiņa cepiena brīvo mikrofonu. Tajā varēja jokot par visu, kas patīk vai nepatīk Rainī. Brīvajam mikrofonam bija pieteikušās četras dalībnieces. Gandrīz visām dziļa un pamatīga interese par mūsu dzejas dižgaru, tomēr, kā secina brīvā mikrofona rīkotāji - lai jokotu par Raini, vajag lielu uzdrošināšanos, tāpēc dalībnieku nebija pārāk daudz. „Raiņa cepiena brīvais mikrofons” bija pulcinājis tik daudz klausītājus, ka daļa notikumam sekoja ārpusē, stāvot vai sēžot pie atvērtiem zāles logiem. Brīvā mikrofona vadītāja, Raiņa un Aspazijas muzeja speciāliste Elvīra Bloma ievadīja gaidāmajā notikumā. Ar skaļiem aplausiem tiek sveikta žūrija – Aiva Birbele un Raimonds Ķirķis, tad seko pirmā uzstāšanās: Lolita Tomsone, Žaņa Lipkes memoriāla direktore, daudzus gadus dzīvojusi Jeruzālemē. Viņas izvēlētā tēma „Rainis & Tomsone Palestīnā 1929 / 2019”. Kā nākamā pie brīvā mikrofona devās pedagoģe Ilze Mazpane, lai pierādītu savas īpašās attiecības ar Raini, viņa līdzi bija paņēmusi dažus artefaktus no savas dzīves, apmēram 20 gadu garumā. Uzstāšanās laikā sekoja arī zvans mammai, un apliecinājums, ka no dižgariem vislielāko iespaidu uz Ilzi atstājis Rainis. Savu uzstāšanos viņa noslēdza ar dziesmu, protams, ar Raiņa vārdiem. Nākamā dalībniece Kristīne Plone no VEF teātra vēlējās atklāt dažus nezināmus faktus par Raini, proti, ka Rainis nodarbojies ar zemūdens sportu. Savukārt dzejnieces Elvitas Rakštītes uzstāšanās bija atklāta un viņa atzinās, ka vismaz šādā veidā var piedalīties Dzejas dienās, jo uz dzejas lasījumiem viņu neaicina. Pēc katras uzstāšanās kopā ar žūriju, arī sanākusī publika sniedza savu vērtējumu. Pēc žūrijas un auditorijas domām 1.vietu dalīja Lolita Tomsone un Elvita Rakštīte. Tāds izvērtās „Raiņa cepiena brīvais mikrofons” pirmdien, savukārt piektdien Raiņa un Dzejas dienu dzimšanas dienā, 11.septembrī, Raiņa un Aspazijas muzejā notiks „Raiņa cepiens Ugunī un naktī”.

Interneta žurnāls Punctum sāk video stāstu ciklu "Sarežģītās vēstures". Video stāstos varēs iepazīt Latvijas vēsturē nepelnīti aizmirstas un marginalizētas personības. Žurnāla redaktore Laura Brokāne raidījumā Kultūras Rondo stāsta, ka "Punctum" pievienojas lielākam projektam, ko īsteno Laikmetīgās mākslas centrs. Tas ir projekts "Izzināt sarežģīto pagātni", pievēršas aizmirstiem, marginalizētiem vēstures notikumiem, iet pretī ideoloģijām, kas nosaka, ko vēlamies atcerēties vai aizmirst. ""Punctum" likās interesanti video stāstu formā parunāt par personībām, kas, iespējams, nav plašāk zināmas, vai varbūt nav zināmas tādā aspektā, kādā to izvēlas stāstīt mūsu uzrunātie vēsturnieki," skaidro Laura Brokāne. Stāstus lielākoties stāstīs vēsturnieki, arī publicisti, kritiķi, savas jomas pētnieki. Pirmais video stāsts jau publicēts. Tas ir Žaņa Lipkes memoriāla direktores Lolitas Tomsones stāsts par Žaņa Lipkes sievu Johannu Lipki, uzsverot viņas ieguldījumu ebreju glābšanā. Nākamais būs vēsturniece Kristīnes Zaļumas stāsts par vēsturnieku un kultūras vērtību glabātāju Artūru Štālu. Kristīne Zaļuma atklāj, ka ikdienas darbā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pēta privatbibliotēku un sabiedrisko bibliotēku vēsturi. Viņu interesējis, kā Neatkarības kara laikā tiek pārvietotas kultūras vērtības, tajā skaitā bibliotēku krājumi.  "Arhīvi un dokumenti bezkaislīgi rāda, ka ir tāds cilvēks Artūrs Štāls, par kuru es kā vēsturniece praktiski neko nezinu. Trīs gadus meklēju viņa pēdas, tad tapa raksts par viņu," stāsta Kristīne Zaļuma. Vēsturnieks, kultūras vērtību pārzinātājs, kultūras pieminekļu aizsardzības pamatlicējs Latvijas dzimšanas brīdī, viens no atslēgas cilvēkiem, kas rūpējās, lai mūsu valstī dibinot lielākās bibliotēkas saņemtu krājumus, kas nepieskatīti un apdraudēti atradās Latvijas teritorijā, tā Artūru Stālu raksturo Kristīne Zaļuma.

Last Train Leaving, Jeff Lipkes, Part 2 by Anne Marie Cannon

We speak to Jeff Lipkes, author of "Rehearsals: The German Army in Belgium, August 1914" written in an effort to set the record straight regarding the atrocities committed against innocent civilians during the initial first weeks of the German Invasion of Belgium often referred to as the "Rape of Belgium." A first hand account of the aqueduct massacre told by Adele Houbion Charlier appears in this book. Jeff and Anne Marie discuss the background and reason he wrote the book in this episode.

“Vakar Una ieslēdza olu pulksteni un neviens 30 min nedrīkstēja pieminēt koronu. Sākās “ Dekamerona”  īsā versija tiem, kam uzmanības deficīts. Mēs runājām izdomātā poļu valodā, Karīna stāstīja, kā sarakstījusies ar poļu puikām bērnībā, Andžejam bija lokaina ševeļūra, tāda dīvaina sasuka, kuru ķemmē no aizmugures uz priekšu.” Mans vārds ir Anda Buševica, un, izrādās, es neesmu viena savā nodomā pierakstīt pandēmijas laiku. Marta vidū Igaunijas Nacionālais muzejs publicēja uzsaukumu iesūtīt stāstus un fotoliecības, kā koronavīrusa krīze ietekmējusi cilvēku ikdienas dzīvi un kā viņi pielāgojušies jaunajai situācijai. Pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas Latvijā īpašu Facebook profilu “Autobiogrāfiju krājums” izveidoja Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, visiem sasniedzamajiem veidiem internetā izplatot uzsaukumu fiksēt šo laiku. Pandēmijas dienasgrāmatu fragmentus ik dienas publicē interneta žurnāls “Punctum”. Man vislabāk patīk jau iepriekš citētās Žaņa Lipkes memoriāla vadītājas Lolitas Tomsones dienasgrāmatas. Lūk, vēl: “Konferences zvans ir dīvaina lieta, tu skaties uz kolēģu grāmatplauktiem un lustrām, bet neviens vēl nav pidžamā. ”Zoom” mūs izmet ārā, jo esam pārtērējuši laiku, 40 minūtēs neko nevar sarunāt. Maija noorganizē “Google.Meet” zvanu, un mēs kā pa celmiem saplānojam darbus. Muzejā tikmēr nokaltis mans pārlietais apelsīnkoks, viss liecina par mēra tuvošanos.” Kopumā esot jau 33 Pandēmijas dienasgrāmatu rakstītāji. Rakstnieks, tulkotājs un Latvijas literatūras literārais aģents Vilis Kasims jau sēž karantīnā. “Aizpagājušonedēļ, dienās pirms izbraukšanas no Latvijas, es satiku daudzus no saviem paziņām. Mēs ilgāku vai īsāku brīdī sēdējām kafejnīcās un bāros un pļāpājām par to un šo – lielākoties, protams, par jauno vīrusu, bet tā galīgi nebija vienīgā tēma. Mēs runājam par grāmatām, par Visumu, viens par otru – par to dzīvi, kuru tolaik dzīvojām. Tas bija līdzīgi kā lielas vētra priekšvakarā, kad laika prognoze gan ir zināma, bet pagalmā vēl spīd saule un gaidāmās pārmaiņas rosina pat tādu kā attāli tīkamu trauksmi. Tagad, nedēļu pēc izbraukšanas un dienu pēc negaidītās atgriešanās, stāvoklis, protams, ir pavisam cits. Aiz loga brauc pustukši tramvaji, ielās tikai retu reizi manāms kāds cilvēks un starp viņiem, draugus un pārīšus atskaitot, ir krietni vairāk par valdības ieteiktajiem diviem metriem. [..] Vēl joprojām ir grūti noticēt, ka viss ir pa īstam. Kad draugs Andris šodien atveda produktus (internetā tos pasūtīt nebija iespējams ne šodien, ne vakar, ne aizvakar), mēs uz brīdi pat sasmējāmies no šī pārnopietnā absurda.” Ja vien dienasgrāmatas iesūtītājs nav norādījis citādi, šīs dienasgrāmatas tikšot glabātas Latviešu folkloras krātuves digitālā arhīva platformas “garamantas.lv” krājumā, tātad - blakus pagājušā gadsimta sākuma tautadziesmu vākumam. Un šie pieraksti tik tiešām IR šolaiku dainas. Ko tad apdzied mūsdienu bāleliņš? “Strādājot no mājām, vieglāk aizgulēties. Gribu pierakstīt sapņus, bet nevaru atcerēties detaļas – kaut kādi dimanti vai rubīni bira no mutes, laikam aplaupījām banku, kas izskatījās pēc Gaismas pils… Steidzos pie datora, lai sāktu darbadienu, atbildu uz e-pastiem, nosūtu ziņojumus, darbojos divās mājas lapās, atjauninu un aktualizēju informāciju, papildinu saturu, cenšos meklēt, ko vēl izdarīt, īsāk sakot – novēršu sev uzmanību,” šīs dienasgrāmatas fragmenta autors ir dzejnieks, kultūras žurnālists Ivars Šteinbergs. Ivaram šajās dienās piedzimis dēls. Bāc, tiešām! To laiku pa laikam sev noteikti vajadzētu atgādināt: bērni pandēmijas pasaulē taču turpina dzimt. Jo laikam visgrūtākais, ar ko nevaru samierināties šajās dienās: vairums cilvēku pārtraukuši plānot nākotni. Pandēmijas laikā pasaules muzeju, opernamu pasniegtā dāvana, bezmaksas piekļuve izrāžu arhīviem, virtuālajām ekspozīcijām ir tāda pagātnes lauru godināšana. Facebook populāra akcija – ieliec draugiem par prieku kādu jaunības dienu bildi, bet arī par to jau kāds plēš jokus, ka viss Facebook kopumā šobrīd atgādina veco ļaužu sanāksmi, jo visi ieraksti vai nu par slimībām vai zaļo jaunību. Bet Ivaram Šteinbergam piedzimis puika, un, pateicoties Pandēmijas dienasgrāmatām, tas tagad kļuvis par kolektīvu asariņas notraukšanas iemeslu, un arī atgādinājumu, ka ir iespējams domāt arī par laiku pēc pandēmijas.

Pirmdienas ir Krustpunktā lielās intervijas laiks. Mūsu šīsdienas studijas viešņa ir saņēmusi balvu par nerimstošu aktivitāti sieviešu tiesību aizstāvēšanā, par aktīvu līdzdarbošanos kustībā pret nevajadzīgu koku izciršanu Rīgā un arī par sociālās atmiņas taisnīgumu, organizējot pasākumus holokaustā cietušo piemiņai. Mūsu studijā: Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone.

Hoy nos visitó Michel Lipkes para hablar de FICUNAM, Maria Elena Morera Presidenta de Causa Común, los reporteros de Un Cacique del Agua en el Paraíso Maya, Janet Cacelin y Alejandro Melgoza, y Cat Pw3r para hablarnos de videojuegos.

Tuvojas 30. novembris, kad pirms 78 gadiem Rumbulas mežā tika nogalināti 25 000 Latvijas ebreju. Kas padara holokaustu iespējamu un tas vai tas var būt sabiedrību vienojošs spēks kā Latvijā, tā arī Eiropā? Pavisam nesena ir tradīcija 30. novembra vakarā pulcēties pie Brīvības pieminekļa Rīgā, noliekot svecītes un pieminot tos mūsu līdzcilvēkus, kurus Otrā pasaules kara laikā nošāva Rumbulas mežos.  Šogad būs arī diskusija “'Vai šodien būtu iespējams holokausts?”, lai jaunā paaudze atcerētos mūsu vēstures notikumus un tos vairs nepieļautu. Tradīcija salīdzinoši nesena, tā norisinās tikai četrus gadus, bet jau liek uzdot jautājumus gan par vēstures notikumiem, gan dažādiem šobrīd vērojamiem procesiem sabiedrībā. Raidījumā Zināmais nezināmajā tos pārrunājam ar Žaņa Lipkes memoriāla direktori Lolitu Tomsoni un vēsturnieku, Latvijas Universitātes Filozofojas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku Kasparu Zelli. Latviešu iznīcināšana Padomju Savienībā 20.gadsimta 30. gados Ik gadu decembra pirmajā svētdienā pieminam tos vairākus tūkstošus  latviešu, kuri dzīvoja Krievijas teritorijā un tika apcietināti, un iznīcināti laika posmā no 1937. līdz 1938. gadam. Par tām zvērībām kas, tolaik risinājās Padomju Savienībā un tur dzīvojošo latviešu iznīcināšanu pagājušā gadsimta 30. gadu beigās stāsta vēsturnieks un publicists Jānis Riekstiņš. „Vissavienības Komunistiskās boļševiku partijas Centrālā komiteja iesaka visiem apgabalu un novadu organizāciju sekretāriem ņemt uzskaitē visus dzimtenē atgriezušos kulakus un kriminālnoziedzniekus, lai visnaidīgākos no viņiem nekavējoties arestētu un nošautu, viņu lietas izskatot administratīvā kārtībā. Bet pārējos mazāk aktīvos, tomēr naidīgos elementus uzskatītu un izsūtītu uz Iekšlietu tautas komisariāta norādītajiem rajoniem.” Šāds lēmums tika nosūtīts Boļševiku partijas apgabalu un novadu komitejām 1937. gada 2. jūlijā. Un to var uzskatīt par sākumu teroram gan pret Krievijā dzīvojošajiem latviešiem, gan citu tur mītošo tautību cilvēkiem, bet aizmetņa tam ir meklējami jau krietni agrāk. No 1937. gada decembra līdz 1938. gada novembrim „latviešu operācijā” tika arestēti 25000 cilvēku, un no tiem vairāk nekā 16000 tika piespriests nāvessods, tā var lasīt vēsturnieka Jāņa Riekstiņa grāmatā „Represijas pret latviešiem PSRS 1937.-1938. gads”. „Mēdz teikt, ka nogalinātos nogalina divas reizes – ar lodi un ar aizmiršanu. Atsakoties atcerēties, arī mēs paši piedalāmies šajā noziegumā. Noklusēšana - tas arī ir noziegums,” tā vēsturnieks Jānis Riekstiņš raksta grāmatā „Boļševiku terora bāreņi”.  

Nākotnes Latvija/nākamā simtgade - kādu Latviju gribam redzēt. Par vērtībām, ko attīstīt un nodot nākamajām paaudzēm. 100 gadi Latvijai! Tie nu būs tā kā aizvadīti... Priecājoties par savu jubileju un sajūtu, ka dzīvojam brīvā zemē, nemanot esam atvēruši nākotnes 100 gades durvis. Šī vakara raidījums, kā visa Latvija, ir pašā svētku virpulī. Prom no studijas un ierastā klusuma – pie Brīvības pieminekļa. Arī mūsu šī vakara viesi - spilgts apliecinājums visas tautas varēšani nākamajos 100 gados. Tiekamies ar jaunām māmiņām un tēti, kuriem katram ir savi darbi un rūpēs, bet svētkos smaids, jo esam kopā šeit - starp savējiem... Sarunās pie Brīvības pieminekļa: Žaņa LIpkes memoriāla vadītāja Lolita Tomsone, bijušais "sitēmas bērns", divu bērnu mamma Karīna Pētersone, zinātnes komercializētāja Solvita Kostjukova, dzīvesbiedri - Eva un Voldemārs Johansons, jauno mediju mākslinieks.

Visā pasaulē 27. janvārī pieminēja sešus miljonus holokaustā nonāvēto cilvēku, savukārt 1. februārī apritēs 119 gadi, kopš piedzima Žanis Lipke — vīrs, kurš 55 Latvijas ebrejus izglāba no nāves. Žaņa Lipkes memoriāla direktores Lolitas Tomsones stāsta par šī vīra dzīvi un varonīgo rīcību. Pēc tam — kā ir mainījusies Latvijas un Eiropas sabiedrība kopš nacistiskā režīma un holokausta laikiem? Statistikas dati nav iepriecinoši. Tos pārrunājam kopā ar teoloģijas doktoru Valtu Apini. Noslēgumā — rubrika Iesakām. Raidījumu veidoja Augusts Kolms. Raidījums top sadarbībā ar kristīgo mediju Tuvumā.lv. Citas Savienots epizodes

Visā pasaulē 27. janvārī pieminēja sešus miljonus holokaustā nonāvēto cilvēku, savukārt 1. februārī apritēs 119 gadi, kopš piedzima Žanis Lipke — vīrs, kurš 55 Latvijas ebrejus izglāba no nāves. Žaņa Lipkes memoriāla direktores Lolitas Tomsones stāsta par šī vīra dzīvi un varonīgo rīcību. Pēc tam — kā ir mainījusies Latvijas un Eiropas sabiedrība kopš nacistiskā režīma un holokausta laikiem? Statistikas dati nav iepriecinoši. Tos pārrunājam kopā ar teoloģijas doktoru Valtu Apini. Noslēgumā — rubrika Iesakām. Raidījumu veidoja Augusts Kolms. Raidījums top sadarbībā ar kristīgo mediju Tuvumā.lv. Citas Savienots epizodes

Visā pasaulē 27. janvārī pieminēja sešus miljonus holokaustā nonāvēto cilvēku, savukārt 1. februārī apritēs 119 gadi, kopš piedzima Žanis Lipke — vīrs, kurš 55 Latvijas ebrejus izglāba no nāves. Žaņa Lipkes memoriāla direktores Lolitas Tomsones stāsta par šī vīra dzīvi un varonīgo rīcību. Pēc tam — kā ir mainījusies Latvijas un Eiropas sabiedrība kopš nacistiskā režīma un holokausta laikiem? Statistikas dati nav iepriecinoši. Tos pārrunājam kopā ar teoloģijas doktoru Valtu Apini. Noslēgumā — rubrika Iesakām. Raidījumu veidoja Augusts Kolms. Raidījums top sadarbībā ar kristīgo mediju Tuvumā.lv. Citas Savienots epizodes

Citas nācijas un tautas palīdz ieraudzīt savu tautu. Mēs latvieši šo patiesību labi zinājām jau pirms 100 gadiem, bet vai zinām to arī šodien? Par sevi raibajā pasaulē saruna Monopolā ar Žaņa Lipkes memoriāla direktori Lolitu Tomsoni.

„Šis muzejs to ir pelnījis,” par nule kā iegūto izcilības balvu kultūrā saka Žaņa Lipkes memoriāla veidotāji uzņēmējs Māris Gailis un viņa sieva, arhitekte Zaiga Gaile. Šis ir viņu sirdsdarbs. Par tā tapšanu un nozīmi Latvijā un pasaulē – raidījumā saruna ar Māri un Zaigu Gaiļiem, Žaņa Lipkes vedeklu Āriju Lipki un muzeja direktori Lolitu Tomsoni.