Monopols

No 8. februāra kultūrtelpā "OLA Foundation" skatāma Gitas Šmites gleznu izstāde "Laimes krekliņā", kas ir dziļi personisks un emocionāli piesātināts stāsts par ģimeni, mājām un dzimtas saitēm. Izstādes centrālais tēls - mazs balts lina krekliņš - ir mākslinieces bērnības simbols, ko viņas mamma šuvusi, gaidot viņu piedzimstam. Šis laimes krekliņš kļuvis par galveno iedvesmas avotu lielformāta gleznām, kurās caurvijas koks, ainava, ligzda un krekls. Gitas Šmites darbi runā par dzīves esenci - par zemi, mājām un saitēm, kas vieno cilvēkus cauri paaudzēm. Slāņainie krāsu klājumi, kuros atklājas ligzdas zaru smalkums, ozola vainaga spēks un lina krekliņa pavedieni, rada klusas, taču spēcīgas pārdomas par cilvēka saikni ar savām saknēm. Izstāde ir mākslinieces veltījums viņas mammai, kura bija viņas pirmais un nozīmīgākais iedvesmas avots. Raidījumā skan: Anta Eņģele. "Neviens putniņš tā nepūta" Iļģi. "Pirts kurināšana" Kristīne Kalniņa, Raimonds Tiguls. "Zinu, zinu tēva sētu" Kaspars Zemītis. "Tik un tā" (U. Stabulnieka mūz.)

Guntis Karelis ir neirologs, vada Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra "Gaiļezers" Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīniku, kurā ir 150 darbinieku. Pirms tam viņš desmit gadu vadījis Gaiļezerā 7. Neiroloģijas nodaļu. Profesors izglīto topošos ārstus Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedrā, ir "GK Neiroklīnikas" vadītājs un galvenais speciālists. Šogad iecelts par Atzinības krusta komandieri. Darbā gūta atziņa: laikus saplānot ikdienā darāmo – svarīgo un neatliekamo vispirms, mazāk svarīgo pēc tam. Raidījumā skan: Dailes teātra aktieru grupa "DO RE MI". "Mans bišu koks" (U. Stabulnieks/ J. Peters) Daumants Kalniņš. "Nepiesauc mani vēl" (R. Pauls/ A. Rancāne) Henrick Claim Goldschmidt. "Gabriel Oboe" (mūz. Enio Maricone) Andris Bērziņš. "Svētvakars" (R. Pauls/ Im. Ziedonis)

25. maijā Latvijas Nacionālajā teātrī 70 gadu jubileju svinēs viens no senākajiem un nozīmīgākajiem tautas deju ansambļiem Latvijā – TDA „Dzintariņš”, kas ir neatņemama mūsdienu Latvijas tautas deju kultūrzīme. Kopš 2018. gada mākslinieciskā vadība uzticēta ansambļa repetitorei Sanitai Misikai. Viņa pati 15 gadus dejojusi „Dzintariņā”, tālākais ceļš vedis uz TDA “Dancis”. Pabeidzot Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, Jānis Ērglis aicinājis dejot uz VDA „Daile” un skaisti pieci gadi pavadīti profesionālajā mākslā līdz ansambļa likvidācijai. 1997./ 1998. gada sezonā Sanita uzsāka asistenta darbu TDA „Dzintariņš”, bet no 2018. gada ir šī kolektīva vadītāja. Paralēli Sanita strādā Rīgas Stradiņauniversitātes TDA „Ačkups” kā asistente un vēl viņa ir Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas deju kolektīva vadītāja. Sanita Misika dzīvo dejā, jo tā ir ne tikai darbs un hobijs. "Augšā kāds nolemj, ko tu darīsi, ko ne. Kad mani maziņu vecāki aizveda dejot uz "Dzintariņu", man jau patika tas, ka tur ir bērni. Man vispār ļoti patīk strādāt ar bērniem. Kad nodejoju "Dzintariņā", es gribēju stāties Mūzikas akadēmijā, bet tajā laikā bija tās neklātienes, kur tev vajadzēja darba stāžu, jo neņēma jau tā un uzņemšana bija pa 2-3 gadiem, stāsta Sanita Misika. "Man nebija darba stāža tai gadā, kad es biju pabeigusi vidusskolu, mani ceļi aizveda uz Kultūras darbinieku tehnikumu. Arī pilnīgi negaidīti, jo viens no komisijas uzrunāja: "Zaķīt, nāc pie mums, nebūs sliktāk!" Un nebija arī sliktāk. Tas ir tas laiks, ko var atcerēties tikai un vienīgi ar smaidu un prieku - tehnikuma laiki! Un tā es kļuva par kolektīvu vadītāju." "Tad mani uzaicināja uz Valsts deju ansambli "Daile" dejot. Ak dievs, tie bija visskaistākie gadi manā mūžā! Un tajā brīdī, kad valstij mēs kļuvām par grūtu, tas bija 1997. gads. (..) Tad mani uzrunāja skolotāja Olga [Freiberga]: nāc pie manis uz "Dzintariņu", man vajag repetitoru. Un tajā brīdī es sapratu: es jau neko citu nemāku. Un atgriezties savā mīļajā "Dzintariņā" tas ir tikai un vienīgi gods." Olga Freiberga arī iesaistījusi uzvedumos kā dejotāju, kur bijušas nepieciešamas pieaugušo lomas. "Mazajiem jau tajā brīdī, kad dejo skolotājs, viņam ir pilnīgi cita attieksme pret dejošanu. Viņš mēģina atdarināt savu skolotāju. Tas darbs, kas notiek zālē, to nevar salīdzināt ar to, ka tas skolotājs ir kopā ar bērnu uz skatuves. Jā, forši!" gandarīta Sanita Misika. Bet šajā jubilejas koncertā pati kā dejotāja uz skatuves nebūs.  "Šī ir pirmā jubileja, kad es pati nedejošu. Varbūt es pēc 10 gadiem dejošu. Jā, bet šajā jubilejā nedejošu," atzīst Misika. Sanita Misika kā horeogrāfe iestudē dažādus pasākumus, izrādes. Viņa strādā ar aktieriem un šajos uzvedumos iesaista arī "Dzintariņa" dejotājus. "Viņi papildina un krāšņo to visu, jo ne vienmēr aktieris var izdarīt un izdejot tā, kā to izdarīs dejotājs. Šāda sadarbība man ir ar Juri Milleru, Latvijas Jaunatnes teātri un fantastiskiem aktieriem kā Edgars Lipors, Jānis Skanis, Jānis Kirmuška, Elīna Bojarkina. Es varu saukt un saukt, visi viņi man ir mīļi, dārgi," priecājas Sanita Misika. Bet kā norit darbs ar aktieriem, kas tomēr nav profesionāli dejotāji, lai arī apguvuši dejas mākslu. "Man ir tā: man ir bijusi iecere, es sāku "likt deju virsū" un saprotu - nē, nebūs. Es redzu, ka viņš neiznes, vai nav tik plastisks tas cilvēks... Man Jānis Skanis vienmēr saka: Sanit, tu zini, cik man ir gadu? Es saku - zinu. Es pielāgojos aktieriem, nav tā, ka es no viņiem pēdējo sulu izspiež ārā, jo viņu galvenais uzdevums... Zinu, kas spēlēs konkrēto lomu, tāpēc pielāgojos aktierim pēc viņu spējām," atklāj Sanita Misika. Bet jautāta, kas ir horeogrāfs, ko viņš darba, Sanita Misika atklāj, ka devu vispirms nosapņo, ierauga to, kam jābūt konkrētajā dejā, kā atklāt konkrēto mūziku un vārdu. "Es neesmu horeogrāfs pēc profesijas, bet tas droši vien ir kaut kur ielikts šūpulī, kaut kur ir ielikts," uzskata Sanita Misika. Ko deja dod cilvēkam? "Galvenais ir deju nepielīdzināt sportam, tā nav sportošana, bet viņi patērē daudz vairāk enerģiju nekā sportojot, gan arī viņi izliek to dvēselīti, jo viņi jau dejo ar sirsniņu. Viņi smaida. Viņi izdejo. Tur jau ir arī jābūt skolotājam, kas to bērnu nevis izdresē dejot, bet, kad bērns saprot, ko viņš dara, kā viņš dejo. Jāpieiet ir ar sapratni," analizē Sanita Misika. "Tam jābūt visam ir ļoti vieglam un skaistam. Bērnus nedrīkst dresēt. Citreiz paskatoties uz daudziem arī kolektīviem, redzi, ka tie bērni visi ir izdresēti, vienādi visi, bet tur vairs sirsniņa viņam nedejo. Jo viņam ir bail, ka viņš kaut ko neizdarīs, un tad būs... lielas nepatikšanas." Tajā pašā laikā Sanita Misika sarunā arī atklāj, ka mēģinājumā, lai uzrunātu 50 bērnus, ir jārunā pārsvarā skaļi, noteikti, bet reizēm ir arī jāpačukst. "Mana skolotāja Olga savā laikā mācīja: ja tu pie bērna neiesi ar smaidu, viņš nekad nesmaidīs pretī publikai. Ja tu smaidīsi viņam, viņš smaidīs tev atpakaļ. Un lai cik it kā varbūt aizskaroši kādreiz ir, ka viņam nav tā kāja tā pacelta. Bet ja tu to pateiks ar smaidu, tu taču vari augstāk, arī tas bērns tieši tā arī darīs, viņš arī pacels augstāk," norāda Sanita Misika.

Monopolā sarunājamies ar režisori, pedagoģi, filozofi un izstādes kuratori (Cēsu muzejā būs unikāla izstāde “dzīvais cimds”) Elīnu Apsīti. Plašākai sabiedrībai, iespējams, viņa zināma kā cimdu adītājas Jetes Užānes atstātā mantojuma uzturētāja un grāmatas "Jetes dienu grāmata" autore. Elīna beigusi Latvijas Universitātes Filozofijas fakultāti, šobrīd studē doktorantūrā baltu filoloģijas folkloristikas nodaļā. Ar skolu un pedagoģiju Elīnas ikdiena cieši saistīta bijusi jau sen. Jau vairāk nekā desmit gadus viņa strādā Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijā. Vēl Elīna rada koncertuzvedumus, raksta libretus un strādā Mūzikas akadēmijā, kur docē kultūras teorijas un didaktikas kursu deju pedagogiem. Elīna darbojas arī apjomīgajā Valsts izglītības satura centra projektā "Skola 2030", kā vecākā eksperte rūpējoties par projekta "Kompetenču pieeja mācību saturā" īstenošanu. Paralēli tam ir arī Spīdolas valsts ģimnāzijas teātra studijas “Spīdolēni” vadītāja. Teātris un režija Elīnas dzīvē ienākusi jau bērnībā – viņa bijusi koncepcijas un libreta autore deju uzvedumiem, performancēm, kas saistīti ar deju un dzeju, kā arī Dziesmu svētku lielkoncertiem. Tieši Elīnas veidotā koncepcija guvusi vislielāko atbalstu Dziesmu un Deju svētku pūtēju orķestru koncerta "Spēlējam un svinam pāri laikiem Latvijā" veidošanā.       

Daži no mums dzīvo, lai iztraucētu mierīgo tagadni. Tāds arī mūsu šī vakara viesis Monopolā – radošs, atklāts un reizē paslēpies. Latviešu reklāmas un mūzikas video režisors, koncertskatuvju režisors un mūziķis - cilvēks orķestris PapaChi, Čižiks jeb Aivars Čivželis. "Es ticu brīnumiem. Ļoti. Tāpēc esmu ceļojis arī pa visādiem saviem vārdiem, kā zināms. Jo man šie noteikumi nav rakstīti, es varu mainīt vārdus, kad es gribu, respektīvi, jaukt ārā un likt kopā pa savam. Un man liekas, ka tas ir saistīts ar to ticību brīnumiem, ticība kaut kam vēl, kas ir ārpus eksistējošā, nu, tāda pierakstītā, pierādītā," sarunā atklāj Aivars Čivželis. Savā ziņā neparasta viņa nodarbošanās ir svilpošana. "Mans tēvs svilpoja nepārtraukti, un es kaut kā bērnībā, man tas kaut kā pats par sevi nāca ārā, un tā man ir gluži kā otrā elpošana. Es varu svilpot gan uz āru, gan uz iekšu. Starp citu. Tas nozīmē, ka es varu svilpot vispār visu laiku, man nav jāievelk elpa," stāsta Aivars Čivželis. "Man svilpošana vienkārši ārkārtīgi patīk. Man liekas, tas tāds instruments, kas tev vienmēr pie rokas, tu ej pa trepēm, piemēram. Es nevaru palaist nevienas trepes garām, kur ir akustika. Es tur svilpoju tā, kā baznīcas akustikā. Tas bija mans milzu sapnis - kādreiz svilpot ar simfonisko orķestri. Tur, starp citu, bija tāds stāsts, kad bija ideja, ka Čižiks svilpos ar orķestri, un Liepājas simfoniskais orķestris teica - nu paga, paga, kas tas būs tagad? Kas par cirku? Mums katrs pūtējs svilpo, kāpēc mums vajag Čižiku, lai svilpo.  Gustavo ar Olafu [Saulriets], kas arī ir "Lielā koncerta" radītāji, viņi saka - noticiet, tā vajag! Kad uz skatuves es sāku svilpot, tad pēc tam nāca pie manis klāt un prasīja: nu paga, tu caur sintezatoru svilpo? Kā tu darīji? Tas ir forši!"   Kāds Aivaru vairāk zina kā Papa Chi, kāds - kā Čižiku. Vēl kāds Aivaru atpazīst kā Jurgstulajstus. Daudzie pseidonīmi viņam piestāv, jo savas karjeras laikā darbojies un panākumus guvis dažādās jomās. Viņa radošās idejas aizrauj daudzus gan Latvijā, gan ārzemēs.  Aivara radošajā kontā ir vairākas koncertskatuvju režijas - režisējis koncertskatuvju mūzikas video instalācijas "Prāta Vētrai", "Mumiy Troll", Gustavo. Īstenojis arī latviešu mūzikas lielkoncerta “Latvijas Mūzikas Lielais koncerts” skatuves risinājumu un koncerta vizualizāciju režiju pirms diviem gadiem Daugavas stadionā, kā arī aizvadītajā gadā un šogad - Mežaparka Lielajā estrādē. Papa Chi veidojis arī reklāmas klipus, to vidū ir vairāki melnbaltie reklāmas video klipi basketbola klubam "VEF Rīga", no kuriem klips "Colourfully Black & White" ieguvis ASV reklāmas festivāla "Clio Sports Bronze 2017" balvu kategorijā "Filmētā reklāma". Kopš 2008.gada veido arī "Mītavas alus" reklāmas ar grupas “Prāta Vētra” dalību. Veidojis arī CSDD kampaņas “Stūrē? Izkāp no telefona!” video. Pirms gada Aivars debitējis īsfilmu žanrā ar īsfilmu “Maukurs un Zivs” LMT seriāla “Kolektīvs” ietvaros. Un, protams, mūzika - Aivars ir kādreizējais Latvijas 1990. gadu hiphopa grupas "Fact" dalībnieks, un jau divus gadus ir daļa no hiphopa/drum & bass apvienības "Krata". Ārpus visa iepriekš minētā ierunājis vairākas lomas animācijas filmās, un ir arī profesionāls svilpotājs - svilpojis melodijas filmās un dažādu mūziķu skaņdarbos, kā arī kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri divos lielkoncertos “Latvijas Mūzikas Lielais koncerts”. Par savu darbību Aivars saņēmis arī daudz atzinību - viņa veidotie video klipi ieguvuši vairākas Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas.

Sociālās zinātnes Latvijā un pasaulē. Mūsu viešņa Monopolā ar jaunu un stipru tvērienu vērusi starpdisciplināru fakultāti, apvienojot vairākas vienā. Iepzīstamies - zvērināta advokāte, pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāne Karina Palkova. Karinai ir ievērojama izglītības bagāža - ieguvusi bakalaura grādu publiskajās tiesībās Valsts Policijas akadēmijā, maģistra grādu starptautiskajās un ES tiesībās Rīgas Juridiskajā augstskolā, kā arī doktora grādu medicīnas tiesībās Rīgas Stradiņa universitātē. Karjeras laikā Karina darbojusies vairākās vietās un amatos - kā projektu vadītāja, direktora vietniece, juriskonsulte un, protams, advokāte. Vairāk nekā septiņus gadus aizvadījusi kā Jūrmalas pilsētas domes Sabiedriskās padomes vadītāja. Arī RSU Karina ir ievērojamu laika posmu - savu ceļu tajā sākusi kā lektore, bet nu jau ir Juridiskās fakultātes docente, Sociālo zinātņu fakultātes dekāne, kā arī vadošā pētniece. Milzīga enerģija, darbaspējas, kā arī māka iedvesmot apkārtējos - tikai pāris no atslēgvārdiem, kas spēj raksturot Karinu.

“Latviešu mūziķi – ukraiņu karavīriem!” Personība, kuras enerģija un daile bieži izskan un atspoguļojas Ukrainas kara kontekstā. Šovakar Monopolā - dziedātāja, pianiste un komponiste Katrīna Gupalo. Ukrainā arī šobrīd dzīvo Katrīnas radi, ģimene. Jautāta, kā viņiem klājas, Katrīna neslēpj, ka ir grūti, galvenokārt tāpēc, ka nav skaidrs, cik ilgi vēl turpināsies karš. "Bija jau doma, ka viss ļoti ātri atrisināsies un dzīvosim tālāk. Bet, nē! Jau tik ilgi un neredz galu un neredz kā. Mēs visi ticam uzvarai un es ticu uzvarai, bet man ir sajūta, kaut kam ir jānotiek, kaut kam ir jāmainās varbūt mūsos pašos kardināli, lai tā uzvara atnāktu. Jo tagad tas ir tāds bezgalīgs process, kurā mirst tūkstošiem cilvēku, iet bojā, tiek iznīcinātas dzīves," vērtē Katrīna Gupalo. "Nē, man nav bezcerības, man ir liela cerība, bet kaut kam ir jāmainās, jo 2022. gadā visi blieza maksimumu, ko varam iedot, kā varam palīdzēt, tagad ir pagājis laiks un visi ir vairāk vai mazāk atslābuši. Kā mēs varam runāt par uzvaru tagad, ja palīdzība ir mazāka, nekā toreiz. Tagad ir jābūt vēl vairāk, nekā 2022. gadā, ja pat tad ar visu milzīgo, kas nāca palīgā no visas pasaules Ukrainai, ja pat ar šo visu enerģiju un palīdzību nesanāca izbeigt karu. Tagad tam ir jābūt vēl vairāk," pārliecināta Katrīna Gupalo. Katrīna studējusi Rietumu Mūzikas akadēmijā Kalifornijā, Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā un Latvijas Mūzikas akadēmijā. Iespējams, ka daudzi Katrīnu iepazina kā Latvijas Televīzijas šova “Radīti mūzikai” lauerāti. Savas muzikālās karjeras laikā Katrīna radīijusi vairākus hītus un sadarbojusies ar daudziem citiem ievērojamiem mūziķiem. Piemēram, Ukrainas atbalstam Katrīna kopā ar 40 mūziķiem no Latvijas, Lietuvas, Ukrainas un Krievijas radīja dziesmu un klipu ar nosaukumu „Resistance” jeb „Pretošanās”. Šī dziesma tika nominēta Latvijas Televīzijas un Radio gada balvai “Kilograms kultūras”. Katrīnas sniegums ticis atzinīgi novērtēts arī dažādos starptautiskos konkursos, t. sk. Parīzē, Londonā un ASV. Katrīna ir arī koncertaģentūras "Aira Laiviņa Artists" dibinātāja un mākslinieciskā vadītāja. Pierādījusi sevi arī kā režisore un idejas autore izrādēs "100 gadi ar Piafu” (2015) un "Pēc Pusnakts / After Midnight” (2016), kas notikušas vairāk nekā 20 koncertzālēs Latvijas pilsētās. "Pēc Pusnakts / After Midnight” guvusi augstu britu kritikas novērtējumu Londonas "Camden Fringe” festivālā. 2022. gadā Katrīna saņēma Latvijas augstāko apbalvojumu Triju Zvaigžņu ordeni un uzstājās Valsts prezidenta pilī Rīgā. Viņa iekļauta žurnāla “Pastaiga 2023 Izcilās Latvijas sievietes” gada sasniegumu sarakstā.

"Pasaulei patīk, ka viegli iet". Tā savulaik savu lekciju pieteica Monopola viešņa, kura pati gan bridusi caur brikšņiem, reizē saglabājot smaidu un pārliecību, ka tas bijis pareizais ceļš, pa kuru iet. Komunikācijas profesionāle un mācībspēks Kristīne Tjarve. Kristīne Tjarve ieguvusi maģistra grādu izglītības zinātnēs.  Savā 20 gadu profesionālajā karjerā guvusi pieredzi daudzās jomās un darbojusies vairākos amatos - strādājusi bērnudārzā, bijusi politikas departamenta ierēdne Izglītības un zinātnes ministrijā, producenta asistente kanālā LNT, vairākos uzņēmumos darbojusies arī kā komunikācijas un sabiedrisko attiecību speciāliste. Jau vairāk nekā astoņus gadus Kristīne ir Latvijas asociācijas sabiedrisko attiecību profesionāļiem (LASAP) valdes priekšsēdētāja. Gandrīz piecus gadus Kristīnes pārvaldībā ir arī mārketinga komunikācijas uzņēmums "C SMART". Savas bagātīgās zināšanas Kristīne nodod arī tālāk, vadot ne tikai seminārus, bet arī lekcijas vairākās Latvijas izglītības iestādēs, tostarp Alberta koledžā un biznesa augstskolā “Turība”. Pēc intensīvas darba nedēļas Kristīne rod enerģiju un spēku, aktīvi pavadot laiku dabā.

Pieklājība un tolerance pie auto stūres. Tas ir kā spogulis sabiedrības briedumam ikdienas gaitās. Par ceļu, transporta līdzekļu un to vadītāju daudzveidību šī vakara saruna ar Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) valdes priekšsēdētāju Aivaru Aksenoku. CSDD valdes priekšsēdētājs, kādreizējais politiķis Aivars Aksenoks absolvējis Rīgas Politehniskā institūta (tagad RTU) Mehānikas un mašīnbūves fakultāti automobiļu un to saimniecības specialitātē, kā arī ieguvis augstāko juridisko izglītību Latvijas Universitātē. Karjeras laikā Aivars ieņēmis vairākus vadošus amatus – kopš 2018. gada darbojas CSDD valdē, iepriekš vadījis Rīgas Motormuzeju, kā arī vadījis Biķernieku komplekso sporta bāzi. Pirms tam Aivars vairāk nekā desmit gadus vadījis arī Rīgas CSDD klientu apkalpošanas centru. Savulaik Aivars darbojies arī politikā - bijis tieslietu ministrs, Rīgas mērs, Rīgas domes deputāts un priekšsēdētājs. Ārpus darba Aivara Aksenoka sirdslieta ir teniss.

Latvieši kuri atgriežas tēva mājās. Pat izrunājot to, kļūst labāk, drošāk un pat nedaudz siltāk. Ar kādiem mērķiem un motivāciju atgriezās mūsu šī vakara viešņa, jautāsim viņai pašai - ārste geriatre Annemarija Linares. Annemarija ir dzimusi un augusi ASV, latviešu kara bēgļu ģimenē. Ieguvusi doktora grādu gan medicīnā, gan jurisprudencē.  Annemarijai ir ievērojama pieredze medicīnā - 15 gadus darbojusies kā kardioloģijas nodaļas vadītāja multispecialitāšu grupā klīnikā “Downriver Medical Associates” un vairāk nekā 11 gadus aizvadījusi privātajā uzņēmumā “U.S. Medical Management”, kur darbojusies kā medicīnas galvenā vadītāja, pacientu aprūpes centra medicīnas vadītāja un hopisa medicīnas vadītāja. Aizvadītā gada rudenī Annemarija no Amerikas pārcēlās uz Latviju, lai arī te palīdzētu ieviest hospisa mājas aprūpi valstiskā līmenī.

Eiropas Pilsoņu balva ir Eiropas mēroga apbalvojums, ko Eiropas Parlaments piešķir personām, grupām vai organizācijām par izciliem sasniegumiem un ieguldījumu. Šoruden par savu sirdsdarbu to saņēmusi labdarības organizācijas „hospiss.lv”. Viņus sauc par eņģeļiem, un viņi rūpējas, lai ikvienam būtu iespēja cieņpilni aiziet no dzīves. Labdarības organizācijas „hospiss.lv” izveidotāja un balvas "Latvijas lepnums 2020" ieguvēja Ilze Neimane-Nešpora uzskata, ka mūsu attieksme pret nāvi parāda mūsu attieksmi pret dzīvi. Viņai patīk doma, ka, uzlabojot savu attieksmi pret nāvi, mēs uzlabojam savu dzīvi. Un vēl. Pērnā gada nogalē Ilze ieguva melno jostu senā korejiešu jogā – kuksando. Tāda Latvijā ir tikai viņai. Eiropas Pilsoņu balvas 2022 medaļu nodibinājumam "Hospiss.lv" pasniedza par pilotprojektu hospiss aprūpei pacienta dzīvesvietā. "Hospiss nozīmē aprūpi cilvēkam, kuram paredzētā dzīvildze ir ne vairāk kā seši mēneši. Visā pasaulē šo sistēmu dēvē par hospiss sistēmu - tās ir speciāli tam dizainētas un celtas mājas, hospiss ir arī sistēma, kas ienāk mājās," skaidro Ilze Neimane-Nešpora. "Ja ģimene ir gatava palīdzēt, izvadīt, būt blakus, tad hospiss komanda ienāk cilvēka dzīvesvietā, lai mūsu tuvinieki, mūsu klātbūtnē, mums esot līdzās, varētu cieņpilni pavadīt savas pēdējās nedēļas vai dienas." Pirmo 12 pacientu aprūpe bijusi par cilvēku ziedoto naudu, 2021. gadā Labklājības ministrija novirzīja šim pilotprojektam līdzekļus, lai 10 cilvēki mēnesī varētu cieņpilni mirt savās mājās.  "Uz šo brīdi jau ir 130 citādas nāves. Šie stāsti visi ir aizkustinoši, un šie visi ir "izmisuma zonas" izbeigšanas stāsti un viens no stāstiem bija tik aizkustinoši, kad meitene uzrakstīja šo pieteikumu, to izvērtēja Latvijā un Eiropā un piešķīra mums balvu," stāsta Ilze Neimane-Nešpora. Ilze ir tikko atgriezusies no Eiropas Parlamenta, kur saņēma balvu, un daudzu valstu pārstāvji  bijuši pārsteigti, ka brīvprātīgie ieguvuši balvu par šādu darbošanos, tai jābūt valsts funkcijai. "Eiropā ir tikai divas valstis, kur šī sistēma nav valsts finansēta, tā ir Latvija un Horvātija. Tā kā mēs ļoti, ļoti ceram, ka nejauši šīs balvas, bet šie te cilvēkstāsti un mūsu visu sabiedrības spiediens uz mūsu valdību kalpos par pamatu to, ka Latvijā būs šī te sistēma," bilst Ilze Neimane-Nešpora. 31. decembrī pilotprojekts beidzas un pagaidām Labklājības ministrijas atbilde ir, ka pagarinājuma nebūs. "Tas nozīmē to, ka mēs atgriezīsimies tur, kur mēs bijām 20 gadus," norāda Ilze Neimane-Nešpora. "(..) Hospiss - tā ir sistēma. Tieši tāda pati sistēma kā veselības aprūpe, tā ir tieši tāda pati sistēma kā dzemdniecība. Šeit ir ļoti skaista analoģija, manuprāt, arī dzemdēt mēs taču varētu mājās, tā arī ir dabīga lieta. Bet nez kāpēc tomēr valsts par šo rūpējas. Ir skaista dzemdniecības sistēma, ģimene izvēlas, tas var notikt mājās, vai tas var notikt slimnīcā. Ir valsts rūpes, bet par to otro galu, par to, ka mēs mirstam un mēs visi esam mirstīgi un tā ir vienīgā lieta, kas mums visiem ir garantēta, par šo nav rūpju. (..) mēs pat nevaram iedomāties, kādi varētu būt šie mūsu tuvinieku aiziešanas stāsti tad, ja šī sistēma būtu," analizē Ilze Neimane-Nešpora. Ilze arī skaidro, ka pilotprojekta darbība pierādījusi, ka hospiss aprūpe mājās izmaksā divas reizes lētāk, nekā tad, ja šīs sistēmas nav. Viņa arī vērtē, ka slimnicas nav vieta, kur smagi slimiem tuviniekiem mirt.  Jautājuma risināšanā būtiska ir attieksme. "Kāpēc Latvijā nāve, miršana ir tāda stigmatizēta, kāpēc mēs par to baidāmies runāt. Mums ir tik lieliska kapu kultūra, mums nav miršanas kultūra," vērtē Ilze Neimane-Nešpora. "Filmās redzam, ka kāds gultā un tuvinieki metas atvadīties. Vai jūs zināt kādu šādu stāstu savā pieredzē, vai jūs kādreiz esat zinājuši, ka mirs Zentas tante vai Ernesta onkulis? Jūs vienkārši to nezināt, tas notiek un viss, vienkārši tiek paziņots. Mums nevienā slimnīcā pat nav atvadu telpas. Nevienā Latvijas slimnīcā. Pasaulē, protams, hospisos ir zāles, kur nomirušā ķermenis atrodas pietiekoši ilgi laiku, lai visi varētu atvadīties, skan mūzika, ir ziedi un nav viss šis izmisums. Ilze vērtē, ka hospiss sistēmas trūkums Latvijā ir saistāms ar ierēdņu neizdarību, ar iniciatīvas trūkumu, jo pilotprojekta laikā jutušies vieni, nav jutuši ierēdņu ieinteresētību. "Tas mums liekas tiešām dīvaini, ka Latvijā 20 gadu laikā mēs neesam tālāk tikuši par darba grupām, kurās tiek apspriestas definīcijas, kas ir hospiss un kas ir paliatīvā aprūpe, ja visā pasaulē veiksmīgi strādā šī sistēma," norāda Ilze Neimane-Nešpora. "Un vēl viens šokējošs fakts, pastāv tāda lieta kā "cienījams nāves indekss" par to, kā cilvēkiem pieejama šī sistēmā, atbalsts, mirstot. Starp vairāk nekā 150 valstīm Latvija nav pieminēta, tur ir ļoti daudzas Āfrikas valstis, un mūsu kaimiņi lietuvieši šajā sarakstā ir 10. vietā. Tas nozīmē, ka var, ka tas nemaksā daudz. Es neesmu ne mediķis, ne sociālais darbinieks, man vienkārši ļoti sāp šis jautājums, es tiešām nevaru izskaidrot, kādēļ Latvijā šī ir izmisuma zona. Mūsu nāve un aiziešana var būt pavisam citāda tad, kad atnāk rūpes. Kad tuvinieks var mirt mājās, ko pierāda mūsu pilotprojekts, kad atbrīvojas telpa, lai turētu roku, lai izrunātu jautājumus, lai piedotu. Tas ir tas, kas būtu jādara mums kā tuviniekiem, kad valsts paņem rūpes par primāro lietu - par medicīnu un par aprūpi. Nevis mēs paši mēģinām izmisuši atrast aprūpētāju, sarunāt dakterus, māsas pa blatiem. Šī mistiskā blata sistēma Latvijā noteikti ir daudziem zināma. Ir milzīgs jautājums, kāpēc?"

Pamanīts un cienīts Latvijā, viņš uzņemas lielus projektus ar atbildību un realizē tos. Inženieris ar mīlestību pret mākslu - uzņēmējs Guntis Āboltiņš-Āboliņš. Pilnsabiedrības “BERERIX” jaunais “Rail Baltica” projekta izpilddirektors Guntis Āboltiņš-Āboliņš skolojies Rīgas Tehniskajā universitātē, iegūstot grādu inženierzinātnēs, pēcāk arī  Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā, iegūstot maģistra grādu uzņēmējdarbībā.  Nepilnus septiņus gadus Guntis bijis valdes priekšsēdētājs akciju sabiedrībā “RERE GRUPA”. Pirms pievienošanās “RERE GRUPAs” komandai, bijis AS “Latvijas Balzams” ģenerāldirektors. Vēl pirms tam vairāk nekā 15 gadus Guntis darbojies vienā no pasaules vadošajiem enerģētikas uzņēmumiem - “Statoil”, atbildot par “Statoil” grupas mazumtirdzniecības tīklu attīstību. Guntis ir patiesi kompetents uzņēmējdarbības vadītājs ar cienījamu pieredzi operatīvajā darbā un starptautiskajā biznesa attīstībā, vadot komandas un projektus.  Pateicoties Guntim un viņa sievai Aijai, atdzimis “Straupes zirgu pasts” - būtisks Latvijas vēsturiskais mantojums.

Mūziķis, komponists, ģitārists, ceļotājs - tā pats sevi dēvē Rihards Lībietis. Un varētu arī teikt - jelgavnieks, kura ceļš vedis līdz Rīgas Franču licejam, bet tālāk tas krāšņi izpaudies mūzikā. Divi jaunākie šogad izdotie mūzikas albumi ir Riharada Lībieša vērojumi par dzīvi, par to, kā mākslinieks pats jūtas šajā laikā. Mūziķis atklāj, ka ir nācies sastapties ar neizpratni par to, ka nav grupa dziedātāja, ka skan tikai instrumentāla mūzika. "Aizspriedums pakāpeniski izzūd. Cilvēki saprot, ka instrumentālā mūzika pati par sevi ir pietiekami spēcīga un koncertpiedzīvojums ir ļoti jaudīgs," gandarīts Rihards Lībietis. "Man patīk šis formāts, jo vari pateikt daudz ko, nepasakot īsti neko. Nav ne viena vārdu frāze, bet katrs cilvēks instrumentālā mūzikā var atrast kaut ko sev. Tā ir emociju un ziņojuma nodošana ne tik tiešā veidā." Savas muzikālās prasmes Rihards izkopis, skolojoties individuāli pie dažādiem pedagogiem un arī pašmācības ceļā. Rihards uzstājas ne vien kā akustiskās mūzikas mākslinieks, bet spēlē arī grupās “Pacific K”, “The Originals”, spēlē Trio sastāvā un kvintetā “Rihards Lībietis Orchestra”, kas savas pastāvēšanas laikā aizvadījis veiksmīgus koncertus Baltijas valstu klubos, koncertvietās un festivālos. Kvintets izpilda plašas dinamikas pasaules mūziku, savā skanējumā iekļaujot elementus no Āfrikas, Tuvajiem Austrumiem, latviešu folkmūzikas, blūza un džeza. Savas darbības laikā kvintets izdevis četrus oriģinālmūzikas albumus, un ceturtais - “Willful Blindness” jeb “Apzināts aklums” - ar instrumentālām kompozīcijām klajā nācis 2021. gada pavasarī. Rihards regulāri sadarbojies ar dažādiem latviešu mūziķiem, piemēram, Lindu Leen, Raimondu Tigulu, ir izdevis solo albumu “RL Elektronix” 2015. gadā, savukārt viņa otrais solo albums “Līnijas un miniatūras”, kurā piedalījies arī bundzinieks Toms Kagainis, klajā tiks laists šī gada oktobrī. Rihards arī veidojis mūziku teātra izrādēm, laikmetīgās dejas uzvedumiem, īsfilmām, piemēram, teātra izrādēm “Bannija Manro Nāve” un “Izraidītie” Dailes teātrī (kopā ar grupu “Ryga”) un dejas izrādei “Noķer Mani” Ģertrūdes ielas teātrī.  Bet Riharda hobiju sarakstā vienu no pirmajām vietām noteikti varētu ieņemt klinšu kāpšana un boulderings, darot to bez virves vai jostas. Viņš arī labprāt skrien, Rihardam lielā cieņā ir laba kafija un grāmatas, un citiem viņš ieteiktu izlasīt Mihaila Bulgakova “Meistaru un Margaritu”, kā arī Džona Ronalda Rūela Tolkīna “Gredzenu pavēlnieku” oriģinālvalodā. Un, ja tas būtu iespējams, Rihards vēlētos piedzīvot Parīzi 19. gadsimta beigu periodā, iedzert vīna glāzi kopā ar Gogēnu un Monē un pateikt kādu uzmundrinošu vārdu van Gogam.

Monopolā saruna ar atskatīšanos pagātnē. Tādās reizēs vislielākie palīgi ir ļaudis, kas krājuši faktus un reizē emocijas, lai mēs, pārēji, pārdomājot bijušo, mainītu savu un savas tautas nākotni. Raidījuma viešņa - Melānijas Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce.

Latgaliešu tautasdziesmu smeldzei un trakajai līksmei nav līdzīgu. Un tieši tik krāšņu savu dzimto pusi mūsu šī vakara viesis attēlojis savās gleznās izstādē, kurai deva nosaukumu „Gadiem pāri”. Gleznotājs un skolotājs Osvalds Zvejsalnieks. Osvalds Zvejsalnieks 1971. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju un kopš 1976. gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Osvalds strādā Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā, ir Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas direktors un Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāles profesors. Osvalds piedalījies vairāk kā 60 novada, valsts un starptautiskajās mākslas izstādēs, sarīkojis ap 20 personālizstādēm, regulāri piedalās starptautiskajos plenēros un grupu izstādēs gan Latvijā, gan ārvalstīs. Radošajā darbībā Osvalds ir ekspresīvs, viņa darbi dzīvi apliecinoši un visbiežāk saistīti ar Latgali. Osvalds ir viena no pazīstamākajām personībām Latgales kultūras un sabiedriskajā dzīvē, piemēram, viņš bija viens no skulptūras „Latgales Māra” atjaunošanas entuziastiem un realizētājiem. 2019. gadā saņēmis “Boņuka” balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā. Jaunībā viņam ļoti patika medības. Plinti rokās turējis jau no četrpadsmit gadiem.

Paralēli algotam darbam, viņa sāka darīt savas lietas, un vienā mirklī sajutās pietiekami kompetenta, lai to izdarītu – pamestu algotu darbu un kļūtu par uzņēmēju. Sabīne Koklačova izveidojusi savu uzņēmumu „Bungala”, kas nodarbojas ar dažādiem radošajiem projektiem un dizaina risinājumiem. Pats sākums bija rokas lējuma dizaina papīra liešana, taču šobrīd uzņēmuma darbība vairāk saistīta ar papīrlietu un iepakojuma izstrādi. Paralēli papīram attīstīta korporatīvā dizaina studiju „Bungala gifts”, kas piedāvā reklāmas suvenīru un dāvanu izgatavošanu, iepakojumu risinājumus, grafiskā dizaina, prezentācijas materiālu un poligrāfijas pakalpojumus. Sabīnei ir trakas idejas, un viņa realizē tās ar milzīgu aizrautību. Vienu gadu viņa nolēma pavadīt bez iepirkšanās. Tiesa, „iepirkšanās” šajā gadījumā uztverama kā metafora mantu kultam un nespējai atsacīties. Viņa veikusi arī braucienu ar motociklu apkārt Eiropai. Un pati atzīst, ka ar mocīti braukt ir daudz bīstamāk, nekā ar mašīnu, taču emocijas arī esot pavisam citas. Sabīne Koklačova savu karjeru Rīgā uzsāka sporta preču veikalā un paralēli rīkoja snovborda sacensības un čempionātus. Viņa ir daudzpusīga dzīves entuziaste, kas cieši pārliecināta, ka mērķtiecīga vēlme meklēt jaunas aizraušanās ir fascinējošas dzīves esence.  Sabīne ir bloga "Gads bez iepirkšanās" autore un kaislīga motocikla un ceļojumu entuziaste, jo brīvības sajūta vienmēr ir bijusi Sabīnes vērtību augšgalā. 19 dienu laikā apbraukājusi 10 Eiropas valstis un pusotrā sezonā nobraukusi 45000 kilometru.  Viņa dzīvo ar pārliecību, ka galvenais ir iziet no savas komforta zonas. To pierāda arī viņas izvēle sākt braukt ar motociklu. "Kā parasti, tas notiek kādā dzīves lūzuma punktā. Es biju salauzusi kāju, domāju, ja nevaru staigāt, varbūt es varu braukt ar moci. Moči mani ārprātīgi biedēja, un man likās, tas būs milzīgs izaicinājums, un tā es aizgāju uz pirmo moto nodarbību," stāsta Sabīne Koklačova. "Lija lietus, man iedeva mazo mocīti un es sāku braukt, nezinādama, kurā pusē ir sajūgs, kurā bremze. Es tā aizrāvos, ka mani no laukumiņa nevarēja dabūt ārā, vienkārši smaidīju. Kaut arī lija lietus, bija tāda eiforija no visām tām emocijām, kas ar mani bija pēdējā laikā noticis. Kaut kas noklikšķēja galvā un viss, un saslimu. Tā tas viss sākās." Sabīne uzskata, ka ar motociklu droši var iemācīties, pēc iespējas vairāk braucot. "Var nolikt tiesības, un tad jau sākas īstā dzīve, kad vienai pašai ar moci jāizbrauc ārā uz Lāčplēša ielas, kur daudz mašīnu. Jābrauc cauri sastrēgumiem. Atceros, kāja trīc un bailes, kā nu būs. Tās bailes bija tas, kas mani mudināja tiešām sēsties tajās pīķa stundās uz moča, braukt ārā no Rīgas un katru vakaru nobraukt kādus 200 kilometrus, nedēļas nogalēs pat 1000 kilometru. Tā tas krājās, pirmajā sezonā, bija dulli, braucu katru vakaru un meklēju to kaifu un izbraucu, man liekas, visus Latvijas ceļus, kur vien varēju izbraukt," atminas Sabīne.

Savā mājas lapā Žanete Drone raksta: „Iepriekšējie 10 gadi man ir bijuši lielas iekšējas pārveides laiks, kuru ir sekmējis gan mans ilgi meklētais un beidzot atrastais aicinājums - dāvana, ko ar tik milzīgu prieku līdzdalu ar pasauli, gan garīgās izaugsmes ceļš kopā ar labākajiem skolotājiem, gan uzticamākie līdzgaitnieki - mans vīrs, tuvinieki un draugi, gan patiešām smagi triecieni manā privātajā dzīvē. Taču, kā zināms, lielas ciešanas un liela mīlestība ir mūsu spēcīgākie skolotāji ceļā uz labāku sevi." Žanetes aizraušanās un mesli paaudzēm, kuras dzīvojušas viņas dzimtas mājās pirms viņas, ir biškopība. Ikviens draugs tiek stiprināts ar viņas un bišu kopdarba rezultātu - dabas liegumā vāktu medu. Un vēl. Žanete ir viena no sabiedriskās iniciatīvas „Zvaigžņu bērni" dibinātājām.

Rudīte Losāne ir sieviešu cietuma kapelāne, bijusī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas evaņģēliste, un - kopš 2019. gada 27. oktobra - Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas mācītāja, kura tagad kalpo Cīravas draudzē. Rudīte ir arī dzejniece, kura veiksmīgi izdevusi četrus dzejoļu krājumus. Rakstniece un žurnāliste Inga Jēruma ir uzrakstījusi biogrāfisku grāmatu „Sieviete, kura maina likteņus” par Rudīti Losāni. Tajā atklājas spēcīga personība, kas sirdsmieru gūst kalpošanā un dzejā. Rudīte interesējas arī par kinoloģiju, viņai patīk ceļot ar auto, klausīties klasisko mūziku, ar īpašu interesi lasīt Latvijas pirmās brīvvalsts laika literatūru. Un vēl Rudītei ļoti patīk rozes.

Latvijā, pie gleznainā Usmas ezera, pretī Moricsalai ir vieta ar nosaukumu “Svētības”. To izveidojis Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītājs Uģis Brūklene ar savu laulāto draudzeni Harinu, lai palīdzētu pāriem, kuri dažādu iemeslu dēļ ir pašķirti, atjaunoties, atkal apvienoties un saņemt stiprinājumu. Uģis un Harina pirms kāda laika kalpoja latviešiem Īrijā un šobrīd, jau vairākus gadus, tiek aicināti kā lektori uz skolām, lai tiktos ar skolu jauniešiem un atklātu viņiem ģimenes vērtības. Viņi ir pārliecināti, ka šīs vērtības ir svarīgas visiem, neatkarīgi ne no konfesionālās, ne reliģiskās piederības. Pāru attiecības skar vieni un tie paši izaicinājumi – saka mācītājs, kurš kalpo arī kā ģimeņu konsultants.

Sākumā Valtu Kleinu vairāk interesēja kino, jo tēva brālis Mārtiņš Kleins bija operators, viss bija tuvu kino lietām, tāpēc arī Valts gribēja iet mācīties pa šo līniju. Bet sanāca “uzsēsties uz pirmā sēkļa”, jo kino jomā taču viss sākas ar fotogrāfiju. Augstāko izglītību fotogrāfijā viņš ieguvis Ļeņingradas Valsts kultūras institūta kino-foto nodaļā. Valts ir fotogrāfs, kurš spēj ne tikai novērtēt, bet arī izcelt sievietes skaistumu. Fotogrāfs ar stāju. Jaunībā bijis dumpinieks, kurš pretojies latviskajai lirikai un sentimentam fotomākslā. Pēc vairāk nekā 40 fotoizstādēm, viņa darbus pazīst pasaulē. Valta Kleina darbi iekļauti privātās studiju kolekcijās, kas aizceļojušas uz Beļģiju, Franciju, Krieviju, Igauniju, Vāciju, Kanādu, ASV, Itāliju, Čehiju, Slovākiju un Šveici. 1997.gadā fotogrāfs nodibināja savu fotostudiju „Secret Garden” un vairāk pievērsās komerciālajai fotogrāfijai.

Palīdzēt fiziski sev pašam. Nav noslēpums, ka to pateikt ir daudz vieglāk, nekā realizēt dzīvē. Mūsu viešņa Monopolā palīdz cilvēkiem arī tad, kad tos skārusi slimība vai ievainojums. Šovakar saruna par rehabilitāciju ar nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” vadītāju Andu Nulli.

Dzīvot zaļi, iespējams, katram nozīmē ko citu. Mūsu šī vakara saruna Monopolā par vides aizsardzības organizāciju "Zaļā brīvība". raidījuma viešņa - vides aizsardzības organizācijas "Zaļā brīvība" projektu vadītāja Ingrīda Strazdiņa.

"Tu vari stāvēt saulē, es iznākšu no ēnas. Mēs iepriekš viens par otru neko nezināsim." Vai šīs rindas veltītas mūsu raidījumam? Atliek vien pajautāt pašam dzejniekam, mūsu šī vakara viesim - Eduardam Aivaram.

Mārtiņš Mielavs ir viens no kluba „Piens” izveidotājiem. Tā ir vieta, kur ne visi tikuši ielaisti un šad tad ir bijis jāstāv pat rindā. Tagad Mārtiņa komanda paplašinājusi savu darbošanās lauku un aicina uz bezmaksas koncertiem K.K. fon Stricka villas pagalmā, uz Āfrikas ballīti un kosmosa tēmai veltītiem Piena svētkiem. Kādā pārdomu reizē Mārtiņš atzinies: Svētki ir ļoti svarīga dzīves daļa. Nevar par visu atbildēt, un nevar arī visu mācēt. Ja kaut ko gribi darīt nopietni, laika ir maz. Es esmu ietrāpījis svētku sadaļā. Tas ir diezgan atbildīgs darbs. Uzņemt viesus ir māksla, kuru vajadzētu mācīties!

Iveta Vecenāne ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, kur tekstilmākslas nodaļā mācījusies pie Rūdolfa Heimrāta. Viņas darbos izmantotā pamattehnika ir monumentālais gobelēns, un paralēli tam viņa glezno arī uz zīda un gatavo uz apgleznota zīda šūtas pērlīšu rotas. Viņa ir sarakstījusi divas aizraujošas bērnu grāmatas par brīvdienām Latgales laukos. Mākslinieces darbi ir bijuši izstādīti Vašingtonā, Romā, Berlīnē, Pēterburgā, Briselē, kā arī Ukrainā, Somijā, Zviedrijā, Lietuvā, Igaunijā, Kanādā, Austrālijā un citās valstīs. Iveta Vecenāne saviem mākslas darbiem un instalācijām izmanto arī Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieces Ingas Ļašenko augstās tehnoloģijās radīto dzintara diegu, parādot senā materiāla mūsdienu iespējas. Dzintara diegu savos darbos māksliniece kombinē kopā ar citām šķiedrām - kašmiru, zīdu, linu un vilnu.

Vismaz desmit tūkstoši dažāda vecuma cilvēku, satiekot daudzu Dziesmu un deju svētku deju uzvedumu virsvadītāju, deju pedagoģi, horeogrāfi, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci Baibu Šteinu, sveicina viņu ar vārdiem — labdien, skolotāja! Baiba Šteina, pēc izglītības filoloģe, latviešu kultūrai veltījusi 80 gadus. 30 nostrādāti Rīgas kinostudijā par hronikas redaktori, vairāk nekā 50 -  par „Zelta sietiņa” māksliniecisko vadītāju. Baibas vārds lasāms vairāku tūkstošu dokumentālo un populārzinātnisko filmu un kinožurnālu titros, „Zelta sietiņa” dalībnieki ar deju apceļojuši visu pasauli un vairāk nekā 50 reižu ar uzvarām atgriezušies no starptautiskiem festivāliem. Baiba Šteina piecas reizes bijusi Dziesmu un deju svētku deju lieluzvedumu virsvadītājas godā. Mērķtiecīga, neatlaidīga, stipra, vienmēr eleganta — prasot no citiem augstas darbaspējas, Baiba arī sev nekad nav devusi ne mazākās atlaides.

Deja ir daļa no viņas dzīves, terapija kas iedvesmo viņas dvēseli. Par deju, brīvību, Brazīliju, brazīļu ēdieniem arī šī vakara Monopola saruna ar dejotāju, pavāri Vanessu Rufino.  

Attēls, fotogrāfijas, mediju teorijas, estētika un mākslas filozofija. Tik plašas ir mūsu pētnieciskās intereses šī vakara Monopolam, tamdēļ jālūdz talkā īpašs eksperts, lai saprastu, kā neapjukt un varbūt pat atrast sevi pasaules filozofijas daudzveidībā. Mūsu viesis - filozofijas doktors, publicists Kārlis Vērpe.

Mūsdienās ceļotāji pārsteidz ar visneiedomājamākiem piedzīvojumiem. Šovakar Monopolu pārsteidz jauna meitene, kura viena ar velosipēdu divarpus gadu garumā apceļoja vairāk nekā 10 Dienvidamerikas zemēs. Iepazīstamies - grafikas dizainere, ceļotāja Marika Latsone.

Klāt raidījuma Monopols šī gada noslēguma raidījums. Tāpēc šoreiz lūkojam, kāds šis gads bijis raidījuma Monopols skaņās un pašiem tā veidotājiem. Kopā ar raidījuma vadītājiem Aritu Grīnbergu un Ingu Ulmani spilgtākās aizvadītā gada sarunas raidījumā atminas arī „čaklie un zinošie rūķi” Ieva Valeine un Ieva Upīte. Viņas it kā gatavo raidījuma viesu vizītkartes, bet tikai it kā, jo viņas abas palīdz raidījuma vadītājiem arī izdomāt sarunu tēmas, izvēlēties viesus, kā arī sagatavot jautājumus.

Citas nācijas un tautas palīdz ieraudzīt savu tautu. Mēs latvieši šo patiesību labi zinājām jau pirms 100 gadiem, bet vai zinām to arī šodien? Par sevi raibajā pasaulē saruna Monopolā ar Žaņa Lipkes memoriāla direktori Lolitu Tomsoni.

Aivars Endziņš, bijušais Augstākās Padomes deputāts un bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs, cilvēks, kura viedoklim uzticas, lai arī tas tiek pausts reti un pēdējā laikā nav ietekmējis sabiedrisko domu Latvijā. Tomēr ik reiz viņu dzirdot zinām, ka mūsu valstī viss ir likumīgi.