Podcasts about laimu

Kāda pele zaļa? Šo Initas Zaharānes un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Vilmaņu-Meženieku ģimene no Saldus novara Druvas: mamma Elīna, tētis Edgars ar meitām Laimu (10 gadi) un Māru (9 gadi).

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa. 1950. gada maijā diriģenta Arvīda Jansona (1914–1984) vadībā notika pirmizrāde komponista Ādolfa Skultes (1909–2000) un horeogrāfa Jevgēņija Čangas (1920–1999) baletam “Brīvības sakta”. Mūsu baleta vēsturē tas bija pirmais paraugs, kura sižetā tika izmantoti Raiņa (1865–1929) lugas “Spēlēju dancoju” (1919) motīvi. Tiesa, pārdzīvojot daudzas un dažādas izmaiņas gan libretā un mūzikā, gan arī pašā nosaukumā, kas sākotnēji bija “Lelde” – atbilstoši Raiņa lugas galvenajai varonei, un tikai pašā pēdējā brīdī – “Brīvības sakta” – kā tautas laimes un brīvības simbols. Rezultātu gan slavēja, gan norādīja uz trūkumiem, piemēram, komponists esot pārlieku šķiedies ar izteiksmes līdzekļiem, orķestra krāsu sabiezinājumi novedot pie klausītāja uzmanības nogurdināšanas. Toties jaunajam horeogrāfam tas bija ar visaugstāko atzīmi novērtētais diplomdarbs, un arī komponists bija radījis jauna veida – simfonisko baletu. 1966. gada decembrī pirmizrādi piedzīvoja komponista Jāņa Ķepīša (1908–1989) un horeogrāfes Irēnas Strodes (1921–2013) balets “Turaidas Roze”. Šeit libreta pamatā ir Raiņa luga “Mīla stiprāka par nāvi” (1927), kas jau iepriekš bija rosinājusi komponistu Emili Melngaili (1874–1954), kura paveiktais tā arī nekad nenonāca līdz baleta skatuvei. Šīs Raiņa lugas centrā ir kopš 17. gadsimta vēl aizvien uzrunājošais un traģiskais Maijas liktenis. Maija, kura spēj pārliecināt kareivi Jakubovski, ka viņas dāvātais lakats pasargā no ievainojuma. Lai viņš ticētu lakata brīnumainajam spēkam, Maija apsien to sev un liek cirst ar zobenu. Jakubovskis notic… un Maija mirst. Irēna Strode horeogrāfiju bija veidojusi saskaņā ar klasiskā baleta kanoniem, klasiskās dejas formās ietverot gan liriskās epizodes, gan dramatiskās kolīzijas, veiksmīgi izmantojot arī pantomīmu. 2000. gadā Latvijas Nacionālā opera sagādāja skaistāko dāvanu dzejnieces un dramaturģes Aspazijas (1865–1943) 135. dzimšanas dienas gadskārtā un viņas lugas “Sidraba šķidrauts” pirmizrādes 95. gadskārtā. Komponista Jura Karlsona baletam “Sidraba šķidrauts” horeogrāfiju veidoja Kšištofs Pastors no Nīderlandes, scenogrāfiju un kostīmus – Andris Freibergs, gaismas – Deivids Hārvijs no Lielbritānijas. Tas bija simboliem un alegorijām bagāts iestudējums. Pieturoties pie lugas pamatsižeta, libreta autori bija ieviesuši jaunas epizodes un tēlus: galvenās varones Gunas nākotnes vīzijas, Nāvi ar diviem Eņģeļiem un dziedošo tēlu – Laimu. Tika paspilgtinātas tādas lugas epizodes, kā Gunas prāta aptumšošanās un viņas izšķiršanās starp dzīvību un nāvi. Komponistu un horeogrāfu fantāziju rosinājusi arī Annas Brigaderes (1861–1933) pasaku dramaturģija. 1968. gada janvārī ar “Sprīdīša” pirmizrādi aizsākās latviešu bērnu baleta vēsture. Kā pilnmetrāžas horeogrāfijas autors un iestudētājs debitēja Aleksandrs Lembergs (1921–1985). Baleta melodiskās un izteiksmīgās mūzikas autors bija Arvīds Žilinskis (1905–1993), bet māksliniecisko noformējumu veidoja Biruta Goģe (1926–2008). Skaistai un krāsainai bilžu grāmatai līdzīgā izrāde aizrāva kā bērnus, tā pieaugušos. Skatītāju lutinātais pirmais iestudējums piedzīvoja vairāk nekā 150 izrādes. [1983. gadā notika baleta atjaunojums.] Atzīmējot komponista Arvīda Žilinska 75 gadu jubileju, tika iestudēts “Lolitas brīnumputns”, kura pamatā ir viena no interesantākajām Brigaderes pasakām – par vienkāršo puisi Alni, viņa draugu Sūrmi un brīnumdaiļo princesi Lolitu. Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) varoņi – Kristīne, Edgars, Māte un Akmentiņš. pirmoreiz uz baleta skatuves uznāca 1979. gadā. Viencēliens “Lasot Blaumani” radās komponista Jura Karlsona un baletmeistara Aleksandra Lemberga sadarbības rezultātā. Baleta autori nekonkretizēja nedz laikmetu, nedz arī vidi, kurā risinās psiholoģiskā drāma par mīlestību, kurai nākas brist cauri pelēkajam sadzīves purvam. Uzmanība bija pievērsta galveno personu iekšējiem pārdzīvojumiem. 2018. gadā tika iestudēts komponista Jura Karlsona un horeogrāfa Aivara Leimaņa oriģinālbalets “Antonija & Silmači” pēc Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos” motīviem. Piešķirot Dejas balvu kategorijā “Klasiskās dejas iestudējums vai notikums” (2017–2018), žūrija komentēja: „Lielisks komponista veikums. Atzinīgi vērtējams skatuves noformējums, videomākslinieka darbs un kostīmi. Dejotāji ļoti organiski un aktieriski, ar baudu izdejo savas lomas.” Šo lomu atveidotāji bija Elza Leimane, Antons Freimans, Alise Prudāne, Arturs Sokolovs un daudzi citi. Ir gana daudz teiku un traģēdiju, kurām ik pa laikam pievēršas gan horeogrāfi, gan komponisti, izvēloties tēmas savai jaunradei. Arī Raiņa, Aspazijas, Brigaderes, Blaumaņa daiļrade vēl arvien var piedāvāt daudz jaunu horeogrāfisko tulkojumu latviešu baleta skatuvei.

Ne visada sklandžiai klostėsi pieno fermos reikalai Kėdainių r. Surviliškio kaimo ūkininkų Erlandos ir Laimučio Turskių ūkyje. Tačiau metams bėgant sutelktas šeimos ir samdomų žmonių darbas davė gerų rezultatų. Dabar ūkyje 150 karvių, o primilžis iš karvės per metus viršija 9 000 kg pieno. „Ir tai ne riba“, – tvirtina ūkio šeimininkė Erlanda Turskienė, ypač vertinanti kooperatyvo „Pienas LT“ paramą.Utenos rajono Pačkėnų krašto bendruomenė turi kuo didžiuotis. Pirmiausia, gausėjančiu gyventojų skaičiumi – net 60 vaikų papildė bendruomenę. Jos pirmininkė Diana Žygienė džiaugiasi, kad žmonės čia labai aktyvūs, sumąsto įvairių veiklų, siūlo, kaip panaudoti, prikelti naujam gyvenimui atsilaisvinusius pastatus, Taip juose įkūrė bendruomenės namus, vaikų dienos centrą, o buvusiuose kultūros namuose – raganų muziejų, kuris dabar traukia lankytojus iš Lietuvos ir užsienio.Verta žinoti. Bijūnai – nuo seno lietuviškuose darželiuose paplitusios, mėgstamos ir auginamos gėlės. Sodybose dažniausiai jie žydi baltais, rožiniais ir raudonais žiedais. Mažai kas žino, kad pasaulyje yra apie 200 veislių bijūnų, žydinčių įvairiausiais žiedais. Ne ką mažiau savo sodyboje Vilniaus rajone jų turi gėlininkė Eglė Gintauskienė, gerai pažįstanti bijūnų auginimo ypatumus.Ved. Regina Montvilienė

Ohhh, this week we're getting a little hot under the collar. We've got 6 debuts from Vallure, a Wildfyre new generation from Idol was announced, Hololive had a Princess Party, there's a ton of new original songs, and so much more. Let's chat. Each week we aim to bring together the biggest events in Vtubing and talk about what's been going on. Stop by, hang out, and let's catch up with us! Join this discord : https://discord.gg/wFMcTGHWGJ Follow here for updates: https://twitter.com/SuperChatsPod Shorts over here: https://www.tiktok.com/@superchatspod 00:00:00 Start 00:00:37 Offkai Discussion 00:18:32 Idol Wildfyre Reveal Coming Soon 00:26:07 VAllure Indulge Comes in Hard 00:29:02 Icey Snowpaws 00:35:16 Azura Deulait 00:40:55 Mercy Modiste 00:47:06 Immy Bisou 00:56:35 Shibi Cottonbum 01:04:22 Stronny Cuttles 01:19:34 Hololive 1st Gen Princess Party 3D 01:28:34 Calliope Mori Going Back on Break 01:35:22 Hololive Advent's Big Surprise 01:35:45 Hololive at Dodger's Stadium 01:37:13 OshiSPARK Virtual Vacation 01:39:52 Holostars 3D Showcases Have Started 01:40:25 Watame's New 3D Live 01:40:58 Big Reduction Festival! Dream Flare Channel! 01:41:23 We Are Gamers! 01:42:18 Sakura Days 01:43:21 Hajimari no Majo Charm 01:44:17 Phase Connect's Lonestar 01:45:13 Interstellar Clouds 01:45:48 Jelly's cover of Lag Train 01:47:07 OBKatieKat's cover of Kingslayer 01:50:01 Dark Souls Race 01:53:43 Fauna's Dungeon Stream 01:58:17 Pippa Cookin 02:01:46 Yuko Graduated 02:03:50 Mint played some VR MGS2 02:06:04 Laimu played Crab Game with Guests! 02:08:13 Community and Shilling 02:10:04 Birfdays

Dar prieš porą savaičių šiaurinę Lietuvos dalį buvo nuklojusi stora sniego paklotė, o šiomis dienomis braškių ūkiuose jau skinamos pirmosios uogos. Apie gamtos išdaigas, būsimą uogų derlių ir galimas kainas - pokalbis su braškių ūkio Laimučių kaime, Pakruojo rajone savininku Edvinu Vainausku ir „Karsakiškio ūkio“ savininke Panevėžio rajone Vilma Samiene.Panevėžio rajone, protėvių žemėje, trijų kartų moterys įkūrė šilauogių ūkį. Jame pirmiausia buvo puoselėjama keliolika rūšių uogų, o prieš ketverius metus pradėtas ir šilauogių auginimo verslas. Apie ūkio virsmą pasakoja Erika Kurlenskienė ir Danielė Kurlenskaitė.„Verslas kaime“ – duoklė nuo ežeringų kraštų neatsijamai veiklai – žvejybai. Puoselėjant šį pragivenimo šaltinį, siekiant išsaugoti senąsias Lietuvos regionams būdingas žvejybos tradicijas Molėtų rajone, Mindūnuose buvo įkurtas „Ežerų žvejybos muziejus“. Apie jį pasakoja muziejaus kūrėja ir vadovė Alfreda Petrauskienė.Ved. Arneta Matuzevičiūtė

An hour of top, brand new tunes from the likes of Stephen Durkan, Sinead O'Brien, J.Flowers, Laimu, Scott Lavene, Amelia Dare, Jim Pearson, Dakka Skanks, Toby Corton, Bunkhouse, The New Consistent, Evie Asio, Beachtown, Rona Mac, First Tiger, Poppy Prescott and Johnny Panic & The Bible Of Dreams, handpicked by Tom Robinson from the BBC Introducing Uploader.

Vai mājās ar bērnu darbojoties, mamma apgūst kādas īpašas prasmes, vai tiešām jaunās mammas ir superorganizatores un superplānotājas? Vai jaunās mammas statuss nodrošina īpašas priekšrocības darbā. Kā var zināt, vai jaunais darba devējs patiešām nodrošinās strādājošajai mammai solītās priekšrocības, vai iesaistīšanās akcijā "Ģimenei draudzīgs uzņēmums" ir garantija īpašai attieksmei pret strādājošajiem vecākiem, vai visās ārvalstu kompānijās ir nodrošināta mammām labvēlīga vide?Astras intervijas ar Renāti, Lauru un Laimu klausās un savu viedokli izsaka podkāsta autores Astra, Vineta un Zane.Priecāsimies dzirdēt Tavus komentārus, raksti autorēm:Vineta: https://www.linkedin.com/in/vinetaberzina/Astra: https://www.linkedin.com/in/astra-pud%C4%81ne-42193642/Zane: https://www.linkedin.com/in/zane-uzuli%C5%86a-97873566/Sūti atsauksmi, labo mūsu kļūdas un piesakies uz interviju podkāstā!To visu tu vari izdarīt “Pirms darba” profilā Linkedin https://www.linkedin.com/company/pirmsdarba/ vai mūsu Facebook https://www.facebook.com/podkasts.pirmsdarbaSeko podkāstamTwitter https://twitter.com/PodkastsDInstagram https://www.instagram.com/pirmsdarba/ Pirms darba moderatore Vineta Bērziņa https://www.vinetaberzina.lv/Podkāsta producents Juris Garjāns tālr. 29600765 juris@darbs.work Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Ko par strādājošajām mammām domā vadītāji, vai atšķiras vīriešu un sieviešu attieksme, kā uz savām darbiniecēm skatās vadītāja, kura pati ir mamma, vai tiešām mamma mammu saprot labāk un vienmēr atbalstīs?Astras intervijas ar Renāti un Laimu klausās un savu viedokli izsaka Vineta, Zane un Astra.Izskati podkāsta autorēm savu viedokli: Vineta: https://www.linkedin.com/in/vinetaberzina/Astra: https://www.linkedin.com/in/astra-pud%C4%81ne-42193642/ Zane: https://www.linkedin.com/in/zane-uzuli%C5%86a-97873566/Raksti komentāru, labo mūsu kļūdas un piesakies uz interviju podkāstā!To visu tu vari izdarīt “Pirms darba” profilā Linkedin https://www.linkedin.com/company/pirmsdarba/ vai mūsu Facebook https://www.facebook.com/podkasts.pirmsdarba vai Instagram https://www.instagram.com/pirmsdarba/ Pirms darba moderatore Vineta Bērziņa https://www.vinetaberzina.lv/Podkāsta producents Juris Garjāns t.29600765 juris@darbs.work Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Dējums apēdamā ligzdā. Šo Gunara Gūžas un citu klausītāju atsūtītās mīklas Griezajos ratos min Valdovsku ģimene Katlakalnā: mamma Kristrīne, tētis Ansis ar bērniem Klāvu (10 gadi), Almu (8 gadi) un Laimu (3 gadi).

Miniseriāla pirmajā epizodē, iepazīstamies ar jaunajām autorēm – personāla atlases speciālistēm un mammām Astru https://www.linkedin.com/in/astra-pud%C4%81ne-42193642/ Zani https://www.linkedin.com/in/zane-uzuli%C5%86a-97873566/Klausāmies Astras intervijas ar Lauru un Laimu, kuras bērna kopšanas laikā meklē darbu un neatgriezīsies strādāt iepriekšējā vietā. Pieredzes stāstus komentē Vineta, Astra un Zane:vai vajag rakstīt savā CV par bērna kopšanas atvaļinājumu un bērniem;kā runāt ar esošo darba devēju;vai jaunajai māmiņai ir jārēķinās ar īpašu attieksmi darba vietā un citas tēmas.Izsaki savu viedokli, raksti komentāru, labo mūsu kļūdas un piesakies uz interviju podkāstā! To visu var izdarīt "Pirms darva" profilā Linkedin https://www.linkedin.com/company/pirmsdarba/ , vai mūsu Facebook lapā, vai Instagram kontā.Pirms darba moderatore Vineta Bērziņa https://www.vinetaberzina.lv/Podkāsta producents Juris Garjāns t.29600765 juris@darbs.work Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Spaudos apžvalga.Šiaulių istorijos muziejuje pristatoma artima, bet menkai pažįstama kaimynų latvių istorija. Baltų vienybės dienai skirtoje ekspozicijoje atsispindi 200 metų ekonominiai, politiniai ir kultūriniai santykiai tarp Kuršo ir Žiemgalos bei Lietuvos Didžiosios kunigaikštysčių.Maestro Donato Katkaus 80–mečio proga apie jo pasiekimus Lietuvos muzikos padangėje ir tai, koks jis yra be dirigento batutos, kalbamės su maestro knygos „Užrašai iš Rokantiškių“ bendraautore, LRT vyresniąja muzikos redaktore Rasa Murauskaite.LRT Kalbos kultūros redaktorės Linos Smolskienės pokalbis su Lietuvių kalbos instituto vyresniuoju mokslo darbuotoju dr. Laimučiu Bilkiu apie vietovardžių kilmę, besikeičiančią motyvaciją ir hipotezes. Paklausę interviu, suprasite, kodėl šiame įraše tiek daug kartų skamba „gud“.Šiandien Nobelio literatūros premijos laureatei Svetlanai Aleksijevič bus įteiktos VDU Garbės daktaro regalijos. Ką reiškia šis vardas ir kokias atsakomybes ar privilegijas jis suteikia, kalbamės su VDU rektoriumi prof. Juozu Augučiu.Kaune – menininkus ir mokslininkus jungianti konferencija „Modernizmas ateičiai“, kurioje – kontroversiškos temos, diskusijos apie kūrybišką paveldo interpretavimą, pasaulinio garso vardai ir pasiūlymas į UNESCO pasaulio paveldo sąrašą įtraukti pabėgėlių stovyklas.Vilniaus miesto teatras „Atviras ratas“ pristato pirmąją šio sezono premjerą – režisierės Ievos Stundžytės spektaklį „NT drama“ pagal dramaturgės Gabrielės Labanauskaitės pjesę, aštriu žvilgsniu analizuojantį idealaus gyvenimo stereotipus ir jų kainą.Rugsėjo 21 d. prasideda tris savaites truksiantis Vilniaus tarptautins teatro festivalis „Sirenos“, kuris šiemet grįžta prie teatro ištakų ir, kreipdamas dėmesį į pagrindinius teatro elementus, įvairiais pjūviais tyrinėja kūno temą. Pokalbis su festivalio meno vadove Kristina Savickiene.Ištrauka iš Ievos Buinevičiūtės laidos „Įgarsintas vaizdas“, kurio Žano Luko Godaro ir Vudžio Aleno džiazu paremta kino kalba.Ved. Urtė Karalaitė

Lietuvos literatūros vertėjų sąjunga šįmet tryliktą kartą rengia Metų verstinės knygos rinkimus. Pokalbis su Metų verstinės knygos projekto koordinatoriumi Pauliumi Garbačiausku.Kultūrinės spaudos apžvalga.„Kalbos rytas“. Ar žinote, kur Lietuvoje yra Japonija, ir kad „Jiesios“ pavadinimas mena indoeuropiečių prokalbę – apie neseniai išleistą Lietuvos vietovardžių žodyno ketvirtą tomą Kalbos kultūros redaktorės Linos Smolskienės pokalbis su Lietuvių kalbos instituto mokslininku dr. Laimučiu Bilkiu.Laidos „Įgarsintas vaizdas“ ištrauka.Šiandien Vilniaus rotušėje vyks nemokamas renginys – solidarumo su Ukraina akcija. Dalyvauja tarptautinis vyrų choras, kurio meno vadovas Pavelas Gonca. Renginio metu keturiomis kalbomis skambėsiančios dainos – choro UNIA parama ir solidarumas su Ukraina, šiuo metu išgyvenančiai karo siaubą. Pokalbis su Pavelu Gonca.Ukrainiečių kalbos vertėjų poreikis pastaruoju metu smarkiai išaugo visoje Europoje, ne išimtis ir Lietuva.Rusijoje pirmadienį nebebuvo pasiekiamas socialinis tinklas „Instagram“, šalies prokuratūrai pradėjus tyrimą jį kontroliuojančiosios bendrovės „Meta“ atžvilgiu. Pokalbis su komunikacijos specialistu Jauniumi Špakausku.„Formaliai „Betmenas“ tikrai yra detektyvas. Tamsos riteris jame ne šaudo ir gaudo, bet renka įkalčius, stengiasi įminti žudiko paliekamas mįsles, veda dienoraštį, bendradarbiauja su policija, seka ir tardo įtariamuosius. Tačiau, pasikartosiu: čia tik formalumas“, - Matto Reeveso „Betmeną“ apžvelgia kino kritikas Dmitrij Gluščevskij.Ved. Karolina Bieliauskaitė

Stāsta Maira Sudrabiņa, Ordeņu kapitula sekretāre Kā visautentiskākais 20. gadsimta 20. gadu lietišķās mākslas darbs Rīgas pilī saglabājies interjers telpai, kuru pazīstam kā Sūtņu akreditācijas zāli. Ar Eiropas un pasaules kontekstā unikālu latvisko interjeru, kurā latviski etnogrāfiski motīvi ir stilizēti tolaik aktuālajā Art Deco stilā, zāle iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Zāles tapšanas ceļš bija ilgs, pretrunu un šķēršļu pilns, nebija vienprātības arī par to, kā izpaudīsies latviskais stils. 1923. gada pavasarī pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste izteica vēlmi “ierīkot pilī, kur notiek ārzemju sūtņu oficiālā pieņemšana, vismaz vienu telpu šim nolūkam latviskā gaumē ar attiecīgu arhitektūru, mākslas priekšmetiem un latviskā stila mēbelēm – latvisku telpu līdz pēdējai konsekvencei”. Šim nolūkam izvēlējās telpu, kura pirms Pirmā pasaules kara bija Cara lielā viesistaba pils 3.stāvā. Telpas interjera izstrādāšanai izsludināja konkursu un izveidoja konkursa komisiju, kura par atbilstošāko atzina latviešu lietišķās mākslas meistara Anša Cīruļa interjera priekšlikumu “Atdzimšana”. Mākslinieks Cīrulis izstrādāja dizainu visai telpai: griestu un sienu gleznojumiem, mēbelēm un tekstīlijām – aizkariem, paklājam, mēbeļu audumiem un pārvalkiem, kā arī gaismekļiem. Sūtņu akreditācijas zāles interjers bija Anša Cīruļa pirmais lielais interjera ansamblis. Projekta īstenošana paša Cīruļa uzraudzībā sākās tikai 1926. gadā. Darbos tika iesaistīti labākie Latvijas amatnieki. Zemnieciski smagnējo formu mēbeļu iekārtu, kurā ietilpa vairāki galdiņi, dīvāni, dažādu veidu krēsli, tostarp arī divi sēdekļi, kas atgādina stilizētu etnogrāfisko soliņu – stulpiņu, tika darināti no dārgām koku šķirnēm – cieta bērza, kļavas, Karēlijas bērza, riekstkoka, magoņkoka, palisandra. Mēbeles rotāja smalki gaiša un tumša koka rotājumi kokgriezumu, intarsijas tehnikā, kuru motīvi atrodami latviešu tautas etnogrāfiskajos rakstos. Līdz mūsdienām lielākā daļa vēsturisko mēbeļu ir saglabājušās, veikta to restaurācija, atsevišķām mēbelēm izgatavotas kopijas. Savukārt Latvju Sieviešu nacionālās līgas mākslas rūpniecības sekcijas meistares auda grīdas paklāju no vairākām atsevišķām daļām, kā arī portjeras. Citas darināja gobelēnveida mēbeļdrānu. Koka griestu vietā tika iebūvēti betona griesti, un to apgleznošanu uzņēmās Ansis Cīrulis pats. Griestu centrālā kvadrāta stūros gleznojot senlatviešu dievus – Māru, Laimu, Jāni un Pērkonu. Zāles sienas greznoja ar “uzlecošās saules” rakstu, bet gar zāles sienām Cīrulis apjoza Lielvārdes jostas. Interesanti, ka zālē atstāja seno, ap 1860.-1880. gadu ieklāto parketu, jo tas bija ģeometrisks un projektā iekļāvās tik labi, it kā būtu paša Cīruļa veidots. Valsts prezidents Jānis Čakste savas idejas īstenojumu dzīvē nepieredzēja, jo 1927. gadā devās mūžībā. Politisko pārvērtību laikā Sūtņu akreditācijas zālē pazuda lielais paklājs, tekstilijas, uz sienām tika aizkrāsotas latviskās saules, griestos Pērkona dieva ugunskrusti aizkrāsoti ar rūtiņu rakstu. Un tikai 1996. gada novembrī, kad radās nepieciešamība no zāles sienas noņemt pēkšņi ieplīsušo lielo spoguli, atklājās oriģinālās Anša Cīruļa gleznotās “uzlecošās saules” un zaļais sienas krāsas tonis. Zāle cieta postošajā 2013. gada pils ugunsgrēkā. Uguns liesmas līdz Sūtņu zālei nenonāca, zāli pamatīgi salēja un griestu gleznojumu krāsa samirka… Pēc ugunsgrēka restaurācijas meistari un lietišķās mākslas eksperti veikuši unikālu darbu, pilnībā atjaunojot zāles autentisko interjeru. Pēc melnbaltas Anša Cīruļa oriģināldarba fotogrāfijas ir atjaunots lielais zāles paklājs. To izgatavoja vācu dizainera Jana Kata vadītā komanda Nepālā. 8,15 metri x 8,15 metri lielais paklājs tika austs no 100% Tibetas aitu vilnas dzijas, mezglojot to ar rokām, aptuveni vienu gadu, uz pasaulē lielākajām vertikālajām stellēm, un tieši tāpēc to izdevās uzaust vienā gabalā. Raksti un toņu gamma rekonstruēti, pētot muzejos pieejamos Cīruļa paklājus un konsultējoties ar Latvijas lietišķās mākslas speciālistiem. Līdz mūsdienām saglabātais un atjaunotais zāles interjera ansamblis joprojām kalpo savam sākotnējam mērķim – latviskuma reprezentācijai, - un tā ir unikāla parādība Latvijas kultūrā un mākslā.

Latvijas Valsts kinofotofono dokumentu arhīva un Somijas Nacionālo audiovizuālo institūta sadarbībā tapusi Baltijas poētiskā dokumentālā kino programma, kas novembra mēnesī tiks izrādīta Helsinkos. Kas no Latvijas dokumentālā kino klasikas interesē somu kino cienītājus? Kā Somijā tiek popularizēti arhīvu fondi un kā pārtulkot pagājušā gadsimta 60.gados tapušās filmas šodienas skatītājam, to raidījumā Augstāk par zemi vaicājam filmu izlases veidotājai, kinozinātniecei Zanei Balčus. Viņa arī dosies uz Helsinkiem, lai pirms plānotajiem seansiem skatītājiem ieskicētu filmu tapšanas kontekstu. Taču pati raidījuma tapšanas ideja pieder Mairai Dobelei. Daļa klausītāju Mairu Dobeli droši vien jau ir iepazinuši kā rakstnieci, daļa varbūt atceras kā Latvijas Radio balsi - ar Somiju saistīto ziņu autori. Taču arī pēc sadarbības ar Latvijas Radio pārtraukšanas, Mairai vienmēr bijis svarīgi kaut vai ar sociālo tīklu starpniecību, somus informēt par Latvijas vērtībām un otrādi. Arī sazinoties ZOOMā, Maira Dobele jau pirmajā teikumā steidz vēstīt par Somijas jaunumiem: šodien – tas ir oktobra sākumā – esot pirmā diena pēc ilgāka laika, kad Somijā atcelta prasība strādāt attālināti, lai gan daļa uzņēmumu brīvprātīgi izvēlējušies attālināto darbu turpināt līdz gada beigām. Raidījuma turpinājumā saruna par filmu programmu, kuras izrādīšana Somijā notiks Latvijas valsts dibināšanas mēnesī, un kas notiks ar Latvijas Ārlietu ministrijas Simtgades publiskās diplomātijas programmas finansiālu atbalstu. Taču filma, kura demonstrēšanai tika sagatavota īpaši šai programmai – Ulda Brauna dokumentālā filma “PSRS 1966”, tā ir nesen atrasta filmas “235 miljoni” garākā versija, savu pirmizrādi Somijā piedzīvoja jau septembrī, Kokolanas kinofestivālā. Pagājušā gadsimta vidus dokumentālais kino nav gluži tas, uz kuru skatītāji lauztin lauztos, bet seanss bijis apmeklēts, un, iespējams, tam ir arī sakars ar pandēmijas ierobežojumu atcelšanu Somijā. Latviešu kino, radošu cilvēku ieinteresētības dēļ, izdevās iespraukties Kokolanas kino festivālā. Taču pieminētā Ulža Brauna filma tika gatavota novembrī Helsinkos gaidāmajai Baltijas kino programmai, un visas šīs programmas tapšana aizsākās jau pirms gada. Latvijas vēstniecība Somijā piedāvāja Somijas Nacionālā audiovizuālā institūta kuratoriem ideju par Rīgas poētiskā dokumentālā kino seansu iekļaušanu sinematēkas programmā. Tas pamudināja organizatorus uzrunāt arī Igaunijas, Lietuvas pārstāvjus, veidot visu trīs Baltijas valstu kino programmu. Politiskajā kartē Baltija šobrīd tiek uztverta kā vienots reģions, bet kā tas ir kino, jo īpaši – runājot par vēsturi? Jautāju programmas veidotājai, kinozinātniecei Zanei Balčus, vai šo kinovēsturnieku radīto terminu - “poētiskais dokumentālais kino” – tik viegli var attiecināt arī uz Igaunijas, Lietuvas kino? Paredzētajā programmā kopumā plānoti trīs Latvijas kino seansi. Ceturtais ir Baltijas valstu kopīgais seanss, kurā tiks rādīta 2018. gadā tapusī Kristīnes Briedes un Audrus Stonis režisētā filmu “Laika tilti”, kas mudina Baltijas poētisko dokumentālo kino ieraudzīt kā vienotu procesu. Gandrīz visas pārējās no Zanes Balčus izvēlētajām filmām tapušas pagājušā gadsimta sešdesmitajos. ir neapstrīdama klasika, kā Herca Franka “Vecāks par 10 minūtēm”, ir Aivara Freimaņa “Kuldīgas freskas” , “Krasts” un “Lomi”. Ir arī retāk izrādītas filmas, kā Gvido Skultes un Henriha Pilipsona filma ar Gunāra Pieša scenāriju. Pienācis laiks arī atklāt, kāpēc filma “PSRS 1966” šai raidījumā jau vairākkārt nosaukta par vēl nekur neizrādītu atradumu. Kad Uldis Brauns 2017. gada janvārī aizgāja mūžībā, tā bija viņa ģimenes iniciatīva, ka režisora glabātie filmu ruļļi nododami Valsts kinofotofono dokumentu arhīvā. Radio arhīvā glabājas Māras Rozenberga gatavots sižets, kurā arhīva vadītāja Dace Bušante stāsta, kā 2018. gada sākumā devušies uz režisora vasaras māju Kuldīgā, kur atraduši labi zināmās filmas “235 miljoni” līdz šim nerādītu, garāku versiju, uz kuras bundžas režisors bija uzrakstījis nosaukumu “PSRS 1966”. Filmas nosaukums ir parafrāze par Vladimira Majakovska poēmu „150 000 000”, kas atsaucas uz Majakovska laika iedzīvotāju skaitu Padomju Savienībā. Jānis Ķirpītis tikās ar filmas līdzrežisori Laimu Žurginu, tapušās intervijas fragmentus paredzēts demonstrēt pirms filmas seansa Helsinkos, režisores stāstītais ļauj labāk saprast grandiozo ieceri. Latvijas Ārlietu ministrijas Simtgades publiskās diplomātijas programmas piešķirtais finansējums ļāvis Valsts kinofotofono dokumentu arhīva filmas subtitrēt, filmai “PSRS 1966” nomazgāt pelējumu. Taču gatavojot šo raidījumu, ar patiku konstatēju, ka visas šai raidījumā skaniski citētās filmas iespējams noskatīties Nacionālā Kino centra vietnē “filmas.lv”.

Sparčiai pildantis COVID-19 pacientams skirtoms lovoms, vis labiau trūksta gydytojų ir slaugytojų, dalis medicinos personalo praranda motyvaciją dirbti.Minima psichinės sveikatos diena.Vilniuje atidengiamas atminimo ženklas profesionaliai režisierei, aktorei Kazimierai Kymantaitei.Šiandien sukanka lygiai 30 metų, kai Lietuvoje įvestas internetas. Pokalbis su vienu iš interneto pradininkų Lietuvoje, akademiku Laimučiu Telksniu.Austrijos kancleris po kaltinimų korupcija praneša apie atsistatydinimą - kokią politinę ateitį šalyje prognozuoja apžvalgininkai?Ved. Karolina Panto

Mode nav tikai par drēbēm, tā var runāt par svarīgām tēmām, pārliecināta ir modes dizainere Laima Jurča, kura LTV raidījumā “Kultūrdeva” atzina, ka, viņasprāt, "ilgtspējība ir tajā, ka mode ir tāda, kura ilgstoši var būt modē". Viņa ar savām kolekcijām guvusi panākumus starptautiskos konkursos. Jau pieredzējusī modes māksliniece Natālija Jansone ir pārliecināta, ka šādas atzinības var pavērt durvis plašākai publikai.

"Priecājos par katru lietu, kas notiek, tas atgādina par to, kas esi un kas ir patiesā  būtība un vēlme darboties," sarunā Kultūras Rondo atzīst mūziķe Laima Jansone. Viens no spilgtākajiem notikumiem, uz kuru aicina mūziķe, ir piemiņas koncerts 25. martā Mazajā ģildē. Laima Jansone kopā muzicēs kopā ar dziesminieci Antu Eņģeli. To varēs skatīties tiešsaiste. "Ir liela nostaļģija un pat skumjas pēc lidostas, viss ekipējums ir gatavībā  kaut kur doties un spēlēt un būt atvērtībā. Tās ir lielas pārmaiņas un kaut kas, kas patiešām pietrūkst," neslēpj Laima Jansone. Bet šajā laikā mūziķei ir arī pieredze kino mūzikas veidošanā Lietuvā topošai fantāzijas filmai. Tāpat Laima Jansone sadarbojusies ar tautas deju ansambli "Vektors" un horeogrāfi Dagniju Bārbali. Mūziķe atzīst, ka šobrīd ko plānot ir grūti. Duets "Zeme", kurā viņa muzicē, ir uzaicināts uz Tallinas mūzikas nedēļu, bet pasākums no maija beigām ir pārcelts uz jūniju. Vai tas notiks, nav zināms, un tā ir ar lielāko daļu ieceru. "Sev es atradu lielāku mērķi, varbūt ne šajā rudenī, varbūt nākamajā es vēlētos studēt doktorantūrā Somija Sibeliusa akadēmijā, līdz ar to visas prasmes, ko apgūstu, vai instrumenti, kuros investēju, pat tad, ja nebūs koncerti, ja nebūs iespēja muzicēt lielākām ļaužu grupām par 50 cilvēkiem vienā telpā, es zinu visas lietas, ko šobrīd daru, noderēs tālākam mērķim," vērtē Laima Jansone.  

Itūreiz raidejumā klausitēs sarunu ar muzikim, kas piec vuiceibom i dzeivuošonys Reigā ir atsagrīzuši atpakaļ Latgolā i niu jau vaira nikai pus goda dzeivoj i struodoj ite – Laimu un Aleksandrs Maslovim. Jī obeji niu muzicej profesionaluo pyušamūs instrumentu orkestra "Rēzekne" sastuovā, kai ari pīsadola vysaidūs muzykalūs projektūs. Runuosim par izaicynuojumim, īspiejom i sajiutom, dzeivojūt Latgolā. Atsagrīžšona obejim jaunīšim beja apzynuots i izsapynuots lāmums jau kaidu pruovu laiku. **** Kulturys dzeive Latgolys pogostu tautys nomūs - AusmaSprukte beja nūbraukuse iz Rēzeknis nūvoda Leņdžu i Bieržgaļa pogostu kulturys nomim, kaba kluotīne pasarunuotu ar tūs vadeituojom. Nivīnam nav nūslāpums, ka, turpynojūtīs ‘Covid-19’ pandemejai vys vēļ vīni nu leluokūs īrūbežuojumu skar taišni kulturys dzeivi. Ausma Sprukte sovā sižetā itūreiz raudzeis dazynuot, voi Latgolys lauku pogostūs dzeivojūšim ite datryukst aktivuos kulturys dzeivis i kai tei teik organizāta niule. **** Sieņs – grebiezis i glūmeizys - kluot sieņu laiks, ari Kolnasātys vuordineicā Ilze Sperga i Arņs Slobožanins stuosteis par vysaidom myusu mežūs atrūnamom sienim – grebiezem, glūmeizom, vuškinem, luocinem, žydu i cytom.

Itūreiz raidejumā klausitēs sarunu ar muzikim, kas piec vuiceibom i dzeivuošonys Reigā ir atsagrīzuši atpakaļ Latgolā i niu jau vaira nikai pus goda dzeivoj i struodoj ite – Laimu un Aleksandrs Maslovim. Jī obeji niu muzicej profesionaluo pyušamūs instrumentu orkestra "Rēzekne" sastuovā, kai ari pīsadola vysaidūs muzykalūs projektūs. Runuosim par izaicynuojumim, īspiejom i sajiutom, dzeivojūt Latgolā. Atsagrīžšona obejim jaunīšim beja apzynuots i izsapynuots lāmums jau kaidu pruovu laiku. **** Kulturys dzeive Latgolys pogostu tautys nomūs - AusmaSprukte beja nūbraukuse iz Rēzeknis nūvoda Leņdžu i Bieržgaļa pogostu kulturys nomim, kaba kluotīne pasarunuotu ar tūs vadeituojom. Nivīnam nav nūslāpums, ka, turpynojūtīs ‘Covid-19’ pandemejai vys vēļ vīni nu leluokūs īrūbežuojumu skar taišni kulturys dzeivi. Ausma Sprukte sovā sižetā itūreiz raudzeis dazynuot, voi Latgolys lauku pogostūs dzeivojūšim ite datryukst aktivuos kulturys dzeivis i kai tei teik organizāta niule. **** Sieņs – grebiezis i glūmeizys - kluot sieņu laiks, ari Kolnasātys vuordineicā Ilze Sperga i Arņs Slobožanins stuosteis par vysaidom myusu mežūs atrūnamom sienim – grebiezem, glūmeizom, vuškinem, luocinem, žydu i cytom.

Nuo sausio 1d. įsigalioja naujas - Žalos be kaltės įstatymas. Kokių pokyčių galime tikėtis? Apie tai ir sėdome pasišnekėti su Santaros gydytojų sąjungos pirmininku, Lietuvos medikų forumo pirmininku - Valdu Pečeliūnu ir Lietuvos privačių sveikatos įstaigų asociacijos vadovu, Medicinos diagnostikos centro vadovu - Laimučiu Paškevičiumi. ______________________ Narystės anketa: https://bit.ly/2GwRDKA JGA Facebook: https://bit.ly/2SO6hjh JGA YouTube: https://bit.ly/2YrS5h0 ______________________ Muzika: The Beatles – Here Comes the Sun Sigur Rós - Untitled #3 (Samskeyti) --- Send in a voice message: https://anchor.fm/jgapodcast/message

“Laime nav rītdiena, ne arī vakardiena”, “priecīgs prāts un saticība dara laimīgu”, “laime pieder tam, kas ar sevi mierā” – tie ir tikai daži no sakāmvārdiem, kurus literatūrzinātnieks un folkloras pētnieks Pēteris Birkerts piemin savā apjomīgajā darbā “Latvju tautas dzīves gudrība”. Laimei (un tās pārzinātājai Laimai) pētījumā veltīts plašs izvērsums, aprakstot tās neviendabīgumu un nepastāvīgumu. Par to arī nākamajā cikla epizodē, kas iepazīstina ar Pētera Birkerta pētījumu, ko klajā laidusi izdevniecība “Jānis Roze”. Kaut gan Laima vispirms ir sieviešu patrone jeb aizstāve, pēc viņas gādības meklēja ikviens. To apstiprina pasaku materiāls, kur viens no pazīstamākajiem motīviem ir bagātā un nabagā zemnieka attiecības ar Laimu, kurās iezīmējas netaisnības aspekts: Laima nevar palīdzēt cilvēkam, ja tā nav viņa Laima. Svarīgākais dievības uzdevums ir cilvēka likteņa lemšana, un šī lēmuma spēku nevienam nav pa spēkam izmainīt. Laima nebūt neliek tikai vieglus un patīkamus mūžus, bet arī grūtus un asaru pilnus. Nereti savā uzdevumā viņa apspriežas ar Dievu, piedevām – Laimai ir arī divas atbalstītājas un aivietotājas, Dēkla un Kārta. Reizēm par Dēkla ar Laimu saplūst vienā būtnē, kamēr Kārtas vārds dainās tiek lietots daudz retāk. Pēteris Birkerts savā pētījumā atsaucas uz kolēģi Pēteri Šmitu, kurš savā darbā “Latviešu mitoloģija” norādījis: “Triju līdzīgo likteņa dievību pamati gan nebūs šķirami no trim grieķu Moirām un trim romiešu liktieņiem”. Kā laimes izpratne veidojusies pagātnes kopienu vidū, kur balstās tās nosaukšana un piesaukšana, spriedīsim ar filozofu un dzejnieku Ilmāru Šlāpinu un Latvijas bērnu un jauniešu folkloras kustības aktivitāšu mākslinieciskā vadītāju, filozofi Māru Mellēnu.

Kā šo Jāņa Eduarda un citu klausītaju mīklas min Vilmaņu-Meženieku ģimene no Saldus: mamma Elīna (juriste), tētis Edgars (metālists) ar meitām četrgadīgo Māru un piecgadīgo Laimu, klausieties raidījumā.

Raidījumā Augstāk par zemi jauna rubrika „Tandēms”. Šogad reizi mēnesī stāsts par kādu izcilu personību, atklājot viņu no cilvēciskās, ģimeniskās puses. Bieži skandēta atziņa, ka aiz katra veiksmīga vīrieša stāv kāda sieviete, vai aiz izcilas sievietes stāv gudrs vīrietis. Visbiežāk tās nav tikai divu cilvēku attiecības, teju katru no mums veidojusi veselas dzimtas vēsture, satiktie cilvēki. Cilvēks par cilvēku top mijiedarbē, vai tuvplānā skatot – vismaz tandēmā. Dzejnieks, rakstnieks, politiķis Jānis Akuraters savā mājas dzīvē bija izcilu sieviešu apņemts: viņa sieva Marija Akuratere bija viena no pirmās izglītoto latviešu sieviešu paaudzes, māsa Helēna Akuratere cildeniem vārdiem raksturota Kārļa Krūzes dienasgrāmatās. Dzejnieks, rakstnieks, politiķis Jānis Akuraters savā mājas dzīvē bijis izglītotu, mīlošu, drosmīgu sieviešu apņemts. Jānis Akuraters nāk no Jēkabpils puses, viņa māte Dārte bija mežsarga sieva. Savukārt mājā, kur šobrīd iekārtots J. Akurātera muzejs, līdz pat pagājušā gadsimta 70.gadiem saimniece bija Akuratera sieva Marija Anna. Nesen muzejā tika svinēta vēl vienas šīs mājas iemītnieces, vismaz mūža pēdējos gados, ilggadējas Rīgas paraugtipogrāfijas darbinieces, Jāņa Akuratera māsas Helēnas diena, viņas īpašās personības raksturojums – Zelta kukainis, debesu zilums, un tērauda stingrība – ielavījies gan Antona Austriņa, gan Kārļa Krūzes darbos. Taču cikla „Tandēms” pirmais raidījums ir veltījums šī gada jubilārei, 21. janvārī 110 gadi apritēja Jāņa Akuratera meitai, dzejniecei, tulkotājai Laimai Akuraterei. Stāsta J. Akurātera muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa un J. Akurātera muzeja galvenā speciāliste Maira Valtere. Akurateru dzimtas stāsts ir stāsts par māju Pārdaugavā Varētu arī teikt, ka šī raidījuma galvenā varone ir Jāņa Akuratera muzeja māja, kas nesen piedzīvojusi lielu notikumu – restaurāciju, un apmeklētājiem durvis no jauna vērusi 2017. gadā, jo tieši māja satur kopā un atklāj apmeklētājiem dzimtas stāstus. Pēc mājas atjaunotnes apmeklētājiem atvērtas arī vairākas no jauna iekārtotas istabas – mājas saimnieces – muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa un galvenā speciāliste Maira Valtere – sagaida priekšautos, jo no jauna iekārtota pirmā stāva virtuve ar plīti, un tur arī šobrīd tiek vārīts ēdiens. Otrajā stāvā, kurp ved Maira Valtere, apskatāma arī pagājušā gadsimta sākuma vannas istaba, un no jauna atvērta arī Laimas istaba. Jānis Akuraters šai paša izsapņotajā mājā nodzīvo vien trīs, četrus gadus. 1937. gada vasarā viņu no šīs pašas mājas kamīnzāles izvada, pagalmā bēru braucienam iejūgti seši sirmi zirgi, pārsegti ar vienu garu, baltu tamborētu seģeni, bet pavadoņi bija ietērpti kā strēlnieki Ziemassvētku kaujās – baltos mēteļos un kapucēs. Šobrīd, kad Jāņa Akurātera piemiņu, iekļaujot kora repertuārā ar dzejnieka vārdiem, kopj gan netālās Torņkalna baznīcas koris, gan arī – nāve kā tēma šogad aktualizēta vairākās zinātniskās konferencēs, muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa, kas nemanot pievienojusies sarunai, prāto par iespēju aktualizēt šīs labi dokumentētās bēres kā iespējamu pētnieku intereses objektu. Stāstot stāstu par Akurateru dzimtas sievietēm, iespējams, tas ir stāsts par turpinājumu, to, kā viņas prata padomjlaikos no nacionalizācijas nosargāt šo māju, līdz ar to, arī dzejnieka piemiņu. Jāņa Akurātera muzeju šai mājā izveidoja 1991. gadā, taču vēl labu laiku, arī kad 1997. gadā muzejā strādāt sākušas raidījuma ceļvedes Ruta Cimdiņa un Maira Valtere, viņas atceras, ka Laimas istabā tolaik Kultūras ministrija bija iedalījusi darbnīcu restauratorēm. Tas, ka koka māja Pārdaugavā gandrīz līdz valstiskās neatkarības atgūšanai visu laiku bijusi Akurateru ģimenes pārziņā, ka tā arī pārdota ar mērķi to uzturēt kultūras vajadzībām, muzeja darbiniecēm pavēra kolosālu iespēju. Glabāt atmiņas nevis par vienu, lai arī izcilu personību. Ruta Cimdiņa rāda pamatīgus aprakstus, kuros dokumentēts katrs priekšmets, kurā vietā tas atradies, kurā istabā. Laima Agita Akuratere jeb Laimīte Bērnības zīmējumi, saulainā istaba, gaišmatainā sieviete Voldemāra Tones gleznā salonā –, arī muzeja darbinieces Laimu Agitu Akurateri labprāt sauc par Laimīti? Milzīgs gaišums, pat tāda kā sapņotājas nevainība – un šīm sajūtām atbilst gan muzejā no jauna iekārtotā istaba, gan arī Ievas Paršas balsī lasītie Laimas Akurateres dzejoļi, kas ik pa brīdim izskan raidījumā. Laima Akuratere prata piecas svešvalodas, paralēli tam, aizrautīgi studiju gados interesējās par mākslas vēsturi, pie profesora Dauguļa apguva klavierspēli un mūzikas teoriju. Savs nopelns tajā ir arī viņas mātei, kura bija guvusi savam laikam labu izglītību. Laimas Akurateres kā dzejnieces atklāšana no jauna notiek 1999. gadā, kad beidzot tiek izdots viņas vienīgais dzejoļu krājums „Dažas dziesmas”. Krājums ir sakārtots jau 1948. gadā, bet pati autore to nolemj neizdot, jo nevar neko labu uzrakstīt par padomju varu, kas tolaik bija obligāti jāiekļauj krājumā. Laimas istabā Akuratera muzejā Pārdaugavā viss ir vienkopus, rakstāmgalda atvilktnē burtnīca ar vēl nepublicētajiem dzejoļiem, grāmatplauktā Petrarka, skapī labo laiku kleitas. Un gulta, kurā izslimot kaites un rakstīt vēstules. Uz Sibīriju izsūtīts ir Laimas mīļotais vīrs, Fricis Osis. Marijai un Laimai izdevās nosargāt māju, tā bija tikai pusotru kvadrātmetru par mazu, lai kopplatības ziņā atbilstu jaunajam padomju likumam par nacionalizāciju. Taču īrniekus ņemt nācās. Tā bija diriģenta Edgara Račevska ģimene, arī ārsti, putnkopji no Pierīgas, bez mājvietas palikušie no Sarkanā Krusta. Vienīgā tukšā istaba, ko neizīrēja, bija Akuratera kabinets. Laimu kā personību spilgti raksturo arī viņas nostāja, mudinot dēlu doties studēt uz Lietuvu. Ģimene joprojām skaitās politiski neuzticama, kas nozīmē, ka dēlam, Jānim Viesturam, kurš mūziku sāka mācīties uz klavierēm, tepat, Akurateru mājas pirmā stāva kamīnzālē, mācības tālāk konservatorijā Latvijā bija neaizsniedzamas. Viļņā viņš kļuva par vienu no erudītākajiem muzikologiem.  

2019-uosius Seimas paskelbė Vietovardžių metais. Klausysimės Lietuvių kalbos instituto mokslininko dr. Laimučio Bilkio paskaitos „Vietovardžių metų prasmė“. Sužinosime, kad iš juridinės vartosenos jau išbraukta tūkstančiai vietovardžių ir toliau stebima jų nykimo tendencija. Turbūt girdėjote, kad LRT portalas gražiausiu vietovardžiu išrinko žodį Pelėdnagiai. Esama kaimo Gimtinė. Vietovardžiais kalbininkai vadina ne tik miestų, miestelių, viensėdžių, dvarų pavadinimus, bet ir ežerų, upių, pievų, pelkių, lankų, raistų vardus. Vietovardžiuose yra mūsų dvasinio ir materialaus gyvenimo atspindys, atskleidžiantis pasaulėžiūrą, santykius su aplinka, padedantis kurti kalbos istoriją.

Apie gyvenimo gyvybę.Kaip jaustis gyvam savo gyvenime, kas to gyvumo mums suteikia? Ir kokiais būdais jį bandome sau ar kitiems atimti?„Pats savyje tos gyvasties nematai, tik santykis su kitu mus verčia jaustis gyvam – kada kitas atveria tau savo pasaulį, kada tu pamatai jo pasaulį. Mes kasdien vienas kitam primenam, kas yra gyvybė. Žinoma, būna ir atvirkščiai, kad kitas užmūrija sieną – bet ir tada pasijunti gyvas, nes atsitrenki į ją ir tau pradeda skaudėti“, – sako fotografas Laimutis Brundza.Apie gyvenimo gyvybę, jausminio pasaulio ir autentiškumo paieškas kūryboje ir gyvenime – pokalbis su fotografu Laimučiu Brundza.

Apie gyvenimo gyvybę.Kaip jaustis gyvam savo gyvenime, kas to gyvumo mums suteikia? Ir kokiais būdais jį bandome sau ar kitiems atimti?„Pats savyje tos gyvasties nematai, tik santykis su kitu mus verčia jaustis gyvam – kada kitas atveria tau savo pasaulį, kada tu pamatai jo pasaulį. Mes kasdien vienas kitam primenam, kas yra gyvybė. Žinoma, būna ir atvirkščiai, kad kitas užmūrija sieną – bet ir tada pasijunti gyvas, nes atsitrenki į ją ir tau pradeda skaudėti“, – sako fotografas Laimutis Brundza.Apie gyvenimo gyvybę, jausminio pasaulio ir autentiškumo paieškas kūryboje ir gyvenime – pokalbis su fotografu Laimučiu Brundza.

1959 – 1989 m. iš gyvenamųjų vietovių sąrašo buvo išbraukta apie 5 600 kaimų pavadinimų. Šių melioracijos sunaikintų ir sunykusių kaimų neatkursime, bet gal dar galime išsaugoti jų pavadinimus – nematerialųjį tautos kultūros paveldą? Šia tema diskutuoti kvietė Lietuvos geografų draugija kartu su Etninės kultūros globos taryba. Pagrindinį pranešimą parengė Vilniaus universiteto Geografijos ir kraštotvarkos katedros docentė dr. Filomena Kavoliutė. Dar girdėsite kalbininko dr. Laimučio Bilkio, Klaipėdos universiteto Jūros mokslų ir technologijų centro profesoriaus habil. dr. Rimanto Žaromskio, Vidaus reikalų misterijos atstovės Dalios Masaitienės ir VU profesoriaus Pauliaus Kavaliausko pasisakymus. Diskusija įrašyta lapkričio 6 d. Vilniaus universiteto Gamtos mokslų fakultete.

1959 – 1989 m. iš gyvenamųjų vietovių sąrašo buvo išbraukta apie 5 600 kaimų pavadinimų. Šių melioracijos sunaikintų ir sunykusių kaimų neatkursime, bet gal dar galime išsaugoti jų pavadinimus – nematerialųjį tautos kultūros paveldą? Šia tema diskutuoti kvietė Lietuvos geografų draugija kartu su Etninės kultūros globos taryba. Pagrindinį pranešimą parengė Vilniaus universiteto Geografijos ir kraštotvarkos katedros docentė dr. Filomena Kavoliutė. Dar girdėsite kalbininko dr. Laimučio Bilkio, Klaipėdos universiteto Jūros mokslų ir technologijų centro profesoriaus habil. dr. Rimanto Žaromskio, Vidaus reikalų misterijos atstovės Dalios Masaitienės ir VU profesoriaus Pauliaus Kavaliausko pasisakymus. Diskusija įrašyta lapkričio 6 d. Vilniaus universiteto Gamtos mokslų fakultete.

Vandenvardžiai – žemės kalba.Laidoje – pokalbis iš kalbotyros srities. Drauge su Lietuvių kalbos instituto vyreniuoju mokslo darbuotoju, dr. Laimučiu Bilkiu Jūsų dėmesio lauks archaiškas, vertingos informacijos sklidinas senasis lietuvių kalbos paveldas – vandens telkinių, ypač upių vardai. Pasiaiškinsime, kuo mums svarbūs šie kalbos elementai, koks jų amžius bei kilmė, ką jie nurodo, pasiūlysime ir savotišką žaidimą – pagliaudyti savotiško skambesio tiesiog iš pasiklausymo ar perskaitymo ne itin suvokiamų vardų prasmes, priminsime, kaip toli nuo Lietuvos aptinkami baltiški vandenvardžiai, anot Algirdo Patacko – mūsų protėvynės riboženkliai.

Vandenvardžiai – žemės kalba.Laidoje – pokalbis iš kalbotyros srities. Drauge su Lietuvių kalbos instituto vyreniuoju mokslo darbuotoju, dr. Laimučiu Bilkiu Jūsų dėmesio lauks archaiškas, vertingos informacijos sklidinas senasis lietuvių kalbos paveldas – vandens telkinių, ypač upių vardai. Pasiaiškinsime, kuo mums svarbūs šie kalbos elementai, koks jų amžius bei kilmė, ką jie nurodo, pasiūlysime ir savotišką žaidimą – pagliaudyti savotiško skambesio tiesiog iš pasiklausymo ar perskaitymo ne itin suvokiamų vardų prasmes, priminsime, kaip toli nuo Lietuvos aptinkami baltiški vandenvardžiai, anot Algirdo Patacko – mūsų protėvynės riboženkliai.