Podcasts about jauns

Cilvēka fiziskās spējas var attīstīt ar rūpīgu treniņu programmu, bet tā ir tikai daļa no sportista veiksmes. Lai “augstāk, tālāk, stiprāk” patiešām piepildītos, talkā nāk inženieri. Mūsdienās neviens sportisks sasniegums, neviena olimpiskā medaļa un pasaules rekords netiek sasniegts bez inženieru palīdzības. Sākot ar sporta apģērbu, beidzot ar tehnisko inventāru - inženieri ar sportistiem strādā roku rokā. Latvijā šo lieliski zinām ar kamaniņu sporta piemēru, par šo sportistu un inženieru sadarbību plašāk raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Sporta tehnoloģiju centra vadītājs, kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis un RTU Metroloģiskās zinātniskās laboratorijas vadītājs Jānis Lungevičs. Pirms sarunas iknedēļas zinātnes jaunumi. Cilvēka ilgmūžība, iespējams, ir sasniegusi savu galējo robežu. Tā skaidrots “Scientific American”, norādot - jauni pētījumi kliedē priekšstatu, ka cilvēki varētu turpināt radikāli pagarināt savu dzīves ilgumu. Jauns "bioloģiskās novecošanās" tests paredz jūsu nāves iespējamību nākamo 12 mēnešu laikā. Izmantojot vaigu tamponu, var prognozēt cilvēka nāves risku viena gada laikā. Jautājums - kā tas darbojas? Tātad jauni pētījumi liecina, ka tests, kurā tiek izmantotas šūnas no cilvēka vaiga iekšpuses, var precīzi paredzēt nāves risku nākamā gada laikā. Kāpēc hobijs nāk par labu jūsu smadzenēm un ķermenim? No tenisa spēlēšanas līdz krāsošanai, hobijs var palīdzēt jums dzīvot labāk un ilgāk. “National Geographic” vietnē iespējams rast zinātniski apstiprinātus ieteikumus nodarbēm, kas nāk par labu mūsu smadzenēm, visam ķermenim kopumā un līdz ar to var pagarināt arī mūsu dzīvi. Pēdējos gados neskaitāmi pētījumi ir parādījuši, ka plašs vaļasprieku klāsts nodrošina fizisko un garīgo veselību. Nesenā publikācijā apkopoti piecu dažādu aptauju rezultāti, kur visās pētīta iesaistīšanās kādā hobijā un garīgā labklājība 65 gadus vecu un vecāku cilvēku vidū. Pētījumos tika izsekoti vairāk nekā 93 000 gados vecāki cilvēki ASV, Japānā, Ķīnā un 13 Eiropas valstīs četru līdz astoņu gadu garumā.

Jauns podkāsts 11.lv TV ēterā- ''1.RAUNDS''. Jānis Eisaks kopā ar Juri Mūrmani aplūkos, galvenokārt, UFC notikumus, bet pieskarsies ar boksam un citām MMA organizācijām, un latviešiem tajās!

Jauns spēlētājs Latvijas viedtālruņu tirgū — "Google"! Kā trīs "Pixel" devītās paaudzes veidtālruņi mērojas spēkiem ar "Samsung Galaxy", "Apple iPhone" un "Huawei" konkurentiem? Un cik lielu lomu mākslīgais intelekts ieņem tehnoloģiju milža piedāvājumā? Noskaidro kopā ar mums vienā no lielākajiem telefonu testiem mūsu Digitālo brokastu vēsturē! * Telefons neatkarīgam un neapmaksātam apskatam sagādāja Google pārstāvji Latvijā no Vīlands Associates.

Pirmizrādi nupat piedzīvojis jauns seriāls „Asistente”. Tas ir pildīts ne tikai asprātīgiem un mūsdienu realitātē balstītiem dialogiem, bet arī uzdod būtiskus un pat neērtus jautājumus par mums kā sabiedrību. Sarunā piedalās seriala veidotājas Alise Zariņa un Liene Linde un aktrises Silvija Bitere un Elizabete Lielmane. No 12. septembra kinoteātros būs skatāma daudzsēriju filma "Asistente", ko studijā "Ego Media" veidojušas režisores Liene Linde un Alise Zariņa, informēja filmas pārstāvji. Septiņu sēriju stāsta galvenā varone, divdesmit piecus gadus vecā Laila jeb Lulū grib palīdzēt cilvēkiem, tādēļ nolemj izmēģināt spēkus sociālajā darbā. Vienpersoniski salabot pasauli ir diezgan sarežģīts uzdevums, it sevišķi, ja paralēli jāšķiras, jāiemīlas un jāapmetas uz dzīvi pie mammas un omītes, taču Lulū nepadodas.

Pagājuši četri mēneši kopš mājsaimniecības Latvijā, kurās uzstādīti vai tiks uzstādīti saules paneļi elektrības ražošanai, vairs nevar pieteikties neto uzskaites sistēmai, kuras vietā nākusi neto norēķinu sistēma. Kā izmaiņas ietekmējušas mikroģenerāciju valstī un kā neto norēķinu sistēmu padarīt izdevīgāku? Saruna ar Klimata un enerģētikas ministrijas Enerģijas tirgus departamenta direktoru Gunāru Valdmani un Klimata un enerģētikas ministrijas Finanšu instrumentu departamenta direktoru Raimondu Kašu.  

No 1. jūlija sāks darboties izmaiņas Notariāta likumā, kas paredz jaunu tiesību institūciju – partnerību. Pastāv uzskats, ka jaunais institūts domāts tikai viendzimuma pāru attiecību legalizēšanai. Tā nav! Par Partnerības institūta iespējam interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Ko šie likuma grozījumi paredz un kas jāsaprot ar jēdzienu "partnerība", studijā runājam ar Latvijas Zvērinātu notāru padomes (LZNP) priekšsēdētāju Aigaru Kaupi un LZNP priekšsēdētaja vietnieci Ilzi Metuzāli.

Jauns gads un jauns FaceOff podkāsta IIHF 2024 "spešals" kopā ar Edgaru Masaļski! Toms Lielbritānijā izlūkos, bet būs atpakaļ, un Jūs visus priecēsim ar tiešraidēm pēc gandrīz katras Latvijas Izlases spēles un vēl medaļu cīņās. Tikmēr šajā reizē izejam cauri mūsu grupas pretinieku komandām, ko mēs zinām tagad, ko mēs varam sagaidīt no pretinieku izlasēm, kā arī ieskatīsimies otrā grupas tabulā un kādas izredzes ir tās grupas hokeja izlasēm

Jauns gads un jauns FaceOff Podkāsta IIHF 2024 Spešals kopā ar Edgaru Masaļski! Toms Lielbritānijā izlūkos, bet būs atpakāl, tad kad sāksies un Jūs visus priecēsim ar tiešraidēm pēc gandrīz katras Latvijas Izlases spēles un vēl medaļas ’roundos’. Tikmēr šodien, izejam cauri mūsu grupas pretinieku komandām, ko mēs zinām tagad, ko mēs varam sagaidīt no […]

Klajā nākusi grāmata, kas veltīta varoņiem un svētajiem un to piemiņas praksēm modernajos laikos. Sākot ar līvu karavīru Imantu 12. gadsimta Latvijas teritorijā, beidzot ar Zviedrijas svēto Birgitu – stāsti un nostāsti par neparastiem personāžiem caurstrāvo Ziemeļeiropas un Baltijas vēsturi. Ko tie liecina par 19. un 20. gadsimta sabiedrību, tās vērtībām, ticību un sociālekonomisko situāciju? Studijā izvaicājam vēsturnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošo pētnieku Gustavu Strengu. Jaunā grāmata "Doing Memory: Medieval Saints and Heroes and Their Afterlives in the Baltic Sea Region (19th–20th centuries)" (angļu valodā) ir brīvi pieejama ikvienam. Ar Gustavu Strengu pirms kāda laika esam tikušies, lai runātu par viņa izdevumiem, veltītiem gan Baltijas grāmatu kaujām (9.08.2023.), gan mirušo piemiņai jeb memoria vēlo viduslaiku Livonijā (22.11.2023.), un šīs sarunas aicinām vēlreiz klausīties Latvijas Radio arhīvā. Raidījuma laikā arī ielūkojamies kādā no celtnēm, kas tika būvēta viduslaikos, vairākkārt pārbūvēta un arī tagad piedzīvo kārtējo restaurāciju – tā ir Svēta Jēkaba katedrāle Vecrīgā. Jau esam stāstījuši raidījumā par tajā atrastajām vērtībām (1.11.2023.), bet vēl aizvien ir interesantas arhitektoniskas detaļas, kuras tiek uzietas restaurācijas gaitā. 

Par līdzjūtību, ģimeni un mīlestību vēsta jaunākais baleta iestudējums „Džungļu grāmata”. Šonedēļ, 12. aprīlī, Latvijas Nacionālajā baletā pirmizrāde komponista Kārļa Lāča un horeogrāfa, arī libreta autora Raimonda Martinova baletam visai ģimenei. Darbs tapis iedvesmojoties no angļu autora Radjarda Kiplinga stāstu krājuma „Džungļu grāmata”. Gan dejotāji, gan iestudējuma radošā komanda uzsver līdzradīšanas brīvību darbā pie iestudējuma. Radjarda Kiplinga „Džungļu grāmatas” ir labi zināmas dažādu paaudžu lasītājiem arī Latvijā, jo vairākas reizes izdotas latviešu valodā. Kiplings tēlo dzīvi džungļos, piešķirdams zvēriem īpašības, kas raksturīgas cilvēkiem. Vairākos „Džungļu grāmatas” stāstos aprakstīts Mauglis – zēns, kuru džungļos izaudzina vilki. Baleta libretu Raimonds Martinovs veidojis kā bērna stāstījumu par Kiplinga grāmatu, apvienojot fantāziju ar realitāti. Mūziku baletam komponējis Kārlis Lācis, viņa radošo darbu sarakstā mūzikli un mūzika daudzām izrādēm, arī baleta viencēliens „Oskars Stroks. Rīgas tango”. Tagad tapusi mūzika baleta izrādei „Džungļu grāmata”, jo komponistu aizrāvusi Raimonda degsme par šo darbu.  Balets „Džungļu grāmata” ir pirmais Raimonda Martinova pilna apjoma iestudējums, līdz šim horeogrāfs radījis daudzus mazāka formāta darbus, piemēram, „Izstādes gleznas”, „Duets”  arī horeogrāfijas deju lielizrādei „Abas malas”. Pirmizrāde baletam „Džungļu grāmata” jau šo piektdien, tuvākās izrādes 13. aprīlī, 3. un 5.maijā. Lai arī šis ir balets visai ģimenei, horeogrāfa Raimonda Martinova ieteikums – baletu „Džungļu grāmata” skatīties no 10 gadu vecuma.

„Ideālists merkantilā pasaulē” – monogrāfija, kurā pirmoreiz iespējams izsekot grāmatu apgāda „Zelta Ābele” dibinātāja un vadītāja Miķeļa Goppera dzīves nozīmīgākajām epizodēm visa mūža garumā. Kultūras rondo studijā par Miķeli Gopperu un viņa apgādu izvaicājam monogrāfijas autoru Laimoni Osi un grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu. Iznācis divu sējumu izdevums – "Grāmata kā meistardarbs. Apgāda "Zelta ābele" ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs" un monogrāfija "Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve". Katalogu sastādījis, komentējis un monogrāfiju sarakstījis Laimonis Osis. Bibliofila un grāmatu kolekcionāra Laimoņa Oša desmitgadēm ilgusī interese par leģendāro izdevniecību "Zelta Ābele" un tās dibinātāja Miķeļa Goppera dzīvi ir īstenojusies apjomīgā monogrāfijā un izsmeļošā apgāda izdoto grāmatu katalogā. Rezultātā ir tapis divu sējumu izdevums: monogrāfija par Miķeļa Goppera dzīvi un darbību "Ideālists merkantilā pasaulē", kā arī izdevniecības "Zelta ābele" ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs "Grāmata kā meistardarbs". "Zelta ābeles" ieguldījums latviešu grāmatu mākslā ir neatsverama un paliekoša vērtība, tās noteiktais standarts un kvalitātes zīme jau vairāk nekā pusgadsimtu kalpo par atskaites punktu grāmatu mākslā, uzsver izdevēji. Divu sējumu izdevumu izdevis apgāds "Neputns".

Raidījuma Divas puslodes uzmanības fokusā Krievija, Izraēla un Gaza, kā arī Haiti. Krievijas "vēlēšanas" notikušas saskaņā ar iepriekš zināmu scenāriju - liela aktivitāte, šķietama tautas mīlestība pret Putinu un apgalvojumi, ka tauta esot vienojusies ap vadoni, kā nekad agrāk. Jautājums, ko tas nozīmēs tālāk Ukrainas politikā? Arvien turpinās arī Izraēlas uzsāktā ofensīva Gazas joslā. Saasinās arī situācija Haiti, galvaspilsētu pārvalda krimināli grupējumiem valsti pamazām pārņem pārtikas trūkums un ir skepse, vai pašreizējie starptautiskie pūliņi iesaistīties nesīs nepieciešamo risinājumu. Ārvalstu aktualitātes analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un politologs, Krievijas politikas eksperts Kārlis Daukšts. Uzzīmēja „Cik vajadzēs, tik Pamfilovas kundze arī uzzīmēs,” tādi uz līdzīgi sarkastiski izteikumi figurēja pagājušās nedēļas nogalē notikušā Krievijas Federācijas prezidenta vēlēšanu farsa sakarā. Ella Pamfilova kopš 2016. gada vada Krievijas Centrālo vēlēšanu komisiju, kas ir kļuvusi par vienu no Putina diktatūras leģitimācijas instrumentiem. T.s. „vēlēšanu” sakarā šim instrumentam piekrīt izšķirošā loma, vispirms atsijājot vadonim pārāk neērtus kandidātus, tad organizējot pašu norisi, visbeidzot – uzpindzelējot optimālo ciparu oficiālai izbazūnēšanai. Līdztekus šim iedarbināti arī citi mehānismi – sākot ar apdullinošu propagandu valsts kontrolētajos medijos, turpinot ar iestāžu vadītājiem, kuri pieprasa saviem darbiniekiem atskaitīties par balsojumu, beidzot ar līdz zobiem bruņotiem policistiem un nacionālajiem gvardiem, kuri var vārda tiešā nozīmē iebāzt degunu balsošanas kabīnē un paskatīties, vai pilsonis pareizi pilda savu pienākumu. Cik tad Kremļa saimniekam ir labpaticis šoreiz saņemt skaitļu izteiksmē? Šoreiz tie ir vairāk nekā 87% balsu, kas ir par apmēram desmit procentpunktiem vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā. Var teikt, ka tas ir tieši tāds rezultāts, kāds nepieciešams, lai pārliecinoši demonstrētu nācijas vienošanos ap vadoni. Pārējie kandidāti – partijas „Jaunie cilvēki” pārstāvis Vladislavs Davankovs, Krievijas Liebrāli-demokrātiskās partijas līderis Leonīds Sluckis un Krievijas Federācijas Komunistiskās partijas Nikolajs Haritonovs saņēmuši katrs pa trīs četriem procentiem, tā sekmīgi nospēlējot viņiem uzticētās nepārprotamā līdera anturāžas lomu. Viņi visi ir režīmam pieņemamas figūras, Krievijas Valsts Domes deputāti. Par Davankovu vēlēšanu priekšvakarā klīda runas, ka viņu tomēr varētu nepielaist, pirmkārt tāpēc, ka savos četrdesmit gados viņš pārlieku neizdevīgi kontrastē ar jau manāmi senilo Putinu. Spriežot pēc aptaujām pie iecirkņiem, Davakovs saņēmis visvairāk balsu lielākajā daļā ārvalstu iecirkņu, kaut viņa piesauktais liberālisms un pretkara pozīcija ir vēl krietni vājāk artikulēta kā no vēlēšanām atstādinātajam Borisam Nadeždinam. Svētdien, 17. martā, pusdienlaikā norisinājās protesta akcija „Pusdienlaiks pret Putinu”, attiecīgi noskaņotajiem vēlētājiem tieši šajā stundā ierodoties uz vēlēšanu iecirkņiem. Uz šo akciju pirms savas nāves paguva aicināt opozicionārs Aleksejs Navaļnijs, un tā lielā mērā tika traktēta kā viņa politiskais testaments un piemiņas brīdis. Daudzi tomēr šo akciju vērtē negatīvi, uzsverot, ka šāds protests ir pārāk bezzobains un faktiski piespēlē varas rīkotajai vēlēšanu izrādei. No Krievijas saņemtas arī foto un video liecības par nederīgiem biļeteniem, uz kuriem daudzi rakstījuši pretkara lozungus, Alekseja Navaļnija un citu opozicionāru vārdus, kā arī Putinam veltītas lamas. Ir liecības arī par gadījumiem, kad vēlēšanu urnās ielieta tinte vai briljatzaļais šķīdums. Tiem, kas to darījuši, visai neizbēgami draud kriminālsods. Gaza – vai izdosies pabarot, vai izdosies nomierināt? Izraēlas valdība ir joprojām apņēmības pilna pabeigt „Hamās” iznīcināšanu militāriem līdzekļiem – tā premjerministrs Benjamins Netanjahu deklarēja vakar, 19. martā, uzstājoties Kneseta Ārlietu un aizsardzības komitejas sēdē. Pie tam viņš piebilda, ka valdība, protams, izjūtot arvien pieaugošu starptautisko spiedienu, kas tomēr nemazinot tās apņēmību. Visjūtamākais Izraēlai ir diplomātiskais spiediens no Savienoto Valstu valdības puses. Nākamās nedēļas sākumā esot gaidāmas sarunas starp abu valstu pārstāvjiem Vašingtonā, apspriežot alternatīvas Izraēlas plānotajai sauszemes operācijai Gazas dienvidu pilsētā Rafā. Šeit, kā paudis premjers Netanjahu, vēl atrodoties „Hamās bataljoni”, respektīvi organizētas militārās vienības. Taču Rafā un tās tuvumā koncentrējies apmēram miljons un četrsimt tūkstoši Gazas civiliedzīvotāju, kuri bēguši no militārajām operācijām sektora ziemeļos. Izraēla sola viņus pārvietot uz īpašām humānajām zonām, kas netikšot karadarbības skartas, taču starptautisko organizāciju eksperti šai sakarā pauž skepsi. Kopš pirmdienas Izraēlas Aizsardzības spēki uzsākuši operāciju Gazas pilsētā, bloķējot Al-Šifas slimnīcas kompleksu un veicot tā tuvumā aviācijas triecienus. Kā apgalvo Izraēla, slimnīcas teritoriju „Hamās” izmantojot operācijām pret tās spēkiem, kamēr palestīniešu puse uzsver, ka izraēlieši bez izšķirības apšaudot slimnīcā esošos un tos, kuri mēģina teritoriju pamest. Biedējošas ir prognozes pārtikas situācijas sakarā. Tiek lēsts, ka pašreiz kritisku pārtikas trūkumu izjūt 677 000 jeb apmēram 30% no Gazas joslas iedzīvotājiem, bet šis skaitlis nākamajos četros mēnešos varot pieaugt līdz 50%. Pēdējā mēneša laikā pārtikas piegādes situācija Gazas joslai gan ir būtiski uzlabojusies, gan palielinot robežšķērsošanas punktus sauszemes piegādēm, gan uzsākot piegādes pa jūru un gaisu. Taču, kā telekanālam CNN apgalvoja premjerministrs Netanjahu, problēma esot tā, ka piegādāto pārtiku bieži izlaupot bruņotas bandas, kuras to piesavinoties vai nododot „Hamās” rīcībā. Tikmēr Kataras valdības pārstāvis izteicis piesardzīgu optimismu par sarunām, kuras Izraēla un „Hamās” ved ar Kataras un Ēģiptes starpniecību par iespējamu pamieru un „Hamās” gūstā joprojām turēto izraēliešu gūstekņu atbrīvošanu. Lai gan vakar Izraēlas delegācija, kuru vada drošības dienesta „Mossad” galva Dāvids Barnea, pameta Kataru būtiskas vienošanās nepanākusi, tomēr sarunas esot pietuvinājušās būtiskāko jautājumu apspriešanai. Kad gangsteri diktē valdībai Situācijai Karību reģiona valstī Haiti, kur varu faktiski sagrābušas bruņotas bandas, ir sena vēsture. Tā aizsākās pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad varu valstī sagrāba Divaljē ģimene, paturot to gandrīz trīsdesmit gadus. Savas varas atbalstam klans izveidoja paramilitāru grupējumu, kas slepkavoja un terorizēja tā pretiniekus. Pēc Divaljē varas beigām 1986. gadā šie formējumi oficiāli tika likvidēti, taču tos neizdevās atbruņot, tā radot lielisku augsni bruņoto bandu attīstībai. Nākamajās desmitgadēs valstī turpinājās vētraini politiskie procesi ar vairākkārtējiem militāriem apvērsumiem, un kā vēl viens nozīmīgs notikums bandu varas pieauguma kontekstā bija toreizējā prezidenta Žana Bertrāna Aristīda lēmums 1994. gadā izformēt Haiti bruņotos spēkus, jau atkal – nepanākot atbruņošanu. Bijušie virsnieki ieplūda bandās, kas drīz kļuva tik spēcīgas, ka varas iestādes ar tām vairs netika galā. Sabiedrības reakcija uz bandu pieņemšanos spēkā bija bruņotu jauniešu pašaizsardzības grupu veidošanās, ar kurām valsts institūcijas centās sadarboties, taču arī šīs grupas pakāpeniski kļuva valstij nelontrolējamas. Izveidojās apburtais loks, kad valsts vara, nespējot kontrolēt bandas, sāka sadarboties ar daļu no tām, izmantojot cīņā pret citām, un tādējādi pati nonāca bandu ietekmē. Pēc postošās 2010. gada zemestrīces Haiti bandu pasaulē notika paaudžu nomaiņa, jaunajiem bandītiem pārspējot priekšgājējus nežēlībā un nekaunībā. Situāciju radikāli labot nespēja arī ANO starptautiskā stabilizācijas misija, kas darbojās Haiti no 2004. līdz 2017. gadam. Pēc tam situācija kļuva tikai ļaunāka – bandas kontrolēja lielāko daļu galvaspilsētas Portoprensas un rīkoja ielu cīņas par ietekmes zonām, parlaments un tiesu vara nonāca paralīzes stāvoklī, līdzekļu trūkuma dēļ pakāpeniski beidza funkcionēt arī izpildvaras struktūras. 2021. gada jūlijā savā rezidencē tika noslepkavots valsts galva – prezidents Žovenels Moīzs. Jauns prezidents tā arī netika ievēlēts, un radušos varas vakuumu lielā mērā aizpildīja bandu ietekme. Par prezidenta funkciju izpildītāju kļuva premjerministrs Ariels Anrī, kura tiesības vadīt valsti bez jaunu vēlēšanu sarīkošanas ir apšaubāmas. Tajā pat laikā bandas apvienojās divās aliansēs, kuras sāka karu savā starpā par kontroli pār galvaspilsētu un faktiski pār valsti. Šī kara dēļ nācies slēgt skolas un slimnīcas, un apmēram 100 000 bijuši spiesti bēgt no savām dzīvesvietām. Viena no šiem grupējumiem līderis, bijušais policijas virsnieks Džimmijs Šerizjē ar pavārdu Bārbekjū ir naidīgi noskaņots pret prezidenta vietas izpildītāju Anrī. Pagājušā gada oktobrī ANO pieņēma lēmumu par starptautiskas kārtības uzturēšanas misijas organizēšanu Haiti, misijas vadību uzņemoties Āfrikas valstij Kenijai. Turp Anrī bija devies februāra beigās, kad bandu vadoņa Šerizjē ļaudis sāka uzbrukumus Portoprensas lidostai nolūkā neļaut viņam atgriezties. Tāpat viņi ieņēma divus cietumus, atbrīvojot ieslodzītos. Bandīti netraucēti saimnieko lielākajā daļā galvaspilsētas, ir nodedzinājuši iekšlietu ministriju un daudzus policijas iecirkņus, policija un bruņotie spēki gan turpina pretoties. Pagājušajā nedēļā Ariels Anrī, kurš uzturas Puertoriko, paziņoja, ka pametīs amatu, tiklīdz Haiti būs izveidota pārejas valdība. Tikmēr starptautiskā misija, kurā bez Kenijas varētu piedalīties vēl vairākas Karību reģiona, Āfrikas u.c. valstis, joprojām ir organizēšanas stadijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Māksliniece Laima Eglīte glezno jau daudzas desmitgades un iemīļota vairāku paaudžu skatītāju vidū – gan ar savām plastiskajām un izjustajām figurālajām kompozīcijām, gan labsirdīgajām un emocionālajām grāmatu ilustrācijām un nu jau par klasiku kļuvušo animācijas filmu „Kabata”. Bet ainavu glezniecība viņas daiļradē ir jauns pagrieziens. Sulīgie dabas skati ir viņas jaunākās personālizstādes „Murjāņi un.. par zaļu pat vēl zaļāks” centrā. Tie mijas ar Laimas Eglītes cilvēku vērojumiem un TV pārraidēs tvertu personību vaibstiem. „Par zaļu pat vēl zaļāks” patiesi ir precīzs un šai reizē arī gluži burtisks nosaukums Laimas Eglītes izstādei. Ziemas beigu pelēkumā īpaši spilgti izceļas viņas tvertais leknais zaļums ainās no Murjāņiem, kur māksliniece vada vasaras, agrākām atmiņām Puikulē un arī skatiem pa Rīgas dzīvokļa logu. Kā tapušas šīs ainavas? Nē, māksliniece nedodas ar molbertu plenērā, bet glezno pēc fotogrāfijām, atmiņām un izjūtām. Interesanti, ka ainavu glezniecībai Laima Eglīte pievērsusies tikai pirms dažiem gadiem. Otra viņas izstādes daļa – mazi šodien sabiedrībā zināmu cilvēku portreti. Tos viņa pārsvarā noskatījusi televīzijā. Mazajos portretos bez grūtībām var pazīt, piemēram, režisoru Matīsu Kažu, mākslas zinātnieku Kasparu Vanagu, aktrisi Mariju Linarti, mākslinieci Elitu Patmalnieci, ārstu Kārli Rāceni. Māksliniece stāsta, kā veidojusies šī raibā kompānija. Sarunas beigās galerijā ienāk arī Laimas Eglītes vīrs, Latvijas Radio ilggadējais skaņu inženieris Augustīns Delle. Viņš nofotografē sievu pie viņas gleznām un labprāt padalās arī savos vērojumos, kā tās tapušas. Tikšanās noslēgumā man Laimai Eglītei ir kāds personisks lūgums. Autogrāfam esmu atnesusi vienu no savām mīļākajām bērnības grāmatām – Tolkīna „Hobitu”, kam Eglīte zīmējusi krāšņas ilustrācijas, un pavisam nejauši uzzinu stāstu, kas sasaucas ar mākslinieces iepriekš teikto – par vajadzību iejusties tēlos. Izrādās, rudā hobita Bilbo Baginsa tēla plastiku viņa noskatījusi no Anša Rūtentāla, bet zem rūķiem slēpjas, piemēram, Indulis Zariņš un Andrejs Ģērmanis. Un arī animācijas filmu „Kabata” jūs turpmāk, iespējams, skatīsieties citādāk, ja zināsiet, ka galvenās varones Cūciņas tēlā Laima Eglīte iegleznojusi režisori Rozi Stiebru, bet pati ir turpat blakus – kā Cūciņas sirsnīgais balsts Zirgs.

Sludinātājs: Kārlis Kārkliņš / Sērija: Bez sērijas / Rakstvieta: Ebr 10:19-25

Vai Tev skolas laikā bija gadījies izgāzties ieskaitē? Tavu darbu rotā liels un sarkans divnieks, vai NEIESKAITĪTS! Un tomēr seko laba ziņa: Tev tika dota iespēja ieskaiti pārrakstīt no jauna. VD grāmatā, kuru šodien studēsim, Dievs izraēļa tautai dod iespēju sākt visu no jauna pēc tam, kad šķietami viss ir salaists dēlī. Un te ir kāda svarīga mācība ikvienam no mums! Šodien parunāsim par to, ka Dievs ir jaunu sākumu Dievs! Viņš vienmēr dod iespēju sākt visu no jauna, un to mēs šodien redzēsim Ezras grāmatā aprakstītajos notikumos.

Stāsta kultūras un mākslas portāla "Arterritory.com" direktore un tekstu autore Una Meistere. Interesanti, ka medicīnai un mākslai ir kopīgas saknes. Tās abas cēlušās no maģijas. Hipokrats sauca medicīnu par tehnisku “mākslu”. Un nemaz ne tik tālā pagātnē mediķu apmācībā un medicīniskajās zināšanās tika iekļautas arī humanitārās disciplīnas. Taču kādā brīdī tika nolemts nošķirt stāstu no iejaukšanās. Šobrīd, pasaulei esot uz mentālās veselības krīzes sliekšņa, tiek meklēti arvien jauni instrumenti tās pārvarēšanai. Līdz ar to māksla un medicīna atkal ir atjaunojušas dialogu. Terminu “mākslas terapija” 1942. gadā ieviesa britu mākslinieks Adrians Hils. Ārstējoties no tuberkulozes, viņš atklāja gleznošanas un zīmēšanas terapeitisko potenciālu. Hils ievēroja, ka šīs nodarbes pilnībā pārņem gan prātu, gan ķermeni. Pētījumi liecina, ka mākslas radīšana stimulē dopamīna, ar mīlestības, baudas un iekāres jūtām saistītas ķīmiskas vielas izdalīšanos. Ar mākslas palīdzību pat iespējams replicēt iemīlēšanās fiziskās sajūtas. Māksla var provocēt, šokēt, kalpot kā mierinājums, lauzt iepriekšējo priekšstatu rāmjus un tādējādi mainīt attieksmi pret sevi un pasauli. Tā var palīdzēt mazināt aizkaitinātību, stresu, depresiju un attīstīt kritisko domāšanu. Turklāt mākslas radīšana liecina par zināma veida plastiskumu. Vienalga, vai tas ir smadzeņu vai matērijas plastiskums, ar mākslas starpniecību ir iespējams nepārtraukti veidot jaunas saiknes, pārveidot un pilnveidot esošo. Šodien mēs zinām, ka neiroplastika cilvēka smadzenēm piemīt visu mūžu, un nepienāk brīdis, kad tā izbeigtos. Un to stimulē gan mākslas radīšana, gan tās vērošana.  Mākslinieka kā cilvēka dzinulis ir nebeidzama zinātkāre veidot un radīt. Ar to māksla ļoti atšķiras no jebkuras citas nodarbošanās, kurā cilvēks izdara savu darbu un iet mājās. Māksliniekam ir šī nerimstošā sajūta, ka vienmēr ir, ko darīt un ko radīt – ka viņa darbs ir nemitīgs process. Franču filozofs Mikels Difrens ir teicis, ka “mākslas darbs un skatītājs nav jāuzskata par izolētām, bet gan savstarpēji saistītām vienībām.” Komunikācija ar mākslas starpniecību ļauj mums šķērsot tiltus situācijās, kad verbālās saziņas un citu valodas formu iespējas var izrādīties ierobežotas. Mākslai piemīt arī spēja ietvert sevī ļoti sarežģītus līmeņus, kādi nav pieejami ikdienā lietotiem vārdiem. Piemēram, cilvēkam varbūt ir grūti vārdos paskaidrot, kas īsti ar viņu notiek, turpretim māksla spēj eksistēt it kā ārpus cilvēka, taču vienlaikus tā joprojām paliek piederīga tieši viņam. Tajā arī slēpjas mākslas dziedējošais spēks. Šobrīd pasaulē mākslas kolekcijas veido arī slimnīcas un citas ārstniecības iestādes. Tās apzinās mākslas nozīmi gan pacientu, gan slimnīcas personāla fiziskās un garīgās labsajūtas veicināšanā. Arī ārstniecības un rehabilitācijas procesa paātrināšanā. Čelsijas un Vestminsteras slimnīca Lielbritānijā ir izveidojusi īpašu mākslas un veselības programmu, kas ietver dažādu mākslas veidu apvienojumu – vizuālo mākslu, skatuves mākslu, dzīvo mūziku, deju, mākslas darbnīcas un filmu seansus. Jauns jēdziens ir arī “muzeju terapija,” kaut patiesībā nekā jauna tajā nav. Cilvēki šādos nolūkos mākslu un muzejus izmantojuši jau sen. Monreālas Tēlotājmākslas muzejs Kanādā ir viens no pirmajiem muzejiem pasaulē, kas kopā ar mediķiem izstrādājis jaunas terapeitiskas programmas. Tās apvieno mākslas baudījumu ar ārstniecisku pieeju. Piemēram, viena no programmām saistīta ar mākslas terapijas ietekmi uz sievietēm, kas slimo vai ir pārslimojušas krūts vēzi. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka muzejs nepretendē uz klīniskas pieredzes aizvietotāja statusu. Tas ir radošs citu veselības aprūpes jomu sabiedrotais.  Kā teikusi britu psihoterapeite un pētniece Helēna Džūrija, grāmatas “Mākslas terapija muzejos un galerijās” autore: “Kāpēc mēs skatāmies uz mākslas darbiem? Kāpēc mūs tie ieinteresē? Kas ir tas, ko mēs tur saskatām? Ko mēs no tā iegūstam? Kāpēc ir tik svarīgi, ka visā pasaulē darbojas mākslas galerijas un nacionālie muzeji? Kultūras vienmēr rada mākslu – sākot no alu zīmējumiem līdz pat laikmetīgajiem konceptuālajiem darbiem vai performancēm. Izteikt savu pieredzi – tas ir ārkārtīgi svarīgi cilvēka eksistencei. Ikviens kādā savas dzīves posmā rada mākslu. Savukārt skatīšanās uz to ir kā spogulis uz pasauli, kā logs uz citu cilvēku pasaulēm. Māksla sniedz mums dažādas interpretācijas, dažādus skatīšanās veidus. Un mēs novērtējam iespēju caur citu cilvēku skatienu no jauna paraudzīties paši uz savu pieredzi.”

No 5. februāra Latvijas Radio raidījumā Labu nakti" divas nedēļas skanēs jauns cikls, kurā pasakas skanēs jauno mākslinieku – Latvijas Kultūras akadēmijas 1. kursa studentu, topošo aktieru un režisoru izpildījumā. Viņiem aktiermākslas gudrības mācījusi Zane Daudziņa. Nu pienācis brīdis parādīt sev un citiem, kas apgūts. Par Latvijas Kultūras akadēmijas sadarbību ar Radioteātri, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar akadēmijas asociēto profesori, runas pedagoģi Zani Daudziņu.

Jauns gads un jauna "Samsung Galaxy S24" paaudze. Pērn Digitālo brokastu Viedtālruņu gada balvā "Galaxy S23 Ultra" nopelnīja Gada lielā viedtālruņa balvu. Ar ko pārsteidza šī paaudze? Vai piepildījās baumas par būtisku mākslīgā intelekta integrāciju viedtālruņa saknēs? Noklausies! * Viedtālruņus neatmaksātam un neatkarīgam testam sagādāja "Samsung". Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Izdevējs un kolekcionārs Valters Dakša paša vārdā nosauktajā izdevniecībā no 2024. gada izdos jaunu iknedēļas mākslai veltītu žurnālu ar precīzu un lakonisku nosaukumu – "Mākslas Žurnāls". Kāds ir tā koncepts, radošais un finansiālais pamats, ierakstā jautājam izdevējam Valteram Dakšam, bet studijā viesojas mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, kura aicināta par viesredaktori, bet zina daudzu Latvijas mākslas žurnālu likteņus. Laikā, kad daudzi nekomerciāli preses izdevumi pārceļas uz elektronisko vidi, samazina tirāžas vai iznākšanas biežumu, drosmīgi sevi pieteicis jauns mākslas žurnāls ar tieši tādu nosaukumu – „Mākslas Žurnāls”. Valtera Dakšas izdevniecībā izlolotajam izdevumam ir ambiciozi mērķi – ik nedēļu portretēt kādu Latvijas mākslinieku un viņa darbus. Pirmais žurnāls dienasgaismu ieraudzīs ceturtdien un būs veltīts Mārim Subačam. Grāmatu misionāra Valtera Dakšas vārds pēdējos desmit gados kļuvis pazīstams daudziem. Jau pusaudža gados viņam bija tūkstošos mērāma grāmatu kolekcija, un laika gaitā viņš kļuvis arī par laikmetīgās literatūras un avangarda grāmatu izdevēju. Pirms diviem gadiem tam pievienojās arī literārais mēnešraksts „Avīzes nosaukums”. Žurnāla komanda esot jokojusi – sākumā reizi mēnesī, pēc tam reizi nedēļā un beigās jau reizi dienā. Un tā nu pienākusi kārta iknedēļas „Mākslas Žurnālam”. Katrs žurnāls būs veltīts konkrētam māksliniekam. Saturā – īss ievads, mākslinieka biogrāfija, saruna ar viņu, bet galvenais uzsvars – uz pašiem mākslas darbiem. Būs žurnāli kā izstādes, žurnāli, kas ļaus ieskatīties mākslinieka darbnīcā. Un būs arī autori, kuri savu žurnālu īstenos kā mākslas darbu, stāsta žurnāla redaktore, gleznotāja un mākslas skolotāja Zīle Ziemele. Plānots, ka katru mēnesi iznāks trim autoriem veltīti žurnāli un viens teksta izdevums, kas veltīts tā mēneša autoriem un viņu praksei. Jau zināms, ka nākamo autoru vidū būs Krista Dzudzilo, KIWIE, Paulis Liepa, Sabīne Vernere un citi. Bet par teksta žurnālu viesredaktoriem uzrunāti Auguste Petre, Ingrīda Burāne, Kaspars Vanags un vēl vairāki mākslas zinātnieki. Par kādiem līdzekļiem žurnālu izdos? Atbalstītāji ir žurnāla abonenti un Valtera Dakšas izdevniecības klienti, saka izdevējs, kurš pašlaik ir arī Valsts aizsardzības dienesta karavīrs. Izdevēji īpaši cer, ka žurnāls sasniegs mākslas skolu audzēkņus un pasniedzējus, sniedzot ieskatu laikmetīgajā mākslā, kas reģionos ir maz pieejama, un aicina interesentus dāvināt „Mākslas Žurnāla” abonementu kādai no Latvijas mākslas skolām. Laikā, kad arvien vairāk informācijas pārceļas uz elektronisko pasauli, „Mākslas žurnāla” izdevēji saskata lielu vērtību tieši taustāmā, drukātā žurnālā un cer, ka tas veicinās plašāku izdošanas kustību, saka Zīle Ziemele un Valters Dakša. „Mākslas Žurnāla” pirmā numura atklāšana notiks ceturtdienas vakarā galerijā „Istaba” Rīgā. Mākslinieks Māris Subačs piedāvājis ar roku veidot individuālu vāka zīmējumu katram pirmā žurnāla eksemplāram. Pašlaik iespējams iegādāt abonementus, bet no janvāra žurnāls būs pieejams tirdzniecībā.  

Jauns gads, jauns ābolītis. Cik liels progress ir 15. paaudzē un vai tā dēļ vērts skriet uz veikalu? Pastāstīsim parastā iPhone 15 un jaudīgākā 15 Pro Max apskatā pēc aptuveni mēneša ilgas lietošanas!   * Telefonus apskatam sagādājām paši.

Raidījumā Pievienotā vērtība par datu aizsardzību, pensiju uzkrājumiem un, protams, ielūkojamies Baltijas biržā. Šī ziņa liks saausīties visiem tiem, kuri tur roku uz pulsa un seko līdzi saviem pensiju uzkrājumiem 2. Līmenī, kā arī tam, kurš no pārvaldītājiem rūpējas par šo naudu. Tirgū jau ilgstoši darbojas septiņi pensiju 2. līmeņa līdzekļu pārvaldītāji un nu tiem pievienojies arī astotais - „Vairo,” - kas paziņojis, ka ieguldījumus veiks pasaules uzņēmumu akciju fondos. Interesanti, ka uzņēmuma kodolu veido vietējie uzņēmēji, kas pārstāv dažādas nozares – sākot no kosmētikas ražošanas un beidzot ar izdevniecību. „Vairo” dibinātāju vidū ir vairāki bijušie „Swedbank” vadības pārstāvji. Linda Zalāne skaidro, kādas konkurences vēsmas tirgū nesīs jaunais pensiju 2. līmeņa pārvaldītājs un kāds ieguvums būs klientiem. Pievēršamies ne tikai naudas pelnīšanai, bet nezaudēšanai. Nu jau uzņēmumi, šķiet, rimušies paniski baidīties no datu regulas, bet kā privātpersonas esam pieraduši, ka mums pa labi un pa kreisi lūdz piekrist personas datu apstrādei un bieži vien vairs pat nesekojam līdz, kādēļ un kas notiks ar mūsu datiem. Par to aizdomājos klausoties Datu valsts inspekcijas lekciju par aktuālo datu aizsardzībā. Ja runājam pat tikai par mūsu piekrišanu datu apstrādei, arī tur viss nav vienkārši. Kādi nosacījumi ir piekrišanai, skaidro Raitis Augustāns no Datu valsts inspekcijas.

"Jauns" is the Latvian word of the week as Otto and Joe discuss the newly agreed upon coalition before taking a look at a number of important stories from regions all over Latvia, such as Valmiera's local government under investigation for corruption, an eye-raising 1.7 million euro playground in Ogre, a requirement for all municipalities to have their own local police forces, and much more! They also celebrate the Latvian men's basketball team's historic success at the FIBA world cup. Theme song "Mēs esam ārzemnieki" by Aarzemnieki, used with permission Closing theme song: Think Tank by Audionautix audionautix.com​ Creative Commons — Attribution 3.0 Unported — CC BY 3.0 Free Download / Stream: bit.ly/_think-tank​ Music promoted by Audio Library youtu.be/mbV9t1Z0rA8 Image: Gatis Rozenfelds, Valsts kanceleja Used with a Creative Commons Attribution-NonCommercial-NoDerivs 2.0 Generic (CC BY-NC-ND 2.0) license https://www.flickr.com/photos/valstskanceleja/53185930942/

Jauns vārds Latvijas dzejā - šā gada Dzejas dienu balvai nominēta jaunā dzejniece Linda Gabarajeva. Kultūras rondo iepazīstamies ar viņu tuvāk un skan arī dzejoļi no balvai nominētā krājuma "Apļi". Linda Gabarajeva sarunā atklāj, ka parasti pieraksta pirmo rindu, jo ir sajūta, ka vārdi īsti nenāk no pašas. "Tā ir dāvanas sajūta - o, kādi interesanti vārdi man ienāca prātā. To es vienmēr pierakstu," bilst Linda Gabarajeva. "Parasti tā ir pirmā rinda, viņa kaut kā noformulējas man prātā. Tas nav mērķtiecīgi. Svarīgi, ka neesmu stresā un es tajā brīdī neko īpaši nedaru. Bet tas, kurā brīdī tā rinda noformulējas man prātā, it kā nav atkarīgs no manis. Kad tā rinda ir, tad vai nu tajā pašā brīdī vai vēlāk, reizēm pat vairākus mēnešus vēlāk, ir bijis pat kādus gadus vēlāk, tad pārējais teksts. To jau es apzinātāk būvēju, raugoties no pirmās rindas," stāsta Linda Gabarajeva. Savulaik Linda Gabarajeva vēlējusies kļūt par ilustratori, lai arī turpina studijas Mākslas akadēmijā, pēdējo gadu laikā sapratusi, ka zīmēšana ir vairāk sirdij, ka ir grūti uz to raudzīties profesionāli. "Ar tekstu es varu strādāt ļoti aukstasinīgi, man viegli ir pieņemt labojumus, man viegli ir pašai rediģēt. Ar zīmējumiem ir vairāk mīļa sajūta, ka tie ir mani mazie draudziņi," atklāj Linda Gabarajeva. Izvēli pievērsties tieši dzejai Linda Gabarajeva pamato ar to, ka no visām mākslām dzeja viņai ir vissvarīgākā.  "Mākslas akadēmijā vienā brīdī sapratu, ka viss, ko man stāsta par vizuālo mākslu, es to saprotu, bet saprotu par tekstu. Tad es arī sapratu, ka primāri lasu, ne skatos vizuāli," Linda Gabarajeva. Dzejas dienas viņai ir svarīgs pasākums ne tikai tāpēc, ka lasījumos skan dzeja, bet šajā laikā arī labi rakstās. Lindas Gabarajevas debijas dzejas krājumu "Apļi" izdevis apgāds "Neputns". Krājuma redaktors ir Artis Ostups. Ilustrācijas veidojis Aigars Opincānsm, bet dizainu Anta Pence. Linda Gabarajeva ir dzejniece, publicējusies žurnālos "Strāva", "Žoklis", "Domuzīme" un interneta žurnālos "Punctum" un "Satori". No angļu valodas atdzejojusi H. D., Edgaru Lī Māstersu un Kristīnu Roseti. Raksta arī publicistiku un īsprozu. Dzejas dienu balvai dzejas nominācijā izvirzīti Linda Gabarajeva, Marts Pujāts un Ilmārs Šlāpins, savukārt atdzejas nominācijā izvirzīti Raimonds Ķirķis, Māra Poļakova, Ingmāra Balode, Jānis Elsbergs un Māris Salējs, kā arī Pēteris Pildegovičs. Laureātu paziņošana un apbalvošana norisināsies festivāla "Dzejas dienas 2023" noslēgumā – 14. septembrī pulksten 18.30 mākslas centrā "Noass". Pasākumā dzeju lasīs nominētie autori un izskanēs grupas "Chairmen" koncerts.

 XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki sākas šodien, 30. jūnijā, ar Dziesmu un deju svētku karogu cildināšanu, Dziesmu un deju svētku virsdiriģentu un virsvadītāju godināšanu un Garīgās mūzikas koncertu vakarā. Vai viss paveikts, lai svētki noritētu raiti, vaicājam rīkotājiem. Studijā XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku izpilddirektore Daina Markova, horeogrāfe, deju svētku virsvadītāja, Siguldas, Saulkrastu, Ādažu, Ropažu novadu deju kolektīvu virsvadītāja Gunta Skuja un noslēguma koncerta “Kopā Augšup” mākslinieciskās darba grupas vadītājs, virsdiriģents Romāns Vanags. Skatoties uz programmu, liekas neticami, ka visu var izplānot līdz pēdējai sekundei.  "No mākslinieciskās puses ir piestrādāts, lai viss būtu maksimāli sakārtots un prognozēts, cik vien iespējams. Protams, dziesmu svētki ir emocijas un dziesmas, ko gribas atkārtot, un lietas, ko gribas vēl pašiem dalībniekiem ieviest šajā svētku nedēļā. No organizācijas un mākslinieciskā viedokļa ir izplānots," atzīst Daina Markova. "Improvizācija izpaužas spējā ātri reaģēt kaut kādos neparedzētos momentos." Lai arī zināms, ka Dziesmu svētku noslēguma koncerts parasti rit daudzas stundas, vienmēr ir pārmetumi, ka ir par garu. "Noslēguma koncerts būs garš, saturīgi piepildīts ar dažādiem notikumiem un beigsies 12 naktī, kad sāksies sadziedāšanās daļa. Tā ir gan man, gan Reiņa Suhanova, gan visas mūsu grupas un visu mūsu dalībnieku kopīga atbildība," norāda Romāns Vanags. "Tur ir daudz elementi šoreiz iestrādāti, kas koncertu nemaz tā spontāni neļauj pagarināt. Man liekas, būs ļoti interesanti vērot dziesmu pieteikumus, tie būs šoreiz absolūti oriģināli."  "Arī dejotājiem viss izplānots līdz minūtei un ir svarīgi iekļauties paredzētajā laikā, īpaši darba procesā," atzīst Gunta Skuja. Dziesmu svētki pirmo reizi notiks pārbūvētajā Mežaparka estrādē jeb "Sidraba birzī". "Beidzot šī celtne ir nomainīta ar "Sidraba birzi". Iepriekšējai celtnei bija nosaukums estrāde. Tagad tiešām aicinu dēvēt šo mūsu svētvietu par "Sidraba birzi" un attiekties no šī, man liekas, padomju pielikuma - svētku norises vieta," iesaka Romāns Vanags. "Dziedātāju vietas ir paplašinātas, akustiski ir daudz uzlabojumu, kas arī zināmā mērā ir izaicinājums. (..) Mēs arī kaut kādā veidā būsim spiesti improvizēt, bet tas, ka mums ir izcila vieta, kur turpmāk, vismaz nākamos simts gadus, būs svētku vieta, skaidrs. Domāju, ka ar šiem svētkiem Dziesmu svētkos sākas jauns etaps, pateicoties Austrim Mailītim, Jurim Pogam un "Sidraba birzij"." "Mēs tikai sapņojam par savu ideālo vietu, un kamēr nav citas, tas ir un paliek stadions," piebilst Gunta Skuja.

Diemžēl izskatās, ka sākas jauns Aukstā kara laikmets. To intervijā Latvijas Televīzijai atzīst mūsu dienvidu kaimiņvalsts Lietuvas premjerministre. Ar Ingrīdu Šimonīti arī sarunājāmies Tallinā - tur viņa pirms dažām dienām tikās ar Igaunijas un Lietuvas premjerministriem.

Stāsta muzikoloģe, mākslas doktore Ingrīda Zemzare Pēdējā desmitgadē mēs tik bieži ar to saskaramies apkārtējā kultūrtelpā, ka sākam pie tā pierast un pat atbalstīt – jo baisais karš Eiropas viducī ir izsaucis tik daudz neapslāpējamu emociju! Pirms gada uz ekrāniem iznāca filma ar lielisko Keitu Blanšetu diriģentes Taras lomā. Viņa mēģināja ar kādu studentu runāt par Bēthovenu, bet BLM kustības pārņemtais tumšādainais jauneklis teica, ka nespēlēšot baltā vīrieša un vergu tirgotāja valsts mūziku. Tas šķita pagalam ironiski. Bet tagad? Uz laiku svītrojot visu krievisko no repertuāra var sajusties kā cēls atriebējs vai kā barbars, vai kā musulmanis, kurš iznīcina savu priekšteču mākslas darbus, nokaļot grezno sienas ciļņu putniem un zvēriem galvas – tāpēc, ka pēc priekšrakstiem, lūk, nedrīkst attēlot dzīvo dabu. Vai atceraties stāstu par Mogulu valdnieku Džahanu, kurš savai sievai uzbūvēja pasaules skaistāko mauzoleju – Tadžmahalu? Tas bija viņa paša dēls Aurangzebs, kurš pēc Džahana atteikšanās no troņa ieslodzīja tēvu fortā un nocirta galvas visiem pāviem un citām atveidotajām radībām uz sienām. Mīļotās sievas mauzolejs Tadžmahals bija pēdējais, ko viņš redzēja pa savas pils torņa logu. Skaists stāsts, vai ne? Bet kad tas pats notiek mūsdienās, man kļūst baisi. Nemaz nerunāsim te par nacistiskās Vācijas grāmatu dedzināšanu un komunistiskās Krievijas totālo kultūras cenzūru, kuras sekas nācās piedzīvot gandrīz visiem – visekstrēmākajā veidā latviešu inteliģences franču grupai, kuru 1950./1951. gadā izsūtīja uz Sibīriju, un dzejniekam Knutam Skujeniekam, kurš lēģeros pavadīja septiņus gadus jau sešdesmitajos, un daudziem citiem. Tās bija – un viena vēl ir! – totalitāras valstis. Bet demokrātiskajā sabiedrībā? Vai tur arī ir vieta sava veida atcelšanas kultūrai? Lūk, ko varam izlasīt komponista Jāņa Mediņa atmiņās par saviem trimdas gadiem Zviedrijā. Laikā, kad PSRS vardarbīgi apspieda ungāru brīvības centienus, mūždien neitrālajā Zviedrijā Stokholmas orķestris atcēla padomju vijolnieka Igora Oistraha koncertu. Patiesības labad jāpiezīmē, ka koncerts tomēr notika, bet tikai zālē bez klausītājiem. Igors Oistrahs spēlēja Stokholmas orķestra mūziķiem vieniem pašiem. Pretēja atcelšana notika lielā meistara Dāvida Oistraha koncertā: zviedri bija viņam paklājuši koši sarkanu deķīti. Oistrahs mēģinājumā pamīņājies, pārbaudījis, vai grīda nečīkst, un sarkanais simbols ticis atcelts. Pazudis. Cancel. Kā jau Jānim Mediņam pierasts, viss stāsts skatīts caur humora prizmu. Taču pašam viņam nācās piedzīvot rūgtum rūgtus brīžus tieši no saviem tautiešiem. Pēc Latvijas apmeklējuma 1965. gadā, kur viņš autorkoncertā vadīja Latvijas Radio simfonisko orķestri, pats pavadīja pēdējās piecas solo dziesmas – ar pirmskara Latvijas Radiofona bijušās kolēģes dzejnieces Mirdzas Ķempes vārdiem, kur viņu uzņēma ar milzīgu sajūsmu, pēc tam 75 gadus veco komponistu Zviedrijas trimdas sabiedrība vairs neesot laidusi iekšā baznīcā. Kaut ko līdzīgu piedzīvoja arī lieliskā dzejniece Velta Toma, no kuras pēc Latvijas apciemojuma novērsās Toronto latviešu sabiedrība. Un tagad par mums pašiem. Šogad aprit 70 gadi vijolniekam, ansambļa Hortus Musicus dibinātājam Andresam Mustonenam. Vēl nesen viņš ar savu ansambli viesojās Lielajā ģildē. Un jūlijā Kremerata Baltica ir apsolījusi ar šo leģendāro ansambli kopā nospēlēt trīs koncertus Igaunijā. Un te pēkšņi kā zibens spēriens no skaidrām debesīm: mūsu mīļais Mustiks – klauns tāds! – īsi pirms Lieldienām pa kluso aizdevies koncertēt ar Vadimu Repinu Novosibirskā, Krievijas Federācijā. Pirmais no Lieldienu Mesas viņa vadībā atteicās Igaunijas koris. Tālāk viņu atcēla no vadītāja amata Hortus Musicus. Kremeratas mūziķi arī teica – nu nevajag sadarboties ar tādu! Jā, māksla un kultūra ir pelnījušas plīvot virs sadzīves. Bet karš – tā nav sadzīve. Un es sapratu, ka mēs atturamies spēlēt tagad arī sava drauga Leonīda Desjatņikova Krievu sezonas un brīnišķīgo Alfrēda Šnitkes Klavierkoncertu. Jo nav šobrīd spēka nedz jūsmot par krievu ārēm, lai cik sāpīgi skaistas tās arī nebūtu Leonīda mūzikā, nedz izdzīvot Šnitkes klavierkoncerta krieviskās dvēseles sadursmi ar viņa vācisko "es". Ne tagad. Ne šogad. Labi? Man sarunas beigās gribas atgriezties pie demokrātiskās, pareizās Zviedrijas. Marisa Vētras grāmata par pēckara gadiem Stokholmā Karaļa viesis ir pilna humora, pateicības glābējiem zviedriem, un tad – pēkšņa nelabuma, dusmu un izmisuma lēkme: labie neitrālie zviedri izdod krieviem latviešu leģionārus. Pirms tam pārbaudot, vai dzīves apstākļi uz gūstekņu kuģa būšot pietiekami labi. Nu, nespēlēsim mēs to skaisto pasaku par Krievzemes skaistumu tagad. Piedod, mīļais draugs Ļoņa. Piedod, Andres…

Tapis jauns vēsturiski biogrāfisks stāsts par Gunāru Astru un viņa laiku, kuru dokumentālajā filmā „Astra” iezīmēs trīs varoņi – televīzijas operators Raits Valters, rakstnieks-hipijs Alfrēds Stinkuls un tēlnieks Gļebs Panteļejevs, kurš veido pieminekli Astram. Kultūras rondo tiekamies ar filmas režisori Lieni Laviņu un producentu Sandiju Semjonovu. Liene Laviņa atklāj, ka filmas ideja nākusi no viņas ģimenes un viņas uzdevums bijis saviem bērniem atstāt šo filmu, lai viņi zinātu, par ko runā šajā filmā, - iepazīstināt ar Gunāru Astru un viņa vērtībām. "Tas ir labi, ka Gunāra Astras vārds skan tik bieži," vērtē Liene Laviņa. "Viens no iemesliem, ka nav bijusi neviena nopietna dokumentāla filma par Gunāru Astru, lai arī viņš varētu būt paraugs daudzās lietās jebkuram no mums, jebkuram politiķim, cilvēkam, kas dzīvo, kuram ir kaut kādas izvēles dzīvē, - izvēlēties īslaicīgu labumu vai saglabāt savu stāju," analizē Sandijs Semjonovs. Filmas pirmizrāde būs 4. maijā Kino maratonā, kas norisināsies kinoteātrī "Splendid Palace". Plašāk Latvijas kinoteātros filmu izrādīs rudenī.

„Tikai mūsdienu dramaturģija spēj trāpīt precīzi mūsu laika trauksmainajā vidē”, - pārliecināts Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs Elmārs Seņkovs, kurš nupat iestudējis Artūra Dīča lugu „Ričards. Nekā personīga”. Relatīvi skarba drāma – tāds ir žanra apzīmējums darbam, kurā aktualizētas divu cilvēku toksiskās attiecības, manipulācija, fiziskā un emocionālā vardarbība.  Izrāžu dienās teātrī aplūkojama arī mākslinieka Kristiana Brektes izstāde „Nekā personīga”, jo arī mākslinieks ir piedzīvojis vardarbību  - pret savu mākslu. Pirmizrādi skatījās Laima Slava.   

Atkal ciemiņi un atkal izmēģinām savu jauno podkāsta formātu - vai bijāt dzirdējuši par šiem ziņu virsrakstiem?

Pēc nelielas pauzes esam atgriezušās ēterā, lai cita citai un arī jums pajautātu: kas jauns, kino cilvēk? Oskaru, festivālu un straumēšanas satura pļāpas jaunākajā, četrdesmit trešajā epizodē. Brīdinām, ka 27:50 - 28:15 nospoilojam “Inišerinas Banšī” sižetu.

Ārsti un uztura speciālisti, ko intervēju Cilvēkjaudā, regulāri atgādina, ka, ja gribam labu veselību, tad jāēd vairāk dārzeņu. Viegli pateikt, bet cik viegli to ir izdarīt? It īpaši, ja tie dārzeņi jāiebaro to nīdējiem (parasti vīriem vai bērniem). Es gribu, lai ir viegli, lai ir garšīgi, lai ir interesanti un lai dārzeņu dēļ neizjūk ģimenes. Garšīgs ēdiens ir viena no dzīves baudām. Un ja veselīgi var būt garšīgi, ātri un ar lielu dažādību, tad esmu pati uzmanība.Tāpēc uz sarunu aicināju Ditu Lasi, kurai jau sen sekoju sociālajos medijos. Mani uzrunā Ditas humora izjūta un viņas jēdzīgums. Viņa nesaka, ka kaut kas ir viegli, ja tas tā nav. Un viņa arī neko nesarežģī. Viņa neprasa, lai ievērojam likumus. Viņa izglīto, kā ēst garšīgi, nekvernēt virtuvē un nemocīt tuviniekus.Sarunas noslēgumā pievērsāmies arī Ditas pieredzei par sadzīvošanu ar depresiju. Arī par to viņa runā viegli.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:6:26 Kā sākās ceļš uz garšīga ēdiena gatavošanu un drosmi eksperimentēt14:17 Jauns kosmoss indiešu pavārgrāmatas izskatā; cepti redīsi un zirnīšu saldējums24:15 Triki mājas saldējuma pagatavošanai29:06 “Garšvielu lietošana ir mācīšanās process”42:21 Ceptu redīsu recepte46:01 Idejas, kā uztaisīt garšīgu ēdienu ātrā laikā58:58 Kā pagatavot baudāmus pākšaugu plāceņus1:07:02 Ieteikumi garšīgu dārzeņu pagatavošanai1:18:16 Padomi graudu un pupiņu diedzēšanā1:33:20 Kādi kursi un meistarkleses ir pieejamas Ditas Lases vadībā1:44:30 Depresijas viltīgā daba; vai tā piemeklē arī priecīgus un ar dzīvi apmierinātus cilvēkus1:52:03 Kā noķert pirmos depresijas simptomus un kā sev palīdzēt

Latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks 2022" pasniegšanas ceremonijā, kas norisināsies 4. martā Latgales vēstniecībā "Gors", par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā tiks godināts fotomākslinieks, fotovēsturnieks, Latgales fotogrāfu biedrības dibināšanas iniciators un priekšsēdētājs Igors Pličs. Šobrīd viņš pats fotografē reti, bet vairāk ir pievērsies fotogrāfijas vēstures izpētei un pasaulslavenā fotogrāfa Jāņa Gleizda arhīva kārtošanai. Viņš par savu misiju uzskata kalpot cilvēkiem. Tas ir pirmais “Boņuks”, ko saņems fotogrāfs. Ar fotomākslinieku un fotovēsturnieku Igoru Pliču tiekamies viesu namā "Pie Pliča" jeb, kā vēsta uzraksts pie mājas ieejas, gostu sātā “Pi Pliča”. “Liktenis bija lēmis man iegādāt vecāko ēku, kas ir Preiļu pilsētā, atjaunot to. 23 gadi pagājuši. Es nevarēju iedomāties, ka pienāks tāds laiks, ka es to nevarēšu pat apsildīt,” stāsta Igors Pličs, urs daudzus gadus bija uzņēmējs, un savā viesu namā piedāvāja naktsmītnes, ēdināšanas un fotocentra pakalpojumus. Šobrīd viņš savu uzņēmumu ir slēdzis, un ar nožēlu atzīst, ka nevar vairs atļauties savu gostu sātu pienācīgi apkurināt. Mājā patiešām ir vēsi, tāpēc sarunas laikā atstājam virsdrēbes nenoģērbtas. Viņš piedāvā kafiju un aiz bāra letes darbojas kā pieredzējis bārmenis. Tā ir bijusī kafejnīcas telpa. Pasniedzot kafiju, viņš atklāj, ka daudzi viņa draugi jau mūžībā: “Nav ar ko izdzert vairāk. Es vairs nedzeru, bet, ja gribētu, nav ar ko.” Nākamgad Igoram Pličam paliek 70: “Bet ne simts! Kas ir 70? Jauns puika!” Sarunas laikā viņš daudz joko un stāsta dažādas ebreju gudrības: “Ebreju viena no gudrībām ir humors un māka pasmieties par sevi. Bez humora  - nekur. Ņemiet, lūdzu vērā, ka visu, ko es runāju, neaizmirstiet, ka humors iet līdzi. Vieglāk dzīvot.” Igors izauga Balvu novada Tilžā. Jau bērnībā viņam radās interese par fotografēšanu. Jau pēc pamatskolas beigšanas Igors Pličs nolēma iet mācīties fotogrāfa arodu. Vēlāk viņš Maskavā ieguva arī fototehnologa profesiju. Igors Pličs strādājis Ludzas un Rēzeknes fotoateljē, bet nu jau 43 gadus dzīvo Preiļos. Fotogrāfs ir strādājis visos iespējamajos žanros un iemūžinājis daudz dažādus dzīves notikumus, bet vismīļākā viņam ir dabas ainava. Lai arī Igoram Pličam ir bijušas daudzas personālizstādes, viņa fotogrāfijas izmantotas fotoalbumos, monogrāfijās, pastkartēs, bukletos un prezentācijas izdevumos, sevi par mākslinieku viņš neuzskata. Pēdējā laikā viņš fotoaparātu rokās paņem daudz retāk, bet "Facebook" profilā viņš joprojām regulāri publicē savus fotografētos dabas skatus. 2010.gadā viņš nodibināja Latgales fotogrāfu biedrību, taču viņa cerības tās darbība neattaisnoja. Pličs ir arī 2021.gadā iznākušās grāmatas “Latgales fotogrāfi laika ritumā  XIX-XXI gadsimtā” idejas un koncepta autors. Tajā viņš kopā ar fotovēsturnieku  Pēteri Korsaku apkopojis informāciju par vairāk nekā trīs simti Latgalē strādājošiem fotogrāfiem un savācis ap 2000 fotogrāfiju no 19.gadsimta vidus līdz pat mūsdienām. Kopumā žūrija ir paziņojusi trīsdesmit latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks 2022" nominantus, no kuriem balvu saņems desmit nozīmīgākie notikumi aktivitātes un cilvēki latgaliskajā kultūrā.

Dalasas "Mavericks" nolēmuši nopietni pretendēt uz jocīgāk pārvaldītās franšīzes titulu, sagādājot Dončičam jaunu partneri - Kairiju Ērvingu. Podkāstā apspriedām arī pilnos all-star rezultātus un parunājām par šī "goda" nākotni.

Daugavpils teātrī jaunais iestudējums top Oļega Šapošņikova režijā, kurš atklāj, ka no sākotnēji iecerētā kriminālās komēdijas žanra, izrāde visticamāk pārvērtīsies par kriminālu drāmu. Izrādes pamatā ir ukraiņu dramaturga Aleksandra Mardaņa luga „Mātes un meitas”, kuru latgaliski tulkoja Kristīne Veinšteina. Viņa topošajā iestudējumā ir arī viena no galvenās lomas atveidotājām. Daugavpils teātrī jau sācies darbs pie jaunā iestudējuma „Divejis vyrtuvē, naskaitūt nabašnīku” veidošanas. Iestudējums skanēs latgaliski un top Oļega Šapošņikova režijā. Izrādes pamatā ir ukraiņu dramaturga Aleksandra Mardaņa luga „Mātes un meitas”. Iestudējums būs par divām sievietēm, kurām liktenis ir iedalījis neveiksmīgas kārtis un apskaužamu spītu pārvarēt visas grūtības, pat ja tās iegriežas nedaudz kriminālā leņķī. Kad uz kārts likta tava nākotne, šķiet, ka izdarīsi visu, un ceri, ka kādu dienu nekas nebūs jānožēlo – ne labais, ne sliktais. Taču par visu ir jāmaksā sava cena, kas reizēm nav prātam aptverama. Kā tādā pasaulē saglabāt pašcieņu un nekļūst par preci pašam? Tas ir jautājums, atbildi kuram meklē Daugavpils teātris, ar vien vairāk sliecoties, ka galarezultātā izrāde no iecerētās komēdijas var iegūt  drāmas raksturu. Tam pietiek laika, atklāj režisors Oļegs Šapošņikovs. Kristīne Veinšteina ir ne tikai viena no galvenās lomas atveidotājām šajā izrādē, viņa ukraiņu dramaturga Aleksandra Mardaņa lugu „Mātes un meitas” ir iztulkojusi latgaliski, pielāgojusi Daugavpils teātra skatītāja videi un latgaliskajā arī saredz Daugavpils teātra sūtību. Izrādes latgaliski jau kļūst par  neatņemamu Daugavpils teātra sastāvdaļu. Pie tā jau jāsāk pierast, saka Daugavpils teātra direktors un topošā iestudējuma „Divejis vyrtuvē, naskaitūt nabašnīku” režisors Oļegs Šapošnikovs. Šajā sezonā izrāde „Divejis vyrtuvē, naskaitūt nabašnīku” Daugavpils teātrī jau ir otrais iestudējums latgaliski. Pirms nepilniem diviem mēnešiem pirmizrādi piedzīvoja izrāde jaunākajiem skatītājiem „Spreideits” Māra Korsieša režijā. Topošajā iestudējumā  latgaliski viņš ir režisora asistents. Topošais iestudējumus latgaliski „Divejis vyrtuvē, naskaitūt nabašnīku”  priekškaru Daugavpils teātrī vērs jau pēc nepilna mēneša - 25. februārī.

Janvāra pēdējā #DigitālāsBrokastis tehnoloģiju ziņu topā stāsts par "Microsoft" ilgtermiņa lielizmēra investīciju "OpenAI" rīkos. Vai Word dokumentus rakstīs mūsu vietā? "The Case of the Golden Idol" — latviešu videospēļu zelts? Uzstādīts jauns Ginesa rekords dronu lidošanas ātrumam. Vai nākotnē attēlus varēsim pilnā kvalitātē nosūtīt arī "WhatsApp" čatos? Vieglam ziņu noslēgumam — zivtiņas, spēlējot videospēles, aplaupa savu īpašneku. Kā tas gadījās? Noklausies un uzzini! Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Šonedēļ podkāsta viesvadītāju kārtā iesvētījām apvienības "Kankaru māsas" biedres Paulu un Marutu. Padomājām par to, kuram šogas būtu jānomirst, kurš pārcelsies uz Jaunlatviju un visādi citādi izpildījāmies. Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Jauns gads, jauna NBA podkāsta epizode! Lozējam un apsveicam Kobes džērzija giveaway ieguvēju, aprunājam pieaugošo spēļu un spēlētāju rezultativitāti, kā arī mazliet uztūnējam dažādus NBA notikumus uz citu notikumu rēķina.

Jauns gads nāk ar jaunām sarunām, un mākslinieks Kaspars Zariņš iepazīstina ar divām jaunām gleznotājām Sandru Strēli un Kristīni Kutepovu, kurām svarīga ir ainava. Par ikdienu sērijās jeb stāstu starp gleznojumiem, ar ko var spēlēties, runā Sandra Strēle, bet par dārza tēmu, kas tiek miksēta ar abstraktu vidi, stāsta Kristīne Kutepova. Kāpēc eļļas krāsas ir par lēnu, bet ūdens bāzes krāsas pašā laikā? Kā var sajust gleznas gatavību un ko viņas domā par provinciālismu un provokāciju mākslā? Atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem ļauj ielūkoties mākslinieka radošajā procesā. Gleznotāja Sandra Strēle (1991) ieguvusi  bakalaura (2014) un maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā (2016), apmaiņas programmā studējusi glezniecību arī Antverpenes Karaliskajā Mākslas akadēmijā. Saņēmusi Borisa un Ināras Teterevu fonda stipendiju mākslā 2012. gadā, Brederlo von Sengbusch mākslas prēmiju 2014. gadā, SEB stipendiju glezniecībā 2016. gadā, Baltijas Jaunā gleznotāja balvu 2019. gadā, Barselonas Starptautiskās laikmetīgās mākslas meses balvu katergorijā "Labākais mākslinieks" 2022. gadā un šobrīd jau otro reizi ir prestižā Kanādas mākslas fonda The Elizabeth Greenshields Foundation  stipendiāte. Personālajās, grupu izstādēs un rezidencēs Latvijā, Itālijā, Baltkrievijā, Igaunijā, Lietuvā, Norvēģijā, Indijā, Beļģijā, Vācijā, Francijā un vēl citviet piedalās kopš 2012. gada. Kristīne Kutepova (1982) absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuālās mākslas nodaļas glezniecības bakalaura (2017) un maģistra (2019) studiju programmu. Saņēmusi LMA balvu konkursā "SEB stipendija glezniecībā" 2017. gadā un mecenātes Ināras Teterevas stipendiju mākslā 2015. gadā. Kopš 2014. gada piedalījusies dažādās grupu izstādēs, tostarp starptautiskos projektos Itālijā un Vācijā.  2020. gadā notikusi viņas pirmā vērienīgā personālizstāde Rīgas mākslas telpā.  

Neliels atskats uz pagājušo gadu Latvijas Hokejā- NHL, leģionāru gaitām ārzemēs, “Zemgales” dalību “MESTIS” Līgā un pašmāju čempionātu.

Liels izaicinājums būs mazināt energocenas, apkures rēķinus un panākt energo neatkarību. Jauns gads, jauna ministrija un jauns klimata un enerģētikas ministrs. Raimonds Čudars - otrdienas raidījuma "Viens pret vienu" viesis.

Itymā vokorā mes asam nūbraukuši iz Leivuona kulturys centru, kaba sasatyktu ar eistim veirim — Rūžupis kulturys centra folklorys kūpys “Rūžupis veiri” dalinīkim —vadeituoju Mairi Iesalnieku, nazkodejū kūpys vadeituoju i dalinīku Daini Paegli, kai ari dalinīkim Jāni Rubīnu, Jāni Masānu i Ingu Paegli. “Rūžupis veirim” cyta gods janvarī byus jau 14 godi, sovulaik itī veiri saguoja kūpā ar mierki — popularizēt Leivuona nūvoda folklorys materialus par veirīšim tyvom temom. Raudzeisim itymā vokorā dazynuot kaidys tod tuos ir Latgolā, Latvejā i kai jim lūbās. Par izaicynuojumim tūlaik i niu, planim iz prīšku. Par jūs jaunuokū albumu "Karavīru dziesmas", kas tiuleņ, tiuleņ byus daīmams ari  taustomā formatā, kai ari pasaklauseisim koč kū jūs pošu izpiļdejumā. 

Esam kopā ar Leldi Matrozi- finanšu gids, erudīta investīciju praktiķe un drošas naudas kultivēšanas māksliniece!

Laura Groza Radioteātrī iestudējusi Ivetas Troalikas romāna „Tūlīt paliks labāk” fragmentus, šis ir režisores otrais radioiestudējums (2021.gadā tapa Jura Zvirgzdiņa „Have a nice day! Gandrīz mīlas stāsts”). Jaunākais darbs „Tūlīt paliks labāk” Latvijas Radio skanēs 5.  un 6.novembrī, tajā piedalās aktieri Ieva Segliņa, Maija Doveika, Katrīna Griga un Klāvs Kristaps Košins. Skaņu režisors Valdis Zilveris, redaktore Dzintra Matuzāle,  producente Māra Eglīte. Lai pārrunātu radioiestudējuma tapšanu, Laima Slava devās uz dzīvokli Dzirnavu ielā, kur top Lauras Grozas jaunākais Dailes teātra iestudējums „Mājoklis. komentāri”.

Norvēģijas galvaspilsēta Oslo veido jaunu kultūrvidi ar jaunu Nacionālo muzeju, Munka muzeju, jaunu bibliotēku un opernamu. Par jaunajām kultūrbūvēm Kultūras rondo saruna ar arhitektu Jāni Dripi, Mākslas zinātnieci Inesi Baranovsku un Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības vadītāju Karīnu Pētersoni. Oslo šogad tikās arī diasporas latviešu amatierteātri festivālā “Laipa”. Jau labu laiku sarunās vai sociālo tīklu ierakstos var sastapt Oslo vārdu. Protams, Oslo operas nams un baleta trupa. Tad jaunais Munka muzejs blakus operai. Vēl jaunais Nacionālais mākslas, arhitektūras un dizaina muzejs, kuru atvēra tikai šovasar. Un tad arī jaunā pilsētas bibliotēka, kas atrodas operai otrā pusē. Raidījuma pirmajā daļā saruna ar trīs savas jomas ekspertiem – mākslas zinātnieci Inesi Baranovsku, Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības vadītāju Kārinu Pētersoni un arhitektu Jāni Dripi. Dodamies “pastaigā” pa Oslo, apstājoties ekspertiem svarīgās vietās. Oslo ar jauno Nacionālo mākslas, dizaina un arhitektūras muzeju iepazīstina tā pārstāvis Sīmens Joahims Helsvigs. Vēl papildus motivācija doties uz Oslo bija 8. Diasporas latviešu amatierteātru festivāls “Laipa”. Arī Oslo latvieši dzied korī un spēlē teātri, bet par to raidījuma beigu daļā. 8. Diasporas latviešu amatierteātru festivāls “Laipa”, kura devīze bija “Jauns skatu punkts tev un man” uz Oslo atveda astoņus latviešu teātrus no septiņām valstīm – Anglijas, ASV, Vācijas, Islandes, Norvēģijas, Latvijas un Beļģijas. Tas norisinājās trīs dienas no 21. – 23. oktobrim. Kopā ar ekspertiem no Latvijas viņa radoši sprieda un strīdējas. Ekspertu lomā bija aktrise Dina Kristīne Bitēna, aktieris Jurģis Spulenieks un režisors un animators Dzintars Krūmiņš.  Vēl saruna ar Oslo amatierteātra “Ō Latte” vadītāju Ievu Melbārdi, kurai šoreiz bija mājasmātes loma, un Bredforrdas teātra “Saulespuķe” vadītāju Gitu Robaldi.

#DigitālāsBrokastis tehnoloģiju ziņu topa augšgalā vaicājam, vai Masks tomēr pērk "Twitter"? Kosmosa hakatons "Act in Space" atvērts reģistrācijai. Eiropas salokāmo viedtālruņu tirgū jauns spēlētājs — "Motorola Razr 2022". "Alef" — vēl viena lidojošās automašīnas iecere. "Age of Empires" varēs spēlēt kā "Xbox" tā viedtālruņos. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi LSM portālā.

Covid pandēmija ir atstājusi paliekošu ietekmi uz sabiedrības fizisko veselību - ilgstoša rehabilitācija, hronisko slimību saasinājumu ārstēšana un ielaistas kaites, arī kavētas pārbaudes un arī nāves gadījumi bija tas, ko diemžēl radīja šis vīruss. Jauns pētījums ASV par pieaugušajiem norāda, ka Covid pandēmijas laikā mainījusies cilvēku personība un uzvedība. Esam kļuvuši neirotiskāki, noslēgtāki un sliktām spējam iekļauties sabiedrībā. Kāpēc tā un vai arī citi lieli pārdzīvojumi var ietekmēt pieauguša cilvēka personību? Ko par to saka pētījumi, skaidro psiholoģijas doktore Ieva Stokenberga, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītāja, asociētā profesore. Attieksmi pret notiekošo pasaulē ietekmē arī bērnības pieredze Darbā  riebīgs priekšnieks vai neapmierināti klienti, vai, ja esi uzņēmējs, milzīgi nodokļi. Mājās – vai nu salsti, vai maksā par apkuri neadekvāti augstu cenu. Laiks pārlieku apmācies vai kaitinoši saulains, valdība – kārtējo reizi nejēgu bars… Tā šo sarakstu varētu turpināt, sūdzoties par bērniem, dzīvesbiedriem, pārdevējiem veikalā, pasažieriem sabiedriskā transportā – tik pazīstamas un ikdienišķas frāzes, ko paši esam lietojuši un no citiem dzirdējuši. Kādi ir iemesli tieksmei vainot visu un visus, skaidro Latvijas Universitātes profesore un vadošā pētniece izglītības psiholoģijā Baiba Martinsone. Runājot par audzināšanas ietekmi bērnībā, Baiba Martinsone min, ka šo greizo attieksmi rada gan vecāku pāraprūpe, izdarot un izlemjot visu bērna vietā, vai visu atļaujošs audzināšanas stils, kad bērnam nav nekādu ierobežojumu, vai arī ļoti autoritatīva vecāku nostāja. Jebkurā no minētajiem gadījumiem vecāku attieksme un audzināšanas pieeja neveicina bērnā pašregulācijas attīstību, kas vēlāk mazajam cilvēkam pieaugot rada tieksmi vainot apkārtējos savās neveiksmēs.

DIENA PĒC kolektīvs noklāj arvien vairāk nozaru! Esam priecīgi par Guntara Caunas, liela nekustamā īpašuma attīstītāja  "Kaamos Latvia" vadītāja pievienošanos  DIENA PĒC autoru kolektīvam. Šajā sarunā ar Aiju Hermani-Sabuli Guntars dalās savā biznesa vadīšanas pieredzē. Gaidiet DIENA PĒC | Īpašums epizodes!Support the show

Tikai pirms gada, 2021.gada martā, medijus pāršalca tādi virsrakstī kā - “Jauns vārds latviešu popmūzikā - Būū”; “Ar pirmo singlu latviešu mūzikas scēnā sevi ar pseidonīmu Būū piesaka jauna dziedātāja Ilze Fārte”. Tiem sekoja nākamie virsraksti par jaunizdotiem singliem, visbeidzot pagājušā gada izskaņā varējām lasīt - “Ar debijas albumu sevi piesaka jaunā dziedātāja Būū”.  Ir pagājis nieka gads un Būū ir 4(!!!) nominācijas Mūzikas ierakstu gada balvā “Zelta Mikrofons”!  Neskaitot to, ka esmu nodrillējusi Būū Albūūmu neskaitāmas reizes uz riņķi, kas nepārprotami nozīmē, ka man tas ļoti patīk, man ārkārtīgi simpātisks šķiet arī viņas funktieris. Un es ticu, ka Tev pēc šīs sarunas noklausīšanās gribēsies ne tikai turēt īkšķus par Būū Zelta Mikrofonā, bet arī ‘uz pilnu klapi' noklausīties “komplimentu piruetes”! 

Esam atpakaļ! Jauns gads jauni mēs un jauna bize vaļā epizode, pārunājām visu aktuālo un šo to arī neaktuālu Sadabu koncepta džemperus un visu ko citu meklē šeit - https://www.instagram.com/sadabu.conc...

  Notikumu eskalācija Kazahstānā. Krievijas ultimāts NATO, notiekošais Āzijas reģionā – Honkongā, Ķīnā un Taivānā. Temati, ko raidījumā Divas puslodes pārrunājam ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. Reģiona drošība – Krievijas žesti un prasības Pagājušais gads nesa jaunu eskalāciju Krievijas agresijā pret Ukrainu, kas dažus iepriekšējos gadus šķita nobremzēta. Novembra vidū jau otro reizi gada laikā tika ziņots par Krievijas bruņoto spēku koncentrēšanu Ukrainas robežu tuvumā, uz ko rietumvalstis reaģēja ar brīdinājumiem iebrukuma gadījumā izvērst pret Krieviju nopietnas sankcijas. Jauns pavērsiens procesā iestājās decembra vidū, kad Maskava publiskoja savus variantus nolīgumiem ar Savienotajām Valstīm un NATO, kas acīmredzot materializē tās drošības garantijas, par kurām jau kādu laiku runā Kremlis. Krievijas versijā Ziemeļatlantijas aliansei un ASV būtu ne vien jāgarantē Ukrainas un jebkuras citas Austrumeiropas valsts neuzņemšana NATO un jāpārtrauc ar šīm valstīm divpusēja militārā sadarbība, bet arī jāatvelk vecāko alianses dalībvalstu spēki no to dalībvalstu teritorijas, kuras aliansē iestājās pēc 1997. gada. Krievija no savas puses nepiedāvā kādas nozīmīgas militāri stratēģiskas piekāpšanās, vien abpusēju raķešu spēku atvilkšanu, militāro mācību apjoma ierobežošanu un dažus risinājumus nejaušu incidentu novēršanai NATO un Krievijas spēku saskarsmes zonā. Faktiski Kremlis vēlas diktēt Ziemeļatlantijas aliansei tās tālākās attīstības noteikumus un panākt, ka NATO drošības garantijas dalībvalstīm postpadomju telpā kļūtu lielā mērā nominālas. Lielum lielais vairums analītiķu atzīst šos uzstādījumus par principiāli nepieņemamiem, to pieņemšana pat nodēvēta par „NATO pašnāvību”. Tikām prezidents Vladimirs Putins un citas Krievijas amatpersonas pagājušajās nedēļās vairakkārt uzstājīgi norādījušas, ka viņu priekšlikumi būtu jāpieņem, pretējā gadījumā piesolot „militāri tehniskus atbildes soļus”. Krievijas un Savienoto Valstu sarunām par savstarpējās drošības jautājumiem 10. janvārī jāsākas Ženēvā, Šveicē; delegācijas vadīs ārlietu ministru vietnieki Vendija Šermana un Sergejs Ribakovs. Tikām 30. decembrī notika prezidentu Baidena un Putina telefonsaruna, pēc kuras Baltā nama paziņojumā tika uzsvērti Krievijas līderim izteiktie brīdinājumi neizvērst agresiju pret Ukrainu, savukārt Kremļa pārstāvji pauduši, ka sarunas galvenā tēma bijusi Maskavas pieprasītās drošības garantijas. Dienu pēc sarunas ar Putinu prezidents Baidens sazvanījies ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, no jauna apliecinot, ka Krievijas agresijai pret Ukrainu sekos apņēmīga rīcība no amerikāņu puses. Ķīnas faktors Pēdējās ziņas no Ķīnas pamatā saistās ar stingras mājsēdes ieviešanu nu jau divās valsts centrālās daļas pilsētās, ciktāl Covid-19 inficēšanās rādītāji pēdējā pērnā gada nedēļā sasnieguši augstāko līmeni kopš 2020. gada ziemas, kad Ķīnai izdevās nomākt epidēmiju savā teritorijā. Pēc oficiālās informācijas joprojām vien daži gadījumi milzīgajā valstī ir vīrusa omikrona variants, taču vai šo ārkārtīgi lipīgo mutāciju izdosies apturēt ar Ķīnai ierasti drakoniskajiem ierobežojumiem, nav zināms. Likmes ir augstas – februārī Pekinā plānotas ziemas olimpiskās spēles, kas, saprotams, ir ļoti nozīmīgs propagandas pasākums režīmam, bet jo sevišķi tā līderim Sjī Dziņpinam. Rudenī plānots Ķīnas Komunistiskās partijas 20. vistautas kongress, kuram jāapstiprina Sjī atrašanās partijas un valsts priekšgalā uz nākamajiem pieciem gadiem. Pandēmijas uzliesmojums, kas apdraudētu olimpiādes norisi, varētu nozīmīgi iedragāt varas konsolidācijas procesu, kuru vadonis īstenojis pēdējos gados. Ķīnas iekšienē tas izpaudies kā nežēlīgāka vēršanās pret opozīciju un informatīvās telpas kontrole. Represijām joprojām tiek pakļauta uiguru minoritāte Siņdzjanas provincē. Arvien dzelžaināks kļūst totalitārās varas tvēriens līdz šim autonomajā Honkongā, kur līdz ar gada beigām savu darbību pārtrauca pēdējie neatkarīgie mediji un tika novākta statuja 1989. gada Tjaņaņmeņas laukuma protestu upuriem. Arvien pieaugošu kontinentālās Ķīnas militārā spēka demonstrēšanu piedzīvo Taivāna, kuru Pekina, kā zināms, neatzīst par neatkarīgu valsti, bet gan par savas suverēnas teritorijas sastāvdaļu. Kā nesen intervijā telekanālam CNN atzinusi Taivānas prezidente Cai Inveņa, Ķīnas spiediens pieaugot ar katru dienu. Viss iepriekšminētais ir iemesls, kāpēc Savienotās Valstis, Lielbritānija, Austrālija un Kanāda paziņojušas par olimpiādes diplomātisko boikotu. Eiropas Savienības valstis gan šai ziņā ietur mērenāku pozīciju. Francijas prezidents Emanuēls Makrons paziņojis, ka diplomātiskais boikots ir pārāk maznozīmīgs, lai to īstenotu. Tikmēr Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka paziņojusi par savu individuālo lēmumu neapmeklēt Pekinas olimpiādi. To pašu paziņojis arī Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis, pret kura valsti Ķīna vērš nepieteiktu ekonomisko karu. Iemesls ir Lietuvas ārlietu resora atļauja Viļņā atvērt Taivānas pārstāvniecību, pie tam iekļaujot tās nosaukumā vārdu „Taivāna”. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.