Podcasts about liels

Stāsta teātra kritiķe, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Kitija Balcare Aizmetņus “melnā kabineta” (black cabinet) idejai varam meklēt gan teātra paņēmienos tādās tālās austrumzemēs kā Japānā un Ķīnā, gan arī ēnu teātrī. Ir uzskats, ka tieši ēnu teātris ir senākais teātra veids un ka pirms tūkstošiem gadu pirmatnējie cilvēki, sēdēdami apkārt ugunskuram, savus medību stāstus ilustrēja ar ēnu spēlēm. “Melnais kabinets” ir teātra tehnika, ar kuras palīdzību skatītāja acu priekšā tiek radīts brīnums – lelles šķietami kustas pašas. Kāpēc? Jo lelle ar gaismas palīdzību melniem aizkariem aptumšotā vai melnu audumu iztapsētā telpā ir izcelta, bet pats leļļinieks ir skatītājam neredzams, jo ir ietērpts no matu galiņiem līdz papēžiem melnā, bieži vien samta apģērbā. “Melnā kabineta” principus darbībā ir iespējams vērot režisora Edgara Kaufelda vizuāli precīzajā izrādē “Lasis Stasis” (2024) Latvijas Leļļu teātrī. Izrāde, kuras pamatā ir rakstnieces Dainas Tabūnas grāmata bērniem “Lasis Stasis un Atlasijas okeāns” (“Liels un mazs”, 2022) mazus un arī lielus skatītājus ieved dziļi zemūdens pasaulē. Pašķiroties apritīgi darinātam ūdenszāļu priekškaram, no dzelmes tumsas skatītāji ierauga iznirstam lašu ģimeni, iepazīst jūraszirdziņu pāri, vēro garneles un krabja attiecības, kamēr Latvijas Leļļu teātra aktieri, vadot lelles, melnā samta ietērpā, akrobātiskā izveicībā mainot mizanscēnas, paši paliek neredzami.  Šis princips balstās acu apmānā – uz melna fona melni objekti nav tik viegli pamanāmi. Šo paņēmienu savulaik 19. gadsimtā izmantoja arī iluzionisti, lai pēkšņi skatītājiem ļautu ieraudzīt lidojošus priekšmetus vai pat imitēt garu izsaukšanu telpā. Tas tolaik ļāva attīstīties arī iluzionistu šoviem. Līdz ar elektrības izgudrošanu paplašinājās tehniskās iespējas “melnā kabineta” maģijas atklāšanā uz skatuves. Lielu lomu tajā iemantoja gaismas. Tālab “melnā kabineta” principu dažkārt dēvē ne tikai par “melno teātri” (black theatre), bet arī par “melno gaismas teātri” (black light theatre). Eksperimentējot ar šo tehniku, jaunu dramatiski estētisku elpu “melnajam teātrim” 20. gadsimta piecdesmitajos gados iedvesa franču teātra praktiķis Žoržs Lafajs (George Lafaye), ko dēvē par “leļļu mākslas Einšteinu”. Viņa režijā “melnajā kabinetā” tapa pat erotiski iestudējumi. Piemēram, slavenākajā viņa izrādē “Džons un Mārša” (1952) balts cilindrs izspēlē kaislīgas attiecības ar rozā strausa spalvu boa. Savukārt izrādē “Ziņa” (1953), lokot avīzi, tiek atdarināts kaislē pastrādāts noziegums, ko skatītāji vēro sēžot tumsā. Kaislības vērojamas arī Latvijas Leļļu teātra izrādē “Leģendārā” (rež. Edgars Kaufelds, 2024), kas veltīta latviešu režisorei Tīnai Hercbergai. Jubilejas izrādē, kur izmantota arī “melnā kabineta” tehnika, skatītāji vienā no ainām vēro pāra attiecību spriedzi starp divām metāliskām spirāļlellēm, kuras fatāli izdejo tango ritmus. Izrāde “Leģendārā” ne tikai rekonstruē savulaik milzu popularitāti iemantojušu izrādi pieaugušajiem “Interlellis-67” (1967), bet skatītājam paver arī leļļu mākslas aizkulises, atklājot sarežģīto kustību ģeometriju, vadot dažāda tipa lelles. Populārs un profesionāls melnā gaismas teātra piegājiens jau kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem un arī vēl aizvien ir Čehijā, jo tieši uz Prāgu leļļu teātra praktiķi dodas apgūt šos paņēmienus praksē. Melnajā gaismas teātrī mūsdienās mēdz izmantot ne tikai garos stieņos iestiprinātas lelles, ko vada neredzamie leļļinieki vai īpašas konstrukcijas, bet arī objektus, kuri ir izteiksmīgi redzami tikai ultravioleto staru gaismā luminiscējošo īpašu vai krāsu dēļ.

"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

"Klasikā" ciemos īpaši viesi: komponists Pēteris Vasks un diriģents Sigvards Kļava, un intervijas epicentrā ir Latvijas Radio kora koncerts "Pēteris Vasks, Knuts Skujenieks | Pasaules pirmatskaņojums", kas 22. martā pulksten 19 izskanēs Latvijas universitātes Lielajā aulā. Pēteris Vasks, iekšēja pasūtījuma vadīts, radījis kora dziesmu ciklu ar sev tuvā dzejnieka Knuta Skujenieka vārsmām, kā mūsdienu dainām, to dzīvesgudrība stāv pāri laikiem. Komponists tekstus tiecies pārlikt skaņās ar maigumu, sirsnību un mīlestību, izjūtot pietāti pret lielo dzejnieku. Rūta Paula: Jūs esat duets, kas satiekas uz kārtējo sadarbību jauna opusa iestudējumā. Droši vien jums abiem tā jau atkal ir patīkama tikšanās? Pēteris Vasks: Nekas man nevar būt patīkamāks kā satikšanās ar Sigvardu un Latvijas Radio kori! Esmu diezgan daudz braukājis apkārt pa pasauli un klausījies, kā citi kori dzied manus skaņdarbus. Ir bijuši daži šausmīgi piedzīvojumi, citi – tā pa vidam, bet svētki vienmēr ir šeit, tepat, pie mums. Kāda šoreiz bija secība: komponists meklēja kori, vai arī koris vērsās pie komponista? Sigvards Kļava: Šoreiz iniciatīva un iekšējā nepieciešamība nāca no Pētera. Par lielo  jaudu, kas šādās it kā mazās formās lika ietilpināt ārkārtīgi jaudīgas, šodien svarīgas dzejas rindas un arī ļoti svarīgu skaņurakstu pats Pēteris izstāstīs labāk, bet mana privilēģija un laime ir tāda, ka mēs ar Pēteri satiekamies, sazvanāmies un esam kopā arī ārpus radošajiem darbiem: tas noteikti palīdz sajust un izprast ne tikai otru cilvēku, bet arī viņa radīto vēstījumu. Esmu neizsakāmi pateicīgs, ka varu būt tādā kompānijā... Iekšējā pasūtījuma vadīts – šie ir interesanti un svarīgi vārdi, kurus tu, Pēter, šo kordziesmu sakarā esi paudis jau iepriekšējās sarunās. Pēteris Vasks: Jau pirms pāris gadiem uzrakstīju vairākus opusus, ko varētu nosaukt par tādu kā atskatīšanos uz to, kas ir piedzīvots – piemēram, tāds ir Sestais stīgu kvartets. Un tad es tā nodomāju: cik vēl Dievs ļaus nodzīvot, rakstīšu mūsu brīnišķīgajam Radio korim. Knuts Skujenieks ir viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem; jau ilgu – vismīļākais. Viņam ir seši brīnišķīgi dzejas sējumi, kurus pārlasu un laiku pa laikam atrodu kādu dzejoli, kuru uzdrošinos pārlikt skaņās, pārāk netraucējot dzejnieka domai – lai viņa ģeniālos tekstus varētu saprast. Jo parasti – sevišķi mūsdienu mūzikā – tekstu jau nekad nesaprot, kad dzied... Tāpēc es ļoti lūdzu un arī ceru, ka sestdienas koncertprogrammās būs nodrukāti šie sevišķi izcilie teksti, lai būtu iespēja tos vēlreiz pārlasīt. Kas zina, kad kāds pēdējo reizi tos lasījis… Lūdzu, lasiet Skujenieka dzeju, lasiet un nedusmojieties, ja esmu mēģinājis tos pārlikt skaņās, jo sirds deg un gribas. Atskatoties pagātnē, diezgan daudz Skujenieka tekstu esmu pārlicis skaņās. Tagad arī: radās viens, otrs, trešais – domāju, ko nu es ar katru dziesmu atsevišķi mēģināšu uzbāzties, bet, tā kā sanācis jau pusducis, iedomājos, ka tas būtu varen skaisti, ja tās varētu šādā veidā nodziedāt. Kaut kā šķiet, ka kordziesmu ciklus šobrīd kaut kā neraksta. Ir gan vokālie cikli, kuros balss dzied, bet korim nav. Šīs dziesmas var dziedāt arī atsevišķi – ja kāda nepatīk, var nedziedāt, tās ir pilnīgi brīvas un neatkarīgas, bet kopā saliku, manuprāt, tādā secībā, kādā tās varētu skanēt. Un ar milzu nepacietību gaidu pirmo mēģinājumu! Un tad sestdien, kā tagad smalki saka – pasaules pirmatskaņojums Latvijas Universitātes Lielajā aulā – cik skaisti tur skan kori! Būs milzu notikums. Vismaz komponistam…  Kas ir tas, kas tevi Knuta Skujenieka dzejā visvairāk uzrunā? Kādēļ tu atkal un atkal atgriezies pie tās? Pirmā asociācija – viņa dzeja ir kā tautasdziesma; tā ir tik tīra, skaidra, katrā vārdā ir vesela dvēseles bagātība, ko viņš dāvina. Viņš ir vienīgais mūsu dzejnieks, kas GULAGĀ nodzīvojis septiņus gadus un atteicās parakstīt dokumentu, ka viņš lūdz padomju valstij piedošanu par to, ka bijis "slikts puisis", lai viņu ātrāk palaistu mājās. Viņš teica: es nezinu, ko esmu izdarījis un kāpēc man būtu jālūdz padomju valstij, lai mani laiž ātrāk uz mājām. Viņš nosēdēja tos septiņus gadus no sākuma līdz beigām. Tie viņam bija ārkārtīgi radoši gadi! Varbūt, ja viņu nebūtu skāris šis padomju impērijas lāsts, viņš varbūt būtu pavisam savādāks, pavisam cits dzejnieks. Jo viņš arī pats stāstīja: lai izdzīvotu, bija nepieciešama ļoti intensīva, bagāta gara pasaule, tev bija jābūt garīgi bagātam. Reizi mēnesī varēja uz māju sūtīt vēstules – tur nebija ierobežojumu. Un tad nu viņš šajās vēstulēs sarakstīja dzejoļus un sūtīja savai sieviņai, lai tos saglābj. Tā radās absolūti meistardarbi. Viņš ir tik tīrs – tāds dvēseles garīgais spēks; viņā ir neaprakstāma mīlestība uz savu zemi, tautu… Es tik ļoti rezonēju uz viņu. Viņš ir pārlaicīgs. Par viņa dzeju mēs sakām – tā ir ļoti aktuāla. Bet gadi iet, un redzam, ka viņš trāpījis desmitniekā – vai tas bijis pirms desmit, piecpadsmit vai divdesmit, trīsdesmit gadiem. Milzīgs garīga spēka, mīlestības avots nāk no katras viņa rindas. Pazemīgi mēģināju savu mīlestību, cieņu un apbrīnu ielikt savās kora dziesmās. No iepriekšējā devuma ar Knuta Skujenieka dzeju mēs laikam vislabāk zinām Pētera "Klusās dziesmas". Tajās ir tik daudz skumju, apceres un vēl daudz kā cita. Sigvard, ko tu un koris esat šoreiz saņēmuši? Kāds ir jaunais cikls? Sigvards Kļava: Pirmā sajūta bija, ka mūzika kļuvusi personiskāka un aicina tās lielās, ļoti būtiskās lietas traktēt vienkārši. Pierādījums tam, ka visas lielās lietas patiesībā ir ļoti vienkāršas, un mūsu uzdevums – to pārdzīvojumu, ciešanas un brīžam arī prieku – pārvērst par apskaidrības zīmi. Un dzīvot šajā pasaulē vienkāršā apskaidrībā. Teorētiski to saprast ir viegli, bet nemaz ne tik viegli – dzīvot ar šādu vienkāršu attiecību skatu. Daudz vieglāk ir raudāt, plēst, grauzt un sist. Tas uzdevums – tikt tam pāri un bieži vien arī piedot – ikdienā nemaz nav tik vienkāršs.  Pēteris saka – dziesmas var dziedāt arī atsevišķi, cikls nav obligāts. Tomēr iekšējā dramaturģija un kopums ir tāds, ka es noteikti to redzu kā ciklu: redzu visas daļas kopā esam, kā jau vairāku daļu cikliskos skaņdarbos. Liels spēks ir attiecībās starp vienu afektu un otru, starp vienu muzikālu dimensiju un citu. Esmu pilnīgi pārliecināts: ja dziesmas tiktu atskaņotas atsevišķi, tās iegūtu pilnīgi citus vaibstus gan koncerta kontekstā, gan, iespējams, arī šodienas kontekstā – tās ar visu savu vienkāršību parādītos ļoti dažādas. Vēl sarunā – arī par dažādām interpretācijas lietām, mecenātismu un Pētera Vaska ceļojumu uz Vāciju.  Šajā vakarā līdzās visu gaidītajam Pētera Vaska dziesmu cikla pirmatskaņojumam programmas centrālās ass lomu ieņems Fransisa Pulenka kantātes "Figure Humaine" atskaņojums – mūzikas kliedziens par brīvību. Opuss ir radīts Otrā pasaules kara laikā, tobrīd nacistiskās Vācijas okupētajā Francijā. Šis divpadsmitbalsīgajam dubultkorim rakstītais meistardarbs ir ne tikai tehniski sarežģīts un vokāli izaicinošs, bet arī emocionāli piesātināts vēstījums par apspiestību, pretošanos un neuzvaramo cilvēka garu. Par darba tapšanas vēsturi pats Pulenks izteicis dažādus atšķirīgus variantus, taču skaidrs, ka darbā izmantotā dzeja ir cieši saistīta ar Francijas pretošanās kustību un Pulenks to komponējis dziļā slepenībā, apzinoties, ka šāda mākslinieciskā izpausme varētu tikt uzskatīta par bīstamu. Kompozīcijā dzirdama ne tikai iedvesma no franču vokālās polifonijas tradīcijas, bet arī drosmīgas harmoniskās pārejas un intensīvi kontrasti starp klusumu un grandiozu skaņu uzplūdiem. Noslēdzošais skaņdarbs "Liberté" (Brīvība) kļuva par īpaši nozīmīgu simbolu – teksts tika uzdrukāts uz skrejlapām, kuras sabiedrotie izkaisīja pāri Francijai, iedvesmojot pretošanās kustību un sniedzot cerību okupētās valsts iedzīvotājiem. Pēc kara "Figure Humaine" kļuva par vienu no visspēcīgākajiem mūzikā ietvertajiem veltījumiem brīvībai un cilvēka cieņai. Kantāte tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem kormūzikas darbiem, kas prasa ne tikai tehnisku meistarību, bet arī dziļu emocionālu izpratni no izpildītājiem. Koncertā kantāte skanēs kā spēcīgs atgādinājums par mākslas spēku pretošanās un cerību laikā, apvienojot Pulenka ģeniālo muzikālo valodu ar šī darba tekstu autora Eliāra neizmērojamo ticību cilvēka garam. Savukārt Makss Rēgers, viens no izcilākajiem vācu vēlīnā romantisma pārstāvjiem un polifonijas meistariem, savā kormūzikas daiļradē iedvesmojies no Johana Sebastiāna Baha un Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas, apvienojot baznīcas tradīcijas ar emocionālu izteiksmību un poētismu, arīdzan pievēršoties vācu dzejnieku romantiķu vārsmām par cilvēka dzīvi, dabu un transcendenci.

Lielāku un mazāku dārzu īpašnieku vidū šobrīd jau valda aktīva rosība, jo laiks iegādāties augu sēklas nākamai sezonai. Internetā čum un mudž dažāda veida piedāvājumi, bet visam ir sava gaišā un arī tumšā puse. Par augu sēklu formālās un neformālās aprites īpatnībām saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Dārzkopības sezonai palīdz sagatavoties Valsts augu aizsardzības dienesta Augu karantīnas departamenta Fitosanitārās uzraudzības daļas vecākā inspektore Jūlija Sebeļeva, dārzniecības "Neslinko" vadītāja Elga Bražūne un biedrības "Latvijas dārznieks" eksperte Mārīte Gailīte. Jūlija Sebeļeva skaidro, ka sēklām, ko tirgo Latvijā, jābūt audzētām reģistrētās audzētavās, kur tiek veiktas pārbaudes un nav konstatēti karantīnas organismi, un sēklas ir brīvas no slimību ierosinātājiem. Latvijā nedrīkst ievest sēklas un tirgot, kas iegūtas nezināmas izcelsmes valstīs, kuras nav iekļautas kvalitātes novērtēšanas sistēmā vai tā nav atzīta kā līdzvērtīga Eiropas Savienībā esošai sistēmai. No trešajām valstīm nevar ievest vispār sēklas, pat savām vajadzībām rokas bagāžā. Nepieciešams fitosanitārais sertifikāts, kas apliecina, ka sēklas ir pārbaudītas un nesatur ne kaitēkļus, ne slimību ierosinātājus. "Lielāka problēma ir pirkšana internetā. Ļoti daudz sēklu nāk no Ķīnas. Tas ir lielākais risks. Tur ļoti interesantas paciņas. Uzzīmē, teiksim, zilu tomātu, cilvēks uz to uzķeras. Liels risks, ka neizaugs zils, tur nav, ko brīnīties, bet galvenais, ka ar tām Ķīnas sēklām varam ievazāt vīrusu," norāda Mārīte Gailīte. "Ja gribat kaut ko tik ļoti neparastu, pērciet no vietējiem Latvijas kolekcionāriem. Pagaidām nevienam kolekcionāram šī infekcija –brūnplankumainības vīruss – nav atrasta. Labāk strādāt ar tiem, kam tā lieta ir droša." "Otrs riska faktors – tomāti no veikala. Neskatoties uz to, ka par šo vīrusu runājam jau septiņus gadus, daudzi cilvēki ir vieglprātīgi," turpina Mārīte Gailīte. "Ja ierauga veikalā neparastu vai viņiem garšīgu tomātu, obligāti vajag paņemt sēklas un izaudzēt pašam. Neviens nedomā, ka tas tomāts vizuāli var izskatīties smuks, bet sēklas var būt inficētas. Ne vienmēr infekciju redzam vizuāli." Tomātu brūnplankumainības straujās izplatības vaininieks ir globalizācija. Tajā pašā laikā, pateicoties globalizācijai, salīdzinoši ātri ir izveidoti arī izturīgi hibrīdi, arī izstrādātas stratēģijas, kā ar vīrusu cīnīties un arī ar to sadzīvot. "Vīruss ir ļoti bīstams, ražas zudumi ir līdz 70 %, tomāti vienkārši paliek nesmuki. Briesmīgi. Teorētiski ēst tos var, bet neviens tādus ēst negribēs. Viss, ko mēs varam izradīt, ir viņu utilizēt. Tas nenozīmē likt komposta kaudzē, kur vīruss var saglabāties un atnākt atpakaļ. Jautājums - kā utilizēt, jo sadedzināt tomātu ir sarežģīti," atzīst Mārīte Gailīte. "Šobrīd pasaulē vairākās valstīs, kur vīruss parādījās agrāk, atsakās no tomātu audzēšanas, pāriet uz gurķiem, kaut ko citu, jo nav iespējams ar šo infekciju tikti galā. Tas saglabājas augsnē," atklāj Mārīte Gailīte. "Izraēlā, kur daudz tomātus audzē augsnē un kur pirmo reizi tika identificēts šis vīruss, tur ir milzīgas problēmas. Pirms vīrusa parādīšanās Izraēla tomātus eksportēja, tagad importē. Viņiem tomāti ir kā mums kartupeļi."  

Bērnu grāmatu pasaulē ir tik daudz, ka autoram tiešām jābūt sajūtai: šim stāstam ir jābūt pasaulē! Un šogad man šī pārliecība atnāca, saka pieredzējusī grāmatu ilustratore Elīna Brasliņa, kura gada nogalē piedzīvojusi pirmās pilnībā pašas radītās grāmatas iznākšanu. „Uzzīmēsim stāstu?” ir grāmata pašiem mazākajiem lasītājiem, ceļojums iztēlē, kur katrs stāsts var kļūt par pasaku. Un vienlaikus tas ir arī asprātīgu detaļu pilns stāsts par radošu cilvēku, kura dzīvē ienāk bērns.  „Bērnu grāmatu ir ļoti daudz, izvēle ir ļoti plaša. Vai tik tā nebija Luīze Pastore, kas to teica: ja tu gribi radīt grāmatu, tad tiešām ir jābūt sajūtai, ka šai grāmatai pasaulē ir jābūt. To nevar radīt tikai tāpēc, ka kāds būtu palūdzis: „Nu, Elīn, būtu tā kā laiks uztaisīt grāmatu!” Man ļoti ilgi nebija šīs sajūtas. Man ir kolēģe un draudzene, igauņu māksliniece Ulla Sāre, kurai arī šogad iznāca pirmā viņas grāmata. Esam par to runājušas, ka abas esam ļoti daudz ilustrējušas citu cilvēku stāstus, bet nebija tā sava stāsta, savas pārliecības, ka tam ir jābūt. Un mēs abas šogad neatkarīgi viena no otras esam nonākušas līdz pārliecībai, ka šiem stāstiem vajag būt pasaulē.” Grāmata „Uzzīmēsim stāstu” ir veidota kā ceļojums pašu izdomātā stāstā, kuru kopīgi zīmē mamma un viņas bērns. Mākslinieci tam iedvesmojusi meitiņa Grēta, kurai pašlaik ir pieci gadi. Savulaik tieši viņas pirmie zīmējumi Elīnai Brasliņai iedeva atslēgu uz to, kāda būs viņas pirmā grāmata un kas būs tās galvenais varonis. Elīnas Brasliņas bilžu grāmata „Uzzīmēsim stāstu?” iznākusi izdevniecībā „Liels un mazs”, kas nule kā nosvinēja savu 20 gadu jubileju.

Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Galvenā krājuma glabātāja Ilze Mālkalniete Ar ēku celtniecību latviešiem saistās vairākas tradīcijas: spāru svētki, kad jumta korē tiek likts vainags, tā atzīmējot zināma darbu posma noslēgumu; mūsdienās populārā lentas griešana, kad ēkā ienāk pirmie tās iedzīvotāji. Savukārt nama pamatos mēdz iemūrēt laika kapsulu. Kapsulā tiek likts vēstījums nākamajām paaudzēm, tiek pieminēti cilvēki un organizācijas, kas piedalījušies nama tapšanā, tradicionāli tiek likta tajā laikā apgrozībā esoša monēta un tās dienas avīze. Tas ir svinīgs pasākums, kas tiek iemūžināts fotogrāfijās un par ko raksta prese. Ja namam ir lemts ilgs mūžs, tajā neizbēgami notiek pārbūves, labiekārtošanas darbi un remonti. Interesanti, ka arī šādos darbos meistari ir vēlējušies atstāt vēstījumu nākamajām paaudzēm! Liels rekonstrukcijas un restaurācijas darbu posms šogad noslēdzies Rīgas pilī. Te atrastie vēstījumi stāsta par iepriekšējo paaudžu meistariem un to veiktajiem darbiem. Šoreiz stāsts par dažiem no tiem... * 1916. gada 10. decembrī podnieks Baltiņš, inženieris Frīzendorfs un podnieku meistars Štegmans krāsnī starp Balto zāli un Sūtņu akreditācijas zāli noglabā ar zīmuli aprakstītu malkas šķilu. No tās mēs varam uzzināt, ka četru krāšņu mūrēšana šajā telpā ir pabeigta. * Vairāki vēstījumi pirms to noglabāšanas bijuši ievietoti stikla pudelēs. Iemūrēta pudele ar zīmīti mūs informē par darbu uzsākšanu pils stūra kāpņu tornītī. Tajā lasāms: "Pamata akmens likts no Graudiņa kunga 1939. g.". * 20. gadsimta 30. gados satraukuma pilnu vēstuli pils pagrabā ķieģeļu šķirbā ievieto amatnieks Ēriks Cirītis. * Savukārt 1996. gada 6. jūnijā savu vēstījumu nākamajām paaudzēm pudelē ievieto firmas "Balsts R" meistari, kuri veikuši muzeja konferenču zāles remontu pils Svina torņa 5. stāvā.  * Emocionālu un patriotisku vēstījumu nākamajām paaudzēm atstājis Valsts vēsturiskā muzeja laborants Eduards Pintāns, kurš 1938. gada nogalē piedalījās muzeja ekspozīciju zāles iekārtošanā pils dienvidu korpusa ceturtajā stāvā. Pirms kādas nišas aizbūvēšanas viņš tajā kopā ar divām sviestmaizēm ievietojis zīmīti, kuras tekstā jūtams gan ulmaņlaiku patoss, gan Otrā Pasaules kara tuvošanās noskaņas: "1938. gada 5. decembrī Eduards Pintāns aizplankoja šo sienu. Pēc simtiem gadu, kad jūs lasīsat šos papīrus, no latvju zemes trūdiem es jūs apsveicu ar drosmi, goda prātu un varoņgaru. Mani tautas brāļi, esat stipri. Nebaidaties par taisnību mirt, mīlat savu dzimteni Latviju, esat lepni uz savu tautu, nelietojat alkoholu un nikotīnu. Paturat vienmēr skaidru galvu, neticat mošķiem un māņiem. Esat čakli darbā. No zemes dziļumiem apsveicu savu dārgo tautu, kur Daugava, Gauja veļ sudraba ūdeņus, mūsu dzimtenes kalnos un lejās mājo mūsu senču saknes, gars. Esat sveicināti, Latvieši! E. Pintāns."

Jau divdesmit gadus izdevniecība "Liels un mazs" izdod grāmatas bērniem. Par pieredzi un jauniem meklējumiem, kā uzrunāt bērnu un jauniešu auditoriju, Kultūras rondo pārrunājam ar izdevniecības kodolu - Inesi Zanderi, Alīsi Nīgali un Ūnu Laukmani.

Turpinās "Prozas lasījumi 2024", kuri šogad iesākās ar igauņu rakstnieka Pētera Sautera autorvakaru. Viņa romāns „Neliec mani mierā” šovasar iznāca Latvijas Rakstnieku savienības izdotajā sērijā „Jaunā klasika. Baltijas Asamblejas laureātu darbi”, tulkojusi Maima Grīnberga. Autors Rīgā bija ieradies starp radošajiem darbiem Norvēģijā un Grieķijā. Tikšanās ar igauņu rakstnieku un tulkotāju Pēteru Sauteru novembra pievakarē notika Raiņa un Aspazijas mājā, tikšanās ritēja jautrā un draudzīgā noskaņā. Vakaru vadīja Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze, uzsverot, ka Sautera romāns ir kas tāds, ko latviešu lasītājs nav lasījis, un iesāka ar citātu no grāmatas priekšvārda, ko rakstījusi Mārja Kangro. Rakstniekam ir arī aktiera izglītība, par to viņa komentārs ir tāds, ka rakstot kaut kas no lomu spēlēm esot.  Meklējot informāciju par rakstnieku, Arno Jundze norāda, ka iznirst dzīves apraksts un skandāli, kas saistās ar viņu. Par skandāliem Pēters Sauters komentē un viņa sacīto pārstāsta tulkotāja Daila Ozola. Latviešu lasītājs Pēteru Sauteru iepazinis, lasot „Bērnu grāmatu”, ko "Liels un mazs" izdeva 2007.gadā, arī stāstus „Vēdergraizes” un „Bandīts un biktstēvs”. Romāns „Neliec mani mierā” Igaunijā izdots 2013.gadā, latviešu izdevums 2024. gadā. Iegriezies Rīgā no rakstnieku rezidences Norvēģijā, Pēters Sauters tālāk devās uz Samosu Grieķijā, lai divus mēnešus veltītu laiku  tulkošanai.

„Iztēle ir pretošanās forma,” saka portugāļu ilustrators Andrē Letrija (André Letria). „Tā pasargā mūsu spēju domāt pašiem.” Letrijas poētiskās un visiem vecumiem domātās grāmatas augstu novērtētas gan viņa dzimtenē Portugālē, gan citviet pasaulē. Divas no tām – „Ja es būtu grāmata” un „Karš” – iznākušas arī Latvijā. Andrē Letrija nesen viesojās Rīgā, lai stāstītu par sava radošā darba aizkulisēm un atgādinātu gan lasītājiem, gan topošajiem māksliniekiem, cik liela ir iztēles nozīme laikmetā, kas vedina arvien mazāk piepūlēties domāt. Andrē Letrijam piemīt prasme atbruņot sarunbiedrus ar veselīgu pašironiju. Nedēļas nogalē Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē sanākušajiem Rīgas Grāmatu svētku dalībniekiem viņš ar humoru atklāja, kā pēc daudziem gadiem ilustratora darbā nolēmis dibināt savu izdevniecību. „Sākumā es ļāvos alkatībai,” viņš iesmējās. Proti, Letrija bija nolēmis, ka pirmā jāizdod grāmata par futbolu, jo tai šo sportu mīlošajā Portugālē vajadzētu gūt lielus panākumus. Viņš kļūdījās: prezentācijā pirms viņa iecienītās komandas „Benfica” spēles futbola fani nopirka tieši četras grāmatas. „Tās bija pārāk poētiskas,” atzina Letrija, „un es sapratu, ka neko nesaprotu par grāmatu biznesu.” Tomēr arī nākamajos izdevumos viņš nemēģināja piespēlēt masu gaumei un turpināja darīt to, kam tic visvairāk: veidot poētiskas, vizuālas grāmatas, kurās ir maz teksta un liela vieta iztēlei. „Es ticu grāmatu nākotnei,” vēlāk saka Letrija, kad tiekamies uz sarunu Latvijas Radio. „Taču tām ir kļuvis daudz grūtāk aizsniegt lasītājus. Šajā digitālajā laikmetā mēs arvien vairāk pierodam pie virspusējas informācijas, pie tā, ka nav jāpiepūlas domāt. Mēs uzņemam ziņas, nepārbaudot faktus un to izcelsmi. Manuprāt, grāmatām mūs vajadzētu izaicināt un piedāvāt lietas, par ko domāt. Tādas ir grāmatas, ko es lasu, un arī grāmatas, ko radu pats. Šis darbs ir grūts, bet sniedz gandarījumu.” Un Andrē Letrijas grāmatu izdevniecībai „Pato Lógico”, kas portugāliski nozīmē „Loģiskā pīle” un reizē spēlējas ar vārdu „patoloģisks”, ir izdevies iegūt lasītāju mīlestību ne vien dzimtenē, bet arī citviet pasaulē. „Manis radītajām grāmatām ir dažādi slāņi un tās var dzīvot garu mūžu, jo katrā vecumā mēs tajās izlasām kaut ko citu. Piemēram, par grāmatu „Karš” dažiem pircējiem un arī citu valstu izdevējiem mēdz būt šaubas – vai tā būs piemērota bērniem? Manuprāt, jā. To var lasīt arī sešus vai astoņus gadus vecs bērns. Kaut arī tā ir tumša, pesimistiska un mazliet biedējoša, tā arī bērnam var pastāstīt, kādi mēdz būt kari. Protams, mazā vecumā viņi to uztvers virspusējāk, bet šo pašu grāmatu varēs lasīt arī pēc četriem, pieciem vai sešiem gadiem. Manuprāt, to var nodot no paaudzes paaudzē, jo šo grāmatu var uztvert ļoti dažādos līmeņos, un dažus no tiem var atslēgt tikai briedumā. Spējai lasīt attēlus te ir liela nozīme.” Letrijas grāmata „Karš” pērnvasar iznāca arī latviski – izdevniecībā „Liels un mazs”, Edvīna Raupa tulkojumā. Portugālē Letrija to izdeva jau 2018. gadā, un izrādās, ka grāmatas iecerei ir vēl senāka vēsture. Šo grāmatu Andrē radījis kopā ar savu tēvu – portugāļu dzejnieku un rakstnieku Žužē Žorži Letriju. Viesojoties Latvijā, Andrē Letrija tikās ar Jaņa Rozentāla Mākslas skolas 4. kursa studentiem, kam stāstīja par grāmatas „Karš” četrus gadus ilgo tapšanu, idejas attīstību, skicēm, krāsu nozīmi noskaņas radīšanā, darbu ar tekstu un tā autoru – savu tēvu, kura uzrakstītais beigās vairs neiederējās grāmatas struktūrā un bija jārada no jauna…  

Nav jāgaida īpaša diena, vai īpašs laiks, lai darītu labu. Arī tad, ja mums ir aizņemta un steidzīga dzīve, ir iespējams atrast laiku, lai palīdzētu kādam, kam tas nepieciešams visvairāk. Par to, kā iesaistīties labo darbu darīšanā, runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas labdarības organizācijas "Palīdzēsim.lv" vadītāja Ilze Skuja, "Palīdzēsim.lv" brīvprātīgās Gunita Mežniece un Diāna Macuka. "Labie darbi bieži vien ir vērtīgāki pašam, ne tam, kurš saņem, jo vērtībās, pozitīvās emocijas, iedvesma ir neatsverams ieguvums," vērtē Ilze Skuja. Gunita Mežniece stāsta, ka viņai bērni izauguši un domājusi par tālāko dzīvi, ko varētu darīt labu, kā varētu palīdzēt kādam, jo spēka pietiek. "Ienāca doma - kļūt par brīvprātīgo. Nezinu, ko es tur varēšu piedāvāt. Atvēru internetu, izleca man "Palīdzēsim.lv", saņēmos drosmi, aizgāju un piedāvāju, ja var tā teikt, sevi. Tur man atradās pielietojums," stāsta Gunita Mežniece. "Mēs vadām brīvbrīžus bērniņiem ar īpašām vajadzībām, ar kustību traucējumiem. Tas ir tāds liels prieks, ka tu kaut mirkli vari palīdzēt tām ģimenēm, kas nonākušas tādā situācijā. Tu vienkārši tur esi, tev nav pat prātā doma, ka varētu kaut ko gribēt pretī. Tu vienkārši tur esi un palīdzi. Tā ir maza daļiņa, ko varam dot kā brīvprātīgie, kaut vai atvieglot uz stundu, divām, trim to ģimeņu ikdienu." Raidījuma viešņas mudina šaubīgos pamēģināt, sākt ar mazumiņu, nebaidīties, iet un palīdzēt, nevis šaubīties. Tas arī pašam palīdzības sniedzējam liek palikt empātiskākam, iejūtīgākam.   Ierakstā stāsts par Palsas pamatskolu, kas ir viens no punktiem, kurš atzīmēts labo darbu kartē, jo skolēni kopā ar skolotājām sagrābuši lapas un sakopuši sešu Brīvības cīņās kritušo atdusas vietu Smiltenes novadā, netālu no Palsmanes. Vēl stāsts par to, kādus labos darbus dara Smiltenes pirmsskolas iestādes "Pīlādzītis" audzēkņi un viņu skolotājas.

Gan „Dzīves tango”, gan „Brīnumskapis” man ir darbi, kuri radīti, lai runātu par kultūras un mākslas nozīmi ikdienā, rakstījusi režisore Krista Burāne, ar kuru tiekamies Kultūras rondo studijā, jo Rīgas starptautiskajā kinofestivālā gaidāmas divas pirmizrādes – animācijas ciklam „Brīnumskapis” un dokumentālajai filmai „Dzīves tango”. Režisorei pievienojas arī cikla „Brīnumskapis” māksliniece Kristīne Jurjāne, bet par savu lomu filmā „Dzīves tango” stāsta komponists Arturs Maskats. 20. oktobrī Latvijas pirmizrādi Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) programmā svinēs dokumentālā portretfilma "Dzīves tango" ("Tango of Life"). Filma tapusi režisoru Ērikas Lifrēdo un Kristas Burānes, kā arī citu Itālijas un Latvijas kino veidotāju sadarbībā un tiek pieteikta kā "dzīvi apliecinošs darbs" par nepadošanos neārstējamas slimības priekšā un par dejas un kino dziedējošo spēku. "Filmām parasti ir vairāki līmeņi, arī stāstus var nolasīt dažādi. Man ir par to, kā māksla palīdz dzīvot un kā māksla palīdz dzīvot arī sarežģītās dzīves situācijās. Tas ir mans galvenais gan vēstījums, gan tas, ko vēlējos ar šo filmu pateikt," filmu rakstoru Krista Burāne. "Vienlaicīgi filmu var nolasīt kā brīnišķīgu mīlas stāstu starp galveno varoni Klaudio un viņa sievu Ivanu un viņu kaislību pret tango dejošanu, un to, kā Arturs Maskats savā ziņā viņiem palīdz izdejot savu sapni, palīdz viņiem ar savu mūziku izdarīt to, ko varbūt nevarēja izdarīt savā dzīvē." Filmas aprakstā teikts: "Klaudio Rābijas stāsts ir emocionāli piepildīts apliecinājums tam, ka māksla pārkāpj nacionālās, mentālās un fizisko iespēju robežas. Viņš apzinās, ka ķermenis strauji piekāpjas Parkinsona slimības priekšā, tomēr viņa miesu un garu uztur tango deja. Pats Klaudio sievai Ivanai ir karsti apsolījis, ka reiz viņi dejos Buenosairesā, tomēr gaisā virmo apziņa, ka laika nav atlicis daudz. Tango terapijas sesijām Itālijā mijoties ar simfoniskā orķestra mēģinājumiem Rīgā, dziedinošu dejas ritmu vadīti filmas varoņi apliecina mūzikas varu pār fiziskajiem izaicinājumiem." -- Katrā bērnistabā ir kāds skapis, aiz kura durvim mājo brīnumi. Brīnumskapis! Durvis, kas ved uz brīnumiem.  "Liels darbs, piecas filmas, kurā ir ļoti plaša komanda, gan radošo cilvēku, gan tehnisko cilvēku, man bija ļoti liels izaicinājums," atzīst Krista Burāne, kura animāciju iekļāvusi arī savās iepriekš veidotajās filmās. "Katrs no māksliniekiem strādāja savādā, ar savām idejām, savu pieeju. (..) It kā jau liekas, piecas filmas, kuru kopējais garums ir nedaudz pāri 20 minūtēm, kas tas ir, bet kopumā tas ir aizņēmis piecus gadus." Krista Burāne vērtē, ka šis cikls ir nozīmīgs darbs viņas un Kristīnes Jurjānes karjerā. "Tas ir savādāks formāts, kā līdz šim pieraksts, man šķiet, ka nav līdzīgas filmiņas latviešiem līdz šim. Esmu dzīvē līdz tam strādājusi ar Māru Liniņu pie filmiņas "Reiz Dievs", tā bija bija akvareļa zīmējumu animācija. Katrā ziņā animācijā tu vari visu, tāpat kā leļļu teātrī ir kaut kas līdzīgs pēc manas sajūtas. Un ārkārtīgi ietilpīgs medijs, gribētos turpināt strādāt," vērtē Kristīne Jurjāne. "Kad es rakstīju scenārijus, man bija svarīgi apskatīties, kas notiek "Skola 2030" programmās, un katra no tām filmiņām veidota tā, lai pedagogi gan pirmskolā, gan sākumskolā varētu šīs filmiņas izmantot savās nodarbībās, gan matemātikā, gan dabas zinībās, gan sociālajās zinībās. Lai tās filmiņas dzīvotu kā domāšanas ierosinātājs, lai bērni viņas skatītos vēl un vēl un eksperimentētu ar viņām," norāda Krista Burāne. Piecas režisores Kristas Burānes un galvenās mākslinieces Kristīnes Jurjānes veidotās “Brīnumskapis” sērijas ieved pasaulē, kurā viss un jebkas izraisa zinātkāri un ir noderīgs mazākajiem skatītājiem. Piedzīvojot visa cikla pirmizrādi RIGA IFF, filmas veidotāju komanda aicina doties dziesmotā ceļojumā, kas balstīts populārajā Aigara Voitišķa dziesmu ciklā ar Pētera Brūvera, Māras Zālītes un Ievas Samauskas tekstiem.  Spilgtākie Latvijas animācijas mākslinieki (Anete Melece, Anna Zača, Edmunds Jansons un Toms Burāns) satiekas ar atpazīstamākajām balsīm (Ingus Ulmanis, Aigars Voitišķis, Andris Sējāns, Karīna Tropa u. c.), lai kopīgi atklātu ko pavisam jaunu un kā mazāko, tā arī lielāko skatītāju sirdīs un prātos paliekošu. Cikls būs īpašs notikums pirmskolas un mazāko klašu skatītājiem.

Stāsta izdevniecības “Liels un mazs” izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale Par latviešu mākslinieku starptautiskajiem panākumiem liecina gan ārzemēs izdoto latviešu bērnu grāmatu skaita pieaugums, gan līdzdalība visprestižākajās ilustrāciju izstādēs, arī profesionāļu atzinība un balvas.  Pirmoreiz mūslaiku Latvijas vēsturē kāda bilžu grāmatu autore par lielo ieguldījumu Latvijas starptautiskā prestiža kaldināšanā tika pagodināta ar Kultūras ministrijas apbalvojumu – Izcilības balvu. To 2021. gadā saņēma Anete Melece, bet gadu vēlāk arī bērnu grāmatu izdevniecība “Liels un mazs” par sava darba starptautiskajiem panākumiem un saņemto titulu labākais bērnu grāmatu izdevējs Eiropā 2022. gadā. Jaunākās paaudzes ilustratori radoši iekļāvušies aktuālajā interesē par bilžu grāmatām.  Bilžu grāmata, kuras satura – idejas, stāsta, ļoti daudzos gadījumos arī lasāmā teksta – autors ir pats mākslinieks, pasaulē svin savu uzvaras gājienu.  Turklāt bilžu grāmata nebūt nav vienmēr tikai grāmata bērniem – tā var būt arī grāmata visiem vecumiem, grāmata pieaugušajiem un vizuālā māksla “kā tāda”. Vairums latviešu bilžu grāmatu tomēr vairāk adresētas gados jaunākajiem lasītājiem.  Jau 2015.gadā ar savu bilžu grāmatu “Nenotikušais atklājums” veiksmīgi ārpus Latvijas robežām izgāja Mārtiņš Zutis. Viņa varonis, dabas pētnieks Kārlis Darviņš mēģina izsekot kāda nezināma radījuma pēdas sniegā un izdarīt atklājumu, bet pēdu skaits arvien pieaug un liek domāt par bīstamu desmitkājainu citplanētieti vai pieciem bandītiem. Pētnieks nolemj labāk bēgt, bet bilžu grāmatas lasītājam nu jau 8 dažādās valstīs pašam tiek viss patiesības noskaidrošanas prieks. Spānijā grāmata tulkota un izdota arī basku, galīsiešu un katalāņu valodās.  Šo grāmatu izdeva “Liels un mazs”, bet šobrīd dažādās valstīs izdotas jau deviņas izdevniecības  bilžu grāmatas, kā arī daļa no sērijas “Bikibuks” mazajām dzejas bilžu grāmatiņām.  Tulkojuma skaita ziņā rekordiste ir Anetes Meleces bilžu grāmata “Kiosks”. Darbs pie “Kioska” aizsākās ar animācijas filmu, kas arī guvusi plašu starptautisku atzinību.  Vēlāk māksliniece īsfilmas stāstam atrada jaunu izteiksmi citā medijā – grāmatā. Anete vēsta par Olgu, kuras kiosks ir mazs, jauks pasaules centrs sava rajona iedzīvotājiem, bet vienlaikus arī vieta, kurā Olgas dzīve ir pamatīgi iesprūdusi. Olga drosmīgi īstenoja savu sapni, dodoties pasaulē ar visu kiosku, bet Anetes grāmata turpina apceļot pasauli un ir izdota jau 23 valodās, turklāt vietām kļuvusi tik populāra, ka saniegusi jau vairāk kā 20000 eksemplāru lielu tirāžu.  Zviedri “Kiosku” atzina par gada labāko tulkoto bērnu grāmatu un piešķīra tai Pītera Pena balvu, līdzīgas atzinības Anete saņēma arī Venecuēlā un Itālijā. “Kioska” pārtapšana leļļu teātra izrādēs Latvijā un Šveicē, operas izrādē Vācijā un kustību teātra izrādē Čehijā deva Olgai vēl lielāku brīvību, lai arī viņa bija un palika turpat – savā kioskā. Nu jau trīspadsmit valodās iznākusi arī otra Anetes Meleces bilžu grāmata – ‘'Pazudušais miedziņš”.  Viņas ilustrācijas ir bijušas kā vējš burās, lai pasaulē dotos arī Jura Kronberga dzejoļu krājumi, Laura Gundara stāsti par vectēvu Vali un mazmeitu Spindzeli, un Mairas Dobeles stāsts “Nepareizas dzīves skola”, kura ilustrācijām tika Tallinas ilustrāciju triennāles balva.  Bratislavas pilī Donavas krastā vairāk nekā trīs tūkstošu mākslinieku konkurencē, kuri pārstāv gandrīz piecdesmit valstis, latvieši nesen noplūkuši divus Bratislavas ilustrāciju biennāles Zelta ābolus. Jānis Blanks to ieguva 2019. gadā – par Artura Gobas dzejoļa "Zemes vēzis" ilustrācijām Bikibuka sērijā, bet Anete Bajāre-Babčuka 2023. gadā par ilustrācijām Ineses Zanderes grāmatai “Divas Almas”. Bērnu grāmatu Meka, kurā visa pasaule ierauga nozares izcilības, ir Boloņas Starptautiskais bērnu grāmatu tirgus. Tā rīkotajā vispasaules ilustrāciju izstādē līdz šim ir izdevies iekļūt tikai divām latviešu māksliniecēm: Anetei Melecei un Elīnai Brasliņai.  Pirmā Latvijā izdotā grāmata, kas stājās uz augstā “Bologna Ragazzi Award” laureātu pjedestāla, bija mākslinieces Evijas Pintānes ilustrētā Luīzes Pastores grāmata “Laimes bērni”. Tas ir brīvs fantāzijas lidojums pār leģendārā ceļotāja Aleksandra Laimes dzīvi Venecuēlas džungļos, kuros nezināmas pasaules atklāj arī viņa bērni. Žūrija grāmatu atzina par īpaši novatorisku un piešķīra tai titulu “New Horizons” jeb “Jaunie apvāršņi”. Grafiķe un scenogrāfe Evija Pintāne ir arī ceļotāja, kas zīmē savu ceļojumu piezīmes. Tādas piedzīvotā skices atrodamas arī “Laimes bērnos” līdzās dažādu artefaktu un dabas objektu attēliem, detalizētām reālistiskām ilustrācijām un ainavu fiksējumiem. Grāmatas dizainera Arta Brieža iedvesmai bija noderējušas arī senas kartes. Šogad Boloņā “Opera Prima” jeb labākās debijas balvu guvušo Aleksandras Rundes bilžu grāmatu māksliniece pati raksturo kā rokasgrāmatu, ko darīt, ja esi kails pilsētā. Tieši tā šī grāmata saucas. Aleksandras grāmata atbilst teiktajam, ka bilžu grāmata nepavisam nav adresējama tikai maziem bērniem. Kā intervijā saka autore, “ideja vairāk ir par kauna pārvarēšanu un pašcieņas saglabāšanu. Par to, kā pārvarēt slēptās bailes un aizspriedumus, kā paskatīties uz sevi un dzīvi caur humora prizmu.”  Boloņas ikgadējā 100 skaistāko grāmatu izstādē “BRAW Amazing bookshelf” pabijušas Anetes Meleces “Pazudušais miedziņš”, Rebekas Lukošus “Nepaklausīgais vectēvs”, Elīnas Brasliņas ilustrētā Signes Viškas bilžu grāmata “Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu”, kā arī dzejas krājums pusaudžiem “Netikumīgie”. Šī gada simtniekā Latviju pārstāvēja divas asprātībā un fantāzijā burtiski dzirksteļojošas grāmatas – Māra Runguļa sastādītā un Reiņa Pētersona ilustrētā skaitāmpantu izlase “En den dīno šoko loko tīno” un Svena Neilanda bilžu grāmata “Kas zoodārzā notiek naktī” – Egīla Zirņa dzejolis par zvēru trakulīgo pārģērbšanos.   Starptautiski pamanītas un tulkotas tiek arī citu Latvijas mākslinieku ilustrētas grāmatas, piemēram, grāmatas ar Lotes Vilmas Vītiņas, Līvas Ozolas un Annas Vaivares ilustrācijām.  Ja  ir vēlēšanās iepazīt bērnu grāmatu veiksmes stāstus pasaulē, var ielūkoties arī IBBY Goda sarakstos un Starptautiskās Minhenes bērnu un jaunatnes bibliotēkas veidotajos ikgadējos katalogos “White Ravens” – pilnīgi noteikti visur atradīsiet latviešu grāmatu autorus! 

Stāsta izdevniecības “Liels un mazs” izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale. Līdzās latviešu oriģinālliteratūrai bērnu grāmatplaukti regulāri papildinās ar tulkojumiem no dažādām valodām, un, atšķirībā no satura, ko bērni iepazīst internetā, šīs grāmatas bieži vien nenāk no globālās angliski runājošās pasaules, bet gan no dažādām citām valodām. Bērnu grāmatu izdevniecība “Liels un mazs”, sagaidot savu 20. dzimšanas dienu, ir pārskatījusi savu tulkojumu plauktu, un atklāj tajā pārstāvēto dažādo Eiropas valstu un valodu bagātību.  Pavisam “Liels un mazs” šo 20 gadu laikā ir izdevis 94 tulkojumus no 17 valodām. Ar 22 grāmatām pārliecinoša līdere šajā kolekcijā ir Igaunija – no igauņu autoriem visvairāk pārstāvēts Andruss Kivirehks. Interese par igauņu bērnu grāmatām rodas tādēļ, ka tās ir asprātīgas un latviešiem mentāli tuvas, taču ļoti liela nozīme ir arī profesionāliem, igauņu bērnu literatūrā patiesi ieinteresētiem tulkotājiem, un tieši tādi ir Maima Grīnberga un Guntars Godiņš. Latvieši izsenis jutuši simpātijas pret Ziemeļvalstu literatūru. To apliecina arī izdotie 14 tulkojumi no zviedru valodas un 8 no norvēģu valodas. Tulkotāja Mudīte Treimane, kura sen pazīstama kā lieliska Astridas Lindgrēnes latviskotāja, mums atvērusi arī trakulīgo, hipijisko Barbru Lindgrēnes stāstu “Loranga”. Savukārt tulkotāja Jolanta Pētersone parādījusi gan to, cik traki asprātīgs spēj būt Ērlenns Lū – grāmatas “Kurts” un komiksa “Kurš sasēdēja brūno sieru?” autors – gan to, cik siltas un draudzīgas, Norvēģijas kalnos mītošās sirdis attēlo rakstniece Marija Parra. “Liels un mazs” ziemeļnieku plauktā atrodamas arī trīs somu un divas islandiešu grāmatas. Tulkota ne tikai proza, bet arī dzeja. Somu dzejnieces Heli Lāksonenas krājumu “Piec ait kalns” Guntars Godiņs atdzejojis īpašajā “Heli valodā”, ko viņš uzbūvējis uz Vidzemes lībiešu valodas bāzes, lai atveidotu dienvidrietumu Somijā runāto valodu, kurā raksta Heli.  Savukārt zviedru klasiķa Ulfa Starka iedomu “Zvērus, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs” dzejoļus atdzejojis Juris Kronbergs, bet Starka dzejoļus par mazo “Diktatoru” – un Uldis Bērziņš. Šie atdzejojumi, tāpat kā izcilie prozas tulkojumi, spilgti parāda, cik lielā mērā tulkošana nāk par labu latviešu valodai – tā atraisa un liek lietā mūsu pašu valodas bagātības, iedzīvina iespējas, kas snauž valodā un rosina lasītāja valodas iztēli.     Visi, kas lasījuši kādu no Ineses Paklones tulkojumiem no nēderlandiešu valodas vai redzējuši jocīgo skolotāju Jāpu, kuru Kaspars Znotiņš kopā ar Gunu Zariņu atveidoja izrādē, būs jautājuši, kādēļ tulkots no nēderlandiešu, nevis nīderlandiešu vai holandiešu valodas? Tulkotāja nav kavējusies sniegt pamatotu skaidrojumu: “Nēderlandiešu valodas skaidrojošās vārdnīcas ietver gan visu divpadsmit Nēderlandes provinču leksiku, gan arī šajā pašā valodā runājošo piecu provinču leksiku no Beļģijas flāmu reģiona. Holandiešu vārdi ir tikai maza daļa no visas šīs valodas bagātības. Nosaukumu Nīderlande esam latviešu valodā dabūjuši ar vācu valodas starpniecību (Niederland). Šo vārdu paši nēderlandieši izrunā kā Nēderlandi (Nederland). Abi vārdi nozīmē to pašu – Lejas zeme, Lejzeme. Man šķiet tikai valodnieciski pareizi un vēsturiski godīgi turēties pie valsts un valodas pašnosaukuma un tā izrunas.” Tulkojumi no franču valodas iepazīstina ar franču un beļģu bērnu grāmatām, tostarp slavenās mākslinieces Kitijas Krauzeres bilžu grāmatām, kurās viņa ir arī teksta autore. Kitija dzīvo Beļģijā, viņas vecāku dzimtās valodas ir zviedru un angļu, bet savus darbus viņa sacer franciski. Kitijas īpašo jūtīgumu un niansēto vizuālo valodu ietekmējis arī tas, ka viņai kopš bērnības ir dzirdes traucējumi. Viņas domāšana un tēmu izvēle ir brīva no stereotipiem. Negaidītie, pārsteidzošie tēli atklāj noslēpumu pilnu pasauli, kurā māksliniece meklē cilvēcību un iejūtību.   Savukārt Ingmāras Balodes un Māra Salēja tulkojumi un atdzejojumi iesniedzas Polijas, Ukrainas un Čehijas literārajā telpā. Īpaša draudzība izdevniecību Liels un mazs” vieno ar Ļvivas izdevniecību “Starij Lev” un tās autoriem – Romanu Romanišinu un Andriju Lesivu, kuru bilžu grāmatas “Karš, kurš pārvērta Rondo” izdevums latviešu valodā ir izdevēju un grāmatas pircēju ziedojums Ukrainas atbalstam. Austrumeiropu pārstāv arī slovēņu bilžu grāmatas. Tulkojumi no angļu valodas “Liels un mazs” izvēlēto grāmatu gadījumā nozīmē īru, austrāliešu un amerikāņu bērnu literatūru – Valda Ābola un Ievas Lešinskas interpretācijā.   No vācu valodas izraudzītās grāmatas rāda ļoti oriģinālus bērnu literatūras atzarus, tostarp meditatīvo Volfa Erlbruha bilžu grāmatu “Pīle, Nāve un tulpe”, kas apcer samierināšanos ar nāvi. Un puiciski nebēdnīgo vēstures komiksu “Kinderlande”, kas stāsta par Austrumvāciju īsi pirms Berlīnes mūra krišanas.  Arī Daces Meieres tulkotais lietuviešu komikss “Sibīrijas haiku” mums atklājis komiksa iespējas izstāstīt traģisku vēstures stāstu gaiši un iedvesmojoši, bet Edvīns Raups spējis latviskot apjomīgu un ļoti mūsdienīgu portugāļu izziņas grāmatu “Te iekšā. Smadzenes manā galvā”, kas ved pusaudzi ceļojumā uz paša smadzenēm un dod pārliecinošu izskaidrojumu viņa dumpinieciskumam un emociju vētrām.  Reāls atbalsts izdevējiem, kas cenšas savā valodā darīt pieejamas citu mazo Eiropas valodu balsis un uzturēt dzīvu kultūras daudzveidību, ir Eiropas Savienības kultūrpolitika – programmas “Radošā Eiropa” literatūras tulkojumu un aprites grantu konkursi, kuros līdzfinansējumu tulkojumu izdošanai un autoru vizītēm Latvijā vairākkārt saņēmusi arī izdevniecība “Liels un mazs”.  Savukārt, pateicoties izdevēju starptautiskajai sadarbībai un platformas “Latvian Literature” atbalstam piecdesmit “Liels un mazs” grāmatas ir tulkotas un izdotas trīsdesmit pasaules valodā. Gan lielākajās – angļu, vācu, franču, itāļu un spāņu, gan “mazajās” – un ne vien tādās, kas savā zemē ir valsts valoda, bet arī tādās kā Spānijā runātās katalāņu, galīsiešu un basku valodas, kā arī Latvijai tik tālajās un eksotiskajās mongoļu, japāņu, korejiešu, arābu, un ķīniešu valodās.

Stāsta izdevniecības "Liels un mazs" izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale Vai zini, kuri mūsdienu latviešu dzejnieki kļuvuši pazīstami ar dzeju pieaugušajiem, bet pēc tam sākuši rakstīt arī dzejoļus bērniem? Robeža starp literatūru bērniem un pieaugušajiem ir ļoti nosacīta. Bērns intuitīvi spēj uztvert arī viņam īpaši nepielāgotu tekstu un paņemt no tā sev tobrīd piemēroto slāni, atmiņā noguldot nojausmas par to, ko varbūt kādreiz sapratīs. Savukārt daudzi pieaugušie labprāt lasa bērnu grāmatas un joprojām prot pie eglītes noskaitīt savas bērnības dzejolīti. Autoriem, kas raksta pieaugušajiem, darbs bērnu literatūrā spēj atraisīt brīvības izjūtu un spēles prieku, noņemt pieaugušā cilvēka atbildības nastu un intelektuālo kautrēšanos no vienkāršības un tiešuma. Latviešu dzejnieki šo robežu pārkāpuši bieži un brīvi. Ja paveramies atpakaļ uz laikiem, kad nebija pazīstami tādi mūsdienu termini kā crossover jeb literatūra, kas šķērso vecuma posmu robežas, all-age jeb literatūra visiem vecumiem, kiddult jeb literatūra pieaugušiem bērniem, tad redzam, ka parādības, ko tie apzīmē, sastopamas jau sen. Latviešu bērnu literatūra sākās ar Annas Brigaderes "Sprīdīti", tomēr nesaucam Brigaderi par bērnu rakstnieci. Raiņa filozofiskais "Zelta zirgs" tapa kā Saulgriežu pasaka, un iestudējums tika pieteikts kā izrāde bērniem. Rainis, Skalbe, Poruks, Plūdons, Fricis Bārda – visi šie klasiķi ir rakstījuši tiklab bērniem kā pieaugušajiem. Dažreiz nošķirt lielajiem domāto no mazo repertuāra ir viegli, bet dažreiz – pat neiespējami. Arī nākamajās desmitgadēs ievērojami dzejnieki nav kautrējušies sacerēt dzejoļus bērniem: Vācietis, Ziedonis, Ļūdēns, Belševica, Baltvilks, Leons Briedis, Pēters Brūveris, Peters, Māra Zālīte un citi vārdi ierakstīti gan pieaugušo, gan bērnu literatūras vēsturē. Citam bērnu grāmatu bijis daudz, citam tikai viena, taču spilgta. Pēters Brūveris savulaik teica, ka viņa dzejai trūkst līdzvērtīga lasītāja, kas spētu paņemt to, ko dzejnieks dod, tomēr dzejoļus bērniem viņš turpināšot rakstīt vienmēr, jo tos gan tiešām izlasa ne vien bērni, bet arī pieaugušie.  Vai mūsdienās tas ir citādi? Par to daudz var pastāstīt dzejniece Inese Zandere, kura pati pieder šiem robežas šķērsotājiem,      un jau 20 gadus ir arī bērnu grāmatu izdevniecības "Liels un mazs" galvenā redaktore. Viņa ir neatlaidīgi aicinājusi talantīgos kolēģus pievērsties bērnu grāmatām. Pirmais, kurš, būdams jau novērtēts dzejnieks ar divām grāmatām pieaugušajiem, 2007. gadā drosmīgi ielēca bērnu literatūrā, uz visām pusēm izšļakstot "Burtiņu zupu", bija Kārlis Vērdiņš. Viņš atklājās kā asprātīgu, ļoti smieklīgu un arī skaudru vērojumu meistars, kurš ģimeni attēlo, neizdabājot pieaugušajiem. Sekoja vēl trīs lasītāju un kritiķu iemīļotas grāmatas, ieskaitot "Jandāliņu", kas pavisam nesen saņēma Literatūras gada balvu. No pieaugušo dzejas teritorijas, iznesot līdzi sarežģītās bērnu un pieaugušo attiecības, iznāca Inga Gaile ar krājumu "Vai otrā grupa mani dzird?" un Ērika Bērziņa ar "Mammas dzejoļiem". Gunta Šnipke "Ineses mājā" atklāja bērniem arhitekta darba grūtos uzdevumus, bet Egīls Zirnis ļāva dzīvniekiem pārģērbties un iztrakoties dzejolī "Kas Zoodārzā notiek naktī". Jura Kronberga "Mākoņu grāmata", kurā lasāmas mākoņu vērotāja piezīmes dzejoļos jaunākā un vidējā skolas vecuma bērniem, izvērtās brīvā, zobgalīgā fantazēšanā par mākoņu sabiedrības paradumiem un lomām, kas ļoti līdzinās cilvēku pasaulei. Šo poētiskās pētniecības spēli Kronbergs turpināja grāmatā "Laika bikses", šoreiz pievēršoties laika jēdziena vērojumam. Kronberga grāmatas būtiski paplašināja priekšstatu par to, kas ir mūsdienīga dzeja bērniem. Baltvilka balvu par savu dzejā pārvērsto bērnību ar tās spilgtajām sajūtām un emocijām, kas uzrodas pēkšņi un nez no kurienes, saņēma Marts Pujāts. Viņa grāmatā "Ej nu ej" atrodama bērna pasaulei piemītošā nedrošības un noslēpumainības izjūta, gatavība aizraujošam vai bīstamam pārsteigumam, kas parādās tepat, it kā drošajā pasaulē. Dzejas un īspasaku krājums "ejas un asakas" šo pašu balvu atnesa Žeberam, kura grāmata ved pa latviešu dzejā bērniem maz iestaigāto paradoksu un absurdu taciņu, atrodot pazīstamām lietām citādu nozīmi.  Gandrīz vai vienlaikus ar diviem dzejas krājumiem – pieaugušajiem un bērniem – debitēja Linda Gabarajeva (tagad – Mence). Savukārt nesen ar savu debijas dzejoļu krājumu bērnu literatūrai piepulcējās Krišjānis Zeļģis. Bet savas bērnu dzejoļu grāmatas iznākam gaida Ivars Šteinbergs, Ieva Rupenheite, Andris Akmentiņš un citi. Ja vēl pašķirstām dzejas gadagrāmatu bērniem "Garā pupa", kuras sastādītāja no 2014. gada līdz 2021. gadam arī bija Zandere, tad redzam, ka dzejoļi bērniem radušies virknei labi pazīstamu "pieaugušo literatūras autoru": Arvim Vigulam, Mārim Salējam, Edvardam Kukam un citiem. Atbildot uz jautājumiem par latviešu bērnu literatūras savdabību, bieži sacīts, ka dzeja vienmēr bijusi tās dominante. Droši var piebilst arī to, ka latviešu dzejnieki ir vienlīdz ieinteresēti rakstīt gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Stāsta izdevniecības "Liels un mazs" izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale Pirms 20 gadiem Latvijā radās jauna bērnu grāmatu izdevniecība, un tai vajadzēja atrast nosaukumu un atbilstošu vizuālu simbolu. Grāmata, ar kuru aizsākās šīs izdevniecības darbs, bija Ineses Zanderes dzejoļu krājuma "Iekšiņa un āriņa" jauns, papildināts izdevums, kurš kopš tā laika piedzīvojis jau piecas atkārtotas tirāžas, ilgmūžīgu Jaunā Rīgas teātra izrādi un  muzikālu audioierakstu.  Tieši šajā grāmatā atradās Ūnas Laukmanes oriģinālā tekstililustrācija dzejolim "Lielais un mazais", kas deva ideju un tēlu izdevniecības nosaukumam un logo. lielais mazo nebaida lielais mazam draugs lielais mazo pagaida mazo sev līdz sauc mazais lielam pasmaida mazais lielam draugs mazais lielā nebaidās jo viņš pats liels augs Tekstililustrācija, kurā lielais un mazais bija ieguvuši divu lāču veidolu, un mazais lācis iekārtojies lielā lāča siltajā azotē, radīja spilgtu taktilu ilūziju. Bērni grāmatā paijāja lāču kažociņus, uzreiz nemaz nespējot noticēt, ka sataustīs gludu papīra lapu. Veidojot logo, māksliniece pārvērta šo ilustrāciju grafiskā, lakoniskā tēlā, bet saglabāja siltumu un sirsnību, kas izteica izdevēju pārliecību, ka bērnu un pieaugušo dzīve ir cieši vienota un bērnu literatūra ir svarīga,  līdzvērtīga literatūras daļa.   Tekstila klātbūtne izdevniecības "Liels un mazs" pirmsākumos nebija nejauša. Tā bija daļa no izdevniecības koncepta bērnu grāmatu ilustrācijas attīstībai: iesaistot arī māksliniekus, kas strādā tekstilmākslas, videomākslas, scenogrāfijas, instalāciju, datorgrafikas, glezniecības, tēlniecības, fotomākslas un citos žanros, var latviešu grāmatu ilustrācijas robežas paplašināt, ienest tajā jaunas idejas. Jau vienā no pirmajiem "Liels un mazs" izdevumiem – grāmatā "Pasakas par bērnu dzīvi" – līdzās nostājās Katrīnas Neiburgas inscenētās fotoilustrācijas, Ievas Maurītes grafika, Ginta Gabrāna gaismas instalāciju attēli, Andra Vītoliņa figūras, kas konstruētas no datoru detaļām, un Otto Zitmaņa glezniecība. Tekstila klātbūtne turpinājās Ūnas un Ineses kopdarbā – dzejoļu grāmatā "Dieguburti", un jo krāšņi uzplauka Lupatiņu stāstos un animācijā, iesaistoties māksliniekam Reinim Pētersonam un režisoram Edmundam Jansonam. Ne velti Zeķītei, Cimdiņam, Spilventiņam un Lakatiņam ir dots kopīgais uzvārds – Lupatiņi: visa viņu pasaule un viņi paši veidoti no audumiem.   Režisora Mārtiņa Grauda ideja īstenojās Ineses Zanderes grāmatā "Latviešu zvēri", kurā tika noiets garš ceļš no mākslinieces Laimas Eglītes skicēm līdz Kristapa Kalna fotoilustrācijām. Ilustrācijās dzīvnieku maskās un cilvēku apģērbā tērpti aktieri iedzīvināja meža varoņus Latvijas dabā, bet Rūtas Briedes un Arta Brieža dizains piedāvāja bērnam grāmatā gan izjust dabiska audekla pieskārienu, gan salīdzināt papīrā izgrieztas dzīvnieku pēdas.    Šķiet, ka dažādo žanru klātbūtnes ilustrācijā kulminācija tika sasniegta "Liels un mazs" dzejas bilžu sērijā "BIKIBUKS", kurā dažādu laiku latviešu autoru dzejoļus bērniem ilustrēja mūsdienu mākslinieki, un šis kopums, ko veido 101 grāmatiņa, kļuva par sava veida latviešu mūsdienu mākslas antoloģiju. Tajā atrodama visdažādāko stilu grāmatu grafika, glezniecība, papīra kolāža, plastilīns, skulptūra, instalācija. Netrūka arī Ūnas Laukmanes tekstilmākslas Aspazijas dzejoļa "Viešņa" ilustrācijās. Fotogrāfija bija vidutājs, kas palīdzēja šiem dažādajās tehnikās veidotajiem oriģināldarbiem nonākt drukātās grāmatās. Jau sērijas iznākšanas laikā "Liels un mazs" organizēja mākslas darbu oriģinālu izstādes, kas ļāva tos samērot ar tapušajām grāmatām, bet visvairāk pārsteigumu skatītājiem sagādāja izstāde "BikiMETRS". Tā līdzinājās lappusēm no Bikibuka dienasgrāmatas – atklājot mākslinieku darba procesu, dažādus "bikifaktus" un prototipus – cilvēkus un lietas. Lai gan šo izstādi, kas joprojām turpina apceļot dažādas Latvijas vietas, veidoja lielie, tā bija ērta mazajiem – ar piemērotu ekspozīcijas novietojuma augstumu un iespēju dažās ilustrācijās ielīst un iejusties no iekšpuses!

Sludinātājs: Ģirts Ašnevics / Sērija: Bez sērijas / Rakstvieta: Lk 19:1-10

Raidījumā Grāmatai pa pēdām saruna par bērnu literatūru. Iepazīstam Andreja Jesena veikumu – viņš uzskatāms par pirmo ievērojamo augstvērtīgās bērnu un jaunatnes periodikas un daiļliteratūras izdevēju Latvijā. Kopā ar Viesturu Zanderu un Alīsi Nīgali noskaidrojam, kas jauniešus literatūrā interesēja pirms 100 gadiem un šobrīd. Bērnība – laimīgā zeme. Tā bērnu dienas aprakstījuši vairāki literāti, stāstot par laiku dzīvē, kad valdījusi bezrūpība un priekpilnas čalas. Šim posmam mūsu katra dzīvē šodien cauri iesim arī raidījumā, stāstot par bērnu literatūru 20. gadsimta sākumā. Ar saviem sarunu biedriem – Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku, Latvijas Universitātes profesoru Viesturu Zanderu, kā arī bērnu grāmatu izdevniecības “Liels un mazs” līdzīpašnieci un direktori Alīsi Nīgali tiekamies vietā, kas pati par sevi jau ir saules un gaišas atmosfēras pielieta, un tas ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrs. Stāsta galvenais varonis šodien būs Andrejs Jesens – viņš uzskatāms par pirmo ievērojamo augstvērtīgas bērnu un jaunatnes periodikas un daiļliteratūras izdevēju Latvijā. Par viņa izdoto grāmatu sēriju un žurnāliem dažādu vecumposmu bērniem, par to, kas bērnus un jauniešus literatūrā interesēja pirms 100 gadiem un šobrīd un kā sekmēt bērnu interesi par grāmatām – šie ir daži no pieturas punktiem sarunā. Bet tāpat kā raidījumā par enciklopēdijām un konversācijas vārdnīcām, kad Viesturam Zanderam jautājām, vai enciklopēdijas parādās tikai 19. gadsimtā, arī šoreiz būtiski noskaidrot, vai par bērnu literatūru patiešām varam sākt runāt tikai no 20. gadsimta sākuma. Izrādās, tā gluži nav.

Kā Jums šķiet, kas vairāk nosaka cilvēka realitāti un tagadni? – viņa pagātne, vai tas, ap ko cilvēks būvē savus plānus un kurp viņš mērķtiecīgi virzās? Šī podkāsta sērija ar Gintu Ratnieci psihoterapijas speciālisti par sasniegumiem, vajadzību pēc mērķiem un dzīvi pēc to piepildīšanas (sportā, karjerā, piedzīvojumos, attiecībās).Kādēļ apmierinātāks un piepildītāks cilvēks ir īstenojot mērķus, kas sakņoti viņa vajadzībās? Kā mēs mēdzam jaukt vajadzības ar vēlmēm un nikno dzinuli “vajag!”? Vai sasniegtā piepildījumu vērts svinēt? Kādēļ nejūtam prieku liela, grūta, interesanta darba noslēguma posmā? Kā dopamīns palīdz nepadoties un kā var nonākt dzīvībai bīstamu mērķu piepildīšanas atkarībā? Sabiedrības varoņu kults ar “izaicinājumu” apsēstību un ceļš līdz mieram, pašpietiekamībai un viedumam. Vai cilvēkam pastāvīgi jādzīvo mērķu režīmā? Ko par to saka hinduisti? Sarunā pieminētie ceļotāji: Fjodors Koņuhovs un Žaks Kusto

Broņislavas tēvs nomira 1937. gadā, bet sapnis Broņislavai parādījās pēc pāris gadiem – brāļi bija sākuši būvēt jauno dzīvojamo māju – vēl nebija ne logu, ne durvju, sliekšņa vietā augsts baļķis. Broņislavas sapnis: Mirušais tēvs atnāk uz jauno māju, pārkāpj pār augsto sliekšņa baļķi, visu apskatās un saka: “Labi!” Broņislava  staigā  viņam līdzi, viņai  nav miera – viņai ir  sapnis tikt Rēzeknes Skolotāju institūtā, un viņa prasa: “Tēt, vai es tikšu uz institūtu?” Un tēvs saka: “Uz institūtu tu tiksi, bet par skolotāju nebūsi. Nē, par skolotāju tu nekad nebūsi, bet kaut kas liels no tevis iznāks.”  1941. gada vasarā brālis Pēteris ar divriteni aizveda māsas dokumentus uz Rēzeknes Skolotāju institūtu un vēlā rudenī, kad jau bija sācies karš, ar zirga pajūgu aizveda arī pašu māsu. 1944. gada augustā Lubānā jau ienāca padomju armija, pasaule sagriezās ar kājām gaisā. Broņislava piecus gadus dzīvoja pagrīdē, piecus gadus pavadīja Sibīrijā. Pēc atgriešanās no Sibīrijas viņa bija ļoti slima, ārstējās slimnīcās un sanatorijās, sapnis par skolotāju palika nepiepildīts. Vēlāk viņa teica: “Ja es būtu varējusi strādāt par skolotāju pēc kara, es drīz vien atkal nonāktu Taišetas trasē, jo melot bērniem es nemācētu”. Bet tēvam bija taisnība – kaut kas liels no tās meitenes tomēr iznāca! *   *   * Pēc kara piecus gadus Broņislava slēpās mājās brāļa ierīkotā bunkurā zem grīdas. 1949. gada 22. aprīlī, nepilnu mēnesi pēc izvešanām, Broņislava uzrakstīja dzejoli „Mans sapnis”. Viņa naktī bija sapņojusi, ka ir saulgrieze – viena pati klajā laukā. Karsta saule, tveice, bezvējš, ziedi novītuši, strauti izsīkuši, putni un sīki zvēri brēc slāpēs. Viņai sajūta, ka drūmais klajums viņu, vienu sauleņstiebru, ļauni vēro. Un tad – pārskrien ēna, nāk dzestrs viesulis, zibšņi, lietus, dārd pērkons… Un tad viss ir pagājis. Riet saule, no atzēluša lauka kāpj migla, burbuļo strauti, pie tiem veldzējas visa dzīvā radība… Tā notika arī dzīvē – pēc drūmā izsekošanas, apcietinājuma un melīgā padomju  perioda viss mainījās – Latvija atguva neatkarību un Broņislavas dvēsele varēja atveldzēties.    *   *   * 1951. gada 14. februārī Broņislavu apcietināja, 22. jūnijā pasludināja spriedumu – 25 gadi Gulaga labošanas darba nometnēs – un 1952. gada 1. februārī izveda no Rīgas centrālcietuma. Ceļš uz Ozerlaga nometnēm Taišetas trasē ilga divus mēnešus. Ceļā radās temperatūra pāri 40 grādiem, kad pat kriminālisti apžēlojās un palaida vagonā uz augšējās nāras pie loga. Skaista poliete, kas bija nozīmēta vagonā par feldšeri, noteica, ka tas esot sirds somiņas iekaisums, sameklēja un deva zāles, lai varētu tās drausmīgās, līdz bezsamaņai neizturamās sāpes sirdī remdināt. Vagonā kā siļķes mucā. „No tām sāpēm un temperatūras es degu, nejutu nekā. Un tad redzu it kā pa miegam, it kā bez miega: ārā spoža saule, mēs braucam pāri kalniem, tad viss spožums apdziest. Atnāk Jānis Skumbiņš, mans līgavainis, vācu formā, iedod man smagu, smagu spičku kastīti. Es taisu to kastīti vaļā. Viņš saka: “Attaisi, attaisi vaļā!” Es paskatos tajā kastītē zelts! Liels zelta gabals! Jānis saka: “Neko vairāk es tev palīdzēt nevaru. Zelts tagad tev ir, bet gredzens būs jāizkaļ pašai. Un viss paputēja.” Kaimiņpuisi Jāni Skumbiņu iesauca leģionā 1943. gadā. Viņa liktenis vēl arvien ir nezināms.

Kādi jaunumi pāršalca tehnoloģiju pasauli? 1. Google IO konferencē dominē mākslīgais intelekts; 2. Cilvēkam līdzīgāka, jauna ChatGPT versija Omni; 3. Lielā kiberuzbrukumā Helsinkiem hakeri iegūst desmitus tūkstošu cilvēku datu; 4. Saules vētras sabojā GPS balstītas sistēmas ASV zemniekiem; 5. Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki uzstāda jaunu datu pārraides rekordu. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Šī saruna ar daudzu iemīļoto dakteri Klaunu jeb Igoru Narovski ir turpinājums mūsu pirmajai sarunai - ko par sevi un savām emocijām varam mācīties no dakteriem klauniem. Pirmo sarunu skatījās un tās automātiskos tulkošanas subtitrus, ko nodrošina youtube, izmantoja arī cilvēki, kuri paši krieviski nerunā (skat. zemāk, kā to var izdarīt). Par pirmo sarunu saņēmām neparasti daudz pateicības vēstuļu un komentāru - gan no sievietēm, gan vīriešiem. Te daži citāti:"Liels paldies par šo interviju, esmu to noklausījies vismaz 10 reizes un ik pa brīdim tinu atpakaļ (...)"."Saruna, kuru klausīšos vēl un vēl. Tik emocionāli piesātināta- no smiekliem līdz asarām. (....)""Pateicos tūkstoškārt par šo sarunu. Ļoti daudz nozīmēja. Klausīšos vēl.. un pēc tam varbūt vēl..."Saņēmām daudz lūgumu veidot turpinājumu šai sarunai. Šajā reizē Igors stāstīja, kādi ir pieci galvenie elementi, kurus māca topošajiem dakteriem Klauniem un kas var noderēt arī citiem. Piemēram, vieglums, vienkāršība, prieks. Mēs runājām arī par Igora piedzīvoto darbā ar pacientiem un karā cietušajiem. Igoram šādu stāstu ir daudz un tos atradīsi viņa nesen iznākušajā terapeitisko stāstu grāmatā "Daktera Klauna brīnumainās spēles".Ja tev noderētu tulkojums šai vai iepriekšējai sarunai ar Igoru, ko veido automātisks youtube AI rīks, tad skaties sarunu youtube platformā un uzliec sev vajadzīgos iestatījumus - video ekrānā, apakšējā joslā nospied CC, tad zobratu, tad vēlreiz CC un tur izvēlies latviešu vai citu valodu, kas parādīsies subtitros (reizēm tam vajag pat 24h, lai rīks pēc tā iestatīšanas sāktu darboties). Paldies @Aljgjis par instrukciju!Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:42 Kādus stāstus varēs atrast Dr.Klauna Igora Narovski jaunajā grāmatā13:27 Par gaidām. Ko mēs sagaidām no klauniem, no cilvēkiem, un kāpēc realitāte viemēr ir bagātāka.19:38 Trauksme, kas pāraug bailēs. Kā ar to spēlēties un kur to novirzīt29:28 “Klauns ir emocionāls dzīvnieks, kas vienmēr gatavs jebkam, kas varētu notikt”32:13 Kādi ir pieci galvenie elementi, kurus Igor Narovski māca topošajiem dakteriem Klauniem34:05 “Vienkāršība palīdz satikties ikvienam” – kā vienkāršības principu pielietot savā ikdienā42:54 “Ja tu esi godīgs, tev nav vajadzības domāt” – cik atbrīvojošu sajūtu var iegūt, jebkurā sarunā esot godīgam47:28 Pagrieziena punkts Dr.Klauna radošajā attīstībā50:12 Kāpēc dalīšanās ar savām sajūtām, emocijām un idejām ir uzskatāma par lielu dāsnumu otram cilvēkam51:56 Dāsnums un ievainojamība54:09 “Viegla attieksme pret nāvi dara vieglu dzīvi” – kā grūtas situācijas uztvert ar vieglumu58:32 Kādā veidā mūsu pārlieku nopietnā attieksme pret emocijām atņem dzīvei viegluma sajūtu1:09:10 Praktisks piemērs, kā dakteri Klauni apmācībās mācās viegluma sajūtu1:17:51 “Prieku var iegūt pilnīgi no jebkā un jebkuras situācijas”1:20:58 Domas un ieradumi kā muskuļi, kas jātrenē, ja vēlamies savādākus rezultātus kā ierasts1:24:51 Kā ar ķermeņa palīdzību iegūt klātesamības – šeit un tagad sajūtu.1:30:24 Kas dakteriem Klauniem palīdz izturēt milzīgo psiholoģisko slodzi; gadījums Kijevas slimnīcā1:34:56 “Jebkurš konflikts var kalpot par brīnišķīgas draudzības sākumu”

Izrāde, kurā būs smieklīgi visiem vecumiem – tā par teātra trupas "Kvadrifrons" jauniestudējumu bērniem „Brūnais siers” saka pirmie skatītāji. Paulas Pļavnieces režisētā izrāde veidota pēc populārā norvēģu rakstnieka Ērlenna Lū detektīvkomiksa „Kurš sasēdēja brūno sieru?” motīviem un ir pasaulē pirmais šīs grāmatas iestudējums teātrī. Lai jūs nemulsina žanrs „dibentrilleris” – lai gan dibenu šajā stāstā ir daudz, tas nebūt nav lēts apakšbikšu humors. Ērlena Lū grāmatas galvenais varonis ir brūnais siers – ļoti populārs norvēģu gardums, ko Latvijā pazīst mazāk, un to garšīgi apspēlē arī izrādes varoņi. Iedvesmojoties no Agatas Kristi romāna „Slepkavība Austrumu ekspresī”, norvēģu autori radījuši komisku detektīvstāstu bērniem par brūno sieru, kas ar vilcienu tiek vests uz karaļa pili, ...bet ceļā atklājas, ka uz izmeklētā siera kāds ir ļaunprātīgi apsēdies. Tiek izsaukts detektīvs Flufenbergs un nopratināti pasažieri. Ierodas arī pats karalis. Aktieri Ance Strazda, Jānis Kronis un Āris Matesovičs izrādē iejūtas neskaitāmās lomās, virtuozi mainot balsis un tērpus. No nelielās komiksu grāmatas mākslinieki uzbūvējuši dinamisku, stundu garu stāstu ar izmeklēšanām, atmaskošanām un humoru gan bērniem, gan pieaugušajiem. Grāmata latviski iznāca tikai pērn, un es jautāju aktrisei un dramatizējuma autorei Ancei Strazdai, kā tā piesaistīja „Kvadriforna” uzmanību.  „Mums ar izdevniecību „Liels un mazs” ir jau sena sadarbība, viņiem ir pasākumi, kuros mēs kā aktieri ierunājam jaunizdoto grāmatu fragmentus. Tas bija pagājušā gada pavasaris, kad mums atkal bija jāierunā kādi fragmenti, un tobrīd šī grāmata vēl latviski nebija izdota. Saņēmām ierunāšanai tulkoto manuskriptu un tik nenormāli smējāmies, ka uzreiz uzrakstījām Alīsei [„Liels un mazs” vadītājai Alīsei Nīgalei – red.], ka mēs piesakāmies šo grāmatu iestudēt, kolīdz tā iznāks.” Alīse Nīgale vēlāk apstiprina, ka „Kvadriforna” iestudējums detektīvkomiksam par brūno sieru, kura oriģināls norvēģiski iznāca pirms trim gadiem, ir pasaulē pirmā šīs grāmatas skatuves versija. Režisore Paula Pļavniece tam piegājusi ar tādu pašu nopietnības un humora apvienojumu kā grāmatas autori.  „Mēs tiešām skatījāmies visas „Agatas Kristi” sērijas… Tie, kas ir lasījuši šo komiksu, jau zina, ka tur var saskatīt daudz līdzību. (..) Man šķiet, ka bērniem patīk skatīties pieaugušos, kuri ir brīvi un var darīt visādas smieklīgas lietas normālā nopietnībā. Ka pieaugušais nav vienmēr tas skolotājs, kurš zina labāk, bet ka tā ir tāda brīva dauzīšanās. Tai pašā laikā – kā jau detektīvā – tā ir ļoti strukturēta, nopietna… Ja runājam par lietām, ko paņemt līdzi no izrādes, tā ir domāšana. Ir kaut kas noticis, tu par to domā un tad to atrisini. Flufenbergam gan varbūt šī kritiskā domāšana pārāk labi nepiemīt, jo viņa jautājumi ir diezgan absurdi... (smejas)”    Nepilnu stundu garā izrāde no trim aktieriem prasa daudz – darbība nerimst ne uz mirkli un jāpārvalda milzums rekvizītu, kur jebkas var kļūt par jebko – runā gan velo sēdeklis, gan boksa cimds un striķu slota. Izrādes autori cer, ka tas no jauna iedvesmos mazos skatītājus atcerēties spēlēm ārpus ekrāniem. Pirmizrāde „Brūnā siera” detektīvam gaidāma 29.februārī „Kvadriforna” telpās Rīgas Cirkā. Starp citu, izrādē varēs redzēt arī zīmējumus, ko aktieri lūdza bērniem iesūtīt ar viņu versijām par to, kā tad izskatās īsts „dibenbandīts”. 

Liels tornis nomētāts ar pankūkām. Šo Bono Tija Seržana un klausītāju atsūtītās mīklas Griezajos ratos min Čavartu ģimene no Auļukalna muižas: mamma Inita, tētis Mikus, meita Ausma (7 gadi) un dēls Miervaldis (4 gadi).

Jau šajā nedēļas nogalē tiks pasniegta nacionālā kino balva “Lielais Kristaps”. To gaidot, šoreiz vēlamies pavērt priekškaru uz kino tapšanas neredzamo daļu. Mūsu uzmanības lokā četros ierakstos šonedēļ būs kino aizkadru tehniskie un radošie ļaudis, bez kuru darba filmas līdz ekrānam nevarētu nonākt. Šodien ekskursijā pa filmu pēcapstrādes labirintiem mūs vedīs studijas “Lokomotīve” tehniskais direktors Pēteris Sudakovs un producents Dominiks Jarmakovičs. Ar Pēteri Sudakovu tiekamies Vagonu ielas pagalmā Rīgā – šķietami nomaļā vietā līdzās dzelzceļam un ikoniskajiem pilsētas gāzes torņiem. Rūpnieciskajā vidē jaunus rosīgus vaibstus ienesuši kino nozares uzņēmumi, kas gan producē filmas, gan piedāvā tehnikas un pēcapstrādes pakalpojumus – “BB rentals”, “BB PostHouse” un studija “Lokomotīve”, kas te pārcēlusies nesen. Ēkā, kur kādreiz mitis boksa klubs, tagad rosās producenti, restauratori, filmu tehniķi, montāžas režisori un citi kino aizkadra ļaudis, kuru pamata darbarīki ir lieli ekrāni, jaudīgi datori un liela vērība pret kino procesu. Pēteris Sudakovs ir piekritis izvest klausītājus nelielā ekskursijā pa filmu studijas telpām un dažām ļoti svarīgām kino aizkadra profesijām, par ko skatītāji parasti izlasa tikai titros, bet kuru darbs parasti ir ilgākā kino tapšanas daļa – tā ir filmas pēcapstrāde. Mūsu pirmā pietura ir krāsu korekcijas zāle. Liels ekrāns pie sienas, vairāki mazāki datora ekrāni un pultis. Jā, kino lielākoties neizmanto to bezkaislīgo krāsu realitāti, kādu bez ilūzijām tver digitālās kameras.   Ja šo klausoties, domājāt – vai tad drīz šo tehnisko darbu nedarīs mākslīgais intelekts, atbilde ir: jau tagad daudz ko dara, bet bez lielas saprašanas par radošo pusi, tāpēc tā pavēlnieks ir un paliek kino profesionālis ar savu radošumu, knifiem un, jā, reizēm arī kļūdām, kuras intuitīvi meklējam jebkurā radošajā procesā, lai sajustu tā cilvēcību.  Nākamajos šīs sērijas ierakstos tuvāk iepazīsim tādas aizkadra profesijas kā grima mākslinieks, vizuālo efektu meistars un filmu skaņas režisors.

Stāsta vēsturniece, grāmatu "Skaists bij' tas laiks" un "Kā var aizmirst" autore Anita Bormane Dzīvo ātri, baudi un priecājies, nekam pārāk nepieķeries, jo it visam ātri var pienākt gals – šīs izjūtas bija labi pazīstamas daudziem pasaules kara postu, nāvi un iznīcību piedzīvojušajiem. 20. gadsimta 20. gados vecie kārtu un dzimumu kanoni zaudēja nozīmi. Karā savu morālo un nereti arī fizisko spēku apliecinājušās sievietes drosmīgi grieza īsus matus, krāsoja spilgtas lūpas un acis, greznākajās dinejās viņas varēja sastapt, arī tērpušās 30. gadu sākuma modernākajā "sieviešu uzvalkā" – smokingā ar kravati. Sievietes pašas kļuva par naudas pelnītājām, un daudzos gadījumos – arī ģimenes galvenajām apgādniecēm. "Mūsu laikos laimīgas laulības sastopamas ļoti reti, jo cilvēki dodas laulībā visdažādāko motīvu dēļ, kas reti sakrīt ar to, kas būtu vajadzīgs laimīgai laulības dzīvei. Vairums jaunavu precas, lai sagādātu sev bezrūpīgu un bezbēdīgu dzīvi. Vīrieši parasti dodas laulībā tā sauktās mīlas dēļ un bieži arī – kā jaunavas – aprēķina dēļ. Lai nu kā – nelaimīgas laulības ir parasta, lai gan ļoti bēdīga parādība," 1926. gada 20. augustā rakstīja izdevums "Sieviete". Preses izdevumi analizēja pretējā dzimuma iekarošanas taktiku un apdraudējumus laulībai, neskopojās ar visdažādākajiem novērojumiem un padomiem.  "Modernai sievietei ir divi bērni, zēns un meitene. Abi vēl mazi. Vīrs strādā bankā, arī viņa pati strādā līdzīgu darbu – teiksim, turpat ir rēķinvede," tā jaunā laika parādību 1931. gada 24. janvārī izdevumā "Modernā Sieviete" raksturo Paula Jansons. Viņa arī turpina: "Viņa strādā kopā ar vīriešiem, kas ir vecāki par viņu  un kuriem daudz vecākas sievas nekā viņa. Tad nu kādu dienu modernās sievietes skaistums, viņas krāsotās lūpas, kas zied un smaržo kā mākslīgās zīda papīra magones, savaldzina bankas direktoru." Ja kādu nosauca par "modernu sievieti", tas parasti nebija uzskatāms par komplimentu. Jo Latvijas sabiedrība, kuras lielākā daļa (vismaz 60%) dzīvoja un strādāja laukos, savā būtībā bija un palika dziļi patriarhāla, un apzīmējums "modernā sieviete" asociējās ar jaunlaikiem raksturīgo pagrimumu un tikumu zudumu. Tomēr viens no pirmajiem darbiem, ko karstos strīdos paveica jaunās valsts likumdevēji, bija būtiskas izmaiņas Laulības likumā, ieviešot civillaulību iespēju – turpmāk pašām galvenajām saitēm varēja vienoties ne vien baznīcā garīdznieka klātbūtnē, bet arī civilaktu reģistrācijas nodaļā. Savukārt lai izšķirtos, pietika tikai pierādīt, ka laulātie trīs gadus dzīvo šķirti. Vēlāk tas Latviju padarīja par vienu no šajā ziņā progresīvākajām valstīm, par "precēšanās un šķiršanās Meku", kur laulības slēdza un šķīra arī daudzi ārzemnieki. 1938. gadā skandālu Rīgā raisīja itāļu grāfa Emanuela Kastelbarko prāva, kurš bija izmantojis Latvijas liberālo šķiršanās likumu, lai tiktu vaļā no pirmās sievas un apprecētos ar savu kaislību – slavenā diriģenta Arturo Toskanīni (1867-1957) meitu Valiju. Pirmajai sievai tomēr izdevās pierādīt, ka abi nav dzīvojuši šķirti trīs gadus, un tā nu grāfs izrādījās par divsievi un beigās pēc vairākām prāvām bija spiests šķirties no savas jaunās mīlas.  1921. gadā pieņemtais likums tika vērtēts dažādi. Aspazija no Satversmes sapulces tribīnes pauda: "Liels solis progresa ceļā, lēciens pāri veciem laikiem." Pretējās domās bija latgaliešu pārstāvis Francis Trasuns uzsverot, ka "šis likums vajadzīgs tiem, kas Dievam netic, baznīcā neiet un bērnus grib audzināt nevis kristīgās ticības garā, bet pēc savas ētikas". 1925. gada 1. maijā žurnālā "Sieviete" pārdomas par laulības krīzes cēloņiem pauda Latvijas Universitātes teoloģijas fakultātes dekāns Voldemārs Maldonis: "Tagad mēs redzam, ka ne tikai vīri vien, bet arī daudzas sievas laužas ārā no ģimenes apkampieniem. Krogi, viesnīcas, restorāni mudž vien. Tur domā prieku atrast mūsu ģimenes "galvas" un "sirdis", dzerdami, smēķēdami, tērzēdami. Jau restaurācijās un biedrību zālēs dzer kristības, kāzas un bēres. Ģimenes telpas par klusu nervozajam "kultūras cilvēkam". Bet mēs lai neaizmirstam – laime mīl klusumu." 1921. gada 25. aprīlī vien Rīgas apgabaltiesas 1. Civilnodaļā aiz slēgtām durvīm tika iztiesātas 39 laulību šķiršanas lietas, tāpat arī Liepājā un citur ārpus Rīgas. Bet 1935. gada 31. janvārī laikraksts "Rīts" vēsta – katrs piektais cilvēks Latvijā vienkārši neprecas. Par vecpuišu nodokli, kas parādītos kā īpaša progresīva likme ienākumu, mantojuma u.c. nodokļiem, sāka spriest jau 20. gadsimta 20. gadu vidū, bet jo sevišķi šis jautājums aktivizējās saimnieciskās krīzes laikā, kad neprecētie dabūja ciest no lielākiem algas atvilkumiem: vecpuiši un vecmeitas, arī šķirteņi un bezbērnu pāri, kas nedeva ieguldījumu tautas "dzīvā spēka" vairošanā, kļuva par iedzīvotāju kategorijām, kam pienācās valstij vairāk dot un mazāk ņemt...

Kultūras rondo studijā tiekamies ar dzejnieci Inesi Zandere: pārskatīsim viņas jaunākos dzejoļu krājumus un godināsim bērnu grāmatu autoru un rakstnieku Juri Zvirgzdiņu, kurš devies Mūžībā.  Izdevniecība "Liels un mazs" laidusi klajā Ineses Zanderes dzejoļu krājumu "Izdomā sev auto" ar gleznotāja Alekseja Naumova ilustrācijām. Tajā sev piemērotus dzejoļus atradīs dažāda vecuma bērni, bet it īpaši – zēni, kuriem patīk automašīnas, informēja izdevēji. Dzejoļu varoņi ir dažādi auto un mehānismi, no limuzīna, autobusa un F1 līdz pat pienvedējam, kombainam un atkritumu mašīnai. Automašīnas ir gan ceļotāji, gan pirmklasnieki, gan "autolāčplēši", kas sargā Latviju, to līdzdalība aptver dažādas cilvēku dzīves jomas un visus gadalaikus ar katram raksturīgajiem darbiem, svētkiem un dabas ainām. Savukārt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāta izstāde "Vai grāmatai ir knābis?". Tās pamatā ir Ineses Zandares un Rūtas Briedes bilžu grāmata “Vai grāmatai ir knābis?”, kur tās galvenais varonis pūčulēns Elmārs aicina bērnus spēlēties un izpētīt grāmatu pasauli.

Arvien vairāk darba vietu tiek aprīkotas ar jauniem digitāliem rīkiem. Kā digitalizācija maina darba vidi un darba drošības kritērijus, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāja Linda Matisāne, Rīgas Stradiņa universitātes asocociētais profesors, Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un uzņēmuma "SCHWENK Latvija" valdes locekle Personāla un administrācijas direktore Linda Šedlere. Ivars Vanadziņš norāda, ka ir daudz sīku lietu, kas turpina uzlaboties saistībā ar darba drošību, lielāko daļu pat nepamanām. "Milzīgu izmaiņu nav daudz, bet tas nenozīmē, ka digitalizācija neskars," atzīst Ivars Vanadziņš. Linda Šedlere pieblist, ka ražošanā tehnoloģijas ienāk daudz, bet jaunie risinājumi lielākoties attiecas uz individuālo aizsardzību. Uzlabojumi ražošanas iekārtās, tās ir gadu jautājums.  "Individuālās aizsardzības līdzekļi - spēj tik skriet līdz. Un darba organizācijas un vides monitoringa līdzekļi tiešām attīstās un var padarīt dzīvi vieglāku vai grūtāku," komentē Linda Šedlere. "Tās ir dažādas darba vides monitoringa iekārtas, dažādi analizatori. Dažādi sensori, kuri var palīdzēt darba vietai monitorēt, vai cilvēks atrodas darba stāvokli, vai viņš nav kaut kur nokritis un neguļ, vai viņam, iespējams, vajadzīga palīdzība." "Piemēram, sensors ķiverē, kas fiksē, vai cilvēks strauji nenokrīt un varbūt jāiet palīdzēt. Daudzas palīdzošas lietas," piebilst Ivars Vanadziņš. "Digitalizācijas ēnas puses ir šie mentālo veselību ietekmējošie faktori. Pie tā, kā iekārtot darba vietu, esam gadiem strādājuši, mums ir stāvgaldi un sēdgaldi, dažādi paliktņi datoriem. Ne vienmēr cilvēki atpazīst, ka tas rada nogurumu, rada pārgurumu, neļauj izgulēties," atzīst Linda Matisāne. "Šogad tika veikts pētījums "Darba apstākļi un riski Latvijā" un man viens no lielākajiem šī pētījuma pārsteigumiem bija, ka topa faktors, ko darbinieki paši atzinuši kā vissvarīgāko, ir grūtu un sarežģītu lēmumu pieņemšana," norāda Linda Matisāne. "Tas viennozīmīgi ir izaudzis pēdējo gadu laikā, kad mainās... Ja pirms 10 gadiem teicām, ka topā ir viss, kas saistīts ar ergonomiku - smagumu celšana, vienveidīgas kustības, darbs piespiedu pozās. Tagad top pieciniekā ir laika trūkums, darbs ar tehnoloģijām, darbs ar cilvēkiem - viss, kas ir vērsts uz psihisko veselību, mazāk ar ergonomiku." Ivars Vanadziņš atzīst, ka platformu darbos priekšnieks jau tagad bieži ir mākslīgais intelekts. Vai cilvēki tam ir gatavi, ka nav priekšnieka, bet viņus komandē robots. Daudzi nebūs aizdomājušies, ka viņus jau komandē robots. "Laika monitoringa sistēmas cilvēkiem, kas strādā attālināti. Liels stress psihiskai veselībai tādā vidē atrasties, tas ir tavs priekšnieks, kurš vēro, monitorē tavu darba laiku. Daudzi nav tam gatavi, atzīst, ka tas ir pamatiemesls trauksmainībai," bilst Linda Šedlere.  

„Visi skaitās” ir norvēģu autores un mākslinieces Kristinas Rūšiftes lielu popularitāti guvusi bilžu grāmata, kas  Latvijā izdevniecībā „Liels un mazs” iznāca 2020.gadā. Un to noteikti var uzskatīt par lasītprieku raisošu darbu. Šovasar, iedvesmojoties no Kristinas Rūšiftes grāmatas, Valmieras vasaras teātra festivālam horeogrāfe un režisore Kristīne Brīniņa veidoja skaitāmu un skatāmu mudžizrādi visai ģimenei ar tādu pašu nosaukumu kā grāmatai -„Visi skaitās”. Šonedēļ Kristīna Rūšifte ir Latvijā un pirms Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivāla arī mums iespēja satikt grāmatas autori. Mirklis no mēģinājuma šovasar, kad Kristīne Brīniņa Valmieras vasaras teātra festivālā veidoja izrādi „Visi skaitās”, un es biju lieciniece mudžizrādes tapšanā vienā no Valmieras daudzdzīvokļu namu pagalmiem: Kristīne Brīniņa bija iedvesmojusies no Rūšiftes grāmatas, jo 2020.gadā bērnu grāmatu  izdevniecība „Liels un mazs” Jolantas Pētersones tulkojumā no norvēģu valodas izdeva bilžu grāmatu „Visi skaitās”. Grāmata Norvēģijā izdevniecībā Magikon Forlag tika izdota 2018.gadā un kopš tā laika   guvusi lielu starptautisku atzinību, grāmata jau tulkota vairāk nekā 30 dažādās valodās. Dažas dienas pirms Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivāla tiekos ar norvēģu autori un ilustratori Kristinu Rūšifti.

Dzejas dienu laikā Rīgā viesojās igauņu autors Indreks Kofs. Dzejnieks un tulkotājs, vairāku bērnu  grāmatu autors, starp citu, spēlē arī trompeti. Pavasarī izdevniecībā „Liels un mazs” Maimas Grīnbergas un Ineses Zanderes atdzejojumā klajā nāca Indreka Kofa dzejas krājums „Kur palika bērni?”. 12.septembrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrā notika lasījums un tikšanās ar Indreku Kofu un abām atdzejotājām. Bērnu literatūras centra vestibilā uz tikšanos ar igauņu dzejnieku Indreku Kofu, tulkotāju Maimu Grīnbergu un atdzejotāju Inesi Zanderi atnākušas pat vairākas klases, sākumskolēni. Visi ir notikuma gaidās, līdz atskan trompetes skaņas paša Indreka Kofa izpildītas. Inese Zandere iepazīstina ar dzejnieku Indreku Kofu, un tad visi uzmanīgi ieklausās igauņu valodā, kam seko atdzejojums, to lasa Maima Grīnberga. Indreka Kofa dzejoļu krājuma „Kur palika bērni?” notikumi risinās kādā ciemā, kur dzīve rit gludi un jauki,  līdz kādu dienu visi bērni nolemj aizbēgt uz mežu, jo uzskata, ka tiek pārāk kontrolēti un komandēti. Pirms klausīties tālāk  dzejoļus, Maima Grīnberga klātesošos, iepazīstinot ar dzejnieku, min, ka Indreks raksta gan pieaugušajiem, gan bērniem, raksta vairāk bērniem, bet tulko - pieaugušajiem.

Pirmā priekšā lasītāju diena Siguldā un stāsts par Latvijā pirmos bērnu un jauniešu literatūras festivālu, kas norisināsies oktobrī. Par sapņiem redzēt lasošu sabiedrību, kurā literatūra iekļaujas tikpat organiski kā zobu tīrīšana vai sports, Kultūras rondo sarunā ar festivāla rīkotājiem un lasītmīļiem Siguldā. Siguldas bērni kopā ar režisoru Jāni Znotiņu un Luīzi zīmēja Pasaulē labāko lasītāju. Raidījuma laikā jūs uzzināsit, ka labākajam lasītājam vajag galvu, sirdi un elpvadu, čības, drēbes un grāmatplauktu. Savs festivāla grāmatu skapītis tagad ir arī Siguldas Raiņa parkā, bet pirmā Priekšālasītāju diena pieteica 1. Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālu, kas notiks oktobrī. Kultūras rondo bija klāt pirmajā Priekšālasītāju dienā, jo gribēja redzēt, ko Sigulda iesaka darīt situācijā, kad mūsu rīcībā ir neiepriecinoši rezultāti par lasītprasmi Latvijā. Šopavasar tika publicēti starptautiskā lasītprasmes pētījuma jaunākie rezultāti par bērnu lasītprasmi 50 valstīs, un Latvijai tie ir šokējoši: seši procenti bērnu desmit gadu vecumā neprot lasīt. Varam šokēties, bet varam arī rīkoties. Varam veidot īpašu festivāla skolu, kas varētu palīdzēt skolotājiem un bērnudārza pedagogiem, veidot notikumus, kas paredzēti visai ģimenei, kuros klātesoši ir multimediji, grāmatu autori, ilustrāciju izstādes. Un pats galvenais - būt klāt ar grāmatu un autoriem tur, kur ir bērni un jaunieši, piemēram, smilšukastē un skeitparkā. Skeitparkā Siguldā Reinis Janulis lasīja Luīzes Pastores "Laimes bērnus".  Siguldā tiek domāts par dažāda vecuma bērniem, gan tiem, kas savu laiku pavada skeitparkā, gan tiem, kurus uz grāmatu notikumiem atved bērnudārza audzinātāja, vai tiem, kuri atnāk uz bibliotēku kopā ar mammu vai tēti. Vissarežģītākais vecums esot no 4.-9. klasei. Iespējams, ka tur vislielāko lomu var nospēlēt kāds iedvesmojošs skolotājs, kā , piemēram Kristaps Zaļais, kurš kovidlaikā lasīja skolēniem priekšā. Nu gan viņš vairs nav skolotājs, bet pēc priekšālasīšanas Siguldā saņēma kādu svarīgu komplimentu – viņu uzaicināja uz bērnudārzu pabeigt lasīt iesākto stāstu. Kamēr top pasaulē labākais lasītājs, apgāda "Liels un mazs" vadītāja Alīse Nīgale ir gatava atvest uz Siguldu autorus oktobra sākumā, kad norisināsies Pirmais Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivāls. Savos kalendāros varat atzīmēt, ka šoruden jābrauc uz Siguldu ne tikai skatīties krāsainās lapas, bet 6.,7. vai 8. oktobrī Siguldā jābrauc grāmatas lasīt vai vismaz atrast sev kādu labu ierosmi lasīšanai un lasītmācīšanai. Tas nekas, ja pa īstam esat sākuši lasīt tikai studiju gados, kā piemēram, režisors Jānis Znotiņš, kurš tagad ir kļuvis par Latvijā pazīstamāko bērnu izrāžu režisoru. Un Siguldā literatūras festivālā būs arī teātra izrādes. Tiem bērniem un pusaudžiem, kuriem šķiet, ka grāmatu lasīšana ir viena garlaicīga nodarbe, Sigulda pierādīs, ka grāmata var būs bezgala aizraujoša, gan izrādēs un ilustrācijās, gan arī, izmantojot multimedijus. Par festivāla multimediju programmu stāsta Marta Kontina. Siguldā būs gan "Kaķu darbnīca" ar Inesi Zanderi, gan "Brīvrunu projekts" pusaudžiem, gan igauņu izcelsmes zviedru mākslinieces Ilonas Vīklandes izstāde. Pirmoreiz Latvijā būs skatāmi viņas darbi no Astrīdas Lindgrēnes grāmatām. Un vēl daudz kas cits tikai jāizpēta festivāla programmā, piemēram, atbilde uz jautājumu "Vai grāmatai ir knābis?". Pasaulē labākais lasītājs Siguldā ir uzzīmēts. Iespējams, Kuldīgā, Cēsīs, Naukšēnos vai Liepājā tam būs citādas ausis vai acis, citāds grāmatplaukts un varbūt čību vietā būs gumijnieki. Droši zinām, - pasaules labākajam lasītājam noteikti būs galva un sirds. Rīkojot Latvijā pirmo bērnu un jauniešu literatūras festivālu Siguldā, par to domājuši visi šajā radošajā procesā iesaistīties, arī Siguldas novada Kultūras centra Literatūras projektu vadītāja Dace Krecere-Vule.  Tiekamies Siguldā 6.,7.un 8. oktobrī vai jau tagad Raiņa parkā pie grāmatu skapīša. Tiekamies grāmatās!

Nākamnedēļ pasniegs ikgadējo Jāņa Baltvilka balvu par sasniegumiem bērnu literatūrā. Kādas ir tendences bērnu, jauniešu literatūras piedāvājumā un lasīšanas paradumos, skaidrojam Kultūras rondo sarunā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāju, Baltvilka balvas projekta vadītāju Silviju Tretjakovu un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Izglītības pētniecības institūta pētnieci Kristīni Kampmani. Silvija Tretjakova iepazīstina ar Jāņa Baltvilka balvas pretendentiem un informē par gaidāmajiem pasākumiem, Kristīne Kampmane pievērš uzmanību bērnu lasītprasmei un vērtē iespējas to veicināt, jo starptautiskās lasītprasmes novērtēšanas pētījuma "PIRLS 2021" rezultāti lieciena, ka Latvijā pasliktinājusies sākumskolas skolēnu lasītprasme. 24.jūlijā Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome (LBJLP) pasniegs Jāņa Baltvilka balvas bērnu un jauniešu literatūrā un grāmatu mākslā. Vispirms plkst.11 LU Botāniskajā dārzā notiks starptautiskie bērnu literatūras lasījumi, plkst.15 notiks Baltvilkam veltīts piemiņas brīdis 1. Meža kapos, bet plkst.17 Botāniskajā dārzā notiks balvas pasniegšanas ceremonija. Uz Baltvilka balvu bērnu un jauniešu literatūrā pretendē: Aija Lisovska par literāro pasaku "Dullā diena Dundurzālē" (izdevējs "Zvaigzne ABC"), Inese Zandere par bilžu grāmatām "Vai grāmatai ir knābis?" un "Kamoliņš un kastīte" ("Liels un mazs"), Žebers par dzejoļu krājumu jauniešiem "Ejas un asakas" ("Liels un mazs"), Daina Tabūna par izzinošo literāro pasaku "Lasis Stasis un Atlasijas okeāns" ("Liels un mazs"). Uz Baltvilka balvu grāmatu mākslā pretendē: Andris Breže par ilustrācijām Žebera dzejoļiem "Ejas un asakas", Rūta Briede par ilustrācijām Zanderes grāmatai "Vai grāmatai ir knābis?" un Marta Pujāta dzejoļu grāmatai "Zenīts" ("Liels un mazs"), Ernests Kļaviņš par ilustrācijām Juliana Tuvima dzejoļu grāmatai "Pans Trallalnieks" ("Liels un mazs") un Zanderes grāmatai "Kamoliņš un kastīte", Ieva Jurjāne par ilustrācijām Luīzes Pastores garstāstam "Raiņa ielas cirks" ("Neputns"). Savukārt uz "Latvijas valsts mežu" balvu "Jaunaudze" par debiju bērnu un jauniešu literatūrā un grāmatu mākslā pretendē: Toms Deimonds Barvidis par fantāzijas romānu "Zaļā Dzīle" ("Dienas Grāmata"), Laura Melne par literāro devumu kopā ar Viviannu Mariju Stanislavsku tapušajam komiksam "Sunāns breiveibā" ("Volūda"). Par Baltvilka balvas starptautisko laureātu 2023.gadā ir kļuvusi lietuviešu rakstniece Igne Zarambaite par garstāstu "Melndzelmji" ("Jāņa Rozes apgāds") un tā tulkotāja Dace Meiere. Kopumā balvas žūrija izvērtējusi 46 grāmatas, bet 19 izdevumi aplūkoti, meklējot pretendentus grāmatu mākslas balvai. Šogad uz balvu bijuši vairāk nekā desmit debitanti rakstniecībā un ilustratora veikumā.

16. jūlijā Dzintaru koncertzālē un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" izskanēs Jūrmalas festivāla atklāšanas koncerts, kurā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris muzicēs diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā. Viņš kopš 2019. gada septembra ir Manheimas Nacionālā teātra galvenais kapelmeistars, bet ar prieku allaž atsaucas aicinājumiem koncertēt Latvijā. Jūrmalas festvāla atklāšanas koncerta programmā - mūzika no Francijas un Amerikas Savienotajām Valstīm: Kamila Sensānsa Trešā simfonija (‘‘Ērģeļu'') un ‘‘Nāves deja'', kā arī Leonarda Bernsteina uvertīra operetei ‘‘Kandids'' un Džordža Gēršvina Klavierkoncerts ar Vestarda Šimkus solo. Plašāk sarunā - par koncertiem brīvdabā un tiem piemērotu repertuāru, patiku pret franču mūziku un jaunatklāto Džordža Gēršvina klavierkoncertu, piederības sajūtu Manheimas Nacionālajā teātrī, neparastu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" versiju vienam vakaram, sezonas noslēgumu un māju izjūtu. Jānis Liepiņš: Man tiešām liels prieks atkal būt Latvijā, noķert Dziesmusvētku sajūtas un just līdzi korim „Kamēr”. Tas bija fenomenāls notikums – viņi jau septīto reizi pēc kārtas ieguva Lielo balvu. Liels prieks un lepnums. Runājot par Jūrmalas festivāla atklāšanas koncertu, man nav tik bieži nācies diriģēt Dzintaru koncertzālē. Ir bijuši daži koncerti, bet pasenāk. Protams, tur galvenais ir pārbaudīt skaņu un rēķināties ar brīvdabas faktoru – uzpūš vējš un notis aizlido (smiekli). Visādi brīnumi var notikt. Bet ir arī sava maģija tajā, ka dzirdi jūru, vēju, kādu putnu ieķērcamies. Tajā ir savs skaistums. Ņemot vērā vietu un to, kas šis ir par koncertu, programma ir ļoti būtiska. Manuprāt, šī programma ir ļoti skaista un piemērota notikumam un arī Dzintaru koncertzālei – kaut kas skanīgs, kaut kas svinīgs, arī kas drusku „vieglāks”. Otrajā daļā būs Džordžs Gēršvins - kaut kas starp akadēmisko un džeza mūziku. Būs skaista un kompakta programma. Jāsaka, ka ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri tikāmies pavisam nesen – Dziesmusvētku vokāli simfoniskās mūzikas koncertā „Šūpulis”, kurā man bija uzticēts diriģēt tēva [Zigmara Liepiņa] vokāli simfonisko darbu „Dziedot dzimu, dziedot augu”. Tas, protams, gan bija tikai desmit minūtes garš skaņdarbs, tagad tā būs ir pilna programma. Man ļoti patīk šis process ar mūziķiem, orķestris ir ļoti augstas kvalitātes un aktīvs jau no pirmā mēģinājuma – viņi saprata šo mūziku, kaut gan to nav iepriekš spēlējuši. Programmā ir tādas lietas, kas it kā ir populāras, taču nez kāda iemesla dēļ orķestra repertuārā nav bijušas. Piemēram, Kamila Sensānsa Trešā simfonija pasaulē jau ir viena no standartrepertuāra sastāvdaļām, bet varbūt pie vainas tas, ka Rīgā nav tādas koncertzāles, kurā orķestrim likt klāt ērģeles. Šīs simfonijas fināls ir tik spēcīgs, jaudīgs un plašs, ka Lielā ģilde varbūt būtu par mazu. Man prieks, ka orķestris uzreiz uzķēra šīs mūzikas stīgu un sajūtu, viņiem tas izdevies brīnišķīgi. Otrajā daļā Gēršvina Klavierkoncertā pievienosies Vestards Šimkus – vakaru noslēgsim uz džezīgākas nots. Šajā skaņdarbā, manuprāt, ir lieliski notverta Amerikas 20. gs. sākuma sajūta – viss skaisti, brīnišķīga dzīve. Klausoties šo mūziku, var tiešām sajust tādu amerikāniskumu, kurš mūsdienu pasaulē vairs nav tāds, kādu esam redzējuši vecajās filmās. Amerikas zelta laiki, ja tā var teikt. Mūzika ir brīnišķīgi spoža, virtuoza un izklaidējoša, tajā ir arī skaistas melodiskās līnijas. Manuprāt, lielisks skaņdarbs. Salīdzinājumam atkal varētu likt pretī Sensānsu, jo viņš arī bija izcils pianists. Arī tas parādās viņa simfonijā. Simfonijām netipiski ir tas, ka izmantotas ērģeles un arī klavieres. Nepieciešami pat divi pianisti, jo brīžiem jāspēlē četrrocīgi. Komponists meklē dažādus inovatīvus risinājumus, lai attīstītu simfonisko žanru vēl tālāk. Daudzi varbūt nepārņēma viņa aizsāktās idejas, bet tā ir skaista krāsa, ka, klausoties simfoniju, tajā ienāk ērģeles. Tie ir maģiski, debešķīgi mirkļi. Arī instrumentācija ir absolūti izcila – vienkārši brīnišķīgi uzrakstīts orķestrim. Lai gan simfonijai ir divas daļas, var saskatīt zināmu četrdaļības struktūru. Ērģeles pusi simfonijas nemaz nespēlē, līdz ar to tās tiešām ir kā orķestra sastāvdaļa, nevis solo instruments. Bet, protams, tām ir ļoti nozīmīga loma.  Ļoti mazskaitlīgi Radio fonotēkā pārstāvēta Sensānsa „Nāves deja” – ir dažādi pārlikumi, bet orķestra versijā ierakstu nav, lai gan tā ir lieliska mūzika, efektīgs skaņdarbs, kurā spilgtas solo epizodes. Lielākā nozīme šajā gadījumā ir pirmajai vijolei, kas mums būs koncertmeistars Georgs Sarkisjans. Viņam ir šie velnišķīgie tritonu intervāli, kas iezīmē sākumu, kad skeleti nāk no kapiem ārā. Ļoti ilustratīvs darbs. Tas gan ir kompakts – 6 vai 7 minūtes garš, bet tur viss parādās – kā šī deja izaug no pusnakts zvaniem un skeletu lēkāšanas pa kapakmeņiem. Ksilofons, kas arī savā ziņā bija Sensānsa inovācija, jo tajā laikā to īsti orķestrī neizmantoja, ļauj vizuāli iztēloties skeletu grabēšanu. Beigās viss tiek pārtraukts – iekliedzas gailis vai, šajā gadījumā, oboja, un ir skaidrs, ka tuvojas rīts un skeleti aizmūk atpakaļ kapos. Tiešām ilustratīvs, melodisks skaņdarbs, iegriežas tādā kā virpulī. Tiešām nezinu, kāpēc tas nav bijis repertuārā. Varbūt nav rasts pie franču mūzikas. Latvijā kaut kā vairāk esam pieraduši pie Bēthovena vai Čaikovska – vācu, krievu mūzikas. Franču mūziku, šķiet, spēlē salīdzinoši reti. Man gan aprīlī bija koncerts ar Sinfonietta Rīga  - atskaņojām Ravela skaņdarbu „Kuperēna piemiņai”. Arī it kā standarta repertuārs, bet pēdējoreiz spēlēts pirms 20 gadiem. Manuprāt, franču mūzikai varam pievērsties vairāk un piešķirt tai lielāku nozīmi, jo tajā ir absolūti izcilas pērles, kuras ir vērts dzirdēt un spēlēt. Vēl neesam pieminējuši ceturto skaņdarbu šajā programmā, kas nu gan ir kas tāds, ko laikam spēlē visi. To spēlē visi – tā ir Leonarda Bernsteina „Kandida” uvertīra, ar ko iesāksim koncerta otru daļu – tieši pirms Gēršvina. Pirmajā daļā ir franču bloks – divi Sensānsa skaņdarbi, un otrajā daļā – Gēršvins un Bernsteins. Man ir bijis ļoti svarīgi skatīties, kā Bernsteins pats šo uvertīru diriģē, un ieraksti ir brīnišķīgi. Viņš ir fenomenāls gan kā mūziķis, gan kā komponists, gan kā diriģents. Un tik izcili uzrakstīts arī instrumentācijas ziņā, un tajā, cik mūzika spēj saglabāt vieglumu rakstura ziņā. Viņš ir radījis operetes sajūtu – nevis tādā Vīnes variantā, kā mēs to parasti zinām, bet tieši šo amerikānisko opereti, kas nav gluži mūzikls, bet kaut kas pa vidu. Efektīgs darbs, kurā orķestrim ir iespēja sevi parādīt virtuozi. Manuprāt, brīnišķīgs otrās daļas sākums.

Aizvadītajā nedēļā Rīgā viesojās Ukrainas grāmatu mākslinieki Romana Romanišina un Andrijs Lesivs. Abi ir grāmatu autori, dizaineri un ilustratori, Ukrainas PEN biedri. Kopīgi dibinājuši mākslas studiju „Agrafka”. Mākslinieku dueta grāmatas tulkotas un izdotas vairāk kā 30 valodās, tai skaitā latviešu valodā. Par saviem darbiem saņēmuši daudzus starptautiskus apbalvojumus. Viņu viesošanos Rīgā organizēja izdevniecība „Liels un mazs” sadarbībā ar Latvijas Grāmatizdevēju asociāciju un programmas „Radošā Eiropa” līdzfinansētu sadarbības projektu „Aldus Up” . Ir silta, saulaina diena, saruna ar māksliniekiem notiek Mākslas akadēmijas dārzā, kad esam iepazinušies un esmu uzzinājusi, ka ielūgumu viesoties saņēmuši no izdevniecības „Liels un mazs”. Romana Romanišina un Andrijs Lesivs ir grāmatu autori, dizaineri un ilustratori. Abi dzīvo un strādā Ļvivā. Pēc Ļvivas Nacionālās mākslas akadēmijas absolvēšanas kopā nodibinājuši mākslas studiju „Agrafka”. Saruna aizvirzās arī par karu, kā iespējams strādāt, iespiest grāmatas kara apstākļos. Šobrīd mākslinieki strādā pie ilustrācijām mūsdienu ukraiņu autora Jurija Andruhoviča romānam „Maskaviāde”, kas sarakstīts 1993.gadā. Tas ir izdomāts stāsts par dzīvi Maskavā PSRS sabrukuma laikā. Galvenais varonis sāk dīvaino un biedējošo ceļojumu pa pilsētas ielām, dodas lejā uz metro, tad arvien dziļāk līdz kanāliem un kanalizācijas sistēmai un parādās Kremļa bunkurā. Ilustrācijas ir radītas, iedvesmojoties no Botičelli ilustrācijas „Inferno” Dantes poēmai „Dievišķā komēdija”. Kopā ar romāna autoru mākslinieki Romana un Andrijs pēta dažādus imperiālistiskās un autokrātiskās elles slāņus. Mēs atvadāmies un mākslinieki dodas gatavoties sarunai ar studentiem Mākslas akadēmijā, kurā iepazīstinās ar savu darbu tapšanu. Tā kā šo ukraiņu mākslinieku viesošanos Rīgā organizē izdevniecība „Liels un mazs”, kas līdz šim izdevusi četras Romanas Romanišinas un Andrija Lesiva grāmatas, „Liels un mazs” direktorei Alīsei Nīgalei jautāju, kā aizsākusies sadarbība ar abiem ukraiņu māksliniekiem. Grāmata „Karš, kurš pārdeva Rondo” mākslas tēlos atspoguļo gan kara absolūto ļaunumu, gan humānās vērtības un ir veltījums mieram. Arī turpmāk „Liels un mazs” iecerējis izdot „Agrafka” mājas veidotās grāmatas. „Mēs atbalstīsim Ukrainas valsti, cilvēkus un mūsu kolēģus – rakstniekus, māksliniekus un izdevējus – līdz uzvarai”, rīkojot vizīti Latvijā, piebilst „Liels un mazs” direktore. Tikmēr esmu saņēmusi ziņu no Latvijas Laikmetīgās mākslas centra, ka septembrī Latvijā viesosies ukraiņu autore Oksana Zabužko, jo klajā tiks laista viņas jaunākā grāmata „Visgarākais ceļojums” latviešu valodā.

4. aprīlī nosaukti Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) nominanti un speciālbalvas ieguvēja. Mūža balvu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā ekspertu komisija nolēmusi piešķirt tulkotājai Elgai Saksei. Aizvadītā gada aktualitātes literatūrā pārrunājam ar LALIGABA ekspertu komisijas pārstāvēm - tās priekšsēdētāju Ingmāru Balodi un kultūras žurnālisti Andu Buševicu. Jau vēstīts, ka šogad Latvijas Literatūras gada balvu klāsts papildināts ar nomināciju "Spilgtākais darbs literatūrzinātnē", savukārt tulkojumu nominācijā balvas tiks piešķirtas dzejas un prozas tulkojumiem atsevišķi. Labākais prozas autordarbs Dace Vīgante "Romantiķis", Zvaigzne ABC  Jānis Joņevs "Decembris", Ascendum Kristīne Ilziņa "Es neliecināšu pret jums", Zvaigzne ABC Osvalds Zebris "Mežakaija", Dienas Grāmata  Labākais dzejas autordarbs Andra Manfelde "Poēma ar mammu", Dienas Grāmata Artis Ostups "Variācijas par mēness tēmu", Neputns Gaiķu Māris "Traka lapsa pār ceļu", Valters Dakša Ivars Šteinbergs "Jaunība", Neputns Ronalds Briedis "Nulles summa", Neputns Labākais literatūras autordarbs bērniem Elizabete Lukšo-Ražinska, Ieva Melgalve "Emī un Rū. Draudzības kods", Ausma Media Kristīne Ulberga "Kas mammai somā?", Zvaigzne ABC Marts Pujāts "Zenīts" ("Liels un mazs") Viesturs Ķerus "Korras pasaules" ("Liels un mazs") Žebers "Ejas un asakas" ("Liels un mazs") Labākais dzejas tulkojums latviešu valodā Julians Tuvims "Pans Trallalnieks", atdzejojis Māris Salējs ("Liels un mazs") Pauls Cēlans "Melnās pārslas", atdzejojusi Jana Vērdiņa ("Neputns") Tomass Stērnss Eliots "Dzejas izlase", atdzejojuši Ieva Lešinska, Kārlis Vērdiņš ("Neputns") Labākais prozas tulkojums latviešu valodā Donalds Kajoks "Ezers un citas to pavadošās personas", tulkojusi Dace Meiere (Latvijas Rakstnieku savienība) Jāns Kaplinskis "Ledus un Titāniks", tulkojusi Rūta Karma (Latvijas Rakstnieku savienība) Jichoks Baševis Zingers "Šoša", tulkojušas Irēna Birzvalka, Māra Poļakova ("Dienas Grāmata") Lēlo Tungala "Biedrs bērns", tulkojis Guntars Godiņš (Latvijas Rakstnieku savienība) Penti Sārikoski "Ir vai nav. Eiropas mala. Bretaņas dienasgrāmata", tulkojusi Maima Grīnberga ("Neputns") Spilgtākā debija Ilmārs Zvirgzds "Reģistratūra" ("Zvaigzne ABC") Marija Luīze Meļķe "Nerealizēto potenciālu klubs" ("Orbīta") Māris Bišofs "Dom-raxti" ("Valters Dakša") Toms Deimonds Barvidis "Zaļā Dzīle" ("Dienas Grāmata") Spilgtākais darbs literatūrzinātnē Anita Rožkalne "Brīvie vektori" ("Dienas Grāmata") Arnis Koroševskis "Lielais noliedzējs" ("Dienas Grāmata") Benedikts Kalnačs "Pavērsiens" (LU LFMI) Ieva Struka "Par skaisto un aplamo dzīvi" ("Dienas Grāmata") Ekspertu komisija lēmusi šogad piešķirt speciālbalvu Ievai Lešinskai par Eduarda Veidenbauma dzejas tulkojumu angļu valodā. Par nozīmīgu ieguldījumu literatūrā Mūža balva piešķirta tulkotājai Elgai Saksei. Kopš 1965. gada viņa iztulkojusi vairāk nekā 60 ungāru autoru darbus. LALIGABA ekspertu komisijā darbojās tulkotāja un dzejniekce Ingmāra Balode, kultūras žurnāliste Anda Buševica, dzejnieks un rakstnieks Andris Akmentiņš, tulkotājs Dens Dimiņš, rakstniece un publiciste Ilze Jansone, dzejniece un ilustratore Lote Vilma Vītiņa un literatūrzinātnieks Ojārs Lāms.

Kā  situāciju Latvijas grāmatniecībā vērtē nozares pārstāvji pirms savas asociācijas trīsdesmit gadu jubilejas, pārrunājam Kultūras rondo studijā. Raidījuma viešņas: Renāte Punka, Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāja, Alīse Nīgale, bērnu grāmatu izdevniecības "Liels un mazs" direktore, un Ingrīda Segliņa, apgāda "Zinātne" ilggadējā vadītāja. Apgāda "Zinātne" ilggadējā vadītāja Ingrīda Segliņa un SIA "Apgāds Zvaigzne ABC" īpašniece un valdes priekšsēdētāja Vija Kilbloka šogad konkursā "Zelta Ābele 2022" ceremonijā saņems Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā. Abas izdevējas piedalījušās organizācijas veidošanā un ilgu gadu garumā aktīvi darbojušās gan savos uzņēmumos, gan asociācijā, stiprinot grāmatniecības nozari. Balvu pasniegšana notiks 30. martā, kad arī uzzināsim grāmatu dizaina konkursa "Zelta Ābele 2022" laureātus astoņās kategorijās. Konkursam no pērn iznākušo grāmatu klāsta 52 izdevēji bija pieteikuši 102 grāmatas, ko vērtēja žūrija – pieci nozares eksperti: mākslinieks Roberts Koļcovs (žūrijas priekšsēdētājs), mākslinieks, LMA profesors Juris Petraškevics, Rīgas Valsts tehnikuma direktore, poligrāfijas eksperte Dagnija Vanaga, uzņēmuma Arctic Paper pārstāve Lolita Butāne un dizainers Miķelis Baštiks.

Izdevniecībā “Liels un mazs” iznākusi jauna latviešu oriģinālgrāmata – dzejnieka Žebera uzrakstītais un mākslinieka Andra Brežes ilustrētais dzejoļu un īspasaku krājums “Ejas un asakas”. Dzejnieks ar pseidonīmu Žebers un mākslinieks Andris Breže ir viena persona, un viņš radījis stilistiski ļoti vienotu, spilgtu un oriģinālu darbu. Par izdevumu autors teic: "Vienkārši pa galvu maisījās iecere, ka vajadzētu to visu salikt kopā, bija skaidrs, ka tas būs rasols, jo viņam nav viens vēstījums, tie ir ļoti fragmentēti gabaliņi, bezjēdzīgi. [..] Tā nav grāmatiņa bērniem, tā vienkārši ir grāmatiņa par bērniem. [..] Bērns cilvēkā vienmēr ir klātesošs, un, lūk, tā grāmata ir par šo klātesošo bērnu, par viņa klātbūtni tevī visu laiku."

Kā norit gatavošanās Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem? Kas ņemts vērā, izvērtējot iepriekšējo pieredzi biļešu tirdzniecībā? Kuri jautājumi pašreiz ir vissteidzamāk risināmie un kas rada bažas pašos rīkotajos, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar Dziesmu un deju svētku izpilddirektori Dainu Markovu un svētku mākslinieciskās padomes priekšsēdētājs Mārtiņu Klišānu. Runājot par svētku biļešu tirdzniecību, Daina Markova atklāj, ka ir izsludināt biļešu iepirkums un gaida pieteikumus. "Ņemot vēra iepriekšējo gadu pieredzi un zinot, ka tik lielu pieplūdumu fiziski serveriem ir grūti izturēt, esam nolēmuši, ka biļešu tirdzniecība notiks pakāpeniski. Mēs netirgosim biļetes vienā brīdī, vienā stundā, vienā minūtē uz visiem pasākumiem, kā tas bija iepriekšējā reizē un arī radīja lielu pieplūdumu. Biļešu tirdzniecība notiks pakāpeniski vairāku dienu laikā, laižot tirdzniecībā svētku pasākumus. Kā tas būs precīzi, par to vēl informēsim. Skaidrs, ka uz lielajām noslēguma programmām pieprasījums būs liels un visi pie biļetēm netiks. (..) Svarīgi, ja ir liels pieplūdums konkrētajā biļešu iegādes brīdi, lai cilvēks ir informēts par to, kas notiek. Lai neveidojas situācija, kāda bija pirms iepriekšējiem svētkiem. Centīsimies to labāko," skaidro Daina Markova. Mārtiņš Klišāns atklāj, ka šogad būs arī atsevišķi koru dižkoncerts, ne tikai noslēguma koncertā piedalīsies kori. Dižkoncertam dots nosaukums "Tīrums", to papildinās vienīgo pūtēju orķestri.  "Tas būs kora mūzikas baudījums," atzīst Mārtiņš Klišāns. "Faktiski visām nozarēm svētku nedēļas laikā ir savi lielāki pasākumi, kas koriem līdz šim nebija. Domāju, ka tradīcija varētu labi iedzīvoties." Jā, tā ir lielāka slodze, vairāk mēģinājumu un plašāks repertuārs, jo repertuārs kora mūzikas koncertā un noslēguma koncertā ir stipri atšķirīgs. Dejotāji gatavo divus lielus uzvedumus. Svētku neatņemama tradīcija ir arī gājiens, un tas šogad iecerēts kā novadu dižošanās. Tas būs garš, iecerēts, ka sāksies pulksten 10 un ir jābeidz līdz dienas ziņām (pl. 18). Protams, būs arī koru kari. Bijušas lielas diskusijas veidojot nolikumu šī gada svētku koru kariem. "Tā būs nebeidzama diena, ļoti satraukta, interesanta un aizraujoša diena gan žūrijai, gan koristiem. Būs iespēja koriem izvēlēties repertuāri no 150 gadu krātuves visatbilstošāko, ar ko izcelties," atklāj Mārtiņš Klišāns. Runājot par svētku finansēm, Daina Markova neslēpj, ka līdzekļu šobrīd trūkst pilnīgi visās pozīcijās. Liels nepieciešamo līdzekļu pieaugums ir svētku dalībnieku ēdināšanas pozīcijā. Arī naktsmītņu izmaksas ir pieaugušas.

Liels izaicinājums būs mazināt energocenas, apkures rēķinus un panākt energo neatkarību. Jauns gads, jauna ministrija un jauns klimata un enerģētikas ministrs. Raimonds Čudars - otrdienas raidījuma "Viens pret vienu" viesis.

Par gada izskaņas nozīmīgu notikumu kļuvusi „Grafiķu kalendārs” iznākšana. Šis ir astotais gads, kad 13 topošo grafiķu darbi tiek apkopoti lielformāta kalendārā. Grafikas oriģinālus iespējams skatīt galerijā „Istaba”, bet līdztekus izstādītas un iegādājamas izdevniecības „Liels un mazs” grāmatas. Daudzi bērnu grāmatu ilustrāciju autori ir bijušie grafikas nodaļas studenti. 2023.gada „Grafiķu kalendāra” oriģināli – jauno mākslinieku radošais redzējums par gada mēnešiem plašā grafikas tehniku spektrā – eksponēts galerijā „Istaba” pie centrālās sienas. Telpā arī neliels galds, uz kura darbu klišejas, lai izstādes apmeklētāji novērtētu veidu, kā grafikas top, un kaut mazliet nojaustu darbu tapšanu. Izstādes kuratore ir Mākslas akadēmijas docente un grāmatu ilustratore Rūta Briede, kura atgādina, kā tapis pirmais „Grafiķu kalendārs”. Galerijā „Istaba” iekārtots izdevniecības „Liels un mazs”  Ziemassvētku veikaliņš, kas iet roku rokā ar Grafikas katedras kalendāra izstādi. Šis ir laiks, kad bērnu vecāki var atnākt un apskatīties, ko ielikt dāvanu maisā, ne tikai saviem bērniem, bet arī draugiem, atbalstot jaunos māksliniekus. Studentu organizētā „Grafiķu kalendāra 2023” izstāde galerijā „Istaba” būs skatāma līdz 13.janvārim.

"Prozas lasījumi" norisināsies no 5. līdz 11. decembrim ar caurvijas motīvu patvertne, patversme, slēptuve. Kultūras rondo saruna par "Prozas lasījumu" programmu, būtību un šīs dienas kontekstiem. Studijā projekta vadītāja Ilze Ļaksa-Timinska, rakstniece Dace Vīgante un Rakstnieku savienības priekšsēdis Arno Jundze. Rakstniece Dace Vīgante atzīst, ka dalība "Prozas lasījumos" viņai ir ļoti būtiska. "Tas ir ļoti nozīmīgi, jo es ienācu literatūrā būtībā caur "Prozas lasījumu" konkursu pirms septiņiem gadiem," atklāj Dace Vīgante. "Prozas lasījumiem bija 25 gadu jubileja un šajā festivālā tika izsludināts konkurss, kur varēja pieteikties jebkurš. Es arī aizsūtīju savu darbu. Liels bija mans pārsteigums, ka viens no uzvarētājiem bija arī mans darbs. Lielākais labums visā bija, ka žūrija lasīja darbus anonīmi, tie nebija parakstīti. Tas bija ļoti motivējoši." "Arī pēc vairākiem gadiem, kad tev ir iznākušas dažas grāmatiņas, ir ļoti dricelīgi piedalīties konkursā un arī tikt uz "Prozas lasījumu" skatuves," vērtē Dace Vīgante. Viņa ir gandarīta, ka jaunie autori, kuri mācās varēs šogad pat trīs dienas piedalīties pasākumos. Par programmu, kura pieejama internetā, plašāk stāsta Ilze Ļaksa-Timinska un Arno Jundze. Viņš arī aicina reģionos rīkot savus "Prozas lasījumus" un Rakstnieku savienība palīdzēs sazināties ar autoriem. Lasījumu ietvaros ir iespēja redzēt un dzirdēt pašu svaigāko, aktuālāko, kas šobrīd top, nesen ir tapis Latvijas literatūrā. Analizējot kārtējos “Prozas lasījumus”, literatūras vērotāji un kritiķi parasti identificē aktuālākos procesus un vēsmas, kas interesē rakstniekus. Festivāla tekstu tēmas un formas, autoru diskusijas un replikas veido plašāku stāstu par to, kas notiek Latvijas literatūrā un to, kādas grāmatas varētu būt gaidāmas tuvākajā laikā. ​Šī gada festivāla tēma ir “Patvertne, patversme, slēptuve”. 2022. gadā Eiropa dzīvo situācijā, kad slēptuves jēdzienu aktualizē karš, pandēmija, inflācija, sankcijas. Patvērums bumbu patvertnē vai bēgļu patversmē – tas, kas vēl nesen šķita spēle vai motīvs asa sižeta filmai, nu ir kļuvis par nopietnību. Vai iespējams aizbēgt, vai iespējams patverties? Vai slēpšanās garantē drošību?

Mūsdienās ir bērni, kuri vairs nevar aiziet gulēt, ja nav lapsiņas gultā. Lapsiņa ir visur - uz pidžamas, vienmēr līdzi vai somiņā. Tuta - bērnu draugs, par kuru tapusi jau divsimtā video sērija un kura gatavojas Ziemassvētku koncertu tūrei „Piparkūku sirds”. Kā tas viss sākās? Kultūras rondo studijā Tutas dziesmu radītāja komponiste un dziedātāja Laura Polence no Amsterdamas un režisore Marta Selecka. Marta Selecka atklāj, ka 2023. gada janvārī gaidāmas projekta "Literatūre" jaunās sērijas. Būs tikšanās rakstniekiem Māru Svīri, Ivaru Šteinbergu, Loti Vilmu Vītiņu. Vēl top projekts "Tava darīšana", kas Latvijas TV būs skatāms no 2023. gada marta. "Tas būs projekts par biznesa veidošanu, par uzņēmējdarbību. Kad es sāku Tutu, es sāku arī kā jaunā uzņēmēja, gāju jaunu ceļu. Manā ceļā gadījās ļoti forši mentori un palīgi, esmu arī radošo industriju inkubatorā ar savu uzņēmumu. Sapratu, ka ir daudz jautājumu, ko varu palīdzēt citiem sākt domāt, ka vari būt uzņēmējs un darīt savu lietu," atzīst Marta Selecka.  Savukārt Lauras Polences dzīvi ārpus Tutas piepilda citi muzikāli projekti, kas nav mūzika bērniem.  "Tā ir mūzika, kur ir ļoti daudz improvizācijas kopā ar citiem vokālistiem. Es nodibināju improvizācijas kori, ar kuru arī izdosim albumu. Es arī rakstu savas dziesmas, kas ir starp džezu un improvizāciju. Izpildu diezgan traku mūziku daudz mazāka publikai nekā Tutas dziesmas," atklāj Laura Polence. "Esmu priecīga Amsterdamā un Nīderlandē būt vairāk teātra vidē, kur sadarbojos gan ar dejotājiem, gan aktieriem, gan mīmu māksliniekiem, gan mūziķiem. Liels prieks, ka darbi ir tik dažādi." Paralēli viņa vada arī kori Amsterdamā. 

"Tik bieži mēs esam noguruši, tik bieži – noskumuši, nelaimīgi un dusmīgi... To visu projām! Lai mūzika paceļ virs zemes! Lai tā noglāsta dvēseli, lai noglāsta mūs. Jo tas taču ir mūzikas uzdevums – pacelt pāri reālajai dzīvei, kurā mēs dzīvojam: mūzika mums dod tādus laimes brīžus, kad tas viss ir prom, tavai dvēselei ir spārni un tā var lidot," ir pārliecināts komponists Pēteris Vasks. Intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" viņš stāsta par savas kormūzikas interpretējumiem tikko Berlīnē un vēl citu savu opusu dzīvi aiz Latvijas robežām, kā arī par Rīgas Domā gaidāmo "Jubilejas mesu" un "Musica Serena" Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un tā jaunā galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski programmā. Rūta Paula: Tava mūzika skan gan Latvijā, gan arvien tālāk pasaulē. Tikko biji uz kāda sava jaundarba pirmatskaņojumu Berlīnē. Pēteris Vasks: 26. novembra vakarā Berlīnes filharmonijas kamermūzikas zālē bija Berlīnes RIAS kamerkora koncerts, kura programmu bija iestudējusi un vadīja mūsu jaunā, brīnišķīgā diriģente Krista Audere. Sevišķi pēc uzvaras Erika Eriksona kordiriģentu konkursā pagājušajā gadā Krista Audere tagad ir pieprasīta diriģente – visi Eiropas profesionālie kori stāv pie viņas rindā, lai uzaicinātu uz sadarbību...  Tā bija pamatīga divdaļīga programma, kuras nosaukums bija Mūzika mieram. Koncerts iesākās ar somu komponista Einojuhani Rautavāras Mesu korim a cappella, tad bija Krimā dzimušās, bet nu jau ilgstoši Igaunijā mītošās Gaļinas Grigorjevas kompozīcija, tad pauze, bet otrajā daļā bija Arvo Perta skaņdarbs, un milzīgs prieks bija par mūsu Jēkaba Jančevska darbu korim ar čellu, ko koncertā spēlēja arī Latvijā pazīstamais Nikolass Altštets. Jēkabam šis ir ļoti skaists darbs! Un tad bija veseli divi mani darbi: vispirms "Fruit of Silence" jeb "Klusuma auglis", ko pasaulē kori labprāt un daudz dzied. Šajā gadījumā – oriģinālajā a cappella versijā. Un tad – pavisam  netipiski – kā pats pēdējais skaņdarbs bija mana dziesma, ko Kristai uzrakstīju, uzzinot to prieka vēsti, ka viņa uzvarējusi Eriksona konkursā. Toreiz es vienkārši spontāni atšķīru mana iemīļotā dzejnieka Knuta Skujenieka kopoto rakstu sējumu un atradu brīnumskaistu tekstu un uzrakstīju viņai skaņdarbu kā tādu mazu dāvanu. Krista šo darbu izvēlējās pirmatskaņot sestdienas vakara koncertā. Parasti jau pieņemts, ka koncerta noslēgumā ir kaut kas ar patosu, bet man tā mūzika uz beigām paliek tāda klusāka, maigāka, un dziesma tā klusi un skaisti izdzisa – Domažorā. Kaut kā pēdējā laikā mani darbi vienmēr beidzas ar Domažoru! "Siltums bezgalīgs" – tā nosaucu šo dziesmu; tās ir skaistā dzejoļa pēdējās divas rindas, kur, manuprāt, pateikta visa būtība. Brīnumskaisti tā izskanēja – protams, latviešu valodā, kā gan savādāk – programmas grāmatiņā bija tulkojums, lai cilvēki aptuveni saprastu šo ārkārtīgi skaisto tekstu. Un Krista bija tik apgarota – viņa tā spēja pacelt vispirms kori – kā virs zemes, un tad arī klausītāji man likās ļoti aizkustināti un priecīgi. Klausītāju bija daudz, un, kā jau pēc tādiem koncertiem, visi cēlās kājās un bija sajūsmā. Liels prieks, ka bija daudz arī latviešu mūziķu: sāksim ar Ivetu Apkalnu, tad arī jaunā Latvijas vēstniece Vācijā Alda Vanaga, kura ir aktīva koncertu apmeklētāja. Bija liels, skaists notikums, pēc kura uz rokām nesām Kristu – viņa pēc koncerta atnāca pie mums, latviešu pulciņa, un varējām viņu samīļot un pateikties par visu skaisto.  Un tev kā komponistam atkal tāds iedvesmojošs un rosinošs brīdis! Protams, jā! Pirmā iepazīšanās ar Kristu bija pirms gadiem trim, četriem, kad viņa uzstājās savā Amsterdamas "Muziekgebouw" – tur ir skaista zāle, kur koris skan visnotaļ labi, un viņa bija iestudējusi manas "Mīlestības dziesmas": ir man tāds kora cikls, kuru viņa bija izvēlējusies, un es, aizbraucot un noklausoties koncertu, pēkšņi sapratu, cik brīnišķīga ir Krista Audere! Un tad vēl beigu beigās noskaidrojās, ka arī Krista nākusi pasaulē mazajā Aizputes pilsētiņā, tā ka mēs esam ne tikai domubiedri, bet arī novadnieki. Bija tik skaisti! Par šo muzikālo draudzību man liels prieks.  Krista vēl ir no tiem latviešu mūziķiem, kas aiziedami pasaulē arvien tālāk, nezaudē saikni ar dzimto zemi – viņa savās programmās daudz un labprāt liek mūsu mūziku. Ne visi mūsu slavenie interpreti to uzskata pašu par sevi saprotamu, bet Krista pieder pie tiem, kas daudz un labprāt diriģē mūsu mūziku. Paldies viņai par to. Šobrīd dzīvojam divu tavu jaundarbu pirmatskaņojumu gaidās. Pirmais būs Latvijas Radio kora koncertā "Jubilejas mesa" piektdien Rīgas Domā. Šo darbu veidojuši seši Latvijas komponisti - kopā ar tevi vēl pieci kolēģi: Arturs Maskats, Juris Karlsons, Andris Dzenītis, Ēriks Ešenvalds un Andrejs Selickis. Daļa no mūzikas, tostarp arī tavs "Agnus dei" tapis jau pirms kāda laiciņa. Diemžēl pandēmija izjauca pirms diviem gadiem iecerēto Latvijas Radio kora jubilejas koncertu, bet nu ir klāt Sigvarda Kļavas 60. jubileja, un tad nu šī "Jubilejas mesa" tiks atskaņota Rīgas Doma velvēs. Vai arī pirms diviem gadiem tavs "Agnus dei" bija iecerēts kā lielākas formas daļa? Pirmsākums ir tāds, ka Dānijas Radio koris pasūtīja man skaņdarbu korim a cappella, dodot man pilnīgi brīvu izvēli teksta un valodas ziņā. Tajā brīdī biju gatavs rakstīt mesu latīņu valodā. To arī izdarīju, viņi to iestudēja, aizbraucu uz iestudējumu, un tā bija viena no retajām reizēm, kad biju diezgan nelaimīgs par pirmatskaņojumu – īsti nevarēju saprast, ko esmu tur aplam izdarījis, bet bija vēl cerība: kad to nodziedās kāds no mūsu koriem, sapratīšu, vai darbs ir izdevies, vai tomēr tas ir jāliek "šūplādē". Uzrakstīju otro versiju, pieliekot klāt ērģeles, un to iestudēja mūsu Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā. Sapratu – ir labi. Uzrakstīju vēl vienu versiju manam mīļākajam sastāvam – stīgām, un tā, protams, ir veiksmīgākā, jo, kā es vienmēr saku, divkāršs dziedājums, kad kopā dzied koris un stīgas, ir lielākais spēks, kāds mūzikā var būt. Tātad Mesa eksistē trijās versijās, un tai ir diezgan laimīgs liktenis: manas izdevniecības pārskatos skatos, ka Eiropā to šobrīd atskaņo diezgan daudz, un tieši versiju ar stīgu orķestri. "Jubilejas mesas" atskaņojumā Rīgas Domā "Kyrie Eleison" no manas Mesas būs kā pirmā daļa, bet pēdējā daļa būs "Agnus dei", kas man liekas kā tāda kvintesence, kur tu visvairāk tuvojies dievišķajam mīlestības un mūžīgās gaismas brīnumam. Mūsu izcilie dažādu paaudžu komponisti ir uzrakstījuši arī jaunas mesas daļas. Dod, Dievs, lai tas būtu liels un skaists garīgs piedzīvojums un pārdzīvojums mums visiem. Mūzikas vēsturē šad un tad ir bijis, ka vairāki komponisti raksta vienu skaņdarbu. Jums, šīs mesas rakstītājiem, ir ļoti atšķirīgi rokraksti: kā, tavuprāt, tas viss varētu saliedēties? Zinot komponistus, kuri raksta, un zinot, ko viņi raksta, domāju, ka tur jebkura skaņa un nots būs svētīta no mūžīgās gaismas un ļoti ceru, ka tas būs patiesi liels notikums mūsu mūzikas dzīvē. 10. decembrī Rīgas Domā jau atkal skanēs tava mūzika, un šoreiz – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un tā galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski koncertā. Līdzās Vona-Viljamsa "Jūras simfonijai" būs tava "Musica Serena", kuru tu pats esi raksturojis kā nostalģisku rudens ainavu, mierpilnu jausmu. Man vizualizējas tāda rudens ainava: kad lapas nobirušas, tu ej kādā tālā pastaigā, un pēkšņi ieraugi ko tādu, ko brīdī, kad viss plauka un ziedēja, tu neredzēji, bet tagad pēkšņi paveras jauni apvāršņi un tu par to priecājies, par to brīnies – nekad nedrīkst zaudēt brīnīšanās sajūtu sevī! Bet nu redz, šad un tad pieķeru sevi, ka mēģinu skaidrot mūziku – tai pašai jāizstāsta viss. Bet te ir tā rudens gaisma, kas ir savādāka nekā citas gaismas, bet ir tik skaista un tik sevišķa. Šo skaņdarbu veltīju savam draugam – somu diriģentam Juham Kangasam dzimšanas dienā. Tā vienkārši ir mīlestības pilna dāvana, un tiem, kas to klausās, lai tā noglāsta dvēseli, lai noglāsta mūs: tik bieži mēs esam noguruši, tik bieži - noskumuši, nelaimīgi un dusmīgi... To visu projām! Lai mūzika paceļ virs zemes!  Jo tas taču ir mūzikas uzdevums - pacelt pāri reālajai dzīvei, kurā mēs dzīvojam: mūzika mums dod tādus laimes brīžus, kad tas viss ir prom, tavai dvēselei ir spārni un tā var lidot. Šis darbs skanēs Tarmo Peltokoski vadībā. Vai tev ir iznācis jau tikties ar viņu un parunāt par šo darbu, jeb tu ļauj pilnīgu vaļu šim jaunajam talantam? Par šo darbu ne, tur, manuprāt, nav daudz, ko runāt. Bet vienkārši trūkst vārdu vai atkal to būs daudz par daudz, lai izteiktu, kas tas ir par brīnumu - Tarmo, šis jaunais somu puisis. Šķiet, viņš no kosmosa atlidojis šeit - trūkst vārdu, lai izteiktu sajūsmu un apbrīnu par to, kāds viņā ir apbrīnojams spēks! Orķestris pamatā ir liels mūziķu pulks, kurš spēlē tā, kā viņus vada, kā viņus diriģē un dod impulsu. Un tas, kā Tarmo mūsu Nacionālajam orķestrim viņa inaugurācijas koncertā Cēsīs iedeva šo impulsu - protams, pēc rūpīga un nopietna mēģinājuma procesa, jo viņš ir ļoti prasīgs, principiāls... Dzirdēju, kāds mūsu orķestrim ir pianissimo! Kādas negaidītas nianses! Galvenais, ka mūzika notiek tajā brīdī: dvēsele lido kopā ar orķestri, kad to diriģē šis jaunais somu puisis Tarmo. Tā mums ir tāda dāvana! Uz jebkuru viņa koncertu jābūt klāt visiem, kas vien var būt, jo tādi brīnumi nenotiek bieži. 22 gadus vecs jauneklis, kurš spēj orķestrim iedvest tādu dzīvību, tādu enerģiju - tas ir kaut kas neparasts! Viņa inaugurācijas koncertā bija divas Piektās simfonijas: Vona-Viljamsa Piektā, kuru mēs tikpat kā nezinām - tas ir slavinājums tam labajam, kas katrā no mums ir iekšā. Jo viens no mūzikas uzdevumiem ir stāstīt, ka mēs dzīvosim un izdzīvosim, un mūsu nākotne būs tikai tad, kad naids un ļaunums tiks pārvarēts, un mēs atvērsimies viens pret otru mīlestībā un draudzībā. Un tas viss šajā Piektajā simfonijā bija tik apbrīnojami skaisti! Un tad Sibēliusa Piektā - gulbja lidojums. Tas bija kaut kas neaprakstāms. Arī mūsu Krista Auznieka darbs bija ļoti interesants: viņš ir apbrīnojami talantīgs komponists, un arī no viņa nāk pozitīva garīga enerģija. Pozitīva un apliecinoša, tāda gaiša. Ne vienmēr ar mūsdienu mūziku ir tā, ka pēcgarša pēc tās izskanēšanas ir tik gaiša un prieka pilna. Tā ka brīnumu brīnumi notiek mūsu mūzikas dzīvē! Saruna pilnā aojomā lasāma portālā lsm.lv.

Cik veiksmīgs Latvijas izdevējiem bijis Frankfurtes grāmatu tirgus, kā noritējušas sarunas ar tirgus vadību par iespēju Latvijai būt grāmatu tirgus goda viesu valsts statusā - pārrunājam Kultūras rondo studijā. Tirgus norisi raksturo "Latvian Literature" vadītāja Inga Bodnarjuka-Mrazauskas, izdevniecības "Liels un mazs" pārstāve Alīse Nīgale un izdevniecības "Latvijas mediji" pārstāve Evija Veide. Laikā no 19. līdz 23. oktobrim platforma "Latvian Literature" sadarbībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA) organizēja Latvijas valsts dalību Frankfurtes grāmatu tirgū (Frankfurter Buchmesse). Tirgus laikā Frankfurtē notika četri ar Latvijas literatūru saistīti pasākumi un arī – kāda īpaša pārsteiguma ballīte par godu introvertajam rakstniekam. Šogad Latvijas stends Frankfurtē bija lielāks nekā pagājušajā gadā, un tas joprojām bija ieturēts Latvijas literatūras eksporta kampaņas "#iamintrovert" noskaņās. Latviju Frankfurtes grāmatu tirgū šogad pārstāvēja "Jāņa Rozes apgāds", "Pētergailis", "Liels un mazs", "Madris", "Aminori", "Baltais valis", "Jāņa sēta" un Latvijas Grāmatizdevēju asociācija.  

Ko nozīmē dzīvot "Bikibuka" laikā? Kāds bijis bikibuku tapšanas process? Par dzejas lasīšanu ar mākslas palīdzību un  jauno izstādi BikiMetrs Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Kultūras rondo saruna ar dzejnieci "Liels un mazs" galveno redaktori Inesi Zanderi un mākslinieci "Liels un mazs" māksliniecisko vadītaju Rūtu Briedi. No 28. septembra līdz 3. decembrim Latvijas Nacionālās bibliotēkas 1. izstāžu zālē būs apskatāma dzejas bilžu grāmatu sērijas "BIKIBUKS" oriģinālilustrāciju izstāde "BikiMETRS". Izstāde adresēta visiem mākslas un grāmatniecības interesentiem, bet īpaši – ģimenēm ar bērniem, skolēnu un pirmsskolas mācību iestāžu grupām, kas varēs piedalīties arī izstādes radošajās darbnīcās. 2012. gadā izdevniecība “Liels un mazs” sāka veidot 100 dzejas bilžugrāmatu sēriju "BIKIBUKS", kurā katrs dzejolis tika izdots atsevišķā kabatas izmēra grāmatiņā. Izlasē iekļauta gan tādu klasiķu kā Rūdolfs Blaumanis, Fricis Bārda, Rainis, gan mūsdienu autoru Kārļa Vērdiņa, Ingas Gailes, Ilmāra Šlāpina un daudzu citu dzeja. Dzejoļu ilustrēšanā iesaistījās 98 mūsdienu mākslinieki, kuri pārstāv dažādas vizuālās mākslas jomas (grafiku, glezniecību, scenogrāfiju, tēlniecību, tekstilmākslu u.c.) un ilustrācijā izmantojuši ļoti atšķirīgas tehnikas.

Vācu mākslinieka Mavila septiņu gadu laikā darinātais komikss “Kinderlande” veltīts notikumiem Austrumberlīnē 1989. gadā, tieši pirms Berlīnes mūra krišanas. Apjomīgo komiksu no vācu valodas tulkojusi Ieva Lešinska, un tas dāvā iespēju piedzīvot kino cienīgu pieredzi, sapludinot kopā drukātas un nofilmētas vizualitātes iespējas. Šobrīd Latvijas Mākslas akadēmija noris mākslinieka vadīta meistardarbnīca augstskolas studentiem, uz kuru ierodoties, vienīgā vācu grafiķa norāde bija: „Paņemiet zīmuli un papīra lapu, un kārtīgi izgulieties. Lai patiešām nopietni strādātu, ballēšanās jāatstāj otrajā plānā.” Vācu komiksu mākslinieks Mavils savā apjomīgākajā stāstā „Kinderlande”, kuru latviskojusi Ieva Lešinska un klajā laidusi izdevniecība „Liels un mazs”,  vēstī par draudzību, drosmi un uzticēšanos. Tā ir bērnība sociālisma sabrukuma priekšvakarā, kas aizrit starp pionieru organizāciju un baznīcu, slepus noklausītām ziņām par pārbēgšanu uz Rietumberlīni un galda tenisa turnīru tieši Vācijas lielo pārmaiņu priekšvakarā. Komikss uzbur spilgtu, personisku un detaļām bagātu Vācijas Demokrātiskās republikas pastāvēšanas pēdējo dienu ainu, ko autors pats pieredzējis, būdams grāmatas varoņu vecumā. Pievienota arī vārdnīciņa, kas skaidro mūsdienu bērniem un jauniešiem nezināmās vai mazāk zināmās sociālisma laika Vācijas reālijas. Stāsta galvenais varonis ir Mirko Vacke no septītās klases. Viņš aizraujas ar galda tenisu, spītīgi turas pretī lielo puiku izsmieklam un mēģina sadraudzēties ar paralēlklases jaunpienācēju Torstenu. Abi zēni prot uz katra soļa iekulties nepatikšanās, un visvairāk Mirko uztraucas par to, ka citi viņu varētu uzskatīt par sūdzmani. Taču zēnu dzīvē aizvien vairāk ielaužas arī pieaugušo pasaules satricinājumi.  Mavils dzimis 1976. gadā Austrumberlīnē. Jau skolas gados viņš zīmēja komiksus, ko vēlāk publicēja nelielos žurnālos. Pēc Vācijas atkalapvienošanās Mavils studēja komunikācijas dizainu Berlīnes-Veisenzē mākslas skolā un absolvēja to 2003. gadā ar komiksu “Wir können ja Freunde bleiben” (“Mēs taču varam palikt draugi”). Šis un citi Mavila komiksi tulkoti vairākās valodās, mākslinieks savulaik ar komiksu darbnīcām viesojies arī Rīgā. Kad mākslinieks neceļo apkārt pasaulei kopā ar Gētes institūtu, viņš dzīvo Berlīnē, regulāri zīmē izdevumam “Tagesspiegel”, māca studentus vai strādā pie nākamās grāmatas. Ar mākslinieku sarunājamies pēc viņa novadītās lekcijas Latvijas Mākslas akadēmijas dārzā. „Kinderlandes” iespaidā Jautāju Mavilam, vai nesanāk tā, ka cilvēks patiesībā dzīvo dzīvi „pilnīgi otrā virzienā” – vispirms kā pieaugušais, izejot cauri visām pieaugušo pieredzēm pēc savas interpretācijas, un tad, ja sasniedzot brieduma gadus, notiek konstanti miera un labsajūtas meklējumi, kuri lielā mērā saistāmi ar izpratni par „būšanu bērnam”, bērnības idilliskumu? Savā prezentācijā Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem Mavils starp citiem savu komiksu piemēriem parādīja arī kādu zīmējumu no bērnības perioda, kuru pieglabājuši viņa vecāki: milzu burinieka šķērsgriezumu ar tā apkalpi. Teju ko līdzīgu varam redzēt renesanses laika gravīrās, tādējādi mākslinieka talants jauno autoru ir apmeklējis jau agrīnā vecumā. Vecāki ne vienam vien māksliniekam izrādījušies personīgie arhivāri, tādējādi apliecinot arī spēcīgas emocionālas saites, ne tikai radošas grāmatvedības pieeju. Mavila komiksi ir kinematogrāfiskumi: tajos ar uzviju tiek izmantots gan kino scenāriju, teātra dramaturģijas, literatūras un arī  vizuālo stāstu konstruēšanā pazīstams paņēmiens, kuru dēvē par „cliffhanger”. Proti, tā ir situācija, kas ir aizraujoša tādēļ, ka tās beigas vai rezultāts ir neskaidrs, līdz tas galu galā pienāk. Komiksam „Kinderlande” tās ir arī prasmīgi pārtrauktas, atstājot lasītāju neziņā, bet tādējādi arvien vairāk ievelkot uzmanību atainotajā pasaulē. Atvadoties Mavils „Kinderlandes” latviešu izdevuma titullapā man par piemiņu iezīmē abus galvenos komiksa varoņus: Mirko un Torstenu. Sajūsmināts saku, ka tas ir patiešām apbrīnojami, cik lielu dzīvību var panākt pāris vienkārši pildspalvas vilcieni uz papīra. „Jā, nu, man bija pietiekami ilgs laiks, lai trenētos”, viņš smaidot atbildēja, sniedzot man vienu no interesantākajiem stāstiem par nepavisam ne tik senu pagātni.

Jānis Vanks: "Brāļi Belmeri ir mani bērnības elki. Kad viņi startēja Biķernieku trasē, es vienmēr biju klāt! Iespējams, ka tā dēļ arī “saslimu ar autosportu”. Nekad nevarēju iedomāties, ka man būs tas gods ar kādu no viņiem parunāt. Nenovērtējiet savas izredzes par zemu nekad! Un izbaudiet šo ceļojumu pagātnes notikumos, tajā ir ļoti daudzas pērles un daži smieklīgi stāsti arī! Liels paldies Valdim par silto uzņemšanu pie sevis mājās un par to, ka viņa dzīvesspars, entuziasms un stāstīšanas māksla ir joprojām izcilā stāvoklī! Izbaudiet!"

Par Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureātu šogad  kļuvis igauņu rakstnieks Juhani Pitseps par romānu "Ir mēness zelta kuģis" un tulkotāja Marika Muzikante. Ar Mariku Muzikanti un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāju Silviju Tretjakovu Kultūras rondo studijā pārrunājam, kā mainījies bērnu un jauniešu literatūras klāsts un raksturojam balvai izvirzīto nominantu darbus, par kuriem balsojums notiek no 11. jūlijā portāla LSM.lv, kas norit līdz 22. jūlijam. 24. jūlijā, kā katru gadu, tiks svinēta ievērojamā dabas dzejnieka un bērnu kultūras atbalstītāja Jāņa Baltvilka dzimšanas diena, jau 18. reizi pasniedzot viņa vārdā nosaukto valsts nozīmes balvu bērnu literatūrā. Uz Jāņa Baltvilka balvu bērnu un jauniešu literatūrā pretendē: Inese Paklone "Zvēru barošana" ("Pētergailis", 2022); Lote Vilma Vītiņa "Ūdenstornis" ("Liels un mazs", 2021); Inese Zandere "Divas Almas" ("Liels un mazs", 2021); Laura Vinogradova "Tētis un suns" ("Zvaigzne ABC", 2021); Luīze Pastore "Laimes bērni" ("Liels un mazs", 2021).   Uz Jāņa Baltvilka balvu grāmatu mākslā pretendē: Anna Vaivare par ilustrācijām Guntas Šnipkes dzejoļiem "Ineses māja" ("Liels un mazs", 2022); Gundega Muzikante par ilustrācijām Juhani Pitsepa romānam "Ir mēness zelta kuģis" ("Jāņa Rozes apgāds", 2021) un Ineses Paklones dzejoļu krājumam "Zvēru barošana" ("Pētergailis", 2022); Anete Bajāre-Babčuka par ilustrācijām Ineses Zanderes grāmatai "Divas Almas" ("Liels un mazs", 2021); Ūna Laukmane par ilustrācijām Arnolda Auziņa dzejoļu krājumam "Triks un čiks" ("Liels un mazs", 2021); Sabīne Baumane par ilustrācijām Renātes Bērantes grāmatai "Kur es biju, kad es nebiju jeb stāsts par Monti" ("Monte Stories", 2021). Pretendenti AS "Latvijas Valsts meži" balvai "Jaunaudze" par debiju bērnu/jauniešu literatūrā un grāmatu mākslā: Evija Pintāne par ilustrācijām Luīzes Pastores garstāstam "Laimes bērni" ("Liels un mazs", 2021); Renāte Bērante un Sabīne Baumane par grāmatu "Kur es biju, kad es nebiju jeb stāsts par Monti" ("Monte Stories", 2021);  Iveta Troalika par romānu "Tūlīt paliks labāk" ("Mansards", 2021).

Karstais laiks ir bīstams ne tikai augstās gaisa temperatūras dēļ, diemžēl arī tāpēc, ka atvēsināšanos cilvēki mēdz padarīt par gana ekstremālu pasākumu, kas var beigties ar smagām traumām un pat cilvēka nāvi. Nebūt nevajag lēkt no tramplīna vai tilta margām, bieži vien pietiek ar labi zināmu ezera laipu, lai viss noietu greizi, ļoti greizi. Raidījumā Kā labāk dzīvot saruna par traumām, kas tiek gūtas, lecot ūdenī, un par rehabilitācijas iespējām pēc tām. Pieredzē dalās Juris Kalniņš, vīrietis ratiņkrēslā, kurš guvis traumu, lecot dīķī. Kā sniegt pirmo palīdzību šādam neapdomīgam lēcējam, skaidro traumatologs ortopēds Agris Mertens. Par rehabilitācijas iespējā stāsta nacionālā rehabilitācijas centra „Vaivari” valdes priekšsēdētāja, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste, ģimenes ārste Anda Nulle. Slimību profilakses un kontroles centrs uzsācis kampaņu par drošu atpūtu pie ūdens "Pārgalvības cena. Nelec!". Kampaņas mērķis ir skaidrot drošas atpūtas pie un uz ūdens nozīmi, kā arī aicināt aizdomāties par sekām, kādas var rasties pārgalvīgas rīcības rezultātā, lecot uz galvas ūdenī. Jura Kalniņa liktenīgais lēciens bija pirms 12 gadiem Līgo vakarā. "Tikko nosvinēju savu 12. dzimšanas dienu," saka Juris Kalniņš, piebilstot, ka tas ir melnais humors. Viņš cer, ka ar laiku arī piecelsies no ratiņkrēsla, arī pateicoties medicīnas attīstībai. "Bija Līgo vakars, svinējām, pirts, piemājas dīķis, visu vakaru lēkāju. Es taču esmu super pārliecināts, lecu visu jaunību, bērnību. Normāla lieta, jālec uz galvas. Lēkāju, jau zāle bija slapja. Liktenīgā reizē paslīdēja kāja, lēciens sanāca tuvāk, nekā vajadzēja. Tad arī notika tas - nokrakšķēja kaut kas, zem ūdens sapratu, ka kaut kas nav labi. Nezinu kādā mistiskā veidā aizkūlos līdz krastam, pamanīja apkārtējie, tie pavilka vairāk ārā no ūdens, tad arī viss, atslēdzos. Nākamais, ko atceros, reanimācija," atminas Juris Kalniņš. "Īstā apjauta, kas noticis, tas nenāca reanimācijā, tas pēc tam sākās tālāk rehabilitācijā, kad saproti, es te gulēšu ilgu laiku. Tad lēnām sāc saprast, kas noticis. Viena liktenīga reize, pāris sekundes, neatgriezenisks process notiek." Agris Mertens bilst, jo siltāka vasara, jo traumu ir vairāk. "Liels noteicošais faktors ir ūdens daudzums upēs un ezeros. Karstajās vasarās ūdens daudzums krietni samazinās un tur, kur varēja droši lekt, vairs to nevar. Tā ir lielākā problēma - pat droši pārbaudītas vietas, kur to esi darījis gadiem, iespējams var būt ļauna un var beigties bēdīgi. Lekšana nav ieteicama  nevienā laikā posmā, jo gada laikā var būt parādījies peldvietā kāds zemūdens objekts. Kāds netīšām lielāku bluķi iemetis, vai tas ir kaut kur iesprūdis. Uz tā var uzsisties un dabūt smagas traumas," skaidro Agris Mertens. "Jo ūdens dziļums ir mazāks, jo lielāka traumas iespējamība. Tā arī tās rodas - truls trieciens pret upes vai ezera gultni." Kāda ir pareizā rīcība šādā situācija, skaidro Agris Mertens. Viņš atzīst, ka bieži pēc šāda lēciena, ja apkārtējie nepamana, cilvēks var arī noslīkt, jo rodas īslaicīgs samaņas zudums vai samazinās rokās spēks. Cilvēku, kurš guvis traumu ir jādabū krastā, problēmas var būt upē, kur cilvēku var sākt nest straume. Tāpat jāizvērtē savi spēki, lai nebūtu tā, ka ejot palīgā, situāciju vēl pasliktina.  Ja cietušajam ir spēks rokās, var padot koku vai dvieli, lai aizķer, un var izvilkt ārā; Ja cietušais ir zaudējis samaņu un vēl atrodas ar seju ūdenī, pirmām kārtām, viņu vajag apgriezt otrādi, lai varētu elpot. To vislabāk darīt divatā, lai pieturētu ķermeni un galvu, tā mazinot neiroloģisko bojājumu. Nevajag tālu nest krastā un noguldīt uz līdzenas vietas.  Nepieciešams izsaukt neatliekamo palīdzību, bet jārēķinās ar attālumu līdz notikuma vietai un laiku, kamēr mediķi ierodas, tāpēc pārējiem jārīkojas koordināti, vienam norādot, ka tas izsauks ātro palīdzību un arī paziņos par to pārējiem, vai vispār var sazvanīt. Ārsts atzīst, ka palīdzēt nācies tikai vīriešiem, nevienu sievieti lēcēju nav operējis, vīrieši ir katru gadu. Tāpat viņš atgādina, ka bīstami var būt arī lēcieni uz kājām ūdenstilpnē. Pēc sarunās ar tiem, kas guvuši līdzīgas traumas, Juris atzīst, ka visi bijuši pieredzējuši lēcēji, pieredzējuši peldētāji. "Lielā pārliecība, ka es visu māku, ir nosacījums, ka kaut kas notiks," norāda Juris Kalniņš. Viens lēciens maina visu dzīvi un arī ar operāciju viss nebeidzas. Uzlabojumi ir minimāli. Psiholoģiskais kritiens ir 3-4 mēnesī, kad cilvēks saprot, ka uzlabojumi notiek minimāli, ārstu prognozes nav tādas, kā vēlētos, tad notiek sevis pārvērtēšana. Tad liela nozīme ir ģimenes atbalstam. "Nācās mainīt ne tikai darbu, bet visa dzīve apgriezās otrādi. Pirms traumas strādāju celtniecībā, ratiņkrēslā tas nav iespējams, laika gaitā iemācījos ar datoru apieties, pārceļos uz ofisu," stāsta Juris Kalniņš. "Bet profesijas mainīšana nav sarežģītākā lieta. Sāksim ar to, ka iemācāmies paši paēst. Tas jau ir sasniegums. Iemācamies sevi apkopt, elementāras higiēnas lietas - noskūt bārdu, nomazgāt seju. Pēc tam nākamais ir gultā pašam pagriezties, ka tevi kāds negroza. Uzvilkt zeķes. Ticiet man, tas sākumā var aizņemt līdz pat stundai, abas zeķes uzģērbt un noģērbt. Nākamais grūtais ir bikses uzvilkt. Kas tur, uzvelc un ej, bet kad rokas ir vājas un guli gultā, atkal aiziet stunda.   Soli pa soli vispirms jāiemācās pamatlietas, tad var sākt par profesijas maiņu domāt. Kad spēj ratiņkrēslā pastāvīgi pārvietoties, sevi apkopt, tad valsts piedāvā izglītības iespējas, apgūt profesiju."  Ārsta minēto samierināšanās periodu, ka tagad dzīve būs citāda, Juris pārvarējis, sākot nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, sportu. Sākumā cilājis hanteles, braucis ar ratiem, iesaistījies ratiņbasketbolā, vieglatlētikā. Ar speciāliem ratiem nobraucis septiņus maratonus.  "Sportošana nodarbina prātu, nav laika visādām muļķībām. Otrs – rehabilitācija," atzīst Juris Kalniņš. "Neskatoties uz karsto laiku, šobrīd "Vaivaros" nav šogad ielekušo. Un es ļoti ceru, ka nebūs. Diemžēl pieredze rāda, ka katru gadu, pēdējos gados gan samazinās šis skaitlis, bet vidēji līdz desmit jauniem cilvēkiem muļķīgas pārgalvības dēļ turpina pie mums rehabilitāciju pēc ķirurģijas, lai spētu dzīvot tālāk dzīvi riteņkrēslā," norāda Anda Nulle. "Statistika ir nepielūdzama, katru gadu ir cilvēki, kas tomēr ir lekuši uz galvas ūdenī, neraugies uz to, ka ir tik daudz kampaņu, runu un sarunu. Diemžēl tas turpinās." "Tam tā nevajadzētu būt un ļoti ceru, ka tā nebūs, jo varam skatīties uz Skandināvijas pieredzi, kur faktiski tādi gadījumi ir retums, varbūt viens vasarā. Runājot ar savu kolēģi Dānijā, kāpēc pie mums ir tik daudz šo gadījumu, viņš teica, jā, pie mums arī bija divi gadījumi Kopenhāgenā - viens bija viesstrādnieki no Latvijas, otrs bija viesstrādnieks no Polijas," turpina Anda Nulle. "Jautājums, kā jūs panākat? Profilakses kampaņa nav tikai tajā brīdī, kad ir karsts, profilakses kampaņa  ir cauru gadu, skolā par to runā, par to runā bērnudārzā, jo patiesībā ir jārunā ar vecākiem, kas rāda piemēru. Ir vienkārši jāieaudzina no bērna kājas tas, ka pārgalvīga rīcība ir stulbums, nevis drosme. Un jāiemāca, ka faktiski jebkurš, ja mēs redzam, ka kāds rīkojas neprātīgi vai vienkārši neapdomīgi, ka tas ir jāpatur. Es domāju, ka šis ir varbūt sabiedrības izglītošanas un audzināšanas darbs, jo tādām traumām nav jābūt. Bet, protams, ir vēl viena lieta. Nupat lasīju plašu Kanādas pētījumu un mūsu dati ir tieši tādi paši. Lielākā daļa - 50% gadījumu - ir alkohola vai narkotiku reibumā. Un jocīgi, ka ir arī tā, ka 30% no šiem pacientiem ir apzinājušies risku, bet vienalga darījušas. Tātad cilvēka daba ir, ka gribas riskēt.

Pirmajā jūnija raidījumā #5BREINUMI devās uz Varakļāniem, lai runātu ar jauniešiem, šajā raidījumā viesosimies blakus ciematā ar nosaukumu Obeliškas, lai dzirdētu, kā daudznacionālai ģimenei Latgales laukos izdevās īstenot savu lielo sapni ar sauju sēklu. “Obelisk Farm” ir ģimenes saimniecība, kas nodarbojas ar kaņepju audzēšanu, dažādu kaņepju produktu ražošanu. Saimniecībā ir savs kaņepju muzejs un skola. Raidījumā dzirdēsi - kā ģimene ir iedzīvojusies Latgalē, kā tiek noškirta saimnieciskā darbība no privātās dzīves un sadalīti pienākumi, caur cik kļūdām, grūtībām un valstīm ir jāiziet, lai atrastu savu ceļu un kopā to ietu. Sarunā piedalās “Obelisk Farm” īpašnieki - Débora, Andris, Gabriela, Fredis. Sarunu veido Daiga Laizāne aba DJ Deila un Edgars Provejs.  

Īstam velobraucējam velo sezona ir cauru gadu, tomēr ierasti pilsētu ielas pildās ar pedāļu minējām un minējiem vien tad, kad ir nokusis sniegs un gaisa temperatūra ir krietni virs nulles. Tas laiks ir klāt! Velobraukšanas sezonu atklājam raidījumā Kā labāk dzīvot. „Latvian Cycling Girls” pārstāve Zane Kalverša-Ķeņģe un velobraucējs Ģirts Cirvelis stāsta par velosipēdistu treniņiem arī ziemā, gatavojoties sezonai, lai varētu piedalīties sacensībās. Raidījuma otrajā daļā sarunai pievienojas arī velobraucēja Kate Rudzīte un profesionālā riteņbraucēja Latvijas čempione individuālajā braucienā, pasaules čempionātu dalībniece Dana Rožlapa, visi viesi kopā vērtē un analizē braukšanas kultūru Latvijā un autovadītāju attieksmi pret riteņbraucējiem uz ceļa. Vērtējot savstarpējo riteņbraucēju un autobraucēju kultūru uz ceļiem, Kate Rudzīte norāda, ka situācija uzlabojas. „Liels prieks redzēt, ka kultūra uzlabojas, šoferi arvien vairāk respektē velobraucējus, arī velosipēdistu kultūra uzlabojas un arī velosipēdistu skaits palielinās uz ceļiem. Tā ir savstarpējā mijiedarbība, jo vairāk velosipēdistu brauc un arī nebaidās braukt arī uz lielajām šosejām, tad arī šoferi vairāk pamana. Līdz ar to savstarpējā cieņa pilnveidojas un uzlabojas,” uzskata Kate Rudzīte. Zane Kalverša-Ķeņģe norāda, ka riteņbraucēju sabiedrība ir dažāda. „Riteņbraucēju sabiedrība atspoguļo, kādi esam visi kopā kā sabiedrība,” vērtē Zane Kalverša-Ķeņģe. „Mēs kā riteņbraucēji nesakām, ka visi esam baigi labi vai slikti, mēs esam dažādi. Tas, ko mēs varam darīt, mēs varam aicināt visiem riteņbraucējiem domāt arī par to, kā autobraucēji viņus uztver.” Taču tā kā infrastruktūra ir dažāda, ir „kaut kādās vietās uzvedamies kaut kā, jo zinām, kas var sekot…”