Podcasts about teksti

 “Kolnasātys” gruomotplaukta rubrikā latgalīšu kulturys ziņu portala lakuga.lv redaktore Laura Melne itūreiz īpazeistynuos ar naparostu izdavumu – 36 sajiutu karteņom “Breinumu duorzs”. Beidzamajūs godūs latgalīšu kulturtelpā jau ir pasaruodejušys vysaiduokys kartenis. Multimuokslinīks Raibīs izdeve sovys zeimātuos postkartis ar nūsaukumu “Obrozi”, kam eistyn beja funkcionala nūzeime – poša svātkūs asu sajāmuse apsveikumus ar koč kū nu ituo komplekta. Dzejneica Ingrida Tārauda sovu jaunuokū kruojumu “Drupanenis” izdeve kai spiralveida īsiejumā apvīnuotys postkartis, kur ari beja i vīta postmarkai, i syuteituoja tekstam. Tok Evijis Piebalgys ituo gods suokumā skateituojim i skaiteituojim pīduovuotuos sajiutu kartenis ir drupeit cyts gadīņs – tuos nav dūmuotys syuteišonai pa postu. Izdavums teik defināts kai atseviškuos puslopuos apsaverama fotogruomota i latvīšu literarajā i latgalīšu rokstu volūdā pīraksteitys miniaturys par sajiutom, pīredzem, lītom i vītom Latgolā. Kotrai karteņai vīnā pusē ir fotografeja – Evijis Piebalgys uzjimta voi nu saimis albumu atjaunuota. Ūtrā pusē ir nalels teksts, kurā sasavynušs vuordi latgaliski i latvīšu literarajā volūdā. Autore ir vuicejusēs fotomuokslu pi legendaruo fotografa Andreja Granta, i profesionalitati nūteikti var just cīši skaistajuos i vizuali baudamajuos karteņuos. Ari teksti, kurā gona drūsmeigai sapludynuotys obejis latvīšu volūdys rokstu formys, ir nūsleipāti i bezgola poetiski. Tys vyss kūpā roda cīši gaišu stuostu par Latgolu, jiutams, ka Evijai tys ir cīši personeigs – jei itū vītu saredz kai sovu breinumu duorzu. Kaidam ari var ruodeitīs puoruok skaisti voi idealizāti, tok itūreiz ir sajiuta, ka tys ir pa eistam, na uzspālāti pozitivi. Ari teksti nav banali, kai šaļtim mādz gadeitīs, raugūt apdzīduot “skaistū Latgolu” – tī ir dzierkstūši i pat drupeit špetni. Evija atguodynoj, ka ari humors ir svareiga mīlesteibys daļa. Latgalīšu rokstu i latvīšu literaruos volūdys sasaveišona nūteikti byus gaumis vaicuojums. Tī, kam pateik volūdys spēlis, tū varātu nūviertēt atzineigai, sovpus kaidam ari tuo varātu byut drupeit par daudz. Kūpumā ruodīs, ka eksperiments ar volūdu saguojs gona veiksmeigs. Tys gon karteņuos atsaškir – kaidā saguojs cīši labi i plyustūši, cytu skaitūt, saīt nazkur aizagiut, eipaši raugūt tū dareit bolsā, kas līcynoj, ka varbyut volūdys raibums ari saguojs par lelu. Taišni taids pats gaumis vaicuojums varātu byut ari “Breinumu duorza” formats. Gruomotu veikalūs natryukst vysaiduoku veidu karteņu – īdviesmis, emoceju, ezoteriskūs i kaidu tik vēļ nā. Parosti tom ir ari kaida funkcionala nūzeime – jau pīmynātuos postkartis voi taidys, kū kotru dīnu pa vīnai var izviļkt, kab tyktu pi dīnys aizdavumu, sajiutys, spāka vuordu voi vēļ kuo. Itys, pa munam, ir eists muokslys projekts, kam taids papyldu aizdavums ari nav vajadzeigs. Tok tod rūnās vaicuojums – deļkuo itei fotogruomota ir sadaleita atseviškuos puslopuos? Biļdēs nu izdavuma prezentacejis pasuokuma redzieju, ka kartenis beja dakuortys pi grīstu taidā kai izstuodē, kur tuos varēja apsavērt nu obeju pušu. Tys ruodejuos cīši lobs formats. Tok teiri subjektivai saceišu, ka izdavuma formats, pa munam, īspiejams, byutu veiksmeiguoks kai eista fotogruomota. Var jau saceit, ka nanumerātys kartenis dūd skaiteituojam vareibu veiduot pošam sovu stuostu, izalosūt seceibu, kai īīt pruotā. Tok maņ ir sajiuta, ka pošys autoris izalaseita stuosta seceiba, kū navar grūzeit, kai nu kuram īsagrib, byutu vēļ spieceiguoka. Teksti, ka naskaita puors atkuopis ar recepti nu Antoninys Masiļūnis “Povuoru gruomotys” i dzīsmis “Pi Dīveņa gari goldi” vuordus, ir vierteigi literari jaundorbi, kas veidoj vīnuotu viestejumu, tok itaidā formatā tys vīglai var pagaist. Atlīk tik sajaukt kartenis, kaidu pagaisynuot voi cytam izduovuot. Kai izdavuma mierkauditoreju vaira radzu turystus, kas grib pajimt sev leidza kū palīkūšu nu gasteišonys Latgolā, voi cylvākus, kas dzeivoj uorpus Latgolys, bet grib sevī saglobuot dzimtinis “breinumu duorza” sajiutu. Nūgiut tū Latgolu, par kurū jau godim runojam kai pagaistūšū – ar tolkom, zyrgim, zababonim i cytaižuokim ļaudim.  

Piše Nada Breznik, bere Eva Longyka Marušič. Z Dnevnikom čuvaja nas Esad Babačić zapelje v svoj svet, v katerem se bogato prepletajo glasba, šport in poezija, področja, na katerih se je tudi sam preizkušal, ki so ga pritegovala, očarala in pozneje usmerjala njegovo pot novinarja, pesnika in esejista. Njegova umetniška žilica zmore zvesto prenesti njegovo strast do športa, panka in uglasbenih besedil, iz katerih citira najbolj udarne verze, medtem ko svoje, izvirne, spretno umešča med dnevniške zapise. Teksti, datumsko zamejeni, so prodorna premišljevanja o številnih vidikih preteklih in aktualnih stanj in dogodkov, tudi poročanja iz časov vojne za Slovenijo, ko še ni bilo povsem jasno, kako se bodo delitve in sovražnosti razvijale. Kritike, ki letijo na nedomišljene gradbene posege v Ljubljani, kot je na primer kolos Šumi, pa na odnos do pisateljev – lenuhov in delomrznežev, po prepričanju garaške večine – so bolj trpke kot neizprosne. Najgloblje pa segajo spomini. Stanja duha, kot sta melanholija in depresija, pa tudi samota in odtujenost, ki imata različne obraze, tudi v dvojini, opisuje skozi lastno izkušenjsko perspektivo in skozi zgodbe bližnjih, katerih usode so se ga boleče dotaknile. Nikakor pa ni mogoče prezreti zanj značilnih humornosti in ironije, s katerima se kaže njegova iskriva vitalnost. Ta je najbolje izražena v zapisih o lenobi, njenem aristokratskem dostojanstvu in potrebi, da bi pravico do lenobe uzakonili skupaj z univerzalnim temeljnim dohodkom. Ko nas Babačić ujame v preplet znanih pankerjev in športnikov, med naslove filmov, obraze igralcev pa tudi anonimnih sopotnikov v življenju, se zdi, da smo priča neusahljivi komunikaciji med pisateljem in njegovimi idoli, ki jih zvesto oživlja, ko z živim občudovanjem in brez kančka zavisti obuja njihove najboljše stvaritve. Otrok iz migrantsko-delavske družine, katere življenje se je začelo v kleti hiše na Streliški ulici v Ljubljani, je preselitev v stanovanje z balkonom na Vodmatu doživel kot vzpon na družbeni lestvici. Balkon je postal statusni simbol, korak v svet, točka z razgledom. Življenje na igrišču med bloki, kjer je domišljijo buril že skromen drog za stepanje preprog, ki je postal igralo in preizkusni test vzdržljivosti, je bistrim otrokom usmerjalo pot v samostojnost. Sami so si izmišljali igre in pravila zanje, in čeprav med novo elito blokovski otroci tudi danes veljajo za manjvredne „lidlčke“, je med njimi, ki se še družijo in igrajo med bloki, veliko takšnih, ki si znajo svoj položaj v skupini, pa ne le na dvorišču, izboriti sami, brez pomoči staršev in odvetnikov. Pa tu niso mišljeni nasilneži in kriminalci in ne tolpe, za katere velja prepričanje, da se prav tam oblikujejo. Poreklo in usodo staršev avtor zapisuje skoraj neopazno, z nekaj trpkosti, gorak pa je do položaja proletariata v osemdesetih letih. Ko se zdi, da je Babačić izčrpal že vse teme, v drugem delu knjige Dnevnik čuvaja sledi nadaljevanje v obliki pisem med njim in občudovalko, ki mu v pismu izrazi priznanje za kolumne. Vesel odmeva se odzove in med njima steče živahna izmenjava mnenj, navduševanje nad sorodnostjo izkušenj, prepričanj in celo usod. Maja, kot je ime dopisovalki, postane nekakšen odsev v ogledalu, ki dobiva čedalje jasnejše obrise, njun odnos skozi pisma postaja izpolnjujoča dvojina, o kateri sta vsak zase in skupaj veliko razmišljala, jo interpretirala in ji podeljevala različne pojavne oblike, seveda ne v slovničnem pomenu. Knjiga Dnevnik čuvaja ne prikazuje zaporedja nekih dogodkov, to je zbir fragmentarnih spominov in razmišljanj, ki se včasih ponavljajo, na novo vrednotijo in osvetljujejo, a so vendarle strnjeno pričevanje o življenju tukaj in zdaj z vsemi danostmi iz preteklosti. Pričevanje, ki je verodostojno, občuteno in odkrito, zato je branje te knjige preprosto užitek.

26. februārī – dienā, kad tiek atzīmēta pretošanās Krimas okupācijai, – ukraiņu māksliniece Oļa Mihaiļuka aicina uz sarunu "Tas nav tikai mans personīgais kara sākums" Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā. Bet marta sestdienās Valodu mājā notiks ukraiņu literatūrai un valodai veltītu pasākumu sērija „Ko sver ukraiņu vārdi? Ukraiņu literatūra Latvijā līdz 2022. gadam un tagad”. Sarunas par ukraiņu literatūru un valodu mīsies ar jaunākajiem Ukrainas literatūras tulkojumiem latviešu valodā. Kultūras rondo tiekamies ar Lauru Brokāni no „Punctum” un tulkotāju Māru Poļakovu. 1. martā, plkst. 14.00 kultūrvietā "Valodu māja" literatūras žurnāla "Punctum", tulkotājas Māras Poļakovas Ukraiņu literatūrās tulkošanas darbnīcas, kā arī kultūrtelpas "Valodu māja" organizētajā pasākumu ciklā "Ko sver ukraiņu vārdi? Ukraiņu literatūra Latvijā līdz 2022. gadam un tagad" notiks saruna un lasījumi "Kara valoda". Trīs Lielā kara gadus ukraiņu rakstnieki intensīvi domā par kara ielaušanos valodā. Vispirms karš nesa mēmumu. Tomēr pretoties vardarbībai nozīmē arī runāt, liecināt, neļaut varmākam tevi apklusināt. Kā karš maina ukraiņu valodu – un vai tas skāris arī mūsējo? Kā izteikt izmisumu un naidu – un vai arī latviešu valodā karš normalizējis lamuvārdus? Vai karam ir valoda? Sarunāsies LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Sanda Rapa, dzejniece un redaktore Inese Zandere un tulkotāja Māra Poļakova. Fragmentus no Oleksandra Miheda grāmatas "Segvārds Ījabam" lasīs ukraiņu literatūras tulkošanas darbnīcas dalībnieki. Sarunā Kultūras rondo Māra Poļakova iepazīstina ar Ukraiņu literatūrās tulkošanas darbnīcu, kas sāka strādāt 2024. septembra beigās, kad kopā sanāca kādi 10 cilvēki un ķērās pie darba. "Tas nav projekts, tas ir process. Mēs katru nedēļu tiekamies un kopīgi lasām to, ko darbnīcas dalībnieki ir tulkojuši no ukraiņu autoru tekstiem. Teksti ir ļoti dažādi," atklāj Māra Poļakova. Daļa darbnīcas dalībnieku ir profesionāli tulkotāji, daļa ar tulkošanu saskaras pirmo reizi. "Mūs vieno griba tulkot ukraiņu literatūru, vēlēšanās tulkot ukraiņu literatūru un pārliecība, ka tas ir svarīgākais un labākais, ko šobrīd varam darīt," atzīst Māra Poļakova.  

Kurt Alfred Onni Wetterhoffin kirja Saloilta ja vesiltä kertoo metsästys- ja kalastusreissuista. Teksti kuvaa luonnossa liikkumisen riemua ja raskautta ja kertoo yksityiskohtaisesti kohtaamisista saaliseläinten kanssa. Susi oli vihattu karjavaras, mutta Wetterhoff löytää siitä muitakin piirteitä. Päivän mietelauseen on valinnut Riikka Kaihovaara. Lukijana on Tuija Kurvinen.

E ftuar në studion e “Live From Tirana”, ka qenë një nga artistet më të reja të tregut muzikor shqiptar, Sonia Vokopola. Ajo sapo ka publikuar projektin e saj “Ti je”, me të cilin është bërë pjesë e “The Top List”. Sonia ka rrëfyer më shumë për këtë këngë dhe projektin e saj të radhës…

Mitä yhteistä on tavoitteellisuudella, voimailulla, fitness-urheilulla ja kirjojen kirjoittamisella? Yllättävänkin paljon! Näistä keskustelimme urheilija ja kirjailija Sofia Pekkarisen kanssa, ja sivusimme myös lukemista. Kiitos Sofia vierailusta! Kuva: Otto Virtanen https://www.tammi.fi/kirjailija/sofia-pekkarinen Takakansi-podcast Some ja www: Instagram: https://instagram.com/takakansipodcast Facebook: https://facebook.com/takakansipodcast Takakansi.fi https://takakansi.fi Tuottaja Marko Suomi: https://instagram.com/markosuomi https://linkedin.com/in/markosuomi Tunnusmusiikki: Bucket - No More Than Human https://bucketpunk.bandcamp.com/album/always-chasing-greener-grass https://www.instagram.com/bucketpunks/

Keskustelemme kirjailija Touko Kauppisen kanssa hänen romaanistaan Näkyvät ja näkymättömät. Sen kertoja Nipe hakee yhteyttä luontoon vanhassa teollisuushallissa Teksti on posthumanistisen ajattelun läpäisemää ja samalla syvästi hauskaa. Puhumme siitä, miten Nipe eroaa aikaisemmista kirjallisista erakoista pyrkiessään uuteen tapaan kommunikoida ja antaa kielellle mahdolkisuuksia, nin ihmisten kuin hämähäkkien suhteen. Voiko romaani toimia matkakumppanina matkalla havaitsemaan luonto ja elämä kaikkialla ympärillämme? Osta Näkyvät ja näkymättömät Teoksen verkkokaupasta https://www.teos.fi/Nakyvat+ja+nakymattomat

Aigara Lielbārža monogrāfijas “Latviešu buramvārdi. Teksti, tradīcijas, konteksti” centrā ir latviešu buramvārdi, vārdošanas un dziedināšanas tradīcijas un šo tekstu un tradīciju veidojošie un ietekmējošie dažādie konteksti. Vērienīgo grāmatu izdevis Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LU LFMI) apgāds. Kultūras rondo studijā tiekamies ar monogrāfijas autoru, LU LFMI pētnieku Aigaru Lielbārdi un grāmatas recenzentu, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociēto profesoru Andri Levānu.  "Buramvārdu krājums mums ir milzīgs," stāsta Aigars Lielbārdis. "Pētījumi par tiem notika arī starpkaru periodā, padomju laikā gan tikpat kā nenotika. Bet tad, atgriežoties un iesākot savu pētniecību divtūkstošo gadu sākumā, man likās, ka šī tēma ir gana interesanta, aizraujoša, arī neizzināta vai tajā brīdī neizzināma. Likās, ka tas varētu būt gan egoistiski interesanti man pašam, gan varbūt arī pienesums citiem." Kopumā buramvārdus var definēt kā rakstītas un verbālas formulas, tekstu kopas, kurām tiek piedēvēts neparasts, pārdabisks spēks kāda mērķa sasniegšanā (dziedināt, kaitēt, izlūgties, saistīt), ietekmēt dabas un sociālas parādības, savstarpējas attiecības, panākt labvēlīgu rezultātu utt. Buramvārdu tradīcija ir šo tekstu izmantojums, ko nosaka formulu pārmantojamība, to lietojuma konteksti, funkcionalitāte un iesaistītās personas (lietotāji). Savukārt buramvārdu tradīciju uztur vai tajā iekļaujas citas tradīcijas vai tradīciju kopas un saistītie žanri (tautas medicīna, ticējumi, teikas), kas, saturiski papildinot cita citu, veido vienotu pasaules uztveri un kultūrpieredzi kā ļaudīm pagātnē, tā arī mūsdienās. Lai arī individuālās pieredzes ir atšķirīgas un katra ir unikāla, tomēr tām ir vienojošas pazīmes, kas ļauj tās uzlūkot un analizēt kā vienotu tradīciju. Monogrāfijas “Latviešu buramvārdi. Teksti, tradīcijas, konteksti” vāka noformējumam izmantots zīmējums krusta rozes apvārdošanai. "Rožu vārdi" ir viena no lielākajām tekstu grupām latviešu buramvārdu korpusā un saistāma gan ar rakstu, gan mutvārdu tradīciju.  

Aihe ehdotuksia voi kertoa tänne: https://forms.gle/KTtcAELF2hWYPfwe6 Katso tätä podcasta kuvan kera Youtubessa kanavalla: KontsToimisto sekä samalla nimimerkillä löydät meidät Instagramista! --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/aihe/message

Eesti luuletaja Joonas Veelmaa võitis Euroopa luuleprõmmu 2023.

Teksti, kuri sniedz ieskatu dažādu laiku bērnības redzējumos, kā arī teorētiskas apceres par bērnību, pieaugšanu, bērnu un jauniešu literatūru, apkopoti jaunākajā žurnāla „Strāva” numurā. Kultūras rondo studijā saruna ar žurnāla redaktoriem Annu Auziņu un Arvi Vigulu un dzejnieci Lindu Gabarajevu. 17 autori, dzeja, proza, intervija, tulkojumi, arī akadēmiskas ievirzes teksti – to visu atradīsiet jaunākajā literatūras žurnālā „Strāva#9”.

Johanna Venho miettii äitiyttä ja Muumimammaa esseessään Ulos lumen saartamasta talosta. Teksti on julkaistu Ida Pimenoffin toimittamassa kokoelmassa Kasvukausia - kirjoituksia äitiydestä. Päivän mietelauseen on valinnut Tuula Viitaniemi. Lukijana Timo Teräsvuori.

Silvia Hosseini pohtii vapaaehtoista lapsettomuutta esseessään Jos olisin kuningaskobra. Teksti on julkaistu Ida Pimenoffin toimittamassa esseekokoelmassa Kasvukausia - kirjoituksia äitiydestä. Päivän mietelauseen on valinnut Tuula Viitaniemi. Lukijana Timo Teräsvuori.

Šoreiz esiet gatavi filozofiskiem, esejiskiem un vienlaikus absurdiem tekstiem, jo to autors ir absurda dramaturgs Ežēns Jonesko. Agnese Kasparova tulkoja Ežēna Jonesko lugu “Degunradži” Dailes teātrim, tagad “Omnia Mea” izdevusi viņas tulkotās Ežēna Jonesko “Piezīmes par un pret”. ““Piezīmes par un pret” apkopo svarīgākos Jonesko tekstus, kuros dramaturgs dalās domās par autoru, tā misiju, par mākslu un rakstniecību kopumā, par avangardu, mūsdienu teātri, savām lugām, par kritiku, attieksmi pret to, velkot paralēles ar citiem mākslas veidiem, par kritikas neiespējamību, ilustrējot to ar dzīviem piemēriem, par valodas krīzi un valodu kā modernu kara metodi, par subjektīvo un objektīvo, par aplamo un vienlaikus patieso. Šo uzskaitījumu varētu turpināt šķietami nebeidzami – tik visaptverošas ir autora piezīmes par un pret. Jonesko tajās dalās personīgajā pieredzē. Viņš pats atzīst, ka nav nedz teātra zinātnieks, nedz mākslas filozofs. Pēc Jonesko vārdiem, rakstnieka darbs ir nevis vēstīt, bet jautāt. Viens jautājums noved pie nākamā. Atbildes visbiežāk nav rodamas, bet jautājumi liek domāt, un tas ir svarīgi, lai apjaustu savu vietu pasaulē” – tā Jonesko “Piezīmes par un pret” raksturo tulkotāja no franču valodas Agnese Kasparova. Par Ežēnu Jonesko “Piezīmēm” sarunājas tulkotāja Agnese Kasparova, aktieris Gundars Āboliņš un žurnāliste Ingvilda Strautmane. Raidījumu atbalsta:

Tässä jaksossa Timo Jäppinen esittelee uuden "Sanojen voima: Ammattilaisen salaisuudet, kuinka kirjoitat tekstiä, joka myy" -kirjansa (Readme.fi 2023). Saatavilla muun muassa näistä kirjakaupoista ja äänikirjapalveluista: KOVAKANTISENA - Adlibris https://www.adlibris.com/fi/kirja/sanojen-voima-ammattilaisen-salaisuudet-kuinka-kirjoitat-tekstia-joka-myy-9789523735774 - Suomalainen https://www.suomalainen.com/products/sanojen-voima - Booky https://www.booky.fi/tuote/timo_jappinen/sanojen_voima_kuinka_kirjoitat_tekstia_joka/9789523735774 ÄÄNIKIRJANA - Storytel https://www.storytel.com/fi/books/sanojen-voima-ammattilaisen-salaisuudet-kuinka-kirjoitat-teksti%C3%A4-joka-myy-2448275 - Nextory https://catalog-fi.nextory.com/kirja/sanojen-voima-11969797/ - Bookbeat https://www.bookbeat.fi/kirja/sanojen-voima-1096309 - Elisa Kirja https://kirja.elisa.fi/aanikirja/sanojen-voima

Emilia Männynväli käsittelee esseeteoksessaan Toiste en suostu katoamaan isoja, usein sanoja pakenevia ja ristiriitaisia asioita, kuten pyhää, ruumiillisuutta, surua, mahdollisia olemisen tapoja ja punkkia. Teksti on kuitenkin kirkasta, ytimekästä ja kovaa kolahtelevaa. Valitsimme aiheiksemme tällä kertaa ruumiillisuuden ja pahuuden itsessä, punkkia unohtamatta. Kiitos Emilia vierailusta! https://kauppa.intokustannus.fi/kirja/toiste-en-suostu-katoamaan/ --- Takakansi-podcast --- Some ja www: Instagram: https://instagram.com/takakansipodcast Facebook: https://facebook.com/takakansipodcast Takakansi.fi https://takakansi.fi Tuottaja Marko Suomi: https://instagram.com/markosuomi https://twitter.com/markosuomi https://linkedin.com/in/markosuomi Tunnusmusiikki: Bucket - No More Than Human https://bucketpunk.bandcamp.com/album/always-chasing-greener-grass https://www.instagram.com/bucketpunks/

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Itūreiz pi myusu gostūs divejis literatis – Annele Slišāne i Ligija Purinaša. Obejis, vysu pyrma, nominātys Latvejis literaturys goda bolvai (LALIGABA) – Annele ar prozys izdavumu “tuoraga stuosti. pīns”, Ligija ar sovu ūtrū dzejis kruojumu “Pierobežas”. Itei ir vīna nu ratūs reižu, kod LALIGABA ‘garajā' saroksta ir vasali diveji latgalīšu literatu dorbi latgaliski. Taipat juos obejis atrūnamys ari Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks 2022” nominantu treisdesmitnīkā. Runuosim par  bolvom, raksteišonu latgaliski i seve puorlikšonu ci tulkuošonu, par rūbežim, tekstim, ciparim i daudzi kū cytu. Obejis literatis byušonu Latvejis literaturys goda bolvys nominantu vydā viertej kai svareigu sasnāgumu latgalīšu literaturā i latgaliski raksteituo vuorda piļnvierteigu byušonu rādā ar latviski raksteitū. Turpynoj Ligija. “Konceptuali tys ir svareigai. Maņ ruodīs, ka itys ir vīns nu ratūs godu, kod ‘garajā sarokstā' ir īkļauti diveji latgalīšu autori. LALIGABA nūteik divejuos kuortuos, kur vīns ir ‘garais saroksts' i ūtrais ir ‘eisais saroksts', kur tod ari ir tī nominanti, kuri sajims bolvys. Es naasu symtprocenteigi drūsa, bet varbyut pat, ka itei ir pyrmuo reize, kod ir diveji latgaliski rokstūši autori.” Annele izsver, ka mes vysi varim vysu kū viņ gribim, ari kliut par literatim. Jei poša atkluoj, ka sovu pasauli radz tekstūs. “Es pasauli saskotu tekstūs. Sevkurai lītai, vītai voi skotam maņ nav vīns vuords, bet gon vasals stuosts. Suocūt ar dečim, gon smarža, gon pats process radeja tū, ka es jūs panamu i sovys dūmys izlīku iz papeira. Par kotru lītu var pastuosteit. Nu dažaidu pušu i skotu punktu. Vizualizēt jū naviņ dorbūs, gleznojūt i aužūt, bet ari stuostūt par jū.”        

Šajā raidījumā dosimies pa pēdām kādai īpašai grāmatai, kas latviešu valodā dienasgaismu ieraudzīja pirms trīssimt vienpadsmit gadiem – 1711. gadā. Tā ir pirmā grāmata, kas domāta tieši latviešu sievietēm – vācu dzejnieka un izdevēja Johana Kundīzija “Garīga pērļu rota”, ko latviskojis Smiltenes mācītājs un trīspadsmit bērnu tēvs, baltvācietis Svante Gustavs Dīcs. “Garīgu pērļu rotu” virpināsim kopā ar literatūrzinātnieci un latviešu literatūras senākā posma pētnieci Māru Gruduli. Sievietēm pievērsto uzmanību apgaismības literatūrā palīdzēs ieraudzīt literatūrzinātnieks Pauls Daija, bet sieviešu lomu radošajos procesos 18.gadsimtā Latvijas teritorijā ieskicēs diriģents un senās mūzikas pētnieks Māris Kupčs. Johana Kundīzija “Garīga pērļu rota” vācu valodā iznāk 1667. gadā un, kā zina teikt literatūrzinātniece Māra Grudule, ir populārs un tipisks 17. gs. celsmes literatūras paraugs. Kas ir “celsmes literatūra”, par to pēc maza brīža. Bet jau pats grāmatas nosaukums liecina, ka mērķauditorija ir tieši sievietes. “Virsraksts arī pasvītro, ka tā ir garīga pērļu rota. Pērles – jā, bet pirmā greznumlieta, kas sievieti rotā, ir viņas čaklums, tikums, godaprāts. Tās tad arī ir tās vērtības, ko grāmatas autors ir gribējis uzsvērt. Teksti aicina uz garīgu pilnveidi, un garīgā pērļu rota ir sievietes vērtības rādītājs,” atzīst Māra Grudule. “Grāmata ir tulkota no vācu valodas, sastādītājs un redaktors ir Johans Kundīzijs, kurš ir salicis kopā tekstus no dažādiem izdevumiem. Tas tolaik bija ļoti raksturīgi šāda veida izdevumiem. Šī ir viena no tai laikā ļoti populārā žanra, tā saucamās celsmes literatūras grāmatām, kas ir adresēta galvenokārt sievietēm. Tā ietver lūgšanas, dziesmas, arī praktiskus padomus sievietes dzīves gaitas papildināšanai ar dažādām garīgām pārdomām. Celsmes literatūra domāta individuālām garīgām refleksijām mājās: vienatnē, draudzeņu lokā. Tā domāta lasīšanai un varbūt arī dziedāšanai, kad dzīvē ir kādas problēmas, izšķiršanās vai lieli notikumi – kāzas, bērniņa dzimšanas, varbūt ir kādas nesaskaņas ģimenē, kur vajadzīgs garīgs mierinājums, arī slimības un visbeidzot – arī nāves tuvums. Grāmata palīdz iziet visu sievietes mūža ceļu.” Tātad, mūsdienu valodā runājot – garīgās izaugsmes, padomu un pašpalīdzības literatūras žanrs, kas popularitāti nav zaudējis arī šodien. Interesanti, ka 17. gadsimtā šāda celsmes literatūra veido apmēram pusi no visiem teoloģiska satura rakstiem un aptuveni ceturto daļu no grāmatu kopējā tirgus. Sievietēm domātā celsmes literatūra 17. un 18.gadsimtā mērķtiecīgi uzsver patriarhālo ģimenes modeli, vedinot meitenes saglabāt tikumību līdz kāzām, pēc tam būt labām sievām un mātēm, pakļauties vīra varai un ievērojot kristīgu dzīvesveidu mūža garumā. Lūk, neliels fragments no Johana Kundīzija grāmatas “Garīga pērļu rota” mācītāja Svantes Gustava Dīca 1711. gada latviskojumā. Tas būs no ceturtās nodaļas jeb pērļu virknes, kas veltīta precībām, laulības dzīvei, bērna radīšanai no ieņemšanas brīža līdz dzemdībām un zīdīšanai, kā arī atraitnībai: šajā nodaļā padomu ir visvairāk. Fragmentos raidījumā skan18. gadsimta sākuma latviešu valoda baltvācu mācītāja Svantes Gustava Dīca atveidojumā.  Tādi vārdi kā “munsturēt”, ko šodien zinām kā “nopētīt”, “ciesnējs”, ko pazīstam kā “skops”, vai “mādīt”, kas nozīmē “apgādāt” vai “piegādāt”, tobrīd ir ikdienā lietoti un visiem saprotami. Kaut arī 1711. gadā, kad latviski iznāk “Garīga pērļu rota”, ir pagājuši jau gandrīz 200 gadu kopš pirmās latviski izdotās grāmatas, latviešu rakstu valodā joprojām jūtama spēcīga vācu valodas ietekme. Un arī Dīcs tulkojot iekļaujas šai tradīcijā, stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule. Un vēl mācītājam Svantem Gustavam Dīcam bija trīspadsmit bērnu, no kuriem pieaugušu vecumu sasniedza vien daži. Māra Grudule pieļauj, ka paša mācītāja piedzīvotās ciešanas, līdzcietība un izpratne pret sievas pārdzīvojumiem varēja būt viens no pamudinājumiem iztulkot latviešu valodā sievietēm domāto lūgšanu, padomu un dziesmu grāmatu “Garīga pērļu rota”. Cik plašs tolaik bija lasītāju loks latviski tulkotajai “Garīgai pērļu rotai” un kas to lasīja, var tikai minēt. Literatūrzinātniece Māra Grudule pieļauj, ka lasītāju vidū varēja būt ne tikai latviešu zemnieces, bet arī latviski runājošā Baltijas vācu jaunatne, kuras vidū vēlāk lielu popularitāti iemantoja Stendera “Augstas gudrības grāmata”. Bet vai “Garīga pērļu rota” kā pirmā latviešu sievietēm domātā grāmata uzskatāma par izņēmumu savā laikmetā, vai arī sievietes pamazām kļūst par nozīmīgu mērķauditoriju? Par to šajā raidījumā izjautāju literatūrzinātnieku un apgaismības laikmeta Baltijas literārās kultūras pētnieku Paulu Daiju. Apgaismības laika literatūra arī turpmākajās desmitgadēs lielā mērā turpina Johana Kundīzija “Garīgas pērļu rotas” patriarhālo garu, akcentējot sievietes lomu sabiedrībā lielākoties kā labai sievai un mātei. Parādās arī pirmie pašu sieviešu sacerēti teksti. Hernhūtiete Bormaņu Anna kā latviešu autore arī 19.gadsimta sākumā ir retums, bet Paula Daijas pieminētā Kurzemes baltvācu dzejniece Elīza fon der Reke nāk no augstākās sabiedrības, kur sievietēm arī 18. gadsimtā ir lielāka ietekme radošajos procesos. Un te raidījuma noslēgumā vārds senās mūzikas pētniekam Mārim Kupčam. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Šoreiz raidījums būs nevis par grāmatām, bet galvenokārt par rokrakstiem, par hernhūtiešu rakstu liecībām. Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latvieši grāmatai 500 skaidrojam, kādas hernhūtiešu rakstu liecības glabā Latvijas grāmatu krātuves un kāpēc hernhūtiešu teksti ir rokrakstā nevis drukāti? Kādā no iepriekšējiem raidījumiem izsekojām Vidzemes brāļu draudžu sākotnei, pabijām Valmiermuižā, stāstījām par skolotāju semināra īso, bet ražīgo darbības posmu Jērakalnā. Nedaudz iezīmējām aizliegumu un periodu, kad hernhūtisms pārgāja savā otrajā darbības posmā, ko dēvē par „kluso gājienu”. Šodien par hernhūtisma rakstu liecībām. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pašlaik skatāma hernhūtiešu kultūras mantojumam veltīta izstāde „Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem”, un tajā ikviens var gūt priekšstatu par rakstu liecībām, pētīt rokrakstus un pat izmēģināt pārrakstīt senu rokrakstu. Laima Slava uz Latvijas Nacionālo bibliotēku devās, lai satiktu izstādes satura veidotājus, Nacionālās bibliotēkas vadošos pētniekus Beatu Paškevicu un Paulu Daiju. Skaidrojam, kas slēpjas aiz frāzes hernhūtiešu rakstu liecības? Ko hernhūtieši no rokas rokā nodeva rokrakstā, ko pārrakstīja un ko pierakstīja, kāpēc  nevis iespieda, bet rakstīja ar roku? Pētnieki iepazīstina arī arhernhūtiešu dzīvesstāstiem.   Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Obscure Finnish Shoegaze from Teksti-TV 666, chillhop from Houses and local shoegaze from Hamilton, NZ's very own Bitter Defeat. (00:00) Intro (00:46) Houses (10:10) Teksti-TV 666 (20:15) Bitter Defeat (24:18) Bitter Defeat - Sugar Blind (27:06) Outro Chapters, images & show notes powered by vizzy.fm. Follow @asonicyouthpodcast on Insta and Facebook. This show is part of the Free FM 89.0 YOUTH ZONE. Made with support of NZ on Air.

1800- ja 1900-lukujen taitteessa Suomessa käytiin kiivasta poliittista väittelyä suomen kielen asemasta ruotsiin nähden. Runoilija ja näytelmäkirjailija J. H. Erkko kirjoitti Päivälehteen siitä, millaista haittaa mielipiteiden kärjistyminen aiheuttaa. Teksti voisi hyvin kuvata nykyisiä väittelyitä sosiaalisessa mediassa. Päivän mietelauseen on valinnut Riikka Kaihovaara. Lukijana kuuluttaja Heikki Puskala.

Millaista on toimiva kieli? Erkka pohtii kolumnissaan edustamaansa suorasanaisuuden koulukuntaa, jonka mukaan yksinkertainen on kaunista. Häntä vaivaavat lääkärit, jotka peittävät epävarmuuttaan epäselkeään kieleen, mutta myös kirjoittajat ja kriitikot, jotka tuntuvat tekevän samoin. Ei Erkka tosin itsekään ole koulukuntansa kunniakkain edustaja. Teksti on alun perin julkaistu Kritiikin Uutiset -sivustolla.

Kuka on pätevä tekemään työtään? Erkka pohtii äänikolumnissaan, mihin hänen pätevyyden kokemuksensa kirjoittamisen opettajana perustuu. Paljastuu, ettei perusta ole aivan ongelmaton. Teksti on alun perin julkaistu Kritiikin Uutiset -sivustolla.

Saade "Puust ja Punaseks" on valminud Haridus- ja Teadusministeeriumi ning Sihtasutuse Eesti Teadusagentuur toetusel.

Šobrīd Latvijas Kultūras akadēmija realizē projektu, kas paredz kvalitatīvi tulkotu 20. un 21. gadsimta nozīmīgāko skatuves mākslas tekstu nodošanu vietējiem profesionāļiem un interesentiem – tā pirmās 24 vienības lasāmas Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LU LFMI) digitālā arhīva pētnieciskajā vidē “Garamantas.lv”. Teksti pieejami: https://ej.uz/anto. Raidījumā būs dzirdama saruna ar tulkojumu projekta kuratoriem – dramaturgu Evartu Melnalksni un Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniski pētnieciskā centra zinātnisko asistenti Dārtu Ceriņu. Latvijas skatuves mākslas vidē var novērot laikmetīgā teātra iezīmes un paņēmienus, bet tiem trūkst atbilstošas “valodas”. Nozares radošo profesionāļu, pētnieku, kritiķu, pasniedzēju un studentu ikdienā trūkst pašu fundamentālāko un pēdējo desmitgažu būtiskāko tekstu tulkojumu – šobrīd katrs izmanto to, kas ir pieejams, lasot tekstus svešvalodās un terminoloģiju interpretējot pēc saviem ieskatiem. Tā kā tās ir sistēmātiski risināmas problēmas, LKA un LU LFMI sadarbībā ar biedrību “Mākslas birojs” un žurnāla “Teātra Vēstnesis” redakciju 2021. gadā uzsākusi darbu pie ilgtermiņa projekta – antoloģijas izdevuma, digitālā formātā apkopojot un tulkojot Eiropas, Ziemeļamerikas un citu reģionu profesionāļu un ievērojamu personību tekstus. Pirmajā posmā piedāvāti Bertolta Brehta, Konstantīna Staņislavska, Tima Etčelsa, Džonatana Barovsa, Žaka Lekoka, Floriana Malcahera, Klēras Bišopas, Hansa Tīsa Lēmana u.c. teātra teorētiķu un pētnieku, režisoru un dramaturgu, horeogrāfu un citu praktiķu esejas, raksti, fragmenti no monogrāfijām u.c. Teksti veltīti dažādām tēmām, globāliem procesiem un parādībām, kas ir aktuālas nozarē un laikmetīgā teātra norisēs Latvijā, piemēram, dramatiskās aktiermākslas metodēm un apmācībai, kuratora lomai 21. gadsimtā, dramaturģijas attīstības jautājumiem, horeogrāfijas veidošanas metodoloģijai un citiem tematiem veltītie teksti ir skaidroti plašākā procesu kontekstā.

Jakson vieras on päätuomari ja tuomaritoimikunnan johtaja Pauliina Käiväräinen, jolla on taas jälleen kerran täyttä tiukkaa asiaa jaettavanaan. Keskustelemme mm. tuomaritoiminnasta, kilpailemisesta, valmentamisesta, esiintymisestä, junioritoiminnasta, käytösmalleista ja mistähän muusta...Tämä kattava jakso on hyppy suoraan syvään päätyyn suomalaisessa fitness-maailmassa! ;)Ota yhteyttä: fitnesskulma.podcast@gmail.comIG: @fitnesskulmapodcast See acast.com/privacy for privacy and opt-out information.

Latviski iztulkoti un grāmatā iznākuši “Mahajānas budistu teksti. Sirds sūtra. Dimanta sūtra. Altāra sūtra”.  Grāmatu sāka tulkot filozofs Ansis Zunde, viņš grāmatai uzrakstījis arī ievadu, kurā uzskaita gan budisma saistības ar Latviju krāšņus piemērus, gan samēro budisma tekstos paustās atziņas ar Rietumu filozofu darbiem. Tulkojumu rediģējusi un komentējusi sinoloģe Agita Baltgalve. Grāmatu “Mahajānas budistu teksti. Sirds sūtra. Dimanta sūtra. Altāra sūtra” izdevusi biedrība “Intelekts” ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Biedrība “Intelekts” pastāv un ar grāmatu izdošanu nodarbojas jau kopš pagājušā gadsimta 90.gadiem. Kādi jautājumi ir biedrības pašreizējā interešu lokā, var izsekot tās Facebook lapā. Ir iespaids, ka biedrības vēlme ir padarīt ar filozofiju saistītus tekstus pielietojamākus – diskutēt tos pašiem, tukot un veicināt apspriešanu sabiedrībā. Nupat iznākušo budistu tekstu tulkošana ir bijusi filozofa Anša Zundes ierosme. Diezgan drosmīgs solis, jo teksti pieder gauži atšķirīgai domāšanas tradīcijai. Turklāt ne Ansis Zunde, ne otra šo tekstu tulkotāja – Evita Veinberga nepārvalda ne tibetiešu, ne ķīniešu valodu. Taču jāņem vērā iepriekš minētais par biedrības mērķiem attiekties pret filozofiju kā darbības vārdu. Un, tulkojot no starpniekvalodām, strīdēties par tekstā atrastajiem jēdzieniem, samērojot tos ar Rietumu filozofijā apgūto, nevienam nav liegts, un ir pat diezgan iedvesmojoša nodarbe. Tā arī paveikto darbu Ansis Zunde titullapā ir nodēvējis – Sirds, Dimanta, Altāra sūtra Anša Zundes filozofiskā apdarē un redakcija ar Agitas Baltgalves padomiem. Agita Baltgalve savukārt ir sinoloģe, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļas asociētā profesore, viņa salīdzinājusi tulkojumus, rakstījusi komentārus oriģinālvalodas vārdiem, un tas neapšaubāmi piešķir tulkojumam kvalitāti un ticamību. Lai gan ne mazāk vērtīgi ir tas, ka šāds tulkojums ir tapis sarunājoties – sadarbojoties dažādu zināšanu jomu pārstāvjiem. Būtiska nesen iznākušo Mahājānas budistu tekstu tulkojumu grāmatas daļa ir arī Anša Zundes sarakstītais ievads. Tajā viņš samēro budistu tekstos atrastās ierosmes ar Rietumu filozofiem – Nīče, Karls Gustavs Jungs, Delēzs, Gvatari. Arī – tīri vēsturiski izseko mēģinājumiem iedzīvināt budismu Latvijā, sākot ar rērihiešiem un Jeļenas Blavatskas Teosofijas biedrību, kas 19. gadsimta beigās arī Rīgā veicināja interesi par Austrumiem. Pārstāsta arī  kādu Ilmāra Šlāpina rakstu „Rīgas Laikā” par Latvijas pirmo budistu mūku Kārli Augustu Tenisonu pagājušā gadsimta starpkaru periodā. Taču arī 1991. gadā, pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas iznāca grāmata, ko lasīja visi – tie bija Māra Vecvagara un Raimonda Kalniņa adaptētie dzenbudisma koāni grāmatā “Ne vējš, ne karogs”. Tolaik šī grāmata rosināja ne tik daudz uz reliģiskām atklāsmēm, cik bija skatāma postmodernisma literatūras kontekstā. Un jāteic, ka arī šai raidījumā izskanējušie  Anša Zundes sūtru skaidrojumi, drīzāk ir piederīgi Rietumu filozofijai. Tie izskan kā vēl viens te un tagad sūtru komentārs, ko veicis, nu labi, ne gluži budisma, bet tomēr – skolotājs.

No 4. februāra līdz 1. maijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma izstāde “ES_TEXT”. Ideja, kas attēlota vārdos. Par izstādē “ES_TEXT” pārlūkotajiem Latvijas mākslā sastopamajiem darbiem – 60. gadu avangards, 80. gadu “perestrojkas” teksti un mūsdienu konceptuālisms – Kultūras rondo ierakstā no Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja. Tekstu mākslas, avangards, politiskā māksla, burtos iešifrēta slepena jēga, konceptuālisms – par to, kā arī par labo toni tekstu un vizuālās mākslas attiecībām saruna pirms izstādes atklāšanas ar izstādes kuratoriem Elitu Ansoni un Leonardu Laganovski. Teksti caurauž mūsu ikdienu, tie skatās uz mums no ierīču ekrāniem, runā ar mums no TV ekrāniem, raidierakstiem un paziņojumiem. Urbānā vide sen vairs nav iedomājama bez izkārtnēm, paziņojumiem, plakātiem, grafiti un citiem tekstiem, un ir neiespējami iztēloties, kā būtu, ja tie nekad nebūtu ienākuši mākslā. Izstādes kuratori Elita Ansone un Leonards Laganovskis pievēršas mākslas darbiem, kuros ietverti teksti – tekstu mākslai jeb lingvistiskajam konceptuālismam. Teksti 20. gadsimta laikā uzstājīgi iespiedušies vizuālajā mākslā, līdz konceptuālisti 60. gados, cīnoties par mākslas dematerializāciju, nolēma vispār izstumt no mākslas darbiem tēlus vai, precīzāk, par attēlu kļuva pats teksts. 60. gadu beigās tika definēts jauns mākslas virziens – konceptuālā māksla, kas jau visu sešdesmito desmitgadi mēģināja apiet arvien komercializētāko mākslas pasauli. Konceptuālās mākslas sākumi lielā mērā saistīti tieši ar lingvistisko konceptuālismu. Lai apskatītu izstādi “ES_TEXT” Nacionālajā mākslas muzejā, ierēķiniet vismaz pusotru stundu.

Janvāra beigās notika “Skatuves mākslas tulkojumu antoloģijas” pirmā posma atvēršanas svētki un aktuālajām nozares problēmām veltīts simpozijs. Par antoloģijas nepieciešamību un projekta uzdevumiem Kultūras rondo saruna ar dramaturgu Evartu Melnalksni un projekta zinātnisko asistenti Dārtu Ceriņu Projekts paredz kvalitatīvi tulkotu 20. un 21. gadsimta nozīmīgāko skatuves mākslas tekstu nodošanu vietējiem profesionāļiem un interesentiem – tā pirmās 30 vienības lasāmas Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LU LFMI) digitālā arhīva pētnieciskajā vidē “Garamantas.lv”. Pirmajā posmā piedāvāti Bertolta Brehta, Konstantīna Staņislavska, Tima Etčelsa, Džonatana Barovsa, Žaka Lekoka, Floriana Malcahera, Klēras Bišopas, Hansa Tīsa Lēmana u.c. teātra teorētiķu un pētnieku, režisoru un dramaturgu, horeogrāfu un citu praktiķu esejas, raksti, fragmenti no monogrāfijām u.c. Teksti veltīti dažādām tēmām, globāliem procesiem un parādībām, kas ir aktuālas nozarē un laikmetīgā teātra norisēs Latvijā, piemēram, dramatiskās aktiermākslas metodēm un apmācībai, kuratora lomai 21. gadsimtā, dramaturģijas attīstības jautājumiem, horeogrāfijas veidošanas metodoloģijai un citiem tematiem veltītie teksti ir skaidroti plašākā procesu kontekstā. Vairākiem tekstiem un personībām izveidotas video īslekcijas-vizītkartes, kas ir pieejamas LKA sociālajos tīklos.

Onko kateus sinulle tuttu tunne? Erkka tarjoaa äänikolumnissaan aloituspaketin, jonka voi ottaa käyttöön seuraavalla kerralla, kun kateus kollegan menestystä kohtaan iskee. Teksti on alun perin julkaistu Kritiikin Uutiset -sivustolla.

Haluaisitko kirjoittaa, mutta et tiedä miten aloittaa? Erkka tarjoaa äänikolumnissaan kaksi erilaista keinoa kirjoittamisen aloittamiseen. Teksti on alun perin julkaistu Kritiikin Uutiset -sivustolla.

Keelevõistlus "Tuum" on saanud kümneaastaseks ja kutsub jälle nuputama. Keelemees ja tulihingeline eestvedaja Tiit Hennoste räägib lähemalt kell 9.15.

Kā lasītāju smadzenes reaģē uz dažādiem tekstiem? Jaunajā #OlsenUpToDate A.W.Olsen & Partners partnere Olga Kazaka stāsta par neirobioloģijas pētījumiem un atklājumiem, kuri būs noderīgi katram, kas ikdienā veido tekstus #OlsenLV

Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks un pastāvīgās ekspozīcijas “Grāmata Latvijā” kurators Gustavs Strenga. Latviešiem tīk domāt, ka viņu valoda ir ļoti sena. Tomēr senākie rakstītie teksti latviešu valodā, kuri ir saglabājušies, ir datējami ar 16. gadsimta pirmo pusi, kas ir salīdzinoši vēlu. Piemēram, senākais saglabājies rakstītais teksts citā baltu valodā – senprūšu – ir tapis ap 1369. gadu un ir lasāms kādā Bāzeles Universitātes bibliotēkas grāmatā. Visticamāk, teksti latviski ir rakstīti arī pirms Reformācijas, bet tie, kā lielākā daļa Livonijā rakstītā, ir gājuši bojā arhīvu ugunsgrēkos vai zuduši pārmaiņu laikos. Teksti vai to fragmenti, kuri būtu uzskatāmi par vecākajiem latviski rakstītajiem, ir vairāki. Rokrakstus precīzi datēt ir grūti, parasti to tapšanas laiku var noteikt aptuveni, ja vien pie veiktā ieraksta nav pierakstīts gadaskaitlis. Tā ir noticis Rīgas Nesēju brālības grāmatā ar 1532. gadā veiktajiem ierakstiem, kur līdzās brālības biedru vārdiem ir pierakstīta frāze latviski: “laurens toüryn sess wyre wene kope” (laurenss tauriņš samaksāja par sešiem vīriem). Gadu vēlāk šajā pašā grāmatā ir ierakstīta frāze latviski “ir tā kā ir” jeb šodienas valodā – rakstītajam ticēt. Lielākā daļa Rīgas transportstrādnieku brālību biedru pēc Reformācijas bija latvieši, tomēr brālību grāmatās latviešu valoda pierakstiem tika izmantota mazāk nekā viduslejasvācu valoda. Pirmais pilnais rakstītais teksts latviešu valodā no Rīgas amatnieku brālību vides ir 1625. gadā tapušās Linaudēju brālības šrāgas. Otrs senākais datējamais teksta fragments, kas saglabājies, ir atrodams Leipcigā iespiestajā 1507. gadā priesteriem domātā rokasgrāmatā, kura pašlaik glabājas Upsalas Universitātes bibliotēkā. Šo grāmatu izmantoja Rīgas apkaimes katoļu priesteris Nikolauss Gisberts, kurš, visticamāk, starp 1529. un 1534. gadu veica tajā piezīmes, pierakstot tēvreizi latviešu valodā, kā arī frāzes latviski, viduslejasvācu un latīņu valodās. Šo tēvreizi, kas pierakstīta grāmatas titullapas otrā pusē pāris rindās, sīkā rokrakstā, dēvē par Gisberta tēvreizi un uzskata par senāko rakstīto latviešu valodas liecību. Tas ir interesanti, ka pirmā iespiestā grāmata latviešu valodā, kas, visticamāk, tika izdota 1525. gadā, bet ir gājusi bojā, ir senāka nekā ar roku rakstītie teksti, kas saglabājušies. Droši vien, ka var apgalvot, ka līdz mūsdienām ir nonākušas tikai druskas no 16. gadsimtā latviski rakstītā un varbūt kādu dienu kādā arhīvā vai bibliotēkā izdosies atrast vēl senāku rakstītu tekstu latviski. Attēls: 1532. gada ieraksts ”Item ta yr ka yr” Rīgas nesēju brālības biedru grāmatā. Latvijas Nacionālais Arhīvs. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 4038 f., 2 apr., 1087 l., 64b lp. Foto: Gustavs Strenga   

Erkka kertoo äänikolumnissaan, mitä hänen identiteetilleen kirjailijana tapahtui, kun kolme vuotta työstetyn kirjan kustannussopimus purettiin. Teksti on alun perin julkaistu Kritiikin Uutiset -sivustolla.

Tässä pyörällä päästään jaksolla päästään pyöräilemään. Jakson videoversio on nähtävissä HessunKahvilan YouTube -kanavalla. Epistolassa jotakuinkin seuraavia asian haaroja: - Trek Domane+ LT kokemuksia - Työsuhdepyöräily - Rode Wireless Mic 2 - Tubetus, podcastaus, pyöräily ja maailmankaikkeus   Palauteloosterissa tällä kertaa: Jyrki, Teemu ja Tuomas Tämähän se on taas korvin kuultava. Osallistu tarinaan numerossa: O4O-66421O5 (WhatsApp, Signal, iMessage - Audio, Video, Teksti)  

Keskiajalle sijoittuvassa romaanissaan Mikael Karvajalka vuodelta 1948 Mika Waltari kirjoittaa keskustelun taidosta. Kirjan päähahmo saa neuvon olla kärsivällinen ja hillitä kielensä. Teksti herättää ajatuksia tämänhetkisen tunteikkaan ja aggressiivisen sosiaalisen median keskustelukulttuuria vasten. Lainauksen valitsi Kulttuuriykkösen toimittaja Pauliina Grym.Teksti on paitsi Mika Waltarin Mikael Karvajalka -romaanissa vuodelta 1948 myös vuonna 1982 julkaistussa Mika Waltarin mietteitä-koosteessa, jonka on toimittanut Kalevi Haiko. Mietelauseen lukijana Jari Aula.

Beidzamajā laikā i socialajūs teiklūs, i masu medejūs daudz diskutāts par latgalīšu literaturys vītu kūpejā latvīšu literaturā. Teksti latgaliski reši pasaruoda kulturys medejūs, autorim ir saceits, ka tūs portalu i izdavumu auditoreja var nasaprast, partū vajadzātu dūt vysmoz paralelus tulkuojumus ari latvīšu literarajā volūdā. Tok pastuov ari preteji gadīni – saleidzynūši napaseņ ir izguojušys vairuokys gruomotys, kas ir latvīšu literarajā volūdā, tok tī atrūnams ari koč kas nu latgaliskuo. Itūreiz gruomotplauktā viesturneica Laura Melne mums pastuosteis par dzejnīka Kikōnis latgaliskajim tekstim. Vīna nu taidu ir 2019. godā izdūtuo dzejnīka Kikōnis dzejis izlase "Jūs kavējaties", kurā atrūnams ari juo latgalīšu cykls "Kū syrsynoj tāvzemis sīnōžy?". Kikōne, eistajā vuordā Edgars Mednis, beja 1984. godā dzims literats, kurs nūdzeivuoja cīši eisu myužu – tik 22 godus. Dzeivis laikā jis tyka skaiteits par vīnu nu talanteiguokūs i breivdūmeiguokūs sovys paaudzis dzejnīku i dramaturgu, juo teksti – par sovam laikam eksperimentalim. Pseidonims Kikōne atvasynuots nu malnuo starka latiniskuo nūsaukuma – Ciconia nigra. Kikōne pīdzyma i izauga Reigā, tok latgalīšu saimē, i bīži ari brauce iz Latgolu. Juo vactāvs Konstantīns Mednis nu Rēzeknis nūvoda Kaunatys beja apleicīnē zynoms dzejnīks, dzejūļu kruojumu "Ōbeļis stōsts" i "Pi Rāznas" autors. Kai Kikōnis dzejis izlasis piecvuordā roksta tuos sastateituojs Svens Kuzmins, taišni ar vactāvu Kikōne konsultiejīs latgalīšu volūdys vaicuojumūs. Izlasē "Jūs kavējaties" ir tik vīns nalels dzejis cyklys latgaliski, leluokuo daļa ir latvīšu literarajā volūdā, kurā Kikōne ari pamatā raksteja, taipat ari atseviška dzejūļu sereja krīvu volūdā. Grybātūs saceit, ka Kikōnis latgalīšu cyklys jiutami atsaškir nu juo puorejūs tekstu. Kikōne skaiteja, ka patīsa i gūdeiga literatura rūnuos, sasateikūt ar eistū dzeivi – piļsātys īluos, na meikstūs biblioteku voi kabinetu krāslūs. Juo golvonais literaturys kriterejs beja sajiutys. Kai stuosta laikabīdri, Kikōne skaiteja, ka piļneigi vysu ir vārts pīraksteit. Jis tīcēs piec teirys muokslys, i tū var labi just Kikōnis tekstūs. Dzejnīks Māris Salējs tū ir nūsaucs par "poetiskuo pyrmsuokuma nasaduļkuoteibu i dzydrumu". I ruodīs, ka taišni tys ari vysvaira uzrunoj skaiteituojus. Lai ari vairuokuos publikacejuos Kikōne ir raksturuots kai izteikts sova laika dzejnīks, tok tyvi i saprūtami juo dzejūli ruodīs na viņ maņ, kas puorstuov desmit godus jaunuoku paaudzi, nu ari vēļ jaunuokim cylvākim. Tī ir daudzi nu jauneibys maksimalisma i kategoriskuma, tuos pasauļa izjiutys, kas eipaši rakstureiga daudzim jaunim cylvākim, kas ar nasaudzeigu skotu verās iz vysu pasauli i ari poši iz sevi, kas grib nūvērst leluos nataisneibys.   Kikōne sacejs, ka iz Latgolu brauc, kab nu vysa atsateireitu. Tei beja sasatikšona ar dobu i atsateireišona nu piļsātys uzsluoņojumu. Tū var redzēt juo latgalīšu cyklā "Kū syrsynoj tāvzemis sīnōžy?". Tī nav vītys revolucejom i provokacejom. Tū skaitūt, tu teic taidā suteigā vosorys dīnā Latgolys laukūs, koč kur pa vydu storp sīna pļovu, uobeļneicom i ūgu kryumim. Apleik ir tyucs i jau koč kur tyvumā grudinej pārkiuņs. I saprūti, ka par itū vysu varātu pīraksteit tyukstūša banalu i klišejisku dzejūleišu, bet Kikōnem par tū ir izadevs pīraksteit tai, ka ni druskys nasaruoda banali. Koč ari teksti tai eisti nav pīraksteiti atbylstūši latgalīšu rokstu volūdys pareizraksteibys nūsacejumim, tys pat eisti natraucej. Tī ari ir koč kas nu eistuma i patīsuma.   Nūslādzūšuo daļa nu Kikōnis latgalīšu cykla: pagaisynōju fotokarteņis kur iucātīs iudiņa alpu aizīt kaida navīņ cylvāka sapyns aiz tō kolna kas kōsej kas pārkiuņi gaida pavysam na sirdeigs   gona gona samaidzātys buļbys iz golda na tai vīņ byudi sorkony vēļ vīnā krōsā kai salavečam   zem tylta ci aroneju ci ōbeļis zorim ci zōrdā smōrdeigā vīns ci savīnots ai pasauļa nobu   īļej maņ kružku ryuguļa, mōt nu tōs sauļis itymā   Izlasē "Jūs kavējaties" nav īkļautys Kikōnis lugys, scenareji i esejis. Cerams, ka kaidu dīnu varēsim sagaideit izdūtus ari tūs.  

"Zālamana sakāmvārdi ir īss un aplam skaidrs ievads cilvēka nebeidzamajam dialogam ar Radītāju, nežēlīgajai Ījaba grāmatai. Ījabs izrādās Gudrības skolas labākais un tāpēc nelaimīgākais klausītājs, taču mācību gada noslēgumā taisni viņš saņems Radītāja visaugstāko novērtējumu. Es ar klāt ar savu grēku tarbu: "Lūdzu, uzklausi, mīļais Dieviņ! Liec man Ījaba skolu nobeigt attālināti. Centos čakli špikot no Gudrības un brīvstundās man patika staigāt pārī ar viņu. Stāvot pie tāfeles ieklausījos Tavu kalpu priekšā teiktajā un atbildēju skaidri un īsi “neieved mani kārdinājumā.  Zinu pavasaris nāks ar eksāmenu. Pasargā mani no lieka, kaut pelnīta kauna un pārāk liela, kaut derīga, pamācoša kauna."" Apgāda “Zinātne” iedibinātajā sērijā “Literatūras pieminekļi” drīzumā iznāks “Zālamana sakāmvārdi” - viens no interesantākajiem senebreju literatūras pieminekļiem valodas, sižetu un vēstījuma ziņā, Bībeles, Vecās Derības tekstos tie atpazīstami kā Salamana pamācības. Nosaukumu “Zālamana sakāmvārdi” devis tulkotājs Uldis Bērziņš (1944-2021), un viņa, vēl šī gada februārī rakstīti, ir ievadvārdi gaidāmajai grāmatai, un nu jau – citēti – arī raidījuma  ievadā. Raidījumā Augstāk par zemi stāsts par gaidāmo grāmatu “Zālamana sakāmvārdi” ir ne tikai par notikumu - Vecās Derības teksta sekulāra tulkojuma iznākšanu, bet arī par tulkotāja Ulža Bērziņa grandiozo plānu mūža garumā - likt latviski ieskanēties iespējami daudziem pasaules “lielajiem” tekstiem. Arī par ilggadīgo sadarbību ar mākslinieci Liliju Dineri, kura literatūras pieminekļu tulkojumu ilustrācijās radījusi veselu senatnes tēlu pasauli. Un arī par apgāda “Zinātne”, nu jau vairākus gadu desmitus turpināto sēriju “Literatūras pieminekļi”. Sērijas kanons blakus tulkotāja priekšvārdam paredz vietu arī zinātniskajiem komentāriem, “Zālamana sakāmvārdiem” tos rakstījis Ilmārs Zvirgzds. Apgāda “Zinātne”, sērijas “Literatūras pieminekļi” pastāvēšana deva iespēju tās darbu tulkotājiem domāt ar vērienu, plānot un paļauties, ka tulkojumi, kas reizēm prasīja nepārskatāmi ilgu laiku, tiks izdoti. Jau 1997. gadā, kad Ulža Bērziņa tulkojumā ar nosaukumu “Ījabs” iznāca Ījaba grāmata, ieceres bija skaidras. Pirms tam, 1993. gadā, Knuts Skujenieks ar nosaukumu “Dziesmu dziesma” bija iztulkojis Salamana Augsto dziesmu, Ulža Bērziņa tulkojumā 2000. gadā iznāca “Pulcētājs”, 2005. gadā "Slavinājumi” jeb Psalmu grāmata. Bībeles biedrības vadībā tapušais Bībeles jaunais tulkojums tika pabeigts 2012. gadā, atšķiras no sērijā “Literatūras pieminekļi” izdotajiem Vecās Derības tekstu tulkojumiem. Sekulārā tulkojumā tulkotājs drīkst ļauties dzejnieka intuīcijai, nesekot tradīcijai vai reliģiskiem kanoniem, saprast un izdzīvot šos tekstus kā lasītus pirmoreiz. Taču tāpēc arī apjomīgās komentāru sadaļas, kas skaidro un pamato izdarītās izvēles vai saprašanas kontekstu. Līdzšinējiem sērijas tulkojumiem no senebreju valodas. “Zālamana sakāmvārdus” papildinās māksliniece Lilijas Dineres veidota vizuāli tveramu tēlu pasaule. Un jāatzīst, ka tieši Lilija Dinere bija tā, kas iniciēja šī raidījuma tapšanu – mudināja sekot Ulža Bērziņa pēdējā tulkojuma ceļam pie lasītājiem, Uldim aizejot, vēlējās Radio pastāstīt par ilggadējo sadarbību. Tā sākās 1993. gadā, kad Ulža Bērziņa no vecoguzu valodas tulkotais teiku krājums “Mana vectēva Korkuda grāmata”. Šai raidījumā minētās “Literatūras pieminekļu” sērijas ietvaros viņa ilustrējusi “Ījabu”, “Slavinājumus”. Kopā ar dēlu Robertu Dineru arī senfranču eposu “Rolanda dziesma”, “Eddas dziesmas”. Sadarboties ar autoru, saka Lilija Dinere, es iemācījos strādājot ar mātes, Cecīlijas Dineres dzejas krājumiem, bet interese par seno sākusies ar Fransuā Vijona dzejas grāmatu. Lilija Dinere savus zīmējumus negrib saukt par ilustrācijām. Viduslaikos manuskriptu, kurā tekstu papildināja īpaši izzīmēti burti, miniatūru zīmējumi, sauca par iluminētu manuskriptu. Iluminācija kā teksta nevis burtiska attēlošana, bet izgaismošana, teksta pārrakstītāja kā lasītāja dialogs ar grāmatu, radot tekstam paralēlu tēlu pasauli. Mums vairs nav iespējas pajautāt, bet zinot, cik izcili Uldis Bērziņš pats lasīja – skandēja, deklamēja, šņāca un vaimanāja – lasot citiem priekšā paša tulkotos tekstus, domāju, ka viņš augstu novērtēja iespēju drukātā formātā uz sava lasītāja maņām iedarboties caur vizuālo tēlu pasauli. Radītie tēli ir pašpietiekami mākslas darbi, kas savu dzīvi turpina Lilijas Dineres, arī Roberta Dinera mākslas izstādēs. Māksliniece atzīst, ka tie mēdzot pārceļot arī no grāmatas uz grāmatu, mainoties raksturā. “Zālamana sakāmvārdu” tulkotāja priekšvārdam Uldis Bērziņš devis apkopojumu virsrakstā – “Ievads mūžīgai tiešsaistei”. Savāds ir bijis laiks, kur šis priekšvārds tapis, pandēmijas laiks, kad cilvēks no cilvēks nošķirts, saiknes uztur tiešsaistes notikumos un sarunās. Vai cilvēka dialogs ar Dievu varētu būt tikpat īsts un vienlaikus netverams kā virtuālā saziņa? “Zālamana sakāmvārdi” sola, ka cilvēks, izgājis Gudrības skolu, spēj rīkoties pareizi, izprast pasauli un lietu kārtību. Līdz brīdim, kad Ījabs uzzina, ka Dievs nākamajā līmenī spēlē pēc cilvēka prātam jau atkal nesaprotamiem noteikumiem. Kā tur īsti ir? Pati iespēja saprast vai nesaprast dota tikai tiešsaistē.

"Kinoveebi Jututuba" on taskuhääling, kus kino Artis programmijuht Ra Ragnar Novod, Forum Cinemas programmispetsialist Henryk Johan Novod ning kultuurikriitik Raiko Puust võtavad igal nädalal läbi uued filmid ja seriaalid ning ka olulisemad filmiuudised. Seekordses erisaates toome teieni Raiko intervjuu Eesti Autoriõiguste Kaitse Organisatsiooni tegevjuhi Erik Mandrega. Piraatluse teema pole kahjuks kusagile kadunud, vaid ühiskonnas on toimunud selline suhtumise nihkumine, et see digitaalne vargus justkui pole mitte midagi, millest peaks rääkima. Inimesed ei vaata seda isegi kui vargust, vaid kui moodsat inimõigust, unustades ära, et autoril on ka õigused, nii inim- kui põhiseaduslikud. Ning iga töö väärib tasu ja need, kes ei suuda või ei taha selle eest maksta, ei peaks saama osa ka selle töö tulemusest. Üha enam on märgata sotsiaalmeedias, kuidas ilma häbita antakse teada, et filmiõhtu jaoks on plaksumais ja Torrenti kaudu tõmmatud teos valmis. Piraatluse probleemi uurimiseks võttis Raiko ühendust Eesti Autoriõiguste Kaitse Organisatsiooni tegevjuhi Erik Mandrega. Teksti kujul intervjuu leiad siit: https://kinosaade.ee/uudis/erik-mandre-piraatlusest-eestis-allalaadimine-on-ok-uleslaadimine-on-karistatav-see-on-taiesti-ekslik-arvamus/ Kui sul tekkisid küsimused ja kommentaarid, siis saad need jätta meile siin: info@kinosaade.ee. Kõik saated ja intervjuud on leitavad ka Kinosaade.ee, Delfi Taskus, Apple Podcasts, Spotify, Google Podcasts, Soundcloud ja kõikides teistes podcasti rakendustes.

Domājot par īru rakstnieku Semjuelu Beketu, vispirms prātā nāk absurda luga „Gaidot Godo”. Daudz mazāk zināmi viņa darbi, kuri rakstīti franču valodā. Kā teicis pats Bekets, rakstīšana franču valodā ļāvusi viņam „nošņāpt lieko”. „Stāsti un teksti par NEKO” ir Semjuela Beketa minimālisma darbi. No franču valodas tos tulkojusi Agnese Kasparova, izdevusi „Omnia Mea”. Radio mazajā lasītavā Gundars Āboliņš lasa fragmentus no Beketa stāstiem „Izraidītais”, „Mierinājums” un „Beigas”. Obligātā piebilde - Semjuels Bekets ir Nobela prēmijas laureāts.

Radio Novan Aamussa tutustutaan vaalikoneeseen. Miksi Aki ei pysty olla itsensä kanssa samaa mieltä ja mikä Minnalla on ollut kädessä promokuvauksissa? Lisäksi tuottaja Parta-Markus antaa analyysin kuulijan katselusuosituksesta. Kuuntele Aamun jälki-istunto tästä!

Saarinen kipitti ostamaan prepaid-liittymän, Mäkikyrö otti haasteen vastaan ja loppu on historiaa. Puhelinvastaajassa on spermat, mms-viestejä on vastaanotettu ja lähijuna Keravalle oli lähellä. Teksti-tv:n sivu 899 on edelleen yhtä synkkä (iloinen) kohtaamispaikka kuin aina ennenkin. Ja seuraavakin haaste on heitetty ilmoille. Jakson lopussa arvaillaan jälleen soittajan kanssa, että mitä löytyy laatikosta. Ja oikea paikka jatkoille on tietenkin @nikotellen instassa.

Viikon kääntyessä kohti loppua mietelauseissa siirrytään kävelyretkiltä valvomiseen ja harjoitetaan käytännön filosofiaa. Tommi Melender valvoo esseessään. Teksti on esseekokoelmasta Pakopiste. Mietelauseen on valinnut Anna Tulusto ja sen lukee Heikki Puskala.

Kultūras Rondo aizsāk ciklu “Dzīvā folklora”, kurš top sadarbojoties ar Latvijas Universitātes Literatūras, mākslas un folkloras institūta pētniekiem. Pirmā epizode par dienasgrāmatu fenomenu pagātnē un mūsdienās. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuve ir dibināta 1924. gadā, un tā ir mūsu valsts senākais un lielākais folkloras vākšanas, uzglabāšanas, publicēšanas un izpētes centrs. Tā pārziņā ir viens no Eiropas apjomīgākajiem folkloras arhīviem ar aptuveni 3 miljoniem folkloras vienību. Krātuve turpina papildināties ar jaunām liecībām par personiskajām un sabiedriskajām atmiņām un tradīcijām. Teksti, fotogrāfijas un audiomateriāli pieejami digitālajā arhīvā Garamantas.lv. Lai dotu klausītājiem plašāku ieskatu krātuves pētījumu lokā un apzinātu tā sabalsojumus ar mūsdienu pieredzi, piedāvājm jaunu ciklam “Dzīvā folklora”. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošajai pētniecei Sanitai Reinsonei autobiogrāfiskās literatūras žanrs ir labi pazīstams. Viņas veiktais dzīvesstāstu apkopojums “Meža meitas” stāstīja par 12 sieviešu pieredzi nacionālo partizānu kustības aktīvajā laikposmā, tas tika iestudēts Valmieras Drāmas teātrī un pirms diviem gadiem ieguva Autortiesību bezgalības balvu. Autobiogrāfiju krājuma veidošana, pie kura Sanita strādā kopš 2018. gada, vēl bez darba ar tekstu nozīmē komunikāciju ar šo materiālo liecību glabātājiem, proti, konkrētās dienasgrāmatas vai biogrāfijas autora mantiniekiem, dzimtas turpinātājiem. Apkopojumā, kurš atrodams krātuves digitālajā arhīvā Garamantas.lv pieejamas gandrīz 200 autobiogrāfiskās kolekcijas. Sarunu ar Sanitu Reinsoni iesākam ar vēlmi uzzināt, kādi apstākļi bija noteicošie, lai dienasgrāmata kā rakstu tradīcija ieviestos arī latviešu sabiedrībā – droši vien, izglītotajā tās daļā. Interesanti, ka 19. gadsimta otrajā pusē dienasgrāmata kalpoja ne tikai par personīgu pašrefleksijas objektu, bet ar tām arī mēdza dalīties. Lai īpaši pasvītrotu draudzības svaru vai atzītos romantiskās jūtās. Īpaši būtiska dienasgrāmatas funkcija ir noturēt tās rakstītāju pie veselā saprāta – te domājot aizvadītā gadsimta divus postošākos notikumus, proti, Pirmo un Otro pasaules karu, kā arī pēdējam sekojošās masu deportācijas. Daudziem padomju represiju upuriem dienasgrāmatas rakstīšana bija kā pēdējais salmiņš, pie kā pieķerties, lai sevi mobilizētu atkal nostāties aci pret aci ar grūtībām. “Sviesta Ciba” ir tīmekļa dienasgrāmata, kura interneta vidē parādījās īsi pēc 2000. gada un kopš tā brīža savu funkciju nav mainījusi – tā ir platforma, kurā veikt gan savus ierakstus, gan sekot līdzi citu lietotāju rakstītajam. Svarīgs vietnes darbības aspekts ir anonimitāte – lietotāji tajā izmanto segvārdus. Taču tas nenozīmē, ka “cibiņi”, kā “Sviesta cibas” lietotāji sevi mēdz dēvēt paši, nekad neuzzina sevi interesējošā autora identitāti. Viss atkarīgs no abpusējas vēlmes to izdarīt. Viena no šīs tīmekļa dienasgrāmatas lietotājām ir dramaturģe un publiciste Anete Konste. Uzklausām viņas pieredzi. Noslēgumā būtiska atziņa no Sanitas Reinsones: “Tikai lasot dienasgrāmatas, var redzēt to vērtību. Ne tikai notikumi, arī emocionālas lietas kļūst par kultūrvēsturi”.

Sivut 112-124