Podcasts about andreju

Stāsta Saulkrastu novada Kultūras centra krājuma glabātāja Ilva Erkmane Tā bija Karlīne Damroze, dzimusi Krauklis, kuru viņš satika Rīgā, bet kura bija viņa novadniece. Karlīne dzimusi pavisam netālu no Kalna Kaibēniem, kur Reinis Kaudzīte strādāja par skolotāja palīgu un vēlāk par skolotāju, un arī pavisam netālu no Mādariem, kur Reinis bija dzimis. Karlīnes dzīve nebija vienkārša. 20. gs. sākumā, kad Reinis Kaudzīte viņu sastop Rīgā, Karlīne ir šķīrusies, ieguvusi izglītību un strādā par vecmāti. Reinis nerunā par mīlestību. Sastopot Karlīni, viņš saka: "Karlīnīt, uzadi man zeķes, pirktas negribu… Karlīnīt, uzšuj man kreklu, pirktu negribu..." Galu galā Reinis lūdz: "Nāc mani apkopt!" Viņi dzīvo Mežaparkā, Kaizervaldē, īrē tur vairākas istabas. Pēc tam dodas uz Siguldu, tad – uz Cēsīm, kur nolemj celt māju, bet galu galā sastrīdas un Karlīne dodas uz Skujeni pie savas māsas. Reinis ir gatavs pavadītājs! Sēžas ratos, nodzīvo gandrīz nedēļu pie Karlīnes māsas. Kopā dzied, uzspēlē kārtis un atvadās. Karlīne Skujenē iekopj mazu dārziņu. Kādu dienu viņa redz – Reinis nāk pār lauku, mētelis pār elkoni… Garām nācis… Kad pienācis jau rudens un Reinis savus apciemojumus atkārtojis vairākkārt, viņš Karlīnei saka: "Es redzu, ka tev liels prieks uz tavu dārziņu. Nu tad gādāsim sev mājiņu un dārziņu!" Reinis Kaudzīte kopā ar Karlīni Damrozi dodas uz Neibādi un ar ko gan citu, ja ne tvaikoni "Neibāde"... Viņi ierodas Pēterupē Bīriņu krogā (kas tagad pārtapis par kristīgo patversmi "Betānija") un no balkona Reinis ierauga kādu māju. Viņš saka: "Ja tāda māja būtu pārdodama, es to pirktu noteikti!” Galu galā viņi nopērk māju turpat līdzās noskatītajai un Karlīne drīz vien kļūst par šīs mājas īpašnieci. 1914. gada novembra apdrošināšanas polisē, kur māja ir apdrošināta par 3000 rubļu, kā īpašniece tiek jau norādīta Karlīne Damroze. Apdrošināšanas polise nav nejaušība, jo Reinis Kaudzīte ir apdrošināšanas idejas īstenotājs Vidzemē. Kopā ar Stērstu Andreju viņi sagatavo pirmos apdrošināšanas noteikumus, kurus uzraksta Reinis, bet Stērstu Andrejs, kurš studējis Tērbatā, pārraksta šos noteikumus juridiskā valodā. Karlīnes dzīve nav vienkārša arī kopā ar Reini, lai gan Reinis saka: "Ar mani tev būs viegli: brokastis es ēdu tikos, pusdienas – tikos un vakariņas tikos…" Rakstīdams viņš parasti sēž zeķēs un tad, aizdomājies, izskrien dārzā vairākas reizes. Un tad Reinis Kaudzīte Karlīnei saka: "Tu visādi citādi laba, tikai pārāk tīrīga: uz to tīrīšanos vien stāvi." Kad, pastaigājoties pa Neibādi un Pēterupi, Karlīne ieskatās skatlogos, vēloties nopirkt kādu grāmatu vai laikrakstu, Reinis saka: "Ko niekus! Citi tikai pārgremo citu domas, paši nekā uzrakstīt nevar. Tur nekā nav! Nav ko lasīt…" Kad Reinis Kaudzīte sajūt, ka viņa mūžs tuvojas noslēgumam, viņš dodas savā pēdējā ceļojumā. Ir apceļota Eiropa, ir apceļota Krievija, ir apceļoti dienvidi, bet šajā pēdējā ceļojumā Reinis Kaudzīte dodas uz Kalna Kaibēniem. Un Karlīne gan kā Pirmā pasaules kara laikā, gan arī Reiņa ciemošanās laikā, paliek Pēterupē. Viņa gan parasti raksta tā smalki – "Neibāde", jo tā skan labāk. Šeit jāpiebilst, ka Bīriņmuižai piederošā Pēterupe un Neibāde šodien ir Saulkrastu pilsētas daļas. Reinis Kaudzīte aiziet mūžībā Kalna Kaibēnos 1920. gadā. Karlīne saņem ziņu, steidzas uz bērēm, bet nepaspēj. Kad viņa ierodas Vecpiebalgā, viņas atmiņās skan: "Kamēr sameklēju zirgu, vedēju, kamēr aizbraucu, mans Kaudzīte jau zem zemes. Parunāju gan ar Matīsu (Matīss Kaudzīte, Reiņa Kaudzītes brālis, rakstnieks I.A.), tas tāds žēlīgs bija." Taču šī nožēla Karlīnei iet līdzi tāpat kā runas Vecpiebalgā un Pēterupē, ka Karlīne esot likusi vien Reinim kazu ganīt un neko labu viņš no viņas nav sagaidījis. Tas viņai rūgti sāp. Pēc Reiņa nāves Karlīne atsāk savu vecmātes arodu. No 1921. līdz 1922. gadam, kā tas ir redzams viņas bērnu saņēmējas dienasgrāmatā un vēl arvien ir saglabājusies, Karlīne visā Pēterupes apkārtnē – Bīriņos, Sējā, Pēterupē, Skultē – ir pieņēmusi gandrīz 100 bērnus. Tas nozīmē, ka gada laikā viņa ir devusies uz dzemdībām katru trešo, ceturto dienu. Karlīne Damroze bija arī ļoti aktīva Pēterupes draudzes Dāmu komitejas dalībniece. Viņa sniedza padomus sievietēm gaidībās, stāstīja par bērnu apkopšanu, veselību, rīkoja Ziemassvētku bazārus, cepa piparkūkas, ziedoja naudu un – galu galā – pat norunāja tautasdziesmas kādā sarīkojumā. Karlīnes savāktās tautasdziesmas arī šobrīd ir atrodamas Latviešu folkloras krātuves vietnē garamantas.lv. Pēterupes draudzes Dāmu komitejas dalībnieces nesaņēma apsveikumus 8. martā un nesvinēja šo dienu, bet viņu darbība Pēterupē un tās apkārtnē bija īstena sieviešu kopdarbība, apvienošanās un solidaritāte. Un par to pateicība arī Karlīnei Damrozei – Reiņa Kaudzītes dzīvesbiedrei.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Život je nepredvidiv i često nas iznenadi na načine koje ne možemo ni zamisliti. Iako je to izazovno, postoje alati osobnog razvoja koji nam mogu pomoći da se nosimo s najtežim trenucima. U ovoj epizodi, Andreja dijeli svoje iskustvo gubitka djeteta i kako je rad na sebi postao ključ za suočavanje s najdubljim emocijama. Kroz ovaj razgovor, ona želi pružiti podršku roditeljima koji su prošli kroz slična iskustva i svim ljudima koji su iskusili gubitak voljene osobe. Pokušava podijeliti svoje lekcije i alate koji pomažu da se ostane priseban i svjestan, čak i u trenucima najveće tuge i bola.Andreju mozete pratiti putem linkova:YouTube kanal: https://www.youtube.com/ @andrejamarcec  Facebook profil: https://www.facebook.com/lifefinancecoachAndreja/Za rad samnom prijavi se putem linka:prosperityplatform.my.canva.site#podrška #emocije #zivotneprice #gubitak #zivot #osobnost

Jure Lesar je glasbenik in tekstopisec, ki ga spremljamo že več kot desetletje. Z edinstvenim vokalom in nostalgičnim zvokom kitare nas je tokratno sredino jutro skupaj z zasedbo Krila Ptice popeljal v druge čase s svežimi skladbami iz novega albuma Tu in zdaj. Jure Lesar in Krila ptice - Lep dan [Jutranji koncert]  Jure Lesar in Krila ptice - Zmagovalec [Jutranji koncert]  Jure Lesar in Krila ptice - Poglej ven, poglej [Jutranji koncert]  Jure Lesar in Krila ptice - Prihajajo, odhajajo [Jutranji koncert]  Jure Lesar in Krila ptice - Prej al slej [Jutranji koncert] 

V začetku letošnjega leta so se uvrstili v finale izbora za pesem Evrovizije v San Marinu, spomladi izdali prvi albuma Odiseja, na povsem običajno novembersko jutro pa so nastopili na jutranjem koncertu pri Andreju. V živo iz studia 26 zasedba BOOOM! Booom! - Dance like this [Jutranji koncert] Booom! - To smo mi [Jutranji koncert] Booom! - Mladi in živi [Jutranji koncert]  Booom! - Iščem se sam [Jutranji koncert] Booom! - Avantura [Jutranji koncert]

Na tokratnem zasedanju je tekla pestra debata o Andreju Želku, tekmi z Domžalami, Dejanu Lazareviću, Mateu Aćimoviću, mladinskih kategorijah, Radomljah, Mustafi Nukiću, podaljšanih pogodbah, klenih kokošarih in finančnih nagradah v Evropi.

Tokratno sredino budnico so pripravili fantje novomeške zasedbe Plateau. Sveži in z novim albumom na poti, v duhu ljubezni in mladosti v živo iz studija 26.

Esam aizvadījuši siltu, darbīgu un vētrainu vasaru, sagaidījuši Latvijas rudeni un līdz ar to arī ORTO Talks jauno, jau piekto sezonu. To atklājam ar aktuālu un medijos bieži apspriestu tēmu — medicīnas māsas.Šajā podkasta epizodē runājam par ārsta skatījumu uz medicīnas māsu lomu gan privātajā, gan valsts sektorā, kā arī par māsu nozīmi dažādos vēstures posmos. Apspriežam mūsdienu attīstīto medicīnu un ieskatāmies nākotnē – vai mākslīgais intelekts spēs aizvietot māsas klātbūtni pacienta aprūpē? Vai tehnoloģijas var aizstāt māsu galveno darba instrumentu — sirdi, kas ietver empātiju un līdzjūtību?Saruna ar traumatologu, ortopēdu un ORTO klīnikas valdes priekšsēdētāju Dr. Andreju Peredistiju.Seko mums: FB: https://www.facebook.com/profile.php?...IG:   / ortoklinikalv  YouTube: https://www.youtube.com/playlist?list=PLRuuOQODVt-hZxxU-1HB0FQ3HO43g8hW5Sūti savus jautājumus, rekomendācijas, interesējošās tēmas uz ORTOTALKS@orto.lv

Sezono jutranjih koncertov nadaljuje mariborska zasedba RANR. Igrajo vse smeri popa in ostalih zvrsti, ki jih cenijo. Komadi: RANR - French Love Connection [Jutranji koncert] RANR - Dolgo ne [Jutranji koncert] RANR - I swear [Jutranji koncert] RANR - Heavy Pouring [Jutranji koncert] RANR - Nič ni za zmeraj [Jutranji koncert]

Paraolimpietis vai tomēr paralimpietis? Informatīvais vai informācijas karš? Atbildes Kā labāk dzīvot latviešu valodas stundā. Skaidro Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa.

Novo sezono Jutranjih koncertov pri Andreju odpira druščina, ki že 35 let prisega na glasbo. Kamor koli jih odpelje aranžma, se počutijo kot doma. Orlek.YouTube: Orlek - Moja boginja [Jutranji koncert] Orlek - Punca s Šohta [Jutranji koncert] Orlek - Zlatorogova pesem [Jutranji koncert] Orlek - Mali bogovi [Jutranji koncert] Orlek - Vinska trta [Jutranji koncert]

Vatikan objavil dokument Rimski škof.Papež jutri na srečanju skupine G7 z nagovorom in 10 dvostranskimi srečanji.Romanje bolnikov in invalidov na Brezje.Odličje sv. Cirila in Metoda mojstru Andreju Šušteršiču za zvesto služenje Cerkvi med Slovenci.

Mācību gada pēdējā latviešu valodas stundā kopā ar ar filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu un Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulkotāju Andreju Veisbergu vēlreiz pārlūkojam svarīgākos valodas jautājumus, par kuriem runājām iepriekšējos sezonas raidījumos.  

Kāds ir Fatimas Dievmātes galvenais vēstījums? Vai šie vēstījumi bija svarīgi tikai 20.gadsimtam, vai tomēr arī tie nezaudē savu aktualitāti arī tagad? Par šiem uz citiem jautājumiem esam runājuši ar Tomaša Masarika universitātes (Brno, Čehija) profesoru, vēsturnieku, politiķi un pareizticīgo kristieti Andreju Zubovu

Bil je maj in vrnili so nas v zlata leta slovenskega punka. Ob praznovanju četrtega desetletja ustvarjanja so v studiu 26 tokrat budnico pripravili legendarni Nieti. YouTube:  Niet - Ruski vohun [Jutranji koncert] Niet - Rad imam dež [Jutranji koncert] Niet - Bil je maj ft. Marjetka Cvetek [Jutranji koncert] Niet - Tema rjove skozi mesto [Jutranji koncert]

Bliskost, razumevanje, poštovanje izviru iz širokih osmeha poznatih novinara, bračnog para Aleksandra i Jelene Gajšek, koji su brojnim anegdotama, šalama, ali i ozbiljnim savetima, porukama i životnim iskustvom, ispunili studio Mamazjanije, uoči uskršnjih praznika, kroz priču o svom braku dugom više od 20 godina i najvećim ljubavima, Anji (23), Teodori (19) i Andreju (13). Deca su im moderna, a odgajana u tradicionalnom duhu. Ono čemu su Aleksandar i Jelena uvek težili je da im deca budu skromna, što je u današnje vreme, nažalost, osobina koja je retka i teško se stiče i održava. U razgovoru za Mamazjaniju pričaju koliko su ponosni na najstariju ćerku Anju, kojoj ništa nije teško, čak ni da pre zore ustaje i ide na posao, pa iako je moglo biti drugačije, ona je odabrala teži, ali možda lepši put. U kući Gajšeka, Jelena je organizator, a oboje ističu da je dobra organizacija doprinela opstanku porodice u savremeno doba, u kojem je vreme najveća dragocenost i čini se nemoguće napraviti pauzu za predah. Porodica se okuplja na zajedničkom ručku, a uvek se jede za stolom, naglašava Jelena. Jednoglasno kažu da se sa decom i dalje druže, iako su im ćerke odrasle, ali sada se njihovim okupljanjima, „pesničkim večerima“, pridružuju i drugari njihove dece, što im govori da ih vreme još „nije pregazilo“ i da deca, čak ni u adolescentskom periodu, ne moraju biti otuđena. „U pubertetu su ćerke prestale da mi se poveravaju i malo sam se zabrinuo, a onda sam negde pročitao kako se sa 25 vraćaju roditeljima, pa evo čekamo tu 25.“, sa osmehom kaže Aleksandar, dok Jelena povremeno dobacuje sa šalama, koje kod oboje u trenutku izmame osmeh, a on govori da su u pitanju dvoje ljudi, koji su zajedno neuništvi. Aleksandar i Jelena opisuju nam šta to znači tradicionalno vaspitanje i daju recept za održanje porodice u današnje vreme razvoda, individualnosti, otuđenosti. Oni otkrivaju koji je tajni sastojak uspeha njihovog dugog braka i skladne porodice, i da mladi danas mogu biti moderni i religiozni u isto vreme. Jelena se sa osmehom seća kako je to Aleksandar privukao „zdravim pogledom na svet“ kad su se prvi put sreli, ali i kako danas izgleda priprema zajedničke emisije, da li ih i koliko posao zbližava ili razdvaja. U njihovoj kući poštuje se religija, ali decu nikada nisu pritiskali da odlaze u crkvu ili da poste. Međutim, sada kod ćerki primećuju da se vraćaju religijskim vrednostima, iako vode moderne i urbane živote. One dokazuju da je i to moguće. Takođe, u razgovoru o religiji i crkvi, Jelena otkriva da li je istina da religiozni ljudi imaju predrasude prema homoseksualcima i koliko su zapravo mnogi u zabludi, jer „ako si normalan, gledaćeš kakav je neko čovek, i to je jedino što treba da nas zanima“.

Od trenutka, ko so ušesa spoznala Ti si se bal, ves čas, ko sta se predvajala albuma Beenarni sistem in Mindhacker, do zdaj, ko je zunaj Boutique 99: četrt stoletja po začetku končno živo z bendom - Lara Baruca! YouTube: Lara Baruca - Norec [Jutranji koncert] Lara Baruca feat. Tokac - Ko hodiš nad oblaki [Jutranji koncert] Lara Baruca - Kletka želja [Jutranji koncert] Lara Baruca - Kje se vse ustavi [Jutranji koncert] Lara Baruca - Nabiram zvezde [Jutranji koncert]

Pet let ga žgejo in žagajo, a zdi se, kot da so začeli včeraj. Ob izidu novega albuma k Andreju prihajajo Alo!Stari. Punk? Tudi. Veselica? Vedno.YouTube: Alo!Stari - Vse bi dal [Jutranji koncert] Alo!Stari - Preživeli smo še eno noč [Jutranji koncert] Alo!Stari - Kaj naj zaj nareim [Jutranji koncert] Alo!Stari - Prie tako leto [Jutranji koncert] Alo!Stari - Spali bomo te ko bomo mrtvi [Jutranji koncert]

Vazz. Artist. Umetnik. Individuum, pred šestimi leti. Danes še vedno Vazz, še vedno artist. Na vrsti je Psiha, zbirka intimnih in opazovalnica življenja. Deset novih zgodb iz zaklonišča med ljudi. Vazz z bendom v živo iz studia 26.Skladbe na našem YouTube kanalu: Navaden dan 24 feat. Aleksander Boris Cavazza Prepovedana Ljubljana podtalno

Raidījumā šoreiz par biatlonu un bobsleju. Raidījuma lielā intervija ar pasaules vicečempionu biatlonā Andreju Rastorgujevu, bet rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz bijušais bobslejists Zintis Ekmanis stāsta, kā pirms 40 gadiem izcīnīja olimpisko medaļu. Nedēļas topā: Latvijas vīru basketbola izlase Eiropas čempionātu kvalifikāciju sāk tāpat kā pabeidza Pasaules kausu - ar uzvaru, šoreiz pār Spāniju izbraukumā, Rīgā pārspēj arī slovākus; “TTT Rīga” zaudē Venēcijas “Umana Reyer” Eiropas kausa ceturtdaļfinālā, atbildes spēlē jāatgūst 13 punktu deficīts; Beidzot tikts skaidrībā ar valsts naudas sadalījumu sporta federācijām - pirmajā trijniekā vieglatlētika, futbols un riteņbraukšana; Vairāki Latvijas hokejisti Ukrainas kara otrās gadadienas priekšvakarā piedalās “Putina spēlēs” Kazaņā, pārbaudi sāk Valsts drošības dienests; Futbolists Raimonds Krollis izīrēts Čehijas pēc spēka otrās līgas līderiem.

Subjektivno, najboljši domači album 2023. Objektivno. Približno tam tam. Dora Tomori je glas mladih, ki so ostali zaprti in ko se je zdelo, da je to prihodnost. Živo z bandom.Skladbe na našem YouTube kanalu: Dora Tomori - New Religion Dora Tomori - Mosquito Bite Dora Tomori - Milestone Dora Tomori - 10 PM

Ker je bila prva, ki je koroška slovenska narečja dokumentirala s kamero, ji upravičeno pravijo Pionirka avdiovizualne dialektologije. Sicer pa se jezikoslovka in etnologinja z avstrijske Koroške veliko posvečala bukovniku Andreju Šusterju Drabosnjaku, ukvarjala pa se je tudi s temami ljudske kulture, koroškega ljudskega pismenstva in večjezičnosti.

Latviešu valodas aģentūras mājas lapā šonedēļ var pārbaudīt savas zināšanas, nobalsojot par to, vai pieminot 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienu, barikādes jāraksta ar lielo vai mazo burtu? Kā tad ir pareizi; arī par to spriedīsim latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulkotājs Andrejs Veisbergs un filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa.

2023. gada pēdējā latviešu valodas stundā atkal tiksimies ar valodniekiem Diti Liepu un Andreju Veisbergu. Pārlūkojam tematus, kas bijuši aktuāli aizvadītajā gadā un atbildam uz klausītāju jautājumiem.

Tomaž Marič piše in snema že dolga leta. A še nikoli ni napisanega in posnetega izvajal v živo. Vse pa je enkrat prvič. Čas je da korenine drevesa dobijo še krošnjo. Okoli sebe je zbral ljudi, ki so prihajali v studio in zdaj je čas, da se predstavijo v živo kot Thomas March Collective. Seznam odigranih skladb: 1. So simple (intro) 2. Povej kaj misliš 3. Padam 4. Neviden 5. V noč

Dolga pot od klarineta, prek Wellblotta, Red Maxa, Broja, Da Phenomena, Okustičnih do danes. Mate Bro je glasbenik. Piše, izvaja, producira. Časa za to, da bi napisal seznam ljudi, s katerimi je sodeloval, preprosto nima.

Krustpunktā Brīvais mikrofons ar Latvijas Radio podkāstu redaktoru Andreju Siliņu.  

Novo sezono jutranjih koncertov odpira skupina Siddharta. Natančno dvajset let po koncertu na stadionu za Bežigradom v Ljubljani bo preigrala del albuma RH-, ki prav tako praznuje dvajset let. Po več kot petletnem diskografskem premoru bomo končno slišali tudi dve novi skladbi.Seznam odigranih skladb: - RH- T.H.O.R - Na nebu- Prepovedana - Et tu - Rave

14. jūnijā plkst. 19.00 Valkas pilsētas kultūras namā, 15. jūnijā Kultūras pils "Ziemeļblāzma" parkā, bet 1. jūlijā pulksten 20.00 Alauksta ezera estrādē notiekošajās Imantdienās dziedātājas Līgas Priedes un ģitārista Andreja Grimma izpildījumā skanēs koncertprogramma "Imanta Kalniņa "Klusās dziesmas"". Bet jau šobrīd ar Līgu un Andreju tiekamies "Klasikas" studijā. Šajos koncertos abi mūziķi piedāvās vairāk nekā 20 gadus lolotu komponista Imanta Kalniņa skaistāko dziesmu programmu. Abi mūziķi ir izauguši ar "Prinča un ubaga zēna", "Elpojiet dziļi", "Dzeguzes balss", "Sprīdīša", "Ezera sonātes" un "Lilioma" laika dziesmām, caur un ap tām tapinot savu daiļradi. Līgas balss, pārsteidzot ar skarbu tiešumu un cilvēcību, dzirdama vairākos Imanta dziesmu ierakstos, savukārt Andreja ģitāra papildinājusi "Autobuss debesīs" pirmos albumus. Vairākas tikšanās uz leģendāro Imantdienu skatuves atklājušas, ka abu mākslinieku muzikālā doma kopā spēj piešķirt sen zināmām skaņām jaunu vērtību. Dziesmu pa dziesmai dziedot un spēlējot, sakrājušās Līgai un Andrejam mīļākās, nozīmīgākās dziesmas, kuras savstarpēji veido stāstu. Un to abi mūziķi no sirds vēlas pastāstīt. Vakara programmā būs gan "Zelta haizivs songs", gan "Svētku diena", gan "Tauriņa samtainā smarža", "Piena ceļš", "Bimini", "Betas dziesmiņa", "Dūdieviņš", "Smilšu rausis", "Alvas zaldātiņi" un vēl citas dziesmas, kurām var dziedāt līdzi, un arī tādas, kas atklās ko jaunu par komponista daiļrades vēsturi, mūziku, kas spēj rasties tikai mūsu Latvijas vidē un kuras katra šūna tomēr piesātināta ar globālu pasaules elpu. Tagad tapuši arī trīs dziesmu ieraksti: "Kad vēji kalnos rāpjas", "Dūdieviņš" un "Zelta haizivs songs".  

Največji evropski glasbeni šov se jim je zgodil prezgodaj. Leto dni pozneje LPS kažejo obrise benda, ki se gre zares. A v našem primeru morda za koga še vedno (pre)zgodaj, ker gre za jutranji koncert. Seznam odigranih skladb: - Osem korakov- Ne bi šel sam- Pesem št. X- Insomnia

"Beidzamos piecpadsmit gadus pavasaris ir manējais. Absolūti! Pandēmijas laikā, lai cik tas bija grūts un jocīgs, man tas jauniegūtais ritms tīri labi patika, jo es pirmoreiz mūžā redzēju, kā zied ābeles. Visu pilnu ciklu. Jo parasti bija tā, ka [uz lauku mājām] aizbraucām divreiz mēnesī. Aizbrauc pirmoreiz, tad ābeles ir pumpuros. Tad jau zied. Tad jau ir noziedējušas. Bet pandēmijas laikā skatījos, kā briest pumpuri, kā tie sprāgst vaļā, kā smaržo. Tad manī droši vien dzīvoja tāds Ziedonis, kurš skatās un saka: "Kukainīt, re, kā saule spīd. Iemācies sauli, kukainīt..." Ļoti, ļoti precīzi vārdi. To es varētu novēlēt visiem un vienmēr. Iemācīties sauli. Tas mums noderētu," saka Jaunā Rīgas teātra aktieris un nu jau arī zīmējumu grāmatas autors VILIS DAUDZIŅŠ. Sestdienas rītā "Klasikas" studijā viņu aicinājusi Gunda Vaivode, lai runātu ne tikai par Viļa grāmatu "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", ko klajā laidis apgāds "Neputns", bet arī par Dziesmu un deju svētku tradīcijas šodienu, teātri un vienkārši dzīvi mums apkārt... Gunda Vaivode: Aprīļa beigās apgādā "Neputns" iznāca tava zīmējumu grāmata "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", un tā ir īpaša ar to, ka mēs iepazīstam vēl vienu citu tavu talantu, jo zīmējumi ir tapuši skārienjūtīga viedtālruņa ekrānā. Vai tu zini vispār kādu analogu izdevumu? Vilis Daudziņš: Nē, nezinu gan. Domāju, ka noteikti ir zīmēts telefonā un planšetē, bet tad tas arī ir tālāk piedāvāts pasaulei tieši tādā pašā elektroniskā veidā. Vai kāds pēc tam šos zīmējumus ir pārvērtis vecajā analogajā sistēmā, proti, grāmatā, to es nezinu. Tad tu savā ziņā esi tāds inovators! Man patīk domāt par to, ka esmu pionieris. (smejas) Vai atceries savu jelkad uzzīmēto pirmo zīmējumu no pašas bērnības? Domāju, ka tas bija kuģis. Vai laiva ar kaut kādu personāžu iekšā, kas droši vien bija domāts kapteinis. Kā jau puika! Jā, jā, man patika viļņi! Un tad iedomājies to viļņaino līniju un tad tāds kuģītis uzzīmēts. Vai laiviņa. Kaut kā man liekas, ka tas varētu būt mans pirmais zīmējums. Kur pagāja tava bērnība? Rīgā. Mans tēvs ir zvejnieks, un, kas zina, varbūt arī no bērnības ir kaut kādi iespaidi šajā sakarā. Katrā ziņā ļoti labi atceros vienu laivu Jūrmalā. Mūs abus ar brāli vecāmamma veda uz Rīgas Jūrmalu, tur mēs sauļojāmies un spēlējāmies, un tad tur bija tāda laiva, kurā varēja fotografēties. Tāds ērms – atceries, Gunda? Tāds vraks, kurā varēja nofotografēties. (smejas) Un nezin kāpēc man tā laiva ir spilgtā atmiņā. Ir tāda bilde – abi ar brāli stāvam pie tās laivas. Gluži jau tik nevainīgi tas viss nav, jo tu tomēr esi skolots cilvēks arī vizuālajā mākslā. Esmu laimīgs par savu brīnišķīgo skolu – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, kuru savulaik beigusi arī mana mamma un arī mans brālis. Tāpēc tad, kad man pienāca brīdis pēc 8. klases kaut kur doties, es nepaliku vidusskolā, bet gāju uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas metālapstrādes nodaļu. Brālis bija beidzis tēlniekus, es gāju uz "metālistiem", un tagad manās pēdās ir devies Matīss Daudziņš, mans jaunākais dēls. Un šobrīd jau beidz akadēmiju: drīz viņam vajadzēs aizstāvēt savu diplomdarbu. Tad jau jūs tagad esat mākslinieki nu jau trijās paaudzēs! Jā, mēs esam tādi cilvēki, kuri laikam jūt, ka spēja kaut ko izdarīt ar rokām ir ārkārtīgi svarīga, un tā ir jāturpina, cik vien ilgi var. Te es, protams, nerunāju par savu vilkšanu ar pirkstu pa ekrānu. (smejas) Te es runāju par nopietnākām lietām kā, piemēram, urbšanu, celšanu, krāsošanu un tādām lietām. Mamma daudz ko prata izdarīt arī grūtajos padomju laikos, kad daudz kā nebija un vajadzēja improvizēt, no nekā radot kaut ko. Tāpat arī brālis, es un tagad nu jau redzu, ko visu prot Matīss... Cik patīkami redzēt, ka to, ko Matīss tehnoloģiski dara, es nevarētu izdarīt! Saprotu, ka metālapstrādes jomā, rotu dizainā un arī domāšanā viņš ticis krietni tālāk par mani. Un tā ir ļoti laba sajūta. Bet uz tavas mammas izzīmētajiem zirdziņiem droši vien ir puse Latvijas šūpojusies... Jā, jā, tā runā! Mamma man stāstīja, kā viņa zīmējusi visiem tik labi pazīstamo rakstu uz finiera šūpuļzirdziņa, uz kura daudzi ir šūpojušies. Kāda profila māksliniece ir tava mamma? Mamma mācījās tekstila apstrādi – tā bija auduma apdruka. Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā pēc kara viņa tika beigusi modelētājus. Impulss tavai grāmatiņai nāca no filmas "Zeme, kas dzied". Vai arī tad, ja filmas nebūtu, tu būtu kādā veidā izpaudies? Varbūt, bet man nebūtu ienācis prātā šāds "seriāls" vai tik grandioza tēma, jo arī pirms tam jau šo un to biju uzzīmējis vienkārši prieka pēc un kādam aizsūtījis kā apsveikumu, piemēram, dzimšanas dienā. Bet te pēkšņi aiz gara laika… Manam varonim – Rīgas Latviešu biedrības pirmajam vadītājam Bernhardam Dīriķim – filmas grima māksliniece Beata [Aija Beata Rjabovska –red.] bija radījusi ārkārtīgi komplicētu un neaprakstāmi skaistu grimu, kura uzlikšana paņēma lielu laiku, apmēram pusotru stundu. Nolēmu uzzīmēt, kā tas izskatās, kad man liek galvā parūku. Tad paskatījos pa labi, paskatījos pa kreisi, un ieraudzīju savus kolēģus Aināru Ančevski un Andri Buli, kuri ir tādi pusaizmiguši un kuriem arī līmē bārdas, un uzzīmēju viņus. Un tad es sapratu, ka man jātaisa sava versija par Dziesmu svētkiem! Tas, kā es tos iedomājos. Sāku zīmēt. Droši vien tas ir kaut kas līdzīgs tam, kā režisori zīmē kadru plānu. Tādi ir tie mani zīmējumi. Tu pats esi teicis, ka tās ir tavas fantāzijas, bet šajā grāmatiņā ir arī pavisam reāli tēli. Tur ir minēts – vismaz tekstā – tas, ka pirmie Dziesmu svētki notika Ķeizardārzā, tagadējā Dziesmu svētku parkā. Tur ir Cimze, tur ir Zīle, tur ir viņa suns Dora. Jā, tur ir viņa suns. Bet man nav ne jausmas, vai tam vārdā bija Dora un vai viņam maz bija suns... (smejas) Un vai Bētiņš, piemēram, baidījās no suņiem vai nebaidījās. (smejas) Tā visa ir mana mistifikācija. Man ļoti patīk salikt kopā īstos faktus un īstos uzvārdus kopā ar manis paša izdomātajiem uzvārdiem. Jo man šķiet ļoti svarīgi nosaukt vārdos tos dziedātājus, kas visu šo tradīciju ir atnesuši līdz mūsdienām. Bet mēs viņu vārdus jau tā pa īstam nezinām. Nezinām. Un arī tagad: Dziesmu svētku estrādē stāv divdesmit tūkstoši dziedātāju – cik laika vajadzētu, lai slīdošajā ekrānā izlasītu visus viņu vārdus? Tas ir neiespējami, bet tai pašā laikā tas ir mans veids, kā es gribu paraudzīties uz Dziesmu svētkiem no ļoti, ļoti tuva, detalizēta attāluma. No tāda miesiska attāluma. Humors te, protams, ir klātesošs, un tas viss ir jātver tieši caur šādu prizmu. Fascinē veids, kā esi uzzīmējis, kā tiek veidots "V" burts dziesmā "Nu ar Dievu, Vidzemīte". Kā to līdzskani sauca? Labiodentālais līdzskanis. (..) Tur jāpateicas manai sievai Zanei [aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa – red.], jo viņa kaut kad pandēmijas sākumā bija uztaisījusi mazu, jauku profesionāļa ieteikumu, kā ierobežot siekalu daudzumu, kas izsprāgst no tavas mutes, lai samazinātu saslimstību. Viņai ir burvīgs maziņš video gabaliņš, un tur tika lietots šis vārds – labiodentālais līdzskanis, kas man likās ļoti jauks. Tev ir brīnišķīga epizode par Ķīvīšu Andreju, kurš visus svētkus pavadījis cietumā, jo bijis kunga prātā. Un vēl mani ļoti aizkustināja, ka koru karošana vienmēr nesusi līdzi emocijas: vai tie mūsu laiki, vai paši senākie, asaras un pārdomas allaž bijušas klātesošas. (..) Kas, tavuprāt, mainījies Dziesmu svētku tradīcijā, ja neskaitām, ka zirdziņu pajūgu vietā nu ir tramvajs, autobusi un kādam arī lidmašīna... Saglabājusies ir vajadzība dziedāt, vajadzība sanākt kopā – tā ir turpinājusies un palikusi. Tam nākusi klāt vēl tāda masveidība, sacenšanās – ka katru gadu vajadzētu aizvien vairāk. Tagad, protams, man ir mazliet bail, jo nu beidzot mums ir milzīga estrāde – izstaigāju to no visām pusēm, un man liekas, ka tas tiešām ir arhitektūras brīnums un, manuprāt, arī ļoti ērts. Bet laiki ir mainījušies: tik daudz cilvēku aizbraukuši projām no Latvijas, tik maz vīru grib dziedāt un ko nu es te daudz runāšu – es jau pats arī nedziedu. Mans vienīgais veids, kā varu piedalīties Dziesmu svētkos, ir šī grāmatiņa, bet ar grāmatiņām vien jau nav līdzēts: ir vajadzīgas arī tās stiprās, lielās balsis! Kāda tā nākotne mums būs? Nezinu. Es vienkārši ļoti, ļoti ceru, ka cilvēki ieraudzīs šīs tradīcijas milzu vērtību – ka tā patiešām ir mūsu identitātes daļa, ko ir vērts turpināt, saglabāt un sargāt. Hm, kā lai to paskaidro… Varbūt kaut kāda kļūda ir tajā, ka tas vienmēr tiek pasniegts ar tādu neaprakstāmu patosu, pārsvinīgumu, pārcildenumu. Bet mēs taču zinām, ka svētkiem ir arī šī otra burvīgā puse: kā toreiz brauca pajūgos, tā tagad brauc autobusos, un tad tā gulēšana tur – sazin kur – skolu sporta zālēs; ņemšanās ap to visu, sajūsma, negulētās naktis un gājiens, pazudušās mantas un tad galu galā nonākšana galamērķī un milzīgais saviļņojums, kas cilvēkiem ir gan skatoties svētkus, gan dziedot – tieši tā, kā Ziedonis to saka: "Viņi atrodas tādā milzīgā enerģijas ķīselī." Tā enerģijas bumba arī ir tā, kas dod spēku, un nenogurst ne skatītāji, ne dziedātāji. Tieši tāpat bija ar mani. Kad skatījos simtgades svētkus, abi ar Zani sēdējām, skatījāmies, un nekas nelikās par garu. Man tas viss ļoti, ļoti patika. Mēs varam būt līdzdalīgi. Mums nav visiem jādzied koros, mēs arī visi nevaram tur būt. Mēs vienkārši katrs darām savu darbu. Savulaik Rolandam Kalniņam vienā no intervijām prasīju, kāpēc viņš iet uz Dziesmu svētkiem. Un viņš atbildēja: "Bet es nevaru neiet, man tur ir jābūt!" Man liekas, ka tā ir arī tāda savstarpējas tolerances veidošana, jo tur satiekas ļoti daudzi un dažādi cilvēki. Tu esi ar ļoti spēcīgu dramaturga talantu un pats esi daudz strādājis pie Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija izrādēm. Jaunākā un arī viena no iespaidīgākajām ir "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis". Ko tu iemācījies pats, pētot šos abus vīrus, un ko tu no šī dueļa esi iemācījies? Droši vien to, ka uzvar inteliģence. Neraugoties uz to, kādu uzskatu pārstāvis tu esi, diskutēt ir jāmāk. Diskusiju kultūra Latvijā ir liela problēma. Spēja diskutēt gan tiešā veidā, gan – vēl jo vairāk – soctīklos. Vai dieniņ, tā mums ir kaut kāda liela, liela nelaime! Ar kategoriskiem viedokļiem, kuri ir otru iznīcinoši. Diskutēt ir jāmācās. Un to var iemācīties vienīgi tad, ja daudz zini un esi empātisks. Ja tu spēj pieslēgties otra domai, otra motīviem, idejai, kāpēc otrs tā domā un kas viņam ir dārgs, jo tev taču arī ir kādas dārgas lietas... Un kā nu tad jūs varat vienoties. Bet ir arī svarīgi nepazaudēt savu viedokli. Arī radio mēs nereti saskaramies ar pārmetumiem, kāpēc atskaņojam to un to, kāpēc skan krievu mūzika, kāpēc padomju laiki. Un tad ir svarīgi nepārspīlēt ar pašcenzūru. Savu domu un viedokli nepalikt zem masīvā ārpuses spiediena. Izeja ir spēja argumentēt. Kāpēc man ir svarīgi, ka te skan, lūk, šīs dziesmas, vai arī - gluži otrādi - kāpēc es tās negribu spēlēt, un kāpēc tās neskanēs. Ir svarīgi spēt argumentēt. Nevis "gribu-negribu". Nevis "tagad tādi laiki". Man liekas, ir mazliet vairāk jāvelta spēki tam, lai tu spētu pastāvēt par savu viedokli un to argumentēt. Jo mēs dzīvojam demokrātijā. Neviens demokrātiju nav atcēlis! Kā jums teātrī ir ar demokrātiju? (smejas) Redz, varbūt teātrī ir mazliet citādāk. Teātrī ir līdzīgi kā uz kuģa, kur ir kapteinis, un nekādi demokrātiski lēmumi – braucam pa labi vai pa kreisi – uz kuģa nevar būt. Tad tas kuģis stāvēs uz vietas. Mākslinieciskajam vadītājam noteikti ir noteicošā loma un vārds par to, kurp mēs virzāmies un kā. Bet kā cilvēki jūs taču drīkstat paust savas pārdomas? Nu, protams! Tā ir tā otra brīnišķīgā puse, uz ko mēs tiekam aicināti un ko vienmēr Alvis mūsos ir provocējis – pašradīšanu. Būt pašiem dramaturgiem. Pašiem meklēt un radīt materiālu. Pašiem likt uz skatuves to, kas pašus interesē. Tā ir drosme - ņemt tēmu no dzīves un pārvērst mākslas faktā. Absolūti demokrātiski. Tas, ko tu vēlies, to tu arī dari. Esat viena no visu laiku spēcīgākajām latviešu teātra trupām. Tu un tavi vienaudži. Alvis kādā intervijā izteicies, ka "Garā dzīve" ir viena no visu laiku labākajām izrādēm, un tā tiešām bija. Tik ilgi spēlēta, turklāt pat vairāk nekā 40 valstīs! Es, starp citu, to redzēju Edinburgā, jo Rīgā nevarēja dabūt biļetes. Vai tev pašam arī ir kāda visu laiku labākā izrāde? "Kaspars Hauzers". Lai cik dīvaini arī nebūtu un ļoti labi par to parunāt tieši "Klasikā", jo tur es spēlēju klavieres, ko īstenībā neprotu. Jēkabs Nīmanis katram no mums bija izdalījis mazu partiju, es vienkārši uzzīmēju visu klaviatūru un tad piezīmēju taustiņu secību: viens, divi, viens, divi, divi, viens. Tā nu pirmo reizi sajutu, kā tas ir – būt orķestrī. Cik šausmīgi tas ir, ja tu kaut ko sajauc, un cik brīnišķīgi, ja nesajauc. Ja tu skani kopā ar citiem.  Jo "Kasparā Hauzerā" mēs bijām ar aizklātām sejām, anonīmi. Mēs bijām leļļu vadītāji un vadījām šos mazos cilvēciņus uz skatuves, vai arī sēdējām pie klavierēm un spēlējām: Debisī "Pēdas sniegā" Jēkaba Nīmaņa pārlikumā. Centrā bija Māris Liniņš, kurš no mums jau sen aizgājis - brīnišķīgs, apbrīnojams, noslēpumains aktieris. Tā vispār bija ļoti noslēpumaina izrāde. Un droši vien, ka neviens cits, izņemot Māri, to nevarētu nospēlēt. Laikam tā man šķiet skaistākā izrāde, kas bijusi Jaunajā Rīgas teātrī. Tagad teātrī ir ienācis jauns kurss un jauna cilvēku kopa. Vai viņi kļūs par tādu "ūdeņraža bumbu", kādi bijāt jūs?  Kas tad to var zināt... Bet lēnām par tādu kļūst. Es pats biju klāt pie "ūdeņraža" ražošanas. Esmu viens no viņu diplomdarbu autoriem. Tie bija "Jaunie latviešu stāsti", kur pirmo reizi biju režisora lomā, faktiski drīzāk – skolotāja lomā, un aicināju viņus meklēt dzīvē sev prototipus un tad mēģināt šos cilvēkus nospēlēt uz skatuves. Tieši tāds pats uzdevums bija toreiz mums. Un ir ļoti interesanti skatīties, ko viņi atrod, kā viņi spēlē un kā ir mainījies laiks. Ir cita tēma, cita skaņa tam, kas skan uz skatuves – ne tikai tāpēc, ka spēlē viņi, bet arī tāpēc, ka prototipi ir jaunāki. Ļoti daudzi no prototipiem bija viņu pašu vecumā. Tā ir pilnīgi cita paaudze, kas nav pieredzējusi Padomju Savienību, kas varbūt krievu valodu nemaz nemāk, kas ir pasaules pilsoņi, kas patiešām citādāk skatās uz dzīvi un uz to, ko viņi darīs šeit vai kur citur pēc daudziem gadiem. Bet tu jautāji, vai viņi kļūs par tādiem pašiem kā mēs toreiz. Katrs laiks ir cits, arī šis laiks ir cits. Mēs esam vecāki, Alvis ir vecāks, viņi ir citi...  Vai viņi neizšķīdīs? Domāju, ka nē. Mums, "vecajiem", ar tiem jaunajiem ir ļoti interesanti, un es ceru, ka viņiem ar mums arī. Tie ir pilnīgi jauni noteikumi, lomas, kurās mēs neesam bijuši – attiecības ar jaunajiem kolēģiem. Šobrīd strādājam pie vairākām izrādēm, kuras mēs paši kādreiz jau esam spēlējuši, un ir ļoti, ļoti interesanti! Piemēram, "Arkādija". Viena no mūsu pirmajām izrādēm, kas kļuva par vienu no pirmajām izrādēm, uz kuru grūti bija nopirkt biļetes. Un tagad mēs atkal to spēlējam. Man ir tā loma, ko toreiz spēlēja Alvis Hermanis, un ir ļoti interesanti skatīties uz jauno kolēģi Ritvaru Loginu, kurš savukārt spēlē manu toreizējo varoni, matemātiķi.  Atkal būs piecas stundas? Kas to lai zina. Caurlaide vēl nav bijusi, neesam visu salikuši vienā gabalā, tā ka redzēsim. Bet ar to es gribu teikt, ka mēs atkal atkārtojam to modeli, kas bija toreiz. Pilnībā to atkārtot nav iespējams, mēs arī nedzenamies pēc kopijas. Mēs gūstam baudu, redzot, kā laiks mūs ir mainījis, redzot, kuras vērtības un idejas ir palikušas nemainīgas, un arī no tā, kas skan citādāk. Ļoti interesanti to vērot. Atceros, kā Imants Ziedonis stāstīja par "Arkādiju" - ka viņš neesot varējis nosēdēt... Noskatījies pirmo cēlienu, tad aizgājis stundu pastaigāties pa pilsētu un atgriezies uz beigām... Viņš arī teicis, ka viņam pavasaris galīgi nepatīk, jo tur visi "murcas, ņemas un spraužas", un neko nevar izdarīt. Bet tev pavasaris... ... ļoti patīk! Kādus pēdējos piecpasmit gadus pavasaris ir manējais. Absolūti. Un, starp citu, pandēmijas laikā, lai cik tas bija grūts, jocīgs un izsita visus no ierastā ritma, man tas jauniegūtais ritms tīri labi patika, jo es pirmoreiz redzēju, kā zied ābeles. Visu pilnu ciklu. Jo parasti bija tā, ka [uz lauku māju] var aizbraukt mēnesī divreiz. Aizbrauc, tad ābeles ir pumpuros, tad jau zied, tad jau ir noziedējušas. Bet pandēmijas laikā es skatījos, kā tas viss briest, kā tas notiek, kā sprāgst vaļā, kā smaržo. Nu jā, tad manī droši vien dzīvoja tāds Ziedonis, kurš skatās un saka: "Kukainīt, re, kā saule spīd. Iemācies sauli, kukainīt..." Ļoti, ļoti precīzi vārdi. To es varētu novēlēt visiem un vienmēr. Iemācīties sauli. Tas mums noderētu.

Masayah, z nominacijama za debitantko leta in skladbo leta, nagrada zlata piščal in pred prvim samostojnim koncertom v Ljubljani. V živo! Seznam odigranih skladb:- Ni panike- Predobro vem- Samo otrok- Ne hvala

Balladero – Neon srce. Novi album, še vedno pop in vse okoli njega, še vedno iskren ... V živo na Valu 202. Na našem YouTube kanalu: Najina Marelice Ukradla si mi srce Verjet Zlati časi  

Ana Pupedan je definicija ljudskega, regionalnega, družbenega in zabavljaškega. Globoko v sebi pa skupina, ki igra rokenrol. Trideset let in drobiž. Skrajni čas, da nekdo Pupedancem da za špric. Seznam odigranih skladb:  - Plačaj pupedancem en špric - Življenja čaše - Goodbye Charlie - Resničen svet - Du Šempjetra  

Skupina, ki je odraščala pred našimi očmi. Od rahlo sramežljive na pol country zasedbe, do zrelega rock benda. Spet pri Andreju. Seznam odigranih skladb:  - Zahodno dekle - Dež za novo leto - Ljubezen - Argentina - MLAD 

Kantavtor, šansonjer, filozof in publicist. Kulturnik. Boštjan Narat s kitaro. Seznam odigranih skladb:  - Strah je odveč - Tistim, ki ne vedo - Pusti kamne na tleh

V teh dneh se zbirajo družine, prijatelji in znanci. Včasih tudi zapojejo. V Dolini miru pojejo vsak dan, ne samo med prazniki. Včasih tudi zgodaj zjutraj. Seznam odigranih skladb:  - Sunrise (poje Katarina Š.) - Run Rudolph Run (poje Luise) - She Used To Be Mine (poje Irena) - You`ve Got the Love (poje Katrin) - Saudade (poje Katarina T.)  - I`ll Be Home for Christmas (poje Sara) - Last Month of the Year (poje Eva)

Blues, rock in vse njune deviacije. Spretno preigravanje besed »Zdej se ljubiva s pogledi, se slačiva s kotički ust« in bendovski zvok, ki ga pomnijo tudi (naj)starejši. V živo, pred zajtrkom. Seznam odigranih skladb:  - Magic place- Lust- Nazaj- Teža noči- Stran od oči 

Michael Leopold. Leopold I. Rimar iz Gornje Radgone, ki ve, kaj hoče, in to zna artikulirati. Edino, če ne. Takrat pa ... "Večnost opaziš med razpokami v trenutkih, kar besede zamolčijo, sporočijo instrumenti ...". Seznam odigranih skladb: - Jelda- Pleše po svoje (ft. Hauptman)- Fküp- Kinderšpil

Brezčasno. Dolgo sem iskal besedo, ki bi opisala glasbo zasedbe AKA Neomi. V vseh ustvarjalnih obdobjih, od spogledovanja s popom in jazzom, mimo spoznavanja z brezmejnim zmožnostmi uporabe elektronike do preskakovanja med za tukaj in za skoraj ves planet. A na začetku je bila in še vedno je glasba. AKA Neomi v eni izmed mnogih oblik - v živo pri Andreju.   Seznam odigranih skladb:  - The View - Nočna zver - Grow old (ft. Aleksandra Ilijevski) - Vesolje (ft. Aleksandra Ilijevski)

NoAir. Tako dober bend, da moram vsakič posebej vsakega posebej prepričevati, da je NoAir slovenski bend. Zakaj? Res dobro vprašanje. Morda odgovor, gotovo pa odlična glasba! Seznam odigranih skladb: - Rather - Ko se stemni v sobi - Square - Love Indifferent

Navihani, naivni, urbani in retro. Vse hkrati. Jet Black Diamonds so v manj kot dveh letih iz neznanke prestopili med skupine, ki jih vsaj zaznava vsa glasbena scena. Na odru in pod njim. Pred zajtrkom so igrali v živo na Valu 202. Seznam odigranih skladb:  - Daj le daj - Belo sonce - Vrnu čas nazaj - Večvredne romance - Retro anorak VIDEO tukaj. 

Ljubezensko pismo z desetimi odstavki in vrsticami kot je: Všeč mi je samota, ko sem s tabo. Ali pa: Če si preblizu, te je preveč, a ne hodi daleč. Glasbeno ljubezensko pismo. Zalagasper pri Andreju preigravata Love Letter.

Bend, ki je bil 2. oktobra 2019 tik pred izidom prvega albuma, ni bend, ki je 4. maja spet tik pred izidom spet prvega albuma. Batista Cadillac v ušesih že od leta 2018 in zdaj z dvanajstimi skladbami, ki bodo izšle na prvem albumu. Ampak zdaj pa res. Prvinski ritem in blues, soul in še veliko muzik, sestavljenih v seksi mozaik glasbe za (ustvarjanje) nove generacije.

Pet let po prvem posnetku gorijo močneje, kot kadarkoli prej. Še vedno tli na dnu srca. MRFY so posneli res dober album, a vem, da bo prav zaživel šele takrat, ko ga bodo z ljudmi živo. Polovico že v Jutranjem koncertu.

Ko zliva se megla z gora in izginja zadnja senca ... Miren večer za dva. Prijeten lokal, izbrana ponudba, izjemno osebje in oder. Izbira zanj je preprosta. Lamai. Pesmi o vseh ljubeznih. Bivših, zdajšnjih in še nerojenih. Ja, izberem Lamai. Tudi zjutraj.

Od luči in zvokov Predmestja, ob najbolj čutni skladbi domačega popa. Po sivih cestah zjutraj pri Andreju, Panda. Paket nove glasbe in ščepec nostalgije.

Miha Guštin - Gušti. S pedigrejem novega novega vala, z rokovsko zapuščino in idejami, kako naj zveni pop za nove generacije. V osnovi kantavtor, ki okoli sebe vedno zbere ljudi, ki si upajo in znajo. Ne glede na generacijske razlike. Tokrat z Leyre in prijatelji ...

Najbolj vesela pesem o koncu planeta, odgovor na vsa vprašanja, ki se začnejo z besedo zakaj. In o tem, da so stvarniki mislili dobro, potem pa se je zgodil homo erectus. Hamo & Tribute 2 Love v polni opremi. Ter polni energije, saj so pred izidom novega albuma z naslovom 22. Del tega tudi prvič v živo!

Prvo jutranjo kavo smo nazadnje spili pred več kot petimi leti. Prvič z Evo. Po petih je spet čas za prvo jutranjo in pet songov. Spet je bilo nekaj prvič, tokrat dvakrat.