POPULARITY
Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. Pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu. Notikumus analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Arnis Latišenko. Tērzēšana ar sekām Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. „Signal” ir tīmekļa saziņas platforma, kas diezgan iecienīta Savienoto Valstu ierēdņu vidū, jo tai ir dažas saziņas konfidencialitāti veicinošas īpašības. Tomēr šī platforma nav ASV valdības oficiāli sertificēta ierobežotas pieejamības informācijas apritei. Prezidenta Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs izveidoja „Signal” tērzēšanas grupu, lai apspriestu kopš 15. marta izvērstos ASV militāro spēku triecienus Jemenas hutiešu nemierniekiem. Piedalījās praktiski visi pašreizējās administrācijas nozīmīgākie cilvēki: viceprezidents Džeimss Deivids Venss, valsts sekretārs Marko Rubio, aizsardzības ministrs Pīts Hegsets, Centrālās Izlūkošanas pārvaldes direktors Džons Retklifs, Nacionālās izlūkošanas direktore Talsija Gabarda, finanšu ministrs Skots Besents, prezidenta īpašais vēstnieks Tuvajos Austrumos Stīvs Vitkofs un vairāki citi. Acīmredzot kļūmes dēļ grupai tika pieslēgts arī žurnāla „The Altantic” galvenais redaktors Džefrijs Goldbergs. Neviena nepamanīts viņš sekoja saziņai, pēc tam no tās atslēdzās un 24. martā publicēja rakstu ar nosaukumu „Trampa administrācija nejauši piesūtīja man teksta ziņojumus ar saviem kara plāniem”. Tā nu atklājās, ka militārās plānošanas jautājumi, kam pašsaprotami būtu jābūt ļoti rūpīgi glabātam noslēpumam, tikuši apspriesti saziņas platformā kā kādi brīvdienu izbraukuma plāni vai olu kulteņa receptes. Jāteic, redaktors Goldbergs bija pietiekami apzinīgs, lai neatklātu neko tādu, kas tiešām varētu radīt nopietnus militāri taktiskus riskus, tomēr šis un tas no saziņas satura nācis gaismā. Sevišķi netīkami skan viceprezidenta Vensa, aizsardzības ministra Hegseta izteikumi par „liekēžiem eiropiešiem”, kuriem jāpiestāda rēķins par Eiropai nozīmīga ūdensceļa atbrīvošanu ar amerikāņu spēkiem. Kā publikācijā norāda Džefrijs Goldbergs, šī tērzēšana „Signal” platformā rada nopietnas bažas par nacionālās drošības situāciju un ir, iespējams, Savienoto Valstu Spiegošanas likuma pārkāpums. Publikācijai sekoja pretrunīgi paziņojumi, Nacionālās drošības padomes pārstāvim Braienam Hjūzam pilnībā atzīstot notikušo, savukārt aizsardzības ministram Hegsetam un arī prezidentam Trampam nogānot redaktoru Goldbergu un viņa žurnālu, starp citu, vienu no prominentākajiem, kopš 1857. gada pastāvošu izdevumu. „Signalgeitas” tēma dominēja arī 25. martā Senāta Izlūkošanas komitejā, kur uz iepriekš plānotu noklausīšanos bija ieradušies Nacionālās izlūkošanas direktore Gabarda un CIP direktors Retklifs. Pagaidām Baltā nama pārstāvju izteikumu tonis liek domāt, ka administrācija nolēmusi „atšaudīties” ar apgalvojumiem par kārtējo politiski motivēto prezidenta Trampa „naidnieku” uzbrukumu. Kremļa diskrētā miermīlība 25. martā pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Pārtraucot karadarbību, tiktu atvērtas ostas komerciālajam transportam, pirmām kārtām Krievijas un Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksportam. Šī vienošanās papildinātu to, kas paredz atturēšanos no triecieniem enerģētikas infrastruktūrai. Krievijas ir apgalvojusi, ka šī vienošanās esot spēkā kopš 18. marta, tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nosaucis šos apgalvojumus par kārtējiem Maskavas meliem. Starplaikā abas karojošās puses ir izdarījušas triecienus par objektiem, uz kuriem varētu attiekties šī vienošanās. Vakar Krievija publiskoja attiecīgās infrastruktūras kategorijas tās ieskatā: naftas pārstrādes rūpnīcas, naftas un gāzes cauruļvadi un uzglabāšanas ietaises, tostarp pārsūknēšanas stacijas, elektroenerģijas ražošanas un pārvades infrastruktūra, tostarp spēkstacijas, apakšstacijas, transformatori un sadalītāji, tāpat atomelektrostacijas un hidroelektrostaciju aizsprosti. Kas attiecas uz ugunspārtraukšanu jūrā, Kremlis pēc tās izziņošanas publiskojis papildu nosacījumus, proti – Krievija to sākšot ievērot tikai pēc tam, kad tiks atceltas sankcijas un ierobežojumi Krievijas Lauksaimniecības bankai un citām finanšu institūcijām, kas iesaistītas lauksaimniecības produkcijas tirdzniecībā. Prezidents Tramps, Baltajā namā tiekoties ar Savienoto Valstu vēstniekiem, izteicies, ka viņa administrācija apsverot šīs Maskavas prasības. Tas jau izraisījis kārtējās spekulācijas par Vašingtonas gatavību pakalpot Putina režīmam. Šādus noskaņojumus krietni uzkurinājusi arī ASV prezidenta īpašā vēstnieka Stīva Vitkofa nesenā intervija Trampam pietuvinātajam žurnālistam Takeram Karlsonam, kurā Vitkofs demonstrēja diezgan paviršu priekšstatu par Ukrainas situāciju un Kremlim un tā saimniekam komplimentāras domāšanas klišejas. Kas attiecas uz iespējamu sankciju atcelšanu, tad tādai būtu nepieciešama arī Eiropas Savienības un citu rietumvalstu piekrišana, un var tikai minēt, kādas sviras Baltā nama saimnieks šai ziņā varētu mēģināt iedarbināt. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis norādījis, ka Krievijas rīcība, pēc sarunu beigām izvirzot jaunus papildu noteikumus, ir sarunu partneru maldināšana. Ukraina Aizsardzības ministrija, savukārt, paziņojusi, ka par ugunspārtraukšanas pārkāpumu jebkādus Krievijas Melnās jūras flotes manevrus ar mērķi atgūt karadarbības rezultātā zaudētās pozīcijas jūras rietumdaļā. Bīstamais pilsētas galva 19. martā Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu. Viņš tiek uzskatīts par nopietnāko prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana politisko konkurentu un galveno opozīcijas kandidātu 2028. gadā gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Dienu iepriekš Stambulas Universitāte anulēja viņa pirms ceturtdaļgadsimta iegūtos zinātniskos grādus biznesa vadībā un cilvēkresursu vadībā, apgalvojot, ka to piešķiršanā konstatētas atkāpes no noteikumiem. Starp citiem aizturētajiem ir divu Stambulas rajonu pašvaldību galvas, citi opozicionārās Demokrātiskās Tautas partijas aktīvisti, uzņēmēji un žurnālisti. Stambulas galvenā prokuratūra izvirzījusi İmamoglu apsūdzības noziedzīgas organizācijas vadīšanā, korupcijā, izspiešanā, kukuļņemšanā un naudas atmazgāšanā, kas saistīta ar pašvaldību līgumiem. Tāpat viņš tika apsūdzēts atbalstā par teroristisku organizāciju pasludinātajai Kurdistānas strādnieku partijai, jo veidojis priekšvēlēšanu aliansi ar kurdu intereses pārstāvošo Tautu līdztiesības un demokrātijas partiju, kas ir legāla politiska organizācija. Vēlāk šo apsūdzības daļu tiesa gan atcēla, koncentrējoties uz korupcijas tēmu. Šķiet, vara nebija rēķinājusies ar tik plašiem sabiedrības protestiem, kādi sākās pēc Imamoglu un viņa līdzgaitnieku arestiem. Stambulas, Ankaras, Izmiras ielās izgāja tūkstošiem protestētāju, kuru vidū sevišķi daudz ir studentu. Pūlis skandēja „Erdogans – diktators!” un „Imamoglu – tu neesi viens!” Valdība reaģēja ar pulcēšanās aizliegumiem, taču nākamajās dienās protesti tikai vērsās plašumā, pie tam tie aptvēra arī teritorijas, kas tradicionāli tikušas uzskatītas par prezidenta Erdogana un viņa Taisnīguma un attīstības partijas atbalsta punktiem. Notika sadursmes ar policiju, kura pret protestētājiem lietoja piparu gāzi un bloķēja pieejas atsevišķām ielām un iestādēm. Līdz šodienai, 26. martam, policija arestējusi vairāk nekā 1400 demonstrantus, no kuriem gandrīz tūkstotis joprojām ir apcietinājumā. Tiek ziņots, ka Turcijā ierobežota pieeja daudziem sociālās tīklošanas resursiem. Eiropadome reaģējusi uz notiekošo ar paziņojumu, ka tās ieskatā notiekošajam ir visas politiskā spiediena pazīmes. Visai pamanāmi uz notikušo reaģēja arī Turcijas liras kurss, nokrītoties par vairāk nekā 16 procentpunktiem un sasniedzot vēsturiski zemāko vērtību pret ASV dolāru. Pēc visām likumdošanas izmaiņām, kuras ļāvušas Erdoganam pavadīt Turcijas varas virsotnē jau divdesmit divus gadus, vispirms kā premjerministram, tad kā prezidentam, 2028. gadā viņš vairs nevar pretendēt uz nākamo termiņu, ja vien nepanāks izmaiņas konstitūcijā vai nesarīkos ārkārtas vēlēšanas pirms sava termiņa beigām. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Helēna Demakova Katalāņu valodā Els Quatre Gats nozīmē "Četri kaķi", un restorāns ar šādu nosaukumu atrodas Barselonas gotiskajā kvartālā jeb Barrio Gotico. Restorāns atrodas skaistā, vēsturiskā namā, un tajā jūt dzīvu saikni ar 20. gadsimta sākuma modernismu. Lielākajā zālē pie sienām ir liecības par tiem māksliniekiem, kuru centrālā pulcēšanās vieta bija šī gastronomiskā un reizē kultūras institūcija. Vairāki no tiem, kas pulcējās "Četros kaķos", cita starpā radījuši tos mākslas darbus, kas šobrīd aplūkojami Mākslas muzeja "Rīgas birža" izstādē "Baltā un melnā Spānija" ("España Blanca y Negra: Spānijas vīzija no Fortuni līdz Pikaso"). Zināmākais no viņiem noteikti ir Pablo Pikaso, taču man īpaši tuvs ir Santjāgo Rusinjols, elegantu gleznotu interjeru un ainavu meistars. "Četri kaķi" modernisma laikā bija galvenā Barselonas mākslinieciskās bohēmas tikšanās un diskusiju vieta, pielīdzināma mūsu leģendārajai kafejnīcai "M6" 90. gados, vienīgi Barselonas telpas ir reizes sešas lielākas. Daudzi no tagadējā Rīgas spāņu izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem tur pavadīja neskaitāmas stundas! Pirmo reizi pie "Četriem kaķiem" nonācu, Barselonā meklējot Karlosa Ruisa Safona aizraujošajā romānā "Vēja ēna" aprakstītās vietas. Kopā ar Latvijas radio klausītājiem labi pazīstamo kultūras žurnālisti un literatūras lietpratēju Liegu Piešiņu pat divu stundu garumā gida pavadībā izstaigājām galvenās romānā minētās vietas gotiskajā kvartālā. Mūs aizveda pat līdz "Calle del Arc del Teatre" jeb Teātra arkas ielai, kas bija inspirācijas avots rakstniekam tai novietnei, kurā atradās viņa izfantazētā Aizmirsto grāmatu kapsēta. Šī drūmā ieliņa atrodama lai arī centrālā, tomēr bīstamā un samērā nolaistā rajonā Raval. Atgriežoties pie izstādes, jāteic, ka parasti latvieši aizraujas ar tā saucamo Balto Spāniju, kuru izdaiļo eksotiskas, atpazīstamas vietas un intelekts. Vieta Barselonā, kur atrodas "Četri kaķi", metaforiski runājot, ir drīzāk Melnā Spānija, vismaz tāda tā kādreiz bija. Ieliņas ir šauras un tumšas, kultūras mantojums tik sens un daudzviet nodilis. Melnā Spānija ir tā, kurā valda nežēlība, vēršu cīņas un nodevība. Romānā "Vēja ēna" aprakstītās kaislības un slepkavības nenotika vis Gaudi grezno māju ielokā lielajos bulvāros, bet gan lielākoties viduslaiku noslēpumaino namu ēnās. Arī romānā "Vēja ēnā" daudzkārt piesaukti "Četri kaķi", un tie atrodas pavisam netālu no autora izdomātā Semperes grāmatu veikala. "Četros kaķos" nācies ēst divreiz. Bail pat iedomāties, ko šodien teiktu jau gadu desmitiem mākslas vēsturē dusošie mākslinieki, ja šodien cerētu sajust kādreizējo atmosfēru. Restorāna priekšējā telpā vēl valda puslīdz nepiespiesta gaisotne, bet ārzemniekam ir bezcerīgi tur dabūt vietu: viesus vienkārši atsakās tur sēdināt. Iespējams, ka tur notiek diskusijas un reizēm satiekas vietējā bohēma. Lielā zāle ar izcilo un brīnišķīgi saglabāto interjeru ir kapitālisma sliktāko sasniegumu paraugs. Parupji apkalpotāji steidz ātri un bez ceremonijām pasniegt pasakaini dārgos ēdienus. Viņu darbības ir mehāniskas, straujas, nepatīkamas. Neviena, kurš iemiesotu kaut kripatiņu no tradīcijas! Tradīcijas tur iemieso tikai telpa, bet telpa ir bez gara. Izstādē "Baltā un melnā Spānija" Mākslas muzejā "Rīgas birža" ir nesalīdzināmi vairāk 19. un 20. gadsimta mijas gara klātbūnes nekā tā ir (īstenībā nav!) "Četros kaķos". Iespējams, ka tagad kaut kas ir mainījies, pēc diviem mēnešiem došos lūkoties. Visbeidzot jāpasaka, ko tad katalāņu valodā nozīmē vārdu salikums "Četri kaķi". Tas ir nedaudz nicīgs apzīmējums sīkai ļaužu kopiņai, par kuru pārējie nav pārāk augstās domās. Bet te zīmīgi ieslēpta bohēmiskajai videi tik raksturīgā humora izjūta. Restorānu radīja viens no savējiem bohēmiešiem. Tā bija drīzāk vīzdegunīga manifestācija. Viņš varēja savulaik teikt vai nodomāt – lūk, jūs, turīgās Barselonas augstā buržuāzija, mūs ne par ko neuzskatāt, jūs domājat, ka mākslinieks nav tik cienījams kā ārsts, advokāts, banķieris un tirgonis, taču mēs apzināmies, ka mūsu nicināmais pulciņš atstās daudz lielākas un dziļākas pēdas Spānijas un Eiropas vēsturē nekā jūsu naudas maisi!
Kādēļ personām, kas apsūdzētas par pretvalstisku rīcību, izdodas aizbēgt un izvairīties no soda? Krustpunktā diskutē Saeimas Juridiskā komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas deputāte Agnese Krasta, Tieslietu padomes un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs un Ģererālprokuratūras īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas prokurors Salvis Skaistais. Sergejs Vasiļjevs, Aijo Beness, Ruslans Pankratovs, Marina Kornatovska, Viktorija Matule, Olga Čerņavska, Andrejs Mamikins, Romans Samuļs, Inga Tuhbatova, Staņislavs Bukains. Viena no šīm personām ir bijusi apsūdzēta par spiegošanu Krievijas labā, citi - par darbībām, kas vērstas uz nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu pret ukraiņiem un bēgļiem no Ukrainas, kā arī par Eiropas Savienības noteikto sankciju pārkāpšanu. Vēl kādam no minētajām personām apsūdzība pēc Krimināllikuma panta par noziedzīgas organizācijas vadīšanu vai piedalīšanos šādas organizācijas izdarītajos noziegumos. Bijušais žurnālists un Eiropas Parlamenta deputāts Andrejs Mamikins, piemēram, apsūdzēts par agresorvalsts veikto kara noziegumu Ukrainā slavināšanu un attaisnošanu. Neviena no šīm personām vairs nav Latvijā, viņi ir aizmukuši no Latvijas tiesas, no Latvijas prokuratūras un mūsu drošības dienestiem. Šobrīd viņi visi ir Krievijā un Baltkrievijā un ar dubultu sparu propagandas kanālos nicina Latviju, izplata viltus ziņas, turpina veikt savus naida noziegumus. Kādēļ viņiem un vēl veselai virknei cilvēku ir izdevies aizmukt no stāšanās Latvijas tiesas priekšā? Par to diskusiju šodien raidījumā Krustpunktā.
Kādēļ personām, kas apsūdzētas par pretvalstisku rīcību, izdodas aizbēgt un izvairīties no soda? Krustpunktā diskutē Saeimas Juridiskā komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas deputāte Agnese Krasta, Tieslietu padomes un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs un Ģererālprokuratūras īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas prokurors Salvis Skaistais. Sergejs Vasiļjevs, Aijo Beness, Ruslans Pankratovs, Marina Kornatovska, Viktorija Matule, Olga Čerņavska, Andrejs Mamikins, Romans Samuļs, Inga Tuhbatova, Staņislavs Bukains. Viena no šīm personām ir bijusi apsūdzēta par spiegošanu Krievijas labā, citi - par darbībām, kas vērstas uz nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu pret ukraiņiem un bēgļiem no Ukrainas, kā arī par Eiropas Savienības noteikto sankciju pārkāpšanu. Vēl kādam no minētajām personām apsūdzība pēc Krimināllikuma panta par noziedzīgas organizācijas vadīšanu vai piedalīšanos šādas organizācijas izdarītajos noziegumos. Bijušais žurnālists un Eiropas Parlamenta deputāts Andrejs Mamikins, piemēram, apsūdzēts par agresorvalsts veikto kara noziegumu Ukrainā slavināšanu un attaisnošanu. Neviena no šīm personām vairs nav Latvijā, viņi ir aizmukuši no Latvijas tiesas, no Latvijas prokuratūras un mūsu drošības dienestiem. Šobrīd viņi visi ir Krievijā un Baltkrievijā un ar dubultu sparu propagandas kanālos nicina Latviju, izplata viltus ziņas, turpina veikt savus naida noziegumus. Kādēļ viņiem un vēl veselai virknei cilvēku ir izdevies aizmukt no stāšanās Latvijas tiesas priekšā? Par to diskusiju šodien raidījumā Krustpunktā.
Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) parlamenta vēlēšanās, šķiet, pielikts punkts 30 gadus ilgušajam Āfrikas Nacionālā kongresa (ĀNK) varas monopolam. Indijā noslēgušās vairāk nekā mēnesi ilgušās parlamenta apakšpalātas vēlēšanas. Jaunkaledonija pieprasa Makronam atsaukt vēlēšanu izmaiņas. Ārkārtas stāvoklis atcelts. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Radio ārpolitikas ziņu korespondents Rihards Millers un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Neviena vara nav mūžīga, # 1 – Indija Vakar, 4. jūnijā, notika galīgā balsu saskaitīšana pēc sešas nedēļas ilgušajām Indijas parlamenta apakšpalātas, oficiāli dēvētas par Tautas palātu, vēlēšanām. Vēlēšanas pasaules lielākajā demokrātijā notiek pēc mažoritārās sistēmas, respektīvi, 543 deputāti tiek ievēlēti vienmandāta apgabalos. Viņi pārstāvēs 968 miljonus Indijas balsstiesīgo, no kuriem vēlēšanās piedalījās 642 miljoni, kas ļauj apgalvot, ka šīs ir plašākās vēlēšanas pasaules vēsturē. Balsošanas punktu ir apmēram miljons, tai skaitā īpaša komanda, kas devās apmēram 40 kilometru gājienā pa kalnu takām, lai sasniegtu vienu balsotāju kādā attālā Himalaju ciematiņā, vai cita, kas veselu dienu autobusā līkumoja cauri Giras nacionālā parka džungļiem pie hindu mūka vientuļnieka. Par vēlētāju balsīm sacentās veselas 744 partijas, no kurām gan tikai nedaudz virs trīsdesmit ir tādas, kuras ieguvušas kaut vienu mandātu iepriekšējās vēlēšanās, un tikai sešas darbojas vispārnacionālā līmenī; visas pārējās ir reģionālas partijas. Izšķirošā cīņa norisinājās starp diviem spēkiem: pašreizējā premjera Narendras Modi vadīto Indijas Tautas partiju, kura kopā ar pārdesmit reģionālajām partijām veido labēji orientēto Nacionāli demokrātisko aliansi, un partiju Indijas Nacionālais kongress, kuras vadītajā Indijas Nacionālās attīstības iekļaujošajā aliansē ir vairāk kreisu spēku, t. sk. Utarpradēšas pavalstī bāzētā Sociālistiskā partija, antikorupcijas motīvus kopjošā Vienkāršā cilvēka partija, veselas trīs dažādu nokrāsu kompartijas u.c. Vēlēšanu laika aptaujas solīja ierasti labus rezultātus labējam blokam un, attiecīgi, trešo nedalītas varas termiņu Narendram Modi. Taču rezultāti izrādījušies ne tuvu tik spoži: Indijas Tautas partijai tikušas 240 vietas, kas ir par 32 mazāk nekā vajadzīgs, lai veidotu vienpartijas vairākuma valdību. Tagad tai nāksies vairāk rēķināties ar saviem reģionālajiem sabiedrotajiem, pret kuriem līdz šim tā izturējusies ar zināmu aroganci, kas šai partijai maksājis, piemēram, zaudējumu Mahārāštras pavalstī. Savu priekšvēlēšanu kampaņu Tautas partija lielā mērā balstīja ierastajos ksenofobijas motīvos, pozicionējot sevi kā spēku, kurš aizstāvēs hinduistu kopienu, un ienaidnieka birku piekarinot pirmām kārtām musulmaņu kopienai. Tas izrādījies nepārliecinošs vēstījums miljoniem Indijas jaunāko vēlētāju, kuru vidū bezdarba līmenis pārsniedz 23%, t.sk. absolventu vidū – 42%. Tā nu visapdzīvotākajā Indijas pavalstī Utarpradēšā pārliecinošākie rezultāti ir Sociālistiskajai partijai, kas, cita starpā, aizstāv arī reliģisko minoritāšu intereses. Neviena vara nav mūžīga, # 2 – Dienvidāfrika „Mūsu cilvēki ir teikuši savu vārdu, vai mums tas patīk, vai nē,” tā, uzzinot 29. maijā notikušo vēlēšanu rezultātus, atlika vien rezignēti izteikties līdzšinējam Dienvidāfrika Republikas prezidentam Sirilam Ramafosam. Pirmo reizi kopš aparteīda sistēmas likvidācijas un pirmajām vispārējām vēlēšanām 1994. gadā viņa partija – Āfrikas Nacionālais kongress – ieguvusi mazāk nekā pusi no parlamenta vietām, proti – simt piecdesmit deviņas no četriem simtiem. Partijas ietekme, kas savu maksimumu sasniedza 2004. gada vēlēšanās, pēc tam pakāpeniski saruka ar katru nākamo kadenci. Šajās vēlēšanās kritums ir lielāks nekā visās trīs iepriekšējās kopā. Nacionālā kongresa zaudēto balsu lielākā daļa nonākusi pie jaundibinātās kreisi populistiskās partijas „Nācijas šķēps”, kuru vada eksprezidents, korupcijas noziegumos apsūdzētais un par tiesas prasību ignorēšanu notiesātais Jakobs Zuma. Galvenā opozīcijas partija, Demokrātiskā alianse, kuras elektorātā dominē eiropiešu un indiešu izcelsmes, kā arī jauktas rases vēlētāji, savu mandātu skaitu palielinājusi nenozīmīgi. Tā nu prezidentam Ramafosam tagad jāmeklē koalīcijas partneris. Loģiskāk šķistu raudzīties kreisajā virzienā, kur atrodas šo vēlēšanu trešās un ceturtās pozīcijas ieguvēji – jau piesauktais „Nācijas šķēps”, kā arī vēl viena kreiso populistu grupa, partija „Ekonomiskās brīvības cīnītāji”. Demokrātiskā alianse šādu kombināciju jau nodēvējusi par „pastardienas koalīciju”, kuras sociālekonomiskā politika pārvērtīšot Dienvidāfriku par Zimbabvi vai Venecuēlu, pie tam iegrūdīšot to smagā etniskā konfliktā. Ievērojot, ka abu minēto kreisi radikālo partiju lozungi joprojām saistās ar baltās rases pārstāvju īpašumu pārdali par labu melnādainajiem, tai skaitā zemes īpašumu konfiskāciju, šāds apgalvojums nešķiet gluži pārspīlēts. Šķiet, ka arī pats prezidents Ramafosa apzinās, ka potenciālo koalīcijas partneru radikālisms draud ar destabilizāciju, tāpēc viņš sliecas uz koalīciju ar Demokrātisko aliansi. Tomēr tāda savienība varētu kā vienam, tā otram partnerim draudēt ar elektorāta aktīvu neizpratni. Kā iespēji situācijas amortizācijas varianti tiek minēts „nacionālās vienības valdības” modelis, kurā kopā ar Nacionālo kongresu un Demokrātisko aliansi piedalītos arī kādas no mazākajām melnādaino vairākumu pārstāvošajām partijām, vai arī Nacionālā kongresa mazākuma valdība ar Demokrātiskās alianses atbalstu. Jaunkaledonija gruzd Jaunkaledonija ir Francijai piederīga sala Klusā okeāna dienvidaustrumos, viena no t.s. aizjūras kopienām, kurai piešķirts īpašs autonomijas statuss. 1998. gadā noslēgtā vienošanās starp salas neatkarības kustības pārstāvjiem un Francijas valsti paredzēja pakāpenisku varas nodošanu vietējām institūcijām, paralēli īstenojot trīs secīgus neatkarības referendumus. Tie arī notika – 2018., 2020. un 2021. gadā –, un balsojums visos trīs bija par palikšanu Francijas sastāvā. Līdz ar to Parīze uzskata jautājumu par izlemtu un arī turpmāk paturēs savā pārziņā ārlietas, armijas un policijas spēkus, imigrāciju un valūtu. Taču Jaunkaledonijai ir sava pilsonība, kas tiek piešķirta paralēli Francijas un Eiropas Savienības pilsonībai, un tiesības piedalīties vietējās vēlēšanās ir tikai tiem, kuri dzīvojuši salā pirms 1998. gada, kā arī viņu pēcnācējiem. Tādējādi šīs tiesības ir liegtas apmēram 42 000 Jaunkaledonijas iedzīvotāju, kuri te ieradušies vēlāk. Maija vidū Francijas parlamenta apakšpalāta nobalsoja par izmaiņām, kas paredz atcelt šos ierobežojumus, atstājot spēkā vien desmit gadu pastāvīgas uzturēšanās cenzu dalībai vēlēšanās. Tas nav pieņemams daudziem salas pamatiedzīvotājiem kanakiem, kuru proporcionālā daļa iedzīvotāju skaitā gadu gaitā sarukusi līdz 41%. Jaunkaledonijas galvaspilsētā Numeā sāka slieties barikādes, protesti drīz vien izvērtās vardarbīgi, tajos dzīvību zaudēja pieci protestētāji un divi policijas spēku pārstāvji. Galu galā salā tika ievests trīs tūkstošus liels papildus armijas kontingents un bruņutehnika. Prezidents Makrons, apmeklējot Jaunkaledoniju 23. maijā, paziņoja, ka nevēlas uzspiest pārmaiņas ar spēku, un pagaidām process tiek apturēts. Mēneša beigās tika ziņots, ka valdības kontrole galvaspilsētā Numeā ir atjaunota. Tikām protestu kustības vadošā spēka – Sociālistiskās kanaku nacionālās atbrīvošanās kustības – līderi aicinājuši prezidentu skaidri deklarēt atteikšanos no iecerētajām izmaiņām, jo pretējā gadījumā viņi nevarot aicināt savus sekotājus pārtraukt akcijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Nav tādas publiskā sektora profesijas, kuras pārstāvji necieš no klientiem nākošas emocionālās un arī fiziskās vardarbības. Izpētot gana daudz statistikas rādītāju pirmajā vietā pārliecinoši ir tiesībsargājošo struktūru darbinieki, kas tiek aizskarti verbāli un fiziski. Bet tā kā pati profesija paredz, ka tajā strādājošajiem ar to ir jāsaskaras, tad policistus strīpojam ārā un te rodas būs jauns līderis - veselības nozarē strādājošie. Gan ASV, gan Eiropā pacienti un to tuvinieki nereti brūk ar dūrēm un lamām virsū ārstiem, medmāsām un sanitāriem. Diemžēl situācija tikai pasliktinās arī Latvijā. Vai tai var atrast kādu risinājumu, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē speciālisti. Raidījuma viesi: ārsts nefrologs Kārlis Rācenis, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore Liene Cipule, profesors psihiatrs Māris Taube. Sazināmies ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes loceklis, asociētais profesors, ķirurgs Haralds Plaudis. "Praktiski ikviens medicīnas darbinieks ir saskāries ar emocionālu vai fizisku vardarbību, domāju, ka tas lielākais "piķis" manā karjerā šajā aspektā bija Covid pandēmijas laiks," vērtē Kārlis Rācenis. Viņš atzīst, ka nepublisko ziņas, ko saņēmis, bet ja būt publicējis simtiem ziņas ar draudiem, tas ir satraucošs rādītājs. Arī fiziski piedzīvojis Covid laikā uzbrukumu auto stāvvietā pirms došanās uz darbu. Pēc stundu garām pārrunām ar uzbrucējiem izdevies doties uz darbu, bet Rācenis atzīst, ka pārdomas bijušas vēl ilgi un no tā arī cieš pacienti, jo šāds konflikts ietekmē dziļi emocionāli, ir grūti pārslēgties uz pragmatiskām lietām. "Situācijas ir tik biežas, ka man tas vairs nav pārsteigums. Negribu teikt, ka viss kārtībā mediķu pusē. Protams, ir daudz jāmācās un mēs arī mācāmies, arī empātiju var mācīties. Komunikācijas spējas ir jāmācās," atzīst Kārlis Rācenis. "Skaidrs, ka ārsts, medicīnas māsa un ārsta palīdz saprot, ka mūsu darbs ir palīdzēt slimam cilvēkam, kurš jau ir tādā diez gan trauslā stāvoklī. Viņa psiholoģiskais stāvoklis ir trausls. Vienam trauksme var būt lielāka, citam - mazāka. Tomēr ir kaut kādas robežas jānovelk." Rācenis vērtē, ka par šo problēmu ir ne tikai jārunā, bet jābūt arī likumiskām izmaiņām, lai zinātu, kā rīkoties un kāda ir aizsardzība pieejama. Arī Liene Cipule atzīst, ka ir gandarīta, ka par problēmu sāk runāt, jo uzbrukumi mediķiem notiek. "Tas apdraudējums, ko jūt dienesta darbinieki, nevar teikt, ka tā ir normālība, bet tā ir jau darba daļa. Faktiski katru dežūru ir vismaz trīs mediķi, kas saskaras ar vardarbību," komentē Liene Cipule. "Mums tā ir darba daļa. Risinājumiem ir jābūt plašiem, sākot no atbildības palielināšanas par šādu rīcību, jo tā apdraud nākamos pacientus, kam jāsaņem palīdzība," turpina LIene Cipule. "Tas ir pacientu drošības jautājums, gan mediķu izvēli strādāt šo darbu, kas jau tā ir diezgan izaicinošs - ziemā, naktī uz ceļa mežā strādāt. Ja esi arī ļoti apdraudēts, vari arī vienkārši pieņemt lēmumu doties prom. Neviena nauda, neviens algas pielikums nevar šo sajūtu mazināt." Grūstīšanās, verbāli aizskārumi ir ikdiena.
Raidījumā šoreiz galvenais temats, protams, atkal Pasaules kauss basketbolā, bet lielajā intervijā runāsim par kalnos kāpšanu jeb alpīnismu. Studijā viesosies alpīnisti Inese Pučeka un Nauris Hofmanis, kuri jūlijā kopā ar pieciem citiem latviešiem uzkāpa vēl nekad neviena nesasniegtā virsotnē Mindžāras ielejā Pamira kalnos. Nedēļas topā: -Latvijas basketbola izlase Pasaules kausā uzvar Franciju un Spāniju, bet izšķiras komandas “būt vai nebūt” astoņniekā - spēle pret Brazīliju; -Latvijas futbola izlase sāk gatavoties Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēm pret Horvātiju un Velsu, ierindā būs arī kapteinis Kristers Tobers; -Aļona Ostapenko veiksmīgi startē ASV atklātā tenisa čempionāta vienspēlēs, kur sasniegusi astotdaļfinālu.
Uzņēmējs Īlons Masks ir gatavs piedāvāt smadzeņu mikroshēmu, lai palīdzētu cilvēkiem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem. Viņa smadzeņu mikroshēmu uzņēmums "Neuralink" paziņojis, ka ASV Pārtikas un zāļu pārvalde ir sniegusi atļauju veikt pirmos testus ar cilvēkiem. Iepriekšējie eksperimenti ar pērtiķiem ir bijuši veiksmīgi. Tiesa, Masks nav vienīgais, kurš kaut ko tādu attīsta. Taču kāpēc mums ir vajadzīgi šādi attālinātas komunikācijas rīki un kā jau šobrīd paralizēti pacienti vai cilvēki ar kustību traucējumiem var sazināties ar apkārtējo pasauli un labāk to "sajust", raidījumā Zināmais nezināmajā analizē uzņēmuma "Longenesis" pārstāvis, medicīnas tehnoloģiju eksperts Emils Sundjukovs un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas vadošā pētniece Aija Kļaviņa. "Runājot par tehnoloģiju ienākšanu, tas, ko pirms 10 gadiem lasījām fantastikas grāmatās, to šodien varam reāli izbaudīt dzīvē. Brīžiem tas ir mazliet biedējoši un daudziem tas pirmajā brīdī izraisa ne pārāk pozitīvu reakciju. Bet tas dod lielas perspektīvas nākotnē un mēs vēl medicīnā šobrīd neapjaušam, kādas iespējas būs," vērtē Aija Kļaviņa. "Runājot par implantiem un tehnoloģijām, ko cilvēki var savā ķermenī ievietot un izmantot ikdienā (..), jāsaprot, ka tā nav burvju nūjiņa. Neviena tehnoloģija nav tāds brīnums, ko vienā dienā varam cilvēkam iedot un otrā dienā viņš izmantos. Tas ir milzīgs darbs, un pašam cilvēkam tas prasa milzīgas laika un arī mācīšanās pulēs, lai iemācītos šo ierīci izmantot." "Par konkrēto implantu, ko izmēģina šobrīd Ilona Maska kompānija, ir grūti pateikt, kāds ir viņa redzējums un kas ir prioritārā cilvēku grupa, kurai tehnoloģiju pielietot," turpina Aija Kļaviņa. "Kaut vai manā pieredzē ir gadījumi, kur bērnam ar autismu tiek atklāta arī dzirdes problēma. Ievietojot dzirdes implantu, diemžēl netiek atrisināta dzirdes problēma, jo vienkārši bērns nespēj pieņemt šīs skaņas, ko viņš dzird apkārt, ko viņš līdz tam nav dzirdējis, lai arī tas tiek izdarīts agrīnā vecumā. Jāsaprot, kas ir primārais mērķis, kādā veidā tiešām uzlabot cilvēku dzīves kvalitāti ar šo tehnoloģiju, bet nevis tikai izmantot tehnoloģiju tikai tāpēc, ka tā ir izdomāta un tika pielietota." Masks ir minējis, ka šīs tehnoloģijas varēs izmantot, lai ārstētu paralīzi un arī aklumu. Bet vai ir redzamas jau kādas tehniskās grūtības, varbūt ētiskās problēmas, kas varētu rasties? "Vēsturiski, kad cilvēks skatījās pirmo kinofilmu, viņš bēga prom, redzot, ka vilciens iebrauc stacijā. Tagad mums ir implanti, iekārtas," salīdzina Emils Sundjukovs. "Protams, ir šīs precedents, tādēļ regulatoriem - Zāļu valsts aģentūrai vai Eiropas Zāļu aģentūrai - ir jāsagatavojas tādām lietām. Tas ir pirmais, bet nebūt pēdējais piegājiens, ka šādas tehnoloģijas ienāks. Līdz ar to, protams, jādomā, kā jau darām zāļu pētniecībā, vai jebkāda cita veida medicīnas pētniecībā, kur iesaista pacientus, ir ētikas, drošības un arī privātuma aspekti. Šeit, protams, daudzi cilvēki runā par to, kā tad privāta kompānija. No otras puses, ja tā būtu valsts kompānija, vai tas būtu labāk vai sliktāk? Man liekas, ka ir jāpaskatās uz efektivitāti. "Šaujot" vienā virzienā, mēs varam nesasniegt mērķi, un jāpaskatās uz šiem aspektiem, pirms mēs vispār runājam par to, vai tā kompānija cenšas iekarot mūsu smadzenes un iezombēt cilvēkus." "Izklausās ļoti ambiciozi, ja varam plānot, ka šādi sensori varētu izmainīt cilvēka redzes spējas un padarīt kādu neredzīgu cilvēku redzīgu. Protams, es nesaku, ka tas nevarētu notikt, bet ir jāsaprot to, ka tur noteikti ir ļoti stingri ierobežojumi, uz kuriem cilvēkiem tas varētu strādāt, un ne visiem tas derēs," atzīst Aija Kļaviņa. "Otra lieta, es domāju, ka neviens šāds atklājums nenotiek tikai no zinātnieku puses. Arī mūsu pētījumos redzam, ka tā ir abpusēja sadarbība un ir cilvēki, kas brīvprātīgi piedalās šajos pētījumos. Tā jau pasaulē daudzi zinātniskie atklājumi ir īstenojušies, ka tas nav tikai vienvirziena zinātnes ceļš, bet tas ir abpusēji, kur zinātnieki laika gaitā sadarbojas ar pacientu grupām vai konkrētu cilvēku mērķgrupām." Pētniece norāda, ka sākumā tie noteikti ir nelieli īstermiņa mērķi, ar kuriem ilgtermiņā sasnieg plašākus rezultātus. Un vēlreiz atgādina, ka arī tehnoloģijas nesniegs burvju nūjiņas efektu, ka pilnīgi visiem varēsim izmainīt dzīvi uz pozitīvu un absolūti vienlīdzīgu dzīves kvalitāti. Tehnoloģijas palīdz noteikt cilvēku atrašanās vietu Ko par cilvēku "ziņo" viedtālruņi, maksājumu kartes un automašīnas, skaidro Latvijas Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas "CERT.lv" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis. Tehnoloģiju laikmetā cilvēku pēdu nospiedumi ir ne tikai fiziski, bet par sevi mēs apzināti vai neapzināti nododam ziņu ar tālruņiem, maksājumu kartēm, darbošanos internetā. Pat ja mēs nelietotu šīs ierīces, izejot uz ielas, ienākot veikalā vai citā sabiedriskā ēkā, mūsu pārvietošanos fiksē novērošanas kameras. Arī pie privātajām un daudzdzīvokļu mājām var būt izvietotas novērošanas kameras. Tās var būt arī automašīnās. Kā un kādā veidā ar minētajām ierīcēm cilvēks dod ziņu par sevi, skaidro Gints Mālkalnietis. Stāstu viņš sāk ar tām ierīcēm, kuras cilvēks lieto, lai apzināti dotu ziņu par sevi.
Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz dosimies uz Liepāju, kur 1777. gadā Svētās Annas baznīcas latviešu draudzes mācītājs Johans Andreass Grunts dibināja pirmo publisko lasāmbibliotēku Kurzemes hercogistē. Bibliotēkas mūžs sākotnējā formā gan bija tikai 22 gadus garš: pēc hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijā cenzori tajā atrada ar Franču revolūciju saistītas grāmatas un bibliotēku slēdza. Tomēr daudzas tā laika grāmatas joprojām glabājas Grunta lasāmbibliotēkas mantiniecē – Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā. Bibliotēkas nams atrodas Zivju ielā 7 – ēkā, kur savulaik bija pilsētas Rātsnams, un pirmsākumos lasāmbibliotēka atradās šīs ēkas bēniņos. Kopš 20.gadsimta 20.gadiem te atkal ir bibliotēka, un tās lasāmzāle nesen ieguvusi pirms 250 gadiem dzīvojušā bibliotēkas dibinātāja Johana Andreasa Grunta vārdu. Pie sienas novietots viņa portrets, kurā redzams vīrs mācītāja tērpā ar balti skruļļotu parūku, un portretam līdzās – fragmenti no Grunta izdotajiem bibliotēkas statūtiem. “Pateicoties viņam, mēs varam lepoties ar tik bagātu vēsturi,” saka bibliotēkas Vienotā fonda un Starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja Elīna Jurberga. Grunta laika grāmatas gan šajā lasāmzālē neatrast. Tās izvietotas garos plauktos bibliotēkas augšstāvā. Dodoties turp, paejam garām pamatīgam metāla seifam, kurā glabājas 1777. gadā izdoto Lasāmbibliotēkas statūtu oriģināls. Kas tad īsti bija “lasāmbibliotēka” 18. gadsimta izpratnē un kā tā darbojās? Kā savā pētījumā raksta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Simona Sofija Valke: “Lasāmbibliotēka (Lesebibliothek) bija iestāde, kurā 18. un 19. gadsimta lasītāji par nelielu samaksu varēja lasīt periodiskus izdevumus, kā arī jaunas un ne tik jaunas grāmatas. Līdztekus tām pastāvēja arī lasīšanas biedrības (Lesegesellschaft), kurām nebija pielāgotu bibliotēkas telpu, bet to ietvaros žurnāli un grāmatas tika nodoti no viena lasītāja citam. Pirms 1760. gada biedrību un bibliotēku, kas pulcētu lasītmīlētājus, vācu zemēs nebija daudz. Bet jau pāris desmitus gadu vēlāk tās strauji izplatījās, un teju katra pilsēta vēlējās nodibināt savu lasīšanas biedrību. Tā bija ne vien iespēja lasīt, bet arī socializēties, diskutēt un apmainīties ieteikumiem, viedokļiem un idejām.” Par Liepājas lasāmbibliotēkas dibinātāju, mācītāju Johanu Andreasu Gruntu nav zināms daudz. “Viņš bija mācītājs Annas draudzē un filantrops. Drīz pēc pēc bibliotēkas dibināšanas viņš izveidoja arī nabagu māju. Grunts turēja rūpi par Liepājas iedzīvotājiem, un man šķiet, ka bibliotēka bija veids, kā gan mazliet pabarot savu prātu un dvēseli, gan arī – pilsētas iedzīvotāju,” saka Jurberga. Par to, kā 18. gadsimta beigās strādāja Grunta bibliotēka, detalizēti stāsta tās dibināšanas statūti. Tie noteic, ka bibliotēku var lietot gan vīrieši, gan sievietes neatkarīgi no kārtas, ja vien var samaksāt biedra naudu. Statūtos arī lasāms, ka bibliotēka sākumā strādāja vien divas stundas nedēļā: trešdienās no diviem līdz četriem pēcpusdienā. Ieskatam daži statūtu fragmenti, ko savulaik latviski iztulkojuši Liepājas Universitātes studenti: 1777. gada Mārtiņdienas nedēļā tika pēc sekojošas kārtības, ar 61 personas un grāmatu drauga atbalstu dibināta un izveidota šīs pilsētas bibliotēka, lai godātu un greznotu mūsu pilsētu. Tās dibinātājs ir godīgi ievēlētais latviešu mācītājs Johans Andreass Grunts, kurš plašākai sabiedrībai stādīja priekšā augsti godājamos bibliotēkas noteikumus: Katrs grāmatu draugs un mīļotājs, neskatoties uz dzimumu un sabiedrisko stāvokli, tiek šajā biedrībā pieņemts kā loceklis, ja viņš ļauj savu vārdu ierakstīt biedrības virsgrāmatā un par to samaksā vienu Alberta dālderi, un turpmāk ik mēnesi 12 grašus; No šīs naudas tad direktori un atbalstītāji no grāmatnīcām iegādās grāmatas bibliotēkai. Gadu no gada tās tiks ierakstītas tumši brūnā iesietā sējumā un tas būs pieejams bibliotēkas lasītavā; Grāmatas būs dažādas un no visādiem literatūras žanriem, bet jāņem vērā arī grāmatu mīļotāju gaumi. Kamēr biedrība vēl ir maza, jāsagādā skaistas komēdijas, romāni, ceļojumu apraksti un visāda veida nedēļas izdevumi. Pieaugot biedrības locekļu skaitam, jāsagādā arī vēl un vēl lielākas un labākas vērtības no visām zinātnes jomām, lasītāju un locekļu priekam un vajadzībām. Neviena grāmata lasītājam netiek iedota vairāk kā uz 4 nedēļām: un tas atteicas tikai uz grūti lasāmu grāmatu; mazākām grāmatām nav jāpaliek ilgāk kā 14 dienas lasītāja rokās, lai loceklim, kurš arī vēlas šo grāmatu lasīt, nebūtu ilgi uz to jāgaida. Senākā grāmata, kas saglabājusies Vecbibliotēkas fondā, ir 1510. gadā izdots juridiska satura sējums “Neue Layenspiegel” (“Jaunais laju spogulis”). Vecākā grāmata latviešu valodā – Mazais katehisms no 1734. gada. Cik daudz grāmatu latviešu valodā bija Grunta bibliotēkā 18. gadsimta beigās un cik daudz bija latviešu lasītāju, gan ir grūti pateikt. “Bet lielākoties grāmatas bija tā laika populārajās valodās – vācu, franču, latīņu. Ļoti mazliet – krievu, un tikpat mazliet – latviešu,” norāda Elīna Jurberga. Raidījumā tiekamies arī ar literatūrzinātnieci Simonu Sofiju Valki: viņa pēdējos gados ir īpaši iedziļinājusies Liepājas senās lasāmbibliotēkas vēsturē un krājumā. Uz Liepāju viņu savulaik aizveda interese par franču literatūras izplatību Kurzemes un Zemgales hercogistē 18.gadsimtā. No bibliotēkas izdotajiem katalogiem var spriest, ka Lasāmbibliotēkas satura veidošanā mācītāji nav vadījušies pēc lasītāju gaumes vien, jo saturā nedominē sentimentāli romāni. “Tā ir izzinoša bibliotēka. Ir ļoti daudz sējumu par vēsturi, par ģeogrāfiju. Ir arī literatūra, bet tā ir tikai viena no daļām. Ir arī reliģiska literatūra, bet tā pārsvarā ir saglabājusies no iepriekšējiem laikiem, jo 18.gadsimtā šādas literatūras kļūst arvien mazāk. Ir arī dažādi grāmatu formāti: manu uzmanību piesaistīja tāda “dāmu bibliotēkas” sērija ar 138 maziem sējumiem, kuru uzdevums bija izglītot sievietes dažādās jomās no dārzkopības līdz mitoloģijai. Franču valodā, izdotas Parīzē,” stāsta pētniece. Kurzemes un Zemgales hercogistes pirmās publiskās lasāmbibliotēkas mūžs gan ir visai īss: drīz pēc tam, kad 1795. gadā hercogisti iekļauj Krievijas impērijā, to skar cara cenzūras smagā roka. Rūpīgi izdotajos bibliotēkas katalogos cenzori atrod ar Franču revolūciju saistītas grāmatas. Jau Liepājas Lasāmbibliotēkas dibināšanas dokumentos noteikts, ka tās izveidotāji piekrīt bibliotēku dāvināt Liepājas pilsētai, lai tā “ne tikai sauktos pilsētas bibliotēka, bet gan tāda uz visiem laikiem arī paliktu”. Taču pēc cara cenzūras viesošanās Liepājas Lasāmbibliotēka uz veseliem 40 gadiem tiek slēgta. “Tā glabājas kastēs Rātsnama bēniņos. Kad Annas draudzē par mācītāju kļūst Rotermunds, pilsētas dome atļauj dažas Grunta kolekcijas lietot draudzē, bet tad iestājās klusums līdz 1839.gadam, kad tā brīža pilsētas vecākais Ulihs saka: mums vajag bibliotēku. Tad viņš ceļ šīs grāmatas ārā no lādēm un atkal liek lietā. Grunta grāmatas ir bibliotēkas pamats,” bibliotēkas vēlāko likteni ieskicē Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas Vienotā fonda un Starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja Elīna Jurberga. Kādreizējās Liepājas lasāmbibliotēkas mantiniece – Liepājas Centrālā Zinātniskā bibliotēka – tagad apņēmusies padziļinātāk pētīt savu vairāk nekā seštūkstoš grāmatu lielo Vecbibliotēkas krājumu. Sākts darbs arī pie kolektīvas zinātniskās monogrāfijas par bibliotēkas vēsturi Simonas Sofijas Valkes un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošās pētnieces Janas Dreimanes vadībā. Plašāk par projektu šeit:
Stāsta Dace Kaukule no Aspazijas mājas Dubultos Kāre pēc skaistām kleitām mazajai Elzai Rozenbergai, kas vēlāk kļuva par visu apbrīnoto dzejnieci Aspaziju parādījās jau agrā bērnībā. Savās atmiņās Aspazija raksta, ka meitenes skaistās drēbes viņai šķitušas kā dzīvas puķes. Viņa ar ļoti kārojusi tāda kļūt, revidējot mammas skapi: “Sevišķi man patika kāda lillā kleita ar pagaru šlepi. Apģērbusi lillā kleitu, es būtu kā garalapotais īriss ar zelta bārkstu kronīti vidū, bet māmiņa man neļāva pārvērsties par puķi”. Aspazijas dienasgrāmatā bieži vien ir piezīmes par tērpiem. Jaunībā Elzai Rozenbergai pašai jāsēž pie šujmašīnas, lai tiktu pie skaistām kleitām, bet pēc ierašanās Rīgā, Elzai drēbes palīdzēja šūt aktrises - māsas Olga un Marija Ezerlaukas. Rainim bija grūti samierināties ar Aspazijas tēriņiem par tērpiem. Esot trimdā Pleskavā, viņš 1899.gadā Aspazijai pārmet štāšu šūšanu pie māsām, kas prasot pārāk daudz naudas: “Tu pasūti pie viņām sarkanu blūzi par 6 rubļiem, kur Pleskavā Tu tādu varēji nopirkt pat 3 rubļiem. Kā ir ar kleitu? Ja Tu tagad liec sev šūt kleitiņu melnās vietā, kuru Tu vairs nekādi nevari ilgāk valkāt, tad ej pie citas šuvējas vai nopērc gatavu.” Dzejnieces tērpi kļūst arvien ekstravagantāki. Vislielāko publikas sajūsmu izraisa viņas melnā ar mežģīņu ziediņiem izšūtā kleita lugas “Sidraba šķidrauts” pirmizrādē 1905.gada janvārī. Rainim gan ir bažas, kā dzejniece tādā tērpā iederēsies strādnieku teātrī, bet publika ir sajūsmā gan par lugu, gan par skaisto Aspaziju. Leģendārs jau kļuvis stāsts par to, kā bēgot no Latvijas 1905.gada nogalē uz Šveici, dzejniece tomēr atrada laiku, lai vēl papildinātu savu garderobi ar ceļojuma kostīmu, cepuri un somu. Trimdā gan pucēšanās ir sarežģīta, bet, kad Aspazija dodas uz Cīrihi ārstēties, pirmās lietas, ko viņa lūdz Rainim no Kastaņolas atsūt ir papildu drēbes un matu ķemmes. Atgriežoties Latvijā, dzejniecei joprojām patīk doties uz veikaliem iepirkties, bet Rainis dusmojas un viņa bieži vien komisijas veikalos iegādātās lietas uzdāvina draugiem. Taču sabiedrība nemitīgi turpina vērtē dzejnieces izskatu. Te daži citāti no tā laika dzeltenā preses izdevuma “Aizkulises”. No 1925.gadā publicētajām rindām par Rakstnieku vakaru Dailes teātrī: “Aspazija sarkanā samta kleitā ar zelta “tutiņām” gar apakšu, “pieklājīgu” dekoltē, īsām rociņām un garu, mirdzošu kā liesma, kreļļu virteni pār krūtīm.” Mazāk glaimojošs teksts par pēcpusdienas tējas dzeršanu Rīgas pilī 1927. gada janvārī: “Lielu sensāciju sacēla Aspazijas oriģinālā kleita: pelēki rūtaina, melnām strīpām, pusīsas piedurknes, kuras jau sen aizmirstas. Kleita apakšā izrotāta sudraba spicēm un vēl pelēkas zeķes ar melnām strīpām. Frizūra tāda, kā, kādu nesāja mūsu vecmāmiņas, klāt tikai liela briljantu ķemme. Kopiespaids “debešķīgs”. Bet simpātiskā Aspazija ar mīļu bērnišķīgu smaidu apskatīja augsto sabiedrību, lai madāmas runā.” (Aspazijai ir bieži jāiziet sabiedrībā. Tas viņai vairs nesagādā agrāko prieku, un vēstulē draudzenei no Jaunās strāvas laikiem Lidijai Zariņai - Lācei dzejniece 1928.gada augustā raksta: “Šejienes dzīve ir nejēdzīga. Iekš kā tad pastāv mūsu modernība? Traka uzdzīve un greznība. Lielās dāmas pastellē tikai no Parīzes drēbes un greznumus, un tas iet simttūkstošos. Un tad nāk rauts pēc rauta, balle pēc balles. Uz katru vajag citādu tualeti un dārgu, citādi tu neesi moderns.”) Tā laika notikušo baļļu fotouzņēmumos arī Aspaziju nevar atrast vienā tērpā. Lai gan fotogrāfijas ir melnbaltas, nojaušams, ka lielākoties svinīgajos pasākumos viņa devusi priekšroku tumšas krāsas apģērbam. Taču dzejnieces atmiņās ir ieraksts par kleitu, kas šūta Rainim par prieku dzejnieka pēdējā vasarā 1929.gadā: “Rainis jutās tik spirgts un laimīgs, kā senās, mīļās dienās. Man bija glīti jāģērbjas, ko viņš ļoti mīlēja un ko es, aizņemta no māju darbiem un aiz dažādiem sarūgtinājumiem, biju gluži atmetusi. Sevišķi viņš mīlēja gaišzilu krāsu, un tad es arī tādu kleitu sev pasūtīju.” 1933.gadā pārceļoties uz Dubultiem dzejnieces garderobe acīmredzot nav maza. Uz Jūrmalu 1934.gadā uzaicinātais notārs Kristaps Bambergs, stingri uzskaitot visas lietas Aspazijas mājā, sarakstā ir iekļāvis divus drēbju skapjus, no kuriem viens, kas atradies Aspazijas guļamistabā bijis 2 metrus augsts un 180 centimetrus plats. Visticamāk tur bija daudz vietas kleitām, blūzēm, svārkiem, kas beigu beigās kļuva par dzejnieces iztikas avotu skarbajos kara gados. Dubultu ģimnāzijas skolotāja Avena atmiņas: “Dzīve kļuva arvien grūtāka. Ar noteiktajām pārtikas devām bija jādzīvo pusbadā. Drīz vien dzejnieces labākie apģērba gabali tika pārdoti vai iemainīti… Jo pret apģērbu gabaliem no zvejniekiem varēja dabūt zivis. Tā Aspazijas garderobe nokļuva pie zvejnieku sievām. Tolaik ne vienu reizi vien man likās, ka pa ielu pretī nāk Aspazija, bet tā bija zvejnieka sieva dzejnieces drēbēs…” To savās atmiņās apliecina arī talseniece Vallija Jankevica, kura pēc Aspazijas nāves vēl tikusies ar mājkalpotāju Anniņu. Viņa, stāstot par dzejnieces pēdējām dienām teikusi, ka Aspazija vēl pēdējo reizi pārskatījusi savu skapi, lai izlemtu, kuras no atlikušajām drēbēm iedāvināt mājkalpotājai, tuvojoties gada nogales svētku laikam. Pie Aspazijas Dubultos dzīvoja viņas brāļameita Virēna Rozenberga. Ir zināms, ka dzejnieces kleitas tika pāršūtas arī viņas vajadzībām. Tāpēc ne Aspazijas kleitas, ne blūzes vai svārki nav redzamas ne pie mums - Aspazijas mājā Dubultos, ne Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, ne Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros. Raiņa un Aspazijas pētniece Astrīda Cīrule neatceras nevienu gadījumu, ka kāda no vietējām jūrmalnieku ģimenēm būtu kādu Aspazijas kleitu nesusi uz muzeju. Mums gan pavisam nesen kāda muzeja apmeklētāja stāstīja, ka pēc mātes nostāstiem svārki, kas glabājoties viņas mājā, savulaik piederējuši Aspazijai. Svārku īpašniece solīja tos kādu dienu ienest un parādīt. Bet nu drēbēm ir grūti ar to pierādīšanu. Kad stāstīju par šo gadījumu Cīrules kundzei, viņa smejoties atteica, ka tad, ja tie svārki tiešām tiks atnesti, tad varam sēdēt tiem apkārt, ilgi lūkoties un tad uz balsošanu - ir mums vismaz viens Aspazijas tērps saglabājies vai ne?
Vakcīnas pret Covid-19 lēnītēm sāk ceļot uz Latviju un interneta vietnē manavakcina.lv jau var pieteikties vakcinācijai. Reģistrējamies un gaidām, kad pienāks katra rinda. Tomēr arvien ir daudz jautājumu gan par vakcīnām, gan vakcinēšanu, tāpēc raidījumā Kā labāk dzīvot iztaujājam speciālistus gan par pašām vakcīnām, gan to pieejamību un vakcinācijas gaitu. Vakcinācijas projekta biroja pārstāve Ieva Stūre atgādina, ka pieteikties vakcīnai šobrīd var divos veidos: reģistrēties manavakcina.lv vai zvanīt 8989. "Vakcīnas būs! Latvija pasūtījusi 2,5 reižu vairāk vakcīnu, nekā Latvijā ir iedzīvotāju. Pietiks visiem, jautājums, kad, visa pasaule gaida, visa pasaule cīnās par vakcīnām. Mums atliek būt pacietīgiem," tā Ieva Stūre. Viņa aicina pieteikties tuvākajā laikā. Šobrīd vakcīnas saņem mediķi, nākamie ir sociālās aprūpes centru darbinieki, tad vecākās paaudzes cilvēki. Drīzumā varēs pieteikt arī darba vieta kolektīvus, bet var arī vispirms reģistrēties individuāli, sistēma izslēgs dubultos pieteikumus. Ja zvana, iepriekš lūdz sagatavot informāciju: vārds, uzvārds, personas kods, saziņas iespējas (tālruņa nr vai e-pasts), kā arī padomāt, kur vēlas vakcinēties. Rīgas Stradiņa universitātes profesore Dace Zavadska skaidro, ka “visas trīs reģistrētās vakcīnas tiek galā ar tām mutācijām, kas klīst Eiropā”. Lai arī izskan dažāda informācija par vakcīnu efektivitāti, Dace Zavadska norāda, ka "visas vakcīnas, kas pienāk, ir vienlīdz labas, visas ir palīdzošas neslimot nopietni, neslimot pat vidēji smagi. Tas ir galvenais. Pat, ja mums kaut kas ir, mēs paliekam mājās, mēs pat neaizejam pie ģimenes ārsta". Neviena vakcīna negarantē 100% efektivitāti. Visu vakcīnu galvenais uzdevums ir pasargāt no slimības smagas gaitas, no stacionēšanas, no nāves, no komplikācijām. Dace Zavadska aicina iet un saņemt arī otro vakcīnu, lai arī novērots, kā nākamajā dienā pēc vakcinācijas pašsajūta bieži ir sliktāka. "Es noteikti gribētu iedrošināt cilvēkus iet un saņemt otro devu, jo tikai saņemot pilnu vakcinācijas kursu, mēs varam uzskatīt, ka esam aizsargāti pilns kurss palīdz," mudina Dace Zavadska. Covid-19 vakcīna ir par velti!
Sestdienas rīta programmas "Atspere" viesis - gleznotājs, Valsts kultūrkapitāla fonds vadītājs Edgars Vērpe, kuru par VKKF kādreiz un tagad, par māksliniekiem un atbalstu pandēmijas apstākļos izvaicā Inga Saksone. Edgars Vērpe: "Māksla ir viena no nozarēm ar vislielāko pievienoto vērtību. Piemēram, tas, ko van Gogs uzkrāsoja uz maza kartoniņa, tolaik maksāja vienu centu vai pāris kartupeļus, ko viņam iedeva. Tagad tā vērtība ir miljonos mērāma. Neviena cita nozare nav ar tādu pievienoto vērtību kā kultūra. To diemžēl mūsu ekonomisti un finansisti nekad nav sapratuši un domāju, ka arī nesapratīs. Tā tas diemžēl ir."
Vairs tikai piecas dienas mūs šķir no 3. novembra, kad nepilniem 240000 balsstiesīgo amerikāņu būs iespēja izlemt, kurš nākamos četrus gadus vadīs ietekmīgāko pasaules demokrātiju - Tramps vai Baidens. 25. oktobrī izbeidzās termiņš ultimātam, kuru Baltkrievijas autoritārajam līderim Aleksandram Lukašenko bija izvirzījusi opozīcija tās līderes Svetlanas Tihanovskas personā. Lietuvas Seima vēlēšanas notika 11. un 25. oktobrī, ievēlot 71 deputātu vienmandāta apgabalos un 70 deputātus proporcionālā balsojumā par partiju sarakstiem. Vēlēšanas nesušas nozīmīgu uzvaru līdz šim opozīcijā bijušajai labēji centriskajai partijai Tēvzemes savienība Lietuvas kristīgie demokrāti Aktualitātes pasaulē analizē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Aleksandra Palkova. Amerika izšķiras. Tramps vai Baidens? Vairs tikai piecas dienas mūs šķir no 3. novembra, kad nepilniem 240000 balsstiesīgo amerikāņu būs iespēja izlemt, kurš nākamos četrus gadus vadīs ietekmīgāko pasaules demokrātiju. Var gan lēst, ka faktiskais balsotāju skaits nākamotrdien būs krietni mazāks, ciktāl pēdējās desmitgadēs prezidenta vēlēšanās aktivitāte svārstījusies starp 50 un 57 procentiem. Vēlētāju aptaujas visā priekšvēlēšanu kampaņas periodā solījušas uzvaru demokrātu kandidātam Džo Baidenam, taču, kā teju neiztrūkstoši norāda visi, kas šos datus komentē, tas nebūt nenozīmējot garantētu uzvaru. Arī 2016. gada vēlēšanu priekšvakarā labāki rezultāti bija Hilarijai Klintonei, taču Baltajā namā galu galā nonāca Donalds Tramps. Patiesības labad gan jāsaka, ka aptauju rādītāji nebija tālu no vēlēšanu rezultātiem, – Klintone patiešām ieguva vēlētāju balsu vairākumu, taču zaudēja vēlēšanas īpatnējās sistēmas dēļ. Tiek uzsvērts, ka Baidena pārsvars pār Trampu aptaujās ir lielāks nekā savulaik Klintonei – demokrātu kandidāts, saskaņā ar aptaujām, šobrīd ir priekšā esošajam prezidentam par apmēram 8%, proti – ar 51 pret 43. Tomēr, kā zināms, rezultātu noteiks štatu elektoru balsu komplekts, un šai ziņā uzmanība pirmām kārtām pievērsta t.s. “battleground states” – „strīdus štatiem”. Vairums štatu visai nemainīgi balso vai nu par republikāņiem, vai demokrātiem, un ir tikai daži, kuros vēlētāju simpātijas no vēlēšanām uz vēlēšanām mēdz mainīties. Dažādi avoti gan piedāvā nedaudz atšķirīgu „strīdus štatu” sarakstu, taču ir vienisprātis, ka vairumā no tiem aptaujās labāks rezultāts ir Džo Baidenam. Ir ticami, ka viņš varētu uzvarēt tādos elektoru balsīm salīdzinoši bagātos štatos kā Pensilvānija un Mičigana, un arī Floridā – vienā no lielākajiem štatiem, kas 2016. gadā ar minimālu pārsvaru nobalsoja par Trampu. Kopš 1960. gada, kad pirmoreiz notika prezidenta kandidātu teledebates, šim priekšvēlēšanu šovam ir būtiska nozīmē priekšvēlēšanu cīņā. Debašu pirmo raudu 29. septembrī Donalds Tramps pārvērta balagānā, pastāvīgi pārtraukdams savu oponentu ar, lielākoties, personiski mērķētiem izsaucieniem un iebilzdams moderatoram. Tas lika otrā rauda organizētājiem 22. oktobrī apgādāt moderatori Sjūzenu Peidžu ar mikrofona atslēgšanas pogu. Taču arī pats Donalds Tramps, kura novērtējums aptaujās pēc pirmajām debatēm bija nepārprotami vājāks kā Baidenam, šoreiz bija daudz izturētāks un konstruktīvāks. Diskusija koncentrējās uz nozīmīgākajiem politiskās dienaskārtības jautājumiem: rasismu, imigrāciju, klimata pārmaiņām un, protams, koronavīrusa pandēmiju un Trampa un viņa administrācijas rīcību šai situācijā. Baltkrievija nenorimst 25. oktobrī izbeidzās termiņš ultimātam, kuru Baltkrievijas autoritārajam līderim Aleksandram Lukašenko bija izvirzījusi opozīcija tās līderes Svetlanas Tihanovskas personā. Neviena no opozīcijas prasībām – paziņojums par Lukašenko atkāpšanos, politieslodzīto atbrīvošana, spēka struktūru vardarbības pārtraukšana – nav izpildīti. Protesti, kas 25. oktobrī notika Minskā un citur Baltkrievijā, tiek vērtēti kā plašākie kopš neleģitīmajām prezidenta vēlēšanām augustā. Lēš, ka Minskas ielās pagājušajā svētdienā izgājuši ne mazāk kā 100000 cilvēku. Kā jau ierasts, policijas un armijas spēki daudzviet nosprostojuši ielas un uzbrukuši salīdzinoši mazākām protestētāju grupām, apmētājot ar apdullināšanas granātām, piekaujot un aizturot. Iekšlietu ministrija paziņojusi, ka šai dienā Baltkrievijā aizturēti pavisam 523 cilvēki, no kuriem 352 paturēti apcietinājumā. Nākamajā dienā, 26. oktobrī, sākās opozīcijas izsludinātais vispārnacionālais streiks. Tā ģeogrāfijā tiek minēti lielie valsts uzņēmumi, tādi kā “Grodno Azot”, Minskas Riteņvilcēju rūpnīca, Minskas autorūpnīca, ledusskapju ražotājs Atlant u.c., tomēr streikojošo tajos ir daži desmiti, vietumis – vairāk par simtu. Diezgan masveidīgi streikos iesaistījušies augstskolu studenti, rīkojot protesta akcijas mācību iestādēs un izejot ielās. Atbalsta akcijas izvērsuši arī privātuzņēmumi, slēdzoties inventarizācijai, remontiem u.tml. Uzņēmu vadība draud streikojošajiem ar atlīdzības samazināšanu un atlaišanu; daži aktīvisti jau atbrīvoti no darba. Tāpat sākusies studentu atskaitīšana no augstskolām vai caurlaižu anulēšana, liedzot iekļuvi mācību iestādēs. Vakar viens no opozīcijas līderiem, bijušais ministrs un vēstnieks Pāvels Latuško, kurš šobrīd uzturas Polijā, nāca klajā ar paziņojumu par jaunas organizatoriskās struktūras – Tautas antikrīzes pārvaldes – nodibināšanu. Kā paudis Latuško, šī struktūra gatava nākt talkā Svetlanas Tihanovskas štābam un opozīcijas Koordinācijas padomei ar jaunu plānu krīzes strupceļa pārvarēšanai. Opozīcijas uzvara Lietuvas vēlēšanās Lietuvas Seima vēlēšanas notika 11. un 25. oktobrī, ievēlot 71 deputātu vienmandāta apgabalos un 70 deputātus proporcionālā balsojumā par partiju sarakstiem. Vēlēšanas nesušas nozīmīgu uzvaru līdz šim opozīcijā bijušajai labēji centriskajai partijai Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti. Partija palielinājusi savu mandātu skaitu par apmēram 40%, iegūstot Seimā 50 vietas, kas ir tās nozīmīgākais panākums kopš 1996. gada. Un apmēram tikpat zaudējusi līdz šim valdošās koalīcijas lielākā partija Lietuvas zemnieku un zaļo savienība, kurai jaunajā Seimā būs tikai 32 mandāti. Tāpat daļu mandātu zaudējušas arī divas partijas, kuras ilgāku vai īsāku laiku atradās koalīcijā ar lietuviešu zaļzemniekiem, balstot premjerministra Sauļus Skverneļa valdību. Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija zaudējusi 4 vietas no 17, un šis ir tās vēsturiski vājākais sniegums vēlēšanās, savukārt partija Lietuvas poļu vēlēšanu akcija zaudējusi 5 no 8 mandātiem. Šis ir vēlētāju nepārprotams vērtējums agrāko varas partiju darbībai, kam bija raksturīga šķelšanās mazāko koalīcijas partneru rindās un domstarpības par konkrētiem valsts pārvaldes un saimnieciskās darbības jautājumiem. Jau tūlīt pēc vēlēšanām tika publicēta deklarācija par jaunas koalīcijas valdības veidošanu, kurā līdz ar Tēvzemes savienību gatavas iesaistīties liberālās ievirzes partijas Liberālā kustība un Brīvības partija. Kā domājamā nākamā premjerministre nosaukta ekonomiste, kādreizējā finanšu ministre Ingrīda Šimonīte. Vakar ar savu redzējumu par jaunveidojamās valdības kvalitātēm nāca klajā Lietuvas prezidents Gitans Nausēda. „Valdībai jābūt ilgtspējīgai, ar stingru politisku atbalstu un spējīgai īstenot reālas, nevis papīra reformas. [..] Sabiedrības, nevis šauru interešu grupu aizstāvība, apņēmība tiekties pēc pārmaiņām izšķirošajās jomās, patiesas rūpes par cilvēkiem, kompetence, atbildīgums un godīgums [..],” teica prezidents. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Bērnam būt savu vecāku egregorā ir ļoti svarīgi. tā ir viņa drošība, tā ir viņa mācīšanās, augšana, attīstīšanās. Bērni ir izvēlējušies konkrētus vecākus, lai caur to vidi, caur to pieeju, caur to attieksmi un vērtībām kļūtu par tiem, kas viņi ir. Neviena skola, neviens skolotājs nevar tik labi palīdzēt šajā jautājumā, kā vecāki. Stāsts izlasāms ŠEIT.
Runājam par to, kā pasargāt savu online biznesu no blēžiem. Neviena sistēma nav 100% droša, taču ir veidi kā padarīt mājaslapu drošāku un izmantot labās prakses paņēmienus.Skaties arī saistīto video par šo tēmu.https://kebbeit.lv/wordpress-drosiba/ Uzzini par mums vairāk:www.facebook.com/edgarskebbewww.facebook.com/vladislavs.podvinskishttps://kebbeit.lv/podkasts/
Nedēļas nogalē, no 26. līdz 28.julijam norisināsies Siguldas Opermūzikas svētki. Festivāls notiks jau 27.reizi. Atkalredzēšanās ar Maiju Kovaļevsku, Asmiku Grigorjanu un franču baritonu Pjēru Īvu Privo. Svētku centrā šoreiz būs Pučīni slavenā opera „Toska”, kurā titullomā debitēs starptautiskā operzvaigzne Maija Kovaļevska. Pie diriģenta pults iestudējumā būs Atvars Lakstīgala, bet iestudējuma režisors ir Guntis Gailītis, kas „Tosku” veido kā politisku krimināldrāmu. Par izrādi un citiem svētku koncertiem Kultūras Rondo studijā stāsta Siguldas opermūzikas svētku rīkotājs Dainis Kalns un pianiste Diāna Zandberga un Siguldas pilsētas kultūras projektu vadītāja Dace Pleša. Svētku ieskaņa 26.jūlijā ar koncertu “Svētku uvertīra” Siguldas Jaunās pils dārzā. Šajā koncerta muzicēs pianiste Diāna Zandberga un atskaņos Ferensa Lista 6. ungāru rapsodiju. "Viņa piepildīs manu sen ilgoto sapni. Es pirms 60 gadiem dzirdēju pa radio Lista 6.rapsodiju. Kopš tā laika neesmu dzirdējis. Kādus sešus gadus uzrunāju daudzus pianistus, kas to varētu nospēlēt. Neviena nebija. Manā uztverē tas ir skaistākais klavieru skaņdarbs," stāsta Dainis Kalns. "Tad Ingūna Puriņa no Mūzikas akadēmijas pateica, ka ir atgriezusies no Spānijas Latvijā Diāna Zandberga, kas to ir gatava nospēlēt. Tā būs fenomenāla dāvana man un skatītājiem." "Lists viena no manām lielajām mīlestībām, gan mani pedagogi - Juris Kalnciems Latvijā un Lazars Bermans Itālijā - daudz spēlējuši Listu. Mani ārkārtīgi piesaista deja un šajā Lista rapsodijā ir daudz ungāru deju un čigānu deju elementi. Deja ir mans hobijs. Man būs iespēja dejot mūzikā," atzīst Diāna Zandberga. Koncertā piedalīsies arī Viktorija Pakalniece, Edgars Ošleja, Elza Siliņa, Niks Avots, Emīls Kivlenieks. 27. jūlijā Siguldas Jaunās pils dārzā skanēs koncerts “Jaunās zvaigznes”, bet vakarā Siguldas pilsdrupu estrādē būs operas “Toska” iestudējums. 28.jūlijā Siguldas Luterāņu baznīcā gaidāms garīgās mūzikas koncerts un galā koncerts “No operas līdz operetei”.
Gada nogalē, kad visā pasaulē latvieši pošas Ziemassvētkiem un vairāk nekā jebkad gada laikā pievēršas ģimenei, palūkosimies uz kādu ļoti ģimenisku un sirsnīgu akciju, kas divu gadu laikā spējusi aizkustināt latviešus visā pasaulē. Divu gadu garumā apceļojis teju visus kontinentus un trīsreiz šķērsojis Atlanijas oekānu - tāds ir bijis Latvijas Simtgades karoga ceļš. Neviena vien saviļņojuma asara slaucīta īpašajā Latvijas Simtgades karogā, kas divu gadu laikā apceļojis gandrīz visus kontinentus un nu nonācis atpakaļ mājās – Rīgā. “Karogs kļuvis par Latvijas lielāko dāvanu tautiešiem Simtgadē,” atzīst raidījuma 21. gadsimta latvietis viesi. Simtgades karoga ideja radusies 2x2 nometnē 2015. gadā un tās mērķis bija simboliskā veidā savienot latviešus visā pasaulē ar valsts simbolu – karogu. To darināja Cēsīs, Latvijas karoga dzimtajā pilsētā, un karogu pasaulē pavadīja īpaša vēstījumu grāmata, kurā latvieši varēja ierakstīt savu vēlējumu Latvijai apaļajos svētkos. Sarunā par karoga ceļu piedalās Simtgades biroja Reģionālo un nevalstisko projektu vadītāja Jolanta Borīte, karoga audēja Dagnija Kupče un karoga ceļa organizatore Lelde Kristiāna Vozņesenska.
Jaunā Konservatīvā partija (JKP) pēc Saeimas vēlēšanām pirmā pieteicās veidot nākamo valdību, tomēr sarunas ar citiem politiskajiem spēkiem nav nesušas rezultātus. Neviena no partijām nav izteikusi piekrišanu piedāvātajam valdības modelim un ministru amatu sadalījumam. Sarunas ar potenciālajiem partneriem apgrūtinājusi arī JKP nevēlēšanās būt vienā valdībā ar pašreizējā premjera partiju - Zaļo un Zemnieku savienību. Par valdības veidošanu, panākumiem un kļūdām šodien saruna ar Jaunās Konservatīvās partijas valdes pārstāvi un vienu no iekšlietu ministra amata kandidātiem Juri Jurašu.