Podcasts about klus

„Brian Wilson byl velká americká kauza,“ říká o nedávno zesnulém členovi hudební skupiny Beach Boys hudební publicista Pavel Klusák v rozhovoru pro Radio Wave. Křehká autorská osobnost stála za jedním z nejuznávanějších alb kapely Pet Sound, poté řadu let bojovala s duševními chorobami a dnes se k ní odkazuje řada současných hudebníků a hudebnic.

„Brian Wilson byl velká americká kauza,“ říká o nedávno zesnulém členovi hudební skupiny Beach Boys hudební publicista Pavel Klusák v rozhovoru pro Radio Wave. Křehká autorská osobnost stála za jedním z nejuznávanějších alb kapely Pet Sound, poté řadu let bojovala s duševními chorobami a dnes se k ní odkazuje řada současných hudebníků a hudebnic.Všechny díly podcastu On Air můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

“Izdegšana sākas ne tikai no pārslodzes, bet arī no tā, ka cilvēks ilgi izliekas, ka viņam viss ir kārtībā.”– Marija Ābeltiņa, psihoterapeiteŠī epizode ir veltīta darbinieku izdegšanai un arī tās tiesiskajiem aspektiem. Kopā ar  PwC Legal vecāko juristu Edgaru Riņķi un zinātņu doktori psiholoģijā grāmatas "Profesionālā izdegšana" autori  Mariju Ābeltiņu, meklējam atbildes uz jautājumiem:– Kāpēc atbalsta sistēmām eksistējot, cilvēki tomēr joprojām jūtas un paliek vieni?– Kādu lomu šajā procesā spēlē likumi, vadītāji, HR speciālisti?– Un vai klusēšana par mentālo veselību nav kļuvusi par organizāciju kolektīvu aizsardzības mehānismu?Latvija ir viena no retajām Eiropas Savienības valstīm, kur izdegšana kopš 2007. gada ir oficiāli atzīta par arodslimību. Tomēr praksē šī atzīšana vēl nav devusi ilgtspējīgu sistēmisku atbalstu. Kopš 2011. līdz 2021. gadam reģistrēti tikai 334 oficiāli izdegšanas gadījumi. Tajā pašā laikā 45% ES darbinieku atzīst, ka darba vidē piedzīvo psihosociālos riskus (Eurofound), un Latvijā Kantar 2024. gada dati rāda, ka tikai 19% jūtas sadzirdēti, ja runā par savu emocionālo slodzi, pat ja 73% ir kopumā apmierināti ar darbu.“Mēs dzīvojam sistēmā, kas joprojām vairāk aizsargā pret fiziskiem, nevis psiholoģiskiem riskiem. Mentālā veselība vēl nav kļuvusi par reālu darba vides prioritāti.”– Edgars RiņķisIzdegšanas atzīšana par arodslimību nozīmē ne tikai simbolisku atzīšanu, bet arī darba devēju pienākumu novērtēt psihosociālos riskus, sniegt atbalstu un, nepieciešamības gadījumā, segt izdevumus. Tomēr:– Arodslimības diagnostika Latvijā ir birokrātiska, lēna un centralizēta.– Darbiniekiem šis ceļš var nozīmēt pusgada ilgu cīņu, kad viņi jau tā ir emocionāli izsīkuši.“Izdegšanas diagnoze var aizņemt līdz pat sešiem mēnešiem – tā ir nežēlīga distance cilvēkam, kurš jau ir emocionāli iztukšots.”– Edgars RiņķisMarija Ābeltiņa šajā epizodē liek domāt ne tikai par simptomiem un terapiju, bet arī par organizāciju kultūru, kas bieži vien rada nosacījumus izdegšanai:– Klusēšana par slodzi, pašsajūtu tiek normalizēta, viss var apstāties pie "Labbūtības brokastīm vai smūtija"– Vadītāji paši ir pārguruši, bet atbild par citu labbūtību.Vai izdegšana ir indivīda vājums vai sistēmas simptoms? Kā mēs varam pārtraukt stigmatizēt izsīkumu un sākt to uztvert kā kopīgu atbildību?Kur beidzas darba devēja atbildība un sākas cilvēka paša robežas? Kā organizācija var palīdzēt, neiejaucoties pārāk dziļi cilvēka autonomijā?Vai mēs spējam veidot sarunu kultūru par mentālo veselību, kas ir patiesa un profesionāla? Kā panākt, lai mentālā veselība nav “ķeksītis”, bet dzīva, jēgpilna darba vides daļa?Paldies, Marija un Edgar, par jūsu laiku un zināšanām!

Rakstnieka pārrunu stunda “Pasaules tulkošana”. Tēma - Kristieša Klusās nedēļas atziņas. Viesis – gleznotājs, Rundāles pils bijušais direktors Imants Lancmanis Raidījuma vadītājs: Rakstnieks Jānis Ūdris. COVID-19 pandēmijas laikā Imants Lancmanis jau saskatījis kara elpu un šodienas situāciju raksturo mierīgā skarbumā: “Ir Trešais pasaules karš, kurā pie mums par laimi neiet bojā cilvēki. Bet kara situācija prasa aktīvu bruņošanos un aizsardzības spēju stiprināšanu. Cerot, ka tās nevajadzēs likt lietā”.

Rakstnieka pārrunu stunda “Pasaules tulkošana”. Tēma - Kristieša Klusās nedēļas atziņas. Viesis – gleznotājs, Rundāles pils bijušais direktors Imants Lancmanis Raidījuma vadītājs: Rakstnieks Jānis Ūdris. COVID-19 pandēmijas laikā Imants Lancmanis jau saskatījis kara elpu un šodienas situāciju raksturo mierīgā skarbumā: “Ir Trešais pasaules karš, kurā pie mums par laimi neiet bojā cilvēki. Bet kara situācija prasa aktīvu bruņošanos un aizsardzības spēju stiprināšanu. Cerot, ka tās nevajadzēs likt lietā”.

Es soll der grösste Batteriespeicher der Welt werden und das Stromnetz stabilisieren. Hinter dem Projekt steht die Firma Flexbase. Sie hat die Baubewilligung erhalten. Aber diese gilt nur für die Gebäudehülle. Für die Batterie gibt es viele Auflagen, und es braucht ein weiteres Gesuch. Weiter in der Sendung: · Aarau: Am 12. April erinnert sich die Stadt jeweils an den 12. April 1798. Damals errichteten die revolutionären Franzosen die Helvetische Republik. Aarau wurde zur Hauptstadt der Schweiz. Die Alte Eidgenossenschaft war Geschichte. Der Gedenktag sei heute wichtiger denn je, sagen die Organisatoren. · Balsthal: Wir besuchen die Gemeinde in der Klus im Rahmen der Postleitzahlen-Frühlingsserie. Wir besuchten dort die Sammlung historischer Lokomotiven von OeBB Historic.

3. postní středa - Michal Klus (19.3.2025) by SCEAV Oldřichovice

"Klasikā" ciemos īpaši viesi: komponists Pēteris Vasks un diriģents Sigvards Kļava, un intervijas epicentrā ir Latvijas Radio kora koncerts "Pēteris Vasks, Knuts Skujenieks | Pasaules pirmatskaņojums", kas 22. martā pulksten 19 izskanēs Latvijas universitātes Lielajā aulā. Pēteris Vasks, iekšēja pasūtījuma vadīts, radījis kora dziesmu ciklu ar sev tuvā dzejnieka Knuta Skujenieka vārsmām, kā mūsdienu dainām, to dzīvesgudrība stāv pāri laikiem. Komponists tekstus tiecies pārlikt skaņās ar maigumu, sirsnību un mīlestību, izjūtot pietāti pret lielo dzejnieku. Rūta Paula: Jūs esat duets, kas satiekas uz kārtējo sadarbību jauna opusa iestudējumā. Droši vien jums abiem tā jau atkal ir patīkama tikšanās? Pēteris Vasks: Nekas man nevar būt patīkamāks kā satikšanās ar Sigvardu un Latvijas Radio kori! Esmu diezgan daudz braukājis apkārt pa pasauli un klausījies, kā citi kori dzied manus skaņdarbus. Ir bijuši daži šausmīgi piedzīvojumi, citi – tā pa vidam, bet svētki vienmēr ir šeit, tepat, pie mums. Kāda šoreiz bija secība: komponists meklēja kori, vai arī koris vērsās pie komponista? Sigvards Kļava: Šoreiz iniciatīva un iekšējā nepieciešamība nāca no Pētera. Par lielo  jaudu, kas šādās it kā mazās formās lika ietilpināt ārkārtīgi jaudīgas, šodien svarīgas dzejas rindas un arī ļoti svarīgu skaņurakstu pats Pēteris izstāstīs labāk, bet mana privilēģija un laime ir tāda, ka mēs ar Pēteri satiekamies, sazvanāmies un esam kopā arī ārpus radošajiem darbiem: tas noteikti palīdz sajust un izprast ne tikai otru cilvēku, bet arī viņa radīto vēstījumu. Esmu neizsakāmi pateicīgs, ka varu būt tādā kompānijā... Iekšējā pasūtījuma vadīts – šie ir interesanti un svarīgi vārdi, kurus tu, Pēter, šo kordziesmu sakarā esi paudis jau iepriekšējās sarunās. Pēteris Vasks: Jau pirms pāris gadiem uzrakstīju vairākus opusus, ko varētu nosaukt par tādu kā atskatīšanos uz to, kas ir piedzīvots – piemēram, tāds ir Sestais stīgu kvartets. Un tad es tā nodomāju: cik vēl Dievs ļaus nodzīvot, rakstīšu mūsu brīnišķīgajam Radio korim. Knuts Skujenieks ir viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem; jau ilgu – vismīļākais. Viņam ir seši brīnišķīgi dzejas sējumi, kurus pārlasu un laiku pa laikam atrodu kādu dzejoli, kuru uzdrošinos pārlikt skaņās, pārāk netraucējot dzejnieka domai – lai viņa ģeniālos tekstus varētu saprast. Jo parasti – sevišķi mūsdienu mūzikā – tekstu jau nekad nesaprot, kad dzied... Tāpēc es ļoti lūdzu un arī ceru, ka sestdienas koncertprogrammās būs nodrukāti šie sevišķi izcilie teksti, lai būtu iespēja tos vēlreiz pārlasīt. Kas zina, kad kāds pēdējo reizi tos lasījis… Lūdzu, lasiet Skujenieka dzeju, lasiet un nedusmojieties, ja esmu mēģinājis tos pārlikt skaņās, jo sirds deg un gribas. Atskatoties pagātnē, diezgan daudz Skujenieka tekstu esmu pārlicis skaņās. Tagad arī: radās viens, otrs, trešais – domāju, ko nu es ar katru dziesmu atsevišķi mēģināšu uzbāzties, bet, tā kā sanācis jau pusducis, iedomājos, ka tas būtu varen skaisti, ja tās varētu šādā veidā nodziedāt. Kaut kā šķiet, ka kordziesmu ciklus šobrīd kaut kā neraksta. Ir gan vokālie cikli, kuros balss dzied, bet korim nav. Šīs dziesmas var dziedāt arī atsevišķi – ja kāda nepatīk, var nedziedāt, tās ir pilnīgi brīvas un neatkarīgas, bet kopā saliku, manuprāt, tādā secībā, kādā tās varētu skanēt. Un ar milzu nepacietību gaidu pirmo mēģinājumu! Un tad sestdien, kā tagad smalki saka – pasaules pirmatskaņojums Latvijas Universitātes Lielajā aulā – cik skaisti tur skan kori! Būs milzu notikums. Vismaz komponistam…  Kas ir tas, kas tevi Knuta Skujenieka dzejā visvairāk uzrunā? Kādēļ tu atkal un atkal atgriezies pie tās? Pirmā asociācija – viņa dzeja ir kā tautasdziesma; tā ir tik tīra, skaidra, katrā vārdā ir vesela dvēseles bagātība, ko viņš dāvina. Viņš ir vienīgais mūsu dzejnieks, kas GULAGĀ nodzīvojis septiņus gadus un atteicās parakstīt dokumentu, ka viņš lūdz padomju valstij piedošanu par to, ka bijis "slikts puisis", lai viņu ātrāk palaistu mājās. Viņš teica: es nezinu, ko esmu izdarījis un kāpēc man būtu jālūdz padomju valstij, lai mani laiž ātrāk uz mājām. Viņš nosēdēja tos septiņus gadus no sākuma līdz beigām. Tie viņam bija ārkārtīgi radoši gadi! Varbūt, ja viņu nebūtu skāris šis padomju impērijas lāsts, viņš varbūt būtu pavisam savādāks, pavisam cits dzejnieks. Jo viņš arī pats stāstīja: lai izdzīvotu, bija nepieciešama ļoti intensīva, bagāta gara pasaule, tev bija jābūt garīgi bagātam. Reizi mēnesī varēja uz māju sūtīt vēstules – tur nebija ierobežojumu. Un tad nu viņš šajās vēstulēs sarakstīja dzejoļus un sūtīja savai sieviņai, lai tos saglābj. Tā radās absolūti meistardarbi. Viņš ir tik tīrs – tāds dvēseles garīgais spēks; viņā ir neaprakstāma mīlestība uz savu zemi, tautu… Es tik ļoti rezonēju uz viņu. Viņš ir pārlaicīgs. Par viņa dzeju mēs sakām – tā ir ļoti aktuāla. Bet gadi iet, un redzam, ka viņš trāpījis desmitniekā – vai tas bijis pirms desmit, piecpadsmit vai divdesmit, trīsdesmit gadiem. Milzīgs garīga spēka, mīlestības avots nāk no katras viņa rindas. Pazemīgi mēģināju savu mīlestību, cieņu un apbrīnu ielikt savās kora dziesmās. No iepriekšējā devuma ar Knuta Skujenieka dzeju mēs laikam vislabāk zinām Pētera "Klusās dziesmas". Tajās ir tik daudz skumju, apceres un vēl daudz kā cita. Sigvard, ko tu un koris esat šoreiz saņēmuši? Kāds ir jaunais cikls? Sigvards Kļava: Pirmā sajūta bija, ka mūzika kļuvusi personiskāka un aicina tās lielās, ļoti būtiskās lietas traktēt vienkārši. Pierādījums tam, ka visas lielās lietas patiesībā ir ļoti vienkāršas, un mūsu uzdevums – to pārdzīvojumu, ciešanas un brīžam arī prieku – pārvērst par apskaidrības zīmi. Un dzīvot šajā pasaulē vienkāršā apskaidrībā. Teorētiski to saprast ir viegli, bet nemaz ne tik viegli – dzīvot ar šādu vienkāršu attiecību skatu. Daudz vieglāk ir raudāt, plēst, grauzt un sist. Tas uzdevums – tikt tam pāri un bieži vien arī piedot – ikdienā nemaz nav tik vienkāršs.  Pēteris saka – dziesmas var dziedāt arī atsevišķi, cikls nav obligāts. Tomēr iekšējā dramaturģija un kopums ir tāds, ka es noteikti to redzu kā ciklu: redzu visas daļas kopā esam, kā jau vairāku daļu cikliskos skaņdarbos. Liels spēks ir attiecībās starp vienu afektu un otru, starp vienu muzikālu dimensiju un citu. Esmu pilnīgi pārliecināts: ja dziesmas tiktu atskaņotas atsevišķi, tās iegūtu pilnīgi citus vaibstus gan koncerta kontekstā, gan, iespējams, arī šodienas kontekstā – tās ar visu savu vienkāršību parādītos ļoti dažādas. Vēl sarunā – arī par dažādām interpretācijas lietām, mecenātismu un Pētera Vaska ceļojumu uz Vāciju.  Šajā vakarā līdzās visu gaidītajam Pētera Vaska dziesmu cikla pirmatskaņojumam programmas centrālās ass lomu ieņems Fransisa Pulenka kantātes "Figure Humaine" atskaņojums – mūzikas kliedziens par brīvību. Opuss ir radīts Otrā pasaules kara laikā, tobrīd nacistiskās Vācijas okupētajā Francijā. Šis divpadsmitbalsīgajam dubultkorim rakstītais meistardarbs ir ne tikai tehniski sarežģīts un vokāli izaicinošs, bet arī emocionāli piesātināts vēstījums par apspiestību, pretošanos un neuzvaramo cilvēka garu. Par darba tapšanas vēsturi pats Pulenks izteicis dažādus atšķirīgus variantus, taču skaidrs, ka darbā izmantotā dzeja ir cieši saistīta ar Francijas pretošanās kustību un Pulenks to komponējis dziļā slepenībā, apzinoties, ka šāda mākslinieciskā izpausme varētu tikt uzskatīta par bīstamu. Kompozīcijā dzirdama ne tikai iedvesma no franču vokālās polifonijas tradīcijas, bet arī drosmīgas harmoniskās pārejas un intensīvi kontrasti starp klusumu un grandiozu skaņu uzplūdiem. Noslēdzošais skaņdarbs "Liberté" (Brīvība) kļuva par īpaši nozīmīgu simbolu – teksts tika uzdrukāts uz skrejlapām, kuras sabiedrotie izkaisīja pāri Francijai, iedvesmojot pretošanās kustību un sniedzot cerību okupētās valsts iedzīvotājiem. Pēc kara "Figure Humaine" kļuva par vienu no visspēcīgākajiem mūzikā ietvertajiem veltījumiem brīvībai un cilvēka cieņai. Kantāte tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem kormūzikas darbiem, kas prasa ne tikai tehnisku meistarību, bet arī dziļu emocionālu izpratni no izpildītājiem. Koncertā kantāte skanēs kā spēcīgs atgādinājums par mākslas spēku pretošanās un cerību laikā, apvienojot Pulenka ģeniālo muzikālo valodu ar šī darba tekstu autora Eliāra neizmērojamo ticību cilvēka garam. Savukārt Makss Rēgers, viens no izcilākajiem vācu vēlīnā romantisma pārstāvjiem un polifonijas meistariem, savā kormūzikas daiļradē iedvesmojies no Johana Sebastiāna Baha un Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas, apvienojot baznīcas tradīcijas ar emocionālu izteiksmību un poētismu, arīdzan pievēršoties vācu dzejnieku romantiķu vārsmām par cilvēka dzīvi, dabu un transcendenci.

80 let od konce druhé světové války připomíná inscenace Jetelová pole. Projekt propojuje mladé performery z Centra nového cirkusu Cirqueon s pamětníky, jejichž příběhy byly zachyceny v dokumentech Paměti národa. Minulost se tak střetává s přítomností. Hanka Malaníková se ptá režisérky Tamary Pomoriški, lektorky nového cirkusu Kateřiny Klusákové a performerů Amálie Zikové a Jakuba Peška.

80 let od konce druhé světové války připomíná inscenace Jetelová pole. Projekt propojuje mladé performery z Centra nového cirkusu Cirqueon s pamětníky, jejichž příběhy byly zachyceny v dokumentech Paměti národa. Minulost se tak střetává s přítomností. Hanka Malaníková se ptá režisérky Tamary Pomoriški, lektorky nového cirkusu Kateřiny Klusákové a performerů Amálie Zikové a Jakuba Peška.Všechny díly podcastu ArtCafé můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Oef. We hebben een nieuwe federale regering. Het was nagelbijten tot op het laatste moment, maar N-VA, MR, Vooruit, CD&V en Les Engagés vormen nu de Arizona-coalitie. En zo wordt de Vlaams-nationalist Bart De Wever premier van België. Waarom moest het zo lang duren? Hoe anders wordt deze regering dan die van Alexander De Croo en zal premier De Wever Vooruit en MR kunnen blijven verzoenen?See omnystudio.com/listener for privacy information.

Neboj se - Neboj se radosti - Michal Klus (22.12.2024) by SCEAV Oldřichovice

Prague's Semafor theatre was the most significant arts institution in 1960s Czechoslovakia, ushering in a new era against the backdrop of a slow political thaw in the communist country. Semafor was centred on the song-writing duo of Jiří Suchý and Jiří Šlitr and gave starts to a whole generation of enormous and enduring pop stars. Top Czech music writer Pavel Klusák explores the theatre's great decade in his brand new book Suchý and Šlitr: Semafor 1959–1969 – and shared his insights at our studios in Vinohrady.  

Říká se tomu významné životní jubileum: Jan Klusák, jeden z nejceněnějších současných českých skladatelů, oslavil devadesátku! A stále je ve vynikající kondici. Koncem listopadu doslova přiskotačil na slavnostní večer, který k jeho kulatinám uspořádal Národní filmový archiv v kině Ponrepo. Logicky tu proto vzpomínal i na svoji práci pro film.Všechny díly podcastu Mozaika můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Říká se tomu významné životní jubileum: Jan Klusák, jeden z nejceněnějších současných českých skladatelů, oslavil devadesátku! A stále je ve vynikající kondici. Koncem listopadu doslova přiskotačil na slavnostní večer, který k jeho kulatinám uspořádal Národní filmový archiv v kině Ponrepo. Logicky tu proto vzpomínal i na svoji práci pro film.

Poslechněte si záznam jedinečného neformálního setkání s Kateřinou Klusákovou, hlavní lektorskou silou CIRQUEONu, v rámci Cirkusových nocí, které se v roce 2024 poprvé konaly i v České republice. Povídání bylo tentokrát zaměřeno na mladé nadšence do cirkusu. Co mladé lidi na cirkusu tolik přitahuje? Co může cirkus mladým lidem dát? A jakou roli v tom hraje CIRQUEON – Centrum pro nový cirkus? Co nabízíme nejen v našich prostorách? Poslechněte si Cirqueon Cirkus Podcast, ke kterému vás zve jeho šéfredaktorka Veronika Jošková Štefanová. Autor/editor: Veronika Jošková Štefanová Foto: Anna Šolcová EN: Kateřina Klusáková: At Cirqueon, we aim to create a safe environment where everyone feels comfortable Listen to the recording of a unique informal meeting with Kateřina Klusáková, the leading instructor of Cirqueon, held as part of Circus Nights, which took place in the Czech Republic for the first time in 2024. This discussion focused on young circus enthusiasts. What draws young people to the circus so strongly? What can the circus offer to young people? And what role does CIRQUEON – the Center for Contemporary Circus – play in all of this? What do we offer, not only in our spaces? Tune in to the Cirqueon Circus Podcast, hosted by its editor-in-chief, Veronika Jošková Štefanová.

Tomáš Klus zavítal na Frekvenci 1, aby představil svou osmou desku, která je návratem ke kořenům. V rozhovoru s Lubkou a Mírou se rozpovídal o hudbě, rodinném životě i zábavných historkách z dětství. Jaký je jeho denní režim? Jakou snídani dělá svému synovi Alfrédovi nebo jakému fotbalovému klubu fandí? Co dalšího nám prozradil, se dozvíte v interview.

Mezinárodní festival dokumentárních filmů Ji.hlava představil velkou retrospektivu dokumentů Víta Klusáka. Za dvacet let působení na filmařské scéně vydal snímky jako Český sen, V síti nebo Matrix AB. „Od té doby se stala řada událostí, které společnost silně rozdělily. Zesílil vliv populismu, někteří politici na rozpolcování staví,“ hodnotí režisér, dokumentarista a pedagog Klusák v pořadu Osobnost Plus, který se natáčel právě na jihlavské přehlídce.Všechny díly podcastu Osobnost Plus můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Latviešu kultūrā un arī rakstniecībā nereti vērojams, ka, piemēram, rakstnieks darbojies vairākās nozarēs, visbiežāk gleznojis, tomēr Jaunlaicenes pagastā dzimušais Leonīds Slaucītājs (1899–1971) ir apbrīnojami erudīta un daudzpusīga personībā, sevī apvienojot un sevi atklājot tik dažādās nozarēs. Un arī viņa dzīves ģeogrāfija ir gana iespaidīga, aptverot arī ļoti tālas, un savā ziņā par eksotiskas zemes. Bet par visu pēc kārtas. Leonīds Slaucītājs – zinātnieks, ievērojams polārpētnieks un ģeofiziķis, literāts, sabiedrisks darbinieks, kurš arī komponējis un gleznojis. Lasījis lekcijas daudzās pasaules universitātēs (Latvijā, Vācijā, Austrālijā, bijis viesprofesors Havajas universitātes “graduēto skolā” un ģeofizikas institūtā, lasījis vieslekcijas Stokholmas, Tukumanas, Lapazas, Istambulas un Austrumāfrikas universitātēs, kā arī sniedzis konsultācijas vairākām ASV, Austrālijas un Dienvidamerikas iestādēm, kā Argentīnas, Austrālijas vai ASV delegāts piedalījies starptautiskos ģeodēzijas un ģeofizikas kongresos, vairāku zinātnisku organizāciju kārtējs un goda biedrs, saņēmis atzinības rakstus un Trelevas observatorijas zelta medaļu), publicējis ievērojamu skaitu zinātnisku darbu, lekciju konspektu un grāmatu. Pēc Valkas reālskolas beigšanas viņš mācības turpināja Jūrniecības ministrijas virsnieku skolā un jau krietnu pasaules jūru un zemju iepazīšanā (bijis Klusā okeāna un Ziemeļu Ledus okeāna flotē), viņš 1920. gadā atgriezās Latvijā un divus gadus bija virsnieks Latvijas kara flotē. Pēc tam studēja Latvijas Universitātē Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē (1920–1925), vairākkārt papildinājis zināšanas ģeofizikā – Itālijā (1927), Francija (1927) un Karnegī institūtā ASV (1936).  Strādāja par ģeogrāfijas un kosmogrāfijas skolotāju Viļa Olava komercskolā (1923–1927), vēlāk kļuva par mācībspēku Latvijas Universitātē (kopš 1929. gada). Līdzas visam iepriekšminētajam Leonīds Slaucītājs 1933. gadā beidzis Latvijas Konservatorijas profesora Jāzepa Vītola (1863–1948) kompozīcijas klasi ar brīvmākslinieka grādu, kur studējis kopā ar Pēteri Barisonu (1904–1947), Jāni Ķepīti (1908–1989) un Valdemāru Ozoliņu (1896–1973), un Jāzepa Mediņa (1877–1947) diriģentu klasi (1935). Otrā pasaules kara beigās ar ģimeni nonāca Vācijā, kur bija nodarbināts magnētiskajā observatorijā Vingstā, pie Kukshāfenas, vēlāk, nodibinoties Baltijas Universitātei (Hamburgā, Pinebergā), bija profesors šajā augstskolā. 1948. gadā Leonīds Slaucītājs ar ģimeni izceļoja uz Argentīnu, kur divdesmit gadus bija La Platas Universitātes (Universidad Nacional de La Plata) profesors un dekāns, 2 gadus studējis glezniecību – lūk, vēl viena joma, kurā darbojies. Leonīds Slaucītājs ir personība, kura vārdu zināja ne tikai Latvijā un Eiropā, bet arī pasaulē, īpaši zinātnes laukā. Viņš ieguvis trīs doktora grādus – Latvijas Universitātē (1942), Štutgartes augstskolā (1948), Sidnejas Universitātē (1964). 1957. gadā viņš dibinājis Trelevas magnētisko observatoriju Patagonijā. Tagad pāris vārdos par Leonīda Slaucītāja darbību mūzikas jomā: viņš rakstījis arī nelielas apceres par mūzikas koncertiem, plašākā publikācija par komponistu Jāzepu Vītolu. Komponējis klavieru sonātes, variācijas, impresijas un prelūdes, tāpat kora dziesmas, solo dziesmas un īsākus darbus orķestrim; rakstījis baleta mūziku. Rīgā vadījis tolaik jaundibināto Latvijas Universitātes simfonisko orķestri, kā arī Latvijas Republikas Finanšu ministrijas kori. Dzīvojot trimdā Argentīnā, Leonīds Slaucītājs diriģējis Argentīnas latviešu kori, kā viesdiriģents arī Brazīlijas latviešu kori... 1969. gadā ar autora vāka metu un zīmējumiem tekstā iznāca Leonīda Slaucītāja ceļojumu impresijas “Sešos kontinentos” – tā ir saistoša, paša pieredzē un redzētajā, vērotajā balstīta grāmata, kura lieliski sniedz zināšanas ģeogrāfijā un pasaules zemju dažādībā. 1973. gadā izdota grāmata “Kādreiz un tagad” – stāstījumi par redzēto, sastapto, dzirdēto par zemēm pāri septiņām jūrām. Leonīds Slaucītājs trīs reizes nonāca Antarktīdā – 1951., 1955./1956. un 1957. gadā, kad “Argentīna mani aicināja par ekspedīciju ģeomagnētisko grupu vadītāju.” Pētnieciskās gaitas viņu aizveda uz dažādā, zemēm un kontinentiem, viņš pabijis Āfrikā, Ugunszemē, Indonēzijā, Indijā, Papua Gvinejā, Taizemē, Peru, Honkongā, Japānā, Filipīnās Dienvidāfrikas Republikā un daudz kur citur. Tāpēc ar interesi lasāmas viņa grāmatas, kurās atbalsojas paša redzētais. Tādi, lūk, jaunlaicenieša Leonīda Slaucītāja ceļi pasaulē. Un visam tam līdzās – solo dziesmas, kordziesmas, kas izpildītas latviešu dziesmu svētkos trimdā un Austrālijas Latviešu Kultūras dienās. Arī kompozīciju ieraksti, kas glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkā. Un Antarktīdas ainavas, kas iemūžinātas gleznās. Pārsteidzoši daudz viena cilvēka mūžā. Bet noslēgumā – dzejnieka Jāņa Veseļa (1896–1962) veltījuma dzejolis Leonīdam Slaucītājam: Ledainais dienvidu pols, zvaigžņu apmirdzēts, snauž, Gāles — teiksmainas pilis — klintīs šļūdoņus lauž. Vientulis stāvi, pētnieks, rāmo pakalnu dēls: Magneta adata trīc, iznirst pārdabīgs tēls... Vēro, kā Zemes lode, stariem apvīta, trauc. Klusuma klajums runā, drūmi puteņi kauc. Okeāns palsiem viļņiem jūrnieku tālēs nes; Baltijas jūrā. zvaigznēs liekamies — tu un es.  ("Laiks", 1955. gada 25 jūnijs)

Cijferman Bart Frouws neemt met Sjoerd Keizer speelronde vijf van de Eredivisie door aan de hand van data, feitjes en trivia. PSV - NEC, AZ - Heerenveen en Heracles Almelo - Almere City FC komen voorbij!Zie het privacybeleid op https://art19.com/privacy en de privacyverklaring van Californië op https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

Cijferman Bart Frouws neemt in Scorebordjournalistiek met Sjoerd Keizer speelronde vijf van de Eredivisie door aan de hand van data, feitjes en trivia. PSV - NEC, AZ - Heerenveen en Heracles Almelo - Almere City FC komen voorbij!Scorebordjournalistiek luister je al op vrijdag hier: https://open.spotify.com/show/74MX2WvGrRgCsEUJrO6wZG?si=d189d2f18b9e45a0Zie het privacybeleid op https://art19.com/privacy en de privacyverklaring van Californië op https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

Šogad aprit 20 gadi, kopš uz Saulei tuvāko planētu Merkuru devās tā izpētes zonde "Messenger". Varētu domāt, ko daudz runāt par vienu zondi Visuma izpētē, jo vairāk, ka tā startēja tik sen. Mums likās interesanti pavaicāt astronomijas ekspertiem ne tikai par "Messenger" paveikto, bet arī par Merkuru kopumā, jo izrādās, ka pirms šīs zondes cilvēku zināšanas par Saulei tuvāko planētu esot bijušas krietni pieticīgākas un tā savulaik atklāja daudz interesanta ne tikai par Merkuru. Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta IT speciālists un astronomijas entuziasts Ints Ķešāns un "Starspace" observatorijas saimniece un portāla "starpsace.lv" redaktore, amatierastronome Anna Gintere. Anna Gintere atzīst, ka interese par šo mazo planētu ir arvien. Šobrīd, kad "Messenger" aprit 20 gadi, Merkura orbītā drīzumā ieies nākamā izpētes zonde "Bepi Colombo".  "Joprojām interese ir, jo tā planēta savā ziņā ir mazliet neparasta, gan ar lielo dzelzs kodolu, gan ar to, ka tai ir vāja atmosfēra un magnētiskais lauks atšķirībā no Marsa, ka pievērsta liela uzmanība. Merkurs joprojām zinātnei šķiet interesants," norāda Anna Gintere. "Iespējams, ne tādēļ, lai mēs uz turieni pārceltos, bet tādēļ, ka tas ir būtisks jautājums, kā šī planēta ir izveidojusies, kāpēc viņa ir tāda, kādu to šobrīd pazīstam, un ko tas var pastāstīt par potenciāli citu planētu  veidošanos ap citām zvaigznēm." Un vēl kāds interesants fakts par Merkuru. Kad 70. gados startēja pirmā misiju uz Merkuru un cilvēki pirmo reizi ieraudzīja tā krāterus, Starptautiskā astronomijas savienība deva šiem krāteriem dažādus vārdus. "Tur ir ļoti daudz mākslas un kultūras cilvēku - Bēthovens, Mocarts, Mikelandželo un tur ir Rainis. Rainis ir liels krāteris 80 km diametrā gandrīz uz Merkura ekvatora. Neesmu dzirdējis, ka kāds no Latvijas vai Padomju Savienības to būtu ieteicis. Varbūt. Jebkurā gadījumā Starptautiskā astronomijas savienība nosauca krāteri Raiņa vārdā," atklāj Ints Ķešāns. Raidījuma ieskaņā zinātnes ziņas. Vispirms par Lieldienu salas populāciju. Par Lieldienu salu ir zināms tas, ka pirms vairāk nekā 800 gadiem polinēzieši kuģojuši tūkstošiem kilometru pāri Klusajam okeānam uz vienu no attālākajām salām uz Zemes - polinēziešu valodā Rapanui, kas tātad zināma arī kā Lieldienu sala. Tā atrodas Klusā okeāna dienvidaustrumos, un mūsdienās tā pieder Čīlei. Šī sala pasaulē pazīstama ar milzīgajām akmens statujām cilvēka seju atveidā, un šīm statujām ir arī savs apzīmējums - moai. Bet par pašiem ieceļotājiem. Pētījums par ceļotāju pāri okeānam seno genomu ir sniedzis atbildes galvenajiem jautājumiem par salas vēsturi un populācijas iespējamo sabrukumu.  Savukārt vietnē “National Geographic” apkopoti astoņi fakti, kas līdz šim ir noskaidroti par alkohola ietekmi uz cilvēka organismu. Zinātnieki atklāj, ka pat mērena dzeršana var būt kaitīgāka, nekā mēs esam iedomājušies, un dažas sabiedrības grupas riskam ir pakļautas vairāk. Jāpiebilst arī, ka 2023. gadā Pasaules Veselības organizācija paziņojusi, ka nav tāda drošā alkohola daudzuma, ko patērēt, un nav arī pierādījumu tam, ka sarkanvīna glāzes potenciālie ieguvumi sirds un asinsvadu sistēmai būtu lielāki par vēža risku. Un vēl. 10. septembrī tika dots starts vēsturiskai un, varētu teikt, vienai no ambiciozākajām uzņēmuma “SpaceX” misijām “Polaris Dawn“, ar nesējraķeti “Falcon 9” paceļoties no Kenedija kosmosa centra Floridā., ASV. Misijā piedalās četri neprofesionāli astronauti ar miljardieri, kosmosa entuziastu Džaredu Aizekmenu (Jared Isaacman) priekšgalā.

In de dagelijkse podcast van FC Afkicken bespreken Mick van Halst en Bart Obbink onder meer de afgelasting van Ajax - Utrecht, de gevolgen voor de Eredivisie, Oranje dat vanavond aantreedt tegen Duitsland, Jong Oranje dat zich geplaatst heeft voor het EK en een geïrriteerde Kevin de Bruyne bij België!(0:00) Intro(1:07) Ajax - FC Utrecht afgelast(06:01) Voorbeschouwen op Nederland - Duitsland(12:37) Memphis officieel naar Brazilië(19:04) Jong Oranje naar EK 2025(22:52) De Bruyne geïrriteerd na Frankrijk - BelgiëZie het privacybeleid op https://art19.com/privacy en de privacyverklaring van Californië op https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

Bei 1600 Grad wird im Stahlwerk Gerlafingen Stahlschrott verkocht und recycelt. Stahl Gerlafingen will grüner werden, musste aber kürzlich Stellen abbauen. Es ist das jüngste Kapitel einer Erzählung, die in der Schweiz einen einzigartigen Platz einnimmt: die Geschichte der von Roll'schen Eisenwerke. Von Roll kennen alle: Jeder Dolendeckel, jedes Schachtgitter in der Schweiz wurde in der ehemals grössten Giesshalle der Schweiz produziert. Von Roll, 1823 gegründet, schrieb Schweizer Industrie-Geschichte: Das Unternehmen lieferte Stahlrohre, Hydranten, Maschinen, Turbinen und Seilbahnen in alle Welt. Die Arbeiter strömten aus dem Jura und dem ganzen Mitteland in die verschiedenen Werke: in die solothurnische «Klus» bei Balsthal, nach Choindez im Kanton Jura oder nach Gerlafingen SO, wo der Hauptsitz war. Von Roll hat im Lauf der Geschichte Zehntausenden von Menschen Lohn und Brot garantiert, ein Dach über dem Kopf und soziale Sicherheit geboten – und etlichen von ihnen durch die harte, schmutzige Arbeit die Gesundheit ruiniert. Vor rund 30 Jahren sind die von Rollschen Eisenwerke implodiert. Übriggeblieben ist Stahl Gerlafingen, der ehemalige Hauptsitz. Das Unternehmen, heute in italienischer Hand, kämpft um sein Überleben. Die Stahlproduktion ist heute eine vergleichsweise saubere Sache und in Gerlafingen in eine Kreislaufwirtschaft eingebunden. Hat das Zukunft? Oder geht auch in Gerlafingen bald der Ofen aus? Sommerserie der SRF-Wissenschaftsredaktion, Folge 1/7 https://www.srf.ch/wissenschaftsmagazin

Patří mezi nejpopulárnější současné moderátory, kteří tvoří svůj obsah exkluzivně na internetu. A má tisíce předplatitelů. Možná těch rozhovorů dělám až moc, říká Čestmír Strakatý v podcastu Mediální cirkus. Po letech v redakcích se před dvěma roky rozhodl odejít na volnou nohu. Dělá vlastní podcast, který zažil raketový start. Dnes má Čestmír Strakatý přes 8000 předplatitelů a těm chce zaručit určitý počet rozhovorů. Zajímá je, když si chce vzít volno? „Jsem zvyklý pracovat vlastně pořád. Takže si ani neumím představit, že bych řekl, že měsíc nebudou nové rozhovory,“ vysvětluje Strakatý.Ještě v rámci svého vlastního podcastu na Herohero měl před prezidentskými volbami jako hosta například Andreje Babiše. Ten následně dal upoutávku na sítě, kde Strakatého jednak vychválil a uvedl, že je dobrý novinář, a také vyzval lidi, ať si rozhovor koupí. „Já jsem mu to neřekl. Udělal to někdo z jeho týmu,“ hájí se Čestmír Strakatý s tím, že to bylo zvláštní, ale Babiš podle něj o příspěvku nevěděl: „Pár dní potom na tiskovce mě zařadil mezi Sorose a Klusáka. To byl autentický Babiš.“Proč zveřejnil kontroverzní výrok Jaroslava Duška, že rakovina je volba lidí, kteří nenávidí život? Proč má pocit, že podcastů je až moc? A považuje se za novináře? Poslechněte si celou epizodu.

La Ninja un El Ninjo - mazais zēns un mazā meitene. Grūti iztēloties, ka ar šiem vārdiem spāņu valodāapzīmē globāli visaptverošanas klimatiskās izmaiņas uz mūsu planētas, kas cikliski nomaina viena otru. Šīs izmaiņas nosaka okeāna ūdens temperatūru un tādējādi ietekmē atmosfēras procesos visā Klusā okeāna reģionā, skarot arī Atlantijas okeānu. Kas ir šie sarežģītie procesi? Kā tie var radīt plūdus Austrālijā, masonus Indijā un bagātību nozveju Amerikas krastos? Un vai šie procesi ietekmē arī Latviju? Atšķetināt šo visai sarežģīto tīklu mēģinām kopā ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītāju Andri Vīksnu. Ja izmantojam vārdu salikumu “klimata izmaiņas”, tad daudziem cilvēkiem no tā jau varētu būt nogurums. Varbūt tieši tāpēc, ka klimata pārmaiņas jau ir mūsu dzīves realitāte, un lielā mērā mums nāksies aizvien risināt jautājumus par to, kā šīm izmaiņām pielāgoties un kā sevi pasargāt lielās krīzēs. Bet līdzās cilvēka izsauktajām klimata izmaiņām jau daudzu gadsimtu garumā ir vēl citas globālas klimatiskas izmaiņas, kas ietekmē procesus okeānos un arī uz zemes. Raidījumā stāsts par parādībām ar nosaukumiem spāņu valodā El Ninjo un La Ninja - klimatiskām izmaiņām, kas būtiski skar Klusā okeāna reģionu, taču gluži kā tauriņa efekts atsaucas arī uz citām pasaules vietām. Ūdens pasiltināšanās un paskābināšanās ietekmē zivju dzīvi Vispirms ieskats, kā konkrēti gan klimatiskie procesi, gan okeānu ūdens pasiltināšanās un paskābināšanās ietekmē zivju dzīvi. Lai arī šķiet, ka zivis gana vienkārši varētu pielāgoties ūdens temperatūrai, tad, kad ir par siltu, tās var nolaisties dziļāk dzelmē, vai papeldēt tālāk, kur ir vēsākas ūdens masas. Taču šie dzīvnieki labi jūtas, ja ūdens nav ne par siltu, ne par aukstu.  Un vispār jebkurā zivju attīstības stadijā tām ir dažādas prasības pret apkārtējo vidi. Šis process ir sarežģīts, atzīst ihtiologs un zinātniskā institūta „BIOR” pētnieks, Zivju resursu pētniecības departamenta jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis.        

„Cirkusová umění jsou výborným nástrojem pro mnohostranný rozvoj osobnosti. Přináší rozmanitost a pohybové výzvy, zaměřené na úkol a spolupráci namísto soutěže. O cirkusu se říká, že patří každému, ale pravdou je, že o trochu více než komukoliv jinému patří dětem.“ Píše se v příručce TěloCIRKu, kterou vydal CIRQUEON – Centrum pro nový cirkus. Jeho autoři – Adam Jarchovský a Kateřina Klusáková – jsou zkušenými cirkusovými lektory, kteří společně s další lektorkou Jiřinou Jonákovou Adamkovou opět zavítali na celý školní rok do hodin tělocviku pražských základních škol. Tentokrát na prví stupeň. Jaký význam má cirkus v hodinách tělocviku? Co je k tomu potřeba a jak se na takové hodiny musí škola připravit? Dozvíte se v CIRQUEON CIRKUS PODCASTU. K poslechu zve Veronika Jošková Štefanová. Autor/Editor: Veronika Jošková Štefanová Zvuk: Petr Váně Foto: Anna Šolcová, ZŠ Křesomyslova EN In physical education classes, children do not need to evaluate each other. When they stick together, they perform best Circus arts are an excellent tool for the multifaceted development of personality. They bring variety and physical challenges, focused on tasks and cooperation instead of competition. It is said that the circus belongs to everyone, but the truth is that it belongs to children a bit more than to anyone else." This is stated in the Tělocirk manual published by Cirqueon – Center for Contemporary Circus. Its authors, Adam Jarchovský and Kateřina Klusáková, are experienced circus instructors who, together with another instructor Jiřina Jonáková Adamková, have once again visited physical education classes in Prague's primary schools for the entire school year. This time for the first grade. What is the significance of circus in physical education classes? What is needed for this, and how must the school, teachers, and students prepare for such lessons? You will find out in the CIRQUEON CIRCUS PODCAST by Veronika Jošková Štefanová. Editor: Veronika Jošková Štefanová Sound: Petr Váně Photo: Anna Šolcová, ZŠ Křesomyslova

Pirms trīs gadiem kosmosā devās miljardieris Ričards Brensons, kur viņu kā pirmo kosmosa tūristu nogādāja paša kompānijas "Virgin" radītais kosmosa aparāts. Ja šobrīd tā ir reta un dārga izprieca, viss liecina, ka tuvākajā laikā raķetes šādiem īsiem pārlidojumiem ārpus Zemes atmosfēras kļūst pieejamākas un kosmosa tūrisms attīstīsies. Vai to varam teikt ar pilnu pārliecību, un vai šis fakts būtu jāuztver ar zināmu skepsi? Par to šodien saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar informācijas tehnoloģiju speciālistu, amatierastronomu Raiti Misu un "Starspace" observatorijas saimnieci un portāla "starspace.lv" redaktori, amatierastronomi Annu Ginteri. Pat ja neesat iedziļinājušies visos smalkumos, ticam, ka pēdējo gadu laikā jums nav paslīdējušas garām ziņas par to, kā viens vai otrs miljardieris sācis piedāvāt tūrisma braucienus kosmosā, un šādos izbraucienos, protams, devusies ļoti izmeklēta un noteikta publika. Ričards Brensons, Īlons Masks, Džefs Bezoss - šie un noteikti vēl citi miljardieri, visticamāk, arī nākotnē būs gatavi solīt kaut ko vēl jaudīgāku, krāšņāku, unikālāku, lai ierakstītu savu vārdu kosmosa vēsturē un īpaši tajā, kā kosmosu var apgūt komerciālos nolūkos. "Kosmiskais tūrisms dalās vairākos etapos, varētu teikt, pakāpēs - ir suborbitālie lidojumi, kad raķete tikai nedaudz paceļas virs saucamās Karmona līnijas, tiem simts kilometriem izbāž degunu galiņu kosmosā. Tie tūristi ir dažas minūtes bezsvara stāvoklī. Tad jau ir nākamā pakāpe, kad ir orbitālie lidojumi, kad ir vismaz viena orbīta apkārt vai arī atrodas kosmiskajā stacijā vai kādā citā kosmosa kuģī ilgāku laiku. Protams, teorētiski kaut kad nākotnē droši vien būs arī starpplanētu lidojumi. Kad uz Marsu vai uz Mēnesi notiks lidojumi," skaidro Anna Gintere. "Tie cilvēki, kas iedomājas, ka tagad ir kosmiskais tūrisms, tagad es lidošu ļoti tālu un dziļi kosmosā un visu redzēšu, šobrīd tas, kas ir reāli vispieejamākais, ir šie suborbitālie lidojumi. Arī teorētiski tādam standarta cilvēkam, ja viņš rūpīgi visu mūžu krāj, varbūt, ka viņam izdodas. Vai arī laime loterijā." "Arī šādam nosacīti nelielam lidojumam cena ir simtos tūkstoši, sākot no 250 300 tūkstošiem. Turpmāk cena būšot krietni augstāka, runā, pat pusmiljonu. Līdz ar to tie, kas sākumā ielēca tajā vilcienā, tiem varbūt, varētu teikt, savā ziņā ir paveicies pat pa lēto dabūt to lidojumu," papildina Raitis Misa. Tiek arī spriests par šo kompāniju finansiālo pamatotību un viņu spēju vispār pelnīt un gūt kādus ienākumus.  Bez jau iepriekš nosauktajiem suborbitālajiem un orbitālajiem lidojumiem Raitis Misa min arī lidojumu ar balonu, kas viņam šķiet pievilcīgākais. Bet arī tā ir kapsula, ne gaisa balons tradicionālā formā. Lidojums ilgošot sešas stundas un zemes izliekumu varēs redzēt divas stundas. Tas arī būs lētāk. Raitis Misa atzīst, ka tas ir pamēģināšanas vērts. "Vienīgais izbaudīt to pašu startu, paātrinājumu. Gaisa balonā to neizdosies izbaudīt. Ja gribās izbaudīt tiešām, kā tas ir, kad raķetē lido, tad jau jāpērk dārgākas biļetes," turpina Anna Gintere. "Tie, kas piedāvā lidojumus ar balonu, saka, ka tu uzlidosi 30 kilometrus un arī biji kosmosā. Tas jau ir tīrais mārketings. Tur laikam nav jautājumu. Bet jebkurā gadījumā tas efekts, ka tu esi redzējis zemi no augšas, redzējis tās izliekumu, esi bijis virs atmosfēras, tas jau ir tas, kas ir tā vērts," uzskata Raitis Misa. "Pārliecinājies, ka zeme ir apaļa," piebilst Anna Gintere. Parastam cilvēkam iespēja doties kosmosā, protams, ir ārkārtīgi niecīga. Var mēģināt pirkt loterijas biļetes un cerēt, ka paveiksies. Vai arī jāizdara kaut kas labs šajā pasaulē. Tāds, ko pamana. Bet lidojumam ar balonu var mēģinat sakrāt. Bet lidojumi kosmosā ir ne tikai dārgi, bet arī bīstami. "Protams, ka tas ir bīstami, kā jebkura tāda lieta, kur ir iesaistītas tehnoloģijas ar lielām enerģijām. Ja kaut kas noiet greizi, tad ir lielas ziepes," tā Raitis Misa. "Jo tas lidojums ir ilgāks un sarežģītāks, jo arī tīri no cilvēka fiziskās formas, veselības stāvokļa ir daudz augstākas prasības. Viena lieta ir, ka mēs lidojam ar gaisa balonu, kur vispār nav paātrinājuma. Tas ir aptuveni kā iekāpt lidmašīnā un aizlidot kaut kur," norāda Anna Gintere. "Otrs - tas ir tie suborbitālie lidojumi, kur tomēr ir kaut kāds paātrinājums, un tad pavisam jau nopietni, lai tur atrasties kosmiskajā stacijā vai lidot Zemes orbītā vairākas dienas īpašos apstākļos. Arī tur, skatoties no kosmiskā tūrisma viedokļa, šī bīstamības pakāpe palielinās, jo tālāk mēs dodamies no Zemes, jo uz ilgāku laiku mēs dodamies prom. Mēs nevaram - jebkuru cilvēku tagad paņemt no ielas un iesēdināt raķetē un sūtīt prom." Zinātnes ziņas Pasaulē garākais genoms pieder sīkai papardei Sīka papardīte, kas sastopama Klusā okeāna salās, kļuvusi par rekordisti - tā ir organisms ar vislielāko genomu. Tas ir piecdesmit reižu garāks par cilvēka genomu. Tātad katra mūsu šūna satur DNS. Šo ķēdi izstiepjot, mēs iegūtu ap divi metri garu rindu, principā mūsu DNS ir garāks par mums pašiem. Taču šūnās šī garā spirāle ir saritināta līdzīgi kā veco telefonu vadi - skruļļu skruļļiem. Cilvēka organisms principā spēj saspiest 40 kilometrus garu lenti vienā tenisa bumiņā. Tad nu viena maza papardīte spēj saturēt sevī teju 100 metru garu ģenētisko ķēdīti - lūk, tā ir apjomīga ģenētiskā instrukcija. Šis atklājums apgāž iepriekšējo rekordisti - Japānas ziedu Paris japonica. Ķīniešu misija uz Mēness Aizvadītajā svētdienā Ķīnas kosmosa izpētes aparāts "Change 6" veiksmīgi piezemējās uz Mēness attālās puses - tās, kuru mēs nekad neredzam debesīs. Aparāts dažu dienu laikā ieguva Mēness virsmas paraugus, tostarp, akmeņus un šobrīd jau ir ceļā uz mājām, lai ap Jāņiem nogādātu 2 kg vērtīgā materiāla uz Zemes tālākai izpētei. Aparāts piezemējās Mēness Dienvidpolā - Aitkina baseinā, kas ir viens no senākajiem krāteriem Saules sistēmā. Iegūtie paraugi pārsvarā būs bazalts - tātad tumšas krāsas vulkānisks iezis, un to vecums varētu būt aptuveni 2,4 miljardi gadu. Neskatoties uz ievērojamo senumu, planetārie ģeologi min, ka pats krāteris ir vēl senāks, tas varētu būt veidojies 4 miljardu gadu senā pagātnē, kad Mēnesī ietriecies masīvs asteroīds. To, cik šī sadursme bija iespaidīga, apliecina arī krātera diametrs - tie ir divi ar pusi tūksotši kilometru. Atvestais materiāls būšot īsta dārgumu lāde, to izpēte ļaus labāk saprast Saules sistēmas vēsturi un arī paša Mēness rašanās vēsturi, kas ir viens no lielajiem Saules sistēmas noslēpumiem. Vulkāna izvirdums Aļaskā pirms 112 gadiem Šis gads ir iesācies karsti ne tikai islandiešiem, arī Havaju salās un Indonēzijā piedzīvoti jauni izvirdumi, bet 6. jūnijs ir tiešām īpašs ar kādu rekordu - 20. gadsimta vēsturē spēcīgāko vulkāna izvirdumu. 1912. gada 6. jūnijā Aļaskas pussalā netālu no Katmai kalna notika milzu izvirdums, kas radīja Novarupta vulkānu. Izvirdums ilga 60 stundas, radot teju 17 kubikkilometrus pelnu un izspļāva teju tik pat daudz magmas un kūstošu akmeņu. Gandrīz trīs diennaktis tuvējā reģionā iestājās absolūta tumsa un pelni vairākkārtīgi apceļoja Zemeslodi. Izvirdums mainīja vietējo ainavu pilnībā, tuvējā upe tika aizbērta ar akmeņiem un pelniem, tā vietā vairākas desmitgades zemes virspusē bija novērojami neskaitāmi tvaiku un gāzu skursteņus. Zem pelniem teju pilnībā tika aprakts tuvējais Katmai ciemats, bet brīnumainā kārtā neviens cilvēks negāja bojā. Tā kā Aļaska nav blīvi apdzīvota un vietējie pamatiedzīvotāji laikus reaģēja uz zemestrīču brīdinājumiem, evakuācija bija ātra un operatīva. Daba gan pārmainījās, bojā gāja visa dzīvā radība, bet vietējā lašu zveja nespēja atgūties vēl septiņus gadus pēc vulkāna izvirduma.    

Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) parlamenta vēlēšanās, šķiet, pielikts punkts 30 gadus ilgušajam Āfrikas Nacionālā kongresa (ĀNK) varas monopolam. Indijā noslēgušās vairāk nekā mēnesi ilgušās parlamenta apakšpalātas vēlēšanas. Jaunkaledonija pieprasa Makronam atsaukt vēlēšanu izmaiņas. Ārkārtas stāvoklis atcelts. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Radio ārpolitikas ziņu korespondents Rihards Millers un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Neviena vara nav mūžīga, # 1 – Indija Vakar, 4. jūnijā, notika galīgā balsu saskaitīšana pēc sešas nedēļas ilgušajām Indijas parlamenta apakšpalātas, oficiāli dēvētas par Tautas palātu, vēlēšanām. Vēlēšanas pasaules lielākajā demokrātijā notiek pēc mažoritārās sistēmas, respektīvi, 543 deputāti tiek ievēlēti vienmandāta apgabalos. Viņi pārstāvēs 968 miljonus Indijas balsstiesīgo, no kuriem vēlēšanās piedalījās 642 miljoni, kas ļauj apgalvot, ka šīs ir plašākās vēlēšanas pasaules vēsturē. Balsošanas punktu ir apmēram miljons, tai skaitā īpaša komanda, kas devās apmēram 40 kilometru gājienā pa kalnu takām, lai sasniegtu vienu balsotāju kādā attālā Himalaju ciematiņā, vai cita, kas veselu dienu autobusā līkumoja cauri Giras nacionālā parka džungļiem pie hindu mūka vientuļnieka. Par vēlētāju balsīm sacentās veselas 744 partijas, no kurām gan tikai nedaudz virs trīsdesmit ir tādas, kuras ieguvušas kaut vienu mandātu iepriekšējās vēlēšanās, un tikai sešas darbojas vispārnacionālā līmenī; visas pārējās ir reģionālas partijas. Izšķirošā cīņa norisinājās starp diviem spēkiem: pašreizējā premjera Narendras Modi vadīto Indijas Tautas partiju, kura kopā ar pārdesmit reģionālajām partijām veido labēji orientēto Nacionāli demokrātisko aliansi, un partiju Indijas Nacionālais kongress, kuras vadītajā Indijas Nacionālās attīstības iekļaujošajā aliansē ir vairāk kreisu spēku, t. sk. Utarpradēšas pavalstī bāzētā Sociālistiskā partija, antikorupcijas motīvus kopjošā Vienkāršā cilvēka partija, veselas trīs dažādu nokrāsu kompartijas u.c. Vēlēšanu laika aptaujas solīja ierasti labus rezultātus labējam blokam un, attiecīgi, trešo nedalītas varas termiņu Narendram Modi. Taču rezultāti izrādījušies ne tuvu tik spoži: Indijas Tautas partijai tikušas 240 vietas, kas ir par 32 mazāk nekā vajadzīgs, lai veidotu vienpartijas vairākuma valdību. Tagad tai nāksies vairāk rēķināties ar saviem reģionālajiem sabiedrotajiem, pret kuriem līdz šim tā izturējusies ar zināmu aroganci, kas šai partijai maksājis, piemēram, zaudējumu Mahārāštras pavalstī. Savu priekšvēlēšanu kampaņu Tautas partija lielā mērā balstīja ierastajos ksenofobijas motīvos, pozicionējot sevi kā spēku, kurš aizstāvēs hinduistu kopienu, un ienaidnieka birku piekarinot pirmām kārtām musulmaņu kopienai. Tas izrādījies nepārliecinošs vēstījums miljoniem Indijas jaunāko vēlētāju, kuru vidū bezdarba līmenis pārsniedz 23%, t.sk. absolventu vidū – 42%. Tā nu visapdzīvotākajā Indijas pavalstī Utarpradēšā pārliecinošākie rezultāti ir Sociālistiskajai partijai, kas, cita starpā, aizstāv arī reliģisko minoritāšu intereses. Neviena vara nav mūžīga, # 2 – Dienvidāfrika „Mūsu cilvēki ir teikuši savu vārdu, vai mums tas patīk, vai nē,” tā, uzzinot 29. maijā notikušo vēlēšanu rezultātus, atlika vien rezignēti izteikties līdzšinējam Dienvidāfrika Republikas prezidentam Sirilam Ramafosam. Pirmo reizi kopš aparteīda sistēmas likvidācijas un pirmajām vispārējām vēlēšanām 1994. gadā viņa partija – Āfrikas Nacionālais kongress – ieguvusi mazāk nekā pusi no parlamenta vietām, proti – simt piecdesmit deviņas no četriem simtiem. Partijas ietekme, kas savu maksimumu sasniedza 2004. gada vēlēšanās, pēc tam pakāpeniski saruka ar katru nākamo kadenci. Šajās vēlēšanās kritums ir lielāks nekā visās trīs iepriekšējās kopā. Nacionālā kongresa zaudēto balsu lielākā daļa nonākusi pie jaundibinātās kreisi populistiskās partijas „Nācijas šķēps”, kuru vada eksprezidents, korupcijas noziegumos apsūdzētais un par tiesas prasību ignorēšanu notiesātais Jakobs Zuma. Galvenā opozīcijas partija, Demokrātiskā alianse, kuras elektorātā dominē eiropiešu un indiešu izcelsmes, kā arī jauktas rases vēlētāji, savu mandātu skaitu palielinājusi nenozīmīgi. Tā nu prezidentam Ramafosam tagad jāmeklē koalīcijas partneris. Loģiskāk šķistu raudzīties kreisajā virzienā, kur atrodas šo vēlēšanu trešās un ceturtās pozīcijas ieguvēji – jau piesauktais „Nācijas šķēps”, kā arī vēl viena kreiso populistu grupa, partija „Ekonomiskās brīvības cīnītāji”. Demokrātiskā alianse šādu kombināciju jau nodēvējusi par „pastardienas koalīciju”, kuras sociālekonomiskā politika pārvērtīšot Dienvidāfriku par Zimbabvi vai Venecuēlu, pie tam iegrūdīšot to smagā etniskā konfliktā. Ievērojot, ka abu minēto kreisi radikālo partiju lozungi joprojām saistās ar baltās rases pārstāvju īpašumu pārdali par labu melnādainajiem, tai skaitā zemes īpašumu konfiskāciju, šāds apgalvojums nešķiet gluži pārspīlēts. Šķiet, ka arī pats prezidents Ramafosa apzinās, ka potenciālo koalīcijas partneru radikālisms draud ar destabilizāciju, tāpēc viņš sliecas uz koalīciju ar Demokrātisko aliansi. Tomēr tāda savienība varētu kā vienam, tā otram partnerim draudēt ar elektorāta aktīvu neizpratni. Kā iespēji situācijas amortizācijas varianti tiek minēts „nacionālās vienības valdības” modelis, kurā kopā ar Nacionālo kongresu un Demokrātisko aliansi piedalītos arī kādas no mazākajām melnādaino vairākumu pārstāvošajām partijām, vai arī Nacionālā kongresa mazākuma valdība ar Demokrātiskās alianses atbalstu. Jaunkaledonija gruzd Jaunkaledonija ir Francijai piederīga sala Klusā okeāna dienvidaustrumos, viena no t.s. aizjūras kopienām, kurai piešķirts īpašs autonomijas statuss. 1998. gadā noslēgtā vienošanās starp salas neatkarības kustības pārstāvjiem un Francijas valsti paredzēja pakāpenisku varas nodošanu vietējām institūcijām, paralēli īstenojot trīs secīgus neatkarības referendumus. Tie arī notika – 2018., 2020. un 2021. gadā –, un balsojums visos trīs bija par palikšanu Francijas sastāvā. Līdz ar to Parīze uzskata jautājumu par izlemtu un arī turpmāk paturēs savā pārziņā ārlietas, armijas un policijas spēkus, imigrāciju un valūtu. Taču Jaunkaledonijai ir sava pilsonība, kas tiek piešķirta paralēli Francijas un Eiropas Savienības pilsonībai, un tiesības piedalīties vietējās vēlēšanās ir tikai tiem, kuri dzīvojuši salā pirms 1998. gada, kā arī viņu pēcnācējiem. Tādējādi šīs tiesības ir liegtas apmēram 42 000 Jaunkaledonijas iedzīvotāju, kuri te ieradušies vēlāk. Maija vidū Francijas parlamenta apakšpalāta nobalsoja par izmaiņām, kas paredz atcelt šos ierobežojumus, atstājot spēkā vien desmit gadu pastāvīgas uzturēšanās cenzu dalībai vēlēšanās. Tas nav pieņemams daudziem salas pamatiedzīvotājiem kanakiem, kuru proporcionālā daļa iedzīvotāju skaitā gadu gaitā sarukusi līdz 41%. Jaunkaledonijas galvaspilsētā Numeā sāka slieties barikādes, protesti drīz vien izvērtās vardarbīgi, tajos dzīvību zaudēja pieci protestētāji un divi policijas spēku pārstāvji. Galu galā salā tika ievests trīs tūkstošus liels papildus armijas kontingents un bruņutehnika. Prezidents Makrons, apmeklējot Jaunkaledoniju 23. maijā, paziņoja, ka nevēlas uzspiest pārmaiņas ar spēku, un pagaidām process tiek apturēts. Mēneša beigās tika ziņots, ka valdības kontrole galvaspilsētā Numeā ir atjaunota. Tikām protestu kustības vadošā spēka – Sociālistiskās kanaku nacionālās atbrīvošanās kustības – līderi aicinājuši prezidentu skaidri deklarēt atteikšanos no iecerētajām izmaiņām, jo pretējā gadījumā viņi nevarot aicināt savus sekotājus pārtraukt akcijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ceny nových bytů stoupají až ke 200 000 korun za metr čtvereční, což si běžní zájemci nemohou dovolit. Pomůže jim vládní program zaměřený na dostupné bydlení? „V Česku zatím podobné programy, které by byly založené na propojení developerů a obcí, nebyly. Je to určitě novátorské,“ vysvětluje v pořadu Dvacet minut Radiožurnálu Jan Klusáček z Platformy pro sociální bydlení.Všechny díly podcastu Dvacet minut Radiožurnálu můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Een heerlijke Champions League avond. De zorgen in Arnhem en vooral de tijdsdruk. Wie wordt er nu trainer van Ajax? Een bom onder het transfersysteem en FC Twente zoekt een nieuwe keeperstrainer. Etienne Verhoeff bespreekt het met Sjoerd Mossou in een nieuwe AD Voetbalpodcast. ‘Weer een geweldige Champions League wedstrijd. Het zijn wedstrijden die je bij de keel grijpen en continue van aanblik wisselen', vertelt Mossou als hij terugblikt op de 2-2 bij Bayern Munchen-Real Madrid.In de serie over de titel van PSV praat Verhoeff met Rik Elfrink over Jerdy Schouten. Beluister de hele AD Voetbalpodcast nu via AD.nl, de AD App of jouw favoriete podcastplatform.Support the show: https://krant.nlSee omnystudio.com/listener for privacy information.

ASV Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstījis ilgi gaidīto likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. Pēc Horvātijas parlamenta ārkārtas vēlēšanām nākamā valdība varētu tapt Andreja Plenkoviča vadībā. Bet Gruzijā valdošā partija „Gruzijas sapnis” atgriezusies pie ieceres pieņemt likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību. Tas izraisīja niknas debates un plašus protestus Tbilisi ielās. Šīs ārpolitikas aktualitātes pārrunājam ar Austrumeiropas politikas pētījuma centra direktoru Māri Cepurīti un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes locekli, pētnieku Mārci Balodi. Izolacionisma ledus lauzts Savienoto Valstu Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstīja likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. No šīs summas astoņi miljardi paredzēti atbalstam Taivānai un citiem sabiedrotajiem Austrumāzijas un Klusā okeāna reģionā, 26 miljardi – atbalstam Izraēlai un humānajai palīdzībai Gazas sektora iedzīvotājiem, bet gandrīz divas trešdaļas, t. i., nepilns 61 miljards – atbalstam Ukrainai tās cīņā pret Krievijas agresiju. No šīs Ukrainas atbalsta paketes 23 miljoni tiks tērēti amerikāņu bruņoto spēku arsenālu papildināšanai, ļaujot, attiecīgi, to līdzšinējās rezerves nodot Ukrainas rīcībā, 14 miljardi – tiešiem modernas militārās tehnikas iepirkumiem Ukrainas vajadzībām, 11 miljardi – amerikāņu militārajai darbībai reģionā, kas ir pamatā ukraiņu militārpersonu sagatavošana un sadarbība ar Ukrainu izlūkošanas jomā, 8 miljardi – finansiāls atbalsts Ukrainas civilo struktūru funkcionēšanai. Prezidents Baidens solījis parakstīt pieņemto likumprojektu jau visdrīzākajā laikā, un Pentagons jau darījis zināmu domājamo pirmā, vienu miljardu vērtā palīdzības sūtījuma saturu, kurā būs pretgaisa aizsardzības sistēmu un artilērijas munīcija, kājnieku kaujas mašīnas Bradley, un pirmoreiz arī armijas taktisko raķešu sistēmu jeb ATACMS raķetes ar 300 kilometru darbības rādiusu. Kā zināms, nule apstiprināto likumprojektu prezidents Baidens iesniedza Kongresam jau pagājušā gada rudenī, taču tur tas iesprūda, jo Pārstāvju palātas priekšsēdētājs, republikānis Maiks Džonsons nevirzīja to balsošanai. Galvenais iemesls bija spiediens no Republikāņu partijas konservatīvā spārna, kurā pulcējušies fanātiskākie eksprezidenta Trampa atbalstītāji. Viņu barvede, kongresmene Mārdžorija Teilore Grīna draudēja rosināt priekšsēdētāja Džonsona atcelšanu, tiklīdz viņš virzītu balsošanai palīdzības likumprojektu. Republikāņu Senāta frakcijas vadītājs Mičs Makonels preses konferencē pēc vakardienas balsojuma nosauca, viņaprāt, galvenos situācijas vaininiekus. Pirmais esot agrākais Fox News raidījumu vadītājs Takers Karlsons, kurš aizsācis Ukrainas demonizāciju un izplatījis šo redzējumu ierindas republikāņu vidū. Otrs – eksprezidents un prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps, kuram neesot skaidra viedokļa par atbalstu Ukrainai, bet kurš pretojies kompromisam arī tad, kad demokrāti bijuši gatavi iemainīt republikāņu atbalstu pret nozīmīgu piekāpšanos imigrācijas noteikumu ziņā. Zīmīgs ir fakts, ka Pārstāvju palātas priekšsēdētājs Džonsons virzīja palīdzība paketi balsojumam pēc tam, kad bija ticies ar Trampu, un pēdējais viņam publiski paudis savu atbalstu. Mičs Makonels cerīgi izteicās, ka izolacionisma tendence Republikāņu partijā esot pārvarēta, un partija atgriežoties pie savas reiganiskās tradīcijas – pretoties antidemokrātiskajiem spēkiem visā pasaulē. Cik pamata šādam optimismam – rādīs, domājams, jau diezgan tuvs laiks. Horvātu politikas vecmeistari cīkstas par varas virsotni Horvātijas Demokrātiskā savienība ir konservatīvs, labēji centrisks spēks, kas lielā mērā dominējis valsts politikā kopš 1990. gadā, kad, sabrūkot toreizējai Dienvidslāvijas Sociālistiskajai Federatīvajai republikai, Horvātija ieguva neatkarību. Partijas dibinātājs ir pirmais Horvātijas prezidents Fraņo Tudžmans, tā veidojusi un vadījusi valdības ar nelieliem pārtraukumiem visas šīs pagājušās desmitgades. Pašreizējais premjerministrs Andrejs Plenkovičs šai ziņā ir rekordists, atrodoties amatā kopš 2016. gada oktobra. Arī pirms nedēļas notikušajās Horvātijas parlamenta – Sabora – ārkārtas vēlēšanās Demokrātiskā savienība ieguva lielāko vietu skaitu: 61 no 151. Tas nozīmē, ka, visticamāk, arī nākamā valdība varētu tapt Plenkoviča vadībā un, tāpat kā iepriekš, tas būtu mazākuma kabinets ar vairāku sīkpartiju un atsevišķu neatkarīgo deputātu atbalstu. Līdz šim Demokrātiskās savienības koalīcijas partneris bija Neatkarīgā demokrātiskā serbu partija, kurai bija viens ministra portfelis no astoņpadsmit. Saskaņā ar Horvātijas vēlēšanu sistēmu etniskajām minoritātēm ir atsevišķs pārreģionāls vēlēšanu apgabals, no kura Saborā ievēlēti astoņi deputāti, t. sk. trīs – no pieminētās serbu partijas. Tā kā šajās vēlēšanās Demokrātiskā savienība vairākas deputātu vietas zaudējusi, pielasīt nepieciešamo sīkpartiju atbalstu nāksies grūtāk, tāpēc tiek izteikti pieņēmumi, ka Plenkoviča partija varētu lūkoties pēc kāda lielāka koalīcijas partnera vai atbalstītāja. Par tādu nevar kļūt otra lielākā parlamenta frakcija, kas ar nosaukumu „Patiesības upes” grupējas ap Demokrātiskās savienības ilggadējo konkurenti – Sociāldemokrātisko partiju. Šo partiju pārstāv pašreizējais Horvātijas prezidents Zorans Milanovičs, kurš mēnesi pirms vēlēšanām negaidīti paziņoja, ka piedalīšoties tajās kā saraksta lokomotīve un premjera kandidāts. To viņam tomēr liedza konstitucionālā tiesa, lemjot, ka tādā gadījumā viņam jāatkāpjas no prezidenta amata. Aizejot no priekšvēlēšanu kampaņas avanscēnas, Milanovičs aicināja balsot par jebko, tikai ne par Demokrātisko savienību. Trešo lielāko frakciju ar 14 mandātiem ir ieguvusi labējā nacionālistiskā Tēvzemes kustība, kuras atbalstu Plenkovičs varētu iegūt tikai tad, ja atteiktos no sadarbības ar serbu minoritātes partiju. Tāpat nacionālisti deklarējuši kategorisku noliegumu sadarbībai kreisi zaļo partiju „Možemo!” – tulkojumā „Varam!”, kurai ir piektā lielākā frakcija ar desmit vietām. Ceturtais lielākas spēks ar vienpadsmit mandātiem ir konservatīvo un mēreni eiroskeptisko spēku – partijas „Tilts” un Suverenistu partijas apvienība. Kā kreisi-zaļie, tā konservatīvie aicinājuši visus apvienoties, lai pārtrauktu Demokrātiskās savienības valdīšanu. Novērotāji ir vienisprātis, ka premjeram Plenkovičam nāksies krietni papūlēties, lai tiktu pie sava pēc skaita trešā kabineta. Kas vieniem sapnis, citiem – murgs 17. aprīlī Gruzijas valdošā partija „Gruzijas sapnis” pēc apmēram gadu ilgas pauzes atgriezusies pie ieceres pieņemt Likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību, kas tautā jau ieguvis apzīmējumu „Krievijas likums”. Likumprojekts savās nostādnēs nepatīkami atgādina bēdīgi slaveno Krievijas likumu par t. s. „ārvalstu aģentiem”. Tas ir viens no Putina režīma represīvās likumdošanas stūrakmeņiem, pirmoreiz pieņemts 2012. gadā, reaģējot uz masu protestiem pēc 2011. gada Krievijas prezidenta vēlēšanām. Kopš tā laika likuma normas kļuvušas krietni skarbākas; pēdējoreiz februārī, aizliedzot par aģentiem pasludinātajiem jebkā reklamēt savu darbību. Kremļa variantam ļoti līdzīgi likumi pēc tam tika pieņemti Kirgīzijā un arī Ungārijā; tāpat tādi parādījušies Ķīnā, Indijā, Kambodžā, Ugandā un Etiopijā. Gruzijas valdošā spēka mēģinājumi ieviest līdzīgas normas savā valstī daudzuprāt ir nepārprotams apliecinājums vēlmei ievilkt valsti Krievijas politiskās ietekmes telpā, attiecīgi atraujot to no Eiropas Savienības telpas. Ar attiecīgu kopīgu brīdinošu paziņojumu jau nākuši klajā Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības politikas jomā Žuzeps Borels un kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivērs Vārheji. Tā kā apmēram četras piektdaļas gruzīnu redz savas valsts nākotnes perspektīvas tieši vienotās Eiropas kontekstā, nenākas brīnīties, ka likumprojekta virzība pagājušonedēļ izraisīja niknas debates un pat dūru vicināšanu Parlamentā un plašus protestus Tbilisi ielās. 83 valdošās frakcijas deputāti nobalsoja par likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā, atlikušie 55 opozicionāri balsojumu boikotēja. 17. aprīlī protestētāju skaits sasniedza 20 000, mazāka mēroga demonstrācijas, piemēram, Tbilisi universitātes studentu gājieni uz Parlamentu, turpinās joprojām. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka uzliks veto likumprojektam, ja tas tiks pieņemts galīgajā lasījumā, taču „Gruzijas sapnim” ir pietiekami liels vairākums Parlamentā, lai prezidentes veto pārbalsotu.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

► http://www.krestanekurim.cz ► http://www.krestanekurim.cz/youtube ► https://www.facebook.com/krestanekurim

Známí čeští herci, zpěváci a hudebníci žádají vládu a prezidenta, aby se zasadili o okamžité příměří v pásmu Gazy. Je jejich iniciativa citlivá k oběma stranám konfliktu? „Když se podíváte, jakým způsobem se u nás komunikuje oběť izraelská, máte tam příběh, fotku, konkrétní jméno. Oběť palestinská, to jsou anonymní davy, které prostě někde nějakým způsobem zemřou a nemají prakticky žádný příběh,“ pozastavuje se zpěvák Tomáš Klus.

Známí čeští herci, zpěváci a hudebníci žádají vládu a prezidenta, aby se zasadili o okamžité příměří v pásmu Gazy. Je jejich iniciativa citlivá k oběma stranám konfliktu? „Když se podíváte, jakým způsobem se u nás komunikuje oběť izraelská, máte tam příběh, fotku, konkrétní jméno. Oběť palestinská, to jsou anonymní davy, které prostě někde nějakým způsobem zemřou a nemají prakticky žádný příběh,“ pozastavuje se zpěvák Tomáš Klus.

Známí čeští herci, zpěváci a hudebníci žádají vládu a prezidenta, aby se zasadili o okamžité příměří v pásmu Gazy. Je jejich iniciativa citlivá k oběma stranám konfliktu? „Když se podíváte, jakým způsobem se u nás komunikuje oběť izraelská, máte tam příběh, fotku, konkrétní jméno. Oběť palestinská, to jsou anonymní davy, které prostě někde nějakým způsobem zemřou a nemají prakticky žádný příběh,“ pozastavuje se zpěvák Tomáš Klus.Všechny díly podcastu Dvacet minut Radiožurnálu můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Martin Klus sa preslávil ako politik za SaS. S liberálmi sa rozkmotril počas posledného volebného obdobia a napokon vlani neúspešne kandidoval do NR SR za stranu Sme rodina. Posledné mesiace sa však vrátil k činnosti mimo výkonnej politiky a pôsobí ako hlavný analytik agentúry SCIO. Táto inštitúcia pred prvým kolom volieb zverejnila svoj prieskum, ktorý sa trafil najbližšie výsledkom prezidentských volieb. Peter Pellegrini u nich získal 37,19 %, pričom vo voľbách reálne dostal 37,02 %. Ivan Korčok mal zase mal podľa prieskumu dostať 42,92 % hlasov a reálne získal 42,52 %. Rozdiel tak bol len v desatinách percent, zatiaľ čo ostatné agentúry odhadovali razantne iné výsledky. Odhady tam boli výrazne odlišné od reálneho výsledku. Pre viac videí sleduj ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠UP TV⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

CELÝ ROZHOVOR V DÉLCE 57 MIN. JEN NA HTTPS://HEROHERO.CO/CESTMIR Umění by mělo být angažované, myslí si zpěvák a herec Tomáš Klus a v souladu se svým přesvědčením otevřeně poukazuje na humanitární katastrofu, ke které dochází v Pásmu Gazy. Záběry tamních obyvatel, kteří živoří v nelidský podmínkách, mu trhají srdce a představa, že by jim mlčky přihlížel, nebo je dokonce přehlížel, je pro něj nepřijatelná. Že je Hamás teroristická organizace přitom nezpochybňuje ani v nejmenším, stejně jako nechce relativizovat nutnost řešit příčiny dlouhodobého napětí v regionu. Jde mu o to, aby se pozornost tuzemské politické reprezentace i médií upřela na ten aktuálně nejpalčivější problém a Palestinci přestali být dehumanizováni. Blokace humanitární pomoci podle něj není řešením, ale prakticky etnickou čistku. Pakliže tohle budeme tolerovat, tak pánbůh s námi, milé lidstvo, varuje. Zastává názor, že naší prioritou by měl být soucit a vědomí toho, že každý člověk, který probudí zájem o společenské dění a lidská práva a začne se o to intenzivně zajímat, může reálně změnit svět. Bez ohledu na to, že za své postoje čelí dosud největší vlně nenávisti a hysterie ve své kariéře, vnitřně je přesvědčený, že dělá dobře. Kdyby se chtěl „jen“ zviditelnit, tak tohle by byla poslední možnost, kterou by si vybral. Co pro něj znamená popularita? Jak reaguje na tweet podnikatele a filantropa Jana Dobrovského, že je „dobroser, který je součástí zla“, nebo co si řekl na kafi s Jakubem Železným? A jak se vůbec cítí? I na to jsem se v emotivním rozhovoru Tomáše Kluse ptal.

Začínají soudní bitvy, které rozhodnou i o politické budoucnosti Trumpa. Pirátská lekce Andreji Babišovi. Znovu rozšířit „lustrák“ i na premiéra? Prohloubí to příkopy ve společnosti. Nový palestinský premiér? Co je zač? Klus a Harari aneb Dvojí vidění Gazy.

Tomáš Klus to schytal. Populární zpěvák se, jak je jeho zvykem, angažovaně ve videu vyjádřil k válečnému dění v Gaze. Kritizoval izraelský postup v boji proti Hamásu, který za sebou nechává desítky tisíc mrtvých. Dělal to stejně, jako to dnes dělají Spojené státy, které měsíce marně varují před humanitární katastrofou. Nakonec ji kvůli zatvrzelosti izraelského premiéra řeší narychlo budovanými přístavy u pásma Gazy, kam míří pomoc z celého světa.

Blinkens nepagurst dzesēt Tuvos Austrumus Mūsu pagājušajā raidījumā pievērsāmies iespējamajiem Tuvo Austrumu konfliktu eskalācijas punktiem un spriedzi radošajiem spēkiem. Ka šādi scenāriji rada nopietnas bažas Vašingtonā, apliecina fakts, ka ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens šajās dienās jau ceturto reizi pēdējo trīs mēnešu laikā uzturas Tuvajos Austrumos. Šajā reģiona karsto punktu dzesēšanas tūrē ietilpst vizītes Turcijā, Jordānijā, Katarā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Saūda Arābijā un, protams, Izraēlā. Tajā pašā laikā Savienotajām Valstīm jāpanāk vairāku savu reģiona partneru atbalsts iespējamām aktīvākām militārām akcijām pret Jemenas husītu nemierniekiem, pret ko, piemēram, Katarai ir iebildumi. Kas attiecas uz amerikāņu militārajām akcijām reģionā, 4. janvārī Bagdādē ar lidrobota palīdzību tika nogalināts viens Irākas šiītu militārā grupējuma „Allāha cēlo partijas kustība” vadītājiem Muštaks Talibs al-Saīdi; organizācijas kaujinieki regulāri uzbrūk Irākā dislocētajiem Savienoto Valstu spēkiem. Vizītes laikā Ankarā dienaskārtībā cita starpā noteikti bija iespējamas Turcijas ietekmes izmantošana, bremzējot kustības Hezbollah [hezbollā] militārās aktivitātes pie Izraēlas ziemeļu robežām. Sestdien šiītu militāristi veica plašu raķešu triecienu pa Izraēlas teritoriju, tā atriebjoties par Hamas līdera Saleha al-Aururi nogalināšanu Libānas galvaspilsētā Beirutā, kas diezgan nepārprotami ir Izraēlas roku darbs. Tomēr pat ja Turcija, vai pat Irāna būtu gatavas atvēsināt Hezbollah cīņas sparu, tad, kā liecina Izraēlas valdības pārstāvju izteikumi, viņiem varētu būt padomā jau tuvākajā laikā izvērst nopietnākas militārās operācijas pret šo organizāciju Libānas dienvidos. Un, protams, valsts sekretāra Blinkena vizītes degpunktā ir karš Gazā. Nupat Izraēlas aizsardzības ministrs Joavs Galants ieskicējis plānu Gazas liktenim pēc karadarbības beigām. Izraēla uz nenoteiktu laiku plāno saglabāt šeit militāru kontroli, tāpat kā līdz šim kontrolēt preču plūsmu un darīt visu, lai izbeigtos nelegāla ieroču un cilvēku kustība pāri robežai ar Ēģipti. Tiek sagaidīts, ka Eiropas Savienības un reģiona turīgās arābu valstis pamatā finansēs Gazas infrastruktūras atjaunošanu. Pēc visa spriežot, Izraēla tuvākajā laikā negrasās nodot Gazas joslas administrēšanu Jordānas Rietumkrastā dislocētajai Palestīniešu pašpārvaldei, ko vēlētos ASV, bet gan grib veidot Gazas pašpārvaldi uz vietējo kopienu pārstāvniecības pamatiem. Tas faktiski nozīmētu politiski vēl vairāk atraut Gazu no palestīniešu zemēm Rietumkrastā, tādējādi vēl vairāk attālinot Palestīnas valstis izveides perspektīvu. Kanclera Šolca popularitātes antirekords Pagājušā gada decembris nesis sarūgtinošas ziņas Vācijas kancleram Olafam Šolcam un viņa vadītājai Vācijas Sociāldemokrātiskajai partijai. Vien nepilni 20% vācu vēlētāju, spriežot pēc ikgadējās aptaujas datiem, esot apmierināti ar kanclera veikumu, un tas ir zemākais rādītājs, kāds fiksēts kopš 1997. gada, kad tika uzsākta šī aptaujāšana. Savukārt sociāldemokrāti šobrīd vēlēšanās saņemtu 14% balsu, kas ir ceturtais rezultāts starp lielākajām Vācijas partijām. Viņiem priekšā ir gan kristīgie demokrāti ar 32%, gan galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ar 21%, tāpat arī zaļie ar 15%. Vēl sliktāk klājas vienīgi trešajai valdošās koalīcijas partijai – neoliberālajiem brīvajiem demokrātiem, kas ieguvuši 4% atbalstu, kā arī radikāli kreisajai partijai „Kriesie” ar 3%. Tā kā iekļūšanai Bundestāgā pastāv 5% balsu cenzs, abas pēdējās partijas, ja vēlēšanas notiktu šobrīd, riskētu palikt ārpus parlamenta. Droši vien, ka daļa vainas par paša un partijas zemajiem reitingiem jāuzņemas valdības vadītājam, kurš ticis kritizēts par pārlieku sausu un izvairīgu komunikācijas stilu. Uz to netieši norāda arī tas, ka viņa partijas un valdības kolēģis, aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss ir populārākais šībrīža Vācijas politiķis, un otrs augstākais reitings ir ārlietu ministrei, zaļo partijas pārstāvei Annalēnai Bērbokai. Viņi abi, starp citu, ir pamanāmākie Ukrainas atbalstītāji pašreizējā Vācijas politikas virsotnē. Tomēr nenoliedzams iespaids uz valdības reitingiem ir situācijai, ar kuru šai valdībai nācies tikt galā. Tās varas periodu skāra pandēmijas noslēguma posms, kam uz pēdām sekoja Krievijas agresijas pilna mēroga agresijas karš pret Ukrainu, kas izraisīja nestabilitāti enerģētikas sfērā, inflācijas kāpumu un ekonomikas bremzēšanos. Piedevām visam Šolca kabinets nonācis spiedīgā budžeta situācijā, jo Vācijas Konstitucionālā tiesa novembrī lēma, ka īpašais fonds, kuru Šolcs vēl kā Angelas Merkeles kabineta finanšu ministrs izveidoja vides un modernizācijas jautājumu risināšanai no pandēmijas seku mazināšanai aizņemtajiem līdzekļiem, neatbilst konstitūcijas normām. Vācijas pamatlikums kopš 2009. gada visai strikti ierobežo valdības tiesības aizņemties naudu budžeta deficīta segšanai, minētais fonds bija mēģinājums šīs prasības apiet, un tā zudums nozīmē 60 miljardus eiro lielu budžeta robu. Neapmierinātību ar valdības darbu šobrīd var redzēt arī Vācijas ielās un stacijās- protestējot pret valdības lēmumu samazināt subsīdijas lauksaimniecības sektoram, šonedēļ tūkstošiem zemnieku bloķē ceļus un no šodienas sākas arī trīs dienu vilcienu vadītāju streiks, pieprasot augstākas algas un mazāk darba stundu. Kas attiecas uz valdošās koalīcijas partijām zudušo vēlētāju atbalstu, tad tiek minēts, ka tas pārceļojis gan pie opozīcijā esošajiem kristīgajiem demokrātiem, gan pie „Alternatīvas Vācijai”. Strauji popularitāte augusi arī no partijas „Kreisie” aizgājušajai frakcijai, kura burtiski pirms dažām dienām pārtapa partijā „Zāras Vāgenknehtas alianse – par saprātu un taisnīgumu”. Partijas platforma apvieno kreisumu ekonomiskajā programmā ar konservatīvismu sociālkulturālā ziņā. Tās vadone Zāra Vāgenknehta ir kaismīga Kremļa režīma piekritēja un, attiecīgi, aicina pārtraukt palīdzību Ukrainai. Atkal par Eiropas armiju Ideju par t.s. „Eiropas armiju” – ciešāk koordinētiem Eiropas Savienības valstu bruņotajiem spēkiem – jau pirms vairākiem gadiem izvirzīja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Tobrīd tā bija pamatā reakcija uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa mājieniem par iespējamo amerikāņu dalības mazināšanu vai pat aiziešanu no Ziemeļatlantijas alianses. Pēdējā laikā gan prezidenta Makrona izteikumi par Eiropas savienības autonomiem bruņotajiem spēkiem kļuvuši retāki un mazāk spilgti, un Čehijas prezidents Petrs Pavels pēc tikšanās ar Francijas kolēģi pagājušā gada martā pat izteicās, ka Makrons pārstatījis akcentus un par būtiskāko uzskatot NATO Eiropas daļas stiprināšanu. Pēdējās dienās savu pienesumu šim vēstījumam devis Itālijas ārlietu ministrs, partijas Forza Italia [forca italija] līderis Antonio Tajani. Ja vēlamies būt miera uzturētāji pasaulē, mums nepieciešami Eiropas bruņotie spēki. Un tas ir fundamentāls priekšnoteikums, lai mums varētu būt Eiropas starptautiskā politika. [..]  Pasaulē, kurā ir tādi spēcīgi spēlētāji kā, piemēram, ASV, Ķīna, Indija, Krievija; kur pastāv krīzes no Tuvajiem Austrumiem līdz Indijas un Klusā okeāna reģionam, Itālijas, Vācijas, Francijas vai Slovēnijas pilsoņus var aizsargāt tikai kaut kas jau pastāvošs, proti, Eiropas savienība,” bijušais Eiroparlamenta priekšsēdis Tajani sacīja intervijā, kuru svētdien publicēja laikraksts La Stampa. Tāpat viņš norādīja, ka Eiropas Savienībai būtu nepieciešams savienības prezidenta postenis, kas aizstātu pašreizējos Eiropadomes un Eiropas Komisijas prezidentu amatus. Kas attiecas uz Eiropas Savienības kopīgajiem militārajiem tēriņiem, tad tādi pastāv Eiropas aizsardzības fonda veidā, kas paredzēts izpētei, tehnoloģiju attīstībai un kopīgiem ieroču iepirkumiem. Tas gan ir samērā niecīgs – ar astoņu miljardu eiro budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam. Salīdzinājumam, Francija savu bruņoto spēku modernizēšanā laikā no 2024. līdz 2030. gadam paredzējusi ieguldīt apmēram 413 miljardus. Sagatavoja Eduards Liniņš  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

In November of 2017, a 22-year-old woman went missing in Chicago after sending a string of urgent text messages to a friend. Nearly two weeks later, a 911 call was made from her cell phone, but the call ended almost as soon as it was made. When it was traced back to her phone, police discovered that the call originated from a nature preserve 45 minutes away from where she went missing. And as if the situation couldn't get more perplexing, the location of her remains completely stumped the police. This is the story of Cheyann Klus. BONUS EPISODES Apple Subscriptions: https://podcasts.apple.com/us/podcast/going-west-true-crime/id1448151398 Patreon: patreon.com/goingwestpodcast CASE SOURCES 1. Find Cheyann Klus: https://www.facebook.com/groups/FindCheyannKlus 2. CBS: https://www.cbsnews.com/news/cheyann-klus-remains-found-missing-2017-illinois/ 3. Mariah's Facebook: https://www.facebook.com/profile.php?id=100010718491817 4. Reddit: https://www.reddit.com/r/UnresolvedMysteries/comments/10d87nt/cheyann_klus_went_missing_on_december_2nd_2017/?rdt=45081 5. Find A Grave: https://www.findagrave.com/memorial/248627777/cheyann-l-klus 6. Missing Illinois: https://www.missinginillinois.org/post/cheyenne-klus-23-december-2-2017-chicago-cook-county-illinois 7. Newsweek: https://www.newsweek.com/missing-cheyann-klus-remains-found-1774259 8. Tumblr: https://www.tumblr.com/suburbia-unresolved/174275290214/cheyann-klus-22-has-vanished-12-days-later 9. Crime Watch Daily: https://www.youtube.com/watch?v=MWoR2Mxqpx8 10. Illinois Prison Talk: https://illinoisprisontalk.org/index.php?abc=S&pg=272 11. Daily Mail: https://www.dailymail.co.uk/news/article-11645965/Remains-Cheyann-Klus-vanished-five-years-ago-night-partying-Chicago-found.html 12. Obituary: https://www.legacy.com/us/obituaries/chicagotribune/name/lydia-klus-obituary?id=2713321 13. Mallard Lake Forest Preserve: https://www.dupageforest.org/places-to-go/forest-preserves/mallard-lake 14. Chicago Sun Times: https://chicago.suntimes.com/2018/3/18/18329116/massive-search-planned-for-woman-missing-since-november-from-downers-grove 15. Daily Herald: https://www.dailyherald.com/20230117/news/remains-found-in-chicago-identified-as-those-of-missing-downers-grove-woman/#:~:text=The%20remains%20of%20a%20Downers,South%20Dorchester%20Avenue%20in%20Chicago. 16. Cheyann Klus: https://charleyproject.org/case/cheyann-l-klus Learn more about your ad choices. Visit podcastchoices.com/adchoices

Serbijas parlamenta vēlēšanu rezultāti. Turpina meklēt risinājumus Vidusjūras migrantu problēmai. Vai Āzijā varētu būt savs NATO? Aktualitātes pasaulē analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Vai Serbijā viss paliks pa vecam? 17. decembrī Serbijā notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Iepriekšējās bija tikai pērngad aprīlī, un tajās savas pozīcijas nostiprināja kopš 2012. gada pie varas esošais spēks – Serbu progresīvā partija ar tās līderi Aleksandru Vučiču priekšgalā. Ap Vučiča partiju izveidotā populistisko spēku koalīcija „Par mūsu bērniem” ieguva 180 no 250 Nacionālās Asamblejas deputātu vietām. Pats Vučičs vienlaicīgi notikušajās prezidenta vēlēšanās tika ievēlēts uz otro termiņu. Tomēr sekojošie mēneši nesa Serbijai visai dramatiskus notikumus. Saasinājās attiecības ar daļēji atzīto Serbijas kaimiņvalsti un bijušo provinci Kosovu, kuras gan izdevās amortizēt ar Eiropas Savienības starpniecību. Tomēr sasniegtais kompromiss, kas šogad pavasarī materializējās t.s. Ohridas nolīgumā, raisījis polarizētus viedokļus serbu sabiedrībā. Tad nāca asiņainais šī gada maijs, kad vispirms vienā no Belgradas skolām skolnieks nošāva deviņus savus skolasbiedrus un skolas apsargu. Dienu vēlāk cits šāvējs, pārvietodamies ar automašīnu, nogalināja deviņus un ievainoja divpadsmit cilvēkus divos ciemos uz dienvidaustrumiem no galvaspilsētas. Slepkavības izraisīja sabiedrības protestus, kādus Serbija nebija piedzīvojusi vairāk nekā divdesmit gadus. Protestētāji pieprasīja vairāku ministru, kā arī elektronisko mediju pārraudzības institūcijas un Serbijas Radio un Televīzijas vadības atkāpšanos, vainojot notikušajā valdību un medijus. Tika prasīts arī atņemt apraides licenci diviem komerckanāliem, kuru izklaidējošajā saturā, pēc protestētāju domām, ir pārāk daudz vardarbības. Protestus organizēja vairākas opozīcijas partijas, to ietvaros gan vairoties no tīri politiskas aģitācijas. Protesti aktīvi turpinājās līdz jūlijam, taču pilnīgi pierima tikai novembrī, kad tika izsludinātas ārkārtas vēlēšanas. Oficiālos vēlēšanu rezultātus varētu vērtēt kā valdošo spēku uzvaru. Opozīcijas spēku apvienība „Serbija pret vardarbību” gan ir lielākā ieguvēja, palielinot savu frakciju no 40 uz 65 mandātiem. Taču savu vietu skaitu parlamentā nedaudz palielinājis arī prezidenta Vučiča vadītais bloks, tagad dēvēts par „Serbija nedrīkst apstāties”, iegūstot 128 mandātus, tātad – vairākumu. Jau tūdaļ pēc rezultātu pasludināšanas opozīcija nāca klajā ar paziņojumu, ka vēlēšanas nav bijušas godīgas un to rezultāti ir anulējami. Arī novērotāji apgalvojuši, ka 17. decembrī konstatēts rekordliels pārkāpumu skaits. Sevišķi aktīvi opozīcija iebilst pret rezultātiem Belgradā, kur vienlaicīgi ar parlamenta vēlēšanām tika ievēlēta arī pašvaldība. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem valdošā apvienība galvaspilsētā ieguvusi apmēram 40%, opozīcijas bloks – apmēram 35% balsu. Taču, kā norāda opozīcija, Belgradā tikuši nogādāti apmēram 40 000 cilvēku, kuri nav pilsētas pastāvīgie iedzīvotāji, tā nozīmīgi mainot balsotāju proporciju par labu valdošajiem. Pēc vēlēšanām Belgradas ielās atkal izgāja tūkstoši protestētāju, un arvien biežāk izskan prasība pēc prezidenta Aleksandara Vučiča atkāpšanās. Vēl viens risinājuma variants Vidusjūras migrantu problēmai Saskaņā ar Vācijas statistikas aģentūras „Statista” datiem 2022. gadā Eiropas Savienības ārējās robežas nelegālas šķērsošanas gadījumu skaits, salīdzinot ar 2021. gadu, pieaudzis par vairāk nekā 130 000 vai nepilniem 66% un bijis lielākais pēdējo sešu gadu laikā. Savukārt Eiropas Savienības robežas un krastu apsardzes aģentūras dati liecina, ka tradicionāli aktīvākais šai kustībai ir t.s. Centrālās Vidusjūras maršruts – no Lībijas piekrastes dažādos peldlīdzekļos uz Itālijai piederošo Lampedūzas salu vai Maltu; tālāk – pamatā uz Itāliju. Šogad pa šo ceļu Apenīnu pussalā ieradušies jau vairāk nekā 150 000 Gvinejas, Tunisijas, Kotdivuāras, Bangladešas u.c. valstu pilsoņu. Kā zināms, šī migrantu plūsma rada nopietnus iebildumus Itālijas sabiedrībā un tēma ir pastāvīgi aktuāla šīs valsts politikā. Iespējams, premjerministres Džordžas Meloni valdība ir atradusi vismaz daļēju risinājumu. Pēc nesenās Meloni tikšanās ar Albānijas premjerministru Edi Ramu tika publiskots projekts par migrantu nogādāšanu uz pagaidu uzturēšanās centriem Albānijas teritorijā, kur tie sagaidītu lietas izskatīšanu un, negatīvas atbildes gadījumā, repatriāciju. Centru kapacitāte plānota 39 000 personu gadā. Albānija, kā zināms, nav Eiropas Savienības dalībvalsts, attiecīgi, ja kādam migrantam izdotos pamest šos centrus, viņam nāktos vēlreiz mēģināt nelegāli šķērsot savienības robežu. Uzturēšanās centri darbotos saskaņā ar Itālijas likumdošanu. Par šo pakalpojumu Albānija saņemtu ne vien finansiālu atlīdzību, bet arī Itālijas atbalstu iestājai Eiropas Savienībā. Pagaidām gan vienošanos bloķējusi Albānijas Konstitucionālā tiesa, kas 18. janvārī plānojusi vērtēt šāda nolīguma atbilstību valsts pamatlikumam. Vai Āzijā varētu būt savs NATO? Šonedēļ grupa konservatīvas ievirzes Savienoto Valstu politiķu ierosināja Kongresa lēmumu par izpētes komisijas veidošanu jautājumā par NATO līdzvērtīgas militāras alianses radīšanas iespējām Indijas un Klusā okeāna reģionā, lai tā pretdarbotos drošības apdraudējumiem, kādus rada Ķīnas un Ziemeļkorejas, arī Krievijas un Irānas militārās aktivitātes un ekspansionisma tendences. Konkrētie motīvi te ir gan Ķīnas pastāvīgi agresīvā retorika Taivanas sakarā, gan Ziemeļkorejas ballistisko raķešu izmēģinājumi, tāpat Ķīnas pretenzijas uz vairākiem simtiem Dienvidķīnas jūrā esošo saliņu, kas izplestu šīs valsts teritoriālos ūdeņus gandrīz vai līdz Ekvatoram. Šīs niecīgās cietzemes teritorijas – koraļļu rifi un atoli – bez pastāvīgiem iedzīvotājiem ir ar joprojām nenoregulētu starptautisku statusu. Pretenzijas uz lielāku vai mazāku šo arhipelāgu daļu izvirza Ķīna, Vjetnama, Malaizija, Filipīnas, Taivāna un Bruneja. Visasākā pēdējā laikā ir konfrontācija starp Ķīnu un Filipīnām, kur abu valstu krasta apsardzes spēku starpā notiek pat fiziska konfrontācija, līdz šim gan izmantojot tikai kuģu manevrus un ūdenslielgabalus. Filipīnas ir sens un ciešs Savienoto Valstu militārais sabiedrotais, tāpat līdzīgas ciešas saites Vašingtonu saista ar tādām Ķīnas kaimiņvalstīm kā Japāna, Dienvidkoreja un Taivāna. Var atgādināt, ka zināms NATO analogs šeit pastāvēja laikā no 1954. līdz 1977. gadam – tā bija Dienvidaustrumāzijas līgumorganizācija, kurā ietilpa Savienotās Valstis, Austrālija, Jaunzēlande, Pakistāna, Filipīnas, Taizeme, kā arī Lielbritānija un Francija, kurām organizācijas radīšanas laikā reģionā vēl bija plaši koloniālie valdījumi. Mainoties vairāku bloka dalībvalstu ģeopolitiskajai orientācijai, tā izrādījās nefunkcionāla un tika likvidēta aukstā kara atslābuma periodā. Šobrīd kā iespējamu „Dienvidaustrumāzijas NATO” aizmetni varētu uzlūkot t.s. AUKUS – Savienoto Valstu, Lielbritānijas un Austrālijas aliansi sadarbībai drošības jautājumos. Līdzīgs formāts ir arī Kvadrilaterālajam drošības dialogam jeb „Quad”, kurā sadarbojas Savienotās Valstis, Austrālija, Indija un Japāna. Vēl viena reģionāla organizācija, kuras darbības sfērā ietilpst arī kolektīvās drošības jautājumi, ir Dienvidaustrumāzijas Valstu asociācija jeb ASEAN; tajā ietilpst Bruneja, Filipīnas, Indonēzija, Kambodža, Laosa, Malaizija, Mjanma, Singapūra, Taizeme un Vjetnama. Eksperti gan ir diezgan skeptiski par iespēju šobrīd izveidot reģionā ko līdzīgu Ziemeļatlantijas līgumorganizācijai, jo pārāk lielas ir atšķirības potenciālo dalībnieku ārpolitiskajās prioritātēs un tradīcijās, politiskajā sistēmā un kultūrā. Tiesa, kā atzīmē daži, tālāks totalitāro valstu, pirmām kārtām jau Ķīnas, spiediena pieaugums varētu veicināt konsolidāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

ASV prezidents Džo Baidens un Ķīnas līderis Sji Dzjiņpins tiksies Sanfrancisko. Rokādes Lielbritānijas valdībā. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas Ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs. Ko var sarunāt ar Sji? Šodien, 15. novembrī, Sanfrancisko tiek atklāts kārtējais Āzijas un Klusā okeāna ekonomiskās sadarbības jeb APEC forums. Kā jau liecina nosaukums, šī Klusā okeāna akvatorijas sadarbības formāta mērķis ir ekonomiskās izaugsmes, investīviju un tirdzniecisko sakaru veicināšana. Forums tika iedibināts 1989. gadā, un sākotnēji tajā iesaistījās 11 dalībnieki: ASV, Austrālija, Bruneja, Filipīnas, Indonēzija, Japāna, Jaunzēlande, Kanāda, Dienvidkoreja, Malaizija, Singapūra un Taizeme. Nākamās desmitgades laikā pievienojās vēl desmit – Ķīna, Honkonga (tobrīd vēl britu koloniālais valdījums), Taivāna, Meksika, Papua-Jaungvineja, Čīle, Krievija, Peru un Vjetnama. Oficiālajā foruma protokolā tiek lietots apzīmējums „ekonomika”, nevis „dalībvalsts”, kas ļauj tajā piedalīties arī Honkongai un Taivānai, pēdējai gan ar nosaukumu „Ķīnas Taipeja” un ne kādas valsts amatpersonas pārstāvētai, ko nosaka kontinentālās Ķīnas nostāja Taivānas suverenitātes jautājumā. Šogad arī Krieviju pārstāv otrā ranga amatpersona – viens no premjerministra vietniekiem Aleksejs Overčuks. Gaidītākais notikums Sanfrancisko ir ārpus foruma pamatprogrammas – tā ir Savienoto Valstu un Ķīnas prezidentu Džo Baidena un Sji Dzjiņpina tikšanās. Iepriekšējo reizi abi aci pret aci runāja tieši pirms gada citā forumā – G20 valstu samitā. Starplaikā abu superlielvalstu attiecības spilgtinājuši tādi notikumi, kā ķīniešu spiegošanas zondes pārlidojums Savienoto Valstu teritorijai un tās notriekšana, ķīniešu hakeru veiktā Savienoto Valstu tirdzniecības ministres Džīnas Reimondo e-pasta sarakstes uzlaušana un Vašingtonas aizliegums eksportēt uz Ķīnu modernākās mikroshēmas. Siltumu šais attiecībās nevieš arī Pekinas nostāja Krievijas agresijas sakarā un militāro muskuļu demonstrēšana Taivānas virzienā. Kā norāda analītiķi, nekāds pēkšņs attiecību atkusnis Sanfrancisko neesot sagaidāms. Taču viņi arī izsakās, ka, ja tikšanās ļaus izvairīties no turpmākas attiecību pasliktināšanās abu lielvaru starpā, tas jau būs panākums. Visreālākā konkrētā vienošanās varētu būt abu valstu militāro resoru tiešas saziņas atjaunošana; Ķīna šo saziņu pārtrauca pērnvasar pēc Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi vizītes Taivānā. Kā norāda Vašingtonas administrācijas pārstāvji, prezidents Baidens sarunās pievērsīsies jautājumiem par Ķīnā ražoto bruņojuma detaļu piegādi Krievijai, par sankcionētās Krievijas un Irānas naftas iepirkšanu un iespējamu Ķīnas spiedienu uz Irānu, lai atturētu to no tālākas situācijas eskalācijas Tuvējos Austrumos. Tomēr Ķīnas autoritārā līdera gatavību nākt pretim šīm Vašingtonas gaidām, visdrīzāk, jāuzlūko ar skepsi. Kamerons atgriežas Pārmaiņas britu valdībā tika sagaidītas jau labu laiku. Pārāk daudzi no kabineta locekļiem premjerministram Riši Sunakam tika mantojumā no viņa priekšgājējas Lizas Trasas, un bija paredzams, ka agri vai vēlu toriju līderis pārdiegs valdību vairāk pa savam mēram. Tomēr pārmaiņas, kuras tika publiskotas pirmdien, dažā ziņā ir ekstravagantas. Tas noteikti sakāms par jauno ārlietu ministru Deividu Kameronu – Lielbritānijas valdības vadītāju no 2010. līdz 2016. gadam. Tieši viņš bija tas, kurš, breksitistu ietekmes spiests, piekrita liktenīgajam referendumam un demisionēja pēc tam, kad tas beidzās ar britu elektorāta lēmumu pamest Eiropas Savienību. Nav šaubu, ka viņa pieredze un sakari patiešām var lieti noderēt Sunaka valdībai, taču ekspremjera darbošanās viņam nesusi arī pāris reputācijas problēmas, t.sk. pārmetumus, ka Šrilankas galvaspilsētas Kolombo ostas attīstības projekts, kuru Kamerons aktīvi virzījis starptautiski, varētu radīt nozīmīgu Ķīnas ietekmes bāzi. Vēl viens problēmjautājums ir jaunā ārlietu resora vadītāja atskaitīšanās parlamentam. Kamerons ir Lordu palātas loceklis, un Parlamenta procedūra neparedz lordu iztaujāšanu apakšnamā. Jādomā, konkrētais katalizators valdības pārvedei bija vajadzība nomainīt līdzšinējo iekšlietu ministri Suellu Brāvermenu. Pagājušajā nedēļā viņa publicēja rakstu, kurā pārmeta Londonas policijai, ka tā adekvāti strikti kontrolējot labējo radikāļi publiskās akcijas, bet tikām caur pirkstiem skatoties uz līdzīgām izrīcībām no Gazas palestīniešu atbalstītāju puses. Tā kā publikācijas teksts, pretēji pieņemtajai kārtībai, nebija saskaņots ar valdības preses dienestu, ministrei tas maksāja portfeli. Viņas vietu jaunajā kabineta struktūrā ieņems līdzšinējais ārlietu ministrs Džeimss Kleverlijs. Līdzšinējais veselības ministrs Stīvens Bārklejs turpmāk vadīs vides resoru, savukārt finansiāli ietilpīgo veselības nozari pārraudzīs Viktorija Etkinsa, savulaik ministre Borisa Džonsona valdībā, bet Sunaka kabinetā ieņēma vienu no augstākajiem amatiem Finanšu ministrijā. Pārmaiņas skārušas vēl vairākus toriju valdības posteņus, un var secināt, ka tām ir kā gluži subjektīvi, tā plašāki politiski motīvi. Kā izsakās raidsabiedrības BBC politiskais redaktors Kriss Meisons: „Ja jūs esat Riši Sunaks un raugāties uz to, kas nupat izskatās pēc iespējamas sakāves vispārējās vēlēšanās, tad ir vērts mēģināt.” Var atgādināt, ka nākamajām vēlēšanām Apvienotajā Karalistē jānotiek ne vēlāk kā 2025. gada 25. janvārī. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

On this episode, Slovakian politician and academic Martin Klus talks with us during a trip to Texas about the state of the Slovak Republic following the recent elections favoring a more Moscow-friendly government. Slovakia's move towards the pro-Russia camp in which Victor Orban's Hungary sits will make things difficult for its eastern neighbor Ukraine and easier for Putin in the European space. Per statistics that Dr. Klus cited as a fellow at the Bratislava-based think tank GLOBSEC, 55% of Slovakians believe that the war in Ukraine was started by an actor other than Russia, which is a direct effect of Russian propaganda through social media platforms, in particular TikTok, Facebook, Instagram, and Twitter. The European Commission introduced the Digital Service Act which Dr. Klus hopes will help to mitigate the negative effects of free speech for trolls and hate speech-propagating bots. Thanks for listening! Related episodes: "Milan Rastislav Štefánik: The Slovak National Hero and Co-Founder of Czechoslovakia" https://www.slavxradio.com/stefanik ABOUT THE GUEST Martin Klus is a Slovak political scientist and theorist. Prior to entering Slovak politics and since leaving office recently, he worked as university lecturer and political analyst, providing political analyses and commentaries for renowned domestic and foreign media. Dr. Klus holds a PhD in Theory of Politics and an MBA. He entered communal politics in Banská Bystrica in 2014. Between the years 2016 and 2020 he was a Member of the National Council of the Slovak Republic, Vice Chairman of the NCSR EU Affairs Committee and member of the NCSR Foreign Affairs Committee, even the NCSR Deputy Speaker during last six months of his tenure. He held the position of Vice Chairman of the NATO PA Subcommittee on NATO Partnership, as the first Slovak appointee in such position. In March 2020, he served as the State Secretary for EU affairs at the Slovak MFEA as both the GAC minister and the Sherpa to the Prime Minister. Besides EU Affairs, his contemporary agenda and research consists of Disinformation and Hybrid Threats, Human Rights, Crisis Management and Consular Affairs. He is now returning to academia, to resume his post as associate professor at the Higher School of Economics and Management in Bratislava, Slovakia. PRODUCER'S NOTE: This episode was recorded on October 19, 2023 in Austin, Texas. If you have questions, comments, or would like to be a guest on the show, please email slavxradio@utexas.edu and we will be in touch! CREDITS Host/Associate Producer: Cullan Bendig (@cullanwithana) Host/Supervising Producer: Nicholas Pierce Assistant EP: Misha Simanovskyy (@MSimanovskyy) Associate Producer: Sergio Glajar Assistant Producer: Taylor Helmcamp Production Assistant: Faith VanVleet Production Assistant: Eliza Fisher Recording, Editing, and Sound Design: Michelle Daniel Music Producer: Charlie Harper (@charlieharpermusic) - Main Theme by Charlie Harper and additional background music by Eme Hache, Joey Hendrixx. Executive Producer & Creator: Michelle Daniel (@MSDaniel) www.msdaniel.com DISCLAIMER: Texas Podcast Network is brought to you by The University of Texas at Austin. Podcasts are produced by faculty members and staffers at UT Austin who work with University Communications to craft content that adheres to journalistic best practices. The University of Texas at Austin offers these podcasts at no charge. Podcasts appearing on the network and this webpage represent the views of the hosts, not of The University of Texas at Austin. https://files.fireside.fm/file/fireside-uploads/images/9/9a59b135-7876-4254-b600-3839b3aa3ab1/P1EKcswq.png Special Guest: Martin Klus.

"Je to hanba. Určite áno. Som stále v šoku, že čo sa vlastne udialo. Nečakal som, že to dopadne takto. Ak si to bude pán premiér priať, neviem si predstaviť, že budem pokračovať bez jeho podpory. Som prekvapený, že takéto odkazy posiela cez médiá a nestretne sa najprv so mnou, tak ako sa patrí," hovorí poslanec Martin Klus, ktorý neuspel v Bruseli na vypočúvaní do Európskeho dvora audítorov. "Naozaj nemám pocit, že by som tam robil hanbu. Ale zároveň tvrdím, že to, čo sa stalo, som mal len minimálnu šancu ovplyvniť," dodáva Klus. "Priznávam, že to nevyšlo, ale treba dodať, prečo to nevyšlo," hovorí exposlanec SaS a tvrdí, že išlo o pomstu Richarda Sulíka. Prečo sa vôbec hlásil na takúto pozíciu? Nie sú to o Richardovi Sulíkovi konšpirácie? Neprecenil svoje schopnosti? Vypočujte si rozhovor Zuzany Kovačič Hanzelovej s poslancom NR SR Martinom Klusom. *Martin Klus po rozhovore požiadal vládu o stiahnutie svojej kandidatúry.   – Newsletter Zuzany Kovačič Hanzelovej: https://komentare.sme.sk/t/9122/zkh-pise   –  Ak máte pre nás spätnú väzbu, odkaz alebo nápad, napíšte nám na podcasty@sme.sk –  Všetky podcasty denníka SME nájdete na sme.sk/podcasty  –  Podporte vznik podcastu Rozhovory ZKH a kúpte si digitálne predplatné SME.sk na sme.sk/podcast  –  Odoberajte aj denný newsletter SME.sk s najdôležitejšími správami na sme.sk/suhrnsme  –  Ďakujeme, že počúvate podcast Rozhovory ZKH.

1. Problém pre Klusa, Hegera i republiku. 2. Parlament by mohol trochu zvoľniť. 3. Hľadať optimizmus v hrozivých číslach je ťažké, ale nie nemožné.

Co nový dokument Velké nic, mapující covidou pandemii, ukázal o nás Češích? Jak jsme se dostali od šití roušek a pomáhání sousedům k tomu, že se společnost rozdělila na dva nesmiřitelné tábory? A jak zasahují dokumenty do života hlavním protagonistům – ať už je to neonacista Daliborek, oběti predátorů z dokumentu V síti či dezinformátorka Peterková? Hostem nového dílu Deep Talks byl český filmový režisér a pedagog FAMU Vít Klusák. Mezi jeho nejznámější filmy patří například dokumenty Český sen, Svět podle Daliborka či V síti. Nyní uvedl do kin dokumentární tragikomedii pod názvem Velké nic, která zachycuje české pojetí pandemie – od nasazení lékařů, přes život běžných lidí, sportovců, umělců, nudistů, až po protivládní demonstrace… Odkazy: Balíček „Deep Talks Pack“ obsahující velkou trojici suplementů – Magnesium, Omega 3 a Vitamin D3+K2 (s kódem PETR20 dostanete 20% slevu na VŠECHNY doplňky prvotřídního českého výrobce Flow): https://flow-nutrition.cz/products/deep-talks-pack

Augmented reveals the stories behind the new era of industrial operations, where technology will restore the agility of frontline workers. In this episode of the podcast, the topic is Decarbonizing Logistics. Our guest is Alan McKinnon (https://www.alanmckinnon.co.uk/), Professor of Logistics at the Kühne Logistics University of Hamburg (https://www.the-klu.org/). In this conversation, we talk about the huge tasks of mitigating and adapting to climate change throughout industrial supply chains. If you like this show, subscribe at augmentedpodcast.co (https://www.augmentedpodcast.co/). If you like this episode, you might also like Episode 68: Industrial Supply Chain Optimization (https://www.augmentedpodcast.co/68). Augmented is a podcast for industry leaders, process engineers, and shop floor operators, hosted by futurist Trond Arne Undheim (https://trondundheim.com/) and presented by Tulip (https://tulip.co/). Follow the podcast on Twitter (https://twitter.com/AugmentedPod) or LinkedIn (https://www.linkedin.com/company/75424477/). Trond's Takeaway: Decarbonizing logistics without slowing economic growth is a formidable challenge which requires paradigm shifts across many industries, as well as adopting openness principles from the virtual internet onto the physical nature of the supply chain, as well as facilitating new business models, sharing, and standardization, and eventually dematerialization. Transcript: TROND: Welcome to another episode of the Augmented Podcast. Augmented brings industrial conversations that matter, serving up the most relevant conversations on industrial tech. Our vision is a world where technology will restore the agility of frontline workers. In this episode of the podcast, the topic is Decarbonizing Logistics. Our guest is Alan McKinnon, Professor of Logistics at the Kühne Logistics University of Hamburg. In this conversation, we talk about the huge tasks of mitigating and adapting to climate change throughout industrial supply chains. Augmented is a podcast for industrial leaders, process engineers, and shop floor operators, hosted by futurist Trond Arne Undheim and presented by Tulip. Alan, welcome. How are you? ALAN: I'm very well, thank you. TROND: I'm super excited to have you, Alan, you know, an academic that has transformed and seen the transformation of a field that barely existed when you started. Some 40 years in academia and logistics and now being part of this exciting experiment with creating a whole new university focused on logistics. It's been quite a journey, hasn't it? ALAN: It certainly has. I think this is my 43rd year as an academic. My colleagues often think maybe it is time to retire, but the subjects in which I specialize, which we'll be talking about in a few moments, like decarbonization, are sort of hot topics at the moment. So I'm very reluctant to phase myself out. So it's been an enjoyable 40-year career, I must confess. TROND: How did you get to pick this area? It's obviously not; I mean, now, because of the pandemic and other things, logistics or at least supply chains is kind of on everybody's mind because we're not getting whatever product we want or maybe some sort of interest in green practices. And we're starting to realize that transportation is becoming more of an issue. People are worried about that. How did you get into this area? ALAN: My interests initially were in transport and particularly freight transport. In fact, right at the beginning, it was actually a crime, believe it or not, which got me into this area. TROND: [laughs] ALAN: Because I'd done my masters at UBC in Vancouver. I returned to London to do my Ph.D. at the University of London. This was in 1976, a long time ago. And I had spent three or four months reading up on the subject of freight modal split, you know, why so much freight goes by road and so little by rail. And I'd compiled all my notes, and my briefcase was stolen. [laughter] So the day before that, I'd been to visit a professor at the London Business School who said to me, "The freight modal split topic has been very much researched." He said, "You're a young man. Why don't you go out and find something new to bring a new perspective to this subject?" And around then, the subject of...it wasn't called logistics back then; it was called physical distribution, right? TROND: Hmm. ALAN: Where you saw freight transport in a broader context linking it to inventory management, to production planning, to warehousing, and so forth. And so I began reading up on that subject. And that then became the main theme of my Ph.D., which I think was one of the first PhDs done in the UK on that subject. So you could say that it was the person that stole my briefcase way back in 1996 [laughs] that played a part in me discovering logistics as a field, and that's occupied me for 40 years in my academic career. TROND: And on that journey, you have entered in and out of different fields. I noticed that you were a lecturer in economic geography in the beginning. So there's a very interesting, I find, physical component to logistics, obviously. How does geography enter into it for you? ALAN: Well, I see transport and logistics as essentially a spatial subject. My Ph.D. focused on the geographical aspects of logistics, you know, where you locate the warehouses, how you route the vehicles, you know, so much logistics planning has a geographical component. But the thing about logistics as an academic discipline is that it's drawn together academics from many different disciplines. Many have come from a mathematical background, from engineering, from economics, in my case, as I said, from geography. And that, I think, is one of the strengths of the subject area, that it has got this interesting interdisciplinary mix. And that allows us, in a sense, to deal with a whole range of policy issues, of industrial issues, I mean, from land use planning to environmental issues, which we'll be talking about in a moment. I've really enjoyed engaging with academics really from different disciplines over my career as an academic. TROND: Well, and we'll talk about these things in a second. But, I mean, it's not just academics, right? Because the subject is so non-academic in a sense, right? [laughs] It's actually very alive, and it affects all of us. So people may not have been super aware of it. But, like you point out, it's very multidisciplinary. Now, how did this startup University concept come about? You've moved to Hamburg or spent a lot of time in Hamburg with this KLU university for logistics, essentially, which sounds to me like a daunting prospect to create a new university based on a new discipline in Germany of all places. ALAN: So I'd been 25 years in my previous university here in Edinburgh where I'd set up a master's program in the subject and a research center. And then, in my late 50s, I got the opportunity to go to Hamburg and to join what was a startup University. I mean, when I joined, I think we only had nine academic employees. We only had about 40 or 50 students in total. So it was a challenge. And a bit of background on the university; it is a legacy project of a very wealthy man, Klaus-Michael Kühne, who is the majority owner of Kuehne+Nagel, which is the world's biggest freight forwarding company. And he also owns about a quarter of Hapag-Lloyd, one of the world's biggest shipping companies. And he, in a sense, wanted to give something back to the industry, and so he founded the university in 2010. So it's now 12 years old, and I think it's been a very successful enterprise. We're still niche, obviously. We've got, I think, about 27 or 28 professors, about 500 students. But we have this focus on logistics and supply chain management. And there are also quite ambitious plans to globalize the university, to open up satellite KLUs around the world. So I was just very lucky really to get involved in this in the early stages and do my bit to help to shape this institution. TROND: Well, you're lucky but obviously enormously accomplished. I wanted to talk a little bit about your 2018 book: Decarbonizing Logistics here. So this came out on Kogan Page. I also published on Kogan Page. It's a great UK-based publisher. Tell me a little bit about decarbonization overall and what you see as the main opportunities but also the challenges. It seems to me there's a lot of talk of decarbonization, but the subject that you are attacking it from is one that points out a lot of the limitations of these visions of changing the world into a decarbonized world. They're very physical limits and very real practices out there in various industries. How can we kick off this discussion on decarbonization? What is the best way to understand the biggest challenge here? ALAN: If we confine that to logistics, to put that into perspective, I think in my book, I reckoned...I pulled together as many numbers as I could, and I reckoned that logistics worldwide accounted for about between 10% and 11% of energy-related CO2 emissions. I've now revised that upwards, so I think it's probably now closer to 11% to 12%, most of that coming from freight transport but some of it from the buildings, from the warehouses, and the freight terminals. To my knowledge, nobody has yet carbon footprinted the IT and administrative aspects of logistics, but that could maybe be up half a percent or thereabouts. And there's a general recognition that Logistics is going to be a very hard sector to decarbonize for three reasons: one, because of the forecast growth in the amount of freight movement worldwide over the next few decades. Second thing is because almost all the energy currently used in logistics is fossil fuel, right? So we're going to have to convert from fossil fuel to renewables. And the third thing is the length of the asset life because ships would typically have an asset life of 25, 30, 35 years; planes, likewise, trucks are a bit shorter, maybe 10 to 15 years. But it's going to take us time to change that asset base away from fossil energy to renewables. TROND: Well, I believe in the middle of your book, somewhere in chapter three, I read this quote that you had that the only way a restraining future increases in freight movement is basically to slow economic growth. That's not really very exciting of a prospect. ALAN: Well, that's one of my five decarbonization levers to just reduce the amount of stuff that we have to move. TROND: You must be a popular guy if you say that to industry leaders. [laughter] ALAN: Well, I think the challenge of dealing with a climate problem is so enormous that we really have to think out of the box and think of these radical suggestions. But in this case, a number of things can help us there; I mean, the development for circular economy, increasingly manufacturing and recycling will help to reduce the amount of stuff. A lot of the research suggests that people are prepared now to move to a sharing economy where they're less obsessive about owning things and more willing to share. In some sectors...look at electronics how we have managed to miniaturize products. There's also 3D printing, which some people think will help us to reduce the amount of stuff that we need to move. It will help us to streamline our supply chains, reduce the amount of wastage in the production process. So it's not all about just people buying less. I mean, there are a number of trends I think we should -- TROND: I get that, but, Alan, I mean, 3D printing, I was just, again, reading from your book. You're not all that bullish on 3D printing, either. It's certainly not on the individual level this vision people might have in their heads that everyone's going to have a 3D printer, or the neighborhood will have a vast 3D printer network, and you can print everything locally. This whole decentralized idea of the world of material goods, essentially, where everything is printed on demand, you don't really see that as a very easy transition, do you? ALAN: No, I don't. I think it's also a longer-term transition. I mean, there's a debate as to whether this will be truly a game changer. And maybe in the longer term, we will see a lot of consumer products printed in the home, and then we can greatly streamline supply chains. That is a long way off if it ever happens. Where I think it's more likely to reduce, freight demand is further back along the supply chain instead of business applications of 3D printing. But there's an academic debate on this subject. Some people are quite upbeat about this, thinking 3D printing is going to be an effective decarbonizer. Others are a bit more skeptical. I mean, there are some forecasts being made about the net effect of 3D printing on the amount of air cargo in the future. But there's not necessarily a wide agreement on that. So I think the jury's out on this one, [laughs] on the net contribution 3D printing will make to decarbonization. TROND: Alan, can you give me some tangible examples of what we're talking about here with logistics? Because, in essence, it's an unfair business to be in to decarbonize logistics in the sense that the subject as a whole is almost a victim of climate change. You're dealing with extractive or heavy industries that are moving about a lot of damaging [laughs] materials that they have extracted. To turn this into a positive discussion is challenging, but there are a lot of attempts to do so. Maybe we can take trucking perhaps as an example. So transportation, obviously, of goods via air is challenging, and road and by ocean, I guess, is somewhat less climate impactful. But what is the prospect? If we just take trucks, it's a modal transportation element. People understand truckers, and we see trucks on the road. It's a very visceral kind of element. What has happened there, and what would you see is the prospect there? People talk about electrification of trucks. What are the real prospects for change in trucking, transportation? ALAN: I think one of the positive things here is that there are many things that can be done, and they're additive. Their net effects will be cumulative. They're going to be implemented over different timescales. So the sort of things that we can do today which yield a significant carbon saving would be to improve the aerodynamics of the vehicles, streamline them. We can train the truck drivers to drive more fuel efficiently. I mean, I think that's recognized to be one of the most cost-effective ways of cutting carbon emissions and also, of course, reducing fuel costs as well. A lot of this would be self-financing for the trucking businesses. Then looking to the longer-term, there are technologies that we'll be able to deploy. Here in Europe, there's been a lot of interest in platooning, where it's not just the fuel efficiency of the individual vehicle that you improve but convoys of vehicles that would then be closely coupled, if you like, on the motorway. But many people see ultimately, the way we decarbonize road freight to get it down to zero emissions is through switching from diesel fuel to low carbon fuels, mainly batteries. I would have thought, certainly for smaller countries where the trucks travel shorter distances, maybe some use of hydrogen though I have to confess that I'm doubtful about the use of hydrogen in the road freight sector. I see we will need the hydrogen to decarbonize other sectors of the freight market, the ones you mentioned, aviation and shipping, because they don't have the same opportunity to electrify the operations that we will have in the road freight sector. But I mentioned the importance of timescale here because if you look at Europe, I think there are 6.2 million trucks in Europe. We are replacing those trucks at about 200,000 or 300,000 a year. At that replacement rate, it's going to take us probably a couple of decades to entirely replace a diesel fleet with a fleet running on batteries or fuel cells, and therefore there are things we have to do in the interim. So, in addition to the things I've mentioned, the shorter-term ones, we can fill the vehicles better. Typically in Europe, about 20% of truck kilometers are run empty. In some parts of the world, it's 30% or 40% of truck kilometers run empty. We need better load matching, you know, to get return loads because that would then help us to cut truck kilometers and thereby save energy and CO2. TROND: You know, it strikes me that a lot of what you're talking about, I guess, resonates with the topic of this podcast because it's not just automating and making things enormously advanced in terms of technology per se. It is optimizing within this idea that you're using your assets differently, perhaps through digital means and organizing people and assets in a system in a better way. How would you say the progress is there? Because there's, you know, we'll move to this in a second, there are these very high-profile projects, sequestration and such which we'll talk about that require technological leaps. But the kinds of things you're talking about here they are more tweaks, I guess, with better control of where your asset is, what's empty at given moments, and, like you said, platooning and other things, organizing people differently. ALAN: I think the use of the word tweak may underestimate their contribution. It can be incremental, but it can still be quite significant, I think. So one thing is load matching; you know, if you're a trucking company or a truck driver and your truck is going to be returning empty, how can you find a return load? Or, if your vehicle is only partially loaded, how can you maybe pick up another load that will fill it to a greater extent? Now, we have heard what we call freight exchanges, online freight exchanges now, for over 20 years where a trucker could go online, and it would be an online market, and they would be finding an available load. But that technology has been greatly upgraded recently with the application...well, moving to cloud computing, for example. But the application of artificial intelligence, machine learning, we can now take that level of transport solution to a new level. TROND: You know, that's fascinating, Alan. My question, though, is, is the business model of the way that drivers are organized also needing to be optimized for that purpose? For example, if a driver works for a given company, what is the incentive for that company to have that driver take more load? I mean, is there a way that you can take someone else's cargo and then get evenly distributed? I don't know, the driver gets something for the inconvenience of going somewhere, and the company that owns the asset obviously gets part of it. There are business model changes needed too. ALAN: Yes, again, a very good point. One important feature of the trucking industry, I think virtually everywhere in the world, is it's highly fragmented. Here in Europe, we've got over half a million small and medium-size carriers. I think about 80% of carriers only have one vehicle. So how do you engage that vast community of small operators in this process? Mobile computing has helped the mobile phone. Now these owner-drivers, of course, have an obvious incentive to keep their vehicle as full as much of the time. For the bigger operators, many of them now operate control towers. So it's no longer the driver's decision to do this. I mean, the driver will be told where to go to pick up a load. But for these bigger companies as well, by deploying this technology, they can improve the efficiency of their operation. And as a cool benefit from all of that, you get the carbon reductions and the energy savings. And we shouldn't just look at this in terms of Europe and in North America. If we look at this at a global level, these technologies that we've just mentioned are beginning to have a revolutionary effect in countries like India, in Indonesia, in African countries, where small operators with a mobile phone can now tap into these networks to find their next backload. So it's not so much changing the business model; it's refining the business model and creating new commercial opportunities for these companies. So they're not doing this to decarbonize their operations. They're doing this to fill the vehicles, improve efficiency, and save money, but there will be carbon savings as a consequence. MID-ROLL AD: In the new book from Wiley, Augmented Lean: A Human-Centric Framework for Managing Frontline Operations, serial startup founder Dr. Natan Linder and futurist podcaster Dr. Trond Arne Undheim deliver an urgent and incisive exploration of when, how, and why to augment your workforce with technology, and how to do it in a way that scales, maintains innovation, and allows the organization to thrive. The key thing is to prioritize humans over machines. Here's what Klaus Schwab, Executive Chairman of the World Economic Forum, says about the book: "Augmented Lean is an important puzzle piece in the fourth industrial revolution." Find out more on www.augmentedlean.com, and pick up the book in a bookstore near you. TROND: You know, your field is so fascinating for the myriad of different tactics that can be deployed here. Let's move for a second just to the bigger issues around energy, infrastructure, and ideas to change the way that that operates. Sequestration, for example, this idea of removing greenhouse gases, requires an enormous infrastructure. And I know you have written extensively on infrastructure overall. What is really at stake here with this type of process? We're talking about a futuristic, enormous industry that would be, I guess, on top of the existing logistics structure. ALAN: Yes. It certainly will. I mean, I often flag this up to logistics businesses as the next huge business opportunity for so many of these companies. Because sequestration or carbon dioxide removal, I mean, drawing down the greenhouse gases already in the atmosphere is essentially a logistical process. We're going to be creating new supply chains, moving liquidized CO2 to places where it will either be buried in the ground or maybe used for some other purpose, like to make e-fuels. But to put this into context, why is this happening? It's because we're almost certainly going to overshoot our carbon budgets. And so, if we want to commit to net zero, it is not simply a matter anymore of reducing emissions. We're also going to have to think about removing greenhouse gases already in the atmosphere. And to put that into perspective, I think last year; there were only about 18 or 19 plants in the world that were engaged in sequestration. And they only withdrew, I think, about 10,000 tons of CO2 from the atmosphere. They're now projecting that by 2050 we'll, on an annual basis, be removing between 10 and 15 billion tons of CO2 from the atmosphere. And that is going to entail an enormous logistical exercise. But at the moment, thinking as at an early stage, we really haven't worked out where the best place will be to do the sequestration and where we will have to take the stuff to bury it in the ground. TROND: In one of your presentations. You quoted an article from 2021 that says that the concept itself of net zero is basically a trap that it becomes kind of an excuse to do certain things as an extension of existing industries. These researchers have started to get second thoughts about something that they might even themselves have proposed. Is that the alternative view that you'd like to flag out there, or is this really a serious concern that we're putting too many eggs in one basket here? ALAN: You're right. I mean, a lot of climate scientists are now seriously worried about the concept of net zero. I read the other day I think if you look at all the countries in the world that have committed to being net zero by 2050 or earlier and all the companies, I think 91% of the global economy is now covered by a net zero commitment. But I suspect a lot of people don't truly understand what net zero entails, I mean, realizing there's a big sequestration side to it, and it's not purely mitigation. But I sympathize with the views of those who say that if we now get fixated with sequestration, if we realize we don't have to cut our emissions very quickly or dramatically because we can just leave it to future generations to pull down all the CO2 that we have put there. That is highly risky because the technologies we have for doing this are still fairly immature. And we're just not sure how we're going to be able to scale this up to the level I've just mentioned. But there's an equity and ethical issue here that we should be leaving it to future generations to reverse the climate change processes that we have started. The last thing we want, of course, is for interest in sequestration to deflect attention from cutting emissions now. That's what we really need to do. Because the economic modeling on this suggests, it's an awful lot cheaper to stop emitting today than it will be in the future to remove those greenhouse gases from the atmosphere. TROND: So let's talk a little bit about the future outlook then because there obviously are technologies on the table, on the books but also in development that do have certainly more renewable potential. There are improvements in renewables. There's the whole switching argument that eventually, once you switch, that is going to take effect. But are you, I guess, pessimistic or optimistic that this switch or this future, as in 2050, which is kind of the climate future that most people are looking at, what is the prospect that we're anywhere close here? And where are the things where you think we should be putting our energies? ALAN: One has to be optimistic in this area. I mean, if you're pessimistic, what do you gain? We have to look at the positives. And I think we will ultimately be able to decarbonize logistics. What concerns me is the speed at which we're doing it. Now, as I said, ultimately, we will do this by switching from fossil fuel to zero-carbon energy sources. In most cases, we're going to have to change the vehicles, the locomotives, the ships, the planes to do that, and that's going to be a long-term process. Another thing which concerns me at the moment is there's a lot of disagreement as to what the dominant low-carbon fuel will be for the various future transport modes. So in the road freight sector, there's a debate as to whether we should be using batteries to do this or hydrogen. In the shipping sector, the main choice is between e-methanol or green ammonia. And some people think we should be using nuclear even. So a disagreement there. And then, on aviation, sustainable aviation fuel will be required in vast quantities to decarbonize aviation. TROND: How are we going to do that? How are we going to do that, right? Isn't that the question? The vast amounts of forests or whatever agriculture is going to go to these biofuels. ALAN: Well, I think biofuel will make a contribution. Personally, I think the main fuel we will use for aircrafts in the future is e-kerosene, which is a synthetic fuel which will use green electricity. Once we've decarbonized electricity, we can then use that to make green hydrogen, which we can then combine with other chemicals to make e-kerosene. Now at the moment, that's currently...we can do this currently, but it's two or three times more expensive than fossil kerosene. But also, until we get the capability to do that, we will rely on biofuels. That's certainly true, not just for aviation but in the road freight sector and possibly to some extent in the shipping sector. But we got to make sure the biofuels are environmentally sustainable. Because, I mean, I was a real enthusiast for biofuels when I began to get involved in the climate change work. I thought it's biofuels that will allow us to decarbonize logistics until we did the lifecycle analysis. And we discovered that if you make your biofuel with palm oil sourced from, I don't know, Indonesia or Malaysia, on a lifecycle basis, the emissions are three times those of the diesel that we are replacing. It just doesn't make sense at all. So we have to ensure that we're using feedstocks for the biofuels, which are genuinely sustainable. There's a limited quantity of those. So we have to see these as being of limited value short term, as transitional, until we move to the other fuels I've just mentioned. TROND: But, Alan, it seems to me that as much as you're an enthusiast of various futuristic technologies, you're also saying that in the next ten years, there are a lot of operational things we can do. One idea that has been put forward that you've talked to me about is this idea, which needs to be explained, of the physical internet as a conceptual change in the logistics industry. Can you elucidate that concept? Because at face value, I don't quite understand it, but on the other hand, it's the principle here. It's not recreating the internet. ALAN: No, yeah. I always have to say that the physical internet is not the Internet of Things because people, I think, often wrongly confuse the two things. The physical internet would be a physical manifestation, if you like, of the digital internet, applying the same principles, the same organizational principles that we have for moving emails to the movement of physical consignments. So if you think what are the key features of the digital internet, open systems, standardized modules for moving information through the internet, we would be creating an open system. There'd be little proprietary asset-based logistics so that the warehouses, the freight terminals, the vehicles would be available for general access. And we would have to put in place, therefore, IT systems and market mechanisms to make that possible because that would then allow us to use that asset base an awful lot more efficiently. The other thing which would, if I'd just add something else, is modularization. Because at the moment, we have got some degree of modularization obviously in pallets and containers and so forth, but we may have then to remodularize with a different type of handling equipment that would be nested and compatible to allow us to fill the vehicles better and to manage processes in the warehouses, for example. TROND: It's surprising, I guess, a little bit to hear this, and maybe you can explain this to me. But at surface value, this whole international container standard and the way that that really changed shipping because there's, after all, one container. It looks the same pretty much everywhere. It was this big battle. And then there is this container, it doesn't quite work for air travel, but it works for freight, ocean-based shipping, and for land transport. So one would have thought that that perspective is so ingrained in logistics because it was such a success story. But you're telling me that...did one rest too much on the laurels of that one success and then never extended this to other aspects of standardization? Or how do you explain that one element is so standardized and many, many, many other elements remain stuck in kind of that proprietary logic? ALAN: It's a great point. So containerization was a game changer. I mean, it transformed international trade. And we've always been looking for a similar game changer, [laughs] you know, to be equally transformational. But there were still problems with containerization, you know, so that standardized the boxes and made it easier to transfer them between transport modes and so forth. But if you look at the internal dimensions of a container, they're not all that compatible with the dimensions of the pallets inside, so you always waste some space. We call this the unit load hierarchy. So at the top end, we got the container, and then we come down to the next level, which would be the pallet load, and then the level below that would be the carton. And then you get down to the individual product. And it's at these lower levels in that hierarchy we don't have sufficient standardization. So there are many different sizes and shapes of pallets and stillages, and so forth. And it would be nice if we could converge on similar standardization at that level. TROND: Fascinating. Let's move to the policy area in a second. I know that you did some work for Unilever a while back and developed a framework for decarbonization policy essentially or to understand the different factors that that will impact, and you called it the Timber Decarbonization Framework. And I'm just going to quickly recite these factors, and you'll explain why they all are here. So technology, we've talked about technology, infrastructure, you know, obviously, the physical aspect of all these assets. And then market trends behavior which is interesting because behavior is not the first thing I would think of in logistics, [laughs] and then energy system and regulation. So there are many, many things here in this framework. But what does that mean for a policymaker? Because up until now, we've been talking about private sector optimizing their own portfolios, but there's also a wider concern here for policymakers or indeed for individuals. ALAN: That's right. So a bit of background then on the project that we did for Unilever. The company had set itself this target to reduce the carbon intensity of its global logistics by 40% between 2010 and 2020, and it obviously had some ideas to how it could do that internally. But I thought over that time period, almost certainly, there'll be development outside Unilever's control, many of them at a national level, a macro level, which will help to decarbonize logistics, which would reinforce anything that the company was doing itself internally. So they asked us to look at 13 of their main markets in the world and make an assessment as to what extent transport logistics were decarbonizing generally. And it was -- TROND: Only 13 markets. [laughs] ALAN: Only 13 markets, that's right, I know. [laughter] I can tell you it was hard enough just doing it for 13 markets because that includes big markets like China and Brazil, and so forth. So we came up with the timber framework to say that these macro-level trends would fall basically into those six categories. And what we tried to do then was...this was a desk-based study. We tried to pull together as much data as we could for each of those six subject areas. TROND: What was the most surprising of them for you, Alan? Technology is perhaps pretty obvious. And then infrastructure, I guess, for you in your field is very obvious. But some of the others, at least for me...and regulation, obviously, this was a regulatory concern as well. But what were some of the surprises, the biggest surprise when you were putting together this and realizing which factors were influential? ALAN: I think it was the diversity which surprised us. Well, maybe I should qualify that because some of those countries were European countries where there's a lot of similarity. Many of them belong to the EU and therefore were governed by continental-wide regulatory policies. But when you went into other countries, even countries you might think were similar in their level of development and in the maturity of their logistics industry, there were actually quite different approaches to the way in which they were decarbonizing. Just take one thing, for example, the freight modal split, you know, the division of freight traffic between transport modes can vary a lot between countries, and that can be quite a big determinant of the average carbon intensity of freight movement within that country. But also, there's a feeling that it's the developed world that are doing the most innovative things in decarbonizing logistics. But we did find examples in less developed countries of quite clever initiatives. One often imagines that the lessons from decarbonizing logistics will transfer from the wealthier countries to the poorer ones. But there could be a scope, I think, for the movement of ideas and practices in the opposite direction as well. TROND: Alan, let me ask you this. I mean, many times, when you know a lot about an area, you come to the conclusion that if I only ruled this system, things would be better. ALAN: [laughs] TROND: And thereby, in French, they say this dirigiste approach where you say government or me, the expert, or whoever it is, we are just going to set this straight. Is that the big wish for you or the experts in this domain that some master planner comes in and just kind of lays down the law? Or is the clue to these very necessary decarbonization strategies a more flexible framework? ALAN: If I was that global dictator with special powers over logistics, I think the one thing I would prioritize would be pricing using the price mechanism. And things are progressing well in that direction. If you go to the World Bank website, there's a dashboard, and they show the extent to which carbon pricing schemes are developing around the world. And I think currently, almost a quarter of greenhouse gases emitted are in countries that have got some form of emissions trading or carbon taxation. So I think that needs to be extended. What we're also seeing, of course, is the cost of carbon increasing. So the world's biggest emissions trading market is here in Europe. And I think over the past two years, or so, the price of carbon has rocketed; it's currently, I think, about €100 per ton of CO2. So extending these carbon pricing, carbon taxation schemes, and at the same time raising the cost of carbon will then incorporate carbon pricing into companies' balance sheets and their investment appraisal. And that, I think, will drive a lot of the changes we've been discussing. That includes the managerial, operational things right through to the technological things like switching to lower carbon fuels. TROND: So at the end of the day then, Alan, you say there's a benefit to being optimistic, and I liked that message. But I do sense that there are some bumps in the road here. It's not going to necessarily be an easy technology fix or even an easy policy fix here. It seems the overall logistics framework it's not one industry; it seems to me. There are the logistics practices, and they are spread around every industry. ALAN: Yes, you're right. I mean, I don't want to give the impression that any of this is going to be easy. It's going to be tough, but it will have to be done. And just to flag up some of the complexities, I've mentioned how in the trucking industry, we're going to have to shift from diesel trucks to probably battery ones predominantly. And again, almost all the discussion of that relates to Europe and in North America. But we got to do this at a global level. At the moment, a lot of developing countries buy second-hand trucks from Europe or North America. And one thing that concerns me is that as Europe and North America accelerate the transition to low-carbon vehicles, they will want to dump a lot of their existing diesel vehicles. And the danger is they'll be dumped in less developed countries, where that will then slow their transition to the next generation of battery-powered vehicles. So this is an area where we really have to take a truly global perspective on how we transform road freight because what's the point of us massively reducing our CO2 emissions in Europe if all we do is inflate emissions from other parts of the world? I mean, climate change is a global problem. We've got one atmosphere, and therefore we have to look at that bigger picture. TROND: That's fascinating. It would seem to me that the solution would have to be something where you add incentive for everyone regardless of where you are in the pyramid of industrial transition to leapfrog essentially, right? ALAN: Yes, yes, exactly. I think the key will be transferring technologies best practice from a lot of the more developed countries to the less developed world. I've just written a paper for the World Bank looking at how we tailor logistics, decarbonization to the needs of less developed countries, and that will be coming out in a few months' time. And I think that's going to be really one of our bigger challenges in this field. TROND: Alan, it's fascinating to hear such an overview of a field and an expanding landscape that is so crucial to something that clearly is one of the bigger challenges of our time. Thank you so much for your time today. ALAN: You're welcome. Thank you. TROND: You have just listened to another episode of the Augmented Podcast with host Trond Arne Undheim. The topic was Decarbonizing Logistics. Our guest was Alan McKinnon, Professor of Logistics at the Kühne Logistics University of Hamburg. In this conversation, we talked about mitigating and adapting to climate change throughout industrial supply chains. My takeaway is that decarbonizing logistics without slowing economic growth is a formidable challenge which requires paradigm shifts across many industries, as well as adopting openness principles from the virtual internet onto the physical nature of the supply chain, as well as facilitating new business models, sharing, and standardization, and eventually dematerialization. Thanks for listening. If you liked the show, subscribe at augmentedpodcast.co or in your preferred podcast player, and rate us with five stars. If you liked this episode, you might also like Episode 68: Industrial Supply Chain Optimization. Hopefully, you'll find something awesome in these or in other episodes, and if so, do let us know by messaging us because we would love to share your thoughts with other listeners. The Augmented Podcast is created in association with Tulip, the frontline operation platform that connects the people, machines, devices, and systems used in a production or logistics process in a physical location. Tulip is democratizing technology and empowering those closest to operations to solve problems. Tulip is also hiring. You can find Tulip at tulip.co. Please share this show with colleagues who care about where industry and especially where industrial tech is heading. To find us on social media is easy; we are Augmented Pod on LinkedIn and Twitter and Augmented Podcast on Facebook and YouTube. Augmented — industrial conversations that matter. See you next time. Special Guest: Alan McKinnon.