Podcasts about purv

Starpstāvoklis starp miegu un nomodu  ir mākslinieces Paulas Zvanes uzmanības lokā. Viņas darbos apvienojas eksperimentāli materiālu meklējumi, starpstāvokļi starp zināmo un svešādo un vēlme izaicināt tēlniecības robežas. Par izstādi „Neredzams”, kas pērn bija skatāma galerijā "LOOK!", Paula Zvane nokļuvusi Purvīša balvas finālistos. Paula Zvane  ir māksliniece, kas dzīvo  un strādā Londonā. Studējusi glezniecību, performanci un tēlniecību Latvijā, Islandē un Apvienotajā Karalistē, piedalījusies daudzos mākslas projektos, rezidencēs un izstādēs. Savos darbos apvieno un pārveido dabas formas un veidolus, lai rastu saikni un kopīgu valodu starp savstarpēji svešām sugām un vēstījumiem. Viņa strādā ar plašu materiālu spektru – metālu, augu šķiedrām, kažokādām, tējas sēni, radot radījumus, kas nepieder nevienai konkrētai sugai. Par to varējām pārliecināties izstādē „Neredzams” galerijā „LOOK!” 2024.gada februārī, kurā kā skatītāji tikām ievilkti sirreālā vidē ar vienlaikus gan pievilcīgiem, gan biedējošiem objektiem.   Purvīša balvas ieguvēju noteiks starptautiska žūrija un uzvarētāju paziņos šajā piektdienā, 23. maijā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Galvenajā ēkā, kur arī aplūkojama finālistu izstāde. Bet visu finālistu stāstus varat meklēt Latvijas Radio mājaslapā pie raidījuma Kultūras rondo, un portālā LSM.lv.     

Stāsta mākslinieks Krišs Salmanis Latvijas laikmetīgās mākslas redzamākās izpausmes ir tādi lieli un iecienīti notikumi kā Purvīša balva un dalība Venēcijas mākslas biennālē. Bet kas nodrošina ikdienas viļņošanos, no kuras ik pārgadus nosmelt galotņu putas? Protams, mākslinieki. Taču būtisku lomu spēlē arī izstāžu telpas, mākslas centri, kā arī mākslas dzīves apskatnieki. Kā citādi lai es zinātu, ko noteikti apskatīt, kad man galīgi nav laika mākslai? Arterritory.com ir svarīgs un ilgspēlējošs mūsu laikmetīgās mākslas dzīves centrs. Tas dibināts 2011. gadā, un šobrīd ir vienīgais specializētais vizuālās mākslas medijs Latvijā. "Arterritory" uzmanības lokā ir Baltijas, Ziemeļvalstu un Centrāleiropas mākslas procesi un to izpausmes citur pasaulē. Portāls nodrošina saturu gan latviski, gan angliski. Būtiski uzsvērt, ka saturs netiek tulkots automātiski. Saturiskā koncepcija katrai valodas redakcijai tiek veidota īpaši. "Arterritory" veidotāju uzskatā māksla ir nacionālās identitātes un saziņas instruments. Viņu mērķis ir informācijas maksimāla pieejamība, katru nedēļu veidojot aktuālo Latvijas mākslas notikumu ziņu apskatu. Ik pirmdienu portālā lasāma rubrika "Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā" par mākslas jaunumiem. "Arterritory" arhīvs pierādījis sevi arī kā māksas izglītības instrumentu. Tā veidotājas ir pārliecinātas, ka māksla šodien nav noslēgta telpa, tā atrodas mijiedarbībā un sasaistē ar pārējām kultūras jomām. Tādēļ portālā var gūt informāciju arī par kino, dizainu, modi, arhitektūru un grāmatām. Manu interesi piesaistīja krievu valodas sadaļa. Tās saturs vairs netiek papildināts kara dēļ, bet arhīvs ir saglabājies un tajā (īpaši kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā) atrodami arī diezgan daudzi mākslinieciskās pretošanās piemēri no okupētās Krimas, Gruzijas kā arī pašas agresorvalsts, par kuriem citādi nebūtu uzzinājis. Līdzās darbībai interneta vidē "Arterritory.com" izdod arī drukātus izdevumus un nodarbojas ar izstāžu darbību. Tā vadītājas Una Meistere un Daiga Rudzāte regulāri uzņemas kuratoru lomu gan "Arterritory", gan sadarbības partneru projektos. Šobrīd, piemēram, ir skatāma viņu veidotā Bernāra Venē gleznu izstāde Mākslas muzejā "Rīgas birža", Purvīša balvas finālistu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Miervalža Poļa darbu izstāde "Egocentriķa ceļojumi" mākslas telpā "Ola". Viņu kontā ir arī trīs Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljoni. Visai iespaidīgi pāris cilvēku komandai, kas mitinās vienā īrētā, ar mākslu un grāmatām piekrautā istabā. Pastāvīgas izstāžu telpas vietā izveidota galerija-klejotāja, kas piedāvā iespēju ne tikai iepazīt daudzveidīgu mākslu, bet arī nokļūt dažādās privātās telpās, kuras parasti nav atvērtas svešiniekiem. Man šis risinājums šķiet simpātisks, jo arī savas izstāžu gaitas sāku, apgūstot ar mākslu nesaistītas telpas. Man vienmēr interesē arī tas, kas sakāms pašiem māksliniekiem. No vienas puses uzskatu, ka visam jābūt pietiekami skaidram, apskatot darbus, tomēr bieži vien ir aizraujoši uzzināt darbu tapšanas aizkulises. Sarunas ar māksliniekiem var atrast daudzviet tīmeklī, varbūt tāpēc "Arterritory" šim žanram piepulcējis interesantu variāciju – sarunas ar kolekcionāriem. Tā ir atsevišķa nodaļa portālā un tajā rodama atbilde arī uz šī stāsta sākumā uzdoto jautājumu. Beļģu kolekcionāre Galila Barzilaī-Olandē apgalvo, ka "māksla ir vislabākā pretnovecošanas terapija". Droši vien neko citu jūs arī negaidījāt, bet tomēr jauki, vai ne? Iekārtojot viņas kolekcijas izstādi Rīgā, man laimējās ar viņu iepazīties, un, ja tiešām pie vainas ir māksla, tad tai ir milzu spēks. Tādēļ skatīsimies mākslu, lasīsim par to un dzīvosim mūžīgi! Vai vismaz ilgi un radoši.  

Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas kandidātus, kuru darbi pašlaik skatāmi izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Iepazīstam mākslinieci Elzu Sīli un uzklausām viņas stāstu par izstādi "Zaķīšu pirtiņa". Elza Sīle pārstāv pasaules pieredzi elpojošo trīsdesmitgadnieku paaudzi Latvijas mākslā. Absolvējusi glezniecības nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā, dzīvojusi Oslo, vēlāk studējusi un astoņus gadus dzīvojusi Šveicē, papildinoties dažādās pasaules mākslinieku rezidencēs un izstādot darbus Francijā, ASV, Japānā, Šveicē, Puertoriko un citur. Pašlaik dzīvi dala starp Cīrihi un Rīgu. Savos darbos Elza Sīle izmanto ļoti dažādus medijus, un tos varēja vērot arī līdz šim plašākajā māksinieces personālizstādē Latvijā „Zaķīšu pirtiņa”, kas pērnruden bija skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā.

Turpinām iepazīt Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus. Kriša Salmaņa personālizstāde „Rūgts” lakoniskos, bet ietilpīgos objektos atsedz ilgstošās sekas, kuras Latvijas kultūrtelpā un mentalitātē atstājis padomju okupācijas režīms. Padomju mantojumu mākslinieks salīdzina ar dzīvi simbolu pasaulē, un šie simboli ir rūgti un biedējoši. Kim? Laikmetīgās mākslas centrā izstāde rādīta 2023.gada pavasarī.

Kultūras rondo turpinām tuvāk iepazīties ar Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistiem, kuru darbi pašlaik apskatāmi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Vienu no viņiem maija beigās starptautiska žūrija izraudzīsies par pēdējās Purvīša balvas ieguvēju. Iepriekš raidījumos jau esam dzirdējuši stāstus par Luīzes Rukšānes, Romāna Korovina, Ievas Kraules-Kūnas, kā arī Ingas Melderes un Luīzes Nešbertes darbiem, attiecībām ar skatītājiem un pasauli, bet šodien tiekamies ar mākslinieku Indriķi Ģelzi. Indriķis Ģelzis ir spilgts vārds latviešu laikmetīgajā mākslā. Nācis no pazīstamas mākslinieku dzimtas, studējis gan Latvijas Mākslas akadēmijā, gan Ģentes Augstākajā mākslu institūtā un pēdējos 15 gadus aktīvi veidojis karjeru starptautiskā mērogā ar vairākiem desmitiem personālizstāžu un grupu izstāžu. Savu ceļu viņš sāka videomākslinieks, bet vēlāk mērķtiecīgi pievērsās abstraktajai tēlniecībai, un šodien Ģelža pamata mākslas valoda ir objekti un instalācijas. Ilgāku laiku dzīvojis ārpus Latvijas – Beļģijā un Ņujorkā -, bet nu jau vairākus gadus viņa studija ir Latvijā. Purvīša balvai Indriķis Ģelzis nominēts par izstādi „Ūdeņaina dienas actiņa” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā 2023.gada rudenī. Interesanti, ka tagad Purvīša balvas finālistu izstādei pārradītajā izstādes versijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā viņš varējis īstenot sākotnēji iztēloto izstādes plānojumu, kur darbi skatāmi vienā telpā un izplešas vairāk uz augšu, nevis uz sāniem. 

Stāsta mākslinieks Krišs Salmanis Latvijas laikmetīgās mākslas redzamākās izpausmes ir tādi lieli un iecienīti notikumi kā Purvīša balva un piedalīšanās Venēcijas mākslas biennālē. Bet kas nodrošina ikdienas viļņošanos, no kuras ik pārgadus nosmelt galotņu putas? Protams, mākslinieki. Taču būtisku lomu spēlē arī izstāžu telpas, mākslas centri un organizācijas. Trīs no šobrīd Purvīša balvas finālistu skatē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā redzamajām izstādēm tapušas "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā, to kuratore ir "Kim?" programmu direktore Zane Onckule. Daudzi manas paaudzes mākslinieki ir auguši kopā ar "Kim?", kas šogad atzīmēs gandrīz pilngadību, rīkojot festivālu "Ēdene: saldie sešpadsmit" savā nākotnes mājvietā Hanzas ielā 22. Un nu "Kim?" jau audzina jaunu, brīnišķu mākslinieku paaudzi, regulāri izsludinot pieteikšanos uz izstāžu rīkošanu. "Kim?" pirmā mītne bija baltais kubs Spīķeru kvartālā. Sākumā uzņemtais galvu reibinošais temps (pa trim jaunām izstādēm ik mēnesi) laika gaitā kļuvis skatītājiem un rīkotājiem draudzīgāks, bet apmeklējums gan toreiz, gan tagad rāda, cik ļoti Rīgai šāda institūcija ir nepieciešama. Man šķiet, "Kim?" dibinātājas Zanes Čulkstēnas radošo trakumu, dižķibeles ēnā uzsākot laikmetīgajai mākslai veltītu maratonu, labi raksturo atbilde uz manu jūsmošanu par viņas tolaik izloloto festivālu "Future shorts". Tas bija grandiozs īsfilmu, mākslas un radošas uzdzīves sajaukums. Zane atbildēja, ka tagad gribētos uztaisīt kaut ko lielu. Tas ir izdevies. 2008. gadā dibinātā mākslas centra mērķi ir veicināt jaunradi, sadarbību un laikmetīgās mākslas pieejamību. "Kim?" programmā tapušas vairāk nekā 250 izstādes, pārsniedzot miljonu apmeklējumu. Jau kopš pirmā darbības gada "Kim?" organizē ne tikai latviešu, bet arī ārzemju mākslinieku izstādes. Sākumā tās notika rezidenču programmas ietvaros. Pēdējo desmitgažu laikā mākslas rezidenču kustība pasaulē ir īpaši uzplaukusi. Tā ļauj radošo profesiju pārstāvjiem uz laiku dzīvot un strādāt jaunā un tāpēc, cerams, iedvesmojošā vidē. Mākslas rezidences nes labumu gan to dalībniekiem (laiks un telpa ārpus ikdienas), gan rīkotājiem. Viesi ierodas ar savu pieredzi un skatījumu, bet dodas prom ar dziļāku izpratni par Latviju. Tik nedrošā ģeogrāfiskajā vietā un politiskajā laikā, kādā mēs dzīvojam, katrs jauns draugs ir no svara. Viens no pirmajiem "Kim?" rezidentiem, nīderlandiešu mākslinieks Bass de Būers, pat nosprauda savai turpmākajai dzīvei jaunu noteikumu – ik gadu atgriezties Rīgā. Vēl pagājušogad viņam bija lieliska izstāde "Tur" telpā. Pirms desmit gadiem "Kim?" dibināja Rezidences balvu. Tās ieguvēji devušies strādāt uz Laikmetīgās mākslas institūta "KW" rezidenci Berlīnē, "Gasworks" rezidenci Londonā, "Artport" rezidenci Telavivā un ISCP rezidenci Ņujorkā. "Kim?" atgriežas arī pie savas rezidences rīkošanas idejas. Jau šovasar Rīgā viesosies viens no pussimta pieteikumus iesniegušajiem ārvalstu māksliniekiem. Pēc divām dažādām īres mājvietām 2024. gada martā Saeimā tika pieņemts likums, kas paredz "Kim?" īpašumā nodot valsts nekustamo īpašumu Hanzas ielā 22. No 1948. gada līdz 2015. gadam ēkā atradās Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikums un Rīgas Uzņēmējdarbības koledža. Pēdējo desmitgadi tā bijusi neizmantota.  Ēka pilnībā tiks atjaunota desmit gadu laikā un tur būs gan plašas izstāžu un pasākumu telpas, gan mākslinieku darbnīcas un rezidence. Atjaunošanas laikā "Kim?" turpinās savu darbību gan pašreizējās telpās Sporta ielā 2, gan ārpus tām. Piemēram, jaunākā "Kim?" iniciatīva – pirmā starptautiski vērienīgā laikmetīgās mākslas mese Baltijā "Riga Contemporary" – jūlija sākumā notiks "Hanzas peronā". Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma "Kas ir māksla?", atbildes meklēšana joprojām ir "Kim?" centrālais uzdevums. Pie reizes tas ir šī mākslas centra nosaukums: "Kas ir māksla?", saīsinājumā – "Kim?"

Ķirbīši, kabacīši, rūcoši māla objekti un mākslinieces Ievas Kraules-Kūnas stāsts izstādē „Rīmas”, kas aplūkojama Purvīša balvas finālistu izstādē. Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus, kuru darbi līdz 8.jūnijam skatāmi vienkop Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. Ieva Kraule-Kūna Purvīša balvas finālistu vidū ir otro reizi - pirms četriem gadiem balvai bija nominēts kopdarbs ar mākslinieci Elīnu Vītolu, bet šoreiz ekspertu komisija finālam izraudzījusies viņas personālizstādi "Rīma" galerijā "427". Viņa ir arī viena no šīs galerijas dibinātājām, vairākus gadus vadījusi arī galeriju "Low". Ieva Kraule-Kūna ir studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā un maģistra grādu ieguvusi Sandberga institūtā Amsterdamā. Jau vairāk nekā 10 gadu viņa aktīvi piedalās un veido izstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs. Savā mākslinieciskajā praksē galvenokārt veido skulpturālus objektus, ko papildina ar īsiem stāstiem. Šajā ierakstā daži amizanti izstādes "Rīma" objektu stāsti.

Kā mākslā sarunāties, to spilgti apliecina divas mākslinieces Inga Meldere un Luīze Nežberte. Būdamas atšķirīgas, viņas savos darbos veido dialogu par dažādiem laikiem, dažādām domām un pieejām. Par kopīgo izstādi „Saulstāves”, kas 2024.gada rudenī rādīta „kim?” Laikmetīgās mākslas centrā, nominētas Purvīša balvai. Mākslinieces Inga Meldere un Luīze Nežberte iepazinušās sociālajos medijos, līdz Inga piedāvājusi sadarboties. Sagatavošanās kopīgajai izstādei „Saulstāves” noritējusi turpat gada garumā intensīvā darbā mākslinieču studijās Helsinkos un Vīnē. Inga Meldere, kuras nodarbošanās ir glezniecība, jau daudzus gadus dzīvo un strādā Somijā, Helsinkos. Viņas radošajā darbībā abstrahēti un poētiski gleznieciski pētījumi, ko pati dēvē par rokas vingrinājumiem. Savukārt tēlniece Luīze Nežberte dzīvo un strādā Austrijā, Vīnē, vada mākslinieku izstāžu vietu „Pech”. Viņas interešu lokā arhitektūras mantojuma apzināšana, arī no arhitektūras formām veidotas skulptūras. Abu mākslinieču kopīgajā izstādē iekļautas vairāku darbu sērijas - skulptūras, instalācijas, zīmējumi un gleznas, kas pēta un atspoguļo reģionālās sociālās un kultūrvēstures nianses. „Saulstāves” ir par satikšanos ar laikiem, par dialogiem, par sakņu apzināšanos, arī par paaudžu skatījumu.

Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus, kuru darbi līdz 8.jūnijam skatāmi vienkop Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. Šodien fokusā: Romāns Korovins un viņa izstāde „Nomirsim kopā”. Mākslinieks Romans Korovins Latvijas mākslas ainavā sevi pieteica pagājušā gadsimta 90. gados. Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, bet mākslā strādā ar fotogrāfiju, zīmējumu, instalācijām un glezniecību. Purvīša balvai ir bijis nominēts vairākkārt, šajā reizē par personālizstādi "Nomirsim kopā", kas bija aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī 2024. gada pavasarī. Izstādes centrā bija iedomāts pāris, kas mūžu nodzīvojuši kopā un kopā arī nomiruši, atstājot skatītājiem atšķirīgas atmiņas par kopā piedzīvoto. Par izstādi stāsta tās kuratore Iliana Veinberga.

Izcils darbs vizuālajā mākslā – iepazīstam Purvīša balvas finālistus. Jauna Kultūras rondo ierakstu sērija, kuru atklāj māksliniece Luīze Rukšāne. Bet kamēr vēl skan, klaudz, švīkst un notiek pēdējie darbi pirms izstādes atklāšanas par DEVĪTO Purvīša balvas izstādi izvaicājam ekspozīcijas kuratori Daigu Rudzāti, izstādes mākslinieku Martinu Vizbuli un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci. No 12. aprīļa līdz 8. jūnijam Latvijas Nacionālā mākslas muzejā skatāma DEVĪTĀ Purvīša balvas izstāde. Ekspozīciju veido spilgts glezniecības, grafikas, tēlniecības, objektu un instalāciju mākslas kopums, ko radījuši devītajai Purvīša balvai par izcilāko sniegumu vizuālajā mākslā 2023. un 2024. gadā neatkarīgo ekspertu izvirzītie astoņi mākslinieki un autoru kolektīvi – Indriķis Ģelzis, Romāns Korovins, Ieva Kraule-Kūna, Inga Meldere un Luīze Nežberte, Luīze Rukšāne, Krišs Salmanis, Elza Sīle, Paula Zvane. Divu gadu garumā izvērtējot 62 izstādes, ekspertu grupa katru ceturksni izvirzīja kandidātus Purvīša balvai. No tiem pēc tam izraudzījās fināla astotnieku, ko tagad vērtēs starptautiska žūrija. Šis ir pēdējais gads, kad Purvīša balva pastāv līdzšinējā formātā, jo uzņēmējs Jānis Zuzāns to turpmāk vairs nefinansēs. No nākamā gada tiks pasniegta valsts atbalstīta Vizuālās mākslas balva, līdzīgi kā „Spēlmaņu nakts” balvas teātra mākslā vai Lielā Mūzikas balva akadēmiskajā mūzikā.  

Kultūras rondo līdz 23. maijam, kad uzzināsim Purvīša balvas ieguvēju, ik nedēļu iepazīstināsim ar vienu no Purvīša balvas kandidātiem un viņa balvai nominēto darbu. Un sākam ar mākslinieci Luīzi Rukšāni. Luīze Rukšāne Purvīša balvai nominēta par personālizstādi "Locījuma vietas" (19.01.–17.02.2024.) izstāžu zālē "TUR_telpa" Tallinas ielas kvartālā Rīgā, kur kādreiz atradās sanitārā transporta autobāze. Māksliniece Luīze Rukšāne dzimusi 1995. gadā, absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu un pašlaik dzīvi dala starp Rīgu un Hamburgu, kur turpina studijas. Luīzes Rukšānes medijs ir zīmējums, un savos darbos viņa ar lielu interesi pēta cilvēku atmiņu. To viņa darīja arī izstādē "Locījuma vietas". Tagad izstāde pielāgota Latvijas Nacionālās mākslas muzejam, kur tā skatāma līdzās citu Purvīša balvas finālistu darbiem.

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka. Mākslas muzeja “Rīgas Birža” greznajā Venēcijas zālē, kur pastāvīgajā ekspozīcijā aplūkojama Eiropas 16. –19. gadsimta māksla, uz marmora sienas izceļas iespaidīga izmēra kompozīcija “Ādams un Ieva”. Īpaši uzmanību piesaista jutekliski gleznotā, proporcijās izstieptā sievietes figūra. Tas ir ievērojamā flāmu manierisma meistara Bartolomeusa Sprangera (Bartholomäus Spranger, 1546–1611) darbs, kurš tapis 16. gs. beigās – 17. gs. sākumā. Sprangera talants un prasmes bija ļoti daudzpusīgas – viņš gleznoja, veidoja skulptūras, zīmēja un radīja apdruku paraugus. Mākslinieka karjera strauji attīstījās, kad Pāvests Pijs V 1570. gadā viņu iecēla par galma gleznotāju, neilgi pēc tam viņu uz Vīni izsauca Svētās Romas imperators Maksimiliāns II. Savukārt Maksimiliāna II pēctecis, viņa dēls Rūdolfs II Hābsburgs 1581. gadā aicināja mākslinieku uz savu galmu Prāgā. Imperatora Rūdolfa II galmā pulcējās vadošie dabaszinātnieki, astrologi, okultisti, arī literāti, gleznotāji un mūziķi. Viņš bija aizrautīgs mākslas un amatniecības priekšmetu kolekcionārs ar iespaidīgāko kolekciju tā laika Eiropā, kā arī atbalstīja jaunu mākslas darbu tapšanu, pasūtot tos – tai skaitā Sprangeram. Daudzi Rūdolfa II pasūtītie mākslas darbi bija izteikti erotiska rakstura, un pastāv versija, ka tajā laikā tas varēja kalpot par vienu no apsūdzībām viņa gāšanas no troņa kampaņā. Bet kā Bartolomesusa Sprangera glezna nonāca Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā? Savā ziņā šis stāsts ir arī par tagadējā muzeja krājuma veidošanās vēsturi, kurā dažādos laikos saplūda vairāku vairs neeksistējošu muzeju kolekcijas – piemēram, 1920. gadā līdz ar neatkarīgu  Latvijas valsti dibinātā Valsts mākslas muzeja, kura ilggadējais direktors bija tēlnieks Burkards Dzenis. Ievērojamā flāmu manierisma meistara Sprangera gleznu “Ādams un Ieva” toreizējam Valsts mākslas muzejam 1937. gadā pārdeva mākslinieks Alberts Silzemnieks (Mārtiņš Alberts Krūmiņš). Taču, lai nonāktu līdz veiksmīgam darījumam, pagāja septiņi gadi. Latvijas Valsts arhīvā ar fonda numuru 1659 glabājas Valsts mākslas muzeja dokumenti un sarakste par gleznas izvērtēšanu, muzeja nepietiekošajām finansēm, labo gribu un mērķtiecīgo darbu, lai iecerēto realizētu, te atspoguļo arī šodien tik pazīstamo muzeja ikdienu. Starp citu glezna jau no 1926. līdz 1928. gadam bija deponēta un izstādīta Rīgas pilsētas mākslas muzejā, jo direktors Vilhelms Purvītis to uzskatīja par būtisku ekspozīcijas papildinājumu. To ietvēra apgāda “Grāmatu draugs” izdevumā “Mākslas vēsture” (1934), kura oficiālais virsredaktors arī bija Purvītis. Arhīvā saglabājies tēlnieka Teodora Zaļkalna 1930. gada 7. maijā Valsts mākslas muzejam rakstītais apliecinājums, ka flāmu meistara Sprangera gleznu “Ādams un Ieva” Alberts Krūmiņa kungs (Alberts Silzemnieks) pircis Pēterpilī 1921. gadā no krievu kolekcionāra un grafiķa Aleksandra Saharova.  1935. gadā Valsts mākslas muzeja iepirkumu komisija direktora Burkarda Dzeņa, gleznotāju Konrāda Ubāna un Augusta Annusa sastāvā lēma, ka Silzemnieka piedāvātais darbs ir rets 16. gadsimta mākslas paraugs, ko vajadzētu iegūt muzeja kolekcijai. Apstiprinošus rakstiskus atzinumus, ka glezna iekļaujama krājumā, deva Teodors Zaļkalns, Erasts Šveics, Valdemārs Tone un Boriss Vipers. Pēc diviem gadiem, 1937. gadā, kad Izglītības ministrija piešķīra līdzekļus no Ministru kabineta fonda neparedzētiem gadījumiem, muzejs gleznu iegādājās, samaksājot par to 3300 latu, kas tiem laikiem bija milzīga summa. Kopš tā laika Bartolomeusa Sprangera glezna “Ādams un Ieva” gandrīz vienmēr ir bijusi pastāvīgajā ekspozīcijā – gan Valsts mākslas muzejā un pēc tam Ārzemju mākslas muzejā Rīgas pilī, gan tagad mākslas muzejā "Rīgas birža".

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka. Mākslas muzeja “Rīgas Birža” greznajā Venēcijas zālē, kur pastāvīgajā ekspozīcijā aplūkojama Eiropas 16. –19. gadsimta māksla, uz marmora sienas izceļas iespaidīga izmēra kompozīcija “Ādams un Ieva”. Īpaši uzmanību piesaista jutekliski gleznotā, proporcijās izstieptā sievietes figūra. Tas ir ievērojamā flāmu manierisma meistara Bartolomeusa Sprangera (Bartholomäus Spranger, 1546–1611) darbs, kurš tapis 16. gs. beigās – 17. gs. sākumā. Sprangera talants un prasmes bija ļoti daudzpusīgas – viņš gleznoja, veidoja skulptūras, zīmēja un radīja apdruku paraugus. Mākslinieka karjera strauji attīstījās, kad Pāvests Pijs V 1570. gadā viņu iecēla par galma gleznotāju, neilgi pēc tam viņu uz Vīni izsauca Svētās Romas imperators Maksimiliāns II. Savukārt Maksimiliāna II pēctecis, viņa dēls Rūdolfs II Hābsburgs 1581. gadā aicināja mākslinieku uz savu galmu Prāgā. Imperatora Rūdolfa II galmā pulcējās vadošie dabaszinātnieki, astrologi, okultisti, arī literāti, gleznotāji un mūziķi. Viņš bija aizrautīgs mākslas un amatniecības priekšmetu kolekcionārs ar iespaidīgāko kolekciju tā laika Eiropā, kā arī atbalstīja jaunu mākslas darbu tapšanu, pasūtot tos – tai skaitā Sprangeram. Daudzi Rūdolfa II pasūtītie mākslas darbi bija izteikti erotiska rakstura, un pastāv versija, ka tajā laikā tas varēja kalpot par vienu no apsūdzībām viņa gāšanas no troņa kampaņā. Bet kā Bartolomesusa Sprangera glezna nonāca Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā? Savā ziņā šis stāsts ir arī par tagadējā muzeja krājuma veidošanās vēsturi, kurā dažādos laikos saplūda vairāku vairs neeksistējošu muzeju kolekcijas – piemēram, 1920. gadā līdz ar neatkarīgu  Latvijas valsti dibinātā Valsts mākslas muzeja, kura ilggadējais direktors bija tēlnieks Burkards Dzenis. Ievērojamā flāmu manierisma meistara Sprangera gleznu “Ādams un Ieva” toreizējam Valsts mākslas muzejam 1937. gadā pārdeva mākslinieks Alberts Silzemnieks (Mārtiņš Alberts Krūmiņš). Taču, lai nonāktu līdz veiksmīgam darījumam, pagāja septiņi gadi. Latvijas Valsts arhīvā ar fonda numuru 1659 glabājas Valsts mākslas muzeja dokumenti un sarakste par gleznas izvērtēšanu, muzeja nepietiekošajām finansēm, labo gribu un mērķtiecīgo darbu, lai iecerēto realizētu, te atspoguļo arī šodien tik pazīstamo muzeja ikdienu. Starp citu glezna jau no 1926. līdz 1928. gadam bija deponēta un izstādīta Rīgas pilsētas mākslas muzejā, jo direktors Vilhelms Purvītis to uzskatīja par būtisku ekspozīcijas papildinājumu. To ietvēra apgāda “Grāmatu draugs” izdevumā “Mākslas vēsture” (1934), kura oficiālais virsredaktors arī bija Purvītis. Arhīvā saglabājies tēlnieka Teodora Zaļkalna 1930. gada 7. maijā Valsts mākslas muzejam rakstītais apliecinājums, ka flāmu meistara Sprangera gleznu “Ādams un Ieva” Alberts Krūmiņa kungs (Alberts Silzemnieks) pircis Pēterpilī 1921. gadā no krievu kolekcionāra un grafiķa Aleksandra Saharova.  1935. gadā Valsts mākslas muzeja iepirkumu komisija direktora Burkarda Dzeņa, gleznotāju Konrāda Ubāna un Augusta Annusa sastāvā lēma, ka Silzemnieka piedāvātais darbs ir rets 16. gadsimta mākslas paraugs, ko vajadzētu iegūt muzeja kolekcijai. Apstiprinošus rakstiskus atzinumus, ka glezna iekļaujama krājumā, deva Teodors Zaļkalns, Erasts Šveics, Valdemārs Tone un Boriss Vipers. Pēc diviem gadiem, 1937. gadā, kad Izglītības ministrija piešķīra līdzekļus no Ministru kabineta fonda neparedzētiem gadījumiem, muzejs gleznu iegādājās, samaksājot par to 3300 latu, kas tiem laikiem bija milzīga summa. Kopš tā laika Bartolomeusa Sprangera glezna “Ādams un Ieva” gandrīz vienmēr ir bijusi pastāvīgajā ekspozīcijā – gan Valsts mākslas muzejā un pēc tam Ārzemju mākslas muzejā Rīgas pilī, gan tagad mākslas muzejā "Rīgas birža".

No 24 nominantiem izraudzīti astoņi "Purvīša balvas 2025" kandidāti. Uz "Purvīša balvu 2025" kandidēs Indriķis Ģelzis, Romāns Korovins, Ieva Kraule-Kūna, Inga Meldere un Luīze Nežberte, Luīze Rukšāne, Krišs Salmanis, Elza Sīle, Paula Zvane. Kultūras rondo diskutējam ar mākslas ekspertēm, kas izraudzījās "Purvīša balvas" nominantus. Studijā Arta Vārpa, Purvīša balvas 2023.–2024. gada ekspertu darba grupas vadītāja, LNMM Latvijas tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja, Antra Priede, mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektore studiju darbā, un Katrīna Jaunupe, fonda "Mākslai vajag telpu" vadītāja. Vienlaikus ar ziņu par balvas kandidātiem, izskanēja arī paziņojums, ka "Purvīša balvas" mākslā organizētāji noslēdz 18 gadus ilgo sadarbību ar Jāni Zuzānu un uzņēmumu SIA "Alfor". Un gandrīz vienlaikus saņēmām arī ziņu no Kultūras ministrijas, ka pirmā nacionālas nozīmes vizuālās mākslas balva tiks pasniegta 2026. gadā. Janvārī darbu sākusi balvas vizuālajā mākslā žūrija, kas gada gaitā izvērtēs nozīmīgākos notikumus Latvijas mākslā. Pirmā gada balvas mākslā pasniegšanas ceremonija notiks 2026. gada februārī, un tiks piešķirti desmit apbalvojumi par izciliem sasniegumiem nozarē. Savukārt "Purvīša balvas" neatkarīgo ekspertu darba grupa noslēgusi divus gadus ilgu darba posmu un, izvērtējot visus fināla atlasei nominētos 24 māksliniekus / mākslinieku grupas, kuru radošais sniegums atzīts kā nozīmīgs notikums Latvijas vizuālās mākslas ainā laikposmā no 2023. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 31. decembrim, nosaukusi šādus Purvīša balvas 2025 kandidātus: Indriķis Ģelzis par personālizstādi "Ūdeņaina dienas actiņa" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (25.08.–08.10.2023.) Romāns Korovins par personālizstādi "Nomirsim kopā" Rotko muzejā Daugavpilī (01.03.–19.05.2024.) Ieva Kraule-Kūna par personālizstādi "Rīma" galerijā "427" (27.09.–03.11.2024.) Inga Meldere un Luīze Nežberte par izstādi "Saulstāves" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (21.09.–01.11.2024.) Luīze Rukšāne par personālizstādi "Locījuma vietas" izstāžu zālē "TUR_telpa" (19.01.–17.02.2024.) Krišs Salmanis par personālizstādi "Rūgts" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (05.05.–11.06.2023.) Elza Sīle par personālizstādi "Zaķīšu pirtiņa / bailes un trīsas" izstāžu zālē "Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa" (07.09.–27.10.2024.) Paula Zvane par personālizstādi "Neredzams" galerijā "LOOK!" (02.–24.02.2024.) Balvas kandidātu darbu izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē būs skatāma no 12. aprīļa līdz 8. jūnijam. "Purvīša balvas 2025" laureāts tiks paziņots 23. maijā.  

Par septiņus gadus vecās Justīnes noslepkavošanu tēvam piespriež 20 gadus, pamātei – 17 gadus cietumā. Saeimas Sporta apakškomisijas deputāti kritizē Izglītības un zinātnes ministrijas plānu Murjāņu Sporta ģimnāzijas attīstībai. NBS Jūras spēku ūdenslīdēju komanda devusies uz kabeļa bojājuma vietu Zviedrijā. Dānijas premjere koordinē atbalstu pret Trampa prasību iegūt Grenlandi. Paziņoti "Purvīša balva 2025" finālisti.

Kopš 2007.–2008. gada vizuālajā mākslā augstākās apbalvojums ir bijusi reizi divos gados pasniegtā "Purvīša balva", kas veidota un finansēta mecenāta, uzņēmēja Jāņa Zuzāna sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. 2024. gada pavasarī Nacionālā kultūras padome atbalstījusi valsts nozīmes Balvas vizuālajā mākslā dibināšanu. Novērtējot aizvadītā gada sniegumu vizuālajā mākslā, pārklājot daudzveidīgo vizuālās mākslas nozari un ietverot plašu nomināciju spektru, apbalvot paredzēts māksliniekus, kuratorus, mākslas pētniekus un kritiķus, mākslas institūcijas un citus nozares pārstāvjus. Par jauno Balvu vizuālajā mākslā diskutē mākslas kritiķis Vilnis Vējš, mākslas kuratore un kritiķe Solvita Krese, kurators un mākslinieks Aleksejs Beļeckis, kā arī kuratore, "Purvīša balvas" izstāžu veidotāja Daiga Rudzāte. Vilnis Vējš: Jautājums par Balvu vizuālajā mākslā ir jau ilgus gadus virzīts un izskatīts, un beidzot šāda balva ir iedzīvināta. Solvite Krese: Tev pilnīga taisnība, balvas projekts tika virzīts jau daudzus gadus. Tā kā jau diezgan daudzus gadus esmu Vizuālās mākslas padomes locekle, pašreiz vadītāja, tad [varu teikt], ka mēs tiešām jau vairākus gadus aktīvi virzījām un runājām par šīs balvas nepieciešamību. Paskatoties uz mūsu kultūrainu kopumā, jāsaka, ka vizuālās mākslas nozare ir viena no retajām vai nu jau vienīgā, kurai nav šādas balvas. Es piedalījos Nacionālās kultūras padomes sēdē, kur tika lemts par Izcilības balvu, un visu laiku vizuālās mākslas nozarei sanāca taisnoties - mums nav tādas balvu sistēmas, teātrim, kino un mūzikai tas pasaulē ir pieņemts. Mums parasti šī vērtēšanas metode iztrūkst. Tas ir kultūrpolitikas instruments, kas ļoti labā veidā iezīmē sasniegumus un stimulē nozares spēlētājus. Mums ilgus gadus ir bijusi "Purvīša balva", kas ir brīnišķīga lieta, un daudzi mūsu kaimiņvalstu mākslinieki un mākslas telpas veidotāji ir mūs apskauduši par šo balvu un šo iespēju, bet tā tomēr izceļ vienu mākslinieka indivīdu. Tas nedod priekšstatu par nozari vai vizuālās mākslas ekosistēmu kopumā. Tāpēc mums, Vizuālās mākslas padomes dalībniekiem, bija ļoti svarīgi cīnīties par šīs balvas reanimēšanu - agrāk šāda balva, Mākslinieku savienības balva, pastāvēja. Tagad beidzot tas ir izdevies, un, man liekas, tas ir liels panākums. Par to esmu ļoti priecīga. Līdzīga situācija bija 2008. gadā, jau pirms 17 gadiem, kad tika nodibināta "Purvīša balva", un tur šī pieeja bija mazliet atšķirīga. Kāds atskatoties ir salīdzinājums “šodien un tad”? Daiga Rudzāte: Ir grūti par to runāt salīdzinājumā. Es absolūti piekrītu Solvitai, ka šāda balva bija vajadzīga, jo tas zināmā mērā marginalizētu vizuālās mākslas nozari, kas caur šādas balvas neesamību ir bijusi apdalīta. Balva to arī aktualizē sabiedrības acīs un pievērš uzmanību. Bet gan toreiz, gan tagad svarīgākais ir tas, ka mēs visi it kā redzam rezultātu - kādam piešķir konkrētu balvu, - bet vēl svarīgāk ir tas, ka šis process tiek vētīts kaut kādā laika laika posmā. Tā ir arī zināma procesa dokumentalizācija, ņemot vērā, ka mums nav drukātā medija. Tas, ko man gribētos šai balvai un kas Purvīša balvai ir, ir katalogs, kas ir vēstures liecība, kas paliek un iegrāmato kādu posmu mākslā. Tā neredzamā daļa varbūt pat ir svarīgāka par skaļajām beigām. Arī Purvīša balva - tas ir ļoti rūpīgs darbs. Tur ir eksperti, kas apskata izstādes, katru ceturksni caur medijiem atgādina par konkrētiem māksliniekiem un sasniegumiem, jo mākslinieki tiek arī izvērtēti. Un tad ir skaļās beigas. Skaļās beigas ir salūts, bet svarīgāks ir viss, kas notiek pirms tā. Taisnība gan. Aleksej, tu saki, ka telpas mākslinieki nav atsevišķi minēti. Bet kādēļ ne? Tas varētu būt kategorijā "Pārsteigums", tā varētu būt "Debija", arī "Gada mākslinieks". Nepiekrīti? Aleksejs Beļeckis: Nē. Ja runājam par izstādēm, nevis konkrētā mākslinieka veikumu - izstādes ir ļoti komplekss process, kurā strādā kolektīvs - daudzi mākslinieki un vizuālās mākslas nozares profesionāļi, kas ir ne tikai mākslinieki. Es nedomāju, ka ir iespējams nākt uz izstādi un iedomāties, ka šī izstāde varētu eksistēt bez iekārtojuma. Iekārtojumi, atkarībā no izstādes, protams, ir ļoti dažādi. Ir konceptuālāki, mazāk konceptuāli. Bet es nedomāju, ka nopietnu mākslas izstādi var iedomāties bez arhitekta, dizainera, telpu māksliniekiem. Tas ir tikai viens piemērs profesionāļiem, kas piedalās izstādēs, un sarakstu var turpināt. Tieši atgriezos no Viļņas, kur aplūkoju izstādi, kas veltīta NRSD, un tas, kā šī izstāde izskatās, ir milzīgs sasniegums izstādes arhitektei.  Es, starp citu, LMC mājaslapā neatradu, kas ir autore, un tā ir sistēmiska problēma. Es tagad to nepārmetu, bet pēc būtības tā ir sistēmiska problēma, ka visi pārējie kaut kādā brīdī, kad notiek salūts, pazūd. Tā ir arī "Purvīša balvas" problēma. Neesmu ne pret "Purvīša balvu", ne pret Vizuālās mākslas balvu, lai neizklausītos tā, ka man balvas nepatīk. Tā ir sistēma, kas darbojas. Es to akceptēju un tā ir nepieciešama, bet mani vairāk interesē, kā šo visu sapilda. Plašāk - audioierakstā.

Kopš 2007.–2008. gada vizuālajā mākslā augstākās apbalvojums ir bijusi reizi divos gados pasniegtā "Purvīša balva", kas veidota un finansēta mecenāta, uzņēmēja Jāņa Zuzāna sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. 2024. gada pavasarī Nacionālā kultūras padome atbalstījusi valsts nozīmes Balvas vizuālajā mākslā dibināšanu. Novērtējot aizvadītā gada sniegumu vizuālajā mākslā, pārklājot daudzveidīgo vizuālās mākslas nozari un ietverot plašu nomināciju spektru, apbalvot paredzēts māksliniekus, kuratorus, mākslas pētniekus un kritiķus, mākslas institūcijas un citus nozares pārstāvjus. Par jauno Balvu vizuālajā mākslā diskutē mākslas kritiķis Vilnis Vējš, mākslas kuratore un kritiķe Solvita Krese, kurators un mākslinieks Aleksejs Beļeckis, kā arī kuratore, "Purvīša balvas" izstāžu veidotāja Daiga Rudzāte. Vilnis Vējš: Jautājums par Balvu vizuālajā mākslā ir jau ilgus gadus virzīts un izskatīts, un beidzot šāda balva ir iedzīvināta. Solvite Krese: Tev pilnīga taisnība, balvas projekts tika virzīts jau daudzus gadus. Tā kā jau diezgan daudzus gadus esmu Vizuālās mākslas padomes locekle, pašreiz vadītāja, tad [varu teikt], ka mēs tiešām jau vairākus gadus aktīvi virzījām un runājām par šīs balvas nepieciešamību. Paskatoties uz mūsu kultūrainu kopumā, jāsaka, ka vizuālās mākslas nozare ir viena no retajām vai nu jau vienīgā, kurai nav šādas balvas. Es piedalījos Nacionālās kultūras padomes sēdē, kur tika lemts par Izcilības balvu, un visu laiku vizuālās mākslas nozarei sanāca taisnoties - mums nav tādas balvu sistēmas, teātrim, kino un mūzikai tas pasaulē ir pieņemts. Mums parasti šī vērtēšanas metode iztrūkst. Tas ir kultūrpolitikas instruments, kas ļoti labā veidā iezīmē sasniegumus un stimulē nozares spēlētājus. Mums ilgus gadus ir bijusi "Purvīša balva", kas ir brīnišķīga lieta, un daudzi mūsu kaimiņvalstu mākslinieki un mākslas telpas veidotāji ir mūs apskauduši par šo balvu un šo iespēju, bet tā tomēr izceļ vienu mākslinieka indivīdu. Tas nedod priekšstatu par nozari vai vizuālās mākslas ekosistēmu kopumā. Tāpēc mums, Vizuālās mākslas padomes dalībniekiem, bija ļoti svarīgi cīnīties par šīs balvas reanimēšanu - agrāk šāda balva, Mākslinieku savienības balva, pastāvēja. Tagad beidzot tas ir izdevies, un, man liekas, tas ir liels panākums. Par to esmu ļoti priecīga. Līdzīga situācija bija 2008. gadā, jau pirms 17 gadiem, kad tika nodibināta "Purvīša balva", un tur šī pieeja bija mazliet atšķirīga. Kāds atskatoties ir salīdzinājums “šodien un tad”? Daiga Rudzāte: Ir grūti par to runāt salīdzinājumā. Es absolūti piekrītu Solvitai, ka šāda balva bija vajadzīga, jo tas zināmā mērā marginalizētu vizuālās mākslas nozari, kas caur šādas balvas neesamību ir bijusi apdalīta. Balva to arī aktualizē sabiedrības acīs un pievērš uzmanību. Bet gan toreiz, gan tagad svarīgākais ir tas, ka mēs visi it kā redzam rezultātu - kādam piešķir konkrētu balvu, - bet vēl svarīgāk ir tas, ka šis process tiek vētīts kaut kādā laika laika posmā. Tā ir arī zināma procesa dokumentalizācija, ņemot vērā, ka mums nav drukātā medija. Tas, ko man gribētos šai balvai un kas Purvīša balvai ir, ir katalogs, kas ir vēstures liecība, kas paliek un iegrāmato kādu posmu mākslā. Tā neredzamā daļa varbūt pat ir svarīgāka par skaļajām beigām. Arī Purvīša balva - tas ir ļoti rūpīgs darbs. Tur ir eksperti, kas apskata izstādes, katru ceturksni caur medijiem atgādina par konkrētiem māksliniekiem un sasniegumiem, jo mākslinieki tiek arī izvērtēti. Un tad ir skaļās beigas. Skaļās beigas ir salūts, bet svarīgāks ir viss, kas notiek pirms tā. Taisnība gan. Aleksej, tu saki, ka telpas mākslinieki nav atsevišķi minēti. Bet kādēļ ne? Tas varētu būt kategorijā "Pārsteigums", tā varētu būt "Debija", arī "Gada mākslinieks". Nepiekrīti? Aleksejs Beļeckis: Nē. Ja runājam par izstādēm, nevis konkrētā mākslinieka veikumu - izstādes ir ļoti komplekss process, kurā strādā kolektīvs - daudzi mākslinieki un vizuālās mākslas nozares profesionāļi, kas ir ne tikai mākslinieki. Es nedomāju, ka ir iespējams nākt uz izstādi un iedomāties, ka šī izstāde varētu eksistēt bez iekārtojuma. Iekārtojumi, atkarībā no izstādes, protams, ir ļoti dažādi. Ir konceptuālāki, mazāk konceptuāli. Bet es nedomāju, ka nopietnu mākslas izstādi var iedomāties bez arhitekta, dizainera, telpu māksliniekiem. Tas ir tikai viens piemērs profesionāļiem, kas piedalās izstādēs, un sarakstu var turpināt. Tieši atgriezos no Viļņas, kur aplūkoju izstādi, kas veltīta NRSD, un tas, kā šī izstāde izskatās, ir milzīgs sasniegums izstādes arhitektei.  Es, starp citu, LMC mājaslapā neatradu, kas ir autore, un tā ir sistēmiska problēma. Es tagad to nepārmetu, bet pēc būtības tā ir sistēmiska problēma, ka visi pārējie kaut kādā brīdī, kad notiek salūts, pazūd. Tā ir arī "Purvīša balvas" problēma. Neesmu ne pret "Purvīša balvu", ne pret Vizuālās mākslas balvu, lai neizklausītos tā, ka man balvas nepatīk. Tā ir sistēma, kas darbojas. Es to akceptēju un tā ir nepieciešama, bet mani vairāk interesē, kā šo visu sapilda. Plašāk - audioierakstā.

Raidījuma "Mākslas vingrošana" jauno sezonu uzsāk gleznotājs Kaspars Zariņš kopā ar tēlniekiem, dažādu formu meistariem Daini Punduru un Ivaru Drulli. Vai māksla ir izskaidrojama, un kā tajā iemiesot laikmeta sajūtu? Kā nekļūdīties formas izmērā un materiāla izvēlē? Vēl arī par izvēli dzīvot un strādāt Latvijā, attiecībām ar dabu, tuvāku un tālāku vēsturi, mākslas kukaini, kurš iekož jau bērnībā, atklātnīšu komplektiem, sirdi un nerviem… Mākslinieku vizītkartes: DAINIS PUNDURS dzimis 1965. gadā Ezerniekos. Beidzis Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu (1986) un Latvijas Mākslas akadēmijas Lietišķi dekoratīvās mākslas nodaļu keramikas specialitātē (1992). Ieguvis mākslas maģistra grādu (1997). Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors, Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas vadītājs. Strādā ar porcelānu, mālu, akmens masu, šamotu, darina traukus, interjera objektus un to grupas. Veidojis monumentālas smilšu skulptūras Mazirbē, darbojas arī dizaingrafikā un monētu dizainā.   Piedalījies starptautiskos keramikas un porcelāna simpozijos Dzintaros (1992), Kauņā (1993), Ķīlē ((1998), Volbžihā (1998), starptautiskos podniecības festivālos Aberistvitā (Lielbritānija, 1999), Helsinkos (2000), Mongyeong Traditional Tea Bowl Festival Dienvidkorejā (2008, 2009, 2010) u.c. Latvijas mākslu pārstāvējis mākslas biennālē ArtGENDA Kopenhāgenā (1996), izstādē Art Letton Strasbūrā (1997), izstādēs ANO mītnē Briselē (2000), European Ceramic Context 2006 Dānijā, Utopijas uz ikdienības sliekšņa Čehijā (2011), Baltijas keramikas izstādē Mineapolisā ASV (2018) u.c. Sarīkojis ap 15 personālizstāžu Latvijā un ārvalstīs. Ieguvis Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvu par labāko radošo sniegumu (2004), atzinības diplomu keramikas izstādē Mungyeong Traditional Tea Bowl Festival Dienvidkorejā (2009), 1. vietu 12. starptautiskajās Olustveres māla virpošanas sacensībās Igaunijā (2011), "Dienas" Gada balvu 2012 kultūrā (2013), Martinsona balvu 1. Latvijas starptautiskajā keramikas biennālē (2016), Martinsona zelta balvu – 3. biennālē (2021). Nominēts Purvīša balvai 2019. gadā par personālizstādi "Porcelāns un apzinātie sapņi" galerijā "Daugava" (2017/2018). IVARS DRULLE dzimis 1975. gadā Rīgā. Beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļu (1996) un Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu (2000), papildinājies Humbolta Universitātē Kalifornijā (ASV, 1998–1999), ieguvis mākslas maģistra grādu Montanas Universitātē (ASV, 2003). Strādā tēlniecībā gan tradicionālos, gan jaunos materiālos, apvieno tēlniecību ar citiem mākslas veidiem, nojaucot robežas un paplašinot tēlainās izteiksmes iespēja. Ir formas dizaina pedagogs Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Raksta pārdomu slejas "Kultūras Dienā", publicē esejas par mākslu interneta kultūras žurnālā "Satori" un "Rīgas Laikā". Autors piecām Latvijas Bankas sudraba kolekciju monētām. Viens no retajiem, kas veiksmīgi īsteno arī savu monētu plastiskā veidojuma modeļus. Izstādēs piedalās kopš 2002. Sarīkojis vairākas personālizstādes Rīgā un citās Latvijas pilsētās (2005– 2019), arī ASV (2003), Zviedrijā (2012), Krievijā (2012). Piedalījies Venēcijas biennālē (2009), Jaunās mākslas biennālē Krievijā (2010), grupu izstādēs Vācijā (2010), Beļģijā (2012) u. c. Saņēmis 1. balvu Latvijas Mākslinieku savienības akmens tēlniecības konkursā (2003), 2. balvu konkursā par piemiņas zīmi ebreju glābējiem Otrajā pasaules karā (2005), Civitella Ranieri fonda balvu (Ņujorka, 2012), "Dienas" Gada balvu kultūrā (2012). Vairākkārt nominēts Purvīša balvai (2011, 2014, 2017).

Jul 25,2024 Thursday : Evening : Sandhya Satsang - Evening Sant Kabeerji Ke Janm Ki Katha, Koun The Ve Purv Me

23. maijā „Maxim Boxer Gallery”, Rīgā atklās Miķeļa Fišera personālizstāde "Aklā humanoīda stāsti". Kopš karjeras pirmsākumiem Miķeļa Fišera daiļradi nepamet virtuoza glezniecība, taču jau desmit gadus viņa praksē nozīmīgu lomu ieņem kokgrebuma tehnika. Jaunākajā izstādē pirmo reizi būs skatāma trešā kokgriezumu sērija. Pirms izstādes atklāšanas tiekamies ar mākslinieku. Par pirmo Fišers saņēma Purvīša balvu un risināja netaisnības tēmu, ar otro pārstāvēja Latviju 57. Venēcijas mākslas biennālē, un uzdeva jautājumu “kas gan slikts var notikt”? Šoreiz Fišers skatītājiem piedāvā iespēju ieskatīties Aklā humanoīda dzīves pieredzē, kas metaforiski stāsta par varu un nežēlību, spēku un vājumu, meliem un patiesību, kā arī nedrošību nezināmā priekšā. Mākslinieku vienmēr ir saistījis starpgalaktisks mērogs, un viscaur savai radošajai praksei viņš ir saglabājis kosmiskās sistēmas un indivīda pretnostatījumu, kas mēdz būt netiešs, bet vienmēr ir klātesošs. Studējot liecības par pagātnes civilizācijām un kultūrām, Fišers ir guvis priekšstatu par nemainīgajiem procesiem; cilvēci pavadošu, fundamentālu eksistences shēmu. Viņa radītās tēlu sistēmas un attēlotie sižeti aicina skatītāju domāt par indivīda lomu kosmiskajā vienādojumā. Šo tēmu iztirzāšanā būtisku lomu ieņem ironija, kas palīdz bez didaktikas un moralizēšanas izcelt pamatmatricas absurdo un iracionālo dabu. Ironija rada vieglumu, savukārt galaktiskā distance ir gana liela, lai rastos jautājums - kāpēc mēs nespējam šo matricu mainīt? Kaut arī Fišera darbos jaušama asprātība un vieglums, molekulārā līmenī tajos ieausts cilvēces traģiskais kods. Skatītājs tiek aicināts piedzīvot Aklā humanoīda stāstus, kuros vienīdz svarīgs ir attēls un tam dotais nosaukums. Radītie mākslas darbi piedāvā gan empatizēt ar to galveno varoni, gan distancēties no tā, vienlaikus gremdējoties sazvērestības teoriju un mistikas kokteilī. Izstādē neizpaliks arī glezniecība un to papildinās audiāla stimulācija, ko īpaši šim notikumam veidojis skaņu mākslinieks ERROR. Izstādi varēs apskatīt līdz 15. jūlijam

Stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte. Gleznotājs Vilhelms Purvītis (1872–1945) 20. gs. sākumā bija biežs viesis Kārlim Vilhelmam Manteifelim (1872–946) piederošajā Kazdangas muižā, tur gleznoja, izveidoja arī piemiņas medaļas metu pils īpašnieka veiksmīgai pārnākšanai no krievu-japāņu kara (1904–1905). Šādu medaļu bijis ap simtu, un Manteifelis tās dāvājis labākajiem latviešu lauksaimniekiem. Valtaiķu baznīcā, kas celta 18. gs. beigās, atrodas 15 mākslinieciski vērtīgas vitrāžas (viena gan esot vandāļu sabojāta), ko baznīcai 20. gs. sākumā dāvināja jau pieminētais Kazdangas barons Manteifelis (kazdandznieki piederēja un joprojām pieder pie Valtaiķu draudzes). Četrās no vitrāžām attēloti bruņinieku tikumi – drošsirdība, dievbijība, labdarība un žēlsirdība. Vieni uzskata, ka vitrāžas darinājis Rīgas vācbaltu vitrāžists Ernests Tode (1858–1932), citi – ka tās darinātas Itālijā, vēl citi – ka Vācijā. Pēc nostāstiem, katra no vitrāžām  toreiz izmaksājusi 700 zelta rubļus, par ko varējis nopirkt 240 govis. Ja parēķina, ka bija kopumā 15 vitrāžas, tātad 240 x 15 ir 3600 govis, kas sanāk fantastisks skaitlis! Vitrāžu meta autors, saskaņā ar dažām versijām, varētu būt jau pieminētais Vilhelms Purvītis. Mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis gan to apstrīd, jo tas neesot Purvīša stils. Ne dokumentāru apstiprinājumu, ne noliegumu versijai par Purvīša līdzdalību nav. Ir gan vācu valodā pārpublicētas ziņas no Manteifeļu dzimtas hronikas, ka “tika uzbūvēta cūku kūts pēc Purvīša meta.” („Aizkulises”, 1929, Nr. 36) Diez vai ēku projektēšana bija Purvīša stils un talanta tiecība, taču pateicība Manteifelim par laipno uzņemšanu varēja izpausties arī šādā veidā. Līdz 1905. gadam attiecības starp vācbaltiešiem un latviešiem Kazdangā, arī Valtaiķos bijušas visumā pieņemamas. Manteifeļi vairākās paaudzēs atbalstījuši un ieviesuši progresīvas lauksaimniekošanas metodes, zivsaimniecību. 1905. gadā viss sagriezās ar kājām gaisā. Kazdangas pili dumpinieki nosvilināja (pēc vairākiem gadiem tā tika atjaunota), un Manteifelis pats kļuva par soda ekspedīcijas kvēlu atbalstītāju. Ja var ticēt 1938. gadā „Kurzemes Vārdā” publicētai ziņai, Manteifelis pēc 1905. gada sagatavojis ziņojumu Krievijas premjerministram Pjotram Stolipinam par nepieciešamību latviešus pārvietot uz Sibīriju, viņu vietā nometinot no Vācijas ievestus kolonistus. Projekts atsaucību neguva, bet Manteifelis gan Valtaiķu, gan Kazdangas apkaimē savas zemes īpašumos izmetināja vairākus tūkstošus kolonistu no Vācijas. Valtaiķu baznīcā pirms kara bija prāva vācu draudze. Un vēl – 1919. gadā Manteifeļa vienība bija apņēmības pilna gāzt Ulmaņa valdību, kas neizdevās. Ko darīt ar šo vēsturisko būšanu – Manteifelis kā Purvīša un Valtera mākslas cienītājs un pirmais atzinējs, un Manteifelis – Kurzemes pārvācotājs? Manuprāt, svarīgi zināt un kritiski vērtēt abas iesaistītās puses. Kārļa Vilhelma Manteifeļa priekštecim, arī Kārlim vārdā (K1820–1884) vietējie latviešu zemnieki pie Kazdangas skolas bija uzcēluši pieminekli it kā pateicībā par to, ka barons 1876. gadā uzbūvējis skolu. Latvijas pirmās brīvvalsts gados rakstīts, ka patiesībā barons vietējiem zemniekiem licis par brīvu vest akmeņus skolas celtniecībai un talkās celt skolu. 1940. gadā pēc padomju okupācijas pieminekļa augšdaļu demontēja, postaments palika. 2020. gadā fotogrāfs Aigars Prūsis vietnē „Facebook” ielika vairākas bildes un aprakstu, aicinot nekraut malku uz postamenta – cienīt pagātnes piemiņu.

Kas skulptūru dara dzīvu? Šis ir viens no jautājumiem, ko gleznotājs Kaspars Zariņš uzdod raidījuma viesiem – diviem tēlniekiem figurālistiem Ginteram Krumholcam (1980) un Aigaram Bikšem (1969), kuriem aiz muguras daudzas personālizstādes, dalība starptautiskās kvadriennālēs, vides objekti, "Purvīša balvas" nominācijas. Ja Ginters Krumholcs ir pārliecināts, ka skulptūru dzīvu padara meistarība, tad Aigars Bikše uzskata, ka tas ir skatītājs. Tiek runāts par plastilīna pilīm un cietokšņiem bērnībā līdz  divu tonnu smagām figūrām šodien, par tēlnieka darba lēno procesu, kas piemērots domāšanai, un cilvēka ķermeņa skaistumu, par ekosistēmu un ārējiem apstākļiem, kuri ir svarīgi, lai gūtu atklāsmes sev. "Viss atkarīgs no tā, ko vēlies pateikt un kādas izjūtas atstāt cilvēkiem," saka Aigars, bet Ginters uzsver precizitātes svarīgumu idejas ietvarā. Kā sabalansēt savu domu ar pasūtītāja vēlmi, bet kas liek skatītājos iekveldināt provocējošu domu? Arī par to risinās domu apmaiņa raidījumā.    

Stāsta Ojāra Vācieša muzeja vecākais speciālists Mārtiņš Bērziņš Ojāram Vācietim ārkārtīgi patika pastaigāties. Mazie pastaigu loki turpat Pārdaugavā – uz Arkādijas parku, uz Āgenskalnu, apkārt Māras ezeram. Oficiāli tas, protams, ir Māras dīķis, bet Ojārs Vācietis teica – Māras ezers. "Un dīķis nav dīķis, jo dīķis ir līķis, tev būs to par ezeru saukt," viņš raksta vienā no saviem dzejoļiem. Dzejnieks Aivars Neibarts teica – Māras okeāns, bet Ojāram Vācietim bija Māras ezers. Garie pastaigu loki Ojāram Vācietim reizēm bija pāri visai Rīgai. Desmit, piecpadsmit, arī divdesmit vai vairāk kilometru dienā. Viņam bija tādas pastaigas "no govīm līdz govīm". Reizēm Dzejnieks kopā ar sievu – dzejnieci Ludmilu Azarovu – kāpis taksometrā vai sabiedriskajā transportā un abi braukuši uz Rīgas nomalēm, līdz ieraudzījuši govis, un tad kājām gājuši pāri visai Rīgai, līdz atkal ieraudzījuši gotiņas. Pēc pastaigām Ojārs Vācietis un Ludmila Azarova gājuši mājās un pētījuši savus noietos maršrutus vēl ulmaņlaikos izdotajā Rīgas plānā. Viņiem interesēja sajust noieto ceļu nedaudz vēsturiskā perspektīvā. Šajā plānā Rīga vēl ir krietni mazāka un, piemēram, Brīvības iela ir Brīvības iela, ne tā kā Vācieša laikā, kad tā bija Ļeņina iela. Atgriežoties no pastaigām, vakaros Ojārs Vācietis reizēm mēdzis spēlēt klavieres. Viņš nebija mācījies mūzikas skolā, bet klavierspēli apguvis pašmācības ceļā. Klavieres pēc būtības bija sievas Ludmilas, bet Ojārs reizēm piesēdies un labprāt uzspēlējis. Ne nu gluži Šopēnu, bet, piemēram, dziesmu "Miglā asaro logs" ar dzejnieka Aleksandra Čaka vārdiem. Aleksandrs Čaks Ojāram Vācietim ir ļoti nozīmīgs dzejnieks. It īpaši sešdesmitajos gados: kad pie Dzejnieka atnāca viesi, viņš ļoti labprāt piesēdās pie klavierēm un nedaudz uzspēlēja. Garās pastaigas ietekmējušas arī Ojāra Vācieša dzeju. Viņš daudzējādā ziņā ir urbāns dzejnieks. Viņam ir tādi dzejoļi kā "Arkādija", "Pārdaugavas pasāžas", "Māras minivīzijas", "Zaķusala", "Lucavsala", "Āgenskalna tirgus rīts... Ar laiku Pārdaugava Ojāram Vācietim kļuvusi aizvien nozīmīgāka. Kā stāstījusi Ludmila Azarova, šī vieta sākusi veidot viņa uztveri, izglītot dvēseli. Viņa raksta: "Uzradās kaimiņi. Laika robežas neeksistēja, tāpēc tepat Dārtas ielā varēja satikt Krišjāni Baronu, domās iegrimušu. Johans Kristofers Broce stāvēja ezera krastā ar molbertu un pasteļu krītiņiem. Kopā ar Raini un Aspaziju varēja pastaigāties zem arkas Arkādija parkā. Rihards Vāgners drūms sēdēja pie galda un domāja, ka pienācis laiks bēgt no Rīgas. Cenders, Stradiņš, Straubergs, Dārziņš, Purvītis, Tone, Plūdons, Merķelis, Kants, jā arī Kants, pavisam tuvu – Karalaučos, Akuraters – pāri ielai, Brīvzemnieks tepat aiz stūra." Kādā no pastaigām Ojārs Vācietis redzējis, ka tiek lauzts ārā bruģis, lai varētu noasfaltēt ielu. Dzejnieks jautājis strādniekiem, ko darīs ar šiem akmeņiem. Viņam atbildējuši, ka vedīs uz kādu purvu vai mežmalu. Ojārs Vācietis nav bijis ar mieru. Viņš samaksājis ceļu strādniekiem 25 rubļus un akmeņus aizvedis uz savām mājām un uzdāvinājis savai Ludmilai. Pie Ojāra Vācieša dzīvokļa logiem joprojām stāv divas bruģakmeņu kaudzes. Ludmila Azarova šo dāvanu patiesi spēja novērtēt. Kā viņa reiz teica: "Nebūtu mēs satikušies filoloģijas fakultātē, iespējams, mēs būtu satikušies ģeogrāfijas fakultātē." Gan Ojāram Vācietim, gan viņa sievai Ludmilai ļoti interesēja visa dzīvā un nedzīvā daba – koki, putni, dzīvnieki un arī akmeņi. Turklāt bruģakmeņi jau nav vienkārši akmeņi, tiem ir arī simboliskā, kultūrvēsturiskā nozīme. Tas ir bruģis, pa kuru reiz, iespējams, staigājuši tie paši iepriekšminētie – Dārziņš, Rainis vai Aspazija.  

Šajā nedēļā gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divus māksliniekus, kā viņam pašam labpatīk teikt, minimālistus Tatjanu Krivenkovu un Pauli Liepu, lai uzzinātu par darba procesu, kurš patiesībā prasa lielu pacietību un laika resursus. Kas ir tas, kas saista minimālismā? Kāpēc tik svarīga ir darba tehniskā puse? Kādas ir metodes un paņēmieni, lai panāktu krāsas dziļumu, savienojumu ar sevi un skatītāju? Kā allaž, saruna sākas bērnībā un noslēdzas ar šī brīža izjūtām mākslas telpā. Tatjana Krivenkova (1964) ir gleznotāja ar izkoptu un smalku kolorīta izjūtu, savu izstrādātu glezniecības valodu. Pēdējos gados tā visbiežāk ir bezpriekšmetiska glezniecība, kurā tiek risinātas krāsas un gaismas attiecības neskaitāmās variācijās, , kas slāņos pārklājas vai saplūst viena ar otru. Paralēli glezniecībai Tatjanu Krivenkovu vienmēr interesējis zīmējums un porcelāna apgleznošana, un jau vairākus gadus gleznotāja ir pievērsusies arī grafikas tehnikām –akvatintai un litogrāfijai. Tatjana Krivenkova beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļu (1988) un maģistra studijas Grafikas apakšnozarē (2010); studējusi porcelāna apgleznošanu Lomonosova Imperatora Pocelāna rūpnīcā Pēterburgā (1995-1996). Sarīkojusi 27 personālizstādes un piedalījusies vairāk nekā 30 grupas izstādēs Latvijā un ārzemēs. Par personālizstādi "Gaismas atdalīšana no tumsas" Māksla XO galerijā Tatjana Krivenkova tika izvirzīta "Purvīša balvai 2013". Paulis Liepa (1978) ir viens no zināmākajiem Latvijas grafiķiem ar spilgtu un atpazīstamu rokrakstu, kurš strādā ar visvienkāršākajām grafikas tehnikām – kologrāfiju un kartona griezumu. Darbos detalizēti izmanto konkrētus, rūpīgi iešifrētus vizuālos kodus,  zīmju valodu, iedvesmojoties no sev aktuālām tēmām. Paulis Liepa  beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (1997–2003). Kopš 1996. gada sarīkojis 14 solo izstādes Latvijā, Igaunijā, Dānijā un Krievijā un piedalījies ap 60 grupu izstādēs un starptautiskos projektos Latvijā un ārpus tās. Par izstādi "Daiļo mākslu kabinets" Mūkusalas Mākslas salonā tika nominēts "Purvīša balvai 2019".

Uzsākot jauno sezonu, gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divus Latvijas Mākslas akadēmijas kolēģus – prorektoru administratīvajā un radošajā darbā, profesoru ANDRI VĪTOLIŅU un Glezniecības katedras vadītāju, asociēto profesoru KRISTIANU BREKTI. Jaunā mācību gada ieskaņā derīgi zināt, kas nepieciešams Mākslas akadēmijas attīstībai, izaugsmei un stabilitātei. Abi atceras bērnību, pirmos skolas un studiju gadus, kad paticis zīmēt skolotājas, Brežņeva sasisto limuzīnu, šķirstīt biezas mākslas grāmatas un audzēt garus matus. Uzzinām, kur novirzīta enerģija pusaudžu gados, kur rastas idejas darbiem, vai apzināti tiek meklēta skandāla deva un arī to, kā tikt projām no šaubām… Raidījumā arī par atšķirīgo skatījumu uz skaistumu, par pozitīvajiem un negatīvajiem tēliem, pareģa spējām, stulbumu, stūrakmeņiem un valstiskumu... Vizītkartes Latvijas Mākslas akadēmijas prorektoru administratīvajā un radošajā darbā, profesoru Andri Vītoliņu (1975) interesē cilvēce un cilvēks. Attēlojot materiālo pasauli, Andris Vītoliņš neglezno pašu cilvēku, bet gan viņa radītos objektus. Viņu aizrauj apkārtējās vides urbanizācijas process, kā rezultātā darbos dominē industralizācijas un tās produktu atspoguļojums – trolejbusi, tilti, pamestas ēkas un rūpnīcas. Sintētiskos toņos klātie laukumi pēdējos gados piedzīvojuši apzinātu pāreju no reālu arhitektonisko struktūru pārnesuma glezniecībā uz abstraktu ornamentālismu. Vītoliņa jaunākie lielformāta audekli parāda, ka arī uz dabas tēmu, piemēram, koku zaru paternu, var raudzīties kā uz nebeidzamu līniju ritmu interpretāciju. Andris Vītoliņš studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas, Dizaina un Vizuālās komunikācijas nodaļās. Ieguvis maģistra grādu Glezniecības apakšnozarē. Izstādēs piedalās kopš 1996. gada. Sarīkojis personālizstādes un piedalījies grupas izstādēs Zalcburgā, Maiami, Baku, Abu Dabī, Pekinā un citur. Nodarbojas arī ar izstāžu kūrēšanu. Kopš 2017. gada – LMA prorektors, pirms tam – Glezniecības katedras vadītājs (2012–2017). Glezniecības katedras vadītāja, asociētā profesora Kristiana Brektes (1981) vizuālajā valodā rodamas atsauces uz gotikas un blekmetāla subkultūrām, strītārtu, reliģiju, mākslas vēsturi un popkultūru. Brekti aizrauj sabiedrības tumšā puse un savos darbos viņš apspriež nāves, ciešanu, seksualitātes, ticības un amoralitātes jēdzienus. Sižetiskais vandālisms autora instalācijās mijas ar formas tīrību un tehnisku nostrādātību, asi kritiskās vai atkailinošās norādes un citātus vienojot jau atpazīstamību iemantojušā estētikā. To iezīmē arī krāsu, materiālu, gaismas un skaņas izmantojums, kas allaž no jauna norāda uz Brektes interesi dekonstruēt tādas tradicionālas mākslas formas kā glezniecība vai tēlniecība un veidot atkāpi no klasiskās izpratnes par tām. Kristians Brekte beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfijas apakšnozari. Par darbu sēriju "Rīgas madonnas" (2010) nominēts Purvīša balvai un ieguvis titulu "Labākais ārzemju mākslinieks vecumā līdz trīsdesmit pieciem gadiem" starptautiskajā laikmetīgās mākslas mesē Art Vilnius' 12. Autora darbi no izstādes "Gastronoms" (2007) iekļauti britu izdevniecības Phaidon  katalogā Younger Than Jesus (2009), kurā apkopoti spilgtākie jaunie mākslinieki no visas pasaules vecumā līdz 33 gadiem. 2014. gadā izdevniecībā "Neputns" tika izdots mākslinieka radošajai darbībai veltīts katalogs "Brekte" un 2016. gadā LNMM izstāžu zālē "Arsenāls" norisinājās Brektes līdz šim vērienīgākā izstāde ar nosaukumu "Arsenāls". Brekte ir arī praktizējošs scenogrāfs. Lekcijas LMA pasniedz kopš 2009. gada. (Vizītkaršu tekstam izmanota informācija no Latvijas Mākslas akadēmijas mājaslapas)

Rokas Grajauskas ir Mykolas Jankaitis po pertraukos sugrįžta ir ENBO tinklalaidėje aptaria JAV rinktinės nėsėkmės pasaulio čempionate priežastis bei potencialią amerikiečių rinktinę Paryžiaus olimpinėse žaidynėse. Tinklalaidės partneriai: — Ballzy yra viena geriausių gatvės stiliaus prekių sportui ir laisvalaikiui parduotuvių Baltijos šalyse, turinti platų pasirinkimą, skirtą krepšiniui. Užsiregistruokite https://ballzy.eu/, panaudokite nuolaidos kodą BASKETNEWS20 ir pakelkite savo žaidimą į kitą lygį! — Interneto Vizija - visos hostingo paslaugos vienoje vietoje jau 20 metų. Išskirtinis pasiūlymas - nuo rugsėjo 1 d. T10 planas tik už 1,69 EUR/mėn. O BasketNews žiūrovams perkant T10 planą per specialią iv.lt/basketnews nuorodą, 20% nuo Jūsų užsakymo sumos bus grąžinta Jums premijos pavidalu. Sukurkite savo svajonių svetainę jau šiandien! — Tinklalaidę taip pat pristato 7bet. Temos: Apie naujas patirtis komentuojant (0:00); Žvaigždes įžeidę Noah Lyleso faktai (07:33); Nustebinusi ir net papiktinusi JAV rinktinė (23:38); Nuvylęs Styvas Kerras ir brandos stoka rinktinėje (33:01); Kas atvyks keršyti Olimpiadoje? (47:26); Su kuo Curry sudarys ginėjų grandį? (54:15); Puolėjai – pozicija nulemianti JAV pranašumą (57:41); Kurie aukštaūgiai gali varžytis su Europos bokštais? (1:01:53); Galutinis „Keršytojų“ sąstatas ir naujas jų strategas (1:08:26).

"ऋषियों का ब्रह्माजी के पास जा उनकी स्तुति कर के उनसे परम पुरुष के विषय में प्रश्न करना और ब्रह्माजी का आनन्दमग्न हो ‘रुद्र' कहकर उत्तर देना"

प्रयाग में ऋषियों द्वारा सम्मानित सूतजी के द्वारा कथा का आरम्भ, विद्यास्थानों एवं पुराणों का परिचय तथा वायु संहिता का प्रारम्भ

"मन्दराचल पर गौरी देवी का स्वागत, महादेवजी के द्वारा उनके और अपने उत्कृष्ट स्वरूप एवं अविच्छेद्य सम्बन्ध पर प्रकाश तथा देवी के साथ आये हुए व्याघ्र को उनका गणाध्यक्ष बना कर अन्तःपुर के द्वार पर सोमनन्दी नाम से प्रतिष्ठित करना"

"भगवान् शंकर का इन्द्ररूप धारण कर के उपमन्यु के भक्तिभाव की परीक्षा लेना, उन्हें क्षीरसागर आदि देकर बहुत से वर देना और अपना पुत्र मान कर पार्वती के हाथ में सौंपना, कृतार्थ हुए उपमन्यु का अपनी माता के स्थान पर लौटना"

"बालक उपमन्यु को दूध के लिये दु:खी देख माता का उसे शिव की तथा उपमन्यु की तीव्र तपस्या"

"पाशुपत-व्रत की विधि और महिमा तथा भस्मधारण की महत्ता"

"परम धर्म का प्रतिपादन, शैवागम के अनुसार पाशुपत ज्ञान तथा उसके साधनों का वर्णन"

"ऋषियों के प्रश्न का उत्तर देते हुए वायुदेव के द्वारा शिव के स्वतन्त्र एवं सर्वानुग्राहक स्वरूप का प्रतिपादन"

"जगत् ‘वाणी और अर्थ रूप' है - इसका प्रतिपादन"

अग्नि और सोम के स्वरूपका विवेचन तथा जगत की अग्नीषोमात्मकता का प्रतिपादन

"गौरी देवी का व्याघ्र को अपने साथ ले जाने के लिये ब्रह्माजी से आज्ञा माँगना, ब्रह्माजी का उसे दुष्कर्मी बता कर रोकना, देवी का शरणागत को त्यागने से इनकार करना, ब्रह्माजी का देवी की महत्ता बता कर अनुमति देना, और देवी का माता- पिता से मिल कर मन्दराचल को जाना"

"पार्वती की तपस्या, एक व्याघ्र पर उनकी कृपा, ब्रह्माजी का उनके पास आना, देवी के साथ उनका वार्तालाप, देवी के द्वारा काली त्वचा का त्याग और उससे कृष्णवर्णा कुमारी कन्या के रूप में उत्पन्न हुई कौशिकी के द्वारा शुम्भ-निशुम्भ का वध"

"भगवान् शिव का पार्वती तथा पार्षदों के साथ मन्दराचल पर जाकर रहना, शुम्भ निशुम्भ के वध के लिये ब्रह्माजी की प्रार्थना से शिव का पार्वती को 'काली' कहकर कुपित करना और काली का ‘गौरी' होने के लिये तपस्या के निमित्त जाने की आज्ञा माँगना"

"महादेव जी के शरीर से देवी का प्राकट्य और देवी के भ्रूमध्य-भाग से शक्ति का प्रादुर्भाव"

"ब्रह्माजी के द्वारा अर्द्धनारीश्वर रूप की स्तुति तथा उस स्त्रोत की महिमा"

"भगवान् रुद्र के ब्रह्माजी के मुख से प्रकट होने का रहस्य, रुद्र के महामहिम स्वरूप का वर्णन, उनके द्वारा रुद्रगणों की सृष्टि तथा ब्रह्माजी के रोकने से उनका सृष्टि से विरत होना"

"ब्रह्माजी की मूर्छा, उनके मुख से रुद्रदेव का प्राकट्य, सप्राण हुए ब्रह्माजी के द्वारा आठ नामों से महेश्वर की स्तुति तथा रुद्र की आज्ञा से ब्रह्मा द्वारा सृष्टि-रचना"

"महेश्वर की महत्ता का प्रतिपादन"

"नैमिषारग्य में दीर्घसत्र के अन्त में मुनियों के पास वायुदेवता का आगमन, उनका सत्कार तथा ऋषियों के पूछने पर वायु के द्वारा पशु, पाश एवं पशुपति का तात्त्विक विवेचन"

"ब्रह्माजी के द्वारा परमतत्त्व के रूप में भगवान् शिव की ही महत्ता का प्रतिपान, उनकी कृपा को ही सब साधनों का फल बताना तथा उनकी आज्ञा से सब मुनियों का नैमिषारण्य में आना"

Piektdien, 26. maijā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā pasniegšanas ceremonijā Purvīša balvu 2023 saņēma māksliniece Ance Eikena. Tiekamies ar mākslinieci Anci Eikenu un un mākslas zinātnieci Astrīdu Roguli, kura ir LNMM Laikmetīgās mākslas krājuma glabātāja  un strādāja starptautiskajā  žūrijā, Kultūras rondo studijā. Ance Eikena balvu saņēma par personālizstādi "Dievs Tēvs Debesīs", kas bija skatāma mākslas telpā "Brīvība". Ierakstā uzklausām tekstilmākslinieci Edīti Pauls-Vīgneri, kurai pasniegta balva par mūža ieguldījumu mākslā. Uz Purvīša balvu 2023 pretendēja seši mākslinieki un mākslinieku apvienības: Evelīna Deičmane ar personālizstādi "Dejorgāns / Tanzorgan", Ance Eikena ar personālizstādi "Dievs Tēvs Debesīs", Kristaps Epners ar darbs "Maslova", Daiga Grantiņa ar personālizstādi "Lauka telpa", Darja Meļņikova ar personālizstādi "The Anticipation" un Evita Vasiļjeva un Kaspars Groševs ar izstādi "Zilā līča māja". Līdz ar apbalvojumu Purvīša balvas 2023 laureāts iegūst naudas balvu 28 500 eiro apmērā (pirms nodokļu nomaksas). Savukārt lēmumu par to, kuram māksliniekam piešķirt mūža ieguldījuma balvu (ar finansiālo apjomu 10 000 eiro, neieskaitot nodokļus), pieņem Purvīša balvas organizācijas komiteja.

Kultūras rondo reportāžā no topošā Vilhelma Purvīša muzeja. Darīt – latviešu valodā, šķiet, šis trešās konjugācijas darbības vārds, paskaidrojumu neprasa. Tomēr,  meklējot skaidrojumu, atrodam, ka tas nozīmē gan veikt darbību, gan rīkoties un izturēties, gan arī radīt ar savu rīcību un izturēšanos, vai arī būt par cēloni, ka rodas kāds stāvoklis, īpašība vai izjūta.  Tad ir darīšana – kas ir sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds, kas nozīmē arī uzdevums, pienākums, vajadzība. Un vēl trešais vārds – darītājs, darītāja – aktīvs, parasti ar gribu un apziņu apveltīts situācijas dalībnieks. Kultūras rondo stāstā ir gan darīšana gan darītāji, kam darīšana ir arī radīšana un tā ir liela mēroga darīšana, kas kā tādi garaiņi Latvijas kultūrtelpā veicina vārīšanos. Dūdu skaņu pavadījumā grābekļi, dārza šķēres, ķerras, lapu pūtēji un dažāda veida zāģi talcinieku rokās Ogres novada Taurupes pagasta "Vecjaužos" darbojas uz pilnu klapi. Tās ir ainavista Vilhelma Purvīša mājas brīdī, kad rit pirmā no trim šopavasar plānotajām kultūrtalkām. "Vecjaužu" sētā talciniekiem darba uzdevumus dala fonda "Viegli" padomes priekšsēdētāja un nu arī Purvīša muzejmājas vadītāja Žanete Grende. Purvīša mājās kultūrtalkas talcinieku vidū kaimiņi, topošie mākslinieki, fonda "Viegli" dibinātāji un viņu draugi. Mijoties zāģa skaņām ar Latvijas Kultūras akadēmijas tradicionālās dziedāšanas grupas "Saucējas" balsīm pirmās kultūrtalkas laikā uzsvars likts uz apkārtnes sakopšanu, lai Purvīša zēnības laiku ainavas atklātos ikvienam, kurš atbrauks uz "Vecjaužiem", kas starp citu ir vien pusotras stundas brauciena attālumā no Rīgas, bet darāmā 80 hektāru īpašumā bez sava gala, citkārt darba roku prasīsies arī sarkano ķieģeļu ēka, atzīst Žanete Grende. Klausoties fonda "Viegli" iecerēs par to, kāda šī vieta plāno tapt, rodas jautājums, vai šī reiz varētu kļūt par ideālo kultūrtelpu, labi apzinoties, ka pasaulē ideālu vietu nav, pārdomās dalās kultūrtalkotāji Ants Grende no fonda "Viegli", Cēsu mākslas skolas skolotāja Ilma Strazdiņa, bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks un mūziķis Goran Gora. Jau 13. maijā Purvīša muzejmājā Muzeju nakts gaidās atkal būs talka ar vakarēšanu naktī, bet noslēdzošā šī pavasara talka būs 28. maijā, kad mazgās logus, piekārs aizkarus. Tad Purvīša muzejs sāks sezonu, kurā būs gan brīvdabas izstāde "Septiņi gudrie", gan ainavu taka Purvīša acīm. Bet jūnija vidū jauno mākslinieku apbalvojums "Pavasaris. Drosme ziedēt", kad jaunais mākslinieks vai mākslinieku apvienība saņems tūkstoš eiro ceļojumam uz kādu no lielākajiem Eiropas mākslas muzejiem, gluži kā Vilhelma Purvīša laikos.

* Ukraina piedzīvo Krievijas kārtējo raķešu triecienu * Subsīdijas uzņēmumiem un robežu aizsardzība - tie ir svarīgākie temati ES līderu sanāksmē Briselē * Dārgās apkures dēļ daļa dārzeņu siltumnīcu arī šajā sezonā par mēnesi atliek gurķu un tomātu audzēšanu * Zināmi mākslinieki, kuri šogad izvirzīti Purvīša balvai

Mākslinieks Atis Jākobsons šovasar Padures muižā iekārtojis savu darbnīcu, kurā tikko, kā arī pēdējo trīs gadu laikā tapušās gleznas tika izstādītas muižas plašajās zālēs, tās papildinot ar scenogrāfijas elementiem. Izstāde, kas jau nominēta prestižajai Purvīša balvai, apskatāma līdz septembra beigām. Kas pamudināja mākslinieku no attālināties no tumšās matērijas noslēpumiem un pievērsties portretiem un klusajām dabām? Šai raidījumā mudinām jūs paspēt vēl septembrī aizbraukt uz Padures muižu – tā atrodas netālu no Kuldīgas un tur apskatāma mākslinieka Ata Jākobsona gleznu izstāde. Mākslinieks muižā šovasar bija iekārtojis darbnīcu, viņa paša un divu gleznieciska izskata suņu klātbūtne muižai piedeva īpašu auru. Atis Jākobsons ir arī savas izstādes iekārtotājs, gleznu izvietojums muižas apakšstāva istabās nesekoja gluži izstāžu zāļu kanoniem, tās nevis virknējās, bet pārsteidza negaidītos rakursos – ielūkojoties aizdurvē, vai gleznu vispirms pamanot spogulī. Reizēm par gleznas turpinājumu kļuva virs plīts nolupis sienas krāsojums, reizēm izstādes scenogrāfiju veidoja ikdienā lietoti priekšmeti vai mēbeles. Padures muiža pati ir kā glezna, muižas īpašnieks Jānis Lazdāns labprāt soctīklos ieliek pa bildei, kurā skats pa īpatnas formas logu vai sveču izgaismots muižas vakars. Pirms gada Padures muižā notika galerijas “Alma” rīkotā laikmetīgās mākslas izstāde. Dažas no sienām tā arī palikušas izkrāsotas vairāk izstādei nekā dzīvošanai piemērotās krāsās, no iepriekšējā gada izstādes muižā aizkavējušies scenogrāfu Reiņa un Kristas Dzudzilo apaļie spoguļi, kas bija daļa no darba “Tu mani padarīji par stiklu”. Spoguļu klātbūtne muižā pēc Dzudzilo ieceres bija atgādināt par trauslo robežu starp realitāti un domu, šovasar tajos Ata Jākobsona gelznotie citplanētieši atkārtojas atspulgos un izskatās sevišķi iespaidīgi. Padures muiža ir izcils piemērs atvērtībai un pieejamībai, muiža ir viesu uzņemšanas un sarunu vieta, vietējās dzīves centrs. Veiksmīga man liekas arī ideja kā atrast pielietojumu muižu ēkām mūsdienās, Padures gadījumā – padarīt to par Ata Jākobsona vasaras rezidenci. Bet kā jūtas pats mākslinieks muižas vidē? Atis Jākobsons Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvis maģistra grādu glezniecībā, strādājis arī ar video un instalāciju. Taču šai izstādē Padures muižā viņš darbojas kā scenogrāfs, pārveidojot savai mākslai piemērotā veidā visu muižas telpu. Šī nav pirmā reize, kad māksliniekam ir bijusi šāda nepieciešamība veidot dialogu ar telpu, radīt vidi mākslas darba notikšanai. Vēl viens brīnišķīgs piemērs, kā padarīt kādu ēku sabiedrībai atvērtu, iedot saturu un dvēseli, ielaižot tajā mākslu, ir Liepājas Karaostas  ūdenstornis. Inženiertehniskā būve, kas savulaik apgādāja ar ūdeni visu Liepājas karostas ciematu, pēc mākslinieka Egona Peršēvica ierosmes nu jau trešo vasaru ir pieejama apmeklētājiem, kuriem ir iespēja apskatīt ne tikai ūdeni pumpējošās iekārtas, izbaudīt skatu no torņa augšas, bet arī, ja paveicas, satikt dzīvu mākslinieku. Jo katrā no torņa stāviem ir mākslinieka rezidence, un tā ir reta iespēja ielūkoties viņa darbnīcā, redzēt vēl pusgatavus darbus, mākslinieka radīto kārtību uz darba galda. Ata Jākobsona darbnīca, apmeklējot Liepājas Karaostas ūdenstorni, pārsteidza.  “Pēdējo trīs gadu laikā mākslinieks Atis Jākobsons radījis tādu kā cilvēku un priekšmetu portretējumu dienasgrāmatu, kurā ietverta skatīšanās jēga. Nekas netiek pateikts priekšā, jo pārlaicīgu emociju klātbūtnē vārdi nereti zaudē savu nozīmi. […] Jākobsona gleznotie cilvēki jeb būtnes dzīvo ārpus konteksta, viņus apņem transcendentāls miers un gaisma. Tēlu tiešums nav uzmācīgs, bet gan meklējošs un hipnotisks. Arī priekšmetu klusās dabas ir portretējošas,” teikts Padures muižā skatāmās izstādes aprakstā. Izstādē Padures muižā ir gan ziedu gleznojumi, gan Liepājas ūdenstornī tapušās klusās dabas, taču pamatā tie ir portreti. Izstāde jau nominēta prestižajai Purvīša balvai. Iepriekšējo reizi Atis Jākobsons Purvīša balvai nominēts tika par kardināli atšķirīgiem darbiem – par 2015. gada izstādi “Tumšā matērija”. Ata Jākobsona izstāde Padures muižā apskatāma līdz 21. septembrim.