Podcasts about latvijas m

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula  "Laimas" konfekškaste vai šokolādīte, "Rīgas Melnais balzams" vai vienkārši polšs, cigaretes, puķes, nauda, medus, pašu audzēti augļi vai dārzeņi un pazīšanās – gribi tirgoties, zini, kas kam ģeldēs. Subdominante – dominante – tonika – pilnās kadences tad nu ir tās, kas padara katru darījumu saprotamu. Bez harmoniskā plāna struktūras klaritātes pat valstis brūk kopā. Kad runājam par tirgošanās mākslu un ar to saistāmo ideju iemiesošanu mūzikā, starp paraugiem pirmajā vietā, manuprāt, ierindojams Georgs Frīdrihs Hendelis [1]. Īpaši krāšņi viņa filigrānās harmoniju secības atklājas, kad dzirdamas to instrumentu balsīs, kurām autors pats rakstījis. Ņem, kuru skaņdarbu gribi – kaut vai 5. svītas Mimažorā, HWV 430 4. daļu – āriju ar variācijām klavesīnam vienam pašam. Vērtējot Hendeļa prasmes, minama ne vien tirgošanās, bet arī aizņemšanās māksla – leģendāra ir viņa atbilde jautātājam, kurš gribējis zināt, kāpēc Hendelis uzdod cita autora darbu kā savu – tas gabals esot tam komponistam par labu, jo viņš nezinot, ko ar to iesākt! Nu ir pagājuši daži gadsimti un tolaik nabagais komponists, no kura Hendelis aizņēmās, patlaban dabū savu darbu no Hendeļa atpakaļ ar solīdiem procentiem. Piemēram, Tēlemanis [2], kura "Postillons" – 4. daļa no Uvertīras jeb Svītas Sibemol mažorā, TWV 55:B1 – nokļuva Hendeļa oratorijas "Baltazars", HWV 61 otrā cēliena otrajā ainā kā sinfonija "Allegro Postillons" (tas ir brīdis, kad karalis Baltazars izsauc savus astrologus un gudrajos, lai tie izskaidro uz sienas parādījušos uzrakstu – “מנא מנא תקל ופרסין”, transliterējot no aramiešu valodas – "Mene, mene, tekel, upharsin" [3]). Vienā vārdā – valsti veidojot – tirgoties un aizņemties jāmācās no labiem piemēriem, un bez muzikālās dzirdes un dziedāšanas prasmes to varēs īstenot, iemācoties spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Citādi pie mērķa – Hendeļa paraugi – tikt grūti. Kad profesors Romualds Kalsons [4] 2000. gada 8. janvārī bijušajā Valmieras Komercskolā [5] IX Senās mūzikas festivāla ietvaros brīdi pēc plkst. 19 pirmatskaņoja savu miniatūru ciklu "Lielā Baha pavēnī", "Banka Baltija" jau sešus gadus kā bija bankrotējusi. Arī "Smashing Pumpkins" [6] jau 7. janvārī bija nospēlējuši savu koncertu Stokholmas cirka arēnā un atpūtās pirms ceļa uz Kopenhāgenu. Tajā pašā koncertā izskanēja arī šo rindu autora skaņdarbi, kurus profesors noklausījās un pēc koncerta sarunā uzaicināja atbraukt uz Mūzikas akadēmijas [7] kompozīcijas konsultācijām. Pirmajā stundā profesors izteica savu slaveno frāzi: "Kristap, mākslā – par visu naudu!" Šim viņa izteikumam bija gruntīgs segums. Profesors "Bankā Baltija" bija zaudējis honorāru par savu mūža darbu – operu "Pazudušais dēls". Pedagogs, kurš šādi testējis savu mācību stiprību, manuprāt, droši var mācīt citus. Es kļuvu par viņa skolnieku. Naudas man bija vien tik, cik apēšanai, bet "Laimas" konfekšu kastes, konjaks vai dolāri – pie profesora Kalsona nekas no tā nebija vajadzīgs. Bija vajadzīgs mācīties no labiem paraugiem un eksperimentēt, kaut uguņošanu sarīkojot, kad bez tās garlaicīgi. Radās šī iespēja vienkārša principa dēļ. Senās mūzikas festivālā Valmierā kopā ar izcilākajiem sava aroda meistariem uzstājās arī mācekļi – pat tādi, kas tikko sākuši spert pirmos soļus mūzikā. Šis ir paraugs, kas arī lietojams valsts pārvaldē – meistari un mācekļi kopā vienā koncertā – gluži kā senos laikos gleznotājs Van Deiks [8] ar savu mācekļu svītu. Bet Valmierā visi – pat vismazākie dalībnieki – tika arī nosaukti vārdā, jo citādi būtu garlaicīgi – visu laiku tikai es, es, es. "Die tiefe Langeweile in den Abgrundendes Daseins wie ein schweigender Nebel hin- und herziehend, ruckt alle Dinge, Menschen und einen selbst mit ihnen in eine merkwurdige Gleichgultigkeit zusammen. Diese Langeweile offenbart das Seiende im Ganzen." (Martins Heidegers) [9] "Dziļa garlaicība, kas klīst mūsu eksistences bezdibeņos kā klusināta migla, ieskauj lietas un cilvēkus, arī mūsu patību, īstenā vienaldzībā. Šī garlaicība atklāj esamību tās pilnībā." [11] Avoti Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portāla concertarchives.org, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] Händel, Georg Friedrich (dzimis Hallē 1685. g. – miris Londonā 1759. g.) vācu izcelsmes komponists un ērģelnieks, britu pilsonis [2] Telemann, Georg Philipp (dzimis Magdeburgā 1681. g. – miris Hamburgā 1767. g.) vācu komponists un ērģelnieks [3] tulkojumā – "Skaitīts, skaitīts, svērts, dalīts" [4] Kalsons, Romualds (dzimis Rīgā 1936. g. – miris Rīgā 2024. g.) viens no izcilākajiem latviešu komponistiem, viņš darbojies teju visos akadēmiskās mūzikas žanros, īpaša vieta viņa daiļradē latviešu folklorai un latviskai tēlainībai vispār, viens no izcilākajiem instrumentācijas meistariem, fenomenāls pedagogs [5] tagad Valmieras 5. vidusskola [6] amerikāņu rokgrupa no Čikāgas, izveidojusies 1988. g. [7] pašreizējais nosaukums – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija – iegūts ar LPSR Ministru Padomes 24.08.1990. lēmumu, pirms tam to sauca – Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorija [8] van Dyck, Anthony (dzimis Antverpenē 1599. g. – miris Londonā 1641. g.) flāmu gleznotājs [9] Heidegger, Martin (dzimis Meskirhē 1889. g. – miris Freiburgā 1976. g.) vācu filozofs, viens no vācu eksistenciālisma pamatlicējiem; citāts no Heidegger M. lekcijas "Kas ir metafizika", 1929 ("Was ist Metaphysik?", 1929, Wegmarken (GA 9)) [10] Ievas Ginteres tulkojums

Iniciatīva "Nosūti mūziku Ukrainai" tuvojas noslēgumam. Tā pārsteidz ar atsaucību, dāvinot mūzikas instrumentus bērnu mūzikas skolām Ukrainā. Četru mēnešu laikā saziedoti turpat 50 instrumenti bērnu mūzikas skolām Ukrainā. Saņemti arī naudas ziedojumi. Kultūras rondo tiekas ar instrumentu apkopē iesaistītajiem Jēkabsonu vijoļu darbnīcas meistariem un iniciatīvas rīkotājiem. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija un nodibinājums "Osokinu fonds" sadarbībā ar uzņēmumu "Latvijas Finieris" aicināja ziedot labā stāvoklī esošus mūzikas instrumentus un atsaucība pārsteigusi. Akciijas laikā ikviens ir aicināts ziedot labā stāvoklī esošus mūzikas instrumentus, lai varētu tos nosūtīt kā dāvanu bērnu mūzikas skolām Čerņihivas un Kijivas reģionos, kur Krievijas uzbrukumu rezultātā cietušas daudzas mūzikas skolas un to aprīkojums. Ziedojot mūzikas instrumentus, ir iespēja palīdzēt ukraiņu bērniem turpināt muzikālo izglītību, vienlaikus iedvesmojot viņus un dodot ticību un cerību gaišai nākotnei.  Praktisku informāciju par iniciatīvu "Nosūti mūziku Ukrainai" var gūt Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas mājaslapā.

"Tīrība" – labākā īsmetrāžas filma, labākā debijas filma, labākais animācijas filmas režisors un mākslinieks. Ar četrām "Lielā Kristapa" nominācijām bagātais režisors Andrejs Brīvulis par "Tīrību" un dzīvi pēc tās sarunā Kultūras rondo studijā. "Primāri es tomēr taisu sev [filmas], jo patīk un sagādā prieku. Protams, ir jauki, ka ir vēl papildus novērtējums un tas patīk. Bet tas nav galvenais mērķis," sarunā atzīst Andrejs Brīvulis. „Jauna balss un rokraksts Latvijas animācijā, par ko mēs vēl dzirdēsim,” – tā par jauno režisoru Andreju Brīvuli saka kinofestivāla „Riga IFF” radošā direktore Sonora Broka. Tā vien šķiet, ka filmas „Straume” panākumi pavēruši plašāk mūsu iekšējās slūžas *ieraudzīt* un novērtēt, cik talantīga, interesanta un daudzveidīga ir Latvijas animācija un tās profesionāļi. Un varbūt vairāk pamanām arī jaunos vārdus, kuri tajā ienāk. Andrejs Brīvulis ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Audiovizuālās mediju mākslas nodaļu. Animācijas filma „Tīrība” ir Andreja Brīvuļa studiju darbs 3. kursā, vēl studējot Mākslas akadēmijā. Filma iekļuva arī Denveras, Vīborgas, Tallinas un Rīga IFF programmā, kur kuratori rakstīja: „Humoreska ir Latvijas kino reti satopams žanrs, bet animācijas režisors Brīvulis kopā ar dzejnieku Kārli Vērdiņu pacēluši to jaunos horizontos. Rotaļīga poēzija, kas pasaules pirmizrādi piedzīvoja Ansī Starptautiskajā animācijas festivālā, par kvīru kopienas pārstāvi, kura ekrāna diārijs zibsnī pasteļos un karikatūrām līdzīgās ainās. Lai gan pats stāsta “dibentiņš” ir skaudrs, hiperreālā un nonšalantā filmas intonācija liek ieplānot šo filmu savā “Google” kalendārā.” Pašlaik Andrejs Brīvulis strādā pie nākamās animācijas īsfilmas "Rīgas līnijas", kurā redzams ikvienam rīdziniekam atpazīstams pilsētas un sajūtu portrets caur ēdiena kurjera acīm. Arī pats režisors savulaik piepelnījies, strādājot par ēdienu kurjeru.

8. februārī Dzintaru koncertzālē izskanēs koncerts “Kaspars Zemītis un draugi. Argentīnietis Eiropā”, kurā ģitārists Kaspars Zemītis, akordeonists Artūrs Noviks un LNSO stīgu kvintets piedāvās tango veltītu programmu no Astora Pjacollas skaņdarbiem līdz mūsdienu autoru un latviešu komponistu mūzikai. Pirmoreiz tā Lielajā ģildē izskanēja pirms diviem gadiem, nu atjauninātā veidolā atgriežas, papildināts arī ar ģitārista kompozīciju “Tango mēness gaismā”. Sarunā ar Kasparu Zemīti - par darbīgo jaunā gada iesākumu un peldēšanos āliņģī; par koncertprogrammā "Argentīnietis Eiropā" iesaistīto mūziķu plejādi un Kaspara papildinājumiem repertuārā; par tango krāsu dažādību, ko itin viegli salīdzināt ar mīlestības jūtu šķautnēm; par īpašo Astora Pjacollas dubultkoncertā ģitārai, bandoneonam un ansamblim; par aktuālo Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā jauno ģitāristu audzināšanā; par sadarbību ar vijolnieci Ilzi Kirsanovu un Kaspara Zemīša Mesas multimediālo uzvedumu. Kaspars Zemītis atklāj, ka šonedēļ ir ļoti karstasinīgs koncertprogrammas “Argentīnietis Eiropā” mēģinājumu process: "Ģitāra ar Latīņameriku un tās karstasinīgo mūziku vienmēr ir bijusi ļoti cieši saistīta. Mums ir kolosāla kompānija! Šajā reizē es esmu tas, kas ir ar draugiem, bet īstenībā Artūrs Noviks ar akordeonu un bandoneonu ir lielisks centrālais mūziķis šajā programmā, un lieliski Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķi, es teiktu, zvaigžņu plejāde - Sandis Šteinbergs, Raimonds Melderis, Arigo Štāls, Ainārs Paukšēņs un Raivo Ozols. Ar Raivo, starp citu, mēs bērnībā Cēsīs kopā trenējāmies vieglatlētikā." Vaicāts par tango žanru, Kaspars stāsta, ka tas ir netverams, jo ļoti dažāds: "Tango ir mīlestības mūzika, kur ir gan lirika, gan maigums, gan vājprātīga greizsirdība. Visas krāsas padara šo mūziku dzīvu, elpojošu, jūtošu. Tas mums patīk, mēs to gribam izbaudīt vēl. Cilvēki iet un dejo tango, tur esmu baigi švaks, bet skatos un priecājos. Mēs izbaudām, un domāju, ka arī klausītājiem tas būs baudījums."

Šķiet, ka šis gads ir sācies ar vairākiem būtiskiem jaunumiem laikmetīgās mākslas ainā: ir nosaukti jaunizveidotās Latvijas Mākslas balvas nominanti un balva tiks pasniegta aprīlī Valmierā; ir noticis mākslas darbu iepirkums; Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir skatāma Ojāra Ābola darbu izstāde "Cilvēka absurdie projekti uz  Zemes", kas savukārt sarunās un diskusijās aktualizē jautājumu par mākslinieka radošo brīvību dažādos laikos. Jautājums par Laikmetīgās mākslas muzeju tagad tiek atbildēts nevis ar jaunu ēku, bet gan ar struktūru, kas gatavos jaunas izstādes "Arsenālā". Pa to laiku pats "Arsenāls" ir paspējis atklāt arī senas vēstures liecības. Ko tas nozīmē māksliniekiem un, pats galvenais, mums, skatītājiem, par to saruna ar Latvijas Vizuālās mākslas departamenta "Arsenāls" vadītāju Līnu Birzaku-Priekuli. Jaunais departaments "Arsenāls", kas divu gadu laikā izstrādās saturisko programmu, lai 2028. gadā apmeklētājiem durvis vērtu moderns un daudzpusīgs muzejs, kas būtu līdzvērtīgs spēlētājs visā Baltijas reģiona kultūras telpā. 

Kā saglabāt autonomiju un daudzveidību laikmetīgajā mākslā? Atziņas pēc Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rīkotājiem priekšlasījumiem un diskusijas. Kultūras rondo studijā izvaicājam komunikāciju pētnieku Mārtiņu Kaprānu, jo arī mākslā svarīga ir komunikācija un māksla pati ir komunikācijas veids. Viņš bija arī diskusijas vadītājs. Uzklausām mākslinieku viedokli.  Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā aizvadīti priekšlasījumi un diskusija „Starp konformismu un nonkonformismu: vai Latvijā pastāvēja pagrīdes un neoficiālās mākslas vide? 20. gadsimta 60.–80. gadi”. Tajā satikās mākslas zinātnieki no Latvijas un ASV. Priekšlasījumos mākslas eksperti aplūkoja, kā oficiāli atzīto mākslinieku darbos identificējamas nonkonformisma pazīmes, un kādas stratēģijas viņi pielietoja. Kā Mākslinieku savienības viedokļu līdera Ojāra Ābola aktīvisms skatāms iepretim Zentai Loginai, kura ieņēma eskeipisku dzīves pozīciju. Un kā 70. gados mākslā ienākusī jaunā paaudze izvairījās no skarbā stila patosa, izvēloties apolitisku mākslas darba saturu un postmodernu formu. Ar priekšlasījumu “Ojārs Ābols. Sadarbošanās kā stratēģija” uzstājās LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja (20. gs. 2. puse – 21. gs.) un Ojāram Ābolam veltītās izstādes kuratore Dr. art. Elita Ansone. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) doktorante Mg. art. Ieva Kalniņa piedāvās referātu “Konformisma un nonkonformisma robežtrajektorija padomju okupācijas agrīnajos gados Latvijā: Zentas Loginas stāsts”. Savukārt LMA doktorante Mg. art. Agnese Zviedre iztirzās tēmu “Cilvēks nav sala: 1970. gadu Latvijas mākslinieku formālie eksperimenti un meklējumi”. “Par pagrīdes kustībām un avangardu: Nortona un Nensijas Dodžu kolekcijas loma Baltijas nonkonformisma veidošanā” tiešsaistē runās Ratgersa Universitātes Mākslas vēstures katedras profesore Dr. Džeina Eštone Šārpa (Jane Ashton Sharp). Referātiem sekoja diskusija “Uzbrukums māksliniekam. Kā saglabāt autonomiju un daudzveidību laikmetīgajā mākslā?”, kurā analizēja šodienas situāciju. Sarunā piedalījās mākslinieki Kristaps Epners, Gundega Evelone, Margrieta Griestiņa un Krišs Salmanis, apskatot mākslinieka lomu mūsdienu kultūrpolitiskajā vidē. Katrs citādā veidā saskārušies ar uzbrukumu māksliniekam. Pasākums Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā norisinājās laikā, kad vienlaicīgi notiek divas izstādes – “Džemma” (līdz 25. janvārim) un “Ojārs Ābols. Cilvēka absurdie projekti uz Zemes” (līdz 10. maijam). Džemma Skulme (1925–2019) un Ojārs Ābols (1922–1983) bija dzīvesbiedri, domubiedri un ievērojamas figūras Latvijas mākslā padomju okupācijas periodā.

24. janvārī Ventspils koncertzālē "Latvija" gaidāma jau trešā Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija un svētku koncerts. "Ir aizdomas, ka šī varētu kļūt par tradīciju un turpināties," priecīgi stāsta diriģents Ints Teterovskis – Dziesmu svētku biedrības valdes priekšsēdētājs un viens no Kormūzikas balvas ierosinātājiem un veidotājiem. Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija būs skatāma arī tiešraidē portālā LSM.lv.  Šogad Kormūzikas balva tiek rīkota jau trešo reizi – kaut arī notikums vēl šķiet jauns, organizatoriskās iestrādes ir skaidras. "Ir ļoti liels prieks par visiem, kas ir saņēmušies nominēt balvai. To, kā ierasts, var darīt jebkurš klausītājs, kurš kādreiz ir bijis koncertā. Ja viņam šķiet, ka tas ir viņa šī gada koncerts, to var pieteikt, un var pieteikt arī pašas organizācijas un mūziķus," Ints Teterovskis iedrošina klausītājus apdomāt un piefiksēt koncertus, ko šogad jau paspējuši dzirdēt. Kormūzikas balva iegūst nozīmi arī ārpus Rīgas Viņaprāt, plašais pieteikumu skaits, kas katru gadu kļūst arvien lielāks, liecina par to, ka balvai ir nozīme ne tikai pašu kormūziķu, bet arī klausītāju vidū. "Šāda balva ir nozīmīga, jo tas spektrs un pieteikumu dažādība vairojas. Varbūt pirmajā gadā dominēja Rīga, bet tagad ļoti daudzi ir arī no reģioniem, īpaši no Kurzemes un Vidzemes. Protams, visvairāk atkal ir Rīga, jo tā ir kormūzikas ziņā bagātākā Latvijas pašvaldība," stāsta Ints Teterovskis. Šogad Kormūzikas balvas nominācijām tika saņemti 107 pieteikumi, no kuriem 13 ir diriģenti, un pirmo reizi nācās veidot pat tā saukto "īso sarakstu". "Tas ir jaunums – pirmo reizi mēs esam nosaukuši pretendentus. Katrā nominācijā ir trīs, un vienā ir pat četri, jo tas pieteikumu daudzums koncertam Rīgā bija tik liels un plašs, ka žūrija nolēma – var laist arī četrus," atklāj diriģents. Viņš novērojis – pēdējo gadu laikā kormūzikas koncerti tiek uztverti kā lieli notikumi. "Tiem bieži vien klāt nāk režija, kas varbūt agrāk nebija tik izteikti. Un kormūzikas piedāvājums Latvijā ir audzis. Arī informācija par piedāvājumu ir augusi. Iespējams, pateicoties tieši šai balvai, jo cilvēki vairāk domā par kormūziku un vairāk dalās ar savām pieredzēm," spriež Ints Teterovskis. Balvu pasniegšanas ceremonijā dzimst jaunas idejas Kormūzikas balva izceļ ne tikai diriģentus, korus un koncertus, bet arī komponistus, kuru mūzikas dēļ koncerti vispār ir iespējami. "Ir prieks par to, ka katru gadu arvien vairāk parādās tieši jaunie komponisti. Un šī balva ir veids, kā citiem diriģentiem uzzināt, ka arī tādiem diriģentiem var prasīt, lai viņi uzraksta kādu skaņdarbu," Ints Teterovskis priecājas, ka Kormūzikas balva ir kļuvusi ne tikai par platformu, kas piedāvā atskatīties uz aizvadītajā gadā paveikto, bet arī par vietu, kur satikties, iepazīties un veidot jaunas sadarbības. "Mēs sazināmies ar visiem nominantiem, un lielākā daļa no viņiem būs Ventspilī! Tā būs iespēja diriģentiem satikties ar komponistiem un citiem kolēģiem, kaut ko izveidot nākamajai reizei. Varbūt tie plāni, kas dzims Ventspilī, tiks nominēti Kormūzikas balvai nākamajā gadā," diriģents cerīgi saka un ir pateicīgs ikvienam savam kolēģim, kurš uzrunā komponistus radīt ko jaunu un skaistu, kā arī visiem komponistiem, kas raksta kormūziku. "Mums ir kori, kas var un grib to visu nodziedāt! Un paldies visiem komponistiem, jo bez jums mums nebūtu, ko dziedāt, un klausītājiem nebūtu, ko klausīties!" smej Ints Teterovskis. Katru gadu arvien jaunas tradīcijas Šogad Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija un svētku koncerts norisināsies Ventspils koncertzālē "Latvija". Ints Teterovskis saka – vietas izvēle nav nejauša. "Pagājušogad Ventspils koncertzāle Kormūzikas balvā tika nominēta kā gada kultūrvieta. Mums ir tāda kategorija "Gada kultūras, izglītības iestāde vai kultūrvieta Latvijā", kas lielu akcentu ir likusi uz kormūziku. Pagājušogad koncertzāle "Latvija" arī ieguva šo balvu, un man uzreiz likās, ka tā varētu būt laba tradīcija nākotnei – nākamās ceremonijas norisi organizēt tajā vietā, kas iepriekšējā gadā tikusi atzīta par kormūzikas Meku, ja tā var teikt," diriģents atklāj. Šogad nominācijai izvirzītas trīs visai tradicionālas koncertvietas – Latvijas Universitātes Lielā aula, Rīgas 6. vidusskola un Cēsu kultūras pārvalde. "Aulā pagājušogad notikuši tiešām daudzi koncerti, un 6. vidusskola… Viņu pūtēju orķestris "Auseklītis" ir Haralda Bārzdiņa mūža darbs – tas ir fenomenāli. Lielākā daļa orķestru pēc tam arī "barojas" no šīs skolas, un liela daļa spēlētāju izvēlas iet studēt [Jāzepa Vītola Latvijas] Mūzikas akadēmijā, tā kā es domāju, ka liela daļa profesionālu mūziķu ir izauguši no šīs skolas. Un šogad arī Cēsis bija īpaši aktīvas – tur bija jauns vokālo ansambļu konkurss, un ne tikai. Cēsis ne tikai savā Cēsu festivālā, bet arī citkārt ir ārkārtīgi aktīvas. Kāpēc? Jo tur ir aktīvi un jauni kultūras dzīves organizētāji," Ints Teterovskis raksturo balvai izvirzītos nominantus. Jau pēc dažām dienām, uzzinot balvas ieguvēju, noskaidrosim, kur, pavisam iespējams, varētu notikt jau nākamā Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija. Mūža balvas ieguvējs Jānis Erenštreits – mūsdienu Jānis Cimze Balvu par mūža ieguldījumu šogad saņems diriģents Jānis Erenštreits. Ints Teterovskis neslēpj – Jānis Erenštreits ir lielā mērā atbildīgs gan par Inta Teterovska profesijas izvēli, gan par citu izcilu diriģentu paaudžu lološanu. "Zēnu koru renesanse sākās ar Jāni Erenštreitu. Tie jau vienmēr ir bijuši, bet sadarbība ar šī gada lielo jubilāru Maestro – tas bija grūdiens, kad radās jaunie zēnu kora cikli, un es viņus visus kā puika arī esmu dziedājis. Manu balsi var dzirdēt multfilmās, "Pērļu zvejniekā" un visur citur. Jāņa Erenštreita fenomens… To jau tagad ir grūti aptvert, bet ir tik daudz, kas no viņa iesētās sēklas vēl tikai augs, jo nekas jau nav beidzies! Tas vienkārši plaukst, un lielākā daļa diriģentu taču ir viņa skolēni. Rīgas Doma kora skola ir vesela kustība. Kulturālu cilvēku kalve. To, ko Erenštreits tev ir iemācījis, tu visu laiku lieto arī tad, ja to neapzinies. Es katrā ziņā esmu ārkārtīgi priecīgs, ka Jānis Erenštreits, mans skolotājs, saņems šo balvu, jo viņš ir kormūzika un viņš ir zēnu kori. Tas ir kaut kas unikāls," teic Ints Teterovskis. Jāpiemin, ka Jānis Erenštreits pēc aiziešanas pensijā no savas mīļās Rīgas Doma kora skolas turpināja saistību ar kormūziku pētniecības virzienā – viņš raksta grāmatas un pēta Jāņa Cimzes gaitas, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, Vispārējos Dziesmu un deju svētkus. "Man liekas, ka viņā pašā tas Cimzes gars ir dzīvs. Lai arī citos veidos, bet tieši to viņš dara – gan individuāli, gan visiem apkārt viņš ļoti daudz ko dod un palīdz uzzināt vairāk," piebilst diriģents. Ceremonija, kas negarlaiko ar garām runām Jau ierasts, ka Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija neizceļas ar garām runām, formāliem brīžiem un garlaicību to skatītāju vidū, uz kuriem nominācijas neattiecas. Kormūzikas balva ir arī koncerts, tāpēc to vērts skatīties ne tikai cilvēkiem, kuru koris atrodas kādā nomināciju sarakstā vai kuriem ir īpaši mīļš kāds diriģents. "Šoreiz mēs izvēlējāmies akcentu likt uz Ventspils koriem – tie ir divi bērnu kori, kas piedalījās arī Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos ar godalgām. Tas ir gan "Nošu planētas" no Ventspils mūzikas skolas, gan zēnu koris "Vivo". Un arī koris "Ventspils", kas ir nominēts kā gada koris. Tad, kad es viņus uzrunāju, es gan vēl nezināju, ka viņi būs izvirzīti. Bet tagad viņi ir nominantu sarakstā, un diriģents ir Aigars Meri, kas saņēma pirmo Kormūzikas balvu kā gada diriģents," stāsta Ints Teterovskis. Koncertā tiks atskaņota šī gada jubilāra Pētera Vaska mūzika. "Viņš ir jāsvin! Kormūzikā viņam ir ļoti daudz darbu, un arī starptautiskos konkursos Latvijas kori bieži vien izvēlas viņa mūziku, ja grib citiem pazīmēties. Bet būs arī aizvadītā gada ārzemēs visvairāk atskaņotā latviešu kormūzikas komponista Raimonda Tigula mūzika īpašā pārlikumā no cikla, ko viņš pirms 10 gadiem rakstīja koncertzāles "Latvija" atklāšanai. Viņš pats spēlēs arī ērģeles, un tas būs ar Noras Ikstenas vārdiem," diriģents sniedz ieskatu ceremonijā. Koncertā dziedās arī Inta Teterovska paša koris "Balsis" – tāda izvēle veikta gluži vienkārši tāpēc, ka pagājušā gada Kormūzikas balvā šis koris ieguva balvu kā gada koris. "Mēs ieviesām ne tikai jaunu tradīciju par ceremonijas vietas izvēli, bet arī par kori, kas uzstāsies. Ceram, ka arī šī gada uzvarētājs neatteiks un uzstāsies jau nākamajā Kormūzikas balvā," Ints Teterovskis lūkojas nākotnes virzienā. *** Jau no 5. janvāra Latvijas Sabiedriskā medija portālā LSM.lv norit Kormūzikas balvas publikas balsojums, ikvienam aicinot izvēlēties Gada diriģentu.

Jaunās Latvijas Mākslas gada balvas (LMGB) nominanti nosaukti. Par mākslas ainu aizvadītājā gadā un jauno aizsākumu Kultūras rondo studijā pārrunājam ar žūrijas pārstāvjiem Liānu Ivetu Žildi un Kasparu Vanagu, kā arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi.     Žūrija gada garumā izvērtējusi vizuālās mākslas procesus Baltijā, izvirzot nominantus desmit kategorijās. LMGB žūrijas priekšsēdētāja ir kuratore, pētniece un mākslas kritiķe Maija Rudovska. Mūža ieguldījuma balva tiks piešķirta mākslas zinātniecei un kuratorei Irēnai Bužinskai. Ar nominantiem desmit kategorijās var iepazīties šeit. -- Pirmā Latvijas Mākslas gada balvas pasniegšanas ceremonija notiks Valmierā 2026. gada aprīlī un iecerēta kā svētki gan vizuālās mākslas profesionāļiem, gan plašākai sabiedrībai. Iedibinot jaunu tradīciju – LMGB Mākslas nedēļu –, balvas pasniegšanu plānots katru gadu rīkot citā Latvijas pilsētā sadarbībā ar vietējo pašvaldību un iedzīvotājiem. Pirmais norises punkts būs Valmiera, kur sadarbībā ar novada pašvaldību Mākslas nedēļas ietvaros gaidāmas izstādes, lekcijas, performances un daudzveidīgas aktivitātes dažādām auditorijām, izceļot Valmieras pilsētā un novadā strādājošos vizuālās mākslas profesionāļus un kultūrvietas. Balvas iniciators un finansētājs ir Latvijas Republikas Kultūras ministrija, par tās organizēšanu atbild radošā apvienība “Collective WW”. Katrs laureāts saņems naudas balvu 1500 eiro apmērā pēc nodokļu nomaksas, kā arī balvas fizisko veidolu, ko veido mākslinieks Krišs Salmanis.

Vienam attēlam dot vairākas nozīmes – interesē starpdisciplināro mākslinieci Agati Tūnu, kura savos darbos izmanto analogās un eksperimentālās fotogrāfijas tehnikas. Jaunākajā izstādē „Familiar/ Līdzbūtne” Agate Tūna atskatās uz līdz šim paveikto, tāpēc sastapsim tēlus no iepriekšējām izstādēm. Doma par arhīvu nevis kā sakārtotu sistēmu, bet kā organismu – līdzbūtni. Par paveikto māksliniece izvirzīta Latvijas Mākslas gada balvai kategorijā „Gada māksliniece”.  Agates Tūnas izstāde „Familiar/ Līdzbūtne” Galerijā 427 skatāma līdz 21. februārim.

Sestdien, 17. janvārī, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un lelle LeNeSons jaunākajiem mūzikas draugiem par godu gaidāmajām 25. ziemas olimpiskajām spēlēm divkārt piedāvās koncertprogrammu "LeNeSons sporto", kurā piedzīvojums tiks aizvadīts sporta tēmā Kopā ar LeNeSonu (Artūrs Putniņš) un viņa draugiem Peli (Anastasija Džordževiča) un Loko (Agris Nātre) uz skatuves darbosies arī vijolniece, Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkne Nora Gauja, bet pie diriģenta pults – Jēkabs Krists Kalniņš, kurš pašlaik turpina studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas bakalaura studiju programmas orķestra diriģēšanas noslēdzošajā semestrī.  Līdzās Žana Sibēliusa un Arama Hačaturjana skaņdarbiem LNSO atskaņos vairākus latviešu komponistu skaņdarbus, kas veltīti dažādām sporta spēlēm un fiziskām aktivitātēm. Būs arī trīs īpaši šim koncertam tapuši jaundarbi: Lindas Dambergas "Basketbola ritmi", Almas Kalniņas "Hokejs" un Eļzanas Šaripovas "Uz viļņa". Tiks atskaņots arī Edgara Mākena skaņdarbs "Sacīkstes" no izrādes "Loranga" Ernesta Mediņa aranžijā orķestrim.  Jēkabu Kristu Kalniņu uz sarunu aicināja Rūta Paula. Rūta Paula: Šajā programmā skanēs gan klasika, gan pavisam jauna mūzika.Tā bija jūsu izvēle vai arī orķestris jau bija kaut ko izdomājis? Jēkabs Krists Kalniņš: Biju ļoti priecīgs, ka pēc tam, kad LNSO un Andris Vecumnieks mani uzrunāja doties šajā avantūrā, viņi man deva brīvu iespēju veidot programmu pašam, kas ir liels solis jebkuram jaunam māksliniekam, tāpēc jau nākamajā nedēļā pēc uzrunāšanas ķēros pie darba un klausījos mūziku. Klausījos, pētīju, atklāju. Žans Sibēliuss varētu būt atpazīstamākais no programmas komponistiem, bet skaņdarbu, kurš tika izvēlēts, nekad nebiju dzirdējis. Bet var atpazīt, ka tas ir Sibēliuss, un tas ir visskaistākais. Kas no visnotaļ nopietnā Sibēliusa varētu būt sportisks? Vārdam 'sports' sākumā pievērsos ļoti tieši un konkrēti. Skatījos, vai nav kāds skaņdarbs par futbolu, par basketbolu un tā tālāk, bet tad sapratu, ka viss kas var būt sports. Viens no vienojošajiem elementiem, kas ir šajā “LeNeSonā” - mēs runājam par to, ka dejošana ir sports. Es apbrīnoju, cik fiziski sagatavotam jābūt cilvēkam, lai dejotu daudzas stundas un kur nu vēl tam gatavotos. Tāpēc no Sibēliusa skanēs “Dance Intermezzo”, kas ir ļoti kompakti ietērpts Sibēliusa šedevrs. Un viņam līdzās Arams Hačaturjans. Jā, es ļoti priecājos, ka atcerējos par šādu darbu - “Zobenu deju”, kas ir izskanējusi neskaitāmos seriālos, izrādēs un filmās. Pat šo darbu nezinot, cilvēki to dzirdot saprot, ka tas ir kaut kur dzirdēts. Par mūsdienu latviešu komponistu opusiem - Linda Damberga, Alma Kalniņa, Eļzana Šaripova. Domāju, ka daudzi klausītāji šos vārdus dzirdēs pirmo reizi. Jā, iespējams, bet noteikti ne pēdējo. Visas trīs Mūzikas akadēmijas studentes ir kārtīgi pastrādājušas un veikušas milzīgu darbu - komponējušas skaņdarbu pilnam simfoniskajam orķestrim.  Viņas tika uzrunātas pēc profesora Andra Vecumnieka iniciatīvas. Es viņas tiešām neapskaužu - tas ir milzonīgs, milzonīgs, milzonīgs darbs. Tātad trīs pasaules pirmatskaņojumi! Vai raksturosiet, kā katrai veicies? Tieši tā. Eļzanas kompozīciju, kas sākotnēji bija nosaukta par “Viļņiem”, pēc tam par “Vindsērfingu” un tagad “Uz viļņa”, es varētu raksturot kā sākotnēji satraucošu, bet viļņi tomēr lēnām norimstas un parādās saulīte. Varbūt vairs neatrodamies pie Baltijas jūras, bet tālu Havaju salās. Ļoti krāsaina kompozīcija. Lindas Dambergas skaņdarbā “Basketbola ritmi” dzirdami basketbola ritmi, spēlētāju pārdomas pirms svarīga metiena. Tas ir filozofiskais basketbols, tāds, kas notiek pārdomās. Almai Kalniņai ir “Hokejs”. Kad tikāmies akadēmijā pirms pirmā mēģinājuma, viņa stāstīja, ka būtu tik skaisti redzēt to, kā LeNeSons vēl mācās slidot. Šodien, kad pirmo reizi iepazinām šo skaņdarbu kopā ar orķestri, es tiešām redzēju Almas vīzijas par to, ka varbūt LeNeSons kādā brīdī paslīd, tad atkal viņam labāk veicas, tad viņš atkal paslīd (smejas). Šie darbi ir ar humoru, bet vēlreiz jāsaka, ka milzīgs darbs ir izdarīts un visas trīs komponistes ir lieli, lieli malači.

Paziņoti ikgadējās Lielās mūzikas balvas (LMB) 2025 nominanti, kā arī balvas “Par mūža ieguldījumu” saņēmēji. Balvu par mūža ieguldījumu saņems ērģelniece Larisa Bulava un komponists un muzikologs Georgs Pelēcis. Neliels ieskats preses konferencē, kurā tika paziņoti nominanti un mūža balvas ieguvēji. Gada jaunais mākslinieks: diriģente Anastasija Kildiša; dziedātājs Eduards Rediko; trompetists Mārtiņš Zujs. Gada koncerts: "Dzīvības elpa" – Evilena Protektore, Krišjānis Bremšs, Toms Timofejevs, Artjoms Sarvi, Volha Zaharova 30. janvārī "VEF Jazz Club", rīkotājs VEF Kultūras pils; "Nakts vēstules dejotājai" – Elza Leimane, Matīss Čudars, Arve Henriksens (Arve Henriksen), Anderss Jormins (Anders Jormin), Ivars Arutjunjans, Latvijas Radio koris, diriģents Kaspars Putniņš 18. jūnijā Rīgas cirkā, rīkotājs "Latvijas Koncerti"; Taņs Duņs, "Budas pasija", 28. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncerts – Valsts akadēmiskais koris "Latvija", Rīgas Doma zēnu kora grupa, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, solisti Viktorija Majore, Ieva Parša, Jolanta Strikaite, Mārtiņš Zvīgulis, Yiran Jia, Hasibagen, diriģents Māris Sirmais 5. septembrī Rīgas Kongresu namā, rīkotājs "VAK Latvija"; "Apkalna. Fausts. Znotiņš." Starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla "Organismi" atklāšanas nakts koncerts – Iveta Apkalna, Kaspars Znotiņš 10. oktobrī Latgales vēstniecībā "Gors", rīkotājs Latgales vēstniecība "Gors"; "Marina Rebeka. Solokoncerts. Draugi – Andrejam Žagaram" – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Mikēle Gamba, 18. oktobrī koncertzālē "Cēsis" un 21. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā un baletā, rīkotājs – nodibinājums "Andreja Žagara kultūras attīstības fonds". Par izcilu interpretāciju:  čelliste Magdalēna Ceple – Mečislava Veinberga "Concertino čellam un stīgām" (kopā ar "Kremerata Baltica") 14. septembrī Dzintaru koncertzālē un 17. oktobrī Ventspils koncertzālē "Latvija"; diriģents Tarmo Peltokoski – Riharda Štrausa "Alpu simfonija" (ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri) Latgales vēstniecībā "Gors" 4. aprīlī un Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" 5. aprīlī; dziedātāja Inna Kločko – titulloma Riharda Štrausa operā "Salome"; Latvijas Nacionālā opera un balets, operas pirmizrāde 21. februārī, diriģents Mārtiņš Ozoliņš. Par izcilu sniegumu gada garumā:  dziedātāja Zanda Švēde; pianists Reinis Zariņš; valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga"; dziedātāja Katrīna Paula Felsberga; orķestris "Rīga". Par izcilu darbu ansamblī:  vijolniece Magdalēna Geka; trompetists Kristians Kalva; "Trio Tresensus": Līga Griķe (kokle), Aigars Raumanis (saksofons), Uģis Upenieks (perkusijas). Gada jaundarbs:  Jāņa Petraškeviča koncerts diviem sitaminstrumentiem un ansamblim "Tas, kas šeit bija pirms", pirmatskaņojums Latvijā 8. februārī koncertzālē "Cēsis" – Guntars Freibergs, Juris Āzers, ansamblis "ensemble unitedberlin", diriģents Vladimirs Jurovskis; Jēkaba Jančevska Pirmā simfonija (Ērģeļsimfonija), pirmatskaņojums 20. septembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" – Iveta Apkalna, Sniedze Kaņepe, Kaspars Vēvers, Liepājas Simfoniskais orķestris, diriģents Guntis Kuzma; Annas Veismanes "Četras dziesmas ar Kārļa Skalbes vārdiem", pirmatskaņojums 11. oktobrī Latvijas Nacionālās operas un baleta Beletāžas zālē – Mārtiņš Šmaukstelis, Ilze Ozoliņa. Par izcilu sniegumu džezā:  sitaminstrumentālists Kaspars Kurdeko; saksofonists Toms Rudzinskis; vibrofonists un taustiņinstrumentālists Miķelis Dzenuška. Balvu pasniegšanas ceremonija norisināsies 6. martā koncertzālē “Cēsis”, un pasākumu atspoguļos Latvijas Sabiedriskais medijs. LMB pasākumu organizē Latvijas Republikas Kultūras ministrija un VSIA "Latvijas Koncerti". Bet balvas žūrijā šoreiz darbojās muzikoloģe, mākslas doktore, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Ieva Rozenbaha, Latvijas Radio 3 „Klasika” programmu vadītāja un Latvijas Televīzijas atbildīgā redaktore Anete Ašmane-Vilsone (abas dzirdam šim rakstam pievienotajā skaņu ierakstā, kurā runā arī kultūras ministre Agnese Lāce), vokālā pedagoģe Kristīne Barkovska, muzikoloģe, pedagoģe un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Iveta Grunde, simfonisko orķestru diriģents, Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors Atvars Lakstīgala, mūzikas žurnālists, Latvijas Televīzijas raidījuma „Kultūrdeva” satura producents Kaspars Zaviļeiskis un muzikologs, žurnālists, publicists Armands Znotiņš.

Augstākās izglītības studiju programma animācijā vairs nav tikai sapnis, bet konkrēts projekts, pie kura strādā Kultūras akadēmijas rektors, kinorežisors Dāvis Sīmanis un animācijas filmu režisors, Mākslas akadēmijas pasniedzējs Edmunds Jansons. Ar viņiem tiekamies Kultūras rondo. Īsi pirms Ziemassvētkiem valdība pēc Kultūras ministrijas ierosinājuma deva zaļo gaismu jaunas augstākās izglītības studiju programmas animācijā izveidei un finansēšanai. Tas ir viens no taustāmākajiem ilgtermiņa ieguvumiem filmas „Straume” spožajiem panākumiem pasaulē, lai dotu stingrāku pamatu animācijas profesionāļu sagatavošanai pašu mājās. Kā top šī programma?  Izskatot Kultūras ministrijas (KM) sagatavotu informatīvo ziņojumu "Par animācijas studiju programmas izveidi un nodrošināšanu", Ministru kabinets (MK) 22. decembra sēdē lēma to konceptuāli atbalstīt, veicinot Latvijas animācijas nozares mērķtiecīgu izaugsmi, konkurētspēju, ilgtspēju un starptautisko sadarbību. KM, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) un Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) sagatavotajā informatīvajā ziņojumā iekļauts risinājums, kas paredz nodrošināt valsts budžeta finansējumu studiju programmas animācijā izveidei un īstenošanai. Piedāvātais risinājums augstākās izglītības studiju programmas animācijā izveidei paredz kopīgas starptautiskas bakalaura studiju programmas izveidi un nodrošināšanu, piesaistot nozares pārstāvjus un ārvalstu sadarbības partnerus.  LMA un LKA animācijas studiju programmas izveidei 2025. gadā tiek nodrošināts valsts budžeta finansējums 160 240 eiro apmērā, studiju vietu bāzes nodrošināšanai 2026. gadā – 25 546 eiro, bet 2027. gadā un turpmāk ik gadu – 76 637 eiro. Valsts budžeta finansējums studiju programmas izveidei un īstenošanai tiek nodrošināts, veicot iekšējo līdzekļu pārdali esošā valsts budžeta ietvaros, informē Kultūras ministrijā. 

Mākslinieks Oto Holgers Ozoliņš nupat aizvadījis gadu Londonā, rezidencē. Pašreiz viņš turpina studijas doktorantūrā apvienotajā mākslas augstskolu (Latvijas Kultūras akadēmijas, Latvijas Mākslas akadēmijas un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas) kopīgi īstenotajā programmā. Mākslinieks pievēršas procesā balstītai tēlniecībai, pētot personīgās izaugsmes tēmas un pretojoties dīkstāvei. Par to pārliecinājāmies arī izstādē “Procesa artefakti” Tallinas ielas kvartāla laikmetīgās mākslas telpā “TUR”.

17. decembrī Eduarda Smiļģa Teātra muzejā notika Latvijas Mākslas zinātnieku un kuratoru gada balvas pasniegšana. Balvas mērķis ir pievērst uzmanību mākslas pētniecības un kuratora darba nozīmīgumam un veicināt mākslas izpratni plašākā sabiedrībā.  No 2024. gada 1. decembra līdz šī gada 1. decembrim izdotās monogrāfijas, pētījumus un kūrētās izstādes vērtēja žūrija, kuras sastāvu pirmajā reizē veidoja biedrības valdes un padomes locekles – Aiga Dzalbe, Ieva Astahovska, Sniedze Kāle un Silvija Grosa, kuru uz sarunu aicināja Dāvis Eņģelis. Silvija Grosa: Kad pirms trim gadiem dibinājām biedrību, jau bija uzstādījums domāt par savu balvu, jo balva padara redzamu nozari, un tas tagad, man šķiet, ir apliecinājies. Izsludinot šo faktu, sabiedrībā uzreiz ir interese. Kā notiek vērtēšanas darbs? Ir priekšstats, kā strādā žūrija, bet kuratora darbs un monogrāfijas - tā tomēr ir specifika. Uzdevums bija ārkārtīgi grūts, un noteikti neesam visu ideāli atrisinājuši. Mēs noteikti uz to nepretendējam, jo nozare ir ļoti plaša - tur ir gan monogrāfijas, gan pētījumi, gan kūrētās izstādes. Vērtēšana notika, iekšēji sadalot kategorijās un pēc tam atsijājot, tad savstarpēji strīdoties un vienojoties par kopsaucējiem. Tā nonācām līdz skaitlim 11, kas ir 11 izsludinātie pretendenti, bet, protams, tur noteikti varēja būt vēl vairāk, jo mūsu redzeslokā bija daudz lielāks skaits. Kāda ir proporcija starp izstādēm un rakstu darbiem? Proporcija ir par labu izstādēm, bet jānošķir, ka mēs vērtējam tieši kūrētās izstādes, kuratora darbu. Ne visas izstādes, kas notiek, ir ar kuratora roku veidotas, un mēs mēģinājām koncentrēties uz tām, kur jūt kuratora pienesumu - tas ir pētījums vai īpašs kuratoriālais skatījums, - un tās arī nonāca šajā sarakstā. Cik plašs areāls ir aptverts ģeogrāfiski, tā pārsvarā ir Rīga vai parādās arī reģioni? Parādās arī reģioni, piemēram, Daugavpils, Liepāja un pat Viļņas izstāde. Noteikti, ka varētu vēl plašāk, bet pagaidām ir tā, tādam ieskatam. Tas ir pirmais pasākums, un tas noteikti ir tālāk labojams un pilnveidojams. Vai ir taktiski pirms pašas ceremonijas vaicāt, kāds no Jūsu skatupunkta ir bijis 2025. gads mākslas zinātnē Latvijā? Domāju, ka tas bijis ļoti veiksmīgs, jo iznākušas arī vēl citas monogrāfijas, atļaušos atzīmēt, ka arī manis sastādītais rakstu krājums “Konstantīns Pēkšēns un viņa laiks”, bet tas, protams, šeit netiek vērtēts, jo esmu žūrijā. Ir arī jaunpienesumi - Kristīnes Ogles monogrāfija par Purvīša skolnieku Teodoru Paulovicu, un ir Jāņa Kalnača monogrāfija par Jani Šternbergu. Izšķīrāmies par tiem diviem autoriem, kas sarakstā palikuši. Lūdzu, dažus vārdus par statueti! Izsludinājām iespēju pieteikt balvas ideju, bet lielas aktivitātes no kolēģiem nebija. Tad man šķita, ka mums kā mākslas vēsturniekiem būtu piemēroti orientēties uz ļoti plašiem simboliem, un kas gan labāk parāda mūsu nozares daudzpusību un reizē arī komplicētību un dziļumu kā šīs divas ģeometriskās formas - aplis un kvadrāts. Varam atskatīties uz resensanses laiku, uz tā saukto Vitrūvija cilvēku - plašu vēsturisku kontekstu. Abām formām katrai par sevi piemīt dziļa simbolika, turklāt tās ir divas formas, kas it kā simbolizē mākslas vēsturi un šo kuratoriālo praksi. Ar šādu ieceri uzrunāju tēlnieku Bruno Strautiņu, kurš laipni piekrita šo dizainu izveidot un, protams, ir pielicis no sevis - var saskatīt viņa interpretāciju par šīm formām. Plašāk - audioierakstā.

""Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! (..) "Klasika" ir tā, kas dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. (..) Ja gribi turēt savu dvēseli pie veselības, mūzika tam ir vislabākās zāles – tā ir Dieva māksla," ir pārliecināts viens no Latvijas viskolorītākajiem režisoriem AIKS KARAPETJANS, kura radošās darbības lauks ir gan opera un teātris, gan kino. Tomēr 8. janvārī viņš debitēs kāda vērienīga koncerta režisora ampluā. Proti, tieši viņš būs Latvijas Radio 3 "Klasika" 30. jubilejas koncerta režisors Latvijas Nacionālajā operā, un viņa veikumu varēsim redzēt ne tika Baltajā namā, bet arī Latvijas Televīzijas tiešraidē. Tomēr saruna rit arī par citām Aika radošajām iecerēm, un tādu nudien viņam netrūkst! Inga Saksone: Mūsu sarunas temats būs priecīgi notikumi, kas gaidāmi pēc Jaunā gada: saistīti gan ar "Klasiku", gan Balto namu. Bet sākumā gribēju jautāt par skolām, kurā esi mācījies: Latvijas Mākslas akadēmiju, Latvijas Kultūras akadēmiju un Parīzes kino skolu. Vai tās viena otru ir papildinājušas? Aiks Karapetjans: Noteikti papildinājušas, jo visas trīs iestādes ir ar savām tradīcijām. Nezinu, kā tagad, bet manos laikos, kad mācījos Mākslas akadēmijā – un tas bija ļoti, ļoti sen – tā tiešām vairāk bija klasiskā, akadēmiskā izglītība. Savukārt Kultūras akadēmija bija tāda dvēseles lieta – tur bija vairāk par kino. Ņemot vērā, ka tolaik vēl nebiju tādu tehnisku iespēju kā tagad – ka studenti var mācīties un veidot filmas, mēs bijām tāds kā eksperimentāls kurss. Tā tehniskā izglītība mums bija diezgan pašvaka, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucu uz Parīzi, jo tur bija tieši otrādi: tur par radošumu bija mazāk, bet vairāk – tieši par tehniskām lietām, un tur apguvu kinoizglītības tehnisko pusi. Visas trīs izglītības bija ļoti dažādas, neviena no tām neatkārtoja iepriekšējo, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja. Mākslas akadēmijā tavs noslēdzošais darbs bija "Nāves tēma latviešu glezniecībā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā". Šī tēma patiešām bija tik ātri un viegli atrodama? Protams... (Smejoties nopūšas.)  Latviešiem to var atrast, ja? Rozentāla simbolisms, ko redzam viņa gleznās, ir viena lieta. Izteiksmīgākā ir viņa glezna "Nāve", kur pļavā sēž jauna sieviete ar zīdainīti klēpī un pie zīdainīša pieliekusies jauna, skaista sieviete baltā tērpā. Liekas – tāda smuka ainava, bet īstenībā tā kompozīcija ir par Nāvi, kas apmeklē bērnu. Bet ir, ir daudz. Pat kluso dabu var atrast ar galvaskausu, ko arī var interpretēt kā nāvi. Tas vienkārši ir jautājums par to, kāda ir semiotika – vairāk pētīju tieši to pusi. Vairs neatceros kādas detaļas, bet tā tēma atnāca pati, pat nezinu, kāpēc – man likās, ka tā ir interesanta tēma, kas varētu būt manam diplomdarbam. (..) Tolaik latviešu glezniecībā bija diezgan dinamiskas pārmaiņas. Ņemot vērā, cik Eiropa bija bagāta ar jauniem virzieniem, sevišķi glezniecībā, tas viss, protams, latviešu gleznotājus arī pārņēma savā varā. Valdīja eklektika: bija gan impresionisms, gan romantisms. Katrs izvēlējās pats savu ietekmes avotu. Līdz ar to nevar teikt, ka, piemēram, no tā līdz tam gadam latviešu glezniecībā bija tāds un tāds virziens. Nu, nebija tā, jo tas bija diezgan eklektisks un bagāts laiks ar pārmaiņām un dažādību. Savu ceļu kino iesāki ar kriminālfilmu, un "Piejūras klimata" raidījums oktobrī bija veltīts tieši kriminālfilmām ar dažādām pazīmēm un raksturiem. Sarunājās sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa, režisors Jānis Ābele un producents Sergejs Timoņins. Raidījumā izskanēja jautājums, kādēļ režisori par savām debijas filmām tik ļoti bieži izvēlas tieši kriminālfilmu žanru. No kurienes tas rodas? Kāpēc tieši pirmā filma jātaisa par bandītiem, blēžiem? Krimiķi ar jokiem vai bez jokiem? Izskanēja arī varbūtība, ka jaunam režisoram veiksmīgāk ir pirmo filmu veidot kādā konkrētā žanrā, nevis pašam par sevi. Tā ir atbilde? Varbūt, bet ne manā gadījumā. Man tieši otrādi. Tikai pēc savas pirmās filmas pievērsos žanram. Un mana pirmā filma "Cilvēki tur" nebija gluži autobiogrāfiska. Stāsts bija par to, ko biju redzējis, dzirdējis un, protams, piefantazējis klāt. Filmas pamatā bija reāls stāsts. Tie, kas redzējuši šo filmu – realitātē tas notikums bija vēl briesmīgāks un šausmīgāks, nekā filmā. Bet par tām kriminālfilmām… Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka tā ir brīva zona. Mēs visi – sevišķi jaunībā – augam un ietekmējamies tieši no šī žanra filmām, turklāt ne tikai režisori Latvijā, bet arī pasaulē. Tarantīno, Skorsēze… Varbūt vienīgi Spīlbergs to darījis mazāk nekā citi. Bet vienalga – tas ir žanrs, kas dod tev iespēju izstāstīt ļoti spilgtu, intensīvu un skatītājam interesantu pasauli, kurā ir pilnīgi citi likumi! Protams, mums gribas redzēt un uzzināt vairāk par to, kā cilvēki ignorē sabiedrības normas un dzīvo pēc saviem likumiem. Viņi kaut kādā ziņā ir dumpinieki – saceļas pret normām un netaisnību. Tieši tā, kā Dārta Ceriņa šajā raidījumā stāstīja – tas arī ir par to. Ja cilvēks nevar sasniegt taisnību saskaņā ar likumu, viņš pats pārkāpj likumu, lai taisnību sasniegtu. Un principā visi stāsti ir par to. Cik mēs gribam tos redzēt vai cik varbūt atsaucīgi ir skatītāji uz šo žanru, uz šo tēmu? Tas ir labs jautājums – par atsaucību. Jo tas, ka skatītājiem pirms filmas noskatīšanās tiek solīts, ka tur būs kaut kas tāds, kas piesaistīs uzmanību, ka varoņi pārkāps robežas – tas  uzreiz ir interesanti. Bet mūsu gadījumā, man liekas, Latvijā skatītājam ar ļoti retiem izņēmumiem interesē savi stāsti – lokāli stāsti. Tāpēc arī mums tik ļoti populāras ir patriotiskās filmas, kur skatītājs emocionāli jūtas ļoti komfortabli, jo viņš redz un dzird to, ko viņš grib redzēt un dzirdēt. Neko vairāk. Tāpēc man ir prieks par Oskara Rupenheita filmas lielajiem panākumiem, jo viņš ir uztaisījis diezgan skarbu filmu par 90. gadiem, un esmu labā ziņā pārsteigts, ka skatītājiem patiesi gribējās redzēt tādu filmu, jo biju diezgan skeptisks par to, ka mūsdienās kāds aizies skatīties filmu par 90. gadu bandītiem. Es runāju par filmu "Tumšzilais evaņģēlijs". Tas ir kvalitatīvs darbs, un man prieks, ka šis darbs kļuva par tādu hitu. Kriminālas iezīmes var atrast arī operās, jo ļoti reti tās noslēdzas labi. Bieži atrodami  sižeta pavērsieni, pie kuriem var pieķerties. Tevis veidotajā "Seviļas bārddzinī" bija ļoti laba atsauce uz Franču revolūcijas laiku. Tāpat arī "Hofmaņa stāstos" tā sēņu lietošana arī pārāk legāla tomēr nebija. Kas būs Pjetro Maskanji "Zemnieka godā" un Rudžjēro Leonkavallo "Pajaci" izrādēs, kas tavā režijā būs skatāmas pēc Jaunā gada? Nestāstīšu sīki par to, ko darīsim, bet pamatā tas būs stāsts par lietām, kas mūsdienās skatītājam, iespējams, būs mazliet nesaprotamas, sevišķi mūsu reģionā. Tas ir par atriebību, par godu, par to, ko sabiedrība domā, piemēram, par mani vai par manu sievu. Līdz ar to stāsts ir vairāk par cīņu par savu reputāciju. Cilvēki tādēļ ir gatavi darīt briesmīgas lietas – nogalināt, melot, zagt un tā tālāk. Mūsu gadījumā gribam to visu izveidot mūsu skatītāju sirdīm mazliet tuvāku, lai tas nav par vendetu – jo atriebības tēma ir diezgan primitīvs dramaturģijas gājiens. Man tā kā gribas uztaisīt izrādi drīzāk par varoni, kurš kļūs par pagātnes spoku pārējiem varoņiem. Un kaut kādā ziņā viņš viņus soda par viņu pagātnes grēkiem. Tu domā, ka atriebība ir vienkārši citas kultūras fenomens, ko mums grūti saprast? Saprast var, bet noticēt, uz ko cilvēki ir spējīgi tās dēļ, domāju, ir grūti. Protams, mums atriebības sajūta ir dabiska, un tā ir normāla lieta. Bet ne visi ir gatavi pārkāpt kādus morāles principus vai pat likumu tikai atriebības dēļ. Teiksim, mana sieva bučojas ar citu vīrieti – aiziešu un nogalināšu abus! Noticēt un līdzpārdzīvot tādam stāstam mūsdienās ir diezgan grūti. Tāpēc mans uzdevums kā režisoram ir izdarīt tā, lai skatītājs varētu līdzpārdzīvot, atrast vēl kaut kādu stīgu, kas palīdzētu skatītājam just līdzi vai vismaz noticēt tam visam. Kaut gan tāda izsmalcināta atriebība mūsdienās pastāv diezgan bieži. Ne tieša, bet izsmalcināta. Un šķiet, ka cilvēki to tīri labprāt pielieto. Es ceru, ka ar izsmalcinātību tu nedomā slepkavību! (Smejas.)  Protams, nē! Drīzāk par morālo, statusa atriebību.  Dramaturģiski tas ir ļoti viegli – iedot varonim šādu motivāciju kaut ko darīt, pārkāpt kaut kādas robežas. Bet tieša atriebība, manuprāt, nav labs gājiens, jo tas ir ļoti viegls ceļš. Motivācija varbūt ir, bet pamatojuma reizēm trūkst. Starp citu, Leonkavallo "Pajaci" tavā režijā bija pirms sešiem gadiem. Šis būs cits stāsts?  "Pajaci" paliks tāds pats. Vienkārši toreiz pirmajā daļā bija nevis Maskanji "Zemnieka gods", jo Zigmars Liepiņš vēlējās eksperimentēt, un mēs taisījām Montemeci operu "Burvestība". Ņemot vērā, ka tas bija pirmais šīs operas iestudējums vispār vēsturē, skaidrs, ka atrast dziedātājus, kas atbrauktu un to nodziedātu, bija diezgan liels izaicinājums, kas beidzās ne ar ko, un līdz ar to šo izrādi noņēma no repertuāra. Bet tagad Sandis Voldiņš grib atjaunot "Pajaci" un salikt kopā klasiskajā formātā ar "Zemnieka godu" pirmajā daļā. Tā ka man principā būs jāatjauno "Pajaci" un pilnīgi no jauna jāiestudē "Zemnieka gods". Vai mūzika palīdz atrast tos pagrieziena punktus sižetā? Jā, mūziku klausos ļoti daudz. Manuprāt, ar mūziku režisoram jāstrādā ne mazāk kā ar stāstu. Un ar mūziku ir arī tā: vai nu tu cīnies ar to, vai to pieņem tādu, kāda tā ir, un vienkārši pieliec klāt kādus vizuālus elementus, kas palīdzēs skatītājam gan skatīties, gan klausīties. Un mans uzdevums tāds vienmēr ir bijis, lai abas divas lietas – tas, ko viņi dzird un tas, redz, netraucē viena otrai. Var taisīt kaut ko pilnīgi citu vizuāli, protams, kaut ko negaidītu, bet ir svarīgi, lai tas dotu kaut ko mūzikai. (..) Šobrīd vairāk domāju par to, kā izcelt ļoti "Zemnieka goda" mūziku, ka ir ārkārtīgi salda, melodiska itāļu mūzika. Tagad daudz  skatos itāļu filmas no 50., 60. gadiem – ne tikai neoreālismu, bet arī komēdijas ar Marčello Mastrojāni, piemēram. Tur būs ļoti daudz referenču no kino. Mēs gribam uztaisīt tādu pēckara laika Itāliju, Dino Rīzi vai agrīnā Fellīni komēdijas virzienā. Un "Pajaci" būtu loģisks turpinājums ar tiem pašiem varoņiem, taču pēc 20 vai 30 gadiem, kad viņi nonākuši pansionātā... Tātad periods pēc kara un – astoņdesmitie gadi. Kādā stadijā šobrīd ir iestudējums? Sāksim mēģināt janvārī. Es tagad gatavojos – izpildu mājasdarbus... Bet tagad man tomēr ir lūgums mesties atpakaļ kino pasaulē un doties uz Parīzi, un raidījumā Piejūras klimats, kas izskanēs 13. decembrī, ir arī kāds fragments tieši par filmu skatīšanos Parīzē. Alise Zariņa stāsta par savu pieredzi Parīzē, un raidījuma dalībnieki spriež, ja reakciju, kādu var novērot Francijā, varētu redzēt arī kinoteātros Rīgā. Es teiktu, ka operā vai teātros nekad nekliegs. Atceros, Francijā manis veidotās operas "Karmena" pirmizrādē puse no auditorijas kliedza "Bū!", bet otra puse kliedza "Bravo!" Bija ļoti dīvaina sajūta. Vēl pirms mēģinājuma mani direktore brīdināja: "Aik, atceries, ka nebūs tev tikai aplausi, bet būs arī "Bū!" Šeit ir tāda tradīcija, sevišķi ar "Karmenu", kas frančiem ir svēta lieta. Protams, Latvijā ir tā: ja ir vienkārši aplausi, tas nozīmē, ka izrāde nav sevišķi patikusi. Ja ir aplausi un ceļas kājās, tas ir labi. Bet tagad dažreiz ceļas kājās tikai celšanās pēc – gan filmām, gan izrādēm ir tāda problēma. Atceros, reiz Armēnijā braucu taksī, un tur skanēja kāda briesmīga dziesma. Prasu taksistam: tev patīk tā dziesma? Viņš saka – jā. Es saku – kas tev tajā patīk? Melodija? Viņš saka – nē, viņš dzied par mammām. Kā var nepatikt dziesma, ja tur dzied par mammām?! Un es saprotu, ka šeit tāpat ir ar filmām vai izrādēm: ja tēma ir pareiza un laba, cilvēkam patīk – vienalga, kā tas uztaisīts. Mani tas kaitina un nepatīk. Jo man liekas, ka nav tik svarīgi, par ko, bet kā. Man vienmēr interesē, kā konkrēto tēmu vai stāstu režisors ir interpretējis un parādījis uz skatuves vai uz ekrāna. Bet par to kino vēstures iespēju – Parīzē skatīties senākas un jaunākas filmas: pie mums tā ir ļoti reta iespēja. Vai arī mēs esam pieraduši vairāk skatīties mājās, datorā? Vienkārši mums ir maz cilvēku. Ja mūsu Rīgā būtu četri vai pieci miljoni iedzīvotāju, mums uz lielā ekrāna rādītu arī Bergmana filmas. Bet pēdējos gadus esmu manījis labu tendenci, ka ne tikai "Splendid Palace", bet arī lielajos komerckinoteātros ik pa brīdim rāda klasiku. Piemēram, vakar "Apollo kino" skatījos Kubrika "Mirdzuma" restaurēto versiju. Tas man bija liels piedzīvojums! Tiklīdz rāda kādu klasisko filmu labā kvalitāte, man ir ļoti svarīgi, lai tai būtu laba kvalitāte – gan projekcija, gan pati filmas kopija. Tiklīdz kaut kas tāds notiek, obligāti aizeju un noskatos. Tas vienmēr ir liels prieks. Arī "Splendid Palace" ik pa brīdim rāda klasiskās filmas un redzu, ka cilvēki nāk. Piemēram, vakar uz seansu bija ļoti daudz jauniešu, par ko biju priecīgs. Nezinu, kā viņi to uztvēra un vai viņiem tā patika vai nepatika, bet vienalga – interese bija. Skaidra lieta, ja šī filma būtu repertuārā, zāles būtu tukšas, bet ja ir īpašs seanss – notikums, cilvēki nāk, jo saprot, ka vairs nebūs tādas iespējas. Bet noslēgumā par kādu ļoti būtisku notikumu – par to, kas mūs sagaida 8. Janvārī. Lai arī neko daudz par Latvijas Radio 3 Klasika 30. jubilejas svinībām neatklāsim, mums ir liels prieks par to, ka piekriti būt šī koncerta režisors. Cik tas ir vienkārši – ieraudzīt pārdesmit skaņdarbus un izdomāt, kā tos salikt kopā? Tā būs mana pirmā pieredze... Man ir mazliet bail – vairāk, nekā taisīt operu, jo koncertus nekad neesmu režisējis. Bet, kad man piedāvāja tādu iespēju, negribēju atteikt, jo "Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! Šobrīd atklāsim to, ka būs krāšņi solisti un orķestri, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas Radio bigbends, būs arī dažādi kamersastāvi. Vai tas var palīdzēt saprast to, kas tad tā "Klasika" īsti ir? "Klasika" ir tas, kas eksistē un dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. Cauri laikiem tas dzīvo, eksistē, un tas katrā ziņā ir mūžīgs.  Bet koncerta ziņā, protams, mums būs vizuāli elementi , kas apvienos to visu. Tajā pašā laikā, kas ir labi – katrā skaņdarbā mainās garastāvoklis, atmosfēra. Līdz ar to man kā režisoram galvenais uzdevums ir izdomāt pārejas no viena skaņdarba uz otru. Atrisināt tieši šo niansi. Bet baidos, ka tik ļoti baudīšu to koncertu, ka aizmirsīšu par saviem pienākumiem un darbu... (Smejas.)  Šajā koncertā būs mūsu rezidences mākslinieki Aigars Raumanis un Annija Kristiāna Ādamsone. Būs arī Elīna Garanča un Maestro Raimonds Pauls! Bet radoši tehniskajā komandā būs cilvēki, ar kuriem tu darbojies visai bieži – Artis Dzērve, Mārtiņš Vilkārsis. Tev ir svarīgi savi cilvēki, ar kuriem saproties no pusvārda? Protams. Tas ir ne tikai par rezultātu, bet arī par darba procesu. Līdz ar gadiem esmu sapratis, ka vēlos arī baudīt procesu, un procesu var baudīt, tikai pateicoties cilvēkiem, ar kuriem tu strādā! Man negribas ciest, man negribas cīnīties, man gribas vienkārši labi pavadīt laiku un sasniegt labu rezultātu. Tas jau nenozīmē, ka tā sanāks! Bet jāmēģina. Bet, tiklīdz tu izvirzi tādu uzdevu, vismaz uz pusi sanāk. Bet šie cilvēki mani pazīst ļoti ilgu laiku, esam ļoti daudz ko taisījuši kopā, sevišķi ar Arti Dzērvi un Kristīni Pasternaku. Domāju, viss būs interesanti un labi. Vai nav kādas šaubas par to, ka kaut ko var atkārtot? Kaut kas līdzīgs jau ir bijis?  Nē, nē! Neesmu redzējis koncertus. Godīgi sakot, pat nezinu, kā citi ir taisījuši koncertus. Līdz ar to man ir tāda sajūta, ka var darīt jebko. Bet tajā pašā laikā man dots ļoti konkrēts uzdevums no jūsu radio puses – ko jūs vēlaties, kam jābūt, un tas man vienkārši jāsaliek kopā. Man nav jāizdomā izrāde – šis ir mazliet cits uzdevums. 

Vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma priekšmetu – tāda bagātība ir Nacionāla Dabas muzeja pārziņā. Par katru no šiem priekšmetiem jārūpējas, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm, jo daļa no šiem atradumiem dabā vairs nav sastopami. Muzeja apmeklētājiem neredzamā muzeja dzīve notiek krājuma sagatvošanā. Kā dažādi dabas priekšmeti nonāk līdz muzeja ekspozīcijai? Kā šos paraugus ievāc, uzglabā un sakārto bagātīgajā krājumā? Par to stāsta jauna izstāde Nacionālajā Dabas muzejā, tādejādi atzīmejot muzeja 180 gadadienu. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Latvijas Nacionālā Dabas muzeja izstādes darba grupas vadītāja, botāniķe Lauma Miķelsone-Šibeika, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja vecākā mineraloģe Sanita Lielbārde un Latvijas Nacionālā Dabas muzeja ornitologs Dmitrijs Boiko. Latvijas Nacionālajā dabas muzejā apskatāma izstāde „Dabas priekšmeta ceļš līdz muzeja krājumam”, kas ļauj iepazīt muzeja speciālistu darba aizkulises un to, kā visdažādākie dabas priekšmeti – minerāli, fosilijas, augi, sēnes, putni, zīdītāji, gliemji un kukaiņi – tiek ievākti, pēc tam apstrādāti un vēlāk uzglabāti muzeja krājumā. Izstāde tapusi kā viens no īpašajiem muzeja 180. jubilejas gada notikumiem. Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājums ir dabas bagātību krātuve, kurā glabājas ģeoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, entomoloģiskie, botāniskie un mikoloģiskie priekšmeti. Krājums tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus vai muitā konfiscētus priekšmetus. Tā kā muzeja krājumā ir daudz Latvijā un pasaulē izzūdošu sugu, kā arī jaunas sugas Latvijas faunā un florā, kolekciju vērtība gadu gaitā aug un aizvien aktuālāks kļūst jautājums par to saglabāšanu ilglaicīgi. Šobrīd muzejam ir vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma vienību, kas tiek uzglabāti īpašos apstākļos. Pamatkrājums ir Nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļa un nacionālā bagātība, tāpēc muzejam ir atbildība un pienākums nodrošināt saudzīgu attieksmi un krājuma pieejamību sabiedrībai ilgtermiņā. Dabas priekšmetus visbiežāk ievāc savvaļā. Speciālisti pirms tam veic izpēti, un plāno maršrutu, turklāt ievākšanai nepieciešami īpaši instrumenti vai ekipējums. Lai dabas priekšmetus varētu uzglabāt muzejā, tie ir pareizi jāsagatavo. To veic zinoši speciālisti – botāniķi, mikologi, mineralogi, petrogrāfi, ģeologi, paleontologi, teriologi, ornitologi, entomologi un malakologi. Pēc rūpīgas apstrādes priekšmeti nonāk speciālās krājuma telpās. Kā eksperti prot atšķirt viltotu mākslas darbu no īsta? Leonardo da Vinči, Pikaso, van Gogs, Dalī, Monē – šo gleznotāju darbus pasaulē kopē un vilto visvairāk. Tikām  no latviešu gleznotājiem viltojumu  saraksta virsotnē ir Vilhelma Purvīša gleznotās ainavas. Lai noteiktu, vai  mākslas darbs ir oriģināls vai nē, mākslas zinātniekiem talkā nāk arī ķīmiķi. Par to, kā ar mikroskopa palīdzību var atkodēt krāsu pigmentus un kas ir gleznu viltotāju atpazīstamākais darba paņēmiens, atklāj Latvijas Mākslas Akadēmijas Restaurācijas un materiālu izpētes institūta  pētniece Indra Tuņa. Viņa skaidro, kā notiek gleznu ķīmiskā izpēte, jo pētniece norāda, ka glezniecība aizvien ir tā aktīvākā mākslas daļa, kur cilvēkiem interesē tā vai cita mākslas darba identifikācija. Indras darbs ir gan orientēties mākslas vēsturē, lai zinātu, kādas krāsas mākslinieks lietojis, un kā ķīmiķei ir jānosaka šo krāsu sastāvs. Viņas darba vietā līdzās studentu darbiem – gleznām, uz galda rindojas pāris mikroskopu, kas ierasti instrumenti Indras darbā.

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore, JVLMA Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā pētniece Anda Beitāne; raidījuma producente – Maruta Rubeze Laikā, kad notiek diskusijas par dažādu pieminekļu nojaukšanu, pārvietošanu vai pārzāģēšanu, šķiet pamācoši atcerēties Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried Herder, 1744-1803, vācu dzejnieks, teologs, filozofs, cita starpā arī jēdziena "tautasdziesma" – Volkslied – radītājs) pieminekļa stāstu, ko pirms kāda laika publicējām grāmatā, tulkojot tās nosaukumu no angļu valodas: "Pieredze un ekspektācijas: "Nākotne no pagātnes" mūzikas radīšanā", kurā iekļauti dažādu valstu etnomuzikologu raksti. Viena no šīs grāmatas tēmām bija saistīta ar Herdera vārdu. Izrādās, ka citzemju tradicionālās mūzikas pētniekiem Rīga visupirms asociējas tieši ar Johanu Gotfrīdu Herderu, kurš šeit dzīvoja un strādāja laikā no 1764. līdz 1769. gadam. Herdera krūšutēls, visnotaļ nemanāms un tūristu pūļu neieskauts, stāv Herdera laukumā blakus Rīgas Domam. Tas izgatavots Minhenē, kopējot Johana Nepomuka Šallera (Johann Nepomuk Schaller) 1850. gadā darinātās pilna auguma skulptūras krūšutēla daļu, kas atrodas Svēto Pētera un Pāvila baznīcas priekšā Veimārā (Asmuß, 1871, 78; Spārītis, 2005, 103). Rīgas krūšutēla postamentu veidoja arhitekts Heinrihs Karls Šēls (Heinrich Karl Scheel), un tas bija izgatavots no tolaik populārā čuguna ar piemiņas uzrakstiem visās pusēs. Atsaucoties uz Ojāru Spārīti, iniciatīva uzcelt Herderam veltītu pieminekli Rīgā radās pēc Rīgas vaļņu nojaukšanas 1863. gadā un Rīgas Doma rekonstrukcijas darbu uzsākšanas. Pieminekļa atrašanās vieta tika izvēlēta, balstoties uz aptuvenu informāciju par to, ka Herders varētu būt dzīvojis vienā no mājām, kas robežojās ar laukumu. Pieminekļa svinīgā atklāšana notika simboliskajā 1864. gada 25. augustā, tieši 100 gadus pēc dienas, kad Herders ieradās Rīgā (Spārītis, 2005, 102–103). Pārdzīvojis evakuāciju Pirmā pasaules kara laikā un Otro pasaules karu, Herdera piemineklis tika demontēts 20. gadsimta 50. gadu vidū kopā ar citiem pieminekļiem, kas nepatika okupācijas režīmam. Postaments tika izkausēts, bet krūšutēlu izglāba cilvēki, kuri strādāja Rīgas Valsts vēstures muzejā, ko šodien pazīstam kā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, un kas joprojām atrodas blakus piemineklim Herdera laukumā. Vēlāk tas tika pārvietots uz Rīgas Ārzemju mākslas muzeju (Vilciņa 2005). 1959. gadā tika plānota Vācijas Demokrātiskās Republikas līderu – Valtera Ulbrihta (Walter Ulbricht) un Oto Grotevola (Otto Grotewohl) – vizīte Padomju Savienībā. Ziņas par šīs delegācijas otro dienu, kas tika pavadīta Rīgā, kur apsveikuma uzrunu teica PSRS kompartijas vadītājs Ņikita Hruščovs, atrodamas laikraksta "Neues Deutschland" 1959. gada 11. jūnija numura pirmajā lappusē ("Stern un Pogrombka", 1959). Viesiem tika gatavota īpaša programma, kuras ietvaros tika nolemts katram gadījumam steigšus atjaunot Herdera krūšutēlu tā sākotnējā vietā, jo viesi varētu uzzināt, ka viņu nacionāli nozīmīgai personībai šeit bijis piemineklis, ko viņi, iespējams, varētu vēlēties aplūkot. Tā raksta šo notikumu lieciniece Rita Vilciņa, piebilstot, ka tas bija liels trieciens tiem, kuri šo pieminekli tikai pirms dažiem gadiem bija noņēmuši, un atbildīgajai personai Kultūras ministrijas Muzeju, mākslas un pieminekļu aizsardzības pārvaldē neatlika nekas cits, kā pēkšņi saslimt. Vilciņai, kura tikko bija pabeigusi vēstures un filozofijas studijas Latvijas Universitātē un sākusi strādāt šajā pārvaldē, tika uzticēts rūpēties par pieminekļa restaurāciju (Vilciņa, 2005). Kā viņa raksta savās atmiņās, ministrijā bija zināms, ka Herdera krūšutēls nav iznīcināts, citādi to nebūtu iespējams atjaunot tik īsā laikā. Problemātiska bija postamenta atjaunošana. Laika trūkuma dēļ nebija iespējams izgatavot precīzu 1864. gada oriģināla kopiju. Vilciņa atceras kultūras ministra vietnieka teikto: "Par uzraksta valodu viss skaidrs – tikai latviešu valodā. Kāpēc rakstīt vāciski, ja nav uzraksta krievu valodā?" (Vilciņa 2005, 123). Tādējādi uz jaunā granīta postamenta bija un ir lasāms pavisam īsi: "Johans Gotfrīds Herders 1744–1803". Šo stāstu noslēgšu ar brīnišķu Ritas Vilciņas citātu: "Postamenta izkalšana notika Rīgas uzņēmumā "Granīts", kur vajadzēja nogādāt arī krūšutēlu. Herdera galvu kara laikā bija skāruši vairāki šāvieni. Likvidēt bojājumus un piestiprināt postamentam krūšutēlu arī bija "Granīta" meistaru uzdevums. Lai pārvestu pieminekļa krūšutēlu no Aizrobežu mākslas muzeja uz darbnīcu, man iedeva ministra personīgo automašīnu "Volga". Kad piebraucu pie Rīgas pils, kur atradās muzejs, pa kāpnēm pretī ar Herderu rokās jau nāca direktora vietnieks zinātniskajā darbā Miķelis Ivanovs. Tālāk es ar Herderu rokās braucu uz darbnīcu. Karā cirstās brūces tika sadziedētas, postaments izgatavots un Johans Gotfrīds Herders atkal stāvēja savā vēsturiskajā vietā Rīgā. Nebija nedz svinīgas atklāšanas ar ziediem un mūziku, nedz informācijas presē. Piemineklis klusējot tika noņemts, klusējot – uzlikts." (Vilciņa, 2005, 124) Avoti Ahmedaja, Ardian and Anda Beitāne, 2023. "Latvia, Riga and JVLMA as Spaces of Musical Experience and Expectation". In Experience and Expectation: The Future From the Past" in Music Making. Ardian Ahmedaja and Anda Beitāne (eds.). Riga: Musica Baltica. 15-30. Asmuß, A. 1871. "Der Herder-Platz in Riga". In Album von Riga. I. Fünfundzwanzig Stahlstiche aus den funfzehn Jahrgängen des Rigaschen Almanachs. Riga: Backer. Harrison, Hope M. 1988. "The Berlin Crisis and the Khrushchev-Ulbricht Summits in Moscow, 9 and 18 June 1959." Introduction, translation, and annotation. Cold War International History Project. Bulletin 11 (Winter 1998). 204–217. Stern, Heinz and Willi Pogrombka. 1959. "Wir stehen fur unsere Freunde ein!" Neues Deutschland. 1959. gada 11. jūnijs.  Spārītis, Ojārs. 2005. "Johana Gotfrīda Herdera piemineklis Rīgā. Vēstures un semantikas aspekti. Das Johann-Gottfried-Herder-Denkmal in Riga. Seine historischen und semantischen Aspekte". In Herders Rīgā. Herder in Riga. Ilze Ščegoļihina (ed.). Riga: Rīgas Doma eveņģēliski luteriskā draudze, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. 97–116. Vilciņa, Rita. 2005. "Kā atjaunoja Herdera pieminekli Rīgā. Atmiņas. Wie das Herder-Denkmal wiederhergestellt wurde. Errinerungen". In Herders Rīgā. Herder in Riga. Ilze Ščegoļihina (Ed.). Rīga: Rīgas Doma eveņģēliski luteriskā draudze, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, 122–128.

Vairāk nekā gadu komponiste Anna Fišere pavadījusi, kā pati saka, „sintezatoru paradīzē”: Latvijas elektroniskās mūzikas instrumentu ražotāja „Erica Synths” mākslinieku rezidencē viņa komponēja skaņdarbu sintezatoru orķestrim. Tajā satiekas astoņi mūziķi no akadēmiskās un elektroniskās mūzikas pasaules, raugot paplašināt klausītāju skaņu pieredzi un lauzt stereotipus par sintezatoriem kā konkrēta žanra instrumentu. Skaņdarbs „Noesis” pirmatskaņojumu piedzīvos 30. novembrī Hanzas peronā, kur sintezatoru saspēli varēs ne vien dzirdēt, bet arī vērot instrumentu lielo daudzveidību.  Mēģinājumā diriģents Artūrs Gailis saskaņo astoņu mūziķu darbu pie sintezatoriem, no kuriem daudzi absolūti neatgādina sintezatorus klasiskā izpratnē – taustiņu vietā ir pogas, slēdži un vadi. Daudz, daudz vadu. Un daudz klasiskās mūzikas atskaņojumam neierastu svešvārdu. Jaundarba mēģinājumi notiek elektronisko mūzikas instrumentu ražotāja „Erica Synths” studijā Ķīpsalā. Uzņēmums šurp pārcēlies pirms diviem gadiem no Andrejsalas, uzceļot paši savu ideālo pasauli – telpas darbiniekiem, studiju koncertiem, telpu mākslinieku rezidencei un lielu virtuvi, kurā paši gatavo ēst un veido tam pat atsevišķu „Instagram” kontu. Kamēr mūziķi mēģina, „Erica Synths” dibinātājs Ģirts Ozoliņš iepazīstina ar uzņēmuma mājvietu, kurā iekārtota arī rezidences studija mūziķiem. Fonā mūs pavada no studijas nākošās skaņdarba „Noesis” skaņas. Tieši pateicoties Ģirta Ozoliņa ierosmei, Anna Fišere šeit rezidencē radījusi jaundarbu sintezatoriem. Viņa pie tā strādājusi veselu gadu. Ozoliņu uzrunājuši drosmīgie elektroniskās mūzikas risinājumi iepriekšējos Annas Fišeres skaņdarbos, un vadījusi arī vēlme veidot ciešāku sadarbību ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, kuras rīkotajam mūsdienu mūzikas festivālam „deciBels” Fišere ir mākslinieciskā vadītāja.  Annas Fišeres jaundarba „Noesis” pirmatskaņojums – 30.novembrī Hanzas peronā. Bet šī koncerta pirmajā daļā dzirdēsim Igaunijas elektroniskās mūzikas leģendas Svena Grinberga (Sven Grünberg) skaņdarbus Igaunijas Elektroniskās mūzikas savienības ansambļa sniegumā.

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Laima Jurča un Kristaps Koļčs latgaliešu trīsdesmitgadnieku paaudze, kas ilgu dzīves daļu savas iespējas realizēties saistīja ar galvaspilsētu. Kristaps strādā arhitektūras jomā, bet Laima ir modes dizainere. Divus gadus atpakaļ viņi izlēma no galvaspilsētas pārcelties atpakaļ tuvāk dzimtas saknēm un vecākiem uz Rēzekni. Tagad ik rītu dzer kafiju ar skatu uz vietējo pilsētas ezeru, bet brīžus ārpus mākslas un radošajiem darba projektiem velta savu piepilsētas īpašuma Upessala attīstīšanai, kur top viņu māja un radošo projektu atvērtā telpa. Paši viņi to sauc par savu personīgo paradīzi. „Sākām ar to, ka elektrību ievilkām, nākošais laikam bija ūdens,” pirms trīs gadiem šeit dažus kilometrus no Rēzeknes nebija principā nekā, dīķis un Laimas un Kristapa vēlme šo vietu padarīt par savu. „Tad jau tālāk mēs turpinājām ar plānu, kā vispār šo vietu varētu apdzīvot, kas varētu būt tās nepieciešamās potenciālās būves.” Nedaudz vairāk kā 6 ha zemes, ko ieskauj upīte, piederēja Laimas vecākiem. „Šī māja sākumā bija domāta kā garāža. Bet diezgan ātri sapratām, ka tā nebūs garāža, bet radošā darbnīca, kur varēs arī palikt pa nakti,” viņi izrāda savām rokām celto pirmo būvi. Tepat nosvinētas arī kāzas un nu Upessalā viņi turpina būvēt savus sapņus. „Dzīvosim un skatīsimies pēc situācijas, cik vispār mums lielu vajag arī to nākamo [būvi], tāpēc ka šī teritorija pati par sevi ir tik forša, tajā gribas uzturēties, līdz ar to tās iekštelpas varētu būt gana minimālas, lai nepatērē daudz resursu.” Kristaps studējis mākslas akadēmijā, strādā arhitektūras jomā. Viņu interesē radīt telpu no idejas līdz fiziskam apjomam. "Parasti nav tā gandarījuma, ja tu mēnešiem vienkārši strādā pie projekta, un beigās ieliec mapītē. Šeit pats ar savām rokām procesā vari veidot.” „Liekas forši dzīvi dzīvot arī, ka tu baudi tos procesus, ka tu esi klātesošs,” saka Laima, kas ir profesionāla modes dizainere, nesen Latvijas Mākslas akadēmijā pabeigusi doktorantūras studijas. Spilgti un koši – tā var raksturot Laimas darbus, kam raksturīgi drosmīgi krāsu salikumi un rakstainas audumu apdrukās. viņas radītais tērps Parīzē izstādīts kopā ar «Chanel», «Saint Laurant», «Balenciaga» apģērbiem. Viņa ir daudzu starptautisku konkursu dalībniece, un vairāku balvu laureāte.  „Man ir dažreiz tā sajūta, vai es nepalaižu garām Rīgā svarīgas atklāšanas vai kaut kādus pasākumus, to pašu socializēšanos, jo tomēr tai manai šī brīža profesijai ir diezgan svarīgi būt arī redzamam. Bet tas iedod vienkārši arī to motivāciju arī būt un nepazust, un paradoksāli, ka dzīvojot Rēzeknē, mēs apmeklējam vairāk pasākumus nekā dzīvojot Rīgā.” Savu profesionālo darbību modes biznesā Laima plāno integrēt Upessalā. Tur viņi plāno veidot ne vien dzīves vietu bet vietu, kur pasaule un māksla nāks pie viņiem. Idejas ir plašas gan par mākslinieku rezidencēm, gan darbnīcām. Stāvot blakus pašu rokām celtai būvei, kas vēl nav ne māja, ne garāža, saka – tā ir tā brīvība „brīvība tādā kontekstā, ka tu vari izdarīt izvēles ar tādu brīvu gribu, es daru kā es gribu, un man galvenais ir, ka es sapratu, ka tā drīkst."  

Kā savas attiecības ar mākslīgo intelektu definējuši Mākslas akadēmijas studenti un pedagogi, kuri tam pievērš uzmanību izstādē ”Laika rīki”, domājot gan par morāli ētisko jautājumu, gan radošajām iespējām. Vēl līdz 21. novembrim Latvijas Mākslas akadēmijas ēkā Kronvalda bulvārī 4, bijušajā Bioloģijas fakultātes ēkā, aplūkojama LMA specialitātes “Kustība. Attēls. Skaņa” studentu darbi izstādē “Laika rīki”. Tā atspoguļo procesus un darba rezultātus, strādājot ar mākslīgā intelekta rīkiem. Šie darbi ir tikai iegansts sarunai ar Mākslas akadēmijas profesoru Andri Teikmani, LMA Profesionālās doktora studiju programmas direktoru, un izstādes kuratori Līgu Vēliņu, lai pajautātu arī, cik gatavas ir augstskolas mākslīgā intelekta rīkiem, kādas radošas iespējas tie paver un kur velkamas morāles robežas. Viedokli izsaka jaunās mākslinieces Krista Kristiāna Mežavilka, Betija Jakaite un Ance Dālmane, kuras ir Latvijas Mākslas akadēmijas nodaļas „Kustība. Attēls. Skaņa”, 3. kursa bakalaura studentes. Izstāde apkopo Latvijas Mākslas akadēmijas studentu animācijas, instalācijas un vizuālos eksperimentus, kā arī mākslīgā intelekta modeļu trenēšanas un citu procesu aizkadrus, kas tapuši laikā no 2022. līdz 2025. gadam. Šis periods iezīmē jaunas kultūras paradigmas maiņu — mākslīgais intelekts ir kļuvis par ikdienā lietotu rīku, radošā procesa līdzautoru un labākas dzīves apsolījumu. Tas nereti tiek uzskatīts kā rīcībspējas apveltīts antagonists, kas izaicina un apdraud cilvēka vērtības, tostarp radošajās sfērās. Izstādē aplūkojami ne tikai studiju darbi, kuros mākslīgais intelekts izmantots pragmatiski kā tehnoloģisks instruments, bet arī mākslinieku kritiski komentāri, kas pārskata transhumāno ideju dualitāti un ticību cilvēka progresam caur tehnoloģiju attīstību kā divējādu, mītiem apvītu procesu.

Šonedēļ "Atsperē" tiekamies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci: dzerot rīta kafiju, pievēršamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 120. gadskārtas pasākumiem un arī citām aktualitātēm. Inta Zēgnere: Mums jāsvin dubulta jubileja, jo Latvijas Radio atzīmē simtgadi, "Klasikai" tūlīt būs trīsdesmit, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai šogad apritēja 120.  Māra Lāce: Jā gan! Taču runājot par pašu muzeju, varam runāt par daudz senākiem laikiem, jo muzeja krājums jau eksistēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jātiek līdz ēkai. Un tas brīdis pienāca 20. gadsimta pašā, pašā sākumā, kad pēc Rīgas 700. jubilejas svinībām pilsētas tēvi saprata, ka jārealizē ideja par atsevišķas mākslas muzeja ēkas būvniecību, un tas arī tika realizēts ļoti straujā tempā, pamatakmeni ieliekot 1903. gada maijā un muzeju atklājot 1905. gada septembrī. Tas bija Džordža Armitsteda laiks, kad Rīgas pilsētā risinājās ļoti daudzi būvniecības darbi, daudz kas tika izveidots, turklāt tika veidotas arī tādas lietas kā, piemēram, slimnīca un muzejs – būves, kas nepieciešamas plašākai sabiedrības daļai, kas nodrošina cilvēka labbūtību. Un tā tapa jaunais mākslas templis, kurš kļuva par lielāko un tajā laikā vienīgo speciāli mākslai būvēto ēku Baltijā… Tā tas tiek uzskatīts, lai gan principā tā nav pirmā tieši muzejam būvētā ēka, bet vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Jo pirmā būve bija Jelgavā – Kurzemes provinces muzejs, kurš diemžēl nav saglabājies: pēc Jelgavas bombardēšanas viss tika iznīcināts. Bet lielākā un nozīmīgākā ēka "Baltijas provincēs", kā toreiz mūs dēvēja, diezgan ilgstoši bija tieši mūsu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka. Ēka, kas raisīja ļoti daudzus un dažādus viedokļus un kuras sakarā sadūrās tā laika valdošās elites un topošās aktīvās latviešu sabiedrības domas, viedokļi un darbi. Muzeja darbība jau pirmajos tā pastāvēšanas gados tika izvērsta visā Baltijas mērogā, un to uzsvēra jau pats arhitekts, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors un tā pirmais direktors  pat Vilhelms Neimanis – ka darbībai jābūt plašākai. Pavisam savādāka situācija veidojas kopš 1919. gada, kad par muzeja direktoru tiek iecelts Vilhelms Purvītis. Tieši viņš ir tas, kurš veido muzeju ar nacionālu kolekciju, liekot uzsvaru tieši uz Latvijas mākslas krājuma veidošanu, vairošanu un attīstību, uz ļoti, ļoti aktīvu izstāžu darbību. Arī uz tādu izstāžu darbību, kas tai laikā skaitījās ļoti avangardiskas, modernas un tādas, kas izraisīja ne vienu vien šūmēšanos un skandālu vietējā Rīgas sabiedrībā. Atceroties neseno izstādi, kas bija veltīta jaunajam mākslas templim – Rīgas pilsētas mākslas muzejam, bija ļoti interesanti uzzināt, kā tolaik muzejs izskatījās: jau vestibilā bija antīkās skulptūras, bet direktora kabinets atradās blakus bibliotēkai – no ieejas pa labi. Arī tagad direktora kabinets no centrālās ieejas atrodas pa labi. Tas nozīmē, ka jūs, Māra, sēžat turpat, kur Purvītis? (Smejas.) Nē, nesēžu gan, pavisam noteikti nē! Tagad viss ir pavisam savādāk. Toreiz, jaunās muzeja ēkas sākuma gados un arī visus divdesmitos, trīsdesmitos gadus darbinieku skaits bija ārkārtīgi mazs. Izstādes iekārtoja paši mākslinieki vai dažādās apvienības un biedrības. Bija ļoti intensīva dzīve! Jāatceras vēl tas, ka Vilhelms Purvītis bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas veidotājs un arī pirmais tās rektors, līdz ar to man ir diezgan grūti pat iedomāties, kā viņš varēja apvienot visus šos darbus plus vēl būdams latviešu mākslas izstāžu veidotājs ārzemēs, kā tagad teiktu – kurators, toreiz teica – komisārs. Viņa darbība bija ļoti, ļoti plaša un daudzpusīga. Mūsu arhīvā saglabājusies ļoti interesanta sarakste, kur Vilhelms Purvītis ik pa brīdim raksta Rīgas domei – jo tā ir viņa tiešā priekšniecība – par to, ka muzeja telpas ir par šauru, par šauru, par šauru… Kaut ēka ir nesen kā būvēta! Kā viņš raksta, "agrākos laikos jau nedomāja par racionāli, nedomāja par telpu plašumu – ir liela kubatūra, bet maz sienu plakņu". Un – jā, ar to mēs vēl joprojām saskaramies! Šobrīd, protams, ir plašākas iespējas, bet mākslas krājums un daudzveidība ir tik ļoti vairojusies, un nepieciešamība pēc izstāžu telpām Rīgā kā ir, tā ir – visu laiku tā ir turpinājusies. Šajā izstādē bija interesanti uzzināt, ko Jānis Jaunsudrabiņš par Purvīti rakstījis rakstu krājumā "Vārds par Purvīti". Ka "visievērojamākais notikums mūsu pelēkajā mākslas pasaulē bija Vilhelma Purvīša gleznu izstāde "Ziemassvētku laikā" Rīgas pilsētas muzejā. Tā bija lieliska izstāde, kura mākslinieku pacēla augstu visu vietējo tautību acīs, pie tam dodama necerētus materiālus panākumus, jo tika pārdotas gleznas par kādiem 20 000 rubļu". Un tas bija 1912. gads. Tas bija 1912. gads, tiešām! Izstāde izpelnījās ārkārtīgi lielu atzinību. Vilhelms Purvītis bija mākslinieks, kura darbus pirka ļoti daudzas un dažādas tautības. Viņš tiešām bija ļoti populārs, un katrā smalkā mājā, ja varam atļauties tā teikt, vajadzēja atrasties arī kādai Purvīša gleznai... Tātad vēl paralēli visiem administratīvajiem darbiem viņam bija jāatrod laiks arī gleznošanai! Starp citu, tolaik muzeja krājumā bija salīdzinoši ļoti maz paša Purvīša darbu. Viņš bija muzeja direktors, un sava veida interešu konflikts varēja pastāvēt... Bet arī toreiz, nerunājot nemaz par mūsdienām, viņa darbi nemaksāja maz… Protams, ka viņa darbus nevarēja lēti nopirkt, jo viņš zināja savu cenu. Viņš tolaik skaitījās ļoti labs gleznotājs visā Eiropas mērogā: viņam pat bija savs tituls – labākais sniega gleznotājs. Purvītis bija ļoti racionāls, ļoti prātīgs, arī ļoti labs stratēģis – viņš zināja, kas viņš ir, ko viņš var un kā vajag pret savu mākslu izturēties.  Izstādē, kas septembrī tika atklāta par godu muzeja ēkas 120. gadskārtai, bija fascinējoši skatīties tā laika fotogrāfijas – kā muzejs izskatījās: patiešām monumentāla ēka, monumentāla būve. Bet es tomēr gribu pavaicāt: vai jūs savai ēkai tos 120 nosvinējāt kārtīgi? Ko darījāt zīmīgajā 14. septembrī? 14. septembrī pavisam noteikti mēs strādājām. Par izstādi parūpējās mana kolēģe Baiba Vanaga. Vienā no tās dienām rīkojām arī diskusiju par muzeju, par muzeja jautājumiem un arī šo laiku. Bet tādas skaļas svinēšanas nebija, jo tad jau katru gadu kaut ko varētu svinēt. Tomēr Radio simtgadi gan mēs svinējām! Man liekas, ka Radio simtnieks – tas tomēr daudz ko nozīmē. Arī mēs pirms divdesmit gadiem ļoti nopietni atzīmējām ēkas simtgadi: tā bija vesela programma, ļoti izvērsta. Šogad drīzāk pievērsām uzmanību šim faktam, jo tiešām – šī vieta ir ļoti šobrīd apmeklēta, ļoti pieprasīta gan mūsu pašu sabiedrībai, gan tūristiem; pēc rekonstrukcijas tā ir labi kalpojusi, bet jāsaka jau, kā ir – apmeklētāju ir tik daudz, ka tas atstāj savu nospiedumu:  parādās bojājumi. Ēka visu laiku prasa nepārtrauktu uzmanību. Vai atceraties pirmo reizi, kad vērāt šīs mājas durvis? Ļoti interesanti, bet es neatceros to brīdi, kad vēru šī muzeja durvis kā ierindas skatītājs… Tas tiešām man nav palicis atmiņā. Esmu lauku bērns, no Dundagas vidusskolas nākusi, un mūsu brīnišķīgā klases audzinātāja Inārija Siliņa mūs ļoti daudz veda uz dažādiem muzejiem: pamatā tie bija literātu muzeji, taču mēs noteikti bijām arī Mākslas muzejā. Bet es labi atceros, kad vēru šīs durvis vaļā citā sakarībā: kad tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijas mākslas teorijas nodaļā, mācījos neklātienē, un man bija jāsāk domāt par darba iespējām. Pirmā vieta, kurp devos meklēt darbu, bija Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Bet tikpat strauji, cik iegāju, tikpat strauji mani toreiz izmeta laukā. (Smejas.) Toreiz darbā pieņemta netiku. Savukārt pēc gada startēju vēlreiz, un tas vainagojās ar darba līgumu: astoņus gadus diendienā vadīju ekskursijas. Es biju gide.  Tas ir nopietni! Tas bija ļoti nopietni… Man pat likās – ja nakts vidū mani pieceltu, mierīgi varētu norunāt ekskursijas tekstu. Mums bija jāvada ļoti daudz ekskursiju! Pamazām nāca klāt daudzi un dažādi citi darbi, tā ka ik pa kādam noteiktam laika periodam  manas prasmes muzeja darbos pilnveidojušās. Vienīgais, ko neesmu darījusi – nekad neesmu neko restaurējusi. Visu pārējo laikam muzejā esmu darījusi. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 50 gadi. Kas ir lielākais gandarījums, ko jūs visvairāk atceraties, par ko tiešām prieks visā šajā kontekstā? Uz šo jautājumu ir diezgan grūti atbildēt… Gribētu teikt tā, ka visu šo laiku man nekad nav bijis garlaicīgi, nekad nav šķitis, ka man ir apnicis. Jā, bijuši ļoti dažādi periodi, un bijuši arī tie ļoti labie brīži, kad notiek un ienāk kaut kas jauns, ar kaut ko jaunu ir jānodarbojas. Bet brīžiem ir bijusi arī tāda sajūta, ka stāvi uz vietas un nekas nenotiks. Muzejā ienācu vēl tā sauktajā okupācijas laikā – 1973. gadā, un kopš tā laika esmu izdzīvojusi cauri līdz pat Atmodai… Toreiz, okupācijas gados, gan vienā brīdī bija sajūta, ka nekas dzīvē nemainīsies. Process bija absolūti stagnatīvs: tu te esi un savas dienas vadi ārprātīgā garlaicībā. Un tad pamazām, pamazām sabiedrībā sākās pārmaiņas, kas ienesa ārkārtīgi daudz jauna arī muzeja dzīvē. Nākamie gadi jau bija milzīga dinamisma pilni, pie tam ļoti dažādos virzienos. Mums bija ļoti daudz dažādu izaicinājumu. Kā es smējos: ja saka, ka ik pa septiņiem gadiem jāmaina darbavieta vai nodarbošanās, man apmēram ik pa septiņiem gadiem nāca klāt kādi jauni uzdevumi un jauni darba pienākumi. Un katru reizi bija tā, itin kā es sāktu strādāt citā vietā! Tas bija saistīts gan ar politiskajiem, gan tīri organizatoriskajiem lēmumiem, kas tika pieņemti. (..) Bija tāda eksperimentēšana, un katru reizi tas bija komplicēti un arī emocionāli pietiekami sarežģīti reizē. Man likās, ka jūs noteikti sacīsiet, ka viens no lielākajiem gandarījumiem ir atjaunotais muzejs, muzeja pārbūve.  Tas bija brīnišķīgi! Tas bija arī ļoti grūts process, bet ļoti aktīvs un ļoti, ļoti feins: mums bija brīnišķīga sadarbība ar Lietuvas jauno arhitektu grupu. Tas bija ļoti jaudīgi. Programma "Klasika" vēl pirms muzeja atklāšanas gāja ekskursijā, un jūs mums to vadījāt: vēlreiz paldies par to! Vai to vēl atceraties? Jūs es atceros pavisam noteikti, jo mums vienmēr bijusi brīnišķīga sadarbība "Klasiku" – programmu, ko es arī personīgi ārkārtīgi augstu vērtēju! Tāpat kā jūsu ieguldījumu: Klasika ir tāda programma, kas rada prieku un gandarījumu. Tā ir brīnišķīga programma – to varu teikt no sirds. Tiešām no sirds. Paldies jums, Māra, par labajiem vārdiem! Tomēr mūsu sarunas noslēgumā – vēl viens akcents: skaists laiks tuvojas "Arsenālam" – notiek kustība uz tā atdzimšanu.  Ceru, ka mani kolēģi nonāks pie tā un tas viss realizēsies: 2027. gadā darbiem vajadzētu būt pabeigtiem. Protams, tas ir skaists, bet reizē arī grūts un sarežģīts brīdis, jo tas ir programmas jautājums, tas ir darbības uzsākšanas jautājums. Šobrīd mūsu finanšu un arī visa ģeopolitiskā situācija ir tāda, kas liek justies ļoti nemierīgiem. Ir daudz jaunu uzdevumu un prasību arī muzejiem – viss, kas saistīts ar drošības jautājumiem: dokumentu izstrāde, riska situāciju izvērtējums – kā mēs rīkosimies un darbosimies riska situācijās. Šie jautājumi liek justies nemierīgiem, tāpēc es nevarētu teikt, ka šis laiks būtu viegls.

"Sarunas" – ir mākslinieces Ingemāras Treijas izstādes nosaukums. Tajā sarunājas lielie un mazie formāti, un kādā gleznā vērojama arī saruna ar Botičelli. Ar gleznotāju, mākslas pedagoģi, projektu vadītāju, izstāžu kuratori un Tukuma mākslinieku grupas priekšsēdētāju Ingemāru Treiju tiekamies Kultūras Rondo studijā. Ingemāra Treija (dz. 1963. g.) dzīvo Tukumā. Ikdienā strādā Māras Muižnieces Rīgas Mākslas skolā kā gleznošanas metodiķe un mākslas priekšmetu skolotāja, vada studiju “Krāsmute” un Tukuma Mākslinieku grupu, kā arī organizē izstādes Latvijā un ārzemēs. 1990. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, Monumentālās glezniecības nodaļu, un 1991. gadā ieguvusi maģistra grādu mākslā. Savā daiļradē pievēršas stājglezniecībai, grafikai, ilustrācijai, brandmūru un iekštelpu sienu gleznojumiem un starpdisciplināriem projektiem. Ir divu mākslas pētījumu autore – par gleznotāju Frici Zandbergu (1911–1972) un Tukuma Mākslinieku grupas vēsturi. Piedalījusies vairāk nekā 30 izstādēs Latvijā un ārvalstīs, darbi atrodas gan valsts kolekcijās, gan privātīpašumā.

8. novembrī Kaņepes Kultūras centrā tika atvērts grupas "Haika" albums ar nosaukumu "Ledāji". Latvijas mūzikas un kultūrtelpā ienāk jauna grupa, kas savos skaņdarbos rada instrumentāli ambientu mūziku ar elektroniskās mūzikas elementiem, divām koncertkoklēm un ģitārai. "Haikā" spēlē profesionāli mūziķi: Justīne Nora Žilde (koncertkokle, basa kokle, elektronika), Katrīna Mačuka (koncertkokle, elektronika) un Kaspars Niklasons (ģitāra, elektronika). Ar viņiem tad arī tiekamies trešdienas "Neatliekamajā sarunā". Klausoties mūziku no jaunā tvarta, ar mūziķiem runājam par profesionālajām gaitām Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, albuma tapšanu Lejasciema lauku mājas šķūnītī, atklāšanas svētkiem un par grupas ģitāras meistara Kaspara Niklasona ciešo saikni ar kokļu pasauli. *** Grupa "Haika" rada mūsdienīgas un laikmetīgas kompozīcijas divām koncertkoklēm un ģitārai, kuras paši mūziķi uzskata par sava laikmeta spoguli. Mūzikā tiek meklēts stāsts, noskaņa un instrumenta pilnas amplitūdas skanējums, ko klausītāji var dzirdēt albumā "Ledāji" visās mūzikas straumēšanas platformās. "Haika" radās 2023. gadā, kad pasaules kultūrtelpa Tukku Magi veidoja "Rīgas Laikam" veltītu izstādi: žurnāls kopš 1993. gada par savu mājvietu sauca "Muļķu māju", kas 2023. gada novembra naktī atdzīvojās dažādās mākslas performancēs. "Satiekoties Tukku Magi projektā, sapratām, ka ar vienu koncertu neapstāsimies. Mēs sākām braukt uz maniem laukiem Lejasciemā. Muzicējām vecā siena šķūnī un sākām sapņot par savu albumu. Mūsu uzstāšanās no "Muļķu mājas" ir izaugusi par radošu stāstu albumu, kas pārtapis skaņu ainavās, kur tradicionālais saspēlējas ar laikmetīgo un kur senatnīgie instrumenti  iegūst jaunu elpu mūsdienīgā kontekstā. Esam uzstājušies vairākos privātos pasākumos un izstādēs, kas deva pārliecību, ka grupas filozofija cilvēkiem patīk. Esam spēka pilni, lai ietu savu ceļu," stāsta koklētāja Katrīna Mačuka. Grupas nosaukums veltīts japāņu kultūrā pazīstamajai bezatskaņu dzejas formai – haikai. Ar savu debijas albumu "Ledāji" grupa sevi piesaka, radot skaņdarbus, kas nebalstās uz tik pierastajiem atkārtojumiem, bet dod haikas brīvību, ievērojot jaunradē ievītu dabas filozofiju. Albums ļauj doties iekšējā ceļojumā – piedzīvot mierpilnu, bet spēcīgu muzikālu plūdumu starp akustisko un elektronisko pasauli. Albuma "Ledāji" noskaņu veido dabas un cilvēku emocionālās ainavas – no ledāju lēnās kustības līdz sirds pulsējošajam ritmam. Grupas dalībnieki: Justīne Nora Žilde ir koncertkokles māksliniece, kas aktīvi iesaistās dažādos mūzikas projektos un performancēs, uzstājoties gan Latvijā, gan ārpus tās. Profesionālo izglītību viņa ieguvusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kā arī studējusi Erasmus apmaiņas programmā Sibeliusa Mūzikas akadēmijā Somijā, Helsinkos. Sadarbībā ar A/S Latvijas Finieris pēc īpaša pasūtījuma Justīnei tika izgatavota pirmā īpaša dizaina koncertkokle Latvijā un pasaulē. Katrīna Mačuka ir koncertkokles māksliniece un etnogrāfiskās kokles improvizācijas meistare, kas uzstājas gan solokoncertos brīvā dabā, gan alternatīvās mūzikas festivālos un skaņu meditācijās. Viņa studē koncertkokles spēli Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, papildinājusi zināšanas arī Zviedrijā, Stokholmas Karaliskajā mūzikas akadēmijā un ir daudzu starptautisku konkursu laureāte. Šī gada vasarā kopā ar multimākslinieku Ricku Fedu un Suitu sievām radīja skaņdarbu Rāmi, Rāmi, kas guva klausītāju atsaucību Līgo svētku pasākumos. Kaspars Niklasons ir daudzpusīgs un plaša spektra mūziķis, kurš attīsta sevi gan izpildītājmākslā, koncertējot un uzstājoties kā solo ģitārists, gan arī kompozīcijā un mūzikas producēšanā. Mūziķis kā komponists aktīvi darbojas dejas un teātra izrāžu jomās (Silueta burti, Katliņpauris (Latvijas Leļļu teātris) u.c.). Kaspars ir izdevis divus pilnmetrāžas albumus (T e l p a s_01, Kaspars Niklasons), kas nominēti mūzikas gada balvai Zelta Mikrofons.  Atbalsts: Grupas HAIKA albums Ledāji tapis sadarbībā ar AKKA/LA.  Foto: Veronika Geida Mijkrēslī video (kamera, montāža): Anastasija Griņuka Albuma Ledāji mikss/producēšana: Kaspars Niklasons Albuma Ledāji māsterēšana: Vadims Znamenskis Skaņdarba video:

„Ļoti kvalitatīva glezniecība”, „stipra  konkurence”, - atzīst žūrijas pārstāvji un jaunie mākslinieki, kuri piedalās starptautiskā jauno gleznotāju konkursā. Latvijas Mākslas akadēmijas aulā pašlaik skatāma starptautiskā jauno gleznotāju konkursa „The Young Painter Prize 2025” finālistu izstāde. Balvas laureātu uzzināsim 14. novembrī, ko izraudzīsies starptautiska žūrija. Konkurss notiek jau 17. reizi, taču pirmo reizi finālistu darbu izstāde sarīkota ārpus Lietuvas un Viļņas. Izstādes darba laiks no pirmdienas līdz piektdienai, un ieeja ir bez maksas.

Aizvadītie 35 gadi Latvijas mākslā. Kas mainījies, kas palicis nemainīgs? Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinājis Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci, mākslas kuratoru Raivi Alksni un Latvijas Mākslas akadēmijas asociēto profesoru Mārtiņu Ratniku. Raidījuma producente – Ieva Zeidmane. 

20. oktobrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notika mākslinieces Vijas Celmiņas pirmās stipendijas pasniegšana. To saņēma māksliniece Ieva Putniņa. Pēc prēmijas iegūšanas Ieva Putniņa Kultūras rondo neslēpa, ka jūtas pārsteidzoši un ir apmulsusi. Stipendijas pieteikumam viņa iesniegusi darbus, pie kuriem strādājusi un strādā. Ieva Putniņa savā stipendijas pieteikumā raksta: “Mani interesē dabas skarbums. Tas iekustina un sāk domāšanu – tas var likt justies gan trauslam, gan piesardzīgi saspringtam. Šāda ainava saasina jutīgumu tieši ar savu nemanāmo un ilgo grimšanu aizmirstībā.” Radošo ieceri Ieva Putniņa raksturo kā pretreakciju pilsētas dzīvei un cilvēku kontrolētām teritorijām, meklējot vietas, kur daba atgūst savu klātbūtni. Vijas Celmiņas fonda stipendija ir 30000 ASV dolāru liela, kā arī tā ir balva – simbolisks durvju ķīlis, kas iemieso stipendijas ideju: tā rosina saņēmēju nodoties radošajam procesam un pašizaugsmei, paverot durvis jaunām iespējām un pieredzēm. Balvas vizuālā veidola autore ir māksliniece Sarmīte Māliņa, to materializējis koktēlnieks Reinis Laugalis. -- Māksliniekiem bija iespēja pieteikties Vijas Celmiņas fonda (VCF) stipendijai, ko izmantoja 85 pretendenti, no kuriem 80 atbilda nolikuma prasībām. Kopumā konkursā piedalījās 60 mākslinieces un 25 mākslinieki, kā arī tika saņemti 5 pieteikumi, kas pārstāvēja divu autoru sadarbības projektus. Izvērtējot pretendentu radošās biogrāfijas, portfolio un motivācijas pieteikumus, VCF stipendijas žūrija piecu mākslas ekspertu sastāvā Vijas Celmiņas fondam nosūtīja Ērika Apaļā, Jāņa Dzirnieka, Indriķa Ģelža, Miķeļa Fišera, Ievas Putniņas, Zanes Putniņas, Luīzes Rukšānes, Līgas Spundes, Rasas un Raita Šmitu, Kristas Vindbergas un Amandas Ziemeles pieteikumus. 2025.–2026. gadā Vijas Celmiņas fonda stipendijas pretendentu pieteikumu izvērtēšanu un nominantu atlasi veica žūrija: LNMM 20. gs. otrās puses – 21. gs. kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas "Arsenāls" vadītāja Dr. art. Elita Ansone, Kim? Laikmetīgās mākslas centra un darba devēju konsultācijas uzņēmuma “Erda" dibinātāja, Latvijas Mākslas akadēmijas padomes locekle Zane Čulkstēna, mākslinieks, galerijas “427” līdzdibinātājs un kurators Kaspars Groševs, māksliniece, galerijas “Low” un Rīgas Zīnu festivāla dibinātāja un izstāžu kuratore, Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja Maija Kurševa, māksliniece Inga Meldere.

Augu intelekts ir galvenā  tēma  RIXC mākslas un zinātnes festivālā. Tāpēc Kultūras rondo pārrunājam tādas idejas, kā “mācīšanās kā augam” klimata krīžu apstākļos, tradicionālo pamatiedzīvotāju kultūru perspektīvas un attiecības starp dabisko un mākslīgo intelektu kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes vadošo pētnieci Janu Kukaini un Jauno mediju kultūras centra RIXC vadītāji - mākslinieki Rasa un Raitis Šmiti. Šī gada RIXC Mākslas un zinātnes festivāls ar tematisko nosaukumu "Augu intelekts" norisināsies no 16. līdz 18. oktobrim Latvijas Mākslas akadēmijas K2 korpusā Rīgā un tiešsaistē. Festivāls veidots ciešā sadarbībā ar Šveices mākslas teorētiķi Ivonnu Volkartu (Yvonne Volkart) un viņas komandas pētījumu projektu "Augu_intelekts. Mācoties kā augam" (Plants_Intelligence. Learning Like a Plant), kuru finansē Šveices Nacionālais zinātnes fonds (SNSF). "Festivāls šogad ir iespēja trenēt lēno skatīšanos, lēno dzīvi, jo dzīvojam pārāk lielā ātrumā. Augi ir iespēja izkopt prasmi nesteigties, jo augi prasa daudz laika un varbūt augu lēnums ir tas, kas ir nepieciešams mūsdienu ļoti steidzīgajā sabiedrībā," aicina Jana Kukaine. Šogad RIXC festivāla simpozijs pulcēs vieslektorus no dažādiem pasaules reģioniem – Globālajiem Dienvidiem, Eiropas ziemeļiem, Centrāleiropas un Āzijas, apvienojot perspektīvas no daudzveidīgiem kontekstiem, tostarp augu aģences (vegetal agency), ekofeministiskajām teorijām, kritiskajām ekoloģijām un sociāli iesaistītas mākslas. Šogad Jauno mediju kultūras centrs RIXC svin 25 gadus. Par godu šim notikumam, ieeja visos festivāla pasākumos ir bez maksas ar iepriekšēju reģistrāciju.

"Plakāts kā ierocis – vēstījums, sauciens un trieciens" – tāds nosaukums dots izstādei, kas pašlaik skatāma Latvijas Mākslas akadēmijas aulā. Pirmo reizi tik plašs ieskats Mākslas akadēmijas plakātu kolekcijā. No apjomīgās kolekcijas, kurā ir vairāk nekā 4000 plakāti, izstādē aplūkojami ap 150. Plakātu izstāde Mākslas akadēmijas aulā būs skatāma līdz 22.oktobrim.

"Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības Černihivas mūzikas skolā, un piegādāju viņiem instrumentus. Tur uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem, ko piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Redzot ukraiņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija TĀDA... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz," saviļņoti saka diriģents un Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors ATVARS LAKSTĪGALA, ar kuru "Klasikas" studijā tiekamies nākamajā rītā pēc Franča Lehāra operetes "Džudita" pirmizrādes. Paldies tev, Atvar, par agro nākšanu uz "Klasikas" studiju! Kādas ir sajūtas pēc pirmizrādes? Droši vien visu nakti kaut kas galvā vēl skan.  Atsevišķas epizodes vēl kādu laiku skanēja. Uzskatu, ka darbs tika labi paveikts no visām pusēm, bet vienmēr ir tā: varbūt varēju tur vēl tā vai šitā... Tā filma vēl tinas atpakaļ. Tā laikam ir tāda mūziķa iekšējā atbildība. Grūti to savādāk raksturot. Bet jūs jau varat ikreiz dot vairāk, labāk, savādāk: tur jau ir tā dzīvās mūzikas burvība. Nākamās izrādes ir 6. un 7. oktobrī. Mainīsies arī sastāvi. Bet vai nav dīvaini, ka Lehāra "Džudita" Latvijā tikusi iestudēta pirmo reizi? Jā, un ja šobrīd neko nejaucu, tad ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs: interesējoties par nošu materiālu, arī no kaimiņvalstu nošu bibliotēkām neatradu nekādas norādes, ka šajā reģionā kādreiz bijusi iestudēta "Džudita".  Bet jūs materiālu sadabūjāt, tāpat tikāt pie latviešu teksta. Šis ir tas gadījums, kad nav vajadzīgi titri un tu pilnīgi skaidri vari saprast tekstu – gan dziedāto, gan runāto. Domājot par VEF Kultūras pils mazo orķestra bedri, šķita neiespējami, ka tajā varētu salīst lielais orķestris. Tāpēc orķestris ir samazināts, bet tik un tā skan brīnišķīgi. Jau iepriekš man bija darīšana ar šo orķestra bedri, un tas tiešām bija izaicinājums: ieraugot Lehāra oriģinālpartitūru, sapratu, ka arī mūsu Baltā nama bedrē tas būtu bijis komplicēti, jo operetē izmantots patiešām ļoti, ļoti, ļoti liels orķestris: te ir arī ģitāras, mandolīnas un kas tikai vēl nē... Sapratu, ka bedrē vairāk par trīsdesmit cilvēkiem nepietiks vietas, un tad nu bija lielais uzdevums – domāt, kā un ko darīt, lai labi skanētu un visiem pietiktu vietas. Atļāvos konsultēties ar saviem iepriekšējiem un pastāvīgajiem sadarbības partneriem, zvanīju komponistam Ērikam Ešenvaldam, ar kuru man bijusi ilggadēja sadarbība: viņš man ieteica savu ļoti talantīgo kompozīcijas studentu, maģistrantu Polu Bernardu Bernotu, kuram ļoti patīk šādas lietas. Protams, tas bija liels risks – kaut ko tik vērienīgu un apjomīgu uzticēt jaunam cilvēkam, bet… Tad atcerējos, ka arī es pirms gadiem divdesmit ļoti gaidīju šādus izaicinājumus un piedāvājumus, jo man patika darīt ko tādu, kas varbūt pat būtu pāri maniem spēkiem. Uzrunājot jauno komponistu un pianistu Polu, viņš atbildēja, ka ļoti labprāt šo darbu uzņemtos, un tad jau vienojāmies par to, kāds varētu būt sastāvs – ka tie būtu 27 mūziķi, un izveidosim šo partitūru tā, lai maksimāli izklausītos tā, kā to iecerējis Lehārs. Tev ir arī palīgs un asistents pie diriģenta pults – arī jauns cilvēks, kuram laikam vienā izrādē arī tiks dots vārds? Jā, esmu priecīgs, jo pirmo reizi uz ilgstošāku sadarbību esmu aicinājis savu asistentu – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra diriģēšanas studentu Artūru Plaudi. Šeit noder arī viņa klavierspēles dotības, pieredze un iepriekšējā izglītība, jo Rīgas Doma kora skola dod savu artavu. Tieši darbā ar vokālo mūziku viņš bija ļoti, ļoti vērtīgs palīgs un arī dziedātājiem deva brīnišķīgus padomus. Artūrs diriģēs izrādi 21. oktobrī. Tā būs viņa debija muzikālajā žanrā.  Tev šī nav pirmā pieredze ar operetes žanru, par kuru domas sabiedrībā atšķiras. Ir daļa ļaužu, kas pret to izturas skeptiski. Daļa sabiedrības uzskata, ka operete ir kā šlāgeris populārajā mūzikā. Bet tas tā noteikti nav! Būtiskākā atšķirība no operas operetē ir pozitīvisms: teju visas izrādes, izņemot "Džuditu", beidzas laimīgi – un tās ir komēdijas. Cik man zināms, teju visos pasaules teātros operetes iestudē valsts valodā. Tas klausītājam ir interesanti – ka viņš no sākuma līdz galam var saprast, par ko ir stāsts. (..) Operetē ir ļoti daudz runāto dialogu. Vai diriģentam tas ir īpašs uzdevums un varbūt pat apgrūtinājums – tiem sekot? Arī dziedātājiem tas noteikti nav viegli. Tev taču ir jāseko katram vārdam! Jā, protams, man jāseko! Bet jau mēģinājumu procesā šīs nianses ir ļoti labi izprastas. Dodu arī padomus, lai šie dramaturģiskie akcenti sakristu ar mūziku, kas sekos pēc tam. Runātie dialogi papildina mūziku. Ja operā ir rečitatīvi, tad operetēs ir dialogi.  Jāvēl ilgs mūžs operetei "Džudita", bet nu gan pievēršamies Ogrei. Vai esi dzimis ogrēnietis, vai arī tu tur šobrīd dzīvo un strādā?  Esmu dzimis Rīgā, tomēr sevi vienmēr esmu uzskatījis par ogrēnieti. Lai gan esmu mācījies, strādājis un dzīves lielāko daļu pavadījis ārpus Ogres, šī pilsēta ir manas mājas. Atzīšos – bijušas pāris reizes, kad es pat esmu mēģinājis aiziet no Ogres, jo strādāju Liepājā un domāju, ka varbūt tomēr vajadzētu dzīvot tai tuvāk. Vēl bija mācības Berlīnē, un tad Ogre likās pilnīgi uz citu pusi nekā Liepāja vai Rīga lidosta. Bet nē... Ogre, kur satiekas divas upes, kļūst arvien skaistāka, tā mani vilina kā magnēts! Tai ir ļoti īpaša aura. Ogri un Operetes teātri kaut kādā ziņā saista intensīvas saites. Kā ir ar muzikālā teātra attīstību Ogrē? Mēs visi uz to ļoti, ļoti ceram! Nopietnā projekta stadijā izstrādāts vizuālais materiāls, kā tas varētu izskatīties. Par tautas saziedotajiem līdzekļiem celtais Ogres Tautas nams ir vēsturiska ēka; tai ir ļoti skaists tornītis. Kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, šis tornis bija viena no pirmajām vietām, kurā tika pacelts Latvijas karogs. Tāda ikoniska vieta. Un, tā kā šī ēka jau kādu laiku ir tādā kā pabērna statusā, lai gan tai ir liela kultūrvēsturiska vērtība, tika lemts – kāpēc to nepiepildīt ar kultūru? Ir izveidots projekts, kurā šī vecā, vēsturiskā ēka varētu savienoties ar jaunu un pilnvērtīgu teātra ēku. Vecā ēka paliktu kā mazā zāle, bet jaunā ēka – kā jaunā zāle. Ceru, ka pārskatāmā nākotnē šī iecere tiks novesta līdz galam. Bet jau ļoti pārskatāmā nākotnē, 11. oktobrī, būs liela balle, bet vēl pirms tam – arī daudz kas cits saistībā ar Ogres Mūzikas un mākslas skolas jubileju. Patiesībā kopā liktas divas jubilejas: Mūzikas skolai – 65, Mākslas skolai – 35. Kopā apaļš simts!  Jā, tā ir mana ideja. Mūzikas skola tika dibināta 1960. gadā, bet Mākslas skola – 1990. gadā, un šīs skolas veiksmīgi darbojušās katra par sevi. Nu jau piecus gadus esam kopā zem vienas administrācijas, bet – saglabājot tās labās tradīcijas, kas bijušas iepriekš. Tradīcija, kuru šobrīd turpinu – neuzstāju, lai talantīgais jaunietis obligāti aizietu līdz galam un skolu pabeigtu: man ir svarīgi dot viņam impulsu, un, ja redzu, ka konkrētajam jaunietim ir ļoti īpašas dotības, mudinu iet uz Rīgu – vai tā būtu Rīgas Doma kora skola, vai arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola. Jo redzu, kā notiek attīstība. Piemēram, Diana Ozoliņa, viena no vadošajām čellistēm Latvijā, arī savulaik uzsākusi mācības Ogres mūzikas skolā; tāpat altiste Ināra Brīnuma, klarnetists Uldis Lipskis. Trombonists Vairis Nartišs šo skolu ir pat pabeidzis. Bet jaunā, talantīgā pianiste Ērika Jēkabsone aizgāja uz Dārziņskolu.  2017. gadā, kad stājies jaunajā amatā, savā vīzijā teici, ka nepieciešams veidot jaunas tradīcijas šajā profesionālās ievirzes izglītības iestādē. Piemēram, rīkot mūzikas festivālus, iesaistot citu mūzikas skolu audzēkņus, pasniedzējus no Mūzikas akadēmijas, no ārvalstīm. Tas ir izdevies? Ir izdevies, jā. Tas notiek pastāvīgi – gan starptautiskie projekti, gan vietēja mēroga projekti. Kad vēl skolas nebija apvienotas, izveidoju koncertu ciklu, kurā personības, kas pasaulē ļoti tālu tikušas un parādījušas sevi uz lielajām skatuvēm, aicinu tikties ar bērniem skolā, lai parunātos un arī muzicētu – tā, lai bērni varētu uzdot jautājumus un akcentu liekot uz to, kādas konkrētajai personībai bijušas pirmās dienas mūzikas skolā, kāds bijis pirmais mācību gads, kādas bijušas pirmās veiksmes un arī neveiksmes, kā tikts tām pāri… Daudzi bērni man atzinušies, ka tas viņus ļoti, ļoti iedvesmojis! Jo neviens no mums nepiedzimst uz skatuves: pamatā ir ļoti liels darbs. Un katram ir savs stāsts par to. Bijuši jau ļoti daudzi šādi pasākumi. Tavā vīzijā bija atvērt arfas klasi un izveidot džeza nodaļu. Džeza vēl nav, bet arfa gan ir!  Ja nemaldos, vēl tikai Jūrmalā ārpus Rīgas ir iespēja apgūt arfu. Esam viena no retajām skolām Latvijā. Šobrīd ir arī pirmie trīs absolventi, un esmu priecīgs, ka visi skolu absolvējuši teicami un izcili. Ļoti liels nopelns te ir skolotājai Ievai Šablovskai: tas, kā viņa spēj aizraut meitenes, ir kaut kas fenomenāls! Un vēl lielāks pārsteigums bija, ka gandrīz visiem viņas audzēkņiem mājās ir savas arfas. Es saku: Ieva, ko tu dari ar tiem meiteņu tētiem?! (smejas)  Moderno datortehnoloģiju izmantošana. Arī to kā prioritāti esi licis 2017. gada vīzijā. Vienmēr esmu bijis par tehnoloģijām, man tās ļoti patīk un aicinu tās izmantot arī citus. Kad sāku strādāt direktora amatā, skolā nebija pat e-klases: mums vēl bija žurnāli, viss papīros. Teicu – nē, tā nebūs, mums jāiet laikam līdzi, un līdz šim ir daudz kas izdarīts šajā jomā. Ar tehnoloģijām esam ļoti "uz tu". Kad bija pandēmijas laiks, jau pirmajā nedēļā izveidoju digitālo koncertzāli un visi vecāki varēja sekot līdzi: mums koncertdzīve neapstājās ne uz mirkli! Tai varēja sekot līdzi tiešsaistē, kuru nodrošināja vairākas kameras. Tas man bija tāds uzstādījums. Un pāri visam tu teici – un tas nu gan ir noteikti piepildījies! – ka tev ir ļoti liela vēlēšanās izdarīt kaut ko labu savas pilsētas Ogres labā. Bet tu esi daudz ko izdarījis arī Liepājas labā. Un, skat, "Lielajam dzintaram" tuvojas jau desmit gadu dzimšanas diena! Tas bija tiešām ļoti, ļoti liels notikums un interesants posms… Liepājā mana dzīvesvieta bija blakus "Lielajam dzintaram", tāpēc varēju redzēt, kā šis brīnums top no stāva uz stāvu. Man bija skaidri zināms, kas būs programmā vēl divus gadus pirms koncertzāles atklāšanas! Koncertzāles un pilsētas vadība noticēja manai idejai, un par to esmu ļoti gandarīts. Viens no taviem skolotājiem ir Imants Resnis. Kādā intervijā lasīju, ka reiz kādā stundā Imants tev pajautājis – nu, kā tev patika jaunā izstāde Mākslas muzejā? Viņš ir viens no tiem, kurš tev liek skatīties plaši. Tas tiešām ir pateicoties Imantam Resnim, kurš uzskata: diriģents nav tikai tas, kurš taktē vai skatās, vai mūziķi nospēlē pareizas notis – ir jāredz ļoti plaši, jābūt plašam skatījumam. Imantu Resni joprojām uzskatu par vienu no erudītākajiem mūziķiem, diriģentiem, ko pazīstu, un ļoti, ļoti novērtēju to, ko viņš man devis. Tu skaties plaši arī pāri Latvijas robežām. Tev piešķirts Ukrainas augstākais valsts apbalvojums, un laiku pa laikam mēs redzam tevi Ukrainā. Esi teicis, ka mūzika un māksla ir spēcīgs ierocis. Tieši tā. Viena no Ogres sadraudzības pilsētām ir Černihiva, kas ir salīdzinoši tuvu agresorvalsts robežai. Jau kara pirmajās dienās uzzinot par turienes situāciju, arī man sirds ļoti sažņaudzās, un nodomāju: noteikti pie pirmās izdevības palīdzēšu! Zinot, ka Ogres novada domes priekšsēdētājs Helmaņa kungs pats personīgi dodas uz turieni un piedāvā piegādāt palīdzību, pieteicos, ka arī es gribētu braukt līdzi, taču saredzu, ka turp dotos ar savu misiju. Sazinājos ar Černihivas mūzikas skolu un arī mākslas skolu, apjautājos, kas viņiem nepieciešams, un vairākas reizes braucu uz turieni, vedot mūzikas instrumentus, kurus man savukārt piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Jo tur tā situācija bija tāda, ka uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības, un piegādāju viņiem instrumentus. Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem. Redzot viņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija tāda... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz. 8. oktobrī jūsu skolā būs atbalsta koncerts Ukrainai – kopā ar pianistu Andreju Osokinu, dziedātāju Brigitu Reisoni, jūsu skolas bērniem un arī bērniem no Ukrainas. Jā, tāda izaicinājumiem pilna nedēļa. Un tad vēl skolas jubilejas koncerts. Ar Andreju Osokinu mums plānota sadarbība arī turpmāk: abi esam uzaicināti uzstāties kopā Černihivā nākamā gada pavasarī. Ar Černihivas simfonisko orķestri izveidosim kopēju programmu, kas būs kā labdarības koncerts no mūsu puses, un visi ienākumi tiks novirzīti Ukrainas aizstāvjiem.

Laikmetīgās mākslas centra Kim? radošā direktore Zane Onckule, galerijas Māksla XO vadītāja Ilze Žeivate un māksliniece Līga Spunde stāsta par Latvijas mākslinieku gaitām ārpus Latvijas robežām. "Kā mēs varam viņiem tajās palīdzēt?" jautā  mākslas kritiķis Vilnis Vējš. Raidījuma producente – Ieva Zeidmane. 

Laikmetīgās mākslas centra Kim? radošā direktore Zane Onckule, galerijas Māksla XO vadītāja Ilze Žeivate un māksliniece Līga Spunde stāsta par Latvijas mākslinieku gaitām ārpus Latvijas robežām. "Kā mēs varam viņiem tajās palīdzēt?" jautā  mākslas kritiķis Vilnis Vējš.

Turpinām ierakstu sēriju „Kas ir Džemma”, šoreiz izceļot viņas sabiedriskos pienākumus un statusu sabiedrībā. Džemma Skulme daudzus gadus vadīja Latvijas Mākslinieku savienību, viņas vadībā „Mākslas dienas” kļuva daudz atpazīstamākas. Tāpat viņai liela loma Latvijas neatkarības atjaunošanā. Prasme sarunāties, citu cilvēku cienīšana, lieliska oratore,  - arī par to šajā epizodē. Uzklausām mākslas zinātnieci Ingrīdu Burāni, mākslinieku Juri Petraškeviču, mākslas zinātnieci un izstāžu kuratori Ingu Šteimani. Džemmas Skulmes sabiedriskie pienākumi, kompromisi, diplomātija, publiskās runas un stāja uzmanības centrā šajā reizē.  "Jūtos pagodināta runāt par Džemmu," iesāk Ingrīda Burāne. "Mēs esam vēl par tuvu, lai to lielumu, jēgu un nozīmi tautas dzīvē, mēs nevaram vēl izteikt vārdos. To, ko es vēlējos pateikt vārdos, noformulēja caur šo lielisko Jura Petraškeviča darināto Latvijas Bankas piemiņas zīmi. (..) Šis mākslas darbs, kas ir tik pilnīgs un pilnībā būtu attiecināms arī uz Džemmas dzīvi." Ingrīda Burāne līdzi paņēmusi un tur rokās Latvijas Bankas sudraba kolekcijas monētu „Džemma”, viņa to neizlaiž no rokām visu sarunas laiku. Ar monētas mākslinieku Juri Petraškeviču tiekos Mākslas akadēmijā. "Man likās, ka abas šīs monētas puses raksturoja šo personību," vērtē Juris Petraškēvičs. "Džemmai bija kurzemnieces, tautumeitas, kariatīdes. Tā kariatīdes idejas caurstrāvoja gan "Tautumeitās", gan citus darbus. Tas sievietes spēks." Un sievietes spēks ir atspēriens tālākai sarunai par Džemmas Skulmes sabiedriskajiem pienākumiem, uzdevumiem, pat iespējams, misiju. Kopš 1960. gada viņa bija Latvijas Mākslinieku savienības valdes locekle, dažus gadus arī valdes priekšsēdētāja vietas izpildītāja, bet no 1982. – 1992.gadam – Mākslinieku savienību vadīja.  Mākslas zinātniece Inga Šteimane, kas pētījusi Džemmas arhīvu, iedziļinājusies biogrāfijā, apliecina, ka Džemma pratusi veidot attiecības ar cilvēkiem. "Jau no agras jaunības Džemma iemācījās ļoti cienīt un praktizēja otra cilvēka cienīšanu. Uzskatu, ka tieši tāpēc viņa bija ģeniāla Mākslinieku savienības priekšsēdētāja, jo viņu patiešām interesēja citi cilvēki. Viņa spēja novērtēt katra talantu un atrast viņam vietu, nevis pakļaut visus kaut kādai konceptuālais virzībai," atzīst Inga Šteimane. Mākslinieku savienība bija to radošo savienību skaitā, kas piedalījās Latvijas Tautas frontes dibināšanā, un Džemmai Skulmei bija liela loma Latvijas neatkarības atjaunošanā.      

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Šeit mēs varam satikt tos, kuri, būdami izcili savā mākslā, bija arī pragmatiski savas mājas kopēji un uzturētāji, pie tam viņi to uztvēra kā relaksāciju un atslēgšanos no iemīļotās skaņu pasaules. Viņu vidū ir ar spēcīgu temperamentu apveltītā pasaules mēroga latviešu dziedātāja Alīda Vāne (1899–1969), kura teikusi, ka viņas “mākslas dzimtene ir Itālija!” Lauku darbus Alīda iepazinusi jau agrā bērnībā, un pēc atgriešanās Latvijā 30. gadu nogalē tie viņai kļuvuši par svarīgu relaksācijas veidu. Viņa teikusi: „ Tikai tagad izjūtu, ko nozīmē vārds – dzimtene. Barojot savas 30 vistas Ventas krastā, es jutos laimīgāka, nekā aplausu vidū uz Santjago vai Losandželosas operu skatuves.” (Jaunākās Ziņas, 1937. gada 24. augusts). Māju sajūta bijusi svarīga arī mūsu izcilajam tenoram Jānim Zāberam (1935–1973). Viņš pratis visus lauku darbus un mācējis apieties arī ar tehniku. Vasarās, vecāku mājās dziedātājs piedalījies ierastajos lauku darbos – siena talkās, ogu lasīšanā un ievārījumu vārīšanā, ābolu vākšanā un sulu spiešanā. Zābers ļoti mīlējis ūdeņus - vizinājies ar laivu un makšķerējis, piedalījies arī medībās. Studiju laikā Itālijā dziedātājs brīvajā laikā rakstījis vēstules, sevišķi daudz sievai Birutai, kurās cita starpā aprakstījis iepirkšanos Itālijas veikalos, domājot par dzīvesbiedri un  mājām. Šajā ekspozīcijas daļā mūs gaida arī tikšanās ar liepājnieku, komponistu Agri Engelmani (1936–2011), kurš līdzās mūzikai izglītojies arī koktēlniecībā. Savās lauku mājās “Ausekļos” viņš radījis senatnīgu kurzemniecisku vidi, vācis senus mājas priekšmetus un darbarīkus. Pats iekārtojis arī mājas apkārtni – izracis dīķi, uzbēris tur saliņu, vācis un stādījis retus augus. Lauku mājas viņam bijusi kā saikne ar Latvijas dabu un tautas dzīvesziņu. Uz Jāņiem pie viņa uz laukiem parasti sabrauca Liepājas koristi un mūziķi. Tad Engelmanis kūra Jāņu guni augstu stabā, visi dziedāja, spēlēja un svinēja. Romualds Kalsons (1936–2024) komponējis daudz un žilbinājis ar savām orķestra krāsām un enerģijas pilnajiem Allegro. Viņš prokrastinējis, ceļot māju Garciemā  un pievēršoties būvdarbiem. Bērnībā Kalsons sapņojis, ka būs šoferis un pieaudzis tiešām nopirka automašīnu un pats ar to brauca. Tā bijusi īsta relaksācija. Operas “Uguns un nakts” un daudzu citu talantīgu darbu autors Jānis Mediņš (1890–1966) bijis ļoti sabiedrisks cilvēks, liels anekdošu stāstītājs, sabiedriskās dzīves dvēsele. Ārpus mūzikas viņam bijušas vēl vairākas aizraušanās: makšķerēšana, tepiķu aušana vai izšūšana un mēbeļu gatavošana pēc paša zīmējumiem. Jāni Mediņu mēdza dēvēt par visražīgāko latviešu komponistu. Viņš rakstīja spontāni. Arvien ar iedvesmu un aizrautību un, kā mūziķi saka, ar “vieglu roku” it kā  rotaļādamies. Ekspozīcijas 7. daļā sastopam arī spožo dziedātāju Žermēnu Heini-Vāgneri (1923–2017),Viņa ļoti mīlējusi un pati kopusi dārzu, un bijusi kārtīga mājasmāte: tīrījusi māju, gatavojusi ēst, ar rokām mazgājusi un gludinājusi veļu. Savā dzīvoklī  Elizabetes ielā, labprāt rīkojusi viesības ar ģimenes draugiem. Mīlējusi skaistus traukus un labas, senas mēbeles. Nozīmīga skatuves zvaigznes dzīvē bijusi drošības sajūta, ko sniedz kārtība mājās un tuvinieku atbalsts. Pa atvērtām ledusskapja durvīm redzamās konservu bundžas mūs aizved pie čella mākslas izcilības Ēvalda Berzinska (1891–1968), kurš izaudzinājis veselu plejādi latviešu čellistu. Viens no viņiem Māris Villerušs, kuram savukārt bijusi sena kaislība uz dažādiem braucamrīkiem, motocikla blakusvāģī vairakkārt savu profesoru vedis no konservatorijas (tagadējās J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas) uz medībām un otrādi. Jā, Berzinskis bijis aizrautīgs mednieks un savulaik viņa māte tik spējusi konservēt irbes un cept zaķu cepešus. Medības ir bijušas viņa mīļākā nodarbe un aizrautība visa mūža garumā. Tomēr galvenais dzinulis, kā viņš pats izteicies, nav bijis medību azarts, bet gan iespēja būt labi nopļautā āboliņa laukā ar ideālu aromātu, būt pavasarī lapu mežā, kad visapkārt smaržo vijolītes un maijpuķītes, ar baudu noskatīties negaisa liesmojošos zibeņos. Otra Ēvalda Berzinska aizraušanās bijusi dārzkopība – viņš siltumnīcā audzējis vīnogas un pats potējis augļu kokus. Arī pianistam un komponistam Jānim Ķepītim (1908–1998) svarīga bijusi mājas izjūta un mājas apziņa. Ķepīša mīļākās nodarbes bija bites, patika darboties dārzā, jo sevišķi potēt augļukokus, brūvēt vīnus un liķierus. Patika viņam arī ūdeņi un makšķerēšana. Vēl 60 gadu vecumā viņš būvējis māju Baltezerā un iekārtojis dārzu. Tiesa gan, strādājot viņam bieži gadījās aizsist garām naglai, trāpot pa pirkstiem. Tomēr sāpīgā pieredze nespēja mazināt darba prieku un enerģiju. Ķepīšu mājās pulcējusies sava “štata kompānija” un tad tika spēlētas brīnišķīgas šarādes, sacerēti mazi teatrāli uzvedumi, bet pats Jānis Ķepītis pasniedzis viesiem paša komponētas veltījuma dāvaniņas.

“Virzienmaiņas” un vides māksla tālajā 1964. gadā, un svaigas  vēsmas Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Kultūras rondo studijā jaunā Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas vadītāja Daiga Rudzāte un izstādes kuratori - māksliniece un LMA pasniedzēja Linda Vilka un mākslinieks Martins Vizbulis. No 5. septembra Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā būs apskatāma vides mākslas izstāde “Virzienmaiņas”. Izstādes nosaukums “Virzienmaiņas” piedāvā daudzslāņainu dialogu par jēdzienu “vides māksla” un tā interpretācijas iespējām. Vienlaikus “virzienmaiņas” raksturo pārmaiņas, kuras skārušas Voldemāra Šusta 1964. gadā dibināto Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Interjera un iekārtu nodaļu, kuras nosaukums šodien ir “Vides māksla”. Mijiedarbojoties ar izstādē pieteiktajām idejām, vērotājs var iepazīt arī plašu izteiksmes līdzekļu klāstu. Akcentējot jaunrades procesa daudzpusību un izmantojot dažādas pētniecības metodes, tostarp pārnesot fizisko digitālajā vidē, iekļaujot virtuālās un papildinātās realitātes, datu pasaulē veidotas sistēmas, mākslinieki pieskaras plašam personiski un sociāli nozīmīgam tēmu lokam. X, Y, Z parametri, laiks un doma – šīs komponentes atklāj pasaules mainību. Ik mirkli tiek pārskatītas nospraustās robežas un izveidotā telpa. Pieredzētais kļūst par ierosmi arvien jauniem savienojumiem, parādot, cik daudzveidīgas iespējas paver viens izejas punkts. Izstādē piedalās LMA Vides mākslas specialitātes pasniedzēji un studenti: Kristaps Aizstrauts, Jānis Auniņš, Evelīna Bindere, Oto Bulats, Gints Gabrāns, Kaspars Gobiņš, Paula Ikase, Laima Kalniņa, Ļena Kiseļčuka, Raimonds Krastiņš, Katrīna Lipšāne, Alvis Misjūns, Hugo Pētersons, Anna Saprikina, Alise Sedleniece, Linda Vilka, Martins Vizbulis, Dana Vetrova, Everita Vītola, Konstantīns Višņevskis, Ērika Zābele.

Augustā tiek svinēta operete! Par to parūpējies Operetes teātris. Pirmkārt, no 10. līdz 16. augustam Ikšķilē notiks 7. Starptautiskais Operetes festivāls, kura vainagojums būs galā koncerts un valšu vakars. Savukārt 12. augustā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā varēs iepazīt operetes žanra nākotni Starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursa finālā. Starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss Latvijā notiek pirmo reizi, un tā mērķis ir atrast jaunus muzikālā teātra talantus starptautiskā mērogā. Šogad par laureāta godu sacentīsies 12 jaunie dziedātāji no sešām valstīm. Konkurss godā ceļ operetes zvaigznes Marinas Zirdziņas vārdu. Tas nozīmē, ka Operetes teātris turpina attīstīt savu darbību arvien plašākā spektrā. Par visu plašāk stāsta Operetes teātra radošā direktore Agija Ozoliņa-Kozlovska. Pirms gada diriģents Atvars Lakstīgala, stāstot par savu nokļūšanu operetes pasaulē, teica, ka operete ir kā atsevišķa pasaule, kurā ir sava dzīve, savas iespējas ceļot, savas iespējas baudīt, savas iespējas izgaršot visu to, ko sniedz šis žanrs. Ko operetes žanrs nozīmē Operetes teātra valdes priekšsēdētāja Agijai Ozoliņai-Kozlovskai? "Operetes žanrs man nozīmē prieku. Pirmkārt, klasisku, kvalitatīvu mūziku un pozitīvismu, krāsas, humoru. Nevis muļķīgus jokus, bet asprātīgu humoru," teic Agija, paužot prieku, ka festivāls dzīvo jau septīto gadu: "Man ir prieks, ka festivāls dzīvo. Man ir prieks, ka cilvēki par to interesējas, turklāt – ne tikai Latvijā: ļaudis brauc arī no citām valstīm uz mūsu festivālu ne tikai dziedāt, bet arī klausīties. Domāju, ka festivāls uzsācis labu, veiksmīgu ceļu, attīstās un iet plašumā." Festivāls veiksmīgi palīdz uzsākt ceļu arī jaunajiem dziedātājiem, un tieši pats pirmais festivāla koncertā tiks dots vārds jaunajiem mūziķiem. "Operetes teātrim vispār viens no ļoti būtiskiem virzieniem, kurā mēs strādājam un attīstāmies, ir jaunie mūziķi, jaunie mākslinieki, jo tā ir mūsu nākotne. Tie, kas šodien plūc starptautiskus laurus konkursos, tā ir mūsu nākotne operetes teātrim." Turklāt vārds tiek dots ne tikai jaunajiem vokālistiem, bet arī instrumentālistiem. Vai operetes pasaule arī instrumentālistiem ir pavisam atšķirīga? "Operetes pasaule ir ļoti plaša, jo tajā gan dzied, gan dejo, gan runā. Tur vajadzīgi gan ļoti labi dziedātāji, kas ir arī aktieri un dejotāji vienlaikus, gan arī orķestris – pilns simfoniskais orķestris, scenogrāfijas, kostīmi, tehniskā puse. Profesionālais spektrs, ko ietver operetes jeb muzikālais teātris, ir ļoti plašs. Un darba iespējas, kad būsim kā stabils teātris ar savu namu, jaunajiem radošajiem cilvēkiem un arī tehniskajiem cilvēkiem, būs ļoti plašas." Protams, muzikālā teātra orķestrantiem specifika ir ļoti atšķirīga no operas žanra: viņiem jābūt daudz elastīgākiem, jo jāseko ne tikai dziedātāju elpai, gan striktajam dejotāju temporitmam, kas raksturīgas operetei, jābūt tādai profesionalitātes un elegances proporcijā. Operetes festivālā ienāks arī džezs, turklāt ne pirmoreiz. "Mums kā muzikālā teātra žanru spektra teātrim džezs ir viens no virzieniem. Džezs man pašai ārkārtīgi patīk. Un arī šoreiz būs džezs. Un man ir liels gandarījums, ka uz Latviju piekritis atbraukt spēlēt Peter Sarik Trio  no Ungārijas. Viņi spēlē visās pasaules lielākajās koncertzālēs, ir ļoti pieprasīti mūziķi, katrs individuāli ir konkursa laureāts un visi kopā arī daudz dažādas atzinības balvas ieguvuši starptautiskā līmenī. Ļoti profesionāli, eleganti, noslīpēti viņi spēlē, bet no otras puses tas draivs, tā garša, ko viņi iedod koncertā, ir vienreizēja." Festivālā vēl gaidāmi daudzi un dažādi notikumi, ar kuriem aicinām iepazīties šeit! Taču pirmo reizi šogad risinās pirmais starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss. Pirmā kārta jau notikusi ar ierakstu starpniecību, attālināti, bet otrā un pats noslēgums un fināls gaidāms 12. augustā. Marinas Zirdziņas vārds šī konkursa nosaukumā ietverts ar domu aktualizēt šai māksliniecei raksturīgās mākslinieciskās un profesionālās kvalitātes. Pirmkārt, liela atbildība pret savu darbu. Neapšaubāmi, liels talants, bet talants bez darba nav nekas. Arī brīnišķīgs cilvēks. Dažkārt ir tā, ka ir talants, bet cilvēks ir ļoti iedomīgs, ar viņu ir grūti komunicēt, bet Marinas Zirdziņas personībā apvienojās tik ļoti daudz dažādu labu īpašību – gan profesionālu, gan arī cilvēcīgu. Viņa ir brīnišķīga māte, vecāmāte, ģimenē ļoti mīlēta. Un viņa savā ģimenē ir spējusi aizdedzināt šo operetes liesmiņu! Viņas ģimene – nu jau četrās paaudzēs - dzīvo, elpo ar opereti. Tāpēc man īpašs prieks par šo sadarbību šī konkursa veidošanā. Marina Zirdziņa visu mūžu veltījusi operetei, muzikālajam teātrim. 25 gadus viņa ir bijusi prīma Operetes teātrī, dziedot visas lielās lomas. Viņai bija pa spēkam atveidot arī raksturlomas, kas ne vienmēr vienam un tam pašam cilvēkam tik labi padodas. Neviena loma viņai nelikās par maznozīmīgu, katrā lomā viņa ielika dvēseli un savu personību, un katra loma bija spilgta, krāsaina. Viņai piemita arī izcila plastika. Vēl pavisam jauna meitene būdama, viņa uzvarēja skaistumkonkursā un faktiski ar to arī iesākās viņas gaitas. Tad viņa dziedāja Teodora Reitera korī, kur viņu patiešām iemīlēja mūziku un nopietni strādājot arī nokļuva Operetes teātrī. Mūzikai viņa veltījusi visu savu mūžu, 25 gadus dziedot vadošās lomas Operetes teātrī un pēc tam turpinot kā soliste dziedāt dažādās kultūras vietās visā Latvijā. Esmu absolūti pārliecināta, ka ar viņas talantu un spožumu, ja vien nebūtu dzelzs priekškara, Marina noteikti nokļūtu Holivudā. Pirmajā starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursā iespējams bija arī jaunajiem mūziķiem no citām valstīm. Finālam ir izraudzīti 12 mākslinieki no Ķīnas, Korejas, Vācijas, Lietuvas, Ukrainas un vairāki arī no Latvijas. Pats sākums, pirmais konkurss... Kurš pasaulē zina, ka tāds notiek? Kurš pasaulē zina tādu Marinu Zirdziņu? Tāpēc, protams, bija bažas, kā to auditoriju sasniegsim, kā mēs ieinteresēsim. Bet patiesībā esmu ļoti, ļoti gandarīta, jo rezultāts pārsniedza gaidīto. Bija vairāk nekā 50 pieteikumi no 14 valstīm. Gandrīz visi konkursanti – ļoti augstā līmenī, to atzīst visi starptautiskās žūrijas locekļi, kuri uzmanīgi viņus klausījās. Tā kā es esmu ļoti, ļoti gandarīta.” Konkursanti varēja dziedāt gan operešu melodijas, gan arī operu. Jo, lai dziedātu opereti, jābūt akadēmiski skolotām balsīm, un, protams, opera ir tas pamats, ar ko visi sāk. Un tad, ja ir šis akadēmiskais pamats, tad var dziedāt opereti, mūziklu, operu, vēl un vēl – visu ko var dziedāt! Tieši tāpēc mums bija atsevišķa kategorija astoņpadsmitgadīgajiem, kur bija jādzied opera, bet visiem pārējiem pamats bija operete un tad otra ārija – vai nu opera, vai nu mūzikls. Jā, žūrijas priekšsēdētājs ir Deivids Staponkus no Lietuvas, kurš regulāri piedalās starptautiskās žūrijās kā to priekšsēdētājs. No Igaunijas ir operdziedone Heli Veskus, tāpat ir Sonora Vaice no Latvijas, kā arī diriģents Gregorijs Buhalters no Amerikas, kurš starptautiski koncertē ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā, ir Varnas festivāla mākslinieciskais vadītājs un diriģents un daudzu, daudzu dažādu operu viesmākslinieks, ieskaitot arī Metropoles operu Ņujorkā. Finālistus klausītāji varēs dzirdēt 12. augustā klātienē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, kur risināsies konkursa otrā kārta. Un tad jau vakarā pulksten 19 arī svinīgā rezultātu paziņošana un laureātu galā koncerts. Konkursa laureāti saņems īpaši veidotu stikla balvu – skulptūru, ko veido stikla māksliniece Anna Varnase. Baltijā ir vienīgs Baltijā stikla pūtējs, un Anna ar šo stikla pūtēju sadarbojas, tāpēc balva veidota katram laureātam individuāli. Pirmās, otrās un trešās vietas ieguvēji saņems arī naudas balvu, ko sarūpējusi Marinas Zirdziņas ģimene. Vairākiem finālistiem dosim iespēju piedalīties arī Operetes teātra koncertos un izrādēs.  Kādas īpašības konkursantam ir nepieciešamas, lai iekristu acīs klausītājiem un žūrijai? AgiJa Ozoliņa-Kozlovska saka tā: "Strādājiet no sirds, sekojiet savam sapnim, paļaujIEties uz Dievu, un jums viss izdosies!

Vai esat kādreiz domājuši par to, kā atšķiras gaisma Latvijā un, piemēram, Itālijas dienvidos? Latvijas Nacionālās mākslas muzejā (LNMM) nesen atklāta izstāde „Itālijas gaisma: no Fatori līdz Morandi”. Izstādē Ufici galeriju meistardarbi no Piti pils Modernās mākslas galerijas Florencē veido dialogu ar izcilākajiem 19. gadsimta beigu – 20. gadsimta sākuma darbiem no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma. Kultūras rondo saruna ar izstādes kuratoriem. Projekts ir unikāls ar to, ka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma izpētē piedalījās ievērojami Itālijas mākslas zinātnieki, kuri kopā ar mūsu muzeja ekspertiem veidoja ne vien izstādes, bet arī zinātnisko lasījumu un kataloga konceptu. Īsi pirms izstādes atklāšanas Kultūras rondo tikās ar Ufici galeriju Piti pils Modernās mākslas galerijas vadītājām Vanesu Gavjoli (Vanessa Gavioli) un Elenu Markoni (Elena Marconi), kā arī mākslas pētnieku, kuratoru Gvičardo Sasoli (Guicciardo Sassoli de' Bianchi Strozzi) un izvaicāja viņus par izstādes tapšanu un pārsteigumiem tās gaitā. Šie mākslas zinātnieki pēdējos gados veltījuši ļoti daudz laika, lai iedziļinātos ne vien paši savas valsts, bet arī Latvijas 19.-20.gadsimta mākslinieku darbos un veidotu kopīgu izstādi. Ja dosieties uz izstādi, rēķinieties ne vien ar pastaigu gar gleznām, bet – kā jau intervijā min kurators Gvičardo Sasoli – arī ar iespēju tikt pie jaunām zināšanām, jo izstādes iesākumā jūs sagaidīs plaša laika līnija, kas sākas ar 1825.gadu, kad Livorno piedzima mākslinieks Džordžo Fatori, bet Ārlavas pagastā – Krišjānis Valdemārs, un iet cauri Itālijas un Latvijas vēsturei līdz pat 20.gadsimta vidum. Par izstādes tapšanu un ieguvumiem Latvijas skatītājiem stāsta arī projekta kuratore no Latvijas puses, LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja Astrīda Rogule. Izstāde „Itālijas gaisma: no Fatori līdz Morandi” LNMM apskatāma līdz 20. novembrim.

38. Starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla "Rīgas Doms 2025" koncertam 20. jūlijā Rīgas Domā dots moto "Piebalgas balss", tajā godinot piebaldzēnu Emīlu Dārziņu 150. jubilejā, ērģeļu krāsās atklājot viņa dēla Volfganga Dārziņa darbus, kā arī pievēršoties Jaunpiebalgā dzimušā Marģera Zariņa ērģeļu daiļraidei. Koncerta programmu veidojusi un pie Rīgas Doma varenā instrumenta būs ērģelniece Vita Kalnciema, sadarbībai aicinot savu kādreizējo studenti Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, nu kolēģi jau ilgākus gadus, dziedātāju Lauru Kancāni. Koncerta izskaņā Emīla Dārziņa "Melanholisko valsi" ērģeļu duetā kopā ar Vitu Kalnciemu atskaņos arī viņas meita Liene Andreta Kalnciema, kuru dzīves ceļi aizveduši uz Vāciju. Par gaidāmo notikumu un saikni ar Piebalgu stāsta Vita Kalnciema un Laura Kancāne. Vita Kalnciema: Es pati esmu dzimusi Rīgā, bet manu sakņu daļa ir Piebalgā, mammītes puse. Ja ļoti tālu šķetinātu, tad aiz vecvecmāmiņām varētu sašķetināt kādus pavedienus ar Dārziņu dzimtu, bet tas ir tik ļoti tālu, ka to nemaz nešķetina. Piebalgā esmu pavadījusi lielu daļu bērnības. Kamēr vēl skolā negāju, tad no maija līdz novembrim vienmēr. Bērnības atmiņas jau ir ļoti skaistas. "Piebalgas balss" tādēļ mazliet ir arī mana balss, mazliet tā ir Marģera Zariņa balss, kas dzimis jaunpiebaldzēns, un, protams, vislielākais faktors bija Emīla Dārziņa 150. gadu atcere šogad. Volfgangs Dārziņš arī ir dzimis Rīgā, tāpāt kā es, bet viņā rit Piebalgas asinis, tas nu ir skaidrs. Tā šie trīs komponisti tika izvēlēti. Ar Lauru pie Jaunpiebalgas ērģelēm jau rakstījām dažas dziesmas. Vēl gan ieraksts nav pabeigts. Koncerta ideja bija caur Piebalgas komponistiem un caur mani pastāstīt par latviešu mūziku arī tālāk. Man gan šķita, ka tā būs pavisam vienkārša programma. Visi festivālos tiecas uz nez ko dižu, man likās, ka es tā latviski, tā mierīgi. Tāda arī ir iecere. Laura, vai Jums ir kāds Piebalgas stāsts? Te jau iezīmējās būšana Piebalgas baznīcā, ieraksts tur. Laura Kancāne: Es gan nāku no Sēlijas, tur ir manas bērnības mājas, bet esmu dzimusi Ērgļos, tātad vidzemniece. Mana mamma nāk no Ērgļu puses. Es braucu ciemos uz Piebalgu, un tur ierakstījām vairākas no šīm dziesmām. Brīnišķīga vieta! Tiku arī ekskursijā uz mūzikas skolu. Tas gan bija diezgan sen. Runājot par dziesmu “Mātes gars”, tad vēl biju meitene, tagad jau pati esmu mamma. Tagad uz dziesmu citāds skatījums. Vai Piebalgā dabas ainava ir atšķirīga? Vai, tur ierodoties, jūti - jā, šeit ir kaut kas īpašs? Laura Kancāne: Es domāju, ka noteikti. Vidzemei ir pilnīgi cita garša. Sēlijā arī ir pakalni, bet Vidzemē uzreiz jūti kaut ko pavisam citu. Kādas ir jūsu bērnības atmiņas par pakalniem, ezeriem, ceļu līkumiem? Vita Kalnciema: Liels lauku miers, jo dzīvojām attālā vietā. Vispār pakalni ir brīnišķīgi, kaut Viņķu kalns vien, no tās puses arī nāk Kārlis Miesnieks, mana vectētiņa brālēns. Viņš ir gleznojis skaistus darbus tieši no šiem augstajiem punktiem. Tā ir ļoti skaista vieta.

Četrās Latvijas pilsētās – Valkā, Saldū, Jēkabpilī un Cēsīs – norisināsies brīvdabas kino festivāls „..glāzi kino, lūdzu!”. Programmā Latvijas Kultūras akadēmijas un Latvijas Mākslas akadēmijas studentu veidotās īsfilmas. Ar dažiem no filmu veidotājiem, kā arī festivāla organizētājiem tiekamies Kultūras rondo. Stāsta Eva Ansule, kura Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) studē Audiovizuālās mākslas producēšanu un ir viena no festivāla organizatorēm, Patrīcija Prūse ir LKA Nacionālās filmu skolas režisore un Betija Jakaite, kura ir Latvijas Mākslas akadēmijas nodaļas „Kustība. Attēls. Skaņa” māksliniece. Festivāla mērķis ir veicināt topošo režisoru atpazīstamību un sniegt reģionu skatītājiem iespēju baudīt kvalitatīvu, daudzveidīgu un oriģinālu Latvijas kino pieredzi ārpus galvaspilsētas. Seansus papildinās arī sarunas ar autoriem, kas veidotas kā atvērts dialogs starp skatītājiem un jaunajiem māksliniekiem, pasākuma vadītāja pavadībā. Festivāls norisināsies 18. jūlijā Valkā, 24. – Saldū, 26. jūlijā – Jēkabpilī un 2. augustā – Cēsīs.  

Kultūras rondo svētku studijā muzicē bērnu fokloras kopa “Upīte” Kates Slišānes vadībā. Upītes folkloras kopu veido ģimenes un arī bērni iesaistās. Arī bērnu folkloras kopā "Upīte" muzicē Kates Slišānes brāļi, māsa, brālēns, māsīcas un draugi. Paši nāk ar savām idejām, tās arī īsteno. Kate Slišāne ir ne vien folkloras kopas "Upīte" dalībniece, bet arī nemateriālā kultūras mantojuma centra "Upīte" bērnu folkloras kopas un jauniešu kapelas vadītāja. Kate ir daļa no "Tautumeitām" un tikko ieguvusi etnomuzikoloģes diplomu Latvijas Mūzikas akadēmijā.   "Mūsu vectēvs Ontans Slišāns aizsāka folkloras kustību Upītē, iesaistīja savus bērnus, mūs iesaistīja vecāki. Ļoti dabīgi mums ceļš mūzikā un instruments rokās vienmēr," par ģimenes iesaisti folklorā stāsta Kate Slišāne un atzīst, ka gaida brīdi, kad jaunākie dalībnieki paši uzdrošināsies spēlēt un vadīt dančus bez pieaugušo iesaistes.    

Noslēdzies XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku viens no svarīgākajiem notikumiem - koru finālkonkurss. Tā kā līdz mirklim, kad uzzināsim Lielās balvas ieguvēju, vēl jāpaciešas, jo to paziņos svētku noslēguma koncertā, par iespaidiem pēc konkursa un un koru mūziku kopumā svētku programmā sarunājamies ar virsdiriģentiem Airu Birziņu un Kasparu Ādamsonu un komponisti Lauru Jēkabsoni. Visi trīs sarunas dalībnieki vakar, 4. jūlijā, darbojās Koru finālkonkursa žūrijās. Komponiste, mūzikas skolotāja, diriģente un vokālās grupas "Latvian Voices" mākslinieciskā vadītāja Laura Jēkabsone darbojās komisijā, kura Rīgas Latviešu biedrības namā klausījās zēnu koru un 5.-12.klašu koru sniegumu. Virsdiriģente, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore, Rīgas Doma koras skolas meiteņu kora “Tiara” mākslinieciskā vadītāja Aira Birziņa Koru fināla skatē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā bija Valsts Komisijas priekšsēdētāja. Virsdiriģents, doktors mākslās, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra un Latvijas Kultūras akadēmijas jauktā kora “Sōla” mākslinieciskais vadītājs Kaspars Ādamsons Koru konkursa finālā Latvijas Universitātē bija Valsts Komisijas priekšsēdētājs. Uzklausām arī koristu un diriģentu emocijas pēc uzstāšanās. Konkursā šogad piedalījās 76 Latvijas izglītības iestāžu labākie kori ar 3620 dziedātājiem četrās kategorijās: zēnu kori, 4.-9. klašu kori, 5.-12. klašu kori un jauktie kori. Katrs kolektīvs atbilstoši attiecīgajai kategorijai izpildīja trīs dziesmas: obligāto dziesmu bez instrumentāla pavadījuma, izlozes dziesmu no svētku reperturāra un brīvās izvēles dziesmu. Konkursā noteiks Lielās balvas ieguvēju, kuru paziņos Noslēguma koncertā.

„Aminori” mākslas telpā atklāta Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras maģistrantūras studentu izstāde „Ir laiks”. Projekta pamatā ir studentu kopīgi veidota grāmata „TIME”, kas eksponēta šogad Latvijas stendā  Boloņas bērnu grāmatu tirgū. Izstādē redzami ilustrāciju oriģināli, kā arī darba procesā tapušie materiāli. „Aminori” mākslas telpas centrā garens galds, uz kura gGrafikas studenti sarindojuši to, kas atklāj radošo procesu - te ir skices, sagataves, instrumenti, dažādi materiāli, piezīmes. Savukārt pie sienām eksponēti ilustrāciju oriģināli, bet telpas tālākajā malā kopīgi veidota grāmata košos vākos „TIME” (Laiks). Izstādi organizē un tajā piedalās 13 studenti, ar daļu no viņiem tiekos izstādes atklāšanas dienā. Grafikas studentu izstāde „Aminori” telpā būs aplūkojama līdz 25. jūlijam darba dienās.  

Latvijas Mākslas akadēmija (LMA) arī šopavasar atver durvis plašākai sabiedrībai, lai iepazīstinātu ar šī gada bakalaura un maģistra programmu absolventu diplomdarbiem. Līdz pat 29.jūnijam Latvijas Mākslas ēkās, kā arī Rīgas kultūrvidē norisināsies LMA absolventu diplomdarbu izstāde „Esmu māksla”, kā arī ikgadējā Dizaina dienu izstāde “Es esmu dizains”. Ko domā un kādus radošus vienādojumus savā mākslā risina studenti? Cik lielu starptautisku uzmanību spējam piesaistīt un ko nozīmē beigt akadēmiju nevis vienīgi ar darba aizstāvēšanu, bet gan ar apjomīgas izstādes veidošanu? Kultūras rondo studijā LMA prorektore studiju darbā Antra Priede, LMA prorektore studiju darbā, Kuratoru studiju katedras vadītāja, Māris Mortukāns, LMA Dizaina nodaļas produktu dizaina nodaļas lektors, un Rasma Pušpure, LMA Metāla dizaina katedras vadītāja.

Mākslinieces Birutas Jansones zīmējumu izstāde “Birutas stāstiņi” mākslas telpā “Aminori” pamudināja mūs uz sarunu ar mākslinieci un viņas dzīvesbiedru Jāni Robertu Jansonu par radošumu un mākslas skolu nozīmi viņu dzīvē.   Biruta un Jānis Roberts Jansoni paši saka – esam no Akmeņkalna brīvvalsts, kas ir viņu lauku sēta Skaņkalnes pagastā un kurā 13 gadus viņi vadīja savu Skaņkalnes Mākslas skolu (pašlaik Mazsalacas Mākslas un Mūzikas skola, kurā Biruta ilgus gadus strādājusi arī par skolotāju). Biruta un Jānis Roberts ir vieni no pirmajiem, kas Latvijā dibinājuši mākslas skolu, uzreiz pēc studijām Mākslas akadēmijā, pārceļoties uz Valmieru, viņi abi radīja Valmieras Bērnu Mākslas skolu (šobrīd Valmieras Mākslas vidusskola). Līdz 28. jūnijam grāmatnīcā un mākslas telpā „Aminori” var aplūkot mākslinieces Birutas Jansones zīmējumu izstādi „Birutas stāstiņi”. Māksliniece radoši strādā kopš 1976. gada un aktīvi piedalās izstādēs Latvijā un aiz tās robežām. Viņas darbi atrodas Latvijas Mākslas fonda kolekcijā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, Museum Ludvig Koeln un privātpersonu kolekcijās Latvijā, Krievijā, Dānijā, Vācijā, Kanādā, Izraēlā, Francijā u.c. Par nopelniem Latvijas valsts labā 2018. gadā apbalvota ar Atzinības krustu.    

Ar komponistu un mūziķi Edgaru Mākenu palūkojamies uz vairākām teātra izrādēm no mūzikas puses. Nupat pabeigts darbs pie Klaipēdas Drāmas teātrī tapušās Elmāra Seņkova izrādes „Kalendārs mani sauc”. Sarunājamies par mūsdienu dzeju, jo pavisam drīz Edgara Mākena un Agneses Budovskas dziesmu programma „Jaunība” iznāks albumā „Daži racionāli apsvērumi”. Runājam arī par kopienas sajūtu, ko spēj uzturēt teātris, un vai māksla var palīdzēt pārdzīvot grūtus laikus. Edgara Mākena darbība ir ļoti daudzveidīga. Vispirms mūzikas skolā apguvis kordiriģenta profesiju. Dibinājis grupu “Gaujarts”, bijis līdzdibinātājs ansamblim “Manta”. Pavisam drīz iznāks mūzikas albums „Daži racionāli apsvērumi” kopā ar viņa jauno grupu “Jaunība”. Tad izstudējis Latvijas Mūzikas akadēmijas  Kompozīcijas nodaļā un pievērsies akadēmiskākai mūzikai. Vairākkārt ieguvis Lielo Mūzikas balvu, arī „Spēlmaņu” nakts balvu par mūziku teātra izrādēm.  Ielūkojoties bagātīgajā ierakstu klāstā, kas Radio fonotēkā saistās ar atslēgvārdu “Edgars Mākens”, saprotams, ka visu mēs nepaspēsim. Tāpēc šajā raidījumā runājam par mūziku, kurai lieciniece bijusi raidījuma autore Anda Buševica, kas viņai ko nozīmējusi, un pārsvarā tā ir bijusi teātra mūzika. Sarunai Edgaru Mākenu uzrunāju jau pirms mēneša, taču tā bija jāatliek, jo februāra vidū pirmizrādi Lietuvā, Klaipēdas Drāmas teātrī piedzīvoja Elmāra Seņkova izrāde „Kalendārs mani sauc”.

2005. gada 5. martā skanēja pirmā raidījuma Zināmais nezināmajā epizode. Pa šo laiku raidījums šķetinājis neskaitāmas zinātnes mīklas, aicinājis uz sarunām simtiem pētnieku un zinātnieku un pat pabijis vairākos kontinento. Šo epizodi veltām raidījuma apaļajai jubilejai. Ielūkojamies aizraujošos stāstos, tuvāk iepazīstam arī Jūs, mūsu klausītāji. Skaidrojam, ko pētniekiem nozīmē stāstīt par zinātni un iedvesmoties no sarunām radio, un vēl daudz citu dāvanu mums šīs dienas raidījumā. Raidījuma ievadā Toms Bricis iepazīstina, kādi bijuši laikapstākļi 5. martā dažādos gados. Toms, kas raidījuma komandai atkal pievienojies šogad, bet atminas arī, ka jau iepriekš vadījis dažus raidījumus Zināmais nezināmajā. Pirmais raidījums skanēja 2005. gada 5. martā un sākumā tas skanēja reizi nedēļā sestdienu pēcpusdienās. Pirmā raidījuma viesis bija etnomuzikologs Mārtiņš Boiko, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors. Ar viņu arī sazinājāmies pirms šī raidījuma, lai jautātu, vai viņš atceras šo raidījumu pirms 20 gadiem un arī interesētos par viņa pētījumiem šobrīd. 20 gadu laikā ir noticis daudz vērienīgu izmaiņu pasaulē, zinātnē, tehnoloģijās, klimatā, arī saziņas iespējās. Šo gadu laikā raidījums ir bijis klāt vairākos nozīmīgos notikumos. Uzklausām arī raidījuma cītīgus klausītājus, daži no viņiem ir arī raidījuma viesi. Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, ģenētiķis Īzaks Rašals, dziedātāja un bijusī politiķe, tagad pedagoģe un mūziķe Evita Zālīte, Latvijas Kardiologu biedrības prezidents, kardiologs profesors Andrejs Ērglis un Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš. Gundars Āboliņš rosina raidījumu dēvēt otrādi - Nezināmais zināmajā, „jo es ar katru reizi kaut ko jaunu uzzinu, ko es līdz šim neesmu zinājis it kā zināmajās lietās”. Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš atklāj, kā viņa viesošanās raidījumā palīdzēja pētījumam, bet Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas virsārsts, Rīgas Stradiņa universitātes docents, Medicīnas fakultātes zinātņu prodekāns, vadošais pētnieks Kārlis Rācenis stāsta, kā viņam raidījumā dzirdētais bija būtisks pavērsiens sākt pētniecību. Bet sociālajos medijos klausītājiem jautājām, par kuru no jautājumiem cilvēki gribētu ātrāk uzzināt. Piedāvātās tēmas bija: kura ir tuvākā apdzīvojamā planēta, lai varam uz tās patverties; kas notiks ar golfa straumi; kur paliek brilles; kāpēc vēderā vienmēr paliek vieta desertam? Aptaujas rezultāti liecina, ka šobrīd, acīmredzot turbulento ģeopolitisko apstākļu dēļ, klausītājus nomāc jautājums, kura ir tuvākā apdzīvojumā planēta, kur varēsim patverties, lai arī pirms pāris dienām populārāks bija jautājums - kāpēc pēc sātīgām pusdienām aizvien varam nolocīt arī saldo?

Komponiste Gundega Šmite nolēmusi sniegt koncertu. Tikai šoreiz tas ir "Koncerts stāstos" – tā nosaukts rakstnieces jau otrais stāstu krājums. Kā mūzikas formas un pieraksta veidus var izmantot literārā darbā?  Gundega Šmite ir pazīstama akadēmiskās mūzikas komponiste un arī pasniedzēja Latvijas Mūzikas akadēmijā. Viņa ir nolēmusi sniegt koncertu. Tikai šoreiz “Koncerts stāstos” ir grāmatas nosaukums. Un arī pats koncerts – “Tēma un variācijas”, “Elēģija – rondo” , “Trīs imprompti”, divas sonātes, divas invencijas, ir  stāstu pieteikumi.  Gundega Šmite literatūrā debitēja 2023. gadā. Tā kā viņas dzīve nu jau gadus desmit norit starp Latviju un Grieķiju, pirmais stāstu krājums bija Grieķijas dzīves ainiņas krājumā “Grieķu svīta”.  Sekoja “Brīnišķīgā operas pasaule”, kopdarbs ar mākslinieci Artu Ozolu-Jaunarāju. “Koncerts stāstos” ir autores atgriešanās pie jau pirmā stāstu krājuma nosaukumā – “Grieķu svīta” – aizsāktā, latviešu literatūrā visai oriģinālā paņēmiena: mūzikas formu piemērošanas rakstītajam vārdam. Man jau Gundegas Šmites “Grieķu svīta” likās ļoti skanīga grāmata. Stāsti krājumā bieži vien sākās ar skaņu ainavas uzburšanu. Noteiktā toņkārtā ieskanējās arī  stāstu personāži.  Arī jaunajā krājumā – “Koncertā stāstos” – tekstā ielaužas gan fona trokšņi, gan konkrēti mūzikas skaņdarbi. Taču šeit jau aizsāktais paņēmiens novests līdz koncepcijai. Satura rādītāja vietā ir programma. Autore izmanto slīprakstu, teksta kārtošanu paralēlos plūdumos, norādes lasītājam – “ātrāk”/ “lēnāk”, lai arī valodā atklātu mūzikas jau izzinātās iespējas. Lai saprastu, šo duālo esību – vienlaikus dzīves notikumu, runātā vārda, un paralēli domās un sajūtās skanošo skaņdarbu pasaulē, skan pavisam neliels fragments no Otrās sonātes autores lasījumā.

Kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz pat novembra vidum skatāma Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes izstāde “Saulstāves”. Tēlniece Luīze Nežberte pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Inga Meldere ir gleznotāja, mākslas restauratore, viņa apvieno laikmetus, liekot attēlu uz attēla savos darbos. Inga Meldere dzīvo Somijā, Luīze Nežberte vada mākslas telpu Vīnē. Kāda ir mākslinieku dzīve globālajā laikmetā? Gleznotāja Inga Meldere dzīvo un strādā Helsinkos. Studējusi Latvijas Universitātē, Latvijas Mākslas akadēmijā un Mākslu universitātē Helsinkos, zināšanas papildinot arī Jana van Eika Akadēmijā Māstrihtā. Par nesen atvērto izstādi “Kim?” Laikmetīgās mākslas centrā viņa sarunā teiks, ka tā aptver visas viņas interešu jomas mākslā, tā ir attēlu miksēšana, glezniecība uz drukas, glezniecība uz papīra, glezniecība uz audekla. Viena no mākslinieces interešu jomām ir ar dabīgo krāsu ieguves metodēm saistītu darbnīcu vadīšana. Savukārt tēlniece Luīze Nežberte pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Luīze Nežberte dzīvo un strādā Vīnē, Austrijā. Pašlaik studē tēlotājmākslu Vīnes Lietišķo mākslu universitātē un vada mākslinieku izstāžu vietu "Pech". Abas mākslinieces par būtisko savos meklējumos mākslā uzsver saikņu veidošanu un sakarību pamanīšanu. Bet abu biogrāfijā var pamanīt, ka mākslinieces šai izstādē izvēlējušās uzsvērt savu sakņotību Latvijas kultūrvēsturē, tomēr viņu dzīve norit aiz valsts robežām. Abas mākslinieces vecuma ziņā šķir apmēram 20 gadi - vesela paaudze. Inga Meldere šobrīd jau ir starptautiski atzīta māksliniece, Latvijā pirms gada viņas darbs bija skatāms Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, izstādē “Tikai Neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā”, taču viņas mākslinieces dzīve ir ļoti rosīga – Tallinnā, Helsinkos, jau pieminētajā Pech galerijā Vīnē. Luīze Nežberte Kim? Laikmetīgās mākslas centrā rāda sauļoto stabu, kolonnas jau ieņēmušas savu vietu, pārveidojot izstāžu telpu. Sarunā Luīze saka, ka augstu vērtē sadarbības momentu. Gan šīs izstādes tapšanā, sadarbībā ar Ingu Melderi, taču arī kādā plašākā mākslas kontekstā. Līdzās darbiem, viņa izstādei radījusi arī zīnu, izdevumu, kurā izlasāmi latviešu arhitekta un etnogrāfa, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātāja Paula Kundziņa, mūsdienu lietuviešu mākslinieka  Antana Gerlika, amerikāņu performanču mākslinieka Andrea Freizera citāti. Uz vāka Raimonda Ķirķa sacerēts “Rokraksts par satikšanos ar laiku”, kurā dzejnieks iejuties kāda 18. gadsimta brāļu draudžu kustības dalībnieka pasaules uzskatā, viņa acīm skatot 21. gadsimta Rīgu. Luīze Nežberte ir jauna māksliniece, Rīgā viņas darbi bija skatāmi pirms gada galerijā “427”. Internetā saglabātās izstādes “Clump Spirit” fotogrāfijas rāda uz visām pusēm izspūrušas konstrukcijas, izstādes aprakstā pieminēta vernikulārā arhitektūra.

Diennaktī ir tikai 24 stundas un nedēļā - septiņas dienas. Bet cik gan bieži nākas dzirdēt, ka, lai paspētu paveikt visu iecerēto darbā vai mājas dzīvē, prasītos papildu dienas un papildu stundas… Vai strādājam par daudz? Kas ir veselīgais līdzsvars starp darba un privāto dzīvi - par to Latvijā tapis kāds interesants pētījums. Ar pētījumu iepazīstina Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, RSU Darba drošības un vides veselības institūta vadošā pētniece Linda Matisāne un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste, Latvijas Universitātes un Latvijas Mākslas akadēmijas lektore Kristiāna Lapiņa. Par to, ka laiks, ko pavadām darbā, un tas, cik daudz strādājam, ir jāsabalansē ar atpūtu un savu dzīvi ārpus darba gaitām, tiek runāts daudz un ik pa laikam. Par to ir arī uzrakstītas dažādas grāmatas. Bet arvien ir cilvēki, kuri darbā pavada ļoti lielu savas ikdienas dzīves daļu un nespēj brīvdienās darbu neņemt mājās un atvaļinājumu nereti arī izmanto, lai paspētu padarīt nepadarīto. Kāpēc tā un kā Latvijā ļaudis ievēro līdzsvaru darba un privātajā dzīvē? "No manas puses divi aktuālākie uzdevumi ir: viens ir atrast un varbūt izstrādāt padomus darba devējiem, kuri varētu palīdzēt to līdzsvaru vairāk darbiniekiem iegūt; otrs - paskatīties varbūt kaut kādas prakses vai darbības, ko paši darbinieki jau dara, kuriem varbūt tas līdzsvars ir labāks nekā citiem, un tad uz tā pamata sagatavot arī kaut kādus individualizētus ieteikumus vai individuālus ieteikumus, ko katrs varētu varētu praktizēt," atzīst Linda Matisāne. "Tas, ko mēs redzējām no pirmajiem aptauju datiem jau iepriekš, ka bieži vien nav vajadzīgs kaut kas ļoti kosmisks, bet bieži vien pietiek pareizā brīdī kaut ko pareizi pateikt tam darba devējam, lai līdzsvars uzlabotos un tā cilvēka pašsajūta uzlabotos. Nevajag kaut ko ļoti smalku pirkt un investēt nenormāli daudz, bet bieži vien ir runa tiešām par tādiem praktiskiem padomiem, ieteikumiem, attieksmi galu galā. Un tas ir ļoti daudz," norāda Ivars Vanadziņš. Linda Matisāne norāda, atsaucoties uz citu pētījumu, līdzsvara trūkumu starp privāto un darba dzīvi ietekmē ne tikai tas, cik daudz tu strādā, bet tas, kas notiek tavā darba vidē. Piemēram, ja darbinieki sūdzas vai saka, ka viņiem ir emocionālā vardarbība darba vidē, vai viņiem ir konflikti ar saviem kolēģiem, konflikti darbinieku grupu starpā, konflikti ar klientiem, tas viss pasliktina šo privātās un darba dzīves līdzsvaru. Un tas nozīmē, ka, pat ja tu fiziski nestrādā, tas, kas darās tavā galvā, tu turpini domāt, tas būtiski pasliktina šo sajūtu.  Ivars Vanadziņš atzīst, ka vairāk uztrauc tas, kas notiek tālāk, jo tam ir kādas īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa ietekmes uz veselību, tai skaitā darbaspējām, par visu pārējo nemaz nerunājot.  "Noteikti darba devējs var palīdzēt savam darbiniekam justies labāk un to līdzsvaru atrast. Bet jāpatur prātā ir arī tas, ka darbs nozīmē ļoti daudz cilvēkiem un tas noteikti būs saistīts arī ar personību un ar pasaules redzējumu. Ja darbs tiek uztverts kā dzīves galvenais saturs vai satura devējs, tādā gadījumā ar to būs saistītas ļoti daudzas lietas, piemēram, pašvērtējums, vai arī dzīves kvalitātes izjūta. Tā arī tiks saistīta ar darbu," analizē Kristiāna Lapiņa. "Tās pārējās jomas, kas arī ir ļoti būtiskas, ko arī pētījumi pierāda, ka tiešām ir jāspēj atpūsties tādā saturīgā, pilnvērtīgā veidā, ir jāspēj veidot attiecības arī ar citiem cilvēkiem ārpus darba. Ja tas nenotiek un darbs ir pats galvenais, tādā gadījumā, protams, varam no tā visa secināt, ka, jā, tieši darba devējs citreiz būs tieši tas cilvēks, kuram būs jāuzņemas tā lielākā slodze - aizvest mazliet tālāk to darbinieku no paša darba, mēģināt pārvērtēt darba saturu un arī galu galā paskatieties uz to, ko tieši darbs man nozīmē, kas tad tas ir manā dzīvē." "Kādreiz var būt arī tā, ja mēs izvēlamies privāto dzīvi kā dzīves daļu, kur notiek reizēm ne visai labas lietas, tur arī mēdz būt konflikti, tur ir ļoti daudzas personiskas, lielākas un mazākas, gan traģēdijas, gan dažādi notikumi. Šī dzīve ir ļoti piesātināta. Var gadīties arī tā, ka neizdodas tikt galā ar to, kas tur notiek, un tad cilvēks burtiskā nozīmē bēg. Un viņš bēg darbā, viņš kļūst par darbaholiķi: viņš ierodas pirmais, viņš ir pulksten pusseptiņos darbā un pulksten pusdivpadsmitos viņš iet prom, un tas ir tā iemesla dēļ, ka viņam ir ļoti grūti atrisināt šo privātās dzīves dažādo problēmu daudzumu, ja un ar to tikt galā," atzīst Kristiāna Lapiņa.   Pārlieku liela darba slodze iespaido sirds veselību Zinām, ka, lai cik ļoti mēs censtos strādāt bez stresa, atpūsties veselīgiun sabalansēt darbu ar atpūtu, bieži vien ikdienā tās tas nenotiek. Nedzīvojam ideālā pasaulē un zinām, ka arī mūsu ķermenis var īslaicīgi pielāgoties saspringtākiem darba un dzīves cēlieniem, betjāuztraucas ir tad, kad garās darba dienas kļūst par normu, nevis izņēmumu. Ja pats cilvēks tam nepievērš uzmanību, tad vienā brīdī sirds var pagurt no šāda režīma. Kas notiek ar sirdi, pie pārlieku lielas darba slodzes, skaidro Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kardiologs un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Kārlis Trušinskis. Lai parūpētos par sirds veselību atbilde vienkārša, bet reizumis grūti realizējama – ik dienu jāatrod tas zelta vidusceļš, vai maza zelta taciņa, lai sabalansētā daudzumā un kvalitātē varam strādāt un atpūsties tā, lai pasaudzētu savu veselību.

Ja ir kāda joma, kurā zinātne ir krietni ieguvusi no mākslas, tad tā ir anatomiski precīza cilvēka organisma atveide. Gadsimtu laikā ielūkojoties cilvēkā aizvien dziļāk un smalkāk, tapuši unikāli anatomijas gleznojumi, kas aizvien ir palīgi ārstiem ikdienā. Kāda ir bijusi šo zīmējumu loma un kā glezniecība un tēlniecība arvien iet rokrokā ar anatomiju? Raidījumā sarunājas tēlnieks, uzņēmuma "Anatomy Next" dibinātājs un Latvijas Mākslas akadēmijas docents Uldis Zariņš un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete. Maijā lielo mēneša sarunu veltījām jautājumiem par zinātni un mākslu - kur un kā tās iet roku rokā, kā zinātne palīdz mākslai un otrādi. Jau toreiz aizrunājāmies līdz vairākiem notikumiem ļoti tālā pagātnē, kad tieši ar mākslas valodu izdevies runāt par bioloģiju, ķīmiju, fiziku un citām zinātņu nozarēm. Bet šajā zinātnes un mākslas sadarbībā, šķiet, īpaša vieta ir mākslas un anatomijas draudzībai. Tāpēc šodien sarunā tuvāk palūkojamies, kā vēsturiski tapuši anatomiskie zīmējumi, kā tie palīdzējuši mediķiem un vai šī anatomijas un mākslas sadarbība turpinās arī mūsdienās. Botāniķis Pauls Galenieks interesējās gan par rozēm, gan paleobotāniku Izcilais latviešu botāniķis Pauls Galenieks starpkaru Latvijas laikā aizstāvēja disertāciju “Latvijas rozes”, un tas bija pirmais plašais pētījums par Latvijas savvaļas rozēm. Profesora izveidotajām mājām Baldones pagastā tika dots nosaukums “Rozītes”, kurās viņš izveidoja tolaik lielāko savvaļas rožu kolekciju Latvijā, un tur tika veikti novērojumi arī minētās disertācijas izstrādei. „Roze ir cilvēces pirmā mīlestība – pirmais augs, ko cilvēks sācis kopt un audzēt tikai skaistuma dēļ, bez kādas praktiskas vajadzības. Jūlija karstajās dienās tā sāk ziedēt mūsu dārzos, šī sensenā draudzene ar cēlajiem ziediem un smalko smaržu. Dzejnieki to slavinājuši neskaitāmas reizes, gleznotāji atdarinājuši tās skaistumu, un pat nelabojami praktiskais ikdienas cilvēks sava drauga, radinieka vai paziņas goda dienā nosūta  tam vislabprātāk rozes, jo arī viņš zina, ka tā savu uzmanību būs vislabāk izteicis.”  Šos vārdus var lasīt  1940. gadā izdotajā populāri zinātnisko rakstu krājumā „Daba un mēs” un krājuma autors ir Pauls Galenieks. Botāniķa intereses gan bija daudz plašākas par rozēm. Ar vienlīdz lielu kaislību, kā viņš pētīja rozes, viņš interesējās arī par paleobotāniku, tas ir, botānikas novirzienu, kas pētī pagājušo ģeoloģisko laikmetu augus un to attīstības vēsturi un arī par floristiku. 1923. gadā P. Galenieks dibināja Latvijas Dabas zinātņu biedrību un kļuva par tās izdevuma “Daba” redaktoru. 1924. gadā pirmizdevumu piedzīvoja profesora sarakstītā mācību grāmata vidusskolām “Botānika”, turpmākajos gados grāmata piedzīvoja vairākus atkārtotus izdevumus. Viņš ir arī daudzu zinātnisko un populārzinātnisko rakstu autors gan starpkaru Latvijas laikā, gan arī pagājušā gadsimta 50. - 60. gados. Baldones muzejā kopš vēl visu vasaru var aplūkot izstādi par botānikas profesoru. Izstāde veidota sadarbībā ar Latvijas Universitātes (LU) muzeju, tāpēc piedāvājam nelielu ieskatu Paula Galenieka darbībā saistībā ar rozēm un augu terminoloģiju. Tā kā liela daļa viņa savākto materiālu atrodas LU muzejā, par profesoru Galenieku stāsta muzeja krājuma glabātāja Daiga Jamonte, kura arī ir veidojusi vairākas izstādes par botāniķi un viņa darbiem. Plašāku  informāciju par botānikas profesoru var atrast LU muzeja krājuma glabātājas Daigas Jamontes sagatavotajā materiālā muzeja interneta vietnē.

Uzmākšanās skandāls Latvijas Mūzikas akadēmijā raisījis ļoti pretrunīgu reakciju sabiedrībā. Kā to vērtēt?  Krustpunktā diskutē Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne, profesore, mācītāja Dace Balode, sociālantropologs Artūrs Pokšāns, psiholoģijas doktore, Latvijas Universitātes asociētā profesore Ieva Stokenberga un sabiedrisko attiecību speciālists Kristians Rozenvalds. Pagājusi pusotra nedēļa, kopš Latvijas Televīzija savā raidījumā "Kultūršoks" pirmo reizi stāstīja par anonīmo anketēšanu Latvijas Mūzikas akadēmijā un liecībām par seksuāla rakstura uzmākšanos no pasniedzēju puses. Tagad savu darbu dara policija, notiek pārmaiņas un acīmredzot vēl notiks arī pašā akadēmijā. Nav šaubu, ka arī citām institūcijām nāksies pārskatīt esošos normatīvus, jautājums, vai tas arī būs jādara likumdevējiem? Bet notikušais atklāj arī to, kādi mēs esam kā sabiedrība. Droši vien arī tas skandāls tik plaši izvērsās, jo mums katram, pārējiem, ir savs viedoklis par to, kas ir noticis, un tas nebūt nav vienāds. Kamēr vieni raizējas par pārdarījumiem un seksuālo vardarbību, citi atkal uztraucas, ka tiek nojauktas dzimumu attiecību jeb dzimumu atšķirību robežas. Studentes stāsta, ka pat baidās ēdnīcā saskrieties ar pasniedzēju, jo ir emocionāli traumētas. Citas smīkņā un saka -  meitenes pašas koķetē un grib iegūt vīriešu uzmanību. Kāda ir sabiedrības nostāja, kad runājam par seksualitāti un pieņemamo vīriešu un sieviešu starpā un vispār attiecībās? Kas ir mūsdienu sabiedrības normas un normalitāte? Kāpēc tas ir tā? Šoreiz neierasta diskusija Krustpunktā studijā.