POPULARITY
Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas kandidātus, kuru darbi pašlaik skatāmi izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Iepazīstam mākslinieci Elzu Sīli un uzklausām viņas stāstu par izstādi "Zaķīšu pirtiņa". Elza Sīle pārstāv pasaules pieredzi elpojošo trīsdesmitgadnieku paaudzi Latvijas mākslā. Absolvējusi glezniecības nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā, dzīvojusi Oslo, vēlāk studējusi un astoņus gadus dzīvojusi Šveicē, papildinoties dažādās pasaules mākslinieku rezidencēs un izstādot darbus Francijā, ASV, Japānā, Šveicē, Puertoriko un citur. Pašlaik dzīvi dala starp Cīrihi un Rīgu. Savos darbos Elza Sīle izmanto ļoti dažādus medijus, un tos varēja vērot arī līdz šim plašākajā māksinieces personālizstādē Latvijā „Zaķīšu pirtiņa”, kas pērnruden bija skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā.
Kultūras rondo turpinām tuvāk iepazīties ar Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistiem, kuru darbi pašlaik apskatāmi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Vienu no viņiem maija beigās starptautiska žūrija izraudzīsies par pēdējās Purvīša balvas ieguvēju. Iepriekš raidījumos jau esam dzirdējuši stāstus par Luīzes Rukšānes, Romāna Korovina, Ievas Kraules-Kūnas, kā arī Ingas Melderes un Luīzes Nešbertes darbiem, attiecībām ar skatītājiem un pasauli, bet šodien tiekamies ar mākslinieku Indriķi Ģelzi. Indriķis Ģelzis ir spilgts vārds latviešu laikmetīgajā mākslā. Nācis no pazīstamas mākslinieku dzimtas, studējis gan Latvijas Mākslas akadēmijā, gan Ģentes Augstākajā mākslu institūtā un pēdējos 15 gadus aktīvi veidojis karjeru starptautiskā mērogā ar vairākiem desmitiem personālizstāžu un grupu izstāžu. Savu ceļu viņš sāka videomākslinieks, bet vēlāk mērķtiecīgi pievērsās abstraktajai tēlniecībai, un šodien Ģelža pamata mākslas valoda ir objekti un instalācijas. Ilgāku laiku dzīvojis ārpus Latvijas – Beļģijā un Ņujorkā -, bet nu jau vairākus gadus viņa studija ir Latvijā. Purvīša balvai Indriķis Ģelzis nominēts par izstādi „Ūdeņaina dienas actiņa” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā 2023.gada rudenī. Interesanti, ka tagad Purvīša balvas finālistu izstādei pārradītajā izstādes versijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā viņš varējis īstenot sākotnēji iztēloto izstādes plānojumu, kur darbi skatāmi vienā telpā un izplešas vairāk uz augšu, nevis uz sāniem.
Ķirbīši, kabacīši, rūcoši māla objekti un mākslinieces Ievas Kraules-Kūnas stāsts izstādē „Rīmas”, kas aplūkojama Purvīša balvas finālistu izstādē. Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus, kuru darbi līdz 8.jūnijam skatāmi vienkop Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. Ieva Kraule-Kūna Purvīša balvas finālistu vidū ir otro reizi - pirms četriem gadiem balvai bija nominēts kopdarbs ar mākslinieci Elīnu Vītolu, bet šoreiz ekspertu komisija finālam izraudzījusies viņas personālizstādi "Rīma" galerijā "427". Viņa ir arī viena no šīs galerijas dibinātājām, vairākus gadus vadījusi arī galeriju "Low". Ieva Kraule-Kūna ir studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā un maģistra grādu ieguvusi Sandberga institūtā Amsterdamā. Jau vairāk nekā 10 gadu viņa aktīvi piedalās un veido izstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs. Savā mākslinieciskajā praksē galvenokārt veido skulpturālus objektus, ko papildina ar īsiem stāstiem. Šajā ierakstā daži amizanti izstādes "Rīma" objektu stāsti.
Raidījuma sarunas fokusā ir pakalpojumu dizains — jēdziens, kas, lai gan tiek lietots arvien biežāk, joprojām raisa jautājumus un nereti arī neizpratni. Kas ir pakalpojumu dizains? Kādēļ pakalpojumam tas varētu būt nepieciešams, un kā tas tiek īstenots? Par šiem un citiem jautājumiem diskutē pakalpojumu dizaineres Liene Kupča un Ilze Kundziņa. Papildu praktiskajai darbībai pakalpojumu dizaina nozarē, Liene un Ilze ir cieši saistītas arī ar akadēmisko vidi. Ilze ir Latvijas Mākslas akadēmijas starptautiskās maģistra studiju programmas "Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas" (SDSI) direktore un asociētā profesore, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālās doktorantūras studente. Liene savukārt ir SDSI mācību kursa "Nākotņu dizains" lektore, kā arī Oslo Arhitektūras un dizaina skolas studente programmā "Sistēmorientēts dizains". Raidījuma producente — "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.
"Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī, kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Vēl viena no lietām – neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas! Atnākam uz izrādi kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes to vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz," saka dejotājs, horeogrāds, arī scenogrāfs, pedagogs un Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs. Gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju, kas 29. aprīlī risināsies koncertzālē "Cēsis", runājam par deju, dejas norisēm, dejas mākslas veidiem, virzieniem un uzzinām, kas būtisks nozarei. Signe Lagzdiņa: Sāksim ar lielajām balvām, kas jau zināmas: mūža balvas ieguvējas ir Baiba Rasma Šteina un Gunta Bāliņa. Dmitrij, vai izvēle par to, kam šogad piešķirt balvu par mūža ieguldījumu, bija sarežģīta? Vai arī viss jau bija skaidrs? Dmitrijs Gaitjukevičs: Tur viss bija skaidrs. Ļoti ātri nonācām pie viena kopsaucēja. Gribētu izmantot iespēju un vēlreiz mūsu žūrijas vārdā sveikt brīnišķīgās profesionāles, sava žanra pārstāves – Guntu un Baibu. Balva ir ļoti pelnīta un patīkami, ka tieši mums bija iespēja godināt abas dāmas. Vai varat divos teikumos pateikt – kāpēc tieši viņām pienākas balva par mūža ieguldījumu? Man šķiet, ka divos teikumos nesanāks. Jo katrai no šīm dāmām aiz muguras ir tik bagāta biogrāfija – visi lielie soļi, ko viņas ir paveikušas, sākot no savas izglītības, pēc tam ieguldījuma un attīstības gan pie mūsu skatuviskās tautas dejas, gan baleta mākslas. Nav iespējams to raksturot divos teikumos... Paveiktais patiešām ir iespaidīgs un katram tādu mūžu var novēlēt! Bet vai jums jau ir kas zināms par pašu pasniegšanas ceremoniju? Vai arī žūrijas priekšsēdētājam un žūrijas locekļiem tas būs pārsteigums? Tas būs pārsteigums. Varēsiet atpūsties? Jā! Mums atsūtīja ielūgumus – būsim viesi un skatīsimies. Pirmo reizi, man šķiet, būsim skatītāja lomā. Būs interesanti! Vai visi darbi jau pabeigti, vai arī balsošana par nominantiem vēl priekšā? Nē. Vakar atnāca ziņa, ka viss ir parakstīts, pavisam droši – ar e-parakstiem. Viss jau ir izlemts. Dejas balva tiek pasniegta reizi divos gados, līdz ar to periods, kas jums bija jāpiedzīvo žūrijas priekšsēdētāja amatā, bija patiešām vērienīgs. Divi gadi – 2023. un 2024. Jūsuprāt – tas ir labi, ka balva tiek pasniegta reizi divos gados, vai tomēr vajadzētu biežāk – reizi gadā? Nezinu... Šobrīd ir trešā reize, kad notiek šī ceremonija. Manā rīcībā nav precīzas statistikas par iepriekšējiem gadiem, bet šo divu gadu laikā bija 86 jaundarbi, ko mēs noskatījāmies. Salīdzinot ar "Spēlmaņu nakti", tas nav tik liels skaitlis, taču man tas šķiet diezgan optimāls, lai tas tomēr būtu biennāls notikums, nevis tiktu rīkots katru gadu. "Klasikā" īsi pēc Dejas balvas nominantu paziņošanas viesojās jūsu kolēģe Sintija Siliņa. Sarunā ar Orestu Silabriedi viņa atklāja, kā esat sadalījuši žanrus. Dejas balva taču ir tik plašs jēdziens. Dejot var tik dažādi. Dejot var menuetu un dejot var hiphopu… Var arī nedejot un saukt to par deju... Sintija Siliņa: Mums ar gudru ziņu un savā ziņā arī ar eksperimentālu ziņu apvienoti četri žanri, jo divi no tiem – skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – darbojas profesionāli tās horeogrāfu, vadītāju un radošo risinājumu ziņā, lai arī izpildītāji nav profesionāli. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka galaprodukts ir vērtējams profesionālā kontekstā. Orests Silabriedis: Kas tad ir tie, kas dejo laikmetīgo deju? Profesionāļi. Laikmetīgajā un arī klasiskajā dejā Latvijā iespējams iegūt augstāko izglītību un arī maģistra grādu, un arī teorētiski spēt sevi uzturēt tādā formā, ka tas nav tikai izglītības apliecinājums. Klasiskajā dejā ir vienkāršāk: mums ir baleta trupa, un tur arī faktiski 99 procenti dejotāju sevi realizē. Tas, kas notiek Baltajā namā, tas tad arī ir viss, vai ne? Tā būtu atsevišķa saruna, un to mani kolēģi žūrijas locekļi – Lita Beiris un Erlends Ritenbergs – arī uzsver, ka ir žēl, ka tā: mums pietrūkst norišu spēlētāju, kas varbūt to variētu, jo Baltā nama baleta trupa var nodrošināt tik, cik tā spēj, tomēr arī baleta pasaulē ir dažādas paaudzes. Man, piemēram, vienmēr žēl noskatīties un pat domāt, kas notiek pēc tam, kad baletdejotājs sasniedz vecumu, kad viņš praktiski var aiziet izdienas pensijā. Bet ar to jau neizbeidzas mākslinieka fiziskās un mākslinieciskās iespējas! Tās var transformēties un būt ne mazāk uzrunājošas skatītājiem. Bet, runājot par laikmetīgo deju, šeit ir milzīgi daudz starptautisko platformu. Tā ir globāla kustība, kurai ir ļoti daudz tīklu, kur var gan sevi trenēt, gan īstenot, gan arī iegūt zināšanas; rezidēt, braukt atpakaļ, veidot darbus rezidencēs, kas ir ārpus Latvijas – ļoti daudz ir tādu iespēju. Un tad varbūt to salikt kopā tepat Latvijā. Signe Lagzdiņa: Sintija jau iezīmēja vairākas problēmas, reizē ieskicējot žanrus, ko jūs vērtējat. Tie ir tik dažādi žanri, tik krasa atšķirība – ir skolu beiguši dejotāji un ir brīvā laika pavadīšanas pulciņi. Kā to var salikt pa plauktiņiem? Šķiet, ka būtiskākais ir saprast, ka katram žanram ir savi principi, savas stiprās puses, savi uzdevumi; katram savi spēles noteikumi. Protams, mēs vērtējam, un vērtēšana ir diezgan liels izaicinājums un atbildība. Man viens no svarīgajiem kritērijiem vērtēšanā ir darba mākslinieciskā vērtība: vai tas mani uzrunā? Jo cilvēks vairāk lasa, vairāk skatās, vairāk klausās, viņam ir vieglāk uztvert konkrēto darbu. Bet ir arī ļoti daudzas reizes, kad cilvēks bez lielas pieredzes konkrēto darbu sajūt, un tas viņu ietekmē. Tajā ir kas tāds, kas uzrunā, un to var saprast arī neprofesionāļi. Atbildot uz jūsu jautājumu, ir pilnīgi vienalga, vai tas ir profesionāļu vai neprofesionālu veikums – galvenais ir vēstījums. Mūsdienu dejas lauciņš šobrīd ir ļoti plašs. Mūsdienu deju grupu ir ļoti daudz, turklāt katrai deju grupai vēl ir apakšgrupas, kas saistītas ar dalībnieku vecumu. Vai skatāties arī bērnus un jauniešus, vai tomēr vērtējat pieaugušos dejotājus? Mūsdienu dejas kategorijā izvirzīti vairāki jauniestudējumi, kuros piedalījās jaunieši. Te atkal jārunā par kritērijiem, kā mēs vērtējam: vai mēs vērtējam tikai tehnisko sniegumu, vai arī māksliniecisko sniegumu un darba māksliniecisko vērtību. Mēģinām būt maksimāli objektīvi, tomēr daudzi no mums zina viens par otru, zina to stāstu, kas saistīts ar katru mākslinieku. Ir reizes, kad tas viss jāatmet malā un jādod ļoti skaidrs vērtējums tieši par konkrētajiem diviem gadiem. Piemēram, ir nominācijas, kurās mēs ļoti vēlamies atzīmēt kādu mākslinieku, kurš vairs nav aktīvs dejotājs, taču mēs visi viņu atceramies. Bet mums diemžēl jānoliek malā savas personīgās vēlmes un skaidri jāskatās uz divu gadu laika bildi un jāvērtē tikai tas, kas noticis šo divu gadu laikā. Vai varat dalīties ar kādām īpašām tendencēm, ko pamanījāt? Varbūt skatuviskajai tautas dejai kaut kas bijis īpaši raksturīgs tieši šo divu gadu periodā? Tā varētu būt stilizācija – deja kļūst vizuāli niansētāka, tai ir laikmetīgās dejas pieskaņa; manāma arī teātra mākslas klātbūtne. Otra lieta, ko var atzīmēt – tie ir autentiskuma meklējumi. Mums joprojām ir ļoti svarīgi atgriezties pie savām saknēm, iet dziļumā un atrast savu autentiskumu, kas, manuprāt, skatuviskajā tautas dejā atkal kļuvis vai joprojām ir svarīgs un nozīmīgs. Vēl manāma interese par reģionālajām īpatnībām. Turpretī mūsdienu dejā ir pilnīgi kaut kas cits? Mūsdienu dejai ir sociālo tīklu ietekme, "Tik Tok" ietekme. Te viss ir ātri, spilgti, fragmentāri, iedarbīgi – efekts tiek sasniegts uzreiz. Tā ka šeit ir nedaudz savādāk. Skatītāju daudzums aug, un mūsu mākslinieki piedalās lielās, lielās sacensībās; popularitāte aug un arī kvalitāte kļuvusi daudz, daudz spēcīgāka, daudz tehniskāka. Sintija Siliņa mazliet ieskicēs par baletu, un tad mēs paturpināsim mazliet arī par to. Sintija Siliņa: Tas, kas pamainījās ar šo - divgadīgā sadarbībā ar Kultūras ministrijas Dejas padomi, kas ir ar konsultatīvu iedabu, kurā tiek vērtēti tikai šajos divos gados pirmizrādītie jaundarbi, ja mēs runājam par iestudējumu vai notikumu. Un tā izrādījās problemātika baletam: daļa no uzvedumiem, ko mēs redzam repertuārā, ir iepirkti, tie ir pārlikti, un tie nav unikāli veidoti trupai, un līdz ar to sanāca, ka tie netiek vērtēti. Un tas ir arī bijis ar nolūku - gan Dejas padome, gan žūrija to darījusi ar nolūku, paužot tādu kā signālu: mēs gribam jaundarbus. Mums ir horeogrāfi, mēs gribam dot iespēju, mēs gribam stiprināt un veicināt iekšējos resursus. Sintija Siliņa labi paskaidroja, kāpēc bieži varbūt kādi baleta uzvedumi, kas daudziem droši vien šķiet spilgti, efektīgi, tomēr netiek līdz Dejas balvai. Jūs skatāties tikai uz jaunradi? Jā. Vai jūs no sava skatupunkta arī varat nedaudz komentēt baleta norises? Man ir grūti komentēt baleta norises. Daļēji piekrītu Sintijai: arī man gribas, lai Latvijā būtu lielāka iespēja māksliniekiem būt ne tikai izpildītājiem, bet lai brīdī, kad viņu dejotāja karjera tuvojas noslēgumam, viņi varētu turpināt radīt jauniestudējumus, radīt izrādes – būt horeogrāfi. Šis ir prakses jautājums, ko viņiem varētu dot Baltais nams – lai viņi praktizējas un kļūst par mūsu Latvijas turpmākajiem Latvijas lielajiem vārdiem, lielajiem horeogrāfiem, jo mums ir ļoti daudz talantīgu kolēģu, kuri pabeiguši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un kuriem vienkārši trūkst prakses – nav iespēju, kur rādīt šīs izrādes. Tāpēc man ir diezgan grūti komentēt, bet daļēji piekrītu: man gribas, lai būtu vairāk Latvijas baleta horeogrāfu. Visbeidzot laikmetīgā deja. Te jūs esat liels eksperts. Laikmetīgās dejas norises ved ļoti dažādos virzienos. Var būt kino eksperimenti, var būt arī nekustīgs dejas uzvedums vai pilnīga abstrakcija, tāpat laikmetīgā deja satiekas ar cirka elementiem un dejām virvēs. Kas notiek laikmetīgās dejas žanrā? Kur ir tā robeža, kad priekšnesums vairs nav laikmetīgā deja? Man šķiet, ka nevajadzētu apstāties, jo laikmetīgās dejas pluss un stiprā puse ir tā, ka nav skaidru robežu un interpretācija ir ļoti plaša. (..) Tāpat kā restorānā – vienam garšo, vienam nē. Man šķiet, ar to ir viss pateikts. Tas ir brīnišķīgi, ka laikmetīgā deja ir tik plaša un tajā runa var būt par ļoti daudzām tēmām. Laikmetīgā deja var būt arī iekļaujoša: tajā var piedalīties cilvēki ar invaliditāti, kuri, ja skatāmies no baleta vai mūsdienu dejas viedokļa, tajās nevar piedalīties. Taču laikmetīgajā dejā viņi var sevi realizēt, un tas ir brīnišķīgi! Tāpēc es laikmetīgo deju pagaidām neliktu rāmjos. Nezinu, kas notiks pēc kāda laika, taču pagaidām man šķiet, ka tas ir jauki. Dejas balvas žūrijas sastāvā ir arī Lība Bērziņa, kura rūpējas par to, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem būtu vides pieejamība. Viņa ir māksliniece, mākslas terapeite, mākslas mediatore. Tas ir ar nolūku – lai arī šādus procesus vieglāk izvērtētu? Lība mums ir ļoti daudz palīdzējusi ar savu viedokli. Kad žanra eksperti nereti par dziļu ieiet savās lietās, Lība vienmēr skaidri pasaka savu viedokli, un ļoti bieži mēs tajā ieklausāmies. Dzirdēt viedokli no malas vienmēr ir atsvaidzinoši. Tad galu galā - kāds tad ir tas žūrijas sastāvs, lai visus šos dažādos deju žanrus tā objektīvi, pēc iespējas profesionāli novērtētu, žūrijā jābūt katras jomas pārstāvim. oreiz Dejas balvā katrā žanrā ir divi žūrijas pārstāvji. Tā iepriekš nebija? Manuprāt, nebija. Manuprāt, bija katra žanra pārstāvis un neatkarīgais eksperts, kāds šobrīd ir Lība. Šos divus gadus vērtē deviņi cilvēki. Tas ir mazliet vieglāk – mēs varam savā starpā parunāties. Jo dialogs jau ir pats būtiskākais, lai kaut ko tādu izvērtētu un saprastu, kurp doties. Vai jūs jau zināt, kas notiek ar nākamā perioda žūriju? Paliek Sintija Siliņa, es nepalieku. Nāk klāt Kristīne Brīniņa, brīnišķīga laikmetīgās dejas horeogrāfe. Kopumā ir ļoti jauks, spilgts laikmetīgās dejas pārstāvju sastāvs. Un nu vēl viens fragments no sarunas ar Sintiju Siliņu, kur viņa runā par abstrakciju un dejas saprašanu. Sintija Siliņa: Nav noslēpums, ka Latvijas kultūras patērētājs, ja runājam par skatuves mākslu, ir teātra virzīts, naratīva virzīts, skaidra vēstījuma virzīts. Lai viss ir ļoti ātri uztverams. Abstrakcija ir kas tāds, kas joprojām ienāk lēni un joprojām skaitās margināla. Te mums jāpievēršas vēl vienai lietai, kas mums izpaliek, jo mums nākas cīnīties ar to stigmu, ka tā ir līdzvērtīga māksla. Horeogrāfijai ir neskaitāmas tehnikas un veidi, tāpat kā mūzikas radīšanā vai vizuālās mākslas tehnikās. Un veidi, kā strādāt, būvējot horeogrāfisku materiālu – ko tu tajā ietilpini vai neietilpini –, arī ir vesela disciplīna. Taču nākas domāt par to, kā mani sapratīs skatītājs – vai atnāks, vai atkal nesūdzēsies, ka neko nesaprot... Vai jums arī šādas dilemmas dažkārt ir? Vai jūs uztraucaties par to, ka jūs un jūsu paveikto kādreiz nesapratīs? Liekuļošu, ja teikšu, ka mani neuztrauc tas, kā skatītājs uztvers manu darbu. Protams, ka domāju par to, jo es taču strādāju tam, lai manu veikumu kāds novērtē, skatās un esmu ļoti priecīgs par to, ka man vispār ir iespēja pateikt to, ko gribu pateikt, īstenot savas iekšējās intereses un izvērst tēmas, kuras man ir ļoti aktuālas. Esmu ļoti pateicīgs, ja varu to kādam parādīt. Bet par to saprašanu – bieži vien jādomā abstrakti. Arī skatoties skatuvisko tautas deju, noder abstraktā domāšana. Bet nu tomēr: ja mēs gribētu patulkot kādus soļus, jums ir kādi pavedieni, ko jūs mums varat atklāt, ja dodamies uz kādu dejas izrādi? Kam pievērst uzmanību, ja ir tā sajūta, ka neko nesaprotu? Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Kā jau minēju: jo vairāk skatos un redzu, jo vieglāk uztvert. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī. Kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Tā būtu viena no lietām – ka neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas: atnākam kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz. Jūsu padoms labi noderēs, arī dodoties uz koncertiem, teātri un operu! Bet vēl runājot par teātri. Jūs pats darbojaties dažādos teātros: ir izrādes, kurās iedzīvināts jūsu solis. Viena no izrādēm ir Latvijas Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs". Jā, tā bija ļoti jauka sadarbība ar Pēteri [Krilovu], kurš māk uzaicināt mākslinieku savā komandā tā, ka tikai tad, kad esi nolicis klausuli, saproti, ka esi jau piekritis. (smejas) Sarunas laikā tu runā par to darbu, it kā nekādi termiņi un uzdevumi īsti neatskan, bet pēc tam tu saproti, ka viss – tu esi iekšā, tu jau esi piekritis… Man ļoti patīk vērot, kā strādā Pēteris, un šī bija fantastiska pieredze redzēt arī, kā aktieri klausās un strādā. Redzēju katru mēģinājumu – brīnišķīgo aktieru darbu un viņu sniegumu. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs process. Maija Doveika un Jana Lisova pirmizrādes banketā esot uzsaukušas mazo tostu, kurā viņas man pateicās par neredzamo kustību... Tas bija ļoti liels kompliments, jo izrādē ne vienmēr ir deja – ir arī tādi risinājumi, ko skatītājs neasociēs ar deju. Tas bija ļoti patīkams kompliments. Ļoti, ļoti laba sadarbība, laba, dziļa, emocionāla izrāde – iesaku visiem!
Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas profesore, Dr. art. Silvija Grosa Ja kādam no rīdziniekiem vaicātu – kur atrodas nams ar trim atlantiem, ikviens nekļūdīgi norādītu uz ēku Vaļņu un Teātra ielas stūrī. Tomēr iespējams, ka tikai daži zinās, ka šajā namā atradās pirmā speciāli šim nolūkam projektētā grāmatnīca Rīgā. Monumentālā, īres un veikalu nama īpašnieks Kārlis Zihmanis bija antikvārs, izdevējs un grāmatu tirgotājs. Zihmaņa grāmatnīca, protams, nebija vienīgā Rīgā – arī pirms šī nama uzcelšanas grāmatu tirgošana, tāpat kā to iespiešana, norisa aktīvi un, spriežot pēc grāmatizdevējiem piederošajiem namiem, grāmatniecība bija ienesīga nodarbe. Teātra ielas 9. nama projekts datēts ar 1903. gadu. Tas izstrādāts arhitektu Šēla un Šefela birojā, kurā tapuši projekti arī labi zināmajiem jūgendstila namiem Smilšu ielā 8, kas piederēja tirgotājam Bobrovam, kā arī tirgotāja Tupikova namam Ģertrūdes ielā 10/12, Detmana namam Šķūnu ielā un citiem. Zihmaņa nama dekoratīvā apdare tapusi firmā “Wassil & Co”, bet akrotērijs ar atlantu figūrām – Augusta Folca darbnīcā. Kā liecina būvvēsturē saglabājušās liecības, nama būvniecību pavadīja apkārtējo iedzīvotāju neapmierinātība un sūdzības par troksni un neērtībam, kuras radīja lielā nama celtniecība, savukārt īpašniekam bija svarīgi būvniecību iespējami ātri pabeigt. Būvvēsturē saglabājušās Frīdriha Šefela skices Zihmaņa ēkas fasādei ļauj iegūt priekšstatu par dekora izvēles gaitu. Sākotnējos skičveidīgos ēkas apjomu uzmetumus nedaudz vēlāk papildina detalizētāks fasādes zīmējums, tomēr redzams, ka arhitektu vairāk par detaļām nodarbinājusi faktūru problēma. Plastiskais rotājums un atlantu figūras iezīmētas shematiski, turklāt ievērojami atšķiras no realizētā varianta, kurā savukārt īpašu nozīmi ieguvis ēkas stūra risinājums ar trīslapja formā izliekto plašo balkonu. Kartuša, kas bija paredzēta īpašnieka monogrammai, mūsdienās ir tukša. Plastiskā dekora vēstījums nama augšdaļā – cilnis ar antīkās mitoloģijas tēliem (gudrību personificējošā Atēna un dievu vēstnesis Hermejs jeb Merkurijs ar grāmatu rokās) un grāmatu saiņi – nolasāms tieši nama īpašnieka nodarbes kontekstā. Monumentālās ēkas stūri vainago akrotērijs – trīs atlanti, kas balsta globusu. Figūra vai figūru grupa ar globusu idejas līmenī ir aizguvums no daudzviet Eiropā (Pēterburgā, Prāgā, Oksfordā un citviet) izmantotas ēku rotājuma tēmas. Atlants, kas nes vai balsta globusu, sastopams arī Itālijas renesanses laika bronzas sīkplastikā, kuras kolekcionēšana piederēja pie izsmalcinātām intelektuālām nodarbēm un uzplauka kopš 15. gadsimta. Zihmaņa nama kontekstā skulpturālā grupa uztverama kā zināšanu simbols. Tomēr līdz ar simboliski reprezentatīviem mērķiem figurālā grupa bija iecerēta arī kā laikmetīgs akcents, jo globuss (līdzīgi kā firmas “Singer” biroju ēkā Pēterburgā) bija darināts no stikla un naktīs tika izgaismots. Vēlāk, kad Zihmaņa apgādu iegādājās komandītsabiedrība “Valters un Rapa”, no Teātra ielas 9. nama “aizceļoja” arī abas vara kaluma pūces, kas atradās pie grāmatnīcas ieejas. Tās joprojām kalpo kā akciju sabiedrības “Valters un Rapa” grāmatu nama savdabīgs simbols Aspazijas bulvārī 24. Zihmaņa nama atlanti, kas nonākuši līdz mūsdienām, nebūt nebija vienīgie. Šādi vai līdzīgi akrotēriji bija cieņā. Iespaidīga figūru grupa dižojās uz Tupikova nama jumta, bet sievietes tēls ar lāpu augti paceltā rokā savulaik rotāja Iļjas Bobrova īres un veikalu nama jumtu Smilšu un Aldaru ielas stūrī.
Vēl pirms desmit gadiem viņa nekad nebija dzirdējusi par Latviju. Šodien viņa dzied Latvijas Radio korī, brīvi runā latviski un mežā prot sēņot kā vietējie. Viņas vārds ir Šino Jamasaki (Shino Yamasaki), viņa ir diplomēta kordiriģente ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistra grādu un samtainu alta balsi, kas pēdējo astoņu gadu laikā skanējusi Latvijas labākajos koros. Apņēmīga, izturīga un ļoti labestīga – tā Šino Jamasaki raksturo viņas pasniedzēji, diriģenti un līdzgaitnieki. Kāpēc viņa pārcēlās uz Latviju, kā tika pāri grūtajam sākumam un kādas kopības un atšķirības redz latviešu un japāņu mentalitātē un kormūzikā – klausieties Šino Jamasaki pirmajā intervijā Latvijas medijiem. Vērojot Šino Jamasaki darbu ar kori un vēlāk tiekoties studijā, grūti noticēt, ka vēl pirms desmit gadiem viņa par Latviju neko nebija dzirdējusi. „Pirmo reizi es pamanīju Latviju 2014.gadā, kad vēl biju vidusskolā. Tajā laikā es dziedāju korī, Japānā ir daudz skolas koru, un es arī tādā dziedāju. Bet parasti Japānā kori dzied konkursiem. Es arī tajā laikā domāju par uzvarām konkursā: jādzied ar tīru skaņu, foršu skaņu, lai varētu uzvarēt! Un tad es atradu vienu rakstu, kur bija rakstīts – „Kora valsts – Latvija”. Kora valsts? Kas tas tāds? Es tiešām tolaik biju kora fane un izlasīju. Tur bija rakstīts par Dziesmu svētkiem, kas ir koris latviešiem… Un man bija tiešām brīnums, ka tāda valsts eksistē!” Nākamreiz ar Latvijas vārdu Šino satikās pēc dažiem gadiem. Šino ir no Matsue pilsētas, viņas vecāki strādā skolā un nav saistīti ar mūziku, bet visi bērni ir ļoti muzikāli. Brāļi un māsa gan izvēlējušies citas profesijas, bet Šino gribēja mācīties kora diriģēšanu. Taču, kā viņa stāsta, Japānas mūzikas augstskolās nav atsevišķu kordiriģēšanas programmu, pamatā māca diriģēt orķestri. Šino sāka mācīties privāti pie kordiriģenta Čifuru Matsubaras (Chifuru Matsubara). Un tieši viņš ieteica kordiriģešanu mācīties Latvijā, jo pats bijis viesdiriģents Latvijas Radio korī un palīdzējis organizēt kora "Ave Sol" braucienu uz Jāpānu.
Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas profesore, Dr. art. Silvija Grosa Lielākais un smalkākais tirdzniecības nams 20. gadsimta sākumā Rīgā bija "J. Jaksch & Co". Greznā ēka, kas Otrā pasaules kara laikā tika sagrauta, atradās kādreizējā Svērtuves ielā 11 (iepretī Melngalvju namam). Nams tika uzcelts 1900.–1901. gadā pēc arhitekta Karla Felsko projekta, pārbūvējot 19. gadsimta vidus ēku. 20. gadsimta sākuma Rīgas ceļvežos tas raksturots kā viena no "brīnišķīgākajām Rīgas celtnēm gan praktiskā iekārtojuma, gan skaistuma ziņā". Namā bija ierīkota centrālapkure, elektriskais apgaismojums un – pirmo reizi Rīgā – lifts, kura apgādi ar elektrību nodrošināja vietējā spēkstacija. Vecrīgas blīvajā apbūvē ēka izcēlās ar grezno un izsmalcināto fasādes noformējumu. Apakšējo stāvu klāja Ārensburgas (tag. Kuresāre) kaļķakmens plāksnes, bet pārējo fasādi – keramikas mozaīka, kurā alegoriskas figurālas kompozīcijas papildināja ornamentāli ierāmējumi neorenesanses stilā. Mozaīka bija izgatavota uzņēmumā "Villeroy & Boch" Vācijas pilsētā Metlahā pēc Nirnbergas arhitekta Teodora Eiriha skicēm veikala iepriekšējās paplašināšanas laikā – ap 1895. gadu. Jaunās fasādes vajadzībām nedaudz tika mainīta kompozīcija, jo veikals bija ieguvis papildu stāvu un plašus logus. Vienīgais zināmais materiāls, kas ļauj novērtēt iespējamo nama polihromiju (okera gamma ar sarkanīgu nokrāsu un atsevišķiem silti zaļiem un sarkaniem akcentiem), ir akvareļa tehnikā darināts ēkas attēls, kas izdots kā pastkarte, bet vēlāk izmantots uzņēmuma reklāmā Rīgas adrešu grāmatā. Saskaņā ar veikala darbības sākotnējo specifiku (porcelāna, stikla un zeltlietu tirdzniecība), fasādes mozaīkās attēloti nozīmīgi 16. un 17. gadsimta Vācijas stikla, porcelāna un juveliermākslas meistari: 16. gadsimta keramiķis Bernārs Palisī, 17. gadsimta ķīmiķis Johans Kunkels, Meisenes porcelāna ražotnes pamatlicējs 17. gadsimta beigās un 18. gadsimta sākumā Johans Frīdrihs Betgers, kā arī Nirnbergas 16. gadsimta zeltkalis Vencels Jamnicers. Motīvu simboliskais aspekts: divi ķerubi fasādes malās, kuri "izaug" no piramidālām, spirālveidā vītām kolonnām, saule, globuss, sieviete ar lāpu un lodi, kas izstaro gaismu. Celtnes interjerā savulaik vienā no plafoniem tika iekļauts 1716. gada gleznojums "Sābas ķēniņienes pieņemšana ķēniņa Zālamana pilī". Nozīmīgais darbs, kas tapis Rīgas krāsotāju cunftes meistara Korda Meiera darbnīcā, zudis līdz ar ēku, kurā tas atradās. "J. Jaksch & Co" veikalā bija pieejamas daudzas un dažādas preces: līdzās traukiem, sudraba galda piederumiem, porcelāna sīkplastikai, zeltlietām, pulksteņiem un lampām, kas veidoja galveno sortimentu ap 1901. gadu, varēja iegādāties izsmalcinātu sadzīves tehniku, interjera priekšmetus, rotaļlietas un citas preces. Arhitekts Edgars Slavietis savās bērnības atmiņās par 20. gadsimta sākuma Rīgu atceras, ka pie Jakša turīgie rīdzinieki varēja iegādāties arī pirmos fajansa tualetes podus, kurus lepni veda mājās bez iepakojuma... Kā liecina 20. gadsimta sākumā (domājams, ne agrāk par 1906. gadu) izdotais veikala reklāmas katalogs, “J. Jaksch & Co” varēja atļauties piedāvāt daudzu slavenu Eiropas uzņēmumu ražojumus, kā arī preces no visas pasaules, akcentējot to kvalitāti. Piedāvājums ietvēra gan priekšmetus, kas bija darināti pēc ievērojamāko jūgendstila meistaru metiem (piemēram, Emīla Galē vāzes), gan antīku kristāla slīpējumu kopijas vai itāļu un vācu marmora skulptūras. Sortimentā bija arī ekstravagantas lietas, piemēram, no krokodilādas vai varžu ādas gatavoti portmoneji un piezīmju grāmatiņas. Tomēr nozīmīgākais bija fakts, ka līdzās mākslinieciski augstvērtīgajam Kopenhāgenas un Meisenes porcelānam šeit varēja iegādāties Anša Cīruļa keramiku, kā arī citus vietējo mākslinieku un amatnieku izstrādājumus – kamīna piederumus un elegantas pītas mēbeles, tādējādi veikalam kļūstot par labas gaumes un jūgendstila popularitātes veicinātāju Rīgā.
Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus, kuru darbi līdz 8.jūnijam skatāmi vienkop Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. Šodien fokusā: Romāns Korovins un viņa izstāde „Nomirsim kopā”. Mākslinieks Romans Korovins Latvijas mākslas ainavā sevi pieteica pagājušā gadsimta 90. gados. Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, bet mākslā strādā ar fotogrāfiju, zīmējumu, instalācijām un glezniecību. Purvīša balvai ir bijis nominēts vairākkārt, šajā reizē par personālizstādi "Nomirsim kopā", kas bija aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī 2024. gada pavasarī. Izstādes centrā bija iedomāts pāris, kas mūžu nodzīvojuši kopā un kopā arī nomiruši, atstājot skatītājiem atšķirīgas atmiņas par kopā piedzīvoto. Par izstādi stāsta tās kuratore Iliana Veinberga.
Stāsts par Latvijas Mākslas filiāles Rēzeknē piedāvātajām studiju iespējām un aktualitātēm. Stāsta LMA Latgales filiāles vadītāja Dana Zelča.
Kultūras rondo līdz 23. maijam, kad uzzināsim Purvīša balvas ieguvēju, ik nedēļu iepazīstināsim ar vienu no Purvīša balvas kandidātiem un viņa balvai nominēto darbu. Un sākam ar mākslinieci Luīzi Rukšāni. Luīze Rukšāne Purvīša balvai nominēta par personālizstādi "Locījuma vietas" (19.01.–17.02.2024.) izstāžu zālē "TUR_telpa" Tallinas ielas kvartālā Rīgā, kur kādreiz atradās sanitārā transporta autobāze. Māksliniece Luīze Rukšāne dzimusi 1995. gadā, absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu un pašlaik dzīvi dala starp Rīgu un Hamburgu, kur turpina studijas. Luīzes Rukšānes medijs ir zīmējums, un savos darbos viņa ar lielu interesi pēta cilvēku atmiņu. To viņa darīja arī izstādē "Locījuma vietas". Tagad izstāde pielāgota Latvijas Nacionālās mākslas muzejam, kur tā skatāma līdzās citu Purvīša balvas finālistu darbiem.
Svētdien, 13. aprīlī, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē uz kamermūzikas vakaru "Skandināvijas skaņas" aicina divi jauni Latvijas mūziķi - vijolnieks Ankits Tripathi un pianiste Ērika Jākobsone, piedāvājot soma Žana Sibēliusa un norvēģu Edvarda Grīga un Bjārnes Brūstada skaņdarbus. Ankits studē Lielbritānijā Karaliskajā Mūzikas koledžā pie Sašas Roždestvenska, bet Ērika meistarību apgūst Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesoriem Sergeja Osokina un Hertas Hansenas, kā arī Folkwang Mākslas Universitātē Vācijā pie Jevgēnija Sinaiska. Ar abiem mūziķiem tikās Ieva Zeidmane, izvaicājot par gaidāmā koncerta programmu, satikšanos mūzikā, studijām un šī brīža aktualitātēm. Ērika Jākobsone: Pašlaik ļoti daudz nodarbojos ar kamermūziku, visvairāk sadarbojos ar vijolniekiem. Man šobrīd Vācijā ir iedoti četri vijolnieki un divi kameransambļi. Iesāku jaunu posmu savā dzīvē. Pirms daudz ļoti daudz spēlēts solo, piedalījos J. Vītola Starptautiskajā pianistu konkursā, arī meistarklasēs, kur iepazinos ar daudziem mūziķiem no Vācijas un Nīderlandes. Ankits Tripathi: Daudz spēlēju koledžā, koncertos, arī kamermūziku ar draugiem - trio, kvartetus. Man ir arī oktets, ar kuru plānojam spēlēt Mendelszona oktetu. Kā jūs abi satikāties? ĒJ: Mūs sapazīstināja pedagoģe. Mēs viens par otru bijām tikai dzirdējuši, bet pazīstami nebijām. Viņa piedāvāja saspēlēties kopā, un mēs piekritām. Vakar pirmo reizi satikāmies mēģinājumā un mums veidojas ļoti laba sadarbība. Tā ir lielajā mūzikas dzīvē - jums ir viena tikšanās un jāspēj uzreiz būt ļoti, ļoti uzmanīgiem vienam pret otru. AT: Un jāklausās. Kamermūzikā vienam otru jāklausās, neatkarīgi no mūziķu skaita. Kas ir laba kameransambļa pamatā? Kādas kvalitātes gaidāt no saviem saspēles partneriem? ĒJ: Svarīga ir kopējā elpošana, kā mēs kopā diriģējam, kā mēs kopā dziedam, kā muzicējam. Un idejas. Ja sakrīt idejas, tas ir ļoti forši, un mums ar Ankitu ļoti daudz kas sakrīt. Mēs ļoti daudz ko jūtam līdzīgi. AT: Jā, piekrītu Ērikai. Klausīšanās ir vissvarīgākā pazīme kamermūzikā. ĒJ: Un man ļoti patīk sadarboties ar citiem mūziķiem. Ar vijolniekiem kaut kā dzīve ļoti bieži saved kopā (smejas).
Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas profesore, Dr. art. Silvija Grosa 19. beigas un 20. gadsimta sākums ir laiks, kad Rīga pārtapa par lielpilsētu. Pilsētas ekonomiskā augšupeja noritēja uz komplicēta sociālipolitiska fona. Strauji augošās buržuāzijas (arī latviešu) centieni pašapliecināties, kā arī milzīgā sociālā nevienlīdzība raksturo Rīgu kā 19.–20. gadsimta mijai tipisku spēcīgu kontrastu pilsētu. Rīga īsā laika posmā bija kļuvusi par trešo lielāko toreizējās Krievijas impērijas rūpniecības centru. Pilsētā risinājās vērienīga daudzstāvu īres un veikalu namu celtniecība. Šis ir laiks, kuru pazīstam Rīgas arhitektūrā kā jūgendstila periodu un pamatoti ar to lepojamies. Jūgendstils namu fasādēs ienesa jaunus kompozicionālos paņēmienus un asimetriju, bet to dekorā – jaunus ornamenta motīvus un tēmas, kas ietvēra visplašākā spektra dabas motīvu, faunas un floras pārstāvju atveidojumu. Fantastisku būtņu un jauna veida cilvēka tēla traktējumu pavadīja savdabīgais līnijas kults, no vienas puses, un ornamenta formu ģeometrizācija, no otras. Tomēr līdzās jaunajam netika aizmirsts arī kopš antīkās senatnes labi zināmais ornamenta diapazons. Ļoti svarīga ir jūgendstila saikne ar simbolismu, tādēļ arī Rīgas ēku fasādēs nereti izvēlēti motīvi, kuriem piemīt aizsargājošas īpašības vai arī kas var kalpot kā spēka vai skaistuma simbols. Dažkārt dekors norādīja uz nama īpašnieka profesiju vai uzvārdu. Ikviens namīpašnieks vēlējās savu namu padarīt īpašu un unikālu. Lai to panāktu, arhitekti un dekoratīvās tēlniecības uzņēmumi lika lietā gan izdomu, gan visdažādākās paraugu grāmatas, kuras lielā skaitā klajā laida izdevniecības Vācijā vai Austrijā. Iedvesma tika meklēta arī Vīnes, Helsinku vai Berlīnes arhitektūras motīvos. Tradīcijas un inovācijas varēja mierīgi līdzpastāvēt, sevišķi pēc spožā, bet īsā ziemeļu nacionālā romantisma jeb ziemeļu jūgendstila iznāciena, kad oriģinalitātes meklējumi namu dekorā arvien biežāk lika ieskatīties ne vairs jūgendstila paraugu grāmatās vai jaunajam stilam uzticīgo žurnālu lappusēs, bet atgriezties pie 19. gadsimta vidū nodrukātiem paraugiem vai foto albumiem ar, piemēram, Berlīnes historisma celtņu detaļām. Spilgts piemērs ir īres nams Lāčplēša ielā 18, kuru 1906. gadā projektējis arhitekts Jānis Alksnis un kura abos zelmiņos atkārtota viena un tā pati divu figūru kompozīcija – zelmiņa kreisajā pusē vecs vīrs ar grāmatu, bet pa labi – jaunas sievietes figūra. Šī kompozīcija ir precīza kopija tēliem, kas reproducēti Berlīnes tēlnieka Oto Lesinga sagatavotajā fotoalbumā, kas laists klajā 1880. gadā. Izdevumā paraksts zem ciļņa fotoattēla vēsta, ka bārdainais vīrs ir Leonardo da Vinči, bet kompozīcija kopumā ir zinātnes alegorija. Tā bija viena no sešām kompozīcijām, kas rotāja slaveno 1877. gadā celto rūpnieka Alberta Borsiga pili Berlīnē. Tā autors ir vācu tēlnieks Emīls Hundrīzers. Borsiga pils bija vērienīga itāliskās renesanses stila villa Berlīnes centrā, tās fasādi rotāja vairāku vēsturē nozīmīgu personību tēli, kas saskaņā ar nama īpašnieka ideju personificē cilvēces tehnisko progresu. Otrā pasaules kara laikā šī celtne tika pilnībā iznīcināta. Borsiga pils un attiecīgi arī Lāčplēša ielas nama zelmiņa cilnī Leonardo da Vinči tēls tērpts antīkā togā, bet figūras galva ir reālistiski veidota un tajā atpazīstam tradicionāli pieņemto renesanses ģēnija atveidu, kādu esam raduši skatīt viņa skolnieka Frančesko Melci slavenajā zīmējumā, kuru ilgu laiku uzskatīja par Leonardo pašportretu. Tā kā abi zelmiņi ir identiski, Rīga tādējādi var lepoties ar diviem Leonardo da Vinči tēliem. Jāatzīst, ka abas Borsiga nama figūras ir atkārtotas ar atzīstamu meistarību. Vienīgais papildinājums šajā kompozīcijā ir tās centrā ietupinātā dīvainā un biedējošā būtne ar kliedzienā atvētu muti, kas pilda tādu kā atlanta funkciju un nedaudz atgādina kādu šausmu filmas varoni, kaut arī šīs būtnes uzdevums, visticamāk, ir namu aizsargāt un atvairīt ļaunos spēkus, līdzīgi kā gorgonu Medūzai arhaikas laika grieķu tempļa frontonā. Atgādinājums par vēl vienu itāliskās renesanses dižgaru – Rafaelu – Rīgas 20. gadsimta sākuma arhitektūras dekorā ir cilnis Lāčplēša ielas 61 fasādes centrā (1907, arhitekts Rūdolfs Donbergs). Tā kreisā puse ir darināta, izmantojot kādu no neskaitāmajām gravīrām, kurās reproducēta Rafaela skolnieku darinātā freska "Dievu sapulce" Romā, villā "Farnezīna". Noslēdzot stāstu par itāļu renesanses atskaņām Rīgas namu dekorā, jāpiemin portāla cilnis īres namā Lenču ielā 2, (1911, arhitekts Oskars Bārs), kas ir amatnieciska kopija no Florences katedrāles kantorijas ciļņiem, kurus darinājis 15. gadsimta Florences tēlnieks Luka della Robia, kas slavu iematoja kā glazētās keramikas darbnīcas Florencē izveidotājs.
Pētniecības dienaskārtība, apspriežot postkoloniālo stāvokli mākslā pēc Padomju Savienības sabrukuma. Kā domāt par to dažādās nozarēs? No 9. –12. aprīlim Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā notiks starptautiska starpdisciplināra zinātniskā konference "Postkoloniālais stāvoklis mākslā pēc Padomju Savienības sabrukuma: pieredze, ietekme, pārvērtēšana" (Postcolonial situation in the arts after the collapse of the Soviet Union: experience, impact, reassessment). Šī būs starptautiska konference, tādēļ noritēs angļu valodā, bet Kultūras rondo iespēja konferences tematiku apspriest latviski kopā ar pētniekiem. Raidījuma viesi: mākslas zinātniece, kritiķe un kuratore, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra pārstāve Ieva Astahovska, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Jānis Kudiņš un Latvijas Universitātes Literatūras, Folkloras un Mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs.
Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas profesore Silvija Grosa Vecrīgas siluets ir Rīgas pilsētas vizītkarte un identitātes zīme, kas iekļauta kultūras kanonā un atzīta par UNESCO un Eiropas kultūras mantojuma vērtību. Kaut arī to ir izdevies saglabāt salīdzinoši neskartu, tomēr daudzos fotoattēlos, kas uzņemti pirms Otrā pasaules kara, tas izskatās citādi, jo netālu no Doma baznīcas to papildina tornīši, kas mūsdienās ir zuduši. Arī krastmala 20. gadsimta pirmās puses fotoattēlos izskatās citādi, jo Bīskapa gātes un Brēmiešu ielas stūrī paceļas monumentāla piecstāvu ēka ar mansardu ar diviem tornīšiem. Varenais nams tikai šķietami atgādina vēsturisko stilu laikmetus. Tā bija neogotiska celtne, kura uzcelta pēc ievērojamā latviešu arhitekta Konstantīna Pēkšēna 1898. gada projekta un piederēja Kārlim Robertam Zēbergam – vienam no rēderejas "Brāļi Zēbergi" īpašniekiem. Zēberga nama pirmais stāvs tika izīrēts veikaliem, bet augšstāvi – dzīvokļiem. Rēderejas kantoris atradās nama otrajā stāvā un jau ienākot vestibilā bija redzams vērienīgs sienas gleznojums – tvaikonis, kas šķērso nemierīgus jūras ūdeņus – mākslinieka Fridriha Alfrēda Lieknēja darbs. Lieknējam gadsimta sākumā piederēja daiļkrāsotāju uzņēmums Rīgā, vēlāk viņš darbojās ASV un Āzijas valstīs un kļuva pazīstams kā orientālists. Rīgā vienīgā šobrīd zināmā liecība par viņa darbību interjera jomā ir tagadējās Kultūras ministrijas kamīna zāles noformējums. Zēberga nama sākotnējais projekts, kas tika apstiprināts 1898. gadā, ir citāds. Arhitekta skicē redzams, ka tornīšu vietā celtni vainago dzeguļu mežs. Gadu vēlāk projekts ir mainīts un tad arī parādās abi gotiskie tornīši, ka tik skaisti iekļaujas Rīgas siluetā. Starp citu, šo ideju, kas palika nerealizēta Daugavmalas ēkas izbūvē, Pēkšēns lika lietā, trīs gadus vēlāk ceļot namu Mihaelam Pečakam Meža ielā 3. Diemžēl Zēberga nams cieta apšaudēs jau Pirmā pasaules kara laikā, bet Otrā pasaules kara laikā namā izcēlās postošs ugunsgrēks un pēc kara nams tika nojaukts. Zēberga nams bija spilgta liecība Rīgas izaugsmei 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad mainījās pilsētas veidols un tās etniskais sastāvs. Rīga pārtapa par lielpilsētu, kuras namīpašnieku vidū strauji pieauga latviešu skaits. Arī Kārlis Roberts Zēbergs, tāpat kā "Berga bazāra" (kura arhiekts arī ir Pēkšēns) īpašnieks Kristaps Bergs (Krauklīšu Pētera prototips Augusta Deglava romānā "Rīga"!) piederēja šo uzņēmīgo latviešu paaudzei.
Kāpēc sengrieķu mītos tās pašas īpašības, kas vīrieti padara par varoni, sievieti padara par monstru? Tas ir viens no jautājumiem, ko savā izstādē „Sievietes – monstri” uzdod māksliniece Sabīne Vernere. Galerijā „Asni” Rīgā skatāmā izstāde ir Verneres doktorantūras diplomdarbs, kurā destilētas vairāku gadu garumā krātās idejas un emocijas, pētot sengrieķu mitoloģiju no mūsdienu sievietes skatupunkta. „Pārliecinošs darbs,” tā par Sabīnes Verneres jauno izstādi saka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce. Galerijā „Asni” iepretim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja grieķiskajām kolonnām Sabīne Vernere aicina uz sarunu par sengrieķu kultūras mantojumu no sava – sievietes mākslinieces – skatupunkta. Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālajā doktorantūrā viņa trīs gadus iedziļinājusies sengrieķu mitoloģijā, pētot sieviešu-briesmoņu izcelsmi un attēlojumu antīkajā mākslā un jautājot: kāpēc tās pašas īpašības, kas vīriešus sengrieķu mītos padara par varoņiem, sievietes ierindo pie monstriem? Sengrieķu mītu iedvesmotā Sabīnes Verneres izstāde „Sievietes – monstri” galerijā „Asni” Rīgā būs skatāma līdz 26.aprīlim.
Ģeneratīvā māksla ir jauns jēdziens, kas radies 21. gadsimta pagājušajā desmitgadē, taču pati ģeneratīvās mākslas prakse tiek datēta ar pagājušā gadsimta 60. un 70. gadiem un faktiski ir sākusies konceptuālisma ietvaros. Vienkāršoti runājot, ģeneratīvā māksla ir tāda māksla, kur mākslinieks izmanto kādu autonomu sistēmu mākslas darba radīšanai. Protams, mūsdienās tas ir visvairāk saistīts ar mākslīgo intelektu un tehnoloģiskajiem rīkiem, bet 20. gadsimta otrajā pusē tās varēja būt formulas, algoritmi, arī dabas parādības vai bioloģiskas parādības, kas autonomi, neatkarīgi no mākslinieka, ietekmēja mākslas darbu. Protams, ģeneratīvajai mākslai radusies arī definīcija. Tā gan ir diezgan plūstoša, bet pašlaik tā skan apmēram tā: ģeneratīvā māksla ir postkonceptuāla māksla, kas kopumā vai daļēji ir radīta ar autonomu sistēmu palīdzību. Definīcijā tiek uzsvērts, ka šīs autonomās sistēmas noteikti ir nehumānas - ka tā nav cilvēciska būtne un ka šai sistēmai tiek uzticēts noteikt mākslas darba izskatu: noteikt mākslas darba plastiskās vērtības, estētiku, formu, kas citkārt ir ekskluzīva mākslinieka prerogatīva. Mākslas zinātniece Inga Šteimane uz diskusiju par ģeneratīvo mākslu aicinājusi četrus tās praktizētājus: mākslinieku un komponistu Voldemāru Johansonu, mākslinieku un Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogu Gintu Gabrānu, radošo risinājumu aģentūras Wrong radošo direktoru Oskaru Cirsi un komponistu Platonu Buravicki.
Laikmetīgās mūzikas un laikmetīgā cirka apvienojums ir pamatā Mūzikas akadēmijas un Rīgas cirka sadarbībai. Par iecerēto Kultūras rondo izvaicāsjam cirka direktori Māru Pāvulu un mūsdienu mūzikas festivāla "deciBels" māksliniecisko vadītāju, komponisti Annu Fišeri un festivāla pārstāvi Paulu Prauliņu. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Mūsdienu mūzikas festivālā "deciBels", kas norisināsies no 31. marta līdz 4. aprīlim, izskanēs trīspadsmit latviešu komponistu jaundarbi, kas īpaši sacerēti pēc "deciBels" pasūtījuma, informē festivāla rīkotāji. Organizētāji norāda, ka vislielākais izaicinājums jaunajiem komponistiem varētu būt koncerts "Jaunas skaņu pasaules: DIY perkusiju ansamblis", kas notiks 3. aprīlī plkst. 19.00 Rīgas cirka atjaunotajā arēnā. Koncertam JVLMA Kompozīcijas katedras studenti ne tikai radījuši jaunus skaņdarbus, bet arī unikālus no dažādiem sadzīves priekšmetiem un materiāliem izgatavotus netipiskus mūzikas instrumentus.
Stāsta gleznotājs un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aleksejs Naumovs Gleznotājs Valdis Kalnroze nodzīvoja ilgu mūžu – deviņdesmit deviņus gadus. 1932. gadā ar diplomdarbu "Darbs" viņš beidza Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Vilhelma Purvīša vadīto glezniecības meistardarbnīcu. Mākslas akadēmijā Valdis Kalnroze studēja kopā ar Eduardu Kalniņu – abi ar motociklu apceļoja Beļģiju, Holandi, Vāciju. Bet runājot par to punktiņu... Ir tāds stāstiņš, kam var ticēt vai neticēt, bet… Kalnrozem bija ļoti labi, tonāli interesanti darbi, bet Kalniņš par tiem reiz prātoja – kaut kā tur pietrūkst, un ieteica uzlikt kaut kādu akcentu. Kalnrozem akurāt bija tieši tāda brīnišķīga, rozīgi pelēka ainava, un viņš ielikta to punktiņu. Šķita, ka punktiņš tā kā traucē, bet brīdī, kad viņš to noņēma, Kalniņš viņam ieteica, ka punktiņu tomēr vajagot atstāt, jo tas pievērš uzmanību, dod savu centru. Un Valdim Kalnrozem tas sarkanais punktiņš parādās arī vēlāk – tas nepazuda, un tā bija veiksme! Man pašam bija tas gods mācīties pie Eduarda Kalniņa radošajā aspirantūrā kopā ar Vitu Merci, Miervaldi Poli. Viņš bija fantastisks gleznotājs un fantastisks cilvēks; sarunās par mākslu un dzīvi viņš ieteica: ja jums ir kāds darbs no agrīniem laikiem, nevajag to pārgleznot! Jo viņš mēdza pirkt antikvariātā savus darbus no Sicīlijas [posma], un pēc tam tos pielaboja vai pārgleznoja. Bet mums viņš teica – darbs nepaliks ne sliktāks, ne labāks, tas kļūs citādāks, bet atmosfēra var arī pazust. Noteikti tā nedariet! Labāk paņemiet vai nu kartonu, vai audeklu, un sāciet jaunu darbu. Kalniņš mums rādīja bildes, ko gleznojis Palermo. Kad pats turp aizbraucu, izdomāju: atradīšu to vietu, ko gleznojis Kalniņš. Ilgi meklēju, un pēc fotogrāfijām taču atradu! Protams, tur kaut kas bija mainījies, bet ne daudz. Uzgleznoju. Kā sarunu biedrs Eduards Kalniņš bija ļoti interesants. Viņš spēlēja arī ģitāru, un, ja kāds kolēģis, sēžot pie glāzītes, bija mazliet pāršāvis pār strīpu, viņš teica: "Tu esi zaļš salātiņš, ej prom! Tu nemāki dzert!" Un tam cilvēkam bija vien jāiet, jo kad meistars tā pasaka, neko nevar darīt... Kalniņš mēdza teikt arī tā: "Ja negribat noreibt, vajag ēst vairāk sviesta!" Tas palīdzot… Viens no viņa interesantajiem stāstiem ir par to, kā gleznotājs Jānis Pauļuks nācis pie viņa mācīties gleznot. Pie durvīm pieklājīgi kāds pieklauvē, Eduards Kalniņš atver durvis un redz: stāv cilvēks apģērbā, kas raksturīgs māksliniekam, ar bereti un cimdiem... Aicina jaunekli iekšā. Par ko runāsim? Pauļuks saka – gribot būt gleznotājs, un vai Kalniņš viņam nevarot palīdzēt par tādu tapt. Kalniņš Pauļukam atbildēja tā: kad nāksi nākamreiz, noņem visas beretes, aizmirsti īpašās drēbes, jo gleznošana – tas ir kaut kas cits. Lai tu būtu gleznotājs, nevajag obligāti ģērbties kā māksliniekam. Tas tev pašam jāsajūt iekšēji – ka tu gribi būt gleznotājs. Pēc nedēļas Jānis Pauļuks atnāca pie Kalniņa normālās drēbēs, un Kalniņš viņu faktiski arī ievirzīja mākslas sliedēs. Jānis Pauļuks abi ar brāli bija kaligrāfi. Jānis strādāja Zemes dienesta mērīšanas nodaļā, jo kaligrāfija – tā ir smalka lieta. Tāpēc arī viņam tie triepieni un tecējumi, ko dēvē par tašismu: tas deva tādu artavu, ka Pauļuks kļuva izcils gleznotājs! Mums bija tas gods viesosies viņa darbnīcā… Kad ieraudzīju, ka tur vis nav kaut kāds bardaks vai ekspresīva nekārtība… Kā viņam stāvēja tūbiņas un otiņas – nu, tas bija fantastiski! Jo viņš bija kaligrāfs. Vēl maza atmiņa par franču gleznotāju Klodu Monē. Reiz devos gleznot uz Živernī, viņa valstību – dārziņu un parku. Tur neatļāva gleznot pa dienu, teica – tikai pēc sešiem. Vajagot Kultūras ministrijas atļauju. Bet mani tā kā ielaida... Ap sešiem skatos: skrien ļoti daudz pavecāku kundžu ar molbertiem, cita citu grūstīdamas, un viena pieskrien pie manis un saka – tā esot viņas vieta un lai to atbrīvojot. Tās bija laikam amatieres, kas gribēja gleznot "kā Monē", un viņai tieši to vietu arī vajadzēja. Saku: nu labi, labi! Nostājos blakus. Bet – kad gleznoju dārzu, tik viegli nebija. Sveša teritorija. Tad vajadzēja "parunāt" ar Monē – viņš "atļāva", un es kaut ko uzgleznoju. Interesants ir arī stāsts par Jāni Brekti un viņa brīnišķīgajiem akvareļiem, kurus ļoti daudzi kopēja jeb viltoja ar visu parakstu. Reiz man bija jākonsultē, vai konkrētais darbs ir oriģināls vai nav. Viss norādīja uz to, ka tas ir oriģināls, bet… viņa triepieni bija tik brīvi, ka tos grūti atkārtot. Un pierādījās, ka tas diemžēl ir viltojums. Arī Purvīti ļoti daudzi viltoja. Bet noslēgumam – kāds jauks stāsts par Konrādu Ubānu, pie kura mācījos otrajā kursā. Viņš daudz stāstīja par ainavu. Kāds kolēģis prasīja: nu, kā to ainavu uzgleznot, lai tā būtu laba un kvalitatīva? Viņš teica: "Ainavu vajag gleznot no rīta līdz vakaram, gan jau tā dvēselīte ienāks!"
Ar komponistu un mūziķi Edgaru Mākenu palūkojamies uz vairākām teātra izrādēm no mūzikas puses. Nupat pabeigts darbs pie Klaipēdas Drāmas teātrī tapušās Elmāra Seņkova izrādes „Kalendārs mani sauc”. Sarunājamies par mūsdienu dzeju, jo pavisam drīz Edgara Mākena un Agneses Budovskas dziesmu programma „Jaunība” iznāks albumā „Daži racionāli apsvērumi”. Runājam arī par kopienas sajūtu, ko spēj uzturēt teātris, un vai māksla var palīdzēt pārdzīvot grūtus laikus. Edgara Mākena darbība ir ļoti daudzveidīga. Vispirms mūzikas skolā apguvis kordiriģenta profesiju. Dibinājis grupu “Gaujarts”, bijis līdzdibinātājs ansamblim “Manta”. Pavisam drīz iznāks mūzikas albums „Daži racionāli apsvērumi” kopā ar viņa jauno grupu “Jaunība”. Tad izstudējis Latvijas Mūzikas akadēmijas Kompozīcijas nodaļā un pievērsies akadēmiskākai mūzikai. Vairākkārt ieguvis Lielo Mūzikas balvu, arī „Spēlmaņu” nakts balvu par mūziku teātra izrādēm. Ielūkojoties bagātīgajā ierakstu klāstā, kas Radio fonotēkā saistās ar atslēgvārdu “Edgars Mākens”, saprotams, ka visu mēs nepaspēsim. Tāpēc šajā raidījumā runājam par mūziku, kurai lieciniece bijusi raidījuma autore Anda Buševica, kas viņai ko nozīmējusi, un pārsvarā tā ir bijusi teātra mūzika. Sarunai Edgaru Mākenu uzrunāju jau pirms mēneša, taču tā bija jāatliek, jo februāra vidū pirmizrādi Lietuvā, Klaipēdas Drāmas teātrī piedzīvoja Elmāra Seņkova izrāde „Kalendārs mani sauc”.
Stāsta gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aleksejs Naumovs 1973. gadā Pols Makartnijs satikās ar [aktieri] Dastinu Hofmanu, kurš viņam parādīja "The Times" žurnālu. Tajā bija teikts, ka Pikaso, kurš nupat bija devies citā saulē, pēdējie vārdi, ko viņš pie vakariņu galda sacījis saviem viesiem naktī pirms savas aiziešanas, bijuši šādi: "Drink to Me!" Sak', dzeriet par mani, dzeriet par manu veselību, jo es vairs nevaru iedzert... Makartniju šis stāsts ļoti aizrāvis, un viņš jo ātri uzrakstīja dziesmu "Picasso's Last Words" ("Drink to Me"), ko iekļāva 1973. gada albumā "Band of the Run", veltot to tieši Pablo Pikaso. Pols Makartnijs ir ne tikai mūziķis – viņš arī glezno un rīko izstādes. Viņa gleznas gan nav tieši Pikaso iespaidi: tā vienkārši ir mūsdienu modernā glezniecība. Kā viņš pats saka – kad mūzika man apnikusi, ķeros pie otas un gleznoju. Jo māksla un mūzika ir ļoti tuvas. Makartnijs arī ļoti cienīja Pikaso un sekoja viņa daiļradei. Pikaso bija ģēnijs, kurš mainīja mākslas uztveri. Piemēram, kubisms, ko viņš attīstīja kopā ar Žoržu Braku – ar to saistās interesants stāsts. Braks, kad Pikaso nācis pie viņa darbnīcā – viņi bija draugi, pagriezis savus darbus tā, lai tos neredz, jo – atnāks Meistars, kaut ko nočieps, pēc tam to darbu izstādīs pirmais un teiks, ka kubismu izdomājis tieši viņš. Pikaso gan pats arī atzina: "Man nav grūti kaut ko paņemt no lielmeistariem, jo es tāpat redzu citādāk." Un tā bija ar visu. Piemēram, jauks ir stāsts par to, kā viņš reiz pusdienojis kopā ar ģimeni, un pusdienās bijusi smuka zivtiņa. Viņš to apēdis, ilgi pētījis asaku un tad sacījis: "Ātri, ātri dodiet man keramikas bļodu!" Asaciņu uzlicis uz bļodas, uzreiz to apgleznojis, iedevis apdedzināt, un pēc kāda laika bijis gatavs mākslas darbs, par kuru viņš noteicis: "Redz, kādas necilas lietas var pārvērst par mākslu!" Viņš bija ļoti apmierināts. Pikaso, kā zināms, dzimis Malagā. Viņam bija gan rozā periods, gan zilais periods. Un interesanti, ka viņš bija ne tikai ģeniāls mākslinieks, bet arī ģeniāls pārdevējs, kurš mācēja pārdot savus darbus. Kad restorānā kāds viņam palūdza, vai nevarot uzzīmēt viņa portretu, Pikaso paņēmis lapu, ātri uzzīmējis, un uz jautājumu, cik tas maksā, atbildējis: desmit tūkstoši dolāru! Jautātājs teicis – tas taču nevar būt! Jūs veltījāt tam tikai divas minūtes! Uz ko Pikaso savukārt atbildējis tā: "Bet es piecdesmit gadus mācījos, lai tā spētu." Pikaso bija amizants tipāžs: piemēram, viņš ļoti, ļoti interesanti ģērbās. "Es ģērbjos, tā, kā man patīk. Man tā mode varbūt pat neinteresē. Jo, ja tā būs mode, es būšu tikai tāds modes eksemplārs, bet es esmu mākslinieks." Par saviem darbiem viņš pats bija sajūsmā, tomēr arī kritiku ņēma vērā. Kad viņam prasīja – ar ko jūs atšķiraties no pārējiem māksliniekiem, Pikaso atbildēja: "Es esmu ģēnijs. Pārējie? Kā nu kurš..." Pēc Otrā pasaules kara viņam bija iespēja strādāt pilī, kur viņš varēja gleznot antīkas lietas. Arī Pikaso muzejs Parīzē pēc atjaunošanas ir ļoti, ļoti skaists. Tagad šeit aplūkojama izstāde "Pikaso un Polloks". Polloks ar savu tašismu arī iespaidojies no Pikaso. Viņa un Pikaso darbi te salikti blakus – liekas, ka viens autors šos darbus gleznojis! Pikaso teicis, ka visa pasaule ir darbnīca. Līdzīgi domā arī Makartnijs. Kad viņam prasa – kā jūs sacerat dziesmas, kā tas notiek, viņš saka: ja no rīta pamostos, pieceļos un apsēžos pie galda ar domu uzrakstīt dziesmu, nekas nesanāk. Tad es aizeju gulēt, paguļu, pieceļos, uzrakstu, un viss notiek. Tādā ziņā spontanitāte un intuīcija – tā piemita gan Pikaso, gan piemīt Makartnijam. Ģēnija pazīme. Kā teica arī Pikaso – visu nevar ieplānot, jo, ja ieplānosi, tad nepaspēsi to visu izdarīt. Bet ja neplāno, viss iet itin kā pats no sevis un veiksmīgi.
Pēc ilgāka pārtraukuma Kuldīgā šobrīd norisinās 11. Starptautiskais Kārļa Davidova konkurss, kas vairāk nekā 20 gadu laikā guvis plašu atpazīstamību gan Latvijas jauno čellistu vidū, gan starptautiskā mērogā. Ar čellisti, konkursa māksliniecisko producenti Gunu Šnē runājam par konkursa vēsturi un viņas pašas piedalīšnos tajā; par konkursa atdzimšanu pēc ilgāka pārtraukuma, jaunām līnijām Elionoras Testeļecas izveidotā konkursa norisē, gaidāmajiem koncertiem un noslēguma koncertu, kas 22. martā pulksten 16 risināsies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un arī Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē. Tajā konkursa laureātiem būs iespēja uzstāties kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga diriģenta Normunda Šnē vadībā. Konkurss, kuru organizē Kuldīgas novada pašvaldība, Ernesta Vīgnera Kuldīgas Mūzikas skola un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, pulcē jaunos čella talantus no visas pasaules, kā arī dod iespēju klausītājiem baudīt daudzveidīgu čellmūzikas programmu – gan koncertos, gan konkursa kārtās, kas ir atvērtas klausītājiem. Konkursa žūriju veido starptautiska profesionāļu komanda piecu cilvēku sastāvā. To vada Londonas filharmonijas orķestra čellu grupas koncertmeistare, viena no izcilākajām latviešu čellistēm Kristīne Blaumane.
Stāsta gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aleksejs Naumovs Spāņu gleznotājam Salvadoram Dalī (1904-1989) patika Francijas pilsēta Perpiņāna (Perpiņa), un viņš tajā uzturējās itin bieži, jo netālu atradās Figeresa – pilsēta Spānijā, kurā viņš bija dzimis. Kādu reizi, kad Dalī viesojās Perpiņānā, viņu cienāja ar labiem vīniem, kuru novērtēšanā Dalī bija lietpratējs. Sliktus vīnus viņš nelietoja, bet, ja kaut kas nepatika, mākslinieks vai nu atteicās tos dzert, vai arī lūdza, lai atnes ko labāku. Pēc uzkavēšanās Perpiņānā mākslinieks tika pavadīts uz staciju, bet izrādījās, ka vienīgais vilciens uz Parīzi jau aizgājis un nākošais būs tikai no rīta. Tomēr Dalī nenoskuma: paņēma zīmuli, papīru un sāka skicēt. Tā radās skice viņa slavenajam darbam The Persistence of Memory, kas pazīstams arī ar nosaukumu "Kūstošie pulksteņi" vai "Mīkstie pulksteņi", apcerot laika plūdumu. Dalī bija ļoti apmierināts ar paveikto, un, kad ieradās Parīzē, sacīja, ka Perpiņāna ir kļuvusi par Pasaules pilsētu, jo viņš tur radījis savu skici. Šī glezna ir viens no slavenākajiem Dalī darbiem, kas radīts 1931. gadā un atrodas Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA.
13. marta radio Star FM rīta programmas Zoopasta tehnoloģiju rubrikas ieraksts. Šodien ciemos uzņēmuma "Helmes Latvia" vadītājs Viesturs Bulāns ar kuru kopā mēģinam saprast, kas ir topošais Latvijas Mākslīgā intelekta centrs un kādi ir tā mērķi.
Unikālais dizains vienā eksemplārā – tā var raksturot mākslinieku un dizaineru grupas „Zemūdeņu karš” radītos darbus. 30 gadu pastāvēšanas laikā apvienība sarīkojusi 18 izstādes un saglabājusi dalībnieku pamatkodolu. Latvijas Arhitektūras muzejā atklāta izstāde “Zemūdeņu karš: Epizode 1.1. 30 gadi”. Mākslas dizains, radīts 90. gados, šobrīd gūst īpašu uzmanību un vērtību, ir pārliecināta Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone. Par jubilejas izstādi sarunājamies arī ar māksliniekiem Valteru Kiršteinu un Gintu Zilbalodi Sr, kā arī Egilu Medni. Latvijas Mākslas akadēmijā Dizaina nodaļa sākotnēji tika dibināta kā Rūpnieciskās mākslas nodaļa ar oficiālo mērķi sagatavot speciālistus, kas darbotos ražošanā. 20. gs. 90. gados iepriekšējā politiskā sistēma sagruva reizē ar tās ekonomisko bāzi un industriālo ražošanu. Par Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas diplomdarbu tēmu kļuva konceptuāli objekti, dizaineri – nodaļas absolventi – ar saviem darbiem devās izstāžu zālēs. 1995. gadā reizē ar pirmo izstādi tika dibināta grupa “Zemūdeņu karš”. Pastāvēšanas laikā apvienība sarīkojusi 18 izstādes, savās rindās iesaistot aizvien jaunus māksliniekus, tostarp grupas kodols joprojām palicis nemainīgs. Jubilejas izstādē aicināti piedalīties tie autori, kuru ieguldījums grupas tapšanā un pastāvēšanā ir bijis nozīmīgs: Valters Kiršteins, Egils Mednis, Māris M. Gailis, Arvīds Endziņš Sr., Armands Vecvanags Sr., Gints Zilbalodis Sr. Simboliski ir eksponēti dizaina nodaļas bijušā metāla specialitātes vadītāja Jura Gagaiņa (1944–2017) darbi “Zemūdenes”.
Stāsta gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aleksejs Naumovs Viena versija ir, ka zvejniekiem, krāsojot laivas, palika pāri krāsa. Krāsas laivām bija dažādas, un zvejnieki ar pāri palikušo krāsu nokrāsojuši mājas apakšējo daļu. Otrs stāsts, ko man stāstījuši vietējie iedzīvotāji, zvejnieki, ir, ka zvejniekiem, ejot jūrā miglaina laikā, bija svarīgi atrast savu māju, un spilgtās krāsas labāk palīdzēja orientēties. Ir arī vēl trešā versija, visjautrākā. Ejot jūrā, zvejniekiem uz rokas tika uzkrāsota tāda krāsa, kādā krāsota viņa māja. Atgriežoties krastā un pēc krodziņa apmeklējuma dodoties mājās mazliet jautrākā omā, viņiem kāds vietējais varēja viegli palīdzēt ātrāk nokļūt līdz mājām... Droši vien arī katrai mājai ir savs stāsts, un zināms, ka īpašnieks nedrīkst pārkrāsot māju citā krāsā, tāpēc arī blakus nav divu dzeltenu vai divu sarkanu māju. Domāju, ka krāsas ir iedvesmojušas arī 18. gadsimta komponistu Baldasari Galupi, kurš piedzima Burāno un jaunību pavadīja šajā košo krāsu vidē. Burāno ir zvejnieku sala, kurā dzīvo arī daudz kaķu. Man ir pazīstami mākslinieki, kuri agri no rīta izbrauc jūrā, noķer zivtiņas un savs kumoss tiek arī kaķiem. Šķiet, ka arī kaķiem šī sala patīk, un viņi labprāt to gribētu padarīt par savu - pašu krāsaināko salu pasaulē! Arī vietēji iedzīvotāji ir ļoti lepni par Burāno, un dažkārt ieaicina arī savās mājās, kur var redzēt, ka arī iekšpusē sienas ir tādā pašā krāsā kā ārpusē... Man ļoti patīk gleznot Burāno: kad braucu uz Venēciju, vienmēr apmetos šajā salā, kas tik ļoti iedvesmo...
2005. gada 5. martā skanēja pirmā raidījuma Zināmais nezināmajā epizode. Pa šo laiku raidījums šķetinājis neskaitāmas zinātnes mīklas, aicinājis uz sarunām simtiem pētnieku un zinātnieku un pat pabijis vairākos kontinento. Šo epizodi veltām raidījuma apaļajai jubilejai. Ielūkojamies aizraujošos stāstos, tuvāk iepazīstam arī Jūs, mūsu klausītāji. Skaidrojam, ko pētniekiem nozīmē stāstīt par zinātni un iedvesmoties no sarunām radio, un vēl daudz citu dāvanu mums šīs dienas raidījumā. Raidījuma ievadā Toms Bricis iepazīstina, kādi bijuši laikapstākļi 5. martā dažādos gados. Toms, kas raidījuma komandai atkal pievienojies šogad, bet atminas arī, ka jau iepriekš vadījis dažus raidījumus Zināmais nezināmajā. Pirmais raidījums skanēja 2005. gada 5. martā un sākumā tas skanēja reizi nedēļā sestdienu pēcpusdienās. Pirmā raidījuma viesis bija etnomuzikologs Mārtiņš Boiko, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors. Ar viņu arī sazinājāmies pirms šī raidījuma, lai jautātu, vai viņš atceras šo raidījumu pirms 20 gadiem un arī interesētos par viņa pētījumiem šobrīd. 20 gadu laikā ir noticis daudz vērienīgu izmaiņu pasaulē, zinātnē, tehnoloģijās, klimatā, arī saziņas iespējās. Šo gadu laikā raidījums ir bijis klāt vairākos nozīmīgos notikumos. Uzklausām arī raidījuma cītīgus klausītājus, daži no viņiem ir arī raidījuma viesi. Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, ģenētiķis Īzaks Rašals, dziedātāja un bijusī politiķe, tagad pedagoģe un mūziķe Evita Zālīte, Latvijas Kardiologu biedrības prezidents, kardiologs profesors Andrejs Ērglis un Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš. Gundars Āboliņš rosina raidījumu dēvēt otrādi - Nezināmais zināmajā, „jo es ar katru reizi kaut ko jaunu uzzinu, ko es līdz šim neesmu zinājis it kā zināmajās lietās”. Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš atklāj, kā viņa viesošanās raidījumā palīdzēja pētījumam, bet Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas virsārsts, Rīgas Stradiņa universitātes docents, Medicīnas fakultātes zinātņu prodekāns, vadošais pētnieks Kārlis Rācenis stāsta, kā viņam raidījumā dzirdētais bija būtisks pavērsiens sākt pētniecību. Bet sociālajos medijos klausītājiem jautājām, par kuru no jautājumiem cilvēki gribētu ātrāk uzzināt. Piedāvātās tēmas bija: kura ir tuvākā apdzīvojamā planēta, lai varam uz tās patverties; kas notiks ar golfa straumi; kur paliek brilles; kāpēc vēderā vienmēr paliek vieta desertam? Aptaujas rezultāti liecina, ka šobrīd, acīmredzot turbulento ģeopolitisko apstākļu dēļ, klausītājus nomāc jautājums, kura ir tuvākā apdzīvojumā planēta, kur varēsim patverties, lai arī pirms pāris dienām populārāks bija jautājums - kāpēc pēc sātīgām pusdienām aizvien varam nolocīt arī saldo?
Pēc ikgadējās Walcker ērģeļu apkopes ziemā Rīgas Doms atsāk savu ērģeļkoncertu pavasara sezonu, no 7. marta līdz 11. aprīlim Rīgas Domā aicinot uz sešu koncertu ciklu "BACH", kurā muzicēs latviešu un citzemju ērģelnieki. 7. martā koncertciklu atklās Rīgas Doma mūzikas direktors, katedrāles ērģelnieks Aigars Reinis, kuru uz sarunu aicināja Ieva Zeidmane. Runāts tiek par J. S. Baha mūziku, tās nozīmi un to, cik bieži tiek veidoti koncerti, kuros skan tikai Bahs. Aigars Reinis atskatās arī uz Ziemas kamermūzikas koncertu ciklu, kas divu mēnešu garumā pieskandinājis Doma Kapitula zāli un noslēgsies ar Lietuvas džeza mūziķu koncertu 8. martā. 14. martā koncertā "BACH un Ungārija" pirmo reizi pie Rīgas Doma ērģelēm sēdīsies vadošais ungāru ērģelnieks, Ferenca Lista Mūzikas akadēmijas profesors Jānošs Pālūrs. Īpašs notikums gaidāms 21. martā, kad uzstāsies ērģelnieki Jānis Pēlmanis un Klāvs Liepiņš, kuri izglītību ieguvuši Eiropas mūzikas augstskolās Vīnē un Berlīnē, pašlaik aktīvi piedaloties Eiropas ērģeļmūzikas koncertdzīvē. 28. martā uzstāsies ērģelniece Larisa Bulava – ilggadēja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas ērģeļu klases profesore un ievērojama koncertērģelniece. 4. aprīlī pie Rīgas Doma ērģelēm muzicēs Ruta Kaprāne, bet ikla noslēgumā 11. aprīlī būs iespēja dzirdēt Unu Cintiņu, kura šobrīd dzīvo un aktīvi darbojas Nīderlandē. Viņa ir Sv. Mateja-Laurencija draudzes mūzikas direktore Alkmārā, kā arī vada vairākus korus.
"Klasikā" tiekamies ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesoru Andri Vecumnieku, kurš ir pieredzes bagāts komponists, diriģents un muzikologs, kā arī jauno komponisti un pianisti Eļzanu Šaripovu, lai runātu par "Pētera Plakida vokālās kamermūzikas balvas 2024" pasniegšanu un nominantu koncertu, kas risināsies 5. martā pulksten 16 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Andris Vecumnieks stāsta par Pētera Plakida vokālās kamermūzikas balvas nominantēm un nozīmīgiem balvas ieguvējiem šīs balvas pastāvēšanas vēsturē, vokālās kamermūzikas nozīmi šodien un iezīmē 5. martā gaidāmo koncerta programmu. Tikām šī gada balvas nominante, komponiste un pianiste Eļzana Šaripova dalās, cik nozīmīgs ir teksts skaņdarba tapšanā, atklāj, kā viņas radošajā darbībā saspēlējas kompozīcija un izpildītājmāksla.
Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Stāsts būs par tēlnieku un Valsts mākslas muzeja direktoru Burkardu Dzeni. Ar uzlecošas saules emblēmu, ko nosacīti uzskata par pirmo valsts ģerboni, Dzenis 1918. gada nogalē uzvarēja konkursā par jaunās Latvijas Republikas nacionālo simbolu. Šis ģerbonis tika lietots līdz 1921. gada 15. jūnijam, kad Satversmes sapulce pieņēma grafiķu Riharda Zariņa un Vilhelma Krūmiņa izstrādātu valsts ģerboni – tādu, kādu mēs to zinām šodien. 20. gadsimta sākumā Burkards Dzenis (1879–1966) kļuva par vienu no latviešu profesionālās tēlniecības modernizētājiem un akmens tēlniecības tradīciju ieviesējiem. Līdzīgi kā brālēns Teodors Zaļkalns un kolēģis Gustavs Šķilters, mākslinieks Sanktpēterburgā pabeidza Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu (1898–1905), specializējies dekoratīvajā tēlniecībā. Atjaunotā mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideāli sekmēja Dzeņa nacionālo pašapziņu. Studiju beigās piešķirtā ārzemju stipendija viņam deva iespēju franču tēlnieka Ogista Rodēna mācību darbnīcā Parīzē (1906) apgūt impresionisma principus un Maskavā (1907) papildināt pieredzi bronzas liešanā. Pēc atgriešanās no ārzemēm Dzenis Ķīšezera krastā Staņģos uzcēla sev darbnīcu un lietuvi. Līdzās radošajam darbam, Dzenis vienmēr bijis arī sabiedriski aktīvs un nav vairījies no brīžiem grūtas atbildības nastas. Jau 1910. gadā Rīgā viņš iesaistījās pirmās latviešu mākslas izstādes rīkošanā, kas pārauga Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibināšanā. Liktenīgā saskare ar mākslas darbu vākšanu sākās, darbojoties tās valdē. Pirmā pasaules kara laikā tēlnieks piedalījās gan latviešu mākslas izstāžu organizēšanā Petrogradā un Maskavā, gan leģendāro nacionālās mākslas albumu sagatavošanā, ar kuriem diplomāts Zigfrīds Anna Meierovics 1918. gada augustā devās uz Rietumeiropu, cenšoties panākt Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu. 1920. gada 15. martā Dzeni apstiprināja par jaundibinātā “Izglītības ministrijas Mākslas muzeja pagaidu pārzini”. Muzejam ierādīja telpas toreiz vēl karā izpostītajā Rīgas pilī, un kopš šī brīža Rīgā darbojās divi mākslas muzeji – jau agrāk dibinātais Rīgas pilsētas mākslas muzejs gleznotāja Vilhelma Purvīša vadībā un tagad arī – Valsts mākslas muzejs. Dzenis rūpējās gan par muzeja krājuma papildināšanu turpmākos divdesmit gadus, gan iesaistījās valstiski reprezentatīvu izstāžu organizēšanā un dažādu komisiju darbā, kā arī meklēja muzejam piemērotākas, plašākas telpas. Jau 1929. gada 8. novembrī Dzenis rakstīja izglītības ministram par to oficiālu vēstuli, norādot – ja nevar uzcelt speciālu jaunu ēku, tad, piemēram, armijas arsenāls Jēkaba laukumā varētu tikt pārbūvēts muzeja vajadzībām (kopš 1988. gada LNMM izstāžu zāle “Arsenāls”). Vienlaikus Burkards Dzenis vadīja arī Lietišķās tēlniecības meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā un darbojās mākslinieku un audzēkņu biedrībā “Sadarbs”. Tēlniecībā viņu interesēja portreta žanrs. Memoriālajā tēlniecībā radīti Emīla Dārziņa, Rūdolfa Blaumaņa, Rūdolfa Pērles, Viļa Olava un citi kapu pieminekļi. Pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas atrodas viņa veidotais gleznotāja Jaņa Rozentāla piemineklis. Nacionālā romantisma garā stilizētās Dzeņa etnogrāfiskās saktas savulaik valkājušas dzejniece Aspazija, operdziedātāja Malvīne Vīgnere-Grīnberga, aktrises Jūlija Skaidrīte, Lilija Ērika un Marija Leiko. Vēl joprojām šodien Mākslas muzeja “Rīgas Birža” ekspozīcijās un ātrijā lietošanā ir Dzeņa savulaik Valsts mākslas muzeja apmeklētājiem dizainētie ozolkoka soli. 1944. gadā mākslinieks ar ģimeni emigrēja uz Vāciju, bet 1950. gadā pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Otrā pasaules kara beigās Valsts mākslas muzejā atstāto tēva privātkolekciju, godinot viņa piemiņu, jaunākais dēls Atis Dzenis 1993. gadā uzdāvināja tagadējam Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Paldies manai muzeja kolēģei un kopā veidotās izstādes “Mūsu muzejs. Valsts mākslas muzejam 100” līdzkuratorei Dr. art. Aijai Brasliņai par palīdzību šī materiāla tapšanā!
Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa 1922. gadā par jaundibinātās Liepājas Operas baleta trupas solisti un horeogrāfi kļuva Anna Stedelaube. Tā kā nopietnā apmācība bija tikko kā sākusies, Operas atklāšanas izrādē dejotāju sniegums vēl bija salīdzinoši vājš. Bet jau pāris gadus vēlāk horeogrāfe varēja piedāvāt skatītāju vērtējumam pirmo baleta vakaru ar fragmentiem no Leo Delība baleta "Kopēlija" un Rikardo Drigo "Arlekinādes". 1925./1926. gada sezonā Anna Stedelaube savā dzīvoklī atvēra operas baleta studiju, kurā baleta mākslas pamatus apguva Liepājas Operas topošie baleta mākslinieki, koristi un citi dejas mākslas interesenti. Atzīmējot savas skatuves darbības 15. jubileju, Anna Stedelaube iestudēja pirmo patstāvīgo viencēliena baletu "Leļļu pasaka" (The Fairy Doll) ar Vīnes Galma baleta direktora un komponista Jozefa Baijera (Josef Bayer) mūziku. Laikraksta "Kurzemes Vārds" slejās uzsvērts, ka publika baleta pirmizrādi gaidījusi ar lielu nepacietību, par ko liecinājusi arī pārpildītā teātra zāle. Vienlaikus likts saprast, ka baleta trupa vēl atrodas tikai attīstības sākumā. Liepājas baleta dzīvē sevišķi nozīmīgs bija 1928. gads, kad tika uzvests Stedelaubes pirmais latviešu oriģinālbalets "Jūras teika" ar Maskavā studējušā Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas ērģelnieka Konstantīna Veinberga mūziku. Kritikās atzīmēts, ka baletam bijis spilgti izteikts fantastiskais saturs, tajā darbojušās pasaku būtnes – ūdens meitas, meža gari, gulbji. Figurējis arī Neptūns, kurš kopā ar astoņām nārām izcēlies no jūras dziļuma. Sākot ar 1932. gadu, Liepājā darbojās pat divas neatkarīgas baleta trupas – Liepājas Operas baleta trupa ar Annu Stedelaubi un Liepājas Jaunā teātra baleta trupa, kuras baletmeistars bija Alberts Kozlovskis. Katrai bija sava mākslinieciskā un administratīvā vadība, bet izrādes notika vienās un tajās pašās telpās, kas vienlaikus gan veicināja konkurenci, gan traucēja attīstīties. 1934. gada decembrī ar Izglītības ministra rīkojumu Liepājas Opera tika apvienota ar Liepājas Jauno teātri, iegūstot jaunu nosaukumu – Liepājas Pilsētas drāma un opera, līdz ar to tika apvienotas abas baleta trupas, kuru vadība tika uzticēta baletmeistaram Albertam Kozlovskim. Pirmais vērienīgais iestudējums bija Pētera Čaikovska balets "Gulbju ezers". Pirmizrāde notika 1935. gada 27. februārī un prese (Rītiņš, 1935. 26.04., “Kurzemes Vārds”, Nr.94.) rakstīja: "Tā liepājniekiem bija sensācija – nevarēja domāt, ka izdosies sastādīt corps de ballet. Uzvedums radīja pārsteigumu: balets izdevās pie maziem apstākļiem, neuzstādot augstas prasības, teicami. Alberts Kozlovskis rekomendēja sevi kā spējīgu baletmeistaru. Kā atsevišķi, tā grupējumos un aranžējumos varēja vērot prasmi, fantāziju. Baleta dvēsele un spēks bija Edītes Feiferes personā. Viņas vieglums un grācija aizkustināja." Te jāpiebilst, ka Edīte Feifere bija tā laika spožākā primabalerīna, un Liepājas baleta trupa nereti vērsās pēc papildinājuma pie galvaspilsētas spēkiem. Turpmākajos gados Alberts Kozlovskis Liepājas baletam iestudē savu horeogrāfisko versiju komiskajam baletam "Veltīgā uzmanība" (La Fille mal gardée) ar Pētera Ludviga Hertela un Rikardo Drigo mūziku, kā arī trīs viencēliena baletus: "Šopeniāna", "Spāņu kapričo" ar Rimska-Korsakova mūziku un, izmantojot dažādu autoru mūziku, "Baletmeistara sapnis". Liepājas kultūras dzīvē, sevišķi baleta mākslā, jo īpašs bija 1939. gads, kad tika iestudēts oriģinālbalets pēc Kristiana Andersena stāsta motīviem "Meitene ar sērkociņiem". Mūzikas autors bija nacisma vajāšanu dēļ no Vīnes atbēgušais Valters Hāns. Kritika atzīmēja, ka pirmo reizi oriģinālbalets tapis pašu spēkiem, bez pieaicinātiem dejotājiem. 40. gadu sākumā Liepājā iestudējumus veidoja arī Helēna Tangijeva-Birzniece, kura Latvijā bija ieradusies pēc laulībām ar diplomātu Aleksandru Heinrihu Birznieku un ar panākumiem darbojās uz Baltā nama skatuves, kā arī Latvijas Nacionālās operas baleta trupas vadītājs un baletmeistars Osvalds Lēmanis: tika uzvests Šarla Adāna "Korsārs" un Ludviga Minkusa "Dons Kihots". 1944. gadā, izvairoties no gaidāmajām okupācijas varas represijām, uz Zviedriju kopā ar dzīvesbiedri baletdejotāju Ņinu Dombrovsku pārcēlās Alberts Kozlovskis, turpinot veiksmīgu māksliniecisko un pedagoģisko darbību Zviedrijas Karaliskajā baletā un tā baletskolā, vēl pirms došanās bēgļu gaitās iestudējot Aleksandra Glazunova baletu "Raimonda", kuram veidoja savu horeogrāfisko versiju, organiski savijot klasiskās un raksturdejas. 20. gadsimta 90. gados Latviešu Akadēmiskā organizācija Zviedrijā (LAOZ) izveidoja Alberta Kozlovska un Ņinas Dombrovskas piemiņas balvu – vienreizēju stipendiju – baleta mākslu studējošajiem, ko saņem Rīgas Baleta skolas audzēkņi un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas katedras studenti. Bija noslēdzies nozīmīgs posms Liepājas baleta vēsturē, kurā laika periodu no 1931. līdz 1944. gadam varētu dēvēt par Liepājas baleta Zelta laikmetu. Bija iegūta pilnīga patstāvība, sasniegts augsts mākslinieciskais līmenis, Latvijas baleta māksla papildināta ar jaunradītām vērtībām. Pēckara gados Liepājas Muzikāli dramatiskā teātra mākslinieciskās darbības atdzimšana bija saistīta ar lielām ekonomiskām un organizatoriskām grūtībām. Lielākais nopelns Liepājas baleta atjaunošanas periodā pienākas spilgtajai raksturlomu dejotājai, horeogrāfei un pedagoģei Martai Alberingai. Tomēr 1950. gada aprīlī Latvijas PSR Ministru Padomes Mākslas lietu pārvalde nolēma pārveidot Liepājas Muzikāli dramatisko teātri par Liepājas Valsts Drāmas teātri, tā muzikālo daļu, tostarp baletu, likvidējot.
"Klasikā" tiekamies ar diriģentu Jāni Puriņu, lai plašāk runātu par 15. februārī plkst. 16.00 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA)Lielajā zālē gaidāmo koncertu "Elpojam kopā!". Tajā muzicēs divi izcili pūtēju orķestri: Vilnius Tech koncertorķestris no Lietuvas un Latvijas Universitātes (LU) pūtēju orķestris. Šis pasākums ir veltīts Lietuvas Republikas Neatkarības proklamēšanas 107. gadadienai, svinot abu valstu bagātīgās kultūras un muzikālās tradīcijas. Koncertā piedalīsies arī viesdiriģents Džošua Kērnijs (Joshua Kearney) no Nebraskas Universitātes Omahā (ASV), kurš ir plaši pazīstams ar savu izcilo talantu un bagāto pieredzi starptautiskā līmenī. Maestro Kērnijs ir strādājis ar dažādiem orķestriem un mūziķiem visā pasaulē, iegūstot atzinību par savu radošo pieeju un spēcīgo muzikālo izpratni. Viņa viesošanās Latvijā būs īpaši nozīmīga, jo tas būs viņa pirmais brauciens uz šo valsti, ļaujot viņam iepazīties ar Latvijas bagātīgajām muzikālajām tradīcijām un kultūru. Džošua Kērnijs ne tikai vadīs orķestri koncertā, bet arī strādās ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Pūtēju orķestra diriģēšanas klases studentiem. Šī sadarbība sniegs studentiem unikālu iespēju mācīties no pieredzējuša mākslinieka, apgūstot jaunas diriģēšanas tehnikas un muzikālo izteiksmi. Maestro Kērnija vadībā studenti iegūs nenovērtējamu pieredzi, kas palīdzēs viņiem attīstīt savas prasmes un paplašināt muzikālo redzesloku, kā arī veidot starptautiskus sakarus, kas var būt nozīmīgi viņu nākotnes karjerā. Diriģents Jānis Puriņš stāsta par LU pūtēju orķestra un Viļņas Ģedimina Tehniskās universitātes orķestra sadarbības vēsturi, koncerta nosaukuma rašanos un tā nozīmi; par koncerta repertuāru un solistiem – dziedātāju Paulu Osemļjaku, trompetistiem Vladimiru Školniju, Danielu Hugo Petkeviču, Linu Mečkovski (koncertā spēlēs birbīni – lietuviešu nacionālo instrumentu); par sadarbību ar diriģentu Džošua Kērniju no Nebraskas, ASV; par JVLMA Pūtēju orķestra diriģēšanas klasi un šīs jomas nākotni; par LU pūtēju orķestra dalībniekiem un līdzšinējiem orķestra sasniegumiem, kā arī turpmākajiem plāniem un mūziku, kas ir LU pūtēju orķestra repertuārā.
No 24 nominantiem izraudzīti astoņi "Purvīša balvas 2025" kandidāti. Uz "Purvīša balvu 2025" kandidēs Indriķis Ģelzis, Romāns Korovins, Ieva Kraule-Kūna, Inga Meldere un Luīze Nežberte, Luīze Rukšāne, Krišs Salmanis, Elza Sīle, Paula Zvane. Kultūras rondo diskutējam ar mākslas ekspertēm, kas izraudzījās "Purvīša balvas" nominantus. Studijā Arta Vārpa, Purvīša balvas 2023.–2024. gada ekspertu darba grupas vadītāja, LNMM Latvijas tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja, Antra Priede, mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektore studiju darbā, un Katrīna Jaunupe, fonda "Mākslai vajag telpu" vadītāja. Vienlaikus ar ziņu par balvas kandidātiem, izskanēja arī paziņojums, ka "Purvīša balvas" mākslā organizētāji noslēdz 18 gadus ilgo sadarbību ar Jāni Zuzānu un uzņēmumu SIA "Alfor". Un gandrīz vienlaikus saņēmām arī ziņu no Kultūras ministrijas, ka pirmā nacionālas nozīmes vizuālās mākslas balva tiks pasniegta 2026. gadā. Janvārī darbu sākusi balvas vizuālajā mākslā žūrija, kas gada gaitā izvērtēs nozīmīgākos notikumus Latvijas mākslā. Pirmā gada balvas mākslā pasniegšanas ceremonija notiks 2026. gada februārī, un tiks piešķirti desmit apbalvojumi par izciliem sasniegumiem nozarē. Savukārt "Purvīša balvas" neatkarīgo ekspertu darba grupa noslēgusi divus gadus ilgu darba posmu un, izvērtējot visus fināla atlasei nominētos 24 māksliniekus / mākslinieku grupas, kuru radošais sniegums atzīts kā nozīmīgs notikums Latvijas vizuālās mākslas ainā laikposmā no 2023. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 31. decembrim, nosaukusi šādus Purvīša balvas 2025 kandidātus: Indriķis Ģelzis par personālizstādi "Ūdeņaina dienas actiņa" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (25.08.–08.10.2023.) Romāns Korovins par personālizstādi "Nomirsim kopā" Rotko muzejā Daugavpilī (01.03.–19.05.2024.) Ieva Kraule-Kūna par personālizstādi "Rīma" galerijā "427" (27.09.–03.11.2024.) Inga Meldere un Luīze Nežberte par izstādi "Saulstāves" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (21.09.–01.11.2024.) Luīze Rukšāne par personālizstādi "Locījuma vietas" izstāžu zālē "TUR_telpa" (19.01.–17.02.2024.) Krišs Salmanis par personālizstādi "Rūgts" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (05.05.–11.06.2023.) Elza Sīle par personālizstādi "Zaķīšu pirtiņa / bailes un trīsas" izstāžu zālē "Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa" (07.09.–27.10.2024.) Paula Zvane par personālizstādi "Neredzams" galerijā "LOOK!" (02.–24.02.2024.) Balvas kandidātu darbu izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē būs skatāma no 12. aprīļa līdz 8. jūnijam. "Purvīša balvas 2025" laureāts tiks paziņots 23. maijā.
Tjūdoru laikmeta Anglijas dzeja un mūzika, īpaši izceļot Džona Donna dzeju, ir iedvesmas avota koncertuzvedumam “Angļu soneti”. Kultūras rondo uzklausām diriģentu Peteri Vaickovski, aktieri Gerdu Lapošku un komponistu Uģi Prauliņu, kurš uzrakstījis jaundarbu „Ekstāze”. Trešdien, 29. janvārī, un ceturtdien, 30. janvārī, plkst. 19.00 Latvijas Mākslas akadēmijas aulā notiks Gerda Lapoškas un Latvijas Radio kora koncertuzvedums "Angļu soneti". Uzvedums ir balstīts Tjūdoru laikmeta Anglijas dzejā un mūzikā. Pievērsties Tjūdoru laika angļu mūzikai ir diriģenta un senās mūzikas pētnieka Pētera Vaickovska izvēle, kā iedvesmas avotu minot ne tikai mūziku, bet arī Džona Donna tekstus. Spīķeru koncertzālē, kur notika mēģinājums, Pēterim Vaickovskim rokās ir apgādā "Neputns" izdotā angļu klasiķa Džona Donna dzejas un apceru grāmata "Cilvēks nav sala”. Šo grāmatu sarunā piemin gan Gerds Lapoška, gan Uģis Prauliņš, tāpēc neliels fragments par to, kas ir Džons Donns. Stāsta izdevuma "Cilvēks nav sala" sastādītāja un priekšvārda autore Anna Auziņa un redaktors Arvis Viguls, raksturojot Džona Donna dzīves gājumu un poētisko valodu. Plašāka saruna par Džonu Donnu skanēja Kultūras rondo, kad iznāca grāmata "Cilvks nav sala". "Viegli aizplīvurots skatiens, izteiksmīgi vaigu kauli un jutekliskas lūpas – tāds Džons Donns, protams, vīd aiz saviem erotiskajiem, pārsteidzoši modernajiem mīlas dzejoļiem. Aizraujoties ar Donna "mūsdienīgumu" un "brīvdomīgumu" dzejā, var palaist garām galveno: Donns agri saprata, ka dzīve piespiež cilvēku mainīties, tāpēc vēl jo svarīgāk ir atrast tai enkuru," ar Džonu Donnu iepazīstina pasākuma organizatori. Džons Donns (1572–1631) ir viens no zināmākajiem angļu dzejniekiem un metafiziskās dzejas tradīcijas pamatlicējiem. Koncertuzvedumu iedvesmojuši pagājušajā gadā izdevniecībā "Neputns" izdotie Džona Donna dzejas atdzejojumi (grāmata "Cilvēks nav sala").
29. janvārī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā gaidāms Mūzikas akadēmijas emeritētā profesora, flautista Viļņa Strautiņa (1939–2018) atcerei veltīts koncerts "Turpinājums", kuru vadīs muzikoloģe Ilze Medne. Mūžībā aizgājušo Meistaru aizvien atceras gan kā izcilu flautistu, gan kā talantīgu pedagogu. Kopš 1971. gada Latvijas Mūzikas akadēmijā Vilnis Strautiņš vadīja flautas klasi, kuru absolvējuši vairāk nekā 60 studentu, daudzi no viņiem šobrīd ir Latvijas profesionālo orķestru mūziķi. "Klasikas" studijā par notikumu runājam ar trim Viļņa Strautiņa studentēm Lieni Denisjuku-Straupi, Aneti Toču un Daci Bičkovsku par profesora mantojumu: viņa personības atspulgiem mūzikā un pedagoģijā, par viņa cilvēciskajām īpašībām, attieksmi pret mūziku un studentiem, kas liek atkal un atkal viņiem satikties atceres koncertos; par viņa darba turpinājumu nu jau vairākās paaudzēs. Uzzinām par koncerta dalībniekiem, viesiem, dažādo mūziku, kuras izvēle atspoguļo cienījamā meistara interešu daudzveidību.
Ielūkoties mākslas vēsturnieka virtuvē un redzēt pētniecības procesu ar visām šaubām, meklējumiem un pārdomām neparastā izstādē piedāvā trīs topošie mākslas vēsturnieki, kuri šogad absolvēs Latvijas Mākslas akadēmiju. Izstāde „Studija(s) procesā” ir tapusi sadarbībā ar „Maxim Boxer” galeriju Rīgā, kur jaunie pētnieki analizē tajā iepriekš notikušās izstādes un paralēli pēta paši savas „alma mater” – Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures specialitātes vēsturi. „Maxim Boxer” galerija atrodas Rīgā, Lāčplēša ielā, līdzās Aleksandra Čaka muzejam, un durvis vēra pirms diviem gadiem, kad uz Rīgu no Maskavas pārcēlās tās īpašnieks, kolekcionārs un galerists Maksims Boksers. Ar galerijas īpašnieku iepazīsimies sižeta beigās, bet sākumā saruna ar trīs topošajiem mākslas vēsturniekiem – Lieni Zonni, Jevgēniju Hamudajevu un Jāni Pūgu –, kuri uzrunāja sadarbībai jauno galeriju. Viņi šogad absolvēs Mākslas akadēmiju un savā kursā ir tikai trīs, stāsta Jevgēnija. Ceturtajā kursā topošajiem mākslas vēsturniekiem parasti ir uzdevums veidot izstādi. Lai gan šogad tas nebija obligāti, Liene Zonne nolēma, ka vēlas to darīt, un kursabiedri pievienojās.
Kāda ir personības muzeju loma un sūtība? Vai nepieciešams pārskatīt to darbību un kā ienākt Latvijā jauniem muzejiem? Par muzeju nozari pārmaiņu procesā Kultūras rondo izvaicājam nozares ekspertus. Studijā Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Grīnvalde, Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūras pasākumu organizatore, izstāžu kuratore, arī Starptautiskās muzeju padomes Latvijā valdespārstāve Katrīna Kūkoja un Memoriālo muzeju apvienības direktores vietniece Sanita Kosoviča un Cēsu novada pašvaldības iestādes "Cēsu muzejs" struktūrvienība Piebalgas muzeju apvienības Orisāre vadītāja Līva Grudule, kuras pārziņā ir Antona Austriņa "Kaikaši", Emīla Dārziņa "Jāņaskola", Kārļa Skalbes ‘'Saulrieti”un Brāļu kaudzīšu "Kalna Kaibēni". Turpinām arī interesēties par jauno atbalsta sistēmu privātajiem muzejiem. Godīgāka sistēma vai „bada spēles”? Tik dažādi vērtējumi izskan par jauno valsts atbalsta sistēmu privātajiem akreditētajiem muzejiem. Pērnā gada nogalē īsā laikā tika mainīti spēles noteikumi četriem privātmuzejiem, kas līdz šim bija saņēmuši garantētu valsts atbalstu: tiem kopā ar pārējiem nozares spēlētājiem no šī gada ir jāsacenšas vienotā Valsts Kultūrkapitāla fonda konkursā. Par gaidāmajām pārmaiņām diskutējām arī Kultūras rondo, tagad atskatāmies, kā tad noslēdzās pirmais konkurss un kādi ir secinājumi. Latvijā ir apmēram divi simti privātu muzeju un kolekciju, bet tikai desmit no tiem izvēlējušies un spējuši iegūt akreditāciju – būtībā kvalitātes sertifikātu, kas apliecina, ka konkrētā institūcija labi pilda visas muzeja funkcijas: veido krājumu, pēta to un izglīto sabiedrību. Akreditācija arī nozīmē, ka muzeja krājums kļūst par daļu no nacionālā muzeju krājuma. Četri akreditētie privātie muzeji – Latvijas Mākslinieku savienības muzejs, 1991.gada barikāžu muzejs, Žaņa Lipkes memoriāls un Imanta Ziedoņa muzejs – daudzus gadus saņēma stabilu atbalstu no valsts un bija raduši ap to plānot savu budžetu. Piemēram, pērn Kultūras ministrijas budžetā četriem privātajiem muzejiem atvēlēja mazliet virs 240 tūkstošiem eiro. Pērnā gada nogalē kārtību tika nolemts mainīt, novirzot visus privātos akreditētos muzejus uz Valsts Kultūrkapitāla fondu un par attiecīgu summu palielinot konkrētās mērķprogrammas finansējumu, bet ar būtisku atšķirību: tagad uz šo summu konkursa kārtībā vienādi varēja pretendēt visi akreditētie privātie muzeji. Pieteikumus vērtēja Kultūras mantojuma nozares ekspertu komisija, ko vadīja Una Sedleniece – ilggadēja muzeju nozares darbiniece, pašlaik Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores vietniece administratīvajā darbā.
Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves 18. janvārī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas "Zelta mikrofons 2025" ceremonijā balvas "Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā" saņems televīzijas režisore Svetlana Rudzīte un festivāla "Bildes" rīkotāja Tija Auziņa. Ja Tiju Auziņu esam dzirdējuši vairākās intervijās, tad Svetlana Rudzīte vienmēr palikusi aizkadrā, arī tagad grūti pierunājama sarunai, bet tā kā mūs vieno pirmais raidījums tolaik vēl nepabeigtajā Zaķusalas studijā – „Mikrofona aptaujas” koncerts, Svetlana tomēr piekrīt, viesojos Zvejniekciemā, kur Rudzīši (Svetlana kopā ar vīru, operatoru Juri Rudzīti) pārcēlušies nesen. Tagad, protams, muzikāli šovi televīzijā šķiet pašsaprotami, bet tā nebija tad, kad Latvijas Televīzija vēl bija jauna
"Klasikā" uz sarunu aicinām Hammond ērģeļu virtuozu un pedagogu Ati Andersonu, kurš intervijas ievadā atceras, kā sākusies viņa paša mīlestība uz Hammond ērģelēm un pauž gandarījumu par Liepājas Lutera baznīcas vēsturisko instrumentu, kura atjaunošanas process noslēdzies 2024. gadā. Tāpat Atis priecājas par Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas jauno instrumentu pilnā komplektācijā. Runājam arī par instrumenta īpašo skaņu, par iespējām, ko tas sniedz, par savādāku koordināciju, domāšanu un piesitienu, salīdzinot ar klavierspēli. Un vēl arī to, kādas zināšanas nepieciešamas, lai iegūtu kontaktu ar instrumentu, par Leslie skaļruņa iedarbību, vibrācijām, dvēseli. Visbeidzot - arī par Hammond ērģeļspēles apguves iespējām, par dažāda žanra mūziku un instrumentiem, kuri vislabāk draudzējas ar to.
Komponiste Gundega Šmite nolēmusi sniegt koncertu. Tikai šoreiz tas ir "Koncerts stāstos" – tā nosaukts rakstnieces jau otrais stāstu krājums. Kā mūzikas formas un pieraksta veidus var izmantot literārā darbā? Gundega Šmite ir pazīstama akadēmiskās mūzikas komponiste un arī pasniedzēja Latvijas Mūzikas akadēmijā. Viņa ir nolēmusi sniegt koncertu. Tikai šoreiz “Koncerts stāstos” ir grāmatas nosaukums. Un arī pats koncerts – “Tēma un variācijas”, “Elēģija – rondo” , “Trīs imprompti”, divas sonātes, divas invencijas, ir stāstu pieteikumi. Gundega Šmite literatūrā debitēja 2023. gadā. Tā kā viņas dzīve nu jau gadus desmit norit starp Latviju un Grieķiju, pirmais stāstu krājums bija Grieķijas dzīves ainiņas krājumā “Grieķu svīta”. Sekoja “Brīnišķīgā operas pasaule”, kopdarbs ar mākslinieci Artu Ozolu-Jaunarāju. “Koncerts stāstos” ir autores atgriešanās pie jau pirmā stāstu krājuma nosaukumā – “Grieķu svīta” – aizsāktā, latviešu literatūrā visai oriģinālā paņēmiena: mūzikas formu piemērošanas rakstītajam vārdam. Man jau Gundegas Šmites “Grieķu svīta” likās ļoti skanīga grāmata. Stāsti krājumā bieži vien sākās ar skaņu ainavas uzburšanu. Noteiktā toņkārtā ieskanējās arī stāstu personāži. Arī jaunajā krājumā – “Koncertā stāstos” – tekstā ielaužas gan fona trokšņi, gan konkrēti mūzikas skaņdarbi. Taču šeit jau aizsāktais paņēmiens novests līdz koncepcijai. Satura rādītāja vietā ir programma. Autore izmanto slīprakstu, teksta kārtošanu paralēlos plūdumos, norādes lasītājam – “ātrāk”/ “lēnāk”, lai arī valodā atklātu mūzikas jau izzinātās iespējas. Lai saprastu, šo duālo esību – vienlaikus dzīves notikumu, runātā vārda, un paralēli domās un sajūtās skanošo skaņdarbu pasaulē, skan pavisam neliels fragments no Otrās sonātes autores lasījumā.
Savulaik Latvijas Mākslas akadēmijā darbojās leģendāra nodaļa "Interjers un iekārta", kuras dibinātāju vidū 20. gadsimta 60. gadu sākumā bija Voldemārs Šusts un Marta Staņa. Taču 90. gadu pārmaiņu laikos šī specialitāte izzuda. Daudzi nezina, ka interjera dizainera profesiju akadēmijā atkal var apgūt, un profesionālajā dzīvē devušies jau pirmie katedras absolventi. Studentiem, kuri nu jau ir diplomandi, pērnvasar bija īpaša iespēja – ne tikai izstrādāt projektu Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra jaunajām telpām "Arkāde", bet arī praktiski piedalīties projekta īstenošanā. Uzdevumu vēl nopietnāku darīja tas, ka "Arkāde" atrodas arhitektoniski nozīmīgā Vecrīgas ēkā un bijušajā leģendārā kino "Aina" zālē. Par visu plašāk stāsta Interjera dizaina katedras vadītājas Ingūna Elere un Ieva Lāce-Lukševica, kā arī studente Rebeka Ludriķe.
„Man vajadzīgs laiks, gaisma, telpa, materiāli, neatkarība un sapratne”- tā gleznotāja Frančeska Kirke raidījuma vadītājam Kasparam Zariņam noformulē savu radošo kodu. Bet vispirms tiek runāts par bērnību atraktīvā un talantiem bagātā mākslinieku ģimenē, par savu vizuālo valodu, kura balstās mākslas vēsturē un zināšanās par vecmeistariem, arī par domāšanas tehnoloģiju un rokrakstu, kas mainās no mediju esamības vai neesamības. Raidījumā - arī par savas attieksmes paušanu, aizraušanos ar tango, par eiforisku stāvokli un to, cik svarīgi laiku pa laikam māksliniekam attīrīt smadzenes. Frančeska Kirke beigusi J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (1972) un Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības meistardarbnīcu (1978). Ieguvusi mākslas maģistra grādu (2003). Pamatnodarbe – glezniecība, bet darinājusi arī grāmatu ilustrācijas, plakātus, skaņuplašu un disku apvākus, leļļu filmas, sienu gleznojumus, grafisko dizainu vairākām Latvijas Bankas lata un eiro monētām. Izstādēs piedalās kopš 1974. gada. Bijusi dalībniece latviešu un starptautiskās mākslas izstādēs Rīgā, Maskavā, Viļņā, Parīzē, Strasbūrā, Briselē, Zvollē, Nirnbergā, Raumā , Ņujorkā u.c. Sarīkojusi vairāk nekā 30 personālizstādes ārzemēs un Latvijā. Ievērojamākās pēdējā laika izstādes - trauslums/fragile (2019/2020) Mākslas muzejā Rīgas birža, Skaistuma dekonstrukcija ( 1922) galerijā „ Māksla XO”, Bastions (2024) Rotko muzejā. Frančeskas Kirkes darbi iekļauti publiskās un privātās kolekcijās. Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 1982. gada. Saņēmusi Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvu par izstādes Metropole. Rīga izveidi (kopā ar I. Baranovsku, 1999), ieguvusi Latvijas Mākslinieku savienības Zelta medaļu un Gada mākslinieka nosaukumu (2001), Autortiesību un komunikācijas konsultāciju aģentūras "AKKA/LAA Autora balvu 2020" u. c.
"Klasikā" tiekamies ar dziedātāju Daumantu Kalniņu, lai runātu par sadarbību ar orķestri "Rīga" koncerta vadītāja ampluā, kas stiepjas krietni senā pagātnē, par četriem bundziniekiem un to, ka kādreizējie klausītāji nu jau kļuvuši par jauniešiem. Arī par izaicinājumiem, sastopoties ar bērnu auditoriju un paša bērnības pieredzi, par piepildīto koncertu kalendāru decembrī, kur pēdējais ieraksts tradicionāli redzams 31.decembrī... Daumantu uz sarunu aicinājusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas 4. kursa muzikoloģijas nodaļas studente Marta Paula Pauliņa.
Adventes pirmajā svētdienā, 1. decembrī, Rīgas Domā Orķestris “Rīga” sadarbībā ar diriģentu, obojistu Māri Kuģi atskaņos svētku gaidīšanas laikam īpaši izvēlētu programmu, kurā Johana Sebastiāna Baha un Antonio Vivaldi mūzika skanēs līdzās ar 20. un 21. gadsimta meistaru darbiem. Solisti Gundegas Šmites dziesmu ciklā “Plūdmaiņas” koloratūrsoprānam, akordeonam un pūtēju orķestrim būs Gunta Gelgote un Artūrs Noviks, bet arfiste Jekaterina Suvorova un pūtēju ansamblis atskaņos Kloda Debisī "Sakrālās un laicīgās dejas". Orķestra “Rīga” sadarbība ar Guntu Gelgoti mērāma teju dekādes garumā. Dzīvojot Viļņā, Gunta aktīvi koncertē gan Latvijā, gan Lietuvā. Par gaidāmo Pirmās adventes koncertu Gunta saka: “Esmu laimīga par iespēju atkal kopā ar Orķestri “Rīga” atskaņot Gundegas Šmites skaņdarbu “Plūdmaiņas”, ko pirmatskaņojām valsts svētkos pirms trim gadiem. Brīnišķīgi, ka šī iespēja būs Pirmās adventes svētdienā Rīgas Domā!” Pirms pāris gadiem Gunta šo opusu dziedājusi arī kopā ar Lietuvas simfonisko pūtēju orķestri, kur skaņdarbs saņēma slavinošas atsauksmes Baltijas Mūzikas dienās Kauņas Valsts filharmonijā. Gunta piebilst: “Gundegas Šmites partitūra ir niansēta un bagātīgi krāsaina, balss loma tajā ir gan jutekliski poētiska, gan kaislīga caur izaicinošiem tehniskajiem paņēmieniem un plašu diapazonu. No sirds aicinu baudīt izcilu pasaules un mūsu latviešu daiļradi Pirmajā adventē, lai mūzika mūs paceļ un bagātina!” Mārim Kuģim ar Orķestri “Rīga” pirmā sadarbība bija 2023. gada oktobrī, diriģējot koncerteksāmenu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Pirmās adventes koncertā orķestris un diriģents pirmoreiz kopīgi iestudē veselu koncertprogrammu. Ieva Zeidmane: Māri, kāda mūzika vislabāk noskaņo svētkiem un ir piemērota adventes laikam? Māris Kuģis: Protams, pirmais, kas nāk prātā, ir kaut kas neakadēmisks, ar Ziemassvētkiem saistīts. Ja runājam par Pirmo adventi, kas nāk uzreiz pēc tumšā novembra, gribas kaut ko, kas ne tikai iedvesmo svētkiem, bet palīdz domāt dziļi filozofiskas domas un redzēt to tālo skatījumu, ka mēs uz kaut ko ejam. Man tā vienmēr ir akadēmiskā mūzika, kaut kas saistīts ar baroku. Baroks man uzreiz dod šo svētku, gaidīšanas sajūtu. Protams, tas saistīts arī ar to, ka pēdējos gadus gandrīz vienmēr decembra beigās spēlēju Baha "Ziemassvētku oratoriju" (smejas). Tā bijis arī pirms tam, ka tieši baroka mūzika iedod pareizo sajūtu, noskaņo dvēseles stīgas. Jūs esat obojists, kas pievērsies arī diriģēšanai, un ar Orķestri „Rīga” diriģenta statusā satikāties pirms gada Mūzikas akadēmijas beigšanas koncertprogrammā. Māris Kuģis: Tā bija, tikāmies pirms gada koncertā „Veiksmīga satikšanās”, un tajā piedalījās gandrīz visi gan simfoniskās, gan pūtēju orķestra diriģēšanas studenti. Pēc šī koncerta Valdis Butāns uzrunāja mani ar ideju, ka varētu nākotnē sadarboties ar kārtīgu, pilnvērtīgu programmu. Te nu mēs esam. Kāda ir sajūta, stājoties Orķestra „Rīga” priekšā? Māris Kuģis: Gaidīšanas laiks, protams, bija mazliet biedējošs un satraucošs, bet nu jau ir garām trīs mēģinājumi un it sevišķi pēc otrās dienas bija ļoti patīkamas, siltas sajūtas. Teikšu godīgi, nevaru sagaidīt koncertu Rīgas Domā un ļoti gribu sajust šo lielo, kuplo orķestra skanējumu. Tā ir īpaša sajūta. Tas, ka pats spēlējat pūšaminstrumentu, kaut ko maina, esot diriģenta statusā? Māris Kuģis: Noteikti ir priekšrocības tādā ziņā, ka ļoti labi zinu, ko nozīmē ieelpot un sākt skaņu kā pūšaminstrumentālistam. Bet, kad diriģēju, nevarētu teikt, ka tas palīdz simtprocentīgi. Tāpat ir jāpiedomā pie diriģēšanas tehnikas, un tas ir kaut kas, kas, ejot šīm studijām cauri, ir jāattīsta. Sajust to sevī ir viena lieta, bet ielikt to rokās – pavisam cita. Es ceru, ka koncertā viss izdosies un šo pareizo sajūtu atradīšu un pārtulkošu rokās un orķestrantu izpildījumā. To, kā ieelpot un sākt skaņu, Jūs, Gunta, arī, protams, ļoti labi zināt. Ar Orķestri „Rīga” sadarbība bijusi ne reizi vien. Tā būs atkalsatikšanās. Gunta Gelgote: Frenka Tičeli skaņdarbā „Eņģeļi arhitektūrā” Mārtiņa Ozoliņa vadībā es pirmoreiz dziedāju ar Orķestri „Rīga”. Tad pirms trim gadiem tika uzrakstītas Gundegas Šmites „Plūdmaiņas”, ko atskaņojām 18. novembra koncertā. Jau tad likās, ka tas ir ļoti vērtīgs skaņdarbs, pelnījis kādreiz skanēt atkal. Prieks, ka izvēle krita uz šo skaņdarbu un cilvēki varēs to dzirdēt. Varētu domāt, ka ļoti dzidrs soprāns kopā ar pamatīgiem pūšaminstrumentiem varētu būt riskants salikums, bet tā tomēr nav. Gunta Gelgote: Balss šeit reizēm ir kā daļa no orķestra, kā krāsa, reizēm tā ir cilvēcīgā balss, kas stāsta jūtīgu, juteklisku tekstu. Neslēpšu, ka, tā kā Gundega šo skaņdarbu rakstīja tieši man, tur ir ļoti daudz augstu nošu, kuras orķestrim pāri tiek (smejas).
Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Helēna Demakova Spānijas Vidusjūras piekrastes pilsēta Valensija, gluži kā pārējā valsts, no 1938. līdz 1973. gadam pieredzēja viena diktatora, ģenerāļa Franko režīmu. Interesanti, ka drīz pēc diktatūras izbeigšanās Valensijas iedzīvotāji miermīlīgi pauda savu gribu viņiem būtiskā jautājumā un varas iestādes to respektēja. Demokrātijā viņi iestājās par sev būtiskāko jautājumu. Toreizējā tautas balss fantastiski pārvērta pilsētu. Arī agrāk, būdama viens no Eiropas skaistākajiem dārgakmeņiem, Valensija pēc iedzīvotāju lemšanas ieguva satriecoši skaistu un funkcionālu papildinājumu. Pilsētu vienmēr bija mocījuši plūdi, taču 1957. gadā upe Tūrija (Turia) tā izgāja no krastiem, ka vecpilsētā, Karmes (El Carme) rajonā, mājas atradās ūdenī dziļāk par vienu metru. Tūrija bija plata, varena upe, kas sadalīja Valensiju uz pusēm. Pilsētas vadība kopā ar centrālo valdību lēma upi novirzīt un to arī izdarīja. Pēc upes novirzīšanas pilsētas centrā parādījās 10 km garš un ļoti plats laukums, platāks nekā Daugava tās varenākajā plūdumā. Sešdesmitajos gados tur bija plānots būvēt satiksmes mezglus un dzīvojamās mājas. Tomēr vairums iedzīvotāju lēma un iestājās par labu parkam, un tagad bijušās upes gultnes vietā ir pasakaini apstādījumi ar mūsu acij neierastiem, eksotiskiem kokiem, krūmiem un ziediem. Parku atklāja 1986. gadā. Ļaudis tur guļ zālītē, pikniko, staidzina suņus, skrien. Tur ir izcila māksla publiskajā telpā un gulošs milzu Gulivers, uz kura rotaļājas bērni. Pilsētas cilvēciskie mērogi ļauj šo vietu izbaudīt visiem. Demokrātiskās tradīcijas Valensijā ir vismaz tūkstoš gadu senas, un tās nevar iznīdēt neviena diktatūra. Viena no šādām tradīcijām pat ir ierakstīta UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Jau tūkstoš gadu katru ceturtdienu pulksten 12 astoņi melnos, garos tērpos ģērbti vīri svinīgi ierodas un apsēžas pie Valensijas katedrāles Apustuļu durvīm. Tā ir mutvārdu tradīcija, kurā kungi, kas ir zemnieki, lemj tiesu. To tā arī sauc – Ūdens tribunāls. Viņi lemj par apūdeņošanu astoņos Valensijas reģiona apgabalos, kur bez irigācijas nebūtu iespējama raža. Valensijas reģionu Spānijā dēvē par Huerta de España jeb Dārzeņu dārzu. Viņi uzklausa sūdzības par pāri darījumiem un netaisnībām ūdens sadalē un lemj ātru un taisnīgu tiesu, kuru nav iespējams pārsūdzēt. Viss notiek mutiski, valensiešu valodā. Šie astoņi vīri ir pašu zemnieku ievēlēti. Tajā reizē, kad gāju uz viņiem lūkoties, sūdzību nebija, taču visa ceremonija notika tieši tāpat kā pirms daudziem gadu simtiem. Vīri tika izsaukti, tika uzdots jautājums par to, vai kādam ir sūdzības, un tad notika svinīgā aiziešana. Tagad tā ir kļuvusi par tūristu atrakciju, taču nevienu brīdi šis tribunāls nav zaudējis savu praktisko nozīmi. Domāju, ka atslēgas vārds valensiešu panākumiem ir līdzdalība. Mūsu Dziesmu svētku gājiens notiek vienu dienu daudzas stundas un tajā laikam piedalās ap 50 000 dalībnieku. Mēs zinām, ka mūsu svētki ir unikāli, bet arī valensieši domā, ka unikāli ir tieši viņu svētki. Valensijas pavasara tautas svētkos, kuros godina Dievmāti, ceļ milzu lelles, tad tās dedzina un katru dienas vidu sarīko milzu uguņošanu, pulcējas vairāk dalībnieku. Gājiens cauri pilsētai, kurā piedalās 100 000 neticami greznos tautas tērpos tērpti pavasara festivāla dalībnieki, ilgst divas dienas. Par šiem svētkiem varētu stāstīt vēl un vēl, taču šoreiz stāsts bija par kaut ko citu. Par to, ka ikkatrs ar savu darbošanos var ietekmēt ļoti daudz. Pirms dažām nedēļam Valensijas reģionā notika drausmīga dabas katastrofa. Applūda daudzas apdzīvotas vietas un Valensijas pilsētas nomales. Dubļu staumes iznīcināja visu, kas gadījās to ceļā. Pateicoties kādreizējam inženiertehniskajam brīnumam 60. gados, kad tika novirzīta upe Tūrija, pasakaini skaistais pilsētas centrs palika neskarts.
Īpašs laiks šajās dienās ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas operstudijai „Figaro” – pie skatītājiem nonāk Eižena d'Albēra viencēliena operas „Kains” pirmiestudējums Latvijā, ko mazāk pazīstamu operu meklējumos gaismā cēlis operstudijas mākslinieciskais vadītājs Viesturs Gailis. Vēlīnā vācu romantisma mūzikā tulkotais bibliskais stāsts par Kainu un Ābelu tiek izspēlēts opermūzikai neierastā vietā – Marijas Magdalēnas baznīcā Rīgā. Iestudējums uzdod visos laikos un īpaši šodien aktuālu jautājumu – kā rodas ļaunums cilvēkā un sabiedrībā? „Kains” ir arī režisora Jurģa Spulenieka debija operas žanrā. Pēc astoņiem vakarā, kad Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā beidzies vakara dievkalpojums, te sākas cita rosība – spītējot baznīcas mūru aukstumam, deviņi mūziķi noskaņo instrumentus, ieslēdzas skatuves gaismas, altāris pārtop par klinti un Viesturs Gailis paceļ diriģenta zizli. Mūziku, kas skan ierakstā, visticamāk, dzirdat pirmo reizi. Jo arī diriģents Viesturs Gailis šai Eižena d'Albēra 19.gadsimta beigās sarakstītajai un Berlīnē pirmizrādītajai operai nav spējis atrast nevienu pašu ierakstu. Šī Skotijā dzimušā un vēlāk uz Vāciju emigrējušā skaņraža vārds šodien nav plaši zināms, bet 19./20.gadsimta mijā d'Albēru pazina gan kā talantīgu pianistu, gan ražīgu komponistu, tai skaitā 21 operas autoru. „Kains” Latvijā skanēs pirmoreiz. Operstudijas „Figaro” māksliniecisko vadītāju Viesturu Gaili allaž interesējusi ar Latviju saistītu pasaules komponistu mūzika. Un neparasta saistība ar to ir arī Eiženam d'Albēram. Proti, tieši Rīgā viņš 1932.gadā aizgāja mūžībā. Taču viņš te nedzīvoja. Operas librets ir mākslinieciska fantāzija par Vecajā derībā aprakstīto Kaina grēku, nogalinot savu brāli Ābelu. Izrādē dzied septiņi solisti, visi – Mūzikas akadēmijas topošie operdziedātāji.
Kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz pat novembra vidum skatāma Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes izstāde “Saulstāves”. Tēlniece Luīze Nežberte pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Inga Meldere ir gleznotāja, mākslas restauratore, viņa apvieno laikmetus, liekot attēlu uz attēla savos darbos. Inga Meldere dzīvo Somijā, Luīze Nežberte vada mākslas telpu Vīnē. Kāda ir mākslinieku dzīve globālajā laikmetā? Gleznotāja Inga Meldere dzīvo un strādā Helsinkos. Studējusi Latvijas Universitātē, Latvijas Mākslas akadēmijā un Mākslu universitātē Helsinkos, zināšanas papildinot arī Jana van Eika Akadēmijā Māstrihtā. Par nesen atvērto izstādi “Kim?” Laikmetīgās mākslas centrā viņa sarunā teiks, ka tā aptver visas viņas interešu jomas mākslā, tā ir attēlu miksēšana, glezniecība uz drukas, glezniecība uz papīra, glezniecība uz audekla. Viena no mākslinieces interešu jomām ir ar dabīgo krāsu ieguves metodēm saistītu darbnīcu vadīšana. Savukārt tēlniece Luīze Nežberte pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Luīze Nežberte dzīvo un strādā Vīnē, Austrijā. Pašlaik studē tēlotājmākslu Vīnes Lietišķo mākslu universitātē un vada mākslinieku izstāžu vietu "Pech". Abas mākslinieces par būtisko savos meklējumos mākslā uzsver saikņu veidošanu un sakarību pamanīšanu. Bet abu biogrāfijā var pamanīt, ka mākslinieces šai izstādē izvēlējušās uzsvērt savu sakņotību Latvijas kultūrvēsturē, tomēr viņu dzīve norit aiz valsts robežām. Abas mākslinieces vecuma ziņā šķir apmēram 20 gadi - vesela paaudze. Inga Meldere šobrīd jau ir starptautiski atzīta māksliniece, Latvijā pirms gada viņas darbs bija skatāms Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, izstādē “Tikai Neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā”, taču viņas mākslinieces dzīve ir ļoti rosīga – Tallinnā, Helsinkos, jau pieminētajā Pech galerijā Vīnē. Luīze Nežberte Kim? Laikmetīgās mākslas centrā rāda sauļoto stabu, kolonnas jau ieņēmušas savu vietu, pārveidojot izstāžu telpu. Sarunā Luīze saka, ka augstu vērtē sadarbības momentu. Gan šīs izstādes tapšanā, sadarbībā ar Ingu Melderi, taču arī kādā plašākā mākslas kontekstā. Līdzās darbiem, viņa izstādei radījusi arī zīnu, izdevumu, kurā izlasāmi latviešu arhitekta un etnogrāfa, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātāja Paula Kundziņa, mūsdienu lietuviešu mākslinieka Antana Gerlika, amerikāņu performanču mākslinieka Andrea Freizera citāti. Uz vāka Raimonda Ķirķa sacerēts “Rokraksts par satikšanos ar laiku”, kurā dzejnieks iejuties kāda 18. gadsimta brāļu draudžu kustības dalībnieka pasaules uzskatā, viņa acīm skatot 21. gadsimta Rīgu. Luīze Nežberte ir jauna māksliniece, Rīgā viņas darbi bija skatāmi pirms gada galerijā “427”. Internetā saglabātās izstādes “Clump Spirit” fotogrāfijas rāda uz visām pusēm izspūrušas konstrukcijas, izstādes aprakstā pieminēta vernikulārā arhitektūra.
Diennaktī ir tikai 24 stundas un nedēļā - septiņas dienas. Bet cik gan bieži nākas dzirdēt, ka, lai paspētu paveikt visu iecerēto darbā vai mājas dzīvē, prasītos papildu dienas un papildu stundas… Vai strādājam par daudz? Kas ir veselīgais līdzsvars starp darba un privāto dzīvi - par to Latvijā tapis kāds interesants pētījums. Ar pētījumu iepazīstina Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, RSU Darba drošības un vides veselības institūta vadošā pētniece Linda Matisāne un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste, Latvijas Universitātes un Latvijas Mākslas akadēmijas lektore Kristiāna Lapiņa. Par to, ka laiks, ko pavadām darbā, un tas, cik daudz strādājam, ir jāsabalansē ar atpūtu un savu dzīvi ārpus darba gaitām, tiek runāts daudz un ik pa laikam. Par to ir arī uzrakstītas dažādas grāmatas. Bet arvien ir cilvēki, kuri darbā pavada ļoti lielu savas ikdienas dzīves daļu un nespēj brīvdienās darbu neņemt mājās un atvaļinājumu nereti arī izmanto, lai paspētu padarīt nepadarīto. Kāpēc tā un kā Latvijā ļaudis ievēro līdzsvaru darba un privātajā dzīvē? "No manas puses divi aktuālākie uzdevumi ir: viens ir atrast un varbūt izstrādāt padomus darba devējiem, kuri varētu palīdzēt to līdzsvaru vairāk darbiniekiem iegūt; otrs - paskatīties varbūt kaut kādas prakses vai darbības, ko paši darbinieki jau dara, kuriem varbūt tas līdzsvars ir labāks nekā citiem, un tad uz tā pamata sagatavot arī kaut kādus individualizētus ieteikumus vai individuālus ieteikumus, ko katrs varētu varētu praktizēt," atzīst Linda Matisāne. "Tas, ko mēs redzējām no pirmajiem aptauju datiem jau iepriekš, ka bieži vien nav vajadzīgs kaut kas ļoti kosmisks, bet bieži vien pietiek pareizā brīdī kaut ko pareizi pateikt tam darba devējam, lai līdzsvars uzlabotos un tā cilvēka pašsajūta uzlabotos. Nevajag kaut ko ļoti smalku pirkt un investēt nenormāli daudz, bet bieži vien ir runa tiešām par tādiem praktiskiem padomiem, ieteikumiem, attieksmi galu galā. Un tas ir ļoti daudz," norāda Ivars Vanadziņš. Linda Matisāne norāda, atsaucoties uz citu pētījumu, līdzsvara trūkumu starp privāto un darba dzīvi ietekmē ne tikai tas, cik daudz tu strādā, bet tas, kas notiek tavā darba vidē. Piemēram, ja darbinieki sūdzas vai saka, ka viņiem ir emocionālā vardarbība darba vidē, vai viņiem ir konflikti ar saviem kolēģiem, konflikti darbinieku grupu starpā, konflikti ar klientiem, tas viss pasliktina šo privātās un darba dzīves līdzsvaru. Un tas nozīmē, ka, pat ja tu fiziski nestrādā, tas, kas darās tavā galvā, tu turpini domāt, tas būtiski pasliktina šo sajūtu. Ivars Vanadziņš atzīst, ka vairāk uztrauc tas, kas notiek tālāk, jo tam ir kādas īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa ietekmes uz veselību, tai skaitā darbaspējām, par visu pārējo nemaz nerunājot. "Noteikti darba devējs var palīdzēt savam darbiniekam justies labāk un to līdzsvaru atrast. Bet jāpatur prātā ir arī tas, ka darbs nozīmē ļoti daudz cilvēkiem un tas noteikti būs saistīts arī ar personību un ar pasaules redzējumu. Ja darbs tiek uztverts kā dzīves galvenais saturs vai satura devējs, tādā gadījumā ar to būs saistītas ļoti daudzas lietas, piemēram, pašvērtējums, vai arī dzīves kvalitātes izjūta. Tā arī tiks saistīta ar darbu," analizē Kristiāna Lapiņa. "Tās pārējās jomas, kas arī ir ļoti būtiskas, ko arī pētījumi pierāda, ka tiešām ir jāspēj atpūsties tādā saturīgā, pilnvērtīgā veidā, ir jāspēj veidot attiecības arī ar citiem cilvēkiem ārpus darba. Ja tas nenotiek un darbs ir pats galvenais, tādā gadījumā, protams, varam no tā visa secināt, ka, jā, tieši darba devējs citreiz būs tieši tas cilvēks, kuram būs jāuzņemas tā lielākā slodze - aizvest mazliet tālāk to darbinieku no paša darba, mēģināt pārvērtēt darba saturu un arī galu galā paskatieties uz to, ko tieši darbs man nozīmē, kas tad tas ir manā dzīvē." "Kādreiz var būt arī tā, ja mēs izvēlamies privāto dzīvi kā dzīves daļu, kur notiek reizēm ne visai labas lietas, tur arī mēdz būt konflikti, tur ir ļoti daudzas personiskas, lielākas un mazākas, gan traģēdijas, gan dažādi notikumi. Šī dzīve ir ļoti piesātināta. Var gadīties arī tā, ka neizdodas tikt galā ar to, kas tur notiek, un tad cilvēks burtiskā nozīmē bēg. Un viņš bēg darbā, viņš kļūst par darbaholiķi: viņš ierodas pirmais, viņš ir pulksten pusseptiņos darbā un pulksten pusdivpadsmitos viņš iet prom, un tas ir tā iemesla dēļ, ka viņam ir ļoti grūti atrisināt šo privātās dzīves dažādo problēmu daudzumu, ja un ar to tikt galā," atzīst Kristiāna Lapiņa. Pārlieku liela darba slodze iespaido sirds veselību Zinām, ka, lai cik ļoti mēs censtos strādāt bez stresa, atpūsties veselīgiun sabalansēt darbu ar atpūtu, bieži vien ikdienā tās tas nenotiek. Nedzīvojam ideālā pasaulē un zinām, ka arī mūsu ķermenis var īslaicīgi pielāgoties saspringtākiem darba un dzīves cēlieniem, betjāuztraucas ir tad, kad garās darba dienas kļūst par normu, nevis izņēmumu. Ja pats cilvēks tam nepievērš uzmanību, tad vienā brīdī sirds var pagurt no šāda režīma. Kas notiek ar sirdi, pie pārlieku lielas darba slodzes, skaidro Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kardiologs un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Kārlis Trušinskis. Lai parūpētos par sirds veselību atbilde vienkārša, bet reizumis grūti realizējama – ik dienu jāatrod tas zelta vidusceļš, vai maza zelta taciņa, lai sabalansētā daudzumā un kvalitātē varam strādāt un atpūsties tā, lai pasaudzētu savu veselību.
Ja ir kāda joma, kurā zinātne ir krietni ieguvusi no mākslas, tad tā ir anatomiski precīza cilvēka organisma atveide. Gadsimtu laikā ielūkojoties cilvēkā aizvien dziļāk un smalkāk, tapuši unikāli anatomijas gleznojumi, kas aizvien ir palīgi ārstiem ikdienā. Kāda ir bijusi šo zīmējumu loma un kā glezniecība un tēlniecība arvien iet rokrokā ar anatomiju? Raidījumā sarunājas tēlnieks, uzņēmuma "Anatomy Next" dibinātājs un Latvijas Mākslas akadēmijas docents Uldis Zariņš un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete. Maijā lielo mēneša sarunu veltījām jautājumiem par zinātni un mākslu - kur un kā tās iet roku rokā, kā zinātne palīdz mākslai un otrādi. Jau toreiz aizrunājāmies līdz vairākiem notikumiem ļoti tālā pagātnē, kad tieši ar mākslas valodu izdevies runāt par bioloģiju, ķīmiju, fiziku un citām zinātņu nozarēm. Bet šajā zinātnes un mākslas sadarbībā, šķiet, īpaša vieta ir mākslas un anatomijas draudzībai. Tāpēc šodien sarunā tuvāk palūkojamies, kā vēsturiski tapuši anatomiskie zīmējumi, kā tie palīdzējuši mediķiem un vai šī anatomijas un mākslas sadarbība turpinās arī mūsdienās. Botāniķis Pauls Galenieks interesējās gan par rozēm, gan paleobotāniku Izcilais latviešu botāniķis Pauls Galenieks starpkaru Latvijas laikā aizstāvēja disertāciju “Latvijas rozes”, un tas bija pirmais plašais pētījums par Latvijas savvaļas rozēm. Profesora izveidotajām mājām Baldones pagastā tika dots nosaukums “Rozītes”, kurās viņš izveidoja tolaik lielāko savvaļas rožu kolekciju Latvijā, un tur tika veikti novērojumi arī minētās disertācijas izstrādei. „Roze ir cilvēces pirmā mīlestība – pirmais augs, ko cilvēks sācis kopt un audzēt tikai skaistuma dēļ, bez kādas praktiskas vajadzības. Jūlija karstajās dienās tā sāk ziedēt mūsu dārzos, šī sensenā draudzene ar cēlajiem ziediem un smalko smaržu. Dzejnieki to slavinājuši neskaitāmas reizes, gleznotāji atdarinājuši tās skaistumu, un pat nelabojami praktiskais ikdienas cilvēks sava drauga, radinieka vai paziņas goda dienā nosūta tam vislabprātāk rozes, jo arī viņš zina, ka tā savu uzmanību būs vislabāk izteicis.” Šos vārdus var lasīt 1940. gadā izdotajā populāri zinātnisko rakstu krājumā „Daba un mēs” un krājuma autors ir Pauls Galenieks. Botāniķa intereses gan bija daudz plašākas par rozēm. Ar vienlīdz lielu kaislību, kā viņš pētīja rozes, viņš interesējās arī par paleobotāniku, tas ir, botānikas novirzienu, kas pētī pagājušo ģeoloģisko laikmetu augus un to attīstības vēsturi un arī par floristiku. 1923. gadā P. Galenieks dibināja Latvijas Dabas zinātņu biedrību un kļuva par tās izdevuma “Daba” redaktoru. 1924. gadā pirmizdevumu piedzīvoja profesora sarakstītā mācību grāmata vidusskolām “Botānika”, turpmākajos gados grāmata piedzīvoja vairākus atkārtotus izdevumus. Viņš ir arī daudzu zinātnisko un populārzinātnisko rakstu autors gan starpkaru Latvijas laikā, gan arī pagājušā gadsimta 50. - 60. gados. Baldones muzejā kopš vēl visu vasaru var aplūkot izstādi par botānikas profesoru. Izstāde veidota sadarbībā ar Latvijas Universitātes (LU) muzeju, tāpēc piedāvājam nelielu ieskatu Paula Galenieka darbībā saistībā ar rozēm un augu terminoloģiju. Tā kā liela daļa viņa savākto materiālu atrodas LU muzejā, par profesoru Galenieku stāsta muzeja krājuma glabātāja Daiga Jamonte, kura arī ir veidojusi vairākas izstādes par botāniķi un viņa darbiem. Plašāku informāciju par botānikas profesoru var atrast LU muzeja krājuma glabātājas Daigas Jamontes sagatavotajā materiālā muzeja interneta vietnē.
Uzmākšanās skandāls Latvijas Mūzikas akadēmijā raisījis ļoti pretrunīgu reakciju sabiedrībā. Kā to vērtēt? Krustpunktā diskutē Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne, profesore, mācītāja Dace Balode, sociālantropologs Artūrs Pokšāns, psiholoģijas doktore, Latvijas Universitātes asociētā profesore Ieva Stokenberga un sabiedrisko attiecību speciālists Kristians Rozenvalds. Pagājusi pusotra nedēļa, kopš Latvijas Televīzija savā raidījumā "Kultūršoks" pirmo reizi stāstīja par anonīmo anketēšanu Latvijas Mūzikas akadēmijā un liecībām par seksuāla rakstura uzmākšanos no pasniedzēju puses. Tagad savu darbu dara policija, notiek pārmaiņas un acīmredzot vēl notiks arī pašā akadēmijā. Nav šaubu, ka arī citām institūcijām nāksies pārskatīt esošos normatīvus, jautājums, vai tas arī būs jādara likumdevējiem? Bet notikušais atklāj arī to, kādi mēs esam kā sabiedrība. Droši vien arī tas skandāls tik plaši izvērsās, jo mums katram, pārējiem, ir savs viedoklis par to, kas ir noticis, un tas nebūt nav vienāds. Kamēr vieni raizējas par pārdarījumiem un seksuālo vardarbību, citi atkal uztraucas, ka tiek nojauktas dzimumu attiecību jeb dzimumu atšķirību robežas. Studentes stāsta, ka pat baidās ēdnīcā saskrieties ar pasniedzēju, jo ir emocionāli traumētas. Citas smīkņā un saka - meitenes pašas koķetē un grib iegūt vīriešu uzmanību. Kāda ir sabiedrības nostāja, kad runājam par seksualitāti un pieņemamo vīriešu un sieviešu starpā un vispār attiecībās? Kas ir mūsdienu sabiedrības normas un normalitāte? Kāpēc tas ir tā? Šoreiz neierasta diskusija Krustpunktā studijā.