Podcasts about latvijas neatkar

Pagājuši 35 gadi, bet tās dienas saviļņojums joprojām ir tik spēcīgs, it kā tas būtu noticis vakar. 138 deputāti nenobijās no padomju varas draudiem, un nobalsoja – neatkarībai būt! 1990. gada 4.maijs. Ir pieņemta deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu! “Aculiecinieks. Neatkarībai būt!” uz vēsturisko 4.maiju atskatās divi toreizējās Augstākās padomes deputāti, kuri balsoja par Latvijas Neatkarības deklarāciju. Atmiņās kavējas Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, AP priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns un toreizējā tautfrontiete, biedrības biedrības "4. maija deklarācijas klubs" prezidente Velta Čebotarenoka.

Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību. Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danuta Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.

Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību. Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danute Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns 1990. gada Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas notika pēc mažoritārā principa. Katrā no 201 vēlēšanu apgabala kandidātam vēlētāju priekšā nācās izturēt sīvu konkurenci ar vairākiem sāncenšiem. Galvenās prasības Latvijas Tautas frontes atbalstītajam kandidātam bija konkurētspēja un drosme balsot par neatkarību, kā arī gatavība bez palīgiem, kādu tā laika deputātiem nebija, atjaunot tiesisku valsti pat ne no nulles, bet mīnuszīmes. Tautas frontes frakcija saliedēja izcilas, izglītotas, dažās jomās pat visizcilākās Latvijas personības un spilgtus oratorus. Viņiem nācās stāties pretī gadu desmitos koptai padomju demagoģijai, provokācijām un rupjībai. Katras komisijas vadītājs Augstākajā padomē bija lielisks savas jomas pārzinātājs. Izglītībā un kultūrā – vēlākais Kultūras akadēmijas dibinātājs, profesors Pēteris Laķis, ārlietās – Mavriks Vulfsons, pašvaldību reformā – Jānis Škapars un ne tikai viņi. Par Latvijas leģendu kļuva pirmā Augstākās padomes cilvēktiesību komisijas vadītāja, Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācijas izveidotāja Ita Kozakeviča... Apbrīnojama bija daudzu deputātu māka runāt bez iepriekš uzrakstītiem tekstiem, filigrāni argumentēt un pierādīt. Turēties pie taisnības un patiesības. Taču 4. maijā centrālo runu par tautas tiesībām uz atņemto valsti lūdzām teikt rakstniekam Albertam Belam. Nesen rakstnieka meita Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļai nodeva tēva Augstākās padomes laika arhīvu ar dokumentiem, likumu uzmetumiem, to labojumiem, tīrrakstiem un melnrakstiem. Starp tiem viena liela bieza klade, kurā Alberts fiksējis vai katru deputāta darba dienu. Tajā atradās arī četru mašīnraksta lapu garās 4. maija runas uzmetumi un sēdē nolasītais teksts ar pēdējā brīža labojumiem. "Ja še zālē sēž kāds, kas jau grib dalīt mūsu mantu," gluži vai dzirdu Alberta mazliet uztraukto, saspringto balsi, "tad ieteicu mazliet pagaidīt. Mēs vēl elpojam. Šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim. Tāpēc mēs pieprasām neatkarību. Latvijai, Lietuvai Igaunijai… Ukrainai, visām valstīm, kur cilvēka dzīvība jāaizsargā, lai tā būtu svēta un neaizskarama." Kopumā 4.maija sēdes gaita ir stenografēta, daudz filmēta un fotografēta. Iespējams pārbaudīt katra deputāta balsošanas lapiņu ar apvilkto PAR. Zināmi balsojuma  boikotētāji no frakcijas "Līdztiesība". Tomēr dokumentētas ne visas dramatiskās epizodes Neatkarības deklarācijas ceļā uz pasludināšanu. To, ka par tās izgāšanu ne vien ar  frakcijas "Līdztiesība", bet arī ar vientiešu un bailuļu spēkiem Maskava gādāja, apliecina  kaut vai 4. maija rītā negaidīti uzradušies alternatīvie, maigi prokremliskie Augstākās padomes lēmuma projekti, kas, gods kam gods, visdrīzāk tika veiksmīgi noairēti sekretariāta papīrkurvī un līdz izskatīšanai nenonāca.  Toties 30. aprīlī Rīgas lidostā čekas vīri apcietināja, lai ar verdiktu – "uz mūžu – no PSRS uz Vāciju deportētu vienu no svarīgākajiem Deklarācijas autoriem un konsultantiem Egilu Levitu. Par laimi mums un viņam, kā arī pateicoties pareizas 4. maija Deklarācijas pareizai pieņemšanai, Padomju Savienības atlikušais mūžs izrādījās īss. Neatkarības atjaunošana nebija vienreizējs akts. PSRS Prezidenta 1990. gada 14. maija dekrēts, ar ko viņš Latvijas Neatkarības Deklarāciju pasludināja par antikonstitucionālu, vairs nespēja ietekmēt Latvijas Augstākās padomes nostāju vai pašu neatkarības atgūšanas procesu. Tas 1990. gada 4. maijā bija formāli pasludināts un nenovēršami turpinājās ar virkni citu soļu. Tas noslēdzās 1991. gada 21. augustā ar Konstitucionālā likuma pieņemšanu un Latvijas starptautisku atzīšanu. 4. maija Deklarācija Latvijā ārēji un tūlīt it kā neko nemainīja. PSRS varas struktūras saglabājās paralēli atjaunotās Latvijas radītajām un reformētajām. Padomju armija un karabāzes tepat. Stūra mājas čekisti savos posteņos. Vissavienības militārās rūpnīcas darbojas kā darbojušās. Noplūda gan ziņas, ka no Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīviem kaut kur kaut kas tiekot pārvietots uz Maskavu, bet Zviedrijas izlūkdienests piefiksējis kodolgalviņu izvešanu. Viskardinālāk tomēr bija mainījusies latviešu kolektīvā apziņa. Tajā iemājoja kaut kas tāds, ko nav iespējams nošaut, arestēt, deportēt, iebiedēt. Pēc Deklarācijas pieņemšanas deputāti un cilvēki kopā ar tik laimīgām sejām kā nekad  agrāk, savstarpēju simpātiju skauti,  plūda uz Daugavmalu, uz neviena īpaši neorganizētu sadziedāšanos. Latvijas Nacionālās enciklopēdijas 4. maija šķirklī to labi ilustrē Ulda Brieža fotogrāfija ar koklētāju, kurš rokās tur notis augšupceļošai melodijai "E-si brīv-a, Lat-vi-ja!" Ziedi klājās Brīvības pieminekļa pakājē. Tomēr dziesmoto manifestāciju nācās beigt ātrāk, nekā pienāktos un gribētos. Krastmalai tuvojās padomju bruņutehnikas kolonna uz 9. maija militārās parādes mēģinājumu. Neviens nevarēja zināt, ka tā būs pēdējā okupācijas armijas "Uzvaras dienas" parāde Rīgā.  Tautas frontes vēlēšanu centra un administrācijas darbinieki ar daļu no deputātiem vēl atgriezās Tautas frontes mītnē Vecpilsētas ielā, lai viens otram pateiktos par darbu un simboliski pieliktu punktu komplicētajam Neatkarības deklarācijas ceļam uz  pasludināšanu. Tai pašā laikā, kā rakstījis viens no Tautas frontes muzeja un Valsts valodas centra 4. maija 35. gadadienai veltītā eseju konkursa "Mana balss brīvībai" dalībnieks, Rīgas 88. vidusskolas 10. klases audzēknis Renāts Derjugins, "Latvijas neatkarība nav  akmenī cirsta – tā ir kā koka laiva, kas mums pašiem jākopj un jāstūrē pasaules politiskajos viļņos".

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns Pirms šodienas vienmēr bijusi vakardiena. Tautas frontes manifestācijā Daugavmalā dienu pirms 1990. gada 18. marta Augstākās padomes vēlēšanām turēju plecos četrus gadus veco dēlēnu. Radiožurnālists Jānis Ūdris vēlāk stāstīja, ka amerikāņu reportieris, kam viņš manifestācijā tulkoja, to ieraudzīdams, izsaucies: "Nākotne viņa plecos!" Mēs visi esam kādam vai kādas iepriekšējās paaudzes plecos. Mūsu plecos ir mūsu nākotne. Varbūt nav tik svarīgi, bet parasti, atzīmēdami 4. maiju, cilvēki lielākoties aizmirsuši vai nezina, ka Latvijas neatkarības atjaunotāju pirmā plenārsēde sākās nevis 4., bet gan 3. maijā. Bez sīvas spēkošanās ar prokremlisko opozīciju, bez neatkarības pasludināšanai svarīgāko  pozīciju ieņemšanas 4. maijs šodien nebūtu svētku diena. 3. maijā par Augstākās padomes priekšsēdētāju ar turpat vai 160 balsīm ievēlēja iepriekšējās – Latvijas PSR Augstākās padomes – Prezidija priekšsēdētāju, no augstu padomju amatpersonu aprindām nākušu latviešu godavīru Anatoliju Gorbunovu. Taču zīmīgi, ka 138 deputāti – tieši tik, cik nākamajā dienā balsos par neatkarību – viņa pirmā vietnieka krēslā apstiprināja Tautas frontes priekšsēdētāju, bet 131 – tas ir, mazāk par liktenīgo konstitucionālo vairākumu – piekrita, ka par priekšsēdētāja otro vietnieku kļūst LNNK pārstāvis. 3. maijā plenārsēdi uzsāka vēl Latvijas PSR Augstākā padome un Latvijas PSR deputāti, bet 4. maija pēcpusdienā PSR abreviatūra un attiecīgā plāksnīte pie Augstā nama ieejas jau atradās vēstures mēslainē. Tālab 3. maijs, ja arī nav atzīmējama diena, tomēr bijusi liktenīga. Iepriekšējā stāstā par neatkarības atjaunošanu pirms 35 gadiem pieminēju 30. marta diskrēto apspriedi Vaives dzirnavās. Nepateicu tikai to, ka tur Tautas frontes un Pasaules Brīvo latviešu apvienības vadoņi apsprieda ne tikai Neatkarības deklarācijas gala tekstu, bet dalīja arī portfeļus un amatus, kam vajadzētu vadīt neatkarības izcīņu. Tur izlemts pirms 3. maija – Augstākās padomes pirmās sanākšanas – ar Latvijas Neatkarības deklarāciju iepazīstināt PSRS Prezidentu. Pastāvēja neliela cerība, ka tas varētu novērst vai vismaz mīkstinātu represijas  un ekonomisko blokādi, kādu pēc 11. marta Lietuvas Neatkarības akta Kremlis jau īstenoja pret lietuviešiem. Rietumu politisko līderu tipiskā attieksme pret Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas centieniem toreiz vēl bija apmēram tāda: "Jums taisnība, bet runājiet ar Maskavu!" Tikšanās ar Gorbačovu un PSRS premjerministru Nikolaju Rižkovu par Latvijas Neatkarības deklarāciju Maskavas Kremlī notika 17. aprīlī. "Stenka na stenku!" ("Siena pret sienu!") – Kremļa saimnieks norādīja vietas sarunu galda pretējā pusē man, Tautas frontes valdes loceklim Ilmāram Bišeram, Anatolijam Gorbunovam un deputātam Vilnim Bresim – četru cilvēku delegācijai no Latvijas. Deklarācijas nianses viņu neinteresēja. Uzstāja, ka izstāšanās no PSRS pieļaujama tikai saskaņā ar PSRS Konstitūciju, ko PSRS Konstitūcija, protams nepieļauj. PSRS valdības galva Rižkovs viszinīgi brīdināja, ka jelkādas Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu ne tikai PSRS valdība, bet arī latviešu tauta uztveršot kā neatbalstāmu ekstrēmismu un mūs gāzīšot. Pirmais jaunās Augstākās padomes gāšanas mēģinājums notika 15. maijā. Vecajā Rīgas Bruņniecības namā, pūlēdamies padzīt koristus, kuri kā sargi stāvēja uz ieejas kāpnēm dziedāja tautasdziesmas, lauzās civilās drānās ģērbti jaunekļi, pieprasīdami saskaņā ar Gorbačova dekrētu iesaldēt 4. maija deklarāciju. Uzbrucēji Puškina valodā auroja "Internacionāles" pirmo rindiņu un negaidīti izklīda stundā, kad padomju armijas daļās dalīja pusdienas. Pēc 17. aprīļa sarunas ar Gorbačovu varēja nojaust, ka neatkarības atgūšana arī parlamentārā, nevardarbīgā ceļā nebūs vienkārša, un Kremlis neatsakās no iespējas Baltijas neatkarības procesus apturēt ar spēku. "Ja vēlētos, es Landsberģi pāris nedēļās "priščučil bi" ("pienaglotu pie sienas")," PSRS Prezidents brīdināja mūs, šķietami draudzīgi piebilzdams, ka ar "latviešu strēlniekiem" jau gan, atšķirībā no "lietuviešu muzikanta", Kremlis taču varēšot vienoties. Tautas frontes atbilde šai sarunai Kremlī bija 21. aprīlī Daugavas stadionā sasauktā visas Latvijas vairāk nekā 8000 dažādu līmeņu deputātu sanāksme. Tā Augstākās padomes pirmajai sesijai uzdeva balsot par Tautas frontes sagatavoto Deklarāciju.  Dzejnieks Imants Ziedonis mudināja nenobīties no "ziloņa, kas iebridis skudru pūznī, uzlicis tam gubu un žēli taurē, ka skudras, čurādamas uz viņa kājas, pārkāpj ziloņa cilvēktiesības". Tas bija sveiciens jau dibinātajai Augstākās padomes prokrieviskajai frakcijai "Līdztiesība". Daudzi "Līdztiesības" deputāti ikdienā valkāja padomju armijas un VDK virsnieku uniformas, atgādinādami, ka ir bruņota opozīcija. Imants Ziedonis arī karsti atbalstīja priekšlikumu 3. maija sēdi ievadīt ar deputātu svinīgo solījumu Mātei Latvijai Brāļu kapos. Ar solījumu veļiem, kuru plecos turamies, un solījumu tiem, kurus jānotur mūsu pleciem. Dzestrā agrumā, zeltsaules staros. Visi caur Brāļu kapu vārtiem izgājušie deputāti sastājās ar skatu pret Mātes Latvijas skulptūru. Kā pēdējais aizelsies pieskrēja filozofs Pēteris Laķis, stāstīdams, ka viņu aizkavēja puķu tantiņa, kura nav ņēmusi naudu par ziedu pušķīti, piekodinādama, ka par samaksu pieņems tikai balsojumu par neatkarību. Un lai arī ir dzirdēts mūziķu joks, ka par vienu flautu briesmīgāk var skanēt tikai divas flautas, nākamo balsotāju par neatkarību solījumu senčiem un nākamībai 3. maijā, ja neesmu to nosapņojis, ievadīja un noslēdza divu jauniešu – puiša un meitenes – dievišķa flautu spēle. Tas bija skaistākais un iedvesmojošākais uzmundrinājums deputātiem, kas 3. maijā  pārkāpa vecā laikmeta slieksni, lai dotos nezināmā nākotnē uz 4. maiju, kas, nevar noliegt, laimīgi turpinās par spīti tā paša ienaidnieka draudiem un karam Ukrainā.

“Pirmā piecgade” – Jāņa Deinata foto objektīvs fiksējis nejauši piedzīvotu situāciju reportāžas, radot dokumentālu stāstu par periodu pirms Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas – no 1989. līdz 1994. gadam, kad pārmaiņas sabiedrībā vēl tikai brieda. Vairāk gan par viņa jauno izstādi, gan citām ar fotografēšanu saistītām niansēm sarunā ar Jāni Deinatu Kultūras rondo. Izstādē iekļautajā laika posmā (no 1989. līdz 1994. gadam) Jānis Deinats nonāca, tā dēvētajā, Jēzus vecumā, proti, viņam apritēja 33 gadi. Lūgts raksturot, kāds cilvēks viņš bija tajā laikā, Jānis Deinats atbild: "Redzi, kad es sāku apzināti fotografēt un centos apzināti kļūt par fotogrāfu, biju sev devis iekšējus piecus gadus ar nodomu – kļūšu fotogrāfs, bet, ja nesanāks, tad nē! Tas bija mans iekšējais uzdevums. Ir svarīgi dot sev kādu uzdevumu un mērķi. Tad sāku strādāt par fotogrāfu." Taču Jānis Deinats izvairās sevi saukt par mākslinieku, un viņš arī paskaidro, kāpēc: "Māksla ir radošs darbs. Bet fotogrāfija ne vienmēr ir radošs darbs, it sevišķi, ja tu strādā pasūtījumos, kur ir jāstrādā konkrētos ierobežojumos. Es varu tik vien, kā no sevis kaut ko pielikt, bet virsuzdevumu es nedodu. Mans radošais darbs ir tad, kad es pats dodu sev uzdevumu un es to īstenoju ar saviem līdzekļiem. Bet tas neizslēdz radošo darbību arī pasūtījumā."

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs šobrīd ir skatāma jauna ekspozīcija “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991”, kas vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā. Raidījumā būs dzirdama saruna ar ekspozīcijas kuratorēm Līnu Birzaku-Priekuli un Artu Vārpu. Jaunā ekspozīcija veltīta Latvijas laikmetīgās mākslas avangardiskajai lomai mūsu valstiskās neatkarības atgūšanas periodā, kad Mihaila Gorbačova 1985. gadā iniciētās atklātības un pārbūves politikas iespaidā sabiedrībā, tai skaitā rakstnieku, mūziķu, mākslinieku vidē, aizsākās ievērojami liberalizācijas procesi. Tie iedvesmoja Latvijas sabiedrību un ietekmēja arī politisko lēmumu pieņemšanu. Šis nesenās vēstures laikposms, kad māksla kļuva par pretošanās formu un pārmaiņu veicinātāju, atgādina mums kultūras un radošās brīvības nozīmi. KŪL| Kultūras ūnijas laiks ir eksperimentāls aktuālās mākslas un dzīves kultūras telpā skaidrojošs, ilustrējošs un dokumentējošs Radio NABA raidījums. Raidījums tiek veidots ar mērķi aplūkot un fiksēt aktuālos kultūras un laikmetīgās mākslas notikumus. Tā ir iknedēļas tikšanās vieta kultūras dzīves veidotājiem, māksliniekiem, režisoriem, studentiem, pētniekiem, lai runātu, kā rodas dažādās kultūras izpausmes formas. Raidījums Radio NABA programmā ir dzirdams trešdienās plkst. 19:00, raidījumu vada un producē Anete Enikova. Raidījuma aktualitātēm var sekot līdzi facebook.com/nabakul un instagram.com/naba.kul. Raidījuma ieraksti pieejami arī Spotify, iTunes un LSM arhīvā. Raidījums tapis ar “Valsts Kultūrkapitāla fonda” atbalstu.

Pirms pāris dienām atzīmējām 104. gadskārtu kopš Latvijas Republikas valstiskuma iedibināšanas 1918. gada 18. novembrī. Raidījumā Šīs dienas acīm ieskats vēsturiskajās norisēs pirms Latvijas neatkarības tapšanas, tās laikā un tūlīt pēc tam.  Pirmais nozīmīgais solis suverēnā Latvijas valstiskuma izveidē tika sperts 1917. gada decembra sākumā, kad Valkā savā dibināšanas kongresā sanāca Latviešu pagaidu nacionālā padome, apliecinot latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības. Valka tobrīd bija latviešu politiskās dzīves centrs, cik tālu Rīga līdz ar apmēram pusi Latvijas teritorijas atradās ķeizariskās Vācijas okupācijā. Stāsta vēsturnieks, Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadošais pētnieks Ainārs Lerhis. Kaut okupācijas varas stipri ierobežoti, latviešu politiķi tobrīd darbojās arī Rīgā. Te izveidojās politisko spēku apvienībā Demokrātiskais bloks, te darbojās arī latviešu sociāldemokrātija. Par šo spēku darbību. Stāsta vēsturnieks. Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis. 1918. gada rudenī, Pirmajam pasaules karam tuvojoties finālam, strauji pieauga politiskās darbības iespējas tobrīd vēl vācu okupētajā Latvijā. Uz Rīgu pārcēlās Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbinieki, un sākās padomes un Demokrātiskā bloka darbības salāgošanas process, kas bija izšķirošs Latvijas valstiskuma iedibināšanai. Par šo procesu - Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis.  Kas attiecas uz Latviešu Zemnieku savienību, tā ir faktiski šajā brīdī tas vienojošais cementējošais spēks. Patiešām īstena centriska partija, kas mēģina savienot visus. Tas rezultāts mums ir zināms, ka Ulmanim tobrīd izdodas radīt pietiekami lielu politiskās centrtieces spēku, atvilkt pie sevis no Pagaidu nacionālās padomes visus tos, kurus varēja. Pievilkt visus pārējos politiskā spektra spēkus un tad izveidot to, ko mēs zinām kā Latvijas Tautas padomi, kā Latvijas priekšparlamentu - politisko partiju pārstāvju orgāns, kurš tad arī 1918. gada 18. novembrī deklarēja Latvijas valstiskumu. Un kalpoja kā šis priekš parlaments vairākus gadus, līdz bija iespējams vistautas vēlēšanās ievēlēt Latvijas Satversmes sapulci.  Vai mēs varam teikt, ka tobrīd Latviešu Pagaidu nacionālajai padomei bija raksturīga tomēr zināma domāšanas inerce, kas, manuprāt, lielā mērā saistījās ar to, ka tā bija darbojusies visu laiku joprojām Krievijas varas telpā. Inerce, kuru varētu raksturot kā joprojām vienas lielas impērijas mazas tautas domāšanas veidu. Savukārt Demokrātiskajam blokam ar Ulmani lielā mērā priekšgalā tā izjūta jau bija vairāk vērsta uz nākotni, uz tiem modeļiem, kā būs jāveido jaunā neatkarīgā Latvijas valsts. Bija visnotaļ loģiski, ka tieši Kārlis Ulmanis stājās jaunizveidotās valsts valdības priekšgalā. Par Latvijas Pagaidu valdības darbības sākumu stāsta vēsturnieks, Latvijas Valsts vēstures arhīva vadošais pētnieks Jānis Šiliņš.  

Ko domā, ko ne...Novembris mūsos ir tik ļoti pamjudinājis latvisko un, protams, tuvojoties Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienai, kas, starp citu, tika pasludināta Latvijas Nacionālajā teātrī tālajā 1918. gadā, man kā aktrisei tas ir ļoti simboliski ...

Vēstījumā par latviešu drukātās preses vēsturi stāsts par Trešās atmodas un Latvijas neatkarības atjaunošanas posma izdevumiem 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē. Stāsta tolaik aktīvi atmodas preses darbinieki, žurnālisti - publiciste, šobrīd literārā žurnāla "Domuzīme" galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa un filologs Aleksejs Grigorjevs. Iepriekšējā raidījumā, kurā runājām par presi Padomju Latvijas pēdējās desmitgadēs - Hruščova atkušņa un pēc tam Brežņeva stagnācijas periods -, konstatējām, ka tā laika preses aina ir pietiekami bagātīga, iznāk daudz dažādu preses izdevumu. Un šī vide, kas ir samērā daudzskaitlīga, ir viena no tām, kur briest un zemdegās pastāv zināma intonatīvā opozīcija padomju varai, kaut arī šī prese, protams, kalpo tā laika varai kā propagandas un ideoloģijas instruments. Tas, kas notiek ar presi 80. gadu vidū, kad varas kontrole tiek atslābināta, Padomju Savienībā sākas tas, ko dēvē toreiz par atklātību, tiek atlaisti cenzūras žņaugi, izrādās, ka tie žurnālisti, kas ir strādājuši Padomju Latvijas presē, tai skaitā tādā, kuru izdod partijas centrālkomiteja komjaunatnes centrālkomiteja, ka viņi daudzi ir visai gatavi ātri pārorientēties.  Pareizā lietu izpratne ir pastāvējusi jau pirms tam, faktiski tajā brīdī, kad šai, teiksim, mēģenē iemet kaut kādus atsevišķus katalizējošus elementus, kas ir, piemēram, atklātībā nonākuši vēstures fakti. Tēma par represijām padomju laikā, par Molotova - Ribentropa paktu, tas izraisa momentāli strauji rūgšanas procesu.  Viena no tādām spilgtām pirmajām bezdelīgām ir žurnāls "Avots". Literāri kulturāls žurnāls, kurš parādās 1987. gadā. Atceros labi to momentu, mans klases biedrs toreiz Jānis Elsbergs, kura vecākais brālis, dzejnieks Klāvs Elsbergs piederēja pie "Avota" redakcijas kodola, viens no pamanāmākajiem šai jauno ļaužu grupā, atnesa tādu ziņu, ka būs jauns žurnāls. Šie redakcijas ļaudis ir bijuši Komjaunatnes centrālkomitejā, tikušies ar "kurējošajiem ļaudīm", un viņiem ir pateikts, ko viņi drīkst un ko viņi nedrīkst. Atceros, ka viņiem bija teikts - pagaidām nekādu trimdu, nekādas trimdinieku publikācijas un neko par Černobiļu. Arī Rudīte Kalpiņa tajā laikā bija viena no "Avota" komandas.  "Avots" bija ļoti pamanāmi citāds nekā visi līdz tam iznākusī Latvijas prese arī ārējā noformējumā, par kuru bija sašutuši arī daudzi vecākās paaudzes latvieši.  "Katrā ziņā tas nāca ar kaut ko jaunu. To situāciju, varbūt, pat var salīdzināt ar 50. gadu beigām, kad arī, atceros, Ilgvars Butulis stāstīja, parādoties "Zvaigznei" [žurnāls], parādījās arī tiešām jauns grafiskais vizuālais noformējums, parādījās krāsas. Tātad faktiski caur periodiku mēs līdz šim dažādos posmos esam guvuši signālus, ka nāk kaut kas jauns, vai, ka šis jaunais jau ir atnācis, un tas tagad atspoguļojas tajā konkrētajā preses izdevumā," vērtē Rudīte Kalpiņa. Paiet salīdzinoši neilgs laiks, un 1988. gadā tiek dibināta Tautas fronte un parādās laikraksts "Atmoda", nu jau izteikti politiskas izdevums, un tas saistās ar Alekseja Grigorjeva darbu. Viņš bija laikraksta krievu izdevumā vadītājs. "Tikko parādījās iespēja darīt kaut ko vairāk, tad notika tāds kā sprādziens. Un tas sprādziens, es domāju, vispirms bija "Avots", tad arī "Atmoda". "Atmodas" redaktore bija Elita Veidemane un viņa mani aicināja par krievu varianta redaktoru. Tā bija, protams, jau tīri politiski avīze ar kultūras nozīmi. Šeit laikam ir jārunā arī par to, kas notika ar krievu un latviešu kultūru mijiedarbību gan "Atmodā", gan arī "Avotā", jo "Avotam" krieviski bija milzīga nozīme visā Padomju Savienībā, tāpat kā "Atmodai" krieviski. Mēs kaut kā to piemirstam, mēs esam ļoti daudz darījuši arī krievu vēstures bīdīšanā un atvēršanā pasaulei un atvēršanā savai pašai vēsturei. Tam bija ļoti liela nozīme," atzīst Aleksejs Grigorjevs.

Meži, malka, bioenerģija... Kā sildīsimies tagad un tuvākajā nākotnē? Raidījumā Kā labāk dzīvot spriežam par iedzīvotāju energoneatkarību un katlumāju pāreju no gāzes apkures uz biomasu / šķeldu, kā arī diskutējam par ažiotāžu, kas izcēlusies ap granulām un kāpēc šoreiz vēlāka pirkšana varētu būt pircējiem izdevīgāka. Studijā akciju sabiedrības “Latvijas Valsts meži” pārstāvis Jānis Tomass Kotovičs, Latvijas biomasas asociācijas “LATbio” valdes priekšsēdētājs Didzis Palejs, kā arī Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijas izpilddirektors Artūrs Bukonts. Šobrīd nākamo apkures sezonu prognozēt ir ļoti sarežģīti, taču ir svarīgi, lai katrā mājsaimniecībā būtu kaut nelielas kurināmā rezerves, norāda Jānis Tomass Kotovičs: “Runājot par malku, mans vectēvs mācīja sava veida latviešu dzīvesziņu, ko mēs šodien varbūt esam nedaudz piemirsuši, proti, ka kārtīgā lauku mājā ir jābūt vismaz triju gadu malkas rezervei. Ja šāda rezerve ir, tad ziemu var gaidīt pilnīgi bez nekādām bažām.” Attiecībā uz gāzes apkuri, nevarot nepiekrist Ekonomikas ministrijas paustajam, ka situācija šobrīd ir gana riskanta, arī ilgtermiņā. To atzīst arī pārējie studijas viesi, prognozējot, ka malkas, granulu vai šķeldas apkures sezonai Latvijā pietikšot, jautājums esot par to, cik katra veida kurināmais maksās. Raidījuma dalībnieki aicina klausītājus neļauties ažiotāžai, kas sacēlusies ap granulu tirgu, kā zināms, cilvēki sākuši to iepirkt lielā apjomā pat vairākām apkures sezonām uz priekšu. Visi pauž uzskatu, ka turēt lielāku granulu rezervi, nekā nepieciešams tuvākajai ziemai, šobrīd īsti neesot jēgas, īpaši no finansiālā viedokļa. Uz jautājumu par sabiedrības satraukuma veicināšanu diskusijas dalībnieki atbild izvairīgi, salīdzinot to ar sāls pirkšanu Covid-19 pandēmijas sākumā. “Tas ir labs jautājums, kas šādu ažiotāžu veicina. Taču tas vilnis veļas, kļūst arvien lielāks un aug kā lavīna, līdz mēs esam situācijā, kādā esam. Mājsaimniecības, kas katru gadu regulāri vasarā ir pirkušas trīs / četras tonnas granulu, kas vajadzīgas nākamajai ziemai, pēkšņi grib nopirkt desmit tonnas,” norāda Kotovičs. Taču granulu ražotāju lauciņā akmeni studijas viesi nemet, jo augušas arī izejmateriālu cenas, kā arī nozare lielā mērā balstās uz eksportu. Vietējais tirgus vienmēr bijis salīdzinoši mazs. Un arī ar briketēm situācija šobrīd esot līdzīga. Runājot par granulu un brikešu kvalitāti, “uz aci” to neesot iespējams noteikt, energoietilpību iespējams izmērīt vienīgi laboratorijas apstākļos. Taču labs rādītājs ir ENplus-A1 sertifikācija, kam atbilstot gandrīz visu Latvijas ražotāju ražotās granulas.

Vēstījumā par latviešu drukātās preses attīstību esam nonākuši līdz liela pavērsiena punktam - Pirmais pasaules karš, tā noslēgumā Latvijas valstiskuma tapšana un Latvijas Neatkarības karš. Kāda izskatās šajos procesos latviešu prese, stāsta vēsturnieks Nacionālā arhīva  vadošais pētnieks Jānis Šiliņš. Kādas izmaiņas preses statusā, tās iznākšanas noteikumos ienesa Pirmais pasaules karš un Krievijas impērijas iesaistīšanās šajā karā? "Karš nesa būtiskas izmaiņas, jo kara apstākļi ir ārkārtēji un arī valsts vara ievieš kara cenzūru un seko līdzi tam, lai informācija, kas tiek publicēta laikrakstos, neapdraudētu valsts drošību. Ja līdz tam bija pēccenzūra, kad tu nodrukā kaut kādu materiālu un tevi attiecīgi soda, ja tas nav bijis korekts, tad kara laikā tika ieviesta priekšcenzūra. Tas nozīmē, ka visi materiāli, ko tu gribi publicēt, ir jāparāda attiecīgi cenzoram. Kara laikā diezgan daudz iznāca arī laikraksti ar tukšām slejām, piemēram, kur tas cenzors ir nosvītrojis un nevar drukāt šo informāciju," stāsta Jānis Šiliņš. "Tāpat, kas ir varbūt pat Latvijas gadījumā ir svarīgāk, tika vērstas represijas pret dažādām nelegālām sociālistu organizācijām un attiecīgi arī pret šiem nelegālajiem laikrakstiem un arī legāliem ar tādu sociālistisku vai sociāldemokrātisku novirzienu," norāda Jānis Šiliņš. "Līdz ar to laikrakstu skaits būtiski samazinājās lielā mērā arī šo vajāšanu dēļ un politiskā spiediena dēļ. Bet, protams, ka visbūtiskākās izmaiņas nesa 1915. gada bēgļu kustība un evakuācijas, kurās arī ļoti ietekmēja Latvijas preses ainavu. Arī tas, ka pusi Latvijas teritorijas okupēja Vācijas armija un tika izveidots vācu okupācijas režīms, rezultātā to preses izdevumu skaits, kas iznāca Latvijas teritorijā, ļoti būtiski saruka." "Piemēram, 1914. gadā kopumā Latvijas teritorijā iznāca 169 dažādi periodiskie izdevumi, tad 1916. gadā tikai 32. Tas nozīmē, faktiski piecas reizes samazinājās šo izdevumu skaits. Pēc tam pakāpeniski atkal pieauga 1917. gadā ar demokratizācijas procesu un politiskajām brīvībām, arī vārda brīvība tiek atjaunota," turpina pētnieks. "Katram politiski vai sabiedriski aktīvam spēkam vai grupiņai, katrai sevi cienošai šādai grupiņai ir jābūt kādam preses izdevumam, un attiecīgi atkal sākas preses izdevumu skaita pieaugums.  Un tas arī turpinājās 1918. un 1919. gadā. Bet līdz pat Neatkarības kara beigām faktiski arī šis pirmskara periodisko izdevumu skaits netika sasniegts." "Par kara propagandu runājot, ienāca prātā mana vecvectēva stāsts, kurš stāstīja, ka Pirmā pasaules kara laikā izplatīja avīzes avīžpuikas. Viens no tiem avīžpuikām katru dienu ar jaunāko avīzi skrēja, un viņš bija saskaitījis, cik Krievijas varas iestādes ziņo, cik nogalināti vācu karavīri. Un vienu dienu viņs esot skrējis pa ielu un bļāvis, ka mums vajag tikai nedaudz izturēt, tūlīt karš beigsies, jo Vācijai ir palicis tikai viens karavīrs. Viņš saskaitījis šos zaudējumus, un viņam sanāk pēc tiem skaitļiem, ka Vācijas armijā ir palicis tikai viens karavīrs, tas jānogalina un karš būs beidzies," atminas Jānis Šiliņš. "Mūsdienās mēs to redzam līdzīgi, protams, karojošās puses pārspīlē pretinieka zaudējumus, un kara propagandai, lai cik tā būtu brīva un demokrātiska valsts, vienmēr ir sava loma. Bet mums jāatceras, ka Krievijas impērijai, protams, tajā laikā līdz pat 1917. gadam nebūt nebija demokrātiska valsts. 1917. gadā ļoti daudz kas mainījās." Šiliņš norāda, ka Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara laikā nebija neviena izdevuma latviešu valodā, kurš būtu iznācis bez pārtraukumiem. Trīs laikraksti iznāca katru gadu, arī 1918., 1919.  un 1920. gadā, bet ar lieliem pārtraukumiem. Tie bija laikraksti "Jaunākās Ziņas", "Līdums" un "Zeme". "Tas arī parāda to, cik sarežģīts bija laiks, cik ļoti lielas tās politiskās pārmaiņas bija un kā tās politiskās pārmaiņas ietekmēja šo laikrakstu iznākšanas regularitāti," atzīst Jānis Šiliņš. "Starp citu, it sevišķi kara vidū un otrajā pusē bija ne tikai šie politiskie aspekti vai kaut kādas okupāciju varu intereses, kas ietekmē laikrakstu iznākšanu, bet arī no tīri praktiski apsvērumi, jo trūka papīra, trūka kvalitatīvas tintes, un, ja mēs, piemēram, aizejam uz bibliotēku un pašķirstām tā laika avīzes, daudzas no viņām ir ļoti sliktā stāvoklī, vienkārši izbalējušas, papīrs sadrūp." Šiliņš arī min, ka Pirmā pasaules kara laikā darbību pārtrauca arī vecākais laikraksts, kas iznāca latviešu valodā, "Latviešu Avīzes".

Pret ko latvieši protestēja un kādas vērtības aizstāvēja demonstrācijās ārpus Latvijas padomju okupācijas laikā, kādas atmiņas tas atsauc, raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts pārrunājam ar muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” izstādes “NYET, NYET, SOVIET!” veidotājām Mariannu Auliciemu un Ievu Vītolu, kā arī demonstrāciju dalībniekiem – Valdu Liepiņu un Aivaru Sinku.  Tikšanās iemesls ir tas, ka beidzot vairākus gadus ilgušo pētniecības tēmu noslēgs izstāde “NYET, NEYT SOVIET! Politiskie protesti un demonstrācijas ārpus Latvijas 1945-1991”. Beidzot, jo pandēmijas dēļ izstādi nācās pārcelt jau divas reizes. Tagad tās atklāšanas diena nolikta Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienā – 4. maijā. Marianna Auliciema ir muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” galvenā kuratore, Ieva Vītola, muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” valdes locekle, Valda Liepiņa ir bijusī trimdas aktīviste Austrālijā, viņa piedalījās 1974. gada demonstrācijās, Aivars Sinka ir Daugavas Vanagu centrālas valdes priekšsēdētājs, latvietis no Anglijas, kurš piedalījies demonstrācijās.

Kopš 2019.gada, Ieva bijusi Ukrainā piecas reizes, pēdējās trīs aizvadīto trīs mēnešu laikā. Noslēdzošajā reizē Ieva ar operatoru turp devās 24.februāra vēlā vakarā. Šobrīd viņa jau atkal kravā somas, lai 7.martā, savā dzimšanas dienā, dotos uz Ukrainu un TV3 ziņu tiešraidēs mums ziņotu par notiekošo. Ieva ir mana kolēģe 10 gadus. Kad 2012.gadā Ieva pievienojās toreizējam Latvijas Neatkarīgās Televīzijas ziņu dienestam, mēs tikāmies visai reti, jo Ieva uz darbu nāca 3:00 naktī, lai gatavotu ārzemju ziņas raidījumam 900' sekundes. Nu jau vairākus gadus Ieva veido visdažādākās ziņas, bet viņas sirdslieta ir starptautiskās attiecības un politikas zinātne, ko Ieva šobrīd turpina studēt doktorantūrā.  Lai arī Ievai ir visas tiesības analizēt šī brīža situāciju, vērtēt procesus utt., šī saruna nav par to. Mēs runājām par to, kāpēc viņa, jauna sieviete, turp dodas, riskējot ar savu drošību. Kā šajos gados veidojusies viņas pašas piesaiste Ukrainai un tās cilvēkiem. Ko viņa jūt, esot tur un atgriežoties mājās. Kādēļ nogādāt mums ziņas no un par Ukrainu kļuvis teju par Ievas misiju.  Слава Україні! Героям слава!

Un atkal esam ieslēgušies savos bunkuros, kur nākas rakt ko ārā no digitālajām spēlēm. Šoreiz sāksim epizodi ar Tvaika platformu un to, vai tajā gana liela temperatūra, lai iemestu gredzenu un tas izkustu. Sadaļā Svaigs un Gards Toms meklēs atbildes pie garu pasaules un konsultēsies iekš Paranormal Detectives, savukārt Kristaps iepazīstinās ar lielāko latviešu spēļu karstumu - Latvijas Neatkarības karš 1918 - 1920. Pēc brīvības cīņām māžoties nedrīkst, tāpēc epizodes turpinājumā Kreisais pa nopietno, kur runāsim par globālo spēļu sadārdzināšanos un to, cik daudz esam gatavi atstāt naudas par labu spēli. Savukārt, Stiķa lielā tēma - kā veiksmīgi iesākt samudžinātas spēles ar 100 dažādiem elementiem un bezgalīgi savienotām darbībām. Apspriedīsim pieredzi no Newton un Tzolk'In Tomēr īstākā zemes rīboņa sākas Bezgalīgā dueļa finālā, kurā Toms ir pamatīgi izrāvies, bet Kristapam būs visas iespējas iedzīt. Kurš spēs precīzāk noteikt BGG top 500 spēļu atrašanās vietas? Un noslēgumā mēs spriedīsim, kā labi iztērēt Lidl lielveikalos ietaupīto naudu un nopirkt kādu tiešām lielisku spēli par budžeta cenu. Kuras tad ir izmaksu efektīvākās spēles? To klausies Kreisajā top 5 un tēmā - Lai vērdiņš paliek kabatā. Klausies epizodi - https://anchor.fm/kreisais-tokens Spotify - https://open.spotify.com/search/Kreisais%20tokens Seko mums: Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/ Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874 Joprojām meklējam jaunus Slepenos dārgumus - spēli, kas Tomam obligāti jāizspēlē. To var izdarīt, apskatot Toma kolekciju (https://ej.uz/tomaBGG), un veicot komentāru zem šī ieraksta

4. maijs ir Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena, tas ir brīdis, kad atzīmējam to, ka 1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma „Deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu”. Bet kāds bija ceļš līdz tam un kāda loma neatkarības atgūšanā bija Abrenes konferencei? 1989. gada maijā Francijā Abrenes konferencē pirmo reizi tikās trimdas organizācijas un Latvijas Tautas fronte. Par trimdas darbību Latvijas neatkarības atjaunošanā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts  saruna ar tā laika notikumu aculieciniekiem: Māru Sīmani, Sabiedrisko zinātņu institūta Minsterē programmas koordinatori, Abrenes konferences dalībnieci, Austri Grasi, Latviešu Tautas augstskolas “Abrene” direktoru, vienu no Abrenes konferences rīkotājiem, Gunti Bērziņu, Latviešu Nacionālās padomes Lielbritānijā vicepriekšsēdētāju, Abrenes konferences dalībnieku, un Daini Īvānu, toreiz Latvijas tautas frontes priekšsēdētāju.  

4. maijs ir Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena, tas ir brīdis, kad atzīmējam to, ka 1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma „Deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu”. Bet kāds bija ceļš līdz tam un kāda loma neatkarības atgūšanā bija Abrenes konferencei? 1989. gada maijā Francijā Abrenes konferencē pirmo reizi tikās trimdas organizācijas un Latvijas Tautas fronte. Par trimdas darbību Latvijas neatkarības atjaunošanā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts  saruna ar tā laika notikumu aculieciniekiem: Māru Sīmani, Sabiedrisko zinātņu institūta Minsterē programmas koordinatori, Abrenes konferences dalībnieci, Austri Grasi, Latviešu Tautas augstskolas “Abrene” direktoru, vienu no Abrenes konferences rīkotājiem, Gunti Bērziņu, Latviešu Nacionālās padomes Lielbritānijā vicepriekšsēdētāju, Abrenes konferences dalībnieku, un Daini Īvānu, toreiz Latvijas tautas frontes priekšsēdētāju.  

Atzīmējot Latvijas Neatkarības kara simtgadi, kā arī simts gadus kopš Lāčplēša Kara ordeņa izveidošanas, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) pētījums pārtapis grāmatā “Par Latviju. Lāčplēša Kara ordenis, ordeņa kavalieri un Lāčplēša diena”. Kultūras Rondo ar jauno izdevumu iepazīstina viena no grāmatas autorēm - LNVM Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa un filozofe Ilze Fedosejeva, kura rakstījusi eseju "Varonība un varonis". "Šis daudzu autoru kopējais darbs ir tapis, apkopojot to, ko mēs parasti mēģinām sabiedrībai vēstīt savā Lāčplēša dienas tradīcijā, jo mēs jau 30 gadus katru gadu 11. novembrī Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā eksponējām ģenerāļa Baloža savulaik saņemtos visus trīs šķiru Lāčplēša kara ordeņus," atklāj Anda Ozoliņa. "Gadu gaitā esam savākuši ļoti daudz interesantas informācijas, ar ko papildināt to, kas jau mūsu sabiedrībā bija zināma no iepriekšējiem izdevumiem. Šis ir mēģinājums to informāciju apkopot un arī daļēji mazliet savādāk paskatīties uz tām lietām, par kurām mēs runājām Lāčplēša dienas sakarā," ar izdevumu iepazīstina Anda Ozoliņa.  Tas arī ir stāsts par tradīcijām, kas ir dzīvas šodien Lāčplēša dienā par to, kā tās ir veidojušās, kādas ir saknes, no kā tas nāk, kā tas ir izcēlies.  "Un arī par to mazliet vairāk nekā 2000 cilvēku saimi, kuru biogrāfijas jau mums īsumā ir zināmas no iepriekš izdotajām biogrāfiskajām vārdnīcām, bet kuru biogrāfijās tāds dziļāks un cilvēcīgāks skats ir tapis tieši pagājušajā gadā, kad ordenim atzīmējām 100 gadu jubileju un mūsu muzejs veidoja izstādi, veltītu šim notikumam," turpina Anda Ozoliņa. Veidojot izstādi pirms gada muzeja speciālisti plašāk pētījuši Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biogrāfijas, sazinājušies ar ordeņa kavalieru pēctečiem. Anda Ozoliņa bilst, ka izdevumā apkopotais dos vairāk informācijas tiem, kam nebija iespēja apmeklēt izstādi un varbūt tiešām palīdzēs likvidēt tos mītus, kas mūsu sabiedrībā bieži vien saistās ar Lāčplēša dienu. Anda Ozoliņa arī norāda, ka jaunais izdevums nenozīme, ka viss par Lāčplēša kara ordeni un ordeņa kavalieriem ir izpētītes. "Ir vēl arī tēmas, kuras ir palikušas ārpus grāmatas, kuras varbūt prasa arī vēl pētniecību, jo šeit maz mēs runājam par Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrību, par tās darbību gan šeit, Latvijā, gan arī vēlāk pēc Otrā pasaules kara emigrācijā. Tas ir varbūt vēl tāds arī mūsu neizdarītais darbs, bet varbūt arī plašāks lauks vēl pētījumiem, un, kas zina, varbūt arī ļoti interesantiem atklājumiem," atzīst Anda Ozoliņa. Grāmatu “Par Latviju. Lāčplēša Kara ordenis, ordeņa kavalieri un Lāčplēša diena” izdod "Latvijas mediji".  

Atzīmējot Latvijas Neatkarības kara simtgadi, kā arī simts gadus kopš Lāčplēša Kara ordeņa izveidošanas, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) pētījums pārtapis grāmatā “Par Latviju. Lāčplēša Kara ordenis, ordeņa kavalieri un Lāčplēša diena”. Kultūras Rondo ar jauno izdevumu iepazīstina viena no grāmatas autorēm - LNVM Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa un filozofe Ilze Fedosejeva, kura rakstījusi eseju "Varonība un varonis". "Šis daudzu autoru kopējais darbs ir tapis, apkopojot to, ko mēs parasti mēģinām sabiedrībai vēstīt savā Lāčplēša dienas tradīcijā, jo mēs jau 30 gadus katru gadu 11. novembrī Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā eksponējām ģenerāļa Baloža savulaik saņemtos visus trīs šķiru Lāčplēša kara ordeņus," atklāj Anda Ozoliņa. "Gadu gaitā esam savākuši ļoti daudz interesantas informācijas, ar ko papildināt to, kas jau mūsu sabiedrībā bija zināma no iepriekšējiem izdevumiem. Šis ir mēģinājums to informāciju apkopot un arī daļēji mazliet savādāk paskatīties uz tām lietām, par kurām mēs runājām Lāčplēša dienas sakarā," ar izdevumu iepazīstina Anda Ozoliņa.  Tas arī ir stāsts par tradīcijām, kas ir dzīvas šodien Lāčplēša dienā par to, kā tās ir veidojušās, kādas ir saknes, no kā tas nāk, kā tas ir izcēlies.  "Un arī par to mazliet vairāk nekā 2000 cilvēku saimi, kuru biogrāfijas jau mums īsumā ir zināmas no iepriekš izdotajām biogrāfiskajām vārdnīcām, bet kuru biogrāfijās tāds dziļāks un cilvēcīgāks skats ir tapis tieši pagājušajā gadā, kad ordenim atzīmējām 100 gadu jubileju un mūsu muzejs veidoja izstādi, veltītu šim notikumam," turpina Anda Ozoliņa. Veidojot izstādi pirms gada muzeja speciālisti plašāk pētījuši Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biogrāfijas, sazinājušies ar ordeņa kavalieru pēctečiem. Anda Ozoliņa bilst, ka izdevumā apkopotais dos vairāk informācijas tiem, kam nebija iespēja apmeklēt izstādi un varbūt tiešām palīdzēs likvidēt tos mītus, kas mūsu sabiedrībā bieži vien saistās ar Lāčplēša dienu. Anda Ozoliņa arī norāda, ka jaunais izdevums nenozīme, ka viss par Lāčplēša kara ordeni un ordeņa kavalieriem ir izpētītes. "Ir vēl arī tēmas, kuras ir palikušas ārpus grāmatas, kuras varbūt prasa arī vēl pētniecību, jo šeit maz mēs runājam par Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrību, par tās darbību gan šeit, Latvijā, gan arī vēlāk pēc Otrā pasaules kara emigrācijā. Tas ir varbūt vēl tāds arī mūsu neizdarītais darbs, bet varbūt arī plašāks lauks vēl pētījumiem, un, kas zina, varbūt arī ļoti interesantiem atklājumiem," atzīst Anda Ozoliņa. Grāmatu “Par Latviju. Lāčplēša Kara ordenis, ordeņa kavalieri un Lāčplēša diena” izdod "Latvijas mediji".  

Par Baltkrieviju pēc vēlēšanām un Astravjecas AES ietekmi uz Baltijas valstu attiecībām saruna ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, RSU doktoranti Beāti Livdansku, režisoru Uldi Cipstu, kurš šobrīd uzņem seriālu Minskā, Latvijas Baltkrievu kultūras biedrības "Svitanak" priekšsēdētāja Tatjanu Kazaku un RTU pētnieku, enerģētikas ekspertu Reini Āboltiņu. 9. augustā Baltkrievijā notika prezidenta vēlēšanas – sestās kopš 1994. gada, kad par prezidentu pirmoreiz tika ievēlēts Aleksandrs Lukašenko, izbijis kompartijas darbinieks un sovhoza direktors. Reti kuram radīja šaubas tas, ka vēlēšanu oficiālie rezultāti arī šoreiz apstiprinās diktatora pilnvaras uz nākamo termiņu, ciktāl nevienas no vēlēšanām šajā Latvijas kaimiņvalstī pagājušajā ceturtdaļgadsimtā nav atzītas par brīvām un godīgām. Tomēr priekšvēlēšanu process šoreiz liecināja par īpašu varas nervozitāti, jau pirms vēlēšanām neitralizējot visus nopietnākos vadoņa konkurentus. Bijušais bankas Belgazprombank valdes priekšsēdētājs Viktors Babariko un blogeris Sergejs Tihanovskis tika apcietināti un apsūdzēti, attiecīgi, par liela mēroga finanšu noziegumiem un aicināšanu uz masu nekārtībām, savukārt bijušais diplomāts un augsto tehnoloģiju jomas uzņēmējs Valerijs Cepkalo šobrīd pametis valsti, bažījoties, ka arī pret viņu varētu tikt vērsta kriminālvajāšana. Tomēr šoreiz opozīcija izrādījās vienotāka un apņēmīgāka nekā iepriekšējās reizēs, bloķējoties ap savu kandidāti, Sergeja Tihanovska sievu Svetlanu. Jau tūlīt pēc vēlēšanu beigām sākās pirmie protesti pie vēlēšanu iecirkņiem, kur daudzi nebija paguvuši nobalsot. Jau tobrīd galvaspilsētas Minskas centru bija bloķējuši iekšlietu struktūru un armijas spēki, notika pirmie aresti, īpašo uzdevumu vienības OMON kaujinieki laida darbā petardes, gumijas lodes, apdullinošās granātas un petardes. Protesti strauji pieņēmās spēkā 10. augustā, kad parādījās informācija par oficiālajiem rezultātiem, proti – par Lukašenko esot nobalsojuši vairāk nekā 80% vēlētāju, bet par Tihanovsku – apmēram 11%. Protesti notika ne vien Minskā, bet arī Brestā, Grodņā, Mogiļevā, Gomeļā un mazākās pilsētās. Naktī no 10. uz 11. augustu sadursmes starp protestētājiem un varas pārstāvjiem kļuva biežākas un vardarbīgākas; parādījās informācija par Molotova kokteiļu izmantošanu improvizētām barikādēm no protestētāju puses, viens protestētājs zaudēja dzīvību. Pēc oficiālās versijas vīrieša rokās eksplodējis pašdarināts spridzeklis, savukārt opozīcijas resursi vēsta, nāves iemesls bijusi OMON kaujinieku mesta apdullinošā granāta. Protesti nav rimušies arī turpmākajās dienās, aptverot 25 Baltkrievijas pilsētas un piedaloties desmitiem tūkstošu cilvēku. Lēš, ka aizturēti apmēram 5000. Augusi varas pārstāvju agresivitāte. Tīmeklī publicēti materiāli liecina, ka atsevišķos gadījumos pret protestētājiem izmantota kaujas munīcija, aizturētie tiek turēti pielāgotās telpās, arī zem klajas debess, pret viņiem izturas brutāli un pazemojoši. Prezidenta kandidāte Svetlana Tihanovska pametusi valsti un 11. augustā ieradusies Lietuvā. Pirms tam viņa apmeklēja Centrālās vēlēšanu komisijas biroju, kur tapis acīmredzami piespiedu kārtā ierunāts video vēstījums, aicinot pārtraukt protestus. Savukārt citā, jau pēc robežas šķērsošanas publiskotā ierakstā opozīcijas līdere skaidro savu emigrēšanu ar bažām par pašas un bērnu drošību. Eiropas Savienības un Eiropas valstu līderi pagaidām pauduši tikai nosodījumu un aicinājumus ievērot tiesiskuma un demokrātijas principus, taču sagaidāms, ka jau tuvākajās dienās pret Baltkrievijas amatpersonām tiks noteiktas sankcijas. Astravjecas  AES problēma – plaisa Baltijas vienotībā Astravjecas atomelektrostacija ir pirmais kodolenerģētikas uzņēmums Baltkrievijā. Tā celtniecība tika plānota jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, taču no plāniem uz laiku atteicās pēc Černobiļas kodolkatastrofas. Baltkrievijas režīms atgriezās pie šī plāna pēc apmēram ceturtdaļgadsimta, 2012. gadā uzsākot celtniecības darbus, kurus veic Krievijas valsts kodolenerģētikas koncerna Rosatom meitas uzņēmums. Tiek apgalvots, ka kodolreaktora tips ir moderns un, attiecīgi, drošs, taču jau kopš pirmsākumiem pret spēkstacijas celtniecību asi iebildusi Lietuva, jo reaktors atrodas vien 50 km attālumā no Viļņas. Starptautiskās Pārrobežu vides ietekmes novērtējuma līgumorganizācijas dalībvalstu samitā 2019. gada februārī tika paziņots, ka Baltkrievija, ceļot kodolspēkstaciju tik tuvu robežai, pārkāpusi nolīguma noteikumus. Šī gada aprīlī tika pabeigti spēkstacijas divu reaktoru izmēģinājumi, 7. augustā tika uzsākta kodoldegvielas ielāde, visdrīzākajā laikā paredzot reaktoru palaišanu. Tiek plānots, ka papildus esošajiem diviem nākotnē Astravjecā tiks uzbūvēti vēl divi reaktori. Šīs atomelektrostacijas jautājums kļuvis par strīdus ābolu Baltijas valstu attiecībās. Baltkrievijā ražotās elektroenerģijas iepirkšana būtu izdevīga Latvijai, savukārt Lietuva strikti uzstāj uz tās boikotu. Pēdējais signāls par problēmām, kuras Baltijas kaimiņvalstu attiecībās rada kolīzija starp ekonomisko izdevīgumu un tradicionālo baltiešu solidaritāti, bija Lietuvas ārlietu ministra nepiedalīšanās svinībās Rīgā par godu simtajai gadskārtai kopš Latvijas–Padomju Krievijas mierlīguma noslēgšanas un Latvijas Neatkarības kara beigām. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš

Pirms 30 gadiem 4.maijā Latvijas PSR jaunievēlētās Augstākās Padomes deputāti bija apņēmušies balsot par Latvijas Neatkarības deklarāciju – vienpusēji pasludinot Latviju par neatkarīgu republiku. Lietuva to bija jau izdarījusi, un nu bija pienākusi mūsu kārta. Latvijā krievu bija daudz vairāk, un arī Interfronte spēcīgāka. Kā tas viss bija toreiz, un kādi esam tagad? Šodien raidījumā Krustpunktā lielajai intervijai piekritis tā brīža viens no spilgtākajiem garīgajiem līderiem, mācītājs Juris Rubenis.

Pirms 30 gadiem 4.maijā Latvijas PSR jaunievēlētās Augstākās Padomes deputāti bija apņēmušies balsot par Latvijas Neatkarības deklarāciju – vienpusēji pasludinot Latviju par neatkarīgu republiku. Lietuva to bija jau izdarījusi, un nu bija pienākusi mūsu kārta. Latvijā krievu bija daudz vairāk, un arī Interfronte spēcīgāka. Kā tas viss bija toreiz, un kādi esam tagad? Šodien raidījumā Krustpunktā lielajai intervijai piekritis tā brīža viens no spilgtākajiem garīgajiem līderiem, mācītājs Juris Rubenis.

Latvijas Nacionālais kultūras centrs (LNKC) aicina gan individuālos tautas tērpu īpašniekus, gan kolektīvus 4. maijā, Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 30. gadadienā, virtuāli piedalīties gājienā “Uzvelc tautas tērpu par godu Latvijai”, kura tradīciju kopš 2016. gada iedzīvina tautas tērpu centrs “Senā klēts”. "Šogad aicinām piedalīties šajā pasākumā virtuāli. 4.maijā pulksten 12 ir jāuzvelk savs tautas tērps, jānofotografē, jāpublicē savā "Facebook" lapā un japievieno mirkļbirka #tautasterpugajiens. Šim attēlam jābūt publiski pieejamam," par to, kā šogad norisināsies tautas tērpu gājiens, atklāj Nacionālā kultūras centra Tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena. Tad visas bildes plānots savienot vienā video, kur kustība būs nedaudz improvizēta, bet savā veidā gājiens veidosies. Tautas tērpu centra “Senā klēts”projektu vadītāja Ziedīte Muze stāsta, ka pirmais gājiens notika, atzīmējot "Senās klēts" jubileju, lai parādītu, cik dažādi un daudzveidīgi ir mūsu tērpi. "Dalībnieku atsaucība bija liela un bija priecīgi, tad radās ideja, ka varam iet vēl gājienā, bet ar citu mērķi, un 2017.gadā uzstādījām mērķi, lai gājiens kļūtu par Latvijas Neatkarības atjaunošanas gadadienas svētku daļu," gandarīta Ziedīte Muze. Cilvēki visus šos gadus vienmēr bijuši atsaucīgi. Gājienu tautas tērpos šogad ciešā sadarbībā rīko Latvijas Nacionālais kultūras centrs, tautas tērpu centrs “Senā klēts” un biedrība “Mans tautastērps”. Ja vēl nepieciešama papildus informācija, to var meklēt LNKC mājaslapā un "Senās klēts" mājaslapā, kā arī "Facebook".  

Latvijas Nacionālais kultūras centrs (LNKC) aicina gan individuālos tautas tērpu īpašniekus, gan kolektīvus 4. maijā, Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 30. gadadienā, virtuāli piedalīties gājienā “Uzvelc tautas tērpu par godu Latvijai”, kura tradīciju kopš 2016. gada iedzīvina tautas tērpu centrs “Senā klēts”. "Šogad aicinām piedalīties šajā pasākumā virtuāli. 4.maijā pulksten 12 ir jāuzvelk savs tautas tērps, jānofotografē, jāpublicē savā "Facebook" lapā un japievieno mirkļbirka #tautasterpugajiens. Šim attēlam jābūt publiski pieejamam," par to, kā šogad norisināsies tautas tērpu gājiens, atklāj Nacionālā kultūras centra Tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena. Tad visas bildes plānots savienot vienā video, kur kustība būs nedaudz improvizēta, bet savā veidā gājiens veidosies. Tautas tērpu centra “Senā klēts”projektu vadītāja Ziedīte Muze stāsta, ka pirmais gājiens notika, atzīmējot "Senās klēts" jubileju, lai parādītu, cik dažādi un daudzveidīgi ir mūsu tērpi. "Dalībnieku atsaucība bija liela un bija priecīgi, tad radās ideja, ka varam iet vēl gājienā, bet ar citu mērķi, un 2017.gadā uzstādījām mērķi, lai gājiens kļūtu par Latvijas Neatkarības atjaunošanas gadadienas svētku daļu," gandarīta Ziedīte Muze. Cilvēki visus šos gadus vienmēr bijuši atsaucīgi. Gājienu tautas tērpos šogad ciešā sadarbībā rīko Latvijas Nacionālais kultūras centrs, tautas tērpu centrs “Senā klēts” un biedrība “Mans tautastērps”. Ja vēl nepieciešama papildus informācija, to var meklēt LNKC mājaslapā un "Senās klēts" mājaslapā, kā arī "Facebook".  

Gana bieži tieši militārā joma ir tas lauks, kur top inovācijas tehnoloģijās, medicīnā un citās zinātņu nozarēs, kuras pēc tam arī plaši izmanto arī civilajā dzīvē. Piemēram, alternatīvas antibiotikām Latvijā pēta, pirmām kārtām, militārajām vajadzībām, lai gan tā ir aktuāla problēma visai sabiedrībai. Kāpēc tas tā un kāds ir militārās jomas pienesums pētniecībai, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes Militārās medicīnas pētījumu un studiju centra vadītājs Ainārs Stepens, Rīgas Tehniskās universitātes Aizsardzības un militāro pētījumu centra vadītājs Juris Ķiploks un Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra vietniece nodrošinājuma jautājumos Nodrošinājuma un aizsardzības investīciju politikas departamenta direktore Kristīne Rudzīte-Stejskala. Kristīne Rudzīte-Stejskala skaidro, ka Aizsardzības ministrijai ir sadarbība ar vairākām Latvijas augstskolām, piemēram, ar Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti ir sadarbība munīcijas stabilitātes pētījumos, ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti – sausās pārtikas devas iepakojuma noturības izstrādē. “Rīgas Tehniskā universitāte līdz šim vairāk ir padomdevējs. (..) Mums ir ļoti daudz jautājumu no Aizsardzības ministrijas, kā lietas darīt labāk un uzlabot. Ilgu laiku uz mums skatījās kā uz tiem, kas lūdz naudu, bet neskatījās kā uz tiem, kas potenciāli dod lielu ieguldījumu. Tā ir ekonomiskā daļa,” skaidro Juris Ķiploks. "Mēs nepretendējam uz stratēģiju, mēs nepretendējam uz metodēm – taktiku.” Rīgas Stradiņa universitāte pēdējos gados aktīvi iesaistījusies šajā jomā, lai attīstītu militāro zinātni primāri no medicīnas faktora, no cilvēku faktora. “Mums nav liela valsts un liela armija, bet mēs spējam noteiktos segmentos dot būtisku un jēgpilnu pienesumu. Caur zinātnes prizmu mēs varam dod pienesumu, noteiktās jomās esam spēcīgi," uzskata Ainārs Stepens. “Mums ir jauns produkts, kurš varbūt nav tieši militārā medicīnā, bet saistās ar virtuālās realitātes izmantošanu militārās medicīnas apmācībām, tas ir ieguvis lielu starptautisku skanējumu un vērtību,” atklāj Ainārs Stepens. Ainārs Stepens arī vērtē, ka ēdējo gadu laikā jēgpilnā sadarbība ar Aizsardzības ministriju civilām augstskolām ir pienesums, ka kopējiem spēkiem varam nodrošināt mūsu vajadzības. "Kvalitātes latiņu mēs mēģinām uzturēt caur starptautisko pētījumu prizmu, kas ir svarīgi," tā Ainārs Stepens. Inovācija Neatkarības kara laikā - sanitārais vilciens Jauna un efektīva metode Latvijas Neatkarības kara laikā bija sanitārais vilciens. Lai gan no šodienas skatu punkta tas nešķiet īpaši moderns ievedums, ņemot vērā toreizējos apstākļus, Pirmā pasaules kara sekas un trūkumu, šāds vilciens bija viens no nozīmīgākajiem faktoriem veiksmīgai ievainoto evakuācijai. 2. latviešu strēlnieku brigādes kara ārsts un sanitārās pārvaldes priekšnieks Latvijas armijā Pēteris Sniķers jau agrāk, dienot impēriskās Krievijas armijā, redzēja, kādi bija trūkumi ievainoto transportēšanā ar zirgu pajūgiem. Tāpēc viņš kopā ar domubiedriem Latvijas Neatkarības kara laikā ieviesa sanitāro vilcienu. Tas sastāvēja no vairākiem vagoniem, kurus sadalīja trijos ešelonos. Par šo jaunievedumu Latvijas armijā stāsta vēstures doktorante, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta zinātniskā asistente un Liepājas muzeja vēsturniece Inna Gīle. Sanitārais vilciens darbojās no 1919. gada augusta līdz 1920. gada nogalei un šajā laikā tajā tika pārvadāti vairāk neka 11 tūkstoši pacientu. Inna Gīle norāda, ka visu laiku runājam par politiskiem un militāriem jautājumiem, bet ir arī jāuzsver šis medicīniskais aspekts, jo slimības kara laikā nešķiro – tā skāra gan militāristus, gan civiliedzīvotājus. Tīfs, holera un dizentērija bija bieži pavadoņi kara apstākļos. Pēc kara, 20. -30. gadu Latvijā, tika likti pamati medicīnas laukā, lai uzlabotu šo slimību ārstēšanu.

Nākamā gada sākumā aprit 100 gadi kopš Latgalei nozīmīgiem notikumiem Latvijas Neatkarības kara ietvaros – Latgales atbrīvošanas. Latgales atbrīvošana bija Latvijas Bruņoto spēku un Polijas Otrās republikas kopīga uzbrukuma operācija ar nosaukumu "Ziema", kuras ietvaros 1920. gada janvārī Padomju Krievijas pakļautībā esošās Sarkanās armijas daļas tika padzītas no Latgales. Ieskandinot šo notikumu simtgadi, šoreiz Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā uz sarunu aicinām Latvijas un Latgales vēstures zinātājus - Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja Kultūrvēstures nodaļas vadītāju Valentīnu Slavkovsku, vēstures maģistru, Daugavpils pilsētas pašvaldības vecāko ekspertu projeku jautājumos un biedrības “Daugavpils mantojums” valdes locekli Artjomu Mahļinu, vēstures doktoru Henrihu Somu - lai atgādinātu vēsturisko notikumu nozīmīgumu un sarežģītību, kā arī lai iezīmētu vēsturisko atmiņu mūsdienās un atklātu tam veltītos pasākumus nākamā gada sākumā.

Latvijas Neatkarības kara simtgades svētbrīdis. Studijā mācītājs Elmārs Pļaviņš. "Tā nu paliek ticība cerība un mīlestība, bet lielākā no tām ir mīlestība," grūti atrast iederīgākus vārdus, lai raksturotu to garīgo un emocionālo noskaņojumu, kas valdīja cīnītājos Neatkarības kara laikā. Tāpat kā trīs zvaigznes Brīvības piemineklī ar Kārļa Skalbes vārdiem "Tēvzemei un brīvībai" apvieno Latvijas vēsturiskos novadus vienā simboliskā veselumā, tā arī šie trīs lielie kristīgās ticības izceltie vārdi – ticība, cerība un mīlestība – izgaismo to iekšējo garaspēku, lielumu, drosmi un noteiktību, ar kādu Latviju aizstāvēja tās dēli un meitas.

Latvijas Neatkarības kara simtgades svētbrīdis. Studijā mācītājs Elmārs Pļaviņš. "Tā nu paliek ticība cerība un mīlestība, bet lielākā no tām ir mīlestība," grūti atrast iederīgākus vārdus, lai raksturotu to garīgo un emocionālo noskaņojumu, kas valdīja cīnītājos Neatkarības kara laikā. Tāpat kā trīs zvaigznes Brīvības piemineklī ar Kārļa Skalbes vārdiem "Tēvzemei un brīvībai" apvieno Latvijas vēsturiskos novadus vienā simboliskā veselumā, tā arī šie trīs lielie kristīgās ticības izceltie vārdi – ticība, cerība un mīlestība – izgaismo to iekšējo garaspēku, lielumu, drosmi un noteiktību, ar kādu Latviju aizstāvēja tās dēli un meitas.

Vēstures stāsti parasti ir vīriešu stāsti, īpaši, ja pētām dažādu karu vēsturi. Līdztekus daudz un dažādām organizācijām, kas šogad svin savu simtgadi, jāmin arī Latvijas Sieviešu palīdzības korpuss, kam bija nozīmīga loma valsts neatkarības izcīnīšanā. Tas dibināts 1919. gada 22. septembrī. Kā šī organizācija darbojās un kāda bija sieviešu loma Latvijas sabiedriskajā dzīvē pirms simts gadiem, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturniece Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta zinātniskā asistente Aiga Bērziņa. Viņa stāsta arī par Elzu Žiglēvicu, Sieviešu palīdzības korpusa darbinieci, kura kritusi 1919. gada 20. oktobrī un ir viena no trim sievietēm, kas apbalvota ar Lāčplēša Kara ordeni. "Sievietes lomas pētniecībai vēsturē Latvijā pievērsās pēc neatkarības atgūšanas 90.gados. Ir atrodami daudzi raksti par sievietēm Latvijas vēsturē un arī Neatkarības karā, bet tie nav populārā formā," skaidro Aiga Bērziņa. „Sievietes ir nostabilizējošās Latvijas vēsturē, bet ir vēl daudz, ko pētīt," bilst Bērziņa.   Žēlsirdīgo māsu darbs Latvijā pirms simts gadiem Sākoties Pirmajam pasaules karam, daudzās vietās atvēra žēlsirdīgo māsu kursus, kuros laikā no trim mēnešiem līdz vienam gadam jaunas sievietes  apguva māsas profesiju un pēc tam stājas līdzās ārstiem, lai palīdzētu apkopt ievainotos karavīrus un arī ārstētu bēgļus. Vairāk par šo laiku stāsta P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciālists Mārtiņš Vesperis. 

Klāt piektdiena, kad kā ierasts kopā ar žurnālistiem apspriežam nedēļas notikumus. Rīgas domē joprojām dala amatus, jo pēc Daiņa Turlā īsās mēra karjeras vienošanās par nākamo galvaspilsētas galvu tā arī līdz galam nav panākta. Savukārt savā krēslā palicis ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro, kuram nāca talkā "Latvenergo" pagaidu padome, kas pati atkāpās no amata. Ir bijušas arī citas plaši apspriestas lietas, piemēram, vai uz Valsts prezidenta inaugurāciju viesi jāaicina ar otrajām pusēm. Šos un citus notikumus apspriežam kopā ar žurnālistiem. Mūsu studijā - Māris Antonevičs no Latvijas Avīzes, Aleksis Zoldners no Latvijas Neatkarīgās televīzijas un Evita Puriņa no pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica".

Šī gada 4. maijā (2019), Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienā Rīgas Domā svinīgā dievkalpojumā Rīgas arhidiecēzes ģenerālvikārs Andris Kravalis tika iesvētīts par diecēzes palīgbīskapu. Piedāvājam sarunu ar bīskapu Kravali par bīskapa kalpojuma nozīmi, kas tika ierakstīta tiešraidē dienu pirms šī nozīmīgā notikuma. Saruna un atbildes uz klausītāju jautājumiem turpinās Rīta cēlienā šeit: hearthis.at/rml/rcel190503-kravalis Bīskapa Andra Kravaļa iesvētīšanas dievkalpojuma video - ar komentāriem (studijā pr.Pēteris Skudra) - youtu.be/1JHPI5IZfTU bez komentāriem, labāka kvalitāte - youtu.be/LmjqSoPcyIg

Skanstes jeb tautā dēvētā „Kapu tramvaja” likteni izšķīrusi Centrālā Finanšu un līgumu aģentūra, kas lauzusi līgumu ar „Rīgas Satiksmi” par šī projekta realizāciju. Turpinās arī „Rīgas Satiksmes” konsultantu skandāls, kur pārbaudi sākusi policija. Savukārt Nils Ušakovs arvien nav pārsūdzējis lēmumu par viņa atstādināšanu no Rīgas mēra amatu – laiks tam gan vēl ir līdz svētdienai. Tikmēr Rīgas ielās izbrauca velosipēdistu „Kritiskā masa”, ko visnotaļ pretrunīgi vērtē gan paši velosipēdisti, gan citi ceļu satiksmes dalībnieki. Šos Rīgas notikumus apspriežam kopā ar žurnālistiem Krustpunktā studijā. Sarunā arī par jauno kadastrālo vērtību noteikšanas metodiku, kura tā vai citādi ietekmēs nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus, un citiem notikumiem. Mūsu studijā: Latvijas Neatkarīgās televīzijas žurnālists Aleksis Zoldners,  Latvijas Televīzijas raidījuma „DeFacto” žurnāliste Olga Dragiļeva, neatkarīgā žurnāliste Evita Puriņa un TV24 žurnālists Imants Frederiks Ozols.

Šodien Krustpunktā saruna par naudu, par valsts un pašvaldību tēriņiem un to lietderību. Zem Valsts Kontroles lupas nonāk daudzas valsts un pašvaldības iestādes, daudzas – atkal un atkal. Šodien runājam par jaunākajām, aktuālākajām lietām, arī Valsts Kontroles plāniem, jo mūsu studijā - valsts kontroliere Elita Krūmiņa. Kopā ar mums arī žurnālisti – Magda Riekstiņa no laikraksta „Diena” un Gatis Suhoveckis no Latvijas Neatkarīgās televīzijas Ziņu dienesta.