Podcasts about ukrainu

Trampam esot bijusi brīnišķīga divu stundu gara telefonsaruna ar Vladimiru Putinu - Krievijai priekšā ir varena perspektīva pelnīt lielu naudu tirdzniecībā ar ASV, tikai jāizbeidz tas karš. Un Putins tam esot gatavs. Tā pēc sarunas savā sociālajā medijā rakstīja Tramps. Tikmēr nekas gan neliecina, ka karadarbība patiešām tuvākajā laikā varētu tikt pārtraukta. Cits karš Tuvajos Austrumos gan uzņem apgriezienus - Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņojis, ka turpmāk Gazas sektoru pilnībā kontrolēšot Izraēla. Tas esot šī kara lielais mērķis. Tiesa, ko tas nozīmēs realitātē? Vēl novērtēsim Rumānijas prezidenta vēlēšanu rezultātus - tur spraigā cīņā uzvarējis proeiropeiski noskaņotais līdzšinējais Bukarestes mērs, kurš solījis turpmāk atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret agresoru. Krievijai neizdevās panākt Rumānijas politiskā kursa maiņu. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, Austrumeiropas politikas centra direktors Māris Cepurītis un portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Dāvana pa telefonu Krievijas un Ukrainas delegāciju tikšanās 16. maijā Stambulā ilga apmēram divas stundas. Iespēja, ka Krievijas vadonis Putins varētu pieņemt prezidenta Zelenska aicinājumu tikties augstākajā līmenī, izplēnēja līdz ar trešdienas vakaru, kad Maskava paziņoja, ka tās delegāciju vadīs Vladimirs Medinskis – tas pats, kurš 2022. gada sarunās; Putina padomnieks, bijušais kultūras ministrs un profesionāls vēstures revidētājs krievu impēriskā šovinisma garā. Viņa sūtīšana uz tikšanos pati par sevi Kijivā tika iztulkota kā zīme, ka Kremlis nav gatavs nopietnām miera sarunām. Tas arī pierādījās – Ukrainas pusei, kuru sarunās vadīja aizsardzības ministrs Rustams Umerovs, tika izteiktas nepieņemamās prasības par četru apgabalu pilnīgu nodošanu Krievijai un vienpusēju atbruņošanos. Vienīgais, par ko izdevās vienoties, ir karagūstekņu apmaiņa pa tūkstotim no katras puses. Pēc sarunām Krievijas delegācijas vadītājs paziņoja, ka viņa valsts esot gatava karot desmitiem gadu. Tādējādi Krievijai izdevās uz laiku aizvirzīt otrajā plānā jautājumu par nekavējošu uguns pārtraukšanu, uz ko uzstāj Ukrainas sabiedrotie Eiropā un arīdzan Savienoto Valstu prezidents Tramps. 15. maijā, pārlidojuma laikā uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem Baltā nama saimnieks izteicās, ka acīmredzami nekas nemainīšoties, kamēr viņš un Putins nebūšot „sanākuši kopā”. Grūti spriest, vai par šādu „kopā sanākšanu” uzskatāma pirmdien, 19.maijā, notikusī abu varasvīru divu stundu ilgā telefonsaruna. Tramps savā soctīklu ierakstā to pasteidzās pasludināt par „izcilu”, savukārt Putins, runājot ar reportieriem, kā „jēgpilnu un atklātu”. Krievijas mediji dēvē pirmdienas telefonsarunu par savas valsts diplomātisku uzvaru. Nav īsti skaidrs, kas liek amerikāņu līderim optimistiski paust, ka Ukraina un Krievija tūdaļ sākšot miera sarunas. Pie tam viņa paustajā pēdējās dienās vairakkārt izskanējis motīvs, ka Savienotās Valstis varētu no Krievijas un Ukrainas sarunu procesa distancēties. Nav skaidrs, kas tādā gadījumā notiks ar amerikāņu militāro un izlūkinformācijas atbalstu Ukrainai. Vēl Baltā nama saimnieks savos izteikums zīmē nekonkrēti rožainas komerciālas sadarbības perspektīvas ar abām karojošajām pusēm, kad tās būs noslēgušas mieru, bet neko nesaka par iespējamām sankcijām pret Krieviju par miera procesa sabotēšanu. Acīmredzami apzinoties visus domājamos riskus, Ukrainas prezidents Zelenskis aicinājis Ameriku nepamest sarunu procesu. Pārpārēm ložu, drusku maizes Svētdien, 18. maijā, Izraēla apstiprināja, ka ir uzsākusi plašu sauszemes operāciju ar nolūku pārņemt savā kontrolē lielāku daļu Gazas joslas. Jau kopš pagājušās nedēļas nogales Izraēlas Aizsardzības spēki pakļauj joslas teritoriju daudz intensīvākiem gaisa triecieniem, kas, saskaņā ar Gazas pārvaldes iestāžu vēstīto, esot prasījuši jau apmēram pāris simtus dzīvību. Pirmdien premjerministrs Netenjahu izteicās, ka izraēliešu spēki varētu īstenot pilnīgu visas teritorijas okupāciju. Tiek ziņots, ka Gazas sektors varētu tikt sadalīts vairākās kontroles zonās un iedzīvotāji piespiesti koncentrēties samērā nelielās teritorijās, visdrīzāk, sektora dienvidu daļā. Tāpat pirmdien Izraēla izsludināja evakuācijas norādījumu sektora dienviddaļas pilsētas Hānjūnisas iedzīvotājiem, brīdinot par bezprecedenta mēroga uzbrukumu pilsētai. Izraēlas uzsāktā karadarbības eskalācija izraisījusi asu reakciju no vairāku rietumvalstu puses. Vakar ar kopīgu paziņojumu šai sakarā nākušas klajā Lielbritānija, Francija un Kanāda, nodēvējot Izraēlas darbības par neproporcionālām. Londona jau paziņojusi, ka pārtrauc sarunas ar Izraēlu par brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu. Savukārt Eiropas Savienība, kā norādījis Francijas ārlietu ministrs Žans Noels Barro, varētu iesaldēt savienības asociācijas līgumu ar Izraēlu, kas to nostādītu statusā, kādā šobrīd ir tādas valstis kā Sīrija, Libērija vai Zimbabve. Militāro darbību eskalācija notiek uz akūta pārtikas un medikamentu trūkuma fona, kuru izraisījusi kopš marta sākuma īstenotā Gazas joslas blokāde. Starptautiskā prese citē „Hamās” kontrolētās Gazas Veselības ministrijas ziņoto, ka pārtikas trūkums jau bijis par iemeslu 57 bērnu nāvei. Savukārt ANO ģenerālsekretāra vietnieks humānās palīdzības jautājumos Toms Flečers intervijā raidsabiedrībai BBC paziņojis, ka četrpadsmit tūkstošiem mazuļu bada nāve draudot jau pāris dienu laikā. Svētdien premjerministrs Netanjahu paziņoja, ka, piekāpjoties Savienoto Valstu un citu Izraēlas partneru spiedienam, tiks atļauta zināma pārtikas daudzuma ievešana Gazas joslā, lai nepieļautu badu. Nepilnas simts kravas mašīnas ar pārtiku, medikamentiem un medicīnas precēm esot ielaistas pāri robežai, bet, saskaņā ar raidsabiedrības BBC ziņoto, vakar, 20. maija, dienas beigās pārtikas izdalīšana iedzīvotājiem vēl nebija uzsākta. Eiropa atviegloti nopūšas Eiropa var atviegloti nopūsties – respektīvi, tā Eiropas daļa, kas savu nākotni redz līdzšinējās valstu kopības un tās apliecināto vērtību tālākā pastāvēšanā. Rumānijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, kas notika 18. maijā, uzvaru ar nepilniem 54% balsu guvis 55 gadus vecais matemātiķis un līdzšinējais Bukarestes mērs Nikušors Daniels Dans. Par neatkarīgo kandidātu balsojuši visvairāk galvaspilsētā, kur viņš iemantojis popularitāti kā tās vadītājs, arī citās lielākajās pilsētās un ungāru minoritātes apdzīvotajos rajonos. Daudziem viņa ievēlēšana ir patīkams pārsteigums, ciktāl pēc vēlēšanu pirmās kārtas šķita, ka labākas izredzes ir ultranacionālistam, radikālajam konservatoram un trampisma adeptam, partijas Alianse rumāņu vienotībai līderim Džordžem Simionam. Salīdzinot ar pirmo kārtu, vēlētāju aktivitāte svētdien bija augusi par apmēram 11,5 procentiem, un acīmredzami šie aktivizējušies pilsoņi arī nesuši uzvaru Danam. Viņa kampaņas stūrakmeņi bija skaidrs atbalsts Rumānijas līdzšinējai pozīcijai Eiropas Savienībā un NATO, cīņa pret korupciju un arī turpmākais atbalsts Ukrainai. Kā atzīmē komentētāji, rumāņu sabiedrības lielākajai daļai tomēr nav bijis pieņemams visai atklāti prokremlisks valsts galva. Rumānijas prezidenta varas funkcijas nav sevišķi plašas iekšpolitiski, bet nozīmīgas ārpolitika, drošības politikā un tiesu varas amatpersonu iecelšanā. Jādomā, ka Ungārijas premjers Orbans un Slovākijas premjers Fico ar lielām cerībām raudzījās uz Simionu kā savu nākamo sabiedroto Eiropas politikas arēnā. Līdzšinējie labējo radikāļu panākumi Rumānijas prezidenta vēlēšanu procesā skaidrojami pamatā ar vēlētāju nepatiku pret līdzšinējo valdošo Sociāldemokrātiskās un Nacionāli liberālās partijas koalīciju. Jaunievēlētais prezidents pagātnē bijis liberālās un šobrīd opozīcijā esošās Rumānijas glābšanas savienības biedrs, taču izstājies no tās 2017. gadā un kopš tā laika formāli ir bezpartejisks. Kā zināms, pēc valdošajai koalīcijai negatīvajiem pirmās prezidenta vēlēšanu kārtas demisionēja premjerministrs Marčels Čolaku, līdzšinējam kabinetam turpinot darbu pagaidu valdības statusā. Tādējādi jaunas valdības izveide ir prezidenta Dana pirmais darba uzdevums. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Studijā RSU lektors, analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, LATO valdes loceklis Sandis Šrāders.

Visticamāk, būsiet pamanījuši, ka dažas Vecrīgas ielas aizvadītā pusgada laikā bija aizņēmis lielais kino. Vairākas epizodes savai jaunākajai filmai uzņēma arī japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga (Cary Joji Fukunaga). Tā top pēc norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē grāmatas "Asinis uz sniega" (Blood on Snow) motīviem. Kultūras rondo saruna ar režisoru pirms viņš devās prom no Latvijas. 47 gadus vecais japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga pasaulē ir zināms gan kā režisors, gan izpildproducents, gan scenārists. Viņa spilgtāko darbu sarakstā ir tādas filmas, kā aģents 007 Džeims Bonds „No Time To Die” jeb „Nav laika mirt”, TV seriāla „True Detective” pirmā sezona, kas vēl šobaltdien tiek uzskatīta par žanra šedevru, kā arī vēsturiskā drāma „Džeina Eira”. Fukunaga ir strādājis ar tādām pasaules mēroga zvaigznēm kā Daniels Kreigs, Maikls Fasbenders, Eva Grīna, Džūdija Denča, Benedikts Kamberbačs, Vudijs Harelsons, Metju Makhonahijs un vēl daudziem citiem. Aizvadītā pusgada laikā Fukunaga vairākas epizodes savai jaunākajai filmai „Asinis uz sniega”, kas tapusi pēc slavenā norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē darba "Blood on Snow" motīviem, filmēja Rīgā. Šobrīd filmēšanas darbi ir beigušies un Kerijs Fukunaga pirms došanās prom piekrita īsai sarunu. Viņš atnāca uz Latvijas Radio māju un uzreiz teica, ka šī būtu ļoti laba kino lokācija. Ir darba dienas vēls vakars un ar režisoru sarunājamies Kultūras rondo redakcijā gan par kino, gan viņa kā brīvprātīgā darbu kara plosītajā Ukrainā un arī par to, ko Amerikas kinoļaudis domā par savas valsts ārpolitiku šobrīd. Kā Rīga nokļuva jūsu redzes lokā filmas "Asinis uz sniega" vajadzībām? Kerijs Fukunaga: Mūsu lokāciju menedžerei Marijai Derkevičai jau bija iestrādes Rīgā no iepriekšējās filmas izpētes, un tā filmas diemžēl netika pabeigta. Bet viņa, zinot mūsu vajadzības, zināja teikt, ka Rīgā ir ļoti daudz līdzīgu un raksturīgu ēku, kas atgādina 70. gadu Oslo, un tieši šajā laika posmā risinās "Asinis uz sniega" darbība. Pati Oslo mūsdienās galīgi neatgādina to pilsētu, kāda tā bija septiņdesmitajos - tā ir pilsēta, kas atrodas kalnainā ielejā, turklāt daži tās rajoni ir mainījušies līdz nepazīšanai, daži pat nojaukti vispār. Toreiz, pirms 10 gadiem, teroristu uzbrukuma dēļ esot nācies nojaukt pat veselu kvartālu. Arī tā pati Stokholma, Malme vai Kopenhāgena, Reikjavīka ir mainījušās. Tāpēc Rīga bija labākā izvēle. Turklāt šeit ir vairākas lietas, kuras filmas vajadzībām varam vairāk atļauties, piemēram, darbaspēks ir lētāks nekā citur. Materiāli gan nekļūst lētāki filmas setu būvēšanai, jo daudz kas tomēr jāved un jāimportē. Tas objektīvi ceļ cenu, bet darbaspēks noteikti ir faktors, kāpēc izvēlējāmies Rīgu. Piemēram, mēs nupat trīs setus būvējām Londonā, un tas bija teju uz pusi dārgāk nekā Rīgā. (..) Mums pašiem šeit tā ir liela lieta - zināt, ka tepat pa Vecrīgu, iespējams, pastaigājas tādas zvaigznes kā Benedikts Kamberbačs un Eva Grīna, kura pat apmeklēja tavu izstādi Rīgā. Lai arī tu esi režisors, priekšnieks, kurš vada, bet tik un tā - kā ir tev pašam? Esi strādājis ar Danielu Kreigu Džeimsa Bonda filmā un citām zvaigznēm. Kā tas ir? Kerijs Fukunaga: Šobrīd, kad aiz muguras jau tik daudz darbu un filmu, es teiktu, ka tik ļoti neuztraucos vairāk. Bet atceros, kas taisīju savu vēsturisko filmu "Džeina Eira", kur galvenajās lomās bija tādas zvaigznes kā Maikls Fasbenders, Mia Vasikovska un Džūdija Denča, es domāju, ko gan es kā režisors varu vispār ietekmēt tik pieredzējušas aktrises kā Džūdija Denča aktierspēle? Tā kā es un viņas aģents esam labi draugi, turklāt es vispār toreiz tikai sāku tik lielus soļus spert lielajā kino, mani mierināja un teica, ka tieši Džūdija ir ļoti atvērta un ieinteresēta šajā sadarbībā. Un tā, pamazām strādājot ar šīm zvaigznēm, es pats ar katru reizi aizvien vairāk redzu viņus kā cilvēcīgas būtnes, nevis to grandiozo sasniegumu sarakstu, kas viņiem katram ir. Un otra lieta, ko minēji, ka režisors ir tas priekšnieks, te  man jāsaka, ka kino tomēr ir kolektīva māksla un režisors ir viena no sadaļām. Ir aktieri, studija īpašnieki, producenti un tā tālāk. Tā kā tam projekta pilotam ir jāspēj visi pasažieri nogādāt galapunktā. Kāda ir tā realitāte medaļas otrā pusē, kā tas ir - strādāt, piemēram, pie Džeimsa Bonda jeb aģenta 007 filmas? Kerijs Fukunaga: Katru reizi, kad strādāju pie liela projekta, vienmēr šķiet, ka es uzsūcu jaunas zināšanas, kuras noteikti varēšu izmantot nākamajā projektā. Bonda gadījumā tas lielākais izaicinājums bija laiks. Nevis tur kaut kāds atsevišķs lietu kalendārs, bet laiks kopumā. Es Bondu pārņēmu, kad tikko prom bija devies Denijs Boils. Un, kā jau šajās milzu budžeta augsta tempa filmās, daudz kas ir atkarīgs no tā datuma, kad tiek noteikta pirmizrāde un kā tiek sakārtots lokāciju kalendārs. Līdz ar to daudzas scenārija lietas tiek piekoriģētas pēdējā mirklī. Tu vari iedomāties, ka tik lielos projektos daudz ko izlemj gadiem iepriekš, un pēc tam pie tā ir jāturas. Mēs Bondu no A līdz Z pabeidzām 18 mēnešos. Ar visu to, ka jau bija sākusies COVID epidēmija, mēs to paspējām, un tas vēl ir relatīvi ātri. Mums vajadzēja ar visiem kaskadieriem, specefektu departamenta dublieriem jau darīt lietas laicīgi, pirms vispār pirmā scenārija aprises bija gatavas. Tā kā laiks Džeimsa Bonda filmā bija vislielākais izaicinājums. Kerijs Džoudži Fukunaga kā brīvprātīgais ir arī strādājis Ukrainā, kurp viņš devās 2022.gadā uzreiz pēc Krievijas uzsāktās pilna mēroga karadarbības. Viņš ne tikai gādāja humāno palīdzību civiliedzīvotājiem, bet arī fotografēja. Viņa fotouzņēmumus kā arī ukraiņu mākslinieces Tatjanas Malinovskas videodarbus  no šī gada marta līdz pat 2.maijam varēja apskatīt arī izstādē "Lyuta vesna – Lost Spring" (Zaudētais pavasaris) Rīgā, galerijā „Cut Art”. Rīgā nupat bija skatāma tava fotogrāfiju izstāde no Ukrainas. Izstāsti šo stāstu, kāpēc tu izlēmi kā brīvprātīgais doties uz kara plosīto Ukrainu un strādāt tur? Kerijs Fukunaga: Es ieguvu grādu politikas zinātnē un politikas vēsturē esmu mācījies ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm - Francijā, Grenobles Politikas institūtā. Mani vienmēr interesējusi vēsture, kā arī skats uz ārpusi, uz ārpasauli. Mani vienmēr vairāk interesējusi Amerikas ārpolitika nekā iekšpolitika. Turklāt savulaik ticēju, ka, taisot filmas, mēs varam mainīt un ietekmēt pasauli. Šobrīd gan tik strikti vairs nevaru teikt, redzot, kas notiek apkārt. Īpaši pēc Bonda filmas, es aizvien spēcīgāk izjūtu to, kas notiek pasaulē, to notikumu domino efektu. Jā, es taisu filmas un izklaides industrija ir ļoti būtiska. Bet es vairs sevī iekšēji nespēju ilgāk būt tikai pasīvs vērotājs. Es vēlējos darīt un palīdzēt. Un tā es sazvanīju Hosē Andrē, kurš ir radījis un vada vada "World Central Kitchen", un Ukrainā jau bija viņu palīdzības virtuves, un teicu, ka vēlos braukt uz Ukrainu pie viņiem. Viņš atbildēja, ka varu braukt, bet manu drošību garantēt gan nevarot. Es teicu, ka nebraucu filmēt, bet mans nodoms ir palīdzēt un strādāt tur tieši kara laikā. Sacīts - darīts, ierados.  Sākotnēji darbojos un palīdzēju ar koordinēšanu, tad jau darīju arī citus darbus. Divarpus mēnešu laikā pēc kara sākuma tās vietas, kur biju es, sāka stabilizēties. Sākām Kijivā, tad Irpiņa, Buča, tad devos uz Sumu apgabalu. Tad uz Harkivu, kamēr tur vēl notika aktīva karadarbība, un tur es uzturējos ilgāku laiku. Pēc tam tālāk devos uz Kramatorsku, kur bija ļoti nežēlīgas krievu ofensīvas. Briesmas draudēja visu laiku. Bet tur tajos ciematos un pilsētās bija palikuši ļoti daudz civiliedzīvotāju, un viņi nekādu ofensīvas laikā nevarēja tikt pie iztikai nepieciešamajām lietām. Tad es un citi brīvprātīgie devāmies pie šiem ļaudīm, lai redzētu, kas viņiem trūkst, ukraiņiem vienmēr būs bietes un kartupeļi. Bet bija vajadzīga maize un elementāra medicīniskā palīdzība. Mums tas bija jādara no mājas uz māju, lai pēc tam varētu ziņot uz štābu, ko, kur un kam vajag piegādāt. Tā bija unikāla pieredze, jau savā ziņā tā līdzinās problēmu risināšanai filmas laukumā, tikai šeit tev ir iespēja reāli ietekmēt cilvēku dzīves. Tu iepriekš minēji, ka tevi vairāk interesē Amerikas ārpolitika, nevis iekšpolitika. Es neko nesaprotu un nezinu par tavas valsts iekšpolitiku, bet man ir daži draugi ASV, un viņi saka, ka nav labi. Kas to vērtē šobrīd, atrazdamies šeit, Latvijā? Kerijs Fukunaga: Tas ir apkaunojoši. Šobrīd ir pats sliktākais laiks būt amerikānim. Mēs esam neglīti pasaules acīs. Es nezinu precīzus datus, bet pusei amerikāņu nav pases. Lielākā daļa runā tikai angļu valodā, nezinot vismaz vēl vienu svešvalodu. Ja tev pie ziemeļu robežas ir tikai Kanāda un dienvidos Meksika un apkārt okeāns, tad var nelikties ne zinis. Nav tā kā šeit, Eiropā, kur dažādas kultūras ir visapkārt un tev jāiekļaujas tajā mikslī. Tāpēc krievu propaganda svin uzvaru Amerikā šobrīd. Tas nu reiz ir skaidrs. Un tas notiek jau gadiem, to var redzēt komentāru sadaļā. Tāda sajūta, ka cilvēki darbojas pēc konkrēta scenārija, jo tieši tāda, kādu piedāvā propaganda. Ir bijuši pētījumi par šo un tie liecina par to, ka šeit nav iespējama nekāda saprātīga diskusija iepretīm sazvērestības teorijām un propagandai. It kā cilvēki pēkšņi būtu pamodušies jaunā patiesībā, no kuras nav atpakaļceļa.  Ko saka tev zināmie filmu ļaudis? Kerijs Fukunaga: Lielākā daļa no viņiem vienkārši nespēj noticēt tam, kas notiek acu priekšā. Lielākoties tā ir tāda apstulbuma sajūta šāda absurda priekšā. Protams, daudzi sev jautā - ko es varu darīt lietas labā? Kā redzam, ielu protesti šeit nedarbojas. Ko darīt? Es nezinu. Man nav atbildes. Vēsture rāda, ka šādi lieli pagriezieni parasti notiek ar lielu asins izliešanu. Arī mums šeit, tūkstošiem kilometru attālumā no ASV, bezmaz vai piespiedu kārtā ir jācenšas saprast Amerikas politiku. Ko un kāpēc Amerika dara? Kāpēc? Kerijs Fukunaga: Es šobrīd nevaru uzburt labāku nākotnes vīziju. Šobrīd nudien neizskatās labi. Tomēr vēsture rāda, ka Amerika var uzņemties vadību un nostāties vēstures pareizajā pusē. To pierāda kaut vai Rūzvelta politika īsi pirms Otrā pasaules kara, kad ASV izvēlējās izolacionisma politiku un nevienai no tobrīd apdraudētajām pusēm nepalīdzēja. Piemēram, viņš publiski neatsaucās uz Japānas iebrukumu Mandžūrijā, bet fonā jau sāka gatavoties karam. Es gan neliktu Rūzveltu un Trampu vienos svaru kausos. Nebūt. Vairāk par Krieviju šobrīd ASV militāri industriālais komplekss ir uztraucies par Ķīnu, un dažiem vēl šķiet, ka tā varētu būt Trampa ilgtermiņa spēle, lai nošķirtu Krieviju no Ķīnas un tie nekļūtu par vienotu spēku. Bet es neticu, ka Tramps ir tik gudrs, tā tāda muļķu parāde drīzāk. Kāda ir mākslinieku un kultūras cilvēku atbildība šajos laikos? Arī pie mums notiek diskusijas par to, ka strausa politiku, iebāžot galvu smiltīs un izliekoties, ka kara nav, neies krastā. Vai tev ir tāpat? Kerijs Fukunaga: Jā. Mēs jau Bondu filmējot, kas nu jau ir pirms sešiem gadiem, apspriedām Surkovu, Putina ideoloģijas autoru un polittehnologu. Tam cilvēkam ir pieredze gan televīzijā, gan rakstniecībā, un viņš prot pretnostatīt divas puses un radīt sajukumu, kurā tad var no aizkulisēm visu vērot un kontrolēt. Dezinformācija ir ļoti spēcīgs ierocis, mēs to centāmies arī iedzīvināt mūsu filmas ļaunajā tēlā. Bet tas, ko viņi Krievijā dara ar sabiedrību, ir nesalīdzināmi milzīgāks spektrs, tie ir kā nebeidzami, milzīgi viļņi, kam cilvēks vairs nav spējīgs stāties pretī un noslīkst tajos. Un es teiktu tā: ja mākslai ir iespēja pacelties virs tā visa un atmaskot to apburto loku, tam noteikti ir vērtība. Un noslēgumā - kas būs tas, ko tu sev paņēmis līdzi no Rīgā pavadītā laika? Kerijs Fukunaga: Tas saistās zināmā mērā ar to, ko redzu Ukrainā. Iemesls, kāpēc es pazīstu arī jūsu kino ļaudis, piemēram, Lauri un Raiti Ābeles, ir profesionālais latviešu skeitbordists Madars Apse. Mēs esam draugi. Reiz, redzot Madara un viņa draudzeni Viļņā, aizrunājāmies par to, kā ir satikušies mūsu vecvecāki. Viņš saka - gulagā, un ironiskā kārtā arī mani vecvecāki satikās gulagā, un tajā brīdī man ir iespēja nonākt nevis tādā akadēmiskā kārtā, bet satikt reālus cilvēkus, kuriem tā padomju okupācijas trauma atbalsojas paaudzēs un turpina ārdīties acu priekšā Ukrainā. Un es redzu, cik jūs šeit nopietni to uztverat, ka spējat novērtēt to, ka esat NATO, jo citādāk tās šausmas varētu atkārtoties arī šeit. Un jā, tas, ko es paņemu līdzi, ir absolūta cieņa pret jums par to, kā jūs paši esat nosargājuši savu brīvību un negrasāties to atkal pazaudēt.  

Vācijā ir jauna valdība un jauns kanclers - kristīgo demokrātu līderis Frīdrihs Mercs. Tikmēr Rumānijā ir valdības krīze – premjers atkāpās pēc tam, kad uzzināja, ka koalīcijas virzītais prezidenta amata kandidāts nav pat iekļuvis vēlēšanu otrajā kārtā. Vēl lūkojam, kā notiek 9. maija Uzvaras svētku gaidīšana Maskavā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders. Vācijas jaunā valdība startē ar aizķeršanos Sarunas par jaunās Vācijas valdības izveidi sākās jau drīz pēc 23. februāra vēlēšanām, un tajās, kā jau tika prognozēts priekšvēlēšanu periodā, piedalījās divi spēki – kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti. Šādas t.s. „dižās koalīcijas” jau daudzkārt valdījušas Berlīnē, un lai arī plānotajai koalīcijai Bundestāgā ir vien 52% balsu, citi varianti praktiski netika izskatīti. Kā tika ziņots, galvenie pozīciju saskaņošanas aspekti saistījās ar budžeta, nodokļu un migrācijas jautājumiem. Galu galā 6. maijā jaunais kanclera Frīdriha Merca kabinets tika celts priekšā Bundestāgam, kur piedzīvoja nepatīkamu aizķeršanos: pirmo reizi pēckara Vācijas vēsturē ar koalīcijas līgumu izveidotu valdību neizdevās apstiprināt pirmajā balsošanā. Novērotāji lēš, ka vainīgi esot daži sociāldemokrātu deputāti, kuriem vai nu netīk Mercs kā kanclers, vai arī viņi tika cerējuši uz kādu valdības amatu, bet palikuši bešā. Lielākais opozīcijas spēks – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” – tūdaļ sacēla brēku sociālajos medijos par vājo valdību un nepieciešamību rīkot jaunas vēlēšanas. Par laimi divas citas opozīcijas partijas – zaļie un kreisie – uzvedās konstruktīvi, un tas ļāva jau pēc dažām stundām atgriezties pie balsošanas procedūras un šoreiz kanclera Merca kabinetu apstiprināt. Saskaņā ar partiju vienošanos, Kristīgi demokrātiskajai savienībai un tās satelītpartijai Bavārijas Kristīgi sociālajai savienībai valdībā bez kanclera būs vēl desmit ministru vietas, savukārt Sociāldemokrātiskajai partijai – septiņas vietas, tai skaitā vicekanclera postenis. Šo amatu līdz ar finanšu ministra vietu ieņems Sociāldemokrātiskās partijas ģenerālsekretārs Larss Klingbeils. Otrs ietekmīgākais sociāldemokrāts līdzās partijas līderim jaunajā valdībā ir aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss; vienīgais no iepriekšējā kabineta ministriem, kurš saglabājis savu portfeli, un viens no nedaudziem, kuram ir federālās valdības darba pieredze. Bez viņa ar tādu ver lepoties vien divi Kristīgi sociālās savienības ministri – iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrinds un izglītības, pētniecības, tehnoloģiju un astronautikas ministre Doroteja Bēra, kuri savulaik ieņēmuši, attiecīgi, transporta ministra un digitalizācijas valsts ministres amatus Angelas Merkeles valdībās. Runājot par citiem nozīmīgākajiem portfeļiem, ekonomikas un enerģijas jomu vadīs kristīgā demokrāte Katerīna Raihe, savukārt ārlietas uzticētas šīs pašas partijas pārstāvim Johanam Vadefūlam. Vadefūls ilgstoši darbojies Bundestāga Ārlietu komitejā, specializējoties attiecībās ar Tuvo Austrumu valstīm, Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un Rietumbalkānu valstīm. Viņš pazīstams kā regulārs Krievijas vadoņa Putina kritizētājs un jau labu laiku aizstāv Ukrainas tiesības izmantot Vācijas piegādātos ieročus Krievijas Federācijas teritorijā. Rumānija pielaiko sarkano naģeni Pagājušā gada novembra beigas un decembra sākums Rumānijā bija sen nepieredzētas politiskās intensitātes laiks, kad dažu nedēļu periodā elektorātam bija jāizraugās gan prezidents, gan abu parlamenta palātu deputātu korpuss. Abos gadījumos iezīmējās radikāli labējo un populistisko spēku ietekmes pieaugums. 1. decembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās nozīmīgu balsu daļu valdošajai Nacionālajai koalīcijai, kas sastāv no kreisi centriskās Sociāldemokrātiskās partijas un labēji centriskās Nacionālās liberālās partijas, atņēma labējie radikāļi un populisti – Alianse rumāņu vienotībai, „S.O.S. Rumānija” un Jauno cilvēku partija. Ar Rumānijas ungāru demokrātiskās alianses līdzdalību un etnisko minoritāšu deputātu atbalstu izdevās izveidot Nacionālās koalīcijas valdību ar sociāldemokrātu Jonu Marčelu Čolaku priekšgalā. Savukārt 24. novembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās labākie panākumi bija neatkarīgajam kandidātam Kelinam Džordžesku, kurš tiek raksturots kā labēji radikāls populists un ultranacionālists ar prokremliskām un pret NATO vērstām nosliecēm. Kad līdz otrajai vēlēšanu kārtai 8. decembrī bija atlikušas pāris dienas, Rumānijas Konstitucionālā tiesa atcēla pirmās kārtas rezultātus, konstatējot nelikumības Džordžesku kampaņā. Pāris mēnešus vēlāk radikālajam kandidātam tika izvirzītas kriminālapsūdzības, tai skaitā antikonstitucionālās darbībās un fašistisku grupējumu atbalstīšanā; dalība atkārtotajās vēlēšanās, kuru pirmā kārta notika 4. maijā, viņam ir liegta. Taču labēji radikālo nišu cīņā par valsts galvas amatu tūdaļ ieņēma nākamais pretendents – partijas Alianse rumāņu vienotībai līderis Džordže Simions. Sevi un savu partiju Simions dēvē par trampistiem, labprāt valkājot arī spilgti sarkanu beisbola cepuri kā šīs orientācijas emblēmu. Viņa līdzšinējā nostāja nav bijusi prokremliska, taču pēdējā laikā viņš izteicies pret militārā atbalsta palielināšanu Ukrainai, pieskaņojoties Donalda Trampa politikas kursam. Acīmredzami lielai daļai Rumānijas sabiedrības ir vēlme pielaikot koši mēļo beisboleni, un svētdienas balsojumā Simions ieguva labāko rezultātu – nepilnu 41% balsu. Divi nākamie pretendenti – neatkarīgais kandidāts, mēreni konservatīvais Bukarestes mērs Nikušors Dans un valdības koalīcijas kandidāts Krins Antonesku saņēma vairāk nekā 20% katrs, pie tam nepilns procents, par kuru Dans pārspēja Antonesku, noteica pie varas esošās koalīcijas izstāšanos no cīņas par valsts galvas amatu. Reaģējot uz to, premjerministrs Čolaku paziņojis par atkāpšanos no amata un sociāldemokrātu aiziešanu no koalīcijas, kura, pēc viņa vārdiem, esot zaudējusi leģitimitāti. Ievērojot spēku samēru esošajā parlamentā, grūti saskatīt kādu alternatīvu līdzšinējai varas koalīcijai. Kremļa svinību nervozais diženums Padomju–vācu  kara noslēguma gadadiena, oficiozajā padomju un mūsdienu Krievijas vēstījumā dēvēta par Uzvaras dienu, ir pašreizējā Kremļa režīma ideoloģiskā patosa koncertēšanas punkts. Pēdējās desmitgadēs tie ir Maskavas galvenie svētki, un jo sevišķi nozīmīgi tad, ja gadskārta apaļa, kā tas ir arī šogad. Īpašu nokrāsu tam visam piešķir arī šī brīža situācija – Krievijas uzsāktais un jau ceturto gadu turpinātais agresijas karš pret kaimiņvalsti Ukrainu. Zīmīga ir leģitīmās Ukrainas valsts varas uzstājīga dēvēšana par nacistisku, gluži tāpat kā Staļingradas vārda piešķiršana Volgogradas starptautiskajai lidostai, tā no jauna ierakstot Krievijas kartēs asinskārā padomju diktatora vārdu. Taču Ukraina pamanījusies manāmi pabojāt gaidāmo svinību spožumu un diženumu. Nu jau krietnu laiku ukraiņu lidroboti demonstrē spēju sasniegt lokācijas dziļi Krievijas iekšienē, vairakkārt sprādzieni skanējuši arī Maskavā un tās pievārtē, tai skaitā pēdējās pāris dienās. Šo uzbrukumu dēļ uz laiku tika slēgtas Maskavas tuvumā esošās lidostas. Kremļa režīmam būtu neiedomājams apkaunojums un trieciens reputācijai, ja kaut kas tāds notiktu 9. maija militārās parādes laikā Sarkanajā laukumā. Šai notikumā paredzēta augstu ārvalstu viesu klātbūtne, tai skaitā tiek cerēts uz Ķīnas valsts un kompartijas vadītāja Sji Dziņpina, Brazīlijas prezidenta Luiza Inasiu Lulas da Silvas un Vjetnamas prezidenta To Lama ierašanos. Mēģinājums nodrošināties pret nelāgiem pārsteigumiem, acīmredzot, ir Kremļa saimnieka piedāvātā trīs dienu uguns pārtraukšana no 8. līdz 10. maijam. Ukraina uz to atbildējusi ar pretpriekšlikumu – trīsdesmit dienu pamieru, kam Krievija nav piekritusi. Tad nu Volodimirs Zelenskis izteicies, ka Ukraina nevar uzņemties atbildību par kara apstākļos Krievijas teritorijā notiekošo un negrasās piedalīties spēlītēs, kam jārada patīkama svētku atmosfēra. Tomēr 6. maijā izdevums „The Washington Post” citējis vārdā nenosauktus Ukrainas bruņoto spēku pārstāvjus, kuri apgalvojuši, ka Kijiva negrasās rīkot kādus uzbrukumus 9. maija svētku parādes laikā, ciktāl tas var izraisīt pārāk niknu Maskavas atriebību un arī sadusmot Vašingtonu. Cita Ukrainas militārpersona izteikusies, ka ap Maskavu tiek koncentrētas pretgaisa aizsardzības sistēmas no visas Krievijas, tāpēc uzbrukumam būtu maz cerību uz efektu. Tikām maskavieši brīdināti svētku laikā neizmantot pirotehniku, piedraudot ar kriminālatbildību. Tāpat viņi brīdināti, ka šais dienās var tikt atslēgti tīmekļa sakari, un zināmi traucējumi jau bijuši vērojami pirmdien. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kremlis izsludina pamieru karā ar Ukrainu no 8. līdz 10. maijam. Putina lēmumu komentā politologs Andis Kudors. KNAB saņēmis 94 signālus par iespējamiem priekšvēlēšanu aģitācijas pārkāpumiem; uzmanību veltīs svētku norisēm maijā Pētnieki: Latviešu valodu neiemācās tikai no grāmatām, bet arī latviskā vidē. Kanādas pilsoņi 28. aprīlī dodas uz vēlēšanu iecirkņiem, lai izvēlētos jauno parlamentu. Rīgas domes Satiksmes un transporta lietu komiteja šodien atbalstīja domes lēmumprojektu par nakts sabiedriskā transporta ieviešanu.

Miris Romas pāvests, ASV cenšas piespiest Ukrainu piekāpties Krievijai, Latvijā pārbauda ģenerālprokurora atbilstību amatam, politikā apspriež partiju jaunākos reitingus. Krustpunktā aktualitātes analizē "Latvijas Avīzes" žurnālists Māris Antonēvičs, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore Madara Fridrihsone un žurnāla "IR" žurnālists Aivars Ozoliņš.

Miris Romas pāvests, ASV cenšas piespiest Ukrainu piekāpties Krievijai, Latvijā pārbauda ģenerālprokurora atbilstību amatam, politikā apspriež partiju jaunākos reitingus. Krustpunktā aktualitātes analizē "Latvijas Avīzes" žurnālists Māris Antonēvičs, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore Madara Fridrihsone un žurnāla "IR" žurnālists Aivars Ozoliņš.

Lieldienu svētdienā pāvests Francisks uzrunāja tūkstošus, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Jau nākamajā rītā, 21. aprīlī, pasauli aplidoja ziņa, ka savā astoņdesmit devītajā mūža gadā katoļu baznīcas galva devies mūžībā. Sarunas par uguns pārtraukšanu Ukrainā nevedas. Aktualitātes analizē politologs Arturs Bikovs un Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sede vacante Lieldienu svētdienā pāvests Francisks uzrunāja tūkstošus, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Varēja cerēt, ka pontifiks, kurš ziemas beigās vairāk nekā mēnesi pavadīja slimnīcā, cīnoties ar abpusēju pneimoniju un elpceļu infekciju, ir atlabis. Tomēr jau nākamajā rītā, 21. aprīlī, pasauli aplidoja ziņa, ka savā astoņdesmit devītajā mūža gadā katoļu baznīcas galva devies mūžībā. Vēsturē viņš paliks kā pirmais pāvests, kurš dzimis Amerikā un Dienvidu puslodē, pirmais pēc teju trīspadsmit gadsimtu pārtraukuma, kurš nav dzimis Eiropā, kā arī pirmais, kurš piederējis Romā ne pārāk ieredzētajam Jezuītu ordenim. Nācis pasaulē kā itāliešu imigrantu atvase Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā, Horhe Mario Bergolio vidusskolā ieguva ķīmijas tehnologa specialitāti, bet deviņpadsmit gadu vecumā, sajutis sevī priestera aicinājumu, iestājās jezuītu koledžā un trīs gadus vēlāk arī ordenī. Ar darbību ordeņa struktūrās, tālāko izglītošanos un pedagoga darbu ordeņa pārraudzītajās mācību iestādēs saistījās viņa mūža nākamās pāris desmitgades, līdz 1992. gadā viņš tika iecelts par Buenosairesas palīgbīskapu. 1998. gadā, iepriekšējam Buenosairesas arhibīskapam beidzot savas šīs zemes gaitas, Bergolio ieņēma viņa vietu, kurā sabija līdz 2001. gadam, kad toreizējais pāvests Jānis Pāvils II iecēla viņu kardināla kārtā un uzticēja vairāku kongregāciju vadību. Kā vēstījuši avoti Vatikānā, kardināls Bergolio bijis otrs nopietnākais pretendents jau 2005. gada konklāvā, kurš galu galā tomēr izraudzījās par pontifiku Jozefu Aloīzu Racingeru, pāvestu Benediktu XVI. Visbeidzot, kad 2013. gada februārī Benedikts atkāpās no amata, par viņa varas mantinieku kļuva Horhe Bergolio, pieņemdams Fanciska vārdu, tā godinot pieticības, pazemības un visaptverošas mīlestības sludinātāju Svēto Francisku no Asīzes. Arī pats pāvests Francisks sava pontifikāta laikā iemantojis ievērību ar vienkāršību un pieticību ikdienā un ārējās izpausmēs. Viņa nonākšana katoļu baznīcas hierarhijas virsotnē apliecināja pārmaiņas, kuras modernajā pasaulē piedzīvo baznīca, kļūdama globālāka un daudzveidīgāka. Viņš pats centās iet vidusceļu starp tradicionālistisko un reformisko ievirzi. Nu pasaules mediji piesauc tos, kuri varētu stāties viņa vietā, un lēš, vai turpinājums saistīsies ar Franciska iesākto piesardzīgo pārmaiņu attīstību, vai ar pagriezienu atpakaļ konservatīvajā virzienā. Ar pirmo variantu saista pirmām kārtām aizgājušā pāvesta līdzstrādniekus no Vatikāna aprindām – kardinālus Pjetro Parolinu, Mateo Dzupi, Žoze Tolentinu Mendosu, arī Jeruzalemes latīņu patriarhu Pjerbatistu Picabellu, ar otro – gvinejiešu izcelsmes kardinālu Robēru Sarā, bet jo sevišķi Ungārijas primasu, kardinālu Pēteru Erdē. Aizkaitinātie miera baloži 18. aprīlī, runājot ar žurnālistiem pēc sarunām Parīzē, kurās piedalījās Savienoto Valstu, Francijas, Lielbritānijas, Vācijas un Ukrainas pārstāvji, ASV valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka ja miera sarunu procesā nebūs drīza progresa, amerikāņi ir gatavi atteikties no tālākas līdzdalības. Prezidentam Trampam esot gana daudz rūpju citur pasaulē. Līdzīgā garā tai pašā dienā izteicās arī pats Baltā nama saimnieks. Nekas gan netika teikts par militāro atbalstu Ukrainai, taču daudzi uzskata, ka šāda amerikāņu „atmešanās”, lietojot kāršu spēlmaņu terminoloģiju, pēc noklusējuma nozīmētu arī palīdzības izbeigšanu. Parīzē amerikāņu puse likusi priekšā ukraiņiem savu miera risinājuma ietvaru, kura detaļas gan joprojām paliek publiski nezināmas. Tomēr neoficiāli medijos nonākusī informācija liecina, ka priekšlikumi ietver karadarbības apturēšanu pie esošās frontes līnijas, amerikāņu veto Ukrainas iestājai NATO un Krimas atzīšanu par Krievijas sastāvdaļu. Par pēdējo Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau paziņojis, ka viņa valsts neatzīs Krimu par Krievijai likumīgi piederošu. Šī Ukrainas pozīcija, kas ir pilnīgi pamatota no starptautisko tiesību viedokļa, visdrīzāk ir iemesls, kāpēc ne Marko Rubio, ne prezidenta Trampa sūtnis sarunām ar Krieviju Stīvs Vitkofs neieradīsies uz sarunu raundu, kas šodien, 23. aprīlī, paredzēts Londonā ar Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Francijas, Vācijas un Ukrainas līdzdalību. Vašingtonu šeit pārstāvēšot prezidenta Trampa sūtnis sarunām ar Ukrainu Keits Kellogs. Kā izdevumam „Financial Times” atzinis kāds anonīms Baltā nama administrācijas pārstāvis, pret Kijivu šobrīd tiek vērsts pamatīgs spiediens, lai tā piekāptos, un Donalds Tramps tad varētu rotāties ar miera nesēja lauriem. Taču amerikāņu aizkaitinājums par miera procesa bremzēšanos, acīmredzot, atstājis zināmu iespaidu arī uz Putinu, kurš nevēlas, lai Tramps pavisam atmestu ar roku savai miera baloža misijai. Ar šādiem apsvērumiem būtu skaidrojama Kremļa Lieldienās izsludinātā trīsdesmit stundu uguns pārtraukšana, kas gan Krievijas izpildījumā nozīmējusi tikai pauzi artilērijas apšaudēs, mazāk kājnieku uzbrukumu, bet joprojām aktīvus lidrobotu triecienus pa ukraiņu pozīcijām. Kā turpinājums ir Krievijas vadoņa Putina šīsnedēļas  paziņojums, ka Kremlis būtu gatavs tiešām sarunām ar Ukrainu. Uz to prezidents Zelenskis atbildējis, ka Ukraina ir gatava sarunām jebkurā formātā, bet tikai pēc tam, kad tiks pārtraukta uguns frontē. Sagatavoja Eduards Liniņš.   

Makrons pulcē to valstu pārstāvjus, kas gatavas nosūtīt uz Ukrainu savus karavīrus. Latvijas vīriešu basketbola izlase uzzinājusi pretiniekus Eiropas čempionāta grupā. Austrumu slimnīcā ieradies 24.autobuss ar ukraiņu karavīriem, kas šeit ārstēsies un saņems rehabilitāciju. Iekšējās drošības izaicinājumi, mainoties starptautiskajai politikai. Saeimā sāk skatīt izstāšanos no kājnieku mīnu aizlieguma konvencijas.

ASV dzimušais latviešu uzņēmējs Juris Ulmanis gadu mijā devās uz Dienvidpolu, lai tur simboliskā akcijā paustu atbalstu Ukrainai un pasaulei stāstītu par ukraiņu drosmi. Tajā brīdī vēl neviens nezināja, ko tieši Ukrainai nesīs jaunā ASV prezidenta stāšanās amatā un ka tas liks arī strauji mainīt arī eiropiešu attieksmi pret savu drošību. Par Ukrainu, notiekošo ASV un, protams, mums pašiem saruna ar Juri Ulmaini raidījumā Krustpunktā.  

ASV dzimušais latviešu uzņēmējs Juris Ulmanis gadu mijā devās uz Dienvidpolu, lai tur simboliskā akcijā paustu atbalstu Ukrainai un pasaulei stāstītu par ukraiņu drosmi. Tajā brīdī vēl neviens nezināja, ko tieši Ukrainai nesīs jaunā ASV prezidenta stāšanās amatā un ka tas liks arī strauji mainīt arī eiropiešu attieksmi pret savu drošību. Par Ukrainu, notiekošo ASV un, protams, mums pašiem saruna ar Juri Ulmaini raidījumā Krustpunktā.  

Jau ierasti ASV prezidenta Donalda Trampa aktivitātes ir visas pasaules mediju uzmanības centrā. Bet, kā mēdz teikt, ir nianses.  Vakar visi ar nepacietību gaidīja ziņas pēc Donalda Trampa un Vladimira Putina sazvanīšanās. Tā ilga teju divas stundas. Krievi esot vien piekrituši daļējam pamieram, respektīvi, uguns pārtraukšanai, pārtraucot triecienus pa infrastruktūras un enerģētikas objektiem vai varbūt tikai enerģētikas infrastruktūras objektiem. Tiesa, jau pēc pāris stundām Krievija atkal veica kārtējo lidrobotu uzlidojumu Ukrainai. Vērtējam ne tikai sarunu iznākumu, bet visu, kas šobrīd notiek ar Ukrainu. Ir vēl viens temats, par kuru mēs saspringto ziņu dēļ īsti neesam runājuši, bet tas arī ir tāds zināms uzmanības vērts. Rumānijā nerimst kaislības ap Krievijas ietekmi valsts prezidenta vēlēšanu procesā. Pēc tam, kad Konstitucionālā tiesa anulēja novembrī notikušo vēlēšanu pirmo kārtu, ir celtas apsūdzības virknei cilvēku, tajā skaitā šīs kārtas uzvarētājam Kelinam Džordžesku. Ir izsludinātas nākamās vēlēšanas, un tajās Džordžesku nebūs tiesību piedalīties. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Donaldam – kurvītis ar bantīti Baltā nama ugunspārtraukšanas plānu Kremlis būtība ir noraidījis – tāds ir rezultāts 18. marta pusotru stundu ilgajai telefona sarunai starp Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un Krievijas vadoni Vladimiru Putinu. Krievijai tika piedāvāta pilnvērtīga ugunspārtraukšana uz 30 dienām kā pirmais solis ceļā uz miera procesu, taču, kā jau pirms telefonsarunas bija paziņojusi Maskava, tā varētu piekrist tikai ar noteikumu, ka tiek pārtraukts ārvalstu militārais atbalsts Ukrainai. Atteikums Vašingtonai gan nav gluži simtprocentīgs, kas izskatītos pārāk nelāgi uz Ukrainas šai ziņā pozitīvās nostājas fona. Putins piekritis pārtraukt triecienus – nav gan īsti skaidrs, kam, jo Kremļa izplatītajā telefonsarunas atreferējumā minēta „enerģētikas infrastruktūra”, savukārt prezidenta Trampa ierakstā sociālajos tīklos teikts „enerģētika un infrastruktūra”. Acīmredzot Baltā nama saimniekam ir radies iespaids, ka agresorvalsts pārtrauks graut Ukrainas slimnīcas, skolas un dzīvojamās mājas, kamēr Putins ir gatavs saudzēt vienīgi spēkstacijas un elektropārvades tīklus. Šī gatavība gan, pēc visa spriežot, vēl nekādi nav izpaudusies lidrobotu triecienā, kuru agresorvalsts vērsa pret Ukrainu drīz pēc abu līderu telefonsarunas beigām – uzlidojumā cieta ne vien slimnīca Sumos, bet arī elektroinfrastruktūra Slovjanskā. Kā norādīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atrodoties oficiālā vizītē Somijā, šis Krievijas trieciens ir faktisks apliecinājums, ka tā nevēlas nekādu ugunspārtraukšanu. Pati Ukraina ir gatava pieņemt kā pilnīgu ugunspārtraukšanu, tā šo daļējo variantu. Kā atzīmē analītiķi, pašreizējais variants ir visai izdevīgs Krievijai, ciktāl tieši pēdējos mēnešos Ukraina visai sekmīgi uzbrukusi agresorvalsts naftas un gāzes industrijas objektiem. Tikām prezidents Tramps un vairāki viņa administrācijas pārstāvji pauž gaišu optimismu par tālāko miera procesu, iezīmējot virzību uz ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā, pēc tam – vispārēju ugunspārtraukšanu un tad jau miera vienošanos. Tas viss, pauž Donalds Tramps, notikšot ātri. Attiecīgās sarunas svētdien, 23. martā, sākšoties Saūda Arābijas pilsētā Džidā. Kas attiecas uz vakardienas telefonsarunu, tad tērzēts ticis arī par Tuvajiem Austrumiem, Putinam piekrītot, ka Irānai nav ļaujama iespēja iznīcināt Izraēlu, un arī par hokeju, proti, iespējamiem Ziemeļamerikas NHL un Krievijas KHL profesionāļu mačiem. Kopumā ņemot, Vladimirs Putins var būt ar sevi visnotaļ apmierināts. Par spīti visam, ko viņš un viņa režīms nodarījis Ukrainai, par spīti izaicinošiem žestiem un faktiskam Baltā nama ierosinājumu noraidīšanai, viņš turpina gozēties sava sarunbiedra Donalda labvēlības saulītē. Rumānijas prezidenta vēlēšanu jampadracis Prezidenta amats Rumānijas Republikā, līdzīgi kā daudzās citās parlamentārās demokrātijās, nav ar plašām varas funkcijām apveltīts, tāpēc līdz šim valsts galvas ievēlēšana šai valstī izpelnījās nelielu pasaules mediju ievērību. Citādi tas ir šoreiz, kad Rumānijas prezidenta vēlēšanas tika izpelnījušās, cita starpā, pieminēšanu Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzrunā Minhenes drošības konferences dalībniekiem kā piemērs patiesu demokrātijas vērtību pagrimumam Eiropā. Kārtējo prezidenta vēlēšanu pirmā kārta notika 2024. gada 24. novembrī, un tās rezultāti daudzus šokēja. Labāko rezultātu tajās ieguva galēji labējais neatkarīgais kandidāts Kelins Džordžesku, kura platformā dominē ultranacionālisma un antiliberālisma motīvi, tai skaitā neslēptas simpātijas pret Vladimira Putina režīmu un nepatika pret Ukrainu, kuru Džordžesku nodēvējis par „mākslīgi izgudrotu valsti”. Otrajā vietā ierindojās arī pašreiz opozīcijā esošās liberālās partijas „Rumānijas glābšanas savienība” līdere Elena Laskoni. Tādējādi otrajā kārtā vajadzēja sacensties Džordžesku un Laskoni, un pirmoreiz Rumānijas atjaunotās demokrātijas vēsturē no prezidenta vēlēšanu finālcīņas izrādījās atstumts sociāldemokrātu pārstāvis, pašreizējais premjerministrs Marčels Čolaku. Jau tūlīt pēc vēlēšanām izplatījās viedoklis, ka to Džordžesku kampaņā nepieļaujami liela ietekme bijusi videoierakstu izplatīšanas platformai „Tiktok”, kur viņa atbalstam īpašu kiberoperāciju īstenojuši Krievijas slepenie dienesti. Pēc Augstākās nacionālās aizsardzības padomes izmeklēšanas materiālu publiskošanas Rumānijas Augstākā tiesa anulēja vēlēšanu pirmās kārtas rezultātus un noteica jaunu prezidenta vēlēšanu sarīkošanu 4. maijā. Līdz tam savā amatā bija jāpaliek līdzšinējam prezidentam Klausam Johannisam, taču viņš 12. februārī demisionēja, nododot amata funkcijas parlamenta augšpalātas – Senāta – priekšsēdētājam. 26. februārī Kelins Džordžesku tika uz laiku aizturēts, un viņam tika izvirzītas pavisam sešas kriminālapsūdzības, tai skaitā mudinājumos graut valsts konstitucionālo iekārtu un fašistisku grupējumu atbalstīšanā. Tiek ziņots, ka politiķa miesassarga mājās atrasti desmit miljoni dolāru un biļetes lidojumam uz Maskavu. 9. martā Džordžesku tika liegtas tiesības balotēties prezidenta vēlēšanās, un viņa vietā par labējo opozīcijas partiju galveno kandidātu kļuva partijas „Alianse rumāņu vienotībai” līderis Džordže Simions. Savukārt pie varas esošā koalīcija, kuru veido Sociāldemokrātiskā partija, kristīgi demokrātiskā Nacionālā liberālā partija un Rumānijas ungāru demokrātiskā alianse par savu kandidātu izvirzījusi nu jau desmit gadus aktīvi politikā nepiedalījušos kādreizējo Senāta priekšsēdētāju Krinu Antonesku. Tikām kopš decembra Rumānijā nerimst kā Džordžesku atbalstītāju, tā viņa pretinieku demonstrācijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Nez vai ir vērts sacīt, ka ir pagājusi atkal viena saspringta nedēļa. Liekas, ka pēdējās dienās ir gājis tik traki kā vēl nekad. Protams, atkal ir jārunā par Ukrainu. ASV, Eiropu. Aktualitātes Divās puslodēs komentē bijušais diplomāts Andris Teikmanis un sabiedrisko mediju portāla LSM žurnālists Ģirts Kasparāns. Sazināmies arī Latvijas TV žurnālisti Inu Strazdiņu. Cita Amerika Pirms apmēram deviņām stundām Vašingtonā noslēdzās prezidenta Donalda Trampa uzruna apvienotajai Savienoto Valstu Senāta un Kongresa Pārstāvju palātas sapulcei. Šīs ASV valsts galvas uzrunas, parasti teiktas reizi gadā, tiek veltītas valdošās administrācijas politisko nostādņu definēšanai un vēstījumam par darbības rezultātiem. Pēdējā sadaļa it kā šoreiz nebūtu īsti vietā, ciktāl prezidenta Trampa valdības darbības termiņš pagaidām vien nedēļās rēķināms, taču tas netraucēja Baltā nama saimniekam atkārtot jau iepriekš izskanējušo izteikumu, ka viņa administrācija ir izcilākā visā valsts vēsturē. Savukārt viņa priekšgājējs Baidens esot, protams, visvājākais no līdzšinējiem prezidentiem, atstājis valsti katastrofālā situācijā un olas – šausminošā dārdzībā. Kā atzīmē daudzi komentētāji, šī uzruna Kongresa palātām ar tās teicēja spilgto pašslavināšanos un politisko konkurentu gānīšanu vairāk atgādinot priekšvēlēšanu kampaņas uzstāšanos. Pie tam teiktais visai maz skāra tematu, kas tiek piesaukts kā amerikāņu sabiedrībai pašreiz svarīgākais – dzīves dārdzības mazināšanu. Runātājs vien pauda, ka ik dienas cīnoties, lai stāvokli labotu. Pie tam pamatīga pasāža tika veltīta ievedmuitas tarifiem, kurus Savienotās Valstis nule ieviesušas vai grasās ieviest – zināmus traucējumus gan tie radīšot, toties došot milzu labumu. Tikām pēc tam, kad 3. martā stājās spēkā ASV noteiktie tarifi Meksikas, Kanādas un Ķīnas precēm, un šīs valstis paziņoja par atbildes pasākumiem, tiek runāts par tirdzniecības kara sākumu. Savu ēnu pār prezidenta uzstāšanos meta arī 28. februārā katastrofa Baltajā namā, kad sarunas ar Ukrainas prezidentu, kam bija jāvaiņagojas ar t.s. „Retzemju elementu līguma” parakstīšanu, netika tālāk par preses konferenci. Asajai vārdu pārmaiņai Ovālajā kabinetā un Ukrainas līdera izlikšanai aiz Baltā nama durvīm sekoja pirmdienas paziņojums par visas amerikāņu Ukrainai sniegtās militārās palīdzības apturēšanu. Tiesa, Trampa uzrunā šai ziņā izskanēja pielaidīgākas notis: no prezidenta Zelenska esot saņemta vēstule, kas apliecinot, ka Ukraina ir gatava miera sarunām. Tramps atzinīgi vērtējot šo vēstuli, un arī no Krievijas esot saņemti signāli par gatavību mieram. Kopumā ņemot, Vašingtonas rīcība pagājušajās dienās liek pieņemt domu, ka prezidenta Trampa un viņa komandas personā mums ir darīšana ar citādu Ameriku. Cik ļoti citādu – tas vēl paliek atbildams jautājums. Laiks Eiropai Savienoto Valstu jaunās administrācijas un Ukrainas dialogs, kam līdz šim bijuši teju vissliktākie iedomājamie rezultāti, licis drudžaini sarosīties Eiropas valstu valdībām. Pēc pagājušās piektdienas nelaimīgās preses konferences Ovālajā kabinetā nozīmīgāko Ukrainas partnervalstu pārstāvji sagaidīja prezidentu Zelenski samitā Londonā. Lēmums par šādu tikšanos tika pieņemts nedēļu pirms tam, taču Vašingtonā notikušais iekrāsoja to krietni dramatiskākos toņos. Runa nepārprotami nav tikai par Ukrainu, bet par līdzšinējām transatlantiskajām drošības saiknēm kopumā. Ja jau prezidenta Trampa administrācija tik krasi un nepārprotami maina kursu attiecībā pret Ukrainu, vai tā nevar līdzīgi rīkoties arī NATO sakarā? Kā brīdinošs signāls vērtējams fakts, ka lēmums par ieroču piegāžu pārtraukšanu Ukrainai Baltajā namā tika pieņemts bez jebkādas konsultēšanās ar Eiropas partneriem. Tikām Londonā sabraukušie vienojās strādāt pie sava miera plāna, kuru piedāvāt Savienotajām Valstīm. Nepieciešamība Eiropas valstīm vairāk ieguldīt savu aizsardzības spēju stiprināšanā no aktuālas burtiski dažu dienu laikā pārtapusi akūtā. 4. martā ar savu plānu nāca klajā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Tas paredz piešķirt dalībvalstīm plašāku fiskālo telpu investīcijām aizsardzības nozarē, piedāvāt šiem mērķiem arī 150 miljardus eiro lielus kredītresursus un aktivizēt privātā kapitāla līdzdalību. Kopējais plāna „ReArm Europe” – „Pārapbruņot Eiropu” – apjoms tiek plānots apmēram astoņsimt miljardus liels. Vācijas potenciālais kanclers Frīdrihs Mercs otrdien vēlreiz apliecinājis gatavību atbrīvot aizsardzības tēriņus no Vācijas likumdošanā iestrādāto budžeta limitu žņaugiem. Savukārt Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka vēl esošajā Parlamenta sastāvā, t.i. līdz 2029. gadam, britu aizsardzības budžetam, kas šobrīd ir 2,3% no iekšzemes kopprodukta, jāsasniedz 3%. Pirmdien Francija izvirzīja savu daļējas uguns pārtraukšanas projektu, proti, puses vienotos uz mēnesi pārtraukt karadarbību gaisā, uz ūdens un triecienus kritiskajai infrastruktūrai. Šī uguns pārtraukšana arī apliecinātu Krievijas vadoņa Putina patieso gatavību mieram. 6. martā Eiropas Savienības valstu vadītāji tiekas ārkārtas sanāksmē Briselē, lai jau atkal spriestu par atbalstu Ukrainai un savienības aizsardzības spēju stiprināšanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Studijā ārlietu ministre Baiba Braže (“Jaunā Vienotība”).

ASV kopā ar Krieviju nobalso pret ANO rezolūciju par kara izbeigšanu Ukrainā. Bundestāga vēlēšanās uzvar kristīgie demokrāti. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Bundestāga vēlēšanu spožums un posts Nav piepildījušās bažas, ka Īlona Maska un viceprezidenta Vensa klajais atbalsts Vācijas labējiem radikāļiem būs nesis tiem negaidītus panākumus, un ka 23. februārī notikušo Bundestāga vēlēšanu rezultāti šai ziņā varētu būtiski atšķirties no aptauju datiem, ciktāl partijas „Alternatīva Vācijai” vēlētāji varētu slēpt savu patieso izvēli. Aptaujas izrādījušās tuvas patiesībai, un labēji radikālie ieguvuši apmēram tik, cik tika lēsts – nepilnu 21% vēlētāju balsu, kas gan arī ir spožs rezultāts, salīdzinot ar iepriekšējo, un dos Alises Veidelas vadītajam spēkam otru lielāko Bundestāga frakciju. Tomēr vēlēšanu īstenie uzvarētāji, protams, ir mēreni labējie – Vācijas Kristīgi demokrātiskā partija līdz ar tās pastāvīgo satelītu Bavārijas Kristīgi sociālo partiju. Pat bez īpaši liela vietu skaita pieauguma, kristīgie demokrāti atguvuši Bundestāga lielākās frakcijas statusu. Smagākos zaudējumus vēlēšanas nesušas līdzšinējās valdošās koalīcijas partijām. Sociāldemokrāti zaudējuši vairāk nekā divas piektdaļas mandātu, zaļie – apmēram ceturtdaļu, bet liberālā Brīvo demokrātu partija vispār nav tikusi pāri piecu procentu barjerai un palikusi ārpus parlamenta. Tāpat dažu procenta simtdaļu tikšanai Bundestāgā pietrūcis kreisi populistiskajai Zāras Vāgenknehtas savienībai, kurai balsis atņēmusi tai ideoloģiski tuvā bet daudz vecākā un iesakņotākā Kreisā partija. Rezultātā ir radīti visi priekšnoteikumi t.s. Lielās koalīcijas – kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu tandēma – izveidei, ciktāl kopā šīm partijām ir trīssimt divdesmit astoņas no sešsimt trīsdesmit Bundestāga vietām. Atkrīt bažas par to, kā klātos, ja vajadzētu piepulcināt koalīcijai vēl trešo partneri, kas, visdrīzāk, būtu zaļie, kam ar kristīgajiem demokrātiem ir krietni daudz nesaskaņu. Pēc visa spriežot, vācieši atkal tiks pie valdības, kāda tiem bija lielāko daļu kancleres Merkeles valdīšanas laika. Tomēr centriskajiem spēkiem nav iemesla ļauties politiskam apmieram. Visa kādreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorija, ar teju ģeogrāfisku precizitāti, ir kļuvusi par radikālo partiju dominances zonu. Tikai kādreizējā Rietumberlīnē un Potsdamas apkārtnē vēlētāji balso par kristīgajiem demokrātiem un sociāldemokrātiem, savukārt kādreizējā Berlīnes mūra rajonā – par zaļajiem. Tikām lielākā daļa Austrumberlīnes, Erfurte un Leipcigas dienviddaļa ir par Kreiso partiju, bet visa pārējā Austrumvācija – par „Alternatīvu Vācijai”. Var piebilst, ka šajās zemēs ir arī manāmi zemāka vēlētāju aktivitāte. Vai „Amerikas laikmeta” beigas? 24. februārī Apvienoto Nāciju organizācijā notikušais vēl pirms pāris mēnešiem būtu neiedomājams – Savienotās Valstis balsojumā nostājās pret saviem gadu desmitiem uzticamajiem partneriem Rietumos un ieņēma klaji prokremlisku pozīciju. Sakarā ar trešo gadadienu kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja balsoja par Eiropas valstu izstrādātu rezolūciju, kas nosodīja Krieviju kā agresorvalsti un pieprasīja Ukrainas teritoriālā veseluma atjaunošanu. Savienoto Valstu vēstniece Dorotija Šeia, savā uzrunā deklarējusi nepieciešamību izbeigt asinsizliešanu, balsoja kopā ar Krieviju un tās satelītiem un sabiedrotajiem. Rezolūcija gan ar balsu vairākumu tika apstiprināta, taču vēlāk savu, Kremlim labvēlīgo variantu, Vašingtona izdabūja cauri Apvienoto Nāciju Drošības padomes balsojumā. Pēdējo dienu fundamentālo pavērsienu Savienoto Valstu līdzšinējās politikas kontekstā ļoti izsmeļoši un precīzi raksturojis raidsabiedrības MSNBC komentētājs Lorenss O'Donels. Savā 24. februārā komentārā viņš pauda: „Donalds Tramps šodien iegāja vēsturē. Un šodiena kļuva par dienu, kas paliks ar neslavu prezidentūras vēsturē, jo šodien Donalds Tramps formāli atmeta nostāju, ko katrs Amerikas prezidents ir ieņēmis, kopš Franklins Delano Rūzvelts kaldināja amerikāņu uzvaru Otrajā pasaules karā, – Brīvās pasaules līdera nostāju. Katrs nākamais prezidents līdz Donaldam Trampam pildīja šo lomu, īpaši jau Apvienoto Nāciju Organizācijā. Ik dienu visā Apvienoto Nāciju vēsturē Amerikas prezidenta vēstnieks Apvienotajās Nācijās vienmēr nostājās brīvības pusē. Amerikas Savienotās Valstis ANO balsoja kopā ar pasaules brīvajām nācijām pret pasaules visnežēlīgākajām diktatūrām, kas gandrīz vienmēr nozīmēja balsošanu pret Padomju Savienību. 21. gadsimtā, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins atkal sāka pārvērst Krievijas valdību par diktatūru, Amerikas Savienoto Valstu līderība Brīvajā pasaulē nozīmēja ANO nostāties pret Krievijas agresiju. Kad Krievija tieši pirms trim gadiem iebruka Ukrainā, ANO pieņēma sešas rezolūcijas pret Krievijas agresiju. Un ASV līdz pat šodienai ikreiz balsoja kopā ar Brīvo pasauli pret Krievijas karu pret Ukrainu. Šodien ANO kārtējo reizi apstiprināja rezolūciju, kas nosoda Krievijas karu pret Ukrainu. Un pirmo reizi vēsturē ASV nestāvēja brīvības pusē. Pirmo reizi vēsturē ASV Apvienotajās Nācijās balsoja kopā ar diktatoru pret Brīvo pasauli. Donalds Tramps Apvienoto Nāciju Organizācijā balsoja kopā ar Vladimiru Putinu. No šodienas, ja ir kāds Brīvās pasaules līderis, tad tas nav Amerikas Savienoto Valstu prezidents.” Sagatavoja Eduards Liniņš.

NBS komandieris Kaspars Pudāns iesaka izvairīties no starpnieku lomas miera uzturēšanā starp Krieviju un Ukrainu. Meklē idejas Rīgas centra atdzīvināšanai. Uzņēmēji aicina ieklausīties biznesa pārstāvjos. Valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai no nākamā gada prasīs dzīves vai darbavietas deklarēšanu Latvijā. Visā Latvijā – īpaši Kurzemē un Rīgā – ir slikta gaisa kvalitāte. Latvijas biatlonista Andreja Rastorgujeva un trenera Ilmāra Briča konflikts. Biatlonists vērsies policijā.

Trešais kara gads Ukrainā sākas ar ārkārtīgi sarežģītu situāciju uz globālās skatuves un attiecībām ar jauno ASV prezidentu. Krustpunktā plašāka saruna ar Ukrainas vēstnieku Latvijā Anatoliju Kucevolu. Šodien mēs daudz runājam un runāsim par Ukrainu. Tieši pirms trim gadiem, 2022. gada 24. februārī, Latvijas Radio 1 arī pilnībā mainīja visu programmu. Mēs visas dienas garumā stāstījām par to, ka Krievija ir uzsākusi pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs todien nezinājām, cik ilgi Ukraina spēs noturēties, vai tā vispār spēs stāvēt pretī Krievijai. Mēs apspriedām dažādus scenārijus, bija ļoti daudz spekulāciju. Vērojot to, kas šobrīd notiek līdz ar Trampa atgriešanos pasaules politikā, apzināmies, ka atkal esam nonākuši krustcelēs, atkal ir daudz nezināmā. Atkal mūsu izvēles arī noteiks cilvēku likteņus. Kā šis izskatās no Ukrainas skatupunkta? Kā viņi jūtas, ko domā, kā redz savu tālāko nākotni? Raidījuma noslēgumā diskusija ar kolēģiem Eduardu Liniņu un Rihardu Plūmi par notikumu attīstību.

Kā nepierast pie kara un kā nepagurt palīdzēt ukraiņiem. Raidījumā runājam par Latvijas uzņēmēju sniegto atbalstu Ukrainai. Un kā šajā politiski sarežģītajā situācijā neļauties panikai? Studijā ndibinājuma "Ganter Fonds" pārstāvji: modes māksliniece, uzņēmēja Ieva Ādamsone, uzņēmēji Artūrs Kristlībs un Aigars Loss, kuri regulāri dodas ar palīdzības kravām uz Ukrainu.

Trešais kara gads Ukrainā sākas ar ārkārtīgi sarežģītu situāciju uz globālās skatuves un attiecībām ar jauno ASV prezidentu. Krustpunktā plašāka saruna ar Ukrainas vēstnieku Latvijā Anatoliju Kucevolu. Šodien mēs daudz runājam un runāsim par Ukrainu. Tieši pirms trim gadiem, 2022. gada 24. februārī, Latvijas Radio 1 arī pilnībā mainīja visu programmu. Mēs visas dienas garumā stāstījām par to, ka Krievija ir uzsākusi pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs todien nezinājām, cik ilgi Ukraina spēs noturēties, vai tā vispār spēs stāvēt pretī Krievijai. Mēs apspriedām dažādus scenārijus, bija ļoti daudz spekulāciju. Vērojot to, kas šobrīd notiek līdz ar Trampa atgriešanos pasaules politikā, apzināmies, ka atkal esam nonākuši krustcelēs, atkal ir daudz nezināmā. Atkal mūsu izvēles arī noteiks cilvēku likteņus. Kā šis izskatās no Ukrainas skatupunkta? Kā viņi jūtas, ko domā, kā redz savu tālāko nākotni? Raidījuma noslēgumā diskusija ar kolēģiem Eduardu Liniņu un Rihardu Plūmi par notikumu attīstību.

ASV prezidenta Donalda Trampa kārtējie izteikumi par Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski daudziem ir likuši noelsties, tomēr Latvijas politiķi no asas reakcijas izvairās. Nedēļas notikumus kopā ar žurnālistiem un politikas vērotājiem apspriežam Krustpunktā. Analizē TVNET grupas galvenais redaktors Toms Ostrovskis, Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode, žurnāla "IR" žurnālists Aivars Ozoliņš.  

ASV prezidenta Donalda Trampa kārtējie izteikumi par Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski daudziem ir likuši noelsties, tomēr Latvijas politiķi no asas reakcijas izvairās. Nedēļas notikumus kopā ar žurnālistiem un politikas vērotājiem apspriežam Krustpunktā. Analizē TVNET grupas galvenais redaktors Toms Ostrovskis, Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode, žurnāla "IR" žurnālists Aivars Ozoliņš.  

Britu premjers piedāvās Trampam nosūtīt uz Ukrainu līdz 30 000 Eiropas karavīru. Datu nepilnības un nesavienoti reģistri apgrūtina augstas vērtības aktīvu izsekošanu Latvijā. Latvijas skolēnu izveidota palīdzības akcija "Skolas par uzvaru" izpletusies pa visām Baltijas valstīm. Saeima konceptuāli atbalsta liegumu Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem Latvijā iegādāties nekustamo īpašumu. Latvijas vīriešu basketbola izlase 20. februārī Rīgā Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlē uzņems Spāniju.

Saūda Arābijā notiek ASV un Krievijas diplomātu sarunas par abu valstu attiecību atjaunošanu un to, kā izbeigt Krievijas sākto karu pret Ukrainu. Latvijas dalība starptautiskā orgānu apmaiņas platformā ļaus operatīvāk palīdzēt retos un steidzamos gadījumos. Likuma grozījumus par atteikšanos no OCTA satiksmē neizmantotiem transportlīdzekļiem varētu turpināt skatīt maijā. Arī šogad notiks psiholoģiskā atbalsta nometnes ukraiņu bērniem. Par to Bērnu slimnīcas fonds parakstījis memorandu ar Rīgas domi. Latvijas vīriešu basketbola izlasei šonedēļ divas noslēdzošās spēles Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā pret Spāniju un Slovākiju. Pēc gada pārtraukuma ukraiņiem Rīgā atkal norit darba birža.

Kā vērtēt ASV un Krievijas sarunas par Ukrainu bez Ukrainas klātbūtnes? Perspektīva no starptautisko tiesību viedokļa šovakar raidījumā “Viens pret vienu”, kur kolēģis Gundars Rēders sarunājās ar Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Inetu Ziemeli.

"Lufthansa" kā stratēģiskais investors palielinās "airBaltic" vērtību; potenciālajiem investoriem interesē uzņēmuma nākotnes peļņa. Ārpolitikas debates: nepieciešams atbalstīt Ukrainu un stiprināt savu aizsardzību. Latvijas Banka aicina hipotekāro kredītu ņēmējus vairāk izmantot pārkreditēšanās iespējas, lai nepārmaksātu par šiem aizdevumiem. Latvijas čempioni futbolā RFS aizvadīs pēdējo maču UEFA Eiropas līgas pamatturnīrā jeb līgas fāzē. Prezentē pirmo elektrovilcienu, kurš aprīkots ar velosipēdu pārvadāšanai paredzētajiem stiprinājumiem. Līdz ar pilna apmēra iebrukumu Krievija tās okupētajās teritorijās Ukrainā aktivizējusi ukraiņu bērnu apmācību militārām iemaņām, tādejādi gatavojot mobilizācijas rezerves Krievijas armijai.

„Es neuzņēmu šo filmu, lai tā kļūtu populāra. Es vienkārši dokumentēju savas atmiņas un siltumu, ko jūtu pret saviem vecākiem,” saka ukraiņu māksliniece un dokumentālā kino režisore Alina Maksimenko, kuras filma „In Limbo” pērnā gada nogalē tika nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai, kā viena no piecām gada labākajām dokumentālajām filmām. Tas ir klusināts, video dienasgrāmatu formā uzņemts stāsts, kurā Alina dokumentē savu bēgšanu no Irpiņas kara sākumā un apmešanos pie vecākiem, lai pārliecinātu arī viņus doties bēgļu gaitās. Arī, ja neredzēsiet pašu filmu, stāsts par tās veidotāju Alinu Maksimenko, viņas ģimeni un kara raisītajām pārdomām ir vērtība pati par sevi. Kad sazināmies, Alina ir Varšavā. Kopš pilna mēroga kara sākuma viņas dzīve rit starp Poliju un Ukrainu, kur viņa joprojām daļu no laika dzīvo savā Irpiņas dzīvoklī, ko iegādājās vien pāris mēnešus pirms iebrukuma. „Nav noslēpums, ka arī šoziem Ukrainā būs grūti laiki elektrības pārrāvumu bombardētās enerģētikas infrastruktūras dēļ. Laiku pa laikam man vajag labi izgulēties un justies drošībā, tāpēc pašlaik es dzīvoju starp divām valstīm – starp Varšavu Polijā, kur es savulaik studēju - es runāju poliski, man te ir daudz draugu un ļoti patīk šī pilsēta – un Irpiņu Ukrainā.” Tajā brīdī Alina uz mirkli pārtrauc stāstu un atvainojas, ka viņai jāizliek aiz durvīm savs kaķis, kurš sākot skaļi ņaudēt ikreiz, kad viņai ir intervija. Nosmejamies, ka kaķa tēma mūs vieno, jo tieši „Straumes” kaķa dēļ man šogad pavēries Eiropas Kinoakadēmijas balvu plašais apvārsnis un esmu varējusi noskatīties arī Alinas Maksimenko dokumentālo filmu „In Limbo”, kurā arī figurē daudz kaķu. Alina teic, ka ir daudz dzirdējusi par latviešu „Straumes” panākumiem un atklāj, ka patiesībā arī grib izmēģināt roku animācijā. filmā „In Limbo” Alina Maksimenko dokumentē sevi un savus vecākus. Tā sākās kā spontānas video dienasgrāmatas līdz ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā 2022.gada 24.februārī. Tobrīd Alina atguvās pēc kājas operācijas savās mājās Irpiņā. Turp viņa bija pārcēlusies no Kijivas tikai pāris mēnešus pirms kara sākuma. Kad Kijivas piepilsēta Irpiņa nonāca agresoru uzbrukuma ceļā, Alina paguva aizbēgt. Viņa devās uz nelielu ciematu mazliet tālāk no galvaspilsētas, kur mita viņas vecāki. Kādreizējā vasaras māja Covid laikā bija kļuvusi par viņu pastāvīgo dzīvesvietu. Lai gan notikumi risinās Ukrainā, dokumentālās filmas „In Limbo” pamatvaloda ir krievu. Tā ir Alinas Maksimenko ģimenes valoda: viņas mamma ir mūzikas skolotāja no Baltkrievijas, un ar Alinas tēvu viņi iepazinās studiju laikā Mogiļevā. Tēvs ir no Donbasa reģiona, kur ģimene vairākās paaudzēs strādājusi ķīmijas un metalurģijas jomā. Vēlāk vecāki pārcēlās uz Kijivu, un Alina piedzima tur. as sākumā Alina vēl mēģina pārliecināt savus vecākus doties projām, jo fronte nāk arvien tuvāk un kādā brīdī ir tikai piecu kilometru attālumā. Tomēr, kaut arī ciematā viņi palikuši gandrīz vienīgie, pamazām kļūst skaidrs, ka vecāki nekur nebrauks: tēvs rūpējas par veselu kaķu un suņu pulku – gan saviem, gan kaimiņu; mamma apjauš, ka nekur citur nevarēs iedzīvoties, jo nezina valodas. Filmā ir aizkustinoša epizode, kurā meita mēģina palīdzēt mammai pārvarēt nedrošību runāt ukrainiski. Dokumentālajā filmā „In Limbo” režisore Alina Maksimenko parāda karu no pavisam cita leņķa, nekā esam raduši redzēt ziņās. Viņa lēni un nesteidzīgi dokumentē pie frontes līnijas palikušas ģimenes ikdienu. Nereti dzīve notiek sveču gaismā, tēva ikdienu piepilda rūpes par dzīvniekiem, mamma turpina pasniegt klavierstundas „Whatsappā” – protams, ja ir internets un nodarbību vienā vai otrā galā nepārtrauc gaisa trauksme. Trīs gadus vēlāk, kad fronte ir aizvirzījusies prom, Alinas vecāki dzīvo turpat, un meita vairs nemēģina pārliecināt viņus pārcelties. Tomēr viņai nav viegli. Paredzams, ka Alinas Maksimenko dokumentālo filmu „In Limbo” šopavasar varēsim redzēt arī Latvijā.    

Par jaunu vērtību iekļaušanu UNESCO starptautiskajos nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos un nevalstisko organizāciju lomu Kultūras rondo studijā iztaujājam Latvijas Nacionālā kultūras centra nemateriālā kultūras mantojuma eksperti Gitu Lanceri un Starpnozaru mākslas grupas „SERDE” pārstāvi Signi Pucenu, kuras decembra sākumā piedalījās UNESCO Starpvaldību komitejas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai veltītā sesijā, kura notika Paragvajā. No 2. decembra līdz 7. decembrim Paragvajas galvaspilsētā Asunsjonā 19. reizi notika ikgadējā UNESCO Starpvaldību komitejas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai sesija. Tās laikā norisinājās diskusijas par jaunu vērtību iekļaušanu UNESCO starptautiskajos nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos – t. s. labo prakšu reģistrā, neatliekami saglabājamo vērtību sarakstā un reprezentatīvajā sarakstā, kopumā lemjot par 63 nemateriālā kultūras mantojuma elementu iekļaušanu šajos sarakstos. Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas labo prakšu reģistrā (Register of Good Safeguarding Practices) tika iekļautas trīs iniciatīvas. Par veiksmīgām un tādēļ starptautiskā līmenī izceļamām Komiteja atzina šādas prakses: amata prasmju skola ULUV (Slovākija), Kobzas un rataliras tradīcijas ilgtspējīgas attīstības programma (Ukraina) un Omānas Jauniešu Izglītības kuģis – miera un kultūru dialoga programma (Omāna). Neatliekami saglabājamā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā (List of Intangible Cultural Heritage in Need of Urgent Safeguarding) šogad tika iekļautas divas vērtības – lietus izsaukšanas un labklājības nodrošināšanas rituāls Vosana un ar to saistītās prakses (Botsvāna) un Reog Ponorogo rituālais priekšnesums (Indonēzija). Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā (Representative List of the Intangible Cultural Heritage of Humanity) šogad tika iekļautas 58 jaunas vērtības. Starp tām ir dažādi festivāli un tradicionāli svētki – piemēram, Jaunā gada svinības Novruz (arī Nauruz, Nevruz, Navrus), ko bija pieteikušas 13 valstis (Afganistāna, Azerbaidžāna, Indija, Irāna, Irāka, Kazahstāna, Kirgizstāna, Uzbekistāna, Pakistāna, Tadžikistāna, Turcija, Turkmenistāna un Mongolija). Un arī Ķīna starptautiskajam sarakstam pieteica Pavasara sagaidīšanas svinības, kas vienlaikus ir Ķīnas Jaunais gads. Reprezentatīvajā sarakstā tika iekļautas arī dažādas amata prasmes, piemēram, Parīzes cinka jumtu meistaru amata prasme (Francija), norvēģu tautastērpu darināšana un valkāšana (Norvēģija), Alepo ziepju izgatavošana (Sīrija) u. c. Uzmanību un atzinību izpelnījās arī vairākas gastronomiskās tradīcijas, piemēram, Astūrijas sidra kultūra (Spānija), Tomjum Kung zupas gatavošana (Taizeme), Malaizijas  brokastu kultūra (Malaizija), arābu kafija (Apvienotie Arābu Emirāti, Omāna, Katara, Saudi Arābija un Jordānija) un sakē gatavošanas tradīcijas (Japāna). Igaunija šim sarakstam iesniedza divus pieteikumus – mulgi putras gatavošanu un ēšanu Mulgimā novadā un kopīgi ar Ukrainu gatavoto pieteikumu – Pisanka, kas ir ukraiņu olu krāsošanas tradīcija. Lielu starptautisku vērību guva arī 16 arābu valstu kopīgi sagatavotais pieteikums par hennas rituāliem, estētiku un pielietojumu sabiedrībā.

Saeimā sācies nākamā gada budžeta pieņemšanas maratons. Četru gadu laikā krities Latvijas skolēnu sniegums matemātikā un dabaszinātnē, tomēr joprojām tas ir augstāks nekā viņu vienaudžiem citās pasaules valstīs. Par sabiedrisko mediju kampaņas ziedojumiem uz Ukrainu sūta bagijus, kvadraciklus un evakuācijas platformas. Veselības ministrija iecerējusi liegt valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus tiem iedzīvotājiem, kas nav deklarējušies Latvijā, bet pakalpojumus turpina šeit saņemt.

Raidījuma uzmanības fokusā Ukraina, pareizāk sakot, karš Ukrainā un tas, kas notiek ap to. 19. novembrī pagāja jau 1000 dienas, kopš sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums. Aktualitātes analizē Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Elīna Vrobļevska. Ierakstā uzklausām Dmitro Levus, politologu, sociālo pētījumu centra „Ukrainas meridiāns” direktoru.   Asiņainais krievu gliemezis Uzlūkojot Krievijas sagrābtās Ukrainas teritorijas platības izmaiņu grafikus visu pagājušo tūkstoš dienu periodā, jāsecina – turpinās pozīciju kara fāze, kas iestājās 2022. gada ziemas sākumā līdz ar Krievijas karaspēka atkāpšanos no Dņepras labā krasta pie Hersonas. Kopš tā laika frontes līnija kustējusies nedaudz, pie kam laikā starp 2023. un 2024. gada februāri kvantitatīvā izteiksmē pušu kontrolēto kvadrātkilometru apjoms vispār praktiski nav mainījies. Tomēr pēc tam iezīmējusies neiepriecinoša tendence – Krievijas bruņotajiem spēkiem ar smagiem pūliņiem un zaudējumiem vietām izdevies atspiest ukraiņus. Tāda virzīšanās gliemeža gaitā, atstājot aiz sevis plātu asiņainu sliedi. Šo virzību nespēja nozīmīgi ietekmēt arī Ukrainas augustā īstenotais pēkšņais un sekmīgais iebrukums Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Kopumā šī gada laikā Krievija palielinājusi tās kontrolēto Ukrainas teritorijas daļu par apmēram diviem tūkstošiem kvadrātkilometru, pie tam apmēram ceturtā daļa no šiem ieguvumiem panākti pēdējo pāris nedēļu laikā. Tas licis dažiem medijiem izteikt apgalvojumus, ka Ukrainas bruņoto spēku fronte daudzviet brūkot. Visaktīvākais Krievijas spiediens joprojām ir Doņeckas apgabalā, kā arī Krievijas Kurskas apgabalā, no kurienes krievi mēģina izspiest tur nostiprinājušos Ukrainas spēkus. Kā zināms, šī gada jūnijā Krievijas vadonis Putins pirmoreiz izvirzīja Ukrainai konkrētas teritoriālas pretenzijas – Krievija vēlas atņemt Ukrainai pilnā apjomā Luhanskas, Doņeckas, Zaporižjes un Hersonas apgabalus. Pagaidām, arī ievērojot jaunāko attīstību, šādu mērķu sasniegšana militāriem līdzekļiem ir grūti iedomājama. Krievijas rokās gan ir teju viss Luhanskas apgabals, taču vairāk nekā trešdaļa Doņeckas apgabala joprojām ir Ukrainas kontrolē, tāpat nozīmīga daļa Zaporižjes un Hersonas apgabalu līdz ar abām apgabalu galvaspilsētām. Grūti pat aplēst, cik dzīvā spēka un tehnikas Kremlim vajadzētu sagādāt, lai ar līdzšinējo taktiku aizrāptos līdz tās vadoņa alktajam mērķim. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Trampa miera plāns Ukrainai šajā karā ir jāuzvar – tā ir sacījuši gandrīz visu Rietumvalstu vadītāji, atbalstot Ukrainu cīņā pret agresoru. Tomēr realitātē palīdzība ir bijusi nepietiekama, un daudzi analītiķi saka, ka patiesībā vairākās valstīs nemaz negrib, lai Ukraina uzvarētu. Atbalsts ir sniegts vien tik daudz, lai Ukraina nezaudētu, un tāpēc turpinās gara un nogurdinoša asinsizliešana. Tomēr izskatās, ka līdz ar ASV prezidenta vēlēšanām situācija mainīsies. Donalds Tramps ir teicis, ka viņa primārais mērķis ir apturēt karu. Un ASV ir ietekmes sviras, lai to izdarītu. Kopš vēlēšanām nerimst spekulācijas, kas būs ASV piedāvājuma pamatā. Kā ticamākais scenārijs tiek minēts ultimāts abām pusēm sēsties pie sarunu galda un vienoties par pamiera nosacījumiem, pretējā gadījumā solot vai nu jebkādas palīdzības pārtraukšanu Ukrainai, vai arī dodot tai tādu palīdzību, kādu tā līdz šim nav nekad saņēmusi. Abām pusēm būtu septiņkārt jāpārdomā pirms pateikt Donaldam Trampam nē. Šis iespējamais tālāko notikumu scenārijs Eiropā raisa ļoti pretrunīgas emocijas. Pirmkārt, tas nozīmēs, ka Ukrainai, visticamāk, var nākties piekāpties un atstāt Krievijas kontrolē daļu, ja ne visas līdz šim Krievijas iekarotās teritorijas. Tas var raisīt ļoti saspringtu iekšpolitisko situāciju Ukrainā. Otrkārt, uguns pārtraukšana ļautu atgūties un nostiprināties Krievijai. Un tas savukārt rada milzīgu drošības risku visai Eiropai nākotnē. Tādēļ daudzas Eiropas valstis turpina sacīt, ka darīs visu iespējamo, lai Ukraina uzvarētu. 17. novembra vakarā pasauli pāršalca ziņa, ka arī aizejošais, bet vēl joprojām amatā esošais ASV prezidents Džo Baidens beidzot ir devis atļauju izmantot tālas darbības raķetes, lai Ukraina var apšaudīt militāros mērķus dziļāk Krievijas teritorijā. Tomēr, kā saka daudzi analītiķi, Rietumu palīdzība līdz ar kara sākšanos ir pastāvīgi bijusi pārāk novēlota. Arī šis ASV lēmums tika gaidīts ļoti ilgi, un diez vai vairs spēs būtiski mainīt notiekošo frontē. Jau pēc diviem mēnešiem Baltajā namā sāks saimniekot Donalds Tramps, turklāt viņš savu politiku ir apņēmies uzsākt realizēt vēl pirms inaugurācijas ceremonijas. Sagatavoja Aidis Tomsons.  

Maznodrošinātajiem pārtikas pakas vairs nebūs. Neesot naudas. Bet ne jau tikai sociālajiem pakalpojumiem pietrūkst līdzekļu. Krustpunktā pārlūkojam nedēļas aktualitātes. Runājam arī par pasaulē notiekošo - Krievija, ANO, Ziemeļkorejas iespējamā iesaistīšanās karā Ukrainā. Aktualitātes analizē politologs Juris Rozenvalds, Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns un TV24 žurnāliste Anita Daukšte. Pasaulē notiekošais, saeimas aktualitātes, sociālā un  veselības aprūpe - šie virzieni varētu raksturot šīs nedēļas apskatu Krustpunktā. Par pasaules ziņām runājot, uzmanības fokusā ir vēlēšanas Moldovā un Gruzijā, Krievijas aktivitātes, paplašinot sabiedroto loku un arī iesaistot karā, šķiet, pret Ukrainu, Ziemeļkoreju. Uz Krieviju arī šajā nedēļā devušies ne tikai vairāki pasaules valstu līderi, bet pat ANO ģenerālsekretārs. Pašu mājās uzmanība pievērsta gan iespējamai sertifikāta anulēšanai pediatram Mediņam, izskanējušas arī ziņas par  ģimenes ārsta un deputāta Jakovina iespējamu iesaisti slimības lapu nepamatotā izdošanā. Deputātiem, iespējams, būs jālemj par viņa izdošanu kriminālvajāšanai. Pārtikas pakām mazturīgajiem naudas vairs nebūšot, premjere tikmēr atzinusi, ka veselības aprūpei var nākties meklēt papildus naudu,. Kur - tas nav šobrīd zināms.  

Šodien raidījumā Divas puslodes daudz runājam par Krieviju, par tās veiksmēm un neveiksmēm, mēģinot savā pusē iegūt vairāk sabiedroto kā pretpolu Rietumu demokrātijai. Šobrīd tā jau ir ierasta lieta, ka, runājot par notiekošo pasaulē, ir jāpiemin arī Krievija. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un politologs Veiko Spolītis. Viedokli izsaka bijušais ANO Kišiņevas biroja darbinieks Oskars Kastēns. Moldova – līdz ar nagiem Eiropā 20. oktobra vakars, jādomā, daudziem proeiropeiski noskaņotiem Moldovas pilsoņiem kļuva par pārbaudījuma brīdi. Balsu skaitīšanai ejot uz beigām, izskatījās, ka uz jautājumu „Vai atbalstāt izmaiņas Konstitūcijā ar nolūku Moldovai iestāties Eiropas Savienībā?” vairums balsojušo ir atbildējuši ar „Nē”. Prezidente Maija Sandu sasauca ārkārtas preses konferenci, kurā runāja par „ārēju spēku” bezprecedenta iejaukšanos balsošanas procesā. Nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka ar „ārējiem spēkiem” jāsaprot Kremlis un tā pakalpiņi. Krievija devusi patvērumu Moldovas partijām un politiķiem, kuri pretdarbojas proeiropeiski orientētās valdības centieniem. Šī gada aprīlī piecas šādas partijas Maskavā nodibināja aliansi ar nosaukumu „Uzvara”; tās politiskais mugurkauls ir Šora partija – kopš pagājušā gada jūnija Moldovā aizliegts politisks spēks, kura dibinātājs ir aizmuguriski par smagiem ekonomiskiem noziegumiem notiesātais, Krievijā mītošais miljonārs Ilans Šors. Saskaņā ar Moldovas drošības iestāžu pausto, mēnešos pirms referenduma caur Šora organizētu shēmu apmēram 130 000 vēlētāju saņēmuši naudu par attiecīgu balsojumu, kā arī par eiroskeptisku viedokļu izplatīšanu sociālajā tīklā „Telegram”. Grūti spriest, cik no šiem līdzekļiem ir paša Šora sarūpēti, cik – Kremļa sponsorējums. Eiroskeptiskā vēstījuma centrā bija tēzes, ka virzīšanās uz Eiropas Savienību izraisīšot tiešu konfliktu ar Krieviju, ka tā sola Moldovas ļaudīm vien dzīves dārdzības pieaugumu, kamēr draudzība ar Kremli – lētu gāzi un degvielu. Vēl viens motīvs ir bažas, ka eirointegrācija nozīmēs vēl ciešākas saites ar Moldovai etniski un vēsturiski ļoti tuvo Rumāniju, kas kaitēs apmēram astoņpadsmit procentiem nemoldāvu iedzīvotāju. Sevišķi izplatīti šādi noskaņojumi ir Gagauzijas autonomijā, kur dzīvo apmēram 125 000 tjurku valodu saimei piederīgās gagauzu valodas runātāju. Šeit pret konstitūcijas izmaiņām balsojušo proporcija pārsniedza 90%, savukārt krieviskajos valsts ziemeļu rajonos un separātiskajā Piedņestrā tā ir no sešdesmit pieciem līdz astoņdesmit procentiem. Savukārt par iestāšanos Eiropas Savienībā vairākums balsojis galvaspilsētā Kišiņevā un tai tuvākajos valsts centra rajonos. Kā izrādījās pirmdienas rītā, Moldovas eiropeisko kursu par mata tiesu glāba ārzemēs dzīvojošie pilsoņi, kuru balsis deva pozitīvu iznākumu ar nepilniem 50,4%. Līdztekus referendumam notika arī Moldovas prezidenta vēlēšanas, kurās Maija Sandu ieguva labāko rezultātu – vairāk nekā 42% balsu, kas nozīmē, ka otrajā kārtā viņa sacentīsies ar agrāko ģenerālprokuroru, Moldovas Sociālistu partijas atbalstīto gagauzu izcelsmes politiķi Aleksandru Stojanoglo, kurš ieguvis vairāk nekā 26%. Arī šajā gadījumā par proeiropeiskās prezidentes panākumiem nav pilnīgi drošas pārliecības, jo vēl vairāki viņas konkurenti pārstāv Aleksandram Stojanoglo tuvus uzskatus un varētu aicināt savu vēlētājus balsot par viņu. „Rietumu kapraču” saiets Kazaņā Šajās dienās Krievijas Federācijas autonomās republikas Tatarstānas galvaspilsēta Kazaņa uzņem BRICS organizācijas valstu vadītāju sešpadsmito samitu. Tāda mēroga un līmeņa starptautisks forums Krievijā nav pieredzēts ne vien pēdējos izolācijas un sankciju gados, bet pat pēdējās pāris desmitgadēs. Dibināšanas brīdī 2009. gadā organizācijā bija četras dalībvalstis – Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna. Gadu vēlāk pievienojās Dienvidāfrikas Republika. Visbeidzot šogad organizācijā iestājušās Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte, Etiopija un Irāna; savu pievienošanos, kas arī tika plānota ar šo gadu, joprojām apsver Saūda Arābija. Attiecīgi visnotaļ reprezentatīvajā kompānijā, kas pulcējusies Kazaņā, ir Ķīnas prezidents Sji, Indijas premjerministrs Modi, Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents al Nahajans, Irānas prezidents Pezeškiāns, Ēģiptes prezidents el Sisi un Etiopijas premjerministrs Ahmeds. Tāpat ieradušies vairāki citi reģionāli nozīmīgi vadītāji – tādi kā Turcijas prezidents Erdogans un Vjetnamas premjerministrs Tiņs –, kuru valstis arī izrāda interesi par dalību BRICS. Brazīlijas prezidents Lula da Silva savu ierašanos atcēlis, taču, cik var noprast, ne politisku, bet medicīnisku iemeslu dēļ – viņš esot nelaimīgi traumējis galvu. Skaidrs, ka šis notikums ir īsta medusmaize Rietumu sankcijām pakļautajam, starptautiskos noziegumos apsūdzētajam Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Pretstāve ar reitumvalstīm kopš plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ir viņa politikas vadmotīvs, savukārt BRICS jau savas dibināšanas brīdī bija organizācija, kas pretendēja veidot Rietumiem, īpaši G7 grupas valstīm, alternatīvu ekonomiskās aprites un sadarbības struktūru. Līdz ar jaunajām dalībvalstīm tagad organizācija pārstāv apmēram 45% pasaules iedzīvotāju un apmēram trešdaļu ekonomikas apjoma, un Kremļa saimnieks var demonstrēt savu „iztiksim bez Rietumiem” stāju. Tiesa, kā ar smīnu norāda Rietumu mediji, var jau deklarēt, piemēram, mērķi atkratīties no ASV dolāra un eiro savstarpējos norēķinos, taču norādījumos samita apmeklētājiem minēts, ka līdzi ieteicams ņemt skaidru naudu, un to pašu, ļoti vēlams, dolāros un eiro, jo globāli izmantotās maksājumu kartes lepnajā Krievzemē nedarbojas, savukārt ne visas turienes bankas varētu labprāt pieņemt Indijas rūpijas vai Etiopijas birus. Kas attiecas uz Putina politiskajiem ieguvumiem, tad tādi, protams, būs – sevišķi jau Krievijas iekšējam patēriņam. Daudz pieticīgāk vērtējama samita ietekme uz Kremļa starptautiskajām pozīcijām. Korejiešu kājas krievu zābakos 21. oktobrī Krievijas vēstnieks Dienvidkorejā tika izsaukts uz ārlietu ministriju Seulā, kur ministra pirmais vietnieks viņam izteica savas valsts visstingrāko protestu par Ziemeļkorejas karavīru ierašanos Krievijā, acīmredzot, lai balstītu agresorvalsti tās kara pret Ukrainu. Saskaņā ar Dienvidkorejas izlūkdienesta pausto, pagaidām ieradusies pirmā grupa – apmēram 1500 īpašo uzdevumu vienības kareivju, taču, pēc tās pašas aģentūras ziņām, kopējais nosūtāmo skaits varētu sasniegt 12 000. Tāpat pirmdien Ukrainas Stratēģiskās komunikācijas un informācijas drošības centrs publiskoja video, kurā redzami it kā korejieši, kuri saņem Krievijas armijas aprīkojumu un formastērpus. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzstājoties ar videouzrunu svētdienas vakarā, pauda atzinību tiem Ukrainas partneriem, kuri „nepiever acis un runā atklāti par šo sadarbību, kas vērš plašumā karu”. Tas ir zināms mājiens Savienotajām Valstīm, kuras pagaidām izvairīgi komentējušas publiskoto informāciju par ziemeļkorejiešu specvienību potenciālo izmantošanu karā pret Ukrainu. Jāpiebilst, ka vismaz formāli Ziemeļkorejas īpašo uzdevumu spēku apjoms ir milzīgs – tuvu pie 200 tūkstošiem, taču šis lielais skaitlis liek nedaudz šaubīties par šo karavīru sagatavotības līmeni. Tiek lēsts, ka pat šo it kā elitāro vienību kareivji ir vāji apgādāti, sagatavoti un motivēti, salīdzinot ar rietumvalstu armiju profesionāļiem. Apšaubāma ir viņu motivācija karot par savu totalitāro tēvzemi un tās vadoni, sevišķi tad, ja padošanās gadījumā viņiem tiks piesolīta iespēja pārceļot uz Dienvidkoreju. Ja ir runa par notiekošā politisko efektu, tad tas ir visai demonstratīvs žests, kam jāapliecina Putina iespējas būvēt globālu „totalitāro varmāku aliansi” savas agresijas atbalstam. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Zvejas iespējas reņģēm Baltijas jūrā un Rīgas līcī 2025.gadā pieaugs, bet brētliņai samazināsies. lēmumu skaidro zemkopības ministrs. Dienvidkoreja apsver iespēju sūtīt savus kareivjus uz Ukrainu. Lietuva aicinājusi domāt par NATO karavīru sūtīšanu. Ukrainas medijos parādījušās ziņas par kārtējo Krievijas kara noziegumu, proti, Ukrainas gūstekņu nogalināšanu. Siliņa budžetā saskata lielāku elastību uzņēmējiem, bet ne papildu naudu "Rail Baltica". Lai turpinātu centienus panākt pamieru reģionā, Tuvajos Austrumos 22. oktobrī ierodas ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens.

Rīgas konferencē turpinās diskusijas par to, kā atbalstīt Ukrainu. Iecere simboliski pārzāģēt pretrunīgi vērtēto rakstnieka Andreja Upīša pieminekli un to izvietot citā vietā Rīgā raisījusi pamatīgas diskusijas mākslinieku vidū.

Šī gada Nobela prēmija fizikā atnesusi lielu pārsteigumu - tradicionālo fizikas atklājumu vietā laurus plūs mašīnmācīšanās un neironu tīklu pētījumi. Ko šāds pavērsiens nozīmē matemātiķiem un datoriķiem? Kā mašīnas ir iemācītas mācīties un kā šie atklājumi ir mainījuši mūsu ikdienas dzīvi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē fiziķis, Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Universitātes Padomes priekšsēdētājs Mārcis Auziņš un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors, Latvijas Universitātes Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošais pētnieks Guntis Bārzdiņš. Nobela prēmija fizikā 2024. gadā piešķirta Džonam Hopfīldam un Džefrijam Hintonam par fundamentāliem atklājumiem un izgudrojumiem, kas nodrošina mašīnmācīšanos ar mākslīgajiem neironu tīkliem. Abi šī gada Nobela prēmijas fizikā laureāti jau kopš pērnā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir veikuši nozīmīgu darbu ar mākslīgajiem neironu tīkliem. Viņi izmantojuši dažādus fizikas instrumentus, lai izstrādātu metodes, kas ir mūsdienu jaudīgas mašīnmācīšanās pamatā.  Džons Hopfīlds radīja asociatīvo atmiņu, kas spēj saglabāt un rekonstruēt attēlus un cita veida datu modeļus. Savukārt Džefrijs Hintons izgudroja metodi, kas spēj autonomi atrast īpašības datos un tādējādi veikt tādus uzdevumus kā konkrētu elementu identificēšanu attēlos. Runājot par Nobela prēmijas laureātiem un mašīnmācīšanos, raidījuma visi piemin arī mākslīgo intelektu un „Chat GPT”. "Viens no lielākajiem mākslīgā intelekta pētniekiem Kalifornijas universitātē Berklijā saka, ka ar mākslīgo intelektu būs precīzi tāpat kā zelta zivtiņu. Un stāsts par zelta zivtiņu ir tāds: ka var būt trīs vēlēšanās. Viņš saka - pirmās divas katram no mums būs absolūti citādas, katram mums dzīvē kaut kas būs. Trešā, viņš apgalvo, ka visiem tā mums būs vienāda - mīļā zelta zivtiņa vai mīļais mākslīgais intelekt, izdari tā, lai pirmo divu nebūtu bijis," atklāj Mārcis Auziņš. "Tāpēc ka tie uzdevumi, ko mēs varam formulēt šīm tehniskajām sistēmām, mākslīgajam intelektam, var novest pie sekām, kuras patiesībā mums ļoti, ļoti nepatiks. Un viens no iemesliem ir, ka mēs baidāmies, ka viņš kļūs par daudz patstāvīgs un viņam būs savi mērķi dzīvē. No otras puses, mēs ļoti gribētu, lai viņam rastos kaut kādas empātijas pazīmes, lai lēmumu pieņemšanā tā nebūtu vienkārši tehnisku uzdevumu izpilde." Mārcis Auziņš vērtē, ka mākslīgais intelekts šobrīd ir "vidējais statistiskais, ļoti un visu zinošs. Bet vidējais statistiskais droši vien ir ļoti garlaicīgs tipiņš. Manā sapratnē joprojām mākslīgais intelekts ir ļoti garlaicīgs tipiņš, un runāties ar „Chat GPT” vienā brīdī paliek garlaicīgi". "Es esmu no tās grupas, kas uzskata, ka nav mūsu spēkos apstādināt šo procesu. Bet domāju kaut kādā mērā tas varētu būt garlaicīgs šobrīd, jo šī mašīnmācīšanās ir imitācija. Pagaidām tā ir imitācija. Viņa tāda nebūs mūžīgi. Kad tuvosimies šiem aģentiem, viņi kļūs radoši," atzīst Guntis Bārzdinš. "Jau tagad mākslīgais intelekts var veikt pārlasi tā saucamajā interferences laikā, meklēt adatu siena kaudzē un tas ir tas, ko visi matemātiķi dara visu savu mūžu. Viņš meklēs siena kaudzi, viņš iegūs emocijas un viņš vairs nebūs tikai imitētājs. Tajā brīdī mums ļoti gribēsies viņa spējas, no vienas puses, jo tas ir tas, ko paši ikdienā darām. No otras puses, ir drusku bail no tām iespējām." "Cerēt, ka mēs ar likumdošanu apturēsim procesu vai ierobežosim to, tā nenotiek. Džins no pudeles ir izlaists un viņš dzīvos, un mums būs jāmāk saprātīgi ar viņu sadzīvot un izmantot viņa pozitīvās iespējas un iespēju robežās mazināt riskus, kuri ir jau tagad un diemžēl nākotnē būs vēl vairāk," uzskata Mārcis Auziņš. Aktuālais nanotehnoloģiju jomā Septembra sākumā Rīgā risinājās vērienīga starptautiska konference, kas bija veltīta nanomateriālu pielietojumam un īpašībām. Konference pulcēja daudz savā jomā atzītu pētnieku, tostarp Juriju Gogotsi no ASV, kurš nanotehnoloģiju attīstību saredz kā sākumu jaunam laikmetam. Ar pieminēto zinātnieku, kā arī citiem konferences dalībniekiem tikās Mariona Baltkalne un noskaidroja plašāk, kas šobrīd aktuāls nanotehnoloģiju jomā. Daļiņas, kas miljons reižu smalkākas par cilvēka matu, - tā var raksturot nanodaļiņas. Šīm daļiņām, kas, protams, ar cilvēka aci nav saskatāmas,un nanomateriāliem nesen tika veltīta 14. Starptautiskā Elektronikas un Elektrotehnikas inženieru institūta (Institute of Electrical and Electronics Engineers, IEEE) konference Nanomaterials: Applications & Properties (NAP). Tā risinājās Latvijā, pulcējot lielu skaitu zinātnieku no daudzām pasaules valstīm, raisot interesi arī par pašmāju pētnieku paveikto un radot platformu jaunām sadarbības iespējām. Konferences noslēgumā arī mums bija iespēja satikties ar dažiem pasākuma rīkotājiem un viesiem, ar kuriem piedāvājam sarunu par plašo nanotehnoloģiju pasauli. Viens no runātājiem - materiālzinātnes un inženierijas profesors Dreksela universitātē Filadelfijā, ASV, kā arī Dreksela Nanomateriālu institūta direktors Jurijs Gogotsi (Yury Gogotsi). Profesors nāk no Ukrainas, un viņa darbs joprojām saistīts arī ar Sumi Valsts universitāti Ukrainā. Ar dzimto Ukrainu un Sumi Valsts universitāti saistīts ir arī Maksims Pogorelovs (Maksym Pogorielov), šobrīd - Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošais pētnieks. Sarunā piedalās arī Ukrainā dzimušais Valentīns Novosads (Valentine Novosad) - Argonnas nacionālās laboratorijas priekšsēdētājs un vadošais pētnieks no ASV, kā arī Modris Greitāns - Latvijas Elektronikas un datorzinātņu institūta direktors un Latvijas Zinātņu akadēmijas ārlietu sekretārs.

Skolēni un arī viņu pedagogi šodien pēc vasaras brīvlaika ver savas mācību iestādes durvis, dodotis pretī jaunajam mācību gadam. Nelielā uzņēmumā Talsos ražo atmīnēšanas iekārtas, kas pēc kara būs nepieciešamas vēl 50 gadus. Ir sākusies plānu kalšana startam Rīgas domes vēlēšanās. Ģenerālstreiks daļēji paralizēja Izraēlu; protestētāji pieprasa panākt "Hamās" gūstekņu atbrīvošanu. Arī mācību gada pirmajā dienā Krievija turpina apšaudīt Ukrainu.

Zemessardzei šodien dibināšanas 33.ā gadadiena - vai cilvēki joprojām aktīvi piesakās valsts aizstāvju rindās?  Ukrainu šodien apmeklē Indijas premjerministrs Modi, kurš nesen viesojies arī Maskavā. Vai Indijai izdosies spēlēt nozīmīgu lomu miera sarunu veicināšanā? Un Latvijas labākie basketbola klubi sākuši gatavošanos kārtējai Latvijas-Igaunijas apvienotās basketbola līgas sezonai.

Šodien Čikāgā turpinās pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts ASV prezidenta vēlēšanām. Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Bet, turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē.  Ārvalstu aktualitātes pārrunājam ar politologiem Arni Latišenko un Kārli Daukštu, kā arī Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu. * Uz tramplīna zem stikla griestiem Šodien Čikāgā turpināsies pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts nākamajām prezidenta vēlēšanām. Savulaik šie partiju konventi tiešām bija izšķirošās sacīkstes starp valsts galvas amata pretendentiem, taču pagājušā gadsimta pirmajā pusē Savienoto Valstu politikas praksē pamazām nostiprinājās partiju priekšvēlēšanu balsošanas sistēma. Pēdējie prezidenta amata kandidāti, kuri tika izraudzīti partiju nacionālajos konventos, bija republikānis Dvaits Eizenhauers un demokrāts Edlejs Stīvensons 1952. gadā. 1972. gadā priekšvēlēšanu balsojumi visās pavalstīs tika noteikti kā obligāti kā Demokrātiskās, tā Republikāniskās partijas statūtos. Tiesa, šis konvents demokrātiem varēja kļūt par ārkārtas gadījumu, jo, prezidentam Baidenam izstājoties no priekšvēlēšanu cīņas, viņam garantētās pavalstu delegātu balsis automātiski netika ieskaitītas viceprezidentei Harisai. Tomēr jūlija beigās notikušajā kandidātu izvirzīšanas balsojumā viņa bija vienīgā, kas savāca nepieciešamo delegātu balsu minimumu kandidēšanai, savukārt augusta pirmajās dienās notikušajā virtuālās nominēšanas procedūrā viņu atbalstīja gandrīz simts procenti delegātu. Raidsabiedrības BBC reportiere Madlēna Helperte savā vēstījumā pēc konventa pirmās dienas akcentēja šo politiskās stafetes nodošanas izjūtu. Visi runātāji, kuri līdz beidzamajam atbalstīja prezidenta Baidena kampaņas turpināšanu, tagad pauž nepārprotamu atbalstu Harisai; visi tie, kuri tika mudinājuši Baidenu izstāties, tagad neskopojas ar pateicības vārdiem viņam. Paša prezidenta uzstāšanās, kurā viņš vēlreiz atzīmēja savas administrācijas paveikto un vēlreiz piesauca iespējamās Donalda Trampa ievēlēšanas bīstamību, izpelnījās visgrandiozākās auditorijas ovācijas. Konventa kulminācija – par kandidātu nodoto delegātu balsu skaitīšanas procedūra – šoreiz bija gluži formāla augusta sākumā veiktās virtuālās nominēšanas dēļ. Tad nu partijas vadība šo norisi pārvērta krāšņā šovā, kuru vadīja ne vien moderators, bet arī dīdžejs, un kurā delegācijas prezentēja katra savu pavalsti. Savukārt otrās dienas gaidītais vaiņagojums bija eksprezidenta Baraka Obamas un viņa dzīvesbiedres Mišelas Obamas uzstāšanās. Kā eksprezidenta runas nozīmīgākais motīvs tiek uzsvērta nepieciešamība mobilizēties un smagi strādāt, jo demokrātiem uzvara vēl nepavisam neesot rokā. Pamanāmu disonansi konventa visumā festivālsikajā atmosfērā radījuši palestīniešu atbalstītāji  Čikāgas ielās. Lielākoties demonstrācijas ir mierīgas, taču daži, laužoties cauri policijas kordonam pie konventa norises vietas un Izraēlas konsulāta, izpelnījušies arestu. Tilti vai mirāžas? Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Pēc tikšanās ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu viņš paziņoja, ka Izraēla esot piekritusi Savienoto Valstu, Kataras un Ēģiptes kopīgi izvirzītajam plānam, kam, Blinkena vārdiem runājot, jāceļ tilti pāri puses šķirošajām plaisām. Kā norādījis Blinkens, tagad izšķiršanās par pamiera sarunu atsākšanu esot grupējuma Hamas pusē, un, iespējams, vienošanās varētu tikt panākta jau nedēļas laikā. Pašreizējā sarunu procesa pamatā ir trīs posmu plāns, kuru ASV prezidents Baidens publiskoja maija beigās, un kas paredz pakāpenisku Gazas sektorā joprojām gūstā turēto izraēliešu atbrīvošanu, Izraēlai paralēli atvelkot spēkus no ieņemtajām teritorijām un atbrīvojot daļu tās cietumos turēto palestīniešu kaujinieku. Pēc Izraēlas ziņām, 111 izraēliešu gūstekņi joprojām atrodas Hamas rokās, lai gan trešdaļa no viņiem varētu vairs nebūt starp dzīvajiem. Iekšpolitiski iespējamā vienošanās ir Netanjahu valdībai abpusgriezīgs zobens, jo, no vienas puses, pastāvīgi pieaug sabiedrības spiediens panākt atlikušo gūstekņu atbrīvošanu, no otras – radikāli labējās partijas pašreizējā valdībā draud ar tās galu, ja premjerministrs pārlieku piekāpsies Hamas. Pēdējās nedēļās Izraēla ir izvirzījusi jaunus nosacījumus spēku atvilkšanai. Tā vēlas paturēt savā kontrolē joslu gar Gazas sektora dienvidu robežu, lai nepieļautu ieroču kontrabandu no Ēģiptes, kā arī joslu, kas sadala sektoru pa vidu. Palestīnieši, kuri no sektora dienviddaļas atgrieztos savās agrākajās mājvietās ziemeļdaļā, šai joslā tiktu pārbaudīti, lai nepieļautu kaujinieku un ieroču pārvietošanu. Līdz šim Hamas šīs Izraēlas prasības atteicies akceptēt, savukārt pieprasot garantijas, ka Izraēla, panākusi daļas gūstekņu atbrīvošanu, neatsāks karadarbību. Pie tam nav īsti skaidrs, cik operatīva varētu būt saziņa ar Hamas pusi iespējamajā sarunu procesā, ciktāl Jahja Sinvars, kustības līderis, kas pārņēmis varas grožus pēc Ismaila Hanijas nogalināšanas jūlija beigās, rūpīgi slēpjas Gazas tuneļos un ir sazināms vien ar vairāku dienu starplaiku. Ukrainas un Krievijas aizmugures kolīzijas Turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē. 14. augustā izdevums "The Wall Street Journal" publicēja rakstu ar versiju par to, kā īsti notikusi gāzes vada "Nord Stream" saspridzināšana Baltijas jūrā 2022. gada septembrī. Kā apgalvo izdevums, ideja par šo diversiju Ukrainas militāristu un uzņēmēju aprindās radusies drīz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā, pie kam biznesa ļaudis apņēmušies segt operācijas materiālo pusi. Sākotnēji plānam piekritis arī prezidents Zelenskis, taču tad no Vašingtonas, kur arī kļuvis zināms par plānu, pienācis uzstājīgs lūgums no tā atteikties. Prezidents esot mēģinājis operāciju apturēt, taču armijas pavēlnieks ģenerālis Zalužnijs, kura pakļautībā darbojusies diversiju grupa, neesot pakļāvies, un tā nu gāzes vads uzgājis gaisā. Kā apgalvots publikācijā, daļēji šie fakti zināmi arī Vācijas izmeklēšanas iestādēm. Raksts "The Wall Street Journal" parādījās teju sinhroni ar informāciju Vācijas presē par to, ka "Nord Stream" lietas sakarā izdots orderis kāda Polijā dzīvojoša Ukrainas pilsoņa arestam, taču minētā persona paguvusi laikus pamest valsti. Tikmēr Vācijas un Polijas specdienestu pārstāvji vairākiem avotiem norādījuši, ka apšaubot Ukrainas atbildību un drīzāk sliecoties domāt par Krievijas specdienestu operāciju nolūkā diskreditēt Ukrainu. Otrs vienādojums ar vairākiem nezināmajiem ir tēma par sarunām, kuras, iespējams, tikušas plānotas starp Krieviju un Ukrainu ar Kataras starpniecību. Sarunu rosinātāja esot bijusi tieši Katara, izvirzot ideju, ka abas puses varētu vienoties turpmāk atturēties no triecieniem pa pretinieka enerģētikas infrastruktūru. Interese bijusi abpusēja, taču sarunas pajukušas neilgi pirms paredzētā sākuma, kad Ukrainas spēki iebrukuši Krievijas Kurskas apgabalā. Tomēr viss vēl neesot zaudēts, iespējams, procesu izdosies atjaunot. Toties notikušas sarunas Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku starp tur ieradušos Krievijas vadoni Putinu un viņa azerbaidžāņu kolēģi Ilhamu Alijevu. Acīmredzami ukraiņu spēku operācijas Krievijas teritorijā nav pietiekams iemesls, lai Kremļa saimnieks mainītu savu ārvalstu vizīšu programmu. Oficiāli tikšanās saturs pamatā bijis saistīts ar Krievijas lomu Aizkaukāza reģiona stabilitātes nodrošināšanā, kā arī abu pušu tirdznieciskajiem sakariem. Kā zināms, Krievija īsti neiesaistījās, kad Azerbaidžāna pagājušogad rudenī ar militāru spēku savā labā atrisināja gadu desmitus ilgušo teritoriālo strīdu ar kaimiņvalsti Armēniju par Kalnu Karabahas teritoriju. Putins nu solījis sazināties ar Armēnijas premjerministru Nikolu Pašinjanu, acīmredzot lai mudinātu viņu slēgt mieru ar Azerbaidžānu. Tāpat šīs vizītes sakarā izskanējuši pieņēmumi, ka spriests ticis arī par iespējamu Krievijas naftas tirgošanu uz Eiropu, uzdodot to par Azerbaidžānā iegūtu, un, iespējams, pat par kādu militāru resursu piegādi Maskavai. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

19. augustā atzīmējam Pasaules humānās palīdzības dienu. Šī diena ir par sirsnību, palīdzību un nesavtību – kā pateicība ikvienam, kas, pakļaujot savu dzīvību dažādiem riskiem, ir snieguši palīdzību teritorijās, kur notiek plaša mēroga konflikti un dažādas dabas stihijas.  Par humānās palīdzības veidiem un sabiedrības iesaisti palīdzības nodrošināšanā citiem studijā izvaicājam labdarības organizācijas "Ziedot.lv" vadītāju Rūtu Dimantu un biedrības "Latvijas Sarkanais Krusts" prezidenti Līgu Menģelsoni. Humānās palīdzības dienā sākam arī sabiedrisko mediju akciju "Domās un darbos kopā ar Ukrainu", kas ilgs līdz 8. septembrim. 24. augusts ir Ukrainas neatkarības diena. Krievijas sāktā pilna mēroga kara dēļ daļai ukraiņu šobrīd māju sajūta ir atņemta, bet vēlme un vajadzība pēc neatkarības ir simtkārtīgi augusi. Veids, kā varam palīdzēt ukraiņiem atkal nostāties savā zemē stabili, brīvi un neatkarīgi līdz galam, ir turpināt viņus atbalstīt ne tikai domās, bet arī darbos. Ir svarīgi nepierast pie kara šausmām – svarīgi atgādināt un parādīt pretiniekam, ka neatslābstam. Atbalsts frontei ir nepieciešams nepārtraukti. Godinot Ukrainas neatkarības dienu, aktualizējam akciju ar mērķi ziedot Latvijā ražotu lietu piegādei Ukrainas karavīriem frontē – t. i., nakts redzamības ierīcēm, apģērbiem, ēdienam u. tml. Visa saziedotā nauda tiks novirzīta Ukrainas atbalstam – ziedojumu sadalījumu konkrēto lietu iegādei organizēs Ziedot.lv kopā ar Ukrainas vēstniecību Latvijā. Ukrainas vēstniecība ir aicinājusi divas trešdaļas no saziedotajiem līdzekļiem novirzīt tieši Latvijā ražotu dronu iegādei, jo tie šobrīd frontē nepieciešami visakūtāk. Ziedosim Ukrainai, reizē atbalstot arī vietējos – Latvijas – ražotājus. Kopīgiem spēkiem līdz Ukrainas uzvarai! Ziedojuma tālrunis: 90204113 (maksa par zvanu 5,00 eiro ar PVN). Ziedot.lv par ziedojumiem neietur nekādu komisijas vai starpniecības maksu. Visa ziedotā nauda 100% apmērā nonāk paredzētajam mērķim. Ziedot.lv administratīvās izmaksas netiek segtas no Jūsu ziedojuma.

Internets ir mainījis to, kā un kad sabiedrība aktualizē sev svarīgus jautājumus un cik nopietnā cīņā par dažādu problēmu risināšanu ir gatava doties varas gaiteņos. Vai tie būtu miljoniem parakstu petīcijā par dzīvnieku tiesībām, studentu kredītu dzēšanu Amerikā vai iniciatīvas ar mērķi atkārtoti caurskatīt apsūdzēto spriedumus - tiešsaistes parakstu vākšana ir kļuvusi par iedzīvotāju skaļo balsi brīžos, kad politiskā elite tos nav uzklausījusi. Kā tas notiek Latvijā un Ukrainā, kādas tendences vērojamas iniciatīvu iesniegšanā un kas ir cilvēki, kuri tās iesniedz, par to stāsta Latvijas Universitātes sociālo zinātņu doktorants, platformas "ManaBalss.lv" projektu vadītājs Didzis Meļķis. Pievēršamies demokrātijai, digitālajām tehnoloģijām un sabiedrībai aktuālām problēmām. Šos visus vārdus vieno tiešsaistes platformas, kurās iedzīvotāji iesniedz iniciatīvas ar mērķi mainīt likumdošanu. Šāda parakstu vākšana kalpo ne tikai interešu aizstāvībai, tā ir arī lielisks veids, kā apjaust sabiedrības noskaņojumu, vērtības un galu galā - politiķiem tā ir iespēja “nopirkt kādu ideju” priekšvēlēšanu kampaņai. Vai šo gadu laikā platforma ir kļuvusi par tādu kā sabiedrības balsi, mani labāk sadzirdēs, ja es parādīšu, cik parakstus savācu, kādu politisko, sociālo kapitālu esmu savācis, tad citas durvis veras plašāk? Didzis Meļķis: Šī sistēma ir nostiprinājusies, viņa nav 13 gadu laikā izveidojusies. Jau no sākta gala, no 2011. gada beigām, no 2012. gada, kad Saeimas kārtības rullī iekļāva grozījumus par kolektīviem iesniegumiem, tā sistēma jau ir. Un tā aizvien ir tikpat spēcīga jeb robusta. Tur nekas nav mainījies. Tas, ko es esmu sapratis no vairākām intervijām un domājot par vēsturi, ka mēs Latvijā esam uz "cūceni" trāpījuši desmitniekā ar savu likumdošanu, un tā ir veiksme. Es tagad skatos ar to pašu Ukrainu, ko pieminēji arī sākumā, viņiem nav tādas veiksmes, un tur ir daudz sarežģītāk un grūtāk. Igaunija, Somija, Vācija, Lielbritāniju vēl dažādas salīdzināmas valstis, kur ir līdzīgas platformas, kāpēc viņas nosacīti darbojas, tā maigi sakot, draudzīgi sakot. Vai arī pēc mūsu stingrajiem kritērijiem lielākais vairums no viņām nedarbojas vispār efektīvi. Tas faktors ir Latvija ar savu tādu ļoti horizontālu sistēmu, kas šeit arī iedibināta, viņa nav vertikāla. Citās valstīs lielais brālis uztaisa infrastruktūru, uztaisa kādu platformu un organizē lietas. Un viņas, piedošanu, nenotiek, salīdzinot ar Latvijas atskaites punktiem. Latvijā lielais brālis teica: nē, nē, mēs to darīsim koleģiāli. Jūs, mīļā sabiedrība, izpildiet mājasdarbus - 100000 parakstu. Vāciet viņus, kā gribat, kaut vai uz banānu lapām. Kad tas mājasdarbs ir izdarīts, tas efekts jau no sākta gala, jau no 2012. gada ir spēcīgs. To man vairākas politiķu paaudzes apliecina un es to pats pieredzu, tas respekts un tā cieņa, un viņa nav viltota, viņa nav mākslīga, viņa nav kaut kāda lišķīga izlikšanās. Politiķi tiešām ciena. Vai mūsdienās cilvēkam ir laiks lēnām un mierīgām domām? Jūlija sākumā, gaidot sarunu festivālu “Lampa”, raidījumā aprunājāmies ar vairākiem zinātniekiem, kuri “Lampas” festivālā aicināja apmeklētājus domāt lēni. Par lēno domāšanu un arī domāšanu kopumā tematu turpinām. Vai mūsdienās, kad dzīvojam informācijas pārsātinājumā, kad virsroku gūst skaļi paziņojumi un straujais dzīves temps, mums vispār ir laiks mierīgi padomāt, iedziļināties tekstos un domāt “lielas” domas? Kā par domāšanu mūsdienās spriež filozofi un kā viņi iesaka domāt lēni? Par šiem jautājumiem izvaicājam Latvijas Universitātes tenūrprofesoru sociālajā filozofijā un Humanitāro zinātņu fakultātes domes priekšsēdētāju Raivi Bičevski. Ne viens vien cilvēks mūsdienās atzīst, ka agrāk laika bija vairāk un pulkstenī vajadzēja skatīties retāk. Vai varētu būt tā, ka sajūta par laiku un to, ko mēs ar to darām, ir mainījusies? Raivis Bičevskis norāda - patiesi, varētu domāt, ka tādas fundamentālas lietas kā domāšana vai emocijas ir kaut kas nemainīgs, tomēr mēs redzam, ka dažādos laikmetos tās ir mainīgas parādības. Par laika izmaiņām runā arī mūsdienu sociologi. Arī šobrīd grūtības un smagi apstākļi, tostarp kara tuvums, mudina cilvēkus gan domāt lēni, gan uzdot lielus jautājumus. Vienlaikus Raivis Bičevskis norāda, ka mēs saskaramies ar modernās kultūras paradoksu - daudzie kanāli, kas piegādā informāciju par pasaulē notiekošo, gan informē, gan liek aizmirst. Mēs daudz ko zinām un daudz ko aizmirstam, un saglabāt eksistenciālo spriedzi un nopietnību, ir grūti, jo ir nākamā un atkal nākamā ziņa. Tas ir patiesi sarežģīts uzdevums prast lietot medijus, informāciju, šķirot tos pēc ideoloģiskām pazīmēm.

Starptautiskās aktualitātes analizē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Trauksmainā jubileja Vakar, 9. jūlijā, trīsdesmit divu Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas jeb NATO dalībvalstu delegācijas pulcējās samitā Vašingtonā. NATO samitiem nav regulāra grafika, un alianses pastāvēšanas pirmajā ceturtdaļgadsimtā vispār notika tikai viena šāda augstākā līmeņa tikšanās. Pēc tam samiti notika biežāk, reizēm ar gada, reizēm ar dažu gadu intervālu, reizumis arī divreiz vienā gadā. 2022. gadā notika veseli trīs, no tiem viens, 25. februārī, notika tiešsaistē. Kā zināms, šogad apritēja 75. gadskārta, kopš tobrīd divpadsmit valstis Vašingtonā noslēdza alianses dibināšanas līgumu, un šim jubilejas samitam līdz ar to ir īpaša noskaņa. Frāze „NATO šobrīd ir stipra kā nekad,” pastāvīgi izskan uzrunās un intervijās, un biežuma ziņā to pārspēj vien solījumi aizsardzības budžeta apjoma ziņā un paustā apņemšanās atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Kas attiecas uz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta aizsardzības tēriņiem, tad lielākais vairums dalībvalstu šo kritēriju izpilda. Atpalicējos pagaidām ir Spānija, Beļģija, Turcija, Kanāda, Slovēnija un Luksemburga. Skaļie solījumi nodrošināt Ukrainai vairāk pretgaisa aizsardzības līdzekļu izskan kā drūma rezonanse kārtējam raķešu un vadāmo aviobumbu triecienam, kuru agresorvalsts raidīja pret Ukrainu pirmdien, nogalinot vairāk nekā četrdesmit un ievainojot vairāk nekā 170 cilvēkus, tai skaitā daļēji sagraujot valsts lielāko specializēto bērnu slimnīcu Kijivā. Lielais skaits krievu raķešu, kuras šai uzlidojumā sasniedza mērķus, nepārprotami ir rezultāts Ukrainas aizsardzības spēju izsīkumam, pie kura noveda Rietumu, pirmām kārtām amerikāņu palīdzības ilgstošā kavēšanās, Trampa atbalstītājiem bloķējot finansējuma apstiprināšanu Kongresā. Atkārtotās prezidentūras pretendents visai pamanāmi met savu plato ēnu pāri NATO samita norisei. Joprojām trūkst skaidra priekšstata par to, kā viņš varētu rīkoties Ukrainas un visas NATO alianses sakarā, ja novembrī atkal tiks ievēlēts, bet teksti, kurus producējušas Trampam tuvas drošības ekspertu aprindas vedina uz domām, ka Kijivu mēģinātu piespiest sēsties pie sarunu galda un atzīt Krievijas kontroli pār sagrābtajām teritorijām, kā arī atteikties no plāniem drīzā nākotnē iestāties NATO. Prezidenta Baidena uzstāšanos, uzrunājot dalībvalstu vadītājus, prese visai nepārprotami traktēja kā mēģinājumu reabilitēties pēc izgāšanās priekšvēlēšanu debatēs ar Donaldu Trampu. Jāteic, šoreiz Baidenam netrūka spara un stingrības nedz stājā, nedz formulējumos, atgādinot jau zināmās tēzes par karu Ukrainā kā cīņu par demokrātiskās pasaules nākotni. Tomēr, kā vēsta mediji, Demokrātu partijas iekšienē nerimst diskusijas par to, vai esošajam prezidentam vajadzētu turpināt sacīksti par Balto namu. Pirmdien vēl viens prominents demokrātu politiķis, senators no Vašingtonas pavalsts Adams Smits aicinājis Džo Baidenu pārtraukt savu vēlēšanu kampaņu. Miera balodis Viktors Ungārija nule bija sākusi pildīt Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts funkcijas, kad tās premjerministrs Viktors Orbans 2. jūlijā negaidīti ieradās Kijivā, kur, būdams amatā jau četrpadsmit gadus, pēdējoreiz viesojās vairāk nekā pirms desmitgades. Pēc tikšanās ar prezidentu Zelenski viņš paziņoja, ka aicinājis Ukrainas vadītāju apsvērt uguns pārtraukšanu, lai uzsāktu sarunas ar agresoru. Zelenskis šos izteikumus nekomentēja. Nākamajās dienās sekoja paziņojumi no teju visām nozīmīgākajām Eiropas Savienības amatpersonām – norādot, ka Orbanam nav nekāda savienības pilnvarojuma jebkādu sarunu vešanai. Tas nekavēja jaunizšķīlušos miera balodi turpināt lidojumu pa savu trajektoriju, piektdien piezemējoties Kremlī, kur viņa un Krievijas vadoņa publiskajās izpausmēs netrūka savstarpējas labvēlības apliecinājumu. Tai skaitā Putins nodēvēja savu viesi neeksistējošā titulā – par „Eiropas Savienības Padomes prezidentu”. Prezidenta Zelenska administrācija komentējusi, ka Kijivā Orbanam neesot sniegts nekāds jauns vēstījums, kuru viņam vajadzētu nodot Putinam. Savukārt kāds anonīms Eiropas Komisijas pārstāvis paziņojis, ka šī „miera tūre” varētu maksāt Ungārijas līderim agrāk plānoto komisijas vizīti Budapeštā. Taču Orbana pašiecerētajā „miera misijā”, kā izrādās, bija paredzēts vēl viens pieturpunkts: šopirmdien viņš ieradās Pekinā un spieda roku Ķīnas līderim Sjī Dziņpinam. Arī šeit kā viesis, tā namatēvs veltīja dažu labu vispārīgu un nogludinātu frāzi miera centieniem un izcilajai lomai, kuru šai ziņā lemts spēlēt Pekinai. Kāds ir visas šīs tūres „sausais atlikums”? Pēc Orbana Maskavas vizītes Eiropadomes prezidents Šarls Mišels un pārējie padomes locekļi esot saņēmuši no viņa vēstījumu, kura saturs kļuvis zināms izdevumam „Politico”. Tas licis izdevuma žurnālistiem nodēvēt Ungārijas valdības vadītāju par Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova līdzinieku – tik ļoti viņa vēstījums šūts pēc agrsorvalsts mēriem. Krievijas izšķirošais pārsvars kaujas laukā iestāšoties jau tuvākajos mēnešos, tāpēc esot pēdējais brīdis piedabūt Ukrainu pie sarunu galda. Kā izteicies kāds anonīms Briseles diplomāts: „Šeit neatspoguļojas nekas, nu pilnīgi nekas no visiem Eiropadomes pēdējo divarpus gadu centieniem.” Francijai netīk koalīcijas Pēc Francijas parlamenta vēlēšanu otrās kārtas prezidents Makrons var pielaikot Napoleona trijstūreni – viņa riskantais politiskais manevrs, izsludinot šīs vēlēšanas, ir attaisnojies. Ja pēc pirmās kārtas pagājušonedēļ radikāli labējie no Nacionālās apvienības jau juta valdības grožus sev rokā, tad 7. jūlija vakarā šīs cerības izrādījās izkūpējušas vasarīgajās Parīzes debesīs. Marinas Lepēnas un Žordāna Bardellas partijai, par spīti diezgan nozīmīgam pieaugumam, būs vien trešā lielākā frakcija Nacionālajā Asamblejā. Pirmajā vietā ir Jaunā tautas fronte – plašs kreiso bloks ar samērā mērenajiem sociālistiem vienā un jau krietni radikālākajiem komunistiem un partiju „Nelokāmā Francija” otrā spārnā. Prezidenta Makrona pārstāvētais liberāli centriskais bloks „Kopā”, kaut zaudējis apmēram trešdaļu deputātu vietu, tomēr noturējies otrajā pozīcijā. Tāpat apmēram trešdaļu no savas jau tā nelielās frakcijas zaudējusi liberālkonservatīvā Republikāņu partija, Piektās republikas pamatlicēja prezidenta de Golla idejiskā mantiniece. Rezultātā Francijas parlamentā tagad ir trīs apmēram vienāda lieluma frakcijas, kuras šķir visai pamatīgas ideoloģiskās plaisas. Un vispār – koalīcijas valdība, kas šķiet gluži pašsaprotams risinājums vairumā Eiropas valstu, Francijai ir kaut kas teju svešs. Pēc klasiski parlamentārās Ceturtās republikas bēdīgajām beigām smagā politiskā krīzē, Piekto republiku franči būvēja gluži citādu – ar stipru prezidenta varu un vēlēšanu sistēmu, kas gandrīz vienmēr nodrošina viena politiskā spēka noteicošu pārsvaru. Šoreiz ir citādi, un nav īsti skaidrs, kā Francija varētu tikt pie darboties spējīgas valdības. Labākās izredzes veidot kādu plašu koalīciju būtu prezidenta Makrona blokam, kā jau centriskam spēkam. Tomēr šādā koalīcijā grūti iedomāties lielāko daļu no Jaunās tautas frontes, kur pārsvarā ir radikāli kreisie. Ietekmīgais spēks te ir „Nelokāmā Francija” ar tās līderi Žanu Liku Melanšonu priekšgalā. Viņš un viņa līdzgaitnieki jau paziņojuši, ka nesaredz iespēju būt vienā valdībā ar centristiem vai republikāņiem, un saņēmuši pretī līdzīgus izteikumus. Pagaidām visai miglainas izskatās arī perspektīvas uzbūvēt koalīciju ar mēreni kreisajiem sociālistiem un mēreni labējiem republikāņiem; katrā ziņā pret šādu iespēju jau diezgan kategoriski izteicies republikāņu līderis Lorāns Vokjē. Kā izdevumam „The Guardian” izteikusies Francijas Nacionālā zinātniskās izpētes centra eksperte Izabella Ginodū: „Vai nu franču partiju vadītāji iemācīsies vest sarunas un veidot jauna tipa koalīcijas, vai arī mums ir lielas iespējas pieredzēt [..] institucionālu krīzi.” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Putins stiprina attiecības ar Vjetnamu un Ziemeļkoreju. Terorakts Dagestānā. Eiropas Savienība sāk iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu. Aktualitātes pasaulē analizējam kopā ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāri Sigitu Strubergu un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes docenti Elīnu Vrobļevsku, kā arī sazināmies ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Leonu Taivānu. * Pa „nerūsošas” draudzības pēdām Kamēr Rietumu galvaspilsētās kara noziegumos apsūdzētais Krievijas līderis Vladimirs Putins vairs nav gaidīts viesis, daudzviet pasaulē viņa joprojām gatavi izklāt sarkano tepiķi. Pagājušajā nedēļā viņš varēja baudīt šādu godu divās Austrumāzijas valstīs – Ziemeļkorejā un Vjetnamā jeb, oficiālajos nosaukumos, Korejas Tautas demokrātiskajā republikā un Vjetnamas Sociālistiskajā republikā. Kā jau liecina šie nosaukumi, abas valstis vairāk vai mazāk saglabājušas politisko iekārtu, kāda tām bija tolaik, kad abas bija toreizējās Padomju Savienības ciešākie sabiedrotie. Tiesa, aiz sociālistiskās fasādes katrā no gadījumiem slēpjas visai atšķirīga pieeja. Ziemeļkoreja palikusi nelokāmi uzticīga vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados iedibinātajam totalitārisma modelim, salīdzinot ar kuru, pat vēlīnās Padomju Savienības politiskais klimats šķiet teju samtains. Spilgtākās režīma iezīmes ir trešajā paaudzē Ziemeļkorejā valdošās Kimu dinastijas līderu personības kults un totāla, ideoloģiskas doktrīnas līmenī nostiprināta militarizācija. Diezgan atšķirīga aina paveras mūsdienu Vjetnamā, kura gan arī paliek komunistiska vienpartijas sistēma, taču kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir attīstījusi t. s. „sociālistiski orientēto tirgus ekonomiku”, kur lielākajā daļā tautsaimniecības nozaru dominē privātais kapitāls. Attiecīgi atšķiras arī abu valstu ārpolitiskie orientieri. Ziemeļkorejai ir tradicionāli vēsas attiecības ar praktiski visām rietumvalstīm un saspīlētas ar tās tuvākajiem demokrātiskajiem kaimiņiem – Dienvidkoreju un Japānu, tāpat Savienotajām Valstīm. Tās nozīmīgākais tirdzniecības partneris ir Ķīna, kurai ir arī vislielākā ietekme uz Ziemeļkorejas režīmu. Tagad šķiet, ka līdzās Pekinai kā otrs ciešākais Phenjanas sabiedrotais izvirzās Maskava. Sadarbības līgums, kas tika parakstīts Putina vizītes laikā, atjauno starpvalstu militārās saiknes tādā līmenī, kāds tas aukstā kara laikā Ziemeļkorejai bija ar Padomju Savienību. Visnotaļ plaši tiek paustas bažas, ka šīs vienošanās ietvaros pašreizējā Ziemeļkorejas valdnieka rokās varētu nonākt krievu raķešu būves un varbūt pat kodoltehnoloģijas. Vjetnama, turpretim, starptautiskajā arēnā tiekusies īstenot līdzsvara politiku, visa pamatā liekot ekonomisko izdevīgumu. Krievijas svars Vjetnamas tirdzniecības apgrozījumā ir neliels, savukārt attiecības ar Ķīnu allaž bijušas sarežģītas, un tas noteicis nozīmīgu tuvināšanos ar Savienotajām Valstīm, Eiropas Savienību un Austrāliju. Attiecīgi, lai arī Hanojā Putins tāpat tika uzņemts ar visu pienācīgo pompu, tāpat tika deklarēta starpvalstu partnerības stiprināšana un parakstītas vienošanās, tas viss tiek traktēts drīzāk kā nodeva pagājušo laiku dižajai draudzībai, ne nākotnes perspektīvu kaldināšana. Ilga ceļa cerīgs sākums Vakar Briselē pasludināta oficiāla iestāšanās sarunu uzsākšana ar divām jaunām Eiropas Savienības kandidātvalstīm – Ukrainu un Moldovu. Tas dod cerības, ka kaut kad nākotnē vēl divas no kādreizējām padomju republikām kļūs par vienotās Eiropas daļu. Cik tālā nākotnē – to neviens pagaidām nav gatavs droši lēst. Pati Ukraina deklarējusi, ka orientējas uz iestāšanos līdz 2030. gadam. Daudzās runās izskan atzinīgi vārdi par līdzšinējo progresu, taču ir skaidrs, ka trīsdesmit piecu likumdošanas jomu salāgošana nebūs viegla lieta. Pie tam nākas bažīties, vai visas esošās dalībvalstis, kurām jādod atzinums par katras sadaļas sekmīgu īstenošanu, vadīsies tikai no objektīviem kritērijiem. Visvairāk greizu skatu šai ziņā tiek mesti Ungārijas virzienā ar aizdomām, ka Budapešta varētu bremzēt procesu, vien lai izpatiktu Kremļa saimniekam. Cik tālu premjera Orbana Ungārija šai ziņā ies, rādīs jau tuvākie mēneši, kad šī valsts prezidēs Eiropas Savienības Padomē. Bet arī bez Ungārijas savienībā netrūkst skeptiski noskaņoto – tādu, kuriem šķiet, ka Ukraina ar tās desmitiem miljonu iedzīvotāju un desmitos miljonu tonnu mērāmajiem lauksaimniecības produkcijas apjomiem Eiropai ir par lielu, ka korupcija abās kandidātvalstīs ir neiznīdējama, un ka, protams, šāda uzņemšana būtu skaidra acīs lēkšana Kremlim. Tieši Ukrainas vēlme būt apvienotajā Eiropā, un Krievijas nevēlēšanās to turp palaist, kā zināms, ir iemesls pašreizējam agresijas karam. Arī Moldova izjūt pastāvīgu spiedienu no austrumiem, un nākamais tā kāpinājums, visticamāk, būs oktobrī, kad jānotiek Moldovas prezidenta vēlēšanām. Līdz šim Putins ir apliecinājis, ka netaupīs nedz naudu, nedz vārdus, nedz raķetes, lai Kijiva un Kišiņeva nekad nekļūtu par Eiropas Savienības valstu galvaspilsētām. Gruzdošais Aizkaukāzs Dagestānas republika, viens Krievijas Federācijas subjektiem, izsenis ir bijusi krustceļu zeme, kur saskārušās vairāku lielvaru un to pārstāvēto reliģiju ietekmes zonas. Gadsimtu gaitā te izveidojies etniski daudzkrāsains iedzīvotāju sastāvs, kurā krievi sastāda vien nedaudz vairāk par trīs procentiem, bet dominē Ziemeļaustrumkaukāza jeb nahu-dagestāniešu, kā arī tjurku valodās runājoši vietējie etnosi – avāri, dargi, kumiki, lezgīni u. c. Reliģiskā ziņā, savukārt, dominējošs ir islāms, par kuram piederīgiem sevi uzskata 83 % republikas iedzīvotāju, daži procenti sevi identificē kā pareizticīgos, tradicionālo cilšu reliģiju piederīgos, jau gadsimtiem Dagestānā dzīvo arī neliela jūdaistu kopiena. Dagestāna ir viena no Krievijas administratīvajām teritorijām ar augstāko bezdarba un, attiecīgi, zemāko dzīves līmeni, tātad viens no reģioniem, kur Krievijas militārā mašīna iegūst lielgabalu gaļu, bet arī teritorija, kur līdz šim notikuši aktīvākie pretkara protesti. Savukārt pēc Izraēlas un “Hamas” kara sākuma pagājušā gada oktobrī spēkā pieņēmās ebrejiem naidīgi noskaņojumi, kas izlauzās uz āru nemieros, kad pūlis meklēja it kā no Izraēlas ieradušos ebrejus nolūkā ar viņiem izrēķināties. 23. jūnija vakars nesa Dagestānai jaunus satricinājumus. Šajā vakarā bruņoti ļaudis uzbruka divām pareizticīgo baznīcām un divām sinagogām, tās aizdedzinot, kā arī policijas posteņiem republikas galvaspilsētā Mahačkalā un otrā lielākajā pilsētā Derbentā. Uzbrucēji nogalināja divdesmit cilvēkus, no kuriem piecpadsmit bija policisti, viens – pareizticīgo mācītājs. Pēc tam sadursmēs ar drošības spēkiem nogalināti pieci vai seši teroristi; kopējais viņu skaits nav zināms. Jau visai drīz noskaidrojās, ka starp uzbrucējiem ir kāda rajona galvas Mahomeda Omarova divi dēli un vēl viens radinieks. Nu jau amatu pametušais un arestētais Omarovs izmeklētājiem jau esot atzinis, ka visi trīs esot pieslējušies islāma vahābisma novirzienam, kam raksturīga visai kareivīga doktrīna. Izteikti minējumi, ka uzbrukumu varētu būt organizējusi džihādistu grupējuma „Islāma valsts” nodaļa „Kaukāza province”, kas darbojas Krievijas dienvidu rajonos. Kā zināms, 22. martā Maskavas apgabalā notika teroristisks uzbrukums koncertzālei, kurā tika nogalināti ne mazāk kā 145 cilvēki. Par šo terora aktu atbildību uzņēmās „Islāma valsts” Afganistānas atzars „Horasānas province”. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Cik vienota Eiropa savā attieksmē būs pret Ukrainu un Krieviju. Un kā ir ar Ķīnu. Un kāda būs attieksme pret Amerikas Savienotajām valstīm pēc ASV prezidenta vēlēšanām. Ar kādiem ārpolitikas izaicinājumiem nāksies saskarties Eiropas Parlamenta jaunajam sasaukumam? Krustpunktā analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns, TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists, politologs Artūrs Bikovs un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes locekle, profesore Žanete Ozoliņa. Kas būs Eiropas Savienības ārējās politikas fokusā nākamajos gados? Kādi izaicinājumi mūs gaida, runājot par spriedzi pasaulē. Protams, nav šaubu, ka Latvijā uzmanība pirmkārt ir vērsta Ukrainas un Krievijas virzienā. Vai arī Baltkrievija jāpiemin. Bet tas ir saprotams, jo tas, kas tur notiek, mūs skar vissāpīgāk. Bet droši varam prognozēt arī citus izaicinājumus. Pirmkārt, attiecības ar Ķīnu, jo šis valstspolitika daudzos rada arvien lielākas bažas. Tad prezidenta vēlēšanas Savienotajās Valstīs, perspektīva par Trampa atgriešanos Baltajā namā daudzus satrauc. Tālāk jau arī jautājumi par Eiropas Savienības paplašināšanos, notiekošo Kaukāzā mums ir arī daudz nezināmā.

Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņas tuvojas finiša taisnei un KNAB sarēķinājis, ka partijas līdz šim tām iztērējušas turpat divus miljonus eiro. Aizvadītās nedēļas aktualitātes Krustpunktā analizē žurnālists Raimonds Rudzāts, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docētāja Lelde Metla-Rozentāle. Piektdienās Krustpunktā atskatāmies uz aizvadītās nedēļas svarīgākajiem notikumiem. Nedēļa ir bijusi diezgan mierīga, protams, ir nedaudz jūtama priekšvēlēšanu noskaņa, par to mazliet arī runāsim šodien, bet plašākas diskusijas mums par to būs nākamnedēļ, kad vēlēšanas notiks. Vakar, 30. maijā, prokuratūra nāca klajā ar paziņojumu saistībā ar iespējamu iejaukšanos 2014.gada vēlēšanās – tāda neesot bijusi iespējama. Apspriežam arī citus jautājumus, gan vietējas nozīmes, gan saistībā ar Ukrainu, kurai rietumvalstis neļauj to piešķirtos ieročus izmantot Krievijas teritorijā.  Runājam arī par bijušā ASV prezidenta  Donalda Tramps krimināllietu, kurā viņš atzīts par vainīgu visās apsūdzības.

ASV Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstījis ilgi gaidīto likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. Pēc Horvātijas parlamenta ārkārtas vēlēšanām nākamā valdība varētu tapt Andreja Plenkoviča vadībā. Bet Gruzijā valdošā partija „Gruzijas sapnis” atgriezusies pie ieceres pieņemt likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību. Tas izraisīja niknas debates un plašus protestus Tbilisi ielās. Šīs ārpolitikas aktualitātes pārrunājam ar Austrumeiropas politikas pētījuma centra direktoru Māri Cepurīti un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes locekli, pētnieku Mārci Balodi. Izolacionisma ledus lauzts Savienoto Valstu Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstīja likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. No šīs summas astoņi miljardi paredzēti atbalstam Taivānai un citiem sabiedrotajiem Austrumāzijas un Klusā okeāna reģionā, 26 miljardi – atbalstam Izraēlai un humānajai palīdzībai Gazas sektora iedzīvotājiem, bet gandrīz divas trešdaļas, t. i., nepilns 61 miljards – atbalstam Ukrainai tās cīņā pret Krievijas agresiju. No šīs Ukrainas atbalsta paketes 23 miljoni tiks tērēti amerikāņu bruņoto spēku arsenālu papildināšanai, ļaujot, attiecīgi, to līdzšinējās rezerves nodot Ukrainas rīcībā, 14 miljardi – tiešiem modernas militārās tehnikas iepirkumiem Ukrainas vajadzībām, 11 miljardi – amerikāņu militārajai darbībai reģionā, kas ir pamatā ukraiņu militārpersonu sagatavošana un sadarbība ar Ukrainu izlūkošanas jomā, 8 miljardi – finansiāls atbalsts Ukrainas civilo struktūru funkcionēšanai. Prezidents Baidens solījis parakstīt pieņemto likumprojektu jau visdrīzākajā laikā, un Pentagons jau darījis zināmu domājamo pirmā, vienu miljardu vērtā palīdzības sūtījuma saturu, kurā būs pretgaisa aizsardzības sistēmu un artilērijas munīcija, kājnieku kaujas mašīnas Bradley, un pirmoreiz arī armijas taktisko raķešu sistēmu jeb ATACMS raķetes ar 300 kilometru darbības rādiusu. Kā zināms, nule apstiprināto likumprojektu prezidents Baidens iesniedza Kongresam jau pagājušā gada rudenī, taču tur tas iesprūda, jo Pārstāvju palātas priekšsēdētājs, republikānis Maiks Džonsons nevirzīja to balsošanai. Galvenais iemesls bija spiediens no Republikāņu partijas konservatīvā spārna, kurā pulcējušies fanātiskākie eksprezidenta Trampa atbalstītāji. Viņu barvede, kongresmene Mārdžorija Teilore Grīna draudēja rosināt priekšsēdētāja Džonsona atcelšanu, tiklīdz viņš virzītu balsošanai palīdzības likumprojektu. Republikāņu Senāta frakcijas vadītājs Mičs Makonels preses konferencē pēc vakardienas balsojuma nosauca, viņaprāt, galvenos situācijas vaininiekus. Pirmais esot agrākais Fox News raidījumu vadītājs Takers Karlsons, kurš aizsācis Ukrainas demonizāciju un izplatījis šo redzējumu ierindas republikāņu vidū. Otrs – eksprezidents un prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps, kuram neesot skaidra viedokļa par atbalstu Ukrainai, bet kurš pretojies kompromisam arī tad, kad demokrāti bijuši gatavi iemainīt republikāņu atbalstu pret nozīmīgu piekāpšanos imigrācijas noteikumu ziņā. Zīmīgs ir fakts, ka Pārstāvju palātas priekšsēdētājs Džonsons virzīja palīdzība paketi balsojumam pēc tam, kad bija ticies ar Trampu, un pēdējais viņam publiski paudis savu atbalstu. Mičs Makonels cerīgi izteicās, ka izolacionisma tendence Republikāņu partijā esot pārvarēta, un partija atgriežoties pie savas reiganiskās tradīcijas – pretoties antidemokrātiskajiem spēkiem visā pasaulē. Cik pamata šādam optimismam – rādīs, domājams, jau diezgan tuvs laiks. Horvātu politikas vecmeistari cīkstas par varas virsotni Horvātijas Demokrātiskā savienība ir konservatīvs, labēji centrisks spēks, kas lielā mērā dominējis valsts politikā kopš 1990. gadā, kad, sabrūkot toreizējai Dienvidslāvijas Sociālistiskajai Federatīvajai republikai, Horvātija ieguva neatkarību. Partijas dibinātājs ir pirmais Horvātijas prezidents Fraņo Tudžmans, tā veidojusi un vadījusi valdības ar nelieliem pārtraukumiem visas šīs pagājušās desmitgades. Pašreizējais premjerministrs Andrejs Plenkovičs šai ziņā ir rekordists, atrodoties amatā kopš 2016. gada oktobra. Arī pirms nedēļas notikušajās Horvātijas parlamenta – Sabora – ārkārtas vēlēšanās Demokrātiskā savienība ieguva lielāko vietu skaitu: 61 no 151. Tas nozīmē, ka, visticamāk, arī nākamā valdība varētu tapt Plenkoviča vadībā un, tāpat kā iepriekš, tas būtu mazākuma kabinets ar vairāku sīkpartiju un atsevišķu neatkarīgo deputātu atbalstu. Līdz šim Demokrātiskās savienības koalīcijas partneris bija Neatkarīgā demokrātiskā serbu partija, kurai bija viens ministra portfelis no astoņpadsmit. Saskaņā ar Horvātijas vēlēšanu sistēmu etniskajām minoritātēm ir atsevišķs pārreģionāls vēlēšanu apgabals, no kura Saborā ievēlēti astoņi deputāti, t. sk. trīs – no pieminētās serbu partijas. Tā kā šajās vēlēšanās Demokrātiskā savienība vairākas deputātu vietas zaudējusi, pielasīt nepieciešamo sīkpartiju atbalstu nāksies grūtāk, tāpēc tiek izteikti pieņēmumi, ka Plenkoviča partija varētu lūkoties pēc kāda lielāka koalīcijas partnera vai atbalstītāja. Par tādu nevar kļūt otra lielākā parlamenta frakcija, kas ar nosaukumu „Patiesības upes” grupējas ap Demokrātiskās savienības ilggadējo konkurenti – Sociāldemokrātisko partiju. Šo partiju pārstāv pašreizējais Horvātijas prezidents Zorans Milanovičs, kurš mēnesi pirms vēlēšanām negaidīti paziņoja, ka piedalīšoties tajās kā saraksta lokomotīve un premjera kandidāts. To viņam tomēr liedza konstitucionālā tiesa, lemjot, ka tādā gadījumā viņam jāatkāpjas no prezidenta amata. Aizejot no priekšvēlēšanu kampaņas avanscēnas, Milanovičs aicināja balsot par jebko, tikai ne par Demokrātisko savienību. Trešo lielāko frakciju ar 14 mandātiem ir ieguvusi labējā nacionālistiskā Tēvzemes kustība, kuras atbalstu Plenkovičs varētu iegūt tikai tad, ja atteiktos no sadarbības ar serbu minoritātes partiju. Tāpat nacionālisti deklarējuši kategorisku noliegumu sadarbībai kreisi zaļo partiju „Možemo!” – tulkojumā „Varam!”, kurai ir piektā lielākā frakcija ar desmit vietām. Ceturtais lielākas spēks ar vienpadsmit mandātiem ir konservatīvo un mēreni eiroskeptisko spēku – partijas „Tilts” un Suverenistu partijas apvienība. Kā kreisi-zaļie, tā konservatīvie aicinājuši visus apvienoties, lai pārtrauktu Demokrātiskās savienības valdīšanu. Novērotāji ir vienisprātis, ka premjeram Plenkovičam nāksies krietni papūlēties, lai tiktu pie sava pēc skaita trešā kabineta. Kas vieniem sapnis, citiem – murgs 17. aprīlī Gruzijas valdošā partija „Gruzijas sapnis” pēc apmēram gadu ilgas pauzes atgriezusies pie ieceres pieņemt Likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību, kas tautā jau ieguvis apzīmējumu „Krievijas likums”. Likumprojekts savās nostādnēs nepatīkami atgādina bēdīgi slaveno Krievijas likumu par t. s. „ārvalstu aģentiem”. Tas ir viens no Putina režīma represīvās likumdošanas stūrakmeņiem, pirmoreiz pieņemts 2012. gadā, reaģējot uz masu protestiem pēc 2011. gada Krievijas prezidenta vēlēšanām. Kopš tā laika likuma normas kļuvušas krietni skarbākas; pēdējoreiz februārī, aizliedzot par aģentiem pasludinātajiem jebkā reklamēt savu darbību. Kremļa variantam ļoti līdzīgi likumi pēc tam tika pieņemti Kirgīzijā un arī Ungārijā; tāpat tādi parādījušies Ķīnā, Indijā, Kambodžā, Ugandā un Etiopijā. Gruzijas valdošā spēka mēģinājumi ieviest līdzīgas normas savā valstī daudzuprāt ir nepārprotams apliecinājums vēlmei ievilkt valsti Krievijas politiskās ietekmes telpā, attiecīgi atraujot to no Eiropas Savienības telpas. Ar attiecīgu kopīgu brīdinošu paziņojumu jau nākuši klajā Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības politikas jomā Žuzeps Borels un kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivērs Vārheji. Tā kā apmēram četras piektdaļas gruzīnu redz savas valsts nākotnes perspektīvas tieši vienotās Eiropas kontekstā, nenākas brīnīties, ka likumprojekta virzība pagājušonedēļ izraisīja niknas debates un pat dūru vicināšanu Parlamentā un plašus protestus Tbilisi ielās. 83 valdošās frakcijas deputāti nobalsoja par likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā, atlikušie 55 opozicionāri balsojumu boikotēja. 17. aprīlī protestētāju skaits sasniedza 20 000, mazāka mēroga demonstrācijas, piemēram, Tbilisi universitātes studentu gājieni uz Parlamentu, turpinās joprojām. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka uzliks veto likumprojektam, ja tas tiks pieņemts galīgajā lasījumā, taču „Gruzijas sapnim” ir pietiekami liels vairākums Parlamentā, lai prezidentes veto pārbalsotu.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Terorakts Maskavā. Vjetnamā no amata atkāpies jau otrais prezidents gada laikā. Prezidenta vēlēšanas Slovākijā. Aktualitātes analizē ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Asinskārie pret asinskārajiem Pašreiz pieejamie dati liecina, ka 22. marta teroristu uzbrukumā koncertzālei „Crocus City Hall” Piemaskavas pilsētā Krasnogorskā nogalināti 139 cilvēki, no kuriem lielum lielais vairums ir Krievijas pilsoņi, daži – Baltkrievijas, Kirgizstānas, Armēnijas, Azerbaidžānas un Moldovas pilsoņi. Upuri miruši vai nu no teroristu lodēm, vai gājuši bojā iebrucēju izraisītajā ugunsgrēkā. Vairāk nekā 180 cilvēki ievainoti. Atbildību par teroraktu jau nākamajā dienā uzņēmās grupējuma Islāma valsts teritoriālais atzars – „Islāma valsts – Horasānas province”. Horasāna ir reģions Irānas ziemeļaustrumos, taču vēsturiski šis apzīmējums attiecināts uz daudz plašāku reģionu, kas aptver mūsdienu Afganistānu, Tadžikistānu, daļu Uzbekistānas un Turkmenistānas. Minētais Islāma valsts atzars bāzējas pamatā Afganistānā, pie tam ir nedraudzīgās attiecībās gan ar tur valdošo talibu režīmu, gan ar Irānas varu. Atbalsta struktūras grupējumam ir arī Tadžikistānā, no kurienes, pēc visa spriežot, nāk četri terorakta īstenotāji. Visai pārsteidzošā kārtā šai četrotnei, pastrādājušai masu slepkavību Piemsakavā, izdevās pamest nozieguma vietu. Viņus aizturēja gandrīz 350 kilometrus uz dienvidrietumiem no Maskavas, Brjanskas apgabalā. Jādomā, ka teroristu mērķis bija Baltkrievijas robeža, taču Kremļa rupori, ieskaitot pašu vadoni Putinu, nekavējās apgalvot, ka notikušajā ir iesaistīta Ukraina. Svētdien četri aizdomās turamie tika nogādāti Maskavas tiesā, un viņu fiziskais stāvoklis liecināja par notikušu fizisku izrēķināšanos, par ko varēja spriest no iepriekš sociālajos tīklos cirkulējušajiem videoierakstiem. Viss notikušais liek uzdot daudz neglaimojošu jautājumu par Krievijas drošības dienestu darba efektivitāti, sevišķi ņemot vērā to, ka rietumu izlūkdienesti jau kādu laiku iepriekš brīdināja par iespējamu teroraktu Krievijā. Taču, kā norāda eksperti, agresorvalsts attiecīgās struktūras savā darbībā šobrīd orientējas uz režīma pretinieku vajāšanu un iebiedēšanu, līdz ar to īstu terora draudu novēršanai kaut kā nepietiek kapacitātes. Sociālisms ar cilvēciskām vājībām Vjetnama ar tās simts miljoniem iedzīvotāju ir šai ziņā lielākā valsts Indoķīnas pussalā un savulaik Padomju Savienības galvenais sabiedrotais Dienvidaustrumāzijā. Līdz ar padomju totalitārisma sabrukumu pagājušā gadsimta 80. gados pārmaiņu periods iestājās arī Vjetnamā, tomēr, atšķirībā no vairuma kādreizējo padomju bloka locekļu, šī valsts izvēlējās Ķīnai līdzīgu ceļu, liberalizējot tautsaimniecību, taču saglabājot kompartijas stingru kontroli politikā. Tā nu šobrīd oficiāli Vjetnama joprojām ir sociālistiska republika, kura Vjetnamas Komunistiskās partijas vadībā attīsta sociālistiski orientētu tirgus ekonomiku. Visumā šī pieeja izrādījusies produktīva, un valsts, par spīti negatīvai reputācijai politisko brīvību un cilvēktiesību ziņā, ir veiksmīgi piesaistījusi ārvalstu investīcijas un, salīdzinot ar gadsimta sākumu, vairāk nekā desmitkāršojusi iekšzemes kopproduktu gan absolūtos skaitļos, gan uz vienu iedzīvotāju. Tomēr arī Vjetnamu visnotaļ skārusi šīs attīstības teju neizbēgamā blakne – augsts korupcijas līmenis, ar ko bijusi saistīta jau otrā Vjetnamas prezidenta demisija pēdējo pāris gadu laikā. Prezidents Nguens Suans Fuks 2023. gada janvārī atkāpās no amata un pārtrauca politisko darbību pēc tam, kad bija atklājušās krāpnieciskas shēmas valsts Covid analīžu iepirkumos. Savukārt šī gada 21. martā demisionēja viņa sekotājs Vo Vans Thuongs. Amata pamešana saistīta ar eksprezidenta darbību Kvangngajas provinces kompartijas sekretāra amatā no 2011. līdz 2014. gadam. Pāris nedēļas iepriekš tika arestēts kā esošais provinces administrācijas vadītājs, tā viņa priekšgājējs šai amatā. Kā domā daudzi analītiķi, desmit gadus senā pagātne varētu būt „uzpeldējusi” Vjetnamas varas cīņu kontekstā. Nākamgad gaidāms Vjetnamas Komunistiskās parijas 14. kongress, kurā, visdrīzāk, tiks izraudzīts jauns faktiskais valsts vadītājs – kompartijas ģenerālsekretārs, ciktāl pašreizējam līderim Nguenam Fu Čongam aprīlī apritēs astoņdesmit. Eksprezidents tika uzskatīts par vienu no galvenajiem pretendentiem uz šo amatu, savukārt kā vēl viens nopietns pretendents tiek minēts sabiedriskās drošības ministrs To Lams, kura pakļautībā atrodas visas iekšlietu un iekšējās drošības struktūras. Vēl viena nopietna pretendente esot kompartijas centrālkomitejas Organizatoriskās komisijas vadītāja Čonga Ti Māja. Kā jau ierasts līdzīgās totalitārās sistēmās, arī šī varas cīņa, paredzams, risināsies aizkulisēs, un pārējai pasaulei tiks paziņots tikai oficiāli formulēts rezultāts. Slovākija izvēlas prezidentu Sestdien, 23. martā, notika Slovākijas Republikas prezidenta vēlēšanu pirmā kārta, vēlētājiem balsojot par vienu no deviņiem kandidātiem. Slovākija ir parlamentāra republika, un prezidentam tajā ir lielākoties reprezentatīvas funkcijas, ja neskaita īpašas pilnvaras valdības demisijas gadījumā, kad valsts galvam ir tiesības iecelt valdību bez parlamenta akcepta. Tieši tā rīkojās prezidente Zuzana Čaputova pagājušā gada maijā, kad izjuka iepriekšējā labēji centriskā koalīcijas valdība. Septembrī notikušās vēlēšanas nozīmīgi mainīja spēku samēru parlamentā, kur ietekmi palielināja vairākkārtējā premjerministra Roberta Fico kreisi populistiskais spēks „Virziens – sociāldemokrātija”, parasti dēvēts vienkārši „Virziens”. Viens no pamatelementiem partijas priekšvēlēšanu kampaņā bija atbalsta pārtraukšana Ukrainai, tā spiežot Kijivas valdību piekrist miera sarunām ar Kremļa režīmu. Līdzās „Virzienam” parlamentā nonāca vēl otra kreisa frakcija – ekspremjera un savulaik no Fico partijas aizgājušā Petera Pellegrini dibinātā „Balss – Sociāldemokrātija”. Pēc vēlēšanām šīs kreisās partijas iesaistīja koalīcijā vislabējāko parlamenta spēku – ultranacionālistisko Slovāku tautas partiju, par to samaksājot ar izslēgšanu no Eiropas Sociālistu partijas dalīborganizāciju rindām. Uz šī fona prezidente Čaputova, liberālās partijas „Progresīvā Slovākija” pārstāve, paziņoja, ka nekandidēs uz otro prezidentūras termiņu. Pēc sestdienas balsojuma prezidenta vēlēšanu otrajai kārtai kvalificējās divi: partijas „Balss” līderis Pellegrini, kurš pašreiz ieņem parlamenta priekšsēdētāja amatu, un neatkarīgais kandidāts, labēji centriskās partijas „Brīvība un Solidaritāte” nominētais Ivans Korčoks. Pretēji aptauju rezultātos balstītājām prognozēm, Korčoka rezultāti pirmajā kārtā izrādījās vislabākie, apsteidzot Pellegrini par vairāk nekā pieciem procentiem. Pellegrini sevi pozicionē kā kandidātu, kurš neļaušot ievilkt Slovākiju karā ar Krieviju, bet gan veicināšot mieru, savukārt Korčoks ir izteikti proeiropeisks un Ukrainu atbalstošs kandidāts. Otrajā kārtā Pelegrini izredzes uzlabotos, ja viņam izdotos pievērst sev Slovāku tautas partijas elektorātu, kuram viņš šķiet pārlieku mērens. Ja 6. aprīlī uzvaru svinēs Ivans Korčoks, tas varētu mazināt Slovākijas pašreizējo tendenci kļūt par „otro Ungāriju” Ukrainas kara kontekstā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ir augusi cilvēku uzticēšanās policijai, to liecina arī sabiedrisko aptauju dati. Bet policijas darbs arī kļūst grūtāks un atbildīgāks. Līdz ar Krievijas agresiju pret Ukrainu sabiedrībā ir vairojusies spriedze, arī jaunus izaicinājumus rada tehnoloģiju attīstība un pieaugošā krāpnieku izdoma. Protams, nekur nav pazuduši ierastie noziegumi. Kā policija tiek ar visu galā, Krustpunktā izvaicājam Valsts policijas priekšnieku Armandu Ruku. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Agnija Lazdiņa un portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs.  

Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījuma centra direktors Māris Cepurītis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme. Portugāles vēlēšanas stabilitāti nevairo Svētdien, 10. martā, notikušās Portugāles parlamenta – Republikas Asamblejas – vēlēšanas bija jau otrās ārkārtas vēlēšanas pēc kārtas. Iepriekšējās tika sarīkotas 2022. gada janvārī, un tajās negaidīti spožus panākumus guva Sociālistiskā partija. Ar absolūto vairākumu parlamentā premjers Antoniu Košta, kurš ir pie varas kopš 2015. gada, izveidoja savu trešo kabinetu. Pagājušajos divos gados Portugāle piedzīvojusi pozitīvu ekonomikas izaugsmi, kam tomēr īsti netiek līdzi labklājības rādītāji, daudzu iedzīvotāju algām augot lēnāk nekā cenām. Tomēr tas vien nebūtu iemesls Koštas kabineta beigām, ja ne smags korupcijas skandāls, kas to satricināja pagājušā gada novembrī. Procesā, kurā tiek izmeklēta iespējama korupcija un amatpersonu ļaunprātīga rīcība, viens no apsūdzētajiem ir premjera biroja vadītājs, un arī paša Antoniu Koštas darbību izvērtē Portugāles Augstākā tiesa. Valdības demisijai un konsultācijām ar politiskajiem spēkiem sekoja prezidenta Marselu Rebelu de Souzas lēmums izsludināt jaunas parlamenta vēlēšanas. Svētdienas balsojums nesa paredzamu kritumu sociālistiem, kuri zaudēja 43 mandātus jeb vairāk nekā trešdaļu no agrākā skaita un palika otrajā vietā aiz līdzšinējiem opozicionāriem – Sociāldemokrātiskās partijas. Šī partija, par spīti nosaukumam, ir labēji centrisks spēks, kas kopā ar divām vēl labējākām sīkpartijām veido bloku Demokrātiskā alianse. Tomēr šie labējie centristi maz ieguvuši uz savu kreiso kolēģu rēķina, jo, pēc visa spriežot, abu lielāko partiju politisko kapitālu pamatīgi paplucinājis trešais spēks – labēji radikālpopulistiskā partija ar nosaukumu „Chega!” tulkojumā – „Pietiek!”. Nopietni sevi pieteikusi iepriekšējās vēlēšanās, „Chega!” tagad četrkāršojusi mandātu skaitu, un tās līderis Andrē Ventura triumfējoši paziņojis, ka beidzot izdevies salauzt valstij tik ļoti kaitējušo divpartiju sistēmu. Šobrīd sadalīti 226 no 230 Republikas Asamblejas deputātu mandātiem, vēl četriem tuvākajās dienās jāienākas no ārzemju vēlēšanu iecirkņiem. Demokrātiskajai aliansei ir 79, Sociālistiskajai partijai – 77, „Chega!”– 48 mandāti. Vēl 22 vietas sadalījušas dažādas mazās partijas, sākot ar „Liberālo iniciatīvu”, beidzot ar komunistu un zaļo koalīciju. Sociālistu līderis Pedru Nunu Santušs jau paziņojis, ka viņa partija darbosies opozīcijā, savukārt Demokrātiskās alianses līderis Luīšs Montenegru deklarējis, ka neslēgšot nekādas vienošanās ar radikālo „Chega!”. Saskaņā ar Portugāles likumdošanu valdības apstiprināšanai nav nepieciešams parlamenta vairākums, respektīvi – valdība tiek apstiprināta, ja vairākums no deputātiem nenobalso pret šo apstiprināšanu. Sociālisti un „Chega!” ir devuši mājienus, ka varētu ļaut labēji centriskajai valdībai nākt pie varas, bet īstā tirgošanās sāktos pie valsts budžeta apstiprināšanas rudenī. Kā izteicies kādreizējais Sociāldemokrātu partijas līderis Luīšs Markešs Mendešs, nākamgada sākumā Portugāli, domājams, gaidot vēl vienas vēlēšanas. Ukrainas liktenis vārdu vējos Pēdējās nedēļas nesušas Ukrainai ne vien jaunus un jaunus slepkavnieciskus Krievijas raķešu un lidrobotu triecienus, bet arī verbālus „uzlidojumus”. Pagājušās nedēļas nogalē mediji un sociālie tīkli pildījās ar karikatūrām, kuru varonis bija pāvests Francisks. Iemesls bija sestdien daļēji publicētā pontifika intervija Šveices raidsabiedrībai „Radio Télévision Suisse, kas pilnībā tikšot publicēta 20. martā. Cita starpā izskanēja pāvesta izteikums, ka, viņaprāt, stiprākais esot tas, kuram ir drosme pacelt balto karogu, vest sarunas. Tas izraisīja sašutuma vētru Ukrainā, kur teiktais tika uztverts kā mudinājums kapitulēt. No Vatikāna vēlāk publicētā intervijas atšifrējuma gan redzams, ka pirmais balto karogu piesaucis intervētājs, savukārt pāvests Francisks to patiešām domājis nevis kā kapitulācijas simbolu, bet gan uz sarunām ar ienaidnieku sūtītu parlamentāriešu zīmi. Daudz nepārprotamāk izskanēja tas, ko intervijā Ungārijas valsts telekanālam M1 pauda premjers Viktors Orbans, daloties iespaidos par savu vizīti Savienotajās Valstīs. Piektdien, 8. martā, viņš viesojās pie eksprezidenta Trampa viņa Floridas īpašumā, pie tam netiekoties ar esošās administrācijas pārstāvjiem. Eksprezidenta teikto Orbans atstāstīja šādi: „Pirmkārt, viņš nedos ne santīma Ukrainas-Krievijas karam. Tāpēc šis karš beigsies, jo ir skaidrs, ka uz savām kājām Ukraina noturēties nevar. Ja amerikāņi un eiropieši nedos naudu un ieročus, tad karam beigas. Un, ja amerikāņi nedod naudu, eiropieši vieni paši šo karu finansēt nevar. Un tad karam ir beigas.” Pats Donalds Tramps publiski tik nepārprotami nekad nav izteicies, bet viens no viņa kaismīgākajiem atbalstītājiem, senators Lindsijs Grehems, taujāts studijas intervijā telekanālam „NBC News”, aicināja šai ziņā skatīties uz eksprezidenta darbiem, proti, ne Krievijas plaša mēroga iebrukums Ukrainā, ne „Hamās” iebrukums Izraēlā, ne talibu uzkundzēšanās Afganistānā neesot notikuši Trampa varas periodā. Tikām Eiropas gatavību balstīt Ukrainu pēdējā laikā, kā zināms, sevišķi aktīvi apliecina Francijas prezidents Emanuels Makrons. Viņa vizīte Kijivā tomēr jau vairakkārt pārcelta, nupat vēl par pāris nedēļām. Elizejas pils noliedz, ka iemesls ir bažas par drošību. Pagājušotrešdien, tieši tad, kad Odesā prezidents Zelenskis tikās ar Grieķijas premjerministru Kirjaku Micotaki, pilsēta saņēma vēl vienu Krievijas raķešu triecienu. Kā izdevumam „Politico” anonīmi paudis kāds franču diplomāts, prezidents Makrons vēloties pamatīgāk konsultēties ar sabiedrotajiem, lai ierastos Ukrainā ar kādu taustāmāku rezultātu. Šai nolūkā pagājušonedēļ Elizejas pils saimnieks apmeklēja Prāgu, kur tikās ar Čehijas prezidentu Petru Pavelu un premjerministru Petru Fialu. Čehija, kā zināms, ir uzņēmusies iniciatīvu sagādāt Ukrainai nepieciešamos artilērijas šāviņus, iepērkot tos ārpus Eiropas. Vizītes laikā, tiekoties ar franču diasporas pārstāvjiem, Makrons izteicās, ka Eiropai nāksies nebūt gļēvai. Šis izteikums jūtīgi uztverts Vācijā. Aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, tiekoties ar žurnālistiem pēc sarunām ar savu zviedru kolēģi Polu Jonsonu, paziņojis, ka runāšana par karaspēka sūtīšanu vai drosmes esamību vai neesamību nekādi nepalīdzot sniegt konkrētu atbalstu Ukrainai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Divas puslodes šoreiz par un ap tikko aizvadīto "Lielās otrdienas" balsojumu ASV, Ķīnas parlamenta Nacionālā tautas kongresa ikgadējo sesiju un Vācijas nopludinātajām sarunām. Aktualitātes analizē portāla "Delfi" ārzemju ziņu redaktors Toms Ģigulis un Vācijas Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Superotrdienas signāli 5. martā Savienotajās Valstīs bija t.s. „Superotrdiena” – diena, kad sešpadsmit pavalstīs notiek abu lielo partiju priekšvēlēšanu balsojumi un sapulces, sadalot apmēram trešdaļu no Republikāņu partijas priekšvēlēšanu kongresa delegātu balsīm, un nepilnu ceturtdaļu no Demokrātu partijas delegātu balsīm. Ievērojot līdz šim notikušās priekšvēlēšanas, Superotrdiena gan vēl nedos nevienam no kandidātiem galīgo mandātu, tomēr tā skaidri iezīmē perspektīvu. Kā esošā prezidenta, demokrāta Džo Baidena, tā eksprezidenta un potenciālā prezidenta republikāņa Donalda Trampa gadījumā viss liecina par to, ka šķēršļu viņu ceļā uz 5. novembra finiša taisni nebūs. Vienīgā Trampa sāncense, bijusī Savienoto Valstu pārstāve Apvienotajās Nācijās Nikija Heilija līdz vakardienai bija guvusi pārsvaru pār Trampu vienīgi Kolumbijas apgabalā, respektīvi galvaspilsētas Vašingtonas administratīvajā teritorijā un atsevišķu delegātu mandātus vēl vairākās citās pavalstīs. Vakar viņa pievienoja savu izdošanos sarakstam vēl arī Vermontas pavalsti, līdz ar to viņai piekritīgo delegātu balsu skaits sasniedza 62, kurpretim Donalda Trampa kontā to ir jau tuvu astoņiem simtiem. Būtībā vienīgā intriga ir – vai Heilija gribēs turpināt sacīksti arī turpmāk, vai pēc Superotrdienas liks tai punktu. Tikām demokrātu partijas kandidātam, prezidentam Džo Baidenam nopietnu sāncenšu nav vispār. Kā kongresmenim Dīnam Filipsam, tā pašattīstības rokasgrāmatu autorei Mariannai Viljamsonei līdz šim nav izdevies tikt pie delegātu balsīm. Tiesa gan, divi no 115 Mičiganas pavalsts delegātiem vakar saņēma mandātus ar formulējumu „bez noteiktas apņemšanās”. Daļā no pavalstīm vēlētāji priekšvēlēšanās var dot pārstāvjiem mandātu ar šādu vai līdzīgu formulējumu, kas nozīmē, ka partijas kongresā, apstiprinot prezidenta amata kandidātu, viņi var balsot pēc saviem ieskatiem. Šādi pret Baidena politiku protestē tie Demokrātu partijas vēlētāji, kuri neatbalsta viņa rīcību Izraēlas un „Hamās” konfliktā, respektīvi, uzskata, ka Vašingtonai būtu jāīsteno stingrāks spiediens pret Izraēlu, panākot uguns pārtraukšanu un plašāku humānās palīdzības piegādi Gazas joslai. Neviens no šiem protestētājiem, preses taujāts, gan nav izteicies, ka balsos par Donaldu Trampu, taču daļa teikuši, ka, ja Baidens nelabosies, viņam viņu balsi 5. novembrī neredzēt. Milzu kuģis peld miglā Vakar, 5. martā, Pekinā uz savu ikgadējo kongresu pulcējās Visķīnas Tautas pārstāvju sapulce, respektīvi, Ķīnas parlaments. Kā jau totalitārā valstī, kur nozīmīgākie lēmumi tiek pieņemti kompartijas vadības līmenī, šai sanākšanai ir vairāk ceremoniāls raksturs, tomēr novērotāji pievērš notikumam uzmanību, tverot akcentus, kas var norādīt uz attīstību milzīgās valsts politikā. Nozīmīgākā šai ziņā bija Valsts padomes priekšsēdētāja, respektīvi, premjerministra Li Cjana uzstāšanās, pirmā Tautas pārstāvju kongresā šim partijas funkcionāram, kurš kļuva par valdības vadītāju pirms nepilna gada. Kā zināms, Ķīnas ekonomikai šie nav tie spožākie laiki, ar parādos slīkstošiem nekustamo īpašumu attīstītājiem un pašvaldību budžetiem, zemu iekšējā patēriņa aktivitāti un vispārējo ekonomikas bremzēšanos. Premjera runā tika iezīmēts 5% izaugsmes mērķis, lai gan par tā sasniegšanas iespējām daudzi komentētāji ir skeptiski, ciktāl uzrāviens, kuru Ķīnas ekonomika piedzīvoja pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas, sāk apsīkt. Tāpat premjera runā tika solīti plāni jaunāko tehnoloģiju attīstībai, t.sk. mākslīgā intelekta, lielo datu un kvantu datoru jomā, ar virsuzdevumu panākt Ķīnas tehnoloģisko pašpietiekamību. Premjers Li seko valsts galvas Sji Dziņpina pirms vairākiem mēnešiem izvirzītai tēzei par „jaunu ražošanas spēku” izvēršanu, kas gan šobrīd ir tikai diezgan izplūdis lozungs. Novērotāji norāda uz fundamentālo pretrunu starp varas vēlmi attīstīt avangarda tehnoloģijas un tajā pašā laikā stingri kontrolēt informācijas apriti, ciktāl bez brīvas informācijas aprites tehnoloģiski dinamisku sabiedrību ir grūti iedomāties. Uz ne sevišķi spožās ekonomiskās situācijas fona pamanāms ir kārtējais nozīmīgais aizsardzības izdevumu kāpums par 7,2%. No otras puses tiek gan norādīts, ka Ķīnas aizsardzības budžets joprojām ir apmēram 1,3% no iekšzemes kopprodukta, tātad, proporcionāli pieticīgs. Pamanītas ir arī retorikas nianses, premjerministram Li runājot par Taivānu. Proti, runātājs pauda, ka Ķīnas Tautas republika būšot stingra savā apņēmībā atkalapvienoties ar Taivānu, pie tam, ja agrāk ierasti tika piesaukta „mierīga apvienošanās”, tad šajā runā, kā tas arvien biežāk mēdz būt pēdējā laikā, apzīmētājs „mierīga” iztrūkst. Kremļa spicās ausis Otrdien Krievijas varas kontrolētā telekanāla RT vadītāja, viena no pamanāmākajām Kremļa propagandistēm Margarita Simonjana sava soctīklu kontā publiskoja audioierakstu, kurā dzirdama saruna starp Vācijas Gaisa spēku komandieri ģenerālleitnantu Ingo Gerharcu, brigādes ģenerāli Franku Grefi un vēl diviem virsniekiem. Sarunā oficieri apsprieda to, vai un kā ar vācu spārnotajām raķetēm „Taurus” būtu dodams trieciens bēdīgi slavenajam Kerčas tiltam. Kā zināms, „Taurus” tiek minētas kā ierocis, kas tiešām varētu nodarīt šai būvei visnopietnākos zaudējumus, kāpēc arī Kijiva jau labu laiku uzstājīgi lūdz no Berlīnes šīs raķetes. Līdz šim tam konsekventi pretojies kanclers Šolcs, kā argumentu minot pirmkārt to, ka tad uz Ukrainu būtu jānosūta vācu karavīri raķešu apkalpošanai un kontrolei. Starp citu, vācu kara lidotāju telefonsarunā izskan arī informācija, ka līdzīgas funkcijas ar raķetēm „Storm Shadow” Ukrainā jau veic britu personāls. Krievijas propaganda nekavējās sacelt pamatīgu brēku par nelietīgajiem vāciešiem, kuri grasoties apšaudīt, kā tas tiek formulēts, „Krievijas teritoriju”. Iesaistījās arī oficiālās varas pārstāvji. Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāve Marija Zaharova paziņoja: šis liecinot, ka Vācijas valsts vara nav vienota, un, tātad, Vācijā neesot demokrātijas. Vēl spilgtāk izpaudās eksprezidents, Drošības padomes vicepriekšsēdis un, domājams, Krievijas šobrīd populārākais pļēgurs Dmitrijs Medvedevs. Savā „Telegram” kontā viņš pauda, ka vācieši, Krievijas mūžsenie pretinieki, atkal kļuvuši par zvērinātiem ienaidniekiem. Krievijai atkal esot aktuāls Otrā pasaules kara laika lozungs: „Nāvi vācu fašistu okupantiem!” Paralēlais Krievijas propagandas motīvs ir dižošanās ar audioieraksta iegūšanu, kas, protams, nedara godu Vācijas militārajam resoram. Notikušo komentējis Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, precīzi raksturojot to kā daļu no Krievijas informācijas kara. Tāpat viņš paziņoja, ka aizdomām par iespējamu iekļūšanu Vācijas aizsardzības resora datu bāzēs nav pamata. Saruna pārtverta brigādes ģenerāļa Grefes neuzmanības dēļ, jo viņš, uzturoties aviācijas izstādē Singapūrā, lietojis saziņai viesnīcas telefona līniju. Kā pierāda šis gadījums, nepatīkamā iespējamība uzdurties Kremļa spicajām ausīm pastāv jebkurā pasaules malā.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Francijas prezidenta Emanuela Makrona izteikumi pēc viņa organizētās konferences, kurā tika spriests par palīdzību Ukrainai, radījuši viļņošanos - vairāku valstu vadītāji steiguši mierināt savus iedzīvotājus, ka viņi karavīrus uz Ukrainu nesūtīs. Šādu iespēju tomēr pieļāvis Makrons, pēc konferences presei stāstot par tās rezultātiem. Šonedēļ beidzot pēdējais no valstu parlamentiem ir devis savu akceptu Zviedrijas uzņemšanai NATO, pēc tādas kā koķetērijas Ungārijas premjers ir ļāvis savai partijai balsot par Zviedrijas pieteikumu, un tā kļūst par 32. NATO dalībvalsti. Latvijas drošībai tas ir īpaši svarīgi. Polijā turpinās lauksaimnieku un autopārvadātāju protesti, pēdējā laikā tos pavada arvien ekstrēmākas izpausmes - nedēļas nogalē tika atlauzti dzelzceļa vagoni, zemē izgāžot daudzas tonnas Ukrainas graudu. Kā īsti saprast to, kas šobrīd notiek pie Polijas robežas? Aktualitātes analizē Andis Kudors, politologs, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, grāmatas "Russia and Latvia: A Case of Sharp Power" autors. Ierakstā uzklausām Dāvi Kažu, izdevuma "Veckans Nyheter" redaktoru. Krievijai nebūs uzvarēt! Pirmdien, 26. februārī, Elizejas pilī Parīzē pulcējās vairāk nekā divdesmit Eiropas valstu un valdību galvas, lai spriestu par atbalstu Ukrainai. Kā pirms samita, informējot žurnālistus, definējis kāds Francijas prezidenta administrācijas pārstāvis, pasākuma virsuzdevums ir kliedēt bažas par to, ka Eiropas pozīcijā iepretim Krievijas agresijai iestājies pajukums. Prezidents Emanuels Makrons notikumā nepārprotami spēlēja pirmo vijoli ne vien kā namatēvs, bet arī kā tā idejiskais iniciētājs un virzītājs. Kā zināms, Eiropas militāri stratēģiskā autonomija allaž bijusi Francijas prezidenta jājamzirdziņš, un kā nekad šī tēma ir aktuāla šobrīd, kad Savienoto Valstu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps nāk klajā ar aizvien dramatiskākiem izteikumiem par ASV potenciālo aiziešanu no NATO un amerikāņu atbalsta miljardi Ukrainai, nepārprotami ne bez Trampa ziņas, ir iesprūduši Kongresa apakšpalātā. Definējot konferences pamatnostādnes Ukrainas kara sakarā, Francijas līderis bija kategorisks: „Mēs darīsim visu, kas nepieciešams, lai Krievija nevarētu uzvarēt šo karu.” Tika uzdots arī jautājums par to, vai NATO varētu nosūtīt uz Ukrainu savas militārās vienības. Šo jautājumu samita priekšvakarā aktualizēja Slovākijas premjers, kreisais populists Roberts Fico, rezonējot ar Krievijas pastāvīgi uzturēto motīvu par tieša konflikta draudiem ar NATO. Prezidenta Makrona atbilde preses konferencē pēc samita beigām daudziem droši vien bija pārsteidzoša: „Šobrīd nav konsensa par oficiālu, apstiprinātu sauszemes karaspēka nosūtīšanu. Taču, runājot iespējamības kategorijās, nekas nav izslēdzams.”  Vēl viena nozīmīga tēze, kas izskanēja no prezidenta mutes, bija: „Cik es varēju vērot, vairāk vai mazāk visas valstis, kas ir pārstāvētas pie šī galda, ir deklarējušas vienotu izpratni par to, ka mums pēc dažiem gadiem jābūt gataviem Krievijas uzbrukumam šīm valstīm.” Krievijas potenciāli visvairāk apdraudēto valstu, pirmām kārtām Moldovas, aizsardzība bija viens no samita dienaskārtības jautājumiem. Kā pārējie tiek minēti kiberdrošība, iespējama ieroču un munīcijas ražotņu izvēršana Ukrainas teritorijā, atbalsts Ukrainai atmīnēšanas operācijās un Baltkrievijas robežas kontrolē. Protams, tika spriests par ātrāku artilērijas šāviņu piegādi, jo tieši šīs munīcijas deficīts tiek minēts kā iemesls nesenajai ukraiņu spēku atvilkšanai no Avdijivkas pilsētas un nu jau arī no Lastočkines ciema uz rietumiem no Avdijivkas. Agrāk izskanējusī sabiedroto apņemšanās līdz šī gada martam piegādāt Ukraini miljonu šāviņu ir izpildīta knapi par trešdaļu. Kā izskanēja samitā, prezidents Makrons vairs neuzstāj, ka kara materiāli būtu iepērkami tikai Eiropā, un ir gatavs atbalstīt Čehijas premjerministra Petra Fialas iniciatīvu par miljona šāviņu iepirkumu ārpus Eiropas. Pati Francija uzņēmusies vadīt vidējas un tālas darbības rādiusa raķešu piegādes procesu, kam gatavas pievienoties piecpadsmit valstis. NATO ezers atkusis Pirmdien Ungārijas parlaments ar 188 balsīm par un 6 balsīm pret apstiprināja rezolūciju, ar kuru Ungārija kā pēdējā no NATO dalībvalstīm ratificēja Zviedrijas pievienošanos aliansei. Pēc tam, kad savu veto bija atsaukusi Turcija, Budapeštas vilcināšanās šai sakarā izskatījās pēc ietiepīgas tielēšanās ar neskaidriem motīviem, viens no kuriem varētu būt premjerministra Orbana īpašās attiecības ar Kremļa saimnieku Putinu. Pēdējais Ungārijas izvirzītais nosacījums bija Zviedrijas premjerministra personiska vizīte Budapeštā, ko daudzi precīzi raksturoja kā velti Viktora Orbana personiskajam ego. Sākotnēji Stokholma likās visai noraidoša, taču tad premjerministrs Ulfs Kristersons lika kaunu pie malas un piektdien, 23. februārī, ieradās Ungārijas galvaspilsētā, kur parakstīja divu valstu aizsardzības līgumu un vienošanos par Zviedrijā ražoto „Grippen” iznīcinātāju piegādi Ungārijai. Līdz ar pirmdienas balsojumu nepārprotami ir noslēdzies apmēram divsimt gadus ilgušais militārās neitralitātes periods Zviedrijas vēsturē, savukārt Baltijas jūra ir kļuvusi par NATO ezeru, respektīvi, NATO valstu teritorijas ieskautiem ūdeņiem, ja neskaita Krievijas Ļeņingradas un Kaļiņingradas apgabalus. Ziemeļatlantijas alianses stratēģiskās pozīcijas Eiropas ziemeļos līdz ar to kļuvušas daudz kompaktākas un loģiskākas, uzlabojot ne vien Baltijas valstu, bet arī Arktikas teritoriju aizsardzības situāciju. Un tas nepavisam nav mazsvarīgi, kaut vai ievērojot pēdējos mēnešos pieaugušo spriedzi starp Krieviju un Norvēģiju Svalbāras arhipelāga sakarā. Protams, Baltijas valstīm šīs pārmaiņas ir visnozīmīgākās, krietni mazinot Krievijas potenciālās iespējas izolēt tās no pārējiem alianses partneriem. Somijai un Zviedrijai ir jau desmitgadēm ilga sadarbības pieredze ar NATO, to ieroču sistēmas atbilst alianses standartiem, to spēki ir piedalījušies kopīgās mācībās, attiecīgi tieši politiskā dimensija līdz šim bija tā, kas iztrūka, lai Krievijas potenciālajai agresijai Baltijas jūras reģionā pretnostatītu kompaktu militāri stratēģisko struktūru. Ļoti būtisks aspekts ir arī tas, ka abu ziemeļvalstu militārā doktrīna, ar stratēģisko plānošanu sākot, ar konkrētiem ieroču modeļiem beidzot, teju vienmēr bijusi orientēta pamatā uz iespējamu apdraudējumu no austrumiem. Polijas zemnieki apdraud Kijivas – Varšavas attiecības  Kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā, Varšava bijusi viena no skaļākajām un spēcīgākajām Kijivas atbalstītājām. Taču divus gadus kopš šī iebrukuma iezīmē poļu zemnieku protesti pie Ukrainas robežas, kas teju apturējuši tālbraucēju satiksmi pār Ukrainas – Polijas robežu. Zemnieki protestē pret ukraiņu graudiem un citiem produktiem, kas, viņuprāt, pārpludinājuši Polijas tirgu, padarot viņu produkciju nekonkurētspējīgu. Viņi ne tikai nelaiž Polijā tālbraucējus no Ukrainas, bet arī izbēruši aptuveni 160 tonnas graudu no vilcieniem, kas ved graudus uz Gdaņskas ostu. Bez pierādījumiem, bet skaļi tiek apvainota arī Ukrainas graudu kvalitāte. Ukrainas valdība vaicā, cik ilgi vēl Polijas valdība pieļaus šo vandālismu, norādot, ka visi produkti caur Poliju brauc aizzīmogotos konteineros, atbilstoši likumam, un Polijā nemaz nepaliek.  Šodien, 28. februārī, plānota Polijas un Ukrainas valdību pārstāvju tikšanās, kurā cer panākt kādu kopsaucēju. Tas gan nebūs viegli, jo aprīlī Polijā gaidāmas pašvaldību vēlēšanas, kur Donalda Tuska koalīcija cer stiprināt savu pārstāvniecību arī vietējā līmenī, un tur  ļoti svarīgas būs lauku iedzīvotāju balsis. Sagatavoja Eduards Liniņš un Ieva Zeiza.    

Arvien skaļāk no politiķiem Eiropā dzirdam, ka Eiropai ir jārēķinās, ka tā ir viena un Krievijai pretī jāstājas bez ASV, neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem novembrī. Kas ir mūsu mājasdarbi, lai nodrošinātu Eiropas aizsardzību bez ASV aizmugures, cik būtiski ir gatavoties šādiem scenārijiem, diskutējam Krustpunktā. Raidījuma viesi: Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis, Latvijas Drošības un aizsardzības industrijas federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un drošības eksperts Jānis Kažociņš. Tās joprojām ir spekulācijas, bet pasaules mediji ziņo, ka Eiropas varas gaiteņos arvien aktīvāk izvēršoties diskusijas, kā Eiropai gatavoties iespējamai politikas maiņai Amerikas Savienotajās Valstīs. Kā zināms, ASV šoruden būs prezidenta vēlēšanas un diezgan ticami izskatās, ka republikāņu kandidāts atkal būs Donalds Tramps. Ņemot vērā prezidenta Džp Baidena zemo popularitāti, viņam varētu būt arī savas izredzes vēlēšanās uzvarēt. Daudzi Eiropā atminas, cik saspīlētas attiecības starp Eiropu un ASV izvērsās viņa iepriekšējās prezidentūras laikā. Viņš arī, kā zināms, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā joprojām ir atzinīgi izteicies par Vladimiru Putinu. Pagājušā nedēļā viņa sacītais, ka viņš iedrošina Krieviju uzbrukt tiem, kas neinvestē pietiekoši savā aizsardzībā un ASV nenāks palīgā arī NATO valstīm, protams, izraisīja lielu viļņošanos. Vispār viņa skepse pret NATO par palīdzības sniegšanu Ukrainai – solījumi 24 stundu laikā panākt, ka karš starp Krieviju un Ukrainu tiek pārtraukts. Vai un kā ir jāgatavojas iespējamām pārmaiņām Savienoto Valstu politikā? Ar ko vajadzētu rēķināties?