Podcasts about latvijas okup

Raidījumā Grāmatai pa pēdām stāsts par mūsu tautiešiem, kuri Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās. Kādas grāmatniecības tradīcijas turpinājās Vācijā un citās zemēs, kāpēc nozīmīgi bija kalendāri un kāpēc bēgļu laika literatūru sākotnēji visspilgtāk apliecina dzeja? Runājam arī par izdevējiem, kuri turpināja un uzsāka savu darbību. 1944. gadā, Otrā pasaules kara laikā, daudzi latvieši bija spiesti pamest dzimteni un doties bēgļu gaitās - vispirms lielā mērā uz Vāciju un arī citām Eiropas zemēm, bet no 1950. gada sākās “lielā izklīšana” plašajā pasaulē. Kā ceļa pavadonis tautiešiem visā šajā laikā līdzi bija arī grāmatas. Šajā raidījumā trimdas literatūru izzinām kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku, grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu, literatūrzinātnieci Ingunu Dauksti-Silasproģi un Latvijas Okupācijas muzeja Krājuma glabātāju, direktores vietnieci Taigu Kokneviču. Bēgļu laiks un vēlāk trimda ir atšķirīgi posmi gan ilguma ziņā, gan iespēju un dažādu grūtību ziņā, tāpēc lūdzu Viesturam Zanderam un Ingunai Daukstei-Silasproģei iezīmēt šiem posmiem raksturīgo grāmatniecības jomā. Latvijas Okupācijas muzeja krājumā par bēgļu laiku stāsta dažādas liecības. Vācijas periods izceļas ar ziņu lapām, ar periodiskiem izdevumiem, jo bēglim primāri ir nepieciešama informācija, tostarp par piederīgajiem Vācijā. Taiga Kokneviča ir gatava iepazīstināt ar kalendāru, kas sākas ar A5 izmēra lapu un uzrakstiem ar zīmuli, bet tālāk paveras jau krāšņāka aina. Kāpēc šāda periodika, īpaši kalendāri, bēgļu laikā bija tik nozīmīgi? Taiga Kokneviča skaidro, ka cilvēkiem dzīve bija sagriezusies kājām gaisā, tomēr laika ritējums gāja uz priekšu. Un tas arī bija vienīgais, ko cilvēki varēja paredzēt, - ka pēc pirmdienas nāks otrdiena, pēc otrdienas trešdiena, pēc marta aprīlis, tālāk maijs. Šādi atskaites punkti deva cerību. Šķirstot Sidrabenes kalendāru, pārliecināmies par papīra trūkumu bēgļu posmā - tas, kas bija pieejams, to arī izmantoja kalendāra veidošanā, tostap veidlapas vācu valodā, aprakstot tās no otras puses. Tas pats vērojams arī Altgarges nometnē, kur veidlapas, apzīmējot tās, piemēram, ar latviskām rakstu zīmēm, tika vizuāli pārvērstas par koncertu programmiņām. Sarunā ar Viesturu Zanderu un Ingunu Dauksti-Silasproģi interesējamies arī, vai iezīmējās kādas atšķirības grāmatniecībā Vācijā un, piemēram, Skandināvijā. Skaidrs ir tas, ka ar ikdienišķām un eksistenciālām problēmām grāmatnieki saskārās visur - gan Vācijā, gan citās Eiropas zemēs. Šajā reizē izcelsim vēl Dāniju, jo tajā grāmatizdevēja darbību uzsāka Imants Reitmanis, kurš pats bija gājis leģionāra ceļus.

Krustpunktā Lielā intervija: Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks, Dr. Hist. Gints Apals.  

Krustpunktā Lielā intervija: Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks, Dr. Hist. Gints Apals.  

Liela daļa diasporas latviešu kopā sanākšanu un godu notiek dienās, kad Latvijas valstij ir svarīgi vēsturiski datumi – vai tie būtu Baltā galdauta svētki maijā, novembra Patriotu mēnesis vai piemiņas dienas izkaisītas viscaur kalendārā – latviešu kultūra un tradīcijas iet vienā ritmā ar vēsturi. Taču kādas ir diasporas latviešu, īpaši jauniešu, zināšanas par Latvijas vēsturi un kāpēc vēstures zināšanas ir nepieciešamas, dzīvojot simtiem un tūkstošiem kilometru attālumā no Latvijas, diskutējam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Raidījuma viesi: Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Okupācijas muzeja Izglītības nodaļas vadītāja Inguna Role un Maskavas latviešu skolas vēstures skolotāja Ilze Renga.

Vai tiešām Stūra māja ir jāpārdod? Par degmaisījumu savā kabinetā un vēsturi, kas top šodien. Raidījuma #1pret1 viesis - Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība

Vieta, kas neļauj aizmirst mūsu vēstures sāpīgās lappuses, kļūst par mērķi tiem, kuri acīmredzot gribētu okupācijas noziegums turpināt. Tā varētu izskaidrot uzbrukumus Okupācijas muzejam, no kuriem skaļākais notika pavisam nesen, kad direktores kabinetā tika iemests degmaisījums.Uzbrukums okupācijas muzejam tiek vērtēts hibrīdkara kontekstā. Krustpunktā saruna par Okupācijas muzeja lomu, nozīmi un tālāko darbu ar Latvijas Okupācijas muzeja direktori Solvitu Vību.  

Vieta, kas neļauj aizmirst mūsu vēstures sāpīgās lappuses, kļūst par mērķi tiem, kuri acīmredzot gribētu okupācijas noziegums turpināt. Tā varētu izskaidrot uzbrukumus Okupācijas muzejam, no kuriem skaļākais notika pavisam nesen, kad direktores kabinetā tika iemests degmaisījums.Uzbrukums okupācijas muzejam tiek vērtēts hibrīdkara kontekstā. Krustpunktā saruna par Okupācijas muzeja lomu, nozīmi un tālāko darbu ar Latvijas Okupācijas muzeja direktori Solvitu Vību.  

Vieta, kas neļauj aizmirst mūsu vēstures sāpīgās lappuses, kļūst par mērķi tiem, kuri acīmredzot gribētu okupācijas noziegums turpināt. Tā varētu izskaidrot uzbrukumus Okupācijas muzejam, no kuriem skaļākais notika pavisam nesen, kad direktores kabinetā tika iemests degmaisījums.Uzbrukums okupācijas muzejam tiek vērtēts hibrīdkara kontekstā. Krustpunktā saruna par Okupācijas muzeja lomu, nozīmi un tālāko darbu ar Latvijas Okupācijas muzeja direktori Solvitu Vību.  

Aktieris, un nu jau arī rakstnieks Kaspars Pūce uzrakstījis savu trešo grāmatu, un tā ir par viņa tēvu, latviešu teātra un kino režisoru Voldemāru Pūci. „Spītnieks no Gaiziņa pakājes” ir grāmata, kurā paralēli norisinās divi stāsti, arī grāmatas noformējumā mijas tumšas un gaišas lappuses. Gaišās lappuses – tas ir stāsts par zemnieku puisi, kurš saslimis ar teātra spēlēšanu, atsakās strādāt zemes darbus patēva saimniecībā, apgūst aktiermeistarību pie Mihaila Čehova, kļūst par Latvijas Drāmas ansambļa vadītāju, piedalās Latvijas kino mākslas dzimšanā filmās “Lāčplēsis” un “Kaugurieši”. Tumšākās lappuses stāsta par Sibīriju. Apsūdzēts spiegošanā, 1948. gadā Voldemārs Pūce tiek notiesāts uz dzīvi Sibīrijas lēģeros, nokļūst Vorkutā, tur ogļu raktuvēs strādājošie ilgi nedzīvo. Taču, būdams labs organizators, viņš atrod veidu kā palikt virszemē. Proti, piedāvā vietējiem virsniekiem uzlabot viņu mājokļus, atrod nometnieku vidū labus amatniekus, kas spēj ražot dekoratīvo stiklu, bildītes ar Šiškina lācīšiem, ģipša salatētus. Šie divi pretēja vektora stāsti – par cerību pilno jaunekli, kura dzīvi izjauc laikmetu grieži, un nāvei nolemto Vorkutas nometnē ieslodzīto, kurš atrod veidu kā izdzīvot – tuvojas viens otram pretim, līdz sastopas brīdī, kad Voldemāram Pūcem pēc Staļina nāves izdodas izkārtot amnestiju, atrast Sibīrijā mītošo ģimeni, un kopīgi atgriezties Latvijā. Sibīrijas stāstam Kaspars Pūce pievēršas ne pirmo reizi, šī paša stāsta bērna acīm skatītā versija ir Kaspara Pūces pirmajā grāmatā, kas iznāca pirms nu jau vairāk nekā desmit gadiem, un tagad piedzīvojusi atkārtotu izdevumu - “Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā”. 1949. gada 25. martā tēvam pa pēdām izsūtīta tika arī viņa ģimene, aktrise Daila Kukaine–Pūce, tobrīd tikai septiņu mēnešus vecais Kaspars Inesis. Patiesi unikāls Kaspara Pūces rakstītajā šķiet tas, lai gan ar prātu saprotam, ka izstāstītie notikumi ir dziļi traģiski, lasīt tos var viegli, kā jautru pastāstiņu virknējumu, kurā ir kaut kas no latviešu tautas pasakām, kurās ganuzēns vienmēr uzveic Velnu. Voldemārs Pūce izdzīvoja, atgriezās, ne tikai fiziski, bet arī garīgi, ierakstīja savu vārdu vispirms Latvijas Leļļu teātra, pēc tam Operetes teātra vēsturē. Tas joprojām ir neatbildēts jautājums, kā bijušajam izsūtītajam, atšķirībā no diezgan daudziem, ļāva apmesties galvaspilsētā, ieņemt vadošus amatus. Grāmata “Spītnieks no Gaiziņa pakājes” gan koncentrējas uz Voldemāra Pūces dzīves daļu LĪDZ iekāpšanai vilcienā atpakaļ uz Rīgu. Taču arī šajā dzīves nogrieznī ir Latvijas teātra un kino vēsturei būtiski fakti. Stāsts par to, kā izcilajam krievu aktierim, režisoram un pedagogam Mihailam Čehovam pēc Ulmaņa apvērsuma nācās atstāt Rīgu, bet viņa studentiem aizmirst visu krievisko. Tas gan beidzās ar studentu dumpi un Latvijas Drāmas studijas dibināšanu. Tas, kas pārsteidz, Kaspars Pūce ir uzrakstījis ļoti dzīvīgu grāmatu, kur līdz sadzīviskām detaļām atstāstīti gadījumi, kas norisinājušies … patiesībā ilgi vēl pirms viņa dzimšanas.  Lai nebūtu jādodas ogļraktuvēs, latvieši lēģerī, ne bez apsviedīgā Voldemāra Pūces idejām,  nodibina mākslas cehu, kas ražo lietiņas, ar ko nometnes priekšnieks var tirgoties un paspīdēt priekšniecības acīs. Ģipša pelnu traukus ar kailiem bābiešiem,  Salatētus Latvijas karoga krāsās. Gleznas ar pārkopētiem Šiškina lācīšiem vai Aivazovska vilni. Neiespējamos apstākļos viņi ne tikai atrod veidu kā izdzīvot, bet iedibina  pat ko līdzīgu jēdzīgai dzīvei, izmanās svinēt Jāņus un Latvijas valsts dzimšanas dienu. Grāmatā “Spītnieks no Gaiziņa pakājes”, Kaspars Pūce uzrakstījis tādu kā varoņeposu par sava tēva dzīvi. No arhīvu izziņām, atmiņu druskām, atstātām piezīmēm, tēva tēlu viņš ir jaunradījis apmēram tāpat kā aktieris strādā pie lomas. Ja formāli Voldemārs Pūce ir ieslodzītais, cilvēks bez tiesībām, vergs uz divdesmit pieciem gadiem. Tad dēla rakstītajā viņš ir izdzīvotājs, uzvarētājs. Tāds, kurš visu mūžu spītējis liktenim. Spītējis zemnieka liktenim turpināt art zemi. Spītējis teātrī, neatteikdamies no sava skolotāja Mihaila Čehova mācītā. Lauzies iekšā tikko dzimstošajā Latvijas kino. Kaspara Pūces tūlīt izstāstītais stāsts attieksies uz laiku ap 1936. gadu, kad Voldemārs Pūce strādā kā režisors Latvijā pirmajai zinātniski populārajai pilnmetrāžas filmai “Mūsu pelēkais dārgakmens” par dolomīta ieguvi Latvijā. Izsūtītās Pūču ģimenes stāsts ir ar laimīgām beigām. Abi vecāki atgriežas Latvijā, Voldemārs Pūce drīkst strādāt profesijā, ģimenē piedzimst vēl divi bērni – komponists Valts Pūce, čella skolotāja Dace Pūce. Jā, tas ir ne tikai izdzīvotāja, bet arī supervaroņa, uzvarētāja stāsts. Un tikai ļoti ceru, ka sacerēto trilleri vēlāk vēstures pētnieki neuzskatīts par drošticamu avotu, jo grāmatas tēli saukti pavisam īstu, reiz dzīvojušu cilvēku vārdos. Ir diezgan interesanti vērot kā gadu gaitā mainījusies sabiedrības attieksme pret 25. martu, 14. jūniju. Bija laiks deviņdesmito gadu sākumā, kad izsūtīto stāsti tika vākti kā iespēja aizpildīt vēstures baltos plankumus, tā bija apsūdzība Padomju valstij par ilgstoši noklusētiem noziegumiem. Tad pienāca laiks, kas latvieši vairs negribēja būt bāreņu tauta, norobežojās arī no šiem stāstiem. Taču man ir sajūta, ka šobrīd no jauna svarīgākais šai vēstures mācībā ir uzvarētāja, izdzīvotāja stāsts, ko tik precīzi uzķēris Kaspars Pūce. Grāmatas “Spītnieks no Gaiziņa pakājes” atvēršanas svētki notiks 28. martā pulksten 16 Latvijas Okupācijas muzejā.

Valsts policija aizturējusi personu, kura varētu būt vainojama degmaisījuma iemešanā Latvijas Okupācijas muzeja vadītājas kabinetā. Par Latvijas Universitātes jauno rektoru ievēlēts Gundars Bērziņš. Ciešā drošības struktūru uzraudzībā, tūkstošiem cilvēku Maskavā atvadās no Navaļnija. Pie jauniem paradumiem būs jāpierod Rīgas iedzīvotājiem, pie daudzdzīvokļu mājām obligāti jāizvieto bioloģisko atkritumu šķirošanas konteineri.

Vēsturiskā Tetera nama jeb Stūra mājas tālākais liktenis. Cik mērķtiecīgi ticis risināts jautājums par ēkas izmantošanu pēc neveiksmīgās izsoles 2020. gadā un kāds varētu būt tās saturiskais piepildījums? Situāciju par nama turpmāko ekspluatāciju un izmantošanu komentē Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība. Latvijas okupācijas muzejs saņēmis kārtējo informāciju, ka Tetera nama ekspluatācija tiks apturēta 2024 gada 7. maijā. Runa ir par Stūra māju, kura atrodas Brīvības un Stabu ielas krustojumā. Nams celts pēc Aleksandra Vanaga projekta pagājušā gadsimta sakumā (1912.gadā) un ir nacionālā romantisma un jūgendstila apvienojuma paraugs. "Mēs esam nomnieki ar līgumu Zemes grāmatā līdz 2050. gadam. Latvijas Okupācijas muzejs strādās pie jebkuras valdības, pie jebkura īpašnieka, tikai dodiet šo iespēju elementārā līmenī. Es nemaz nesaku, ka namā nav apkures un mani darbinieki ziemas laikā ir neapkurinātās telpās. Mums ir tikai viena ofisa telpa, kur mūsu gidi sasildās pēc tūrēm," sarunā norāda Solvita Vība. "Arī apmeklētāji saka: kā jūs te varat strādāt, nerunājot par aukstumu, arī par saturu. Mēs strādāsim pie jebkuriem apstākļiem, tikai atļaujiet tādā minimālā līmenī un visu laiku nebiedējiet ar nama slēgšanu. Ja nebūs citas likstas, strādājam līdz 7. maijam. Ir pasākumi, notikumi. No vienas puses aicinātu visus, kas nav bijuši, nākt un skātīties, ja nu pēkšņi 7. maijs ir pēdējā darba diena." Solvita Vība sarnā atzīs, ka noteikti vēl cīnīsies par ēku, jo ir optimiste, bet arī atzīst, ka ir grūti visu laiku dzīvot uz kampaņām un darīt darbus, kas varbūt būtu jādara citiem. Tomēr atzīst,ka šo cīņu vēl neesam zaudējuši.  

Kopā ar Latvijas Okupācijas muzeja galveno krājuma glabātāju Taigu Koknēviču izzinām Līvānu ārsta Jāņa Šneidera likteni izsūtījumā, lapojam viņa piezīmes uz papirosu ietinamā papīra un pētām, ko šifrētā vēstulē savai līgavai Ursulai rakstījis Rīgā ieslodzītais vācu karagūsteknis Hanss Joahims Gacka. „Mums visiem ir tikai  viena izeja: censties nezaudēt garīgo līdzsvaru, taupīt savu spēkus un izturēt šī grūtā laika likstas. Jānāk taču gaišākām dienām, kā pēc nakts neizbēgami aust gaisma.” Savai sievai Mērijai, kura ir izsūtīta uz Novosibirskas apgabala Parabeļas rajonu, raksta inženieris Pēteris Stakle no Usoļlagas nometnes Molotovas  apgabalā. Šos teikumus izvēlos par virsrakstu raidījumam, kas veltīts 14. jūnija deportāciju upuriem – garīgais līdzsvars un cerība uz gaišākām dienām  raksturo stāstus, kurus uzklausām Latvijas  okupācijas muzejā. 1. stāsts. Ārsta Jāņa Šneidera pieraksti un vēstule izsūtījumā esošajai Lilija Villai. Cienījamā Villas kundze! Jūsu šā gada 25. marta pastkartei gribu dot ātru atbildi. Jūsu vīru Kārli Jāņa dēlu labi atceros. Mēs kopā ar viņu 1941. gada 14. jūlijā pārbraucām šeit, kur es tagad dzīvoju. Pēc mūsu atbraukšanas viņš drīz saslima ar caureju un atradās slimnīcā mūsu ārstēšanā. 1941. gada 17. oktobrī viņš aizbrauca “smilšu kalnā”. Labi zinu, ka manas rindiņas nesīs Jums lielas sāpes, bet Jūs, tāpat kā visas mūsu drosmīgās sievas, jau 4 gadus esat atšķirtībā pārcietusi daudzas grūtības, un es ceru, ka Jūs esat garā stipra un varu ar Jums būt atklāts. Novēlu, lai visaugstākais spēks, neatkarīgs no mums, turētu Jūsu garu možu. Esiet lepna un turiet savu galvu augstu. Ļoti iespējams, ka karš drīz beigsies un apstākļi Jūsu dzīvē mainīsies uz labo pusi. (Ārsta Jāņa Šneidera 1945. gada 22. aprīļa vēstule no ieslodzījuma vietas Kirovas apgabala Kajas rajonā Lilijai Villai nometinājuma vietā Novostroikā.) Gadu pēc Jāņa Šneidera aiziešanas mūžībā, tas ir 1989. gadā, 11. februāra laikrakstā „Literatūra un Māksla” tiek publicēts minētais ārsta Šneidera saraksts ar  izsūtījumā mirušajiem latviešiem. „… 48 gadus nākušu, esam saņēmuši sēru vēsti par savu vectēvu…, tēvs ar pateicību atcerējās ārstu Šneideru par viņam izdarīto operāciju lēģerī un arī par ārsta darbu, ko viņš darīja visu ieslodzīto labā… Lūdzu man paziņot Jāņa Šneidera meitas Irīnas adresi, lai uzzinātu viņas tēva kapa vietu. Vēlētos uz viņa kopiņas uzlikt visskaistākos ziedus, vairāk jau es neko nevaru…”  Tādas un līdzīgas vairāku izsūtīto pēcnācēju pateicības vēstules tika nodrukātas  „Literatūrā un Mākslā” nākamajā numurā pēc publicētā saraksta. 2. stāsts. Vācu karagūstekņa vēstule. Okupācijas muzeja krājuma glabātāja Taiga Koknēviča  uz galda novieto  lakotu koka rotaslietu cibiņu, kas izskatās rūpnieciski darināta un ļoti sadzeltējušu papīra lapu, kurā ar zīmuli sarakstīti nesaprotami ķeburi. „Ja šīs rindas kādreiz tevi sasniegs, padomā par katru vārdu, ko izlasīsi, jo es tos izvilku no dzeloņstiepļu mudžekļa. Manas domas tagad ir nedaudz saplosītas, bet neskatoties uz visiem šiem laikiem, tās vienmēr ir ar Tevi -  ar manu mazo, mīļoto Ursulu. Lai Tas Kungs dod mums atkalredzēšanos, dārgā Ursula, un tad mēs viņam kopā lūgsim, lai viņš nekad vairs neļautu saulei aiziet. Es esmu ar jums no visas sirds katru stundu.” (Nosūtījis ieslodzītais Hanss Joahims Gacka no karagūstekņu nometnes Rīgā 1945. gada 3. jūlijā  līgavai Ursulai Brīgerei Glogavā pie Oderas)

8.maijs — Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, kad Eiropas un citas pasaules tautas ar sāpēm atceras aizgājušā gadsimta lielāko traģēdiju un miljonu upurus. Nu jau otro gadu karš ir tepat blakus, asiņains un upurus prasošs. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts saruna par Latvijas tautas zaudējumiem Otrajā pasaules karā un to, kā karš Ukrainā mainījis starptautiskās sabiedrības izpratni par kara sekām Baltijas valstīs. Raidījuma viesi: vēstures doktors Gints Apals, Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs, Pēteris Kalniņš, Latvijas Okupācijas Muzeja Publiskās vēstures nodaļas pētnieks un Aivars Sinka, Daugavas Vanagu Centrālās valdes priekšsēdis.

Vēl joprojām ir daudz dziļu lietu, kas ir līdz galam jāizvērtē mūsu valsts vēsturē, tāpēc Kultūras rondo devās uz Okupācijas muzeju, lai, pieminot 25. marta deportācijas, apzinātos tās vērtības, kuras aizstāvam un mums ir būtiskas pašlaik.  Laikā, kad skan raidījums, piemiņas pasākumos visā Latvijā, kā arī citviet pasaulē skan represēto vārdi un uzvārdi, pieminot un godinot ikvienu 1949. gada deportācijās cietušo. 1949. gada 25. martā 42 300 Latvijas ļaudis tika vardarbīgi deportēti uz Sībīriju. Raidījuma sākumā skan Martas Loginas liecība, atmiņu stāsta fragments par notikumiem 1949. gada 25. martā. Stāstu tūkstoši un aiz katra no tiem cilvēku dzīves, kas tika izpostītas. Pieminām izsūtītos un caur viņu pieredzēto raugāmies arī uz sevi, savu dzīvi un notikumiem, kas risinās mums blakus, Ukrainā. Dzirdēto liecību blakus daudzām citām glabā Latvijas Okupācijas muzejs, ar kura palīdzību tapis šis raidījums. Dodamies uz Okupācijas muzeju tikties ar tā darbiniekiem, lūkot liecības par izsūtītajiem, saskatīt paralēles ar karu Ukraina un gūtu spēka un pārliecību visa labā un gaišā uzvarai pār varmācību un tumsu. Tieši tā ir veidota okupācijas muzeja ekspozīcija.  Stāsta un rāda Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība, muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Evita Feldentāle, galvenā krājuma glabātāja, direktora vietniece Taiga Kokneviča un ģeogrāfs, digitālas kartes deportetie.kartes.lv veidotājs Jānis Turlais, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības priekšsēde Dzintra Bunks un izsūtījumu pieredzējušais Jānis Ploriņš.

Vēl joprojām ir daudz dziļu lietu, kas ir līdz galam jāizvērtē mūsu valsts vēsturē, tāpēc Kultūras rondo devās uz Okupācijas muzeju, lai, pieminot 25. marta deportācijas, apzinātos tās vērtības, kuras aizstāvam un mums ir būtiskas pašlaik.  Laikā, kad skan raidījums, piemiņas pasākumos visā Latvijā, kā arī citviet pasaulē skan represēto vārdi un uzvārdi, pieminot un godinot ikvienu 1949. gada deportācijās cietušo. 1949. gada 25. martā 42 300 Latvijas ļaudis tika vardarbīgi deportēti uz Sībīriju. Raidījuma sākumā skan Martas Loginas liecība, atmiņu stāsta fragments par notikumiem 1949. gada 25. martā. Stāstu tūkstoši un aiz katra no tiem cilvēku dzīves, kas tika izpostītas. Pieminām izsūtītos un caur viņu pieredzēto raugāmies arī uz sevi, savu dzīvi un notikumiem, kas risinās mums blakus, Ukrainā. Dzirdēto liecību blakus daudzām citām glabā Latvijas Okupācijas muzejs, ar kura palīdzību tapis šis raidījums. Dodamies uz Okupācijas muzeju tikties ar tā darbiniekiem, lūkot liecības par izsūtītajiem, saskatīt paralēles ar karu Ukraina un gūtu spēka un pārliecību visa labā un gaišā uzvarai pār varmācību un tumsu. Tieši tā ir veidota okupācijas muzeja ekspozīcija.  Stāsta un rāda Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība, muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Evita Feldentāle, galvenā krājuma glabātāja, direktora vietniece Taiga Kokneviča un ģeogrāfs, digitālas kartes deportetie.kartes.lv veidotājs Jānis Turlais, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības priekšsēde Dzintra Bunks un izsūtījumu pieredzējušais Jānis Ploriņš.

"Dod Pieci!" labdarības akcija šogad pievēršas Ukrainas karam un bērnu likteņiem tajā. Karš Ukrainā visos tā aspektos ir šausmīgs un prātam neaptverams, taču kā ikvienā karā visbezpalīdzīgākie un trauslākie ir bērni. Bēgļi, bāreņi, izvestie, pazudušie un mirušie - šis gads ir atstājis traģisku zīmi visā Eiropas vēsturē un šo sāpi uz saviem pleciem vissmagāk nes bērni. Raidījumā Zināmais nezināmajā palūkojamies 20. gadsimta vēsturē un skaidrojam, kādi bija Latvijas bērnu likteņi Otrā pasaules kara laikā. Kur starp kaujām, varas maiņām, deportācijām un genocīda šajā karā palika bērni, skaidro vēsturnieks Jānis Riekstiņš. Atmiņas par dzīvi bēgļu nometnēs Vācijā pēc Otrā pasaules kara "Tā braukāšana pa nometnēm vecākiem bija šausmīgi grūta, bet kā bērniem mums nekādu bēdu nebija. Tagad visi runā par emocionālām traumām, teiksim, kad nogalina vienu cilvēku, tas ir šausmīgi, bet kad visi kopā vienā vietā, kā saka, tu esi vienā laivā, tad kaut kā tu izdzīvo bez lielām traumām," tā skan viens toreizējo latviešu bēgļu bērnu atmiņu stāstiem, kas apkopots muzeja "Latvieši pasaulē" krājumā. Cik ļoti tolaik bērni apjauta palikšanu bez dzimtenes un kā uztvēra dzīvi nometnēs? Vai bērna acīm viss šķiet vieglāks, krāsaināks, vai arī bērni spēj ieraudzīt labo arī visdrūmākajās  situācijās, to jautāju pati sev, gatavojot šo sižetu par latviešu bērnu atmiņām Vācijas bēgļu nometnēs Otrā pasaules kara beigās. Nepietiekama pārtika, trūcīgi dzīves apstākļi, taču mēs bijām latviešu vidū, mēs mācījāmies latviešu skolā, mēs  iesaistījāmies skautu vai gaidu kustībā, mums apkārt bija draugi – tie ir pieturas punkti  bēgļu bērnu atmiņu stāstos, kurus pirms 15 gadiem sāka apkopot muzeja un pētniecības  centra “Latvieši pasaulē” vadītāja Marianna Auliciema. Rita Sīle nometnē nonāca 6 gadu vecumā: "Vācieši mūs sūtīja no vienas nometnes uz otru, un tās bija tās šausmīgās barakas, kur vējš pūta cauri sienām, un tie netīrie deķi un tā. Un es zinu, ka karš beidzās, un es prasīju mammai – tagad mēs brauksim mājās? Viņa saka – nē. Un es  bērns nodomāju – ok, nebrauksim, labi, tad es iešu spēlēties. Ja es būtu bijusi vecāka, es būtu vairāk prasījusi. Es tikai zināju, ka karš mūs izdzina. Kad karš beidzās, tad mēs braucam atpakaļ – tā ir tā bērna domāšana. Tā braukāšana bija vecākiem šausmīgi grūti, tagad es to saprotu. Bet kā bērniem – mums nekāda bēda nebija. Tagad visi runā par emocionālām  traumām, teiksim, kad nogalina vienu cilvēku – tas ir šausmīgi. Bet, kad visi kopā tā kā vienā vietā, kā saka, tu esi vienā laivā, tad kaut kā tu izdzīvo bez lielām traumām." Tā skan viena no daudzajām toreizējo bērnu atmiņām, ko ir apkopojuši  muzeja "Latvieši pasaulē" darbinieki. To, ka kara šausmas bērni uztvēra citādāk kā pieaugušie, arī apliecina bijušais un ilggadējais Latvijas Okupācijas muzeja biedrības vadītājs, literatūrzinātnieks, dzejnieks un sabiedriskais darbinieks Valters Nollendorfs, kurš bēgļu nometnē nokļuva 14 gadu vecumā. Dzīve barakās, trūcīga un vienveidīga pārtika, bet pāri visam – te bija latviešu skoliņa, te es apzinājos savu latvietību, ieguvu savu pirmo latvisko  izglītību, saka Aija Ebdena, ilggadīga Latviešu centra Vācijā pārstāve.

Izstāstīt vēsturi dizaina valodā piedāvā "Dizaina pastaiga 2022".  Rīt, 20.oktobrī, ikgadējais notikums, kas vienas dienas garumā dod iespēju ielūkoties dizaina aizkulisēs, šogad veltīts dizaina un vēstures attiecībām. Pasākuma norises vieta – Latvijas Okupācijas muzejs, kurā visas dienas garumā notiks astoņas dizaina pastaigas jaunatklātajā ekspozīcijā „Ceļš uz gaismu”. Pastaigas vadīs dizaina biroja "H2E" dizaineri, bet dienas noslēgumā būs diskusija. Dizaina pastaigā kopā ar dizaina studijas "H2E" vadošo dizaineri Ingūnu Eleri devās Laima Slava. Ja arī jūs vēlaties kopā ar dizaineriem doties pastaigā, jāreģistrējas un jādodas uz šī gada centrālo pieturpunktu – Latvijas Okupācijas muzeja jaunatklāto ekspozīciju. Dienas noslēgumā plānota diskusija  „Dizains un vēsture”, kuru vadīs dramaturgs Lauris Gundars. Diskusijā piedalīsies Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks Kārlis Dambītis, publiciste Sarmīte Kolāte, režisors un dramaturgs Ivo Briedis, kā arī "H2E" dizainere Ingūna Elere.

Kopš jūnija ir atvērta Okupācijas muzeja jaunā ekspozīcija. Ieskatu tajā Kultūras rondo sniedza dizainere Inguna Elere un muzeja speciālistes Aija Ventaskrasta un Inguna Role. Viņa arī atklāj, kā smagas un grūtas vēstures lietas muzejā stāsta bērniem. "Tā kā uz Okupācijas muzeju nāk arī ģimenes ar bērniem, īpaši ārzemju viesi, tad mums radās doma, ka ir vajadzīga "bērnu līnija", kā mēs to nosaucām. Kopumā muzejos tā ir pierasta prakse, bet mūsu muzejā tas ir jaunums. Okupācijas muzejā ir 11 tēmas, sākot ar pirmo Latvijas neatkarības laiku un beidzot ar Neatkarības atjaunošanu un brīvu valsti. Visās šajās tēmās ir klāt lācītis Miks, izdomāts tēls, kurš attiecīgi ir vai nu laimīgs vai nobijies, vai paslēpies, tātad atbilstoši tēmai. Ja tā ir deportāciju tēma, tad daudzi mazi lācēni ir iespiesti kastītē, kas simbolizē vilciena vagonu, kur cilvēki ir ļoti cieši kopā viens otram vesti prom, un tamlīdzīgi," stāsta muzeja speciāliste. Latvijas Okupācijas muzeja misija: Atcerēties. Pieminēt. Atgādināt. Atcerēties, kas notika ar Latviju, Latvijas tautu un zemi komunistiskās Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas režīmu valdīšanas laikā no 1940. līdz 1991. gadam; Pieminēt netaisni notiesātos un noslepkavotos, svešos karos kritušos, represijās un izsūtījumā cietušos un mirušos, bēgot no okupācijas varām, pasaulē izkliedētos; Atgādināt pasaulei svešo varu nodarījumus Latvijas valstij, zemei un tautai.

Noklusētās, izstāstītās un brīdinošās atmiņas Okupācijas muzeja jaunajā ekspozīcijā. Okupācijas muzeja jauno eksopozīciju izstaigājam kopā ar muzeja speciālistēm Aiju Ventaskrasti un Ingunu Roli, ar dizaina autori Ingūnu Elerei. Ir raidījumi, kurus var viegli ierakstīt un viegli samontēt, bet ir tādi, kuri prasa emocionālu atelpu, lai sakārtotu domas vispirms galvā, pēc tam – raidījumā. Un šodien jūs dzirdēsit tieši tādu raidījumu. Šī muzeja ekspozīcijas skiču stadijā, dizaineri caurus vakarus klausījās cilvēku stāstus un droši vien domāja arī par savu ģimeni. Viena no viņām bija dizainere Ingūna Elere no biroja „H2E”, viņa ir Okupācijas muzeja jaunās ekspozīcijas dizaina autore, kura ved pa muzeja gaismu, tuneli, sniegputeni, sarkano miglu un beigās saka, ka tas sarkanbaltsarkanais karogs ir jānes arī tev vienam, un jāatceras ir arī tev vienam. Izejot no muzeja, pretī nāk kāda oficiāla delegācija, un tādu vēl būs daudz, bet līdz ar muzeja atvēršanas stundu te ienāk divi pusmūža ārzemnieki un ilgi un rūpīgi lasa un klausās, un skatās un, iespējams, sajūt, bet mēs viņus netraucējam. Uz mana galda šī raidījuma tapšanas laikā ir „Mika grāmata”, tāpēc arī sākam ar muzeja speciālistes Ingunas Roles stāstu, kā tapa muzeja bērnu līnija un „Mika stāsts”. „Mika grāmata” teksta autors ir Lauris Gundars, savulaik viņam bija izrāde „ Pieskaries baltajam lācim”, bet pagājušajā gadā iznāca grāmata ‘'Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A'', mēģinot saprast, sevi un savu paaudzi. Pēc vairāku gadu pārtraukuma 1. jūnijā tika atklāta arhitekta Gunāra Birkerta iecerētā Latvijas Okupācijas muzeja piebūve “Nākotnes nams” un pastāvīgā ekspozīcija, kuras jaunais veidols tapis pēc dizaina studijas „H2E” izstrādātās koncepcijas. Divarpus gadus dizaina studija „lauzusi zīmuļus”, veidojot 867 kvadrātmetru plašo ekspozīciju, kurā 570 kvadrātmetru lielas sienas, 106 īpaši dizainētas vitrīnas, 15 video projekcijas un 19 displeji stāsta par Latvijas 20. gadsimta vēsturi – totalitāro okupācijas varu nodarījumiem Latvijas tautai un valstij laikā no 1940. līdz 1991. gadam. Intervija ar dizaina studijas H2E māksliniecisko direktori Ingūnu Eleri lasāma portālā Arterritorie „Emocionālā ekspozīcija””, bet mūsu ceļš cauri Okupācijas muzejam kopā ar Ingūnu Elere joprojām ir vairāk par atmiņu un emocijām, nevis par dizainu. Kas veidojis Okupācijas muzeja saturisko daļu un cik daudz vēl palicis krājumā, cik svarīgi cilvēkiem izlasīt un uzzināt par savējiem – pazudušajiem, pazaudētajiem, bet neaizmirstiem, stāsta Okupācijas muzeja ekspozīcijas nodaļas vadītāja Aija Ventaskraste, atklājot arī, ka tuvinieku savējos sadzirdējuši arī Latvijas Radio vienā no pagājušā gada emocionālākajiem un saturiski konventrētākajiem Ziņu dienesta kolēģes Sintijas Ambotes raidījumiem „Aizvesto ardievas”.

Atcerēties. Pieminēt. Atgādināt. Tā savu misiju redz Latvijas okupācijas muzejs, kurš pēc vairākus gadus ilgušās rekonstrukcijas atgriezies Vecrīgā, Latviešu strēlnieku laukumā 1, ar jaunu ekspozīciju. Kā vēsturisko padarīt aktuālu, par kādām vertībām iestājas Okupācijas muzeja biedrība, aicinot apmeklētājus uz atkal tikšanos klātienē? Saruna par trimdas ieguldījumu gan muzeja veidošanā un dibināšanā, gan ziedojumu piesaistīšanā un muzeja uzturēšanā visu nu jau 29 gadu garumā, gan arī par trimdas aktivitātēm pirms neatkarības atjaunošanas. Un, protams, par muzeja šodienas aktualitātēm. Sarunājas Latvijas Okupācijas biedrības valdes priekšsēdētāja Dzintra Bungs, Latvijas okupācijas muzeja direktore Solvita Vība, Latvijas Okupācijas biedrības biedrs; Nākotnes nama projekta vadītājs Valters Nollendorfs un  Latvijas okupācijas muzeja vadītāja no 2002.- 2014. gadam Gundega Michele.  

Laika dokumentēšana UNESCO programmā “Pasaules atmiņa”. Raidījuma viesi: UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika un Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma izpētes nodaļas mākslas eksperte Ilona Miezīte. Martā UNESCO LNK svinīgi sveic jaunpienācējus – jaunās dokumentārā mantojuma nominācijas – UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā. Šogad UNESCO programma "Pasaules atmiņa" atzīmē 30.gadadienu. Latvijas Okupācijas muzejā 25. martā notika nominācijas "Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss" papildināšana ar septiņām jaunām vēstulēm no Tukuma muzeja, Latvijas Okupācijas muzeja, Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja un muzeja "Ebreji Latvijā", sveicot nominācijas glabātājus. Savukārt 30.martā Rakstniecības un mūzikas muzejā tiks sveikti Latvijas Nacionālā bibliotēka un Rakstniecības un mūzikas muzejs, kas papildinājuši nomināciju "Hernhūtiešu rokraksta kolekcija, 18. līdz 19.gadsimts". Latvijas Nacionālā kolekcija līdz šim varēja lepoties ar 10 vērtībām, šogad tās tika papildinātās ar ar Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekciju un Rīgas rātes protokoliem

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, 1941. gada jūnija vidū vairāk nekā 15 tūkstošus Latvijas cilvēku sadzina vilciena vagonos un izveda uz ieslodzījuma vietām vai nometināja Sibīrijā un Kazahstānā. Tikai daļai no viņiem izdevās atgriezties mājās. Kultūras rondo tiešraide no Latvijas okupācijas muzeja. Šodien, 14. jūnijā, atceramies un godinām ikvienu 1941. gada deportācijās cietušo. Deportācijas gadadienas atceres projekta „Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14.jūnija deportācijām” ietvaros Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar visām Latvijas pašvaldībām izveidojusi interaktīvu tiešsaistes karti no 119 piemiņas vietām visā Latvijā, pie kurām šā gada 14. jūnijā tiks lasīti PSRS okupācijas režīma no Latvijas represēto vārdi un uzvārdi, tādejādi īstenojot Valsts prezidenta Egila Levita ieceri pieminēt un godināt ikvienu 1941. deportācijās cietušo. Latvijas Radio tiešraide no Latvijas okupācijas muzeja - vietas, kas ne tikai glabā dažādus priekšmetus un liecības par traģiskajiem vēstures notikumiem, bet arī paši aktīvi iesaistās to vākšanā un pētniecībā. Kā apliecinājums tam ir arī grāmata "Mēs tiksimies mūžībā", kuras simboliskā atvēršana notiek šī raidījuma laikā. Skan arī fragmenti no video liecībām, kuras ierakstījusi muzeja pētniece Lelde Neimane. Uz sarunu aicinām Okupācijas muzeja direktora padomnieku, vēstures doktoru Gintu Apalu. Viņš atgādina par notikumiem 1941.gadā laikā no 14.- 18. jūnijam, kad norisinājās deportācijas. Valsts prezidenta Egila Levita uzruna, pieminot pirms 80 gadiem deportācijās cietušos. Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība iepazīstina ar unikālu liecību - Talivalža Rozenšteina dienasgrāmatu. Viņa arī stāsta par piemiņas memoriālu “Vēstures taktīla” un gaidāmo muzeja pārcelšanos uz atjaunoto muzeja ēku. Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Evita Feldentāle un muzeja vadošā speciāliste Lelde Neimane stāsta par iegūtajām video liecībām. Par izdevumu "Mēs tiksimies mūžībā" stāsta tā sastādītāja Okupācijas muzeja galvenā krājuma glabātāja, direktora vietniece Taiga Kokneviča. Vēstures ekspozīcijas Cēsīs “Sirdsapziņas ugunskurs” vadītāja Elīna Kalniņa stāsta par piemiņas ekspozīciju Cēsīs. Latvijas okupācijas muzeja valdes pārstāvis, pētnieks Oskars Gruziņš iepazīstina ar savu pētījumu par kādu jūtīgu tematu par svešu valstu karavīru un vietējo meiteņu mīlestībā dzimušajiem “kara bērniem” okupētajā Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Atmiņu pētniece Vita Zelče runā par atmiņu kultūras nozīmīgumu. Digitālā karte, kurā lasāmi 1941. gadā izsūtīto vārdi, ir apskatāma internetā.    

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, 1941. gada jūnija vidū vairāk nekā 15 tūkstošus Latvijas cilvēku sadzina vilciena vagonos un izveda uz ieslodzījuma vietām vai nometināja Sibīrijā un Kazahstānā. Tikai daļai no viņiem izdevās atgriezties mājās. Kultūras rondo tiešraide no Latvijas okupācijas muzeja. Šodien, 14. jūnijā, atceramies un godinām ikvienu 1941. gada deportācijās cietušo. Deportācijas gadadienas atceres projekta „Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14.jūnija deportācijām” ietvaros Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar visām Latvijas pašvaldībām izveidojusi interaktīvu tiešsaistes karti no 119 piemiņas vietām visā Latvijā, pie kurām šā gada 14. jūnijā tiks lasīti PSRS okupācijas režīma no Latvijas represēto vārdi un uzvārdi, tādejādi īstenojot Valsts prezidenta Egila Levita ieceri pieminēt un godināt ikvienu 1941. deportācijās cietušo. Latvijas Radio tiešraide no Latvijas okupācijas muzeja - vietas, kas ne tikai glabā dažādus priekšmetus un liecības par traģiskajiem vēstures notikumiem, bet arī paši aktīvi iesaistās to vākšanā un pētniecībā. Kā apliecinājums tam ir arī grāmata "Mēs tiksimies mūžībā", kuras simboliskā atvēršana notiek šī raidījuma laikā. Skan arī fragmenti no video liecībām, kuras ierakstījusi muzeja pētniece Lelde Neimane. Uz sarunu aicinām Okupācijas muzeja direktora padomnieku, vēstures doktoru Gintu Apalu. Viņš atgādina par notikumiem 1941.gadā laikā no 14.- 18. jūnijam, kad norisinājās deportācijas. Valsts prezidenta Egila Levita uzruna, pieminot pirms 80 gadiem deportācijās cietušos. Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība iepazīstina ar unikālu liecību - Talivalža Rozenšteina dienasgrāmatu. Viņa arī stāsta par piemiņas memoriālu “Vēstures taktīla” un gaidāmo muzeja pārcelšanos uz atjaunoto muzeja ēku. Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Evita Feldentāle un muzeja vadošā speciāliste Lelde Neimane stāsta par iegūtajām video liecībām. Par izdevumu "Mēs tiksimies mūžībā" stāsta tā sastādītāja Okupācijas muzeja galvenā krājuma glabātāja, direktora vietniece Taiga Kokneviča. Vēstures ekspozīcijas Cēsīs “Sirdsapziņas ugunskurs” vadītāja Elīna Kalniņa stāsta par piemiņas ekspozīciju Cēsīs. Latvijas okupācijas muzeja valdes pārstāvis, pētnieks Oskars Gruziņš iepazīstina ar savu pētījumu par kādu jūtīgu tematu par svešu valstu karavīru un vietējo meiteņu mīlestībā dzimušajiem “kara bērniem” okupētajā Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Atmiņu pētniece Vita Zelče runā par atmiņu kultūras nozīmīgumu. Digitālā karte, kurā lasāmi 1941. gadā izsūtīto vārdi, ir apskatāma internetā.    

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, pirms 80 gadiem no Latvijas nelikumīgi uz ieslodzījuma vai nometinājuma vietām izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. Šorīt, noslēdzot Latvijas Radio rubriku par aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes tuviniekiem, dzirdēsiet atvadu vārdus no kāda izsūtītā, kas palika anonīms un vēstījums adresātu nesasniedza. Latvijas Okupācijas muzeja krājumā starp izsūtīto rakstītajām atvadām ir arī kāda anonīma zīmīte. Siguldas dzelzceļa stacijā 1941. gada 14. jūnijā no deportēto vagona izmesta uz tā laika cigarešu (Prima) paciņas saburzīta vāciņa rakstītā zīmīte. Tā ir bez paraksta un tādēļ nekad nesasniedza kādu adresātu. To kāds pacēla Siguldas stacijā, saglabāja un uzdāvināja Latvijas okupācijas muzejam. "Piezvanīt jeb uzrakstīt Siguldas patēr. biedrībā kasierei, ka “Pīrāgs” 16.VI aizbrauc “Dzimtenē”, pievāc, ko vari." "Pīrāgs" visticamāk ir zīmītes autora iesauka, savukārt vārdu ‘'dzimtenē'' viņš ielicis pēdiņās it kā ironiski norādot uz nu jau plašo PSRS dzimteni. Pirms 80 gadiem no Latvijas izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus iedzīvotāju. Pēc formāliem kritērijiem no sabiedrības izslēdza sociālās grupas, kuras uzskatīja par potenciāli naidīgām padomju okupācijas varai. Vislielākā deportējamo grupa bija “pretpadomju elementi” – tie varēja būt partiju un sabiedrisko organizāciju biedri, agrākās valsts augstākie ierēdņi, policisti, virsnieki, fabrikanti, tirgotāji, namīpašnieki, lielie zemes īpašnieki. Ar PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta Sevišķās apspriedes lēmumu arestētos bija plānots ieslodzīt nometnēs no 5 līdz 8 gadiem, bet pēc soda izciešanas nosūtīt nometinājumā uz 20 gadiem. Vēl daļai piesprieda nāves sodu – nošaušanu. Deportējamo arestam un nogādāšanai līdz vilcienu ešeloniem veidoja operatīvās grupas līdz piecu cilvēku sastāvā, kuras vadīja okupācijas varas operatīvie darbinieki, miliči vai arī Iekšējā karaspēka politvadītāji. Katrai grupai piekomandēja arī pāris vietējos aktīvistus kā ceļa rādītājus un mantas aprakstītājus. Deportācijas īstenošanai bija nepieciešams liels skaits transporta līdzekļu, tādēļ uz operācijas laiku izmantoja dažādu iestāžu smagās automašīnas. Laukos mobilizēja zirgu transportu. Iedzīvotāju izsūtīšanas operācija sākās naktī no 13. uz 14. jūniju. Ģimenēm bija atļauts ņemt līdzi personiskās mantas līdz 100 kg svarā, bet dažkārt operatīvās grupas nedeva pat īso laiku mantu savākšanai. Deportējamos nogādāja savākšanas punktos – dzelzceļa stacijās, kur arestētos atšķīra no ģimenēm un ievietoja atsevišķos vagonos izsūtīšanai uz Krievijas attālākajiem reģioniem. Arestētajiem nometnēs uzrādīja apsūdzības par kontrrevolucionāriem noziegumiem. Bada, smagā darba un neciešamo dzīves apstākļu dēļ liela daļa ieslodzīto nomira, nesagaidījuši spriedumu. 35% no deportētajiem bija arestētie, kurus veda uz ieslodzījuma vietām, tie pārsvarā bija vīrieši, pārējos, lielākoties savukārt sievietes, izsūtīja uz nometinājuma vietām. Soda nometnēs un nometinājumā pavisam gāja bojā 6081 deportētais -(39,43 % deportēto). Lielākā daļa nomira ieslodzījuma vietās, tostarp aptuveni 700 cilvēkiem izpildīja nāvessodu. Savukārt nometinājumā nomira teju divi tūkstoši cilvēku, īpaši augsta bija bērnu un vecāku ļaužu mirstība bada un infekcijas slimību dēļ.

Gaidot piemiņas dienu, 14. jūniju, ik rītu stāstām par aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes. Nelielus, saburzītus un steigā aizrakstītus papīra gabalus deportētie visticamāk no vagoniem izmeta pēc izbraukšanas no stacijas, bet vēl pilsētas teritorijā vai apdzīvotā vietā. Dažas tolaik atrastās zīmītes tagad glabājas Latvijas Okupācijas muzejā. Šodien plašāk par izsūtītā Oskara Bērziņa atvadām no sievas Martas. Oskars Bērziņš bija Politiskās pārvaldes vecākais uzraugs. Pārvalde starpkaru laika Latvijā pildīja pretizlūkošanas un iekšējās drošības dienesta funkcijas, vēlāk to pārdēvēja par Politiskās policijas pārvaldi. Tā darbojās līdz 1940. gadam un pēc PSRS okupācijas vairāk nekā 90% Latvijas specdienestu virsnieku nogalināja vai viņi gāja bojā padomju ieslodzījuma vietās. Oskaru Bērziņu 1941. gada 14. jūnijā arestēja mājās Valkā un izsūtīja no Gulbenes stacijas. Arī viņš izvešanas brīdī paguva uzrakstīt un no vagona izmest nelielu vēstuli sievai Martai. Vēstule rakstīta uz rūtiņu lapas ar parasto zīmuli, steigā pierakstītas lapas abas puses. ‘'Gulbenes stacija. 15. jūnijs, 1941. gads. Mīļo sieviņ, Martiņ! Laikam jau zini, ka tieku kopā ar dažiem citiem mālupiešiem izsūtīts no LPSR uz Vissavienību. Izturās pret mums laipni un korekti. Vienā preču vāģī atrodos kopā ar skolotāju Kataju un Steju. Pavisam kopā 24 cilvēki. Apģērbu un apavus esmu paņēmis apmēram gada laikam līdzi. Sola mums labus dzīves apstākļus. Garastāvoklis man ir labs. Mans laulības gredzens palika manā sīknaudas makā drēbju skapī. Sudraba tējkarotītes arī neņēma. Tu, Martiņ, man pagaidām lūdzu pakaļ nebrauc, kamēr rakstīšu, jo dažas ģimenes pilnā sastāvā tiek izsūtītas uz nometināšanu. Ceru, ka mēs vēl kādreiz satiksimies. Lūdzu esi mierīga un neuztraucies velti. Audzini bērnus lielus un disciplinētus. Vēlreiz lūdzu velti neuztraucies un par mani nebēdā. Jūtos labi un garastāvoklis man ir mierīgs un cerība ir, ka vēl tiksimies. Manis izsūtīšana man un citiem nāca pilnīgi negaidīti. Mīļi Tevi un abus dēlus mīlulīšus Andrīti un Juri un citus sveicinu. Tavs un jūsu Oskars.'' Oskara Bērziņa sievu Martu un bērnus neizsūtīja. Arhīva dokumenti liecina, ka Oskars Bērziņš dzimis 1892. gadā Krievijā, tā laika Pēterburgas guberņā, Lugas apriņķī, bet īsi pirms izsūtīšanas dzīvoja Valkas apriņķa Mālupes pagastā ‘'Āboliņu mājās''(tagad tas ir Alūksnes novads). Bērziņš bija Policijas sporta kluba un Latvijas aerokluba loceklis. Savukārt iepriekš līdz 1914. gadam dzīvoja vecāku mājās Krievijā, kā arī viņu mobilizēja Krievijas armijā. 1921. gadā Oskars Bērziņš kļuva par Alūksnes pilsētas kriminālpolicijas uzraugu, vēlāk Gulbenes pilsētas politiskās apsardzes uzraugs un pēdējos desmit gadus pirms izsūtīšanas bija Politiskās pārvaldes vecākais uzraugs Rīgā. Latvsijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta Valkas apriņķa nodaļa 1941. gada 14. jūnijā Oskaru Bērziņu apcietināja viņa mājās Mālupes pagastā par to, ka viņš dienēja policijā un sadarbojās ar Politisko policiju. Līdz ar to viņu automātiski uzskatīja par padomju varas ienaidnieku un 49 gadu vecumā viņu izsūtīja uz Ziemeļurālu labošanas darbu nometni Sevurallagu, kur ieslodzītajiem lika strādāt mežu cirtēs. Jau tā paša gada 24. novembrī Oskars Bērziņš nomira lēģera lazaretē un viņu apglabāja tuvējā kapsētā. Nāves cēlonis tur aizpildītajos dokumentos ierakstīts – sirdstrieka. Savukārt astoņdesmito gadu nogalē Latvijas PSR prokuratūra krimināllietu pret Bērziņu izbeidza sakarā ar to, ka viņš nav izdarījis nekādus noziegumus un ir reabilitēts.

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, pirms 80 gadiem no Latvijas nelikumīgi uz ieslodzījuma vai nometinājuma vietām izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. Līdz Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai Latvijas Radio ik rītu stāstām par septiņiem aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes. Nelielas, saburzītas un steigā aizrakstītas papīra lapas deportētie visticamāk no vagoniem izmeta pēc vilciena atiešanas no stacijas, bet vēl pilsētas teritorijā vai apdzīvotā vietā. Dažas tolaik palikušo atrastās zīmītes tagad glabājas Latvijas Okupācijas muzejā. Šodien plašāk par Latvijas armijas pulkveža Alfrēda Platā atvadām. Latvijas armijas pulkvedim Alfrēdam Platajam bija 44 gadi, kad Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāts 1941. gada 14. jūnijā viņu arestēja Litenes vasaras nometnē un izsūtīja. Platais paguva uzrakstīt un no vagona izmest zīmīti sievai Annai, kas sasniedza adresātu. Okupācijas muzejam zīmīti nodeva viņa meita Zigrīda Gintere. Kodolīgais un neziņas pilnais atvadu teksts rakstīts uz, nu, jau sadzeltējušas lapas ar parasto zīmuli. “Mīļā labā Anna! Sūtu Tev vēl sveicienus. Vai vēl kādreiz sūtīšu, nezinu. Dodamies pašlaik nezināmā ceļā. Tik daudz paliek nepateikta. Garā skūpstu Tevi, bērnus. Lai Dievs jums palīdz. No sirds Tevi mīlošais Alfreds.” Alfrēds Platais dzimis 1897. gadā Jēkabpilī lauku amatnieku ģimenē. Turpat pabeidza vietējo Tirdzniecības skolu. Bija grāmatvedis un kalkulators Rīgā. Latvijas armijā iestājās brīvprātīgi 1919. gada jūnijā Rīgā. Daugavpilī piedalījās cīņās pret bermontiešiem, pēc tam Latgales atbrīvošanā. Dienestu turpināja arī pēc Brīvības cīņām un Latvijas neatkarības pēdējos gados bija Armijas štāba bataljona rotas komandieris. Platajam arī piešķirta jaunsaimniecība Salas pagasta Ābeļu muižā, bet arhīvā atrodamajā izsūtīto personu lietā norādīts, ka pirms represijām viņš dzīvoja Cēsīs, Gaujas ielā 27. 1941. gadā karaspēka vasaras nometnē Litenē Alfrēdu apcietināja un ar PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta sevišķās apspriedes lēmumu notiesāja ar ieslodzījumu lēģerī uz astoņiem gadiem. Lēmumā par Alfrēda Platā apcietinājumu, kā visās deportēto lietās, ierakstīts - naidīgi noskaņots pret padomju varu un nodarbojies ar pretpadomju aģitāciju. Viņu izveda uz ieslodzījuma vietu Noriļskā. Alfrēda Platā sieva Anna Platais dzimusi 1902. gadā un viņam bija divi bērni – dēls Gunārs tolaik 16 gadus vecs un 9 gadus veca meita Zigrīda. Platā lietas mapē atrodams arī dokuments, kas apliecina, ka arī viņus bija plānots izsūtīt kā "sociāli bīstamus elementus", balstoties uz ģimenes galvas apsūdzību. Alfrēds Platais ieslodzījumu izcieta un 1956. gadā Sibīrijas kara apgabala kara tribunāls nozieguma sastāva neesamības dēļ spriedumu atcēla un izbeidza tiesvedību pret viņu. Kopumā Platais Sibīrijā pavadīja 15 gadus un atgriezās Latvijā, bet ģimene jau bija devusies bēgļu gaitās uz Brazīliju. Nelikumīgi izvestais Alfreds Platais nomira 1979. gadā 6. jūlijā Pļaviņās, vēlāk pārapbedīts Rīgā, Brāļu kapos. 90. gadu sākumā ar Latvijas Republikas prokuratūras lēmumu pilnībā reabilitēts.

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, pirms 80 gadiem no Latvijas nelikumīgi izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju vīriešus, sievietes un bērnus dzina vilcienu vagonos, lai izvestu uz ieslodzījuma vai nometinājuma vietām. Līdz Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai Latvijas Radio ik rītu stāstām par septiņiem aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes. Nelielus, saburzītus un steigā aizrakstītus papīra gabalus deportētie visticamāk no vilciena meta ārā kādu gabalu no izsūtīšanas stacijas, bet vēl pilsētas teritorijā vai apdzīvotā vietā. Dažas tolaik palikušo atrastās zīmītes tagad glabājas Latvijas Okupācijas muzejā. Šodien plašāk par Latvijas armijas kapteiņa Aleksandra Bolšaita atvadām. Deportācijas priekšvakarā Latvijas Armijas kapteinim Aleksandram Bolšaitim bija 41 gads. Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāts 1941. gada 14. jūnijā viņu arestēja un izsūtīja no Litenes, kur tajā laikā noritēja Latvijas armijas vasaras nometne. Bolšaitis, kā vēl daļa šodien zināmu citu izsūtīto, deportāciju dienā no vagona paguva izmest zīmīti sievai Elzai. Izmestā zīmīte tolaik arī nonāca pie tuviniekiem un Aleksandra dēls Pēteris to nodeva Latvijas Okupācijas muzeja krājumā. Tā ir neliela izmēra, saburzīta lapiņa uz kuras abām pusēm ar sarkanu zīmuli pierakstīts sekojošais: "Ļoti lūdzu informēt arī manu sievu. Mans stāvoklis tāds pats kā Alfredam. Pēkšņa kratīšana. Spieda mani manu vēstuli iznīcināt. Palika vienīgi pulksteņi. Es palaižos uz viņu bērnu audzināšanas ziņā. Lai viņa ir stipra. Sūtu viņai, bērniem un visiem tuviniekiem vissirsnīgākos sveicienus un novēlējumus. Domās būšu vienmēr pie viņiem. Bolšaitis. Adrese: Rīgā, Stabu iela 18, dzīvoklis 10, tel. 90800" No Latvijas izsūtīto personu lietas un krimināllietas apkopotas Latvijas Valsts arhīva fondos. Aleksandra Bolšaita izsūtīšanas lietas un krimināllietas dokumentos atrodamas šādas ziņas: tautība – latvietis, dzimis 1900. gadā Jelgavā, vidējā izglītība, beidzis ģimnāziju un vēlāk Kara skolu, Jātnieku daļu. Nav iepriekš tiesāts, bezpartejisks, precējies. Aleksandram bija ģimene – sieva Elza un divi bērni – tolaik četrgadīgais Pēteris un astoņgadīgā Ileāne, kas nejaušas sakritības dēļ liktenīgajā naktī nebija mājās. Pirms aresta Aleksandrs ar ģimeni dzīvoja Rīgā, Stabu ielā 18. Dienēja Latvijas armijā. Gluži kā lielākajai daļai izsūtīto PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta Sevišķās apspriedes lēmumā par Aleksandra arestu ierakstīta standarta apsūdzības vai izvešanas iemesla frāze - par naidīgu attieksmi pret Padomju varu un tās darbībām, jo iepriekš Bolšaitis piedalījās kaujās pret Sarkano armiju, tāpat lietas dokumentos viņš nodēvēts par Baltās gvardes pārstāvi jeb baltgvardu, kā tolaik saukti visi pretlielinieciskie spēki. To padomju represīvās iestādes automātiski uzskatīja par pamatu arestam un izsūtīšanai. Aleksandru Bolšaiti nelikumīgi notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem un tiesību atņemšanu. Viņu izsūtīja uz Noriļskas nometni Krasnojarskas novadā, kur ieslodzītajiem lika būvēt metalurģisko kombinātu un strādāt vara un niķeļa raktuvēs. Bolšaitis nomira ieslodzījumā 1942. gadā 19. novembrī un vietējo mediķu aizpildītā dokumentā, kā nāves iemesls norādīts – plaušu karsonis. Savukārt viņa ģimene - Elza ar bērniem Otrā Pasaules kara laikā 1944. gada vasarā devās bēgļu gaitās uz Austriju un vēlāk uz Venecuēlu. Baidoties no atkārtotām represijām, aptuveni 180 tūkstoši cilvēku šajā laikā bēga uz Eiropu un tālāk uz citām Rietumu valstīm. Nereti veidojās situācija, ka daļa ģimenes atradās izsūtījumā, daļa Latvijā, un vēl viena daļa trimdā Rietumos. Jāpiebilst, ka represētā Aleksandra dēls Pēteris Latvijā uz dzīvi atgriezās 90. gados un ir bijis Latvijas Okupācijas muzeja biedrības priekšsēdis.

Rīgas dome atbalstījusi kādreizējā Latvijas Okupācijas muzeja direktora Gunāra Nāgela iecelšanu Rīgas pašvaldības aģentūras "Rīgas pieminekļu aģentūra" direktora amatā. Kā jaunais Rīgas pieminekļu aģentūras direktors Gunārs Nāgels plānojis uzturēt un saglabāt kultūrvēsturiski nozīmīgus pieminekļus āra vidē Rīgā? Kādi būs galvenie viņa darbības virzieni? G. Nāgelam ir doktora zinātniskais grāds matemātikā un maģistra grāds lietišķajā valodniecībā. No 2014.gada līdz 2019.gadam viņš bijis Latvijas Okupācijas muzeja direktora amatā. Agrākā pieredze saistīta gan ar darbības, gan finanšu plānošanu. G. Nāgels strādājis gan kā docents Melburnas Universitātes Matemātikas departamentā Austrālijā, gan darbojies informātikas jomā Vācijā, kā arī bijis palīgviceprezidents Rijādas bankā Saūda Arābijā. Rīgas pieminekļu aģentūras galvenais uzdevums ir koordinēt, plānot, vadīt un īstenot darbus, kas saistīti ar pieminekļu uzskaiti, uzturēšanu un atjaunošanu. Īpaši kā valstiski un kultūrvēsturiski nozīmīgi pieminekļi aģentūras darbībā ir noteikti Brīvības piemineklis un Rīgas Brāļu kapi.

Turpinot stāstus par vardarbību ģimenē, pievēršamies pavisam konkrētai pieredzei - proti, vai un kā karadarbība un dalība dažādās militārās misijās ietekmē cilvēku? Cik tāls ir ceļš no varonības līdz vardarbībai? Droši vien vismaz daļēju atbildi varam gūt, pētot karavīru dzīves stāstus. Kas notika ar karavīriem pēc Latvijas neatkarības cīņām? Tiesībsargājošo iestāžu arhīvi vēsta, ka liela daļa no viņiem nostājās arī uz noziedzības takas. Vai un kā tas, ka esi bijis karavīrs un pieredzējis karu, veicina vardarbību? Ko mēs zinām par Latvijas karavīru spēju tikt pāri kara pieredzei agrāk un kā ar karavīriem Latvijā un pasaulē strādā mūsdienās, lai pēc misijām mājās atgrieztos aizvien cilvēki, ne varmākas, skaidro Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizasrdzības akadēmijas vecākais pētnieks Kārlis Dambītis un Rīgas Stradiņa Universitātes profesors, Psihiatrijas un narkoloģijas katedras docētājs, Militārās medicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Māris Taube. Māris Taube skaidro, ka posttraumatiskā stresa sindroms ir raksturīgs militārpersonām, jo viņi atrodas dzīvību apdraudošās situācijas, visu laiku atrodas stresa situācijā, spriedzē, visu laiku ir apdraudējums dzīvībai, kas ir nopietns. "Cilvēks atrodas spriedzes situācijā kādu laiku, izolācijā, militārā režīmā, atgriežoties ir dabīgās reakcijas, aizsargmehānismi, viņš izlādējas," norāda Māris Taube. Mūsdienās pie karavīriem, kas dodas misijās uz pasaules karstajiem punktiem kapelāni, medicīnas darbinieki, psihologi, lai sagatavotu atgriezties ikdienas dzīvē. "Taču joprojām ir tā, ka cilvēki atgriežas, ir šī izlāde, alkohola lietošana, azartspēles. Tie ir būtiski faktori," norāda Māris Taube. "Ir arī attiecībās, ģimenē virkne problēmu. Tā ir kā izlāde, piedzīvojumu meklēšana." Pētnieks norāda, ka ar militārpersonām rūpīgi strādā, bet lielāka problēma ir veterāni. Viņš atsaucas uz ASV pieredzi, kur daudz strādā ar veterāniem, bet arī Latvijā ir dažādas veterānu kopas, piemēram, Afganistānas kara veterāni, un daudz nezinām par  viņu veselību, ir daudz, ko strādāt. "Viens ir ka lieto alkoholu, bet otrs - sāk iesaistīties kādās kriminālās situācijās. Tas ir ļoti bīstami," atzīst Māris Taube. Lai palīdzētu karavīriem, kas atrodas misijā, nav viena risinājuma un viennozīmīgas atbildes. Fundamentālisms Fundamentālisma definīcija skan šādi - tā ir konservatīva reliģiskā kustība, kurā iesaistītie cilvēki uzskata, ka ikviens svētajos rakstos rakstītais vārds ir skaidrojams burtiski. Trāpīgāku skaidrojumu šim jēdzienam ir devis Romas pāvests Francisks, sakot, ka fundamentālisms ir "visu reliģiju slimība". Šodienas fundamentālisma redzamākā seja ir islāma radikālisti, taču skatot plašāk ir jārunā ne tikai par reliģisko fundamentālismu. Viena patiesība, viens risinājums visām problēmām, brutāla attieksme uz kritiku - tie ir daži faktori, kas raksturo fundamentālistu uzskatus, skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters.      

Karš Kalnu Karabahā. Francijas prezidenta Emanuela Makrona vizīte Baltijā. ASV prezidenta vēlēšanas. Notikumus pasaulē komentē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Donalds Tramps pret Džo Baidenu 29. septembra vakarā ASV Ohaio štata pilsētā Klīvlendā notika ilgi gaidītās pirmās no kopumā trim ASV prezidenta kandidātu debatēm. Debatēs abiem kandidātiem bija jāatbild uz jautājumiem par veselības aprūpi, Augstākās tiesas tiesnešu kandidatūrām, koronavīrusu, ekonomisko krīzi, klimata pārmaiņām, bet pēc debatēm visvairāk apspriestais bija rasisma jautājums. Tiesa, debates ātri pārvētās haosā, abiem kandidātiem apmainoties ar savstarpējiem apvainojumiem un pārtraucot vienam otru. Pašreizējais prezidents Donalds Tramps savu sāncensi Džo Baidenu pārtrauca kopumā 73 reizes un debašu organizatori jau paziņoja, ka nākamajās debatēs būs kādas pārmaiņas, lai nodrošinātu kārtību uz skatuves. Ne jau velti komentētāji smīkņāja, ka debašu vadītājam telekanāla „Fox News” žurnālistam Krisam Volisam otrdienas vakarā bija nepatīkamākais darbs visā valstī. Pēc debatēm aptaujas rādīja, ka vairāk nekā puse skatītāju par debašu uzvarētāju uzskata demokrātu kandidātu Džo Baidenu, taču Donalda Trampa aizstāvji norādīja, ka prezidents nemeklē jaunas balsis vai uzvaru debatēs, bet gan vēlas noturēt tradicionālos republikāņu vēlētājus un likt šaubīties par savu izvēli tradicionālajiem demokrātu vēlētājiem. „NBC News” veiktā aptauja rāda, ka tikai 6% amerikāņu līdz vēlēšanām nebija pieņēmuši lēmumu par to, kam atdot savu balsi, un NPR aptaujas pēc debatēm parāda, ka Trampa un Baidena duelis lielākajai daļai neizlēmušo nav palīdzējis līdz lēmumam nonākt. Konflikts Kalnu Karabahā Šo karu varēja gaidīt. Vairāk nekā ceturtdaļgadsimta konflikts bija iesaldēts, taču pastāvīgi gruzdēja. Svētdienas rītā viss atsākās. Runa ir par karadarbību Kalnu Karabahā. Tā ir armēņu apdzīvota teritorija, kuru no visām pusēm apņem Azerbaidžāna. Lai arī Padomju savienībā Karabaha bija daļa no Azerbaidžānas PSR, vēsturiski Karabahā vienmēr dzīvojuši armēņi. Pēc Padomju savienības sabrukuma tur izcēlās asiņainas sadursmes. 90.gadu sākumā kara dēļ vairāk nekā miljons cilvēku devās bēgļu gaitās, bet aptuveni 35 tūkstoši cilvēku gāja bojā. Karabaha vienpusēji pasludināja neatkarību, kaut arī neviena valsts to neatzina. Pat Armēnija oficiāli nekad nav atzinusi Karabahu kā neatkarīgu valsti, tomēr tieši armēņi ar Krievijas atbalstu ir nodrošinājuši Karabahas iedzīvotājiem De Facto neatkarību. Azerbaidžāna jau daudzus gadus aicināja iesaldētajam konfliktam meklēt kādu risinājumu, tomēr nesekmīgi. Tagad abas valstis izsludinājušas karastāvokli un mobilizāciju. Kopš svētdienas bojā gājuši vismaz 100 cilvēku. Abas puses vaino viena otru kara izprovocēšanā. Militārajās sadursmēs iesaistīta arī smagā militārā tehnika, turklāt Armēnija apgalvo, ka karā iesaistījusies arī Turcija, militāri atbalstot Azerbaidžānu. Turcija nekad nav slēpusi savas simpātijas pret Azerbaidžānu un pieprasījusi Armēnijai Karabahas teritoriju atstāt, tomēr turki noliedz, ka līdz šim būtu iesaistījušies karā arī militāri. Eiropas Cilvēktiesību tiesa trešdien paziņoja, ka ir uzdevusi Armēnijai un Azerbaidžānai izvairīties no jebkādas karadarbības, kas varētu apdraudēt civiliedzīvotāju veselību un dzīvību. Tiesneši uzskata, ka pašreizējā karadarbība draud nopietni pārkāpt Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, kurai abas valstis ir pievienojušās. Gan Armēnija, gan Azerbaidžāna apgalvo, ka otra puse apzināti šauj ne tikai uz karavīriem, bet nogalina arī vietējos iedzīvotājus. Makrons viesojas Latvijā un Lietuvā Šī ir Francijas prezidenta vizīte Latvijā pēc gandrīz 20 gadu pārtraukuma. Iepriekšējā reize, kad šeit ieradās toreizējas valsts vadītājs Žaks Širaks, bija 2001.gadā. Francija nav viena no tuvākajiem Latvijas sabiedrotajiem Eiropā, tomēr kā savā uzrunā sacīja Makrons, viņš ir ieradies tieši tāpēc, lai izvērstu sadarbību gan akadēmiskā un kultūras, gan ekonomikas jomā. Viņš gribot Latviju labāk iepazīt. Savā braucienā pa Baltijas valstīm Makrons vispirms ieradās Lietuvā, kur tikās arī ar Baltkrievijas izraidīto prezidenta kandidāti Svetlanu Tihonovsku. Tāpat viņš apmeklēja arī Lietuvā esošos Francijas karavīrus, uzsverot, ka Francijai ir svarīga Baltijas valstu drošība NATO. Savukārt Latvijā pirmajā vakarā Rīgas pilī viņu uzņēma Latvijas prezidents Egils Levits. Bet otrajā vizītes dienā viņam bija tikšanās ar Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu. Pēc tam Makrons apmeklēja Latvijas Okupācijas muzeju, nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Vēl Francijas vadītājs devās pastaigā pa Vecrīgu un Latvijas Nacionālajā bibliotēkā piedalījās apaļā galda diskusija par demokrātiju digitālajā laikmetā. Kā jau varēja sagaidīt, vizītes laikā liela itin liela uzmanība tika pievērsta Latvijas kaimiņvalstīm – gan Baltkrievijai, gan Krievijai. Vēl pirms ierašanās Rīgā Makrons jau izteica pārliecību, ka Aleksandram Lukašenko vajag atkāpties. Viņš pauda gatavību iesaistīties, lai atrisinātu Baltkrievijas politisko krīzi. Bet kas attiecas uz Krieviju, tad Makrons ir pārliecināts, ka dialogu ar Maskavu vajag uzturēt. Francijas prezidents neesot naivs, zinot Latvijas sāpīgo vēsturi, taču viņaprāt sarunām ir jābūt – reizēm striktām un ļoti noteiktām, bet ir jārunā – tāds arī bija viņa vēlējums Latvijas amatpersonām.  

Pagājušajā nedēļā Muzeju krātuvju kompleksā Pulka ielā 8 savu publisko telpu atklājis Rakstniecības un mūzikas muzejs, kā centrālo notikumu izvirzot izstādi “Himnai 100”, kas veltīta  Latvijas Republikas himnai. Izstādi jau var aplūkot apmeklētāji. Tāpat durvis vaļā vērs muzeja lasītava un jaunizveidotā pasākumu telpa “Tintnīca”. Izstādē “Himnai 100” eksponēti Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma priekšmeti, kuru vidū ir Baumaņa Kārļa flīģelis, pie kura tapa valsts himna, no uguns izglābtais dziesmu krājums “Līgo”, ko 1874. gadā cara valdība pavēlējusi sadedzināt, I Vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku nozīmīte, kas piederējusi Matīsam Kaudzītēm, kā arī deponējumi no Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas un Latvijas Okupācijas muzeja. Izstādē varēs noklausīties dažādās desmitgadēs un vēsturiskajos apstākļos ierakstītus himnas atskaņojumus. Līdztekus izstādei ar dzejas lasījumiem atklāta arī muzeja pasākumu telpa “Tintnīca”. Plašāk skaidro Rakstniecības un mūzikas muzeja sabiedrisko attiecību vadītāja Zane Brūvere-Kvēpa. Rakstnicības un mūzikas muzeja lasītava muzeja apmeklētājiem ir pieejama, tikai ar iepriekšēju pieteikšanos, sazinoties e-pastā  lasitava@rmm.lv, vai zvanot pa muzeja tīmekļa vietnē norādīto tālruni. Vietu skaits lasītavā ir ierobežots. Iespaidos par Rakstniecības un mūzikas muzeja jauno darba cēlienu Pulka ielas telpās dalās muzeja vadītāja Iveta Ruskule. Ekspozīcijas “Himnai – 100” videonoformējumu veidojusi māksliniece Ineta Sipunova, par vizuālo kopsaucēju izvēloties Daugavas plūdumu, kura viļņojumā atmirdz saules stari. Izstādes kopējo māksliniecisko vīziju radījusi Sandra Ozoliņa. Viņa stāsta, kādi bijuši izaicinājumi, atveidojot himnu vizuāli. Izstādē vēl bez objektu liecībām iekļauti arī personiski pieredzes stāsti saistībā ar himnas nozīmīgumu – tajos dalījies Valsts prezidents Egīls Levits,  pretošanās kustības dalībniece Lidija Lasmane-Doroņina, rakstniece Nora Ikstena, skeletonists Martins Dukurs, diplomāte Anna Žīgure un citi kultūras un sabiedriskie darbinieki. Tos iespējams noklausīties arī muzeja tīmekļa vietnē. Interaktivitātes elements iestrādāts arī divdimensiju svītrukodos, kuri izkārtoti ekspozīcijas telpā un reaģē uz viedtālruņa lietotni, atskaņojot himnas melodijas fragmentus. Tos uz Baumaņu Kārlim savulaik piederošā flīģeļa ieskaņojusi leģendārā latviešu pianiste Vilma Cīrule.

Rīt,12.jūnijā, Latvijas Okupācijas muzejs atkal vērs durvis apmeklētājiem. Atvēršanas dienā varēsim vērot aktiera un režisora Ērika Vilsona monoizrādi “Mana Magadana”. Monoizrādes “Mana Magadana” pamatā ir Ērika Vilsona bērnības atmiņas, viņa mammas Zentas Vilsones vēstules un trimdā sarakstītie dzejoļi, kā arī dienasgrāmatas fragmenti par Ērika Vilsona 2013. gada braucienu uz Magadanu. Atgādinām, ka muzeja pagaidu ekspozīcija atrodas Raiņa bulvārī 7.

Par dāvanām mēs šajā laikā runājam daudz - tās rada gan prieku, gan arī aizvien vairāk arī stresu par to, kā visu  pagūt un kā izvēlēties tiešām vajadzīgu iepriecinājumu. Taču šodien palūkosimies, kāda bija dāvanu nozīme, kas un kāpēc tika dāvināts viduslaikos. Kas un kam dāvināja dāvanas viduslaikos un kāda bija šo dāvanu nozīmē? Kas tika dāvināts un vai arī tad cilvēki bija norūpējušies par to, kādu dāvanu atrast saviem tuvākiem, uz šiem un citiem jautājumiem mēģinām rast atbildes raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Tallinas Universitātes pēcdoktorantūras pētnieks Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Gustavs Strenga. "Dāvana ir ļoti svarīga daļa jebkuras sabiedrības grupas sociālajās attiecībās, tā tas ir bijis vienmēr un tā tas arī būs vienmēr. Mainās dāvanas konteksts un situācijas, kad cilvēks kaut ko otram dāvina, mainās arī uztvere par to, kas ir laba dāvana," atzīst Gustavs Strenga. Cerību raksti - izsūtījumā un ieslodzījumā tapuši smalki rokdarbi Šobrīd Okupācijas muzeja sētu rotā attēli ar rokdarbiem, ko darināja sievietes ieslodzījumā un izsūtījumā. Filigrāni izšūtie raksti, miniatūri dūraiņi – šis skaistums tika radīts ļoti skarbos un pieticīgos apstākļos. Dāvanas ieslodzījumā toreiz bija gan šie rokdarbi, gan pašdarinātas adatas un šķēres. Par rokdarbiem ieslodzījumā un izejmateriāliem to darināšanai  stāst Latvijas Okupācijas muzeja krājuma vadītāja Taiga Kokneviča un audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Lelde Neimane. Stāstus par to, kā tapa rokdarbi un kāda izdoma likta lietā, lai tos radītu var noklausīties Latvijas Okupācijas muzeja mājaslapā. „Gribējām radīt svētku noskaņu cilvēkiem, kas iet garām muzejam, tāpēc te uz sētas lielformāta planšetēs ir izlikti gaiši un krāsaini rokdarbi,” stāsta Latvijas Okupācijas muzeja krājuma vadītāja Taiga Kokneviča. Izšuvumu vieglums un smalkums kontrastē ar apstākļiem, kādos tie tapa pagājušā gadsimta 40. un 50. gados nometnēs un cietumos. Taiga Kokneviča uz galda ir izvietojusi pāris paraugus no muzeja krājumiem. Skatos uz marles saiti, kurā kā smalka mežģīņrakstā ir izšūti raksti un putni. Stāstu par to, kā var radīt skaistumu no nekā un kā rast cerību un mazumiņu prieka visdrūmākajā laikā var aplūkot planšetēs pie Latvijas Okupācijas muzeja.  

Šodien runāsim par būvniecību un projektiem, kuriem ir liela sabiedriskā nozīmē. Vērtēsim, kā sokas ar darbiem objektos, kurus pārauga VAS "Valsts nekustamie īpašumi". Vasara ierasti ir aktīvākais būvniecības periods, taču kādā būvlaukumā šobrīd valda pilnīgs klusums. Stāsts ir par leģendāro Smiļģa māju Lāčplēša ielā, vēsturisko Dailes un Jaunatnes teātra ēku, nu jau desmitiem gadu Jaunā Rīgas teātra skatuvi. Kādēļ šajā objektā jau krietnu laiku ir dīkstāve un kā sokas darbi citos svarīgos projektos, par to šodien saruna raidījumā Krustpunktā. Sarunā piedalās arhitekte Zaiga Gaile,  VAS "Valsts nekustamie īpašumi" valdes locekle Sigita Janvāre,  Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks Uldis Zariņš un Būvkompānijas RERE GRUPA valdes priekšēdātājs Guntis Āboltiņš-Āboliņš. Telefonintervijās dzirdēsit: Jaunā Rīgas teātra valdes locekli Gundegu Palmu un Latvijas Okupācijas muzeja direktoru Gunāru Nāgelu.

Latviešu Kopības Vācijā arhīvs, kas glabājas Latviešu centra Minsterē ēkā, ir vērtīga, bet līdz galam nesakārtota dažādu vēstures materiālu krātuve. Tajā atrodas liecības par latviešu dzīvi Vācijā pēc Otrā pasaules kara. Par Minsteres Latviešu ģimnāziju, kuru beidzis jaunievēlētais Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, bet Ministru prezidents Krišjānis Kariņš Minsteri nodēvējis par pagrieziena punktu savai latvietībai, par bibliotēku, kas pieteikusi savu atdzimšanu, un par latviešu draudzes vēsturi saruna raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Tie ir arhīvi, kas glabā sabiedriskos un arī personīgos dokumentus un liecības. Daļa no šīs vēstures ir atrodama Latvijas arhīvu krājumos, kā arī muzejā LaPa (Latvijā), kur ir izveidota kolekcija, kas visu laiku tiek papildināta. Studijā aculiecinieki – laikabiedri tā laika notikumiem Minsterē: Aija Ebdene, Latviešu Kopības Vācijā padomes pārstāve, Zuze Krēsliņa-Sila, Latviešu Kopības Vācijā padomes vicepriekšsēde, Klāvs Bērziņš, Latviešu evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas Vācijas apgabala prāvests, un Valters Nollendorfs, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis. Aija Edbene ne tikai pārstāv Latviešu Kopību, bet aktīvi darbojas vairākās trimdas organizācijās, savukārt Valters Nollendorfs bijis Minsters latviešu ģimnāzijas direktors 1988./ 89. mācību gadā, kā arī labi pārzina atviešu Kopības Vācijā arhīva rūpes. Sazināmies ar Dinu Krastiņu, Latviešu centra Minsterē bibliotēkas koordinatori. Viņa Latviešu centrā Minsterē sākusi strādāt šī gada janvārī un rūpējas par bibliotēkas atdzimšanu. Šobrīd turpinās krājuma inventarizācija un mainās arī darba  prioritātes, jo iepriekš bija vairāk domāta ģimnāzijas vajadzībām. Lai runātu par aktualitāti – Eiropas latviešu kultūras svētkiem, kas no 13. līdz 16.jūnijam norisinās Dublinā, raidījumā sazināmies arī ar Ingunu Grietiņu-Dārziņu, Latvijas biedrības īrijā priekšsēdētāju un svētku režisori Andru Baltmani.

"Valoda nav gluži instruments, ko līdzīgi kā āmuru vai knaibles varam nolikt plauktā, ar to ir jāsadzīvo ikdienā, valoda vairāk spēj darīt ar mums, nekā mēs ar valodu. Skatāmies uz valodu ne tik daudz kā instrumentu, bet kā uz kopdzīves partneri," vērtē Ieva Kolmane. Valodas filozofijas pētījumu pamatā ir valodas daba, tās attiecības ar pasauli un cilvēku, kurš apraksta realitāti caur valodu – tās ir sarežģītas un mainīgas attiecības, kuras atspoguļo pārmaiņas sabiedrībā. Par to, kā varam izmantot valodas filozofijas atziņas, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viešņas: literatūrfilozofe un tulkotāja Ieva Kolmane un sociolingviste, vadošā pētniece Latvijas Okupācijas muzeja valodas pētniecības projektā Vineta Poriņa. “Valodai ir daudz definīciju, jo tā ir ļoti mainīga. Līdzība, kas man ienāca prātā - valoda ir kā kārtaina torte. Valoda spēj reizē darīt ārkārtīgi daudz. Valodas filozofija staigā apkārt tortei, fokusējas uz kādu noteiktu aspektu, nav iespējams tvert visu uzreiz. Tāpēc definīcuju tik daudz,” turpina Ieva Kolmane. "Sociolingvistikā valoda ir ne tikai saziņas līdzeklis, bet tā arī simbolizē valodas izvēlēs situācijās valstī dzīvojošo cilvēku ekonomiskās un politiskās attiecības," norāda Vineta Poriņa. Piemēram, tas attiecas uz divvalodības situāciju Latvijā. Būtisks ir laiks, ko mazbērni pavada kopā ar vecvecākiem, tas nodot senākas valodas lietas tālāk. Tas vairo vārda mūža ilgumu. Mainīgā vidē dažādu paaudžu cilvēki sāk sliktāk saprasties. "Valodā tāpat kā kultūrā nav nekā nejauša, dzīvo tas, kam ir kaut kāda iemesla dēļ jābūt. Valoda kā daba un kultūra necieš tukšumu, ja ir kas nevajadzīgs, tas iznīkst pats no sevis," noarāda Ieva Kolmane, runājot par jaunvārdu vai akcijā "Gada vārds un nevārds" izraudzīto vārdu ienākšanu ikdienā. "Lai valodu uzturētu dzīvu un attiecības uzturētu dzīvas, vajag sarunāties un vajag gribēt sarunāties. Digitālais laikmets ievieš savas izmaiņas, ja sazinies ar īsziņām pārsvarā, tas nekustina valodu pilnībā," komentē Ieva Kolmane. "Valodu vajag zināt, jo caur valodu vari izstāstīt pats sev, kas noticis. Tas ir svarīgais stāsta aspekts. No tā, ko izstāstām paši sev, veidojam savas atmiņas, tauta veido vēsturisko atmiņu."

Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunas par vēsturi. Pirms 78 gadiem – 1936. gada 11. novembrī – iesvētīja Rīgas Brāļu kapus. Vispirms Zanes Lāces intervija ar pieminekļu restauratoru Edgaru Janočko par skulptūru grupas „Ievainotie jātnieki” restaurācijas darbiem un Brāļu kapu atjaunošanas darbiem. 1915. gadā tika parakstīts pirmais Brāļu kapu ierīkošanas projekts un uzsākts darbs pie to izveides. Svinīgi iesvētīti Rīgas Brāļu kapi tika 1936. gada novembrī. Kopš tiem laikiem, protams, šis piemiņas ansamblis ir piedzīvojis pāris atjaunošanas darbus laika zoba skartajiem tēliem, taču tāda pamatīga un rūpīga restaurācija tika uzsākta tikai pirms pāris gadiem. Kopā ar Zani Lāci ieskatīsimies šo darbu procesā un jau paveiktajā. Starp citu, šodien, 11. novembrī, Rīgas Brāļu kapu fondam sadarbojoties ar Latvijas Televīziju, notiks ziedojumu vākšanas akcija turpmākajiem restaurācijas darbiem - heraldisko tēlu «Zemgale» un «Kurzeme», Strēlnieku bareljefu un 10 apriņķu ģerboņu atjaunošanai. To, ka pagājušā gadsimtā daudzas jo daudzas valstis uz savas zemes pieredzēja divus pasaules karus, ļoti labi zinām un par to cēloņiem, sekām, kritušo karavīru skaitu arī esam runājuši ne reizi vien… Bet ko mēs zinām par to, kāda bija šī kara ikdiena cilvēkiem, kas devās karot? Lai vairāk iedziļinātos karavīru sadzīvē abos pasaules karos, saruna studijā ar Latvijas kara muzeja I Pasaules kara vēstures nodaļas vadītāju Ilzi Krīgeri un Latvijas Okupācijas muzeja pagaidu ekspozīcijas kuratoru Kārli Dambīti. Rīgas Brāļu kapi {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="48929" layoutid="0" layout="" static=""} Latvijā nav lielāka memoriāla karavīru atdusai par Rīgas Brāļu kapiem. Tajos atdusas aptuveni divi tūkstoši karavīru. Jau tālajā 1914. gadā Rīgas rātei tika lūgts kritušos karavīrus apglabāt noteiktos kapos un vienā, noteiktā vietā. Turklāt bija jāparedz, ka apbedījuma vietas varētu ar laiku tikt apstādītas ar kokiem, ap to varētu izveidot žogu, ierīkojot īpašu karavīru atdusas vietu. Brāļu kapi oficiāli tika atklāti tikai 1936. gadā, lai gan pirmos kritušos strēlniekus — Andreju Stūri, Jēkabu Voldemāru Timmu un Jāni Gavenasu — tajos apbedīja jau 1915. gada oktobrī. Kapsētai tolaik bija izraudzīts neliels kāpu uzkalniņš blakus Meža kapiem, taču karš nebeidzās, un kāpās tika apbedīti arvien vairāk un vairāk kritušo. Lai kapsētu varētu paplašināt, tai vajadzēja plānu un to savulaik izstrādāja Rīgas pilsētas galvenais dārznieks Andrejs Zeidaks. 1920. gadā sāka spriest par kapu arhitektonisko un māksliniecisko izdaiļošanu, tika rīkoti vairakkārt konkursi un 1922. gadā tajā tika uzaicināts piedalīties arī tēlnieks Kārlis Zāle. Viņš tolaik bija ieradies Rīgā, lai piedalītos konkursā par Brīvības pieminekļa projektu. Pirmmetu Brāļu kapiem izstrādāja tēlnieks Kārlis Zāle, arhitekts Aleksandrs Birzenieks, Pēteris Feders un Andrejs Zeidaks. 1924. gada 18. novembrī svinīgā ceremonijā tika likts Rīgas Brāļu kapu izbūves pamatakmens. Tālākajos gados tapa arī turienes slavenākās skulptūras un tēli, un kapus svinīgi iesvētīja 1936. gada 11. novembrī, Lāčplēša dienā, klātesot Valsts prezidentam un valdībai. Brāļu kapu iekārtošana prasīja 21 gadu, un tas ir pirmais šāda veida ansamblis Eiropā - šis memoriālais ansamblis ir izcirsts no Allažu šūnakmens, smilšakmens un Itālijas travertīna. Brāļu kapos ir apbedīti aptuveni divi tūkstoš karavīru, no kuriem 200 ir nezināmi. 1915. gadā kapos sāka apbedīt Pirmā pasaules kara kaujās kritušos strēlniekus, vēlāk nošautos kareivjus, kas atteicās cīnīties ar cara armiju. 1919. gada pavasarī tur apbedīja Brīvības cīņās kritušos latviešu strēlniekus, bet pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Brāļu kapos apbedīja Latvijas armijas virsniekus. Padomju okupācijas gados - 1958. gadā tur tika apbedīti Otrajā pasaules kara laikā kritušie kareivji un partizāni. Pats Brāļu kapu skulptūru ansambļa autors Kārlis Zāle šajos kapos tika apbedīts 1942. gadā, bet kapu arhitekts Aleksandrs Birzenieks savam līdzgaitniekam tur pievienojās 1980. gadā.

Šodien Lāčplēša diena. Cik daudz mūsu jaunatnes zina par Latvijas vēsturi un kā mūsu jaunatne tiek izglītota Latvijas vēstures jautājumos. Saruna ar Latvijas Kara muzeja izglītības nodaļas vadītāju Mārtiņu Mitenbergu un Latvijas Okupācijas muzeja izglītības nodaļas darbinieku Dāvi Pumpuriņu. Rīgas tūrisma autobusos, kad brauciens ved pa 11. Novembra krastmalu, stāsta, ka 11. novembrī Latvijā godina latviešu pasaku varoni Lāčplēsi, kas Daugavas krastā uzveicis lāci. Vai arī muzeju darbiniekiem nākas saskarties ar šādu mītu? Mārtiņš Mitenbergs bilst, ka tas ir viņa darbs skaidrot un stāstīt kara vēsturi un to vajadzētu uztvert pat mierīgi, ka nākas sabiedrībai regulāri atsvaidzināt zināšanas par mūsu vēsturi. Ikdienas steiga dara savu. Cilvēki zina, ka novembrī ir svētku dienas, bet varbūt vēlreiz vajag ieiet muzejā vai kaut ko palasīt, lai atsvaidzinātu atmiņu par šiem notikumiem. Viņš atzīst, ka sabiedrības zināšanas par to, kas ir 11. novembris un Lāčplēša diena, uzlabojas. To varētu saistīt ar paaudžu maiņu. Kara muzejā arvien vairāk iegriežas jaunas ģimenes ar bērniem. Tendence kļūst daudz pozitīvākā. Arī vidējā vecuma cilvēki bieži neizprot jautājumus, kas saistīti ar atbrīvošanās karu, jo tas bijis Latvijas vēsturē ļoti sarežģīts laiks. Ir vienkārši jāskaidro. Dāvis Pumpuriņš atzīst, ka arī Okupācijas muzejā novembrī nākas skaidrot cilvēkiem, kas ir Lāčplēša diena.