Podcasts about okup

Ar premjeres rīkojumu ir izveidota darba grupa birokrātijas mazināšanai, Rīgas dome ir atkal lēmusi par iespējām slēgt azartspēļu zāles, pasludināts spriedums Okupācijas muzeja dedzinātājiem. Krustpunktā analizējam aktualitātes. Studijā Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš, "Rus TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča, Latvijas TV raidījuma"Kas notiek Latvijā" redaktore Madara Frihdrihsone un portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns.  

Ar premjeres rīkojumu ir izveidota darba grupa birokrātijas mazināšanai, Rīgas dome ir atkal lēmusi par iespējām slēgt azartspēļu zāles, pasludināts spriedums Okupācijas muzeja dedzinātājiem. Krustpunktā analizējam aktualitātes. Studijā Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš, "Rus TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča, Latvijas TV raidījuma"Kas notiek Latvijā" redaktore Madara Frihdrihsone un portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns.  

Stingrāk kontrolēs trešo valstu pilsoņu uzturēšanos Latvijā. Katram Eiropas iedzīvotājam vajadzētu būt 72 stundu somai, kas palīdzētu izdzīvot krīzes situācijās. Kamēr valdībā spriež par to, kā mazināt birokrātiju, iedzīvotāji turpina saņemt rēķinus par dažiem centiem. Deputāti sāk atkāpties no ieceres aizliegt tālmācību pamatskolā. Okupācijas muzeja dedzināšanas lietā trim apsūdzētajiem – cietumsodi.

Celé PREMIUM VIDEO nájdeš tu

Atzīmējot UNESCO Konvencijas par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā 70. gadadienu, Latvijā 14. oktobrī aizvadīta starptautiska konference “Kultūras mantojums un drošība”. Kā bruņoti konflikti ietekmē kādas kopienas kultūrvēsturisko mantojumu? Vai kultūra var eksistēt teritorijā, kur ilgstoši nav miera, un kā saglabāt to, kas ir tik trausls, kā sena ēka vai muzeja kolekcija, un nebūs pirmais, ko parasti glābsim krīzes laikā?  Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Inga Surgunte, Starptautiskās pieminekļu un ievērojamu vietu padomes (ICUMUS) pārstāve Alma Kaurāte un Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Civilmilitārās sadarbības vecākais eksperts Ričards Batarags. UNESCO Konvencijas par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā mērķis ir stiprināt mieru, veicinot kultūru daudzveidību un savstarpēju cieņu valstu starpā. 1954. gadā Hāgā pieņemtā Konvencija ir pirmais starptautiskais tiesiskais regulējums, kas pilnībā veltīts kustamā un nekustamā mantojuma aizsardzībai. Konvencija un tās divi Protokoli nosaka pamatprincipus un rīcību mantojuma aizsardzībai bruņotu konfliktu gadījumā. Konference Lativjā turpināja Eiropas kultūras mantojuma dienu Latvijā uzsākto tēmu “Kultūras mantojuma pieejamība un drošība” un pasteidzināja kopējo kultūras nozares civilās aizsardzības plāna izstrādi, kā arī pievienošanos Hāgas konvencijas 2. protokolam. Seno ēku atjaunošanas principi Jā vēlamies labu vēsturisko ēku restaurāciju, tad, pirmkārt, šis darbs jāuztic speciālistiem un otrkārt, nav jāvairās ēku atjaunošanas gaitā izmantot autentisko materiālus, tā, runājot par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, saka arhitekts Reinis Liepiņš. Kāpēc jāuzmanās ar cementu, slavas dziesma kaļķim un stiklam un kāpēc jāciena savs mantojums, par to saruna ar arhitektu. Ejot intervēt arhitektu Reini Liepiņu, ceļš veda gar Okupācijas muzeju, kur Strēlnieku laukumā vēl līdz oktobra beigām ir skatāma ceļojošā izstāde   “1944. gads – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Tur var aplūkot, kā 1944. gadā  Vācijas un Padomju armijas karadarbībā tika izpostītas sešas Latvijas  pilsētas – Rēzekne, Gulbene, Bauska, Jelgava, Valmiera un Rīga. Lielfromāta fotogrāfijās var redzēt minētās pilsētas pirms un pēc to vēsturisko ainavu iznīcināšanas, un var salīdzināt, kāds skats tur ir šodien: vai tā ir restaurēta baznīca, vai tukšs betona plāksnēm izklāts laukums, vai pagājušā gadsimta 60.-80. gados saceltie kastīšu formas daudzdzīvokļu nami.    Sižetu sāku ar šādu ievadu, jo saruna ar Reini Liepiņu  ir par to, kādā veidā gan laika zoba sagrauztais, gan arī reiz sapostītais kulturvēsturiskais mantojums tiek atjaunots. Ar piebildi, ja vispār ir kas palicis pāri no vēsturiskām ēkām. Arhitekts atzīst – galvenais ir cieņa un sapratne par senu  ēku. Reiņa Liepiņa un viņa dibinātā arhitektu biroja „Sudraba arhitektūra” zināmākais  darbs ir  Rīgas preču stacijas  noliktavas ēkas pārveide par  kultūras telpu, ko pazīstam ar nosaukumu „Hanzas perons”, tāpēc jautāju viņam, vai pieeja ir vienāda – atjaunojot, piemēram, senu noliktavas ēku,  Kurzemes zemnieku sētu vai baroka stilā celtu pili?        

Takmer 600 obetí a 1800 zranených, naviac vyše polmilióna vysídlených. Dáta, ktoré opisujú kritickú situáciu v Libanone posledných dní. Oživené a silnejúce útoky Izraela proti militantom hnutia Hizballáh rezonujú aj na aktuálnom valnom zhromaždení OSN a sú na programe Bezpečnostnej rady. Táto vojna musí skončiť čo najskôr – volajú svetoví lídri, na druhej strane je izraelský premiér, ktorý odkladá svoju cestu do NewYorku a stojí na čele operácie s neistým koncom. Hnutie Hizballáh – rovnako ako Hamas – sa mu vyšmykuje z rúk ako ryba. A pozorovatelia aj teraz predpokladajú, že koncovkou bude nanajvýš tak jeho stiahnutie ďalej od hraníc Izraela. Prečo je Izrael a hnutie Hizballáh vo vojne? A prečo práve teraz? A o koho vlastne ide v prípade hnutia, ktorého časť je pre Európsku úniu teroristickou? Téma pre Attilu Kovácsa z katedry porovnávacej religionistiky FiF UK v Bratislave.„Stratégiou izraelského premiéra Netanjahua je neustála vojna. Jedine to mu zachráni politickú kariéru“, vysvetľuje Kovács. Koniec konfliktu by podľa neho prinieslo stiahnutie sa Izraela z okupovaných území a koniec vojenskej a finačnej podpory Izraela zo strany Spojených štátov. „Ostatní sú totiž malí hráči“, tvrdí Kovács. Obidve podmienky však označuje za nereálne. Podcast pripravil Jaroslav Barborák.

Takmer 600 obetí a 1800 zranených, naviac vyše polmilióna vysídlených. Dáta, ktoré opisujú kritickú situáciu v Libanone posledných dní. Oživené a silnejúce útoky Izraela proti militantom hnutia Hizballáh rezonujú aj na aktuálnom valnom zhromaždení OSN a sú na programe Bezpečnostnej rady. Táto vojna musí skončiť čo najskôr – volajú svetoví lídri, na druhej strane je izraelský premiér, ktorý odkladá svoju cestu do NewYorku a stojí na čele operácie s neistým koncom. Hnutie Hizballáh – rovnako ako Hamas – sa mu vyšmykuje z rúk ako ryba. A pozorovatelia aj teraz predpokladajú, že koncovkou bude nanajvýš tak jeho stiahnutie ďalej od hraníc Izraela. Prečo je Izrael a hnutie Hizballáh vo vojne? A prečo práve teraz? A o koho vlastne ide v prípade hnutia, ktorého časť je pre Európsku úniu teroristickou? Téma pre Attilu Kovácsa z katedry porovnávacej religionistiky FiF UK v Bratislave.„Stratégiou izraelského premiéra Netanjahua je neustála vojna. Jedine to mu zachráni politickú kariéru“, vysvetľuje Kovács. Koniec konfliktu by podľa neho prinieslo stiahnutie sa Izraela z okupovaných území a koniec vojenskej a finačnej podpory Izraela zo strany Spojených štátov. „Ostatní sú totiž malí hráči“, tvrdí Kovács. Obidve podmienky však označuje za nereálne. Podcast pripravil Jaroslav Barborák.

Krustpunktā izvaicājam kultūras ministri Agnesi Lāci. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV raidījuma "Kultūršoks" vadītāja Zane Brikmane un 360TV ZIŅneši kultūras žurnāliste un raidījuma vadītāja Ieva Čakste. Stājoties amatā, kultūras ministre teica, ka viņas pirmie darbi būs lietas, kas ir nedaudz iekavējušās: Latvijas mediju politikas pamatnostādnes, dziesmu svētku kolektīvu vadītāju atalgojums, Rīgas filharmonijas projektēšana, Okupācijas muzeja ekspozīcijas turpinājums Stūra mājā, kultūras darbinieku sociālā aizsardzība, latviešu valodas stiprināšana. Un, protams, arī nākamā gada budžets ir pieskaitāms šim sarakstam. Par šiem jautājumiem izjautājam Agnesi Lāci.

Krustpunktā izvaicājam kultūras ministri Agnesi Lāci. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV raidījuma "Kultūršoks" vadītāja Zane Brikmane un 360TV ZIŅneši kultūras žurnāliste un raidījuma vadītāja Ieva Čakste. Stājoties amatā, kultūras ministre teica, ka viņas pirmie darbi būs lietas, kas ir nedaudz iekavējušās: Latvijas mediju politikas pamatnostādnes, dziesmu svētku kolektīvu vadītāju atalgojums, Rīgas filharmonijas projektēšana, Okupācijas muzeja ekspozīcijas turpinājums Stūra mājā, kultūras darbinieku sociālā aizsardzība, latviešu valodas stiprināšana. Un, protams, arī nākamā gada budžets ir pieskaitāms šim sarakstam. Par šiem jautājumiem izjautājam Agnesi Lāci.

Apjomīga darba rezultātā beidzot ir tapis skaidrs, kās bijis Baltijas valstu iekšzemes kopprodukts, sākot no 1920. gada līdz 2022. gadam. To paveikusi starptautiska pētnieku komanda no Vidzemes Augstskolas, Norvēģijas Ekonomikas augstskolas, Viļņas Universitātes un Tartu Universitātes. Pētījums ļauj gan iegūt skaidrāku ainu par to, kas ar Latvijas ekonomiku notika padomju okupācijas periodā, gan izdarīt secinājumus par to, kāda ir Latvija salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm. Kāda ir okupācijas radītā ietekme uz Latvijas iekšzemes kopproduktu, skaidro starptautiskās pētnieku komandas vadītājs, vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš. "Ja mums nebūtu Krievijas impērijas plēšanās ar Vāciju mūsu teritorijā pirmajā pasaules karā, ja nebūtu otrais pasaules karš (...), mēs būtu valsts ar 5-6 miljoniem iedzīvotāju un attīstības līmenī noteikti ne zemāk kā Somija vai Dānija," vērtē Gatis Krūmiņš. Ir 17. jūnijs - diena, kad līdzās Latvijas karogiem plīvo arī melnās sēru lentes. Šodien tās atgādina par brutālo un vardarbīgo Latvijas okupāciju 1940. gadā. No okupācijas esam spējuši veiksmīgi piecelties un attīstīties pēc valsts neatkarības atjaunošanas, bet, protams, sekas jūtamas joprojām. Tās vērojamas gan mūsu ekonomikā, gan domāšanā. "Tā ir arī daļa no nācijas pašcieņas," - tā par pētījuma nepieciešamību izteicies Gatis Krūmiņš. Padomju režīma atstātais nospiedums mūsu domāšanā Nospieduma saknes meklējamas vēl senāk par Latvijas okupāciju - laikā, kad radās represīvā struktūra čeka, kurā iesaistījās arī latvieši. Plašāk stāsta brīvvēsturnieks, zemessargs Zigmārs Turčinskis. 1917. gadā Krievijā notiek divas revolūcijas: Februāra revolūcijas laikā no troņa tiek gāzts Krievijas impērijas cars Nikolajs II un izveidota Krievijas Pagaidu valdība. Savukārt oktobrī Vladimira Ļeņina vadītā boļševiku partija veic valsts apvērsumu un gāž Pagaidu valdību. Tad visai drīz - 1917. gada decembrī - Ļeņins par īpašas komisijas vadītāju ieceļ Fēliksu Dzeržinski, sauktu arī par Dzelzs Fēliksu, poļu izcelsmes komunistu revolucionāru. Īpašā komisija iezīmē represīvās struktūras jeb čekas izveidi, kas savu asinspirti turpinās tālākās desmitgades, atbrīvojoties no visiem saviem pretiniekiem. Skaidrojam, kāds bija šīs jaunizveidotās komisijas mērķis, kā tajā nonāca latvieši.

Kościół Emaus

Saeimā pārveido opozīcijas rosināto pieeju mangāna rūdas ceļu apturēšanai caur Latviju. Valsts mēģinās pārdot Stūra māju; Okupācijas muzeja rīcībā telpas būs vismaz līdz 2050. gadam. Salacgrīvas tiltu piedāvā pārbūvēt par nepilniem 15 miljoniem eiro. Latvijas futbola izlase pirmo nometni Nikolato vadībā noslēgs ar maču pret Lihtenšteinu. Elektroskrejriteņus Rīgas centrā varēs novietot tikai speciāli ierīkotās vietās.

Vieta, kas neļauj aizmirst mūsu vēstures sāpīgās lappuses, kļūst par mērķi tiem, kuri acīmredzot gribētu okupācijas noziegums turpināt. Tā varētu izskaidrot uzbrukumus Okupācijas muzejam, no kuriem skaļākais notika pavisam nesen, kad direktores kabinetā tika iemests degmaisījums.Uzbrukums okupācijas muzejam tiek vērtēts hibrīdkara kontekstā. Krustpunktā saruna par Okupācijas muzeja lomu, nozīmi un tālāko darbu ar Latvijas Okupācijas muzeja direktori Solvitu Vību.  

Vieta, kas neļauj aizmirst mūsu vēstures sāpīgās lappuses, kļūst par mērķi tiem, kuri acīmredzot gribētu okupācijas noziegums turpināt. Tā varētu izskaidrot uzbrukumus Okupācijas muzejam, no kuriem skaļākais notika pavisam nesen, kad direktores kabinetā tika iemests degmaisījums.Uzbrukums okupācijas muzejam tiek vērtēts hibrīdkara kontekstā. Krustpunktā saruna par Okupācijas muzeja lomu, nozīmi un tālāko darbu ar Latvijas Okupācijas muzeja direktori Solvitu Vību.  

Vieta, kas neļauj aizmirst mūsu vēstures sāpīgās lappuses, kļūst par mērķi tiem, kuri acīmredzot gribētu okupācijas noziegums turpināt. Tā varētu izskaidrot uzbrukumus Okupācijas muzejam, no kuriem skaļākais notika pavisam nesen, kad direktores kabinetā tika iemests degmaisījums.Uzbrukums okupācijas muzejam tiek vērtēts hibrīdkara kontekstā. Krustpunktā saruna par Okupācijas muzeja lomu, nozīmi un tālāko darbu ar Latvijas Okupācijas muzeja direktori Solvitu Vību.  

Krievijas gūstā pavadīts gandrīz gads. Karā zaudētas savas ģimenes mājas un dzimtā pilsēta. Okupācijā nomirusi vecmāmiņa. Kaujā kritis vīrs. Ukraina zaudējusi tik daudzus tūkstošus dzīvību. Ir neiespējami pēc tā visa pieļaut, ka sāktos sarunas ar Krieviju, iekams tā nav sakauta. Kamēr nav Ukrainas uzvaras, tikmēr drošībā nebūs ne paši ukraiņi, ne arī citu valstu iedzīvotāji. Par to pārliecināta ir bijusī Ukrainas Azovas pulka karotāja Valērija Subotina.

VARAM saistībā ar finanšu grūtībām Rēzeknē plāno mēra Bartaševiča atlaišanu. Kultūras ministre ar Okupācijas muzeja direktori pārrunās "Stūra mājas" jautājumu. Drošības apsvērumu dēļ aicina neceļot uz Izraēlu, Ēģipti, arī Turciju un populārajiem citiem tūrisma galamērķiem. Pašvaldību savienība ar valdības pārstāvjiem lemj par naudu pašvaldībām.

Incendies, inondations, sécheresses, tempêtes, hausse du niveau de la mer... L'année 2023 bat tous les records en matière de catastrophes climatiques, ce qui entraîne des déplacements de populations surtout dans les pays les plus vulnérables. Comment garantir à ces personnes la protection de leurs droits fondamentaux ? Pour répondre à cette question, le Secours Catholique a mené une enquête pour étudier les impacts du changement climatique et de la dégradation de l'environnement sur la vie quotidienne et la mobilité des populations vivant dans des pays affectés comme le Bangladesh, le Honduras et le Sénégal. Résultats et témoignages. Invités : - Marie Jobjoy, chargée de mission sur les questions de migration au Secours Catholique- Catherine Wihtol de Wenden, docteur en Sciences politiques, directrice de recherche émérite au CNRS, spécialiste des migrations internationales- Boubacar Seck de Caritas Sénégal au service des communautés pauvres et vulnérables du pays- Shakirul Islam de OKUP, une organisation communautaire bangladaise dont la vocation est de créer un environnement favorable pour les travailleurs migrants  - Mercy Ayala de ERIC, une organisation basée dans la ville d'El Progreso au Honduras qui étudie les relations entre les phénomènes environnementaux et les mouvements de populations.  

Incendies, inondations, sécheresses, tempêtes, hausse du niveau de la mer... L'année 2023 bat tous les records en matière de catastrophes climatiques, ce qui entraîne des déplacements de populations surtout dans les pays les plus vulnérables. Comment garantir à ces personnes la protection de leurs droits fondamentaux ? Pour répondre à cette question, le Secours Catholique a mené une enquête pour étudier les impacts du changement climatique et de la dégradation de l'environnement sur la vie quotidienne et la mobilité des populations vivant dans des pays affectés comme le Bangladesh, le Honduras et le Sénégal. Résultats et témoignages. Invités : - Marie Jobjoy, chargée de mission sur les questions de migration au Secours Catholique- Catherine Wihtol de Wenden, docteur en Sciences politiques, directrice de recherche émérite au CNRS, spécialiste des migrations internationales- Boubacar Seck de Caritas Sénégal au service des communautés pauvres et vulnérables du pays- Shakirul Islam de OKUP, une organisation communautaire bangladaise dont la vocation est de créer un environnement favorable pour les travailleurs migrants  - Mercy Ayala de ERIC, une organisation basée dans la ville d'El Progreso au Honduras qui étudie les relations entre les phénomènes environnementaux et les mouvements de populations.  

Audiokniha Umenie vojny - sa dotýka takmer všetkých vojenských teórií, akými je stratégia, psychológia, meteorológia, topografia, ale aj politika, ekonómia, história či filozofia. Je to len pár tisíc slov, ale dajú sa aplikovať v modernom svete na všetky stratégie. Dnes sa teórie a myšlienky "Umenia vojny" využívajú v obchode, v sociálnom manažmente, v riadení zdravotníckych organizácii. A hlavne v politike. Tu ide najmä o umenie zvíťaziť bez použitia jediného výstrelu a straty jediného vojaka. Okupácia bez boja založená na ľsti, manipulácii a úskokoch. Aj o tom je umenie vojny a stratégia boja podľa majtra Sun-cua. Cieľom jeho umenia je však napriek tomu umenie nebojovať a uchovať mier. Audiokniha: Umenie vojny Autor: Sun-c' Interpret: Juraj Smutný Dĺžka: 01:21 h Vydavateľstvo: Publixing a Citadella Audiokniha Umenie vojny na webe Audiolibrix (MP3 na stiahnutie) Audiokniha Umenie vojny na webe Publixing (MP3 CD)

55. výročie okupácie Československa. | Hostia: Marína Zavacká (historička Slovenskej akadémie vied) a Peter Jaško (historik Ústavu pamäti národa). | V noci z 20. na 21. augusta 1968 vtrhli do Československa vojská Varšavskej zmluvy vedené Sovietmi. Okupácia ukončila pokus o liberálne reformy a tzv. Pražská jar sa prehupla do normalizačnej zimy. Na odpor proti okupantom sa postavilo množstvo ľudí. V uliciach Bratislavy sa strieľalo a strety si vyžiadali viac ako 100 obetí v celom Československu. Prečo sa Sovietsky zväz rozhodol násilne ukončiť Pražskú jar, keď len niekoľko mesiacov pred okupáciou posvätil Leonid Brežnev Alexandra Dubčeka vo funkcii? Prečo reformní komunisti v Československu ignorovali varovania, že môže dôjsť k invázii? A mohol Dubček zatiahnuť ručnú brzdu, aby predišiel tragédii a následnej tvrdej Husákovej normalizácii? | Moderuje: Matej Baránek. | Diskusiu Z prvej ruky pripravuje RTVS - Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1. Vysielame každý pracovný deň o 12:30 v Rádiu Slovensko.

Latvijas Kultūras akadēmijā šogad izstrādāti 12 jauni pētījumi kultūras mantojumā, un šīs jomas praktiķi savos pētījumos analizējuši plašu un šobrīd aktuālu problemātikas spektru. Raidījumā sarunājamies ar trim pētījumu autorēm – Sabīni Vītolu, Inetu Vaivodi un Samantu Kancāni. Absolvējot Latvijas Kultūras akadēmijas maģistra studiju programmas “Kultūras mantojuma pārvaldība un komunikācija”, viņas savos darbos aktualizē gan to, kā mums labāk uztvert Latvijas un Baltijas vēstures smagās lappuses, gan uzdod jautājumu par teksta elementu nozīmi muzejos, gan skata, cik aizsargāta vai tieši otrādi – neaizsargāta – kultūra ir pašreizējos apstākļos, kad Ukrainā joprojām turpinās karadarbība. Samantas Kancānes pētījums “Okupācijas skaņas: Skaņu un skaņas mantojuma vieta un nozīme Latvijas un Igaunijas okupācijas muzeju ekspozīcijās” tiecas izzināt skaņas mantojuma jēdziena nozīmes un būtisko lomu Baltijas valstu okupācijas vēstures interpretācijas veidošanā, kura skaņas tiek izmantoti kā rīki, kas palīdz veidot vēsturiskā stāsta noskaņu un papildināt apmeklētāja pieredzi. Inetas Vaivodes pētījums “Teksta nozīme izstāžu veidošanā un eksponēto priekšmetu interpretācijā” pēta teksta teorētisko izpratni muzeju diskursā - teksta lomu muzeju izstādēs no apmeklētāju un izstādes veidotāju perspektīvas, to, kā teksts ietekmē izstādes satura uztveri un interpretāciju un kā izstādes veidotāji izmanto tekstveides līdzekļus, lai veicinātu eksponēto priekšmetu interpretāciju. Sabīnes Vītolas pētījums “Globālā pārvaldība kultūras mantojuma aizsardzībā militāra konflikta gadījumā” tiecas izpētīt, vai un kā kultūras mantojuma globālās pārvaldības principi tiek īstenoti Ukrainā (Krimā) kultūras mantojuma aizsardzībai militārā konflikta gadījumā, fokusējoties uz UNESCO organizācijas instrumentiem kultūras mantojuma aizsardzības veicināšanai militāra konflikta gadījumā.

Kopā ar Latvijas Okupācijas muzeja galveno krājuma glabātāju Taigu Koknēviču izzinām Līvānu ārsta Jāņa Šneidera likteni izsūtījumā, lapojam viņa piezīmes uz papirosu ietinamā papīra un pētām, ko šifrētā vēstulē savai līgavai Ursulai rakstījis Rīgā ieslodzītais vācu karagūsteknis Hanss Joahims Gacka. „Mums visiem ir tikai  viena izeja: censties nezaudēt garīgo līdzsvaru, taupīt savu spēkus un izturēt šī grūtā laika likstas. Jānāk taču gaišākām dienām, kā pēc nakts neizbēgami aust gaisma.” Savai sievai Mērijai, kura ir izsūtīta uz Novosibirskas apgabala Parabeļas rajonu, raksta inženieris Pēteris Stakle no Usoļlagas nometnes Molotovas  apgabalā. Šos teikumus izvēlos par virsrakstu raidījumam, kas veltīts 14. jūnija deportāciju upuriem – garīgais līdzsvars un cerība uz gaišākām dienām  raksturo stāstus, kurus uzklausām Latvijas  okupācijas muzejā. 1. stāsts. Ārsta Jāņa Šneidera pieraksti un vēstule izsūtījumā esošajai Lilija Villai. Cienījamā Villas kundze! Jūsu šā gada 25. marta pastkartei gribu dot ātru atbildi. Jūsu vīru Kārli Jāņa dēlu labi atceros. Mēs kopā ar viņu 1941. gada 14. jūlijā pārbraucām šeit, kur es tagad dzīvoju. Pēc mūsu atbraukšanas viņš drīz saslima ar caureju un atradās slimnīcā mūsu ārstēšanā. 1941. gada 17. oktobrī viņš aizbrauca “smilšu kalnā”. Labi zinu, ka manas rindiņas nesīs Jums lielas sāpes, bet Jūs, tāpat kā visas mūsu drosmīgās sievas, jau 4 gadus esat atšķirtībā pārcietusi daudzas grūtības, un es ceru, ka Jūs esat garā stipra un varu ar Jums būt atklāts. Novēlu, lai visaugstākais spēks, neatkarīgs no mums, turētu Jūsu garu možu. Esiet lepna un turiet savu galvu augstu. Ļoti iespējams, ka karš drīz beigsies un apstākļi Jūsu dzīvē mainīsies uz labo pusi. (Ārsta Jāņa Šneidera 1945. gada 22. aprīļa vēstule no ieslodzījuma vietas Kirovas apgabala Kajas rajonā Lilijai Villai nometinājuma vietā Novostroikā.) Gadu pēc Jāņa Šneidera aiziešanas mūžībā, tas ir 1989. gadā, 11. februāra laikrakstā „Literatūra un Māksla” tiek publicēts minētais ārsta Šneidera saraksts ar  izsūtījumā mirušajiem latviešiem. „… 48 gadus nākušu, esam saņēmuši sēru vēsti par savu vectēvu…, tēvs ar pateicību atcerējās ārstu Šneideru par viņam izdarīto operāciju lēģerī un arī par ārsta darbu, ko viņš darīja visu ieslodzīto labā… Lūdzu man paziņot Jāņa Šneidera meitas Irīnas adresi, lai uzzinātu viņas tēva kapa vietu. Vēlētos uz viņa kopiņas uzlikt visskaistākos ziedus, vairāk jau es neko nevaru…”  Tādas un līdzīgas vairāku izsūtīto pēcnācēju pateicības vēstules tika nodrukātas  „Literatūrā un Mākslā” nākamajā numurā pēc publicētā saraksta. 2. stāsts. Vācu karagūstekņa vēstule. Okupācijas muzeja krājuma glabātāja Taiga Koknēviča  uz galda novieto  lakotu koka rotaslietu cibiņu, kas izskatās rūpnieciski darināta un ļoti sadzeltējušu papīra lapu, kurā ar zīmuli sarakstīti nesaprotami ķeburi. „Ja šīs rindas kādreiz tevi sasniegs, padomā par katru vārdu, ko izlasīsi, jo es tos izvilku no dzeloņstiepļu mudžekļa. Manas domas tagad ir nedaudz saplosītas, bet neskatoties uz visiem šiem laikiem, tās vienmēr ir ar Tevi -  ar manu mazo, mīļoto Ursulu. Lai Tas Kungs dod mums atkalredzēšanos, dārgā Ursula, un tad mēs viņam kopā lūgsim, lai viņš nekad vairs neļautu saulei aiziet. Es esmu ar jums no visas sirds katru stundu.” (Nosūtījis ieslodzītais Hanss Joahims Gacka no karagūstekņu nometnes Rīgā 1945. gada 3. jūlijā  līgavai Ursulai Brīgerei Glogavā pie Oderas)

Vēl joprojām ir daudz dziļu lietu, kas ir līdz galam jāizvērtē mūsu valsts vēsturē, tāpēc Kultūras rondo devās uz Okupācijas muzeju, lai, pieminot 25. marta deportācijas, apzinātos tās vērtības, kuras aizstāvam un mums ir būtiskas pašlaik.  Laikā, kad skan raidījums, piemiņas pasākumos visā Latvijā, kā arī citviet pasaulē skan represēto vārdi un uzvārdi, pieminot un godinot ikvienu 1949. gada deportācijās cietušo. 1949. gada 25. martā 42 300 Latvijas ļaudis tika vardarbīgi deportēti uz Sībīriju. Raidījuma sākumā skan Martas Loginas liecība, atmiņu stāsta fragments par notikumiem 1949. gada 25. martā. Stāstu tūkstoši un aiz katra no tiem cilvēku dzīves, kas tika izpostītas. Pieminām izsūtītos un caur viņu pieredzēto raugāmies arī uz sevi, savu dzīvi un notikumiem, kas risinās mums blakus, Ukrainā. Dzirdēto liecību blakus daudzām citām glabā Latvijas Okupācijas muzejs, ar kura palīdzību tapis šis raidījums. Dodamies uz Okupācijas muzeju tikties ar tā darbiniekiem, lūkot liecības par izsūtītajiem, saskatīt paralēles ar karu Ukraina un gūtu spēka un pārliecību visa labā un gaišā uzvarai pār varmācību un tumsu. Tieši tā ir veidota okupācijas muzeja ekspozīcija.  Stāsta un rāda Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība, muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Evita Feldentāle, galvenā krājuma glabātāja, direktora vietniece Taiga Kokneviča un ģeogrāfs, digitālas kartes deportetie.kartes.lv veidotājs Jānis Turlais, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības priekšsēde Dzintra Bunks un izsūtījumu pieredzējušais Jānis Ploriņš.

Vēl joprojām ir daudz dziļu lietu, kas ir līdz galam jāizvērtē mūsu valsts vēsturē, tāpēc Kultūras rondo devās uz Okupācijas muzeju, lai, pieminot 25. marta deportācijas, apzinātos tās vērtības, kuras aizstāvam un mums ir būtiskas pašlaik.  Laikā, kad skan raidījums, piemiņas pasākumos visā Latvijā, kā arī citviet pasaulē skan represēto vārdi un uzvārdi, pieminot un godinot ikvienu 1949. gada deportācijās cietušo. 1949. gada 25. martā 42 300 Latvijas ļaudis tika vardarbīgi deportēti uz Sībīriju. Raidījuma sākumā skan Martas Loginas liecība, atmiņu stāsta fragments par notikumiem 1949. gada 25. martā. Stāstu tūkstoši un aiz katra no tiem cilvēku dzīves, kas tika izpostītas. Pieminām izsūtītos un caur viņu pieredzēto raugāmies arī uz sevi, savu dzīvi un notikumiem, kas risinās mums blakus, Ukrainā. Dzirdēto liecību blakus daudzām citām glabā Latvijas Okupācijas muzejs, ar kura palīdzību tapis šis raidījums. Dodamies uz Okupācijas muzeju tikties ar tā darbiniekiem, lūkot liecības par izsūtītajiem, saskatīt paralēles ar karu Ukraina un gūtu spēka un pārliecību visa labā un gaišā uzvarai pār varmācību un tumsu. Tieši tā ir veidota okupācijas muzeja ekspozīcija.  Stāsta un rāda Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība, muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Evita Feldentāle, galvenā krājuma glabātāja, direktora vietniece Taiga Kokneviča un ģeogrāfs, digitālas kartes deportetie.kartes.lv veidotājs Jānis Turlais, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības priekšsēde Dzintra Bunks un izsūtījumu pieredzējušais Jānis Ploriņš.

1949. gada 25. martā Baltijas valstīs sākās masu deportācijas akcija “Krasta banga”, kuras laikā Padomju savienības vadība mūža nometinājumā uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Izsūtīto vidū bija arī ap 11 tūkstoši bērnu. Pieminot deportāciju upurus, Latvijas Radio skan otrais stāsts par deportācijām ar bērnu acīm. Šorīt par kādu desmit gadus vecu meiteni, kuru 25. martā savāca no skolas sola un izveda uz Sibīriju, kur viņa pavadīja deviņus gadus. Ainai Jurēvicai-Krēmerei 1949. gadā bija 10 gadi. Viņa ar māsām un māti Elzu tolaik dzīvoja Rīgas apriņķa Plāteres pagastā, līdz 25. martā ģimeni deportēja uz Sibīriju, stāsta Okupācijas muzeja galvenā krājuma glabātāja Taiga Kokneviča. Tēvu uz Sevostlagu Kolimas reģionā izsūtīja jau 1945. gadā. Savukārt Krēmeru kuplās dzimtas pārstāvis, Ainas vectēvs Andrejs Krēmers tajā pašā gadā kopā ar citu dēlu Kārli iegāja mežā, kā nacionālie partizāni, bet 1946. gada nogalē abus nošāva. Okupācijas muzejam nodotajās atmiņās Aina raksta, ka pēc tēva izsūtīšanas māte Elza ar bērniem bija palikusi viena un četrus gadus vadīja lieliem nodokļiem aplikto saimniecību ar govīm, aitām, sivēniem, zirgu un mežu platībām. Kaimiņi palīdzējuši apstrādāt zemi un novākt sienu, bet 1949. gada 25. martu Aina sauc par bargo laiku. Par izvešanas mirkli viņa raksta: Es toreiz mācījos trešā klasē Plāteres skolā. Bija otrā vai trešā stunda, kad klasē ienāca direktore Jēgere un krievu zaldāts, bruņots ar šauteni un durkli. Tā bija aritmētikas stunda…… Direktore nosauca manu vārdu, lika savākt savas grāmatas un mantas no guļamistabas. Skolotāja lika visai klasei tūlīt no manis atvadīties….Es piegāju pie skolotājas un apskāvu viņu. Man bira asaras. Aina savās atmiņas turpina aprakstīt deportācijas dienu. Viņas guļamistaba skolas internātā bijusi pirmajā stāvā. Turp viņu pavadīja direktore un kareivis. Savā istabā Aina satika vecāko māsu, kura locīja gultas veļu un teica: "Met tās grāmatas prom, mamma teica, ka mūs ved uz bedri!" Visas represējamās ģimenes no tuvākajām mājām bija sadzītas skolas malkas šķūnī. Tur desmitgadīgā Aina satika māti un pārējās māsas. No Plāteres ģimeni aizveda uz Suntažu staciju, kur deportējamos sagaidīja lopu vagoni, daļa jau bija pilna, citos ešelonos vēl kāpa cilvēki, tostarp Aina ar māti un māsām. Bērnībā pārciestos deportāciju notikumus – gan izvešanu no skolas, gan cilvēkus lopu vagonos un savas sādžas ainavu, 2013. gadā jau esot Latvijā Aina iemūžināja četrās gleznās. Latvijas politiski represēto apvienības informācija liecina, ka Aina Jurevica (dzimusi Krēmere) pirms pāris gadiem devusies mūžībā, bet savas gleznas viņa nodeva Okupācijas muzejam glabāšanā.

Hersonietis Volodimirs Makuha visus okupācijas mēnešus savās mājās slēpa un glabāja ne tikai Ukrainas, bet arī Latvijas karogu. Par spīti nopietnajām briesmām, ja tiktu atklāts.

Šis gads Latvijas kultūrā sācies ar sarežģījumiem, kuri saistīti ar ēkām, kur baudāma kultūra. Jaunais Rīgas teātris, protestējot pret ieilgušo teātra ēkas rekonstrukciju, paziņoja, ka nebūs jauniestudējumu. Vairs arī netiek minēts datums, kad teātra ēku Lāčplēša ielā varētu nodot ekspluatācijā. Tikmēr Okupācijas muzejs Stūra mājā, iespējams, apmeklētājiem nebūs pieejams no marta. Šie ir daži no jautājumiem, par kuriem Krustpunktā izjautājam kultūras ministru Nauri Puntuli. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio žurnāliste Māra Rozenberga un ReTV žurnāliste Santa Ādamsone.  

Latvija pirmo reizi vēsturē ir nevis izveidojusi, bet samazinājusi diplomātisko attiecību līmeni. Rīgā vairs nebūs Krievijas vēstnieka, tāpat kā Latvijas vēstniekam būs jāpamet Maskava. Tikmēr ieroču piegādēs Ukrainai ir bijis lūzums. Ukraina dabūs arī tankus un ne vienu vien. Saeimas deputāte Grevcova izpelnījusies kārtējo policijas pārbaudi pēc tam, kad soctīklos šausminājās par Okupācijas muzejā redzēto. Tur notiekot vēstures sagrozīšanas un propaganda. Pēc tam gan pati nobijās par sarunāto. Krustpunktā aktualitātes vērtē žurnālisti: aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe, TVNET group galvenais redaktors Toms Ostrovskis un portāla "Delfi" galvenais redaktors Filips Lastovskis.  

Latvija pazemina diplomātiskās pārstāvniecības līmeni Krievijā un atsauc vēstnieku Plūdi Jēkabpils apkārtnē izpostījuši vairākus ziemāju laukus. Zemnieku saeima lēš, ka plūdu dēļ postījumi ir līdz 400 hektāru platībā. Plašu rezonansi atkal izpelnījušies par nepatiesu ziņu sniegšanu Centrālajai vēlēšanu komisijai apsūdzētā Saeimas deputātes Glorijas Grevcovas no "Stabilitātei" izteikumi, kuros viņa, viesojoties Okupācijas muzejā, noliedz Latvijas okupāciju. Šovasar gaidāmo Dziesmu un Deju svētku veiksmīgas norises nodrošināšanai Latvijas Nacionālais kultūras centrs aicina pieteikties brīvprātīgos.

Stāsts par valsti, kas ir iecienītākais galamērķis alpīnistiem un piedzīvojumu meklētājiem, jo šajā valstī atrodas pasaules augstākā virsotne – Everests. Izņemot kalnu virstoni, kas ir valsts lepnums, Nepālai ir vēl daudz ko piedāvāt, piemēram, Nepāla ir arī Sidhārtas Gautamu jeb Budas, dzimtā pilsēta. Nepālas Federālā Demokrātiskā Republika, kas ir arī valsts oficiālais nosaukums, ir arī 80 etnisko grupu, kas runā 123 valodās mājvieta. Vēl – Nepāla ir pasaulē vienīgā valsts, kurai karogs nav taisnstūra vai četrstūra formas, bet valsts karogs ir sarkans ar divām trīsstūrveida formām, kas atrodas viena virs otras. Nepāla tiešām ir viena no atpazīstamākajām valstīm pasaulē. Kas ir interesanti, Nepālas teritorija atgādina Portugāles karti, ja tā ir pagriezta par deviņdesmit grādiem. Runājot par valsts klimatu, tā ir arī vienīgā valsts pasaulē ar lielākajām zemes augstuma svārstībām no mazāk nekā 100 metriem virs jūras līmeņa līdz augstākajam zemes punktam – Everesta virsotnei, kas atrodas 8848 metru augstumā. Tā kā tas viss atrodas aptuveni 150 km attālumā, tas nozīmē, ka klimatiskie apstākļi valstī ir no subtropiem līdz Arktikai. Vēl viens aizraujošs, bet mazāk zināms fakts – Nepālas teritorija joprojām ir dzīva un kustās. Zinātnieki paredz, ka Indo-Austrālijas plāksne, kas atrodas zem Nepālas, nākamajos desmit miljonos gadu ceļos par 1500 km Āzijas virzienā. Vēl jāmin, ka Nepāla ir ne tikai vecākā valsts Dienvidāzijā, bet tā ir viena no retajām valstīm, kur nesvin neatkarības dienu. Izskaidrojums tam – valsts nekad nav atradusies svešā okupācijā, kas ir liels sasniegums mazai valstij, kuru ieskauj Āzijas milži – Indija un Ķīna. Runājot par Nepālu, vajadzētu sākt ar tās politisko un reliģisko saikni, kā valsts nonāca līdz monarhijas atcelšanai. Nepāla kā vienīgā valsts pasaulē, kuras valsts reliģija bija hinduisms, kļuva par republiku un tagad ir sekulāra valsts. Galvenā reliģija Nepālā ir hinduisms, ko praktizē gandrīz 81 procents valsts iedzīvotāju. Vēl aizvien Nepāla ir reliģiozākā hinduistu valsts pasaulē. Tajā pašā laikā valstī ir arī citas galvenās reliģijas, piemēram, pastāv budisms, islāms, kirātisms, kristietība, sikhisms, bahai un dažas minoritāšu reliģijas. Vairāk nekā 94 procenti nepāliešu uzskata, ka reliģijai ir ļoti liela nozīme viņu ikdienas dzīvē. Salīdzinājumam, pēc iepriekšējā gada Eirobarometra aptaujas Latvijā tie ir tikai 34 procenti. Tādēļ Nepālā, būdama tik intensīvi reliģiska sabiedrība, reliģijai ir liela ietekme uz sabiedrību un izmaiņām.    Hinduisma reliģija Nepālas valsts veidošanā ir bijusi klāt jau kopš pašiem pirmsākumiem, uzskata, ka pirmais valsts monarhs Prithivi Narajans Šahs bija izveidojis reliģiju kā stratēģisku triku, lai cīnītos pret britu pieaugošo varu koloniālajā Indijā. Reliģijas klātbūtne monarhijā bija novērojama arī 20. gadsimta beigās, kad monarhi aktīvi izmantoja hinduismu, lai saglabātu tautas leģitimitāti un varu pār pieaugošajiem aicinājumiem demokratizēties. Piemēram, rādās tituls – Nepāla kā pēdējā hinduistu karaliste pasaulē, bet astoņdesmito gadu beigās valsts monarhija organizēja pasaules hinduistu konferenci un 2005. gadā tika nosaukta par “Pasaules hinduistu imperatoru”. Tajā pašā laikā hinduisma reliģija ir smagi ietekmējusi citu lielāko Nepālā piekopto reliģiju saglabāšanu. Kopš mūsdienu Nepālas dibināšanas 18. gadsimtā valdnieki ir ievērojuši tradīciju hierarhizēt Nepālas sabiedrību ar hinduismu, kas nepārprotami pārsniedz visas citas reliģijas. Kā hinduisma reliģija spēj ietekmēt arī Nepālas attiecības ar kaimiņvalstīm jautājām Gauravam Šarmai, kas ir Vācijas attīstības sadarbības padomnieks mākslīgā intelekta jautājumos Indijā.

Kopš jūnija ir atvērta Okupācijas muzeja jaunā ekspozīcija. Ieskatu tajā Kultūras rondo sniedza dizainere Inguna Elere un muzeja speciālistes Aija Ventaskrasta un Inguna Role. Viņa arī atklāj, kā smagas un grūtas vēstures lietas muzejā stāsta bērniem. "Tā kā uz Okupācijas muzeju nāk arī ģimenes ar bērniem, īpaši ārzemju viesi, tad mums radās doma, ka ir vajadzīga "bērnu līnija", kā mēs to nosaucām. Kopumā muzejos tā ir pierasta prakse, bet mūsu muzejā tas ir jaunums. Okupācijas muzejā ir 11 tēmas, sākot ar pirmo Latvijas neatkarības laiku un beidzot ar Neatkarības atjaunošanu un brīvu valsti. Visās šajās tēmās ir klāt lācītis Miks, izdomāts tēls, kurš attiecīgi ir vai nu laimīgs vai nobijies, vai paslēpies, tātad atbilstoši tēmai. Ja tā ir deportāciju tēma, tad daudzi mazi lācēni ir iespiesti kastītē, kas simbolizē vilciena vagonu, kur cilvēki ir ļoti cieši kopā viens otram vesti prom, un tamlīdzīgi," stāsta muzeja speciāliste. Latvijas Okupācijas muzeja misija: Atcerēties. Pieminēt. Atgādināt. Atcerēties, kas notika ar Latviju, Latvijas tautu un zemi komunistiskās Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas režīmu valdīšanas laikā no 1940. līdz 1991. gadam; Pieminēt netaisni notiesātos un noslepkavotos, svešos karos kritušos, represijās un izsūtījumā cietušos un mirušos, bēgot no okupācijas varām, pasaulē izkliedētos; Atgādināt pasaulei svešo varu nodarījumus Latvijas valstij, zemei un tautai.

Operácia Dunaj - tak sa oficiálne volal násilný vpád vojsk Varšavskej zmluvy do Československa, 21.augusta 1968. Celý deň môžeš vo vysielaní Fun rádia počúvať krátke zvukové nahrávky venované súhrnu udalostí augusta ´68 a jeho následkov, ktoré cítime dodnes. A špeciálne aj skladby, ktoré sa na toto obdobie v československých dejinách viažu. V tomto podcaste nájdeš všetky nahrávky a skladby v jednom.

Noklusētās, izstāstītās un brīdinošās atmiņas Okupācijas muzeja jaunajā ekspozīcijā. Okupācijas muzeja jauno eksopozīciju izstaigājam kopā ar muzeja speciālistēm Aiju Ventaskrasti un Ingunu Roli, ar dizaina autori Ingūnu Elerei. Ir raidījumi, kurus var viegli ierakstīt un viegli samontēt, bet ir tādi, kuri prasa emocionālu atelpu, lai sakārtotu domas vispirms galvā, pēc tam – raidījumā. Un šodien jūs dzirdēsit tieši tādu raidījumu. Šī muzeja ekspozīcijas skiču stadijā, dizaineri caurus vakarus klausījās cilvēku stāstus un droši vien domāja arī par savu ģimeni. Viena no viņām bija dizainere Ingūna Elere no biroja „H2E”, viņa ir Okupācijas muzeja jaunās ekspozīcijas dizaina autore, kura ved pa muzeja gaismu, tuneli, sniegputeni, sarkano miglu un beigās saka, ka tas sarkanbaltsarkanais karogs ir jānes arī tev vienam, un jāatceras ir arī tev vienam. Izejot no muzeja, pretī nāk kāda oficiāla delegācija, un tādu vēl būs daudz, bet līdz ar muzeja atvēršanas stundu te ienāk divi pusmūža ārzemnieki un ilgi un rūpīgi lasa un klausās, un skatās un, iespējams, sajūt, bet mēs viņus netraucējam. Uz mana galda šī raidījuma tapšanas laikā ir „Mika grāmata”, tāpēc arī sākam ar muzeja speciālistes Ingunas Roles stāstu, kā tapa muzeja bērnu līnija un „Mika stāsts”. „Mika grāmata” teksta autors ir Lauris Gundars, savulaik viņam bija izrāde „ Pieskaries baltajam lācim”, bet pagājušajā gadā iznāca grāmata ‘'Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A'', mēģinot saprast, sevi un savu paaudzi. Pēc vairāku gadu pārtraukuma 1. jūnijā tika atklāta arhitekta Gunāra Birkerta iecerētā Latvijas Okupācijas muzeja piebūve “Nākotnes nams” un pastāvīgā ekspozīcija, kuras jaunais veidols tapis pēc dizaina studijas „H2E” izstrādātās koncepcijas. Divarpus gadus dizaina studija „lauzusi zīmuļus”, veidojot 867 kvadrātmetru plašo ekspozīciju, kurā 570 kvadrātmetru lielas sienas, 106 īpaši dizainētas vitrīnas, 15 video projekcijas un 19 displeji stāsta par Latvijas 20. gadsimta vēsturi – totalitāro okupācijas varu nodarījumiem Latvijas tautai un valstij laikā no 1940. līdz 1991. gadam. Intervija ar dizaina studijas H2E māksliniecisko direktori Ingūnu Eleri lasāma portālā Arterritorie „Emocionālā ekspozīcija””, bet mūsu ceļš cauri Okupācijas muzejam kopā ar Ingūnu Elere joprojām ir vairāk par atmiņu un emocijām, nevis par dizainu. Kas veidojis Okupācijas muzeja saturisko daļu un cik daudz vēl palicis krājumā, cik svarīgi cilvēkiem izlasīt un uzzināt par savējiem – pazudušajiem, pazaudētajiem, bet neaizmirstiem, stāsta Okupācijas muzeja ekspozīcijas nodaļas vadītāja Aija Ventaskraste, atklājot arī, ka tuvinieku savējos sadzirdējuši arī Latvijas Radio vienā no pagājušā gada emocionālākajiem un saturiski konventrētākajiem Ziņu dienesta kolēģes Sintijas Ambotes raidījumiem „Aizvesto ardievas”.

Atcerēties. Pieminēt. Atgādināt. Tā savu misiju redz Latvijas okupācijas muzejs, kurš pēc vairākus gadus ilgušās rekonstrukcijas atgriezies Vecrīgā, Latviešu strēlnieku laukumā 1, ar jaunu ekspozīciju. Kā vēsturisko padarīt aktuālu, par kādām vertībām iestājas Okupācijas muzeja biedrība, aicinot apmeklētājus uz atkal tikšanos klātienē? Saruna par trimdas ieguldījumu gan muzeja veidošanā un dibināšanā, gan ziedojumu piesaistīšanā un muzeja uzturēšanā visu nu jau 29 gadu garumā, gan arī par trimdas aktivitātēm pirms neatkarības atjaunošanas. Un, protams, par muzeja šodienas aktualitātēm. Sarunājas Latvijas Okupācijas biedrības valdes priekšsēdētāja Dzintra Bungs, Latvijas okupācijas muzeja direktore Solvita Vība, Latvijas Okupācijas biedrības biedrs; Nākotnes nama projekta vadītājs Valters Nollendorfs un  Latvijas okupācijas muzeja vadītāja no 2002.- 2014. gadam Gundega Michele.  

Karadarbība Ukrainā pēdējās dienās ir kļuvusi krietni intensīvāka. Krievija pārgrupējusi spēkus un sākusi jaunu ofensīvu Ukrainas austrumos. Gandrīz visi eksperti ir vienisprātis, ka šīs būs ļoti izšķirošas kaujas, kas noteiks tālāko notikumu attīstību. Šodien ir smago kauju otrā diena. Aplūkojam pašreizējo situāciju. Tikmēr pasaule turpina apjaust, kas notiek teritorijās, kuras krievi ir ieņēmuši. Kijevas piepilsētās dramatiskie kadri nav nevienu atstājuši vienaldzīgu. Tomēr, kas notiek citviet?  Ukrainas austrumos iedzīvotāju ziņo gan par deportācijām, gan bērnu atņemšanu un aizvešanu, gan piespiedu mobilizāciju. Kādas šīm Krievijas izdarībām būs sekas? Aizdomu pilnas baumas pienāk arī no pašas Krievijas. Ik pa brīdim pavīd runas par kādiem atstādinātiem vai aizturētiem spēka struktūru pārstāvjiem. Ne visas baumas apstiprinās. Netrūkst spekulāciju par to, kāda nedrošība valda Krievijas varas aprindās. Cik šīm runām ir vērts pievērst uzmanību un vai vispār ir cerības uzzināt, kas šobrīd patiesībā notiek Maskavā? Aktualitātes vērtē Latvijas Radio 4 žurnāliste Anna Stroja. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālistu Gintu Amoliņu, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektoru, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētāju Māri Lejnieku, politologu Kārli Daukštu, ka arī aktieri Andri Lielo, latvieti, kurš dzīvo Maskavā. Kauja par Donbasu ir sākusies Jau kopš Krievija marta un aprīļa mijā atvilka savus spēkus no sākotnēji ieņemtajām teritorijām Ukrainas ziemeļdaļā, tika gaidīta krievu spēku aktivizēšanās valsts austrumos. Šeit Ukrainas armija joprojām daudzviet notur pozīcijas, kuras ieņem jau kopš 2015. gada, un šeit esošais Ukrainas armijas grupējums tiek uzskatīts par kaujas spējīgāko ukraiņu spēku daļu. Iebrūkot Ukrainā februāra nogalē un ieņemot teritorijas tās dienvidos un ziemeļaustrumos, krievu spēki apdraud šī grupējuma dienvidu un ziemeļu flangus, un kaujas šeit risinājušās jau vairākas nedēļas. Kopš šīs nedēļas sākuma Krievijas armija aktivizējusies visā frontes līnijā Ukrainas austrumos, un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā uzrunā pirmdienas vakarā paziņoja, ka kauja par Donbasu ir sākusies. Vakar, 19. aprīlī, pēc intensīvas artilērijas sagatavošanās uguns, krievu spēki uzsāka plašu uzbrukumu ukraiņu pozīcijām austrumos. Līdz šim tiek ziņots par vienu krievu spēku panākumu, ieņemot Kreminnas pilsētu ukraiņu Donbasa pozīciju ziemeļdaļā un tādējādi pavirzoties nedaudz tuvāk stratēģiski svarīgajām Slovjanskas un Kramatorskas pilsētām. Citur ukraiņu spēki līdz šim noturējuši pozīcijas. Tāpat Krievijas spēki turpina centienus salauzt Mariupoles aizstāvju pretestību viņu pēdējā atbalsta zonā gigantiskās metalurģijas rūpnīcas „Azovstaļ” teritorijā. Kā zināms, ukraiņu spēku ielenkums Mariupolē ilgst jau kopš marta sākuma. Šobrīd tiek lēsts, ka krievu spēku pārsvars pār pilsētas aizstāvjiem dzīvā spēka ziņā ir 1:10; tāpat absolūts pārsvars visa veida smagā bruņojuma ziņā. Kā vakar publiskotā videouzrunā pauda ukraiņu spēku komandieris Mariupolē Serhijs Volina, pilsētas aizstāvjiem šīs, iespējams, esot „pēdējās dienas, ja ne stundas”. Krievijas puse pēdējās dienās vairakkārt izsludinājusi uguns pārtraukšanu, aicinot pilsētas aizstāvjus nolikt ieročus, taču līdz šim šie aicinājumi ir ignorēti. Nupat izsludināts kārtējais priekšlikums pamest „Azovstaļ” teritoriju un padoties šodien pēc diviem pēcpusdienā. Okupācijas varas rīcības tiesiskie aspekti Kamēr daudzviet pasaulē aug augumā sašutums par Krievijas bruņoto spēku pastrādātajiem kara noziegumiem, kuru liecības atklājas atbrīvotajās Ukrainas daļās, pienāk arvien jaunas ziņas par prettiesisku Krievijas spēku rīcību pret okupēto teritoriju iedzīvotājiem Ukrainas dienvidos un austrumos. Sevišķi daudz šādu ziņu pienāk no Krievijas aplenktās Mariupoles, kur jau nedēļām norit smagas ielu cīņas. Daudzos gadījumos civiliedzīvotāji, kuriem izdevies pamest kauju zonu, spiesti doties uz Krievijas teritoriju, un šeit viņiem nav ļauts pašiem izvēlēties savu tālāko kustības maršrutu. Kā izteikusies Ukrainas Augstākās Radas pilnvarotā cilvēktiesību jautājumos Ludmila Denisova, no Mariupoles vien Krievijā nonākuši 134 000 cilvēku, un 33 000 no viņiem – pret savu gribu. To var pielīdzināt masu deportācijai, kas ir 1949. gada Ženēvas konvencijas pārkāpums. Tālākais Krievijā nonākušo liktenis ir dažāds. Daudziem galu galā izdodas pamest agresorvalsti, šķērsojot robežu ar Baltijas valstīm, Gruziju vai citām Krievijas robežvalstīm. Tomēr ir parādījušās ziņas, ka dažos gadījumos Ukrainas pilsoņi spiesti parakstīt apņemšanos kādu laiku uzturēties noteiktā Krievijas reģionā un stāties tur darbā. Tāpat pēdējās nedēļas laikā Ukrainas puse paudusi, ka notiekot ieņemto teritoriju iedzīvotāju piespiedu mobilizācija Krievijas bruņotajos spēkos. Konkrēti, visu vīriešu kārtas iedzīvotāju piespiedu stāšanās militāro iestāžu uzskaitē notiekot nesen ieņemtajā Izjumas pilsētā. Arī okupētas valsts pilsoņu iesaukšana okupētājvalsts bruņotajos spēkos ir smags Ženēvas konvencijas pārkāpums. Aiz Kremļa sienām Kas īsti notiek aiz Kremļa sienām? Šāds jautājums arvien aktīvāk nodarbina analītiķus un arī visu pārējo politikā ieinteresēto pasauli kopš Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainā. Vispirms regulāri izskan spriedelējumi par Krievijas vadoņa Vladimira Putina spriestspējām un rīcības loģiku. Pats karš Ukrainā un visa tā gaita liek jautāt, cik lielā mērā Kremļa saimnieks apzinās savas rīcības iespējamās sekas. Tāpat tiek spekulēts par to, cik pilnīga informācija nonāk Putina rīcībā. Pēdējais Rietumu līderis, kurš klātienē tikās ar Vladimiru Putinu, bija Austrijas kanclers Karls Nehammers pagājušās nedēļas sākumā. Saskaņā ar viņa sacīto, Krievijas līderis ir pietiekami informēts un adekvāti domājošs, taču viņa domāšana un rīcība pilnībā pakļauta viņa individuālajai kara loģikai. Tam vairāk vai mazāk piekrīt visi, kuri tā vai citādi analizē Putina rīcību: tradicionālā nozīmē prezidents ir garīgi vesels, taču ir pilnīgi sava gadu gaitā izkoptā un nostiprinātā pasaules redzējuma varā, un saskaņā ar šo pasaules redzējumu Krievija izcīna fundamentālu cīņu pret „kolektīvajiem Rietumiem” par savu vietu pasaulē un pat savu eksistenci. Otrs nozīmīgs jautājums ir par to, kurš un kā šobrīd vada Krievijas bruņotos spēkus. Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu uz vairāk nekā trīs nedēļām bija pazudis no publiskās aprites, un izskanēja spekulācijas par nopietnām sirdsdarbības problēmām vai pat iespējamu turēšanu apcietinājumā, taču vakar Krievijas aizsardzības resora vadītājs beidzot atkal parādījās atklātībā, uzstādamies Aizsardzības ministrijas kolēģijas sēdē. Tāpat izskanējušas ziņas par daudzu augsta ranga Krievijas armijas un drošības struktūru virsnieku arestiem. Jau marta sākumā izskanēja ziņas par mājas aresta noteikšanu Federālā Drošības dienesta 5. nodaļas priekšniekam ģenerālim Sergejam Besedam. Aprīļa sākumā parādījās apgalvojumi par viņa arestu un ieslodzīšanu vēsturiskajā Ļefortovas cietumā, taču Krievijas instances šo informāciju joprojām noliedz. Ap šo pašu laiku parādījās ziņas, ka mājas arests noteikts bijušajam Putina palīgam Vladislavam Surkovam, kurš bijis cieši saistīts ar Krievijas graujošo darbību Ukrainā. Tāpat no Krievijas puses, saprotams, nav apstiprinātas plaši apspriestās ziņas par vēl 20 ģenerāļu – armijas ģenerālštāba virsnieku – apcietināšanu. Tomēr šai ziņā zīmīga varētu būt Krievijas Dienvidu kara apgabala komandiera, par „Sīrijas miesnieku” dēvētā ģenerāļa Aleksandra Dvorņikova iecelšana par Krievijas okupācijas spēku komandieri Ukrainā. Tiek lēsts, ka līdz ar to iebrukuma komandēšana nodota Dienvidu kara apgabala štābam, jo armijas ģenerālštābs šobrīd nespējot pilnvērtīgi veikt savas funkcijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Bude sa nakrúcať Votrelec! Vieme všetko, čo sa šuchne vo svete filmu! Horúce filmové správy a rozšírené recenzie na všetky novinky s Jurajom Malíčkom a Petrom Konečným. Disneyovka Encanto: Čarovný svet, Betlehemské svetlo od Svěrákovcov, znepokojujúca čierna satira Okupácia aj Pes, romantická komédia, ktorá poteší milovníkov zvierat. Poďte Do kina, tešíme sa na vás!

Mākslas darbi, kuru klātesamība paredzēta jau ēkas projektā, rada katras celtnes pievienoto vērtību. Tomēr ir jābūt pasūtītājam, kurš gatavs par šo virsvērtību maksāt. Dāsna visdažādāko veidu mākslas darbu klātbūtne vēsturiskajos karaļnamos neizraisa izbrīnu. Bet kā tas ir mūsu racionālajā laikmetā? Arhitekts Andis Sīlis profesionālo darbu sāka reizē ar atjaunoto Latvijas valsti. Kopš tā laika viņš ir viens no konsekventākajiem meistariem, kuri meklē sadarbības iespējas ar māksliniekiem. Savos projektos Sīlis iesaistījis gleznotājus, grafiķus, tēlniekus, keramiķus, stikla māksliniekus, tekstilmāksliniekus, starp viņiem ir tādas Latvijas mākslas prominences kā Gļebs Panteļejevs, Kristaps Ģelzis, Dainis Pundurs, Anda Munkevica, Dzintra Vilks, Andrejs Ameļkovičs, Iveta Vecenāne, Roberts Koļcovs un daudzi citi. Ilze Martinsone: Mana ideja – parunāt par mākslu un arhitektūru, par ko nemaz tik reti netiek runāts, bet šoreiz pievērsties konkrētam aspektam. Proti, nerunāt par mākslu pilsētvidē vai tādu mākslu, kad īpašnieks piekar gleznas pie sienas pats, izrotājot interjeru, bet gan par tādu mākslu, kuru arhitekts pats pēc savas ieceres jau iestrādā ēkā. Tā kā esmu vēsturniece, nevaru atturēties no vēstures komentāra. Piemēram, ulmaņlaikos bija tādi lieli paraugprojekti. Nupat restaurēta Siguldas pils, kas darīta pieejama visiem interesentiem – tur ar milzīgu māksliniecisku klātbūtni savulaik tika veidots ne tikai interjers, bet arī dārzs: te visa veida mākslinieki varēja izstrādāties. Tas bija tāds režīma paraugprojekts, kuram vāca ziedojumus, bija milzīga publicitāte un tagad mēs to varam redzēt – šis ir unikāls objekts, viens no tiem daudzajiem, ko toreiz taisīja. Tajā pašā laikā radies nepareizs priekšstats par padomju jeb pēckara laika objektiem, kas tiek uzskatīti par bezdvēselisku modernismu: ir arī zuduši tie mākslas priekšmeti un objekti, kas tika integrēti šajos pēckara laika objektos, un to bija ļoti daudz! Līdz mūsu dienām saglabājušies vien nedaudzi panno un varbūt vēl kāda vitrāža, bet pamazām arī tas viss iet bojā. Ļoti lielu un nepatīkamu pārsteigumu radīja Okupācijas muzeja skandalozā restaurācija un pārbūve, kuras rezultātā ēkai zuduši oriģinālie kalumi, kurus bija zīmējis arhitekts Dzintars Driba, bet izgatavojuši Latvijā pazīstami metālkalēji, viņu vidū arī Džems Bodnieks. Šodien to vairs nav, un varu tikai piekrist, ka sašutums un nepatika pret šī objekta pārveidi bijis pamatots. Šodien dzīvojam pilnīgi citā situācijā – mums vairs nav padomju lielie pasūtītāji un kombināta "Māksla", kas toreiz realizēja šādus projektus. Vai vispār šāda virsvērtība arhitektūrā ir vajadzīga? 20. gadsimta sākumā fasādes izrotāja ar plastiskiem rotājumiem, ko šodien vairs nedarām, jo mākslas klātbūtne – tā ir virsvērtība un prasa atbilstošus resursus: ir jāpierunā klients, lai viņš tur iegulda savu privāto kapitālu. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Tu, Andi, esi viens no konsekventākajiem šādu ideju virzītājiem no laika gala. Andis Sīlis: Laimīgā kārtā esmu saskāries ar klientiem, kas grib ko vairāk nekā tikai vienkāršu, kontrolētu telpu, kas norobežota ar kādām siltumizolācijas pakām. Tā ka gluži vēsturiski vispār neesmu sajutis šādu problēmu! Protams, tas prasa līdzekļus, bet vairāk vai mazāk sakarīgs pasūtītājs grib sasniegt kaut kādu pilnību. To var sasniegt dažādos veidos, un viens no arhitektūras viedokļa izdevīgākajiem veidiem ir mākslinieka pieaicināšana. Pirmkārt, rodas sinerģija, otrkārt, rodas individuālāks, speciālāks, emocionālāks galaprodukts. Tas ticis darīts daudzos objektos un pārsvarā sanācis labi. Nav bijis tā, ka man būtu kāds īpaši jāpierunā. Diezgan bieži nepieciešams kāds objekts ar reprezentatīvu funkciju, un tad, ja klients nav gluži mucā audzis, viņš ir redzējis, kā pasaulē kaut kas šajā jomā ticis darīts, un mēs ātri vienojamies, ka tas ir labs veids un laba investīcija, un rezultātā telpa un arhitektūra no tā tikai iegūst. Tev ir vēlēšanās visiem saviem objektiem pielikt klāt kaut ko māksliniecisku, vai arī ir tādi, kuros šķiet, ka to nevajag? Tas tāds dīvains vārds – māksliniecisks. Atkarībā no katra projekta situācija mainās. Reizēm ir nepieciešamība dekoratīvi lietišķo mākslu – sauksim to tā – lietot vairāk kā papildus pievienoto vērtību, kas objektu dara intīmāku, smalkāku, to panākot ar kādām detaļām. Angliski ir jēdziens "fine art", jo arhitektūra jau arī pieder pie "fine art" nozarēm un pati par sevi paredz zināmu māksliniecisku izteiksmīgumu. Nosacīti dekoratīvā vai dizaina jomā man ļoti bieži sanācis gan to realizēt, gan arī ātri ar pasūtītāju vienoties, ka bez tā tas darbs nebūs pilnīgs. Tava profesionālā darbība sākās reizē ar atjaunoto Latvijas valsti deviņdesmitajos gados. Tieši tā. Bija jautri. Tajā laikā, kad visi visu krāsoja baltu, jo bija piekusuši no dīvainās padomju anturāžas, man parādījās jau pirmie klienti, kas gribēja kaut ko citādāku. Jau no pašiem pirmajiem objektiem sāku strādāt ar māksliniekiem. Tagad to visu atceroties, jāsecina, ka problēma drīzāk bija tāda, ka nevis ļoti gribējās to mākslu, bet vienkārši nebija tik daudz līdzekļu, materiālu un tehnoloģiju, bet, ja gribēji to telpu, ko veido, padarīt atraktīvāku, tolaik bija pat lētāk pasūtīt kādam māksliniekam individuālu, unikālu darbu, nekā dabūt no ārzemēm tehnoloģijas, kas šeit vēl nebija pieejamas.  No tiem laikiem atceros tavu stāstu, kā Kristaps Ģelzis aiz bada ar zīmuli veselu sienu apstrādāja.  Tagad to var atcerēties kā ne pārāk labu lietu… Mūsu māksliniekus diezgan ātri iepazinu, zināju, kāda ir viņu finansiālā situācija, un rezultātā dabūju gan kolosālu efektu uz sienas, gan arī viņi tika pie kādiem iztikas līdzekļiem. Vai tu kā arhitekts arī pats esi veidojis kādus metus šai nosacīti dekoratīvi lietišķajai mākslai? Tas apzīmējums ir morāli novecojis, bet cits nav izgudrots… Pieminēju Dzintaru Dribu – ka viņš latviešu sarkano strēlnieku muzejā jau sākotnēji bija ieprojektējis metālkalumus pie ieejas stiklojumiem – režģi, kas bija ļoti interesants, it kā veidots no strēlnieku durkļiem. To realizēja pazīstami Latvijas metālkalēji. Vai tu pats arī zīmē metus, vai arī tu dod uzdevumu māksliniekam – sak, šeit man vajag vitrāžas, un te – tēlniecības objektu. Jūrmalas "Saules namā" tev ir tēlnieka Gļeba Panteļejeva veidota izlietne. Tu ļauj māksliniekiem brīvu vaļu? Ar Gļebu toreiz – jā. Es vienkārši redzēju, kādā tehnikā viņš strādā, cik viņam viss sanāk interesanti un man kā reiz likās forši nevis pašam visu uzdizainēt, bet pieaicināt viņu ar savu māksliniecisko redzējumu. Reizēm man pašam ir diezgan skaidrs, ko telpā gribu panākt un kas tieši ir vajadzīgs, mēs diezgan tālu izstrādājam skici un tad pieaicinām mākslinieku jau kā realizētāju. Bet vairāk man patīk sadarboties, jo divas galvas ir labāk nekā viena. Intervija pilnā apjomā drīzumā tiks publicēta portālā lsm.lv!  

Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas "Letonikas" un Baltijas centra vadošā pētniece Jana Dreimane Dažkārt iekarotāju nolaupītās kultūras vērtības rod mājupceļu atpakaļ uz dzimteni. Spilgta epizode pārvietoto vērtību stāstu virknē ir Otrā pasaules kara laikā aizvesto Latvijas bibliotēku grāmatu atgriešanās 1992. gada nogalē, gandrīz pusgadsimtu pēc konfiskācijas. Lielāko grāmatu kopu ‒ ap tūkstoti vienību ‒ atguva Latvijas Republikas Saeimas bibliotēka. Okupētajā Latvijā nacistu sevišķo interešu lokā bija ne tikai mākslas priekšmeti, dārglietas, senas, retas grāmatas un arhīvi, bet arī tā sauktā "ienaidnieku literatūra": ebreju autoru darbi, boļševiku un citu kreiso politisko novirzienu preses izdevumi un grāmatas, pretvācu un pretnacistu literatūra. Kā plašākai sabiedrībai "nevēlamu" lasāmvielu nacisti to izņēma no grāmatnīcām, bibliotēkām, skolām, bez īpašniekiem palikušiem mājokļiem un lēma to tālāko likteni: vai nu uz papīra pārstrādes fabrikām, vai arī nacistu iestādēm Latvijā un Vācijā. No pirmā padomju gada komunistiskajiem laikrakstiem, tādiem kā "Cīņa", "Sarkanais Sports", "Brīvā Venta", kā arī no Krievijas iepludinātās literatūras nacisti veidoja paraugkolekcijas, ko demonstrēt partijas "šūnās" vai pētīt institūtos. "Kaitīgo" darbu skaitā bija Eiropas politiķu sacerējumi, piemēram, ebreju izcelsmes Ungārijas sociālista Vilhelma Bēma (Böhm, 1880-1949) atmiņas "Divu revolūciju krustugunīs" (Im Kreuzfeuer zweier Revolutionen, 1924), kas vēstīja par viņa darbu padomju Ungārijas valdībā 1919. gadā. Kara beigu posmā, kad nacisti steigšus evakuējās no Latvijas, tālo ceļu uz Vāciju mēroja politiskā literatūra no Saeimas bibliotēkas, ko Jēkaba ielas namā bija atradusi un pārņēmusi augstākā "SS" un policijas vadība Austrumzemē. Kara dēļ daļa laupījuma palika koka kastēs neizsaiņota un neapgūta. Pēc kara Amerikas Savienoto Valstu okupācijas zonā atrasto nacistu guvumu, ieskaitot grāmatas, apkopoja speciālos savākšanas punktos, kur ASV nodarbinātie mākslas vēsturnieki reģistrēja un rūpīgi apskatīja katru sīkāko priekšmetu, lai organizētu tā nonākšanu likumīgā īpašnieka rokās. 27 kastes ar Latvijas grāmatām nonāca Zemes muzejā Visbādenē, kur atradās viens no lielākajiem savākšanas punktiem ‒ šeit pētniekiem bija reģistrējams un apgūstams vairāk nekā pusmiljons kultūras priekšmetu no visas Eiropas. Tā kā ASV neatzina Padomju Savienības okupētās Latvijas valdību par neatkarīgās valsts mantinieci, 1951. gadā krātuves vadība nolēma grāmatas uz Latviju pagaidām nesūtīt, bet uzticēt to glabāšanu Zemes muzejam. Četrdesmit gadu Latvijas grāmatu kastes gulēja "Ērkšķrozītes" miegā muzeja krātuvē, līdz 1991. gada augustā, kad Latvija jau bija atguvusi neatkarību, Vācijas federālās valdības uzdevumā tās tika pārvestas uz Vācu bibliotēku Frankfurtē pie Mainas, kas inventarizēja kastu saturu. Par tām tika pavēstīts Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, kas ar prieku piekrita saņemt negaidīto, taču apjomīgo grāmatu kopu ‒ gandrīz piecus tūkstošus iespieddarbu ‒ no Vācijas un gādāt par to turpmāko ceļu pie īpašniekiem. Lidmašīna ar pirmo sūtījumu Rīgas lidostā nosēdās valsts neatkarības proklamēšanas svētkos ‒ 1992. gada 18. novembrī. Grāmatu neparastais liktenis un pašas grāmatas, kas tik daudz gadu bija pavadījušas aizmirstībā, bija pelnījušas plašākas sabiedrības uzmanību. Tādēļ 19. decembrī, Latvijas bibliotekāru konferences laikā, Latvijas Nacionālā bibliotēka atklāja saņemto grāmatu izstādi, uz kuru bija aicināti ne tikai Latvijas un Vācijas valdību pārstāvji, bibliotekāri, bet arī grāmatu bijušie īpašnieki. Pēc izstādes grāmatas tikai sadalītas pēc piederības un uzsāka jaunu dzīvi. Latvijas Republikas Saeimas vēsturiskais krājums atrada mājvietu bibliotēkas arhīvā. Šeit meklējamas arī citas Saeimas bibliotēkas grāmatas, kas nonāca Vācijā Otrā pasaules kara laikā un ilgstoši glabājās Berlīnes Brīvajā universitātē, bet pavisam nesen ‒ 2016. gadā ‒ atgriezās Latvijā. Vienīgā liecība par to neparasto likteni ir augstākās "SS" un policijas vadības bibliotēkas (Bücherei beim Höherer SS- und Polizeiführer für das Ostland) vai Berlīnes Brīvās universitātes bibliotēkas (Universitätsbibliothek der Freien Universität Berlin) zīmogs iespieddarbu titullapās. Taču pati šo grāmatu esamība apliecina to, ka līdztekus iekarotāju vēlmei aizvest sev līdzi pēc iespējas vairāk trofeju no pakļautās teritorijas pastāv arī pietāte pret citttautu kultūras īpašumu, centieni to glābt un saglabāt nākamajām paaudzēm.

Gunāra Astras mantojums un tā mūsdienu konteksts. Brīvības un drosmes jautājums. Šogad 22. oktobrī Gunāram Astram apritētu 90 gadu. Kultūras Rondo saruna par Gunāru Astru, sarunājas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Gints Zelmenis un grāmatas "Svešam kļūt jeb stāsts par Gunāru A" autors Lauris Gundars. Pārlasām arī Gunāra Astras vēstules no Okupācijas muzeja krājuma. Sazināmies arī ar tēlnieku Gļebu Panteļejevu, kurš veido pieminekli Gunāram Astram. Viņš atklāj, ka skulptūra ir gatava un darbnīcā gaida, kad to varēs samontēt. Ir jāsagatavo pieminekļa vide. Pieminekli paredzēts uzstādīt pie Rīgas Apgabaltiesas. Saruna par Gunāru Astru arī raidījumā Pāri mums pašiem.  

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš studijā aicinājis tēlnieku Ivaru Drulli un arhitektu Andi Sīli, lai runātu par pieminekli "Vēstures taktīla", kas veltīts padomju okupācijas upuriem. Kā vērtējams šis piemineklis un kā vidi ap to padarīt pievilcīgāku, laipnāku un izskatīgāku? Par to - raidījumā "Mākslas vingrošana".

Kā nākamajām paaudzēm stāstīt par sāpīgiem, traumatiskiem vēstures notikumiem? 13. augustā atslēgas no atjaunotās Okupācijas muzeja ēkas Strēlnieku laukumā saņems tās direktore Solvita Vība, kura viesojās "Kultūras rondo" studijā, lai izstāstītu par memoriālo kompleksu un jaunās ekspozīcijas iekārtošanu. Muzeja pārbūve veikta saskaņā ar muzejam dāvināto latviešu arhitekta Gunāra Birkerta ieceri, kas veido stāstu no tumšās pagātnes uz gaišo nākotni, vēsturisko ēku papildinot ar gaišu piebūvi, sauktu par “Nākotnes namu”.

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, 1941. gada jūnija vidū vairāk nekā 15 tūkstošus Latvijas cilvēku sadzina vilciena vagonos un izveda uz ieslodzījuma vietām vai nometināja Sibīrijā un Kazahstānā. Tikai daļai no viņiem izdevās atgriezties mājās. Kultūras rondo tiešraide no Latvijas okupācijas muzeja. Šodien, 14. jūnijā, atceramies un godinām ikvienu 1941. gada deportācijās cietušo. Deportācijas gadadienas atceres projekta „Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14.jūnija deportācijām” ietvaros Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar visām Latvijas pašvaldībām izveidojusi interaktīvu tiešsaistes karti no 119 piemiņas vietām visā Latvijā, pie kurām šā gada 14. jūnijā tiks lasīti PSRS okupācijas režīma no Latvijas represēto vārdi un uzvārdi, tādejādi īstenojot Valsts prezidenta Egila Levita ieceri pieminēt un godināt ikvienu 1941. deportācijās cietušo. Latvijas Radio tiešraide no Latvijas okupācijas muzeja - vietas, kas ne tikai glabā dažādus priekšmetus un liecības par traģiskajiem vēstures notikumiem, bet arī paši aktīvi iesaistās to vākšanā un pētniecībā. Kā apliecinājums tam ir arī grāmata "Mēs tiksimies mūžībā", kuras simboliskā atvēršana notiek šī raidījuma laikā. Skan arī fragmenti no video liecībām, kuras ierakstījusi muzeja pētniece Lelde Neimane. Uz sarunu aicinām Okupācijas muzeja direktora padomnieku, vēstures doktoru Gintu Apalu. Viņš atgādina par notikumiem 1941.gadā laikā no 14.- 18. jūnijam, kad norisinājās deportācijas. Valsts prezidenta Egila Levita uzruna, pieminot pirms 80 gadiem deportācijās cietušos. Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība iepazīstina ar unikālu liecību - Talivalža Rozenšteina dienasgrāmatu. Viņa arī stāsta par piemiņas memoriālu “Vēstures taktīla” un gaidāmo muzeja pārcelšanos uz atjaunoto muzeja ēku. Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Evita Feldentāle un muzeja vadošā speciāliste Lelde Neimane stāsta par iegūtajām video liecībām. Par izdevumu "Mēs tiksimies mūžībā" stāsta tā sastādītāja Okupācijas muzeja galvenā krājuma glabātāja, direktora vietniece Taiga Kokneviča. Vēstures ekspozīcijas Cēsīs “Sirdsapziņas ugunskurs” vadītāja Elīna Kalniņa stāsta par piemiņas ekspozīciju Cēsīs. Latvijas okupācijas muzeja valdes pārstāvis, pētnieks Oskars Gruziņš iepazīstina ar savu pētījumu par kādu jūtīgu tematu par svešu valstu karavīru un vietējo meiteņu mīlestībā dzimušajiem “kara bērniem” okupētajā Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Atmiņu pētniece Vita Zelče runā par atmiņu kultūras nozīmīgumu. Digitālā karte, kurā lasāmi 1941. gadā izsūtīto vārdi, ir apskatāma internetā.    

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, 1941. gada jūnija vidū vairāk nekā 15 tūkstošus Latvijas cilvēku sadzina vilciena vagonos un izveda uz ieslodzījuma vietām vai nometināja Sibīrijā un Kazahstānā. Tikai daļai no viņiem izdevās atgriezties mājās. Kultūras rondo tiešraide no Latvijas okupācijas muzeja. Šodien, 14. jūnijā, atceramies un godinām ikvienu 1941. gada deportācijās cietušo. Deportācijas gadadienas atceres projekta „Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14.jūnija deportācijām” ietvaros Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar visām Latvijas pašvaldībām izveidojusi interaktīvu tiešsaistes karti no 119 piemiņas vietām visā Latvijā, pie kurām šā gada 14. jūnijā tiks lasīti PSRS okupācijas režīma no Latvijas represēto vārdi un uzvārdi, tādejādi īstenojot Valsts prezidenta Egila Levita ieceri pieminēt un godināt ikvienu 1941. deportācijās cietušo. Latvijas Radio tiešraide no Latvijas okupācijas muzeja - vietas, kas ne tikai glabā dažādus priekšmetus un liecības par traģiskajiem vēstures notikumiem, bet arī paši aktīvi iesaistās to vākšanā un pētniecībā. Kā apliecinājums tam ir arī grāmata "Mēs tiksimies mūžībā", kuras simboliskā atvēršana notiek šī raidījuma laikā. Skan arī fragmenti no video liecībām, kuras ierakstījusi muzeja pētniece Lelde Neimane. Uz sarunu aicinām Okupācijas muzeja direktora padomnieku, vēstures doktoru Gintu Apalu. Viņš atgādina par notikumiem 1941.gadā laikā no 14.- 18. jūnijam, kad norisinājās deportācijas. Valsts prezidenta Egila Levita uzruna, pieminot pirms 80 gadiem deportācijās cietušos. Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība iepazīstina ar unikālu liecību - Talivalža Rozenšteina dienasgrāmatu. Viņa arī stāsta par piemiņas memoriālu “Vēstures taktīla” un gaidāmo muzeja pārcelšanos uz atjaunoto muzeja ēku. Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Evita Feldentāle un muzeja vadošā speciāliste Lelde Neimane stāsta par iegūtajām video liecībām. Par izdevumu "Mēs tiksimies mūžībā" stāsta tā sastādītāja Okupācijas muzeja galvenā krājuma glabātāja, direktora vietniece Taiga Kokneviča. Vēstures ekspozīcijas Cēsīs “Sirdsapziņas ugunskurs” vadītāja Elīna Kalniņa stāsta par piemiņas ekspozīciju Cēsīs. Latvijas okupācijas muzeja valdes pārstāvis, pētnieks Oskars Gruziņš iepazīstina ar savu pētījumu par kādu jūtīgu tematu par svešu valstu karavīru un vietējo meiteņu mīlestībā dzimušajiem “kara bērniem” okupētajā Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Atmiņu pētniece Vita Zelče runā par atmiņu kultūras nozīmīgumu. Digitālā karte, kurā lasāmi 1941. gadā izsūtīto vārdi, ir apskatāma internetā.    

Pirmdien apritēs 80 gadi kopš 1941. gada deportācijām, kurās uz ieslodzījuma un nometinājuma vietām izveda vairāk nekā 15 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Kā noritēja vērienīgā okupācijas varas operācija – kā cilvēkus izveda, kādus secinājumus un pētījumus ļauj veikt arhīvā glabātie dokumenti un izvesto liecības? Par šiem un citiem ar deportācijām saistītiem tematiem plašāksarunā ar Latvijas Nacionālā arhīva vecāko ekspertu, vēsturnieku Gintu Zelmeni.

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, pirms 80 gadiem no Latvijas nelikumīgi uz ieslodzījuma vai nometinājuma vietām izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. Līdz Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai Latvijas Radio ik rītu stāstām par septiņiem aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes. Nelielas, saburzītas un steigā aizrakstītas papīra lapas deportētie visticamāk no vagoniem izmeta pēc vilciena atiešanas no stacijas, bet vēl pilsētas teritorijā vai apdzīvotā vietā. Dažas tolaik palikušo atrastās zīmītes tagad glabājas Latvijas Okupācijas muzejā. Šodien plašāk par Latvijas armijas pulkveža Alfrēda Platā atvadām. Latvijas armijas pulkvedim Alfrēdam Platajam bija 44 gadi, kad Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāts 1941. gada 14. jūnijā viņu arestēja Litenes vasaras nometnē un izsūtīja. Platais paguva uzrakstīt un no vagona izmest zīmīti sievai Annai, kas sasniedza adresātu. Okupācijas muzejam zīmīti nodeva viņa meita Zigrīda Gintere. Kodolīgais un neziņas pilnais atvadu teksts rakstīts uz, nu, jau sadzeltējušas lapas ar parasto zīmuli. “Mīļā labā Anna! Sūtu Tev vēl sveicienus. Vai vēl kādreiz sūtīšu, nezinu. Dodamies pašlaik nezināmā ceļā. Tik daudz paliek nepateikta. Garā skūpstu Tevi, bērnus. Lai Dievs jums palīdz. No sirds Tevi mīlošais Alfreds.” Alfrēds Platais dzimis 1897. gadā Jēkabpilī lauku amatnieku ģimenē. Turpat pabeidza vietējo Tirdzniecības skolu. Bija grāmatvedis un kalkulators Rīgā. Latvijas armijā iestājās brīvprātīgi 1919. gada jūnijā Rīgā. Daugavpilī piedalījās cīņās pret bermontiešiem, pēc tam Latgales atbrīvošanā. Dienestu turpināja arī pēc Brīvības cīņām un Latvijas neatkarības pēdējos gados bija Armijas štāba bataljona rotas komandieris. Platajam arī piešķirta jaunsaimniecība Salas pagasta Ābeļu muižā, bet arhīvā atrodamajā izsūtīto personu lietā norādīts, ka pirms represijām viņš dzīvoja Cēsīs, Gaujas ielā 27. 1941. gadā karaspēka vasaras nometnē Litenē Alfrēdu apcietināja un ar PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta sevišķās apspriedes lēmumu notiesāja ar ieslodzījumu lēģerī uz astoņiem gadiem. Lēmumā par Alfrēda Platā apcietinājumu, kā visās deportēto lietās, ierakstīts - naidīgi noskaņots pret padomju varu un nodarbojies ar pretpadomju aģitāciju. Viņu izveda uz ieslodzījuma vietu Noriļskā. Alfrēda Platā sieva Anna Platais dzimusi 1902. gadā un viņam bija divi bērni – dēls Gunārs tolaik 16 gadus vecs un 9 gadus veca meita Zigrīda. Platā lietas mapē atrodams arī dokuments, kas apliecina, ka arī viņus bija plānots izsūtīt kā "sociāli bīstamus elementus", balstoties uz ģimenes galvas apsūdzību. Alfrēds Platais ieslodzījumu izcieta un 1956. gadā Sibīrijas kara apgabala kara tribunāls nozieguma sastāva neesamības dēļ spriedumu atcēla un izbeidza tiesvedību pret viņu. Kopumā Platais Sibīrijā pavadīja 15 gadus un atgriezās Latvijā, bet ģimene jau bija devusies bēgļu gaitās uz Brazīliju. Nelikumīgi izvestais Alfreds Platais nomira 1979. gadā 6. jūlijā Pļaviņās, vēlāk pārapbedīts Rīgā, Brāļu kapos. 90. gadu sākumā ar Latvijas Republikas prokuratūras lēmumu pilnībā reabilitēts.

Notikumu kaleidoskopā Raidījuma vadītājs: Ainārs Ašaks “Notikumu Kaleidoskopā” aicina ciemos uz sarunu sabiedrībā zināmus un aktīvus cilvēkus, politiķus, māksliniekus, lai ieklausītos viņu viedokļos un atziņās par notiekošo Latvijā, izvērtētu veiksmes un neveiksmes un dotu ticību nākotnes iespējām.

Top jauna Okupācijas muzeja ekspozīcija. Kultūras Rondo sazināsimies ar muzeja vēsturnieku Kārli Dambīti un dizaineri Ingūnu Eleri. "Man ir svarīgi, ka šajā ekspozīcijā es savām meitām varu stāstīt stāstus, sarunāties caur ekspozīciju ar saviem bērniem, ar saviem vecākiem par savu vecvecāku likteņiem un kāpēc tās ir tā. Un rosināt, lai arī citas ģimenes veic šo sarunu ar ekspozīcijas starpniecību," topošo ekspozīciju raksturo Inguna Elere. "Simboliski centīsimies parādīt, ka viena lieta ir tas, kā tas no ārpuses ir izskatījies, cita - cik svarīgi redzēt, kas notika iekšā, kā okupācijas varas varas pakļautās valstis tika šķeltas un iznīcinātas, kā tika šķeltas un iznīcinātas ģimenes un sabiedrība. Tas bija viens no okupācijas varas mērķiem, likvidēt to sabiedrību, kāda tā bija pastāvējusi Latvijā un pārējās okupētajās zemēs līdz Otrajam pasaules karam," norāda Kārlis Dambītis. Viņš arī vērtē, ka "zināmā mērā ēka pati par sevi būs kā simbols. Muzeja pārbūves gaitā atklājas, cik konstrukcija ir nestabila un sagrauta no iekšienes, lai gan no ārpuses tas izskatījās ļoti skaisti, gluži kā Padomju Savienība, kas no ārpuses izskatās liela un varena, bet iekšienē pati sevi sagrauž un rada nepatīkamus pārsteigumus".      

1918. gada 11. novembrī toreizējais Latviešu Pagaidu nacionālās padomes (LPNP) pārstāvis Londonā Zigfrīda Anna Meierovica saņēma Lielbritānijas ārlietu ministra lorda Balfūra rakstisku apliecinājumu, ka britu valdība atzīst padomi kā de facto neatkarīgu latviešu nāciju pārstāvošu institūciju. Tiesa gan, latviešu politiķu aprindās Rīgā šo ziņu tobrīd nebūt neuzņēma ar nedalītu entuziasmu. Šodien mēs varam tikai priekšstatīt, kādas izjūtas piedzīvoja tobrīd 31 gadu vecais Latviešu Pagaidu nacionālās padomes emisārs Londonā Zigfrīds Anna Meierovics (attēlā), kad 1918. gada 11. novembrī saņēma sūtījumu no britu ārlietu ministrijas. Milzīgā pilsēta tobrīd šalkoja gavilēs: no kontinenta bija pienākusi sengaidītā ziņā, ka vairāk nekā četrus gadus ilgušais, nežēlīgais un mokošais karš ir noslēdzies ar uzvaru. Savukārt Meierovicam tieši šai dienā Lielbritānijas ārlietu resora galva lords Arturs Džeimss Balfūrs paziņoja, ka Viņa majestātes valdība ir gatava atzīt padomi, kā bija teikts vēstulē, „par de facto neatkarīgu institūciju” un viņu pašu – kā Latviešu Pagaidu valdības neoficiālu pārstāvi. Šo ziņu varēja traktēt kā Latvijas neatkarības atzīšanu de facto. Tagad nu vajadzēja steigt paziņot vēsti uz Stokholmu, no kurienes tā tālāk sasniegs Rīgu. Jau kopš 1918. gada oktobra, kad Vācijā sāka izvērsties revolūcijas procesi un vācu okupācijas vara Latvijā atslāba, dzimtenē sāka atgriezties tie Latviešu Pagaidu nacionālās padomes darbinieki, kuri līdz tam bija atradušies Padomju Krievijā, uzturot sakarus ar Antantes valstu diplomātiem un Krievijā joprojām lielā skaitā esošajiem latviešu bēgļiem. Tomēr, atgriežoties, viņi priekšā neatrada gluži tukšu vietu. Praktiski visu vācu okupācijas laiku Rīgā bija darbojusies politisko partiju apvienība Demokrātiskais bloks. Okupācijas varas apstākļos bija iespējama tika nelegāla darbība, tomēr bloka politiķiem bija izdevies iedibināt kontaktus ar atsevišķām vācu sociālistu aprindām un caur tām iespēju robežās pretdarboties Vācijas aneksijas plāniem Latvijā. Oktobra vidū divi Demokrātiskā bloka pārstāvji – zemsavietis Miķelis Valters un sociālists revolucionārs Eduards Traubergs – caur Stokholmu devās uz Berlīni. Gan presē Stokholmā, gan notā, kas Berlīnē tika iesniegta nesen ieceltajam Vācijas parlamentārās valdības vadītājam Bādenes princim Maksimiliānam, abi pārstāvji kā latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesību īstenotāju pieteica kādu „Latviešu nacionālo komiteju”. Praksē gan šāda institūcija nepastāvēja, taču kā tās dalīborganizācijas abi minēja Demokrātisko bloku veidojošās politiskās partijas. Savu deklarāciju Vācijas valdībai nosūtīja arī Latviešu Pagaidu nacionālā padome, kad Rīgā oktobra nogalē ieradās Reihstāga loceklis Šulcs-Gevernics. Nebija tā, ka Demokrātiskais bloks un Latviešu pagaidu nacionālā padome viens par otra darbību neko nezinātu. Abas organizācijas daļēji veidoja vienu un to pašu politisko partiju pārstāvji, un ir liecības, ka abu institūciju dalībnieki vismaz kopš novembra sākuma regulāri pulcējušies kopīgās apspriedēs. Tomēr galīgā apvienošanās tobrīd vēl nenotika, un vainīgas pie tā bija ne tikdaudz kādas individuālas ambīcijas, bet gan konceptuāli jautājumi. Proti, Demokrātiskā bloka politiķi uzskatīja, ka institūciju, kas pasludinātu Latvijas neatkarību un izveidotu pagaidu valdību, jāveido tikai politisko partiju pārstāvjiem. Tam negribēja piekrist vadošie Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbinieki – tobrīd bezpartejiskie Arveds Bergs un Voldemārs Zāmuels, ciktāl padomi bija dibinājušas arī sabiedriskās organizācijas. 1918. gada 12. novembrī, kad Meierovica no Londonas sūtītā ziņa par de facto atzīšanu sasniedza Rīgu, kompromiss vēl nebija rasts. Nacionālās padomes Finanšu nodaļas priekšnieks Ādolfs Klīve, šai dienā sastapis savu partijas biedru un vienu no Demokrātiskā bloka līderiem Kārli Ulmani, un steidzies pasniegt viņam šo „karsto” jaunumu, uzklausījis visai skābu reakciju: Latviešu Pagaidu nacionālā padome un Meierovics ar visu viņa atzīšanas rakstu esot vien „gadījuma faktori”.   Stāstījums sagatavots, izmantojot Jāņa Tomaševska darbu „Neatkarības čuksti: Latviešu pagaidu nacionālās padomes vēsture”.

Los abuelos nos cuentan sus épicas experiencias del pasado para dejar claro su desprecio por el presente. Solo aprendiendo de ellos podremos repetir sus errores.

Los abuelos nos cuentan sus épicas experiencias del pasado para dejar claro su desprecio por el presente. Solo aprendiendo de ellos podremos repetir sus errores.

Los abuelos nos cuentan sus épicas experiencias del pasado para dejar claro su desprecio por el presente. Solo aprendiendo de ellos podremos repetir sus errores.

Los abuelos nos cuentan sus épicas experiencias del pasado para dejar claro su desprecio por el presente. Solo aprendiendo de ellos podremos repetir sus errores.

EL VEREDICTO: ¿Acabará en la CÁRCEL la peruana que OKUPÓ LA CASA de una FALLECIDA?

Krievijas prezidents Vladimirs Putins pēkšņi kļūst par “vēsturnieku” un stāsta, kas 1940. gadā notika Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Par ko liecina viņa paziņojumi un kāpēc tie parādās līdz šim mazzināmā amerikāņu žurnālā “National Intereset”, kura izdevējs, kā izrādās, savulaik ne reizi vien viesojies Latvijā? Krievija izmanto “Black Lives Matter” kustību propagandas mērķiem. “Rietumi nēģeru priekšā stāv uz ceļiem. Latvijas krievu priekšā neviens latvietis uz ceļiem nav nometies,” pārmet viens no interneta TV raidījuma vadītājiem. Par Krievijas dezinformācijas paņēmieniem sarunājas žurnālists Māris Antonevičs un Saeimas deputāts, vēsturnieks un filmas “Padomju stāsts” autors Edvīns Šnore. Izmantota mūzika: 1. Dark Secrets (DECISION) by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/246-dark-secrets-decision- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 2. Spy Story: The Agent by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/84-spy-story-the-agent License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 3. Prosecution, action, trumpets by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/19-prosecution-action-trumpets License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 4. Ghost Town by Rafael Krux Link: https://filmmusic.io/song/5416-ghost-town- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/

Rīt,12.jūnijā, Latvijas Okupācijas muzejs atkal vērs durvis apmeklētājiem. Atvēršanas dienā varēsim vērot aktiera un režisora Ērika Vilsona monoizrādi “Mana Magadana”. Monoizrādes “Mana Magadana” pamatā ir Ērika Vilsona bērnības atmiņas, viņa mammas Zentas Vilsones vēstules un trimdā sarakstītie dzejoļi, kā arī dienasgrāmatas fragmenti par Ērika Vilsona 2013. gada braucienu uz Magadanu. Atgādinām, ka muzeja pagaidu ekspozīcija atrodas Raiņa bulvārī 7.

Heimlich pretende cobrar derechos a todos los que hayan usado la maniobra de Heimlich durante las últimas décadas. ¿Es ético?

Par dāvanām mēs šajā laikā runājam daudz - tās rada gan prieku, gan arī aizvien vairāk arī stresu par to, kā visu  pagūt un kā izvēlēties tiešām vajadzīgu iepriecinājumu. Taču šodien palūkosimies, kāda bija dāvanu nozīme, kas un kāpēc tika dāvināts viduslaikos. Kas un kam dāvināja dāvanas viduslaikos un kāda bija šo dāvanu nozīmē? Kas tika dāvināts un vai arī tad cilvēki bija norūpējušies par to, kādu dāvanu atrast saviem tuvākiem, uz šiem un citiem jautājumiem mēģinām rast atbildes raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Tallinas Universitātes pēcdoktorantūras pētnieks Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Gustavs Strenga. "Dāvana ir ļoti svarīga daļa jebkuras sabiedrības grupas sociālajās attiecībās, tā tas ir bijis vienmēr un tā tas arī būs vienmēr. Mainās dāvanas konteksts un situācijas, kad cilvēks kaut ko otram dāvina, mainās arī uztvere par to, kas ir laba dāvana," atzīst Gustavs Strenga. Cerību raksti - izsūtījumā un ieslodzījumā tapuši smalki rokdarbi Šobrīd Okupācijas muzeja sētu rotā attēli ar rokdarbiem, ko darināja sievietes ieslodzījumā un izsūtījumā. Filigrāni izšūtie raksti, miniatūri dūraiņi – šis skaistums tika radīts ļoti skarbos un pieticīgos apstākļos. Dāvanas ieslodzījumā toreiz bija gan šie rokdarbi, gan pašdarinātas adatas un šķēres. Par rokdarbiem ieslodzījumā un izejmateriāliem to darināšanai  stāst Latvijas Okupācijas muzeja krājuma vadītāja Taiga Kokneviča un audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Lelde Neimane. Stāstus par to, kā tapa rokdarbi un kāda izdoma likta lietā, lai tos radītu var noklausīties Latvijas Okupācijas muzeja mājaslapā. „Gribējām radīt svētku noskaņu cilvēkiem, kas iet garām muzejam, tāpēc te uz sētas lielformāta planšetēs ir izlikti gaiši un krāsaini rokdarbi,” stāsta Latvijas Okupācijas muzeja krājuma vadītāja Taiga Kokneviča. Izšuvumu vieglums un smalkums kontrastē ar apstākļiem, kādos tie tapa pagājušā gadsimta 40. un 50. gados nometnēs un cietumos. Taiga Kokneviča uz galda ir izvietojusi pāris paraugus no muzeja krājumiem. Skatos uz marles saiti, kurā kā smalka mežģīņrakstā ir izšūti raksti un putni. Stāstu par to, kā var radīt skaistumu no nekā un kā rast cerību un mazumiņu prieka visdrūmākajā laikā var aplūkot planšetēs pie Latvijas Okupācijas muzeja.  

Cześć Polewczaki!Wpadajcie koniecznie na nasz Spotify https://open.spotify.com/show/0rJ7ywxLWoab5duvKduNG5 – gdy tylko dobijemy do tauzena na Instagramie Czarna Polewka pojawią się nasze buźki :D Tymczasem zapraszamy na ostatni przedświęteczny odcinek, a być może w ogóle ostatni w tym roku! ☺ Milena opowiada historię nowotarskiego pizzaiolo Luigiego, a Kinga już w znacznie mniej zabawnym klimacie, o tym jak pizza pozwoliła ustalić, kto okradł, torturował i zabił troje członków rodziny Savopoulos i ich gosposię Veralicię Figueroę.Źródła: Część 1: https://krakow.wyborcza.pl/krakow/1,42699,21266717,jak-luigi-z-camorry-wloska-pizze-w-nowym-targu-serwowal.htmlhttps://www.onet.pl/?utm_source=_viasg_fakt&utm_medium=direct&utm_campaign=leo_automatic&srcc=ucs&pid=7662d6a5-e3c0-51ca-9b98-31b7cd6db9b2&sid=f13b499b-dba8-44e4-a9ae-cb9ebb087cc8&utm_v=2https://podhale24.pl/aktualnosci/artykul/48836/Mafiozo_robil_swietna_pizze.htmlhttps://www.tvn24.pl/magazyn-tvn24/w-neapolu-bestie-u-nas-kucharze-domokrazcy-dzialkowicze-camorra-w-polsce,108,2002https://www.se.pl/wiadomosci/polska/mafioso-z-neapolu-wpad-pod-nowym-targiem-aa-XAcS-fDei-ukWT.htmlhttps://wiadomosci.dziennik.pl/wydarzenia/artykuly/540255,cbsp-krakow-czlonek-wloskiej-camorry-wlochy-mafia-luigi-b.htmlCzęść 2: https://wtop.com/dc/2018/09/hours-before-bodies-were-discovered-inside-burning-mansion-neighbors-saw-man-slip-inside/https://www.washingtonpost.com/local/public-safety/the-most-heinous-crime-md-man-sentenced-to-life-in-prison-for-2015-murder-of-three-members-of-a-dc-family-and-their-housekeeper/2019/02/01/d0121c02-24f4-11e9-90cd-dedb0c92dc17_story.htmlhttps://www.washingtonpost.com/local/crime/probe-continues-into-mysterious-deaths-of-four-in-burning-dc-home/2015/05/15/8936d0aa-fb24-11e4-9ef4-1bb7ce3b3fb7_story.htmlhttps://abcnews.go.com/US/dc-mansion-murders-evidence-helped-convict-killer/story?id=58775381https://wtop.com/dc/2018/09/tortured-and-killed-in-kalorama-revisiting-2015-mansion-murder-case-as-trial-nears/https://en.wikipedia.org/wiki/2015_Washington,_D.C.,_quadruple_murder_incidentMożecie nas słuchać na Youtube: https://www.youtube.com/channel/UCag0mVFdPzss5fnVxVfGWSQ?view_as=subscriberSpotify: https://open.spotify.com/show/0rJ7ywxLWoab5duvKduNG5i Apple Podcasts: https://podcasts.apple.com/pl/podcast/czarna-polewka/id1472290870?ign-mpt=uo%3D4Zdjęcia, o których mówimy, a być może niedługo i nasze, znajdziecie na instagramie: @czarna_polewka_podcastMateriał jest oparty na informacjach, które znalazłyśmy w internecie i ma charakter informacyjny. Życzymy Wam spokojnych, radosnych i rodzinnych Świąt! Milena i Kinga

Devītā maija svinību laikā Rīgā notiek slepkavība – provokācija un aizvainojums, latvieši un krievi. Un manipulatori. Tapis jauns kriminālromāns “Apglabāt uz valsts rēķina”. Kultūras Rondo studijā saruna ar grāmatas autoru Lauri Gundaru. Noziegums uzšķērž divās dažādās valodās runājošo Latvijas iedzīvotāju pussadzijušās rētas. Iesākumā šķietami vienkāršā izmeklēšanā tiek ierauti aizvien jauni cilvēki – veci un jauni, latvieši un krievi, no lauku pensionāra līdz pat Saeimas deputātam: neizrunātā vēsture atspēlējas šodienai. Romāna darbības vieta un laiks ir mūsdienas. "Man tas šķiet ārkārtīgi būtiski. Es citādi neķertos pie tā stāsta, ja es negribētu stāstīt šeit un tagad," atzīst Lauris Gundars. "Gribējās izstāstīt stāstu, no kura detāļam bieži vairāmies. Mēs sakām, tagad par to nerunāsim, neskatīsimies uz to pusi. Bet as ir aplami, jo ir tāds gēns iekšā ir jāsaprot, ka tāds ir un jādzīvo tālāk. Šķitis mulsinoši, ka maļamies pa vienu pusi un  neredzam lielu daļu cilvēku, kas mums dzīvo apkārt. Beigās esam nonākuši līdz etniskam dalījumam, kas tāds nav. Tas ir ideoloģiskais dalījums. Tas ir vairāk iekārtu dēļ radīts fenomens, kuru mēs, negribot par to runāt, dzenam arvien dziļāk un tālāk," pārdomās dalās Lauris Gundars. Romānā ir personāži un raksturi, kurus negribam redzēt vai neredzam. Būtiski palūkoties apkārt un ieraudzīt cilvēkus. Lauris Gundars atzīst, ka mēs nenovērtējam Uzvaras pieminekļa nozīmību. "To nevajag jaukt nost, bet vest un rādīt cilvēkiem, redziet, kā tas izskatās. Ir vērts tur nonākt, lai jautātu – patīk, gribas to. Tas nav valodas jautājums, tā ir padomju armija. Jā, asociējas ar valodu, bet mēs paši to lielā mērā stimulējam, lai tā būtu. (..) Tā ir Okupācijas muzeja filiāle, jums jau ir, tikai jāuzbūvē pati māja," uzskata Lauris Gundars.  

60-letni Freddy Heineken, potentat browarniczy, zostaje porwany spod swojego biura wraz z szoferem. Jego niewola trwa 3 tygodnie, przez które policja nie potrafi odnaleźć porwanych mężczyzn. Rodzina płaci okup i czeka na uwolnienie Heinekena. Jak się potoczyły jego losy? O tym w dzisiejszym podcaście! Jeśli kogoś nie interesuje część historyczna, to porwanie zaczyna się od 12:35 :) Dwie sprawy! Po pierwsze dzisiaj upał dał mi się we znaki i wiem, że nie jest idealnie, ale trudno. Wrzucam :D Po drugie czekam na nowy mikrofon, także liczę, że będzie lepiej ;) ----------------------------------------------------- Z góry dziękuję za łapkę w górę i suba! Bardzo cenię też Waszą wyrozumiałość i wsparcie :) Przypominam, że zdjęcia znajdziecie na grupie. Link poniżej :) ☛ Grupa na Facebooku: https://www.facebook.com/groups/kryminalnehistorie/ ☛ Youtube: https://youtu.be/FNwyQqJCjMY ☛ Spotify: https://podcasters.spotify.com/podcast/4MP3dZZu5efb5qvPSXu89k ☛ Mail: kryminalnehistorie@gmail.com ✔Film: https://www.filmweb.pl/film/Porwanie+Heinekena-2015-691085 ✔Źródła: https://www.fakty.nl/zycie-w-holandii-65/4920-o-porwaniu-heinekena https://mojaholandia.nl/artykul/porywacz-heinekena-zakazac-filmu-bo-szkodzi-mojej-reputacji https://en.wikipedia.org/wiki/Kidnapping_of_Freddy_Heineken https://www.express.co.uk/life-style/life/567104/Freddy-Heineken-abduction-new-film-with-Anthony-Hopkins https://www.theguardian.com/world/2018/feb/05/dutch-gangster-famed-for-kidnap-of-heineken-boss-on-trial-for http://www.kidnappingheineken.com/aftermath/ https://www.reuters.com/article/us-netherlands-crime/life-in-prison-for-dutch-crime-boss-holleeder-known-from-heineken-kidnapping-idUSKCN1TZ0RJ https://pl.wikipedia.org/wiki/Heineken https://www.astro.com/astro-databank/Heineken,_Henry_Pierre https://nazwane.pl/heineken-piwo-ze-150-letnia-tradycja/56,17,17 https://wiadomosci.dziennik.pl/swiat/artykuly/601785,boss-mafia-nos-porwanie-heineken-wyrok.html

Sarežģījumi Jaunā Rīgas teātra pārbūvē, Rīgas pils atjaunošanas projekta virzība, Mārstaļu ielas 6 ēkas pārtapšana par Rakstniecības un mūzikas muzeju, topošā krātuve Pulka ielā, Vāgnera nama iespējamā izmantošana un izstāžu zāles „Arsenāls” atjaunošana. Kultūras Rondo studijā par Valsts nekustamo īpašumu pārziņā esošo kultūrbūvju stāvokli un iesākto projektu virzību izvaicājam Valsts nekustamo īpašumu (VNĪ) valdes locekli Kitiju Gruškevicu, juridiskās pārvaldes direktoru Ojāru Valkeru un attīstības pārvaldes projektu direktoru Jāni Ivanovski-Pigitu. Kopā ar Ingvildu Strautmani VNĪ pārstāvjus izvaicā Anita Bormane no „Latvijas Avīzes” un Māra Rozenberga no Latvijas Radio Ziņu dienesta. Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcija Būvuzņēmums “RERE Būve 1” piedāvā valstij noslēgt mierizlīgumu attiecībā uz Jaunā Rīgas teātra (JRT) rekonstrukcijas projektu, solot segt daļu no papildu izdevumiem. VNĪ pārstāvji šobrīd vērtē būvnieku iesniegto piedāvājumu. "Esam pamanījuši, ka ir iesniegts darbu izpildes grafiks uz vienas lapas,. Ir piedāvāts pagarināt darbu izpildes termiņus no divien gadiem līdz četriem. NO iesniegtā grafika nevar izdarīt secinājumus, cik pamatota ir atspoguļoti darbu secība un termiņi. Būvnieks arī piedāvājis papildus izmaksas, vēlas, lai VNĪ papildus segtu 1,6 miljonus eiro un pats gatavs segt 900 000," skaidro Ojārs Valkers. "Šobrīd mūsu skatījums ir tāds, ka šādi būtiski grozījumi būtu pretrunā ar Publisko iepirkumu likumu," turpina Valkers. "Jāskatās, vai nekropļojam konkurenci," norāda Kitija Gruškevica. "Kad bija iepirkus, piedalījās vairāki būvnieki, bet varbūt piedalītos vēl vairāk, ja viņi zinātu, ka termiņš ir nevis divi, bet četri gadi un summa ir par 1,6 miljoniem lielāka." Sākotnēji piedalījās 15 būvnieki, atlasīja 8, piedāvājumus iesniedza divi. "Skatāmies, vai novērsīsim visus drošības noteikumu pārkāpumus. Jāpārliecinās, vai ēka tiek būvēta droši," bilst Gruškevica. Ja netiks panākts mierizlīgums, VNĪ vēlas izsludināt jaunu iepirkumu un var arī iekļauties saprātīgā termiņā, lai nezaudētu Eiropas Savienības finansējumu. Šobrīd spēkā esošo tiesas aizliegumu izsludināt jaunu iepirkumu, VNĪ pārsūdzēs. Okupācijas muzejs un Nākotnes nams Bija paredzēts, ka Okupācijas muzeja būvdarbus pabeigs 2019.gada 30.septembrī. Kā iepriekš publiski paudām demontējot apdari vecajā ēkā, konstatēja, ka konstrukcijas neatbilst plānotajam un aprēķinātajam. Nācās vienā daļā ēkas apturēt būvdarbus un veikt papildus izpēti," skaidro Jānis Ivanovskis-Pigits.  Papildus veiktā izpēte apstiprinājusi, ka konstrukcijas nav nestspējīgas. Nācās pārstrādāt konstrukciju sadaļu. Tagad ir saņemts jaunais risinājums, tas iesniegts būvniekam izmaksu pārskatīšanai "Ceram, ka līdz 5.septembrim mēs ar būvnieku vienojamies par jauno termiņu un iespējamo sadārdzinājumu," turpina Jānis Ivanovskis-Pigits. Būvdarbu sadārdzinājums varētu 200 – 300 tūkstoši eiro. Paralēli  tika veikti darbi Nākotnes namā. Kopumā būvdarbu termiņš varētu pagarināties pa 8-9 mēnešiem. Pulka ielas krātuves "Vairāk nekā 90 % darbu ir paveikti. Veicam arī būvuzraudzību, kā jebkurā būvniecības procesā arī šeit ir kādi defektācijas akti, kur lielākā daļa jau novērsti," skaidro Gruškeviča. Ēkai jābūt nodotai ekspluatācijā 30. septembrī. Arī būvējot šo ēku, bija termiņa pagarinājums un finansējuma pieaugums. Rakstniecības un mūzikas muzeja mājvieta "Mārstaļu ielā notiek projektēšanas darbi, ceram, ka nākamā gadā varēs veikt būvdarbu iepirkumu un uzsākt pārbūves darbus. (..) Telpas Pils ielā bija lielākas. Muzejam ir neērtības, jo ir jāpārprojektē ekspozīcija," norāda Gruškeviča. Savukārt ēkai Pils ielā, kur iepriekš mājoja muzejs, VNĪ meklē, kas tur varētu atrasties, vēlētos saglabāt tai kultūras funkciju.  

Par autori Inesi Dreimani ir svarīgi zināt, pat vēl neatverot viņas romānu „Vēstule ar pielikumu”. Viņa ir vēsturniece, kura strādā Okupācijas muzejā un pēta čekas darbības pirmsākumus Latvijā 1940. gadā, kā arī turpina 1941. gadā čekā nošauto cilvēku personību noskaidrošanu. Daudzi no viņas gaida monogrāfiju, bet radās romāns. Tā vērtību un pamatu rada dokumentālie pētījumi. „Vēstuli ar pielikumu” var lasīt arī kā mīlestības romānu, kuram vēsture radījusi traģiskas korekcijas. Ar Inesi Dreimani sarunājas un fragmentus lasa Gundars Āboliņš. „Vēstuli ar pielikumu” izdevusi „Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta:

V Moskve sa opäť diskutuje, že okupácia Československa v roku 1968 bola zákonná a legitímna operácia. Čo tam po mŕtvych a roky okupovanej a ničenej krajine. Ruská štátna duma a tamojší komunisti to vidia inak. Čo tieto diskusie vôbec znamenajú? Mohla by sa legitímna okupácia po prípadnom schválení zákona zopakovať? Dostane sa vôbec niečo také do zákona o odmenách pre veteránov, alebo je to len ruský folklór, na ktorý bývalé sovietske satelity reagujú zbytočne podráždene? Čo sa vlastne v osudný august 1968 stalo? Braňo Závodský sa rozprával s literárnym vedcom a výraznou osobnosťou novembra 1989, jedným so zakladateľov a lídrom VPN, profesorom Petrom Zajacom. Celý článok: https://www.expres.sk/184736/p-zajac-na-snahu-ruskych-komunistov-zlegalizovat-okupaciu-by-sme-mali-reagovat-jednotne-s-ceskom/

Tym razem gościem „7 metrów pod ziemią” jest Stanisław Sadkiewicz, który w swojej pracy broni statki przed atakami piratów. Stanisław opowiada o tym, kim są współcześni piraci, jak działają i jak się przed nimi bronić.

Vai pasaulei vajag latviešu piemiņas vietas? Ko tās stāsta par Latvijas un mītnes zemes vēsturi? Vienā no lielākajām Otrā pasaules kara leģionāru nometnēm – Zedelgemā, septembrī tiks atklāts otrs Brīvības piemineklis jeb piemineklis bišu stropa formā, kas simbolizēs mājās pārnākušos un nepārnākušos karavīrus. Par to vairāk sarunā ar Okupācijas muzeja biedrības vadītāju Valteru Nolendorfu, mācītāju Klāvu Bērziņu un pieminekļa autoru Kristapu Gulbi.

W drugim odcinku poruszam temat haseł. Dlaczego używać bezpiecznie, jak to robić?Dwie metody tworzenia i zapamiętywania haseł:1.Narzędzia do generowania i zapamiętywania: KeePass, LastPass 1Password, do użytku również na tabletach, telefonach, oraz wbudowane w przeglądarkę 2. Tworzenie haseł: a.Szara!666@Klawiatura - 20 znaków b.Moja córka urodziła się o godzinie 00:08 -> M!c@u#s$o%g^00!08

W drugim odcinku poruszam temat haseł. Dlaczego używać bezpiecznie, jak to robić?Dwie metody tworzenia i zapamiętywania haseł:1.Narzędzia do generowania i zapamiętywania: KeePass, LastPass 1Password, do użytku również na tabletach, telefonach, oraz wbudowane w przeglądarkę 2. Tworzenie haseł: a.Szara!666@Klawiatura - 20 znaków b.Moja córka urodziła się o godzinie 00:08 -> M!c@u#s$o%g^00!08

“Sender gruppe Ostland” raidīja no Rīgas, no Igaunijas skanēja Trešā reiha propagandas ministra Gebelsa pārraudzībā esošā raidstacija „Vineta”, savukārt Maskavā un Kuibiševā radiopārraides gatavoja kreisi noskaņotie Latvijas radio darbinieki. Par to, kas skanēja Otrā pasaules kara laikā mūsu radio, stāsta mediju eksperts, Rīgas Stradiņa Universitātes profesors Sergejs Kruks un ilggadējs Latvijas Radio mūzikas redaktors un mūzikas arhivārs Oļģerts Šusts. 1939. gada 1. septembrī ar hitleriskās Vācijas iebrukumu Polijā sākas Otrais pasaules karš. Latviju tas vēl neskāra, bet nepilnu gadu vēlāk mūsu zemē iebruka padomju vara un tāpēc 1941. gada vasarā latvieši še ienākošo vācu armiju sagaida kā atbrīvotājus no krievu karaspēka un valdīšanas jūga, bet prieki, ka nu atkal būsim saimnieki savā zemē, ir īsi un drīz vien esam spiesti pakļauties Trešā reiha kārtībai. Radio kara gados tiek aktīvi izmantots kā propagandas ierocis, bet raida tas trijās dažādās noskaņās: tā kā 1941.gada jūlijā tika izveidota Okupēto Austrumu apgabalu reihsministrija un par tās vadītāju tika iecelts viens no nacisma galvenajiem ideologiem - Baltijas vācietis Alfrēds Rozenbergs, tad Rīgas radiofons ir daļa no „Sender gruppe Ostland” jeb austrumzemju raidītāja. No Igaunijas raidošajā latviešu kanālā „Vineta” skan daudz kaismīgāki reiha varas teksti, jo "Vinetu" kontrolē propagandas ministrs Jozefs Gebelss, savukārt no Krievijas skan regulāras pārraides latviešu valodā, ko nodrošina tur evakuētie kreisi noskaņotie Latvijas radiofona darbinieki, literāti un mākslinieki.

Šodien Lāčplēša diena. Cik daudz mūsu jaunatnes zina par Latvijas vēsturi un kā mūsu jaunatne tiek izglītota Latvijas vēstures jautājumos. Saruna ar Latvijas Kara muzeja izglītības nodaļas vadītāju Mārtiņu Mitenbergu un Latvijas Okupācijas muzeja izglītības nodaļas darbinieku Dāvi Pumpuriņu. Rīgas tūrisma autobusos, kad brauciens ved pa 11. Novembra krastmalu, stāsta, ka 11. novembrī Latvijā godina latviešu pasaku varoni Lāčplēsi, kas Daugavas krastā uzveicis lāci. Vai arī muzeju darbiniekiem nākas saskarties ar šādu mītu? Mārtiņš Mitenbergs bilst, ka tas ir viņa darbs skaidrot un stāstīt kara vēsturi un to vajadzētu uztvert pat mierīgi, ka nākas sabiedrībai regulāri atsvaidzināt zināšanas par mūsu vēsturi. Ikdienas steiga dara savu. Cilvēki zina, ka novembrī ir svētku dienas, bet varbūt vēlreiz vajag ieiet muzejā vai kaut ko palasīt, lai atsvaidzinātu atmiņu par šiem notikumiem. Viņš atzīst, ka sabiedrības zināšanas par to, kas ir 11. novembris un Lāčplēša diena, uzlabojas. To varētu saistīt ar paaudžu maiņu. Kara muzejā arvien vairāk iegriežas jaunas ģimenes ar bērniem. Tendence kļūst daudz pozitīvākā. Arī vidējā vecuma cilvēki bieži neizprot jautājumus, kas saistīti ar atbrīvošanās karu, jo tas bijis Latvijas vēsturē ļoti sarežģīts laiks. Ir vienkārši jāskaidro. Dāvis Pumpuriņš atzīst, ka arī Okupācijas muzejā novembrī nākas skaidrot cilvēkiem, kas ir Lāčplēša diena.