Podcasts about lutera

"Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu," teic vokālās grupas "Putni vadītāja un Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu atjaunošanas projekta vadītāja Antra Dreģe. "Klasikā" līdz ar Antru uz sarunu aicināta arī komponiste MADARA PĒTERSONE, kura rūpējas par festivāla programmu un koncertiem. Festivāla atklāšanas koncertā otrdien, 29. aprīlī, uzstāsies "Hammond" ērģeļu trio "VAS | BUKOWSKI | SZMAŃDA" no Polijas, kura sastāvā muzicē džeza mākslinieki Ādams Bencs Vāšs (Adam Bence Vas, Hammond ērģeles), Dominiks Bukovskis (Dominik Bukowski, vibrofons) un Kržistofs Šžimanda (Krzysztof Szmańda, bungas). Programmā skanēs Ādama Benca Vāša kompozīcijas. Šis un turpmākie festivāla koncerti klausītājiem atklās ne tikai "Hammond" elektrisko ērģeļu atjaunoto skanējumu, bet arī paplašinās priekšstatu par šī leģendārā instrumenta muzikālajām iespējām un integrāciju dažādos instrumentālajos sastāvos. Tie ļaus ielūkoties arī šī instrumenta vēstures lappusēs. Jā, Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu vienreizējo dzīvesstāstu, tāpat kā cilvēka dzīvi, pavada tik daudz niansētu detaļu. Liepājas "Hammond" ir unikāls VEF ražots eksemplārs, ko Liepājas Lutera baznīcai dāvājis Kārlis Ulmanis, to iegādei viņš ziedoja 10 000 latu. Instrumentu uzstādīja 1937., bet iesvētīja 1938. gadā. Instruments, kas vēl šī gadsimta sākumā skanēja dievkalpojumos un koncertos, vairāk nekā 15 gadus nebija darba kārtībā. Tomēr fakts, ka arī mūsu valstī reiz ražots šis kulta instruments, izraisīja lielu rezonansi un interesi Latvijas mūziķu aprindās. 2021. gadā radās ideja šo īpašo instrumentu atjaunot. Restaurācijas projektu vadīt uzņēmās producente Antra Dreģe kopā ar virtuozo džeza pianistu, "Hammond" ērģelnieku un jauno džeza mūziķu skolotāju Ati Andersonu. Ērģeļu restaurācija ilga četrus gadus, procesā piedalījās meistari no Latvijas un Nīderlandes - Vitālijs Aišpurs (Latvija), Ganderts de Bo (Nīderlande), Liepājas Restaurācijas centra speciālisti Ivars Pilips un Didzis Jurkovskis. Hammond svinēšana Ieva Zeidmane: Antra, jūs par Liepājas baznīcā esošajām "Hammond" ērģelēm uzzinājāt pirms dažiem gadiem. Kopš tā laika ērģeles ir ieskandinātas, notikuši koncerti, pievēršot uzmanību šim instrumentam un arī vācot līdzekļus tā atjaunošanai. Visupirms mazliet atgādiniet, kā veicies ar restaurāciju! Antra Dreģe: Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu. Līdz tam bija neliela ieskriešanās ar koncertiem, lai vienkārši saprastu un testētu instrumentu, kas ir pilnīgi normāla lieta tādam sen klusējošam instrumentam – viss kas var pēkšņi atklāties un izlīst ārā, un tā arī bija: ar restauratoriem tikāmies vairākas reizes, lai sasniegtu ideālo skanējumu, un ceram, ka tas arī tagad kādu laiku labi turēsies, gādīgu roku pieskatīts un gādīgu roku regulāri spēlēts, kas instrumentam ir pats svarīgākais! Bet tas viss sākās diezgan sen, pat senāk nekā pati restaurācija. Vismaz pāris gadu garumā tika vākta informācija un noskaidrots, kas, kā un kāpēc, un 2021. gada nogalē notika pirmie koncerti, kas bija veltīti "Hammond" ērģeļu atjaunošanai, kur mūsu kontā ienāca arī pirmie ziedojumi, par kuriem varējām sākt veikt izpētes darbu. Pēc tam arī pieslēdzās fondi ar atbalstu, un lielu paldies sakām gan Kultūrkapitāla fonda kultūras mantojuma nozarei, gan arī Latviešu fondam un, protams, Liepājas Kultūras pārvaldei, kura mūs ir nemitīgi atbalstījusi šajā ceļā, un man tiešām ir liels prieks un lepnums, ka liepājnieki parūpējušies par savu instrumentu tā, lai tas atkal varētu būt mūsu ikdienā. Instruments baznīcā skanējis vēl divtūkstošo gadu sākumā, dievkalpojumos. Jā, tas apklusa 2006. gadā, un tad jau neatgriezeniski. Domāju, ka liela vaina bija tajā, ka nav pārāk daudz speciālistu, kas varētu strādāt ar senajām lampu tehnikām, ar tādu analogo instrumentu un saprast šos mehānismus – kā tiem jāstrādā. Arī man bija liels izaicinājums, kamēr atradu Vitāliju Aišpuru, kas mums palīdzēja savienot vadus un saprast, ka instruments varētu skanēt un ir vērts tālāk plānot un izvērst restaurācijas darbus. Tā kā tā nav tāda pavisam vienkārša lieta. Bet to, ka šis ir īpašs instruments, liepājnieki paši zināja un nojauta? Trūka vienkārši uzņēmības un līdzekļu atjaunošanai? Bieži vien jau tās lietas, kas ir tieši tev blakus, tu īsti nenovērtē, nepēti un nesaproti… Man bail pat domāt, cik daudz vērtīgu lietu aizgājušas zudībā tāpēc, ka nav pietiekošas informācijas un cilvēki nav iedziļinājušies. No apmēram desmit savulaik VEF ražotajiem Hammond instrumentiem pašreiz zinām par trim. Kas notika ar pārējiem? Visticamāk, tos sagaidīja bēdīgāks liktenis nekā šos trīs, kas pašreiz ir apskatāmi. Cik tālu šobrīd ir instrumenta restaurēšanas process? Vai pilnīgi pabeigts? Bija vēl nedaudz jāpameklē kaut kas instrumenta noformējumam – Ādolfa Irbītes darinātajiem jaukajiem skapīšiem, kuros var ievietot eļļu, ar ko instruments jāeļļo, lai tas skan un lai visi mehānismi ir kārtībā. Arī shēmas tajos glabājas. Atslēgas bija pazudušas, un slēdzenes salauztas. Ilgi un pamatīgi kopā ar Liepājas restaurācijas centra speciālistiem meklējam atslēgas, un burtiski pirms nedēļas izdevās atrast 1936. gadā ražotās atslēgas – turklāt tieši tā paša ražotāja, kas ražojis oriģinālās atslēgas "Hammond" ērģelēm! Pašreiz jau slēdzene ir Liepājā, un ceru, ka uz atklāšanas koncertu jau varēsim skapīšus slēgt ciet un vaļā, likt eļļu un rādīt sanākušajiem, kā tas viss skaisti izskatās. Bet tomēr vēl kādi ziedojumi ir vajadzīgi? Jā, šobrīd esam ceļā uz nākamo posmu. Restaurācija ir noslēgusies, bet nepieciešami ziedojumi, lai uzturētu šo instrumentu, jo ik pa laikam profilaksei kādas lietas jāpadara, un – ja pēkšņi vajadzīgi lielāki remontdarbi, tad atkal jāsauc restaurators no Nīderlandes un jāveic apjomīgāki darbi, kas ir finansiāli ietilpīgāki. Bet pašreiz… Materiālu ir ļoti daudz, esam visu safilmējuši, visu sarakstījuši par to, kas un kā ar instrumentu noticis restaurācijas procesā, taču docents Vitālijs Aišpurs vēl joprojām arhīvos meklē vēsturiskās liecības par ražošanas faktu šeit, VEF. Informācija ir ļoti, ļoti skopa, bet ceram, ka šis milzīgais darbs arhīvos nesīs kaut kādus rezultātus, tādēļ domājam, ka būtu vērts organizēt Baltijā vienīgo "Hammond" ērģeļu muzeju – tādu ekspozīciju ap instrumentu. Festivāla atklāšanā jau varēsim to prezentēt: divās valodās ir nofilmētas videoekskursijas, un cilvēki, kas atbrauks uz Liepāju, sešās minūtēs varēs noklausīties informāciju par "Hammond" vēsturi: instruments nofilmēts gan no ārpuses, gan no iekšpuses ar visiem komentāriem, lai saprastu tā darbības mehānismu un unikalitāti. Unikalitāte ir arī dāvināšanas fakts? Jā, mūsu valsts kādreizējais vadītājs Kārlis Ulmanis bija tiešām devīgs un atsaucīgs pret draudzes vajadzībām un ziedoja 10000 latus, lai šo instrumentu varētu iegādāties, un tas arī, man liekas, ir tāds unikāls fakts – ka valsts amatpersona ir tik ļoti ieinteresēta savas tautas un savas rūpnīcas ražojuma nodošanā draudzes un cilvēku vajadzībām. Tas man liekas ļoti simpātiski un arī simboliski. Plāksne par dāvinājuma faktu piestiprināta pie ērģelēm. Ceru, ka Latvijā nezudīs tie mecenāti, kas vēl joprojām spēj kultūrai un kultūras mantojumam veltīt līdzekļus un palīdzēt tam dzīvot tālāk. Madara, kāda jums kā komponistei šķiet šī instrumenta skaņa? Madara Pētersone: Noteikti autentiska, specifiska. Šis ir tas specifiskais gadījums, ka "Hammond" ērģeles atrodas baznīcā – šajā kontekstā ir interesanti, ka tas atrodas tik ļoti akustiskā telpā, jo džeza kontekstā tam vairāk ir matēts skanējums. Man pašai vēl ir tur ko klausīties un iepazīt! Tas ir autentisks instruments, kura skaņa ir maksimāli atjaunota un cik vien iespējams – atbilstoša instrumentam. Tā visiem ir vienkārši lieliska iespēja dzīvē dzirdēt šo instrumentu, kas neatrodas muzejā aiz slēgtām durtiņām vai aiz lentes, bet to tiešām ir iespējams dzirdēt dzīvajā, un tas ir visunikālākais fakts šī instrumenta sakarā. "Hammond" ērģeļu spēles lietpratējs Atis Andersons atzinis, ka uz šim instrumentam piestāv dažnedažāds repertuārs, sākot ar pavisam akadēmisku klasiku, varbūt pat Bahu, kas baznīcai piestāv, un beidzot ar džezu. Kā jums šķiet? Droši vien, ka piekrītu. Es arī ar komponistes un skaņu pasaules redzējumu redzu, kā to var integrēt netipiskākos, bet pārsteidzoši labi skanošos sastāvos. Tur ir, ko izmantot, mēģināt un atrast – jaunus salikumus. Pat tādus, kuri nav tipiski un nav īstenojušies.  Vairāk – ierakstā.

"Klasikā" uz sarunu aicinām Hammond ērģeļu virtuozu un pedagogu Ati Andersonu, kurš intervijas ievadā atceras, kā sākusies viņa paša mīlestība uz Hammond ērģelēm un pauž gandarījumu par Liepājas Lutera baznīcas vēsturisko instrumentu, kura atjaunošanas process noslēdzies 2024. gadā. Tāpat Atis priecājas par Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas jauno instrumentu pilnā komplektācijā. Runājam arī par instrumenta īpašo skaņu, par iespējām, ko tas sniedz, par savādāku koordināciju, domāšanu un piesitienu, salīdzinot ar klavierspēli. Un vēl arī to, kādas zināšanas nepieciešamas, lai iegūtu kontaktu ar instrumentu, par Leslie skaļruņa iedarbību, vibrācijām, dvēseli. Visbeidzot - arī par Hammond ērģeļspēles apguves iespējām, par dažāda žanra mūziku un instrumentiem, kuri vislabāk draudzējas ar to.

Par misiju katru gadu uz Vēsturisko ērģeļu svētkiem atjaunot ērģeles Kultūras rondo pārrunājam ar ērģelnieci, projekta inicatori Ilonu Birģeli un ērģeļu restauratoru Alvi Melbārdi, kurš tikko atjaunojis Drustu baznīcas ērģeles. 5.jūlijā Drustu luterāņu baznīcā ar restaurēto ērģeļu atklāšanas koncertu sāksies jau VIII Vēsturisko ērģeļu svētki "Latvija - ērģeļu zeme". Ilonas Birģeles izlolotais un mūzikas mīļotāju gaidītais projekts priecēs klausītājus no Ugāles Kurzemē, Vijciema Vidzemē līdz pat Viļakas staltajam dievnamam Latgalē. Visi Vēsturisko ērģeļu svētku koncerti 5. jūlijā pulksten 19 Drustu evaņģēliski luteriskajā baznīcā notiks restaurēto ērģeļu un arī festivāla atklāšanas koncerts. Muzicēs ērģelnieks Aigars Reinis un tenors Mārtiņš Zvīgulis. 6. jūlijā pulksten 18 notiks koncerts "Concerto barocco" Kandavas luterāņu baznīcā, kurā uzstāsies ērģelniece Diāna Jaunzeme-Portnaja un soprāns Nora Kalniņa. 14. jūlijā pulksten 19 Vijciema luterāņu baznīcā būs iespēja dzirdēt ģitāras un ērģeļu dialogus ērģelnieces Ilonas Birģeles un ģitārista Armanda Alkšņa izpildījumā. 28. jūlijā pulksten 13 Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcā skanēs "Dziesmas sirdij un priekam". Uzstāsies ērģelniece Ligita Sneibe un flautists Hokans Sundīns (Zviedrija). 3. augustā pulksten 16 Viļakas katoļu baznīcā koncertā "Mūzika debesīm. CD prezentācijas koncerts" tiksies Ilona Birģele un soprāns Ilze Grēvele-Skaraine. 9. augustā Liepājas Lutera baznīcā "Hammond" ērģeles spēlēs Atis Andersons un pie ērģelēm būs Ilona Birģele. 16. augustā pulksten 19 Ugāles luterāņu baznīcā koncertā "Saucot uz mieru" ērģeles spēlēs Ļvivas (Ukraina) filharmonijas ērģelniece Nadija Veļičko. Koncerta laikā savāktie ziedojumi tiks izmantoti profesionālo mūziķu atbalstam Ukrainā.  23. augustā pulksten 19 festivālu noslēgs koncerts Preiļu katoļu baznīcā. Uzstāsies ērģeļu duets "Riga Organum Duo", kurā muzicē Ilona Birģele un Diāna Jaunzeme-Portnaja.

Par misiju katru gadu uz Vēsturisko ērģeļu svētkiem atjaunot ērģeles Kultūras rondo pārrunājam ar ērģelnieci, projekta inicatori Ilonu Birģeli un ērģeļu restauratoru Alvi Melbārdi, kurš tikko atjaunojis Drustu baznīcas ērģeles. 5.jūlijā Drustu luterāņu baznīcā ar restaurēto ērģeļu atklāšanas koncertu sāksies jau VIII Vēsturisko ērģeļu svētki "Latvija - ērģeļu zeme". Ilonas Birģeles izlolotais un mūzikas mīļotāju gaidītais projekts priecēs klausītājus no Ugāles Kurzemē, Vijciema Vidzemē līdz pat Viļakas staltajam dievnamam Latgalē. Visi Vēsturisko ērģeļu svētku koncerti 5. jūlijā pulksten 19 Drustu evaņģēliski luteriskajā baznīcā notiks restaurēto ērģeļu un arī festivāla atklāšanas koncerts. Muzicēs ērģelnieks Aigars Reinis un tenors Mārtiņš Zvīgulis. 6. jūlijā pulksten 18 notiks koncerts "Concerto barocco" Kandavas luterāņu baznīcā, kurā uzstāsies ērģelniece Diāna Jaunzeme-Portnaja un soprāns Nora Kalniņa. 14. jūlijā pulksten 19 Vijciema luterāņu baznīcā būs iespēja dzirdēt ģitāras un ērģeļu dialogus ērģelnieces Ilonas Birģeles un ģitārista Armanda Alkšņa izpildījumā. 28. jūlijā pulksten 13 Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcā skanēs "Dziesmas sirdij un priekam". Uzstāsies ērģelniece Ligita Sneibe un flautists Hokans Sundīns (Zviedrija). 3. augustā pulksten 16 Viļakas katoļu baznīcā koncertā "Mūzika debesīm. CD prezentācijas koncerts" tiksies Ilona Birģele un soprāns Ilze Grēvele-Skaraine. 9. augustā Liepājas Lutera baznīcā "Hammond" ērģeles spēlēs Atis Andersons un pie ērģelēm būs Ilona Birģele. 16. augustā pulksten 19 Ugāles luterāņu baznīcā koncertā "Saucot uz mieru" ērģeles spēlēs Ļvivas (Ukraina) filharmonijas ērģelniece Nadija Veļičko. Koncerta laikā savāktie ziedojumi tiks izmantoti profesionālo mūziķu atbalstam Ukrainā.  23. augustā pulksten 19 festivālu noslēgs koncerts Preiļu katoļu baznīcā. Uzstāsies ērģeļu duets "Riga Organum Duo", kurā muzicē Ilona Birģele un Diāna Jaunzeme-Portnaja.

Atvadāmies no rakstnieka Alberta Bela (6.10.1938.–11.06.2024.), kurš šonedēļ aizgāja mūžībā. Alberts Bels reti sniedza intervijas, bet Latvijas Radio arhīvā saglabāts kāds ļoti svarīgs ieraksts. Tā ir Alberta Bela runa Radošo savienību plēnumā 1988.gadā, kas izraisīja ovācijas par tiešumu un drosmīgu nostāju latviešu  valodas jautājumā.  Alberta Bela zināmākie romāni ir "Būris", "Bezmiegs", "Cilvēki laivās". 1967.gadā uzrakstītajā romānā "Bezmiegs" Bels kritizēja padomju iekārtu un pret viņu tika ierosināta krimināllieta. Cenzētā variantā romāns tika publicēts 1987.gadā, bet necenzētā - tikai 2003.gadā. Pēc Bela romāniem uzņemtas filmas - 1974.gada kinolente "Uzbrukums slepenpolicijai", 1983.gada filma "Šāviens mežā" (1983), 1993.gada kinofilma "Būris". 1988.gada 11.novembrī, Rīgas pils Svētā Gara tornī pirmo reizi pēc padomju okupācijas gadiem pacēlās Latvijas karogs. Šo karogu mastā uzvilka Alberts Bels un aktieris Ēvalds Valters. 1990.gadā Bels tika ievēlēts LPSR Augstākajā Padomē un 4.maijā balsoja par Deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Alberts Bels ir saņēmis virkni apbalvojumu un atzinību - pērn viņš saņēma Valsts prezidenta cildinājuma rakstu un Ministru kabineta balvu par izcilu sniegumu Latvijas literatūrā un ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā. 2012.gadā saņēma Latvijas literatūras gada balvu, 2000.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 1999.gadā Bels uzņemts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedru. Apbalvots ar Barikāžu piemiņas zīmi 1991.gadā. Saņēmis Latvijas kultūras darbinieka nosaukumu 1982.gadā, Valsts prēmiju literatūrā 1989.gadā par romānu "Cilvēki laivās". 2010.gadā izdota literatūrzinātnieču Daces Lūses un Daces Ūdres grāmata "Alberts Bels".  Atvadīšanās no rakstnieka notiks Rīgas Latviešu Biedrības nama Līgo zālē otrdien, 18.jūnijā, no plkst. 13 līdz 15. Paredzēts, ka ap plkst.14. 30 ceļa vārdus pēdējā gaitā rakstniekam teiks Rīgas Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls.

Vokālā grupa "Putni", kas latviešu izpildītājmūzikas vēsturē iegājusi ar oriģinālu, pārdomātu repertuāru un efektīgām, tehniski augstvērtīgām performancēm, šosezon turpina svinēt 30 gadu jubileju un aicina uz koncertu "Hildegarde. Spēka dziesmas", kas šoreiz tapusi kopā ar leģendārās grupas "Iļģi" solisti un tautas muzikālo tradīciju zinātāju Ilgu Reiznieci. Jaunā programma jau atskaņota 9. martā Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā, bet vēl viens atskaņojums vēl priekšā: tas notiks otrdien, 16. aprīlī, plkst.19.00 Liepājas Lutera baznīcā. Koncertā piedalīsies arī ērģelniece Kristīne Adamaite.  Bet jau šobrīd "Klasikas" studijā tiekamies ar vokālās grupas "Putni" vadītāju Antru Dreģi un Ilgu Reiznieci.  Sarunas ievadā Antra Dreģe atgādina par Bingenes Hildegardes daudzslāņainās personības spēku, kas ir iemesls vokālās grupas "Putni" daudzu gadu ciešai saiknei ar šo leģendāro viduslaiku autori. Tikām Ilga Reizniece vedina atcerēties latviešu folkloras senumu un min piemērus, kas uz to norāda. Tiek runāts par garīgo spēku un dziedniecības ietekmi, kas piemīt gan Hildegardes dziedājumiem, gan latviešu tautas dziesmām, par dažādajām vokālajām manierēm un burdonu kā satikšanās centrālo platformu; par dziesmu atlasi un komponistes Madaras Pētersones un ērģelnieces Kristīnes Adamaites iesaisti šīs programmas veidošanā. Noslēgumā - vēlreiz par veiksmīgo Hammond ērģeļu atdzīvināšanas projektu Liepājā un atziņa, kas Antrai un Ilgai šodien sniedz vislielāko spēka malku.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Krustpunktā Lielā intervija ar Lutera akadēmijas docenu, teoloģijas doktoru Gunti Kalmi. Otrajos Ziemassvētkos saruna ar cilvēku, kuram kristietība ir dzīves saturs, arī viņa zinātnisko interešu spektrs variē no kristietības līdz Latvijas militārajai vēsturei. Viņš ir emeritēts mācītājs, kurš daudz rakstījis ne tikai kristietību, bet arī par latvietību, tautas pašapziņu un sarakstījis arī grāmatu par latviešu karotprasmi.

Krustpunktā Lielā intervija ar Lutera akadēmijas docenu, teoloģijas doktoru Gunti Kalmi. Otrajos Ziemassvētkos saruna ar cilvēku, kuram kristietība ir dzīves saturs, arī viņa zinātnisko interešu spektrs variē no kristietības līdz Latvijas militārajai vēsturei. Viņš ir emeritēts mācītājs, kurš daudz rakstījis ne tikai kristietību, bet arī par latvietību, tautas pašapziņu un sarakstījis arī grāmatu par latviešu karotprasmi.

Raidījums Grāmatai pa pēdām ielūkojas Baznīcas dziesmu grāmatu revolūcijā 19. gadsimta sākumā. Kāpēc daļa mācītāju vēlējās izskaust tēlaini emocionālos dziesmu tekstus, kā zemnieki protestēja un kā šis racionālisma vilnis ietekmēja latviešu valodu un literatūru. Mārtiņa Lutera pazīstamākais korālis „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” 19.gadsimta sākumā baznīcēnu mutēs ir jau teju trīssimt gadus. Tik pierastas un pazīstamas ir šīs gadsimtu gaitā krātās un apgūtās Baznīcas dziesmas, ka no vāciskās Eiropas nākošais racionālisma vilnis ar mēģinājumiem reformēt dziesmu grāmatas saskaras ar milzīgu pretestību. Šodien dosimies pa pēdām racionālistu dziesmu grāmatām un to atstātajiem nospiedumiem latviešu valodā un literatūrā. Ar Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturnieku Tāli Pumpuriņu esam apsēdušies pie 1809.gadā izdotās racionālistu dziesmu grāmatas Vidzemei. Trīs gadus iepriekš līdzīga jauna grāmata izdota Kurzemē. Jau no satura rādītāja redzams, ka morāle te dominē pār reliģiju. Un tā ir fundamentāla pārmaiņa no dziesmu grāmatām, kas baznīcēniem bija pazīstamas kopš luterisma izplatības pirmsākumiem. Jaunās vēsmas, ko dedzīgi atbalstīja arī daļa mācītāju Latvijas teritorijā, jaunajās dziesmu grāmatās ienāca gan saturā, gan noformējumā. Trāpīgu piemēru, kā 17.gadsimta vācu izcelsmes latviešu dzejnieka un valodnieka Kristofa Fīrekera garīgo dzeju jaunajā racionālistu dziesmu grāmatas versijā pārveidojis Jaunais Stenders, min literatūrzinātniece Māra Grudule. 19.gadsimta sākums ir nozīmīgu pārmaiņu laiks Baltijā. Tuvojas dzimtbūšanas atcelšana, turpinās apgaismības laikmeta centieni izglītot vietējos zemniekus. Tēlainie teksti tiek ravēti ārā no dziesmu grāmatām, aizstājot tos ar tiešākiem un lietišķākiem. Bet jāņem vērā, ka dziesmu grāmatas tobrīd ir izplatītākā literatūra latviešu zemnieku vidū. Stāsta Māra Grudule, un viņu papildina arī muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa: Ne viens vien baznīcēns dziesmu grāmatu zina no galvas. Tāpēc gan Kurzemē, gan Vidzemē racionālistu centienus to modernizēt gluži vienkārši nepieņem. Zemnieki dievkalpojumos atsakās dziedāt jaunās dziesmas. Dziesmu grāmatās tradicionāli drukāja tikai tekstus, melodijas baznīcēniem bija jāzina pašiem vai jāvelk līdzi priekšdziedātājiem. Piemēram, pie Bormaņu Annas “Mātes dziesmas” 1809.gada racionālistu dziesmu grāmatā Vidzemei norādīts, ka tā dziedama “Dievs labi dar', ko darīdams” meldiņā. Protestantisko dziesmu grāmatu melodiju izpētei pirmā Latvijā pievērsusies muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa. Bet radošais gars nesnauž: jau 18.gadsimtā dziesmu skaits no grāmatas uz grāmatu strauji pieaug. Vēsturnieks Tālis Pumpuriņš atsaucas uz ilggadēja Valmieras mācītāja un literāta Jāņa Neilanda pētījumu par dziesmu grāmatām 20.gadsimta sākumā. Viņš rakstījis: ja iepriekšējās, ortodoksālās, dziesmu grāmatas ar dažādiem labojumiem tika sastādītas apmēram divu gadsimtu laikā, tad racionālistu grāmatās 20 gados parādījušās ap tūkstoš jaunu dziesmu. Taču pretestība pret jaunajām dziesmu grāmatām bija tik liela, ka dažos gadu desmitos, līdzīgi kā Vācijā, mācītājiem nācās lielā mērā atgriezties pie vecā parauga izdevumiem. Un iebilda ne jau baznīcēni vien. Literatūrzinātniece Māra Grudule zina stāstīt, ka arī luterāņu mācītāju vidū racionālistiem nebija viennozīmīgs atbalsts. Bet caur šo dziesmu grāmatu revolūcijas mēģinājumu ne tikai latviešu valoda iegūst jaunu kvalitāti. Dziesmu grāmatas ļauj arī ieskatīties latviešu dzejas un muzikālās kompozīcijas vēsturē, saka pētnieces Māra Grudule un Ilze Šarkovska-Liepiņa. Noslēgumā – vēl kāds no šodienas skatpunkta visai uzjautrinošs piemērs, cik ietekmīgs un vienojošs var būt dziesmu grāmatu spēks. 18.gadsimtā dziesmu grāmatās ienāca tādas arī šodien visiem zināmas Ziemassvētku dziesmas kā “Klusa nakts, svēta nakts”  un “Ak, tu priecīga”.   Plašāk par projektu šeit:

Stāsta džeza mūzikas menedžere, žurnāliste, sabiedrisko attiecību speciāliste un dzejniece Aleksandra Line Vai zini, ka savulaik Valsts elektrotehniskā fabrika VEF, kura, kā mēdz teikt, ražoja visu — sākot no adatas līdz pat lidmašīnai, bija iegādājusies oficiālo licenci no amerikāņu inženiera Lorensa Hamonda un tepat Rīgā sāka ražot elektriskās Hammond jeb Hamonda ērģeles? Daudzi joprojām nespēj tam noticēt, bet VEF vēstures muzejā ir saglabājušies pierādījumi tam, ka pašmāju Hamondu izgatavošanai tika izmantota Latvijas mežos iegūtā koksne un arī unikāls slavenā mākslinieka Ādolfa Irbītes dizains.  Lorenss Hamonds bija amerikāņu inženieris un uzņēmējs. Viņš nebija mūziķis, tomēr viņam patika eksperimentēt ar dažādām skaņas ģenerēšanas metodēm, kā rezultātā tika radītas sensacionālās elektriskās ērģeles, ko patentēja 1934. gadā. Viens no pirmajiem viņa izgudrojumu novērtēja amerikaņu uzņēmējs, konveijera ražošanas "tēvs" Henrijs Fords un komponists Džordžs Gēršvins. Jau pēc trim gadiem par Hamonda ērģelēm uzzināja arī Latvijā — 1937. gadā šādas elektriskās ērģeles sāka ražot Valsts Elektrotehniskā fabrika, un drīz vien tās valstī kļuva ļoti pieprasītas. Līdzīgi kā Amerikā, arī Latvijā sākotnēji risinājās strīdi par to, vai ar elektrību radītās skaņas pilnvērtīgi aizstāj stabuļu ērģeļu skanējumu. Tomēr instruments bija pieprasīts ne vien skaņas kvalitātes dēļ, bet arī tāpēc, ka bija daudz lētāks nekā stabuļu ērģeles — un VEF muzejā tika atrastas liecības par vismaz desmit Latvijā saražotajiem instrumentiem. Divi no tiem — Rakstniecības un mūzikas muzeja un Dailes teātra eksemplāri — ir bēdīgā stāvoklī. Dailes teātra ērģeles, reiz atrastas metājamies teātra noliktavā, nokrāsotas tumši sarkanā krāsā kādas izrādes vajadzībām. "Klasikas" direktore, muzikoloģe Gunda Vaivode zina stāstīt, ka instrumenta pārkrāsošana bijusi scenogrāfa ideja: "Tā nebija veiksmīga... Tāpēc šis instruments vairs nav muzejiska vērtība, bet tas nekādā ziņā nav lēts rekvizīts, jo ir spēlējams, un tas reizumis tiek arī izmantots. Latvijas Radio rīcībā ir pat tā ieraksts! Pārkrāsošana neietekmē skaņu. Instruments joprojām ir mūsu redzeslokā un tiek domāts par tā vizuālā veidola atjaunošanu." Bet ir arī vēl viens, vislabāk saglabājies Hamonds — to 1937. gadā Liepājas Lutera baznīcai uzdāvinājis Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis, ziedojot 10 000 latu ērģeļu iegādei. Daudzus gadus arī tas nebija lietošanas kārtībā, tāpēc, lai atjaunotu un saglabātu mūsu valsts kultūrvēsturisko mantojumu, kultūras projektu vadītāja Antra Dreģe pagājušogad sāka ziedojumu kampaņu, piesaistīja līdzekļus un speciālistus no Latvijas un Nīderlandes, un visu šo darbību rezultātā Latvijas Hamonds šovasar sācis skanēt! Kā to atzīst pieredzējušais ērģeļu restaurators Ganderts de Bo, Rīgā ražotās ērģeles ir vecākas par citiem instrumentiem, uz kuriem parasti muzicē pasaulē, tādēļ tām ir īpaša vērtība. Nākotnē vēl jāparūpējas par instrumenta koka daļu restaurāciju, jāturpina atjaunot skaņu mehānismi, jāmaina ērģeļu motors, nepieciešams risināt arī ērģeļu telpas siltuma jautājumu ziemas periodā. Bet jau šovasar tika aizvadīta pirmā koncertsezona un uzsāktas sarunas ar izglītības iestādēm, lai uz šī vēsturiskā instrumenta varētu trenēties studenti.   

Par jauniešu kora “Kamēr” koncertcikla „Jauna gaisma” ieceri Kultūras rondo saruna ar kora „Kamēr” māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Jurģi Cābuli un kora dalībniekiem. Uzklausam arī koristu pārdomas pirms Dziesmu svētkiem. Koncertsērijas “Jauna gaisma” iecere jauniešu kora “Kamēr…” mākslinieciskajam vadītājam un galvenajam diriģentam Jurģim Cābulim radusies, iedvesmojoties no Ērika Vitekra (Eric Whitacre) skaņdarba “Lux Nova”. "Nosaukums ir krietni romantisks," atzīst Jurģis Cābulis. Viens no iemesliem, ka ziema bijusi gara un "stara meklējums bija daudziem no mums".  "Tajā pašā laikā jauna gaisma -  spilgtais konteksts, kas šobrīd notiek pasaulē un kopējā sajūta. Ļoti gribējās šajā koncertā iedod spēcīgu filosofiju un saturu, tajā pašā laikā to balstot uz lielas gaišuma nots un ceļošas nots. Ar to apziņu, ka mums šeit patiešām ir labi," bilst Jurģis Cābulis. Gaisma ir pārpasaulīgs simbols – tā sevī apvieno patiesas vērtības, kas nepieciešamas šodienas laiktelpā – miers, uzticēšanās, atpestīšana un apziņa. Gaisma mūsdienu pasaules jaunajās reālijās vairs nav pašsaprotama, cilvēkiem kara apstākļos slēpjoties tumšās, baisās vietās, bet, kas ir paradoksāli – lai saglabātu savu dzīvību, cerību gaismai nākotnē. Tiem, kam ir dota iespēja veidot gaismu, tā ir jāstiprina, jāgodā un jānes citiem, kuri pēc tās alkst. Šis laiks pasaules laiktelpā ir ļoti sadrumstalots, tajā nav, kur pieķerties. Vienlaikus – šis ir jaunu vērtību laikmets. Vērtības ir mūsu katra izvēle. Bērna vērtību pasaule vienmēr ir bezvainīga un skaisti naiva. Mēs esam atbildīgi par šo jauno gaismu un tās mērojamo ceļu. "Programma pēc satura un būtības ir ļoti gaiša," vērtē Jurģis Cābulis. Koncertcikla "Jauna gaisma" koncepcija ir veidota, balstoties uz cilvēka iekšējās pasaules mijām: pārdzīvojums – aizrautība; neziņa – pašapziņa. Koris programmu atskaņos 29. aprīlī Cēsu sv. Jāņa baznīcā, 30. aprīlī – Rīgas Lutera baznīca Torņakalnā un 6. maijā Jūrmala, Dubultu ev. lut. baznīca.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Runājām par bijušā Lutera akadēmijas rektora Reinharda Slenskas grāmatu "Baznīcas teoloģiskā atbildība". Sarunā piedalījās Juris Uļģis, Didzis Stilve un Voldemārs Lauciņš.

Šoreiz runājām par vienu no ievērojamākajiem Lutera darbiem, proti, Par gribas verdzību. Pieskārāmies tādām tēmām, kā paradoksiem kristīgajā ticībā, par Svēto Rakstu skaidrību, par to, ka Svētais Gars nav skeptiķis un "brīvā griba" ir dievišķs vārds. Tāpat nedaudz pieskārāmies strīdīgajam dubultās predestinācijas jautājumam.

Mācītāja Ilāra Plūmes priekšlasījums 7. konference “Reformācijas Krāsas”, kas veltīta Rīgas Reformācijas 500. gadadienai.

Petri Samuel Tikka o znaczeniu Kalevali dla Finów. Ten zbiór fińskich mitów powstał w XIX w. Rozmówca Piotra Mateusza Bobołowicza mówi o tym, jak Kalevala wpłynęła na J.R.R. Tolkiena tworzącego świat Śródziemia. Quenya, język używany przez elfy, inspirowany był fińskim. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/radiownet/message

Raidījuma Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 uzmanības centrā latviešu dzejas un latviešu valodniecības pamatlicējs Baltijas vācietis - Kristofs Fīrekers. Jauni atklājumi, skanīgi dzejas piemēri un kāpēc pētnieki viņa mūža nogali saista ar Tukumu. Kristofs Fīrekers ir vārds, ko, iespējams, būsit dzirdējuši, kā nekā viņu dēvē par latviešu dzejas un valodniecības pamatlicēju. Joprojām dievkalpojumos dziedam viņa tulkotās garīgās dziesmas, skolā latviešu valodas stundās esam apguvuši deklinācijas, ko ieviesis tieši Fīrekers. Minu mazu daļu no tā, ko līdz mūsu dienām esam pārmantojuši no Fīrekera. Kopā ar zinošiem pētniekiem atklāsim vēl citus viņa veikumus. Vecais Stenders Fīrekeru saucis par pirmo stipro latvieti. Vai tas ir pārspīlējums? Dodamies atklājumiem bagātā ceļā, jo jaunākie atklājumi par Fīrekeru ir gluži neseni. Brauksim arī uz Tukumu, kur, ļoti ticams, ritējusi valodnieka un dzejnieka mūža nogale. Vispirms saruna ar literatūrzinātnieci, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošo pētnieci  Māru Gruduli un teoloģijas doktoru, Lutera akadēmijas lektoru Uģi Sildegu. Kristofs Fīrekers mācījies vispirms Tērbatas ģimnāzijā, pēc tam studējis teoloģiju tikko dibinātajā Tērbatas Universitāte un tad seko studijas Laidenes Universitātē.  Skaidroju, kā nākusi gaismā ziņa par studijām Holandē? Valda uzskats, ka Fīrekers iemācījis latviešiem baznīcā dziedāt. Pirmās zināmās Fīrekera dziesmas publicētas dziesmu grāmatā „Latviešu garīgās dziesmas un psalmi”, izdota 1671.gadā.  „Fīrekera mūžā visredzamākais ieguvums ir viņa dziesmas. Bet blakus dzejošanai viņš latviešu rakstniecības laukā ir veicis arī citus uzdevumus, vecu dievvārdu tekstus cauri lūkodams vai no jauna tulkodams, kā arī gādādams materiālu latviešu gramatikai un vārdnīcai” – tā savulaik rakstījis Ludis Bērziņš apcerē par Fīrekeru. Fīrekeru kā latviešu valodniecības  pamatlicēju palīdz izprast latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags. Laiks doties uz Tukumu, kur pie Sv. Trīsvienības Tukuma luterāņu baznīcas tiekamies ar Tukuma muzeja pētnieci Intu Dišleri. Kā gūt sajūtu par laiku, kas saistās ar Fīrekeru, mūsdienīgi rosīgajā Tukuma pilsētā? Noteikti baznīcā. Dievnams pašlaik tiek uzkopts, un mēs esam sakristejā, kur goda vietā apskatāma kāda sena Bībele un kauss. Tad tiek atnesta Tukuma baznīcas vēstures grāmata „Ar ticību, cerību, mīlestību cauri gadu simtiem.  Tukuma Sv.Trīsvienības evaņģēliski luteriskās baznīcas un draudzes vēsture 16.-20.gadsimtā”, ko Inta Dišlere veidojusi 20 gadus. Tā ir iespaidīga  un ved cauri interesantiem notikumiem piecu gadsimtu garumā. Apjomīgais izdevums ļauj ieskatīties reformācijas pirmsākumos. Interesējamies par  17.gadsimtu, tas ir arī laiks, kad celta pašreizējā baznīcas ēka, pirms tam šajā vietā atradusies maza katoļu baznīciņa. Sarunā Inta Dišlere, atsaucoties uz Kārļa Draviņa pētījumiem, izgaismo Fīrekera mūža nogali, bet noslēgumā vēl uzved baznīcas tornī, no kurienes labāk saprast, kur atradusies mācītājmuiža, jo mūsdienās nekas no tās nav saglabājies. Tagad tur Tukuma lauktehnika. Bet savulaik pie mācītājmuižas bijis Dzirnavu ezers, mācītājiem bijusi laiva, ar ko pārcelties uz Tukuma pilsētas pusi. Apmetot loku ap baznīcu, pie draudzes nama ieraugu plāksni ar uzrakstu Fīrekera gāte – tas ir gājēju ceļš Tukumā starp luterāņu baznīcu un draudzes namu, plāksne atklāta šopavasar. Tātad vēl viena piemiņas zīme vācu izcelsmes latviešu dzejniekam un valodniekam. Un vēl pēc jauniegūtajiem faktiem Kristofam Fīrekeram šogad 410. jubileja, kas  tiks svinēta 20.augustā Neretā ar lasījumiem, ar viņa dziesmu dziedāšanu un zupas ēšanu.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 iepazīstinām ar Hermani Samsonu – ievērojamu Livonijas garīdznieku. Viņa sprediķu grāmata „Debesu krātuve” un Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas disertācijas ir mūsu pētniecības uzmanības centrā. Spriežam arī, kāpēc kinofilmā „Vella kalpi” Samsons kariķēts. Šodien par kādu izcilu, diemžēl nepelnīti aizmirstu personību, - ievērojamu Livonijas garīdznieku, profesoru, izcilu oratoru – Hermani Samsonu. Viņš arī daudzu grāmatu, publikāciju autors, turklāt  liela daļa no tām glabājas tepat mūsu grāmatu krātuvēs. Kopā ar zinošiem pētniekiem skaidrojam, ko Hermanis Samsons  paveicis. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra galvenā bibliogrāfe Renāte Berga iedziļinājusies posmā, kad Samsons izveido  Rīgas akadēmisko ģimnāziju un īpaši pētījusi ģimnāzijas disertācijas – pasniedzēja un studenta kopdarbus. Savukārt teoloģijas doktors, Lutera akadēmijas lektors un mācītājs Uģis Sildegs atklāj, cik talantīgs orators bijis Samsons un kādi bijuši viņa sprediķi. Ar Renāti Bergu tiekos Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, uz galda Renāte sarindojusi vairākus senus grāmatu eksemplārus,  daži no tiem ir sevišķi biezi , citi – kā „Rīgas dziesmu grāmata” – izmērā mazāka, un ir arī pavisam plānas burtnīcas latīņu valodā. Kad esam apskatījušas grāmatas, kuras sarakstījis vai sastādījis Hermanis Samsons, laiks uzzināt ko vairāk par viņu pašu. Hermanis Samsons dzimis Rīgā, 1579.gadā no Holandes ieceļojušas militārpersonas ģimenē.  Tipisks ceļš šādam Rīgas jauneklim bija izglītoties bija Rīgas domskolā. Hermaņa Samsona darbība ir saistāma ar tā sauktajiem zviedru laikiem Rīgā un Zviedrijas loma viņa biogrāfijā ir nozīmīga. Nozīmīgākais amats, ar ko Samsons pazīstams un atstājis ietekmi Rīgas sociokultūras vēsturē – viņš bija pirmais Vidzemes superindendents. Turklāt šogad aprit 400 gadi, kopš  viņa iecelšanas šajā amatā. Teoloģijas doktors Uģis Sildegs palīdz labāk izprast šī amata nozīmīgumu. Humānistiskā un klasiskā izglītība, kādu bija guvis Hermanis Samsons (valodu zināšanas, loģika un retorika, disputu un vārdu cīņas prasme), palīdz viņa tālākajā darbībā, domāšanā, kas ir skaidra un viegli uztverama. Viens no svarīgākajiem Hermaņa Samsona nopelniem ir Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas izveidošana. Ielūkojamies arī Hermaņa Samsona disertācijās. Disertāciju sacerēšanas tradīcija  aizgūta no Rietumeiropas universitātēm un  tika izmantota jau Rīgas Domskolā , tā turpinājās arī Rīgas akadēmiskajā ģimnāzijā. Pateicoties formai un saturiskajam piepildījumam, tie ir aplūkojami kā savdabīgi literāri sacerējumi ar kultūrvēsturisku nozīmi. Saistībā ar Hermaņa Samsona vārdu jāpiemin arī 1970.gada Aleksandra Leimaņa filma „Vella kalpi”, kurā viens no personāžiem ir Hermanis Samsons, aktiera Kārļa Sebra atveidots, titros minēts – Pētera baznīcas virsmācītājs.

Dzejnieks, amatnieks, dramaturgs un mūziķis Burkards Valdiss Livonijas galvaspilsētā Rīgā ieradās 1522. gadā, kur darbojās kā Rīgas arhibīskapa Jaspera Lindes sūtnis pie Svētās Romas impērijas ķeizara Kārļa V. 1524. gadā Svētbilžu grautiņu laikā viņu apcietināja sakarā ar apvainojumiem pretdarbībā reformācijai. Cietumā viņš atteicās no katoļticības un pārgāja luterticībā. Pēc atbrīvošanas Valdiss izstājās no franciskāņu ordeņa, apprecējās un pelnīja iztiku kā Rīgas alvaslējējs, dodamies ceļojumos uz Antverpeni un Lisabonu. 1527. gadā Rīgā uzveda Valdisa muzikālo meteņu spēli "Parabola par Pazudušo dēlu". Šis darbs arīdzan šodienas epizodes centrā, un to iepazīstam, dodoties uz Bauskas pili. Reformācijas ietekme uz Vācijas literatūru bija ievērojama, un to vispirmām kārtām veicināja pats Mārtiņš Luters. Ja viņa, proti, protestantiskā garā ieturētās Bībeles variācija neuzrunāja tik lielas masas, kā sākotnēji bija iecerēts, Lutera personīgie izteikumi pamazām iepludinājās tautas valodas lietojumā – Lutera atklātā, spēcīgā izteiksme atstāja ietekmi tuvu un tālu. Kā nekā, viņš iniciēja šobrīd teju leģendāro vācu polemisko žurnālistiku, kura viņa darbības laikā bija adresēta tieši vernakulārajām, proti, tā dēvētajām ‘zemju izloksnēm'. Kā norāda Korkas un Bāzeles universitātes ģermānistikas doktore Helēna Vatanabe O'Kellija – būtībā, nebija neviena žanra, kurā Luters nebūtu orientējies un to pārvaldījis: epistulas jeb ar būtisku saturisko uzsvaru rakstītas vēstules; sprediķi; akadēmiski raksti; dzeja; tulkojumi; pamfleti un baznīcas dziesmas. Reformācijas stilistikā un ideoloģiskā balss rosināja arī franciskāņu mūku, dzejnieku, tulkotāju, skaņradi, alvaslējēju un dramaturgu Burkardu Valdisu lejasvācu valodā sacerēt „Parabolu par pazudušo dēlu”, kurš dramatiskā intensitātē atainoja Lūkas evaņģēlija stāstu, lai izceltu vēstījumu par luteriskās ticības doktrīnas pamatojumu, kurā priesterība ir ticīgo kopības – nevis īpaši izvēlētu garīdznieku ekskluzivitāte. Šī luga jeb „meteņu spēle” tika iestudēta 1527. gada 13. februārī pie Svētā Pētera baznīcas RĪga. „Līdzības par pazudušo dēlu” vienīgais zināmais oriģināleksemplārs atrodas Volfenbitelē, Vācijā. Valodnieka un ģermānista Alberta Hēfera 1850. Ggadā publicētajā sastādījumā „Lejasvācu valodas un literatūras pieminekļi” iekļauts tā pārpublicējums, savukārt 2010. gadā Valža Bisenieka tulkojumā to izdevis apgāds „Musica Baltica”. Meteņu spēle saturēja pavisam astoņas muzikālas epizodes – pāris nebēdnīgu dziesmiņu un sešus garīgus vēstījumus, no kuriem trīs ir paša Valdisa un trīs – mācītāja un pedagoga Andersa Knopkena. Kā to secina Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule, tieši ar Knopkena atbalstu, kas tobrīd kalpoja Sv.Pētera baznīcā, luga pie baznīcas tika izrādīta, un tajā piedalījušies baznīcas vācu draudzes jaunākās paaudzes locekļi. Burkarda Valdisa nozīmīgumu mūsu kultūras vēsturē sākam risināt ar Bauskas pils muzeja galveno krājuma glabātāju Jāni Grūbi un senās mūzikas pētnieku, mūziķi un Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas rektoru Guntaru Prāni. „Parabola par zudušo dēlu” 2010. gadā izdota latviski. Muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa uzsver antīkās dramaturģijas principu ietekmi uz „Parabolas” struktūru, tāpat kā to iepriekš iezīmēja Guntars Prānis. Ar pievēršanos Bībeles sižetam tā uzrāda līdzības ar viduslaiku mistēriju un liturģiskās drāmas. Savukārt drastiskās, sulīgās sadzīves ainiņas, ieaužoties lugā, atdzīvina tās darbību, šajā pieejā saskaņojoties ar tirgus un baznīcu laukumos populāro Fastnachtspiel jeb ‘Karnevāla spēli'. Tajā pašā laikā „Pazudušajā dēlā” var atskārst arī moralitē žanram raksturīgo simboliku un alegorismu. Par „moralitē” dēvē didaktisku, alegorisku drāmu, kura savu popularitātes vilni sasniedz 15. un 16. gadsimta Rietumeiropā – tajā galvenie varoņi bija simboliski un savā starpā cīnījās par cilvēka dvēseli. Valdisa meteņu spēle sasaucas arī ar vācu reformācijas laika farsiem, kuros darbojušies kariķēti baznīcas kalpi. Kā vērtē Ilze Šarkovska-Liepiņa, „Pazudušais dēls” ir „savveida aģitācijas ludziņa, kuras mērķis bija atainot jaunās ticības pārākumu pār veco. Un izdarīt to pievilcīgā, tautai saprotamā veidā. Tas Valdisam padevies tik labi, ka luga Rīgā izrādīta vairakkārt, turklāt esot ieguvusi zināmu popularitāti arī Vācijā. „Svarīgo grāmatzīmi” šodien ievietos Latvijas Universitātes profesore, literatūrzinātniece Māra Grudule, kura, šīsdienas tēmas sakritības labad, šobrīd viesdocē Vācijā.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 skaidrojam, ko postošu Rīgas pilsētas bibliotēkai nodarījuši kari, bet Vecrīgā pētām klosteru vietas, kur atradušās pirmās grāmatu krātuves. Šajā raidījumā dodamies garā ceļojumā cauri gadsimtiem. Iemesls – Rīgas pilsētas bibliotēka, tās tapšana, mīti un patiesība, arī tas, ko kultūras liecībām nodara kari. Un tieši šis pavasaris rosina pieminēt  epizodes, kas nav ne jaukas, ne pacilājošas , ne arī iedvesmojošas. Arī 1524. gads, kas tiek uzskatīts par Rīgas pilsētas bibliotēkas dibināšanas gadu, ir nemierīgs laiks. Rīgas pilsētas bibliotēkas senākie grāmatu krājumi, rokraksti un iespiestās grāmatas ir  pārņemti no  Rīgas klosteriem, proti, no dominikāņiem un franciskāņiem. Tāpēc vispirms dodamies izpētes gājienā pa Vecrīgu,  apjaušot vietas, kur atradušies dominikāņu un franciskāņu klosteri, arī viņu bibliotēkas. Ar vēsturnieku un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Gustavu Strengu tiekamies pie Svētā Jāņa baznīcas, sagaidām Saulīti, kundzi no draudzes, kura mums atver durvis, arī uz iekšpagalmu, kas slēpj dominikāņu klostera  senos mūrus.   Stāvot zem senajām velvēm, ir aizraujoši iztēloties dominikāņu konventa ēkas, un to, ka 13. gadsimta vidū te bijusi pilsētas nomale – blakus bija aizsardzības mūris un Rīdzenes upe. Aplūkojuši kripatiņas, kas palikušas pāri no dominikāņu konventa ēkām, pievēršam uzmanību Sv. Jāņa baznīcai. No Sv. Jāņa baznīcas tālāk dodamies uz biljarda klubu. Kāpēc tur jādodas raidījumā „Grāmatai pa pēdām”?  Bet tā ir vecā baznīca,  Sv. Katrīnas baznīca un daļa no kādreizējā franciskāņu konventa. Izejot pavisam mazā iekšpagalmā, kādreizējā franciskāņu mūku dzīvesvietā, redzam to, kas palicis pāri no Svētās Katrīnas franciskāņu baznīcas altārdaļas. Franciskāņu  grāmatas ir iespaidīgas. LU Akadēmiskās bibliotēkas  Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas  vadītāja Aija Taimiņa apliecina, ka tās ir labākās Rīgas grāmatas – skaistākās, lielākās, vērtīgākās, izcilākās. Pievēršamies 1524.gadam, kas piesaukts kā Rīgas pilsētas bibliotēkas dibināšanas gads. Gustavs Strenga atgādina, ka tas ir ļoti nemierīgs gads. Ap šo laiku jau bija skaidrs, ka Lutera piekritēji pilsētā gūs virsroku. Kopā ar Gustavu Strengu esam pabijuši divos būtiskos Rīgas intelektuālajos centros, dominikāņu un franciskāņu konventos, kas pastāvēja līdz 1524.gadam. Izejot no biljarda kluba, kurā skanēja laicīga mūzika, uz ielas pavisam cita noskaņa - apņem Doma baznīcas zvanu skaņas.  Šis pavasaris rosina pieminēt  Rīgas pilsētas bibliotēkas vēsturi, arī tās epizodes, kas saistās ar kariem.  Turpmāk pārstāsts par skarbajiem laikiem, ko Rīgas pilsētas bibliotēka pārdzīvojusi un izturējusi 400 gadu garumā. Aija Taimiņa tam sniedz  virsrakstu „Bibliotēka un kari”. Ik reiz pēc kārtējā aplenkuma paiet 10 – 20 gadi līdz bibliotēka spēj atkal atjaunoties. 19. gadsimta beigās bibliotēku pārved uz Rīgas rātsnamu, kur aizņem otro un trešo stāvu. Atkal iejaucas karš un 1941.gads, Otrā pasaules kara sākums Rīgas pilsētai sagādā milzīgu postu, iet bojā lielākā daļa bibliotēkas krājuma. Aija Taimiņa min, ka bibliotēkas degšanas sākusies no iekšpuses, tā bija Padomju armijas stratēģija, kas tika īstenota Rīgā, Daugavpilī un arī Kijivā. Speciālas diversantu grupas nīcināja visu, kas varētu kalpot tiem, kas ienāk, bet arī neko nepaglābjot.  Arī karā, kas šobrīd norisinās Ukrainā, var redzēt šo iznīcināšanas taktiku. Tādas paralēles ar pašlaik notiekošo karu Ukrainā, ar kultūras vērtību iznīcināšanu un 1941.gadu, kad no visa lielā Rīgas pilsētas bibliotēkas krājuma tika izglābts nepilns procents. Rīgas pilsētas bibliotēkas stāstu atklāt palīdzēja grāmatu pētniece Aija Taimiņa un vēsturnieks Gustavs Strenga.

Tallinas luterāņu mācītāja Baltazara Rusova 1577.gadā sarakstītā hronika „Livonijas provinces vēsture” pie lasītājiem nonāk viduslejasvācu izloksnē un ir ievērojama ar to, ka tā bija pēdējais ievērojamais sacerējums šajā izloksnē. Mārtiņa Lutera veiktais Bībeles tulkojums un protestantisma izplatīšanās novados, kuros līdz tam dominēja viduslejasvācu izloksne (Ziemeļvācijā un Baltijas vācu provincēs), veicināja augšvācu dialekta izplatīšanos. Rusova hronika bija arī pirmā iespiestā plašākā Livonijas vēsture. Tā ir arī pirmais plašākais darbs pēc Indriķa un Atskaņu hronikas, kas vēsta par Baltijas zemju pirmiedzīvotājiem un viens no pirmajiem darbiem, kurā attēlota zemnieku smagā dzīve Livonijā. Pētnieku vidū vēl arvien nav vienprātības par Rusova pieskaitīšanu igauņu etnosam – jo, kā to norāda vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, tolaik cilvēku identitāti noteica teritoriālā, nevis etniskā piederība. Atceroties iepriekšējo raidījumu, kurā apskatījām Rīgas breviāriju un tā ievadā iekļauto pieminējumu par Livonijas ordeņa kauju pret Krieviju pie Smoļinas ezera – arī šo notikumu savā hronikā pieminējis Rusovs. Pirmais hronikas izdevums iznāca 1578.gadā Rostokā - tas aptvēra laikposmu no Livonijas dibināšanas līdz 1577.gadam. Pusgada laikā sekoja atkārtots metiens. 1584.gadā Bartā, proti, Pomerānijā, iznāca jauns papildināts hronikas izdevums, kas aptvēra Livonijas vēsturi līdz 1583.gadam. Hronika sarakstīta viduslejasvācu izloksnē un ievērojama arī ar to, ka tā bija pēdējais ievērojamais sacerējums šajā izloksnē. Šeit jānorāda uz valodas izmantojuma tendenču maiņu: Mārtiņa Lutera veiktais Bībeles tulkojums un protestantisma izplatīšanās novados, kuros līdz tam dominēja viduslejasvācu izloksne augšvācu dialekta izplatīšanos. Hronika bija arī pirmā iespiestā plašākā Livonijas vēsture pēc Indriķa un Atskaņu hronikas, kas vēsta par Baltijas zemju pirmiedzīvotājiem un viens no pirmajiem darbiem, kurā attēlota zemnieku smagā dzīve Livonijā. Vēl viena būtiska iezīme: Baltazars Rusovs  sniedz pilnīgi jaunas ziņas par zemnieku paražām, dzīrēm un tiesu iekārtu.

Reformācija Livonijā. Skola un bibliotēka.1523. gadā Luters nosūtīja uz Rīgu vēstījumu “Izmeklētajiem mīļajiem Dieva draugiem, visiem kristiešiem Rīgā. Līvzemē”. 1524. gadā  iznākušo darbu ar Bībeles 127. psalma skaidrojumu viņš veltīja Rīgai un Livonijai. Ir saglabājies Mārtiņa Lutera cirkulārs "Visu vācu zemes pilsētu rātskungiem, ka viņiem jāiekārto un jāuztur kristīgas skolas” (1524).  Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 ieskatāmies Mārtiņa Lutera brošūrās Livonijai un atgādinām par reformāciju Latvijas teritorijā. Dodamies uz Rīgas  Sv. Pētera baznīcu, kur kalpojis Rīgas reformators Andreass Knopke. Šoreiz uzmanību pievēršam Mārtiņa Lutera brošūrām Livonijai. Rīgai adresētas četras, un tās ir nelielas, plānas, puse no burtnīcas izmēra. Tā, piemēram, 1523.gadā izdots Lutera darbs „Izredzētajiem mīļajiem draugiem Rīgā, Rēvelē un Tērbatā Livonijā, maniem mīļajiem brāļiem Kristū” . Mārtiņa Lutera un viņa ideju klātbūtne un aizsāktās protestantiskās reformācijas ietekme Livonijas notikumos, kā arī pretrunas, kuras Lutera idejas atraisīja, veicināja  radikālas pārmaiņas Livonijas sabiedrībā. Rīga, rīdzinieki un Lutera mācība, arī Rīgas pilsētas bibliotēkas sākums, par to stāsts raidījumā. Ar Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāju Aiju Taimiņu tiekamies Rīgas Svētā Pētera baznīcā. Ne velti, jo Livonijā pirmais jauno ideju sludinātājs bija garīdznieks  Andreass Knopke jeb Knopkens, viņš 1517.gadā ieradās Rīgā un sāka kalpot Rīgas Svētā Pētera baznīcā, lai papildinātu zināšanas  atgriezies Treptovā, studējis Lutera un Roterdamas Erasma tekstus, pieslējies luterismam, tad atgriezies Rīgā. LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns sāk ar to brīdi, kad par Mārtiņu Luteru Livonijā zināja visai maz, ir 1521.gada jūlijs, kad  Raunā notiek Livonijas augstāko garīgo amatpersonu sanāksme. Andris Levāns sniedz atbildi uz jautājumu, kādi cilvēki veicinājuši Lutera ienākšanu Livonijā. Un viens no tiem bija pilsētas sekretārs Johans Lomillers, kurš vēstulē vērsās pie Lutera, lūdzot no tā uzmundrinājuma sveicienus evaņģēlija atbalstītājiem Livonijā. 1522.gadā ap Vasarsvētkiem Rīgā Svētā Pētera baznīcā notika vienīgais zināmais publiskais disputs starp evaņģēlistiem un vecās baznīcas piekritējiem. Šajā gadā  Rīgā ieradās Knopkem pazīstams cilvēks – mācītājs Silvestrs Tegetmeijers, viņš bijis aizrautīgs un pat fanātisks Lutera piekritējs, stāsta Aija Taimiņa. LU Akadēmiskajā bibliotēkā ir bagāta reformācijas laika pirmizdevumu kolekcija – Vācijas un Livonijas pirmo reformatoru darbi, Mārtiņa Lutera uzsaukumi – runas un raksti, brošūras, arī vēstules.

Stāsta komponiste un muzikoloģe Ilona Breģe Kaut arī Mārtiņa Lutera baznīcas reforma, kas norisinājās 16. gadsimta 20. gados, rīdzinieku vidū guva patiesu piekrišanu, tomēr viena no būtiskākajām Lutera baznīcas reformas iezīmēm – grāmatu iespiešanas sākums – Rīgu sasniedza tikai 16. gadsimta beigās. Kad 1530. gadā Rīgai bija nepieciešama protestantisko dievkalpojumu rokasgrāmata, tā tika iespiesta Lībekā. Arī nākamās baznīcas dziesmu grāmatas drukāja Kēnigsbergā, bet ne Rīgā. Tikai 1590. gada maijā Rīgas rāte iecēla Nikolausu Mollīnu par priviliģētu Rīgas pilsētas tipogrāfu un viņa spiestuve ieguva pilsētas spiestuves statusu. Mollīns iepriekš bija strādājis Antverpenē un tika ataicināts uz Rīgu t.s. „Kalendāra nemieru” laikā, lai iespiestu proklamācijas un uzsaukumus, tālab paņēmis līdzi pats savas iespiedmašīnas. Būdams Rīgas rātes dienestā, Mollīns iespieda visu to, kas bija nepieciešams pilsētniekiem. Nošu drukāšana bija nepieciešama divos gadījumos: kā garīgie dziedājumi dievkalpojumiem un sadzīvē izmantojamā mūzika. 16. gadsimta beigās vēl netika drukātas atsevišķas, speciālas nošu grāmatas. Vienbalsīgas korāļu melodijas parasti ievietoja starp tekstiem un dievvārdiem. Šāds izdevums Rīgas pilsētas tipogrāfijā pirmo reizi drukāts 1592. gadā ar nosaukumu „Dievkalpojumu īsa kārtība”(“Korte Ordeninge des Kerckendenstes”). Notis tika drukātas vecajā notācijā – bez taktsmēra un nošu ilgumiem. Minētajā krājumā bija apkopotas dziesmas ar tekstiem latīņu un vācu valodā, kā arī sekvences visiem baznīcas svētkiem. Skaidri redzams, ka protestantiskais korālis, kādu to pazīstam mūsdienās, veidojies ilgā laika posmā, un gregoriāniskā dziedājuma ietekme vēl saglabājusies. Pirmais nozīmīgākais baznīcas dziesmu izdevums Rīgā Nikolausa Mollīna spiestuvē bija 1615. gada krājums „Psalmi un garīgie dziedājumi, kas Dievnamos Rīgā un citviet Latvijā paredzēti dziedāšanai Vidzemes zemnieku valodā” (Psalmen und geistliche Lieder oder Gesenge welche in der Kirchen Gottes zu Riga und anderen oertern des Liefflendischer Pawrsprache gesungen werden…), kuri visu cauru gadu visās svētdienās un galvenajos svētkos Dieva baznīcās Rīgā un citās Vidzemes vietās jālasa priekšā un jāskaidro vienkāršajai saimei un zemniekiem. Šajā krājumā dziesmu teksti bija arī latviešu valodā – nosaukumā tā minēta kā Liefflendische Pawrsprache. Agrīnākie saglabājušies iespieddarbi no sadzīvē izmantojamās mūzikas gan attiecas uz nedaudz vēlāku laiku– 17. gadsimta vidu. 1625.gadā no Mollīna privilēģiju Rīgas pilsētas spiestuvei pārņēma Gerhards Šrēders. Tad arī spiestuvē tika drukāti Rīgas rātes algoto mūziķu – spēlmaņu, kā arī Rīgas Doma kantoru skaņdarbi. Jāmin 1652. gadā izdotās Jakoba Lotihiusa un Kaspara Špringera kompozīcijas. Par piecbalsīgo dziesmu „Mierinājuma oda”(Oda Consolatoria, oder Trost-Lied), kuras autors ir Rīgas Doma skolas kantors Jakobs Lotihiuss, ir grūti spriest, jo no piecām atsevišķi drukātām balsīm ir saglabājušās tikai divas – diskants un tenors. Arī otrā Rīgas bibliotēku retumos pieejamā Jakoba Lotihiusa skaņdarbā „Kāzu balsis” (Votum Nuptiale) katra balss iespiesta atsevišķi. Kaspara Špringera, kurš vadīja Rīgas rātes priviliģēto spēlmaņu kompāniju kopš 1646. gada, drukātā “Ganu dziesma diviem koriem” ir publicēta partitūrā, tādēļ par to var gūt pilnīgāku priekšstatu. Skaņdarbs sacerēts kā divu koru sadziedāšanās. Pilns partitūras sastāvs ir četras partijas un ģenerālbass, klusējošās vokālās balsis turpinātas kā instrumentu partijas. Šobrīd Rīgā senajos izdevumos saglabājušies ap desmit Kaspara Špringera skaņdarbu, kas liecina gan par mūziķa talantu, gan intensīvu radošo darbu. Visi šie skaņdarbi ir bijuši gan dziedami ar vienu vai vairākām balsīm, gan spēlējami ar parasti četrām pavadošām instrumentu balsīm. Šajā vietā vēsturisko faktu ritējumu apturēsim, jo stāsts par nošu izdevumiem Rīgas pilsētā turpmākajos gados un gadsimtos ir gana garš un plašs...  

Šodien ar mācītāju Linardu Rozentālu iesākam lasīt Levītu grāmatas nodaļas, kuras skar svētuma likumus. 17. nodaļa runā par dzīvnieku kaušanu un asiņu lietošanu uzturā, savukārt 18. nodaļa piedāvā dažādus seksuālo attiecību aizliegumus. Rīgas Lutera draudzes mācītājs mums norāda, ka šīs nodaļas svētumu saista ar mūsu ikdienu un iekšēju nostāju, kas izpaužas ārējās rīcībās.

Kristus mīl Baznīcu kā savu Līgavu, kļūdams par paraugu vīram, kas mīl savu sievu kā paša miesu (sal Ef 5: 25 - 28). Dogmātiskā konstitūcija par Baznīcu Lumen Gentium 7 Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Jānis Ūdris, 76, rakstnieks, Rīgas Lutera draudzes loceklis, RML brīvprātīgais

Kristus mīl Baznīcu kā savu Līgavu, kļūdams par paraugu vīram, kas mīl savu sievu kā paša miesu (sal Ef 5: 25 - 28). Dogmātiskā konstitūcija par Baznīcu Lumen Gentium 7 Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Jānis Ūdris, 76, rakstnieks, Rīgas Lutera draudzes loceklis, RML brīvprātīgais

Runājām par to, cik aktuāli ir Mārtiņa Lutera darbi mūsdienās, par viltus garīgumu, kurš ir vērsts uz sevi un daudz ko citu. Sarunā piedalījās Voldemārs Lauciņš, Didzis Stilve un Juris Uļģis

Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks un Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders Mūsdienās, atražojot mērķtiecīgi radītus stereotipus, valda uzskats, ka 20. gadsimtā grāmatas visvairāk ir iznīcinātas nacistiskajā Vācijā. Tomēr padomju laika grāmatniecības un cenzūras izpēte ļauj secināt, ka daudz ilgāk un kvantitatīvi graujošāk, taču ne tik publiski tas notika Padomju Savienībā, arī padomju okupētajā Latvijā. Jau 60. gadu sākumā latviešu trimdinieku Stokholmā izveidotā Latviešu Nacionālā fonda rīcībā nonāca padomju cenzūras institūcijas – Galvenās literatūras pārvaldes (GLP) sastādītais aizliegto grāmatu saraksts. Tas nepārprotami liecināja, par cik kaitīgiem padomju vara uzskatīja lielāko daļu no neatkarīgās Latvijas 20.–30. gadu izdevumiem. Savukārt tās grāmatas, kuras latviešu trimdas apgādi izdeva, sākot ar 40. gadu otro pusi Vācijā, Zviedrijā, ASV, Austrālijā un citās mītnes zemēs, okupētajā Latvijā bija pavisam svešas. Padomju prese gan mēģināja radīt ilūziju par netraucētu trimdas publikāciju pieejamību Latvijā. Jo īpaši to centās panākt laikraksts “Dzimtenes Balss”, kura pamatuzdevums bija šķelt un dezinformēt latviešu trimdas sabiedrību. Protams, bija reizes, kad trimdas latviešu grāmatu sūtījumi sasniedza savu adresātu vai arī uz Latviju atbraukušajiem trimdiniekiem izdevās dabūt cauri muitai trimdā izdotas grāmatas un preses izdevumus. Taču vairumā gadījumu tas beidzās ar iespieddarbu aizturēšanu, konfiskāciju un iznīcināšanu. Ir jāapzinās tas, ka padomju varas par kaitīgiem pasludināto izdevumu liktenis pārsvarā bija tieši tāds. Latviešu trimdas izdevumi kopš 70. gadiem bija koncentrēti LPSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas speciālajā fondā. Tomēr pilnvērtīga to izmantošana un atsauce uz tiem pat zinātniskās publikācijās bija ļoti ierobežota. Būtu pagalam naivi un vienkāršoti uzskatīt, ka padomju drošības iestāžu muitā aizturētie izdevumi visi kā viens tika nogādāti uz Fundamentālās bibliotēkas speciālo fondu un tur sagaidīja savu brīvlaišanu 80. gadu beigās, kad šādi speciālie fondi Latvijas lielākajās zinātniskajās bibliotēkās tika likvidēti. Tas patiešām bija visai skandalozi, kad 70. gados trimdas presē parādījās ziņa, ka Rietumos ir nonācis GLP vadītājas Austras Lucēvičas parakstīts dokuments. Tajā fiksēts, tulkojot no oriģināla krievu valodā, ka ir iznīcināmi no pasta bandrolēm konfiscētie izdevumi: Edgara Dunsdorfa “Latvijas vēsture, 1710–1800”, Andreja Eglīša grāmata “Audiet mani karogā sarkanbalti sarkanā”, Bībele, kā arī vēl 16 vārdā nesaukti sīkdarbi. Šis padomju cenzūras dokuments ļoti uzskatāmi parāda, kādas grāmatas okupācijas vara uzskatīja par nevēlamām. Ne tikai garīgo literatūru, bet arī Stokholmā dzīvojošā dzejnieka un Latviešu Nacionālā fonda vadītāja Andreja Eglīša dzejas krājumu, kuru Ņujorkā apgādā “Grāmatu draugs” bija publicējis Helmars Rudzītis. Arī Austrālijā dzīvojošā E. Dunsdorfa Latvijas 18. gadsimta vēsturei veltīto pētījumu, kuru bija publicējis apgāds “Daugava” Stokholmā. Neilgi pirms trimdas presē parādījās informācija par padomju režīma kārtējo barbarisma izpausmi, Rietumos bija saņemts arī Rīgā iznākošais laikraksts “Cīņa”. Tajā grāmatzinātnieks Aleksejs Apīnis bija aprakstījis situāciju 1525. gada rudenī Vācijas ostas pilsētā Lībekā, kad katoliskās varas iestādes bija aizturējušas un vēlāk lēmušas iznīcināt nosūtīšanai uz Baltiju paredzētos, Mārtiņa Lutera piekritējiem domātos izdevumus latviešu un arī igauņu valodā. Tātad, nepārvarami šķēršļi bija gan pirmajiem latviski tipogrāfiski iespiestajiem tekstiem, gan brīvajā pasaulē izdotajām latviešu grāmatām 450 gadus vēlāk. Padomju ierēdņu nolaidību mūsu tautieši prasmīgi izmantoja, reproducējot šo cenzūras dokumentu latviešu trimdas izdevumu stendā Frankfurtes grāmatu gadatirgū 1975. gada rudenī un tas lieliski parādīja, cik patiesībā ir vērts padomju kompartijas bonzas Brežņeva paraksts zem dažus mēnešus pirms tam Helsinkos parakstītā Eiropas drošības un sadarbības konferences noslēguma dokumenta. E. Dunsdorfs tajā pašā rudenī Melburnā, saņemot PBLA KF godalgu par savu Rīgas muitā aizturēto grāmatu, teica: “Tas ir man pagodinājums, kuru neaizmirsīšu līdz mūža galam”. Savukārt A. Lucēviča par sekmīgu darbu virscenzora postenī, 1980. gadā tika atalgota ar LPSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukumu.. Kas šodien vairs atceras šo padomju režīma uzticamās kalpones vārdu? Laiki ir mainījušies un šobrīd ikvienam ir pieejami gan Andreja Eglīša Raksti, gan apgāda “Daugavas” izdotā Latvijas vēstures monogrāfiju sērija. *** Attēls: Grāmatas, kas tika iznīcinātas Padomju Latvijā – Edgara Dunsdorfa “Latvijas vēsture, 1710–1800”, Andreja Eglīša “Audiet mani karogā sarkanbalti sarkanā” – kā arī LPSR Ministru padomes veidotie aizliegtās literatūras saraksti un Melburnā rakstu krējumā “Archīvs”(1980) publicēta liecība par grāmatu iznīcināšanu okupētajā Latvijā. Foto: Maija Treile

Rīt, 22. maijā, Vasarsvētki un jau otro gadu šos svētkus citādi nekā ierasts. Daudzi kopā būšanu baznīcā ir nomainījuši pret svētkiem ģimenē vai pašu tuvāko draugu lokā. Tomēr ne visas tradīcijas tiek lauztas, tās var pielāgot šī brīža apstākļiem un varbūt kāda var iegūt citu vērienu. Rīgas Lutera draudze jau daudzus gadus Vasarsvētkus svin ar citādu dievkalpojumu, tajā iesaistot vairākus mūziķus. Tā tas būs arī šogad, dodot šim notikumam nosaukumu "Neatliec laiku". Starp daudzajiem mūziķiem, kuri būs redzami un dzirdami attālināti, arī šogad būs ģitārists, komponists un pedagogs Kaspars Zemītis. Kultūras rondo saruna ar mūziķi Kasparu Zemītit, kas ierakstīta, tiekoties J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kurā viņš skolo nākamās ģitāristu paaudzes. Saruna gan par Vasarsvētku koncertu, gan darbu akadēmijā, gan muzicēšanu vientulībā.

Saeimā jau četrus gadus ir iestrēdzis likumprojekts “Rīgas Svētā Pētera baznīcas likums” par Pēterbaznīcas nodošanu LELB Vācu Svētā Pētera draudzei. Tādējādi 13. gadsimtā celtais dievnams vēl aizvien ir bezsaimnieka īpašums, par kuru iespēju robežās rūpējas Rīgas dome. Galavārds šajā situācijā gaidāms no Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas. Lai palielinātu sabiedrības interesi par Rīgas panorāmas simbola nākotni, Latvijas Nacionālā bibliotēka tiešsaistē organizē divu sarunu ciklu, kurā par šo tēmu sarunājas gan Latvijas kultūras augstskolu mācībspēki, gan garīdzniecības un pētniecības pārstāvji. Kultūras rondo aicina ieklausīties pirmajā sarunā paustajos viedokļos. Latvijas Nacionālās bibliotēkas iniciatīva – divu diskusiju cikls “Pēterbaznīcas sarunas” nav veidota ar mērķi runāt par īpašumtiesībām vai finansēm, bet rosināt uz šī dievnama nāktones vīziju pārspriešanu. Pirmo “Pēterbaznīcas sarunu” cikla epizodi Latvijas Televīzijas raidījuma “Saknes debesīs” vadītāja Ilmāra Latkovska moderējumā ar savām pārdomām piepildīja Latvijas Kultūras akadēmijas rektore, profesore Rūta Muktupāvela un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors, profesors Guntars Prānis. Kādēļ šo sarunu sēriju izvēlējās organizēt tieši Latvijas Nacionālā bibliotēka, skaidro tās direktors Andris Vilks. Latvijas Nacionālās bibliotēkas iniciatīva – divu diskusiju cikls “Pēterbaznīcas sarunas”. 1.daļa Diskusiju laikā iegūtie materiāli tiks apkopoti un piedāvāti gan likumdevējam, gan pretendentiem uz Sv. Pētera baznīcas īpašumtiesībām. Nākamā “Pēterbaznīcas sarunu” epizode skatāma 16.aprīlī pulksten 14. Tajā piedalīsies Rīgas Lutera draudzes mācītājs Indulis Paičs un arheologs, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures insitūta vadošais pētnieks Guntis Zemītis. Sarunas tiešraide Latvijas Nacionālās Bibliotēkas interneta vietnē, kā arī portāla Facebook lapā, tāpat arī platformā YouTube. Arī šo tikšanās reizi vadīs Ilmārs Latkovskis.

Cilvēks allaž ir gribējis saprast, kā un kāpēc kaut kas ir radies? Ne visas atbildes ir drošticamas, un pavisam noteikti šo lielo jautājumu klāstā ir arī centieni meklēt skaidrojumu dzīvības sākumam. Tuvojoties Lieldienām, iespējams, kāds atgādinās, ka ne visu var un vajag izskaidrot, taču raidījumā Zināmais nezināmajā lūkojam saprast, cik tālu, pamatojoties zinātnē, mēs varam izskaidrot slaveno vistas un olas problēmu. Saruna ar Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu centra vadošo pētnieku Dāvidu Frīdmani. Augšāmcelšanās stāsts Bībelē Bībelē ir lasāms stāsts par Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem. Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents un vadošais pētnieks Linards Rozentāls saka: „Augšāmcelšanās - tā ir  metafora, tas ir kas nezināms. Evaņģēlisti runā par mistisku  pieredzi.” Skatot, kas rakstīts par Jēzus augšāmcelšanos no mirušajiem, visi četri evaņģēlisti Jaunajā derībā raksta par to, ka sievas nāca pie kapa, kur Jēzus bija guldīts, bet tur, vai nu sēž kāds jauneklis baltās drānās, vai citā evanģēlijā tiek minēti vīri mirdzošās drēbēs, un viņi teic, ka Jēzus kapā vairs nav. Vai tas ir Dieva brīnums, vai parādība, vai reāls notikums? Par cilvēka garīgo un ķermenisko  telpu un augšāmcelšanās  jēdzienu stāsta LU Teoloģijas fakultātes docents, vadošais pētnieks  un Rīgas Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls.

Pasaules tulkošana Raidījuma vadītājs: Jānis Ūdris Rakstnieks Jānis Ūdris, septiņu grāmatu autors, raidījumā izgaismo mūsu vēstures aizmirstos vai noklusētos notikumus, vienlaikus pievēršoties aktuālākajām mūsdienu problēmām. Rakstnieka pārliecībā, asākās šodienas problēmas sakņojas pagātnes kļūdās un joprojām neizvērtētajā un (arī tādēļ) nepārvarētajā padomju okupācijas laika mantojumā. Laiks, kad vaļsirdīgās sarunās ar Latvijas izcilākajām personībām izkristalizējam būtību – rūpēs par mūsu zemes uzplaukumu

Pasaules tulkošana Raidījuma vadītājs: Jānis Ūdris Rakstnieks Jānis Ūdris, septiņu grāmatu autors, raidījumā izgaismo mūsu vēstures aizmirstos vai noklusētos notikumus, vienlaikus pievēršoties aktuālākajām mūsdienu problēmām. Rakstnieka pārliecībā, asākās šodienas problēmas sakņojas pagātnes kļūdās un joprojām neizvērtētajā un (arī tādēļ) nepārvarētajā padomju okupācijas laika mantojumā. Laiks, kad vaļsirdīgās sarunās ar Latvijas izcilākajām personībām izkristalizējam būtību – rūpēs par mūsu zemes uzplaukumu

Pasaules tulkošana Raidījuma vadītājs: Jānis Ūdris Rakstnieks Jānis Ūdris, septiņu grāmatu autors, raidījumā izgaismo mūsu vēstures aizmirstos vai noklusētos notikumus, vienlaikus pievēršoties aktuālākajām mūsdienu problēmām. Rakstnieka pārliecībā, asākās šodienas problēmas sakņojas pagātnes kļūdās un joprojām neizvērtētajā un (arī tādēļ) nepārvarētajā padomju okupācijas laika mantojumā. Laiks, kad vaļsirdīgās sarunās ar Latvijas izcilākajām personībām izkristalizējam būtību – rūpēs par mūsu zemes uzplaukumu Mūsu vēstures nezināmās lappuses, aktuālāko mūsdienu notikumu analīze, šodienas procesu skaidrojums vēsturisko paralēļu kontekstā. Galvenās tēmas: noklustētā vēsture; pilsoniskā atbildība; kristīgā morāle. Rakstnieka pārrunu stunda “Pasaules tulkošana”. Ticības un garīgās mūzikas vienotība kristieša vērtību sistēmā. Jāņa Ūdra saruna ar pazīstamo mūziķi, Rīgas Lutera draudzes ērģelnieci Ingunu Grīnbergu.

Trešajā sarunā runāsim par Lutera darbu, vai kristietis var bēgt no mēra. Luteram tas bija ļoti praktisks jautājums, jo viņa dzīves laikā Vitenbergā mēris patiešām plosījās, atņemot ļoti daudzu cilvēku dzīvības.

Jaunākie dati liecina, ka Latvijā 8% cilvēku slimo ar depresiju, un tikai 0,3% vēršas pēc palīdzības. DIENA PĒC | DROŠĪBA pirmajā raidījumā Edmunds Visendorfs uz sarunu ir aicinājis pieredzējušo psihiatru, narkologu, arī refleksologu, mācītāju, kapelānu un bijušo Lutera akadēmijas lektoru Uldi Jumeju, kurš pēdējos 25 gadus specializējies krīzes intervencē un padomu došanā. Viņš ir mācījies un praktizējis Latvijā, Lietuvā, Krievijā un ASV. Runāsim par to, kas ir eksistenciāla un dzīves krīze, ko tādā iesākt, ko nedarīt, kā iespējams palīdzēt sev un citam, kā arī to, kas ir krīzes ABCD stratēģija. Atceries, ka drošība ir attieksme un prioritāra kompetence!Support the show (http://www.dienapec.lv)

No 12. līdz 19. septembrim jau deviņpadsmito reizi notiks Liepājas ērģeļmūzikas festivāls. Kā ierasts, galvenā notikumu vieta būs Liepājas Sv. Trīsvienības katedrāle, taču festivāls notiks arī Sv. Jāzepa Romas katoļu katedrālē un Mārtiņa Lutera ev. luteriskajā baznīcā. Neskatoties uz to, ka pēdējā brīdi nācās mainīt programmu, atsakoties no māksliniekiem, kuriem būtu jāmēro ceļš no valstīm ar augstu koronavīrusa Covid-19 saslimstību, šajā gadījumā – no Krievijas un Francijas, pateicoties latviešu un lietuviešu mūziķu atsaucībai, festivāla rīkotājam – nodibinājumam Via Cultura – tomēr izdevies izveidot programmu ar pieciem brīnišķīgiem koncertiem, par kuriem plašāk vēsta festivāla mākslinieciskā vadītāja Dace Bluķe. Ieva Zeidmane: Ar festivālu esat saistīta jau no tā otrā gada, un esat atzinusi, ka tā jums ir nonākšana pilnīgi citā vidē, jo darba process tā norises brīdī tiek pārcelts uz baznīcu. Jūs gaidāt rudens sākumu ar pārcelšanos uz baznīcu? Dace Bluķe: Jā, tā ir gan, lai arī beidzamos pāris gadus vairs neesmu šī festivāla producente un tāpēc fiziskā būšana baznīcās ir mazāka. Bet protams - tā ir baznīcu iepazīšana, jo sanāk sastrādāties gan ar baznīcas mācītājiem un draudzi, gan dežurantēm un draudzes ērģelniekiem - baznīcas cilvēku loks ir gana plašs, ar kuru nākas sastrādāties. Šogad tās ir trīs Liepājas baznīcas, kurās notiks koncerti, un vienmēr ir prieks rudenī atkal tajās atgriezties. Gadu gaitā festivālā ir bijušas visas iespējamās formas - dažnedažādi žanri, dažādi sastāvi. Šogad jums nācās žonglēt un meklēt risinājumus vīrusa diktēto noteikumu dēļ, tomēr jums ir izdevies izveidot visai krāšņu festivāla programmu. Jā, izdevies tīri cienīgi... Bet mēs tiešām žonglējām, jo divus koncertus ar krievu un franču māksliniekiem nācās atcelt. Pavasarī atcēlām arī vasaras festivālu, un tad nu gaidījām - likās, ka paliek labāk, tomēr situācija ar vīrusu Krievijā paliek aizvien sliktāka un sliktāka, bet franču mākslinieki paši atteicās braukt. Neskaidrības dēļ un arī tāpēc, ka noteikumi tik strauji mainās un tu nevari māksliniekam pateikt - būs tā vai savādāk, nolēmām no šiem koncertiem atteikties un burtiski augusta vidū vēl meklējām, ar ko varam tos aizvietot. Šos divus koncertus galu galā arī ļoti veiksmīgi aizvietojām. Jāsaka ļoti liels paldies mūsu bijušajiem un ļoti labajiem sadarbības partneriem - Larisa Carjkova atsaucās ļoti ātri. No Lietuvas mūsu festivālos vairākkārt uzstājusies dziedātāja Gunta Gelgote - prasīju, vai viņas pūrā nav kāda skaista programma ar kādu lietuviešu ērģelnieku, un Gunta piedāvāja koncertu ar Bali Vaitkusu - šībrīža lietuviešu ērģelnieku ērģelnieku, kurš vada ērģelnieku asociāciju... Izskatās, ka būsim izsprukuši sveikā, jo Lietuva šonedēļ vēl ir "zaļajā sarakstā". Iepriekšējos festivālos pa kādam koncertam izskanējis arī ārpus Liepājas - Kuldīgā, Rucavā. Šogad centrējaties uz Liepāju? Jā, šogad esam centrējušies uz Liepāju, kas saistīts ar neskaidro situāciju un finansējumu. Būtu diezgan neprātīgi prasīt pašvaldībai līdzfinansējumu, ja pat īsti nevaram pateikt, ka noteikti kaut ko rīkosim... Līdz ar to koncentrējāmies uz Liepāju, kur mums ir gan Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējums, gan Liepājas pašvaldības finansējums, un, sēžot ar Liepājas Kultūras pārvaldes vadītāju un izrunājot visus šaubīgos momentus - ko varam un ko nevaram, nolēmām, ka tomēr kaut kādā formātā varam strādāt. Vairāk un plašāk - ierakstā!  

Kādēļ 1621. gadā izdotā Georga Elgera dziesmu grāmata iedvesmo pētniekus pievērsties šiem sendziedājumiem, Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli un sazināsimies ar senās mūzikas pētnieku Guntaru Prāni, lai vairāk uzzinātu par dziesmu krājumam veltīto koncertu. "1621. gads ir poļu laiks mūsdienu Latvijā. Tātad visa Latvijas teritorija pieder Polijai, un tas ir laiks pēc reformācijas uzvaras Rīgā, bet tajā pašā laikā arī kontrreformācijas laiks. Kopā ar poļiem Rīgā ierodas arī jezuīti un pievērš katoliskajai baznīcai arī vietējos reformātus, arī šīs dziesmu grāmatas sastādītāju Georgu Elgeru," vēsturē ielūkojas Māra Grudule. "Un es domāju, ka ļoti liela nozīme ir tam, ka jezuīti novērtēja to, kas notiek Rīgā reformācijas rezultātā. Draudzēs, kurās ārkārtīgi daudz dzied luterāņu dziesmas, Lutera dziesmas, protestantu dziesmas un tas ļoti arī piesaista vietējo ļaužu uzmanību." "Šo momentu - aktivizēt dziedāšanu un caur dziesmu pievērst kristīgajai ticībai, katoļu ticībai - ņem vērā arī jezuīti. 1621. gadā arī nāk klajā katoļu dziesmu grāmata, kuru jezuīti tālāk izmanto darbībai laukos un darbībai ar latviešiem," turpina Grudule. Grudule skaidro, ka latvieši ar kristīgo ticību, it sevišķi pilsētās, bija jau labi pazīstami un jau pirms reformācijas un jau viduslaikos bijis noteikts dziesmu korpuss, kas jau cirkulē latviešu vidū latviešu valodā. "Ir, protams, dziesmas, kuras jezuīti pietulko klāt, ir dziesmas, kuras jezuītiem un luterāņiem ir kopēja. Un šī dziesma grāmata ir gan tulkoto dziesmu krājums, gan arī, iespējams, jau tautās senāk dzirdēto dziedāto dziesmu krājums. Arī tulkojot, protams, jezuītu domā par to, lai šie teksti būtu latviešiem tuvāki.  Domājams, tā ir tā laika latviešu valoda rakstu formā šoreiz. Un, protams, arī ar piedziedājumiem, kas ir pazīstami latviešiem no tautasdziesmām, un tas ir ārkārtīgi interesanti, ka šajā dziesmu grāmatā ir dažas dziesmas ar piedziedājumiem "līgo, līgo" un "žū-žū"," atklāj Grudule. Viņa norāda, ka tas nav nekas neparasts, arī citām tautām ir līdzīgas dziesmas. Tā rīkojas misionāri, viņi izmanto tautā pazīstamus elementus, veidojot un tulkotos dziesmas kristīgā garā. Pirms pāris gadiem sadarbībā ar poļu zinātniekiem ir izdots Elgera dziesmu grāmatas faksimils Polijā, kurā arī izvērsts ievads par pašu dziesmu autoru un dziesmām. Kopīgais darbs atklājis, ka neparastā kārtā latviešu teksti ir reizēm krāšņāki, nekā oriģināls. "Un latviešu atdzejotāji, mēs īsti nezinām gan viņu vārdus, konkrēti kurai dziesmai, kurš atdzejotājs, pat ir likuši klāt pantus, un tie panti ir tēlaini izvērsti, arī domājot par to, kas dziedās, kam dziedās un ko jutīs dziedātājas, ļoti iespējams, un kādu ainu viņš fantāzijā savā acu priekšā uzburs," vērtē Māra Grudule. Grāmata ir īpaši saistošo tiem, kas pēta attiecīgo laiku - 17. gadsimta kultūru. Koncerts “Elgera dziesmas” skanēs Rīgas Domā 26.jūnijā plkst. 19. Koncerta programmas pamatā ir unikāls un līdz šim auditorijai nepazīstams Latvijas mūzikas vēstures materiāls – dziedājumi no 1621. gadā iespiestās Georga Elgera dziesmugrāmatas “Geistliche Catholische Gesänge”. Tā izceļama kā pirmais nozīmīgais katoliskais melodiju krājums, kurā atrodami gregoriski psalmdziedājumi, senbaznīcas himnas un litānijas, domājams, paša Georga Elgera tulkotas un adaptētas. Grāmatā sastopamas un koncertā būs dzirdamas arī paša garīdznieka sacerētas dziesmas, kurās ievērota toniskā vārsmošanas sistēma, lietotas atskaņas un pat atsevišķi latviešu folkloras stilistikas paņēmieni. Koncertā piedalīsies Agnese Pauniņa (soprāns), Rūdolfs Bērtiņš (tenors), Ieva Nīmane (blokflauta, dūdas), Ilze Reine (ērģeļpozitīvs) un Guntars Prānis (rata lira, bass).

*É Papo de Crente sobre Ecumenismo e Teologia Pública* Nesse sábado, dia 30 de maio, às 10h, teremos mais uma edição do programa Papo de Crente, transmitido pelo *Facebook da Agência Tambor.* Neste programa, a Pastora Franciele Sander, da Igreja Evangélica de Confissão Lutera conversará com Rudolf Von Sinner, Doutor em Teologia e também Pastor da Igreja Evangélica de Confissão Luterana no Brasil. O tema do programa vai ser *Ecumenismo e Teologia Pública.* Confira o *Papo de Crente* às 10h no Facebook da Agência Tambor É neste sábado! 30 de maio! Tamborcast: agora você pode ouvir as entrevistas pelo: https://open.spotify.com/episode/2nFPToMufzJ1wi9Op5ueDi?si=mEULPr3DRCyXcVT1ZZq0pA #AgenciaTambor #PapodeCrente #FrancieleSander #Ecumenismo #TeologiaPublica #RudolfVonSinner

É Papo de Crente sobre Romanos 13! Nesse sábado, dia 23 de maio, às 10h, teremos mais uma edição do programa Papo de Crente, transmitido pelo Instagram da Agência Tambor *(@agenciatambor)* . Neste programa, a Pastora Franciele Sander, da Igreja Evangelica de Confissão Lutera conversará com o pastor Lyndon de Araújo Santos, da Igreja Evangélica Congregacional. O tema do programa vai ser Romanos 13, que trata da relação das pessoas cristãs com as autoridades. Confira o Papo de Crente às 10h no Instagram @agenciatambor É neste sábado! 23 de maio! Tamborcast: agora você pode ouvir as entrevistas pelo: https://open.spotify.com/episode/2nFPToMufzJ1wi9Op5ueDi?si=mEULPr3DRCyXcVT1ZZq0pA

Mārtiņa Lutera trīs sprediķi par apustuļa Jāņa pirmo vēstuli. No Luterisma mantojuma fonda izdotās grāmatas: Mārtiņš Luters, Apustuļa Jāņa pirmās vēstules skaidrojumi, 2015. gadā.

1918. - 1919. gadā Lutera draudzē Torņakalnā krasi palielinājās mirstība. Miršanas grāmatā pretī mirušo vārdiem rakstītu tikai divi iemesli “plaušu karsonis” vai “gripa”. Tā bija spāņu gripas nāves pļauja. Un tas bija tik nesen. Kāda ir šī “pandēmiju mācībstunda”? Par to arī šis raidījums.

Imperfekt piektdienā Integrālās attīstības institūta pasniedzējs, Lutera draudzes mācītājs Indulis Paičs. Par krīzēm un to, cik svarīgi būt atbalstošam. Par to, kāpēc prāts un zināšanas bez emociju pieslēgšanas nedod cerēto rezultātu. Par to, cik svarīgi uzdrīkstēties būt pašam un vēl citām mums katram būtiskām lietām. Protams, arī par Lieldienu vēsti.

Mārtiņa Lutera sprediķi par Jēzus Kalna sprediķi Mateja evaņģēlija 7. nodaļā. No Luterisma mantojuma fonda izdotās grāmatas: Mārtiņš Luters, Jēzus Kalna sprediķis, 2016. gadā.

Lutera sprediķi ir ierunāti no Luterisma mantojuma fonda izdotās "Baznīcas postillas" 1. sējuma.

Lutera sprediķi ir ierunāti no Luterisma mantojuma fonda izdotās "Baznīcas postillas" 1. sējuma.

Lutera sprediķi ir ierunāti no Luterisma mantojuma fonda izdotās "Baznīcas postillas" 1. sējuma.

Lutera sprediķi ir ierunāti no Luterisma mantojuma fonda izdotās "Baznīcas postillas" 1. sējuma.

Lutera sprediķi ir ierunāti no Luterisma mantojuma fonda izdotās "Baznīcas postillas" 1. sējuma.

Lutera sprediķi ir ierunāti no Luterisma mantojuma fonda izdotās "Baznīcas postillas" 1. sējuma.

Lutera sprediķi ir ierunāti no Luterisma mantojuma fonda izdotās "Baznīcas postillas" 1. sējuma.

Lutera sprediķis no Luterisma mantojuma fonda izdotās grāmatas "BAZNĪCAS POSTILLA" 1. sējuma.

Lutera Trešās Adventes sprediķis no Luterisma mantojuma fonda izdotās grāmatas "BAZNĪCAS POSTILLA" 1. sējuma.

Lutera Otrās Adventes sprediķis no Luterisma mantojuma fonda izdotās grāmatas "BAZNĪCAS POSTILLA" 1. sējuma.

Lutera PIrmās Adventes sprediķis no Luterisma mantojuma fonda izdotās grāmatas "BAZNĪCAS POSTILLA" 1. sējuma.

"Pēc reformācijas laika arvien biežāk redzam, ka tirgotājs ar tirgotāju tirgojas un visur parādās nauda. Tas ir starta šāviens banku attīstībai. Ja paskatāmies darījumu sarakstes agro jauno laiku posmā, redzam tirgotāji arvien vairāk norēķinās caur bankām," raidījumā Nauda laiku lokos atklāj vēsturnieks Gvido Straube. 15. - 16. gadsimta robeža ir laiks, kad sāk runāt par agrajiem jaunajiem laikiem. Tas ir laiks, kas seko viduslaikiem. Par to hronoloģisko robežu var pieņemt drukas mašīnas izgudrošanu 15. gadsimta beigās vai arī 1517. gadu, kad Mārtiņš Luters ar savu publicitātes aktu ievada reformāciju. Tas ir laiks, kas nāk ar citādām ekonomiskām attiecībām. Tiek runāts par tā saukto “komerciālo revolūciju”. Vairāk ir zināma “industriālā revolūcija” - process, kas sākās Lielbritānijā 18. gadsimta nogalē. Komerciālās revolūcijas jēdziens ir krietni vairāk izplūdis. Par ekonomikas un naudas attiecībām agrajos jaunajos laikos stāsta vēsturnieks Gvido Straube. "15. - 16. gadsimta mija ir ļoti vētraini laiki – 1492. gads – Gūtenberga izgudrojums un 1517. gads – reformācija ir divas kopā saistītas lietas. Pastāv uzskats, ka bez drukājamās mašīnas Lutera reformācijas idejas nebūtu uzvarējušas. Šis divas lietas iet kopā un iezīmē pāreju no viduslaikiem un jauniem laikiem. Lielā mērā tas iezīmē izmaiņu domāšanā, izmaiņas daudzās jomās – arī tirdzniecībā, finansēs. Komercializācija izpaužas arī tā laika modernās sabiedrības jaunajā pieejā naudai. Līdz šim nauda vairāk pastāvēja kā mērs, kā samērīt vienu preci pret otru un pamatā lielā mērā dominēja maiņas tirdzniecība. Kaut vai ņemot Rīgas piemēru – rīdzinieki pārdeva uz Rietumiem labību, kokmateriālus, ādas, pretī saņemot adekvātā daudzumā siļķes, sāli, dārgus izstrādājumus. Nauda parādījās reti. Pēc reformācijas laika arvien biežāk redzam, ka tirgotājs ar tirgotāju tirgojas un visur parādās nauda," stāsta Gvido Straube.