Podcasts about melodija

Stāsta pianiste, JVLMA Zinātniskā un radošā darba prorektore, Profesionālās doktora studiju programmas direktore Diāna Zandberga 2025. gada martā Emīla Dārziņa mūzikas skolā, Emīla Dārziņa koncertzālē notiks Pirmais Starptautiskais Ilzes Graubiņas (1941–2001) pianistu konkurss, kas godinās leģendārās latviešu mūziķes piemiņu. Jācer, ka konkurss kļūs par tradīciju un laika gaitā iegūs arvien lielāku starptautisku vērienu, pievēršot jaunās paaudzes pianistu uzmanību leģendārās latviešu pianistes daiļradei. Ilze Graubiņa dzimusi 1941. gada 8. novembrī Rīgā. Viņas tēvs bija ievērojamais komponists un folklorists Jēkabs Graubiņš, māte – pianiste un pedagoģe Ērika Graubiņa. Topošās pianistes skolotājas Emīla Dārziņa mūzikas skolā bija Dora Brauna un Ņina Biņatjana. Pēc skolas absolvēšanas ar izcilību Ilze Graubiņa nokļuva Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijā profesora Ābrama Šackesa klasē, pēc kura nāves 1961. gadā mācības turpināja pie profesora Jakova Fliēra, ar izcilību beidza aspirantūru un strādāja par viņa asistenti (1965–1967). Profesors Fliērs par Ilzi Graubiņu teica: "Es augstu vērtēju viņas dziļi māksliniecisko attieksmi pret mūziku, kura izpaužas vienmēr. Viņa ir īsteni radoša māksliniece. Viņas talantā visvairāk apbur saskaņotība, kāda sevišķa plastika. Ar visu savu sirdi es ticu viņas spožajai nākotnei." Studiju laiks Maskavā atnesa nozīmīgus starptautiskos laurus: 1962. gadā mūziķe kļuva par pusfinālisti Vena Klaiberna I starptautiskajā pianistu konkursā Fortvērtā (Teksasas štats, ASV), bet 1964. gadā ieguva pirmo vietu un zelta medaļu Johana Sebastiāna Baha II starptautiskajā pianistu konkursā Leipcigā, Vācijā. Pēc tā par latviešu mūziķi rakstīja daudzi vācu un PSRS preses izdevumi, tostarp Vācijas Demokrātiskās Republikas mūzikas žurnāls Musik und Gesellschaft: "Pirmās prēmijas ieguvēja Ilze Graubiņa no Rīgas izrādījās izcila savā sniegumā, turklāt muzikalitātes un tehniskās sagatavotības ziņā – absolūti pārsteidzoša. Viņas spēle bija tīra un patiesu jūtu piesātināta."(Wolf 1964). Starptautiskie panākumi un teicamās sekmes studijās vainagojās ar paaugstinātu Ļeņina stipendiju Maskavas konservatorijā (1964. un 1965. gadā), kā arī ar plašām koncertēšanas iespējām, kas sākās pēc triumfāli izskanējušā Johana Sebastiāna Baha konkursa laureātes solokoncerta Maskavas konservatorijas Mazajā zālē. Pēc aspirantūras beigšanas 1967. gadā Ilze Graubiņa atgriezās Latvijā un sāka pedagoģisko darbu Latvijas Valsts konservatorijas Klavieru katedrā, bet no 1980. gada arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Paralēli pedagoģiskajam darbam pianiste – Latvijas Nopelniem bagātā skatuves māksliniece un Latvijas filharmonijas soliste – aktīvi koncertēja ne tikai PSRS, bet arī Vācijā (VDR), Bulgārijā, Čehoslovākijā, Dienvidslāvijā, Somijā, Ungārijā, Polijā, Kanādā, Francijā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mūziķes koncertu ģeogrāfija paplašinājās, aptverot arī Itāliju, Spāniju un Šveici. Savā biogrāfijā 1998. gadā (LVA, 472-2p-296: 127) profesore īpaši izcēlusi Baha mūzikas koncertus 1993. gadā Sankugatā (Spānija) un koncertciklu "Latvija mūzikā" (Lettonie en musique) Parīzē un Nīmā (Francija), kā arī Lašodefonā (Šveice); 1994. gadā viņa kopā ar māsu Ievu Graubiņu piedalījās festivālos Francijā un koncertēja Milānas konservatorijā, bet pēc tam ar solokoncertiem regulāri uzstājās Katalonijas reģionā Spānijā (Barselonā, Vikā, Taragonā, Manresā u.c.), kur daudzi mūziķi viņas spēli ar saviļņojumu un apbrīnu atceras vēl joprojām. Ilzes Graubiņas repertuārā bija ap 25 soloprogrammu ar dažādu laikmetu un stilu mūziku, kā arī vairāki desmiti klavierkoncertu, kas tika atskaņoti ar izciliem diriģentiem, tostarp Leonīdu Vīgneru, Toviju Lifšicu, Imantu Resni, Andri Veismani, Dāvidu Oistrahu, Vasiliju Sinaiski, Eri Klāsu, Sauļu Sondecki, Kurtu Zanderlingu. Pēc koncerta Dzintaru koncertzālē, kur Ilze Graubiņa atskaņoja Mocarta Mibemolmažora klavierkoncertu K. 482 ar Ļeņingradas Valsts akadēmisko simfonisko orķestri Kirila Kondrašina vadībā, Ludvigs Kārkliņš laikrakstā "Rīgas Balss" rakstīja: "Kā izcilais orķestris, tā arī diriģents un soliste ir iemantojuši gadu gaitā pamatotu cieņu un mīlestību. Katra viņu uzstāšanās ir vienreizēja savā mākslinieciskajā iecerē un īstenojumā, jo Kirila Kondrašina un Ilzes Graubiņas radošā temperamenta diapazons ir tik bagāts un daudzšķautņains, ka nav pat iespējama sevis atkārtošana. Augstu intelektu te balsta dziļa emocionalitāte, reljefu dinamiku rotā klusa apgarotība un muzicēšanas prieks. (Kārkliņš 1978). Ilzes Graubiņas ierakstu repertuārs (tie veikti ne tikai Latvijas Radio, bet arī Berlīnē, Nansī un Parīzē) aptver plašu diapazonu – no baroka, klasicisma un romantisma līdz 20. gadsimta krievu, franču un spāņu komponistu darbiem. Nozīmīga vieta ir latviešu mūzikai, īpaši Jāzepa Vītola, Jēkaba Graubiņa, Alfrēda Kalniņa, Volfganga Dārziņa, Jāņa Mediņa, Jāņa Ivanova, Romualda Kalsona un Jura Karlsona mūzikas ieskaņojumiem. Rīgas skaņu ierakstu un skaņuplašu fabrikā "Melodija" izdotas piecas skaņuplates, bet 2000. gadā iznāca pianistes kompaktdisks ar Johana Sebastiāna Baha, Domeniko Skarlati, Izaka Albenisa un Sergeja Prokofjeva mūziku. Tagad viņas ieraksti pieejami arī digitālajās platformās. Daudzi no Ilzes Graubiņas astoņiem Dārziņskolas, 37 Mūzikas akadēmijas un sešiem asistentūras/maģistratūras absolventiem ir guvuši godalgotas vietas dažādos starptautiskos konkursos. Pie profesores mācījušies Zigmars Liepiņš, Arianna Goldiņa, Lelde Paula, Anita Pāže, Diāna Griņeviča, Dace Kļava, Ģirts Bīrītis, Viesturs Mežgailis, Andris Grigalis, Sandra Jalaņecka, Armands Ābols, Inese Klotiņa un daudzi citi. Profesores izcilo pedagoģisko talantu apstiprināja arī viņas kolēģis Klavieru katedrā Valdis Krastiņš: "Ilzes Graubiņas meistarība muzikālās režisūras novadā ļāvusi pianistei izvirzīties arī republikas klavierspēles pedagogu avangardā. Visiem Ilzes Graubiņas klases audzēkņiem raksturīga izkopta spēles kultūra, mērķtiecīgs, rūpīgi veidots priekšnesums; šādā kopīgu principu uzstādījuma nozīmē jau varam runāt par skolu, par noteiktu virzienu, kas tikpat spilgti kā spēle pauž pianistes māksliniecisko ievirzi." Cerams, ka arī jaunie Latvijas pianisti savā spēlē sekos augstajiem Ilzes Graubiņas ideāliem!

Heliplaadil kõlavad salvestused 1920-30 aastatest, mille on restaureerinud Heino Pedusaar.

1965. aastal ilmunud Melodija plaadil kõlavad Villem Reimanni süit "Vilsandi" ja Jaan Räätsa Kontsert kammerorkestrile, op. 16.

Stāsta kultūras socioloģe, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Dagmāra Beitnere-Le Galla Kultūrā iedibinātā prakse kādam novēlēt "Daudz laimes dzimšanas dienā!" meklējama senos laikos. Arī apsveikuma veids ir attīstījies no dažādu kultūras un vēstures tradīciju sintēzes. Senatnē Austrumu imperatori bija uzsākuši tradīciju rīkot svētkus dzimšanas dienās. Hērodots (5. gadsimts p.m.ē.) rakstīja, ka cilvēki Senajā Persijā svin savu dzimšanas dienu, ja tur nav citu svētku dienu. Atcerēsimies, ka Senajā Grieķijā pazina ciklisko laiku: vienu Olimpisko gadu veidoja četri astronomiskie gadi. Savukārt lineāro laika skaitīšanu pazina romieši, ko pēc savas tradīcijas vēlāk turpināja kristīgā baznīca un gada ritmu veidoja baznīcas svētki. Kristīgajā kultūrā, kuras aizsākuma gadsimtos dominēja askēze, svinības uzlūkoja kā lieku greznību. Aleksandrijas Origens (apm. 185–253) aicināja kristiešus atturēties no dzimšanas dienu svinēšanas, jo tā esot pagānu paraža. Viduslaiku Eiropā tika atzīmētas karaļu dzimšanas dienas, tās svinēja pilīs ar mielastu. Ierindas cilvēku dzimšanas datumus priesteri sāka pierakstīt samērā vēlu. Pēc reformācijas cilvēku uzskaite tika regulēta baznīcas grāmatās ar dzimšanas un miršanas atzīmi, bet pat tajās datumi dažkārt ir izdzisuši. Tomēr ir dažas norādes, ka, iespējams, kāda veida dziesmas tika dziedātas agrīnā vēsturē. Bet nav bijis pietiekami daudz pētījumu, lai apstiprinātu šo jautājumu. Jāpiemin, ka pat mūsdienu sabiedrībā dažas reliģiskās grupas nesvin dzimšanas dienas, izņemot varbūt reliģiskās grupas dibinātāju.   Vēl šodien Tuvo Austrumu kultūrā sakarā ar bērna piedzimšanu tiek nokauts mājdzīvnieks, kā to nosaka reliģiskie priekšraksti – ka piedzimšana ir svētku brīdis ģimenē un tas ir jāsvin ar mielastu. Tuvāk pie mūsdienu prakses Daudzās senajās kultūrās, tostarp grieķu un romiešu, dzimšanas dienas tika uzskatītas par galvenajiem notikumiem, ar dāvanām un laba vēlējumiem. Laika gaitā attīstījās arī apsveikuma formas un novēlējumi gaviļniekam dzimšanas dienā. 19. gadsimtā modernās sabiedrības veidošanās laikmetā vēlējums "Laimīgu dzimšanas dienu!" ieguva popularitāti un izplatījās izglītotās sabiedrības vidē. Frāzes "laimīgs" un "dzimšanas diena" jau tika regulāri lietotas, lai sazinātos par prieku un pieminētu cilvēka dzimšanas gadadienu. Šo frāžu apvienošana frāzē "Sveicu dzimšanas dienā!" kļuva par īsu un vispāratzītu veidu, kā novēlēt kādam daudz laimes dzimšanas dienā un izbaudīt šo īpašo dienu. Vairumā gadījumu, ja kādam dzimšanas dienā nepasaka "Sveicu dzimšanas dienā!", tas būtiski cilvēka dzīvi it kā neietekmē. Tomēr dzimšanas dienas atpazīšana un laba vēlēšana tiek uzskatīta par pieklājīgu un jēgpilnu žestu. Novēlot kādam "Laimīgu dzimšanas dienu!", jūs izsakāt atzinību par viņu īpašo dienu un simboliski pievienojaties viņa patīkamajam notikumam. Cieņa pret cilvēku viņa dzimšanas dienā var uzlabot sakarus un veicināt veselīgu sociālo klimatu. Liela daļa cilvēku, kas nodarbojas ar sociālajiem medijiem, ir radījuši jaunu veidu  šāda veida apsveikumiem – respektīvi, "Daudz laimes dzimšanas dienā!" kļuvis par "Laimīgu dzimšanas dienu!", nereti lietojot angļu valodā pieņemto vēlējumu, kas kļuvis internacionāls: "Happy Birthday!" Analizējot šo sveicienu, mēs iegūstam ainu – cilvēkam ir viena piedzimšanas diena un daudzas jo daudzas dzimšanas dienas kā ikgadēja reference uz šo vienu pašu svarīgāko. Un tagad par slaveno dziesmu Dziesmas "Daudz laimes dzimšanas dienā!" pirmsākumi meklējami 1893. gadā, kad Mildreda Hila, bērnudārza audzinātāja Luisvilā, Kentuki štatā, izveidoja tradīciju bērniem ar dziesmu sveicināt dzimšanas dienā gaviļnieku. Saglabājies stāsts, ka dziesma radās spontāni, ieliekot jaunu sveiciena tekstu sen zināmās dziesmas "Labrīt tev!" melodijā. Melodija ar tekstu dziesmai "Happy Birthday to You" pirmo reizi drukātā veidā parādījās 1912. gadā. Nevienā no dziesmu "Daudz laimes dzimšanas dienā!" dziesmu vārdiem nebija iekļauti titri vai autortiesību paziņojumi, līdz uzņēmums "Summy Company" reģistrēja autortiesības 1935. gadā. 1988. gadā "Warner/Chappell Music" par 25 miljoniem ASV dolāru iegādājās kompāniju, kurai piederēja autortiesības, un dziesmas "Happy Birthday" vērtība tiek lēsta 5 miljonu ASV dolāru apmērā. Tās autortiesību termiņš beigsies 2030. gadā. Tāpēc dziesmas neatļauta publiska atskaņošana ir nelikumīga, ja vien netiek maksāta autoratlīdzība…   2010. gada februārī autoratlīdzība par vienu lietošanu (piemēram, filmās un citos pelnošos projektos) bija 700 ASV dolāru. Ir uzskats, ka tā ir visvairāk pelnošā dziesma vēsturē. Interesanti, ka Eiropas Savienībā dziesmas autortiesības beidzās 2017. gada 1. janvārī. Laimes vēlējums latviski Nupat atzīmējot Raimonda Paula dzimšanas dienu, sociālajos medijos bija arī latviskais variants apsveikumam. Jo latviešu sabiedrībā ir tāda kā goda lieta ne tikai uzdziedāt internacionālo "Happy Birthday to You", bet vienmēr sākt ar latvisko laimes vēlējuma dziesmu ar trim pantiem "Daudz baltu dieniņu!", kuru sacerējis komponists Jēkabs Graubiņš 1935. gada 30. decembrī. Paldies viņam par latvisko versiju dzimšanas dienas bērniem!  

Estonia teatri kauaagse dramaatilise tenori, Georg Otsa isa Karl Otsa (1882-1961) albumil kõlavad aariad nii oratooriumist "Simson", operettidest "Mariza" ja "Paganini" kui tänapäeval tundmatust ooperist "Evangelist".

Valik muusikalisi hetki Imre Kálmáni armastatud operetist "Bajadeer". Vinüülplaat on ilmunud 1990. aastal firmalt Melodija.

1982. aastal Melodija märgi all ilmunud vinüülplaadil kõlavad Mart Saare originaalviisidele loodud soololaulud, mis on valminud aastatel 1923–1940.

Sellele plaadile on salvestatud läbilõige Veljo Tormise meeskooriloomingust aastatel 1963-69 Jaan Kaplinski ja Paul-Eerik Rummo tekstidele.

Stāsta džeza mūzikas menedžere, žurnāliste, sabiedrisko attiecību speciāliste un dzejniece Aleksandra Line Vārdu salikumu “aizliegtā mūzika” saistībā džezu esam dzirdējuši neskaitāmas reizes un lasījuši visās vēstures grāmatās, taču tā nav līdz galam taisnība. Džezs Latvijā parādījies jau 20. gados, vairāk nekā pirms gadsimta, un līdz karam mūsu valsts ir draudzējusies ar amerikāņiem. Pēc Otrā pasaules kara pie mums bija ieceļojuši daudzi ārzemju mūziķi, un džezs piedzīvoja uzplaukumu. Tas brīdis, kad Padomju Savienībā sāka aktīvi lietot teicienu “Кто сегодня любит джаз, тот завтра родину продаст” (Kurš šodien mīl džezu, tas rīt pārdos dzimteni), sakrita ar Aukstā kara periodu. Džeza žanrs bija dzimis Amerikā, un tikai tāpēc skaitījās PSRS ideoloģiskā ienaidnieka mūzika – bet neviena likuma, ar kuru to varēja aizliegt, nebija. Taču repertuāru konstanti vēroja. “Rietumu” mūziku spēlēt atļāva, bet rūpīgi izrēķināja tās īpatsvaru procentos. Nācās mānīties – džezbendu programmās, ko apstiprināja valdošā vara, norādīja aranžētāju, nevis komponistu. Piemēram, realitātē skanēja Djūks Elingtons, tikmēr oficiāli rakstīja, ka Raiskijs. Tā altsaksofonists, pedagogs un aranžētājs Imants Meķis kādā sarunā piemin, ka pēc pirmā Latvijā džeza festivāla KIKOK konservatorijas dekāns izsauca visus studentus, kuri tajā piedalījās – tie bija pats Meķis, Ivars Vīgners, Aivars Krūmiņš, Ivars Birkāns, Raimonds Raubiško, Aivars Zītars, Zigurds Rezevskis un citi – un kaunināja: “Ja spēlēsiet šādā stilā, vajadzēs atvadīties no studenta goda, metīs ārā!” Taču kauninājumiem nesekoja izslēgšana. Esmu pavisam nesen lasījusi baltkrievu vēsturiskajā žurnālā “JAZZ-kvadrat” arī šādus Latvijas džeza žurnālista Valērija Kopmana vārdus: “Par KIKOK runājot, ienaidnieka valstī Amerikā dzimušā žanra festivāls notika tieši datumā, kurā risinājās kārtējais PSRS partijas plēnumss, tāpēc tā dalībnieki spēlēja džezu tai vietā, lai iepazītos ar plēnuma lēmumiem. Tas arī bija viens no būtiskiem iemesliem, kādēļ džezs pēc šī slavenā festivāla atgriezās pagrīdē.” Daudzi klausītāji droši vien atceras arī Aldi Ermanbriku – žurnālistu un kolekcionāru, savulaik Latvijas Radio literāro redaktoru, fabrikas “Melodija” redaktoru visās Baltijas valstīs un arī Latvijas Televīzijas un Radio raidījuma “Varavīksne” vadītāju. “Varavīksnes” skatītāji tika iepazīstināti ne tikai ar Latvijas estrādes jaunumiem, bet arī Rietumu populāro mūziku, ko oficiāli ievest Latvijā padomju laikā nedrīkstēja. “Tas, ko es darīju, bija vairāk vai mazāk pretvalstiski”, teica man intervijā Ermanbriks – viņš tolaik draudzējās ar igauņu kolēģiem, kuri slepeni viņam ierakstīja aizliegto mūziku, meloja par to, ka rietumu dziesmu saknes aug no Maskavas Centrālās televīzijas, un ik dienu saņēma draudus no čekas. “Tie jau tie laiki – mēs zinājām, ka daudz ko nedrīkstēja, bet tāpāt darījām”, viņš teica. Visa džeza aizstumšana pagrīdē bija mūsu platuma grādos ļoti skarba – taču papīros neierakstīta, un tāpēc lielie gribētāji varēja šādu cenzūru un aizliegumus uzmanīgi… apiet. Un paldies viņiem, ka par spīti situācijai to arī darījuši.  

Melodija 1988. aasta vinüülplaadil kõlavad W. A. Mozarti neli kvartetti flöödile, viiulile, vioolale ja tšellole. Albumile on jäädvustatud kvartetid C-duur (KV Anh. 171), G-duur (KV 285a), D-duur (KV 285) ning A-duur (KV 298).

Unustamatu laulukirjutaja Arne Oidi albumil esitavad tema loomingut Voldemar Kuslap, Jaak Joala, Vello Orumets, ansambel Laine, Heli Lääts, Uno Loop ja Marju Kuut.

Arī steļļu klaboņa var būt savdabīga melodija, skaņas kods un saprašanās zīme dažādu gadagājumu audējām. Šī amata prasme kā pavediens satur kopā vairākas audēju paaudzes. Dziesmu Svētku laikā Tautas lietišķās mākslas izstādē „Mēs” vienkopus būs aplūkojami  rokdarbnieku, pinēju, rotkaļu, kokgriezēju un keramiķu darbi. Arī audēju darinājumi. Ierakstu sērijā „No paaudzes paaudzē” tiekamies ar audējām Ērgļos un Ogrē. „Pati  aušana jau ir vienkārša, tā ir kā meditācija,” saka viena no rokdarbniecēm, cita atkal bilst, ka aušana ir gan matemātika, gan joga, gan  krāsu prieks. Kas ir tas dzinulis, kas liek pētīt un pašai zīmēt musturu, piņķerēties ap riekumiem, šķietiem un velkiem, lai diegus sagatavotu aušanai?  Un cik spēcīgs ir rokdarbnieču gēns, kas tiek nodots mantojumā pēctečiem? To atklāj māte un meita – Inese un Ilze Mailītes Ērgļos, Cēsu aušanas pulciņa vadītāja Gita Krīgere un viņas meita Santa Grīnberga – aušanas studijas vadītāja Ogrē. Rokdarbu prasmes tiek nodotas mantojumā, ja agrāk to iemācījās skala gaism  saimes istabā sēdot, tad Latvijas  brīvvalsts laikā dažādos mājturības pulciņos un skolās. Padomju gados tautas lietišķās mākslas studijās, kas bija sava veida oāzes, lai patvertos no apkārtskanošajiem ideoloģiskajiem  lozungiem, kur cilvēks savā nodabā varēja mācīties un izkopt rokdarbu prasmes, sniedzot pārskatu par sendienu amatu virzību un attīstību, teic Latvijas Nacionālā kultūras centra Tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena. Ērgļos, „Zemzaru” mājās, sagaida viena no „Mailīšu fabrikas” saimniecēm – rokdarbniece ceturtajā paaudzē Ilze Mailīte, tērpusies vienkārša piegriezuma tumši zilā kleitā, kuras audumu darinājusi viņas vecvecmāmiņa Anna. Pēc brīža parādās Ilzes mamma – tautas daiļamata meistare Inese Mailīte, arī viņa par godu intervijai ir uzvilkusi pašaustas drānas kleitu. Ne reizi vien plašsaziņas līdzekļos ir stāstīts par Vilces pagastā dzimušā Pētera Viļumsona stellēm, kuras viņš izgudroja un patentēja pagājušā gadsimta sākumā. Pusautomātiskas un plaši izmantotas, vēlāk piemirstas, bet. pateicoties Inesei Mailītei, piedzīvojušas savu renesansi un iekļautas  Memateriālās kultūras mantojuma sarakstā. „Mailīšu fabrikā” var aplūkot un izmēģināt vairākas un dažādas aužamās iekārtas, tai skaitā ar datoru programmējamas stelles, bet šoreiz runājam ne tik daudz par stellēm, cik par  aušanas garu šajā ģimenē. Savukārt ar tautas lietišķās mākslas studijas „Saiva” vadītāju Santu Grīnbergu un viņas mammu – tautas daiļamata mākslas meistari un Cēsu aušanas pulciņa meistari Gitu Krīgeri tiekamies Ogres novada kultūras centra izstāžu zālē, kur aplūkojami novada amatnieku darbi, tai skaitā studijas „Saiva” darinājumi. Dažādu nokrāsu vēsajos toņos austi darbi, atainojot upes – Daugavu un Ogri. Arī šīs abas audējas ir tērpušās pašdarinātos lina tērpos – Santai svārkus un sev kleitu šuvusi Gita, Santai arī aplikusi siksnu ar Lielvārdes jostas rakstiem, jo tieši ar Lielvārdes jostas aušanu Santa sākusi savu ceļu pie stellēm.

Vinüülplaadil kõlavad helilooja Eugen Kapi Sümfoonia nr. 3 F-duur "Kevadine" ja süit balletist "Kalevipoeg". Mängib Eesti NSV Riiklik Sümfooniaorkester dirigent Neeme Järvi juhatusel. Plaat on ilmunud plaadifirmalt Melodija 1977. aastal.

Tallinna Trio tegutses aastatel 1971-1991 ning mängis teoseid 17. sajandist kuni moodsa klassikani. 1982. aastal ilmunud Melodija albumile on salvestatud sellest väike läbilõige. Albumil mängivad pianist Valdur Roots, viiuldaja Jüri Gerretz ja tšellist Toomas Velmet.

Eesti opereti armastatud primadonna ja erakordse häälega estraadilaulja Helgi Sallo on loonud lugematu arvu meeldejäävaid rolle muusikateatris. Tema esimesel vinüülplaadil kõlavad laulud operettidest ja muusikalidest.

Pianist Matti Reimann mängib heliloojate Heino Elleri, Villem Reimanni ja Jaan Räätsa klaveriteoseid. Eesti klaverimuusika plaadisarja teine vinüülplaat on ilmunud 1983. aastal firma Melodija märgi all.

Veljo Tormis on seadnud 29 vanavanemate koolilaulu lastekoorile ja plokkflöödile ad libitum. Album on ilmunud 1988. aastal firmalt Melodija.

Helilooja Peeter Vähi elektroonilise muusika plaat aastast 1989 firmalt Melodija.

Melodija 1969. aastal ilmunud vinüülplaadil mängib pianist Bruno Lukk heliloojate Carl Maria von Weberi ja Heino Elleri klaveriteoseid.

Razmišljanje u povodu svete Cecilije.

Melodija 1970. aasta vinüülplaadil mängib klaveriduo Anna Klas - Bruno Lukk.

Vanamuusika ansambli Hortus Musicus firma Melodija märgi all ilmunud duubelkogumiku keskmes on Itaalia 14. sajandi trecento muusika. Trecento on termin, mida kasutatakse 14. sajandi Itaalia renessansi kultuuriloo kirjeldamisel.

Stāsta Latviešu folkloras krātuves pētniece Ieva Vīvere Latvijas romu jeb čigānu tradicionālā mūzika tikusi ierakstīta maz. Kad 2002. gadā sāku to ierakstīt un pētīt, manā rīcībā bija: ap 20 nošu pierakstu, apmēram 35 dziesmu teksti, ap 50 dziesmu tekstu fragmentu un sižeta aprakstu, kā arī 1981. gadā izdevniecībā “Melodija” publicētā skaņuplate ar sešām Kurzemes čigānu dziesmām. Pastāstīšu par šīs skaņuplates tapšanu. Tolaik skaņu ierakstu izdevniecībā “Melodija” par mūzikas redaktoru strādāja komponists un pianists Edmunds Goldšteins. Tautas mūzika viņu ir saistījusi vienmēr, un kāda tautas mūzikas koncerta iespaidā viņš izdevniecībā “Melodija” ierosinājis: “Uztaisīsim skaņuplates ar folkloru! Igauņiem, leišiem, krieviem ir – mums nav!” Tā pēc viņa ierosmes tapa skaņuplašu sērija “Latviešu folklora” un līdz 1986. gadam izdevniecībā tika ierakstīta Bārtas, Alsungas, Vidzemes, Rikavas, Briežuciema, Rekavas, Aulejas un Preiļu novada, kā arī lībiešu un čigānu tradicionālā mūzika. Ar romiem Goldšteins bija pazīstams, vienu gadu vadot estrādes ansambli Ventspils Dzelzceļnieku klubā. Ansamblī muzicēja arī vairāki romi. Goldšteins dziedātājai Nijai Bergmanei vaicājis pēc kādas vietējās čigānietes, “kas dzied īstās čigānu tautasdziesmas, nevis ciganščinu”, ar to domājot tajā laikā Padomju Savienībā populāro čigānu skatuves mūziku. “Viena ir!”, teikusi Nija Bergmane, un rosinājusi doties pie 1903. gadā dzimušās Elvīnas Paučas, sauktas par tanti Annu. Kaut arī par gaidāmajiem viesiem tante Anna nav zinājusi, viņa sagaidījusi tos uz sliekšņa dziedādama un dejodama – “Balss kā ērģele!” Ierakstītāji pie viņas braukuši trīs reizes un viņa esot dziedājusi arī daudz ziņģu latviešu valodā, kas senāk bija nozīmīga Ventspils čigānu tradicionālās mūzikas daļa. Viņa stāstījusi arī par Kurzemes čigānu kāzu ieražām. Diemžēl tehnisku iemeslu dēļ no šiem ierakstiem saglabājušās tikai sešas platē iekļautās dziesmas čigānu valodā, kas ir spilgta Kurzemes čigānu kultūras liecība. Publicējot skaņuplati “Kurzemes čigāni”, tantes Annas portretu gleznojusi māksliniece Biruta Baumane. Bet vairākas šāda stila dziesmas ir pierakstītas notīs jau 20. gadsimta 30. gados, un vēl 21. gadsimta sākumā bija sastopamas vecākās paaudzes Ventspils romu repertuārā.

Melodija 1987. aasta vinüülplaadil esineb ansambel Hortus Musicus.

Varajase muusika ansambel Hortus Musicus mängib muusikat 16.-17. sajandi Prantsusmaalt. Vinüülplaat on ilmunud 1984. aastal firmalt Melodija.

Melodija 1978. aasta albumil mängib pianist Rein Rannap Johann Sebastian Bachi loomingut.

Heiki Mätlik mängib klassikalise kitarrimuusika tuntumaid palu, mis kõlavad sageli kontserdilavadel ja esinevad kitarrimängu õppijate kavades. Vinüülplaat on ilmunud 1988. aastal firmalt Melodija.

Melodija vinüülplaat aastast 1978.

Album on ilmunud 1988. aastal firmalt Melodija.

Melodija 1966. aasta 10-tollisel vinüülplaadil on heliloojate Jaan Räätsa ja Eduard Tubina helitööd. Mängivad Eesti Raadio Sümfooniaorkester ja Kammerorkester dirigent Neeme Järvi juhatusel.

Melodija vinüülplaat aastast 1990.

Melodija mrmra kot veter v vejah dreves … Pripoveduje: Katja Levstik. Napisal: Radivoj Rehar. Posneto v studiih Radiotelevizije Ljubljana 1977.

Eesti kammerkoor laulab dirigent Tõnu Kaljuste juhatusel Cyrillus Kreegi vaimulikke rahvaviise. Vinüülplaat on ilmunud 1989. aastal firmalt Melodija.

Helilooja Lydia Austeri muusikaga vinüülplaat on ilmunud 1978. aastal firma Melodija märgi all.

Ansambel Hortus Musicus esitab 1983. aastal firmalt Melodija ilmunud plaadil prantsuse 16. sajandi ilmalikku muusikat. Ansambli kunstiline juht on Andres Mustonen.

Melodija plaadisarjas "ERSO solistid" soleerivad orkestri ees pianist Peep Lassmann ja kontrabassimängija Mati Lukk.

Par vecumu nav jādomā, tas atnāks tāpat, un nevienam tas neizpaliks. Ja par to domāsi, tas tikai atņems gaišumu dzīvei, uzskata leģendārā dziedātāja Margarita Vilcāne. Par godu mākslinieces jubilejai 25. janvārī norisināsies koncerts "Margarita. Melodija. Mode". LTV raidījumā "Kultūrdeva", par savu koncertdzīvi dziedātāja stāsta: "Man ir vajadzīga skatītāju atsauksme. Es mēģinu viņiem izstāstīt, kā man ir gājis, dziedot. Ja man rodas tas kontakts ar klausītāju, lielāka laime nevar būt."

1960. aastal Melodija väljaandes ilmunud vinüülplaadil kõlab Eugen Kapi ja Ester Mägi sümfooniline looming.

1988. aasta Melodija vinüülplaadil mängivad pianist Kalle Randalu ja kitarrist Boris Björn Bagger.

Pianist Kalle Randalu soleerib Melodija 1985. aastal ilmunud vinüülplaadil W. A. Mozarti Klaverikontserdis nr 25 C-duur KV 503. Leningradi vana- ja kaasaegse muusika kammerorkestrit juhatab dirigent Eduard Serov.

Melodija vinüülplaat aastast 1976. Laulab bariton Tiit Kuusik, klaveril saadab Valdur Roots.

1974. aastal ilmunud Melodija vinüülplaadil laulab Tallinna Kammerkoor. Dirigeerivad Kuno Areng, Ants Üleoja ja Arvo Ratassepp.

Mart Saare soololaulude sarja esimene osa on ilmunud 1981. aastal plaadifirmalt Melodija.

Plaadisarja "Eesti lauljaid operettides" esimene kogumik on ilmunud 1972. aastal firmalt Melodija.

Melodija 1975. aasta heliplaadil esineb Riikliku Akadeemilise Meeskoori kvartett RAM-3, kunstiline juht on Olev Oja.

Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Radio muzeja vadītājs Jānis Jansons Vai zini, kā ceļu uz atzīšanu lauza skaņu plašu vecvectētiņš, Tomasa Alvas Edisona izgudrotais skaņas pierakstīšanas un atskaņošanas aparāts - fonogrāfs? Un vai zini, ar ko patafons atšķiras no gramofona un kādi skaņu plašu atskaņotāji tika ražoti Latvijā? Pirmajā gramofona priekšteča fonogrāfa demonstrācijā kāds Zinātņu akadēmijas loceklis uzbruka Edisonam ar vārdiem: "Vienkāršs metāls nedrīkst aizstāt augstās būtnes - cilvēka - balsi!" Par fonogrāfu tai laikā tika stāstīti feļetoni, to rādīja kā burvju mākslu cirkā. Pirmo fonogrāfa īpašnieku Krievijā "par mehāniska zvēra demonstrāciju" ielika pat cietumā uz 3 mēnešiem! Fonogrāfs mūzikai nederēja, jo to bija grūti tiražēt. Toties tas noderēja folkloras vākšanai un dažādu tekstu ierakstam, kas bija vajadzīgi vienā eksemplārā. Bet folkloras dziedātāji bieži izbijās un bēga projām, par nelabo domādami, savu balsi izdzirdot. Nelīdzēja par ieraksta fizikas izskaidrojums. Gruzijas kalnu ciemata vecākais steigšus padzina kādu komponistu, kurš gribēja ieskaņot kalniešu dziesmas. Bet 1916. gadā kāds Krievijas reliģiskas sektas vadītājs lika savākt gramofonus un 8 pat sadedzināja! Tā kā elektriskās skaņas pastiprināšanas vēl nebija, tad skaņu pastiprināja mehāniski, ar liela rupora palīdzību. Gramofons pieņēma diezgan amizantus izmērus, lai varētu no mazas rieviņas dabūt pietiekami skaļu skaņu. Palielināt kvalitāti un uzlabot skaņu centās veselus 30 gadus. Ieraksta telpā bija liels rupora atvērums, kurā dziedātājs bāza galvu un centās pēc iespējas skaļi dziedāt. Rupora tievais gals gāja uz ieraksta iekārtu blakus telpā. Orķestra ierakstiem telpu izveidoja apgāztas piramīdas formā, kuras pamatne bija lielāka par metru. Tievākais gals gāja uz ieraksta membrānu un griezni. Un tad nu skaņas celiņš kļuva cik necik jūtams. Arī atskaņojošajā pusē izveidoja anekdotiski lielas taures. Bet tad iedomājās telpā starp membrānu un ruporu spridzināt gāzes maisījumu. Troksni varēja dzirdēt pat dažu kilometru attālumā, bet melodija kaut kur pazuda. Nedaudz veiksmīgāks bija mēģinājums telpā starp membrānu un plati sūknēt saspiestu gaisu. Bet šī iekārta bija dārga, ātri saēda plates un arī pašu mehānismu. Interesants bija mēģinājums atskaņot 3 vienādas plates ar 3 gramofoniem. Sinhroni tas neizdevās, bet muzikālais juceklis sajūsmināja klausītājus, īpaši jaunatni (gandrīz tāpat kā tagad). Ap Pirmā pasaules kara sākumu taures gramofonus nomainīja joprojām mehāniskie, plates palaišanas ierīci ar roku griežamie skapīšveida gramofoni, kurus varēja novietot gan uz kājām, gan galda. Pamazām sadzīvē ienāca un popularitāti guva jaunāki – koferveida pārnēsājamie modeļi, kuros skaņas pastiprinājuma taure bija iestrādāta ierīces korpusā. Šos skaņu plašu atskaņotājus sauca par patafoniem – no franču ražotājfirmas Pathe. Pēc pārejas uz elektrisko ierakstu un tā atskaņošanu gramofona plates kļuva populārākas, populārāki kļuva arī gramofoni un elektriskie atskaņotāji, kuros skaņu pastiprināja caur radio. Latvijā 1932. gadā par pieclampu radio bez atskaņotāja Leibovics prasīja 780 latus, bet ar atskaņotāju – 980. Pēc 1954. gada sāka ražot radioaparātus, kam bija gramofona paneļi. Tos sauca par radiolām. Tajā laikā ražoja viena nosaukuma vai tehniskās shēmas radiolas un radioaparātus. Radiola "Daugava" tika ražota no 1955. līdz 1959. gadam, bet radio "Daugava" – no 1955. līdz 1958. gadam. Maksimālais ražojuma daudzums gada laikā radiolām bija 83 000, bet radiouztvērējiem – 65 000. Cena rubļos – radiolai "Daugava" bija 1100 rubļu, bet radioaparātam "Daugava" – 765 rubļu (cenas līdz 1961. gada naudas reformai). Nākamais radiouztvērējs un radiola "Sakta" tika ražoti no 1959. līdz 1964. gadam. Radiola ar tādu pašu shēmu "Dzintars" – no 1960. līdz 1964. gadam. Maksimālais ražošanas daudzums gada laikā radiolai "Sakta" bija 236 000, bet radiouztvērējam – 25 000 gab. 1964. gada beigās Rīga sāka ražot pirmās un augstākās klases stereofoniskās radiolas "Rigonda" un "Simfonija", kaut plašu veikalā stereofoniski bija gandrīz tikai Sarkankarogotās armijas ansambļa ieraksti. Sākot ar 1974. gadu Latvijā sāka ražot pilna komplekta stereo atskaņotājus. Bija "Akords", "Melodija", "Allegro" un "Ārija". Tieši "Ārija" tad arī kļuva par pēdējo populāro plašu stereo atskaņotāju, 1990. gadā dodot vietu digitālajām ārzemju iekārtām.

Melodija plaadisari "Teeme muusikat" esitleb Eesti heliloojate muusikat lastele. Saates kõlavad seitsmetollised vinüülplaadid Gustav Ernesaksa, Heino Jürisalu ja Raimo Kangro teostega.

Jaan Õuna autorialbum flöödile pühendatud kammermuusikast.

Rudolf Tobiase üks omapärasemaid teoseid "Walpurgi burlesk" ja selle saamislugu. Vinüülplaat koos 17-leheküljelise brošüüriga on ilmunud 1978. aastal.

Eesti klaverimuusika kogumiku kolmandal vinüülplaadil mängib pianist Kalle Randalu Artur Uritamme, Kuldar Singi, Lepo Sumera ja Jaan Räätsa klaveripalu. Vinüülplaat on ilmunud 1986. aastal plaadifirmalt Melodija.