Podcasts about melodija

""Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! (..) "Klasika" ir tā, kas dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. (..) Ja gribi turēt savu dvēseli pie veselības, mūzika tam ir vislabākās zāles – tā ir Dieva māksla," ir pārliecināts viens no Latvijas viskolorītākajiem režisoriem AIKS KARAPETJANS, kura radošās darbības lauks ir gan opera un teātris, gan kino. Tomēr 8. janvārī viņš debitēs kāda vērienīga koncerta režisora ampluā. Proti, tieši viņš būs Latvijas Radio 3 "Klasika" 30. jubilejas koncerta režisors Latvijas Nacionālajā operā, un viņa veikumu varēsim redzēt ne tika Baltajā namā, bet arī Latvijas Televīzijas tiešraidē. Tomēr saruna rit arī par citām Aika radošajām iecerēm, un tādu nudien viņam netrūkst! Inga Saksone: Mūsu sarunas temats būs priecīgi notikumi, kas gaidāmi pēc Jaunā gada: saistīti gan ar "Klasiku", gan Balto namu. Bet sākumā gribēju jautāt par skolām, kurā esi mācījies: Latvijas Mākslas akadēmiju, Latvijas Kultūras akadēmiju un Parīzes kino skolu. Vai tās viena otru ir papildinājušas? Aiks Karapetjans: Noteikti papildinājušas, jo visas trīs iestādes ir ar savām tradīcijām. Nezinu, kā tagad, bet manos laikos, kad mācījos Mākslas akadēmijā – un tas bija ļoti, ļoti sen – tā tiešām vairāk bija klasiskā, akadēmiskā izglītība. Savukārt Kultūras akadēmija bija tāda dvēseles lieta – tur bija vairāk par kino. Ņemot vērā, ka tolaik vēl nebiju tādu tehnisku iespēju kā tagad – ka studenti var mācīties un veidot filmas, mēs bijām tāds kā eksperimentāls kurss. Tā tehniskā izglītība mums bija diezgan pašvaka, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucu uz Parīzi, jo tur bija tieši otrādi: tur par radošumu bija mazāk, bet vairāk – tieši par tehniskām lietām, un tur apguvu kinoizglītības tehnisko pusi. Visas trīs izglītības bija ļoti dažādas, neviena no tām neatkārtoja iepriekšējo, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja. Mākslas akadēmijā tavs noslēdzošais darbs bija "Nāves tēma latviešu glezniecībā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā". Šī tēma patiešām bija tik ātri un viegli atrodama? Protams... (Smejoties nopūšas.)  Latviešiem to var atrast, ja? Rozentāla simbolisms, ko redzam viņa gleznās, ir viena lieta. Izteiksmīgākā ir viņa glezna "Nāve", kur pļavā sēž jauna sieviete ar zīdainīti klēpī un pie zīdainīša pieliekusies jauna, skaista sieviete baltā tērpā. Liekas – tāda smuka ainava, bet īstenībā tā kompozīcija ir par Nāvi, kas apmeklē bērnu. Bet ir, ir daudz. Pat kluso dabu var atrast ar galvaskausu, ko arī var interpretēt kā nāvi. Tas vienkārši ir jautājums par to, kāda ir semiotika – vairāk pētīju tieši to pusi. Vairs neatceros kādas detaļas, bet tā tēma atnāca pati, pat nezinu, kāpēc – man likās, ka tā ir interesanta tēma, kas varētu būt manam diplomdarbam. (..) Tolaik latviešu glezniecībā bija diezgan dinamiskas pārmaiņas. Ņemot vērā, cik Eiropa bija bagāta ar jauniem virzieniem, sevišķi glezniecībā, tas viss, protams, latviešu gleznotājus arī pārņēma savā varā. Valdīja eklektika: bija gan impresionisms, gan romantisms. Katrs izvēlējās pats savu ietekmes avotu. Līdz ar to nevar teikt, ka, piemēram, no tā līdz tam gadam latviešu glezniecībā bija tāds un tāds virziens. Nu, nebija tā, jo tas bija diezgan eklektisks un bagāts laiks ar pārmaiņām un dažādību. Savu ceļu kino iesāki ar kriminālfilmu, un "Piejūras klimata" raidījums oktobrī bija veltīts tieši kriminālfilmām ar dažādām pazīmēm un raksturiem. Sarunājās sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa, režisors Jānis Ābele un producents Sergejs Timoņins. Raidījumā izskanēja jautājums, kādēļ režisori par savām debijas filmām tik ļoti bieži izvēlas tieši kriminālfilmu žanru. No kurienes tas rodas? Kāpēc tieši pirmā filma jātaisa par bandītiem, blēžiem? Krimiķi ar jokiem vai bez jokiem? Izskanēja arī varbūtība, ka jaunam režisoram veiksmīgāk ir pirmo filmu veidot kādā konkrētā žanrā, nevis pašam par sevi. Tā ir atbilde? Varbūt, bet ne manā gadījumā. Man tieši otrādi. Tikai pēc savas pirmās filmas pievērsos žanram. Un mana pirmā filma "Cilvēki tur" nebija gluži autobiogrāfiska. Stāsts bija par to, ko biju redzējis, dzirdējis un, protams, piefantazējis klāt. Filmas pamatā bija reāls stāsts. Tie, kas redzējuši šo filmu – realitātē tas notikums bija vēl briesmīgāks un šausmīgāks, nekā filmā. Bet par tām kriminālfilmām… Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka tā ir brīva zona. Mēs visi – sevišķi jaunībā – augam un ietekmējamies tieši no šī žanra filmām, turklāt ne tikai režisori Latvijā, bet arī pasaulē. Tarantīno, Skorsēze… Varbūt vienīgi Spīlbergs to darījis mazāk nekā citi. Bet vienalga – tas ir žanrs, kas dod tev iespēju izstāstīt ļoti spilgtu, intensīvu un skatītājam interesantu pasauli, kurā ir pilnīgi citi likumi! Protams, mums gribas redzēt un uzzināt vairāk par to, kā cilvēki ignorē sabiedrības normas un dzīvo pēc saviem likumiem. Viņi kaut kādā ziņā ir dumpinieki – saceļas pret normām un netaisnību. Tieši tā, kā Dārta Ceriņa šajā raidījumā stāstīja – tas arī ir par to. Ja cilvēks nevar sasniegt taisnību saskaņā ar likumu, viņš pats pārkāpj likumu, lai taisnību sasniegtu. Un principā visi stāsti ir par to. Cik mēs gribam tos redzēt vai cik varbūt atsaucīgi ir skatītāji uz šo žanru, uz šo tēmu? Tas ir labs jautājums – par atsaucību. Jo tas, ka skatītājiem pirms filmas noskatīšanās tiek solīts, ka tur būs kaut kas tāds, kas piesaistīs uzmanību, ka varoņi pārkāps robežas – tas  uzreiz ir interesanti. Bet mūsu gadījumā, man liekas, Latvijā skatītājam ar ļoti retiem izņēmumiem interesē savi stāsti – lokāli stāsti. Tāpēc arī mums tik ļoti populāras ir patriotiskās filmas, kur skatītājs emocionāli jūtas ļoti komfortabli, jo viņš redz un dzird to, ko viņš grib redzēt un dzirdēt. Neko vairāk. Tāpēc man ir prieks par Oskara Rupenheita filmas lielajiem panākumiem, jo viņš ir uztaisījis diezgan skarbu filmu par 90. gadiem, un esmu labā ziņā pārsteigts, ka skatītājiem patiesi gribējās redzēt tādu filmu, jo biju diezgan skeptisks par to, ka mūsdienās kāds aizies skatīties filmu par 90. gadu bandītiem. Es runāju par filmu "Tumšzilais evaņģēlijs". Tas ir kvalitatīvs darbs, un man prieks, ka šis darbs kļuva par tādu hitu. Kriminālas iezīmes var atrast arī operās, jo ļoti reti tās noslēdzas labi. Bieži atrodami  sižeta pavērsieni, pie kuriem var pieķerties. Tevis veidotajā "Seviļas bārddzinī" bija ļoti laba atsauce uz Franču revolūcijas laiku. Tāpat arī "Hofmaņa stāstos" tā sēņu lietošana arī pārāk legāla tomēr nebija. Kas būs Pjetro Maskanji "Zemnieka godā" un Rudžjēro Leonkavallo "Pajaci" izrādēs, kas tavā režijā būs skatāmas pēc Jaunā gada? Nestāstīšu sīki par to, ko darīsim, bet pamatā tas būs stāsts par lietām, kas mūsdienās skatītājam, iespējams, būs mazliet nesaprotamas, sevišķi mūsu reģionā. Tas ir par atriebību, par godu, par to, ko sabiedrība domā, piemēram, par mani vai par manu sievu. Līdz ar to stāsts ir vairāk par cīņu par savu reputāciju. Cilvēki tādēļ ir gatavi darīt briesmīgas lietas – nogalināt, melot, zagt un tā tālāk. Mūsu gadījumā gribam to visu izveidot mūsu skatītāju sirdīm mazliet tuvāku, lai tas nav par vendetu – jo atriebības tēma ir diezgan primitīvs dramaturģijas gājiens. Man tā kā gribas uztaisīt izrādi drīzāk par varoni, kurš kļūs par pagātnes spoku pārējiem varoņiem. Un kaut kādā ziņā viņš viņus soda par viņu pagātnes grēkiem. Tu domā, ka atriebība ir vienkārši citas kultūras fenomens, ko mums grūti saprast? Saprast var, bet noticēt, uz ko cilvēki ir spējīgi tās dēļ, domāju, ir grūti. Protams, mums atriebības sajūta ir dabiska, un tā ir normāla lieta. Bet ne visi ir gatavi pārkāpt kādus morāles principus vai pat likumu tikai atriebības dēļ. Teiksim, mana sieva bučojas ar citu vīrieti – aiziešu un nogalināšu abus! Noticēt un līdzpārdzīvot tādam stāstam mūsdienās ir diezgan grūti. Tāpēc mans uzdevums kā režisoram ir izdarīt tā, lai skatītājs varētu līdzpārdzīvot, atrast vēl kaut kādu stīgu, kas palīdzētu skatītājam just līdzi vai vismaz noticēt tam visam. Kaut gan tāda izsmalcināta atriebība mūsdienās pastāv diezgan bieži. Ne tieša, bet izsmalcināta. Un šķiet, ka cilvēki to tīri labprāt pielieto. Es ceru, ka ar izsmalcinātību tu nedomā slepkavību! (Smejas.)  Protams, nē! Drīzāk par morālo, statusa atriebību.  Dramaturģiski tas ir ļoti viegli – iedot varonim šādu motivāciju kaut ko darīt, pārkāpt kaut kādas robežas. Bet tieša atriebība, manuprāt, nav labs gājiens, jo tas ir ļoti viegls ceļš. Motivācija varbūt ir, bet pamatojuma reizēm trūkst. Starp citu, Leonkavallo "Pajaci" tavā režijā bija pirms sešiem gadiem. Šis būs cits stāsts?  "Pajaci" paliks tāds pats. Vienkārši toreiz pirmajā daļā bija nevis Maskanji "Zemnieka gods", jo Zigmars Liepiņš vēlējās eksperimentēt, un mēs taisījām Montemeci operu "Burvestība". Ņemot vērā, ka tas bija pirmais šīs operas iestudējums vispār vēsturē, skaidrs, ka atrast dziedātājus, kas atbrauktu un to nodziedātu, bija diezgan liels izaicinājums, kas beidzās ne ar ko, un līdz ar to šo izrādi noņēma no repertuāra. Bet tagad Sandis Voldiņš grib atjaunot "Pajaci" un salikt kopā klasiskajā formātā ar "Zemnieka godu" pirmajā daļā. Tā ka man principā būs jāatjauno "Pajaci" un pilnīgi no jauna jāiestudē "Zemnieka gods". Vai mūzika palīdz atrast tos pagrieziena punktus sižetā? Jā, mūziku klausos ļoti daudz. Manuprāt, ar mūziku režisoram jāstrādā ne mazāk kā ar stāstu. Un ar mūziku ir arī tā: vai nu tu cīnies ar to, vai to pieņem tādu, kāda tā ir, un vienkārši pieliec klāt kādus vizuālus elementus, kas palīdzēs skatītājam gan skatīties, gan klausīties. Un mans uzdevums tāds vienmēr ir bijis, lai abas divas lietas – tas, ko viņi dzird un tas, redz, netraucē viena otrai. Var taisīt kaut ko pilnīgi citu vizuāli, protams, kaut ko negaidītu, bet ir svarīgi, lai tas dotu kaut ko mūzikai. (..) Šobrīd vairāk domāju par to, kā izcelt ļoti "Zemnieka goda" mūziku, ka ir ārkārtīgi salda, melodiska itāļu mūzika. Tagad daudz  skatos itāļu filmas no 50., 60. gadiem – ne tikai neoreālismu, bet arī komēdijas ar Marčello Mastrojāni, piemēram. Tur būs ļoti daudz referenču no kino. Mēs gribam uztaisīt tādu pēckara laika Itāliju, Dino Rīzi vai agrīnā Fellīni komēdijas virzienā. Un "Pajaci" būtu loģisks turpinājums ar tiem pašiem varoņiem, taču pēc 20 vai 30 gadiem, kad viņi nonākuši pansionātā... Tātad periods pēc kara un – astoņdesmitie gadi. Kādā stadijā šobrīd ir iestudējums? Sāksim mēģināt janvārī. Es tagad gatavojos – izpildu mājasdarbus... Bet tagad man tomēr ir lūgums mesties atpakaļ kino pasaulē un doties uz Parīzi, un raidījumā Piejūras klimats, kas izskanēs 13. decembrī, ir arī kāds fragments tieši par filmu skatīšanos Parīzē. Alise Zariņa stāsta par savu pieredzi Parīzē, un raidījuma dalībnieki spriež, ja reakciju, kādu var novērot Francijā, varētu redzēt arī kinoteātros Rīgā. Es teiktu, ka operā vai teātros nekad nekliegs. Atceros, Francijā manis veidotās operas "Karmena" pirmizrādē puse no auditorijas kliedza "Bū!", bet otra puse kliedza "Bravo!" Bija ļoti dīvaina sajūta. Vēl pirms mēģinājuma mani direktore brīdināja: "Aik, atceries, ka nebūs tev tikai aplausi, bet būs arī "Bū!" Šeit ir tāda tradīcija, sevišķi ar "Karmenu", kas frančiem ir svēta lieta. Protams, Latvijā ir tā: ja ir vienkārši aplausi, tas nozīmē, ka izrāde nav sevišķi patikusi. Ja ir aplausi un ceļas kājās, tas ir labi. Bet tagad dažreiz ceļas kājās tikai celšanās pēc – gan filmām, gan izrādēm ir tāda problēma. Atceros, reiz Armēnijā braucu taksī, un tur skanēja kāda briesmīga dziesma. Prasu taksistam: tev patīk tā dziesma? Viņš saka – jā. Es saku – kas tev tajā patīk? Melodija? Viņš saka – nē, viņš dzied par mammām. Kā var nepatikt dziesma, ja tur dzied par mammām?! Un es saprotu, ka šeit tāpat ir ar filmām vai izrādēm: ja tēma ir pareiza un laba, cilvēkam patīk – vienalga, kā tas uztaisīts. Mani tas kaitina un nepatīk. Jo man liekas, ka nav tik svarīgi, par ko, bet kā. Man vienmēr interesē, kā konkrēto tēmu vai stāstu režisors ir interpretējis un parādījis uz skatuves vai uz ekrāna. Bet par to kino vēstures iespēju – Parīzē skatīties senākas un jaunākas filmas: pie mums tā ir ļoti reta iespēja. Vai arī mēs esam pieraduši vairāk skatīties mājās, datorā? Vienkārši mums ir maz cilvēku. Ja mūsu Rīgā būtu četri vai pieci miljoni iedzīvotāju, mums uz lielā ekrāna rādītu arī Bergmana filmas. Bet pēdējos gadus esmu manījis labu tendenci, ka ne tikai "Splendid Palace", bet arī lielajos komerckinoteātros ik pa brīdim rāda klasiku. Piemēram, vakar "Apollo kino" skatījos Kubrika "Mirdzuma" restaurēto versiju. Tas man bija liels piedzīvojums! Tiklīdz rāda kādu klasisko filmu labā kvalitāte, man ir ļoti svarīgi, lai tai būtu laba kvalitāte – gan projekcija, gan pati filmas kopija. Tiklīdz kaut kas tāds notiek, obligāti aizeju un noskatos. Tas vienmēr ir liels prieks. Arī "Splendid Palace" ik pa brīdim rāda klasiskās filmas un redzu, ka cilvēki nāk. Piemēram, vakar uz seansu bija ļoti daudz jauniešu, par ko biju priecīgs. Nezinu, kā viņi to uztvēra un vai viņiem tā patika vai nepatika, bet vienalga – interese bija. Skaidra lieta, ja šī filma būtu repertuārā, zāles būtu tukšas, bet ja ir īpašs seanss – notikums, cilvēki nāk, jo saprot, ka vairs nebūs tādas iespējas. Bet noslēgumā par kādu ļoti būtisku notikumu – par to, kas mūs sagaida 8. Janvārī. Lai arī neko daudz par Latvijas Radio 3 Klasika 30. jubilejas svinībām neatklāsim, mums ir liels prieks par to, ka piekriti būt šī koncerta režisors. Cik tas ir vienkārši – ieraudzīt pārdesmit skaņdarbus un izdomāt, kā tos salikt kopā? Tā būs mana pirmā pieredze... Man ir mazliet bail – vairāk, nekā taisīt operu, jo koncertus nekad neesmu režisējis. Bet, kad man piedāvāja tādu iespēju, negribēju atteikt, jo "Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! Šobrīd atklāsim to, ka būs krāšņi solisti un orķestri, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas Radio bigbends, būs arī dažādi kamersastāvi. Vai tas var palīdzēt saprast to, kas tad tā "Klasika" īsti ir? "Klasika" ir tas, kas eksistē un dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. Cauri laikiem tas dzīvo, eksistē, un tas katrā ziņā ir mūžīgs.  Bet koncerta ziņā, protams, mums būs vizuāli elementi , kas apvienos to visu. Tajā pašā laikā, kas ir labi – katrā skaņdarbā mainās garastāvoklis, atmosfēra. Līdz ar to man kā režisoram galvenais uzdevums ir izdomāt pārejas no viena skaņdarba uz otru. Atrisināt tieši šo niansi. Bet baidos, ka tik ļoti baudīšu to koncertu, ka aizmirsīšu par saviem pienākumiem un darbu... (Smejas.)  Šajā koncertā būs mūsu rezidences mākslinieki Aigars Raumanis un Annija Kristiāna Ādamsone. Būs arī Elīna Garanča un Maestro Raimonds Pauls! Bet radoši tehniskajā komandā būs cilvēki, ar kuriem tu darbojies visai bieži – Artis Dzērve, Mārtiņš Vilkārsis. Tev ir svarīgi savi cilvēki, ar kuriem saproties no pusvārda? Protams. Tas ir ne tikai par rezultātu, bet arī par darba procesu. Līdz ar gadiem esmu sapratis, ka vēlos arī baudīt procesu, un procesu var baudīt, tikai pateicoties cilvēkiem, ar kuriem tu strādā! Man negribas ciest, man negribas cīnīties, man gribas vienkārši labi pavadīt laiku un sasniegt labu rezultātu. Tas jau nenozīmē, ka tā sanāks! Bet jāmēģina. Bet, tiklīdz tu izvirzi tādu uzdevu, vismaz uz pusi sanāk. Bet šie cilvēki mani pazīst ļoti ilgu laiku, esam ļoti daudz ko taisījuši kopā, sevišķi ar Arti Dzērvi un Kristīni Pasternaku. Domāju, viss būs interesanti un labi. Vai nav kādas šaubas par to, ka kaut ko var atkārtot? Kaut kas līdzīgs jau ir bijis?  Nē, nē! Neesmu redzējis koncertus. Godīgi sakot, pat nezinu, kā citi ir taisījuši koncertus. Līdz ar to man ir tāda sajūta, ka var darīt jebko. Bet tajā pašā laikā man dots ļoti konkrēts uzdevums no jūsu radio puses – ko jūs vēlaties, kam jābūt, un tas man vienkārši jāsaliek kopā. Man nav jāizdomā izrāde – šis ir mazliet cits uzdevums. 

„Pasaulietinė kultūra nesilaiko bažnytinio kalendoriaus arba jį savaip supranta ir panaudoja. Ar reikia su tuo nesutikti, šaipytis, kovoti, ar steigti alternatyvas? Dievas įsikūnijo ir dėl tų, kurie blaškosi prekybos centruose. Kristus ateina ne į specialiai paruoštą nusileidimo aikštelę. Ateina bet kur. Ta aplinkybė mus moko religinės vaizduotės“, - sako laidos dalyvis kun. Mozė Mitkevičius.Redaktorius Julius Sasnauskas.

Jauna kultūras telpa Reformātu baznīcā. Pirmajā adventē tā kļūs par mājvietu multimediālai gaismas izrādei "Interlude". Sastapsies māksla, tehnoloģijas un dievnams. Kultūras rondo saruna ar idejas autoru, viedo tehnoloģiju uzņēmuma "Solavi" vadītāju Intu Bērziņu un multimediju mākslinieku, vizuālā koncepta autoru Māri Kalvi. Reformātu baznīcas majestātiskās telpas atdzīvojas meditatīvā multimediju ceļojumā, kur Kaspara Zemīša ģitāras un Valsts Akadēmiskā kora “Latvija” trīsdimensiju skanējums saplūst ar Māra Kalves mākslas projekcijām. Izrādes skaniskais pamats ir Kaspara Zemīša Mesa ģitārai un korim "Mana lūgšana", kuru viņš diriģenta Māra Sirmā aicināts savulaik rakstīja Valsts akadēmiskajam korim "Latvija". Mesa skanēs digitālā atskaņojumā, skaņu režisors Ernests Ansons veido telpisku skaņu.  "Unikāli ir tas, ka ieraksts, ko izmantosim, tika veikts tieši šinī telpā," papildina Māris Kalve. Māris Kalve stāsta, ka izrādē saplūst gan filmētais materiāls, gan 3D animācija, klasiskā animācija un mākslīga intelekta algoritmi. "Kopumā vizuālā valoda ir konservatīva, jo man vadmotīvs ir mūzika, kas pasaka priekšā gan kompozīciju raksturu, gan dinamiku. Gan pati telpa, Reformātu baznīca, ir pateicīga šādam žanram, jo ir nepārsātināta ar arhitektoniskiem interjera elementiem, ir pietiekami askētiska. Mums ir kur izvērsties." Ints Bērziņš atzīst, ka bijis liels izaicinājums tieši Vecrīgā atrast pietiekami askētisku telpu, kur izvērsties un projicēt. "Mēs, tehnoloģiju cilvēki, sakām, lai redzētu gaismu, ir vajadzīga tumsa. Līdz ar to šo telpu vajadzēja aptumšot. Mēs esam to "uzlabojuši" ar dažādiem akustiskiem aizkariem, ar gaismu izolējošiem aizkariem un tehnoloģijām," papildina Ints Bērziņš. Baznīca ir Lutera akadēmijas pārziņā un piekrita un atbalstīja ieceri. "Mēs vēlējāmies atdzīvināt šo telpu," turpina Ints Bērziņš. "Netālu ir Rakstniecības muzejs. Jāatzīst, ka daudz esot Mārstaļu ielā 6, blakus mājā praktiski, gandrīz nepamanīju, ka blakus ir Reformātu baznīca, majestātiska, skaista, grezna. Tas ir vēl viens iemesls vietas izvēlei - atdzīvināt, padarīt to dzīvu. Jo šī māja turpat bija un gaida, kad cilvēki tur atgrieztos. Ar ierakstu studiju "Melodija" tur bija koncerti, ieraksti, bet šobrīd tā ir vairāk neizmantota. Akadēmija bija ļoti priecīga, ka varam atdzīvināt."       

Valoda ir kā mūzika, katrai sava melodija un savs ritms. Apgūt šīs dažādas intonācijas un tonalitātes ir liela māksla. Kuras ir ritmiskās, kuras - melodiskās valodas? Kāpēc vieni vārdus "skalda", citi teju izdzied? Un kāda ir latviešu valodas melodija? Raidījumā Zināmais nezināmajā par valodu melodijām stāsta baltu valodnieks, Edmunds Trumpa, Latvijas Universitātes Latviešu valodas instituta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes asociētais profesors. Pētnieks ir lietuvietis, kurš pēta gan latviešu, gan citu valodu melodiskumu. Viņš atzīst, ka no divām baltu valodām melodiskākā ir latviešu valoda. "Latviešu valoda ir ārkārtīgi melodiska, dziedoša, salīdzinot ar lietuviešu valodu. Tā ir kā laboratorija, ko var pētīt ar lielu prieku. Gandrīz bez aparatūras var dzirdēt starpību starp zilbes intonācijām. Latviešu valoda melodiskāka, nenoliedzami," atzīst Edmunds Trumpa. Lietuvieši gan paši teikuši, ka latviešu valoda ir skarba un cieta. "Tāpēc, ka latviešu valodā ir divreiz mazāk līdzskaņu, lietuviešiem ir katram cietam līdzskani arī mīkstais pāris, bet latviešiem tikai kādai trešdaļai līdzskaņu ir savs mīkstais pāris. Tāpēc iespaids, ka ir "cieta" valoda," skaidro Edmunds Trumpa. Ir kāda profesija, kur valodu melodijas apguve ir ikdienas darbs, lai klausītājiem pasniegtu vislabāko priekšnesumu - un tas ir operas vokālists. Itāļu, franču, krievu, vācu un daudzās citās valodās sarakstītās operas jāprot izdziedāt - kā to dabūt gatavu, par vaicājam operas solistei un Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas asociētajai profesorei Airai Rūrānei.

Legendinė asmenybė, ilgametė Vilniaus plokštelių studijos redaktorė Zinaida Nutautaitė-Indrikonienė (arba tiesiog Zinutė) išleido savo atsiminimų knygą „XX amžiaus melodija. Vilniaus plokštelių studija 1964–1991“, kurioje aprašo nuotykius, įrašus, prisimena ryškiausias muzikos asmenybes, su kuriomis teko susidurti per 43 metus studijoje.Ved. Domantas Razauskas

»V začetku je bila Beseda in beseda je bila pri Bogu in Beseda je bila Bog.« To je znameniti stavek začetka Janezovega Evangelija. Gre namreč za vprašanje, kaj je bilo tisto, kar je obstajalo pred začetkom sveta, kaj se je svetlikalo, še predno se je porodil naš svet, ki je vendar poln zagonetnosti, lepote in presenečenj? Ali kot danes govorimo, kaj je bil tisti »božji delec«, iz katerega se je vse rojevalo? Je sploh mogoče seči še onkraj samega začetka in biti navzoč v sami Neskončnosti, ki človeka popolnoma presega? Judje so bili prepričani, da je pred nastankom sveta že bivala Thora, se pravi, da je v Bogu od vekomaj postava, zato je tudi človek poklican, da s pravičnim življenjem prihaja nazaj k Bogu ter prek etične pokončnosti seže prav tja do večnosti, do same neskončne Besede. Stari Grki so bil prepričani, da je ta Beseda iz večnosti modrost, zato je treba razmišljati in prek modrovanja seči v neskončnost. Grški krščanski misleci pa so opazovali ta svet, občudovali njegovo lepoto in skupaj z velikim Platonom zatrjevali, da je mogoče seči v začetke sveta, če ljubimo čisto Lepoto. Toda znova smo v zagati, kajti takoj se vprašamo: kaj pa je tisto Lepo, najlepše, ki bi nas popeljalo k samemu začetku sveta in bi nam pomagalo zaživeti večnost že na tem svetu? Gotovo večna lepota odseva v etični čistosti ali v velikem moralnem junaštvu. Prav tako so čistost misli, skladje razuma in reči lepota, ki nas osvaja. Toda renesančni misleci so poudarjali, da je vrhunec ustvarjalnega duha v glasbeni lepoti. Zametke takšnih idej najdemo že v Svetem pismu in tudi pri cerkvenih očetih. To bi pomenilo, da bi bila najvišja Beseda, ki se razkriva kot Božja modrost in dobrota, sama glasba. Potem bi lahko rekli, da dobri in modri Bog ustvarja svet z najlepšimi melodijami. Iz njegove nežne in ljubeče glasbe se rojeva svet, svet poln lepote in harmonije. Sozvočje človeka z vsem stvarstvom izražajo najlepše melodije, ki nas popeljejo v večnost, kjer nas pričakuje Bog, v katerem je že odnos z Besedo, Besedo skladja, sozvočja in nežnih melodij. Zdaj razumemo, zakaj smo ob preprostih božičnih melodijah razneženi, zakaj se nam ob prepevanju Svete noči čas ustavi, zakaj imamo občutek, da se nam božična skrivnost v harmoniji svete družine, iskanju smehljaja otroka, v sozvočju z vesoljem, ki ga prinašajo Modri z Vzhoda, razkriva večna Lepota. Naj nas nežnost teh nebeških melodij spremlja skozi vse leto, ki je pred nami.

Stāsta pianiste, JVLMA Zinātniskā un radošā darba prorektore, Profesionālās doktora studiju programmas direktore Diāna Zandberga 2025. gada martā Emīla Dārziņa mūzikas skolā, Emīla Dārziņa koncertzālē notiks Pirmais Starptautiskais Ilzes Graubiņas (1941–2001) pianistu konkurss, kas godinās leģendārās latviešu mūziķes piemiņu. Jācer, ka konkurss kļūs par tradīciju un laika gaitā iegūs arvien lielāku starptautisku vērienu, pievēršot jaunās paaudzes pianistu uzmanību leģendārās latviešu pianistes daiļradei. Ilze Graubiņa dzimusi 1941. gada 8. novembrī Rīgā. Viņas tēvs bija ievērojamais komponists un folklorists Jēkabs Graubiņš, māte – pianiste un pedagoģe Ērika Graubiņa. Topošās pianistes skolotājas Emīla Dārziņa mūzikas skolā bija Dora Brauna un Ņina Biņatjana. Pēc skolas absolvēšanas ar izcilību Ilze Graubiņa nokļuva Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijā profesora Ābrama Šackesa klasē, pēc kura nāves 1961. gadā mācības turpināja pie profesora Jakova Fliēra, ar izcilību beidza aspirantūru un strādāja par viņa asistenti (1965–1967). Profesors Fliērs par Ilzi Graubiņu teica: "Es augstu vērtēju viņas dziļi māksliniecisko attieksmi pret mūziku, kura izpaužas vienmēr. Viņa ir īsteni radoša māksliniece. Viņas talantā visvairāk apbur saskaņotība, kāda sevišķa plastika. Ar visu savu sirdi es ticu viņas spožajai nākotnei." Studiju laiks Maskavā atnesa nozīmīgus starptautiskos laurus: 1962. gadā mūziķe kļuva par pusfinālisti Vena Klaiberna I starptautiskajā pianistu konkursā Fortvērtā (Teksasas štats, ASV), bet 1964. gadā ieguva pirmo vietu un zelta medaļu Johana Sebastiāna Baha II starptautiskajā pianistu konkursā Leipcigā, Vācijā. Pēc tā par latviešu mūziķi rakstīja daudzi vācu un PSRS preses izdevumi, tostarp Vācijas Demokrātiskās Republikas mūzikas žurnāls Musik und Gesellschaft: "Pirmās prēmijas ieguvēja Ilze Graubiņa no Rīgas izrādījās izcila savā sniegumā, turklāt muzikalitātes un tehniskās sagatavotības ziņā – absolūti pārsteidzoša. Viņas spēle bija tīra un patiesu jūtu piesātināta."(Wolf 1964). Starptautiskie panākumi un teicamās sekmes studijās vainagojās ar paaugstinātu Ļeņina stipendiju Maskavas konservatorijā (1964. un 1965. gadā), kā arī ar plašām koncertēšanas iespējām, kas sākās pēc triumfāli izskanējušā Johana Sebastiāna Baha konkursa laureātes solokoncerta Maskavas konservatorijas Mazajā zālē. Pēc aspirantūras beigšanas 1967. gadā Ilze Graubiņa atgriezās Latvijā un sāka pedagoģisko darbu Latvijas Valsts konservatorijas Klavieru katedrā, bet no 1980. gada arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Paralēli pedagoģiskajam darbam pianiste – Latvijas Nopelniem bagātā skatuves māksliniece un Latvijas filharmonijas soliste – aktīvi koncertēja ne tikai PSRS, bet arī Vācijā (VDR), Bulgārijā, Čehoslovākijā, Dienvidslāvijā, Somijā, Ungārijā, Polijā, Kanādā, Francijā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mūziķes koncertu ģeogrāfija paplašinājās, aptverot arī Itāliju, Spāniju un Šveici. Savā biogrāfijā 1998. gadā (LVA, 472-2p-296: 127) profesore īpaši izcēlusi Baha mūzikas koncertus 1993. gadā Sankugatā (Spānija) un koncertciklu "Latvija mūzikā" (Lettonie en musique) Parīzē un Nīmā (Francija), kā arī Lašodefonā (Šveice); 1994. gadā viņa kopā ar māsu Ievu Graubiņu piedalījās festivālos Francijā un koncertēja Milānas konservatorijā, bet pēc tam ar solokoncertiem regulāri uzstājās Katalonijas reģionā Spānijā (Barselonā, Vikā, Taragonā, Manresā u.c.), kur daudzi mūziķi viņas spēli ar saviļņojumu un apbrīnu atceras vēl joprojām. Ilzes Graubiņas repertuārā bija ap 25 soloprogrammu ar dažādu laikmetu un stilu mūziku, kā arī vairāki desmiti klavierkoncertu, kas tika atskaņoti ar izciliem diriģentiem, tostarp Leonīdu Vīgneru, Toviju Lifšicu, Imantu Resni, Andri Veismani, Dāvidu Oistrahu, Vasiliju Sinaiski, Eri Klāsu, Sauļu Sondecki, Kurtu Zanderlingu. Pēc koncerta Dzintaru koncertzālē, kur Ilze Graubiņa atskaņoja Mocarta Mibemolmažora klavierkoncertu K. 482 ar Ļeņingradas Valsts akadēmisko simfonisko orķestri Kirila Kondrašina vadībā, Ludvigs Kārkliņš laikrakstā "Rīgas Balss" rakstīja: "Kā izcilais orķestris, tā arī diriģents un soliste ir iemantojuši gadu gaitā pamatotu cieņu un mīlestību. Katra viņu uzstāšanās ir vienreizēja savā mākslinieciskajā iecerē un īstenojumā, jo Kirila Kondrašina un Ilzes Graubiņas radošā temperamenta diapazons ir tik bagāts un daudzšķautņains, ka nav pat iespējama sevis atkārtošana. Augstu intelektu te balsta dziļa emocionalitāte, reljefu dinamiku rotā klusa apgarotība un muzicēšanas prieks. (Kārkliņš 1978). Ilzes Graubiņas ierakstu repertuārs (tie veikti ne tikai Latvijas Radio, bet arī Berlīnē, Nansī un Parīzē) aptver plašu diapazonu – no baroka, klasicisma un romantisma līdz 20. gadsimta krievu, franču un spāņu komponistu darbiem. Nozīmīga vieta ir latviešu mūzikai, īpaši Jāzepa Vītola, Jēkaba Graubiņa, Alfrēda Kalniņa, Volfganga Dārziņa, Jāņa Mediņa, Jāņa Ivanova, Romualda Kalsona un Jura Karlsona mūzikas ieskaņojumiem. Rīgas skaņu ierakstu un skaņuplašu fabrikā "Melodija" izdotas piecas skaņuplates, bet 2000. gadā iznāca pianistes kompaktdisks ar Johana Sebastiāna Baha, Domeniko Skarlati, Izaka Albenisa un Sergeja Prokofjeva mūziku. Tagad viņas ieraksti pieejami arī digitālajās platformās. Daudzi no Ilzes Graubiņas astoņiem Dārziņskolas, 37 Mūzikas akadēmijas un sešiem asistentūras/maģistratūras absolventiem ir guvuši godalgotas vietas dažādos starptautiskos konkursos. Pie profesores mācījušies Zigmars Liepiņš, Arianna Goldiņa, Lelde Paula, Anita Pāže, Diāna Griņeviča, Dace Kļava, Ģirts Bīrītis, Viesturs Mežgailis, Andris Grigalis, Sandra Jalaņecka, Armands Ābols, Inese Klotiņa un daudzi citi. Profesores izcilo pedagoģisko talantu apstiprināja arī viņas kolēģis Klavieru katedrā Valdis Krastiņš: "Ilzes Graubiņas meistarība muzikālās režisūras novadā ļāvusi pianistei izvirzīties arī republikas klavierspēles pedagogu avangardā. Visiem Ilzes Graubiņas klases audzēkņiem raksturīga izkopta spēles kultūra, mērķtiecīgs, rūpīgi veidots priekšnesums; šādā kopīgu principu uzstādījuma nozīmē jau varam runāt par skolu, par noteiktu virzienu, kas tikpat spilgti kā spēle pauž pianistes māksliniecisko ievirzi." Cerams, ka arī jaunie Latvijas pianisti savā spēlē sekos augstajiem Ilzes Graubiņas ideāliem!

Heliplaadil kõlavad salvestused 1920-30 aastatest, mille on restaureerinud Heino Pedusaar.

1965. aastal ilmunud Melodija plaadil kõlavad Villem Reimanni süit "Vilsandi" ja Jaan Räätsa Kontsert kammerorkestrile, op. 16.

Stāsta kultūras socioloģe, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Dagmāra Beitnere-Le Galla Kultūrā iedibinātā prakse kādam novēlēt "Daudz laimes dzimšanas dienā!" meklējama senos laikos. Arī apsveikuma veids ir attīstījies no dažādu kultūras un vēstures tradīciju sintēzes. Senatnē Austrumu imperatori bija uzsākuši tradīciju rīkot svētkus dzimšanas dienās. Hērodots (5. gadsimts p.m.ē.) rakstīja, ka cilvēki Senajā Persijā svin savu dzimšanas dienu, ja tur nav citu svētku dienu. Atcerēsimies, ka Senajā Grieķijā pazina ciklisko laiku: vienu Olimpisko gadu veidoja četri astronomiskie gadi. Savukārt lineāro laika skaitīšanu pazina romieši, ko pēc savas tradīcijas vēlāk turpināja kristīgā baznīca un gada ritmu veidoja baznīcas svētki. Kristīgajā kultūrā, kuras aizsākuma gadsimtos dominēja askēze, svinības uzlūkoja kā lieku greznību. Aleksandrijas Origens (apm. 185–253) aicināja kristiešus atturēties no dzimšanas dienu svinēšanas, jo tā esot pagānu paraža. Viduslaiku Eiropā tika atzīmētas karaļu dzimšanas dienas, tās svinēja pilīs ar mielastu. Ierindas cilvēku dzimšanas datumus priesteri sāka pierakstīt samērā vēlu. Pēc reformācijas cilvēku uzskaite tika regulēta baznīcas grāmatās ar dzimšanas un miršanas atzīmi, bet pat tajās datumi dažkārt ir izdzisuši. Tomēr ir dažas norādes, ka, iespējams, kāda veida dziesmas tika dziedātas agrīnā vēsturē. Bet nav bijis pietiekami daudz pētījumu, lai apstiprinātu šo jautājumu. Jāpiemin, ka pat mūsdienu sabiedrībā dažas reliģiskās grupas nesvin dzimšanas dienas, izņemot varbūt reliģiskās grupas dibinātāju.   Vēl šodien Tuvo Austrumu kultūrā sakarā ar bērna piedzimšanu tiek nokauts mājdzīvnieks, kā to nosaka reliģiskie priekšraksti – ka piedzimšana ir svētku brīdis ģimenē un tas ir jāsvin ar mielastu. Tuvāk pie mūsdienu prakses Daudzās senajās kultūrās, tostarp grieķu un romiešu, dzimšanas dienas tika uzskatītas par galvenajiem notikumiem, ar dāvanām un laba vēlējumiem. Laika gaitā attīstījās arī apsveikuma formas un novēlējumi gaviļniekam dzimšanas dienā. 19. gadsimtā modernās sabiedrības veidošanās laikmetā vēlējums "Laimīgu dzimšanas dienu!" ieguva popularitāti un izplatījās izglītotās sabiedrības vidē. Frāzes "laimīgs" un "dzimšanas diena" jau tika regulāri lietotas, lai sazinātos par prieku un pieminētu cilvēka dzimšanas gadadienu. Šo frāžu apvienošana frāzē "Sveicu dzimšanas dienā!" kļuva par īsu un vispāratzītu veidu, kā novēlēt kādam daudz laimes dzimšanas dienā un izbaudīt šo īpašo dienu. Vairumā gadījumu, ja kādam dzimšanas dienā nepasaka "Sveicu dzimšanas dienā!", tas būtiski cilvēka dzīvi it kā neietekmē. Tomēr dzimšanas dienas atpazīšana un laba vēlēšana tiek uzskatīta par pieklājīgu un jēgpilnu žestu. Novēlot kādam "Laimīgu dzimšanas dienu!", jūs izsakāt atzinību par viņu īpašo dienu un simboliski pievienojaties viņa patīkamajam notikumam. Cieņa pret cilvēku viņa dzimšanas dienā var uzlabot sakarus un veicināt veselīgu sociālo klimatu. Liela daļa cilvēku, kas nodarbojas ar sociālajiem medijiem, ir radījuši jaunu veidu  šāda veida apsveikumiem – respektīvi, "Daudz laimes dzimšanas dienā!" kļuvis par "Laimīgu dzimšanas dienu!", nereti lietojot angļu valodā pieņemto vēlējumu, kas kļuvis internacionāls: "Happy Birthday!" Analizējot šo sveicienu, mēs iegūstam ainu – cilvēkam ir viena piedzimšanas diena un daudzas jo daudzas dzimšanas dienas kā ikgadēja reference uz šo vienu pašu svarīgāko. Un tagad par slaveno dziesmu Dziesmas "Daudz laimes dzimšanas dienā!" pirmsākumi meklējami 1893. gadā, kad Mildreda Hila, bērnudārza audzinātāja Luisvilā, Kentuki štatā, izveidoja tradīciju bērniem ar dziesmu sveicināt dzimšanas dienā gaviļnieku. Saglabājies stāsts, ka dziesma radās spontāni, ieliekot jaunu sveiciena tekstu sen zināmās dziesmas "Labrīt tev!" melodijā. Melodija ar tekstu dziesmai "Happy Birthday to You" pirmo reizi drukātā veidā parādījās 1912. gadā. Nevienā no dziesmu "Daudz laimes dzimšanas dienā!" dziesmu vārdiem nebija iekļauti titri vai autortiesību paziņojumi, līdz uzņēmums "Summy Company" reģistrēja autortiesības 1935. gadā. 1988. gadā "Warner/Chappell Music" par 25 miljoniem ASV dolāru iegādājās kompāniju, kurai piederēja autortiesības, un dziesmas "Happy Birthday" vērtība tiek lēsta 5 miljonu ASV dolāru apmērā. Tās autortiesību termiņš beigsies 2030. gadā. Tāpēc dziesmas neatļauta publiska atskaņošana ir nelikumīga, ja vien netiek maksāta autoratlīdzība…   2010. gada februārī autoratlīdzība par vienu lietošanu (piemēram, filmās un citos pelnošos projektos) bija 700 ASV dolāru. Ir uzskats, ka tā ir visvairāk pelnošā dziesma vēsturē. Interesanti, ka Eiropas Savienībā dziesmas autortiesības beidzās 2017. gada 1. janvārī. Laimes vēlējums latviski Nupat atzīmējot Raimonda Paula dzimšanas dienu, sociālajos medijos bija arī latviskais variants apsveikumam. Jo latviešu sabiedrībā ir tāda kā goda lieta ne tikai uzdziedāt internacionālo "Happy Birthday to You", bet vienmēr sākt ar latvisko laimes vēlējuma dziesmu ar trim pantiem "Daudz baltu dieniņu!", kuru sacerējis komponists Jēkabs Graubiņš 1935. gada 30. decembrī. Paldies viņam par latvisko versiju dzimšanas dienas bērniem!  

Estonia teatri kauaagse dramaatilise tenori, Georg Otsa isa Karl Otsa (1882-1961) albumil kõlavad aariad nii oratooriumist "Simson", operettidest "Mariza" ja "Paganini" kui tänapäeval tundmatust ooperist "Evangelist".

Valik muusikalisi hetki Imre Kálmáni armastatud operetist "Bajadeer". Vinüülplaat on ilmunud 1990. aastal firmalt Melodija.

1982. aastal Melodija märgi all ilmunud vinüülplaadil kõlavad Mart Saare originaalviisidele loodud soololaulud, mis on valminud aastatel 1923–1940.

Sellele plaadile on salvestatud läbilõige Veljo Tormise meeskooriloomingust aastatel 1963-69 Jaan Kaplinski ja Paul-Eerik Rummo tekstidele.

Stāsta džeza mūzikas menedžere, žurnāliste, sabiedrisko attiecību speciāliste un dzejniece Aleksandra Line Vārdu salikumu “aizliegtā mūzika” saistībā džezu esam dzirdējuši neskaitāmas reizes un lasījuši visās vēstures grāmatās, taču tā nav līdz galam taisnība. Džezs Latvijā parādījies jau 20. gados, vairāk nekā pirms gadsimta, un līdz karam mūsu valsts ir draudzējusies ar amerikāņiem. Pēc Otrā pasaules kara pie mums bija ieceļojuši daudzi ārzemju mūziķi, un džezs piedzīvoja uzplaukumu. Tas brīdis, kad Padomju Savienībā sāka aktīvi lietot teicienu “Кто сегодня любит джаз, тот завтра родину продаст” (Kurš šodien mīl džezu, tas rīt pārdos dzimteni), sakrita ar Aukstā kara periodu. Džeza žanrs bija dzimis Amerikā, un tikai tāpēc skaitījās PSRS ideoloģiskā ienaidnieka mūzika – bet neviena likuma, ar kuru to varēja aizliegt, nebija. Taču repertuāru konstanti vēroja. “Rietumu” mūziku spēlēt atļāva, bet rūpīgi izrēķināja tās īpatsvaru procentos. Nācās mānīties – džezbendu programmās, ko apstiprināja valdošā vara, norādīja aranžētāju, nevis komponistu. Piemēram, realitātē skanēja Djūks Elingtons, tikmēr oficiāli rakstīja, ka Raiskijs. Tā altsaksofonists, pedagogs un aranžētājs Imants Meķis kādā sarunā piemin, ka pēc pirmā Latvijā džeza festivāla KIKOK konservatorijas dekāns izsauca visus studentus, kuri tajā piedalījās – tie bija pats Meķis, Ivars Vīgners, Aivars Krūmiņš, Ivars Birkāns, Raimonds Raubiško, Aivars Zītars, Zigurds Rezevskis un citi – un kaunināja: “Ja spēlēsiet šādā stilā, vajadzēs atvadīties no studenta goda, metīs ārā!” Taču kauninājumiem nesekoja izslēgšana. Esmu pavisam nesen lasījusi baltkrievu vēsturiskajā žurnālā “JAZZ-kvadrat” arī šādus Latvijas džeza žurnālista Valērija Kopmana vārdus: “Par KIKOK runājot, ienaidnieka valstī Amerikā dzimušā žanra festivāls notika tieši datumā, kurā risinājās kārtējais PSRS partijas plēnumss, tāpēc tā dalībnieki spēlēja džezu tai vietā, lai iepazītos ar plēnuma lēmumiem. Tas arī bija viens no būtiskiem iemesliem, kādēļ džezs pēc šī slavenā festivāla atgriezās pagrīdē.” Daudzi klausītāji droši vien atceras arī Aldi Ermanbriku – žurnālistu un kolekcionāru, savulaik Latvijas Radio literāro redaktoru, fabrikas “Melodija” redaktoru visās Baltijas valstīs un arī Latvijas Televīzijas un Radio raidījuma “Varavīksne” vadītāju. “Varavīksnes” skatītāji tika iepazīstināti ne tikai ar Latvijas estrādes jaunumiem, bet arī Rietumu populāro mūziku, ko oficiāli ievest Latvijā padomju laikā nedrīkstēja. “Tas, ko es darīju, bija vairāk vai mazāk pretvalstiski”, teica man intervijā Ermanbriks – viņš tolaik draudzējās ar igauņu kolēģiem, kuri slepeni viņam ierakstīja aizliegto mūziku, meloja par to, ka rietumu dziesmu saknes aug no Maskavas Centrālās televīzijas, un ik dienu saņēma draudus no čekas. “Tie jau tie laiki – mēs zinājām, ka daudz ko nedrīkstēja, bet tāpāt darījām”, viņš teica. Visa džeza aizstumšana pagrīdē bija mūsu platuma grādos ļoti skarba – taču papīros neierakstīta, un tāpēc lielie gribētāji varēja šādu cenzūru un aizliegumus uzmanīgi… apiet. Un paldies viņiem, ka par spīti situācijai to arī darījuši.  

Melodija 1988. aasta vinüülplaadil kõlavad W. A. Mozarti neli kvartetti flöödile, viiulile, vioolale ja tšellole. Albumile on jäädvustatud kvartetid C-duur (KV Anh. 171), G-duur (KV 285a), D-duur (KV 285) ning A-duur (KV 298).

Unustamatu laulukirjutaja Arne Oidi albumil esitavad tema loomingut Voldemar Kuslap, Jaak Joala, Vello Orumets, ansambel Laine, Heli Lääts, Uno Loop ja Marju Kuut.

Vinüülplaadil kõlavad helilooja Eugen Kapi Sümfoonia nr. 3 F-duur "Kevadine" ja süit balletist "Kalevipoeg". Mängib Eesti NSV Riiklik Sümfooniaorkester dirigent Neeme Järvi juhatusel. Plaat on ilmunud plaadifirmalt Melodija 1977. aastal.

Arī steļļu klaboņa var būt savdabīga melodija, skaņas kods un saprašanās zīme dažādu gadagājumu audējām. Šī amata prasme kā pavediens satur kopā vairākas audēju paaudzes. Dziesmu Svētku laikā Tautas lietišķās mākslas izstādē „Mēs” vienkopus būs aplūkojami  rokdarbnieku, pinēju, rotkaļu, kokgriezēju un keramiķu darbi. Arī audēju darinājumi. Ierakstu sērijā „No paaudzes paaudzē” tiekamies ar audējām Ērgļos un Ogrē. „Pati  aušana jau ir vienkārša, tā ir kā meditācija,” saka viena no rokdarbniecēm, cita atkal bilst, ka aušana ir gan matemātika, gan joga, gan  krāsu prieks. Kas ir tas dzinulis, kas liek pētīt un pašai zīmēt musturu, piņķerēties ap riekumiem, šķietiem un velkiem, lai diegus sagatavotu aušanai?  Un cik spēcīgs ir rokdarbnieču gēns, kas tiek nodots mantojumā pēctečiem? To atklāj māte un meita – Inese un Ilze Mailītes Ērgļos, Cēsu aušanas pulciņa vadītāja Gita Krīgere un viņas meita Santa Grīnberga – aušanas studijas vadītāja Ogrē. Rokdarbu prasmes tiek nodotas mantojumā, ja agrāk to iemācījās skala gaism  saimes istabā sēdot, tad Latvijas  brīvvalsts laikā dažādos mājturības pulciņos un skolās. Padomju gados tautas lietišķās mākslas studijās, kas bija sava veida oāzes, lai patvertos no apkārtskanošajiem ideoloģiskajiem  lozungiem, kur cilvēks savā nodabā varēja mācīties un izkopt rokdarbu prasmes, sniedzot pārskatu par sendienu amatu virzību un attīstību, teic Latvijas Nacionālā kultūras centra Tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena. Ērgļos, „Zemzaru” mājās, sagaida viena no „Mailīšu fabrikas” saimniecēm – rokdarbniece ceturtajā paaudzē Ilze Mailīte, tērpusies vienkārša piegriezuma tumši zilā kleitā, kuras audumu darinājusi viņas vecvecmāmiņa Anna. Pēc brīža parādās Ilzes mamma – tautas daiļamata meistare Inese Mailīte, arī viņa par godu intervijai ir uzvilkusi pašaustas drānas kleitu. Ne reizi vien plašsaziņas līdzekļos ir stāstīts par Vilces pagastā dzimušā Pētera Viļumsona stellēm, kuras viņš izgudroja un patentēja pagājušā gadsimta sākumā. Pusautomātiskas un plaši izmantotas, vēlāk piemirstas, bet. pateicoties Inesei Mailītei, piedzīvojušas savu renesansi un iekļautas  Memateriālās kultūras mantojuma sarakstā. „Mailīšu fabrikā” var aplūkot un izmēģināt vairākas un dažādas aužamās iekārtas, tai skaitā ar datoru programmējamas stelles, bet šoreiz runājam ne tik daudz par stellēm, cik par  aušanas garu šajā ģimenē. Savukārt ar tautas lietišķās mākslas studijas „Saiva” vadītāju Santu Grīnbergu un viņas mammu – tautas daiļamata mākslas meistari un Cēsu aušanas pulciņa meistari Gitu Krīgeri tiekamies Ogres novada kultūras centra izstāžu zālē, kur aplūkojami novada amatnieku darbi, tai skaitā studijas „Saiva” darinājumi. Dažādu nokrāsu vēsajos toņos austi darbi, atainojot upes – Daugavu un Ogri. Arī šīs abas audējas ir tērpušās pašdarinātos lina tērpos – Santai svārkus un sev kleitu šuvusi Gita, Santai arī aplikusi siksnu ar Lielvārdes jostas rakstiem, jo tieši ar Lielvārdes jostas aušanu Santa sākusi savu ceļu pie stellēm.

Tallinna Trio tegutses aastatel 1971-1991 ning mängis teoseid 17. sajandist kuni moodsa klassikani. 1982. aastal ilmunud Melodija albumile on salvestatud sellest väike läbilõige. Albumil mängivad pianist Valdur Roots, viiuldaja Jüri Gerretz ja tšellist Toomas Velmet.

Eesti opereti armastatud primadonna ja erakordse häälega estraadilaulja Helgi Sallo on loonud lugematu arvu meeldejäävaid rolle muusikateatris. Tema esimesel vinüülplaadil kõlavad laulud operettidest ja muusikalidest.

Pianist Matti Reimann mängib heliloojate Heino Elleri, Villem Reimanni ja Jaan Räätsa klaveriteoseid. Eesti klaverimuusika plaadisarja teine vinüülplaat on ilmunud 1983. aastal firma Melodija märgi all.

Veljo Tormis on seadnud 29 vanavanemate koolilaulu lastekoorile ja plokkflöödile ad libitum. Album on ilmunud 1988. aastal firmalt Melodija.

Helilooja Peeter Vähi elektroonilise muusika plaat aastast 1989 firmalt Melodija.

Melodija 1969. aastal ilmunud vinüülplaadil mängib pianist Bruno Lukk heliloojate Carl Maria von Weberi ja Heino Elleri klaveriteoseid.

Razmišljanje u povodu svete Cecilije.

Melodija 1970. aasta vinüülplaadil mängib klaveriduo Anna Klas - Bruno Lukk.

Vanamuusika ansambli Hortus Musicus firma Melodija märgi all ilmunud duubelkogumiku keskmes on Itaalia 14. sajandi trecento muusika. Trecento on termin, mida kasutatakse 14. sajandi Itaalia renessansi kultuuriloo kirjeldamisel.

Stāsta Latviešu folkloras krātuves pētniece Ieva Vīvere Latvijas romu jeb čigānu tradicionālā mūzika tikusi ierakstīta maz. Kad 2002. gadā sāku to ierakstīt un pētīt, manā rīcībā bija: ap 20 nošu pierakstu, apmēram 35 dziesmu teksti, ap 50 dziesmu tekstu fragmentu un sižeta aprakstu, kā arī 1981. gadā izdevniecībā “Melodija” publicētā skaņuplate ar sešām Kurzemes čigānu dziesmām. Pastāstīšu par šīs skaņuplates tapšanu. Tolaik skaņu ierakstu izdevniecībā “Melodija” par mūzikas redaktoru strādāja komponists un pianists Edmunds Goldšteins. Tautas mūzika viņu ir saistījusi vienmēr, un kāda tautas mūzikas koncerta iespaidā viņš izdevniecībā “Melodija” ierosinājis: “Uztaisīsim skaņuplates ar folkloru! Igauņiem, leišiem, krieviem ir – mums nav!” Tā pēc viņa ierosmes tapa skaņuplašu sērija “Latviešu folklora” un līdz 1986. gadam izdevniecībā tika ierakstīta Bārtas, Alsungas, Vidzemes, Rikavas, Briežuciema, Rekavas, Aulejas un Preiļu novada, kā arī lībiešu un čigānu tradicionālā mūzika. Ar romiem Goldšteins bija pazīstams, vienu gadu vadot estrādes ansambli Ventspils Dzelzceļnieku klubā. Ansamblī muzicēja arī vairāki romi. Goldšteins dziedātājai Nijai Bergmanei vaicājis pēc kādas vietējās čigānietes, “kas dzied īstās čigānu tautasdziesmas, nevis ciganščinu”, ar to domājot tajā laikā Padomju Savienībā populāro čigānu skatuves mūziku. “Viena ir!”, teikusi Nija Bergmane, un rosinājusi doties pie 1903. gadā dzimušās Elvīnas Paučas, sauktas par tanti Annu. Kaut arī par gaidāmajiem viesiem tante Anna nav zinājusi, viņa sagaidījusi tos uz sliekšņa dziedādama un dejodama – “Balss kā ērģele!” Ierakstītāji pie viņas braukuši trīs reizes un viņa esot dziedājusi arī daudz ziņģu latviešu valodā, kas senāk bija nozīmīga Ventspils čigānu tradicionālās mūzikas daļa. Viņa stāstījusi arī par Kurzemes čigānu kāzu ieražām. Diemžēl tehnisku iemeslu dēļ no šiem ierakstiem saglabājušās tikai sešas platē iekļautās dziesmas čigānu valodā, kas ir spilgta Kurzemes čigānu kultūras liecība. Publicējot skaņuplati “Kurzemes čigāni”, tantes Annas portretu gleznojusi māksliniece Biruta Baumane. Bet vairākas šāda stila dziesmas ir pierakstītas notīs jau 20. gadsimta 30. gados, un vēl 21. gadsimta sākumā bija sastopamas vecākās paaudzes Ventspils romu repertuārā.

Melodija 1987. aasta vinüülplaadil esineb ansambel Hortus Musicus.

Varajase muusika ansambel Hortus Musicus mängib muusikat 16.-17. sajandi Prantsusmaalt. Vinüülplaat on ilmunud 1984. aastal firmalt Melodija.

Melodija 1978. aasta albumil mängib pianist Rein Rannap Johann Sebastian Bachi loomingut.

Heiki Mätlik mängib klassikalise kitarrimuusika tuntumaid palu, mis kõlavad sageli kontserdilavadel ja esinevad kitarrimängu õppijate kavades. Vinüülplaat on ilmunud 1988. aastal firmalt Melodija.

Melodija vinüülplaat aastast 1978.

Album on ilmunud 1988. aastal firmalt Melodija.

Melodija 1966. aasta 10-tollisel vinüülplaadil on heliloojate Jaan Räätsa ja Eduard Tubina helitööd. Mängivad Eesti Raadio Sümfooniaorkester ja Kammerorkester dirigent Neeme Järvi juhatusel.

Melodija vinüülplaat aastast 1990.

Melodija mrmra kot veter v vejah dreves … Pripoveduje: Katja Levstik. Napisal: Radivoj Rehar. Posneto v studiih Radiotelevizije Ljubljana 1977.

Eesti kammerkoor laulab dirigent Tõnu Kaljuste juhatusel Cyrillus Kreegi vaimulikke rahvaviise. Vinüülplaat on ilmunud 1989. aastal firmalt Melodija.

Helilooja Lydia Austeri muusikaga vinüülplaat on ilmunud 1978. aastal firma Melodija märgi all.

Ansambel Hortus Musicus esitab 1983. aastal firmalt Melodija ilmunud plaadil prantsuse 16. sajandi ilmalikku muusikat. Ansambli kunstiline juht on Andres Mustonen.

Melodija plaadisarjas "ERSO solistid" soleerivad orkestri ees pianist Peep Lassmann ja kontrabassimängija Mati Lukk.

Par vecumu nav jādomā, tas atnāks tāpat, un nevienam tas neizpaliks. Ja par to domāsi, tas tikai atņems gaišumu dzīvei, uzskata leģendārā dziedātāja Margarita Vilcāne. Par godu mākslinieces jubilejai 25. janvārī norisināsies koncerts "Margarita. Melodija. Mode". LTV raidījumā "Kultūrdeva", par savu koncertdzīvi dziedātāja stāsta: "Man ir vajadzīga skatītāju atsauksme. Es mēģinu viņiem izstāstīt, kā man ir gājis, dziedot. Ja man rodas tas kontakts ar klausītāju, lielāka laime nevar būt."

1960. aastal Melodija väljaandes ilmunud vinüülplaadil kõlab Eugen Kapi ja Ester Mägi sümfooniline looming.

1988. aasta Melodija vinüülplaadil mängivad pianist Kalle Randalu ja kitarrist Boris Björn Bagger.

Pianist Kalle Randalu soleerib Melodija 1985. aastal ilmunud vinüülplaadil W. A. Mozarti Klaverikontserdis nr 25 C-duur KV 503. Leningradi vana- ja kaasaegse muusika kammerorkestrit juhatab dirigent Eduard Serov.

Melodija vinüülplaat aastast 1976. Laulab bariton Tiit Kuusik, klaveril saadab Valdur Roots.

1974. aastal ilmunud Melodija vinüülplaadil laulab Tallinna Kammerkoor. Dirigeerivad Kuno Areng, Ants Üleoja ja Arvo Ratassepp.

Mart Saare soololaulude sarja esimene osa on ilmunud 1981. aastal plaadifirmalt Melodija.

Plaadisarja "Eesti lauljaid operettides" esimene kogumik on ilmunud 1972. aastal firmalt Melodija.