Podcasts about rozent

Stipendija veltīta jauniem talantiem, kas nevar negleznot. Jau ceturto reizi pasniegta Aijas Jurjānes stipendija, tās saņēmējs šogad ir Rasmus Marks. Autora darbi ievēroti ar pamatotu un izzinošu konceptuālu pieeju. Piešķirtas arī veicināšanas prēmija un simpātiju balva, ko ieguvušas Anna Saulīte un Šarlote Lablaika. Visi trīs jaunieši ir Jaņa Rozentāla mākslas skolas 3. un 4.kursa audzēkņi.

"Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu," intervijā gleznotājam Kasparam Zariņam LR3 "Klasika" raidījumā "Mākslas vingrošana" atzīst gleznotājs Ritums Ivanovs. stāstot par savu personālizstādi "Templis", kas šobrīd aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Pēc vairākus gadus ilgas radošas izpētes un sadarbības ar Rotko muzeju Ritums Ivanovs transformē kādreizējā militārā arsenāla telpas par Templi ar četrām kapelām. Gleznu sērijas, sadalītas un kārtotas, pielāgojoties arsenāla ēkas struktūrai, turpina mākslinieka padziļināto interesi par portreta glezniecības valodas analīzi. Izstāde ir ieskats mākslas vēstures lappusēs caur Rituma Ivanova meistarību un Marka Rotko intelektuālo mantojumu. Monumentālie portretējumi šeit kļūst par izziņas avotu, kurā atklājam īsto, patieso, klātesošo mākslinieku – Rotko, Rembrantu un arī Ritumu. Ivanova daiļradē portrets attiecināms uz virzienu, nevis galamērķi, norādot uz pašrefleksijas daudzslāņainību un netveramību. Portrets ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai – spogulis, kurā ieraudzīt to, kas ir ārpus vārdiem un skaidrojumiem. Pirms vērt durvis uz Templi ar četrām kapelām, Kaspars Zariņš noskaidro Rituma Ivanova ceļu uz mākslas pasauli, lūdz atklāt veidu, kā nonācis pie sev raksturīgās mākslas valodas un izteiksmes līdzekļiem, un kāpēc viņam ir svarīgs portrets un reālisma precizitāte tajā. Sarunā arī par darba ritmu; ideju, kas atnāk laika gaitā, intuīciju, netveramo mirkli, svaru kausiem, dialogu ar Rotko, Rembrantu un sevi… "Nebija viegli, toties saistoši un interesanti" Kaspars Zariņš: Kā tu nokļuvi līdz mākslas pasaulei? Ritums Ivanovs: Mākslas pasaulē nonācu ļoti aizraujoši, interesanti un saistoši, jo piedzīvoju "saulaino padomju bērnību". Nāku no Cēsīm, kur apkārt bija spēcīga mākslinieku kultūra ar vairākām mākslinieku dzimtām, kas Cēsīs radīja mākslu, kas radīja virzienus, kustības, plenērus, vides objektus, mākslinieku darbnīcas, kas jau padomju laikā piesaistīja daudz interesentu no visurienes, ko es tikai vēlāk, esot šajā vidē, sapratu. No tā visa daudz ieguvu. Mani pirmie skolotāji tieši Cēsīs bija ļoti profesionāli: gan Vilhelma Purvīša skolnieki, gan Ilmāra Blumberga laikabiedri – piemēram, Pēteris Rozenbergs, kurš bija gan teātra, gan kino mākslinieks – strādāja vairākos teātros un kinostudijā. Un tieši viņš bija viens no tiem, kas ieteica, lai turpinu savu izglītošanās ceļu Rīgā, Rozentāla mākslas skolā. Tā ka viens solis aiz otra soļa, un nonācu Rīgā – mācījos Rozīša mākslas skolā, kā mēs to saucām, un Mākslas akadēmija bija tālākais loģiskais solis – kaut arī nebija viegli, toties bija ļoti saistoši un interesanti. Es pat paspēju piedalīties kādā mākslas programmā, kas bija viena no pirmajām, kas vienu gadu man ļāva pamācīties Amerikā. Un kā tev radās interese par izteikti reālistisku glezniecības valodu? Tas bija kopējs process, jo mana mākslas valoda veidojās tieši tajā posmā, kad sabruka Padomju Savienība un sākās brīvā ekonomika: tad jau arī Mākslas akadēmijas beigās bija iespējas izstādīties, radīt darbus sev un brīvajam tirgum. Taču savu mākslas valodu man nācās veidot pašam saskarē ar pasauli, ne gluži akadēmijā. Daudzas lietas bija pret akadēmijas piedāvāto virzienu, kaut arī tehnoloģiski ļoti daudz mācījos arī no skolotājiem un pasniedzējiem.  Atceros, ka trešajā kursā tu uzgleznoji meiteni uz motocikla. Kuru Kozins (Vladimirs Kozins – ilggadējs LMA pasniedzējs – red.) lika apgriezt otrādi (smejas). "Precizitāte man vienmēr bijusi svarīga" Domājot par tavu autortehniku un profesionalitāti, prātā nāk kāda bērnības pasaka: tajā virtuozitātē sacentās bārddzinis un, ja nemaldos, kareivis ar zobenu. Bārddzinis spēja nodzīt ūsas skrejošam zaķim, bet kareivis lietus laikā varēja griezt zobenu virs savas galvas tik ātri, ka lietus tam nelija virsū. Arī tava meistarība ir apbrīnojama. Tu ne tikai glezno, bet arī zīmē ļoti skaistus zīmējumus ar ogli. Kas ir tavi paņēmieni un ieroči, ko tu lieto?  Tu ļoti pareizi saki – ieroči, valoda. Tu minēji arī tādu virzienu kā reālisms. Tie visi ir mūsu profesionālajā vidē saprotami termini, bet katrs mākslinieks iet savu ceļu, un izvēlas tos vārdus vai instrumentus, kas vislabāk darbojas. Man laikam visvairāk bija vajadzīga reālisma precizitāte, lai tuvāk nokļūtu cilvēka atveidei, kurā savukārt varu meklēt kādu dziļumu, tēmu. Protams, krāsas uzlikšana un triepienu veidošana – tas mums, visiem profesionāļiem, ir ļoti saistoši, un mēs vienmēr ar interesi sekojam cits cita darbībai un atklājumiem. Noteikti esmu mācījies no visiem, kas man bijuši blakus Latvijā un pasaulē. Piemēram, fotoreālisms Padomju Savienībā nebija iespējams – tas bija tāds kontrrevolucionārs virziens. Kādu laiku stipri ietekmējos no Amerikas virzieniem. Iespējams, ka tieši mācības Amerikā tev sekmēja šo virzienu, ne? Nē, interese man radās jau iepriekš. Amerikā drīzāk sapratu, ka jāveido sava valoda. Izmanto līdzekļus, iespējas. Tikai krietni pēc tām izstādēm, kas man bija 90. gadu beigās, man izveidojās tāda valoda, ar ko mani sāka atpazīt vai raksturot.  Tu esi izteikts portretists-figurālists. Esi veidojis arī valdības pasūtījumus. Ir Valsts prezidenta portrets. Ir Latvijas Universitātes bijušā rektora Indriķa Muižnieka portrets, kuram ir ļoti viltīga izteiksme, jo tu caur fotogrāfijām proti noķert un atspoguļot netveramo mirkli. Jā, tā precizitāte man vienmēr bijusi svarīga. Taču izstāde neveidojas tikai no gleznām, kas saliktas kopā. Ir svarīgi, kā to visu izveidot. "Tas ir stāsts par satikšanos" Kas slēpjas aiz nosaukuma "Templis", kā esi nosaucis savu izstādi, kas pašlaik aplūkojama Rotko muzejā? Kas slēpjas aiz tā tempļa, kas ir rosinošs un pasludinošs vārds? Pirmkārt jau pati vieta – Rotko muzejs – ar savu vārdu parāda to, ka tā ir nozīmīga vieta Latvijai un pasaulei. Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu. Pasaules kontekstā Rotko kā personība nav zināms, viņš kaut kādā mērā ticis nesaprasts, ar ko viņš pats savas depresijas laikā cīnījās, taču kā personība… Man likās interesanti to parādīt, lai, zinot viņa darbus, mēs kaut kādā mērā tiktos ar pašu Rotko – ar viņa vizuālo tēlu. Tas ir stāsts par satikšanos. Šajā izstādē es veidoju tādas kā portretu sērijas, ko nosaucu par kapelām. Tur ir četras telpas: viena kapela ir Rembranta kapela, viena – Rituma kapela, viena – Rotko kapela, un viena ir Mākslinieka realitātes kapela. Un tas viss kopā veido stāstu par templi. Tieši tāpēc arī uzliku šādu izaicinošu nosaukumu, lai telpā, kas ir pietiekami nopietna, muzejiski lieliska, veiksmīga, kurā var izstādīt mākslu, cilvēks ienāktu un koncentrētos tieši uz pašu skatīšanās procesu. Satikšanās procesu.  Rembrantu izvēlējos kā vienu no konceptuāliem portretistiem, kas tieši runā par sevi. Jo tie uzdevumi, arī pasūtījuma portretos, ir saruna ar sabiedrību par kādu citu cilvēku, par to uzdevumu, kas tiek uzdots, vai ne? Bet skatījums uz sevi ir tad, kad tu pats sev uzdod uzdevumu. Un Rembrants savā pašportretu sērijā uzdod sev uzdevumu – sekot savai dzīvei, un to viņš darījis visas dzīves garumā. Tas man likās interesanti – kā pakāpeniski radīt intrigu, lai lēnām satiktos arī ar Rotko. Tur ir arī manu pašportretu sērija ar ogles zīmējumiem un ar vienu monumentālu portretu. Tāds skarbs vīrs tu tur izskaties!  Nu jā, un tur var savilkt tās analoģijas, kurā posmā mēs esam. Rembrantā redzu viņu gan jaunībā, gan arī briedumā. Saprotu, ka arī es esmu tādā pašā posmā kā tie mākslinieki, un tad tas veidojas kā dialogs. Nevienu no šiem māksliniekiem, izņemot sevi, es nesatieku, bet saruna jau notiek tāpat, un es ceru, ka šāda dialoga veidošana rada izstādes saturu un ideju. Tad tas templis tur tā kā uzburas, jo tempļa jau kā tāda tur nav – tā ir bijusī militārā arsenāla ēka, ko man gribējās pārvērst par mākslas templi. Tagad tas funkcionē kā mākslas templis, jo tur ir ļoti veiksmīgas, interesantas un profesionālas izstādes. Sarunas teksts pilnā apjomā drīzumā būs publicēts portālā LSM.LV.

Jau 14. martā ar krāšņu Galā koncertu Emīla Dārziņa koncertzālē Dārziņskola noslēgs 80 gadu jubilejas sezonu. "Klasika" piedāvās šī koncerta tiešraidi. Kopā ar skolas simfonisko orķestri diriģenta Andra Vecumnieka vadībā uzstāsies skolas audzēkņi Lūkass Ančs, Eduards Baldiņš, Annija Iļjenko, Tīna Sloģe, Lueta Žagare, kā arī absolventi Daniils Bulajevs koncertmeistara lomā, Tomass Ančs, Artūrs Perts un "Lielās mūzikas balvas 2023" ieguvēji Trio Palladio – Eva Bindere, Kristīne Blaumane, Reinis Zariņš. Bet jau šobrīd skolas jubilejas jūtīs sarunājamies ar Emīla Dārziņa mūzikas skolas vadītāju Ivetu Lāci un vietnieci mūzikas izglītības jomā Ievu Sarju. Studijas viešņas pastāsta par intervijas brīdī vēl notiekošo, bet nu jau nule aizvadīto Pirmo Starptautisko Ilzes Graubiņas pianistu konkursu. Skolas pārstāves pauž pārdomas par Dārziņskolas izglītības būtību, uzskaita dārziņiešu galvenās īpašības un skolas pamatvērtības. Tāpat Iveta Lāce un Ieva Sarja vēsta arī par Emīla Dārziņa mūzikas skolas sadarbību ar pārējām trim Nacionālās Mākslu vidusskolas sastāvā esošajām izglītības iestādēm: Jaņa Rozentāla Mākslas skolu, Rīgas Doma kora skolu un Rīgas Baleta skolu. Tomēr sarunas galvenais temats – skolas jubilejas pasākumi un 14. martā gaidāmais Galā koncerts. Studijas viešņas atklāj, kā tika īstenots sarežģītais uzdevums – izvēlēties jubilejas koncerta atskaņotāju sastāvu un arī par to, kādu mūziku 14. marta koncertprogrammā dzirdēsim.

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Stāsts būs par tēlnieku un Valsts mākslas muzeja direktoru Burkardu Dzeni. Ar uzlecošas saules emblēmu, ko nosacīti uzskata par pirmo valsts ģerboni, Dzenis 1918. gada nogalē uzvarēja konkursā par jaunās Latvijas Republikas nacionālo simbolu. Šis ģerbonis tika lietots līdz 1921. gada 15. jūnijam, kad Satversmes sapulce pieņēma grafiķu Riharda Zariņa un Vilhelma Krūmiņa izstrādātu valsts ģerboni – tādu, kādu mēs to zinām šodien. 20. gadsimta sākumā Burkards Dzenis (1879–1966)  kļuva par vienu no latviešu profesionālās tēlniecības modernizētājiem un akmens tēlniecības tradīciju ieviesējiem. Līdzīgi kā brālēns Teodors Zaļkalns un kolēģis Gustavs Šķilters, mākslinieks Sanktpēterburgā pabeidza Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu (1898–1905), specializējies dekoratīvajā tēlniecībā. Atjaunotā mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideāli sekmēja Dzeņa nacionālo pašapziņu. Studiju beigās piešķirtā ārzemju stipendija viņam deva iespēju franču tēlnieka Ogista Rodēna mācību darbnīcā Parīzē (1906) apgūt impresionisma principus un Maskavā (1907) papildināt pieredzi bronzas liešanā. Pēc atgriešanās no ārzemēm Dzenis Ķīšezera krastā Staņģos uzcēla sev darbnīcu un lietuvi. Līdzās radošajam darbam, Dzenis vienmēr bijis arī sabiedriski aktīvs un nav vairījies no brīžiem grūtas atbildības nastas. Jau 1910. gadā Rīgā viņš iesaistījās pirmās latviešu mākslas izstādes rīkošanā, kas pārauga Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibināšanā. Liktenīgā saskare ar mākslas darbu vākšanu sākās, darbojoties tās valdē. Pirmā pasaules kara laikā tēlnieks piedalījās gan latviešu mākslas izstāžu organizēšanā Petrogradā un Maskavā, gan leģendāro nacionālās mākslas albumu sagatavošanā, ar kuriem diplomāts Zigfrīds Anna Meierovics 1918. gada augustā devās uz Rietumeiropu, cenšoties panākt Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu. 1920. gada 15. martā Dzeni apstiprināja par jaundibinātā “Izglītības ministrijas Mākslas muzeja pagaidu pārzini”. Muzejam ierādīja telpas toreiz vēl karā izpostītajā Rīgas pilī, un kopš šī brīža Rīgā darbojās divi mākslas muzeji – jau agrāk dibinātais Rīgas pilsētas mākslas muzejs gleznotāja Vilhelma Purvīša vadībā un tagad arī – Valsts mākslas muzejs. Dzenis rūpējās gan par muzeja krājuma papildināšanu turpmākos divdesmit gadus, gan iesaistījās valstiski reprezentatīvu izstāžu organizēšanā un dažādu komisiju darbā, kā arī meklēja muzejam piemērotākas, plašākas telpas. Jau 1929. gada 8. novembrī Dzenis rakstīja izglītības ministram par to oficiālu vēstuli, norādot – ja nevar uzcelt speciālu jaunu ēku, tad, piemēram, armijas arsenāls Jēkaba laukumā varētu tikt pārbūvēts muzeja vajadzībām (kopš 1988. gada LNMM izstāžu zāle “Arsenāls”). Vienlaikus Burkards Dzenis vadīja arī Lietišķās tēlniecības meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā un darbojās mākslinieku un audzēkņu biedrībā “Sadarbs”. Tēlniecībā viņu interesēja portreta žanrs. Memoriālajā tēlniecībā radīti Emīla Dārziņa, Rūdolfa Blaumaņa, Rūdolfa Pērles, Viļa Olava un citi kapu pieminekļi. Pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas atrodas viņa veidotais gleznotāja Jaņa Rozentāla piemineklis. Nacionālā romantisma garā stilizētās Dzeņa etnogrāfiskās saktas savulaik valkājušas dzejniece Aspazija, operdziedātāja Malvīne Vīgnere-Grīnberga, aktrises Jūlija Skaidrīte, Lilija Ērika un Marija Leiko. Vēl joprojām šodien Mākslas muzeja “Rīgas Birža” ekspozīcijās un ātrijā lietošanā ir Dzeņa savulaik Valsts mākslas muzeja apmeklētājiem dizainētie ozolkoka soli. 1944. gadā mākslinieks ar ģimeni emigrēja uz Vāciju, bet 1950. gadā pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Otrā pasaules kara beigās Valsts mākslas muzejā atstāto tēva privātkolekciju, godinot viņa piemiņu, jaunākais dēls Atis Dzenis 1993. gadā uzdāvināja tagadējam Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Paldies manai muzeja kolēģei un kopā veidotās izstādes “Mūsu muzejs. Valsts mākslas muzejam 100” līdzkuratorei Dr. art. Aijai Brasliņai par palīdzību šī materiāla tapšanā!

Nez, ko par to Janis teiktu? Divi mākslinieki, kuriem katram sava mātes valoda, un trešā - savstarpējām sarunām, sastopas Rīgā, Grosvaldu namā. Somu dziedātāja Ellija Forsele apbur latviešu gleznotāju Jani Rozentālu, kļūst par viņa sievu, modeli un bērnu māti, kas Rīgā iekārto dzīvokli Alberta ielā, uzņem viesus un šeit veido 20. gadsimta sākuma kultūras vidi. Alberta ielas jūgendstila nams 20. gadsimta 90. gadu nogalē apbur somu mākslas un kultūras vēsturnieci Sāru Vaherjoki- Honkalu, kura Rīgā meklē ēkas ar motīviem savam mākslas vēstures maģistra darbam. Kādā kāpņu telpā viņa pēta gleznojumus, uzkāpj līdz durvīm ar norādi “Janis Rozentāls”. Protams, mums zināms, ka tur tagad atrodas Rozentāla un Blaumaņa muzejs, bet Sāru Vaherjoki-Honkalu fascinē tas, ka šeit saimniekoja somiete –  dziedātāja Ellija Forsele-Rozentāle, kas apprecējās ar latviešu mākslinieku. Sāra pēta pieejamos dokumentus un Ellijas vēstules, uzraksta grāmatu "Ellija. Gleznotāja mūza", kurā ir arī iedomātas Ellijas dienasgrāmatas lappuses. Jani Rozentālu un Rūdolfu Blaumani esam pieraduši skatīt no sava – latviešu kultūras skatupunkta, Sāra Vaherjoki-Honkalu mums rāda, kā tos pašus notikumus, vietas un cilvēkus redz somu sieviete Ellija, kurai divu mākslinieku savienībā nākas savas radošās ambīcijas nolikt malā. Sāras Vaherjoki-Honkalu grāmatu "Ellija. Gleznotāja mūza" no somu valodas tulkojusi Gunta Pāvola, izdevuši "Latvijas mediji", Radio mazajā lasītavā par to stāsta projekta vadītāja Jūlija Dibovska. Raidījumu atbalsta:

Tas tiešām ir noticis – "Oskara" nominācijas, ar ko daudzi puspajokam flirtēja jau kopš Ginta Zilbaloža animācijas filmas "Straumes" spožās pirmizrādes Kannu kinofestivālā, ir kļuvušas par realitāti. Turklāt nevis viena, bet divas nominācijas – gan animācijas, gan starptautisko filmu kategorijā. Kolēģe Māra Rozenberga "Straumes" panākumiem sekojusi jau no pirmsākumiem un turpina to darīt. Šiem panākumiem ir palīdzējis ne vien tas, ka „Straume” pati par sevi ir izcila filma, bet arī tas, ka tā jau līdz šim bija spējusi savākt ļoti daudz balvu, ko, protams, pamana un no kā ietekmējas arī ASV Kinoakadēmijas balsotāji. Liela nozīme bija arī tam, ka filmu pamanīja un ļoti atzinīgi novērtēja ASV profesionālā prese – gan lielie laikraksti, gan nozarē respektēti izdevumi, ko arī lasa šie vairāk nekā deviņi tūkstoši ASV Kinoakadēmijas biedru. Un viņu vidū jau 20 gadus ir arī ASV dzīvojošā latviešu animatore Signe Baumane, kura pati ar savu izcilo animācijas filmu „Mans laulību projekts” bija pagājušā gada „Oskaru” „garajā sarakstā”. Šobrīd režisore strādā pie savas nākamās filmas „Karmas mezgls”. Ar viņu sazinājāmies, lai uzklausītu emocijas par „Straumes” triumfu un jautāju par kinoakadēmijas aizkulisēm. Signe Baumane atzīst, ka ir priecīga un gandarīta par "Straumes" panākumiem un ļoti gaidījusi nomināciju sarakstu. "Man tiešām bija milzīgs, milzīgs prieks, es no laimes apraudājos. Laba, laba sajūta ir," atzīst Signe Baumane.  "Man prieks ir vairākos līmeņos; man ir prieks par Latviju, par Latvijas filmas panākumiem, par filmas komandu, par Gintu Zilbalodi un par mums visiem man prieks. Bet arī man ir milzīgs prieks par visiem neatkarīgajiem animatoriem. Tā taču ir mazā budžeta filma - tikai trīs miljoni, kur viņa sacentās ar filmām, kurām 200 miljonu budžeti bijuši. Un arī, kā atzīmēja sociālajos tīklos, vienīgā filma, kas ir uztaisīta ar brīvi pieejamo programmu. Šīs filmas panākumi iedvesmos ļoti daudzus jaunus cilvēkus, un es ceru, ka būs mums vairāk neatkarīgo filmu un vairāk tādu mākslinieku un vizuālā integritāte filmās. Ļoti, ļoti, ļoti, ļoti laimīga es esmu." Signe Baumane skaidro, kā noris balsošana par "Oskaram" nominētajām filmām "īsajā sarakstā", un atklāj, ka gan daudzi viņas draugi, gan viņa pati pieteikusies vērtēt starptautiskajā kategorijā darbus tieši tāpēc, lai balsotu par "Straumi". Jautāta, kādas ir viņas prognozes, vai Gintam Zilbalodim un "Straumei" ir iespēja iegūt "Oskaru", Signe Baumane atzīst, ka viņai šķiet, ka ir liela iespēja. "Es tiešām domāju, ka iespēja ir daudz lielāka, nekā mēs to pašu varam pat iedomāties. Es domāju, ka ļoti liela iespēja," uzskata Signe Baumane. "Bieži vien ir tā bijis, ka viena izcila animācijas filma ir parādījusies un tikusi nominēta, un viņa nesaņem šo galveno balvu, bet lielā studijas filma saņem balvu, jo lielā studija ir ieguldījusi milzīgus līdzekļus šajā kampaņā un pārliecinājusi akadēmijas biedrus vienā veidā vai otrā veidā, ka jābalso noteikti par to studijas filmu. Cik tas ir iespējams šinī gadā ar visām šīm milzīgajām izmaiņām un ugunsgrēkiem Losandželosā, es īsti nezinu, kā var to pārliecināt. Man pašai liekas, ka izredzes ir 99,99%. Bet es esmu optimists. Tā, kā es ļoti ceru. Varbūt nevienam neko nesakām, sakām, ka ir jau labi, ka nominēta, ka labāk vairs nevar. Tas jau arī ir milzīgs gods. Tad, kad saņemsim "Oskaru", tad dziedāsim." Janvāra sākumā, kad „Straume” saņēma „Zelta globusu”, Māra Rozenberga arī viesojās Jaņa Rozentāla Mākslas skolā, kuru savulaik absolvējis Gints Zilbalodis.

Tapusi jauna ekspozīcija Rūdolfa Blaumaņa istabai - Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā Alberta ielā.  Ekspozīcijas autori ir Mākslas akadēmijas absolventi Dāniels Šatalovs un Justīne Emīlija Brieze. Kopā ar jaunās ekspozīcijas dizaineru Dānielu Šatalovu un ekspozīcijas mākslinieci Justīni Emīliju Briezi skaidrojam, ko abi Mākslas akadēmijas  beidzēji savā diplomdarbā pielikuši klāt. Tā ir pavisam neliela istaba, kurā no 1906. līdz 1908 .gadam kā apakšīrnieks mitinājies Rūdolfs Blaumanis. Grafikas nodaļas absolvente Emīlija ar gaisīgu un caurspīdīgu aizkaru palīdzību radījusi sasaisti ar Blaumaņa dzimto pusi, ekspozīcijā vēl citi mūsdienīgi risinājumi. Taču jaunie mākslinieki gandarīti, ka bakalaura diplomdarbs īstenojies pavisam uzskatāmā veidā. Dāniels beidzis Mākslas akadēmijas Produktu dizaina nodaļu, viņš atklāj, kas bijis grūtākais, veidojot ekspozīciju. Dāniels uzsver, ka ekspozīcija ir dizaina un mākslas apvienojums, un arī tapšanas procesā sadarbojušies, nešķirojot, ko kurš dara. Telpā nav daudz mēbeļu, taču nelielajam dīvānam pievēršam uzmanību. Aplūkojam vēl atsevišķas smalkas detaļas telpā, arī portretus stiklā, kas met ēnu uz sienas. Kopā ar muzeja speciālisti un ekspozīcijas satura autori Maiju Laimīti tapis dziļš un emocionāli spēcīgs vēstījums par rakstnieka pēdējiem dzīves gadiem, kad Blaumanis īrēja vienu istabu plašajā Rozentālu ģimenes dzīvoklī. Par jauno Blaumaņa istabas risinājumu gandarīta Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja Dace Vosa. Arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Holgers Elers apmierināts, ka studentu radošais process noslēdzies reālā, visiem pieejamā un apskatāmā darbā Nākamais projekts būs ekspozīcija par Andreju Upīti, kas taps sadarbībā ar Memoriālo muzeju apvienību un ar Andreja Upīša muzeju.

Ginta Zilbaloža animācijas filmas „Straume” panākumi turpina būt viens no apspriestākajiem sarunu tematiem arī jaunā gada sākumā: šonedēļ kā kronis visām līdzšinējām balvām piepulcējās „Zelta globuss”, vēl vairāk pastiprinot izredzes uz „Oskara” nomināciju. Kā uz „Straumes” uzvaras gājienu skatās vēl topošie animatori, kuri pašlaik mācās Zilbaloža savulaik absolvētajā Jaņa Rozentāla Mākslas skolā? Un kādu nozīmi Latvijas animācijas nākotnē filmas panākumiem redz Zilbaloža agrākie pedagogi? Uz tāfeles uzzīmēts melns kaķītis kā simbolisks sveiciens mani sagaida Rozentāla skolas klasē, kur tiekamies uz sarunu ar pasniedzējiem Dzintaru Krūmiņu un Madaru Gulbis. Krūmiņš vēl mazliet pielabo kaķīša acis. Ilggadējais studijas „Dauka” animators un režisors Dzintars Krūmiņš „rozīšos” pasniedz animāciju, bet gleznotāja Madara Gulbis bija Ginta Zilbaloža klases audzinātāja, tāpēc „Straumes” panākumiem abi seko ar īpašām emocijām. Pasniedzēji spriež, ka Ginta Zilbaloža radošais ceļš un filma „Straume” ir lielisks piemērs topošajiem animatoriem, ka ir jāmeklē pašiem savs ceļš un pārliecība, neapstājoties pie jau zināmā. Dzintars Krūmiņš smejas, ka trakākais, ko skolotājs varot pateikt, ir „tā dara”.  Sarunai pievienojas pieci Rozentāla skolas animācijas diplomandi – Mediju nodaļas pēdējā kursa audzēkņi, kuri izvēlējušies diplomdarbus veidot tieši animācijas tehnikā. Pieci ir daudz, vēl piebilst Dzintars Krūmiņš. Bet viņš to nesaista tieši ar „Straumes” panākumiem. Cik monumentāls darbs ir animācija, zina arī Rozentāla skolas animācijas diplomandi Augusts Šmelcs, Džesika Grebeņuka, Nils Vērītis, Agata Lesika un Sofija Mihailova. -- Ginta Zilbaloža skolas laika īsfilmas var noskatīties viņa „Vimeo” kontā.

Kas ir Tezē kopiena un kā izpaužas tās organizētā jaungada tikšanās jauniešiem? Ar ko tikšanās Tallinā bijusi īpaša? Kā jaunieši Tezē tikšanās ietvaros sagaida Jauno gadu? Gadumijā tepat netālu, Igaunijas galvaspilsētā Tallinā, notika ekumeniskās kopienas Tezē organizētā tikšanās jauniešiem, kurā piedalījās apmēram 3000 jauniešu no dažādām valstīm, t. sk. arī Latvijas. Kas pamudināja jauno gadu sagaidīt citā valstī ar svešiem cilvēkiem, atsakoties no ierastajām ērtībām un iejūtoties svētceļnieka lomā? Mūsu janvāra raidījuma viesiem Antai, Austrai un Haraldam katram ir savs iemesls un pieredzes stāsts. Ja arī Tu sagaidīji jauno gadu Tallinā, piedāvājam Tev iespēju salīdzināt savu un mūsu raidījuma viesu pieredzi. Bet, ja par Tezē tikšanos esi dzirdējis maz, tad šī ir lieliska iespēja uzzināt, kādēļ šī pieredze būtu jāgūst katram. Varbūt tieši šis būs īstais impulss, lai Tu nākamo gadu sagaidītu kopā ar citiem kristīgiem jauniešiem nākamajā Tezē tikšanās reizē... Parīzē! Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Samuels, Linda, Katrīna, Alise, Agate.

"Atdzimšana un atjaunošanās” – tā sauca mācītāju kustību Atmodas laikā un tā sauc grāmatu, kuras autors salīdzina pārmaiņas toreiz un tagad. Par laiku starp laikmetiem. Pirms Ziemassvētkiem raidījumā #1pret1 saruna ar lutera draudzes mācītāju Linardu Rozentālu.

 „Man vajadzīgs laiks, gaisma, telpa, materiāli, neatkarība un sapratne”- tā gleznotāja Frančeska Kirke raidījuma vadītājam Kasparam Zariņam noformulē savu radošo kodu. Bet vispirms tiek runāts par bērnību atraktīvā un talantiem bagātā mākslinieku ģimenē, par savu vizuālo valodu, kura balstās mākslas vēsturē un zināšanās par vecmeistariem, arī par domāšanas tehnoloģiju un rokrakstu, kas mainās no mediju  esamības vai neesamības. Raidījumā - arī par savas attieksmes paušanu, aizraušanos ar tango, par eiforisku stāvokli un to, cik svarīgi laiku pa laikam māksliniekam attīrīt smadzenes. Frančeska Kirke beigusi J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (1972) un Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības meistardarbnīcu (1978). Ieguvusi mākslas maģistra grādu (2003). Pamatnodarbe – glezniecība, bet darinājusi arī grāmatu ilustrācijas, plakātus, skaņuplašu un disku apvākus, leļļu filmas, sienu gleznojumus, grafisko dizainu vairākām Latvijas Bankas lata un eiro monētām. Izstādēs piedalās kopš 1974. gada. Bijusi dalībniece latviešu un starptautiskās mākslas izstādēs Rīgā, Maskavā, Viļņā, Parīzē, Strasbūrā, Briselē, Zvollē, Nirnbergā, Raumā , Ņujorkā u.c. Sarīkojusi vairāk nekā 30 personālizstādes ārzemēs un Latvijā. Ievērojamākās pēdējā laika izstādes - trauslums/fragile (2019/2020) Mākslas muzejā Rīgas birža, Skaistuma dekonstrukcija ( 1922) galerijā „ Māksla XO”, Bastions (2024) Rotko muzejā. Frančeskas Kirkes darbi iekļauti publiskās un privātās  kolekcijās. Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 1982. gada. Saņēmusi Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvu par izstādes Metropole. Rīga izveidi (kopā ar I. Baranovsku, 1999), ieguvusi Latvijas Mākslinieku savienības Zelta medaļu un Gada mākslinieka nosaukumu (2001), Autortiesību un komunikācijas konsultāciju aģentūras "AKKA/LAA Autora balvu 2020" u. c.

Šovakar, 23. novembrī, teātra patriarha Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, uzzināsim teātra balvas "Spēlmaņu nakts" ieguvējus. Bet vēl no rīta "Klasikā" tiekamies ar Ati Rozentālu — teātra kritiķi, pagājušās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētāju, laikraksta "Diena" žurnālistu un arī pieredzējušu mūzikas pasaules pārzinātāju. Liene Jakovļeva: Iespējams, ne visi, lasot tavas recenzijas un apcerējumus par teātri, aizdomāsies par to, ka tikpat daudz uzmanības, strādājot laikrakstā "Diena", tu velti politikai. Atis Rozentāls: Kā es parasti saku, maizi pelnu ar to, ka esmu Latvijas ziņu redaktors un šad un tad mani uzaicina arī Latvijas Radio raidījums "Krustpunktā". Pagājušajā nedēļā biju Valmierā un satiku vienu senu paziņu, kura teica: "Beidzot tu runā kā cilvēks, nevis tik gudri kā radio!" (smejas) Man nav žurnālista izglītības, bet žurnālistikā strādāju jau ļoti daudzus gadus, un sociālpolitika ir mana maize. Bet otra profesija ir teātra kritika: esmu beidzis maģistrantūru. Tas ir tas sviestiņš uz maizes.  Vai brīžos, kad tev nav jāvērtē konkrētais iestudējums, tu vari izbaudīt teātri vienkārši tāpat – ar prieku? Tieši vakar kādam teicu, ka tādu situāciju, kad es skatītos izrādi ar tā saucamajām nevērtējošajām acīm, jau gandrīz vairs nav. Varbūt kaut kur ārzemēs, kad skaidri zinu, ka nebūs jāraksta – tad varu palaist tos grožus vaļā. Savulaik intervijā Jakovs Rafalsons man teica: "Nu, ja jūs jau galvā rakstāt recenziju brīdī, kad skatāties izrādi, mēs skatāmies divas dažādas izrādes!" Es viņam piekrītu. Bet tajā pašā laikā neko darīt tur nevar: jau izrādi skatoties, viss pa tiem plauktiņiem jāsaliek... Un īpaši jau tad, ja esi "Spēlmaņu nakts" žūrijā un labi apzinies, ka sezonas beigās būs lielā izvērtēšana. Vakar salikāt visus punktus uz "i". "Lielajā mūzikas balvā" žūrija tik tiešām tos uzvarētājus uzzina brīdī, kad viņi tiek nosaukti. Kā ar jums? Mēs zinām... Ik pa brīdim ir priekšlikums, ka arī mēs varētu nezināt, bet mēs tam nemitīgi pretojamies viena iemesla dēļ: tāpēc, ka brīdī, kad žūrija nobalso, jābūt pārliecībai, ka atrāviens uzvarētājam ir pietiekami liels. Ka tur nav nejaušības un ir tikai viena punkta pārsvars. Jau vairākus gadus savu vērtējumu fināla fāzē liekam pēc sistēmas, ko savulaik ierosināja Eduards Liniņš, kas bija žūrijā – tieši togad manis žūrijā nebija –, un mēs tai pieķērāmies. Tā ir ļoti elastīga un ērta sistēma. Katrs žūrijas loceklis katrā kategorijā izvirza trīs pretendentus: pirmajai vietai liek trīs punktus, otrajai – divus, trešajai – vienu. (..) Šādi ir elastīgāk un pārliecinošāk, ka punktu skaits un uzvarētāja izrāviens ir lielāks. Arī vakar tā darījām. To, kādi ir rezultāti, es, protams, neteikšu, bet cīņas mums vakar nebija. Bija gan viena kategorija, kurā mēs pārbalsojām, jo tur bija tiešām vienāds punktu skaits. Un tas ir tas fakts, kāpēc mums jāzina rezultāti, jo diviem uzvarētājiem balvas netiek dotas. Esam devuši klusēšanas zvērestu. (smejas). Bet ir tāds trakums: pirms ceremonijas satiec cilvēkus, par kuriem tu jau zini, ka viņi dabūs balvu, bet tu nedrīksti iet klāt un apsveikt...  Vai esi saskaitījis, cik izrāžu vienā sezonā noskaties? Neesmu tik čakls kā Dita Jonīte – viņa skaita un raksta feisbukā. Es visu laiku saku, ka pienāks kaut kāds datums, kad arī es tā sākšu rīkoties, jo tas ir ļoti labi, tas ir ērti pašam. Ap simtu droši vien sezonā ir. Skaits kopumā gan ir samazinājies. Mēs savā laikā lielos teātrus lamājām par to, ka viņi pārvērtušies par fabrikām, jo pirmizrāžu laikā parasti bija trīs pirmizrādes vienlaicīgi. Dailē, piemēram, ar vienas dienas starpību bija vienlaicīgi trīs pirmizrādes: Lielajā zālē, Mazajā zālē un Kamerzālē. Tagad ir mazāk. Toties nāk klāt jaunas spēles vietas. Ir taču vēl "mazie" un neatkarīgie teātri, kurus taču arī vērtējat.  Protams, protams, jebkurš projekts, kurš vēlas, lai to vērtē, var pieteikties Teātra darbinieku savienībā, un tad šo projektu kritiķi noskatās. Arī komercprojekti var pieteikties. Mēs galu galā arī "Sfinksu" skatījāmies, un Maksims Busels ir nominēts. Bet tur iniciatīva jāizrāda viņiem pašiem. Jo uz valsts teātriem mēs ejam vienkārši tāpēc, ka mēs ejam, jo mums ir arī jāliek atzīmes. Tas nav tikai tā, ka izvirzām nominācijas. Un ko ietekmē šīs atzīmes? Teātru finansējumu. Koeficientu. Nezinu, cik lielā mērā, bet katrā ziņā mēs šīs atzīmes godprātīgi liekam. Piecas dažādas kategorijas desmit ballu sistēmā šogad – līdz šim bija piecu ballu sistēma – visām valsts kapitālsabiedrību izrādēm. Līdz ar to mums ir pienākums visas šīs izrādes noskatīties. Šovakar ir svētki. Bet kāda ir tava pieredze? Daudz nažu dūrienu esi saņēmis pēc tam, kad kaut kas pēc kāda prāta nav īsti pareizi izvērtēts? Bijis dažādi. Ir cilvēki, kuri nāk klāt, un apkampjamies, bet man bijusi arī diezgan traumatiska pieredze, kad pēc nomināciju paziņošanas sociālajos tīklos sākās kampaņa, ka viss ir nepareizi. Togad pirmoreiz biju žūrijas priekšsēdētājs – ja nemaldos, tā bija 2015./2016. gada sezona.  Tad tev vēl nebija uzaugusi tik bieza āda...  Man tā āda uzauga... Bet, ādai uzaugot, ir divas lietas. Pirmā – patīkamā īpašība – vairs tik ļoti nesāp tad, kad iedur nākamreiz. Bet otra – zem uzaugušās ādas var palikt Jāzepa ērkšķis, kas nekur nepazūd, un es tam cilvēkam, kurš kaut kādā veidā ir vērsies pret mani, līdz galam vairs atvērties nevaru. Bet es jau ļoti labi apzinos, ka pats esmu daudzus aizvainojis, tā jau ir dzīves realitāte. Tur neko nevar darīt. Aktīvajā kritikā esmu kopš 2013. gada, kad pabeidzu maģistrantūru – diezgan lielā vecumā ienācu kritikas laukā. Pabeidzu maģistrantūru, un uzreiz man piezvanīja no Kultūras ministrijas, kur toreiz strādāja Ingrīda Vilkārse, un piedāvāja man iet Spēlmaņu nakts žūrijā. Man izpalika iesācēja satraukums, ka man tagad visos teātros ir jālūdzas, lai mani ielaiž – ka esmu jaunais kritiķis. Man uzreiz bija durvis vaļā, jo biju žūrijā. Tas bija ļoti interesanti, ka tu tā uzreiz tiec iemests un uzreiz tā slodze... Tolaik skatījāmies arī dejas izrādes, un tad gan tas skaits jau gāja pāri simtam. Kā tev šķiet, vai garais nomināciju saraksts ik sezonu parāda Latvijas teātra ainu, virzību, kontekstu? Kaut ko tā parāda gan. Protams, vienmēr ir diskusija par dažiem, kuri tur nav iekļuvuši. Pēdējos gadus mums josta tiešām ir savilkta, jo nevaram vairāk par pieciem īsti nominēt – ar atsevišķiem ekstrēmiem izņēmumiem. Piemēram, šī reize ir izņēmums un ir nominēti septiņi režisori. Šogad arī ļoti jūtams tas, ka nav tikai Rīgas teātri vien. Lai gan joprojām daudziem cilvēkiem ir attieksme – ja kaut kas labs top ārpus Rīgas, tad ir lielais izbrīns. Un man savukārt ir brīnums par to, ka dažiem par to ir brīnums, jo tam tā sen nevajadzētu būt. Mēs esam pieraduši, ka mums ir ļoti labi teātri arī ārpus Rīgas, bet ik pa brīdim kādos rakstos parādās pārsteigums. Piešķirt Mūža balvas – tas arī vienmēr ir grūts uzdevums, vai ne?  To nedara žūrija. To dara Teātra darbinieku savienības valde. Tā ir balva, par kuru žūrijai nav pilnīgi nekādas darīšanas, tikai prieks. Protams, izvēle vienmēr ir sarežģīta, bet šogad ir brīnišķīgi, ka tieši šīs mākslinieces – Ilze Vazdika un Lidija Pupure – šo balvu šovakar saņems. Vairāk – ierakstā.

„Iztēle ir pretošanās forma,” saka portugāļu ilustrators Andrē Letrija (André Letria). „Tā pasargā mūsu spēju domāt pašiem.” Letrijas poētiskās un visiem vecumiem domātās grāmatas augstu novērtētas gan viņa dzimtenē Portugālē, gan citviet pasaulē. Divas no tām – „Ja es būtu grāmata” un „Karš” – iznākušas arī Latvijā. Andrē Letrija nesen viesojās Rīgā, lai stāstītu par sava radošā darba aizkulisēm un atgādinātu gan lasītājiem, gan topošajiem māksliniekiem, cik liela ir iztēles nozīme laikmetā, kas vedina arvien mazāk piepūlēties domāt. Andrē Letrijam piemīt prasme atbruņot sarunbiedrus ar veselīgu pašironiju. Nedēļas nogalē Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē sanākušajiem Rīgas Grāmatu svētku dalībniekiem viņš ar humoru atklāja, kā pēc daudziem gadiem ilustratora darbā nolēmis dibināt savu izdevniecību. „Sākumā es ļāvos alkatībai,” viņš iesmējās. Proti, Letrija bija nolēmis, ka pirmā jāizdod grāmata par futbolu, jo tai šo sportu mīlošajā Portugālē vajadzētu gūt lielus panākumus. Viņš kļūdījās: prezentācijā pirms viņa iecienītās komandas „Benfica” spēles futbola fani nopirka tieši četras grāmatas. „Tās bija pārāk poētiskas,” atzina Letrija, „un es sapratu, ka neko nesaprotu par grāmatu biznesu.” Tomēr arī nākamajos izdevumos viņš nemēģināja piespēlēt masu gaumei un turpināja darīt to, kam tic visvairāk: veidot poētiskas, vizuālas grāmatas, kurās ir maz teksta un liela vieta iztēlei. „Es ticu grāmatu nākotnei,” vēlāk saka Letrija, kad tiekamies uz sarunu Latvijas Radio. „Taču tām ir kļuvis daudz grūtāk aizsniegt lasītājus. Šajā digitālajā laikmetā mēs arvien vairāk pierodam pie virspusējas informācijas, pie tā, ka nav jāpiepūlas domāt. Mēs uzņemam ziņas, nepārbaudot faktus un to izcelsmi. Manuprāt, grāmatām mūs vajadzētu izaicināt un piedāvāt lietas, par ko domāt. Tādas ir grāmatas, ko es lasu, un arī grāmatas, ko radu pats. Šis darbs ir grūts, bet sniedz gandarījumu.” Un Andrē Letrijas grāmatu izdevniecībai „Pato Lógico”, kas portugāliski nozīmē „Loģiskā pīle” un reizē spēlējas ar vārdu „patoloģisks”, ir izdevies iegūt lasītāju mīlestību ne vien dzimtenē, bet arī citviet pasaulē. „Manis radītajām grāmatām ir dažādi slāņi un tās var dzīvot garu mūžu, jo katrā vecumā mēs tajās izlasām kaut ko citu. Piemēram, par grāmatu „Karš” dažiem pircējiem un arī citu valstu izdevējiem mēdz būt šaubas – vai tā būs piemērota bērniem? Manuprāt, jā. To var lasīt arī sešus vai astoņus gadus vecs bērns. Kaut arī tā ir tumša, pesimistiska un mazliet biedējoša, tā arī bērnam var pastāstīt, kādi mēdz būt kari. Protams, mazā vecumā viņi to uztvers virspusējāk, bet šo pašu grāmatu varēs lasīt arī pēc četriem, pieciem vai sešiem gadiem. Manuprāt, to var nodot no paaudzes paaudzē, jo šo grāmatu var uztvert ļoti dažādos līmeņos, un dažus no tiem var atslēgt tikai briedumā. Spējai lasīt attēlus te ir liela nozīme.” Letrijas grāmata „Karš” pērnvasar iznāca arī latviski – izdevniecībā „Liels un mazs”, Edvīna Raupa tulkojumā. Portugālē Letrija to izdeva jau 2018. gadā, un izrādās, ka grāmatas iecerei ir vēl senāka vēsture. Šo grāmatu Andrē radījis kopā ar savu tēvu – portugāļu dzejnieku un rakstnieku Žužē Žorži Letriju. Viesojoties Latvijā, Andrē Letrija tikās ar Jaņa Rozentāla Mākslas skolas 4. kursa studentiem, kam stāstīja par grāmatas „Karš” četrus gadus ilgo tapšanu, idejas attīstību, skicēm, krāsu nozīmi noskaņas radīšanā, darbu ar tekstu un tā autoru – savu tēvu, kura uzrakstītais beigās vairs neiederējās grāmatas struktūrā un bija jārada no jauna…  

Gleznotāja Ilze Avotiņa sarunā ar raidījuma vadītāju Kasparu Zariņu atceras savus pirmos soļus mākslas pasaulē, ko agrā bērnībā iespaidojuši Margaritas Stārastes zīmējumi, runā par skaistuma izpratni, kas veidojusies ģimenē, slēpjas proporcijās un krāsu izpratnē.  Tikpat krāsainas un dzīvespriecīgas kā viņas gleznas ir arī atmiņu epizodes par vecmāmiņām- rokdarbniecēm un profesoru Induli Zariņu; par skabargaino ceļu uz Latvijas Mākslas akadēmiju un aizraušanos ar dažādām krāsām – temperas, akrila un luminiscējošajām, kā arī divu veidu otām – kaligrāfisko un vēdekļotu, kuras palīdz izteikt savu domu. Kad forma kļūst par saturu un kā nepazaudēt radīšanas prieku? Kas viņu dara laimīgu, un kāpēc Ilze Avotiņa mīl izstādes rīkot kopā ar meitām? Arī par jaunas pasaules atrašanu un klavierstundām klausieties šajā raidījumā!  Vizītkarte Ilze Avotiņa (1952) dzimusi gleznotāja Harija Kārkliņa ģimenē. 1970. gadā absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu un 1979. gadā – Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 1978. gada. Mākslinieku Savienības biedre kopš 1980. gada. Sarīkojusi vairākas personālizstādes, piedalījusies grupu izstādēs Rīgā, Viļņā, Maskavā, kā arī Itālijā, Spānijā, Kubā, Vācijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Francijā. Ilzes Avotiņas darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā un ārpus tās, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības un citās kolekcijās.      

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Studentu idejas par virtuves ekspozīciju Ojāra Vācieša muzejā apkopotas izstādē „Virtuve”. Ojāru Vācieti  virtuves lietas nav interesējušas, tur saimniekojusi dzejnieka sievasmāte Emma Azarova, liecina muzejā. Latvijas Mākslas akadēmijas Interjera dizaina un produktu dizaina 3. kursa studenti virtuves ekspozīcijas tēmu risinājuši atšķirīgi un atbildīgi, uzsver pasniedzējs Holgers Elers. Četri dažādi virtuves ekspozīcijas risinājumi Ojāra Vācieša muzejā būs skatāmi visu jūniju. Ojāra Vācieša muzeja darbinieki nosauc vēl citas telpas, tai skaitā vannas istabu, arī bērnu namiņu pagalmā, ko vajadzētu nākotnē iekārtot un veidot ekspozīciju. Šoreiz studentu idejas Ojāra Vācieša muzeja virtuvei apskatāmas izstādē „Virtuve”. Pēc izstādes atklāšanas Mākslas akadēmijas pasniedzējs, profesors Holgers Elers paskaidro, ka mācību uzdevums priekšmetā Ekspozīciju dizains bijis konkrēts  - Ojāra Vācieša muzeja ekspozīcijas daļa, ko paredzēts izvietot virtuvē. Studenti strādājuši grupās, tā tapuši četri atšķirīgi virtuves ekspozīcijas risinājumi. Studentu darbi nelielajā izstāžu telpā būs aplūkojami visu mēnesi, un jaunie dizaineri par to ir īpaši gandarīti, jo parasti mācību darbi tiek rādīti vien īsu brīdi akadēmijas telpās. Ojāra Vācieša muzeja vadītāja Ieva Ķīse rūpīgi iepazinusies ar studentu darbiem. Viņa arī atklāj, ka virtuve, kurā saimniekojušas Emma un Ludmila, apmeklētājiem nav pieejama. Tā kā virtuvē saimniekojusi Emma Azarova, Ludmilas mamma - te iederētos Emmas dzīves stāsts, uzsver Ieva Ķīse. LMA 4. kursā studentiem iespēja turpināt savus projektus un izstrādāt kā bakalaura darbu, arī šo Ojāra Vācieša muzeja virtuves ekspozīciju, uzsver pasniedzējs Holgers Elers. Kā piemēru, viņš min 4.kursa grafikas nodaļas studentes Emīlijas Briezes un produktu dizaina studenta Daniela Šatalova veidotu bakalaura darbu -  Blaumaņa istabas ekspozīciju Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā. Blaumaņa istaba būšot maza, bet spoža pērle mūsu kultūras telpā.

Stāsta animatore un Latvijas Animācijas asociācijas vadītāja Anna Zača Mūsdienās nu jau tik pierastā un bieži lietotā 3D animācija pirmo reizi tika ģenerēta uz datora, kas sasniedza vidējas istabas lielumu un bija tikai dažas sekundes gara. Pagājušā gadsimta 60. un 70. gados norisinājās pirmie eksperimenti ar datorģenerētu trīsdimensonālu attēlu kustības ilūziju jeb 3D animāciju. Viena no filmām, kas visbiežāk tiek dēvēta par pirmo 3D animāciju ir "Pixar" studijas dibinātāja Edvīna Katmula (Edwin Catmull), un Frederika Parka (Frederic Parke) kopdarbs ar nosaukumu "Rokas datoranimācija": tajā redzama trīsdimensionāla roka kustībā. Divdesmit gadus vēlāk, 1995. gadā, studija "Pixar" radīja pirmo pilnībā animēto filmu "Rotaļlietu stāsts" (Toy Story). 3D animācijas tehnika ir strauji attīstījusies pēdējo 50 gadu laikā. Pirmās 3D animācijas bija grafiskas ar robustām kustībām, bet mūsdienās daļa no 3D filmām un specefektiem jau tiek dēvēti par 4D to īpašā reālisma dēļ. Līdzīgi kā leļļu animācijā, arī 3D animācijā katrs tēls un objekts ir veidots trīs dimensijās un vajadzīgo rakursu animācijas galvenajam varonim var iegūt ar pāris klikšķiem. Savukārt zīmētajā animācijā katra tēla pozas pagrieziens ir jāpārzīmē no jauna. 3D animācija izmanto visdažādākos stilus, tā sastopama gan stilizēti robustā, gan izsmalcināti realistiskā attēlā. Daļa no šobrīd aktuāliem animācijas seriāliem un filmām tapuši 3D tehnikā taču ar tehnoloģiju palīdzību imitējot gan zīmēto, gan leļļu animācijas filmu estētiku. Šī animācijas tehnika guvusi lielu popularitāti tās plašo iespēju un pieejamības dēļ, turpretī klasiskās tehnikas mūsdienās paliek arvien ekskluzīvākas. Jebkurš interesents, kam ir dators, mūsdienās var vismaz mēģināt apgūt 3D animāciju, jo tiešsaistē ir pieejama gan apmācība, gan brīvpieejas (opensource) programmatūra. Populārākā no šādām programmām ir "Blender". Mūsdienās 3D animācijā arvien lielāka loma ir arī aktieriem un horeogrāfiem, kuri tiek aktīvi iesaistīti animācijas procesā līdz ar kustību izsekošanas tehnoloģiju attīstību, savā ziņā aizvietojot animatorus. Taču 3D animācijas attīstībai viss vēl priekšā: jau šobrīd varam lūkoties uz to, kā mākslīgais intelekts ietekmē kino un varam tikai minēt, kā tā ietekmē būs mainījusies animācijas pasaule pēc gadiem desmit. Šogad Kannu kinofestivālā Latviju pārstāvēs 3D animācijas tehnikā veidotā Ginta Zilbaloža filma "Straume". Šī būs otrā reize festivāla pastāvēšanas vēsturē, kad Latvijā veidota filma iekļūst Kannu kinofestivāla sadaļā "Īpašais skatiens" (Un Certain Regard) - konkursa programma filmām ar oriģinālu māksliniecisko redzējumu. Kā arī pirmā reize, kad festivāla konkursos tiek iekļauta pilnmetrāžas animācijas filma no Latvijas. Savus pirmos darbus Gints sācis veidot vēl mācoties Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas Vidusskolā, jau tad Ginta animācijas izpelnījās starptautisku ievērību. Taču viņa līdz šim veiksmīgākais darbs ir bijusi pilnmetrāžas animācijas filma "Projām", kas izskanēja visā pasaulē kā pilnībā viena cilvēka rokām darināta pilnmetrāžās animācijas filma.

Jau trešo gadu kādam topošajam māksliniekam tiek pasniegta mākslinieces Aijas Jurjānes stipendija, kuru savas mammas, gleznotājas un pedagoģes piemiņai izveidojuši Kristīne, Ieva un Pāvils Jurjāni. Šogad stipendiju ieguvusi Jaņa Rozentāla mākslas skolas studente Alise Gaile. Stipendijas devējiem par prieku, labu pretendentu šoreiz bijis tik daudz, ka piešķirtas arī piecas veicināšanas balvas.  „Aijas Jurjānes stipendija ir caur un caur veltīta tam, lai turpinātu viņas misiju – atbalstīt jauniešus radošajā un nebūt ne vieglajā procesā,” stāsta Pāvils Jurjāns. „Šogad bija ārkārtīgi daudz vērtīgu iesniegumu – varēja just, ka šī vēsts par Aijas Jurjānes stipendiju sāk sasniegt cilvēkus, kas attiecas pret savu aicinājumu nopietni, kas vēlas sevi definēt mākslā un glezniecībā, kas meklē savu individuālo rokrakstu. Vēl vairāk nekā iepriekšējos divus gadus mēs ar Kristīni un Pāvilu jutāmies aicināti atzīmēt un uzaicināt vairākus no jauniešiem, kas ir piedalījušies. Jo jūs esat vesela paaudze, kas tālāk dzīvos, strādās un liks pārējai sabiedrībai domāt par vērtībām un to, ko jūs gribat vairot,” uzsver Ieva Jurjāne. Stipendijai var pieteikties jaunieši, kas apgūst mākslu vai dizainu kādā no Latvijas profesionālajām vidusskolām. Līdzās pieciem saviem vizuālās mākslas darbiem bija jāiesniedz arī eseja, kuras šā gada tēma bija ģimene.

Kas palīdz attīstīt patiesu vīrišķību? Ar kādiem izaicinājumiem saskaras vīrieši mūsdienu pasaulē? Kā vīrieti ietekmē tēva loma? Lai pārdomātu to, ko sevī ietver vīrišķības jēdziens, uz sarunu studijā Samuelam pievienojies Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes draudzes mācītājs Krists Kalniņš un Latvijas Kristīgās studentu brālības vadītājs Ulvis Kravalis. Abi viesi dalās ne tikai savā skatījumā uz vīrieša dzīves aicinājumu, izaicinājumiem un iespējām, bet arī tēvišķības pieredzē. Kuri ir Krista un Ulvja vīrišķības paraugi? Kas viņiem palīdz augt vīrišķībā? Kas, viņuprāt, ir visforšākais, esot vīrietim? Atbildes uz šiem jautājumiem, kā arī daudz vērtīgu pārdomu vari rast mūsu aprīļa raidījumā. Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Samuels, Linda, Sintija, Katrīna, Elīza, Madara ...

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Kaspars Zariņš  aicina iepazīties ar gleznotājām Annu Pommeri un Katrīnu Biksoni, lai uzzinātu, cik taisns vai līkločiem bagāts bijis katrai ceļš uz mākslas pasauli. Kāds ir viņu radošais ceļš, process un  paradumi, kur abas  rod motivāciju un kā sevi uzlādē? Kādēļ Anna mīl caurspīdīgas akvareļkrāsas, bet Katrīnai patīk bieza eļļas krāsa? Raidījumā atklājas, ka abas gleznotājas bērnībā apguvušas vijoļspēli, un viena no viņām turpina mācīties dziedāt…. Katrīna Biksone: Latvijas Mākslas Akadēmija (2023- šobrīd), maģistra programma POST Latvijas Mākslas Akadēmija (2019-2023), bakalaura grāds Glezniecībā Leipcigas Vizuālās Mākslas akadēmija, Vācija (2022) Romas Mākslas akadēmija, Itālija (2021) Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola (2015-2019) Izstādēs piedalās kopš 2017. gada. Darbi izstādīti personālizstādē un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Vācijā un Lietuvā. Jaunākie darbi skatāmi galerijā „ Asni”, pirmā personālizstāde „ Paukotāja istaba” galerijā LOOK! ( 25.05- 17.06.2023)   Anna Pommere: Latvijas Mākslas akadēmija, Profesionālā Doktorantūra (2021-2024) Latvijas Mākslas akadēmija, Vizuālās mākslas nodaļa, Glezniecības apakšnozare, Maģistra grāds (2016-2018) Latvijas Mākslas akadēmija, Vizuālās mākslas nodaļa, Glezniecības apakšnozare, Bakalaura grāds ( 2012-2016) Starptautiskā Praktiskās Psiholoģijas Augstskola, Datorgrafikas fakultāte, Bakalaura grāds (2003-2007) Latvijas Universitāte, Filozofijas fakultāte, Maģistra grāds (2000-2002) Latvijas Universitāte, Filozofijas fakultāte , Bakalaura grāds (1996-2000) Izstādēs piedalās kopš 2012. gada Darbi izstādīti personālizstādēs un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Igaunijā, Ķīnā, Vācijā, Austrijā Jaunākās personālizstādes: "Sudraba līkne"  galerijā „Māksla XO”, Rīgā ( 07.03- 06.04.2024) "Griķu medus" Žaņa Lipkes memoriālā, Rīgā (21.09-21.11.2023) „ Atmiņu artefakti” Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā (5.04-30.06.2023)

Šonedēļ Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divas gleznotājas ar poētisku ievirzi – Madaru Gulbis, kuras rokrakstu veido abstrakta vizuālā valoda, spēcīgas krāsas, lieli formāti, un Ditu Lūsi, kura mīl gleznot reālas lietas un izvēlas pelēkos toņus plašā diapazonā. Bet viņām abām, kā uzzinām šajā sarunā, arī daudz kopīga. Abas nāk no mākslinieku vides, patīk strādāt dienas gaismā, abas ķeras pie darba tikai tad, ja ieguvušas pārliecību kā vīziju  un ideju realizēs. Raidījumā arī par sava pasaulsredzējuma noturēšanu, Rembrantu un rentgenattēliem, reālo un nosacīto, pirmsgleznošanas rituāliem, instinktu, koncentrēšanos, kopsakarībām un sievietes- mākslinieces pašapziņu. Madaras Gulbis (1969) vizītkarte: Latvijas Mākslas Akadēmija (1994- 1996), Mākslas maģistra grāds Latvijas Mākslas Akadēmija (1988-1994), Mākslas bakalaura grāds Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola (1980-1987) Izstādēs piedalās kopš 1993. gada. Darbi izstādīti personālizstādēs un grupu izstādēs Rīgā  un citās  Latvijas pilsētās, Oslo, Helsinkos, Stokholmā, Hamburgā, Bonnā, Brēmenē, Frankfurtē, Štutgartē, Briselē, Lisabonā, Varšavā, Baku, Tallinā, Viļņā, Kairā, Seulā, Venēcijā. Sarīkotas 26 personālizstādes, no kurām jaunākā „Debesu sajūta” bija skatāma Mākslas telpā Aminori, Rīgā (11.12.23. - 02.02.24.) Ditas Lūses (1972) vizītkarte: Latvijas Mākslas Akadēmija (1994-1996), Mākslas Maģistra grāds Latvijas Mākslas Akadēmija (1990-1994), Mākslas bakalaura grāds ASV Viskonsīnas štata universitāte La Crosse, mākslas koledža (1991-1992) Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola (1982-1989)  Izstādēs piedalās kopš 1998. gada Darbi izstādīti personālizstādēs un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Viļņā, Ņujorkā, Londonā, Venēcijā, Kremonā, Ļubļanā, Dubajā, Tokijā. Sarīkota 21 personālizstāde, no kurām jaunākā ir "Zūdošie laiki" Siguldas Devonā (27.01.24-02.03.24)      

29. februārī Mūzikas un drāmas telpā “OratoriO” otrreiz izskanēs dziedātājas Vaidas Voveres oriģinālmūzikas un dzejas koncerts “Vārsmas”. Par šo programmu, kas pirmoreiz izskanēja 2023. gada 17. augustā Ojāra Vācieša muzejā, viņa tika nominēta balvai “Kilograms kultūras” kategorijā "Starts". Vaida atveidoja arī Baibas lomu Kārļa Lāča mūziklā “Pūt,vējiņi!” Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļas iestudējumā. Skatuves vilinājumu Vaida sajutusi jau bērnudārzā, kad regulāri piedalījās mazo vokālistu konkursā "Cālis". Neatsveramu pieredzi viņa guva Jelgavas korī "Skali" pavadītajos gados , bet muzikālie domubiedri un šī brīža skatuves partneri sastapti Rīgas Doma kora skolā, kur arī notikušas pirmās kompozīcijas stundas pie Jēkaba Jančevska. Ar savu dzeju Vaida ir bijusi literāro konkursu “Aicinājums” un “Ojāra Vācieša Pārdaugavas literārās balvas” laureāte. Šobrīd Vaidai savu padomu neliedz arī pianists un komponists Edgars Cīrulis, kurš "LNSO vasarnīcā" pirmatskaņotajā jaundarbā izmantos Vaidas dzeju. Programmas "Vārsmas" centrā ir triptihs, kuru iedvesmojušas trīs Jaņa Rozentāla gleznas – Mērijas Grīnbergas portrets, "Arkādija" un "Nāve". “Vārsmas ir manas iedvesmas un šaubas vienlaikus. Tas ir mans vārīgums, kas mēdz būt vislielākā dāvana un vissmagākais slogs. Izveidot šādu programmu bija milzīgs pārbaudījums un atklāšanās, bet es ticu, ka īstena māksla prasa radītāja drosmi un ievainojamību,” uzskata Vaida Vovere. Sarunā - arī par kafijas aizmiršanu, saņemot vēsti par nomināciju balvai "Kilograms kultūra", par to, ka vispatiesākie mēs esam bijuši kara pirmajās nedēļās, un ceļu pie dzejas un komponēšanas. Vaida Vovere: Pēc skolas absolvēšanas sekoja piespiedu brīvais gads, bet tajā laikam arī atradu savu ceļu, kad no mūzikas izpildīšanas vairāk pievērsos arī tās radīšanai. Dzeja tam visam ir plūdusi cauri kā pašterapija. Nopietnāk tas kļuva, kad skolotāja Iveta Šimkus, kas ir dzejniece, nesen izdevusi brīnišķīgu dzejas krājumu, manī kaut ko ieraudzīja un mani mudināja. Tad arī es pati noticēju, ka varbūt mana dzeja nav tikai piezīmes dienasgrāmatā, bet tas var būt arī kaut kas citiem klausāms un lasāms. Tad Literārā akadēmija, dažādi konkursi un vienkārši vēlme rakstīt, jo vairs jau nevarēšu nerakstīt. Mūzika tam līdztekus. Tas viss ir gājis kā tādā bizē - ļoti ciešā, skaistā bizē.  Kā pati raksturotu, kas ir tas, ko radi? Grūti to ielikt kādā nišā. Laikam teiktu, ka visvairāk iespaidojos no indiefolk mūzikas tradīcijām un muzikālā teātra, Brodvejas un Vestendas mūziklu tradīcijām, bet vienmēr visupirms ir vārds un teksts. Dziesmas ir ne tikai labskanīgas, bēdīgas vai priecīgas, tās vienmēr ir arī stāsts. Koncerts ir vairāki stāsti vienā lielā stāstā, un man vienmēr ir ļoti svarīgi stāstīt šos stāstus un sajust dažādas emocijas. Par ko stāsti? Pagaidām visvairāk stāstu par sevi, savu pieredzi, veiksmēm, neveiksmēm, ticību, neticību, cerībām. Stāstu par dažādām sajūtām, kuras mani piemeklējušas un mītiem, kurus esmu izdomājusi.

Cik lielā mērā Baznīca mainās līdzi laikam? Kādēļ pāvesta apstiprinātais dokuments par svētībām raisīja tādu ažiotāžu? Kādēļ bija tik daudz interpretāciju? Un kā mums, jauniešiem, runāt par ticības jautājumiem vidē, kura nav kristīga? Februārī uz sarunu esam aicinājuši jezuītu tēvu Jāni Meļņikovu ("Radio Marija Latvija" direktoru) un priesteri Renāru Birkovu, kurš kalpo Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē un salīdzinoši nesen atgriezies no studijām Spānijā. Esam sagatavojuši jautājumus, kuri mums, jauniešiem, ir svarīgi un aktuāli un uz kuriem atbildes ikdienā Baznīcā nedzirdam. Vai katoļu jaunieši var piedalīties citu konfesiju slavēšanas pasākumos, jauniešu vakaros, Dievkalpojumos? Kā runāt par kristīgajām vērtībām vidē, kur pastāv citāds skatījums? Vai, mainoties līdzi laikam, Baznīca nezaudē savu īpašo skaistumu? Skaidri, brīžiem ar humoru un vienkāršā veidā raidījumā izskan atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem, kā arī mūsu raidījuma vadītāju – Samuela un Lindas pārdomas. Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Samuels, Linda, Sintija, Katrīna, Elīza, Madara ...

Šoreiz Kaspara Zariņa viešņas ir mākslinieces Mārīte Guščika (1980) un Jana Briķe (1980). Abas ir gleznotājas, Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas absolventes ar personālizstāžu pieredzi Latvijā un pasaulē, bet ar atšķirīgu mākslas valodu. Ja Mārītei nav svarīgi tēli, bet gan telpisks fons un atmosfēra, kad idejas, kuras vispirms izkristalizējas prātā, pēc tam tiek uzgleznotas pēc atmiņas, tad Janai tuva figurālā glezniecība, ko pati mēdz raksturot kā poētisku vizuālo autobiogrāfiju. Viņai patīk iziet cauri emociju gūzmai un "durt" savā sirdī nepārtraukti...

Svinot nacionālā kino svētkus, noslēdzam „Lielā Kristapa” iedvesmoto ierakstu sēriju, kurā tuvāk iepazinām kino aizkadra profesionāļus. Šodien kārta skaņu meistariem, kas strādā gan filmēšanas laukumā, gan pēcapstrādē. Viņu darba augstākais novērtējums ir – ja jūs to nemaz nepamanāt. Viss vienkārši ir tā, kā tam jābūt. Bet, lai līdz tam tiktu, jāiegulda daudz vairāk darba, nekā no malas varētu šķist. Tiekamies ar skaņu režisoriem Ernestu Ansonu, Verneru Biteru un Mārtiņu Rozentālu. Apsēdināt trīs skaņu režisorus pie mikrofoniem nav joka lieta: parasti viņi ir skaņas otrā pusē. Kamēr iesildāmies un regulējam mikrofonus radio studijā, lūdzu visiem trim vienkāršos vārdos pastāstīt – ko tad īsti filmas tapšanā dara skaņas meistari Ernests Ansons, Verners Biters un Mārtiņš Rozentāls? „Var sākt ar mani, bet darba procesā būtu jāsāk ar Mārtiņu un Verneru, jo viņi ir pirmie, kas saskaras ar skaņu, strādājot filmēšanas laukumā. Es esmu cilvēks, kas strādā studijā un filmas pēcapstrādē,” paskaidro Ernests Ansons. „Šīs profesijas ir dalītas. Varbūt sensenos laikos to darīja viens cilvēks, bet mūsdienās šie darbi ir izteikti nodalīti.” Laukuma skaņu ierakstu vizuāli visspilgtāk ilustrē garais mikrofona kāts ar garspalvainu „kažociņu” vēja aizturei, ko tautā mēdz dēvēt par „lapsas asti” vai „beigtu kaķi”. To gan parasti nēsā skaņu ieraksta operatora asistents. „Skaņu ieraksta operators ir tas, kurš sēž pie „rakstīkļa” un skatās skaņas līmeņus, kā diriģents vadot filmēšanas laukumu skaņu departamentam,” paskaidro Mārtiņš Rozentāls. „Mēs to saucam par laukuma skaņu ierakstu – tā var būt gan spēlfilma, gan dokumentālā filma, gan reklāma – viss, kas saistās ar filmēšanas procesu, kurā iesaistīta skaņa,” piebilst Verners Biters. „Mēs arī ierakstām dažādus specefektus – tas arī skaitās pie laukuma skaņas. Tas nozīmē, ka tu atsevišķi no kameras ieraksti, piemēram, kliedzošu pūli vai braucošas mašīnas, putniņus, jūras šalkas… Piemēram, Ernests, sēžot studijā, ir pamanījis, ka šeit vajag ierakstīt mašīnas logu tīrītāju skaņu. Kāpēc to neierakstīja laukumā? Jo laukumā mēs specializējamies uz to, lai pēc iespējas tīrāk ierakstītu dialogu.” Kvalitatīvs dialogu ieraksts uz laukuma ir svarīgs arī tāpēc, lai aktieriem pēc iespējas mazāk būtu jānāk uz studiju pārrunāt tekstus, kas ir darbietilpīgs un dārgs process. Nav arī viegli atkal iejusties lomā, jo ieskaņošana parasti notiek ilgāku laiku pēc filmēšanas posma. Taču, pēc Ansona novērojumiem, tāpat apmēram 30% vēlāk jāpārraksta studijā: „Tāda ir kino specifika: montāžas režisors parasti montāžas laikā pieņem kādus lēmumus, pamainās domas, pamainās teksti… Bieži vien vajag arī nomainīt emociju.”

Kritiskās domas klātesamība Latvijas kultūrtelpā. Kultūras rondo uzklausām Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā kandidātus. Studijā sarunājas Guna Zeltiņa, Jana Kukaine un Gundega Evilone, Ivaru Šteinbergu uzklausām ieraktā, bet Kristīnei Briedei sūtām sveicienus uz Indiju. Par darbu dažādu mākslas jomu kritikā žūrija balvai virza Kristīni Briedi, Gundegu Eveloni, Janu Kukaini, Ivaru Šteinbergu un Gunu Zeltiņu. Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā un Jaunā kritiķa/es veicināšanas balvas ieguvēji tiks paziņoti un balvas pasniegtas 8. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī sarīkojumā "NN Nakts". 8. janvāra sarīkojumā "NN Nakts" Jaunajā Rīgas teātrī tiks cildināti Gada balvai izvirzītie kritiķi, paziņoti Gada balvas mākslas kritikā un Jaunā kritiķa/es veicināšanas balvas laureātu vārdi. Šī gada "NN Nakts" devīze ir "Iepazīsimies laicīgi!", to veido Klāvs Mellis un Ance Strazda, piedalās kritiķi, kā arī Matīss Budovskis un Igors Šelegovskis, topošie skatuves mākslinieki no Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas un Dailes teātra muzikālo aktieru kursa un Jaņa Rozentāla Mākslas skolas audzēkņi. Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas kritikā ieguvējs saņems naudas stipendiju 1500 eiro, kuru atbalsta tehnoloģiju uzņēmums "Tilde". Jaunā kritiķa/es veicināšanas balvas ieguvējs saņems 500 eiro, to atbalsta SIA "Kurekss". Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu mākslas kritikā 2015. gadā nodibināja Normunda Naumaņa biedrība. Šovakar pasniegs Normunda Naumaņa balvas mākslu kritikā – šodien tikšanās ar četriem nominantiem – Gunu Zeltiņu, Janu Kukaini, Gundegu Eviloni un Ivaru Šteinbergu, bet Kristīnei Briedei sūtām sveicienus uz Indiju,

Kāda nozīme ir baznīcas iekārtojumam un Dieva attēlošanai dažādās konfesijās? Kādas un kādēļ ir lūgšanu prakses katoļiem, pareizticīgajiem, luterāņiem un baptistiem? Ar ko Baznīca Latvijā ir īpaša, un ko tieši Tev, klausītāj, vēlas novēlēt mūsu aicinātie viesi? No 18. līdz 25. janvārim gaidāma ikgadējā lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību. Tādēļ jauno gadu iesākam ar raidījumu, kurā meklējam atbildes uz jautājumiem, kuri varētu palīdzēt izprast dažādu konfesiju skatījumu uz Dieva attēlošanas un lūgšanas veidiem. Viesos četru dažādu konfesiju pārstāvji: katoļu priesteris Kārlis Miķelsons, pareizticīgo virspriesteris Jānis Dravants, luterāņu mācītājs Gints Graudiņš un baptistu mācītājs Matīss Babrovskis. Noskaidrosim arī katra baznīcas pārstāvja ceļu pie sava aicinājuma, kā arī viņu mīļākās Bībeles rakstu vietas un Ziemassvētku dziesmas. Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Samuels, Linda, Sintija, Katrīna, Elīza, Madara ...

Ar kādu mērķi jaunieši devās uz Pasaules Jauniešu dienām Lisabonā? Kas Portugālē pārsteidzis visvairāk? Kā PJD dalībnieki izdzīvojuši vēstījumu "Marija steigšus cēlās un aizgāja"? Šī gada augusta sākumā Lisabonā notika Pasaules Jauniešu dienas. 2023. gadu iesākām ar raidījumu par to, kas tās vispār ir un ko tajās sagaidīt. Tieši tādēļ mūsu pēdējā 2023. gada raidījumā vēlamies atskatīties uz tām un saprast, kāda bijusi jēga turp doties. Anda uz Lisabonu devās kā Latvijas jauniešu grupas vadītāja, Jēkabs piedalījās kā brīvprātīgais (starp citu vienīgais no Latvijas) un Anna bija daļa no kopienas "Chemin Neuf" organizētās grupas. Kādi augļi bijuši dalībai Pasaules Jauniešu dienās? Kas tajās katram no viņiem bijis īpašs? Un kāda ir atslēga tam, lai Pasaules Jauniešu dienas kļūtu par atskaites punktu pārmaiņām savā dzīvē? Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Sintija, Linda, Katrīna, Elīza, Madara, Samuels ...

Stāsta vēsturniece, grāmatu "Skaists bij' tas laiks" un "Kā var aizmirst" autore Anita Bormane Vai zini, kad pār Latviju vēlās pirmais skaistuma konkursu vilnis? Tas notika 20. un 30. gados, kad dažnedažādus skaistuma konkursus teju ik gadu rīkoja pilsētas, biedrības, dansingi, avīzes, žurnāli. Notika arī vīriešu un pat bērnu skaistuma konkursi, tāpat frizūru skaistuma un veselības konkursi. Kad valsti pārņēma skaistuma konkursu drudzis, vispārpieņemts atzinums skanēja: "Mēs esam cilvēki, kas tiecas pēc rekordiem – arī sievietes skaistumā!" Pēc Pirmā pasaules kara skaistuma konkursu biznesā ar lielu noteiktību ienāca Holivudas un Berlīnes filmu studijas, rīkojot konkursus dažādās valstīs – arī Latvijā. 1926. gada ziemā Rīgas lielākajos kinematogrāfos dāmām bija iespēja sīvā konkurencē ar daudzu citu valstu pārstāvēm  pretendēt uz viena gada filmēšanās līgumu Berlīnē. Trīs gadus vēlāk latviešu daiļavas varēja piedalīties arī franču laikraksta "Journal" rīkotajā visas Eiropas skaistuma konkursā. Par tā dēvētajām sieviešu skaistuma sacīkstēm gan baumoja, ka "tieši nesmukās lien visos konkursos, uz katrām desmit nesmukām viena smuka". Viņu vidū daudz rēviju dejotāju un bārdāmu. 1927. gadā, pati sarīkojusi skaistuma konkursu, avīze "Pēdējā Brīdī" sūrojās: "Skaistuma konkursi pie mums nav pareizi nostādīti un viņos piedalīties skaita par kaunu." Eļļu ugunī pielēja dzeltenā prese – avīze "Aizkulises", norādot: "Arī sabiedriskā ziņā skaistuma konkursiem nav nekādas nozīmes, jo skaistākās dāmas skaita zem sava goda piedalīties." 1926. gadā avīzes "Jaunā Nedēļa" rīkotajā konkursā, kurā, iesūtot savu ģīmetni, varēja piedalīties jebkura Latvijas sieviete, laureātēm pienācās zelta rokaspulkstenis, sudraba rokassomiņa vai zelta gredzens ar briljantu un šīs godalgas jau laikus varēja apbrīnot L. Rozentāla veikala skatlogā Kaļķu ielā 1. Konkursā laurus plūca Bauskas apriņķa saimnieka meita Gaiļunas jaunkudze, Tukuma viesnīcas līdzīpašniece Zosaras jaunkundze un mājsaimniece no Vaiņodes pagasta M. Valdmanes jaunkundze. Daži vērotāji nekavējās paust, ka konkurss "zaudējis no tā, ka tajā piedalījusies tikai lauku darba tauta". Par to liecinājis tas, ka avīzes redakcijā kuplā skaitā pulcējušās jaunavas ar "sarkanām, sapampušām rokām (…) un melniem ceļgaliem". Toties pagasti gan atbalstījuši savas skaistules, cītīgi balsojot, un uzvarētājas nu varot pacelt savus sarkanos degunteļus cerībā uz bagātiem preciniekiem. Ar skaudības un pat naida pilnu attieksmi nācās saskarties arī 1927. gada "Latvijas skaistulei" – Dzelzceļa virsvaldē strādājošajai Zentai Ozolas jaunkundzei, kurai nācās ne tikai taisnoties par to, ka gājusi pie frizierstudentēm "par brīvu ondulācijas taisīt", bet arī uzklausīt neskaitāmas sev veltītas "anekdotes". 1928. gadā avīzei "Aizkulises" nelaimīgā skaistule pauda: "Es jau sevi neskaitu par skaistāko sievieti Latvijā, jo tā ir garšas lieta. Un tiešām skaistuma karalienes tituls man vairāk atnesis sāpes nekā priekus. Es domāju, ka man šāds tituls palīdzēs dzīvē, bet pārliecinājos, ka taisni otrādi. Tā bija mana kļūda, un es to nožēloju, lai gan ir jau par vēlu." 1929. gadā, kad par "latvju skaistumkaralieni" kļuva Biruta Andersone, viņas tēvu, bagātu Rīgas linu tirgotāju, to uzzinot, ķērusi sirdslēkme. Jo meita, gan par "īstas sievišķības iemiesojumu" atzīta, tomēr izpelnījās arī kritiskus vārdus par "modernā laikmeta garam un prasībām" drusku par mazu un apaļu augumu, un skaistām, bet ne graciozām kājām… Kad 30. gados tā dēvēto "darba Venēru" konkursu rīkoja laikraksts "Segodņa", žūrijā tika aicināti pat mākslinieki, kuru vidū bijis pat Sigismuds Vidbergs, jo vērtēt vajadzējis ne vien dalībnieču sejas skaistumu, bet arī ķermeņa estētisko uzbūvi un proporcijas. Nogurdinošā konkursa laikā jaunkundzēm no darba tautas bija iespēja kaut reizi mūžā greznoties ar vissmalkāko firmu cepurēm un uzvilkt īstus kurmja, karakula, ūdeles, lapsas kažokus, ar kuriem rīkotājus bagātīgi apgādāja Rīgas smalkākie modes saloni – kopsummā par trijiem miljoniem latu. Tomēr, atšķirībā no ārzemju konkursu uzvarētājām, kurām firmas piesūtīja vērtīgas dāvanas, skaistus tērpus, smaržas, zelta rokassprādzes un pulksteņus, Latvijas skaistulēm nebija ne vismazāko cerību uz tamlīdzīgām balvām. Arī "darba Venērām" no kažokiem un cepurēm nācās šķirties, pirms konkurss vēl bija beidzies. Var teikt, ka skaistuma konkursi pirmās brīvvalsts laikā radīja lielu ažiotāžu dzeltenajā presē un visai piesardzīgu interesi pārējā sabiedrībā, kas tos uzskatīja par amerikānisku paražu, kas "profanē sievietes skaistumu, un norāda uz tikumības un daiļuma jūtu pagrimšanu".  

Kādēļ ir vērts studēt? Vai augstskolas izglītības diploms ir obligāts, lai dzīvē kaut ko sasniegtu? Kādi ir studenta dzīves plusi un izaicinājumi? Un kas tad īsti slēpjas aiz mistiskā vārda "kredītpunkti"? Novembra raidījumā studijā viesojas trīs jaunieši ar ļoti atšķirīgu pieredzi – Klinta Tāfelberga, kura pabeigusi studijas medicīnā un nu maģistrantūrā studē sociālo darbu, Holgers Folkmanis, kurš šogad uzsācis produktu dizaina studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, un Dāniels Liecis, kurš ir uzņēmējs, mārketinga eksperts un aktīvs projektu vadītājs. Jaunieši dalās savā studiju pieredzē, iemeslos, kādēļ vispār uzsākuši studijas, kas pārsteidzis, kādi bijuši ieguvumi un dāvā lielisku ieskatu tajā, kā saprast, vai un ko studēt (vai nestudēt). Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Sintija, Linda, Katrīna, Elīza, Madara, Samuels ...

Podkāstā "Ārpus kadra ar skaidru skatu" viesojās bokseru ģimenes pārstāvji - pasaules U19 bronzas ieguvēja Beatrise Rozentāle un viņas vecākais brālis Francis Rozentāls, kurš profesionālajā boksā aizvadījis jau deviņas cīņas. Sarunā pievērsāmies gan Beatrises nesenajai debijai boksā, gan globāli nepatīkamajai situācijai olimpiskajā boksā, gan profesionālā boksa aizkulisēm.

Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divas gleznotājas ar atšķirīgām izpausmes manierēm – Agati Apkalni un Anitu Arbidāni. Ja Agates rokrastu ietekmējušas grafikas studijās gūtās tehniskās iemaņas, tad Anitas iedvesmas avots ir Itālijas vecmeistaru māksla. Kā abas nonākušas līdz mākslas pasaulei, kā atradušas savu vizuālo formu un saturu? Kas traucē un kas sagādā prieku radošajā darbā? Kā uzgleznot dzīves laikā gūtās atziņas? Šie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem saņemam izsmeļošas atbildes. Vēl sarunas tēmu lokā – vienatne, darbaholisms, vide un iedvesma… *** Agate Apkalne (1977) profesionālo izglītību ieguvusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā  (1998-2006) un Latvijas Mākslas akadēmijā grafikas un glezniecības nodaļās, 2008. gadā iegūstot mākslas maģistra grādu. Kopš 2000. gada piedalās izstādēs, sarīkojusi arī vairākas personālizstādes. Mākslinieces hiperreālistiski virtuozais, psiholoģiski un semantiski ietilpīgais glezniecības stils ir novērtēts Latvijā un plašāku cienītāju loku guvis Rietumeiropā. Pēdējos gados viņas gleznojumi ir atvasināti no dabas faktūrām. Skrupulozi attēlotie kalni, zvaigžņoto debesu jums, sena ozola zaru raksts meditatīvi atslābina skatītāju, ļaujot iegrimt pašam savās Dvēseles dzīlēs vai ļauties vilinājumam doties dziļāk mākslinieces idejās par Dvēseles un cilvēka vietu pasaulē. Anita Arbidāne (1983) profesionālo izglītību ieguvusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1995-2022) un Latvijas Mākslas akadēmijā (2006. gadā ieguvusi bakalaura grādu, 2008. gadā – humanitāro zinātņu maģistra grādu vizuālajā mākslā – glezniecībā). No 2004. gada regulāri piedalās izstādēs, sarīkojusi vairākas personālizstādes. Darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā, Zviedrijā, Vācijā, Indijā, ASV. Mākslinieces darbos apvienojas klasiskās glezniecības un vēsturiskā laika stils apvienojumā ar mūsdienu detaļām, kas darbos ievītas tik meistarīgi, ka nemanot tiek nojaukta laikmetu barjera. "Vīzija, ideja, forma un krāsa – tās ir lietas, kas virza manu radošo procesu. Darbos cenšos būt pēc iespējas patiesāka pret to, ko gleznoju, tāpēc sirsnība ir tā īpašība, ko es visvairāk novērtēju labā gleznā," saka Anita Arbidāne.

Kādi ir lielākie ieguvumi no sporta ikdienas dzīvē? Ko nākas upurēt sporta dēļ? Vai sports var ietekmēt ticības dzīvi? Varbūt tieši otrādi – ticība ietekmē sportista ikdienu? Un kur Tev, jaunieti, jābūt 14. oktobrī? Oktobrī studijā tiekamies ar diviem sportiskiem jauniešiem – volejbolisti Terēzi Hrapāni un futbolistu Rihardu Jākobsonu. Lai arī pašlaik abi jaunieši ikdienu velta kam citam, sports ilgu laiku bijis ļoti nozīmīga viņu dzīves daļa. Kas pamudinājis sākt darboties konkrētajā sporta veidā, kā laika gaitā mainījies skatījums uz sportu, kas iegūts un kāda vieta viņu dzīvē sportam varētu būt nākotnē – atbildes uz šiem jautājumiem dzirdēsi sarunā. P.S Mēs, "Kedās", esam ļoti priecīgi, jo... mums ir jauna ētera balss – Samuels! Oktobra raidījums ir pirmā iespēja viņu dzirdēt ēterā. :) Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Sintija, Linda, Katrīna, Elīza, Madara, Samuels ...

Latvijas Mākslinieku savienības galerijā Rīgā 10. augustā atklās gleznotājas Sabīnes Verneres personālizstādi „Aklā zona”. Tas ir neparasts kopdarbs, kurā jaunās mākslinieces darbi „sarunājas” ar izciliem vecmeistaru darbiem no Mākslinieku savienības bagātīgā krājuma. Tā ir saruna par to, ko nozīmē būt māksliniekam dažādos laikmetos, un arī cieņpilns reveranss iepriekšējām paaudzēm, kas veidojušas pamatu šodienas māksliniekiem. Latvijas Mākslinieku savienības nams Daugavmalā, kas pirms 70 gadiem tika celts speciāli mākslinieku vajadzībām, pašlaik ir "Rail Baltica" ka būvdarbu liecinieks. Trokšņainā āra vide spēji kontrastē ar rāmo mieru iekštelpās, kur teju uz katras sienas ir kāds no Mākslinieku savienības vairāk nekā 160000 lielās kolekcijas darbiem. Tieši tajā balstās mākslinieces Sabīnes Verneres jaunās izstādes iecere. Mākslinieku savienības pirmā stāva galerijā, kuras lielie logi veras uz Daugavu, smaržo pēc lineļļas. Cauri zālei izvijas tumšbrūnas koka konstrukcijas, kas atgādina gaisā levitējošus ziņojumu dēļus vai izlocītus rāmjus. Uz tiem satiekas Sabīnes Verneres gleznojumi un kanoniski Borisa Bērziņa, Līgas Purmales, Maijas Tabakas un citu mākslinieku darbi no Mākslinieku savienības krājuma. Mākslinieku savienības kolekcijas darbi veido pusi no izstādes, otra ir pašas Verneres interesantie tušas gleznojumi uz papīra. Gan deviņus metrus gari, kas izlokas cauri visai zālei, gan pavisam miniatūri darbi smagos marmora rāmjos. Kādēļ šāda darbu saspēle? Sabīne Vernera atklāj, ka Latvijas Mākslinieku savienības bagātīgā kolekcija viņai ir mīļa jau kopš Rozentāla mākslas vidusskolas laikiem, kad jaunieši mācību ietvaros nācis šeit kopēt darbus. "Pēc daudziem gadiem, kad atgriezos no studijām ārzemēs, kaut kā sajutu vilkmi aktualizēt sev šo krājumu. Un daudz domāju par to. Mēs, protams, domājam arī visi mākslinieki par to, kas ir Mākslinieku savienība, ko tas mums nozīmē. Mākslinieks jau patiesībā ir tāda vientulīga profesija - sēdēt vienam pašam darbnīcā un strādāt ir lielākā daļa no darba. Un tad mēs ar draugiem un kolēģiem runājam par mākslas vides, kopības sajūtu, un šī māja jau ir tas, kas to ir iemiesojis ilgstoši," atzīst Sabīne Vernere. "Es arī saprotu, ka tas, kas es esmu, visa mana skola un pieredze ir būvēta uz šiem pamatiem. Visi šie mākslinieki, krājums, ēka - tie visi ir mans pamats, un, protams, tādā brīdī, ka esmu tāds jauns profesionālis, es sāku uzdot arī sev jautājumus par savu vietu tajā vidē un par to, kas ir bijis, par vēsturi, kā vēsture ietekmē šodienu, kurā man ir jāizvēlas savs ceļš, lēmumi un kā es jūtos." Pie šīm pārdomām Sabīne Vernera atgriezusies atkal un atkal sarunās ar draugiem un domubiedriem, kas veido arī šīs izstādes radošo komandu. Tā ir mākslas vēsturniece, Megija Mīlberga, mākslinieks un producents Aleksejs Beļeckis un dzejnieks un publicists Henriks Eliass Zēgners. Viņa pārstāvji šodienas 20 - 30 gadnieku paaudzi. Kādēļ viņiem ir interesanti veidot izstādi tieši Mākslinieku savienības telpās, kas nereti jaunajiem saistās vairāk ar pagātnē nekā ar mūsdienām, stāsta Henriks Eliass Zēgners un Aleksejs Beļeckis. Lai gan Sabīnes Verneres pašas darbi veido nozīmīgu izstādes daļu, saruna galvenokārt rit tieši par šo saspēli starp viņas mākslas vecmeistariem. Doma par Mākslinieku savienības bagātīgo krājumu, kas pelnījis vairāk uzmanības arī šodienas jauno mākslinieku vidū, iedvesmojusi arī izstādes nosaukumu "Aklā zona".

Gleznotājs Kaspars Zariņš savā šīs sezonas noslēdzošajā raidījumā kā viesus uzaicinājis savus vienaudžus un kolēģus: grafiķi un Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas katedras vadītāju, profesoru Guntaru Sietiņu un gleznotāju, Latvijas Mākslas akadēmijas zīmēšanas katedras vadītāju, profesoru Normundu Brasliņu. Kopīgi tiek izstaigātas bērnības takas, kurās sastopamies  ar Kentauru un melleņu pīrāgu, tiek runāts arī par dzīvesveidu un pašizteiksmi, par iekšējo nepieciešamību pēc formas un detaļām līdz precizitātei, par skrupulozu pieeju darbiem, skatītāja aspektu, balto un melno zvirbuli, slepeno istabu… Normunds Brasliņš (1962) profesionālo izglītību ieguvis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā(1973-1986) un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā(1980-1986),. 1996.gadā iegūt smaģistra grāds. No 1998.-2004.asociēts profesors Latvijas Mākslas akadēmijā, no 2004.profesors, no 2012.Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedras vadītājs. No 1980.gada piedalās izstādēs. Darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā, Villa Haiss muzejā Vācijā. Privātās kolekcijās Latvijā un pasaulē. Normunda Brasliņa mākslā atspoguļojas mākslinieka vērtības – ideāls skaistums, perfekcija, harmonija un tīras formas meklējumi. Mākslinieks darbojas arī fotogrāfijas jomā, kas līdztekus patstāvīgām vecmeistaru studijām viņa individuālajam stilam piešķir raksturīgo kompozīcijas izsmalcinātību un izsmalcināto kolorītu. Sievietes tēls mākslinieka daiļradē parādās neskaitāmās variācijās, sasaucoties ar renesanses mākslai raksturīgo izpratni par cilvēka ķermeņa skaistumu. Guntars Sietiņš (1962) profesionālo izglītību ieguvis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā  Dekoratīvās noformēšanas nodaļā (1978-1982) un Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā (1982-1988). Strādājis grāmatu grafikā. Lektors Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā kopš 1997, docents (1999-2001), Grafikas nodaļas (kopš 2006 - Grafikas katedra) vadītājs kopš 1999, asociētais profesors (2001-2004), profesors kopš 2004. Izstādēs piedalās kopš 1986.gada.  Ieguvis 10 godalgas starptautiskajās grafikas izstādēs un konkursos. Guntars Sietiņš strādā galvenokārt mecotintas tehnikā. Veido metafiziska rakstura, askētiskus, kompozicionāli līdzsvarotus darbus, akcentējot matērijas vieliskumu, faktūru, telpiskumu. Darbojies arī grāmatu un periodisko izdevumu grafikā kā arī lietišķajā grafikā.

Galerijā "Istaba" atklāts Valtera Dakšas grāmatplaukts. Izdevējam Valteram Dakšam jau ir jauni plāni par mākslas žurnāla izdošanu, bet tur vēl jāsagaida jūnija vidus, kad viņš izlēmis sapulcināt kopā māksliniekus, lai apjaustu viņu radošo enerģiju un nepieciešamību pēc šāda izdevuma. Kultūras rondo saruna ar izdevēju un plaša spektra ekspertu Valteru Dakšu. Uz galerijas "Istaba" grāmatplauktu Valters Dakša neaicina nest lietotas grāmatas, kuru izvešana ir viens no viņa darbības virzieniem. Par grāmatu izvešanu viņš lūdz sazināties iepriekš. Bet jaunatklātajā grāmatplauktā var atrast izdevniecības "Valters Daška" grāmatas, viņa izdoto žurnālu "Avīzes Nosaukums". Runājot par tālākām iecerēm, Valters Dakša atklāj, ka 2024. gada janvārī plāno izdot mākslas žurnālu, kas iznāks reizi nedēļā. Lai apjaustu, kādam ši izdevumam būt, izdevējs aicina māksliniekus uz tikšanos 17. jūnijā Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolā.

Veicināt mākslas izglītību – tāds ir galvenais mērķis, dibinot un otro gadu piešķirot Aijas Jurjānes stipendiju. Konkursa rīkotāji un stipendijas dibinātāji ir mākslinieces bērni. Šogad Aijas Jurjānes stipendiju lēma piešķirta Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas audzēknei Ievai Sofijai Stenderei. Savukārt veicināšanas balvas ieguva Jaņa Rozentāla Mākslas skolas audzēknes Rūta Saulespurēna un Alise Gaile. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja bibliotēkā jau otro gadu ģimeniskā atmosfērā pasniegta Aijas Jurjānes stipendija, ko dibinājuši viņas bērni – Kristīne Jurjāne, Ieva Jurjāne un Pāvils Jurjāns. Bibliotēkā uz galda izlikti Ievas Sofijas Stenderes konkursam iesūtītie darbi. Viena glezna veltīta Ukrainas kara tēmai,  Ieva Sofija atzīst, ka to bijis grūti gleznot. Kristīne Jurjāne mākslas albumā atrod Aijas Jurjānes kara tēmai veltīto gleznu „Rīga. 1941. gads” un rāda tās reprodukciju. Gan tēmas, gan kompozīcijas ziņā darbi saslēdzas, un tas ir pārsteidzoši. Ieva Jurjāne min, kāpēc Ieva Sofija šogad iegūst stipendiju, savukārt Pāvils Jurjāns velk paralēles ar kompozīcijas nozīmi Aijas Jurjānes darbos. Aijas Jurjānes stipendiju iegūst tātad Ieva Sofija Stendere, bet veicināšanas balvas – Jaņa Rozentāla Mākslas skolas audzēknes Alise Gaile un Rūta Saulespurēna. Ieva Sofija ir Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas 4.kursa audzēkne. Viņa mācās ādas izstrādājumu dizaina nodaļā, kā uzzinu, konkursā piedalījusies jau pērn. Līdzās autordarbiem, kas demonstrē autora rokrakstu un pārstāv tēmas „Laikabiedrs notikumā Latvijā un pasaulē”, bija jāiesniedz arī neliela eseja. Jaņa Rozentāla Mākslas skolas 3.kursa audzēkne Rūta Saulespurēna un Alise Gaile no 2.kursa atklāj, kā pieteikušās konkursam un cik svarīga izvērtusies esejas rakstīšana. Abas topošās mākslinieces kā veicināšanas balvu saņēma Aijas Jurjānes monogrāfisko mākslas albumu „Jaunības avots. Aija Jurjāne”. Aijai Jurjānei bija divas darbības sfēras – glezniecība un mākslas pedagoģija. Viņas glezniecībā ieraugām galvenokārt vēstījumu par sievietes mūžu, savukārt pedagoģijā viņas vārds iegājis kā paraugs jēdzienam labs skolotājs.

Stāsta literatūrzinātnieks, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs 19. un 20. gadsimta mijā aptuveni piecpadsmit gadu garumā ciešas koleģiālas saiknes rakstnieku Rūdolfu Blaumani tuvināja ar gleznotāju Jani Rozentālu, kuram Blaumaņa vērtējumā piemita ļoti nozīmīgas īpašības, kas mākslinieku atšķīra no daļas tālaika autoru: uzskats, ka māksla nav iespējama bez rūpīga, neatlaidīga darba un neatņemama radīšanas sastāvdaļa ir mākslinieka amata prasme un izcila tehnika. Rozentāla personība atklāja saiknes dažādu kultūras jomu starpā, viņa veikums lieliski reprezentēja šī laikposma mākslas stilistisko daudzveidību. Jaņa Rozentāla profesionālajā pilnveidē izšķirošs bija studiju periods Pēterburgas Mākslas akadēmijā no 1888. līdz 1894. gadam, kad viņš kļuva arī par latviešu mākslinieku grupas "Rūķis" dalībnieku. Šīs grupas vēlme bija radīt nacionālu un vienlaikus modernu mākslu, kuru realizē individuāli savdabīgi mākslinieki. Tas spilgti izpaudās viņu līdzdalībā Latviešu etnogrāfiskajā izstādē Rīgā 1896. gadā, kuras centrālā figūra mākslas jomā bija Janis Rozentāls; tā kļuva par pirmo nacionālā reālisma skati Latvijā. Glezniecības un rakstniecības mijiedarbes spilgts apliecinājums bija Rūdolfa Blaumaņa novele "Baltais", kuras pirmpublikācija žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts" 1896. gada septembrī sasaucās ar tobrīd vēl aplūkojamo izstādi, kas bija atvērta no 15. augusta līdz 30. septembrim. Šīs noveles vēstītājs ir mākslinieks Jānis Kalnroze, kura prototips ir Janis Rozentāls, un literārajā darbā izmantoti arī atsevišķi mākslinieka daiļrades fakti. Sižeta aizmetnis ir saistīts ar mākslinieka atgriešanos dzimtajā pusē pēc sekmīga studiju noslēguma. Dažas paralēles saskatāmas arī novelē tēlotā gleznotāja un literārā darba autora pieredzē. Augsti novērtētajā Kalnrozes diplomdarbā "Baznīcas priekšā" atpazīstama norāde uz 1894. gadā tapušo Rozentāla gleznu "No baznīcas". Taču jau noveles sākumā, tēlojot laimīgā gleznotāja atgriešanos mājās, viņa vecāku raksturojumā izcelta arī saikne ar Blaumaņa ģimeni: "(..) gaidīju un nevarēju sagaidīt acumirkļa, kad brāļam mājās avīzes varēšu izklāt priekšā, lai tas arī manu slavu lasa, un mātei, mīļajai neticīgai mātei apgalvot, ka no manis reiz iznāks krietns mākslenieks, un kad tēvam varēšu noskaitīt uz galda trīssimts rubļus un turklāt izskaidrot, ka tā ir maksa par vienu vienīgu bildi." Atgriežoties dzimtenē, Kalnroze redzēto izvērtē ar patiesu interesi un arī zināmu distanci. Atbraukušo mākslinieku novelē sagaida lauku puisis Jānis, un gleznotājs pievērš uzmanību viņa izskatam: sejai, rokām un apģērbam; turklāt raugās profesionāli vērtējoši: "Tiešām, šis cilvēks bija ārkārtīgi skaists. Slaikais, taisnais deguns, lūpas, žods, piere, cik no tās varēju redzēt, viss bija klasiski daiļš un pilnīgs. Vaigi bij tumši nodeguši, bet tomēr zem nodeguma bij manāms veselīgs sārtums, kas ģīmim piešķīra samtam līdzīgu, sevišķi tīkamu krāsu. Ap ausīm vijās gaišas matu sprodziņas, uz pakausi izplūzdamas lielās, kuplās sprogās. Virslūpa bij plika, tāpat žods rūpīgi nodzīts." Literatūrvēsturnieks Kārlis Kārkliņš šo aprakstu novērtējis kā Blaumaņa prozas stila paraugu, kas pielīdzināms portretam glezniecībā. Raksturīgu literārā darba problemātikas segmentu skar arī mākslinieka pārdomas par Narcisa, Antinoja un Apolona tēliem kā vienlaikus līdzīgiem un gluži atšķirīgiem no vienkāršā lauku puiša. Visi minētie piemēri atspoguļo klasiskās mākslas ideālus, kuri Rozentālam bija acu priekšā studiju procesā un par kuriem 19. gadsimta beigās interesējās arī latviešu sabiedrība. Viens no minētajiem tēliem, Belvederes Apolons, reproducēts "Mājas Viesa Mēnešrakstā" 1896. gada jūlijā, divus mēnešus pirms Blaumaņa noveles "Baltais" publikācijas; nākamajā žurnāla numurā sniegts arī šī mākslas darba iztirzājums. Sekojot noveles sižetam, atklājas līdzības un pretstati starp antīko ideālu un konkrēto laikmetu. Mākslinieka un lauku puiša "sarunai raisoties, aiz klasiskās ārienes iezīmējas arvien sarežģītāks psiholoģiskais portrets". Ar gleznotāja Kalnrozes starpniecību novelē tiek risināta diskusija par mākslas darba tapšanas gaitu. Blaumanim un Rozentālam bija līdzīga mākslas izpratne, un tas labi vispārināts Rozentāla izteikumā: "stils un daiļums ir jāizlobj no dabas pašas, cieši pie viņas turoties, to studējot, un, lai mums arī būtu maz panākumu [..], tad tomēr tāds darbs būs simtreiz interesantāks, tādēļ [..] ka viņš mums dod jaunas idejas, atver jaunas puses no dabas un rādās kā jauns cilvēka gara dokuments."

Līdz 8. aprīlim profesionālās vidējās izglītības audzēkņi, kuri mācās 1.- 4. kursā kādā no mākslas un dizaina izglītības programmām (orientējoši vecumā 15 - 20 gadi) var pieteikties konkursam, lai iegūtu mākslinieces Aijas Jurjānes stipendiju. Kultūras rondo par konkursu stāsta māksliniece Ieva Jurjāne. Pretendentiem jāiesniedz pieci vizuālās mākslas darbi, brīvi iekļaujoties žanros — klusā daba, portrets, ainava, figurāla kompozīcija u.tml. Darbi jāveic ar roku, īstenojot neierobežotā tehnikā (akvarelis, guaša, akrils, eļla, zīmulis, ogle, tuša, flomāsters, krītiņi u.c.). Tie var tikt izpildīti uz dažādā pamatnēm (papīrs, kartons, audekls u.c.). Darbu atlase var tikt veikta gan no skolas programmas ietvaros īstenotajiem, gan arī brīvajā laikā radītajiem autordarbiem.  Līdzās autordarbiem, kas demonstrē autora rokrakstu un pārstāv tēmas “Laikabiedrs notikumā Latvijā un pasaulē”, iesniedzama arī neliela eseja (300-500 zīmes; viena A4 formāta lapa) par noteikto tēmu. Darbu digitālas fotogrāfijas un eseja tiek nosūtītas uz šādu adresi: jurjans.lv/aijajurjane. Šogad radošo darbu tēma ir “Laikabiedrs notikumā Latvijā un pasaulē”. Aijas Jurjānes stipendija iedibināta un tiek piešķirta, sākot ar 2022. gadu. Aija Jurjāne pieder mākslinieku paaudzei, kas ienāca izstāžu zālēs padomju laikā — divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados. Mākslinieces darbu motīvi, kas sākotnēji varēja likties nejauši, gadu gaitā turpinājuši attīstīties un, skatīti jau daudzu gadu griezumā, rada iespaidu par konsekventu un unikālu mākslinieka ceļu — personisku un interesantu. Ievērību pelna arī Aijas Jurjānes pedagoģiskā darbība Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolā četrdesmit gadu garumā, kas vainagojās ar divām mākslinieces sastādītām un uzrakstītām grāmatām “Glezniecība” un “Kompozīcija”.  Par konsekventu darbību glezniecībā un oriģinālu rokrakstu liecina izdevniecībā “Neputns” klajā laistā grāmata “Aija Jurjāne. Jaunības avots”. Māksliniecei aizejot mūžībā, viņas trīs bērni — Kristīne Jurjāne, Ieva Jurjāne un Pāvils Jurjāns nolēmuši iemūžināt viņas piemiņu ikgadējā stipendijā 700 eiro apmērā, pēc nodokļu nomaksas.  Stipendijas ieguvējs tiek izsludināts katra gada 18. aprīlī — mākslinieces Aijas Jurjānes dzimšanas dienā.

Ģenerālis uz interviju aicinājis vienu no Latvijas tenisa personībām- Māri Rozentālu. Māris analizē Australian Open, Aļonas veiksmīgo spēli, galvenajām problēmām Latvijas tenisā un tā aizkulisēm.

Šoreiz raidījumā "Mākslas vingrošana" atceramies 30 un vairāk gadu senu pagātni, Atmodas laiku un ieskatāmies topošajā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991", kas LNMM galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) būs skatāma no šī gada 3. februāra līdz pat 2025. gada 12. janvārim. Ekspozīcijā izvietotie darbi vēstīs par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā. Izstādes pamatu veido muzeja kolekcijas darbi, kuru saturs reaģē un kritiski vēršas pret padomju sociālpolitisko realitāti, saglabājot skaudru aktualitāti arī šodien, kad pavisam netālu no mums Krievija izvērš karu un posta Ukrainas teritoriju un cilvēku dzīves. Mākslinieki atklāj pārmaiņu ērai raksturīgās pretrunas un eksistenciālo pieredzi, gan izmantojot ideoloģiski piesātinātu simboliku, mitoloģiskas alegorijas un tēlus, gan pavisam tieši runājot par būtiskiem notikumiem. Par topošo ekspozīciju Vilnis Vējš sarunājas ar vienu no izstādes kuratorēm Artu Vārpu un mākslinieci Helēnu Heinrihsoni.

"Kungs ir atcēlis tavu sodu, viņš ir aizdzinis tavus ienaidniekus.Kungs, Izraēļa ķēniņš, ir tavā vidū, tev vairs nebūs jābīstās ļauna." /Sof 3:14-15/ Šodien lūgsim gudrības un saprāta dāvanu.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Krustpunktā brīvais mikrofons ar politoloģi Leldi Metlu-Rozentāli.  

Tie, kas ir saņēmuši rēķinus par siltā ūdens uzsildīšanu, jau apmēram var nojaust, cik būs jāmaksā par šajā rudens - ziemas sezonā mājoklī par siltumu. Un ar visu valsts atbalstu tā nebūs maza summa. Vai mēs pašu spēkiem un bez papildus ieguldījumiem varam samazināt naudas tēriņus par siltumu, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro un analizē Ekonomikas ministrijas Mājokļu politikas departamenta direktors Mārtiņš Auders un Rīgas Tehniskās universitātes Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta profesore Andra Blumberga. Ekonomikas ministrijas Enerģijas tirgus un infrastruktūras departamenta direktore Līga Rozentāle skaidro, kā pieteikties un kam pienākas pabalsts par malkas iegādi. Mārtiņš Auders norāda, ka pirms alokatoru (siltummaksas sadalītājus, ko daudzdzīvokļu ēkā dzīvokļos uzstāda uz sildķermeņiem (radiatoriem)) ir jāveic izvērtējums. Ja tas ir pozitīvs, ka tas atmaksājas, tos jāuzstāda. Par to, jālemj dzīvokļu īpašniekiem.  Kā ietaupīt siltumu? Andra Blumberga norāda, ka atkarīgs no tā, kādā mājā cilvēks dzīvo - tas ir primāri. "Ja tā ir privātmāja, tā ir viena situācija, ja siltināta daudzdzīvokļu māja, tā ir cita situācija, nesiltināta daudzdzīvokļu māja ir vēl pavisam cita situācija," norāda Andra Blumberga. "Citiem vārdiem, cilvēks, kas dzīvo privātmājā, var pats pieņemt lēmumus, ko darīt, lai samazinātu siltumenerģijas patēriņu. Siltums tiek tērēts primāri divām lietām - karstajam ūdenim un apkurei. Mēs varam neiet vannā, iet duša, iet mazāk vannā, ja ļoti patīk to darīt. Varbūt izvērtēt - dušā arī iet mazāk. Pieskatīt, lai bērni slēdz ārā krānu, kad tīra zobus.  Privātmāja ar apkuri var darīt salīdzinoši daudz - pats var lemt par siltināšanu, var lemt neapdzīvot daļu mājas, pazemināt temperatūru, braucot uz darbu, samazināt temperatūru, braucot atpakaļ, pieslēgt. To var darīt attālināti." "Daudzdzīvokļu mājās tas ir kā slazds. Ja paveicas un cilvēks dzīvo mājā, kur iedzīvotāji sarunājās un spēj vienoties, ko kopā darīt, tad arī alokatori ir ārkārtas risinājums," turpina Andra Blumberga. "Kāpņu telpa kurā, dzīvo vairākas pensionāru ģimenes. Krīzes brīdī, es pat varbūt sarunātu, ka uz pāris mēnešiem ievācos pie kaimiņa un atslēdzu apkuri. Tik radikāli. Mājas, kur cilvēki nespēj vienoties, tur īsti risinājuma nav. Primāri, ja māja nav siltināta, ir pavisam traki. Tad iespējas nav gandrīz nekādas. Tad māja ir kā spainis ar caurumiem. Visas malas ir ar caurumiem, mēs gāžam iekšā ūdeni un tas gāžas ārā pa caurumiem. Mēs neko izdarīt, mēs tikai skatāmies."   Vēdināšana un gaisa apmaiņa ir nepieciešama, bet cilvēki arī norāda, ka bieži ir pārāk silts daudzdzīvokļu mājās, pat virs 24 grādiem. Šādos gadījumos jāvēršas pie pārvaldnieka, lai samazina temperatūru. Viens grāds - tie ir 5- 8% enerģijas patēriņa. Andra Blumberga norāda, ka atvērts logs, lai būtu vēsāk, ne tikai lai izvēdinātu, ir vēl viens caurums spainī un cilvēki par to maksā.

This time we're here with Beāte Seile and we talk about her experience working at “Stenders Cosmetics” and how to develop an idea into a finished product.How did you get into design, creative work and concept creation at the place you are now?I think it was fashion that I was drawn to. A long time ago I went to London to conquer that world in luxury fashion industry. That was an interesting process of growth. Once I tuned into my values, I felt that I have to return to Latvia. I got back to my roots, in my family's business, which involves printing and design. My parents created this concept from both sides – knowledge about design and printing, as well as experience in managing a printing-house. By connecting these elements, a brand was created where I spent quite a lot of time, but now I realise that I've had this feeling inside of me since childhood. I grew up with the scent of a printing-house. My first pocket-money was earned there. I deeply felt the tactile, sensory feelings of printing, which actually is quite present in this industry, where someone else sees just black on white, but I see the paper, the colours, the intensity, I see the things hidden in details. When you combine that with 9 years of childhood spent at Jānis Rozentāls Art School, it's only natural that a connection is made between the design and the material. That's how I ended up at “Stenders”, just as it began the rebranding process.Before it began or during?The direction of the rebranding was approved. There had been a competition between agencies, since this process is quite fundamental. It involves not only the change of logo and packaging, but changes in the interior of all stores, it means adjusting the product assortment. I would call it a modern update of the brand, while keeping and respecting the original values from 20 years ago. It's not just a change of the façade, it affects the internal processes of the company.Yes, absolutely. Also, there was a change in company's ownership, but the management and production remained in Latvia. My professional interest drove me to join something in a transformational stage, something imperfect, unpolished and unfinished, because that allows me to be involved in the decision-making process and the transformation, and that's incredibly interesting. When you join a company where everything is in order, you just work within an established system. Of course, there are changes and improvements, but, in this case, what happened at “Stenders” back then seemed like a merry-go-round. For all of us involved, not for a moment has the drive and interest in work been deflated. Could you expand on the rebranding process? What did you learn or didn't expect? Or was it as you expected? Any affirmations or new realizations?I definitely didn't expect that it happens slowly. It's been two years since we began. Two years ago, when everything was known, I thought we would see the new bottles on shelves in two months, but only just now have we reached that stage. It was very important for the marketing team to keep a tight rein on the basic concept, because concept is the thing that gives you a framework, a meaning and a direction. When we have to choose between several options, we always come back to the initial concept.When you started the job, did you know you would do the concept design? Did you create this position or was it already there and you aimed for it?We naturally felt that the concept is becoming increasingly important. This position wasn't there initially; it was part of my other tasks. We decided to focus more on the concept and the creative idea, because this kind of work has a very high added value. It involves deep research and deep operation in connection with various factors, which isn't just market and trend research, but also the context towards which the brand can and wishes to develop.How does it happen? Does it begin with a creative idea or do you look at the technological capabilities of the company to produce something or at Excel tables? What's the starting point?The starting point is based on three impulses. Firstly, an internal feeling that this is a product that could fit very well in our existing assortment or supplement a product line. Secondly, sometimes it's a task given by the company's owners, for example, if they've done their research on what would suit the Chinese market. Thirdly, we may sense a strong trend in the market that all manufacturers of cosmetics are following. We always work with the future in mind, instead of thinking about current trends. That ship has already sailed.You have all these impulses, but do you have a notebook or a folder? How do you organize these things in practice?If we're going through a creative process and we have the task arising from internal or external impulses, the first thing we always do is research. My task is to do extensive research of what's available in the industry and outside of it. Then comes an interesting stage, which is very important to all creative persons. It's the ripening of the collected information. During this stage I let the information sink in, it stays in the subconscious. I do other operational things or, ideally, take a rest. Then comes a moment when you wake up in the morning and you get an idea, everything comes together. It's a magical moment for me. Let's take a product collection or line for example. It becomes clear to me why it has to become part of our brand right now. I see what it will look and smell like. It's on sensory level. This moment is very important because you can't slacken off, you have to start working on putting it all together. The research, the knowledge gained plus the creative idea, also the intuitive side, you put it all in a concept and pack it up. Then all other things begin in regards to the team or development.You described the formula which I've used many times when developing new ideas. The exact same steps. It's nice to hear an affirmation. It's true that people tend to get ideas while showering or walking or when going to bed. It suddenly surfaces.Yes. I've thought a lot about that. People ask me how I come up with things. I can't admit that I couldn't fall asleep one night, made a cup of tea and came up with our collection for the next year. It's partially true. I'm able to work by intuition, and it's quite healthy to do so, but in order to work by intuition you need a foundation, a base for making these intuitive decisions and for trusting your intuition. If I had attempted to go about a task in this manner ten years ago, I would most likely have failed to achieve the desired result, because of indecision about hundred different options. In this case I only have one option because I've prepared for it, by capturing everything with my ‘antennas'. There comes a moment when you sense what's necessary.It's a good point about following one ripened idea instead of five parallel ones.One idea crystallizes itself.Let's say we have an entrepreneur from food industry, and he has technical capabilities, a know-how in manufacturing and he can produce 30 products, but he can't figure out the packaging – in what volume, with what weight. How would you advise him to start make sense of his product portfolio? What to package and present outwards?I would definitely suggest extensive research of the market and trends. In small businesses or start-up manufacturing companies I've noticed that they're creating a product for themselves. I like it this way, my subjective need or taste is this, therefore I will make this product and everyone will buy it, because my product is the best. In my opinion, you have to work on internally accepting that you're not creating a product for yourself, we're not satisfying our creative ambitions. You have to be aware of the reason you're doing this and why the market might be interested in this product.You have to be able to feel and know the audience.Yes, absolutely.But what does research mean? Going through Facebook, forums or studies?All of us in this industry who work with design, product development and creative concepts, we unconsciously implement that in our daily activities. No matter where you're at, you try to develop this susceptibility and attention, you notice details and somehow capture the bigger picture. The extensive research is everything from SEO data and trend tools up to studies and articles. You can look at this in two levels, the professional and consumer level, because they are equally important. You have to remember that the thing being discussed already exists. How to step forward into the unknown and how to catch a whiff of what's happening, that's the biggest challenge. If we only create what we see around us and what we like, we'll only make a repetition of existing things and designs. Well, it depends on the person, some will take the easy road.If you develop the ability to constantly pay attention, it comes naturally, but if you don't do it daily, it's actually very hard. Manufacturers who turn to us usually present all their capabilities, but lack an understanding of who they should appeal to, whether it's the youth, the more serious or wilder young people, or the seniors, or the wealthy people. They don't have a position like yours at their company. You're either guided by intuition or massive research, or you have to involve an agency.Yes, but an agency won't always be able to provide you with the right answer.If there's no link to the technical side and chemistry.Yes, exactly. Well, I come from a small company where we did everything ourselves with small resources and now, I find myself in a big company where we can involve the best Latvian agencies in certain processes. I realised that an agency can't solve everything. There are stages where you yourself have to be involved and think things through. If we talk about attention, it depends on the person. Is it easier to analyse thousands of data units, make Excel tables and calculate the mean value or is it easier to keep your eyes and ears open and just sense what's happening around you? And do it daily in a smaller or bigger dosage.There are two ways to handle a product. You can have a great product that will sell itself even in a plastic bag, or you can have a great product, but the way it's presented will determine if it will succeed. Namely, should you leave the product alone and just sell it or is it important to place it in the right story, packaging and shelf?  I know the example of “Ķelmēni” bread, I remember it well. I've contemplated that it works the other way around too, but in the long-term the product has to be good and of high quality. However, in this age of e-commerce, you can create incredibly beautiful pictures, present the product with an idea and a story, but the content itself can be lacking. During the pandemic, I think every one of us had been at least once fooled by something you had never seen in real life. You see some cool, beautiful thing online. It's especially true for cosmetics. One can create a vision, sell a promise, but the reality is completely different. If the brand has substantiated why it wants to create this product, then, in my opinion, the success rate is much higher.It's not completely clear to me. There are things that sell no matter how you package them, but there are some that you would never buy, unless they were presented in a certain way or situation. Maybe it depends on the category or, as you said, on the short-term or long-term. You can't keep it up for ten years straight. One time out of a thousand you can hit the jackpot intuitively like “Ķelmēni” did. There probably are thirty bread bakers who didn't succeed, even though they tried to create a good product.We often give a lot of consideration to packaging, whether we need packaging that elevates the product's value. There's the product cost and there's the price we would like to sell it for, and, with the help of packaging, we can lower it to the mass-market price level or elevate it to premium. Sometimes we use our senses like sight and touch to test hundreds of materials until we find one that matches what we want to see.You mentioned your experience studying in England. What are the differences when it comes to packaging and selling a mass-market product and a premium or super-premium product?I was lucky enough to work with such brand as Prada. I was very impressed by the level of attention that is given to this brand. All employees who work with clients are given a lipstick of a certain colour, there's a manual for styling your hair and for your whole look up to nail polish, let alone what uniform to wear. It's all stipulated in your contract. There's also communication, which is the most direct way of the brand interacting with clients. It includes the conversation, the service, the bag for the product, the feeling when you touch this paper bag, which definitely isn't the same one you would get across the street. The branding was so polished, so detailed. I think there's a whole team working on making sure that every detail is of the highest possible quality. And it shows in the product itself, in how it's produced. It's clear that the product cost of no bag on this planet could amount to five or ten thousand euros, it's the brand we're paying for. What I sensed from Chinese clients in this industry is that a European luxury brand is their ticket to having a status in China.Many small businesses of Latvia wouldn't be able to lower the prices based on volume in order to compete with global giants. When your price is already high, you can't look like your average product, since it will cost twice as much. So, you have to move into the premium segment, but you can't use the same bag or material, you have to be able to jump into this category.There are some brands in Latvia that are trying to break into the premium category of, let's say, clothing industry, and there we can see beautiful boxes, scented tissue paper and all these small things that create a luxury experience for the client. It's actually a huge investment for the company, it's costly and difficult to produce, but in the end it's the brand that separates one product from another.Based on your experience globally and in Latvia, do you think it's worth it for a small business to take this direction? Will the business be able to take this on and will there be someone who believes it and is ready to pay for it?I don't think it's an issue anymore. If I had thought about what a successful product should be five or ten years, my opinion would have been completely different. There has to be branding, there has to be a niche market, the product has to be better than hundred other products. Now my perception has changed, because I have a strong conviction that we live in an age of absolute over-production and that the focus actually is somewhere else, meaning, you don't want to produce the same product as others, but just a bit different, a bit better. Or to fill the market with new things again and again, if we can't even handle the current amount of things. And what does it take to produce? Where does it end up? I think the current focus is on creating a sustainable product, on how to use innovations, how to change habits, how to create an added value with the product, instead of creating another, let's say, bag.Is sustainability the thing you're focusing on right now at “Stenders”?We as a brand, on the management and employee level, have realised that it's the most important direction to focus on. For the time being, it's a preference, but a few years from now it will dictate the rules of the market. A brand that will adapt to these changes sooner, will be a successful brand.Many believe there's an equal sign between sustainability and having an Eco certificate. Could you tell me in simple terms what you mean by a sustainable company? Does it mean an Eco certificate with a percentage sign or something else?Society is still in the process of defining what is and what isn't sustainable. It's not true that all plastics are bad and all fabric bags are good. An aluminium bottle isn't better than a plastic one. It depends on which side you're looking from. The idea of sustainable products and business is based on principles of circular economy. How can we be as efficient, smart and economic as possible in using the resources that this planet provides? In the grand scheme of things, we still have to do business, we have to exist and sell products, and this product has to fulfil its function, but, at the same time, being sustainable doesn't mean adding certain certificates. Of course, certificates allow people to manage this sustainability trend. Lately a lot of companies are “green-washing”, namely, they attach all possible labels of being environmentally friendly and green, but, if the consumer doesn't go into them, he may be convinced he's making a better choice, when sustainability actually has to be present in all levels of the company. There's this B Corp Certification, which a lot of companies are striving for. This certification system covers all aspects. All kinds of transparency which can be implemented in all levels of the company, so we could say with confidence that we're working towards sustainability.Does it apply to Europe and Latvia or just North America?It's a global network, which a lot of big companies want to be a part of now, so that they're able to compete. It provides you with a ‘green card' in a sense. Actually, it allows the company to organize its resources and processes, so it can operate at the new-world level.Can you give me an example of changes it has brought to your internal processes?There are both big and small changes. You have to simultaneously work on all aspects of the company. A sustainability team has been established within the company, which includes managers from each department and key employees in charge of processes. The biggest task is to establish what we're dealing with,    

My name is Miķelis Baštiks, and this is Asketic Podcast, where we discuss design and branding. This time we're meeting illustrator Roberts Rūrāns and talk about how to develop your signature style from street art to medieval art and find global clients while working here in Latvia.I've always really liked to draw, and that's essentially illustration, creation of images.But you didn't start out as a professional illustrator. At first you were doing large-scale graffiti on the streets. I'm interested to hear your retrospective view on how you went from painting large-scale pictures on to painting with extremely fine brushes, going from the utmost maximal to the utmost minimal scale. You started out as a designer, you worked as an in-house illustrator at an agency, now you're an independent freelance illustrator. How did you find yourself on this path to illustration and to realizing this is what you want to do? As I've mentioned before, this path began in early childhood. Drawing has always been my favorite activity, which I did in my free time and not so free time. My parents took me to art schools, and I positioned myself on this trajectory. It seemed like the natural path to take. To draw or create something on a plane. It progressed step by step until I found myself in Jānis Rozentāls Art School. When I finished this Secondary School, I applied to the Art Academy of Latvia but didn't get in at first. Then in England. When it comes to the occupation, I've never considered an alternative scenario for my life.For a while you were a designer. Yes, I was, because back then I knew only of caricaturists, which meant satirical and political cartoons, but that didn't particularly captivate me. I also knew of designers, who work with visuals, but only occasionally do drawings.There are also painters.Exactly, there are painters and artists, who create whatever they want at their studio, organize exhibitions and sell their work. And I wasn't really aware of illustrators, who essentially are commercial artists. Once I enrolled in the Art Academy, I realized I need to get to know this industry better. Like, who are these people that are artists, but also are able to earn something and pay their bills? Those obviously are designers. I'd say I got lucky. I ended up here, in Asketic, a while ago, as you remember.Do you remember the turning point when you chose illustrations over design as your primary pursuit?It actually happened here. When you do other things, you realize what you don't like and that you want to do something else. Here I realised that I lack design skills and that the most enjoyable tasks are the ones where I have to draw something by hand, where I have to come up with ideas for illustrations. You also mentioned my interest in street art, which I've had since being 14. I was influenced by friends and art school. It was a task which grew into a long-time interest. That also played a huge part in me choosing a career of an illustrator. It captivated me so much that I felt I could do it forever.As a professional illustrator, what do you now think of street art and 16-year-olds who create it? If I'm being serious, it was something that I needed at that age, but later people mostly grow out of the interests of their youth or transform them into something more mature.In your street art period, you painted with completely different tools in a large scale, but now your works are particularly small-scale even for an illustrator. Firstly, you draw by hand and, secondly, you use really fine brushes. What do you think of this contrast?Upon reflection, it shows how much I've changed or moved away in my thinking from the place I was back then. I've remained on the same path of visual expression and illustrations, but my way of thinking is completely different. Perfectionism was prominent back then as well. I needed all lines to be neat, they couldn't be wobbly or blurry. Lines and areas had to be sharp. Such visual nuances have remained.Since you primarily paint by hand and not digitally and since you have a tendency towards perfectionism, it would seem that a digital image could be modified much more easily, thus allowing you to attain perfection. What do you do, when you draw by hand? Do you start from scratch or use the eraser? How do you handle yourself?Nowadays there's this beautiful super-eraser called Photoshop, which forgives many mistakes. I have a balance between “perfect” and “non-sterile perfect”, so the human touch is still felt. You have to understand what perfection means to you.When you realized you'll become an illustrator, what made you decide to mostly illustrate by hand – on the paper with real brushes and real paints?That happened gradually. I tried a lot of things, including technical, before I arrived at my current style. I've studied graphics at the Art Academy, I've tried various techniques of graphics, which also involve working by hand. I've also drawn lots of things digitally in various styles. It's been an evolution. By trying these various things, my intuition has told me what are the specific aspects which I like and which I'm ready to continue applying. And those which I dislike.Illustrators represent an interesting position between designers and artists, where you work on orders, but simultaneously you have your own vision and signature, which is the reason why you get chosen and receive orders. You're not an artist, who creates based on their whims, but you're neither a designer who has to be able to work in various styles, and, even if you can, you have chosen your own signature. How do you see your balance between professional occupation, artistic ambition and your developed signature style?This is a very good characterization. I've also said this about illustrators – it's art with a task.When I looked through your website, I saw that your signature style has developed from minimalistic, geometric shapes into an interpretation of medieval art. Do you create your signature intentionally or allow yourself to flow? What happens when people, who knew you six months or a year ago and made an order back then, return as clients? Do you draw in your previous style or you insist that it will look differently now?Yes, I'm in a transitional stage. It's a good question. As you said, it can be seen on my website. There's more simplistic, even minimalist, stuff at the bottom, but now my works are rich in detail. In this transitional stage I still have clients who request my previous type of work. Depending on the task and all other criteria, I either agree or say “No, thank you”.So you do assess the request. You're not willing to apply the style from a previous artistic stage.It depends. Sometimes I am, if the other criteria are quite good.Primarily, financial?Yes, primarily.It's an actual aspect of the topics usually discussed on this podcast. We talk about design, business and branding. These things relate to you as an illustrator as well. You represent an intermediate stage between designers and artists, it is an occupation that lets you earn money and you're also developing your brand. The matter of your signature style also contributes to your branding process. It's one way for a designer and different for an artist. You have the privilege to set out your own path, but, at the same time, the orders you receive tend to direct you in one way or another.It's an old truth that what you show to the world is what others start to want from you. As a literal example, I've worked for the Olympics with an illustration of a sportsman. After that I had several clients from the sports industry who were interested in collaboration. In one interview you mentioned that it's important for artists to show their work, actively participate in competitions and be present on social media. You can't just sit and wait for clients. Many artists probably feel like their job is done once they complete the piece of art. How do you divide your time between creating art, preparing invoices and showing your work in public?It's very unstructured. My calendar day is not split up in hours, I go with the flow, but each part of the work certainly takes its time. I truly believe you have to show your work to people, so they know you exist. And you have to do it regularly. I might not be the best example of this. The perfectionism in me sometimes keeps me back from showing some content. That's not good. I would advise showing even unpolished stuff, work in progress. Nowadays, when it comes to showing yourself, it's mostly about the quantity, not the quality.You're one of the rare creative professionals who understands that you don't have to do everything by yourself. You have not one, but several agents, who allow you to reach the global market. How did you come to that realization? Tell me how it works.I have other helpers, like my accountant, who significantly alleviates my work. I realized that after researching other global illustrators. I saw that it's standard practice. I watched interviews with agents or artists speaking about agents to better understand what that means. I realized it's a good way to reach foreign markets and fight for provisions that are favourable to you on the business side of things. The agent represents me, namely, tries to get the best deal for me. That improves the financial side. The aspect of rights is resolved, whether the client buys or leases my work. The agent takes over the accounting part, sends out invoices, collects money, all that side of things. Essentially does everything, except creates the work. Also does all communication with clients.Can you tell me about the provisions? One would think you just draw a picture and get paid. End of story. You've established the culture very well, where it's not just a binary activity, draw-pay. There are various stages, various criteria. Can you walk me through it? Let's say, I'm an entrepreneur who wants to order your illustration. What are the criteria that make up these provisions?Unless you had told me in the first e-mail everything you want, I would ask you the terms of reference. What exactly you want me to draw, how much, in what time, whether you have a budget in mind or you want me to make an offer? In order to understand the financial side, I'd like to know the ways you intend to use my work. Is it for an event, a website or a longer campaign? Or do you want to acquire all rights and own my work? Following on from that, I or my agent will offer some budget options.Meaning, if I'd like to get one poster for my high school party, the price would be one, but if I wanted to print 100 000 copies of it for boxes of packaging, the price would be different?Yes, exactly. It's not very common in Latvia, since the industry is still new here. Little time has passed since the restoration of independence. But it's a global norm that the artists can indeed sell their rights and their work, but mostly clients lease it. They buy the rights to use it for a certain period of time or type of use. If the client, who you've printed the high school poster for, says he would actually like to use the same illustration for another upcoming event, then the client would ask for a permission to do so and the price for it. If we as artists know that we own our work, we can…Make it work for us?Yes, it can create a passive income. After a while, if the provisions agreed upon with the original client allow it, I can sell the rights to use the same work to others or to the same client for other applications and so on.Could you tell me about the process? Not for pro bono works for local friends. You've worked with quite many global clients and publications. Do they come to you with a clear idea? For example, do they ask you to draw these two people doing this activity, but in your style? Or do they tell you the theme and leave the portrayal up to you, let's say, in one sketch or ten? Do you prepare one tiny sketch or a whole presentation?Tasks tend to differ. There are clients with a clear vision and there are clients who are open to my interpretation of their rough idea. It's best when it's something in-between. You have the artistic freedom, but it's also clear that they know what they want. As for the work process itself, I initially research the theme, so I have a better idea of what I should portray. In the first stage I send out rough, even sloppy sketches that mostly just communicate the idea and concept options. Then the client makes a choice or we find the direction the client wants to take through discussion. I then develop this idea to the next level. First level is a postmark-sized sketch with pen in a notebook.Postmark-sized? Really that small?Yes, it's nothing visual, just gives you the idea. The next level is when I turn this postmark into a postcard, which is bigger and now has a clear composition of how it will look in the end. The third level is a colourful sketch. The composition is refined even more, and it's clear what colours will be used where. This stage is done digitally. Then comes client's approval, some adjustments and then we move on to the final product –a water-colour painting on paper, which, of course, is the best part of the job. The client has only seen the colourful digital sketch with vectors and coloured areas. People have told me that it looks complete and ready-to-use already in that stage. I tell them to wait for a little bit. And when I send them the final work they go “Wow!”. You see the textures. It's flat, but not digital-flat. Overall, it creates a cool impression.Is it still digital? You probably don't send them the physical copy by mail.Yes, in the end it's still digital. I paint it, scan it and send them the file.What was the turning point when you realized you can not only do this for your friends and concerts or create this as a by-product for some visual identity, but that you can work globally as a professional illustrator?The first big successes cemented my confidence that I'm capable and that it's something of value, something that people want and is necessary. But how did that happen? You were drawing your first orders. When was the first breakthrough?I think it's when I was noticed. My first foreign client was Vogue.That's an interesting jump. You're a new illustrator from Riga and then suddenly –– Vogue. I'm inclined to believe there was something in-between. I would like to understand what happened after you decided to become an illustrator –s and many people do, they start drawing, post images on Instagram, but it's not like the next step for everyone is Vogue.They noticed me, but before that I was noticed by “It's Nice That”.Okay, and how did they notice you? Did you send something to them or did they discover you?No, they discovered me. I usually don't send anything, okay, no, I have sent some things, but they did notice me.What did they notice? Your website or Instagram account?It was one specific project that was created in collaboration with “Kus!”. There was this workshop that had artists from the Great Britain collaborating with new Latvian artists to create some short stories.So the first project was non-commercial?Yes.And it was noticed by media?That often is the key – to create something that fascinates you and that you can have fun with. You can push the boundaries of your abilities. It might not be commercialized in this exact form, but the client who would want something less bold will see that you can be really bold, interesting and captivating. They might commission you for a boring job, but they need that confidence that you're a cool guy. So, I was noticed by “It's Nice That” and afterwards the bigger clients started to appear, Vogue being the first one. It's like stairs – you complete one project and it gets noticed by someone else and so on.Is there a system for how you make people take notice of you? Do you post on Instagram and wait for people to call you?Yes, I just post on Instagram and wait.And the waiting has been successful so far?Yes, it has.Very good. How many years have you worked as a professional illustrator?For about seven or eight years.How do you see yourself in ten years? Won't you get bored of drawing? Or is it the way you develop your style and what you will continue doing as long as your hands allow it?Yes, as long as my hands allow it, I will continue doing it. Hopefully I will develop my technique even more. Like you said in the beginning, I used to do large-scale street art, but now I work with very fine brushes, so it's interesting how it will develop further. I go with the flow and follow my interests.It would be quite nice if you painted the façade of some house, but with your current experience and vision.Yes, I have thought of that.If a listener has a façade available for this purpose, let us know.Sure!You'd be willing to do that?Yes, maybe I would.Okay. You have projects where you create posters for summer concerts. You also create illustrations for the New York Magazine. It's clear that the budget and provisions are not the same in both cases. Tell me about the balance between these two projects, where you earn something or create things for different reasons. What's your inner motivation? Why do you do one and the other?As you said, these motivations can vary. There always are three main motivations, namely, financial – the size of budget, then how interesting the project will be – easy, difficult, cool, fun or boring to do, and then the client – their brand, name, how easy or difficult it will be to collaborate, other obstacles. After weighing out this combination, I make a decision on each collaboration. When it comes to collaborations that aren't motivated by the financial aspect and the client's name, such criteria as friendship with the client plays a big role, as it was in the case of concert posters. Or I just know that it will be very cool to work on the specific project because of the huge creative freedom. Besides, I will really like the end-result. You don't say “No” to small, interesting projects.Yes, exactly.Is it different working for global clients? Do they work with a different attitude and implement different processes that we can apply here, in Riga? Or is the world small and everyone works in the same way?There are global clients who work with illustrators a lot, for example, the media. It's the daily life for them. New York Times, I believe, publishes illustrations every day. It's simple with them. They know what to expect from you and you from them. The critique is quick and constructive, and the deadlines are very short.What is a short deadline? Hours, days, weeks?Usually a few days. Once it was one day. From working with illustrators, they've realized that some illustrators work quicker, some slower. No one has asked me to create something in 3 hours, because they see I wouldn't be able to do that, so I don't get such requests. I have had a two-day deadline, which was very stressful for me.I read you're currently studying the drawings of medieval monks.Yes, that's what excites me at the moment. It's the case when your interests from outside the art world also takes the artistic and creative side there. I'm interested in Christianity, mainly traditional Christianity lately. It has a very rich art history. I'm also interested in history. The more I research it, the more my visual side follows course.What would you like to see more of in contemporary illustrations? What would you like to see less of?More personal approach to the visual side and less following trends. Trends are cool and you can get inspired by them and you should get inspired by them to an extent in order to be current. However, there has to be a good balance with a big touch of personality. If not personality, then something that the artist is really good at. I would like to see a more individual approach, and not being afraid of analogue techniques. I, for example, do paintings. My favourite artists, who I follow, are often the ones who work with hands, and it's not on purpose. I just find the aesthetics so interesting. There's this British girl who creates all her illustrations with linocuts. It adds the texture, the liveliness. Her style is quite peculiar. At first it seems very specific. Namely, who would want to pay for this? It's like liquorice. Not everyone likes liquorice, but some do. Since the internet allows us to work with clients worldwide, we can find a lot of people who love liquorice. It's okay, if we can't find that many locally. That adds personality and character to such works. Those are the artists I follow. For example, there's an artist in South Korea who draws everything with coloured pencils. He draws in realism, but it turns out really cool.

Mūsdienu kultūras forums  „Baltā nakts”  aicina uz laikmetīgās mākslas aktivitātēm ne tikai pilsētas centrā, bet arī daudzviet Rīgas apkaimēs – Pārdaugavā, Pļavniekos, Čiekurkalnā un vēl citviet. Arī Sarkandaugavā, bijušās rūpnīcas „Provodņiks” telpās, būs apskatāmas jauno mākslinieku video instalācijas un izstādes. Vispirms ar rūpnīcas vēsturi  iepazīstina „Provodņik” pārvaldnieks Mārtiņš Šimis, tad kopā ar radošā kvartāla „Provodņik” radošo direktori Lauru Upenieci dodamies pa plašajām rūpnīcas telpām. Baibai Ābelītei šeit ir darbnīca un pa ceļam uz nākamo izstāžu zāli, uzzinu, cik daudziem māksliniekiem un radošiem  cilvēkiem šeit ir darbnīcas un studijas. Dodoties apskatīt vietu, kur būs skatāmi video un audiovizuāli darbi, uzzinu, ka rūpnīcas telpas iecienījušas filmēšanas grupas, jo telpu dekorācija te ir izteiksmīga. Lai izjustu telpas izmēru, Laura Upeniece stāsta, ka daži nomnieki no viena gala līdz otram pārvietojas ar velosipēdu, un tad jau esam pienākušas pie gleznotāju dueta veidota audiovizuāla darba. „Vēja un stiebra viļņošanās” atkal būs skatāma Baltās nakts laikā, tāpat kā Jaņa Rozentāla Mākslas skolas kvalifikācijas darbu izstāde: Kad esmu apskatījusi rūpnīcas plašās telpas, Laura aizved uz ne pārāk  lielu, toties mājīgu telpu un iepazīstina ar mūziķi Ēriku Miezi. Kopā ar Ēriku radošo „Provodņika” gaisotni piedzīvos sitaminstrumentālisti Uģis Upenieks, Miķelis Dzenuška un skaņu režisors Bruno Brauns. Uzzinu arī par  paša Ērika tuvākajiem muzicēšanas plāniem 11.septembrī  kultūras pilī „Ziemeļblāzma”, kur jaunais mūziķis  uzstāsies trio sastāvā. Tiekot domāts  arī par muzicēšanu radošajā kvartāla „Provodņiks”.  Radošo kvartālu „Provodņiks” vērts paturēt prātā ne tikai „Baltās nakts” sakarā, savukārt par citām „Baltās nakts” norises vietām un laikmetīgās mākslas notikumiem visplašāko informāciju atradīsit foruma mājas lapā.

No klasiska mākslas roka, līdz eksperimentālam avangardam - sevi piesaka pirmais progresīvās mūzikas festivāls “Progausis”. Kultūras rondo tiekamies ar idejas autoru Ģirtu Rozentālu un grupas “Mother” mūziķiem Rihardu Adoviču un Andri Jeziku. 8. un 9. jūlijā Tukuma novada Jaunpils pagasta "Apsītes" pirmo reizi notiks īpaši progresīvajai mūzikai veltītais festivāls "Progausis", kurā piedalīsies vietējie mākslinieki. Papildu mūzikai klausītājiem būs iespēja baudīt gan mākslu, gan dažādas izklaides. Festivāla viesi būs: "Holy Lamb", "Amorālā Psihōze", "Mother", "Rihards Lībietis Orchestra", Reinis Jaunais, Platons Buravickis, "Bezgalībieši", "Advanced Blue", "Dr. Klisicka Laboratorija", "Fonoplane", "Mortons" un citi mūziķi.

Pēc Raiņa lugas motīviem veidotais komponista Kārļa Lāča mūzikls "Pūt, vējiņi!" kļuva par īstenu skatuves notikumu Liepājas teātra iestudējumā. Šovasar tas izskanēs ne mazāk intriģējošā veidolā – kā Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļas audzēkņu diplomdarbs. Par to "Neatliekamajā sarunā" plašāk stāsta Ciepas lomas atveidotāja Katerīna Olekte. Kaut mūzikla jaunie izpildītāji jau novērtēti ar visaugstākajām atzīmēm, iestudējumu varēs noskatīties dažās vasaras izrādēs, kas 7., 8. un 9. jūlijā plkst. 19:00 notiks Nacionālās Mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa koncertzālē.  Turklāt Raiņa klasiskajam stāstam par mīlu un traģēdiju jaunu elpu iedvesuši četru skolu audzēkņi - horeogrāfiju veidojusi Rīgas Baleta skolas audzēkne Betija Neļķe, Jaņa Rozentāla mākslas skolas studenti veidojuši scenogrāfiju, bet Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma jaunieši radījuši spilgtus un drosmīgus tērpus, ienesot lugas notikumos mūsdienīgas vēsmas. Mūzikla režisors ir Mārtiņš Kagainis, kurš izpelnījies augstu publikas un nozares profesionāļu novērtējumu par Džonatana Larsona mūzikla "Rent" iestudējumu. Piešķirot jaunatnīgu skatījumu mūžsenajam stāstam par izaicinošām izvēlēm un mīlestību, izrāde apliecina, ka Latvijā veidojas spēcīga mūziklu izpildītāju, horeogrāfu un mākslinieku paaudze. Galvenajās lomās: Baiba - Vaida Vovere, Zane - Gerda Igaune, Anda - Zane Lazdiņa, Uldis - Ralfs Puzāns, Gatiņš - Adams Vaicis, Didzis - Uga Gundars, Ciepa - Katerīna Olekte, Māte - Kate Kokamegi. *** Ilze Medne: Šī solās būt ļoti skaista un spraiga nedēļa, jo strādājat pie brīnišķīga notikuma, kuru trijos vakaros skatītāji redzēs Emīla Dārziņa koncertzālē. Tas ir Kārļa Lāča mūzikls "Pūt, vējiņi!", kurš dzimis Liepājas teātrī un tagad atceļojis arī uz Rīgu. Vai Kārļa Lāča mūziklu esat redzējusi arī Liepājas teātra izrādē? Katerīna Olekte: Diemžēl pati šo mūziklu teātrī nepieredzēju, bet esmu redzējusi ierakstu no šīs izrādes, tāpēc kaut kāds iespaids man ir. Tad jau ziņa, ka šis iestudējums taps un tajā jums būs jāpiedalās, noteikti bija saviļņojoša? Tā pat īsti nebija ziņa, jo viens no Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļas uzstādījumiem ir tāds, ka absolvējot šo skolu, jākārto ansambļa eksāmens, kas var būt vai nu koncertuzvedums, kuru izmantojuši citi kursi, vai arī mūzikls. Mēs esam otrais kurss, kuri realizē mūzikla versiju, jo pirmais mūzikls mums tapa pirms dažiem gadiem, un tas bija "Rent". Šogad izlēmām par labu "Pūt, vējiņi!" Vēlējāmies kaut ko latvisku, debašu bija diezgan daudz un tās bija ilgas, bet kaut kā visi jutām vēlmi uzvest tieši "Pūt, vējiņi!", jo Kārļa Lāča mūzika mūs visus ļoti aizrauj, tās ir arī vokāli ļoti interesantas partijas. Un sapratām arī, ka latviešiem ir vieglāk uztvert mūziku dzimtajā valodā, nevis angliski, mēģinot tekstu iztulkot savā galvā, kamēr notiek skatīšanās. Tāpēc izvēlējāmies "Pūt, vējiņi!" kā mūsu diplomeksāmenu, un tagad priecājamies, ka to ir iespējams parādīt arī kā izrādi, nevis tikai kā mūsu eksāmenu. Kas ir tas, kas jūs saistīja šajā izrādē? Kāpēc izvēlējāties tai par labu, jo ir jau arī citi mūzikli, kurus radījuši latviešu komponisti. Tā ir. Bet mūsu kursā esam piecas dāmas un viens kungs, un tas nedaudz ierobežo un sarežģī mūziklu izvēli: daudzos mūziklos ir vīriešu lomu pārsvars. Tad sapratām, ka "Pūt, vējiņi!" mums izspēlētos ļoti patīkami, jo mums, dāmām, katrai sanāktu ļoti izteikta un spilgta loma, būtu jāpieaicina tikai puiši. Tas bija viens no kritērijiem, un sapratām, ka tas mums kaut kā ļoti veiksmīgi saliktos.  Vai tā ir arī tēma, par kuru jūs šobrīd gribat runāt? Par to, par ko stāsta "Pūt, vējiņi!"? Manuprāt, tēmas "Pūt, vējiņi!" darbā ir vairākas, un tās ir aktuālas visos laikos. Un no tām īsti nevar nogurt, ja tās tiek atsvaidzinātas un parādītas jaunās krāsās. Man šķiet, ka mums [šo stāstu] izdevies atsvaidzināt, padarīt jauneklīgu, jo vēlējāmies iejusties tēlos un padarīt šos tēlus jaunākus - lai tie būtu mums atbilstoši, nevis aktieriski spēlēt vecāka gadagājuma cilvēkus. Tad nu mēs vēlējāmies vairāk koncentrēties uz to, kas mums ir tuvāks, un lai mēs kā jaunieši varam labāk iejusties. Ttāpēc mūsu uzvedums, šķiet, ir kaut kas vēl neredzēts, kaut kas ļoti interesants. Varbūt ne visiem uzreiz ies pie sirds, bet noteikti tas būs kaut kas jauns un svaigs.  Vai darbība ir pārcelta uz mūsdienām? Jā. Darbība ir pielāgota mūsdienām. Šādā rakursā mums vieglāk iejusties stāstā, tas arī ļauj spēlēties scenogrāfijā un paver dažādas iespējas tērpos, un ir interesanti redzēt, kur tas mūs ir aizvedis. Bet šo izrādi neveidojat tikai jūs pieci. Jums apkārt ir daudz, daudz cilvēku, un ne tikai no Rīgas Doma kora skolas vien. Jā, jau vairāku gadu garumā sadarbojamies ar režisoru Mārtiņu Kagaini, kurš arī palīdzēja mums ar pirmo mūziklu "Rent", esam strādājuši kopā arī Jāņa Lūsēna mūziklā "Zvaigznes bērns", kur viņš bija režisors. Un viņam ar mums ir ļoti interesanti sadarboties, jo mēs jau esam nedaudz saauguši, un tad var redzēt to progresu, kas mūsos ir bijis, kad mēs seši izlēmām sākt šo projektu. Viens no mūsu nosacījumiem bija tas, ka mēs vēlamies strādāt ar jauniešiem - lai uz skatuves ir jaunieši un lai arī radošajā procesā tiek iesaistīti jaunieši. Tāpēc mūsu horeogrāfe ir no mums blakus esošās Rīgas Baleta skolas otrā kursa - Betija Neļķe, burvīga dejotāja, un viņai ir ļoti interesanti ar mums strādāt un veidot horeogrāfiju. Scenogrāfiju mums ir veidojuši Jaņa Rozentāla mākslas skolas audzēkņi, un pie tērpiem mēs pielikām Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma audzēkņus. Tas, manuprāt, ir ļoti skaisti, jo mēs vēlējāmies apvienot Nacionālo mākslas vidusskolu struktūrvienības, kas arī veiksmīgi izdevies. Cik esmu konsultējusies un runājusi ar jauniešiem, ar kuriem mēs strādājam - arī viņi to ir uztvēruši un redzējuši kā burvīgu iespēju gan praktizēties, gan izveidot kontaktus. Es teiktu, ka uzvarētājas ir visas puses. Cik ilgā laikā tapa šis iestudējums? Pie iestudējuma mēs sākām strādāt šī gada sākumā. Mūsu sešiniekam, protams, un vēl pāris nodaļas audzēkņiem bija atlase uz lomām, kur mēs dziedājām dažādas dziesmas un skatījāmies, kuram kura loma labāk atbilstu. Vokāli sākām mēģinājumus janvārī, un pēc tam ar katru mēnesi likām klāt, piesaistījām horeogrāfi, un pāris mēnešu laikā mēs esam apaudzējuši šo projektu tā, ka tas ir izvērties kā ļoti kvalitatīvs mūzikls.  Vai nebija tā, ka visas meitenes gribēja būt Baibas? Īstenībā nē. Uz Baibas lomu pretendēja tikai divas meitenes, es biju viena no tām. Katra meitenes loma ir ļoti interesanta. Tā kā nebija tā, ka visām gribētos būt galvenajā lomā. Mums interesēja arī māsas, kuras mums liekas kā izaicinoši tēli gan aktieriski, gan vokāli, gan arī mātes loma ir ļoti spēcīga. Tā kā mums tas piecnieks ļoti veiksmīgi sadalījās un kaut kā nebija tā, ka visi ķēra tikai vienu. Tev ir uzticēta Ciepas loma. Tā ir ļoti krāsaina, spilgtu, spēcīgu raksturu, asu valodu, un Raiņa lugā lasām interesantu šīs lomas apzīmējumu: "piedzīvotāja, gadu trīsdesmit". Ko Rainis ar to domāja? Nezinu, ko Rainis ar to domāju, bet piekritīšu, ka viņa ir piedzīvojumu meklētāja, un šajā režijā mans Ciepas stāsts mainījies vairākas reizes, un beigu beigās tas ir izvērties ļoti interesants arī aktieriski. Es teiktu, ka viņa ir trakulīga, bet noteikti ar savu stāstu, un tos trīsdesmit mēs tomēr nedaudz pastumjam malā un skatāmies uz to tā, ka tajā laikā dāmas, kurām bija jau pāri divdesmit un vēl pie vīra nebija tikušas, bija nedaudz jau noliktas vecmeitu pozīcijā. To mēs nedaudz saglabājām uz šo laiku un to sajūtu paturam - ka viņa īsti netiek pie sava precinieka, lai arī kā viņa gribētu. Nevarētu teikt, ka mana Ciepa nav ņipra. Cik izaicinošas ir Kārļa Lāča vokālās līnijas? Cik viegli tikt galā ar partijām? Kārlis Lācis ir pacenties, lai vokālisti pasvīstu, it īpaši meitenes. Vokālās partijas tiešām ir izaicinošas, tām ir plašs diapazons - tas vien jau balsij ir liels uzdevums. Slodze balsij arī ir diezgan liela, bet, tā kā mums ir ļoti veiksmīgi sadalījušās lomas, tad mēs arī varam tās līdz galam iznest pietiekami spēcīgi un kvalitatīvi. Ja kāds no šodienas jauniešiem ierauga afišā Rainis, "Pūt, vējiņi!" un nodomā, ka tas taču ir par senajiem laikiem, tas nav par mums, kā jūs viņu pārliecinātu, ka tas tomēr ir par mums, tas ir par šodienu? Man laikam gribētos, lai jaunieši un vispār cilvēki uzticas - lai viņi ierauga to, ka to ir radījuši jaunieši, ka tur spēlē jaunieši, un tas vien jau, manuprāt, ir kaut kas, kas piesaista uzmanību. Stāsts jau ir ļoti skaists, un to vajag atdzīvināt. Un tas, ka tas ir mūzikls - tas vien jau ir kaut kas interesants. Kaut kas, ko Latvijā bieži neredzam - tas ir žanrs, kas parādās diezgan maz. Tāpēc to ir būtiski redzēt. Vai jūtat interesi arī no saviem kursabiedriem, no citām nodaļām? Varbūt viņi skatās uz jums ar labo skaudību, cik jūs tur jauki darbojaties un cik jums ir interesanti? Tas arī ir interesanti, jo skolā katra nodaļa ir pati par sevi, kas ir saprotams, jo nodaļu ir diezgan daudz. Bet mums bija interesanti, kā mūsu eksāmenus nāca skatīties! Jo Mūziklu nodaļa jau mums ir tā skaļā nodaļa, vienmēr kaut kur dejo, kaut kur dzied, arī gaiteņos - nav tā, ka visi ir dikti priecīgi par mums, jo bieži vien mēs varam nokaitināt. Tad nu bija interesanti redzēt, ka ļoti daudzi studiju biedri nāk skatīties mūsu eksāmenus un ir pārsteigti, pat šokēti par to, ko mēs darām. It kā četrus gadus dzīvojam kopā un esam vienā iestādē, bet līdz galam viņi nav pamanījuši, kas tad ir mūsu galvenais mērķis un uz ko mēs ejam. Bija ļoti interesanti dzirdēt komentārus no džezistiem, kuriem mūzikls ir kaut kas neierasts, bija interesanti dzirdēt patīkamās atsauksmes arī no pedagogiem - par enerģiju, par atdevi, par kvalitāti. Jā, to ir prieks dzirdēt - ka tu dari to, kas tev patīk, un citi arī to redz un jūt.  Vai izrādes tiks vērtētas? Eksāmenu mēs jau nokārtojām - šī izrāde tika parādīta skolas absolvēšanas nolūkos. Mūsu komisija jau to redzēja un izvērtēja, un komplimenti un atsauksmes ir ļoti, ļoti pozitīvas. Tagad izrādi esam atjaunojuši, uzlabojuši, izmainījuši un rādīsim vēlreiz kā oficiālu pirmizrādi. Jūs visi esat absolventi. Kas tālāk? Katru no mums gaida savs ceļš. Ir jaunieši, kuri dosies mācīties uz ārzemēm, daži paliks Latvijā mācīties kādu no mūsu specialitātēm, citi vēlas iet mācīties menedžmentu, kas arī ir ļoti svarīgs. Katram no mums ir savs ceļš ejams, bet mūs visus ļoti saista mūzikli. Tie sirsniņā jebkurā gadījumā paliks. Bet kas ir lielākie ieguvumi, ko devuši gadi Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļā? Noteikti disciplīna. Tāda pašdisciplīna, jo skola ir ļoti intensīva un arī Mūziklu nodaļa ir ļoti grūta. Strauji tie gadi ir skrējuši, it īpaši šis gads ir paskrējis nemanot. Mani lielākie ieguvumi ir kontakti, draugi, pašdisciplīna, enerģija un iemantotā pašcieņa - tas, ka tu pabeidz to iestādi, un skaidri zini, kas tevi interesē, kas tev patīk, un izej no skolas tāds stabils un spēcīgs: vari pastāvēt par sevi un runāt brīvi. Vai zini arī, cik liels būs pirmais kurss? Vai jauniešu interese par mūziklu studijām ir liela? Pirmais kurss šogad jau uzņemts, iestājeksāmeni bija jau pirms Jāņiem. Varam lepoties, ka mums ir septiņi jauni censoņi, kas mācības uzsāks rudenī. Prieks redzēt, cik šobrīd nodaļa ir atvērta. Jo tad, kad es iestājos, tā bija diezgan liela mistērija. Bija tikai četri kursi, un tad mēs neviens nezinājām, kas būs jādara pēdējā kursā, kā tas notiek, ko tālāk darīt. Mums bija tāda taustīšanās. Šajos četros gados esmu ļoti priecīga redzēt to, kā nodaļa ir augusi, cik stabili mēs esam kļuvuši: jaunie kursi skaidri var redzēt, ko mēs spējam, uz ko mēs ejam, viņi var nākt skatīties izrādi, pārliecināties, ka tas ir tas, ko viņi vēlas. Manuprāt, tas ir milzīgs pluss - ja tu kā jaunietis savos padsmit gados mēģini izlemt, kas būs tavs ceļš, un skaidri redzi, ko tas piedāvā, tas noteikti apstiprina tavu vēlmi vai intereses.

Vasarsvētku Svētrītā studijā mācītājs Linards Rozentāls.

Aizvadītā gada nogalē stāstījām par gleznotājas Aijas Jurjānes monogrāfisko mākslas albumu „Jaunības avots” – tikšanās reizi ar grāmatas sastādītāju, mākslinieci Sandru Krastiņu varat noklausīties mūsu raidījuma arhīvā. Savukārt vakar, 25. aprīlī, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tika pasniegta pirmā Aijas Jurjānes stipendija jaunajiem māksliniekiem. Aijas Jurjānes stipendiju saņēma Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas 3.kursa audzēkne Unda Barisa, savukārt veicināšanas jeb iedrošinājuma balvu, proti, gleznotājas monogrāfisko mākslas albumu „Jaunības avots” – 4.kursa audzēkne Helēna Briede. Ar jaunajām māksliniecēm sarunājamies par pašu sākotni, kā notika pievēršanās mākslas pasaulei.  Stipendijas pasniegšanas pēcpusdienā Nacionālā mākslas muzeja bibliotēkā, goda vietā uz molberta bija novietota Aijas Jurjānes 1997. gada glezna ar nosaukumu „Gleznotāja un viņas sirmā mācekle”. Par šī darba nozīmīgumu, kurš atbalsojas arī mūslaiku jaunrades procesos, stāsta Ieva Jurjāne.  

Torņkalnā, "Ag Galerijā", kopš marta vidus skatāma gleznotājas Zīles Ziemeles izstāde "Laikrādis". Kā noprotams pēc izstādes nosaukuma, tās galvenā tēma ir laika raksturs, laika ritējums. Gleznas ir neliela izmēra, un Zīle Ziemele savas darbības formātu raksturo kā kamerglezniecību. Ar siltu tēju sagaida galerijas vadītāja Agnese Čemme un gleznotāja, izstādes "Laikrādis" autore Zīle Ziemele. Viņas stāsta gan kā darbi tapuši, gan kā notikusi abu mākslinieču atkal sastapšanās. Zīles Ziemeles izstādes nosaukums "Laikrādis" un tajā risināta lielā tēma – laika raksturs. Laikrādis – tas var būt gan pulkstenis, gan stiebrs, kas spraucas ārā no zemes. Ēna, kas tūlīt saplūdīs ar vakaru. Svece, kas vēl var tikt aizdegta. Izstādes atklāšanā degušas 12 sveces sarindotas uz apaļa šķīvja. Arī darbu sēriju apvieno apļa formas motīvs, tverts ikdienā lietotu objektu portretos, kā, piemēram, pulkstenis, dzijas kamols vai kontakts. Zīle Ziemele 2017.gadā absolvēja Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu, pašlaik ir pasniedzēja Jaņa Rozentāla mākslas skolā. Sarīkojusi jau vairākas personālizstādes, piedalījusies grupu izstādēs. Kad sarunu par izstādi "Laikrādis" esam beigušas, uzzinu par Zīles turpmākajiem plāniem, un tā vairs nav mazā forma. Agnese Čemme aicina uz galeriju Torņkalnā, apmeklējumam gan vislabāk pieteikties iepriekš, rakstot "Instagram," un piesakot konkrētu laiku. "Ag Galerijā" Zīles Ziemeles izstāde "Laikrādis" skatāma līdz 18.aprīlim.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Kristiāna Ābele Apmeklējot Pasaules izstādi Parīzē, grāmatnieks Jānis Misiņš 1900. gada vasarā ceļojuma piezīmēs bija ierakstījis: “Krievu glezniecību lemts reprezentēt arī mūsu Purvītim. Latviešu māksla pasaulē vēl ir svešs jēdziens, un tomēr tas manī izraisa lepnuma jūtas, ka tas ir latvietis, kas ar savu Daugavas piekrastes gleznojumu “Pēdējie stari” te gūst tik lielu ievērību.” Tas gan bija kluss, jau nepietiekamības sajūtas pavadīts lepnums, jo tajā pašā izstādē spožus panākumus guva Somijas nacionālās emancipācijas pieteikums no Krievijas atsevišķā paviljonā, kur, pēc Rozentāla vārdiem, “visa pasaule dabūja pārliecināties, ka dabas balvām nabadzīgā zeme augstajos ziemeļos savā akmeņainā druvā ar pašuzupurēšanos un karstu mīlestību uz dzimteni ir pratuse radīt savu īpatnēju kultūru ar paliekamām vērtībām, kas tai dod pilnīgu tiesību spēlēt līdz savu kokli lielo, veco kultūrtautu orķestrī”. Par gleznu “Pēdējie stari” Purvītis 1897. gada beigās Pēterburgas Ķeizariskās mākslas akadēmijas diplomdarbu konkursā, lielā mērā pateicoties somu gleznotāja Alberta Edelfelta un zviedru gleznotāja Andersa Corna (Sūrna) viedoklim, izpelnījās laureāta un ārzemju stipendiāta godu. Rozentāls Rīgas vācu laikrakstā Düna-Zeitung par šo gleznu toreiz rakstīja: „Rietošās saules pēdējie stari apgaismo plašo tāli, trīsuļo virs baznīciņas zaļā jumta pie dziļi zilās upes, noglāsta priekšplāna pēdējo sniegu un pārslīd smaržīgajiem apšu stumbriem, kas stiepj saules apspīdētās zarotnes pretī debesīm. Te nav ne lāsītes no saldi sentimentālas poēzijas. Viss kopums ir plaši tverts un dziļi izjusts. Tajā dus nopietna mūzika.” Par labāko gleznu izstādē to atzina arī ietekmīgais Sergejs Djagiļevs, kas tūdaļ iesaistīja Purvīti paša rīkotajās izstādēs Pēterburgā un Vācijā. Diplomdarbs palika akadēmijas muzejā un no tā gadsimtu mijā ceļoja uz Krievijas mākslas nodaļu Pasaules izstādē. Tas bija izstādīts arī radīšanas vietā Jelgavā pirms aizvešanas uz Pēterburgu un ar akadēmijas atļauju arī 1898. gada beigās Mākslas biedrības salona atklāšanas izstādē. Taču 1930. gadā akadēmija gleznu nodeva muzejam Novgorodā, kur tā pieder pie Otrā pasaules kara zudumiem. Tāpēc labākā liecība par šo slaveno darbu tagad ir liela krāsu reprodukcija, kas publicēta 1907. gadā Leipcigā vienā no attēlizdevumu sērijas Meister der Farbe laidieniem, anotācijas autoram domājot, ka mākslinieks attēlojis Ņevas krastus vēlā pavasarī, kad dabā jaušas krievu tautasdziesmām radniecīga grūtsirdība.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Kristiāna Ābele 1891. gada decembrī pēc studentu darbu ikmēneša vērtēšanas Rozentāls vēstulē uz Rīgu uzskaitīja pierādījumus, ka “mēs, latv[ieši], tagad Akadēmijā vispār turamies augšpusē”, un noslēdza ar piebildi, ka “Purvītim kā jaunākajam arī ļoti labs numurs”. “Pastarītis” tobrīd studēja otro ziemu, bet tā paša gada janvārī vēstules rakstītājs kopā ar Ādamu Alksni, Johanu Valteru un Jūliju Blūmentālu četratā bija pārstāvējuši akadēmiju, kad triju mākslas augstskolu – arī Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas un konservatorijas – studenti Jēzus draudzes skolas namā nodibināja “latviešu mākslas draugu pulciņu”, kas plašāk pazīstams ar nosaukumu “Rūķis”. Purvītis pats savu dalību tajā datējis ar laiku no 1892. gada līdz studiju beigām 1897. gadā. Viņa izaugsmē šajā domubiedru lokā īpaši svarīga kļuva draudzība ar pulciņa pirmo vadītāju Alksni, kas bija astoņus gadus vecāks par Purvīti: “Viņš mums daudz teica, daudz pamācīja, bet darīja to bez kāda pārākuma, neuzbāzīgi, it kā starp citu piezīmēdams. [..]Viņam kabatā vienmēr bija kāda laba grāmata vai jauns žurnāla numurs. Grāmatas lasīja aizrautīgi, ko ieteica darīt arī citiem. Vienmēr uzmudināja, paskubināja, nevienam neļāva iegrimt bezdarbībā. Viņš izvilka jauno paaudzi uz ceļa – ārā no provinciālisma, sīkpilsoniskas pieticības. Alksnis man atmiņā iespiedies kā cēlākais jauneklis, kuram līdzīga man nav gadījies sastapt visā garajā dzīvē.”

Šobrīd LTV ir darba duna saistībā ar sabiedrisko mediju balvas “Kilograms kultūras” ceremonijas tuvošanos, tā ir jau sestdien – 19. februārī. Tāpēc uz raidierakstu “Kultūrdeva” Henrieta Verhoustinska ir uzaicinājusi LTV Kultūras raidījumu redakcijas vadītāju Ievu Rozentāli.

''Pasaules boksa apskats'' #3 ar Sandi Kleinu ir klāt! Šodienas raidījumā Sandis Kleins ar Valdi Valteru analizēs aizvadītās cīņas LNK “LNK FIGHT NIGHT 19” ar Vilcānu, Rozentāla dalību un kad varam beidzot sagaidīt Maira Brieža nākamo cīņu.

Ilgi gaidītais ''Pasaules boksa apskats'' #2 ar Sandi Kleinu ir klāt! Šodienas raidījumā Sandis Kleins asi kritizē latviešu boksera Maira Brieža sociālo mediju aktivitātes cenšoties izaicināt Džeiku Polu uz cīņu. Komentē gaidāmo Okolija un Česlaka cīņu, kā arī LNK rīkoto “LNK FIGHT NIGHT 19” ar Vilcānu, Rozentālu, Volkovu, Bulmeistaru, Špīsu, Marčenko, Veisbergu, Bezusu dalību.

Gleznotājs Janis Rozentāls piedzima 1866. gadā Saldus pagastā zemnieku ģimenē. Ģimenei nebija naudas ilgstošai viņa izglītošanai, tāpēc jau 15 gadu vecumā Rozentāls devās uz Rīgu, lai meklētu darbu. Viņš strādāja dažādus gadījuma darbus, apguva daiļkrāsotāja amatu un sāka apmeklēt zīmēšanas nodarbības Rīgas Vācu amatniecības biedrības skolā. Rozentāla zīmējums Pēterburgas skolu skatē ieguva sudraba medaļu, un viņš iestājās Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā kā glezniecības nodaļas brīvklausītājs. 

Šodien ar mācītāju Linardu Rozentālu iesākam lasīt Levītu grāmatas nodaļas, kuras skar svētuma likumus. 17. nodaļa runā par dzīvnieku kaušanu un asiņu lietošanu uzturā, savukārt 18. nodaļa piedāvā dažādus seksuālo attiecību aizliegumus. Rīgas Lutera draudzes mācītājs mums norāda, ka šīs nodaļas svētumu saista ar mūsu ikdienu un iekšēju nostāju, kas izpaužas ārējās rīcībās.

"Jaunības avots. Aija Jurjāne" – monogrāfisks mākslas albums par gleznotāju Aiju Jurjāni. Gleznotāja, pedagoģe, sieviete, kura glezno sievietes un krāsas. Kultūras rondo studijā tiekamies ar grāmatas sastādītāju, mākslinieci Sandru Krastiņu un klausāmies arī Latvijas Radio arhīva ierakstus, arī pašas Aijas Jurjānes balsi. Kad pirms dažiem gadiem mēs veidojām raidījumus „Dzimtas saknes”, mums bija tas gods būt klāt arī Jurjānu saietā Jūrmalciemā. Gleznotājs Juris Jurjāns, meitas – Kristīne un Ieva un dēls Pāvils, saukts par Brālīti. Gleznotāja Aija Jurjāne ir visu laiku klātesoša sarunās. Kā centrs. Un tagad ir pienācis laiks, kad klajā laists mākslas albums „Aija Jurjāne. Jaunības avots”. Aijas Jurjānes ģimene jau bija kādu laiku strādājusi pie idejas par māksliniecei veltītu gramatu, kad izdevniecība "Neputns" aicināja iesaistīties Sandru Krastiņu. "Pirmais, ko es varēju teikt, ka man kā gleznotājai ļoti interesētu veidot grāmatu par Aiju Jurjāni kā par mākslinieci. Tas ir galvenais fokuss, kā es gribēju veidot šo grāmatu," atzīst Sandra Krastiņa. "Man nelikās interesanti tikai veidot kā piemiņas albumu no ģimenes aspekta. Es gribēju fokusu mainīt no tā, ka ļoti laba māte, kas arī glezno, uz galveno uzsvaru - māksliniece." "Mani interesē, kas notiek ar viena autora mākslas mantojumu pēc kāda laika, kā viņš "lasās" jau nākamās paaudzes gan māksliniekiem, gan skatītājiem, kas nav bijuši klāt ne tajos apstākļos, ne darbu tapšanas apstākļos, ne viņas dzīves laikā," turpina Sandra Krastiņa. Mākslinieces Aijas Jurjānes (1944–2015) glezniecība šodien ieraugāma kā nepārtraukts pētījums, vērojums, brīžiem nesaudzīgs vēstījums par sievietes mūžu, kas noris viņas pašas ģimenes lokā. Mākslā tas varētu šķist kā margināls uzstādījums, tomēr šodien, kad akcenti no patosa izkāpinātiem "lielajiem jautājumiem" pievēršas arī indivīda dzīves notikumiem kā tikpat svarīgai mākslā risināmai problemātikai, Aijas Jurjānes glezniecības konsekventais "vērotājas" gājums iegūst īpašu aktualitāti un sava veida tematisko monumentalitāti. "Jaunības avots. Aija Jurjāne" ir monogrāfisks mākslas albums, kurā vienuviet izvērsti skatītas abas Aijas Jurjānes darbības sfēras – glezniecība un pedagoģija. Otrā nozīmīgā Aijas Jurjānes profesionālās darbības sfēra ir mākslas pedagoģes darbs Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā trīsdesmit gadu garumā. Pedagoģe sarakstījusi grāmatas "Kompozīcija" ("Neputns", 2005) un "Gleznošana" ("Neputns", 2002). Kā norādīja izdevniecības pārstāvji, tas ir vienīgais gadījums, kad skolas pedagogs kā individuāls autors savas zināšanas ir apkopojis jau metodiski izstrādātā izdevumā, ko var izmantot gan citu mākslas skolu pedagogi, kā arī jebkurš mākslas aroda iesācējs. Monogrāfijā publicēti mākslinieces dienasgrāmatu un atmiņu pieraksti, kas novērojumos precīzi fiksējuši pēckara situāciju padomju Latvijā, dokumentālas fotogrāfijas un radošais mantojums – glezniecība, porcelāna virsglazūras apgleznojumi, akvareļi, skices, ilustrācijas, kā arī unikāli zīmējumi, kas bijuši paredzēti vien ģimenes lokam. Monogrāfiju izdevis apgāds "Neputns".

Valdis Valters un 11TV piedāvā jaunu rubriku: Latvijas jaunās cerības! Rubrikā būs redzamas intervijas ar jaunajām un daudzsološajām latviešu sporta zvaigznēm. Pirmajā intervijā piedāvājam sarunu ar Sanda Kleina pārstāvēto bokseri Franci Roznetālu.

Galerijā „Smiļka”, Smiļģa ielā 34 A šovasar atklāta jau trešā izstāde un to veido divi mākslinieki. Miķelis Mūrnieks un Armands Freibergs izstādē „The Garden of Earthly Delights” iedvesmojušies un interpretē jauniem mūsdienīgiem līdzekļiem slaveno Hieronīma Boša gleznu – triptihu „Pasaulīgo baudu dārzs”. Izstādē redzamie darbi veidoti apvienojot 3D digitālajā vidē veidotus modeļus ar fiziskajiem objektiem tēraudā. Mākslinieki darbus radījuši kopīgā mākslinieciskā sadarbībā vienam ar otru. Izstādes atklāšanas dienā abus jaunos māksliniekus Miķeli Mūrnieku un Armandu Freibergu sastopu galerijā, viss iekārtots un laiks uzzināt vairāk par izstādes darbiem, gan skulptūrām, gan digitālām drukām uz metāla. Abus jaunos māksliniekus vieno Jaņa Rozentāla mākslas vidusskola, kurā abi mācījušies. Tad Armands devies studēt bakalaura programmu Hāgas Karaliskās mākslas akadēmijas grafiskā dizaina nodaļā, bet Miķelis – Latvijas Mākslas akadēmijā programmā “Kustība. Attēls. Skaņa” ieguvis bakalaura grādu. Neoficiāla abu sadarbība notikusi arī iepriekš, taču jaunākā izstāde uzskatāma par pirmo oficiālo kopdarbu. Mākslinieki, kombinējot dažādos medijus, papildina viens otra mākslinieciskās pieejas un rada jaunu figurālo pasauli, kas paspilgtina senas gleznas motīvus. Mākslas darbs, ko mūsdienīgiem līdzekļiem interpretējuši, ir 15. un 16.gadsimta nīderlandiešu gleznotāja Hieronīma Boša populārais darbs „Pasaulīgo baudu dārzs”. Šovasar izstāžu dzīve galerijā turpināsies, jo programma saplānota līdz septembrim. Kā nākamās izstādi veidos divas jaunas mākslinieces Estere Betija Grāvere un Agnese Čemme.

"Atsperes" viesis pirmo reizi šī raidījuma pastāvēšanas vēsturē ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Un mums ir gana daudz iemeslu, lai šī tikšanās notiktu tieši tagad... Inta Zēgnere: Pagājušajā svētdienā bija Vasarsvētki, tūlīt būs Trīsvienības svētki, šodien visā Latvijā risinās Baznīcu nakts, un piedevām jums tikko bija arī dzimšanas diena. Arī tajā mēs jūs varam sveikt! Jānis Vanags: Paldies! Tieši tā arī bija - 1958. gadā piedzimu Vasarsvētku svētdienā... Tad jau varētu sacīt, ka tie ir dubulti svētki! Tādā svētku laikā dzīvojam. Kā izlasīju Baznīcu nakts mājaslapā, dievnami atver savas durvis individuāliem apmeklējumiem jau no pulksten 12.00, bet sešos vakarā arī katrs dievnams piedāvās savu programmu, ko vērot arī tiešsaistē. Ja jums nebūtu nekādu ierobežojumu sava laika sadalījumā, kas būtu tā baznīca, kurā jūs gribētu šovakar uzkavēties? (Smejas) Nu, tas ir ļoti provokatīvs jautājums  - ko gan lai tagad saku? Un ko visas citas baznīcas domās, ja es to pateikšu? Manas īpašās baznīcas ir dažas - viena ir Rīgas Doms, kas ir mana katedrāle: ārkārtīgi skaista vieta, kur es vienmēr labprāt uzturos. Tad ir Valtaiķu baznīca, kur esmu kristīts, un Cīravas baznīca, kur esmu laulāts. Saldus Svētā Jāņa baznīca, kur kalpoju ilgāku laiku. Zinu, ka būs atvērta arī Gaiķu baznīca, kas ir Kurzemes pērlīte - maza, bet burvīga, grezni izgleznota Kurzemes baznīciņa netālu no Saldus. Baznīcu nakts ir tāda interesanta lieta, kad var vai nu citādi iepazīt jau labi zināmo, vai arī atklāt sev kaut ko nezināmu. Atceros - kad bijāt vēl "pēdējais hellēņu pagāns", kā jūs reiz par sevi teicāt, astoņdesmitajos gados jums ar brāli bija tradīcija, ka abi braucāt pie viņa uz Rudbāržiem, un tad devāties astoņus kilometrus pa vientuļu lauku ceļu uz Valtaiķu baznīcu, jo tur kalpojis kāds īpašs mācītājs, kas jums tajā laikā daudz nozīmējis. Tas bija tāds interesants stāsts. Kad biju vēl skolas puika, mēdzu iet uz baznīcu, mēdzu palaikam tur iezagties, ielavīties, sevišķi jau Ziemassvētkos, un tad brālis mani drusku tā kā apsmēja vai ironizēja, kad es tās dziesmu lapiņas atnesu mājās. Bet tieši viņš bija tas, kurš mani faktiski uz Valtaiķiem paaicināja. Viņš man teica - tur ir mācītājs, kurš tik interesanti runā! Tā nu pirmo reizi mēs kopā ar brāli to ceļu mērojām, un tiešām - tur bija mācītājs Sigurds Sproģis, stalts vīrs ar varenu balsi, kurš skaisti dziedāja un runāja mazliet uz tādas disidentiskas robežas. It kā sprediķis, bet tādas pretpadomju vēsmas tur ieskanējās, caur puķēm. Tas man arī ļoti patika. Un tad es sāku braukt uz turieni, ņemot līdzi draugus. Lielākā karavāna bijām 15 cilvēki, kas nu jau soļojām pa to ceļu. Tāds misijas pasākums tas man bija. Ļoti askētisks šis dievnams man šķiet - vismaz spriežot pēc attēliem: nekādu izrotājumu, pilnīgi balts. (Smejas) Ahā, tas ir tieši tā kā ar kristīgo ticību... Kad no ārpuses uz to paskaties, patiesi - šķiet tāda pelēka, ļoti askētiska lauku baznīciņa, bet vajag ieiet iekšā! Cilvēki apsēžas, ieejot šajā baznīcā, jo tur katrā logā ir fantastiski krāšņas vitrāžas, kalnu kristāla lustras un slavena gleznotāja altāra glezna. Tā ir vienreizēja baznīca, viena no krāšņākajām lauku baznīcām, kādas vispār Latvijā ir. Bet tas tiešām ir tāpat kā ar kristīgo ticību: no ārpuses skaties - tur nekā nav, bet ieej iekšā, un atklājas viss skaistums. Minējāt arī Saldus baznīcu. Reiz jūs arī teicāt, ka tieši tur ir pagājuši jūsu mūža skaistākie septiņi gadi. Bet jūs taču aizbraucāt uz turieni visai dramatiskos apstākļos, kad mētelis sala pie sienas un zābaki - pie grīdas... Jā, mani aizsūtīja kalpot uz Saldu, un es biju diezgan nelaimīgs par to, jo šī pilsēta iepriekš man nekad nebija patikusi. Tolaik braucu no Liepājas, kur dzīvoju, uz Rīgu, pēc tam atpakaļ, un autobuss divdesmit minūtes stāvēja Saldū. Tur varēja redzēt autoostu, briesmīgo publisko tualeti, kas bija turpat netālu, un publiku, kas tajā laikā tur pulcējās - tas likās diezgan atbaidoši. Bet, kad tur nonācu, viss mainījās tā, ka es pēc tam ar žēlabām gāju prom no Saldus, nekā nevarēju šķirties - vēl šodien nevaru. Tur daudzas draudzības ir palikušas. Jo nelielā pilsētā mācītāja statuss un vieta ir pavisam citāda nekā Rīgā. Rīga ir liela pilsēta - te cilvēks pēc dievkalpojuma iziet pa durvīm, un tu viņu neredzi un nesatiec līdz nākošajai svētdienai. Saldū tu izej uz ielas un visa tava draudze ir turpat apkārt - tu visus pazīsti, tevi pazīst. Cilvēki mani draudzē pieņēma. Bija tur sirmi vīri, jau pērminderi un baznīcas priekšnieks. Cilvēki ar dažādām biogrāfijām! Tas ir tas fantastiskais - ka iepazīsties ar šo cilvēku dzīvesstāstiem. Piemēram, viens no pērminderiem 17 gadus pēc kara bija slēpies mežā bunkurā. Viņš bijis policists, un, lai viņu neizsūtītu uz Sibīriju, viņš bija ilgus gadus slēpies pa mežiem, līdz kamēr bija iznācis ārā no meža. Viņu tik un tā izsūtīja, un, braucot vagonā ārā pāri Latvijas robežai, viņš bija izmetis zīmīti... Pēc tam kāds bija atgādājis to zīmīti uz Saldu, un tā nonāca pie manis... Tādi visādi stāsti. Cilvēki kādreiz tā nicīgi saka - nu, baznīcas tantiņas. Es tās "tantiņas" iepazinu ļoti labi - kas viņas par cilvēkiem, ar kādām biogrāfijām, ar kādu pieredzi, kādu ticību. No viņām var pamācīties. Jāņa baznīca jau tur ir ļoti skaista. Un tā bija man uzreiz tāda kompensācija, ka esmu nonācis Saldū. Starp citu, pie baznīcas ir uzstādītas septiņas bronzas skulptūras, kas attēlo Rozentāla gleznu "No baznīcas". Jā, Saldū tagad ir brīnišķīga zīme, kas pievērš uzmanību, bet tur jau viss tas stāsts - lai nāktu no baznīcas, vispirms ir jābūt bijušam baznīcā. Un es domāju - tas būtu labi, ja saldeniekiem šī skulptūru grupa atgādinātu, kas vispirms jāizdara, lai varētu piepulcināties Rozentāla slavai. Vairāk un plašāk - ierakstā.  

Muzeju nakts norises, pielāgojoties epidemioloģiskajai situācijai, 15. maijā notiks virtuālajā vidē un muzeju āra ekspozīcijās. Robežas – Muzeju nakts tēma šogad, kurā esam aicināti iesaistīties virtuālos ceļojumos, tiešsaistes stāstos un notikumos, kas norisināsies ārā. Ar Muzeju nakts programmu iepazīstinām Kultūras Rondo. Kāā norisināsies muzeju nakts, stāsta Kultūras ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas vecākā referente Gundega Dreiblate. Gaismas spēles uz Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja ēkas. Par vēstījumu stāsta muzeja direktorei Valda Borza. Arī šogad, neskatoties uz pandēmijas raisītajiem ierobežojumiem, notiks tradicionālā Eiropas Muzeju nakts – tā risināsies 15. maijā ar devīzi “Robežas“. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja piedāvājumā būs ārtelpu aktivitātes tiem, kuri šo dienu vadīs Rīgā. Proti, visas dienas garumā būs pieejama izziņas spēle, kuras laikā, izejot maršrutu no muzeja pagaidu mītnes Brīvības bulvārī 32 līdz vēsturiskajai mājvietai – restaurācijas procesā esošajai Rīgas pilij –, galvaspilsēta ar ielām, bulvāriem un namiem atklāsies no jauna: tie būs jāatpazīst senās fotogrāfijās. Spēles nosaukums ir “Pa Rīgu pāri laikmetu robežām“, un tā būs pieejama mobilajā lietotnē "Actionbound". Daļu no spēles maršruta kopā ar muzeja speciālistiem Zani Lāci, Imantu Cīruli un Gunitu Baumani jau ir izgājis Toms Treibergs. “Robežas! Robežas... Robežas?” - Muzeju naktī no plkst. 19 Memoriālo muzeju apvienības Facebook lapā tiešsaistē trīsarpus stundu garumā interesenti aicināti klausīties dzejas lasījumus, intervijas, stāstījumus un pat piedalīties izglītojošā nodarbībā, lai uzzinātu par robežām Jāņa Akuratera, Aspazijas, Krišjāņa Barona, Rūdolfa Blaumaņa, Raiņa, Jaņa Rozentāla, Andreja Upīša un Ojāra Vācieša dzīvē un daiļradē. “Dzegužkalns aizkūkos” – tik poētisks nosaukums dots pasākumam, kurš norisināsies Dzegužkalna apkaimē. Aktieris Raimonds Celms, runājot Jura Kunnosa dzeju, uzbūra nelielu ainiņu no Dzegužkalna, uz kura apkaimi literārā pastaigā aicina doties Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM). Vai "Dzegužkalns aizkūkos", par to paši varēsit pārliecināties sestdien. Vēl tikai atgādinām, ka Rakstniecības un mūzikas muzeja piedāvājumā ir trīs maršruti: “Sajūtu pastaiga”, “Bērnu taka” un velomaršruts. Pieturas punktos, sekojot norādēm kartē un noskenējot QR kodus, kas vedīs uz RMM mājaslapu, varēs lasīt un klausīties stāstus, ko par Dzegužkalna apkaimi vēsta literārie un kultūras vēstures avoti, veikt radošus uzdevumus un pārbaudīt savas erudīcijas prasmes. Ja būsiet Pārdaugavā, tad no plkst. 19 līdz 22 Ojāra Vācieša muzejs aicina nesteidzīgi lasīt Ojāra Vācieša dzeju un ieklausīties dzejnieka balss ierakstos muzeja dārzā Muzeju nakts pasākumā “Bezrobežu Vācietis”. Muzeja dārzu rotās divi lielformāta gleznojumi – “Brīnumputns” un “Saule”. Tie tapuši 2019. gada Muzeju naktī un Pārdaugavas svētkos, kad ikviens interesents bija aicināts piedalīties gleznu radīšanā. Muzeja āra teritorija atvērta individuālajiem apmeklētājiem un apmeklētājiem no vienas mājsaimniecības. Dārzā vienlaikus var atrasties ne vairāk kā 60 cilvēku. 2021. gadā Muzeju nakts pasākumus Latvijas muzeji piedāvās jau 16. reizi, šogad Muzeju naktī iesaistījušies 60 Latvijas muzeji. Pērn Covid-19 izplatības ierobežošanai noteiktās ārkārtējās situācijas apstākļos Muzeju nakts norises Latvijā bija atceltas. Šogad Muzeju nakts tēma ir “robežas,” aicinot izcelt robežas kā kultūras mantojuma un robežu radīta kultūras mantojuma aspektus, robežvietas un robežu sadalīto mantojumu, kā arī pārrobežu mantojumu un robežu šķērsošanu kā mantojumu. Muzeju nakts programmas piedāvājums izstrādāts tā, lai būtu baudāms individuāli, cilvēkiem nedrūzmējoties. Norišu organizatori apņēmušies uzraudzīt un atgādināt apmeklētājiem, ka dodoties uz muzeju āra ekspozīcijām ir strikti jāievēro distancēšanās un gadījumā, ja vienlaikus muzeja teritorijā ir vairāk apmeklētāju un kādu brīdi neizdodas ieturēt savstarpēju 2 metru distanci, jālieto sejas un deguna aizsegi. Ar Muzeju nakts programmu iespējams iepazīties Kultūras ministrijas tīmekļvietnē.

Sporta raidījumā „Piespēle” šoreiz kopā ar šonedēļ Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidenta amatā pārvēlēto Arni Lagzdiņu pārrunājam to, kādus izaicinājumus sporta karalienei pašu mājās būs jāuzveic tuvākajos gados. Attālināti sazināmies ar Poliju, kur šonedēļ vēl ko nebijušu Latvijas sportā sasniegusi jaunā boksere Beatrise Rozentāle. Viņa šonedēļ izcīnīja bronzas medaļu pasaules 19 gadīgo un jaunāku dāmu pasaules čempionātā. Beatrise un viņas trenere Linda Ābele stāsta, kā tika izcīnīta šī godalga, kā jaunā censone basketbola bumbu nomainīja pret boksa cimdiem, kā arī - kādi ir Rozentāles nākotnes plāni sportā. Viesojamies Latvijas sieviešu volejbola izlases treniņā, dāmām gatavojoties Eiropas čempionāta kvalifikācijas mačiem Daugavpilī. Par darba plānu stāsta galvenais treneris Pāvels Seļivanovs, bet par to, kā gāja pirmajā gadā Arizonas Universitātē ASV – izlases potenciālā līdere Marta Kamēlija Levinska.

No 2020. gada 21. novembra līdz 2021. gada 4. maijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā norisinās izstāde “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā” – vērienīgs visu triju Baltijas valstu simtgades kopprojekts, kas pirms tam ar ievērojamiem panākumiem bija izrādīts prestižajā Orsē muzejā Parīzē. Izstāde “Nepieradinātās dvēseles” piedāvā iepazīt simbolismu Baltijas mākslā no 19. gadsimta 90. gadiem līdz 20. gadsimta 30. gadiem. Projekta mērķis un galvenā ideja ir parādīt, ka topošā Baltijas valstu māksla atradusies profesionāli augstā līmenī, un tās rakstura īpatnības iekļaujas kopējā Eiropas mākslas sniegumā. Simbolisms, kas dzimis Francijā 19. gadsimta otrajā pusē, iespaidoja visu Eiropas kultūru, arī Baltijas mākslas kopainu. Par iespēju klātienē apmeklēt Latvijas nacionālo mākslas muzeju un šo izstādi, gan iepriekš reģistrējoties, stāsta muzeja direkrore Māra Lāce.   

18. marts ir mākslinieka Jaņa Rozentāla dzimšanas diena. Šogad atminamies mākslinieku 155. gadskārtā. Plkst. 18 Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs aicina uz tiešsaistes lekciju “Rozentāla Rīga”. Tā būs veltīta Jaņa Rozentāla 155. dzimšanas dienai un vēstīs par vietām Rīgā, kur viesojies, dzīvojis un strādājis mākslinieks. Stāstu par gleznotāju Jani Rozentālu Kultūras Rondo sākām ar fragmentu no izrādes “No Rozentāla” - izrādes radošajā komandā darbojās režisore Paula Pļavniece, dramaturgs Ivo Briedis, Valmieras drāmas teātra aktieri Rūta Dišlere un Jānis Znotiņš. Šodien, kad atzīmējam viņa 155 dzimšanas dienu, arhīvā esam atraduši vairākus ierakstus par notikumiem pirms pieciem gadiem, taču pētnieku atziņas joprojām ir aktuālas un būtiskas, lai labāk saprastu Rozentāla dzīves gājumu. Janis Rozentāls un viņa attiecības ar Rīgu komentē Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītājai, mākslas vēsturniecei Dacei Vosai. Un vēl stāsts vienu no pazīstamākajām, taču arī noslēpumainākajām viņa gleznām "Princese ar pērtiķi". Par 1913. gadā tapušo mākslas darbu, kurā redzama gracioza rudmataina princesīte un sarkanā tērpā ietērpts pērtiķēns, izmeklējumu veikusi mākslas vēsturniece Edvarda Šmite.

Pasaules tulkošana Raidījuma vadītājs: Jānis Ūdris Rakstnieks Jānis Ūdris, septiņu grāmatu autors, raidījumā izgaismo mūsu vēstures aizmirstos vai noklusētos notikumus, vienlaikus pievēršoties aktuālākajām mūsdienu problēmām. Rakstnieka pārliecībā, asākās šodienas problēmas sakņojas pagātnes kļūdās un joprojām neizvērtētajā un (arī tādēļ) nepārvarētajā padomju okupācijas laika mantojumā. Laiks, kad vaļsirdīgās sarunās ar Latvijas izcilākajām personībām izkristalizējam būtību – rūpēs par mūsu zemes uzplaukumu

Pasaules tulkošana Raidījuma vadītājs: Jānis Ūdris Rakstnieks Jānis Ūdris, septiņu grāmatu autors, raidījumā izgaismo mūsu vēstures aizmirstos vai noklusētos notikumus, vienlaikus pievēršoties aktuālākajām mūsdienu problēmām. Rakstnieka pārliecībā, asākās šodienas problēmas sakņojas pagātnes kļūdās un joprojām neizvērtētajā un (arī tādēļ) nepārvarētajā padomju okupācijas laika mantojumā. Laiks, kad vaļsirdīgās sarunās ar Latvijas izcilākajām personībām izkristalizējam būtību – rūpēs par mūsu zemes uzplaukumu

Ielūkojamies, kas notiek aiz dažu apmeklētājiem šobrīd slēgto muzeju durvīm. Un varbūt šīs durvis nemaz arī nav tik cieši aizslēgtas, tieši otrādi – aicinoši atvērtas, ja vien vērt tās mēģinat nevis klātienē, bet gan virtuālajā vidē. Memoriālo muzeju apvienība lepojas ar jaunu mājas lapu, kurā arī jaunas sadaļas. Viena no tām – Personību stāsti, tapušas arī digitālās izstādes un audiogids. Memoriālo muzeju apvienību veido desmit muzeji:Krišjāņa Barona muzejs, Raiņa un Aspazijas muzejs Jūrmalā, Jasmuižā un Tadenavā, Rīgas Jūgendstila kvartālā mītošais Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs, Andreja Upīša memoriālais muzejs (ar ekspozīciju un izstāžu vietām Rīgā un Skrīveros), Pārdaugavas Ojāra Vācieša muzejs un Jāņa Akuratera muzejs. Tad nu arī šie stāsti Personību stāstu sadaļā cieši saistīti ar uzskaitītajiem literātiem. Šajā raidījumā uzrunāti trīs muzeju – Jāņa Akurātera, Andreja Upīša, un Raiņa un Aspazijas vasarnīcas Jūrmalā – darbinieki konkrēta iemesla dēļ. Nosauktie muzeji šobrīd strādā pie izstādes “Jaunās Latvijas valsts kultūrpolitika”. Kāda ir šo muzeju ikdiena mājsēdes laikā? Kādi jauni pētījumi un izstādes top un ko no muzejos aplūkojamā iespējams piedāvāt apmeklētājiem virtuālajā vidē, raidījumā Augstāk par zemi stāsta Raiņa un Aspazijas vasarnīcas galvenā speciāliste Astrīda Cīrule, Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists Arnis Koroševskis un Jāņa Akuratera muzeja speciāliste Maira Valtere. Raiņa un Aspazijas vasarnīca Jūrmalā ir veseli divi ar Raini un Aspaziju saistīti muzeji: Raiņa un Aspazijas vasarnīca atrodas Majoros, bet braucot garām, daudziem droši vien acīs būs iekritusi arī aicinošā Aspazijas māja Dubultos. Aspazijas māja ir aktīva arī sociālajos tīklos, regulāri piedāvājot savas telpas rakstnieku beneficēm, vēsturnieku lekcijām tiešraides kameras priekšā, šīs lekcijas un uzstāšanās var noskatīties arī vēlāk, ierakstā, Aspazijas mājas Facebook kontā. Ziņas par Raiņa un Aspazijas vasarnīcas jaunumiem savukārt var meklēt Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā, tur var uzzināt, ka jaunākā izstāde “Rainis un Aspazija Dailes teātrī” atklāta īsi pirms muzeju aizvēršanas – 25. decembrī. Izstādes “reklāmas” – pēdiņās – variants bija zinātniskie lasījumi, sarunas ar Dailes teātra vēstures lieciniekiem un pētniekiem. Šobrīd tas pārtapis jau tādā kā audiogidā, Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā, Astrīdas Cīrules balsī, papildinātā ar muzeja eksponātu fotogrāfijām, ir iespējams virtuāli izsekot izstādes “Rainis un Aspazija Dailes teātrī” stāstam. Taču izstāde nav tikai Dailes teātra vēsture. Šeit atrodama intervija arī ar patreizējo Dailes teātra māksliniecisko direktoru Viesturu Kairišu. Patreiz mājas lapā norādīts, ka izstāde “Rainis un Aspazija Dailes teātrī” Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros būs apmeklētājiem atvērta līdz aprīļa beigām. Taču muzejs gatavojas šo laiku pastiept vismaz līdz Jāņiem. Personību stāstu sadaļā Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā ir stāsts arī par Raini - fotogrāfijas un citāti no Raiņa jaunības dienu dienasgrāmatām, ko sagatavojusi Raiņa muzeja “Jasmuiža” vadītāja Solvita Kleinarte. Jāņa Akurātera muzejs Māras ezers. Jūs jau nojaušat, mēs tuvojamies Rīgas Pārdaugavai, Altonavas ielai, dzejnieku Ojāra Vācieša un Jāņa Akurātera muzeju mājvietai. Un soļu ritmos skandētā Ojāra Vācieša dzeja ir fragments no audiogida “Ojāra soļi”. Sajūtās esam Pārdaugavā, tātad - domās tuvojamies arī Jāņa Akurātera muzejam. Ja tas notiktu dzīvē, muzeja durvis droši vien mums atvērtu Maira Valtere. Interesi aizķer izstādes nosaukums "Akurātera portrets – gleznā, fotogrāfijā un tekstā". Izstādē tiks apkopotas arī laikabiedru tekstuālas liecības, izsekots, kādos citu autoru literāros darbos prototips varētu būt bijis Akurāters. Taču viens no izstādes intriģējošākajiem stāstiem varētu būt par kādu foto albumu. Arī par Ojāru Vācieti ir stāsts Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā, par viņa sirsnīgajām attiecībām ar putniem. Īsti piemērots stāsts ziemas laikam, kā dzejnieks izgatavojis putnu barotavu no dēla Žaņa rotaļu autobusa, pilns autobuss bijis ar putniem! Jautāju Mairai Valterei, vai viņa sajūt, cik ļoti būtiska apkaimei ir abu muzeju klātbūtne, lai uzturētu ne tikai literātu piemiņu, bet arī vietas atmiņu? Arī Akurātera muzejs, tik pilns ar stāstiem, ir gatavs kādreiz tos izstāstīt līdzīgā audiogida ierakstā. Tikai tēma vēl jāsatausta un jāsaprot. Bet pagaidām, kamēr uz plīts nevar vārīt ķīseli, un sagaidīt viesus, baltos priekšautos. Personību stāstu sadaļā ir arī Jāņa Akurātera meitas, Laimas Akurāteres stāsts par slidošanu uz Māras dīķa ledus. Tas sākas ar pārpublicētu reklāmu no avīzes " Pieci Santīmi", 1928. gada 19. februāra izlaiduma: Rīgas centrā, Esplanādē notikošot ledus karnevāls, sākšoties 8 vakarā, ar uguņošanu, daiļslidotāju grupas skrējienu ar lāpām, dažādām sacīkstēm, un krāšņāko masku godalgošanu. Mūsu senči prata skaisti dzīvot! Maira Valtere saka, ka ar to stāsti par Akurātera laika Rīgu mājas lapā nebeigšoties. Andreja Upīša memoriālais muzejs Turpinot stāstīt Personību stāstus, dodamies uz Andreja Upīša memoriālo muzeju. Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā ir stāsts par rakstnieka un literatūrzinātnieka dzīves mazāk zināmo daļu, par viņa kaķmīļa dabu un viņa skaisto runci Pīku. Andreja Upīša memoriālā muzeja mājas lapā var izsekot, kā pamazām rosība šai Brīvības ielā dzīvoklī pašā Rīgas centrā pandēmijas laikā apsīkusi. Oktobrī vēl ir ziņas par klātienes pasākumiem, tad jau vairs tikai interneta tiešraides festivālā "Prozas lasījumi". "Prozas lasījumi" 2020. gadā svinēja festivāla pastāvēšanas divdesmitpiecgadi, un pirmās tikšanās notika tieši šai Brīvības ielas dzīvoklī. Literatūrzinātnieks Arnis Koroševskis šobrīd strādā pie monogrāfijas par Andreju Upīti, tai jāiznāk grāmatu cikla par latviešu literatūras klasiķiem “Es esmu...” ietvaros. Paralēli romānu par Andreju Upīti raksta Guntis Berelis. Vēl viena Andreja Upīša personības šķautne varētu tikt atklāta topošajā izstādē “Jaunās Latvijas valsts kultūrpolitika”. Tās veidošanā iesaistīti visi nupat uzklausītie sarunbiedri, un visi trīs muzeji – Raiņa, Akurātera un Upīša. Kas saista šos trīs tik atšķirīgos literātus? Stāsta Maira Valtere, Astrīda Cīrule un Arnis Koroševskis. Kā šis laiks ietekmējis muzejus? Biļešu ieņēmumi, kas muzejiem deva zināmu patstāvību plānot savu nākotni, šogad izpalikuši. Daudz ko ir nācies atlikt uz nezināmu laiku. Taču šis ir labvēlīgs laiks pētniecībai un arī – stāstu stāstīšanai. Ielūkojieties Memoriālo muzeju apvienības jaunajā mājas lapā!

Latvijas Radio 6 – LU Radio NABA ēterā atgriežas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja audio stāsti, kas iepazīstina ar muzeja kolekcijā esošo gleznu mītiem un leģendām. Šoreiz 15 stāsti ik piektdienas rītu plkst. 11:00 Radio NABA ētera aicinās doties ceļojumā pa 19./20. gs. mijas seržģīto un pretrunīgo periodu Baltijas teritorijas mākslā. Šajā laikā visā Eiropas mākslā simbols kļuva par iecienītu instrumentu, lai runātu par dabas un cilvēka dzīves noslēpumaino un netveramo pusi. Vienlaicīgi Baltijā savu kulmināciju sasniedza augošā nacionālā pašapziņa, kas mudināja māksliniekus meklēt jaunus estētiskus kodus folklorā un tautas kultūras mantojumā. Audio stāsti ļauj dziļāk iepazīties ar izstādes “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā” galvenajām tēmām: Daba, Dvēsele, Mīti un leģendas, kā arī gūt ieskatu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas simbolisma perioda spilgtāko pārstāvu mākslā un saskatīt viņu kopīgajā pienesumā Baltijas kultūras vienojošus motīvus un katrai tautai individuāli raksturīgas īpašības. Raidījumā būs dzirdama saruna ar Elīnu Bērziņu - LNMM Izglītības darba vadītāju, kā arī audio stāsti un mūzika no Radio NABA interpretāciju izlases "Rozentāls. Bez vārdiem". Raidījuma otrajā daļa īss ieskats Radio NABA dzimšanas dienas programmā un notikumos. Raidījumu vada: Anete Enikova  

Kuratores Sniedzes Kāles gādībā Kalnciema kvartāla mākslas galerijā šobrīd iedzīvojusies mākslinieka un animācijas režisora Kārļa Vītola personālizstāde „Ceļojums uz Ameriku”. Miniatūrus tušas zīmējumus tajā papildina autora vectēva Amerikas ceļojuma diapozitīvi un paša Kārļa Vītola 1997. gadā uzņemtā filma ar savu klasesbiedru par ambiciozu scenāristu, kurš vēlas iekarot Ameriku. Animators un mākslinieks Kārlis Vītols savas izstādes “Ceļojums uz Ameriku” pavaddekstā vēstī: “Es devos līdzi amerikāņiem ar savu izdomāto fotoaparātu pa lietotnes Google Earth ielām un uzklausīju viņu stāstus, ko tie man uzticēja. Jāteic, ka visiem stāstiem bija kaut kas kopīgs ar stereotipiem un klišejām, ko biju redzējis kino, vai lasījis ziņu virsrakstos vai pamanījis televīzijā. Viņi visi man atkārtoja līdzīgas lietas un likās, ka es to esmu zinājis visu savu dzīvi. Kad pamodos no sava Amerikas sapņa un noslaucīju no mutes garu siekalu, spēju atcerēties tikai divus vārdus SKUMJAS un LAIME.” Par izstādes vizuālā griezuma paraugu Kārlis izvēlējies 20. gs. 50. gadu amerikāņu fotogrāfes Vivianas Maijeres darbus, kurus iepazinis 2013. gadā un, kurus uzlūkojot, pirmoreiz atskārtis, ka arī fotogrāfija var būt māksla. Gleznotājs un animācijas autorkino veidotājs Kārlis Vītols mācījies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā, kur ieguvis maģistra grādu grafikas un glezniecības nodaļā. Jaunās personālizstādes kontekstā tušas zīmējums izrādījies pārliecinošāks un saprotamāks par centieniem fotografēt. “Tā nu ne reizi nesperot kāju uz ASV teritorijas, ne reizi nepametis veco kontinentu, šķiet, ka esmu bijis Amerikā un izjutis to vairāk, nekā tie tūkstoši, kas uztaisījuši pašiņu Brīvības statujas kronī, vai pasēdējuši Taimskvērā,” raksta Kārlis Vītols. Kas viņu mudinājis uz šādu atskārtu, varat uzzināt Kalnciema kvartāla Mākslas galerijā. Savukārt 21. oktobrī, Rīgas starptautiskā kinofestivāla RIGA IFF laikā, notiks Kārļa Vītola jaunākās animācijas filmas „Gulbju jaunava” pirmizrāde. Tā veidota pēc Kārļa Skalbes pasakas motīviem.

Brīvdabas izrādes, virtuālās izrādes un meklējumi tikties ar skatītāju klātienē raksturo šo laiku teātros. Laiks, kas izmainījis kā skatītāju, tā pašus teātrus. Kā vērtēt aizvadīto sezonu Latvijas teātros? Vai kādreiz lietosim jēdzienu „postpandēmiskais teātri”? Cik atšķirīgi vai vienoti teātri reaģējuši krīzes situācijā un par kādām jaunām tendencēm skatuves mākslā varam runāt?  "Šis laiks vismaz daļai mākslinieku aktīvi ir radījis domāšanu citās kategorijās. Mums bija tāds rāms teātra plūdums, ļoti noteiktas formas, kurās turējāmies, pie kurām pieraduši skatītāji, pie kurām pieraduši kritiķi. Šis laiks dzen laukā jaunus asnus domāt citās kategorijās. Pat atgriežoties pie vecajām formām, tās vienalga būs citas," raidījumā Kultūras Rondo vērtē teātra zinātniece Edīte Tišheizere. Tišheizere uzskata, ka šo laiku vajag novērtēt kā spērienu radošumam, spērienu fantāzijai. Šis laiks rada vajadzību citādi domāt. "Spēlmaņu nakts" žūrijas pārstāve Andra Rutkēviča atzīst, ka brīvdabas izrādes, ko šobrīd piedāvā teātri ir savā ziņā tukša niša. "Brīvdabas formāts ir tukša niša Latvijā, jo brīvdabā bijušas lielās skatuves, lielās komēdijizrādes. Tagad ar "Willa teātri" ir parādījies nopietnāks repertuārs. Man tas patīk. Niša, ko var izmantot, īpaši Rīgas apstākļos," uzskata "Spēlmaņu nakts" žūrijas pārstāve Andra Rutkēviča. Runājot par "Spēlmaņu nakts" žūrijas darbu, Rutkēviča atklāj, ka ir pieņemts lēmums, ka "žūrija pagarina savu darbu par tik lielu periodu, cik nevarēja notikt klātienes izrādes. Mēs savu darbu beidzam 10. septembrī". Šobrīd žūrijas locekļi aktīvi skatās visu, ko piedāvā gan klātienē, gan virutāli.  Savukārt kultūras žurnālists Atis Rozentāls norāda, ka virtuālais teātris ir bijis tikai uz laiku. "Kas attiecas uz virtuālo teātra virzienu, kurš iesākās uzreiz pēc pandēmijas sākuma un vienu brīdi likās, ka būsim spiesti dzīvot tikai šajā vidē, redzam, ka tikko teātriem ir iespēja iziet dzīvajā, viņi to dara. Mazāk ekspluatē šo formātu," atzīst Atis Rozentāls. "Šī forma savās labākajās izpausmēs ir interesanta un to var turpināt attīstīt, bet prakse pierādījusi, ka  tā nekļūs par dominējošo formu. Kad vien būs iespējams, teātris tomēr ir dzīvā māksla," turpina Rozentāls. "Virtuālais formāts ir starpforma, iztrūkst enerģijas apmaiņa starp skatītāju un aktieri. Tas nav īsti teātris, tas nav īsti kino, bet kaut kas, kas arī vērtējams citās kategorijās," pievienojas Rutkēviča. Bet ir skaidrs, ka teātrīs e-vidē ir iespēja "tikt uz izrādi" cilvēkiem, kam apgrūtināti nokļūt uz teātri klātienē, arī skatīties teātri latviešiem visā pasaulē. Vēl pandēmijas laiks bijis iezīmīgs ar izaicinājumu lielajiem teātriem saglabāt trupu līdzšinējā apjomā. Rozentāls atgādina, ka nedaudz jau ir mazinātas trupas lielajos teātros, bet arī šajā ziņā teātru aizkulisēs runā par iespējamo otro vilni. Viņš vērtē, ka šajā ziņā teātros vēl gaidāmi sāpīgi procesi, jo ierobežojumu dēļ nevar atļauties spēlēt lielos iestudējumus, repertuārs ir sašaurināts un arī teātriem ir iespēja uzņemt mazāk skatītājus. Tādu veidošana arī, visticamāk, atbīdīta otrajā plānā.

Māra Čaklā dziesmu tekstu kopkrājums “Viņi dejoja vienu vasaru” un dzejniekam veltīta izstāde “Bezgalīgā atgriešanās” - Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā. Divi pieturas punkti ieskatā par Māra Čaklā dzīvi dzejā. Šodien, 16.maijā, dzejniekam Mārim Čaklajam apritētu 80, bet vēlējuma izteiksme, runājot par dzejnieka jubilejām, mums jālieto jau kopš 2003. gada. No apgāda “Jumava” pie lasītājiem devies Māra Čaklā dziesmu tekstu kopkrājums “Viņi dejoja vienu vasaru”, savukārt Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā šobrīd apskatāma dzejniekam veltīta izstāde “Bezgalīgā atgriešanās”. Toties Māra Čaklā dzejoļa “Dzeguzes balss” rinda “Naivais ku-kū” kalpo par apvienības “Carnival Youth” jaunās koncertprogrammas nosaukumā – tā veltīta latviešu kino mūzikai. Vispirms sāksim ieskatu dzejā, tad izstādē un visbeidzot pievērsīsimies mūzikai. Literatūrzinātieka Ilgoņa Bērsona arhīvā atrodams dzejnieces Mirdzas Ķempes atzinums, ar kuru varam iepazīties apgāda “Mansards” izdotajā dzejnieka pirmajā rakstu krājumā, kuru sastādījusi Dzidra Vārdaune: “Māris Čaklais neraksta savas dzejas tikai jūtu un izjūtu varā, lai gan tās ir dziļi emocionālas, bet risina problēmas, kas skar saturu un formu. Pārvarot dažas kļūmes, vērīgi ieklausoties savu biedru balsī, viņa dzejā arvien vairāk izkristalizējas domu un jūtu skaidrība, īpatna tēlainība – var runāt jau par dzejnieka savdabīgo balsi. Izcili rosīgs sabiedriskā ziņā, ļoti biedrisks, sirsnīgs un dziļi godīgs cilvēks. Nemitīgi veido savu literāro gaumi un meistarību.” Tieši Mirdza Ķempe bija tā, kura kopīgi ar Vizmu Belševicu un Ojāru Vācieti rekomendēja uzņemšanai Rakstnieku savienībā – kas zīmīgi, vēl pirms bija iznācis viņa debijas krājums. Pārspriest Māra Čaklā poētiku aicinājām dzejnieku, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertu Māri Salēju. Sarunas sākumā viņš atklāj – iecerēts, ka ap 2022. gadu jaunajā muzeja mājvietā Mārstaļu ielā apmeklētājiem durvis vērs pastāvīgā ekspozīcija, arī ar Čaklajam veltītu sadaļu. No vārdiskā mantojuma pārslīdam uz lietisko mantojumu – Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā šobrīd apskatāma izstāde “Bezgalīgā atgriešanās”, kurā varēs aplūkot dzejnieka dzīves vietas, skolas, iepazīt tur piedzīvotos notikumus dzejas rindās un atmiņu fragmentos. Ar visu sīkāk iepazīstina izstādes autore, muzeja speciāliste vēstures jautājumos Ilze Lāce.

Nedēļas nogalē Deivisa kausa izcīņā Latvija pārspēja Ēģipti, un Krišjānis Kļaviņš, Māris Rozentāls un Niks Gaigalietis pārsprieda tenisa centrā "Lielupe" notikušo cīņu

"Memes man pēdējā laikā bija ļoti aktuālas, par izstādes saturu galvu ilgi nevajadzēja lauzīt, kolekcija ar memēm bija, vajadzēja tikai izdomāt, kā tās parādīt plašākai sabiedrībai. Izstāde radās pilnīgi organiski," ar savu izstādi “Caption this” iepazīstina mākslinieks Ēriks Caune. Meme jeb mīms ir ideja vai joks, kas interneta vidē izplatās no viena lietotāja pie nākamā - sākot no attēla līdz video vai e-pastam. Visizplatītākās memes ir attēli ar cilvēkiem vai dzīvniekiem, kuriem pievienots asprātīgs uzraksts. Mākslinieks Ēriks Caune savas izdomātās memes realizējis gleznu, tušas zīmējumu un dažādu grafiku tehnikās. Memju kultūras pirmsākumi saistāmi jau ar 1940. gadu, kad Amerikas Savienotajās valstīs izplatījās noteiktas formas un satura grafiti ar nosaukumu „Kilroy was here”, jeb „Šeit bija Kilrojs”. Šeit iespējams vilkt paralēles ar savulaik populāro satīras varoni Kindzuli, kurš, līdzīgi kā Kilrojs, bija lietišķā apģērbā, bet ar garu degunu un platmali un negaidīti ieradās tieši tādās situācijās, kurās viedoklis no malas bija vismazāk nepieciešams. Gan memju cienītājiem, gan jebkuram apmeklētājam ar memju fenomenu šobrīd iespējams iepazīties galerijā „Look” Ģertrūdes ielā Ērika Caunes gleznu izstādē “Caption this”. Paša vārda „meme” cilme ir radusies, pateicoties biologam un vienam no pašiem populārākajiem mūslaiku ateistiem, Ričardam Dokinsam. Viņš šo vārdu izmantoja savā grāmatā „Savtīgais gēns”, spriežot par to, kā idejas var tikt replicētas, mutētas un tādējādi – nemitīgi pārveidotas. Tāpat tas notiek ar pašām memēm. Mākslinieka ironiskā pieeja – sajaukt mūsdienīgu izteiksmi ar klasisku tēlotājas mākslas formu, sasaucas ar Frančeskas Kirkes radošo pieeju. "Man vienmēr vienmēr ir ļoti patikuši tradicionālie mediji, kas ir eļļas glezniecība, tušas zīmējums, izstādē man arī ir viens oforts. Es izdomāju ieturēt to tradicionālo mediju tehnikas, apvienojot ar mūsdienīgu saturu, kas ir memes, kas pat pirms gadiem desmit vēl nav bijušas. Apvienoju divas pasaules, kas man ļoti patīk," atklāj Caune. Ēriks Caune ir absolvējis Jaņa Rozentāla mākslas skolu un Latvijas Mākslas Akadēmiju Vizuālās Komunikācijas apakšnozarē. Piedalījies grupu izstādēs un uzvarējis vairākos mākslas konkursos gan Latvijā, gan ārpus tās. Piedāvājums novērtēt Ērika Caunes piedāvātās memes galerijā „Look” Ģertrūdes ielā ir spēkā līdz 14. martam.  

Atskats uz nedēļas nogalē notikušo Federāciju kausu, kurā Latvijas izlase ar 2:3 piekāpās ASV. Studijā Krišjānis Kļaviņš, Māris Rozentāls un Niks Gaigalietis, bet pa tālruni - Māris Rīmenis

Pēc pulksten vieniem raidījuma Krustpunktā uzmanības lokā šodien divi lieli jautājumu bloki. Vispirms sarunā par jaunā koronavīrusa izplatīšanos. Ik dienas mediju ziņas ir satraukuma pilnas. Latvijā vīruss vēl nav konstatēts, taču mēs esot gatavi ar to saskarties – tā spriež atbildīgās amatpersonas. Otrs lielais temats ir Rīgas Dome – kas īsti tur notiek un kāpēc Rīga faktiski ir palikusi bez vadības? Šie abi temati sakļaujas vienā, jo lielā intervija ir ar Rīgas Domes deputāti, Sociālo jautājumu komitejas vadītāju (viņa ir arī infektoloģe, Infektoloģijas centra galvenā ārste) Baibu Rozentāli.

„Garīgums bez kvantu fizikas ir nepilnīgs realitātes attēls,” teicis Tibetas budisma garīgais līderis Dalailama. Vai kvantu fiziku var pamatot filozofijā un garīgajā pieredzē? Bet varbūt garīgums bez kvantu fizikas ir nepilnīgs realitātes atveidojums? Raidījumā Zināmais nezināmajā mēģinām atbildēt uz jautājumu, kas tad var vienot šķietami dažādas lietas – budismu un kvantu mehāniku. Par to, kas ir kopīgs šīm divām nozarēm, sarunu ar Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesoru Mārci Auziņu, kuram abas šīs jomas ir tuvas, gan kvantu fizika, gan budisma domāšana. „Es teiktu, ka šī ir sarežģīta tēma, par kuru diskutējot ir jābūt ļoti uzmanīgam, jo, no vienas puses, mēs varam iebraukt dabaszinātņu fundamentālismā, kas arī ne pie kā laba neved. No otras puses, mēs varam iebraukt ezoteriskā. Bet ir absolūti neapšaubāmi, ka fiziķiem, kas nodarbojas ar kvantu fiziku un pašiem fundamentālākajiem fizikas jautājumiem, bieži vien ir diezgan nopietna interese par garīgām tēmām. Un otrādi – reliģiskie līderi ik pa brīdim ir ieinteresēti dialogā ar fiziķiem,” skaidro Mārcis Auziņš. Auziņš norāda, ka budisms un Dalailama droši vien ir viens no absolūti ikoniskākiem stāstiem, jo Dalailama aktīvi ir piedalījies dialogā starp fiziķiem un budistiem. Viņš ir devies uz Vīni pie fiziķa Antona Zeilingera (Anton Zeilinger), lai diskutētu viņa laboratorijā par iespējamām līdzīgām lietām kvantu fizikā un budismā, viņš arī aicinājis fiziķus pie sevis, lai diskutētu par kvantu fiziku un budismu.  „Mana versija, kāpēc reliģiskajiem līderiem, filozofiem, humanitārajiem cilvēkiem ir interese par kvantu fiziku, ir sekojoša: kvantu fizikā daudzas lietas ir intuitīvi grūti pieejamas. Mēs sakām, piemēram, nedaudz varbūt vienkāršojot, ka atoms var atrasties divās vietās vienlaicīgi. Mūsu intuīcija tam runā pretī. Fiziķi ir iemācījušies par šīm lietām domāt absolūti precīzi, es gribētu teikt, matemātiski precīzi," analizē Auziņš. "Un kad runājam par filozofiskajiem konceptiem, garīgām lietām, ļoti bieži arī tēma ir par lietām, kas ir ārpus mūsu tiešās pieredzes un intuīcijas. Gribētos par to domāt arī pietiekoši precīzi. Domāju, ka tas, ko cilvēki vispār un tai skaitā humanitāri cilvēki, varētu mācīties no kvantu fizikas un iegūt no kvantu fizikas, veidu, kā strukturēti precīzi domāt par šīm lietām." Kustības un gaismas attēlojums gleznās Kustība, krāsa un gaisma ir fizikāli lielumi, tos iespējams definēt,  pievienojot šiem jēdzieniem noteiktus parametrus, bet tie kļūst brīnumaini, nonākot  mākslinieka rokās. Kā uz audekla  ar otas palīdzību var panākt ūdens viļņošanos un saules atspīdumu, stāsta   Latvijas Nacionālā  mākslas muzeja pedagoģe un māksliniece Diana Dimza-Dimme. Diana Dimza-Dimme pieved pie nelielas gleznas, ko gleznojis vācbaltietis Johans Valters – Jaņa Rozentāla un Vilhelma Purvīša laikabiedrs, viens no latviešu nacionālās glezniecības skolas aizsācējiem. Darbā redzama mēness taka, kas atspīd  naksnīgā dīķi vai ezerā. Šķiet, vienkārši ar tumšām krāsām uzgleznojam melnu fonu un tad ar baltiem triepieniem radām šo mēness atspīdumu. Bet kā panākt kustīgumu un ritmu, un to sajūtu, ka , skatot šādus darbus mēs teju ķermeniski izjūtam ūdens ņirbu naksnīgajā gaismā? Šo mirkļa  burvību, krāsu un gaismu saspēli dabā pirmie savos darbos sāka attēlot impresionisti un par to turpina stāstīt Diāna Dimza-Dimme jau pie nākamās Johana Valtera gleznas, kur redzamas pīles, peldot pa kanālu.

Šoreiz gaidot lielo tenisu pasaules otrā malā Ģenerālis pie sevis uz studiju ir uzaicinājis vienu no zinošākajiem cilvēkiem tenisa pasaulē - Māri Rozentālu. Tenisa cienītāji prognozē savus Australian Open 2020 gan sieviešu, gan vīriešu konkurencē. Gulbja izredzes tikt pāri pirmajai kārtai un kura no mūsu dāmām aizcīnīsies tālāk.

No 30. novembra līdz 2020. gada 26. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs būs skatāma izstāde “... un plūsma... Jānis Murovskis... sietspiede...”. Jānis Jējers un Jānis Murovskis. Laika plūdums un sietspiedes plūdums. Kultūras Rondo studijā ar savas izstādes ideju iepazīstina mākslinieks, kas savus darbus paraksta īsi – Muris, arī izstādē “... un plūsma... Jānis Murovskis... sietspiede...”. “Stāvam vietā, kur tieši pirms simts gadiem Bermonta uzbrukuma laikā tika sašauts muzejs. Šeit bija caurums, tur lejā karājās Purvīša un Rozentāla glezna. Varbūt attēls no tā notikuma bija pirmais impulss. Aukstums pirs simts gadiem drapērijas, gleznas, kas tur mētājās,” stāstu par savu izstādi sāk mākslinieks Jānis Murovskis. Izstādes izejas punkts ir maza fotogrāfija, kurā fiksēta Latvijas–Krievijas miera sarunu delegācijas sagaidīšana Zilupes stacijā 1920. gadā. Toreiz no Maskavas Latvijas delegācijas sastāvā atgriezās Jānis Jējers, Jāņa vectēvs, kas tika piekomandēts kā sevišķo uzdevumu virsnieks. “Tālāk attīstot domu, nonācām pie vecātēva, kurš bija atgriezies Latvijā no visiem pasaules kara notikumiem un iestājies Latvijas armijā. Iznāca, ka 1920. gadā viņš tika piekomandēts Miera sarunām delegācijai, kas devās uz Maskavu,” turpina Murovskis. Mākslinieks min, ka, izejot no fotogrāfijas, kurā redzams viņa vectēvs un kuru savulaik viņa mamma nodevusi Latvijas Nacionālam vēstures muzejam, būvē izstādi līdzīgi, kā savulaik valsti būvēja no nekā. Jāņa Murovska izstāde “... un plūsma... Jānis Murovskis... sietspiede...” Latvijas Nacionālā mākslas muzejā būs aplūkojama līdz 2020. gada 26. janvārim.

Mākslinieku savienības galerijā jau kādu laiku skatāma izstāde „Spilgts Trio”. Tajā trīs mākslinieču - Maijas Bērziņas, Īras Rozentāles un pāragri aizsaulē aizgājušās Dzintras Cepītes košie un ekspresīvie darbi. Visu triju mākslinieču darbus vieno krāsu prieks, lai gan gleznu motīvi, lietotās tehnikas un glezniecības paņēmieni katrai savi. Gleznotājai Maijai Bērziņai patīk priecīgas, vieglas un gaišas krāsas. Īra Rozentāle krāsu uzskata par vienu no svarīgākajiem formu veidojošajiem elementiem glezniecībā. Zinām, ka Dzintra Cepīte strādāja akvareļa autortehnikā un nepārtraukti eksperimentēja, pievēršot uzmanību gan faktūrai, gan bagātam, spožam krāsu kolorītam. "Mums tāds mākslinieciskais rokraksts daudzējādā veidā sakrīt. Mēs priecājamies par dzīvi, krāsu. Es arī strādāju akvarelī. Daudz kas mūsu domās un noskaņās sakrīt. No sākuma bija domāta grupas izstāde, sanāca trio. Trio arī ļoti jauki," apliecina Maija Bērziņa. Katrai no māksliniecēm ir izveidojies savs individuāls un neatkārtojams glezniecības stils. Tomēr viņām visām piemīt spēja atklāt savu pasaules redzējumu krāsās. Izstāde tapusi sadarbībā ar Latvijas Mākslinieku savienību un radošo grupu, kurā gan pašas mākslinieces Īra Rozentāle un Maija Bērziņa, gan mākslas vēsturniece Edvarda Šmite, scenogrāfs Uģis Bērziņš un Dzintras Cepītes meita restauratore Gundega Voronka. Izstāde „Spilgts Trio” Mākslinieku savienības galerijā skatāma līdz 22.septembrim.

Jūnija sākumā stāstījām par Latvijas Mākslas akadēmijas absolventu kopizstādi „Svaiga gaļa kritikai”, un raidījumā savu vērtējumu par vecākajiem kolēģiem izteica Jaņa Rozentāla Mākslas skolas audzēkņi. Šodien piedāvājam mainītus spēles noteikumus – Mākslas akadēmijas studenti vērtē Rozentāla skolas absolventu diplomdarbus izstādē „4K 2019”, kura šobrīd apskatāma Rīgas Centrāltirgus Piena paviljonā. Izstādē „4K 2019” redzami 24 Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolas audzēkņu noslēguma darbi deviņās specializācijās – glezniecībā, grafikā, tēlniecībā, foto, video, animācijā, programmēšanā, 3D modelēšanā un 3D animācijā. Dažādi mediji un dažādas jauno mākslinieku intereses – no iekšējās pasaules iztirzājumiem līdz abstrakcijai un atjautīgai stilizācijai. Izstādi aplūkoju kopā ar trim kādreizējiem „rozīšiem”, nu jau Latvijas Mākslas akadēmijas šīgada absolventiem. Pirmais savā vērtējumā dalās bakalaura izglītības programmas „Kustība attēls skaņa” absolvents Miķelis Mūrnieks. Pastaigu pa izstādi turpinām ar Mākslas akadēmijas bakalaura izglītības programmas „Glezniecība” šīgada absolventiem – Rebeku Lukošus un Jāni Šneideru. Paspēt novērtēt jauno mākslinieku pasaules redzējumu un tehniskās prasmes iespējams vairs tikai līdz piektdienai, 12. jūlijam.

Piecdesmit reižu vērtīgāks kvadrātmetrs – kāds tas ir? Latvijas Dabas fonda ieskatos tas ir tāds kvadrātmetrs, kurā var atrast pa līdz piecdesmit dažādiem augiem. Viens no šādiem bagātīgiem un daudzveidīgiem biotopiem savā pastāvēšanas vēsturē ir bijis cieši saistīts ar cilvēku. un tās ir ganības. Latvijas Dabas fonds dažādās akcijās mudina uzmanību vērst dabiskajām pļavām un ganībām. To apjoms no kopējās Latvijas teritorijas pirms simts gadiem bija 30%, šodien vairs tikai 0,7%. Pļavas ir viena no ainavām, kas Latvijas teritorijā izzudusi gandrīz pavisam pēdējā gadsimta laikā. Ainavas ar govīm ziedošās pļavās, kurās ik uz soļa sastopamas arī nu jau retas augu sugas bija ikdiena Latvijā gadsimta sākumā, bet šodien vairāk redzama Rozentāla gleznās nekā Latvijas dabā. Zaudējot dabiskās ganības, varam zaudēt vairāk sugu nekā tad, ja izzustu visi Latvijas zālāji kopā. Ar ko īpašas dabiskās pļavas, kā tām palīdz ganāmpulki un kāpēc tu kļuvis tik maz, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Dabas fonda padomes locekle Inga Račinska un bioloģe, zālāju eksperte Solvita Rūsiņa. Dzīvnieki pļavā Pļavu kā barošanās vietu izmanto teju visi dzīvnieki un tikai lauku  strupasti var nosaukt par tādu īstu pļavas dzīvnieku. „Īstas dabiskas pļavas ir visai rets biotops, tas, ko saprotam ar pļavu, tie ir kultivēti zālāji vai ganības, vai vienkārši vieta, kur neaug koki un kur nav purvs un  zīdītāji, kas apdzīvo pļavu. Nav  tādi izteikti šo vietu  iemītnieki,” tā  pļavu zvēru vietu skaidro   Latvijas  Valsts mežzinātnes institūta „Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Kādi tad ir pļavu  apdzīvotāji un kāpēc tur varam redzēt gan stirnas, aļņus, gan lūšus un  vilkus. 

Ģirts Rozentāls, pazīstams arī kā Ozols, ir viens no latviešu hip-hopa kultūras pamatlicējiem un veikala Hood Shop (www.hoodshop.eu) saimnieks.

IBF.LV - Interneta Biznesa Forums

Baiba Rozentāle - kas tev ir jāņem vērā, lai paaugstinātu sava Facebook tēla efektivitāti. Baibas FB profils: www.facebook.com/baiba.rozentale.1 Lapa : www.facebook.com/BaibasBeautiqueEmpire/   ----- // ---- Reklāma: Taylor's Consumables Ltd ir ģimenes uzņēmums, kurš sāka savu darbību 2016. gada februārī. Kompāniju vada mūsu meitene Dace Baumane (sākotnēji no Līvāniem) un piedāvā aptuveni 25k dažādas preces restorāniem, viesnīcām un citiem ēdināšanas uzņēmumiem Lielbritānijā. Ja kāds no jums strādā "catering" industrijā vai par to interesējas un ir ieinteresēts Daces produktos: Epasts: darcy@taylorsconsumables.co.uk Mājaslapa www.taylorsconsumables.co.uk

 Projekts RE! STARTS: Luīzes Pastores sērijas "Mākslas detektīvi" pirmās grāmatas "Pazudušais pērtiķis" 3. lasījums. Detektīvi Teo un Poga  atrada pērtiķīti traktierī. Viņus pārsteidza, ka cilvēki gan šeit, gan ballē  - mēdza sarunāties. Bērni brīnījās, kas gan noticis 100 gadu laikā. Apsolījuši leijerkastniekam mobilo tālruni, kurš 1913. gadā varēja pildīt tikai kabatas luktura funkcijas, bērni pierunāja leijerkastnieku doties pie Rozentāla. Braukdami ormanī, viņi pamanīja, ka Pogas mīļais pērtiķītis ir rūdīts kabatzaglis! Kā gan viņš to dara, ja pat Teo nebija pamanījis, ka viņa mobilais telefons nokļuvis pērtiķīša samta jaciņas kabatā… Pie Alberta ielas 12 nama viņi izkāpa no ormaņa un atgriezās ballē… Dramatizējuma autore Laima Matuzāle. Lomās Edmunds Freibergs, Annija Putniņa, Emīls Krūmiņš, Baiba Broka, Laila Kirmuška, Ģirts Krūmiņš, Edgars Lipors, Kristaps Ķeselis. Režisors Juris Jonelis. Skaņu režisors Ģirts Bišs. Projektu atbalsta:

Nenoliedzami bagātajā kultūras notikumu klāstā viens no centrālajiem pieturpunktiem šogad bija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atklāšana pēc rekonstrukcijas. Skatītājs no malas atceras lielās rindas pie vēl tukšās muzeja ēkas pērn decembrī un jau iekārtotā muzeja atklāšanu 4.maijā. Bet kas notika pa vidu? Kādas bija muzeja atgriešanās aizkulises un kam šajā laikā izgāja cauri muzeja darbinieki? Rubrikas „Cilvēks ziņu virsrakstos” noslēgumā kolēģe Māra Rozenberga tikās ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāju Aiju Brasliņu, kura bija arī šā gada lielā jubilāra Jaņa Rozentāla izstādes kuratore.

Gaisma ausa – šo frāzi no Ausekļa un Jāzepa Vītola kora dziesmas „Gaismas pils” festivālam „Staro Rīga” par vadmotīvu izvēlējušies tā rīkotāji. Valsts svētku nedēļā jau devīto gadu  rīdzinieki un galvaspilsētas viesi ir aicināti vakara pastaigā izbaudīt gaismas mākslas darbus un objektus. "Festivāls „Staro Rīga” ir cieši saistīts ar dažādam tehnoloģijām, tas acīmredzot ir pamudinājis daudzus objektu veidotājus šogad pievērsties interaktīvām lietām, skatītāji ir ne tikai pasīvi vērotāji, bet arī paši kļūst par dalībniekiem," Kultūras Rondo atklāj festivāla kuratore Diāna Čivle. Piemēram, minoties ar riteni, varēs radīt pats savu gaismas objektiņu, vai pie Sv. Pētera baznīcas izveidot savu unikālu ornamentu kombināciju. Ja grib apmeklēt visus objektus, būs jānoiet gandrīz ap 40 kilometru, atklāj Čivle, jo festivāla „Staro Rīga” objekti ir arī Ziemeļblāzmā. Pilsētas centrā izvietotos gaismas objektus raiti ejot var paspēt aplūkot arī vienā vakarā. Kopā ar mūsējiem Rīgā savus fantāzijas darbus rādīs mākslinieki no Austrālijas, Baltkrievijas, Beļģijas, Francijas, Japānas, Kanādas, Libānas, Lietuvas, Portugāles, Spānijas un Vācijas. Objekta “Pieskaries gleznai” mākslinieks Māris Kalve uzskata, ka "sākotnēji gaismas festivāls ir it kā izklaide, šķiet kā konfekte, ko ātri apēd, medijam un festivālam attīstoties atrodam, ka tas izteiksmes līdzeklis, lai kaut ko pateiktu". Arī Jaņa Rozentāla uzburšanā uz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja fasādes objektā “Pieskaries gleznai”, ko veido Māris Kalve, katrs pats varēs darboties. Lai "ieslēgtu gleznu" būs vajadzīgs sešu plaukstu pieskāriens, tas nozīmē, ka kopā jāsanāt trim cilvēkiem. Čivle norāda, ka arī vienkāršas gaismas instalācijas var izstāstīt stāstu, pārvērš pilsētvidi, ļauj uz lietām pilsētā paskatīties savādāk. Viņa stāsta, ka festivālā „Staro Rīgā” būs apdzīvoti visi Vecrīgas laukumi: Līvu laukumā būs abažūru buķetes, Rātslaukumā – lielizmēra gaismas instalāciju puķu dārzs, Doma laukumā būs Austrālijas mākslinieces veidotie lielie gaismas truši. Visus objektus ieslēgs 17. novembrī pulksten 17. Informācija par visiem gaismas objektiem pieejama mājaslapā staroriga.lv. Gaismas festivālu „Staro Rīga” varēs baudīt no 17. līdz 20. novembrim. Un 18. novembrī festivālam papildus gaismu dos tradicionālais Uguns noformējums.

Alana Aleksandra Milna grāmatiņas "Vinnijs Pūks un viņa draugi" epizodi par ēzelīša I-ā dzimšanas dienu Latvijas Radio studijā ieskaņojuši aktieri Vera Singajevska, Rūdolfs Plēpis un Āris Rozentāls. Vai gan jāatgādina, kura ir priecīgākā diena gadā? Protams, ka dzimšanas diena! Ne jau tikai tas, ka esi kļuvis par veselu gadu gudrāks un lielāks. Pats galvenais - pie tevis nāk draugi, māmiņa klāj svētku galdu un tu saņem jaukas un mīļas dāvanas... Taču ēzelīša I-ā dzimšanas diena aizsākas dikti skumji: neviens viņu neapsveic! Pūks nolemj risināt problēmu. Saticis Sivēnu, abi nolemj tam ko dāvināt. Pūks gatavs atdāvināt savu meduspodiņu. Taču - kā bijis, kā ne, pa ceļam viņš apēd savu dāvanu I-ā. Bet... kurš kārtīgs lācis, karstā dienā ceļā dodoties, gan par sevi aizmirst? Visai līdzīgi klājas Sivēnam, kurš I-ā nolēmis dāvināt glītu balonu, taču tas nez kāpēc pārvērties necilā lupatiņā... Mīļš un sirsnīgs stāsts, kas brīnišķo latviešu aktieru lasījumā baudāms kā garda konfekte!