Podcasts about rozent

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere 1943. gadā, rakstot par gleznotājas Noras Drapčes (1886–1968) personālizstādi Tēlotājas mākslas kooperatīva izstāžu salonā Rīgā, mākslas kritiķis un gleznotājs Oļģerts Saldavs norādījis, ka "Drapče starp latviešu māksliniecēm ir labākā žanriste". Jāatzīst gan, ka latviešu autoriem nereti bija raksturīgi neskatīt visu Latvijas mākslas ainu kopumā, ignorējot citu tautību māksliniekus. Kā zināms, starpkaru laikā vietējās mākslas izstādēs piedalījās gan tāda izcila gleznotāja kā Aleksandra Beļcova, gan arī vairākas vācu mākslinieces, tomēr kritiķim svarīgi bijis izcelt tieši latvietību. Turklāt atbilstoši Noras vēlākā kolēģa, Liepājas pilsētas muzeja direktora Jāņa Sudmaļa vēstītajam, viņas "tēvs bijis latvietis, izglītots cilvēks, rakstījis presē pat filozofiskus apcerējumus, bet māte – vāciete, ģimenes valoda bijusi vācu valoda. Tomēr N. Drapče sevi uzskatījusi par latvieti un uzturējusi ar latviešu sabiedrību ciešus sakarus". Gleznotāja dzimusi Jersikā ķīmiska uzņēmuma vadītāja un līdzīpašnieka Augusta Drapčes un viņa sievas Augustes (dzim. Gērcas) ģimenē. Noras bērnība pagāja Latgales laukos netālu no Līksnas, tāpēc viņa dažkārt dēvēta par pirmo latviešu sievieti gleznotāju no Latgales. Vēlāk Drapču ģimene pārcēlās uz Koknesi, bet Pirmā pasaules kara laikā tēva uzņēmums izputēja. 1910. gadā Nora absolvēja Rīgas pilsētas mākslas skolu, kur mācījās Jaņa Rozentāla vadītajā figurālās glezniecības klasē. Māksliniece Rozentālu atzinusi par nozīmīgāko no saviem skolotājiem, savukārt mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš atzīmējis, ka "Rozentāls turējis Drapči par sava kursa labāko skolnieci". 1923. gadā, vēloties turpināt mākslas studijas "slavenāko Berlīnes un Parīzes glezniecības meistaru darbnīcās", Nora pieteicās Kultūras fonda stipendijai un saņēma nepilnu pusi no lūgtās summas – 40 000 rubļu (800 latu). Tādējādi viņa bija pirmā vizuālajā mākslā strādājošā sieviete, kura saņēma Kultūras fonda finansējumu ārzemju komandējumam. Ar stipendijas atbalstu Nora divus mēnešus pavadīja Vācijā un Austrijā, sava pirmā ārzemju ceļojuma laikā gan izbaudot vēsturisko mākslu muzeju ekspozīcijās, gan skatot jaunākās mākslas izstādes, gan arī gleznojot. Regulāru dalību Latvijas mākslas dzīvē Nora uzsāka 1913. gada pavasarī, kad pirmo reizi piedalījās Baltijas mākslinieku savienības izstādē Rīgā. Kopš 1920. gada viņa izstādījās Neatkarīgo mākslinieku vienības skatēs, pirmajos piecos šīs organizācijas darbības gados paliekot vienīgajai dalībniecei sievietei. Vēlāk vienības izstādēs piedalījās arvien vairāk mākslinieču, viņu vidū arī Hilda Vīka, Emīlija Gruzīte, Emma Baltmane, Marta Evane un Marija Dorē-Virsa. Šajā laikā Nora izstādījās arī daudzās citās vietējās mākslas skatēs, bet 1943. gadā sarīkoja savu pirmo personālizstādi, kas vispirms tika parādīta Liepājas pilsētas muzejā un pēc tam aizceļoja uz Rīgu. Lai gan Norai bija latviešu un vācu saknes, tomēr viņas mākslas darbos dominēja latviskas tēmas – vienkāršo Latgales ļaužu portretējumi, lauku darbu un reliģisku ainu attēlojumi, sievietes latviešu tautastērpos, mazpilsētu skati u. tml. Viens no košākajiem darbiem ir latgaliešu pāra portrets "Sveču diena Latgalē", kas 1923. gada rudenī bija eksponēts Neatkarīgo mākslinieku vienības izstādē. Triepienā ekspresīvāka ir Noras kompozīcija "Dārzā" (1923), kur vairākas sievietes attēlotas pieliekušās, ravējot sakņu dārzu. Šis ir viens no darbiem, ko savai kolekcijai tieši no izstādes iegādājās Valsts mākslas muzejs (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs). Savukārt gleznā "Ziema", kas 1935. gadā bija skatāma Kultūras fonda II mākslas izstādē, Nora attēlojusi sniegotu lauku mājas pagalmu ar zemnieku pāri, zirgu un suni. Kā noskaidroju, pētot mākslinieces biogrāfiju kolektīvajai monogrāfijai "Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā. 1870–1940" (izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2025), starpkaru laikā Noras gleznas tikušas atzinīgi vērtētas. Viens no viņas darbiem – kompozīcija "Rucaviete" – bijis novietots sūtņu akreditēšanās telpās Rīgas pilī, un arī kritiķu atsauksmes bijušas lielākoties pozitīvas. Piemēram, rakstnieks Anšlavs Eglītis, 1932. gadā recenzējot Neatkarīgo mākslinieku vienības kārtējo skati, pat norādījis: "Šī izstāde rāda, ka grupas ievērojamākais talants ir Nora Drapče, kuras lielā kompozīcija "Svētdiena Nīcā" atstāj tālu aiz sevis visu grupas biedru gleznas." Līdzīgi viņu jau gadu iepriekš bija izcēlis arī žurnālists Alfrēds Sils, žurnāla "Zeltene" māksliniecēm veltītās sērijas rakstā vērtējot, ka Noru Drapči "patlaban varam uzskatīt par mūsu spēcīgāko un gatavāko gleznotāju-sievieti". Paralēli gleznotājas darbam Nora strādāja par zīmēšanas skolotāju – pirms Pirmā pasaules kara sieviešu komercskolā Daugavpilī un vācu proģimnāzijā Bauskā, vēlāk Ludzas latviešu ģimnāzijā. 1926. gadā viņa pārcēlās uz Liepāju, kur līdzdarbojās Lietišķās mākslas vidusskolas izveidē un mācīja zīmēšanu vairākās pilsētas skolās, bet Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās un dzīves nogali pavadīja Amerikas Savienotajās Valstīs. Nora Drapče beigusi Vilhelma Purvīša vadīto Rīgas pilsētas mākslas skolu, tātad baudījusi līdzīgu izglītību kā vairāki plaši pazīstamie Latvijas klasiskā modernisma pārstāvji vīrieši, kā arī mērķtiecīgi un aktīvi iesaistījusies vietējā mākslas dzīvē gan kā gleznotāja, gan skolotāja, baudot arī kritiķu atzinību, tomēr mūsdienās viņas vārds un darbi zināmi vien ierobežotam mākslas profesionāļu lokam.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere 1911. gada 15. decembrī jaunā gleznotāja Milda Grīnfelde (1881–1966) rakstīja vīram no Parīzes: "Šodien iemaksāju pie Neatkarīgajiem (Société des Artistes Indépendents), tātad izstādīšana tur man nodrošināta. Izstāde būs tikai vēl martā. Pērn varēja 6 bildes sūtīt, šogad tik 3. Slikti tas ir, jo nevar lāga savu personību parādīt. Milzīga izstāde, kādi 15 000 eksponātu. Galva reibst, kad cauri iet." Mildas rakstītais attiecas uz tā saukto Neatkarīgo salonu – ikgadēju izstādi Parīzē, kas norisinājās kā alternatīva oficiālajām mākslas izstādēm un kurā nereti pirmo reizi tika parādīti dažādu jauno stilistisko virzienu darbi. Mildas gleznas Neatkarīgo salonā bija iekļautas divreiz – 1912. gadā un gadu pēc tam, un tas viņu padara par pirmo latviešu sievieti, kas piedalījusies izstādēs ārpus Latvijas. Milda dzimusi 1881. gada 16. decembrī (pēc vecā stila) Ēveles pagastā rentnieku Jāņa un Annas Brantu ģimenē. Pēc mācībām kādā no Rīgas meiteņu ģimnāzijām viņa apguva mākslas pamatus jaunatvērtajā gleznotāja Jaņa Rozentāla studijā, paralēli papildinoties arī pie ainavista Vilhelma Purvīša. 1906. gadā jaunā māksliniece apprecējās ar Rīgas Politehniskā institūta absolventu, civilo inženieri Edgaru Grīnfeldu (1879–1940), kurš drīz tika nosūtīts darbā uz Permas apgabala Osas pilsētu Krievijā. Nākamā gada augustā Grīnfeldu ģimenē piedzima dēls Nilss, bet jau dažus mēnešus vēlāk, atstājot bērnu pie saviem vecākiem Latvijā, Milda devās uz Maskavu, kur līdz pavasarim mācījās pie ainavistiem Nikolaja Hoļavina un Staņislava Žukovska. 1908. gada rudenī Milda ceļoja uz Parīzi, kur turpmākās četras ziemas studēja mākslu. Šajā laikā uz Osu, kur māksliniece kopā ar ģimeni pavadīja tikai vasaras, regulāri ceļoja vēstules. Tajās viņa savu vīru iepazīstināja ar Parīzes dzīves praktiskajiem aspektiem, apmeklētajām nodarbībām, satiktajiem cilvēkiem un redzētajām mākslas un kultūras vērtībām. Kā liecina vēstules, Mildas dzīves ritms Parīzē bija ļoti saspringts, jo darbadienās viņa intensīvi mācījās, bet brīvdienās apmeklēja kultūras pieminekļus, muzejus un izstādes. Pirmajos Parīzē pavadītajos gados priekšpusdienās viņa studēja privātajā Vitti akadēmijā (Académie Vitti) pie franču postimpresionisma gleznotāja Anrī Martēna (Henri Martin), pēcpusdienās apmeklēja anatomijas teorētiskās lekcijas un praktiskās jeb kaulu un muskuļu zīmēšanas nodarbības Parīzes Daiļo mākslu skolā (École des Beaux-Arts), bet vakaros devās uz "croquis" jeb skicēšanas nodarbībām kādā no privātajām mākslas skolām. Jaunās mākslinieces pirmā dalība izstādē – Neatkarīgo salonā Parīzē –, notika 1912. gada pavasarī – laikā, kad tur turpinājās kubisma skandāls, kas bija sācies iepriekšējā gadā. Bez Mildas izstādē piedalījās vēl vairāki Latvijā dzimuši mākslinieki – vācbaltiešu gleznotāji Ida Fīlica (Ida Fielitz), Alise Dannenberga (Alice Dannenberg) un Frederiks Fībigs (Frédéric Fiebig), kas visi Parīzē bija apmetušies uz pastāvīgu dzīvi. Savukārt nākamā gada Neatkarīgo salonā reizē ar Mildas un pārējo minēto mākslinieku gleznām bija apskatāmi arī Anša Cīruļa keramikas darbi. 1913. gada nogalē Milda piedalījās arī 3. Latviešu mākslinieku izstādē Rīgā, eksponējot vīrieša portretu "pelēkā tonī", ko kā "droši un ar pārliecību gleznotu" atzīmējuši izstādes apskatnieki. Mildas dēls Nilss Grīnfelds (1907–1986), kurš mātes mākslas studiju dēļ savas dzīves pirmos gadus lielākoties pavadīja pie vecvecākiem, kļuva par muzikologu un strādāja Latvijas Valsts konservatorijā. Viņa mīlestība uz mūziku, domājams, mantota no mātes, kas vēstulēs no Parīzes nereti raksturojusi arī savus muzikālos iespaidus. Tā 1908. gada novembrī nākamā dienā pēc koncerta apmeklējuma, kurā izskanējusi Bēthovena 4. simfonija un "vēl pieci smagi simfoniski gabali", viņa sajūsmināta raksta: "Tas visburvīgākais, kā dēļ ir vērts, ka cilvēks pasaulē ir: simfonijas koncertu Tu klausies, jau sākot no viena franka!" Attiecībā uz saturisko piedāvājumu Milda norādījusi, ka "visu jaunāko te ceļ priekšā", ko vērtējot, viņa vīram raksta: "Kad Tu zinātu to burvīgumu, kāds ir franču jaunākos komponistos, tāpat vācu! Mēs no visa tā nekā nezinām – tāds spēks, krāsu bagātība! Es zinu, Tu būtu arī līdz asarām aizkustināts kā es vakar pie viena gabala biju." Kādā no nākamajām ziemām Milda pat iegādājusies koncertu abonementu, ko izmantojusi kopā ar citiem latviešiem. Šajā laikā franču metropolē bija izveidojies Latviešu pulciņš (Le cercle letton), kas, kā atcerējās Sorbonas universitātē literatūru studējušā Elza Stērste, bija apmeties Senžermēna bulvāra šķērsielā (rue du Bieve) un pulcēja studentus un dažādu profesiju un politisko uzskatu cilvēkus, kas tikušies uz priekšlasījumiem, svētku koncertiem, kora mēģinājumiem un citiem pasākumiem. Tuvākais no Parīzē studējošajiem latviešiem Mildai bija Ansis Cīrulis, ar ko kopā apmeklējuši izstādes, dalījušies ar mākslas iespaidiem un pat gribējuši "pavisam ko jaunu radīt". Savā pirmajā Parīzes ziemā Milda rakstīja vīram: "Es gribu to attēlot, ko Vāgners mūzikā izteicis, tas ir, ne to taisni, ko viņš, bet tik universeli pasauli, būtību (das Sein), cilvēku un mīlestību izteikt. Vai tas man izdosies? Vai būs tik daudz iekšķīga spēka?" Kā redzams pēc mākslinieces studiju laikā un drīz pēc tam tapušajiem darbiem, savu profesionālo ceļu glezniecībā viņa sāka pārliecinoši. Tomēr drīz pēc atgriešanās pie ģimenes, rūpes par to vai kādi citi apstākļi kavēja Mildu nodoties mākslai pilnībā un vēstulē vīram izteiktās bažas piepildījās, Latvijas mākslas vēsturē viņai paliekot gandrīz nezināmai.

""Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! (..) "Klasika" ir tā, kas dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. (..) Ja gribi turēt savu dvēseli pie veselības, mūzika tam ir vislabākās zāles – tā ir Dieva māksla," ir pārliecināts viens no Latvijas viskolorītākajiem režisoriem AIKS KARAPETJANS, kura radošās darbības lauks ir gan opera un teātris, gan kino. Tomēr 8. janvārī viņš debitēs kāda vērienīga koncerta režisora ampluā. Proti, tieši viņš būs Latvijas Radio 3 "Klasika" 30. jubilejas koncerta režisors Latvijas Nacionālajā operā, un viņa veikumu varēsim redzēt ne tika Baltajā namā, bet arī Latvijas Televīzijas tiešraidē. Tomēr saruna rit arī par citām Aika radošajām iecerēm, un tādu nudien viņam netrūkst! Inga Saksone: Mūsu sarunas temats būs priecīgi notikumi, kas gaidāmi pēc Jaunā gada: saistīti gan ar "Klasiku", gan Balto namu. Bet sākumā gribēju jautāt par skolām, kurā esi mācījies: Latvijas Mākslas akadēmiju, Latvijas Kultūras akadēmiju un Parīzes kino skolu. Vai tās viena otru ir papildinājušas? Aiks Karapetjans: Noteikti papildinājušas, jo visas trīs iestādes ir ar savām tradīcijām. Nezinu, kā tagad, bet manos laikos, kad mācījos Mākslas akadēmijā – un tas bija ļoti, ļoti sen – tā tiešām vairāk bija klasiskā, akadēmiskā izglītība. Savukārt Kultūras akadēmija bija tāda dvēseles lieta – tur bija vairāk par kino. Ņemot vērā, ka tolaik vēl nebiju tādu tehnisku iespēju kā tagad – ka studenti var mācīties un veidot filmas, mēs bijām tāds kā eksperimentāls kurss. Tā tehniskā izglītība mums bija diezgan pašvaka, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucu uz Parīzi, jo tur bija tieši otrādi: tur par radošumu bija mazāk, bet vairāk – tieši par tehniskām lietām, un tur apguvu kinoizglītības tehnisko pusi. Visas trīs izglītības bija ļoti dažādas, neviena no tām neatkārtoja iepriekšējo, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja. Mākslas akadēmijā tavs noslēdzošais darbs bija "Nāves tēma latviešu glezniecībā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā". Šī tēma patiešām bija tik ātri un viegli atrodama? Protams... (Smejoties nopūšas.)  Latviešiem to var atrast, ja? Rozentāla simbolisms, ko redzam viņa gleznās, ir viena lieta. Izteiksmīgākā ir viņa glezna "Nāve", kur pļavā sēž jauna sieviete ar zīdainīti klēpī un pie zīdainīša pieliekusies jauna, skaista sieviete baltā tērpā. Liekas – tāda smuka ainava, bet īstenībā tā kompozīcija ir par Nāvi, kas apmeklē bērnu. Bet ir, ir daudz. Pat kluso dabu var atrast ar galvaskausu, ko arī var interpretēt kā nāvi. Tas vienkārši ir jautājums par to, kāda ir semiotika – vairāk pētīju tieši to pusi. Vairs neatceros kādas detaļas, bet tā tēma atnāca pati, pat nezinu, kāpēc – man likās, ka tā ir interesanta tēma, kas varētu būt manam diplomdarbam. (..) Tolaik latviešu glezniecībā bija diezgan dinamiskas pārmaiņas. Ņemot vērā, cik Eiropa bija bagāta ar jauniem virzieniem, sevišķi glezniecībā, tas viss, protams, latviešu gleznotājus arī pārņēma savā varā. Valdīja eklektika: bija gan impresionisms, gan romantisms. Katrs izvēlējās pats savu ietekmes avotu. Līdz ar to nevar teikt, ka, piemēram, no tā līdz tam gadam latviešu glezniecībā bija tāds un tāds virziens. Nu, nebija tā, jo tas bija diezgan eklektisks un bagāts laiks ar pārmaiņām un dažādību. Savu ceļu kino iesāki ar kriminālfilmu, un "Piejūras klimata" raidījums oktobrī bija veltīts tieši kriminālfilmām ar dažādām pazīmēm un raksturiem. Sarunājās sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa, režisors Jānis Ābele un producents Sergejs Timoņins. Raidījumā izskanēja jautājums, kādēļ režisori par savām debijas filmām tik ļoti bieži izvēlas tieši kriminālfilmu žanru. No kurienes tas rodas? Kāpēc tieši pirmā filma jātaisa par bandītiem, blēžiem? Krimiķi ar jokiem vai bez jokiem? Izskanēja arī varbūtība, ka jaunam režisoram veiksmīgāk ir pirmo filmu veidot kādā konkrētā žanrā, nevis pašam par sevi. Tā ir atbilde? Varbūt, bet ne manā gadījumā. Man tieši otrādi. Tikai pēc savas pirmās filmas pievērsos žanram. Un mana pirmā filma "Cilvēki tur" nebija gluži autobiogrāfiska. Stāsts bija par to, ko biju redzējis, dzirdējis un, protams, piefantazējis klāt. Filmas pamatā bija reāls stāsts. Tie, kas redzējuši šo filmu – realitātē tas notikums bija vēl briesmīgāks un šausmīgāks, nekā filmā. Bet par tām kriminālfilmām… Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka tā ir brīva zona. Mēs visi – sevišķi jaunībā – augam un ietekmējamies tieši no šī žanra filmām, turklāt ne tikai režisori Latvijā, bet arī pasaulē. Tarantīno, Skorsēze… Varbūt vienīgi Spīlbergs to darījis mazāk nekā citi. Bet vienalga – tas ir žanrs, kas dod tev iespēju izstāstīt ļoti spilgtu, intensīvu un skatītājam interesantu pasauli, kurā ir pilnīgi citi likumi! Protams, mums gribas redzēt un uzzināt vairāk par to, kā cilvēki ignorē sabiedrības normas un dzīvo pēc saviem likumiem. Viņi kaut kādā ziņā ir dumpinieki – saceļas pret normām un netaisnību. Tieši tā, kā Dārta Ceriņa šajā raidījumā stāstīja – tas arī ir par to. Ja cilvēks nevar sasniegt taisnību saskaņā ar likumu, viņš pats pārkāpj likumu, lai taisnību sasniegtu. Un principā visi stāsti ir par to. Cik mēs gribam tos redzēt vai cik varbūt atsaucīgi ir skatītāji uz šo žanru, uz šo tēmu? Tas ir labs jautājums – par atsaucību. Jo tas, ka skatītājiem pirms filmas noskatīšanās tiek solīts, ka tur būs kaut kas tāds, kas piesaistīs uzmanību, ka varoņi pārkāps robežas – tas  uzreiz ir interesanti. Bet mūsu gadījumā, man liekas, Latvijā skatītājam ar ļoti retiem izņēmumiem interesē savi stāsti – lokāli stāsti. Tāpēc arī mums tik ļoti populāras ir patriotiskās filmas, kur skatītājs emocionāli jūtas ļoti komfortabli, jo viņš redz un dzird to, ko viņš grib redzēt un dzirdēt. Neko vairāk. Tāpēc man ir prieks par Oskara Rupenheita filmas lielajiem panākumiem, jo viņš ir uztaisījis diezgan skarbu filmu par 90. gadiem, un esmu labā ziņā pārsteigts, ka skatītājiem patiesi gribējās redzēt tādu filmu, jo biju diezgan skeptisks par to, ka mūsdienās kāds aizies skatīties filmu par 90. gadu bandītiem. Es runāju par filmu "Tumšzilais evaņģēlijs". Tas ir kvalitatīvs darbs, un man prieks, ka šis darbs kļuva par tādu hitu. Kriminālas iezīmes var atrast arī operās, jo ļoti reti tās noslēdzas labi. Bieži atrodami  sižeta pavērsieni, pie kuriem var pieķerties. Tevis veidotajā "Seviļas bārddzinī" bija ļoti laba atsauce uz Franču revolūcijas laiku. Tāpat arī "Hofmaņa stāstos" tā sēņu lietošana arī pārāk legāla tomēr nebija. Kas būs Pjetro Maskanji "Zemnieka godā" un Rudžjēro Leonkavallo "Pajaci" izrādēs, kas tavā režijā būs skatāmas pēc Jaunā gada? Nestāstīšu sīki par to, ko darīsim, bet pamatā tas būs stāsts par lietām, kas mūsdienās skatītājam, iespējams, būs mazliet nesaprotamas, sevišķi mūsu reģionā. Tas ir par atriebību, par godu, par to, ko sabiedrība domā, piemēram, par mani vai par manu sievu. Līdz ar to stāsts ir vairāk par cīņu par savu reputāciju. Cilvēki tādēļ ir gatavi darīt briesmīgas lietas – nogalināt, melot, zagt un tā tālāk. Mūsu gadījumā gribam to visu izveidot mūsu skatītāju sirdīm mazliet tuvāku, lai tas nav par vendetu – jo atriebības tēma ir diezgan primitīvs dramaturģijas gājiens. Man tā kā gribas uztaisīt izrādi drīzāk par varoni, kurš kļūs par pagātnes spoku pārējiem varoņiem. Un kaut kādā ziņā viņš viņus soda par viņu pagātnes grēkiem. Tu domā, ka atriebība ir vienkārši citas kultūras fenomens, ko mums grūti saprast? Saprast var, bet noticēt, uz ko cilvēki ir spējīgi tās dēļ, domāju, ir grūti. Protams, mums atriebības sajūta ir dabiska, un tā ir normāla lieta. Bet ne visi ir gatavi pārkāpt kādus morāles principus vai pat likumu tikai atriebības dēļ. Teiksim, mana sieva bučojas ar citu vīrieti – aiziešu un nogalināšu abus! Noticēt un līdzpārdzīvot tādam stāstam mūsdienās ir diezgan grūti. Tāpēc mans uzdevums kā režisoram ir izdarīt tā, lai skatītājs varētu līdzpārdzīvot, atrast vēl kaut kādu stīgu, kas palīdzētu skatītājam just līdzi vai vismaz noticēt tam visam. Kaut gan tāda izsmalcināta atriebība mūsdienās pastāv diezgan bieži. Ne tieša, bet izsmalcināta. Un šķiet, ka cilvēki to tīri labprāt pielieto. Es ceru, ka ar izsmalcinātību tu nedomā slepkavību! (Smejas.)  Protams, nē! Drīzāk par morālo, statusa atriebību.  Dramaturģiski tas ir ļoti viegli – iedot varonim šādu motivāciju kaut ko darīt, pārkāpt kaut kādas robežas. Bet tieša atriebība, manuprāt, nav labs gājiens, jo tas ir ļoti viegls ceļš. Motivācija varbūt ir, bet pamatojuma reizēm trūkst. Starp citu, Leonkavallo "Pajaci" tavā režijā bija pirms sešiem gadiem. Šis būs cits stāsts?  "Pajaci" paliks tāds pats. Vienkārši toreiz pirmajā daļā bija nevis Maskanji "Zemnieka gods", jo Zigmars Liepiņš vēlējās eksperimentēt, un mēs taisījām Montemeci operu "Burvestība". Ņemot vērā, ka tas bija pirmais šīs operas iestudējums vispār vēsturē, skaidrs, ka atrast dziedātājus, kas atbrauktu un to nodziedātu, bija diezgan liels izaicinājums, kas beidzās ne ar ko, un līdz ar to šo izrādi noņēma no repertuāra. Bet tagad Sandis Voldiņš grib atjaunot "Pajaci" un salikt kopā klasiskajā formātā ar "Zemnieka godu" pirmajā daļā. Tā ka man principā būs jāatjauno "Pajaci" un pilnīgi no jauna jāiestudē "Zemnieka gods". Vai mūzika palīdz atrast tos pagrieziena punktus sižetā? Jā, mūziku klausos ļoti daudz. Manuprāt, ar mūziku režisoram jāstrādā ne mazāk kā ar stāstu. Un ar mūziku ir arī tā: vai nu tu cīnies ar to, vai to pieņem tādu, kāda tā ir, un vienkārši pieliec klāt kādus vizuālus elementus, kas palīdzēs skatītājam gan skatīties, gan klausīties. Un mans uzdevums tāds vienmēr ir bijis, lai abas divas lietas – tas, ko viņi dzird un tas, redz, netraucē viena otrai. Var taisīt kaut ko pilnīgi citu vizuāli, protams, kaut ko negaidītu, bet ir svarīgi, lai tas dotu kaut ko mūzikai. (..) Šobrīd vairāk domāju par to, kā izcelt ļoti "Zemnieka goda" mūziku, ka ir ārkārtīgi salda, melodiska itāļu mūzika. Tagad daudz  skatos itāļu filmas no 50., 60. gadiem – ne tikai neoreālismu, bet arī komēdijas ar Marčello Mastrojāni, piemēram. Tur būs ļoti daudz referenču no kino. Mēs gribam uztaisīt tādu pēckara laika Itāliju, Dino Rīzi vai agrīnā Fellīni komēdijas virzienā. Un "Pajaci" būtu loģisks turpinājums ar tiem pašiem varoņiem, taču pēc 20 vai 30 gadiem, kad viņi nonākuši pansionātā... Tātad periods pēc kara un – astoņdesmitie gadi. Kādā stadijā šobrīd ir iestudējums? Sāksim mēģināt janvārī. Es tagad gatavojos – izpildu mājasdarbus... Bet tagad man tomēr ir lūgums mesties atpakaļ kino pasaulē un doties uz Parīzi, un raidījumā Piejūras klimats, kas izskanēs 13. decembrī, ir arī kāds fragments tieši par filmu skatīšanos Parīzē. Alise Zariņa stāsta par savu pieredzi Parīzē, un raidījuma dalībnieki spriež, ja reakciju, kādu var novērot Francijā, varētu redzēt arī kinoteātros Rīgā. Es teiktu, ka operā vai teātros nekad nekliegs. Atceros, Francijā manis veidotās operas "Karmena" pirmizrādē puse no auditorijas kliedza "Bū!", bet otra puse kliedza "Bravo!" Bija ļoti dīvaina sajūta. Vēl pirms mēģinājuma mani direktore brīdināja: "Aik, atceries, ka nebūs tev tikai aplausi, bet būs arī "Bū!" Šeit ir tāda tradīcija, sevišķi ar "Karmenu", kas frančiem ir svēta lieta. Protams, Latvijā ir tā: ja ir vienkārši aplausi, tas nozīmē, ka izrāde nav sevišķi patikusi. Ja ir aplausi un ceļas kājās, tas ir labi. Bet tagad dažreiz ceļas kājās tikai celšanās pēc – gan filmām, gan izrādēm ir tāda problēma. Atceros, reiz Armēnijā braucu taksī, un tur skanēja kāda briesmīga dziesma. Prasu taksistam: tev patīk tā dziesma? Viņš saka – jā. Es saku – kas tev tajā patīk? Melodija? Viņš saka – nē, viņš dzied par mammām. Kā var nepatikt dziesma, ja tur dzied par mammām?! Un es saprotu, ka šeit tāpat ir ar filmām vai izrādēm: ja tēma ir pareiza un laba, cilvēkam patīk – vienalga, kā tas uztaisīts. Mani tas kaitina un nepatīk. Jo man liekas, ka nav tik svarīgi, par ko, bet kā. Man vienmēr interesē, kā konkrēto tēmu vai stāstu režisors ir interpretējis un parādījis uz skatuves vai uz ekrāna. Bet par to kino vēstures iespēju – Parīzē skatīties senākas un jaunākas filmas: pie mums tā ir ļoti reta iespēja. Vai arī mēs esam pieraduši vairāk skatīties mājās, datorā? Vienkārši mums ir maz cilvēku. Ja mūsu Rīgā būtu četri vai pieci miljoni iedzīvotāju, mums uz lielā ekrāna rādītu arī Bergmana filmas. Bet pēdējos gadus esmu manījis labu tendenci, ka ne tikai "Splendid Palace", bet arī lielajos komerckinoteātros ik pa brīdim rāda klasiku. Piemēram, vakar "Apollo kino" skatījos Kubrika "Mirdzuma" restaurēto versiju. Tas man bija liels piedzīvojums! Tiklīdz rāda kādu klasisko filmu labā kvalitāte, man ir ļoti svarīgi, lai tai būtu laba kvalitāte – gan projekcija, gan pati filmas kopija. Tiklīdz kaut kas tāds notiek, obligāti aizeju un noskatos. Tas vienmēr ir liels prieks. Arī "Splendid Palace" ik pa brīdim rāda klasiskās filmas un redzu, ka cilvēki nāk. Piemēram, vakar uz seansu bija ļoti daudz jauniešu, par ko biju priecīgs. Nezinu, kā viņi to uztvēra un vai viņiem tā patika vai nepatika, bet vienalga – interese bija. Skaidra lieta, ja šī filma būtu repertuārā, zāles būtu tukšas, bet ja ir īpašs seanss – notikums, cilvēki nāk, jo saprot, ka vairs nebūs tādas iespējas. Bet noslēgumā par kādu ļoti būtisku notikumu – par to, kas mūs sagaida 8. Janvārī. Lai arī neko daudz par Latvijas Radio 3 Klasika 30. jubilejas svinībām neatklāsim, mums ir liels prieks par to, ka piekriti būt šī koncerta režisors. Cik tas ir vienkārši – ieraudzīt pārdesmit skaņdarbus un izdomāt, kā tos salikt kopā? Tā būs mana pirmā pieredze... Man ir mazliet bail – vairāk, nekā taisīt operu, jo koncertus nekad neesmu režisējis. Bet, kad man piedāvāja tādu iespēju, negribēju atteikt, jo "Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! Šobrīd atklāsim to, ka būs krāšņi solisti un orķestri, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas Radio bigbends, būs arī dažādi kamersastāvi. Vai tas var palīdzēt saprast to, kas tad tā "Klasika" īsti ir? "Klasika" ir tas, kas eksistē un dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. Cauri laikiem tas dzīvo, eksistē, un tas katrā ziņā ir mūžīgs.  Bet koncerta ziņā, protams, mums būs vizuāli elementi , kas apvienos to visu. Tajā pašā laikā, kas ir labi – katrā skaņdarbā mainās garastāvoklis, atmosfēra. Līdz ar to man kā režisoram galvenais uzdevums ir izdomāt pārejas no viena skaņdarba uz otru. Atrisināt tieši šo niansi. Bet baidos, ka tik ļoti baudīšu to koncertu, ka aizmirsīšu par saviem pienākumiem un darbu... (Smejas.)  Šajā koncertā būs mūsu rezidences mākslinieki Aigars Raumanis un Annija Kristiāna Ādamsone. Būs arī Elīna Garanča un Maestro Raimonds Pauls! Bet radoši tehniskajā komandā būs cilvēki, ar kuriem tu darbojies visai bieži – Artis Dzērve, Mārtiņš Vilkārsis. Tev ir svarīgi savi cilvēki, ar kuriem saproties no pusvārda? Protams. Tas ir ne tikai par rezultātu, bet arī par darba procesu. Līdz ar gadiem esmu sapratis, ka vēlos arī baudīt procesu, un procesu var baudīt, tikai pateicoties cilvēkiem, ar kuriem tu strādā! Man negribas ciest, man negribas cīnīties, man gribas vienkārši labi pavadīt laiku un sasniegt labu rezultātu. Tas jau nenozīmē, ka tā sanāks! Bet jāmēģina. Bet, tiklīdz tu izvirzi tādu uzdevu, vismaz uz pusi sanāk. Bet šie cilvēki mani pazīst ļoti ilgu laiku, esam ļoti daudz ko taisījuši kopā, sevišķi ar Arti Dzērvi un Kristīni Pasternaku. Domāju, viss būs interesanti un labi. Vai nav kādas šaubas par to, ka kaut ko var atkārtot? Kaut kas līdzīgs jau ir bijis?  Nē, nē! Neesmu redzējis koncertus. Godīgi sakot, pat nezinu, kā citi ir taisījuši koncertus. Līdz ar to man ir tāda sajūta, ka var darīt jebko. Bet tajā pašā laikā man dots ļoti konkrēts uzdevums no jūsu radio puses – ko jūs vēlaties, kam jābūt, un tas man vienkārši jāsaliek kopā. Man nav jāizdomā izrāde – šis ir mazliet cits uzdevums. 

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka 20. gadsimta sākumā celta Rīgas pilsētas mākslas muzeja vajadzībām. Šis muzejs tika izveidots uz 1868. gadā dibinātās Pilsētas gleznu galerijas (Städtische Gemäldegalerie) bāzes, un tā krājuma pamatu veidoja no Rīgas tirgotāja Domeniko de Robiani (Domenico de Robbiani) iegādātā mākslas darbu kolekcija un vairāki nozīmīgi dāvinājumi. Kopš 1872. gada pilsētai piederošie mākslas darbi tika izstādīti kopā ar nesen dibinātās Rīgas Mākslas biedrības (Rigascher Kunstverein) kolekciju. Galerijā lielākoties bija uzkrātas un apskatāmas Rietumeiropā iepriekšējos gadsimtos radītās gleznas un ļoti maz vietējo autoru mākslas darbu. Gatavojoties Rīgas pilsētas mākslas muzeja atklāšanai 1905. gadā, tā direktors Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann) izvērtēja pilsētai un Rīgas Mākslas biedrībai piederošo kolekciju mākslas darbu kvalitāti. Mazliet vairāk nekā pusi no kopumā 492 priekšmetiem viņš atzina par muzeja necienīgiem. Vērtīgākie mākslas darbi no abām kolekcijām tika izvietoti muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā un iekļauti katalogos, bet pārējie nonāca glabātuvē vai darba telpās pie sienām. Neliela daļa Rīgas pilsētai piederošo mākslas darbu tika atsavināti, atsevišķus atdodot atpakaļ dāvinātāju pēctečiem, bet vairākus pārdodot. Tā, piemēram, 1906. gadā piecas no pilsētai piederošajām gleznām Neimanis piedāvāja Berlīnes un Brandenburgas reģiona vēsturei veltītajam Merkišes muzejam (Märkisches Museum). Tās bija 19. gadsimta sākumā Rīgā strādājušā Karla Traugota Fehelma (Carl Traugott Fechhelm) gleznas, kurās attēloti vairāki Berlīnes pilsētas laukumi, tāpēc uzrunātais muzejs tās labprāt iegādājās, samaksājot vienu tūkstoti marku. Uzskatot, ka ekspozīciju veidošanā "rūpēm par vietējo mākslu, īpaši mazākos reģionālajos un pilsētu muzejos, ir jābūt prioritātei", jaunizveidotā muzeja krājuma veidošanā Neimanis koncentrējās uz Baltijas izcelsmes 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma mākslinieku daiļrades atspoguļojumu. Darbojoties pilsētas piešķirtā budžeta ierobežojošajos rāmjos, viņš mērķtiecīgi centās iegādāties Latvijā un Igaunijā dzimušo mākslinieku darbus, īpaši no tiem autoriem, kas izpelnījušies starptautisku atpazīstamību. No Baltijas mākslinieku izstādes par godu Rīgas pilsētas mākslas muzeja atvēršanai 1905. gadā kolekcijai tika nopirkti divi darbi – Gerharda fon Rozena (Gerhard von Rosen) glezna “Pavasara ainava” (1905) un Jaņa Rozentāla kompozīcija “No pļavas (No darba)” (1903), kas arī mūsdienās tiek augstu vērtēta un ir skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcijā. Visvairāk pirkumu veikts Vietējo mākslinieku darbu izstādē par labu Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsu apvienībai, kas notika 1915. gada pavasarī un pēc kuras muzeja krājums papildināts ar 15 vienībām, to vidū, piemēram, Lūcijas Mīramas (Lucie Miram) kluso dabu “Dzeltenās rozes” (ne vēlāk par 1915) un Jāņa Roberta Tillberga pilsētas ainavu “Rīga” (1912). Kolekcijas papildināšanā prioritāte bija tiem autoriem, kuru darbu krājumā vēl nebija vai kuru veikums tajā bija atspoguļots nepietiekami. Tomēr bija atsevišķi autori, no kuriem iegādātas vairākas gleznas. Piemēram, no Igaunijā dzimušā reliģisko ainu gleznotāja, Diseldorfas Mākslas akadēmijas profesora Eduarda fon Gebharta (Eduard von Gebhardt), ko Neimanis uzskatīja par “izcilāko no Baltijas provincēm cēlušos mākslinieku”, muzejs kopumā nopirkta trīs darbus. Turklāt viens no pirkumiem kļuva par dārgāko muzeja agrīnajā vēsturē, un 1913. gadā no pilsētas budžeta pat tika piešķirts ārkārtas finansējums, lai divu gadu laikā apmaksātu Gebharta gleznas “Pazudušais dēls” (1908) iegādi par vairāk nekā deviņiem tūkstošiem rubļu. Muzeja zīmējumu un iespiedgrafikas kolekcijas Neimaņa vadības laikā tika papildinātas daudz bagātīgāk par glezniecības kolekciju. To noteica gan direktora īpašā interese par grafiku, gan arī darbu uz papīra salīdzinoši zemākās cenas. Muzejs iegādājās visu 20. gadsimta sākuma zināmāko dažādās grafikas tehnikās strādājošo baltiešu darbus – visvairāk iepirktas Morica fon Grīnevalta (Moritz von Gruenewaldt) akvatintas un kokgriezumi un Gerharda Kīzericka (Gerhard Kieseritzky) oforti, no māksliniecēm – Alises Dmitrijevas (Alice Dmitrijew) krāsainie kokgriezumi. Kolekciju papildināja arī dāvinājumi. Tā, piemēram, 1909. gadā muzejs iegādājās nesen mirušā Artura Baumaņa kompozīciju “Jauns līvu kareivis” (1889) un vēl astoņas studijas, bet pārējo mākslinieka atstāto radošo mantojumu – vairāk nekā astoņus simtus zīmējumu, skiču un studiju – saņēma kā dāvinājumu. Šo kolekciju iepazīšanai tika iekārtots īpašs Grafikas kabinets, kurp apmeklētāji divas reizes nedēļā varēja doties un līdzīgi kā bibliotēkā lūgt izsniegt apskatei interesējošos mākslas darbus. Muzeja krājuma veidošanā vēl viena no prioritātēm Neimanim bija ģipša nolējumu kolekcijas veidošana īpaši projektētajai Skulptūru zālei. Tās piepildīšanai direktors mērķtiecīgi atlasīja un pasūtīja mākslas vēsturē nozīmīgu Senās Grieķijas, Senās Romas un renesanses skulptūru kopijas, kas mūsdienās skatāmas Muzeju krātuves ekspozīcijā “Skulptūru mežs”. Var pārmest, ka Neimanis muzeja krājumam iegādājās salīdzinoši maz latviešu mākslinieku darbu, īpaši no 20. gadsimta sākumā strādājošajiem autoriem, un pavisam nedaudz no mākslinieču paveiktā. Jādomā, ka to pamatā ietekmēja direktora pētnieciskā interese par iepriekšējo gadsimtu mākslu, norobežošanās no aktuālās mākslas izvērtēšanas un diezgan konservatīvā gaume, nevis noraidošā attieksme pret latviešiem vai sievietēm. Turklāt vēlāko vēsturisko apstākļu dēļ 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma Baltijas vācu mākslinieku darbi muzeja krājumā ienāca pavisam maz, tāpēc Neimaņa izvēle kolekciju veidošanā koncentrēties uz šo autoru veikumu mūsdienu kontekstā ir vērtējama kā nozīmīga.  

Jūrmalas muzejā šovakar, 24.oktobrī, durvis vērs plaša izstāde „Mans ceļš. No Rozentāla studijas līdz profesijai”, kurā negaidītā veidā satikušies četri Latvijas 20.gadsimta pirmās puses mākslas un literatūras dižgari – Jānis Jaunsudrabiņš, Oto Skulme, Indriķis Zeberiņš, Alberts Kronenbergs – un viņu mākslas skolotājs Janis Rozentāls. Muzejs iepazīstina ar šodien maz zināmo faktu, ka visi četri mākslinieki satikās Rozentāla privātajā mākslas studijā, kas pastāvēja vien četrus gadus – no 1906. līdz 1910.gadam. Izstāde rāda gan viņu kopīgo sākumu, gan tālākos ceļus, kas izvērtās ļoti dažādi. Un tas ir stāsts ne vien par Latvijas mākslas vēsturi, bet par veselu laikmetu, ko raksturoja liela vēlme mācīties, izturība grūtību priekšā un daudzpusīga personības attīstība.

Skolas 80. dzimšanas dienas iekustināšanas notikums – par  tādu uzskatāma nupat atklātā Jaņa Rozentāla mākslas skolas pedagogu grupas izstāde „Pašportrets ar galvassegu”. Galerijā „Istaba” savus darbus rāda 25 skolas pedagogi, tradicionālo mācību uzdevumu – pašportretu – šoreiz izpildot paši. Izstādes kuratore Madara Gulbis arī iepriekš organizējusi pedagogu grupas izstādes, notikušas divas ar nosaukumu „Zīmējums”. Galerijā „Istaba” pie centrālās sienas eksponēti 25 mākslinieku, viņi arī Jaņa Rozentāla mākslas skolas pedagogi, dažādās tehnikās, stilos un materiālos tapuši pašportreti. Galerijas siena veidojas krāsaina, asprātīga un pārsteidzoša. Ir izstādes atklāšanas diena, tāpēc klusums pamazām pāraugs arvien skaļākā sarunu mutulī, bet iesāku ar izstādes kuratores, gleznotājas un skolas pedagoģes Madaras Gulbis iztaujāšanu. Audzēkņiem viņa māca ne tikai gleznošanu, bet arī zīmēšanu. Pedagogu kopīgā izstāde „Pašportrets ar galvassegu”  galerijā „Istaba” ir tikai viens no skolas jubilejas mācību gada notikumiem. Sekos audzēkņu izstādes un lielāki projekti. Portretu siena apliecina dažādos pedagogu piegājienus arī savam portretam. Izstāde „Pašportrets ar galvassegu” būs skatāma līdz 24. oktobrim.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības kolekcijas glabātāja, mākslas zinātniece Aija Brasliņa. Ziemeļnieku ilgotā dienvidzeme ar sauli un gaismu vilinājusi daudzus. Laika gaitā Latvijas mākslas vēsturē vietējo mākslinieku ceļojumus uz Itāliju, kavējoties Romā, Florencē un citviet, iedvesmoja ideālās ainavas meklējumi, klasiskā mantojuma studijas, pagātnes meistardarbu kopēšana vai citas mainīgas mākslinieciskās intereses. Tomēr populāros itāliskos galamērķus 19.–20. gadsimta mijā izdevās aizēnot franču mākslas metropolei Parīzei. Janis Rozentāls (1866–1916) savā viaggio in Italia pirmo un vienīgo reizi devās 1912. gada vasarā. Ar Itālijas brauciena impresionistiskajiem iespaidiem ziemeļnieka gleznās ienāca dienvidu gaismas un atmosfēras sajūta un no Baltijas dabas pasaules atšķirīgais kolorīts. Uzgleznotās Apenīnu kalnu panorāmas atbalso klasicistu ideālās ainavas, bet saules apspīdētās peldētāju idilles klinšainajā Kapri salas Marina Grande pludmalē – simbolistu ikonogrāfijā variētās arkādiskās ainas, kam gleznotājs bija pievērsies gadsimtu mijas “tīrās mākslas” un absolūtā skaistuma meklējumos. Impresionistiskā sadzīves aina “Uz terases” (“Veranda Kapri”, LNMM) uzbur bezrūpīgu mirkli rakstnieku, mākslinieku un ceļotāju iecienītajā Kapri salā, kas 1912. gada augustā bija viena no pēdējām pieturām Rozentāla un viņa sievas Ellijas kopīgajā ceļojumā pa Itāliju. Vīteņaugu noēnotajā un no tiešiem saules stariem pasargātajā pergolā, kurā atpūtnieki, ieturot maltīti, attēloti intīmi idilliskā gaisotnē, priekšplānā pie balti klātā galda mākslinieks iegleznojis Elliju un sevi gaišos, vasarīgos tērpos. Ar mecosoprāna balsi apveltītā somiete prata franču un itāļu valodas, pirms laulībām bija mācījusies dziedāšanu Francijā un Itālijā, kur šajā braucienā atgriezās, starplaikā kļuvusi par latviešu mākslinieka tuvāko līdzgaitnieci, modeli un triju bērnu māti. Fragmentāri komponētā, domājams, brokastu aina valdzina ar studijveida gleznojuma svaigumu, padevusies krāsās mirdzoša, sulīga un ņirbošu plenēra gaismas refleksu caurausta. Zīmīgi, ka autors parakstu un datējumu papildinājis ar uzrakstu, kas norāda arī tapšanas vietu – “Jan Rosenthal Capri/1912”. Nelielā skiču albumiņā, ko glabā Saldus vēstures un mākslas muzejs, līdzās Kapri skatiem no Dienviditālijas fiksēti ceļinieka iespaidi no iepriekšējām maršruta vietām – Kastiljones dei Pepoli, Venēcijas un Florences Ziemeļitālijā, kam sekojis Romas apmeklējums, kur zīmēta Borgēzes villa un Monte Pinčio parka skati, bet noslēgumā – Pompeji un Kapri. Skiču paraksti un datējumi ļauj izsekot galvenajām pieturvietām, vienā no pēdējiem zīmējumiem mākslinieka un Ellijas siluetus ieraugot Vezuva vērotāju ainā. Diemžēl paša Rozentāla atmiņas par ceļojumu nav zināmas. Atgriežoties mājās, pēc Itālijā gleznota meta radīta lielāka formāta eļļas glezna “Monte Pinčio” (1912, Tukuma muzejs) un vairākas citas. Itālisko motīvu darbus ar atpazīstamiem nosaukumiem “Apenīni”, “Pilsēta kalnā”, “Terase”, “Bagni Tiberii” Rozentāls pirmoreiz publiski Rīgā parādīja II Latviešu mākslinieku izstādē (1912), pēc tam Baltijas mākslinieku savienības izstādē (1913) eksponēta “Iela Kapri”, bet otrajā personālizstādē (1913) – “Apenīnu kalni” un “Peldētava (Kapri)”, arī turpmāk pa kādai no ceļojuma liecībām piedaloties izstāžu dzīvē un parādoties pārdoto gleznu sarakstā mākslinieka ienākumu burtnīcā. Dienvidzemes redzējumā, kā atzina laikabiedri, “daudz saules, gaismas un krāsu dzidrā burvīguma”. Vairāk par arhitektūras un muzeju bagātībām gleznotāju Itālijā piesaistīja arkādiskā “paradīze zemes virsū”. Ticami, ka tieši pēc šī brauciena Rozentāls uzgleznoja lielizmēra figurālo kompozīciju “Arkādija” (ap 1913, LNMM), kas nav paša autora signēta un ilgi bijusi datēta aptuveni ar 1910. gadu. Vizuāls salīdzinājums ar Kapri skatu krāsu salikumiem, triepienu raksturu un virsmas apdari, kas sasaucas jūras viļņu un mākoņaino debesu atveidojumā, pārliecina par gaišo, harmonisko ainavu radniecību ar eiropeiska simbolisma estētikā sacerēto “Arkādiju”, kas neoromantiskā cilvēka un dabas vienotības tēlojumā saliedē impresionistisku vieglumu un jūgendisku stilizāciju ar klasisko tradīciju, atsauces uz antīko mitoloģiju – ar 20. gadsimta sākuma modernās dzīves izjūtu un arī ar nesenā Itālijas ceļojuma pieredzi, iekausējot kopiespaidā pārradītos Kapri idiļļu un skaistā Neapoles līča vērojumus.

24. jūlijā svinēsim dabas dzejnieka un rakstnieka Jāņa Baltvilka dzimšanas dienu ar Starptautiskajiem bērnu literatūras lasījumiem, piemiņas brīdi Meža kapos un balvas pasniegšanas ceremoniju Botāniskajā dārzā. Kultūras rondo iztaujājam pasākumā organizatores un žūrijas pārstāves par teksta kvalitāti un ilustrāciju daudzveidību konkursam iesniegtajos darbos. Sarunājas Silvija Tretjakova, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja, un žūrijas pārstāves -  literatūrzinātniece Ilze Stikāne un Ilgnese Avotiņa, Jaņa Rozentāla mākslas skolas zīmēšanas un grafikas skolotāja Ilgnese Avotiņa. "Līmenis ir stabils un man ir liels prieks, un tas atkārtojas gadu no gada, ka mums ir spēcīgas dzejas grāmatas, ka izdevniecība  "liels un mazs" rūpējas, lai ienāktu jauni dzejnieki. Tāds šogad ir Krišjānis Zeļģis ar krājumu "Patīk", nupat ir iznākusi Ivara Šteinberga dzejoļu grāmata, ko vērtēsim nākamajā gadā," stāsta Ilze Stikāne. "Ir arī diezgan spēcīgi fantāzijas žanra rakstītāji. Šogad Baibas Liepiņas "Viņpus dzīvžoga" ir fantāzijas žanrs ar fantastiku un alūzijām uz agrāko laiku klasiku, kas arī latviešu bērnu literatūrā ir jaunums, tāda, kas atgādina datorspēli, kur var izvēlēties, pa kuru ceļu iesi tālā, pāršķirt uz to lappusi vai to un tā lasīt. Visus gadus mazliet žēlojamies, ka trūkst labu grāmatu pusaudžiem oriģinālliteratūrā." Kopumā ekspertiem bija jāizlasa un jāizvērtē 69 grāmatas, pievēršot uzmanību ne tikai teksta kvalitātei, bet arī ilustrāciju daudzveidībai, lai noteiktu pretendentu grāmatu mākslas balvai. ""Tagad papīra veidi ir tik dažādi, gan glancētie, gan samtainie, gan cietie vāki, gan maigāki vāki, reljefie vāki, ka tev, jau paņemot rokā, ir viedoklis, vai tu gribi to grāmatu vērt vaļā vai negribi," ... "Tad krāsa ir pilnīgi nesalīdzināma ar to laiku, kad es augu. Tipogrāfijas kvalitāte ir fantastiskā, un bērns jau to redz, ka tas nav vienkārši tapis, ka tur ir rūpīgi zīmējumi veidoti, gan šausmīgi, gan pārsteidzoši, brīnumaini, fantastiski. Tad viņš atver grāmatu un sāk lasīt," atzīst Ilgnese Avotiņa. "Es visas grāmatas neesmu līdz galam izlasījusi, man bija jāvērtē vairāk vizuālais tēls. Bet lielāko daļu es "izgrauzu". Pārsteidzoši, interesanti sižeti, pārsteidzoši skatupunkti. Ļoti dzīvelīga sižeti. Šīs grāmatas visas varētu ieteikt lasīt. Jebkuru." Šogad par Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureāti ir kļuvusi vācu rakstniece Dita Cipfele par grāmatu "Kā ārprāts man izskaidroja pasauli" (Liels un mazs, 2024) un tās tulkotāja Signe Viška, kuras veikums tika novērtēts arī par otru grāmatu – Andreasa Šteinhēfela "Ja mans mēness būtu tava saule" (Jāņa Rozes apgāds, 2024). Jāņa Baltvilka balvas nominantu sarakstu var iepazīt LSM.lv. Vēl līdz pusnaktij var balsot par savu favorītu. Balvas žūrijā šogad strādāja literatūrzinātnieces Ilze Stikāne un Zita Kārkla, mākslinieks Aleksejs Naumovs, Jaņa Rozentāla mākslas skolas zīmēšanas un grafikas skolotāja Ilgnese Avotiņa, kā arī sabiedrības pārstāvji – Nacionālās bibliotēkas direktore Dagnija Baltiņa kopā ar čaklo lasītāju, meitu Gunu, un Bērnu slimnīcas fonda vadītāja, Bērnu un pusaudžu resursu centra valdes priekšsēdētāja, četru bērnu mamma Liene Dambiņa.      

Stipendija veltīta jauniem talantiem, kas nevar negleznot. Jau ceturto reizi pasniegta Aijas Jurjānes stipendija, tās saņēmējs šogad ir Rasmus Marks. Autora darbi ievēroti ar pamatotu un izzinošu konceptuālu pieeju. Piešķirtas arī veicināšanas prēmija un simpātiju balva, ko ieguvušas Anna Saulīte un Šarlote Lablaika. Visi trīs jaunieši ir Jaņa Rozentāla mākslas skolas 3. un 4.kursa audzēkņi.

"Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu," intervijā gleznotājam Kasparam Zariņam LR3 "Klasika" raidījumā "Mākslas vingrošana" atzīst gleznotājs Ritums Ivanovs. stāstot par savu personālizstādi "Templis", kas šobrīd aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Pēc vairākus gadus ilgas radošas izpētes un sadarbības ar Rotko muzeju Ritums Ivanovs transformē kādreizējā militārā arsenāla telpas par Templi ar četrām kapelām. Gleznu sērijas, sadalītas un kārtotas, pielāgojoties arsenāla ēkas struktūrai, turpina mākslinieka padziļināto interesi par portreta glezniecības valodas analīzi. Izstāde ir ieskats mākslas vēstures lappusēs caur Rituma Ivanova meistarību un Marka Rotko intelektuālo mantojumu. Monumentālie portretējumi šeit kļūst par izziņas avotu, kurā atklājam īsto, patieso, klātesošo mākslinieku – Rotko, Rembrantu un arī Ritumu. Ivanova daiļradē portrets attiecināms uz virzienu, nevis galamērķi, norādot uz pašrefleksijas daudzslāņainību un netveramību. Portrets ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai – spogulis, kurā ieraudzīt to, kas ir ārpus vārdiem un skaidrojumiem. Pirms vērt durvis uz Templi ar četrām kapelām, Kaspars Zariņš noskaidro Rituma Ivanova ceļu uz mākslas pasauli, lūdz atklāt veidu, kā nonācis pie sev raksturīgās mākslas valodas un izteiksmes līdzekļiem, un kāpēc viņam ir svarīgs portrets un reālisma precizitāte tajā. Sarunā arī par darba ritmu; ideju, kas atnāk laika gaitā, intuīciju, netveramo mirkli, svaru kausiem, dialogu ar Rotko, Rembrantu un sevi… "Nebija viegli, toties saistoši un interesanti" Kaspars Zariņš: Kā tu nokļuvi līdz mākslas pasaulei? Ritums Ivanovs: Mākslas pasaulē nonācu ļoti aizraujoši, interesanti un saistoši, jo piedzīvoju "saulaino padomju bērnību". Nāku no Cēsīm, kur apkārt bija spēcīga mākslinieku kultūra ar vairākām mākslinieku dzimtām, kas Cēsīs radīja mākslu, kas radīja virzienus, kustības, plenērus, vides objektus, mākslinieku darbnīcas, kas jau padomju laikā piesaistīja daudz interesentu no visurienes, ko es tikai vēlāk, esot šajā vidē, sapratu. No tā visa daudz ieguvu. Mani pirmie skolotāji tieši Cēsīs bija ļoti profesionāli: gan Vilhelma Purvīša skolnieki, gan Ilmāra Blumberga laikabiedri – piemēram, Pēteris Rozenbergs, kurš bija gan teātra, gan kino mākslinieks – strādāja vairākos teātros un kinostudijā. Un tieši viņš bija viens no tiem, kas ieteica, lai turpinu savu izglītošanās ceļu Rīgā, Rozentāla mākslas skolā. Tā ka viens solis aiz otra soļa, un nonācu Rīgā – mācījos Rozīša mākslas skolā, kā mēs to saucām, un Mākslas akadēmija bija tālākais loģiskais solis – kaut arī nebija viegli, toties bija ļoti saistoši un interesanti. Es pat paspēju piedalīties kādā mākslas programmā, kas bija viena no pirmajām, kas vienu gadu man ļāva pamācīties Amerikā. Un kā tev radās interese par izteikti reālistisku glezniecības valodu? Tas bija kopējs process, jo mana mākslas valoda veidojās tieši tajā posmā, kad sabruka Padomju Savienība un sākās brīvā ekonomika: tad jau arī Mākslas akadēmijas beigās bija iespējas izstādīties, radīt darbus sev un brīvajam tirgum. Taču savu mākslas valodu man nācās veidot pašam saskarē ar pasauli, ne gluži akadēmijā. Daudzas lietas bija pret akadēmijas piedāvāto virzienu, kaut arī tehnoloģiski ļoti daudz mācījos arī no skolotājiem un pasniedzējiem.  Atceros, ka trešajā kursā tu uzgleznoji meiteni uz motocikla. Kuru Kozins (Vladimirs Kozins – ilggadējs LMA pasniedzējs – red.) lika apgriezt otrādi (smejas). "Precizitāte man vienmēr bijusi svarīga" Domājot par tavu autortehniku un profesionalitāti, prātā nāk kāda bērnības pasaka: tajā virtuozitātē sacentās bārddzinis un, ja nemaldos, kareivis ar zobenu. Bārddzinis spēja nodzīt ūsas skrejošam zaķim, bet kareivis lietus laikā varēja griezt zobenu virs savas galvas tik ātri, ka lietus tam nelija virsū. Arī tava meistarība ir apbrīnojama. Tu ne tikai glezno, bet arī zīmē ļoti skaistus zīmējumus ar ogli. Kas ir tavi paņēmieni un ieroči, ko tu lieto?  Tu ļoti pareizi saki – ieroči, valoda. Tu minēji arī tādu virzienu kā reālisms. Tie visi ir mūsu profesionālajā vidē saprotami termini, bet katrs mākslinieks iet savu ceļu, un izvēlas tos vārdus vai instrumentus, kas vislabāk darbojas. Man laikam visvairāk bija vajadzīga reālisma precizitāte, lai tuvāk nokļūtu cilvēka atveidei, kurā savukārt varu meklēt kādu dziļumu, tēmu. Protams, krāsas uzlikšana un triepienu veidošana – tas mums, visiem profesionāļiem, ir ļoti saistoši, un mēs vienmēr ar interesi sekojam cits cita darbībai un atklājumiem. Noteikti esmu mācījies no visiem, kas man bijuši blakus Latvijā un pasaulē. Piemēram, fotoreālisms Padomju Savienībā nebija iespējams – tas bija tāds kontrrevolucionārs virziens. Kādu laiku stipri ietekmējos no Amerikas virzieniem. Iespējams, ka tieši mācības Amerikā tev sekmēja šo virzienu, ne? Nē, interese man radās jau iepriekš. Amerikā drīzāk sapratu, ka jāveido sava valoda. Izmanto līdzekļus, iespējas. Tikai krietni pēc tām izstādēm, kas man bija 90. gadu beigās, man izveidojās tāda valoda, ar ko mani sāka atpazīt vai raksturot.  Tu esi izteikts portretists-figurālists. Esi veidojis arī valdības pasūtījumus. Ir Valsts prezidenta portrets. Ir Latvijas Universitātes bijušā rektora Indriķa Muižnieka portrets, kuram ir ļoti viltīga izteiksme, jo tu caur fotogrāfijām proti noķert un atspoguļot netveramo mirkli. Jā, tā precizitāte man vienmēr bijusi svarīga. Taču izstāde neveidojas tikai no gleznām, kas saliktas kopā. Ir svarīgi, kā to visu izveidot. "Tas ir stāsts par satikšanos" Kas slēpjas aiz nosaukuma "Templis", kā esi nosaucis savu izstādi, kas pašlaik aplūkojama Rotko muzejā? Kas slēpjas aiz tā tempļa, kas ir rosinošs un pasludinošs vārds? Pirmkārt jau pati vieta – Rotko muzejs – ar savu vārdu parāda to, ka tā ir nozīmīga vieta Latvijai un pasaulei. Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu. Pasaules kontekstā Rotko kā personība nav zināms, viņš kaut kādā mērā ticis nesaprasts, ar ko viņš pats savas depresijas laikā cīnījās, taču kā personība… Man likās interesanti to parādīt, lai, zinot viņa darbus, mēs kaut kādā mērā tiktos ar pašu Rotko – ar viņa vizuālo tēlu. Tas ir stāsts par satikšanos. Šajā izstādē es veidoju tādas kā portretu sērijas, ko nosaucu par kapelām. Tur ir četras telpas: viena kapela ir Rembranta kapela, viena – Rituma kapela, viena – Rotko kapela, un viena ir Mākslinieka realitātes kapela. Un tas viss kopā veido stāstu par templi. Tieši tāpēc arī uzliku šādu izaicinošu nosaukumu, lai telpā, kas ir pietiekami nopietna, muzejiski lieliska, veiksmīga, kurā var izstādīt mākslu, cilvēks ienāktu un koncentrētos tieši uz pašu skatīšanās procesu. Satikšanās procesu.  Rembrantu izvēlējos kā vienu no konceptuāliem portretistiem, kas tieši runā par sevi. Jo tie uzdevumi, arī pasūtījuma portretos, ir saruna ar sabiedrību par kādu citu cilvēku, par to uzdevumu, kas tiek uzdots, vai ne? Bet skatījums uz sevi ir tad, kad tu pats sev uzdod uzdevumu. Un Rembrants savā pašportretu sērijā uzdod sev uzdevumu – sekot savai dzīvei, un to viņš darījis visas dzīves garumā. Tas man likās interesanti – kā pakāpeniski radīt intrigu, lai lēnām satiktos arī ar Rotko. Tur ir arī manu pašportretu sērija ar ogles zīmējumiem un ar vienu monumentālu portretu. Tāds skarbs vīrs tu tur izskaties!  Nu jā, un tur var savilkt tās analoģijas, kurā posmā mēs esam. Rembrantā redzu viņu gan jaunībā, gan arī briedumā. Saprotu, ka arī es esmu tādā pašā posmā kā tie mākslinieki, un tad tas veidojas kā dialogs. Nevienu no šiem māksliniekiem, izņemot sevi, es nesatieku, bet saruna jau notiek tāpat, un es ceru, ka šāda dialoga veidošana rada izstādes saturu un ideju. Tad tas templis tur tā kā uzburas, jo tempļa jau kā tāda tur nav – tā ir bijusī militārā arsenāla ēka, ko man gribējās pārvērst par mākslas templi. Tagad tas funkcionē kā mākslas templis, jo tur ir ļoti veiksmīgas, interesantas un profesionālas izstādes. Sarunas teksts pilnā apjomā drīzumā būs publicēts portālā LSM.LV.

Jau 14. martā ar krāšņu Galā koncertu Emīla Dārziņa koncertzālē Dārziņskola noslēgs 80 gadu jubilejas sezonu. "Klasika" piedāvās šī koncerta tiešraidi. Kopā ar skolas simfonisko orķestri diriģenta Andra Vecumnieka vadībā uzstāsies skolas audzēkņi Lūkass Ančs, Eduards Baldiņš, Annija Iļjenko, Tīna Sloģe, Lueta Žagare, kā arī absolventi Daniils Bulajevs koncertmeistara lomā, Tomass Ančs, Artūrs Perts un "Lielās mūzikas balvas 2023" ieguvēji Trio Palladio – Eva Bindere, Kristīne Blaumane, Reinis Zariņš. Bet jau šobrīd skolas jubilejas jūtīs sarunājamies ar Emīla Dārziņa mūzikas skolas vadītāju Ivetu Lāci un vietnieci mūzikas izglītības jomā Ievu Sarju. Studijas viešņas pastāsta par intervijas brīdī vēl notiekošo, bet nu jau nule aizvadīto Pirmo Starptautisko Ilzes Graubiņas pianistu konkursu. Skolas pārstāves pauž pārdomas par Dārziņskolas izglītības būtību, uzskaita dārziņiešu galvenās īpašības un skolas pamatvērtības. Tāpat Iveta Lāce un Ieva Sarja vēsta arī par Emīla Dārziņa mūzikas skolas sadarbību ar pārējām trim Nacionālās Mākslu vidusskolas sastāvā esošajām izglītības iestādēm: Jaņa Rozentāla Mākslas skolu, Rīgas Doma kora skolu un Rīgas Baleta skolu. Tomēr sarunas galvenais temats – skolas jubilejas pasākumi un 14. martā gaidāmais Galā koncerts. Studijas viešņas atklāj, kā tika īstenots sarežģītais uzdevums – izvēlēties jubilejas koncerta atskaņotāju sastāvu un arī par to, kādu mūziku 14. marta koncertprogrammā dzirdēsim.

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Stāsts būs par tēlnieku un Valsts mākslas muzeja direktoru Burkardu Dzeni. Ar uzlecošas saules emblēmu, ko nosacīti uzskata par pirmo valsts ģerboni, Dzenis 1918. gada nogalē uzvarēja konkursā par jaunās Latvijas Republikas nacionālo simbolu. Šis ģerbonis tika lietots līdz 1921. gada 15. jūnijam, kad Satversmes sapulce pieņēma grafiķu Riharda Zariņa un Vilhelma Krūmiņa izstrādātu valsts ģerboni – tādu, kādu mēs to zinām šodien. 20. gadsimta sākumā Burkards Dzenis (1879–1966)  kļuva par vienu no latviešu profesionālās tēlniecības modernizētājiem un akmens tēlniecības tradīciju ieviesējiem. Līdzīgi kā brālēns Teodors Zaļkalns un kolēģis Gustavs Šķilters, mākslinieks Sanktpēterburgā pabeidza Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu (1898–1905), specializējies dekoratīvajā tēlniecībā. Atjaunotā mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideāli sekmēja Dzeņa nacionālo pašapziņu. Studiju beigās piešķirtā ārzemju stipendija viņam deva iespēju franču tēlnieka Ogista Rodēna mācību darbnīcā Parīzē (1906) apgūt impresionisma principus un Maskavā (1907) papildināt pieredzi bronzas liešanā. Pēc atgriešanās no ārzemēm Dzenis Ķīšezera krastā Staņģos uzcēla sev darbnīcu un lietuvi. Līdzās radošajam darbam, Dzenis vienmēr bijis arī sabiedriski aktīvs un nav vairījies no brīžiem grūtas atbildības nastas. Jau 1910. gadā Rīgā viņš iesaistījās pirmās latviešu mākslas izstādes rīkošanā, kas pārauga Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibināšanā. Liktenīgā saskare ar mākslas darbu vākšanu sākās, darbojoties tās valdē. Pirmā pasaules kara laikā tēlnieks piedalījās gan latviešu mākslas izstāžu organizēšanā Petrogradā un Maskavā, gan leģendāro nacionālās mākslas albumu sagatavošanā, ar kuriem diplomāts Zigfrīds Anna Meierovics 1918. gada augustā devās uz Rietumeiropu, cenšoties panākt Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu. 1920. gada 15. martā Dzeni apstiprināja par jaundibinātā “Izglītības ministrijas Mākslas muzeja pagaidu pārzini”. Muzejam ierādīja telpas toreiz vēl karā izpostītajā Rīgas pilī, un kopš šī brīža Rīgā darbojās divi mākslas muzeji – jau agrāk dibinātais Rīgas pilsētas mākslas muzejs gleznotāja Vilhelma Purvīša vadībā un tagad arī – Valsts mākslas muzejs. Dzenis rūpējās gan par muzeja krājuma papildināšanu turpmākos divdesmit gadus, gan iesaistījās valstiski reprezentatīvu izstāžu organizēšanā un dažādu komisiju darbā, kā arī meklēja muzejam piemērotākas, plašākas telpas. Jau 1929. gada 8. novembrī Dzenis rakstīja izglītības ministram par to oficiālu vēstuli, norādot – ja nevar uzcelt speciālu jaunu ēku, tad, piemēram, armijas arsenāls Jēkaba laukumā varētu tikt pārbūvēts muzeja vajadzībām (kopš 1988. gada LNMM izstāžu zāle “Arsenāls”). Vienlaikus Burkards Dzenis vadīja arī Lietišķās tēlniecības meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā un darbojās mākslinieku un audzēkņu biedrībā “Sadarbs”. Tēlniecībā viņu interesēja portreta žanrs. Memoriālajā tēlniecībā radīti Emīla Dārziņa, Rūdolfa Blaumaņa, Rūdolfa Pērles, Viļa Olava un citi kapu pieminekļi. Pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas atrodas viņa veidotais gleznotāja Jaņa Rozentāla piemineklis. Nacionālā romantisma garā stilizētās Dzeņa etnogrāfiskās saktas savulaik valkājušas dzejniece Aspazija, operdziedātāja Malvīne Vīgnere-Grīnberga, aktrises Jūlija Skaidrīte, Lilija Ērika un Marija Leiko. Vēl joprojām šodien Mākslas muzeja “Rīgas Birža” ekspozīcijās un ātrijā lietošanā ir Dzeņa savulaik Valsts mākslas muzeja apmeklētājiem dizainētie ozolkoka soli. 1944. gadā mākslinieks ar ģimeni emigrēja uz Vāciju, bet 1950. gadā pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Otrā pasaules kara beigās Valsts mākslas muzejā atstāto tēva privātkolekciju, godinot viņa piemiņu, jaunākais dēls Atis Dzenis 1993. gadā uzdāvināja tagadējam Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Paldies manai muzeja kolēģei un kopā veidotās izstādes “Mūsu muzejs. Valsts mākslas muzejam 100” līdzkuratorei Dr. art. Aijai Brasliņai par palīdzību šī materiāla tapšanā!

Nez, ko par to Janis teiktu? Divi mākslinieki, kuriem katram sava mātes valoda, un trešā - savstarpējām sarunām, sastopas Rīgā, Grosvaldu namā. Somu dziedātāja Ellija Forsele apbur latviešu gleznotāju Jani Rozentālu, kļūst par viņa sievu, modeli un bērnu māti, kas Rīgā iekārto dzīvokli Alberta ielā, uzņem viesus un šeit veido 20. gadsimta sākuma kultūras vidi. Alberta ielas jūgendstila nams 20. gadsimta 90. gadu nogalē apbur somu mākslas un kultūras vēsturnieci Sāru Vaherjoki- Honkalu, kura Rīgā meklē ēkas ar motīviem savam mākslas vēstures maģistra darbam. Kādā kāpņu telpā viņa pēta gleznojumus, uzkāpj līdz durvīm ar norādi “Janis Rozentāls”. Protams, mums zināms, ka tur tagad atrodas Rozentāla un Blaumaņa muzejs, bet Sāru Vaherjoki-Honkalu fascinē tas, ka šeit saimniekoja somiete –  dziedātāja Ellija Forsele-Rozentāle, kas apprecējās ar latviešu mākslinieku. Sāra pēta pieejamos dokumentus un Ellijas vēstules, uzraksta grāmatu "Ellija. Gleznotāja mūza", kurā ir arī iedomātas Ellijas dienasgrāmatas lappuses. Jani Rozentālu un Rūdolfu Blaumani esam pieraduši skatīt no sava – latviešu kultūras skatupunkta, Sāra Vaherjoki-Honkalu mums rāda, kā tos pašus notikumus, vietas un cilvēkus redz somu sieviete Ellija, kurai divu mākslinieku savienībā nākas savas radošās ambīcijas nolikt malā. Sāras Vaherjoki-Honkalu grāmatu "Ellija. Gleznotāja mūza" no somu valodas tulkojusi Gunta Pāvola, izdevuši "Latvijas mediji", Radio mazajā lasītavā par to stāsta projekta vadītāja Jūlija Dibovska. Raidījumu atbalsta:

Tas tiešām ir noticis – "Oskara" nominācijas, ar ko daudzi puspajokam flirtēja jau kopš Ginta Zilbaloža animācijas filmas "Straumes" spožās pirmizrādes Kannu kinofestivālā, ir kļuvušas par realitāti. Turklāt nevis viena, bet divas nominācijas – gan animācijas, gan starptautisko filmu kategorijā. Kolēģe Māra Rozenberga "Straumes" panākumiem sekojusi jau no pirmsākumiem un turpina to darīt. Šiem panākumiem ir palīdzējis ne vien tas, ka „Straume” pati par sevi ir izcila filma, bet arī tas, ka tā jau līdz šim bija spējusi savākt ļoti daudz balvu, ko, protams, pamana un no kā ietekmējas arī ASV Kinoakadēmijas balsotāji. Liela nozīme bija arī tam, ka filmu pamanīja un ļoti atzinīgi novērtēja ASV profesionālā prese – gan lielie laikraksti, gan nozarē respektēti izdevumi, ko arī lasa šie vairāk nekā deviņi tūkstoši ASV Kinoakadēmijas biedru. Un viņu vidū jau 20 gadus ir arī ASV dzīvojošā latviešu animatore Signe Baumane, kura pati ar savu izcilo animācijas filmu „Mans laulību projekts” bija pagājušā gada „Oskaru” „garajā sarakstā”. Šobrīd režisore strādā pie savas nākamās filmas „Karmas mezgls”. Ar viņu sazinājāmies, lai uzklausītu emocijas par „Straumes” triumfu un jautāju par kinoakadēmijas aizkulisēm. Signe Baumane atzīst, ka ir priecīga un gandarīta par "Straumes" panākumiem un ļoti gaidījusi nomināciju sarakstu. "Man tiešām bija milzīgs, milzīgs prieks, es no laimes apraudājos. Laba, laba sajūta ir," atzīst Signe Baumane.  "Man prieks ir vairākos līmeņos; man ir prieks par Latviju, par Latvijas filmas panākumiem, par filmas komandu, par Gintu Zilbalodi un par mums visiem man prieks. Bet arī man ir milzīgs prieks par visiem neatkarīgajiem animatoriem. Tā taču ir mazā budžeta filma - tikai trīs miljoni, kur viņa sacentās ar filmām, kurām 200 miljonu budžeti bijuši. Un arī, kā atzīmēja sociālajos tīklos, vienīgā filma, kas ir uztaisīta ar brīvi pieejamo programmu. Šīs filmas panākumi iedvesmos ļoti daudzus jaunus cilvēkus, un es ceru, ka būs mums vairāk neatkarīgo filmu un vairāk tādu mākslinieku un vizuālā integritāte filmās. Ļoti, ļoti, ļoti, ļoti laimīga es esmu." Signe Baumane skaidro, kā noris balsošana par "Oskaram" nominētajām filmām "īsajā sarakstā", un atklāj, ka gan daudzi viņas draugi, gan viņa pati pieteikusies vērtēt starptautiskajā kategorijā darbus tieši tāpēc, lai balsotu par "Straumi". Jautāta, kādas ir viņas prognozes, vai Gintam Zilbalodim un "Straumei" ir iespēja iegūt "Oskaru", Signe Baumane atzīst, ka viņai šķiet, ka ir liela iespēja. "Es tiešām domāju, ka iespēja ir daudz lielāka, nekā mēs to pašu varam pat iedomāties. Es domāju, ka ļoti liela iespēja," uzskata Signe Baumane. "Bieži vien ir tā bijis, ka viena izcila animācijas filma ir parādījusies un tikusi nominēta, un viņa nesaņem šo galveno balvu, bet lielā studijas filma saņem balvu, jo lielā studija ir ieguldījusi milzīgus līdzekļus šajā kampaņā un pārliecinājusi akadēmijas biedrus vienā veidā vai otrā veidā, ka jābalso noteikti par to studijas filmu. Cik tas ir iespējams šinī gadā ar visām šīm milzīgajām izmaiņām un ugunsgrēkiem Losandželosā, es īsti nezinu, kā var to pārliecināt. Man pašai liekas, ka izredzes ir 99,99%. Bet es esmu optimists. Tā, kā es ļoti ceru. Varbūt nevienam neko nesakām, sakām, ka ir jau labi, ka nominēta, ka labāk vairs nevar. Tas jau arī ir milzīgs gods. Tad, kad saņemsim "Oskaru", tad dziedāsim." Janvāra sākumā, kad „Straume” saņēma „Zelta globusu”, Māra Rozenberga arī viesojās Jaņa Rozentāla Mākslas skolā, kuru savulaik absolvējis Gints Zilbalodis.

Tapusi jauna ekspozīcija Rūdolfa Blaumaņa istabai - Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā Alberta ielā.  Ekspozīcijas autori ir Mākslas akadēmijas absolventi Dāniels Šatalovs un Justīne Emīlija Brieze. Kopā ar jaunās ekspozīcijas dizaineru Dānielu Šatalovu un ekspozīcijas mākslinieci Justīni Emīliju Briezi skaidrojam, ko abi Mākslas akadēmijas  beidzēji savā diplomdarbā pielikuši klāt. Tā ir pavisam neliela istaba, kurā no 1906. līdz 1908 .gadam kā apakšīrnieks mitinājies Rūdolfs Blaumanis. Grafikas nodaļas absolvente Emīlija ar gaisīgu un caurspīdīgu aizkaru palīdzību radījusi sasaisti ar Blaumaņa dzimto pusi, ekspozīcijā vēl citi mūsdienīgi risinājumi. Taču jaunie mākslinieki gandarīti, ka bakalaura diplomdarbs īstenojies pavisam uzskatāmā veidā. Dāniels beidzis Mākslas akadēmijas Produktu dizaina nodaļu, viņš atklāj, kas bijis grūtākais, veidojot ekspozīciju. Dāniels uzsver, ka ekspozīcija ir dizaina un mākslas apvienojums, un arī tapšanas procesā sadarbojušies, nešķirojot, ko kurš dara. Telpā nav daudz mēbeļu, taču nelielajam dīvānam pievēršam uzmanību. Aplūkojam vēl atsevišķas smalkas detaļas telpā, arī portretus stiklā, kas met ēnu uz sienas. Kopā ar muzeja speciālisti un ekspozīcijas satura autori Maiju Laimīti tapis dziļš un emocionāli spēcīgs vēstījums par rakstnieka pēdējiem dzīves gadiem, kad Blaumanis īrēja vienu istabu plašajā Rozentālu ģimenes dzīvoklī. Par jauno Blaumaņa istabas risinājumu gandarīta Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja Dace Vosa. Arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Holgers Elers apmierināts, ka studentu radošais process noslēdzies reālā, visiem pieejamā un apskatāmā darbā Nākamais projekts būs ekspozīcija par Andreju Upīti, kas taps sadarbībā ar Memoriālo muzeju apvienību un ar Andreja Upīša muzeju.

Ginta Zilbaloža animācijas filmas „Straume” panākumi turpina būt viens no apspriestākajiem sarunu tematiem arī jaunā gada sākumā: šonedēļ kā kronis visām līdzšinējām balvām piepulcējās „Zelta globuss”, vēl vairāk pastiprinot izredzes uz „Oskara” nomināciju. Kā uz „Straumes” uzvaras gājienu skatās vēl topošie animatori, kuri pašlaik mācās Zilbaloža savulaik absolvētajā Jaņa Rozentāla Mākslas skolā? Un kādu nozīmi Latvijas animācijas nākotnē filmas panākumiem redz Zilbaloža agrākie pedagogi? Uz tāfeles uzzīmēts melns kaķītis kā simbolisks sveiciens mani sagaida Rozentāla skolas klasē, kur tiekamies uz sarunu ar pasniedzējiem Dzintaru Krūmiņu un Madaru Gulbis. Krūmiņš vēl mazliet pielabo kaķīša acis. Ilggadējais studijas „Dauka” animators un režisors Dzintars Krūmiņš „rozīšos” pasniedz animāciju, bet gleznotāja Madara Gulbis bija Ginta Zilbaloža klases audzinātāja, tāpēc „Straumes” panākumiem abi seko ar īpašām emocijām. Pasniedzēji spriež, ka Ginta Zilbaloža radošais ceļš un filma „Straume” ir lielisks piemērs topošajiem animatoriem, ka ir jāmeklē pašiem savs ceļš un pārliecība, neapstājoties pie jau zināmā. Dzintars Krūmiņš smejas, ka trakākais, ko skolotājs varot pateikt, ir „tā dara”.  Sarunai pievienojas pieci Rozentāla skolas animācijas diplomandi – Mediju nodaļas pēdējā kursa audzēkņi, kuri izvēlējušies diplomdarbus veidot tieši animācijas tehnikā. Pieci ir daudz, vēl piebilst Dzintars Krūmiņš. Bet viņš to nesaista tieši ar „Straumes” panākumiem. Cik monumentāls darbs ir animācija, zina arī Rozentāla skolas animācijas diplomandi Augusts Šmelcs, Džesika Grebeņuka, Nils Vērītis, Agata Lesika un Sofija Mihailova. -- Ginta Zilbaloža skolas laika īsfilmas var noskatīties viņa „Vimeo” kontā.

Kas ir Tezē kopiena un kā izpaužas tās organizētā jaungada tikšanās jauniešiem? Ar ko tikšanās Tallinā bijusi īpaša? Kā jaunieši Tezē tikšanās ietvaros sagaida Jauno gadu? Gadumijā tepat netālu, Igaunijas galvaspilsētā Tallinā, notika ekumeniskās kopienas Tezē organizētā tikšanās jauniešiem, kurā piedalījās apmēram 3000 jauniešu no dažādām valstīm, t. sk. arī Latvijas. Kas pamudināja jauno gadu sagaidīt citā valstī ar svešiem cilvēkiem, atsakoties no ierastajām ērtībām un iejūtoties svētceļnieka lomā? Mūsu janvāra raidījuma viesiem Antai, Austrai un Haraldam katram ir savs iemesls un pieredzes stāsts. Ja arī Tu sagaidīji jauno gadu Tallinā, piedāvājam Tev iespēju salīdzināt savu un mūsu raidījuma viesu pieredzi. Bet, ja par Tezē tikšanos esi dzirdējis maz, tad šī ir lieliska iespēja uzzināt, kādēļ šī pieredze būtu jāgūst katram. Varbūt tieši šis būs īstais impulss, lai Tu nākamo gadu sagaidītu kopā ar citiem kristīgiem jauniešiem nākamajā Tezē tikšanās reizē... Parīzē! Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Samuels, Linda, Katrīna, Alise, Agate.

"Atdzimšana un atjaunošanās” – tā sauca mācītāju kustību Atmodas laikā un tā sauc grāmatu, kuras autors salīdzina pārmaiņas toreiz un tagad. Par laiku starp laikmetiem. Pirms Ziemassvētkiem raidījumā #1pret1 saruna ar lutera draudzes mācītāju Linardu Rozentālu.

 „Man vajadzīgs laiks, gaisma, telpa, materiāli, neatkarība un sapratne”- tā gleznotāja Frančeska Kirke raidījuma vadītājam Kasparam Zariņam noformulē savu radošo kodu. Bet vispirms tiek runāts par bērnību atraktīvā un talantiem bagātā mākslinieku ģimenē, par savu vizuālo valodu, kura balstās mākslas vēsturē un zināšanās par vecmeistariem, arī par domāšanas tehnoloģiju un rokrakstu, kas mainās no mediju  esamības vai neesamības. Raidījumā - arī par savas attieksmes paušanu, aizraušanos ar tango, par eiforisku stāvokli un to, cik svarīgi laiku pa laikam māksliniekam attīrīt smadzenes. Frančeska Kirke beigusi J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (1972) un Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības meistardarbnīcu (1978). Ieguvusi mākslas maģistra grādu (2003). Pamatnodarbe – glezniecība, bet darinājusi arī grāmatu ilustrācijas, plakātus, skaņuplašu un disku apvākus, leļļu filmas, sienu gleznojumus, grafisko dizainu vairākām Latvijas Bankas lata un eiro monētām. Izstādēs piedalās kopš 1974. gada. Bijusi dalībniece latviešu un starptautiskās mākslas izstādēs Rīgā, Maskavā, Viļņā, Parīzē, Strasbūrā, Briselē, Zvollē, Nirnbergā, Raumā , Ņujorkā u.c. Sarīkojusi vairāk nekā 30 personālizstādes ārzemēs un Latvijā. Ievērojamākās pēdējā laika izstādes - trauslums/fragile (2019/2020) Mākslas muzejā Rīgas birža, Skaistuma dekonstrukcija ( 1922) galerijā „ Māksla XO”, Bastions (2024) Rotko muzejā. Frančeskas Kirkes darbi iekļauti publiskās un privātās  kolekcijās. Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 1982. gada. Saņēmusi Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvu par izstādes Metropole. Rīga izveidi (kopā ar I. Baranovsku, 1999), ieguvusi Latvijas Mākslinieku savienības Zelta medaļu un Gada mākslinieka nosaukumu (2001), Autortiesību un komunikācijas konsultāciju aģentūras "AKKA/LAA Autora balvu 2020" u. c.

Šovakar, 23. novembrī, teātra patriarha Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, uzzināsim teātra balvas "Spēlmaņu nakts" ieguvējus. Bet vēl no rīta "Klasikā" tiekamies ar Ati Rozentālu — teātra kritiķi, pagājušās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētāju, laikraksta "Diena" žurnālistu un arī pieredzējušu mūzikas pasaules pārzinātāju. Liene Jakovļeva: Iespējams, ne visi, lasot tavas recenzijas un apcerējumus par teātri, aizdomāsies par to, ka tikpat daudz uzmanības, strādājot laikrakstā "Diena", tu velti politikai. Atis Rozentāls: Kā es parasti saku, maizi pelnu ar to, ka esmu Latvijas ziņu redaktors un šad un tad mani uzaicina arī Latvijas Radio raidījums "Krustpunktā". Pagājušajā nedēļā biju Valmierā un satiku vienu senu paziņu, kura teica: "Beidzot tu runā kā cilvēks, nevis tik gudri kā radio!" (smejas) Man nav žurnālista izglītības, bet žurnālistikā strādāju jau ļoti daudzus gadus, un sociālpolitika ir mana maize. Bet otra profesija ir teātra kritika: esmu beidzis maģistrantūru. Tas ir tas sviestiņš uz maizes.  Vai brīžos, kad tev nav jāvērtē konkrētais iestudējums, tu vari izbaudīt teātri vienkārši tāpat – ar prieku? Tieši vakar kādam teicu, ka tādu situāciju, kad es skatītos izrādi ar tā saucamajām nevērtējošajām acīm, jau gandrīz vairs nav. Varbūt kaut kur ārzemēs, kad skaidri zinu, ka nebūs jāraksta – tad varu palaist tos grožus vaļā. Savulaik intervijā Jakovs Rafalsons man teica: "Nu, ja jūs jau galvā rakstāt recenziju brīdī, kad skatāties izrādi, mēs skatāmies divas dažādas izrādes!" Es viņam piekrītu. Bet tajā pašā laikā neko darīt tur nevar: jau izrādi skatoties, viss pa tiem plauktiņiem jāsaliek... Un īpaši jau tad, ja esi "Spēlmaņu nakts" žūrijā un labi apzinies, ka sezonas beigās būs lielā izvērtēšana. Vakar salikāt visus punktus uz "i". "Lielajā mūzikas balvā" žūrija tik tiešām tos uzvarētājus uzzina brīdī, kad viņi tiek nosaukti. Kā ar jums? Mēs zinām... Ik pa brīdim ir priekšlikums, ka arī mēs varētu nezināt, bet mēs tam nemitīgi pretojamies viena iemesla dēļ: tāpēc, ka brīdī, kad žūrija nobalso, jābūt pārliecībai, ka atrāviens uzvarētājam ir pietiekami liels. Ka tur nav nejaušības un ir tikai viena punkta pārsvars. Jau vairākus gadus savu vērtējumu fināla fāzē liekam pēc sistēmas, ko savulaik ierosināja Eduards Liniņš, kas bija žūrijā – tieši togad manis žūrijā nebija –, un mēs tai pieķērāmies. Tā ir ļoti elastīga un ērta sistēma. Katrs žūrijas loceklis katrā kategorijā izvirza trīs pretendentus: pirmajai vietai liek trīs punktus, otrajai – divus, trešajai – vienu. (..) Šādi ir elastīgāk un pārliecinošāk, ka punktu skaits un uzvarētāja izrāviens ir lielāks. Arī vakar tā darījām. To, kādi ir rezultāti, es, protams, neteikšu, bet cīņas mums vakar nebija. Bija gan viena kategorija, kurā mēs pārbalsojām, jo tur bija tiešām vienāds punktu skaits. Un tas ir tas fakts, kāpēc mums jāzina rezultāti, jo diviem uzvarētājiem balvas netiek dotas. Esam devuši klusēšanas zvērestu. (smejas). Bet ir tāds trakums: pirms ceremonijas satiec cilvēkus, par kuriem tu jau zini, ka viņi dabūs balvu, bet tu nedrīksti iet klāt un apsveikt...  Vai esi saskaitījis, cik izrāžu vienā sezonā noskaties? Neesmu tik čakls kā Dita Jonīte – viņa skaita un raksta feisbukā. Es visu laiku saku, ka pienāks kaut kāds datums, kad arī es tā sākšu rīkoties, jo tas ir ļoti labi, tas ir ērti pašam. Ap simtu droši vien sezonā ir. Skaits kopumā gan ir samazinājies. Mēs savā laikā lielos teātrus lamājām par to, ka viņi pārvērtušies par fabrikām, jo pirmizrāžu laikā parasti bija trīs pirmizrādes vienlaicīgi. Dailē, piemēram, ar vienas dienas starpību bija vienlaicīgi trīs pirmizrādes: Lielajā zālē, Mazajā zālē un Kamerzālē. Tagad ir mazāk. Toties nāk klāt jaunas spēles vietas. Ir taču vēl "mazie" un neatkarīgie teātri, kurus taču arī vērtējat.  Protams, protams, jebkurš projekts, kurš vēlas, lai to vērtē, var pieteikties Teātra darbinieku savienībā, un tad šo projektu kritiķi noskatās. Arī komercprojekti var pieteikties. Mēs galu galā arī "Sfinksu" skatījāmies, un Maksims Busels ir nominēts. Bet tur iniciatīva jāizrāda viņiem pašiem. Jo uz valsts teātriem mēs ejam vienkārši tāpēc, ka mēs ejam, jo mums ir arī jāliek atzīmes. Tas nav tikai tā, ka izvirzām nominācijas. Un ko ietekmē šīs atzīmes? Teātru finansējumu. Koeficientu. Nezinu, cik lielā mērā, bet katrā ziņā mēs šīs atzīmes godprātīgi liekam. Piecas dažādas kategorijas desmit ballu sistēmā šogad – līdz šim bija piecu ballu sistēma – visām valsts kapitālsabiedrību izrādēm. Līdz ar to mums ir pienākums visas šīs izrādes noskatīties. Šovakar ir svētki. Bet kāda ir tava pieredze? Daudz nažu dūrienu esi saņēmis pēc tam, kad kaut kas pēc kāda prāta nav īsti pareizi izvērtēts? Bijis dažādi. Ir cilvēki, kuri nāk klāt, un apkampjamies, bet man bijusi arī diezgan traumatiska pieredze, kad pēc nomināciju paziņošanas sociālajos tīklos sākās kampaņa, ka viss ir nepareizi. Togad pirmoreiz biju žūrijas priekšsēdētājs – ja nemaldos, tā bija 2015./2016. gada sezona.  Tad tev vēl nebija uzaugusi tik bieza āda...  Man tā āda uzauga... Bet, ādai uzaugot, ir divas lietas. Pirmā – patīkamā īpašība – vairs tik ļoti nesāp tad, kad iedur nākamreiz. Bet otra – zem uzaugušās ādas var palikt Jāzepa ērkšķis, kas nekur nepazūd, un es tam cilvēkam, kurš kaut kādā veidā ir vērsies pret mani, līdz galam vairs atvērties nevaru. Bet es jau ļoti labi apzinos, ka pats esmu daudzus aizvainojis, tā jau ir dzīves realitāte. Tur neko nevar darīt. Aktīvajā kritikā esmu kopš 2013. gada, kad pabeidzu maģistrantūru – diezgan lielā vecumā ienācu kritikas laukā. Pabeidzu maģistrantūru, un uzreiz man piezvanīja no Kultūras ministrijas, kur toreiz strādāja Ingrīda Vilkārse, un piedāvāja man iet Spēlmaņu nakts žūrijā. Man izpalika iesācēja satraukums, ka man tagad visos teātros ir jālūdzas, lai mani ielaiž – ka esmu jaunais kritiķis. Man uzreiz bija durvis vaļā, jo biju žūrijā. Tas bija ļoti interesanti, ka tu tā uzreiz tiec iemests un uzreiz tā slodze... Tolaik skatījāmies arī dejas izrādes, un tad gan tas skaits jau gāja pāri simtam. Kā tev šķiet, vai garais nomināciju saraksts ik sezonu parāda Latvijas teātra ainu, virzību, kontekstu? Kaut ko tā parāda gan. Protams, vienmēr ir diskusija par dažiem, kuri tur nav iekļuvuši. Pēdējos gadus mums josta tiešām ir savilkta, jo nevaram vairāk par pieciem īsti nominēt – ar atsevišķiem ekstrēmiem izņēmumiem. Piemēram, šī reize ir izņēmums un ir nominēti septiņi režisori. Šogad arī ļoti jūtams tas, ka nav tikai Rīgas teātri vien. Lai gan joprojām daudziem cilvēkiem ir attieksme – ja kaut kas labs top ārpus Rīgas, tad ir lielais izbrīns. Un man savukārt ir brīnums par to, ka dažiem par to ir brīnums, jo tam tā sen nevajadzētu būt. Mēs esam pieraduši, ka mums ir ļoti labi teātri arī ārpus Rīgas, bet ik pa brīdim kādos rakstos parādās pārsteigums. Piešķirt Mūža balvas – tas arī vienmēr ir grūts uzdevums, vai ne?  To nedara žūrija. To dara Teātra darbinieku savienības valde. Tā ir balva, par kuru žūrijai nav pilnīgi nekādas darīšanas, tikai prieks. Protams, izvēle vienmēr ir sarežģīta, bet šogad ir brīnišķīgi, ka tieši šīs mākslinieces – Ilze Vazdika un Lidija Pupure – šo balvu šovakar saņems. Vairāk – ierakstā.

„Iztēle ir pretošanās forma,” saka portugāļu ilustrators Andrē Letrija (André Letria). „Tā pasargā mūsu spēju domāt pašiem.” Letrijas poētiskās un visiem vecumiem domātās grāmatas augstu novērtētas gan viņa dzimtenē Portugālē, gan citviet pasaulē. Divas no tām – „Ja es būtu grāmata” un „Karš” – iznākušas arī Latvijā. Andrē Letrija nesen viesojās Rīgā, lai stāstītu par sava radošā darba aizkulisēm un atgādinātu gan lasītājiem, gan topošajiem māksliniekiem, cik liela ir iztēles nozīme laikmetā, kas vedina arvien mazāk piepūlēties domāt. Andrē Letrijam piemīt prasme atbruņot sarunbiedrus ar veselīgu pašironiju. Nedēļas nogalē Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē sanākušajiem Rīgas Grāmatu svētku dalībniekiem viņš ar humoru atklāja, kā pēc daudziem gadiem ilustratora darbā nolēmis dibināt savu izdevniecību. „Sākumā es ļāvos alkatībai,” viņš iesmējās. Proti, Letrija bija nolēmis, ka pirmā jāizdod grāmata par futbolu, jo tai šo sportu mīlošajā Portugālē vajadzētu gūt lielus panākumus. Viņš kļūdījās: prezentācijā pirms viņa iecienītās komandas „Benfica” spēles futbola fani nopirka tieši četras grāmatas. „Tās bija pārāk poētiskas,” atzina Letrija, „un es sapratu, ka neko nesaprotu par grāmatu biznesu.” Tomēr arī nākamajos izdevumos viņš nemēģināja piespēlēt masu gaumei un turpināja darīt to, kam tic visvairāk: veidot poētiskas, vizuālas grāmatas, kurās ir maz teksta un liela vieta iztēlei. „Es ticu grāmatu nākotnei,” vēlāk saka Letrija, kad tiekamies uz sarunu Latvijas Radio. „Taču tām ir kļuvis daudz grūtāk aizsniegt lasītājus. Šajā digitālajā laikmetā mēs arvien vairāk pierodam pie virspusējas informācijas, pie tā, ka nav jāpiepūlas domāt. Mēs uzņemam ziņas, nepārbaudot faktus un to izcelsmi. Manuprāt, grāmatām mūs vajadzētu izaicināt un piedāvāt lietas, par ko domāt. Tādas ir grāmatas, ko es lasu, un arī grāmatas, ko radu pats. Šis darbs ir grūts, bet sniedz gandarījumu.” Un Andrē Letrijas grāmatu izdevniecībai „Pato Lógico”, kas portugāliski nozīmē „Loģiskā pīle” un reizē spēlējas ar vārdu „patoloģisks”, ir izdevies iegūt lasītāju mīlestību ne vien dzimtenē, bet arī citviet pasaulē. „Manis radītajām grāmatām ir dažādi slāņi un tās var dzīvot garu mūžu, jo katrā vecumā mēs tajās izlasām kaut ko citu. Piemēram, par grāmatu „Karš” dažiem pircējiem un arī citu valstu izdevējiem mēdz būt šaubas – vai tā būs piemērota bērniem? Manuprāt, jā. To var lasīt arī sešus vai astoņus gadus vecs bērns. Kaut arī tā ir tumša, pesimistiska un mazliet biedējoša, tā arī bērnam var pastāstīt, kādi mēdz būt kari. Protams, mazā vecumā viņi to uztvers virspusējāk, bet šo pašu grāmatu varēs lasīt arī pēc četriem, pieciem vai sešiem gadiem. Manuprāt, to var nodot no paaudzes paaudzē, jo šo grāmatu var uztvert ļoti dažādos līmeņos, un dažus no tiem var atslēgt tikai briedumā. Spējai lasīt attēlus te ir liela nozīme.” Letrijas grāmata „Karš” pērnvasar iznāca arī latviski – izdevniecībā „Liels un mazs”, Edvīna Raupa tulkojumā. Portugālē Letrija to izdeva jau 2018. gadā, un izrādās, ka grāmatas iecerei ir vēl senāka vēsture. Šo grāmatu Andrē radījis kopā ar savu tēvu – portugāļu dzejnieku un rakstnieku Žužē Žorži Letriju. Viesojoties Latvijā, Andrē Letrija tikās ar Jaņa Rozentāla Mākslas skolas 4. kursa studentiem, kam stāstīja par grāmatas „Karš” četrus gadus ilgo tapšanu, idejas attīstību, skicēm, krāsu nozīmi noskaņas radīšanā, darbu ar tekstu un tā autoru – savu tēvu, kura uzrakstītais beigās vairs neiederējās grāmatas struktūrā un bija jārada no jauna…  

Gleznotāja Ilze Avotiņa sarunā ar raidījuma vadītāju Kasparu Zariņu atceras savus pirmos soļus mākslas pasaulē, ko agrā bērnībā iespaidojuši Margaritas Stārastes zīmējumi, runā par skaistuma izpratni, kas veidojusies ģimenē, slēpjas proporcijās un krāsu izpratnē.  Tikpat krāsainas un dzīvespriecīgas kā viņas gleznas ir arī atmiņu epizodes par vecmāmiņām- rokdarbniecēm un profesoru Induli Zariņu; par skabargaino ceļu uz Latvijas Mākslas akadēmiju un aizraušanos ar dažādām krāsām – temperas, akrila un luminiscējošajām, kā arī divu veidu otām – kaligrāfisko un vēdekļotu, kuras palīdz izteikt savu domu. Kad forma kļūst par saturu un kā nepazaudēt radīšanas prieku? Kas viņu dara laimīgu, un kāpēc Ilze Avotiņa mīl izstādes rīkot kopā ar meitām? Arī par jaunas pasaules atrašanu un klavierstundām klausieties šajā raidījumā!  Vizītkarte Ilze Avotiņa (1952) dzimusi gleznotāja Harija Kārkliņa ģimenē. 1970. gadā absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu un 1979. gadā – Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 1978. gada. Mākslinieku Savienības biedre kopš 1980. gada. Sarīkojusi vairākas personālizstādes, piedalījusies grupu izstādēs Rīgā, Viļņā, Maskavā, kā arī Itālijā, Spānijā, Kubā, Vācijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Francijā. Ilzes Avotiņas darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā un ārpus tās, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības un citās kolekcijās.      

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Studentu idejas par virtuves ekspozīciju Ojāra Vācieša muzejā apkopotas izstādē „Virtuve”. Ojāru Vācieti  virtuves lietas nav interesējušas, tur saimniekojusi dzejnieka sievasmāte Emma Azarova, liecina muzejā. Latvijas Mākslas akadēmijas Interjera dizaina un produktu dizaina 3. kursa studenti virtuves ekspozīcijas tēmu risinājuši atšķirīgi un atbildīgi, uzsver pasniedzējs Holgers Elers. Četri dažādi virtuves ekspozīcijas risinājumi Ojāra Vācieša muzejā būs skatāmi visu jūniju. Ojāra Vācieša muzeja darbinieki nosauc vēl citas telpas, tai skaitā vannas istabu, arī bērnu namiņu pagalmā, ko vajadzētu nākotnē iekārtot un veidot ekspozīciju. Šoreiz studentu idejas Ojāra Vācieša muzeja virtuvei apskatāmas izstādē „Virtuve”. Pēc izstādes atklāšanas Mākslas akadēmijas pasniedzējs, profesors Holgers Elers paskaidro, ka mācību uzdevums priekšmetā Ekspozīciju dizains bijis konkrēts  - Ojāra Vācieša muzeja ekspozīcijas daļa, ko paredzēts izvietot virtuvē. Studenti strādājuši grupās, tā tapuši četri atšķirīgi virtuves ekspozīcijas risinājumi. Studentu darbi nelielajā izstāžu telpā būs aplūkojami visu mēnesi, un jaunie dizaineri par to ir īpaši gandarīti, jo parasti mācību darbi tiek rādīti vien īsu brīdi akadēmijas telpās. Ojāra Vācieša muzeja vadītāja Ieva Ķīse rūpīgi iepazinusies ar studentu darbiem. Viņa arī atklāj, ka virtuve, kurā saimniekojušas Emma un Ludmila, apmeklētājiem nav pieejama. Tā kā virtuvē saimniekojusi Emma Azarova, Ludmilas mamma - te iederētos Emmas dzīves stāsts, uzsver Ieva Ķīse. LMA 4. kursā studentiem iespēja turpināt savus projektus un izstrādāt kā bakalaura darbu, arī šo Ojāra Vācieša muzeja virtuves ekspozīciju, uzsver pasniedzējs Holgers Elers. Kā piemēru, viņš min 4.kursa grafikas nodaļas studentes Emīlijas Briezes un produktu dizaina studenta Daniela Šatalova veidotu bakalaura darbu -  Blaumaņa istabas ekspozīciju Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā. Blaumaņa istaba būšot maza, bet spoža pērle mūsu kultūras telpā.

Stāsta animatore un Latvijas Animācijas asociācijas vadītāja Anna Zača Mūsdienās nu jau tik pierastā un bieži lietotā 3D animācija pirmo reizi tika ģenerēta uz datora, kas sasniedza vidējas istabas lielumu un bija tikai dažas sekundes gara. Pagājušā gadsimta 60. un 70. gados norisinājās pirmie eksperimenti ar datorģenerētu trīsdimensonālu attēlu kustības ilūziju jeb 3D animāciju. Viena no filmām, kas visbiežāk tiek dēvēta par pirmo 3D animāciju ir "Pixar" studijas dibinātāja Edvīna Katmula (Edwin Catmull), un Frederika Parka (Frederic Parke) kopdarbs ar nosaukumu "Rokas datoranimācija": tajā redzama trīsdimensionāla roka kustībā. Divdesmit gadus vēlāk, 1995. gadā, studija "Pixar" radīja pirmo pilnībā animēto filmu "Rotaļlietu stāsts" (Toy Story). 3D animācijas tehnika ir strauji attīstījusies pēdējo 50 gadu laikā. Pirmās 3D animācijas bija grafiskas ar robustām kustībām, bet mūsdienās daļa no 3D filmām un specefektiem jau tiek dēvēti par 4D to īpašā reālisma dēļ. Līdzīgi kā leļļu animācijā, arī 3D animācijā katrs tēls un objekts ir veidots trīs dimensijās un vajadzīgo rakursu animācijas galvenajam varonim var iegūt ar pāris klikšķiem. Savukārt zīmētajā animācijā katra tēla pozas pagrieziens ir jāpārzīmē no jauna. 3D animācija izmanto visdažādākos stilus, tā sastopama gan stilizēti robustā, gan izsmalcināti realistiskā attēlā. Daļa no šobrīd aktuāliem animācijas seriāliem un filmām tapuši 3D tehnikā taču ar tehnoloģiju palīdzību imitējot gan zīmēto, gan leļļu animācijas filmu estētiku. Šī animācijas tehnika guvusi lielu popularitāti tās plašo iespēju un pieejamības dēļ, turpretī klasiskās tehnikas mūsdienās paliek arvien ekskluzīvākas. Jebkurš interesents, kam ir dators, mūsdienās var vismaz mēģināt apgūt 3D animāciju, jo tiešsaistē ir pieejama gan apmācība, gan brīvpieejas (opensource) programmatūra. Populārākā no šādām programmām ir "Blender". Mūsdienās 3D animācijā arvien lielāka loma ir arī aktieriem un horeogrāfiem, kuri tiek aktīvi iesaistīti animācijas procesā līdz ar kustību izsekošanas tehnoloģiju attīstību, savā ziņā aizvietojot animatorus. Taču 3D animācijas attīstībai viss vēl priekšā: jau šobrīd varam lūkoties uz to, kā mākslīgais intelekts ietekmē kino un varam tikai minēt, kā tā ietekmē būs mainījusies animācijas pasaule pēc gadiem desmit. Šogad Kannu kinofestivālā Latviju pārstāvēs 3D animācijas tehnikā veidotā Ginta Zilbaloža filma "Straume". Šī būs otrā reize festivāla pastāvēšanas vēsturē, kad Latvijā veidota filma iekļūst Kannu kinofestivāla sadaļā "Īpašais skatiens" (Un Certain Regard) - konkursa programma filmām ar oriģinālu māksliniecisko redzējumu. Kā arī pirmā reize, kad festivāla konkursos tiek iekļauta pilnmetrāžas animācijas filma no Latvijas. Savus pirmos darbus Gints sācis veidot vēl mācoties Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas Vidusskolā, jau tad Ginta animācijas izpelnījās starptautisku ievērību. Taču viņa līdz šim veiksmīgākais darbs ir bijusi pilnmetrāžas animācijas filma "Projām", kas izskanēja visā pasaulē kā pilnībā viena cilvēka rokām darināta pilnmetrāžās animācijas filma.

Jau trešo gadu kādam topošajam māksliniekam tiek pasniegta mākslinieces Aijas Jurjānes stipendija, kuru savas mammas, gleznotājas un pedagoģes piemiņai izveidojuši Kristīne, Ieva un Pāvils Jurjāni. Šogad stipendiju ieguvusi Jaņa Rozentāla mākslas skolas studente Alise Gaile. Stipendijas devējiem par prieku, labu pretendentu šoreiz bijis tik daudz, ka piešķirtas arī piecas veicināšanas balvas.  „Aijas Jurjānes stipendija ir caur un caur veltīta tam, lai turpinātu viņas misiju – atbalstīt jauniešus radošajā un nebūt ne vieglajā procesā,” stāsta Pāvils Jurjāns. „Šogad bija ārkārtīgi daudz vērtīgu iesniegumu – varēja just, ka šī vēsts par Aijas Jurjānes stipendiju sāk sasniegt cilvēkus, kas attiecas pret savu aicinājumu nopietni, kas vēlas sevi definēt mākslā un glezniecībā, kas meklē savu individuālo rokrakstu. Vēl vairāk nekā iepriekšējos divus gadus mēs ar Kristīni un Pāvilu jutāmies aicināti atzīmēt un uzaicināt vairākus no jauniešiem, kas ir piedalījušies. Jo jūs esat vesela paaudze, kas tālāk dzīvos, strādās un liks pārējai sabiedrībai domāt par vērtībām un to, ko jūs gribat vairot,” uzsver Ieva Jurjāne. Stipendijai var pieteikties jaunieši, kas apgūst mākslu vai dizainu kādā no Latvijas profesionālajām vidusskolām. Līdzās pieciem saviem vizuālās mākslas darbiem bija jāiesniedz arī eseja, kuras šā gada tēma bija ģimene.

Kas palīdz attīstīt patiesu vīrišķību? Ar kādiem izaicinājumiem saskaras vīrieši mūsdienu pasaulē? Kā vīrieti ietekmē tēva loma? Lai pārdomātu to, ko sevī ietver vīrišķības jēdziens, uz sarunu studijā Samuelam pievienojies Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes draudzes mācītājs Krists Kalniņš un Latvijas Kristīgās studentu brālības vadītājs Ulvis Kravalis. Abi viesi dalās ne tikai savā skatījumā uz vīrieša dzīves aicinājumu, izaicinājumiem un iespējām, bet arī tēvišķības pieredzē. Kuri ir Krista un Ulvja vīrišķības paraugi? Kas viņiem palīdz augt vīrišķībā? Kas, viņuprāt, ir visforšākais, esot vīrietim? Atbildes uz šiem jautājumiem, kā arī daudz vērtīgu pārdomu vari rast mūsu aprīļa raidījumā. Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Samuels, Linda, Sintija, Katrīna, Elīza, Madara ...

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Kaspars Zariņš  aicina iepazīties ar gleznotājām Annu Pommeri un Katrīnu Biksoni, lai uzzinātu, cik taisns vai līkločiem bagāts bijis katrai ceļš uz mākslas pasauli. Kāds ir viņu radošais ceļš, process un  paradumi, kur abas  rod motivāciju un kā sevi uzlādē? Kādēļ Anna mīl caurspīdīgas akvareļkrāsas, bet Katrīnai patīk bieza eļļas krāsa? Raidījumā atklājas, ka abas gleznotājas bērnībā apguvušas vijoļspēli, un viena no viņām turpina mācīties dziedāt…. Katrīna Biksone: Latvijas Mākslas Akadēmija (2023- šobrīd), maģistra programma POST Latvijas Mākslas Akadēmija (2019-2023), bakalaura grāds Glezniecībā Leipcigas Vizuālās Mākslas akadēmija, Vācija (2022) Romas Mākslas akadēmija, Itālija (2021) Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola (2015-2019) Izstādēs piedalās kopš 2017. gada. Darbi izstādīti personālizstādē un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Vācijā un Lietuvā. Jaunākie darbi skatāmi galerijā „ Asni”, pirmā personālizstāde „ Paukotāja istaba” galerijā LOOK! ( 25.05- 17.06.2023)   Anna Pommere: Latvijas Mākslas akadēmija, Profesionālā Doktorantūra (2021-2024) Latvijas Mākslas akadēmija, Vizuālās mākslas nodaļa, Glezniecības apakšnozare, Maģistra grāds (2016-2018) Latvijas Mākslas akadēmija, Vizuālās mākslas nodaļa, Glezniecības apakšnozare, Bakalaura grāds ( 2012-2016) Starptautiskā Praktiskās Psiholoģijas Augstskola, Datorgrafikas fakultāte, Bakalaura grāds (2003-2007) Latvijas Universitāte, Filozofijas fakultāte, Maģistra grāds (2000-2002) Latvijas Universitāte, Filozofijas fakultāte , Bakalaura grāds (1996-2000) Izstādēs piedalās kopš 2012. gada Darbi izstādīti personālizstādēs un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Igaunijā, Ķīnā, Vācijā, Austrijā Jaunākās personālizstādes: "Sudraba līkne"  galerijā „Māksla XO”, Rīgā ( 07.03- 06.04.2024) "Griķu medus" Žaņa Lipkes memoriālā, Rīgā (21.09-21.11.2023) „ Atmiņu artefakti” Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā (5.04-30.06.2023)

Šonedēļ Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divas gleznotājas ar poētisku ievirzi – Madaru Gulbis, kuras rokrakstu veido abstrakta vizuālā valoda, spēcīgas krāsas, lieli formāti, un Ditu Lūsi, kura mīl gleznot reālas lietas un izvēlas pelēkos toņus plašā diapazonā. Bet viņām abām, kā uzzinām šajā sarunā, arī daudz kopīga. Abas nāk no mākslinieku vides, patīk strādāt dienas gaismā, abas ķeras pie darba tikai tad, ja ieguvušas pārliecību kā vīziju  un ideju realizēs. Raidījumā arī par sava pasaulsredzējuma noturēšanu, Rembrantu un rentgenattēliem, reālo un nosacīto, pirmsgleznošanas rituāliem, instinktu, koncentrēšanos, kopsakarībām un sievietes- mākslinieces pašapziņu. Madaras Gulbis (1969) vizītkarte: Latvijas Mākslas Akadēmija (1994- 1996), Mākslas maģistra grāds Latvijas Mākslas Akadēmija (1988-1994), Mākslas bakalaura grāds Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola (1980-1987) Izstādēs piedalās kopš 1993. gada. Darbi izstādīti personālizstādēs un grupu izstādēs Rīgā  un citās  Latvijas pilsētās, Oslo, Helsinkos, Stokholmā, Hamburgā, Bonnā, Brēmenē, Frankfurtē, Štutgartē, Briselē, Lisabonā, Varšavā, Baku, Tallinā, Viļņā, Kairā, Seulā, Venēcijā. Sarīkotas 26 personālizstādes, no kurām jaunākā „Debesu sajūta” bija skatāma Mākslas telpā Aminori, Rīgā (11.12.23. - 02.02.24.) Ditas Lūses (1972) vizītkarte: Latvijas Mākslas Akadēmija (1994-1996), Mākslas Maģistra grāds Latvijas Mākslas Akadēmija (1990-1994), Mākslas bakalaura grāds ASV Viskonsīnas štata universitāte La Crosse, mākslas koledža (1991-1992) Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola (1982-1989)  Izstādēs piedalās kopš 1998. gada Darbi izstādīti personālizstādēs un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Viļņā, Ņujorkā, Londonā, Venēcijā, Kremonā, Ļubļanā, Dubajā, Tokijā. Sarīkota 21 personālizstāde, no kurām jaunākā ir "Zūdošie laiki" Siguldas Devonā (27.01.24-02.03.24)      

29. februārī Mūzikas un drāmas telpā “OratoriO” otrreiz izskanēs dziedātājas Vaidas Voveres oriģinālmūzikas un dzejas koncerts “Vārsmas”. Par šo programmu, kas pirmoreiz izskanēja 2023. gada 17. augustā Ojāra Vācieša muzejā, viņa tika nominēta balvai “Kilograms kultūras” kategorijā "Starts". Vaida atveidoja arī Baibas lomu Kārļa Lāča mūziklā “Pūt,vējiņi!” Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļas iestudējumā. Skatuves vilinājumu Vaida sajutusi jau bērnudārzā, kad regulāri piedalījās mazo vokālistu konkursā "Cālis". Neatsveramu pieredzi viņa guva Jelgavas korī "Skali" pavadītajos gados , bet muzikālie domubiedri un šī brīža skatuves partneri sastapti Rīgas Doma kora skolā, kur arī notikušas pirmās kompozīcijas stundas pie Jēkaba Jančevska. Ar savu dzeju Vaida ir bijusi literāro konkursu “Aicinājums” un “Ojāra Vācieša Pārdaugavas literārās balvas” laureāte. Šobrīd Vaidai savu padomu neliedz arī pianists un komponists Edgars Cīrulis, kurš "LNSO vasarnīcā" pirmatskaņotajā jaundarbā izmantos Vaidas dzeju. Programmas "Vārsmas" centrā ir triptihs, kuru iedvesmojušas trīs Jaņa Rozentāla gleznas – Mērijas Grīnbergas portrets, "Arkādija" un "Nāve". “Vārsmas ir manas iedvesmas un šaubas vienlaikus. Tas ir mans vārīgums, kas mēdz būt vislielākā dāvana un vissmagākais slogs. Izveidot šādu programmu bija milzīgs pārbaudījums un atklāšanās, bet es ticu, ka īstena māksla prasa radītāja drosmi un ievainojamību,” uzskata Vaida Vovere. Sarunā - arī par kafijas aizmiršanu, saņemot vēsti par nomināciju balvai "Kilograms kultūra", par to, ka vispatiesākie mēs esam bijuši kara pirmajās nedēļās, un ceļu pie dzejas un komponēšanas. Vaida Vovere: Pēc skolas absolvēšanas sekoja piespiedu brīvais gads, bet tajā laikam arī atradu savu ceļu, kad no mūzikas izpildīšanas vairāk pievērsos arī tās radīšanai. Dzeja tam visam ir plūdusi cauri kā pašterapija. Nopietnāk tas kļuva, kad skolotāja Iveta Šimkus, kas ir dzejniece, nesen izdevusi brīnišķīgu dzejas krājumu, manī kaut ko ieraudzīja un mani mudināja. Tad arī es pati noticēju, ka varbūt mana dzeja nav tikai piezīmes dienasgrāmatā, bet tas var būt arī kaut kas citiem klausāms un lasāms. Tad Literārā akadēmija, dažādi konkursi un vienkārši vēlme rakstīt, jo vairs jau nevarēšu nerakstīt. Mūzika tam līdztekus. Tas viss ir gājis kā tādā bizē - ļoti ciešā, skaistā bizē.  Kā pati raksturotu, kas ir tas, ko radi? Grūti to ielikt kādā nišā. Laikam teiktu, ka visvairāk iespaidojos no indiefolk mūzikas tradīcijām un muzikālā teātra, Brodvejas un Vestendas mūziklu tradīcijām, bet vienmēr visupirms ir vārds un teksts. Dziesmas ir ne tikai labskanīgas, bēdīgas vai priecīgas, tās vienmēr ir arī stāsts. Koncerts ir vairāki stāsti vienā lielā stāstā, un man vienmēr ir ļoti svarīgi stāstīt šos stāstus un sajust dažādas emocijas. Par ko stāsti? Pagaidām visvairāk stāstu par sevi, savu pieredzi, veiksmēm, neveiksmēm, ticību, neticību, cerībām. Stāstu par dažādām sajūtām, kuras mani piemeklējušas un mītiem, kurus esmu izdomājusi.

Cik lielā mērā Baznīca mainās līdzi laikam? Kādēļ pāvesta apstiprinātais dokuments par svētībām raisīja tādu ažiotāžu? Kādēļ bija tik daudz interpretāciju? Un kā mums, jauniešiem, runāt par ticības jautājumiem vidē, kura nav kristīga? Februārī uz sarunu esam aicinājuši jezuītu tēvu Jāni Meļņikovu ("Radio Marija Latvija" direktoru) un priesteri Renāru Birkovu, kurš kalpo Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē un salīdzinoši nesen atgriezies no studijām Spānijā. Esam sagatavojuši jautājumus, kuri mums, jauniešiem, ir svarīgi un aktuāli un uz kuriem atbildes ikdienā Baznīcā nedzirdam. Vai katoļu jaunieši var piedalīties citu konfesiju slavēšanas pasākumos, jauniešu vakaros, Dievkalpojumos? Kā runāt par kristīgajām vērtībām vidē, kur pastāv citāds skatījums? Vai, mainoties līdzi laikam, Baznīca nezaudē savu īpašo skaistumu? Skaidri, brīžiem ar humoru un vienkāršā veidā raidījumā izskan atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem, kā arī mūsu raidījuma vadītāju – Samuela un Lindas pārdomas. Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Samuels, Linda, Sintija, Katrīna, Elīza, Madara ...

Šoreiz Kaspara Zariņa viešņas ir mākslinieces Mārīte Guščika (1980) un Jana Briķe (1980). Abas ir gleznotājas, Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas absolventes ar personālizstāžu pieredzi Latvijā un pasaulē, bet ar atšķirīgu mākslas valodu. Ja Mārītei nav svarīgi tēli, bet gan telpisks fons un atmosfēra, kad idejas, kuras vispirms izkristalizējas prātā, pēc tam tiek uzgleznotas pēc atmiņas, tad Janai tuva figurālā glezniecība, ko pati mēdz raksturot kā poētisku vizuālo autobiogrāfiju. Viņai patīk iziet cauri emociju gūzmai un "durt" savā sirdī nepārtraukti...

Svinot nacionālā kino svētkus, noslēdzam „Lielā Kristapa” iedvesmoto ierakstu sēriju, kurā tuvāk iepazinām kino aizkadra profesionāļus. Šodien kārta skaņu meistariem, kas strādā gan filmēšanas laukumā, gan pēcapstrādē. Viņu darba augstākais novērtējums ir – ja jūs to nemaz nepamanāt. Viss vienkārši ir tā, kā tam jābūt. Bet, lai līdz tam tiktu, jāiegulda daudz vairāk darba, nekā no malas varētu šķist. Tiekamies ar skaņu režisoriem Ernestu Ansonu, Verneru Biteru un Mārtiņu Rozentālu. Apsēdināt trīs skaņu režisorus pie mikrofoniem nav joka lieta: parasti viņi ir skaņas otrā pusē. Kamēr iesildāmies un regulējam mikrofonus radio studijā, lūdzu visiem trim vienkāršos vārdos pastāstīt – ko tad īsti filmas tapšanā dara skaņas meistari Ernests Ansons, Verners Biters un Mārtiņš Rozentāls? „Var sākt ar mani, bet darba procesā būtu jāsāk ar Mārtiņu un Verneru, jo viņi ir pirmie, kas saskaras ar skaņu, strādājot filmēšanas laukumā. Es esmu cilvēks, kas strādā studijā un filmas pēcapstrādē,” paskaidro Ernests Ansons. „Šīs profesijas ir dalītas. Varbūt sensenos laikos to darīja viens cilvēks, bet mūsdienās šie darbi ir izteikti nodalīti.” Laukuma skaņu ierakstu vizuāli visspilgtāk ilustrē garais mikrofona kāts ar garspalvainu „kažociņu” vēja aizturei, ko tautā mēdz dēvēt par „lapsas asti” vai „beigtu kaķi”. To gan parasti nēsā skaņu ieraksta operatora asistents. „Skaņu ieraksta operators ir tas, kurš sēž pie „rakstīkļa” un skatās skaņas līmeņus, kā diriģents vadot filmēšanas laukumu skaņu departamentam,” paskaidro Mārtiņš Rozentāls. „Mēs to saucam par laukuma skaņu ierakstu – tā var būt gan spēlfilma, gan dokumentālā filma, gan reklāma – viss, kas saistās ar filmēšanas procesu, kurā iesaistīta skaņa,” piebilst Verners Biters. „Mēs arī ierakstām dažādus specefektus – tas arī skaitās pie laukuma skaņas. Tas nozīmē, ka tu atsevišķi no kameras ieraksti, piemēram, kliedzošu pūli vai braucošas mašīnas, putniņus, jūras šalkas… Piemēram, Ernests, sēžot studijā, ir pamanījis, ka šeit vajag ierakstīt mašīnas logu tīrītāju skaņu. Kāpēc to neierakstīja laukumā? Jo laukumā mēs specializējamies uz to, lai pēc iespējas tīrāk ierakstītu dialogu.” Kvalitatīvs dialogu ieraksts uz laukuma ir svarīgs arī tāpēc, lai aktieriem pēc iespējas mazāk būtu jānāk uz studiju pārrunāt tekstus, kas ir darbietilpīgs un dārgs process. Nav arī viegli atkal iejusties lomā, jo ieskaņošana parasti notiek ilgāku laiku pēc filmēšanas posma. Taču, pēc Ansona novērojumiem, tāpat apmēram 30% vēlāk jāpārraksta studijā: „Tāda ir kino specifika: montāžas režisors parasti montāžas laikā pieņem kādus lēmumus, pamainās domas, pamainās teksti… Bieži vien vajag arī nomainīt emociju.”

Kritiskās domas klātesamība Latvijas kultūrtelpā. Kultūras rondo uzklausām Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā kandidātus. Studijā sarunājas Guna Zeltiņa, Jana Kukaine un Gundega Evilone, Ivaru Šteinbergu uzklausām ieraktā, bet Kristīnei Briedei sūtām sveicienus uz Indiju. Par darbu dažādu mākslas jomu kritikā žūrija balvai virza Kristīni Briedi, Gundegu Eveloni, Janu Kukaini, Ivaru Šteinbergu un Gunu Zeltiņu. Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā un Jaunā kritiķa/es veicināšanas balvas ieguvēji tiks paziņoti un balvas pasniegtas 8. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī sarīkojumā "NN Nakts". 8. janvāra sarīkojumā "NN Nakts" Jaunajā Rīgas teātrī tiks cildināti Gada balvai izvirzītie kritiķi, paziņoti Gada balvas mākslas kritikā un Jaunā kritiķa/es veicināšanas balvas laureātu vārdi. Šī gada "NN Nakts" devīze ir "Iepazīsimies laicīgi!", to veido Klāvs Mellis un Ance Strazda, piedalās kritiķi, kā arī Matīss Budovskis un Igors Šelegovskis, topošie skatuves mākslinieki no Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas un Dailes teātra muzikālo aktieru kursa un Jaņa Rozentāla Mākslas skolas audzēkņi. Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas kritikā ieguvējs saņems naudas stipendiju 1500 eiro, kuru atbalsta tehnoloģiju uzņēmums "Tilde". Jaunā kritiķa/es veicināšanas balvas ieguvējs saņems 500 eiro, to atbalsta SIA "Kurekss". Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu mākslas kritikā 2015. gadā nodibināja Normunda Naumaņa biedrība. Šovakar pasniegs Normunda Naumaņa balvas mākslu kritikā – šodien tikšanās ar četriem nominantiem – Gunu Zeltiņu, Janu Kukaini, Gundegu Eviloni un Ivaru Šteinbergu, bet Kristīnei Briedei sūtām sveicienus uz Indiju,

Kāda nozīme ir baznīcas iekārtojumam un Dieva attēlošanai dažādās konfesijās? Kādas un kādēļ ir lūgšanu prakses katoļiem, pareizticīgajiem, luterāņiem un baptistiem? Ar ko Baznīca Latvijā ir īpaša, un ko tieši Tev, klausītāj, vēlas novēlēt mūsu aicinātie viesi? No 18. līdz 25. janvārim gaidāma ikgadējā lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību. Tādēļ jauno gadu iesākam ar raidījumu, kurā meklējam atbildes uz jautājumiem, kuri varētu palīdzēt izprast dažādu konfesiju skatījumu uz Dieva attēlošanas un lūgšanas veidiem. Viesos četru dažādu konfesiju pārstāvji: katoļu priesteris Kārlis Miķelsons, pareizticīgo virspriesteris Jānis Dravants, luterāņu mācītājs Gints Graudiņš un baptistu mācītājs Matīss Babrovskis. Noskaidrosim arī katra baznīcas pārstāvja ceļu pie sava aicinājuma, kā arī viņu mīļākās Bībeles rakstu vietas un Ziemassvētku dziesmas. Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Samuels, Linda, Sintija, Katrīna, Elīza, Madara ...

Ar kādu mērķi jaunieši devās uz Pasaules Jauniešu dienām Lisabonā? Kas Portugālē pārsteidzis visvairāk? Kā PJD dalībnieki izdzīvojuši vēstījumu "Marija steigšus cēlās un aizgāja"? Šī gada augusta sākumā Lisabonā notika Pasaules Jauniešu dienas. 2023. gadu iesākām ar raidījumu par to, kas tās vispār ir un ko tajās sagaidīt. Tieši tādēļ mūsu pēdējā 2023. gada raidījumā vēlamies atskatīties uz tām un saprast, kāda bijusi jēga turp doties. Anda uz Lisabonu devās kā Latvijas jauniešu grupas vadītāja, Jēkabs piedalījās kā brīvprātīgais (starp citu vienīgais no Latvijas) un Anna bija daļa no kopienas "Chemin Neuf" organizētās grupas. Kādi augļi bijuši dalībai Pasaules Jauniešu dienās? Kas tajās katram no viņiem bijis īpašs? Un kāda ir atslēga tam, lai Pasaules Jauniešu dienas kļūtu par atskaites punktu pārmaiņām savā dzīvē? Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Sintija, Linda, Katrīna, Elīza, Madara, Samuels ...

Stāsta vēsturniece, grāmatu "Skaists bij' tas laiks" un "Kā var aizmirst" autore Anita Bormane Vai zini, kad pār Latviju vēlās pirmais skaistuma konkursu vilnis? Tas notika 20. un 30. gados, kad dažnedažādus skaistuma konkursus teju ik gadu rīkoja pilsētas, biedrības, dansingi, avīzes, žurnāli. Notika arī vīriešu un pat bērnu skaistuma konkursi, tāpat frizūru skaistuma un veselības konkursi. Kad valsti pārņēma skaistuma konkursu drudzis, vispārpieņemts atzinums skanēja: "Mēs esam cilvēki, kas tiecas pēc rekordiem – arī sievietes skaistumā!" Pēc Pirmā pasaules kara skaistuma konkursu biznesā ar lielu noteiktību ienāca Holivudas un Berlīnes filmu studijas, rīkojot konkursus dažādās valstīs – arī Latvijā. 1926. gada ziemā Rīgas lielākajos kinematogrāfos dāmām bija iespēja sīvā konkurencē ar daudzu citu valstu pārstāvēm  pretendēt uz viena gada filmēšanās līgumu Berlīnē. Trīs gadus vēlāk latviešu daiļavas varēja piedalīties arī franču laikraksta "Journal" rīkotajā visas Eiropas skaistuma konkursā. Par tā dēvētajām sieviešu skaistuma sacīkstēm gan baumoja, ka "tieši nesmukās lien visos konkursos, uz katrām desmit nesmukām viena smuka". Viņu vidū daudz rēviju dejotāju un bārdāmu. 1927. gadā, pati sarīkojusi skaistuma konkursu, avīze "Pēdējā Brīdī" sūrojās: "Skaistuma konkursi pie mums nav pareizi nostādīti un viņos piedalīties skaita par kaunu." Eļļu ugunī pielēja dzeltenā prese – avīze "Aizkulises", norādot: "Arī sabiedriskā ziņā skaistuma konkursiem nav nekādas nozīmes, jo skaistākās dāmas skaita zem sava goda piedalīties." 1926. gadā avīzes "Jaunā Nedēļa" rīkotajā konkursā, kurā, iesūtot savu ģīmetni, varēja piedalīties jebkura Latvijas sieviete, laureātēm pienācās zelta rokaspulkstenis, sudraba rokassomiņa vai zelta gredzens ar briljantu un šīs godalgas jau laikus varēja apbrīnot L. Rozentāla veikala skatlogā Kaļķu ielā 1. Konkursā laurus plūca Bauskas apriņķa saimnieka meita Gaiļunas jaunkudze, Tukuma viesnīcas līdzīpašniece Zosaras jaunkundze un mājsaimniece no Vaiņodes pagasta M. Valdmanes jaunkundze. Daži vērotāji nekavējās paust, ka konkurss "zaudējis no tā, ka tajā piedalījusies tikai lauku darba tauta". Par to liecinājis tas, ka avīzes redakcijā kuplā skaitā pulcējušās jaunavas ar "sarkanām, sapampušām rokām (…) un melniem ceļgaliem". Toties pagasti gan atbalstījuši savas skaistules, cītīgi balsojot, un uzvarētājas nu varot pacelt savus sarkanos degunteļus cerībā uz bagātiem preciniekiem. Ar skaudības un pat naida pilnu attieksmi nācās saskarties arī 1927. gada "Latvijas skaistulei" – Dzelzceļa virsvaldē strādājošajai Zentai Ozolas jaunkundzei, kurai nācās ne tikai taisnoties par to, ka gājusi pie frizierstudentēm "par brīvu ondulācijas taisīt", bet arī uzklausīt neskaitāmas sev veltītas "anekdotes". 1928. gadā avīzei "Aizkulises" nelaimīgā skaistule pauda: "Es jau sevi neskaitu par skaistāko sievieti Latvijā, jo tā ir garšas lieta. Un tiešām skaistuma karalienes tituls man vairāk atnesis sāpes nekā priekus. Es domāju, ka man šāds tituls palīdzēs dzīvē, bet pārliecinājos, ka taisni otrādi. Tā bija mana kļūda, un es to nožēloju, lai gan ir jau par vēlu." 1929. gadā, kad par "latvju skaistumkaralieni" kļuva Biruta Andersone, viņas tēvu, bagātu Rīgas linu tirgotāju, to uzzinot, ķērusi sirdslēkme. Jo meita, gan par "īstas sievišķības iemiesojumu" atzīta, tomēr izpelnījās arī kritiskus vārdus par "modernā laikmeta garam un prasībām" drusku par mazu un apaļu augumu, un skaistām, bet ne graciozām kājām… Kad 30. gados tā dēvēto "darba Venēru" konkursu rīkoja laikraksts "Segodņa", žūrijā tika aicināti pat mākslinieki, kuru vidū bijis pat Sigismuds Vidbergs, jo vērtēt vajadzējis ne vien dalībnieču sejas skaistumu, bet arī ķermeņa estētisko uzbūvi un proporcijas. Nogurdinošā konkursa laikā jaunkundzēm no darba tautas bija iespēja kaut reizi mūžā greznoties ar vissmalkāko firmu cepurēm un uzvilkt īstus kurmja, karakula, ūdeles, lapsas kažokus, ar kuriem rīkotājus bagātīgi apgādāja Rīgas smalkākie modes saloni – kopsummā par trijiem miljoniem latu. Tomēr, atšķirībā no ārzemju konkursu uzvarētājām, kurām firmas piesūtīja vērtīgas dāvanas, skaistus tērpus, smaržas, zelta rokassprādzes un pulksteņus, Latvijas skaistulēm nebija ne vismazāko cerību uz tamlīdzīgām balvām. Arī "darba Venērām" no kažokiem un cepurēm nācās šķirties, pirms konkurss vēl bija beidzies. Var teikt, ka skaistuma konkursi pirmās brīvvalsts laikā radīja lielu ažiotāžu dzeltenajā presē un visai piesardzīgu interesi pārējā sabiedrībā, kas tos uzskatīja par amerikānisku paražu, kas "profanē sievietes skaistumu, un norāda uz tikumības un daiļuma jūtu pagrimšanu".  

Kādēļ ir vērts studēt? Vai augstskolas izglītības diploms ir obligāts, lai dzīvē kaut ko sasniegtu? Kādi ir studenta dzīves plusi un izaicinājumi? Un kas tad īsti slēpjas aiz mistiskā vārda "kredītpunkti"? Novembra raidījumā studijā viesojas trīs jaunieši ar ļoti atšķirīgu pieredzi – Klinta Tāfelberga, kura pabeigusi studijas medicīnā un nu maģistrantūrā studē sociālo darbu, Holgers Folkmanis, kurš šogad uzsācis produktu dizaina studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, un Dāniels Liecis, kurš ir uzņēmējs, mārketinga eksperts un aktīvs projektu vadītājs. Jaunieši dalās savā studiju pieredzē, iemeslos, kādēļ vispār uzsākuši studijas, kas pārsteidzis, kādi bijuši ieguvumi un dāvā lielisku ieskatu tajā, kā saprast, vai un ko studēt (vai nestudēt). Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Sintija, Linda, Katrīna, Elīza, Madara, Samuels ...

Podkāstā "Ārpus kadra ar skaidru skatu" viesojās bokseru ģimenes pārstāvji - pasaules U19 bronzas ieguvēja Beatrise Rozentāle un viņas vecākais brālis Francis Rozentāls, kurš profesionālajā boksā aizvadījis jau deviņas cīņas. Sarunā pievērsāmies gan Beatrises nesenajai debijai boksā, gan globāli nepatīkamajai situācijai olimpiskajā boksā, gan profesionālā boksa aizkulisēm.

Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divas gleznotājas ar atšķirīgām izpausmes manierēm – Agati Apkalni un Anitu Arbidāni. Ja Agates rokrastu ietekmējušas grafikas studijās gūtās tehniskās iemaņas, tad Anitas iedvesmas avots ir Itālijas vecmeistaru māksla. Kā abas nonākušas līdz mākslas pasaulei, kā atradušas savu vizuālo formu un saturu? Kas traucē un kas sagādā prieku radošajā darbā? Kā uzgleznot dzīves laikā gūtās atziņas? Šie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem saņemam izsmeļošas atbildes. Vēl sarunas tēmu lokā – vienatne, darbaholisms, vide un iedvesma… *** Agate Apkalne (1977) profesionālo izglītību ieguvusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā  (1998-2006) un Latvijas Mākslas akadēmijā grafikas un glezniecības nodaļās, 2008. gadā iegūstot mākslas maģistra grādu. Kopš 2000. gada piedalās izstādēs, sarīkojusi arī vairākas personālizstādes. Mākslinieces hiperreālistiski virtuozais, psiholoģiski un semantiski ietilpīgais glezniecības stils ir novērtēts Latvijā un plašāku cienītāju loku guvis Rietumeiropā. Pēdējos gados viņas gleznojumi ir atvasināti no dabas faktūrām. Skrupulozi attēlotie kalni, zvaigžņoto debesu jums, sena ozola zaru raksts meditatīvi atslābina skatītāju, ļaujot iegrimt pašam savās Dvēseles dzīlēs vai ļauties vilinājumam doties dziļāk mākslinieces idejās par Dvēseles un cilvēka vietu pasaulē. Anita Arbidāne (1983) profesionālo izglītību ieguvusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1995-2022) un Latvijas Mākslas akadēmijā (2006. gadā ieguvusi bakalaura grādu, 2008. gadā – humanitāro zinātņu maģistra grādu vizuālajā mākslā – glezniecībā). No 2004. gada regulāri piedalās izstādēs, sarīkojusi vairākas personālizstādes. Darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā, Zviedrijā, Vācijā, Indijā, ASV. Mākslinieces darbos apvienojas klasiskās glezniecības un vēsturiskā laika stils apvienojumā ar mūsdienu detaļām, kas darbos ievītas tik meistarīgi, ka nemanot tiek nojaukta laikmetu barjera. "Vīzija, ideja, forma un krāsa – tās ir lietas, kas virza manu radošo procesu. Darbos cenšos būt pēc iespējas patiesāka pret to, ko gleznoju, tāpēc sirsnība ir tā īpašība, ko es visvairāk novērtēju labā gleznā," saka Anita Arbidāne.

Kādi ir lielākie ieguvumi no sporta ikdienas dzīvē? Ko nākas upurēt sporta dēļ? Vai sports var ietekmēt ticības dzīvi? Varbūt tieši otrādi – ticība ietekmē sportista ikdienu? Un kur Tev, jaunieti, jābūt 14. oktobrī? Oktobrī studijā tiekamies ar diviem sportiskiem jauniešiem – volejbolisti Terēzi Hrapāni un futbolistu Rihardu Jākobsonu. Lai arī pašlaik abi jaunieši ikdienu velta kam citam, sports ilgu laiku bijis ļoti nozīmīga viņu dzīves daļa. Kas pamudinājis sākt darboties konkrētajā sporta veidā, kā laika gaitā mainījies skatījums uz sportu, kas iegūts un kāda vieta viņu dzīvē sportam varētu būt nākotnē – atbildes uz šiem jautājumiem dzirdēsi sarunā. P.S Mēs, "Kedās", esam ļoti priecīgi, jo... mums ir jauna ētera balss – Samuels! Oktobra raidījums ir pirmā iespēja viņu dzirdēt ēterā. :) Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Sintija, Linda, Katrīna, Elīza, Madara, Samuels ...

Latvijas Mākslinieku savienības galerijā Rīgā 10. augustā atklās gleznotājas Sabīnes Verneres personālizstādi „Aklā zona”. Tas ir neparasts kopdarbs, kurā jaunās mākslinieces darbi „sarunājas” ar izciliem vecmeistaru darbiem no Mākslinieku savienības bagātīgā krājuma. Tā ir saruna par to, ko nozīmē būt māksliniekam dažādos laikmetos, un arī cieņpilns reveranss iepriekšējām paaudzēm, kas veidojušas pamatu šodienas māksliniekiem. Latvijas Mākslinieku savienības nams Daugavmalā, kas pirms 70 gadiem tika celts speciāli mākslinieku vajadzībām, pašlaik ir "Rail Baltica" ka būvdarbu liecinieks. Trokšņainā āra vide spēji kontrastē ar rāmo mieru iekštelpās, kur teju uz katras sienas ir kāds no Mākslinieku savienības vairāk nekā 160000 lielās kolekcijas darbiem. Tieši tajā balstās mākslinieces Sabīnes Verneres jaunās izstādes iecere. Mākslinieku savienības pirmā stāva galerijā, kuras lielie logi veras uz Daugavu, smaržo pēc lineļļas. Cauri zālei izvijas tumšbrūnas koka konstrukcijas, kas atgādina gaisā levitējošus ziņojumu dēļus vai izlocītus rāmjus. Uz tiem satiekas Sabīnes Verneres gleznojumi un kanoniski Borisa Bērziņa, Līgas Purmales, Maijas Tabakas un citu mākslinieku darbi no Mākslinieku savienības krājuma. Mākslinieku savienības kolekcijas darbi veido pusi no izstādes, otra ir pašas Verneres interesantie tušas gleznojumi uz papīra. Gan deviņus metrus gari, kas izlokas cauri visai zālei, gan pavisam miniatūri darbi smagos marmora rāmjos. Kādēļ šāda darbu saspēle? Sabīne Vernera atklāj, ka Latvijas Mākslinieku savienības bagātīgā kolekcija viņai ir mīļa jau kopš Rozentāla mākslas vidusskolas laikiem, kad jaunieši mācību ietvaros nācis šeit kopēt darbus. "Pēc daudziem gadiem, kad atgriezos no studijām ārzemēs, kaut kā sajutu vilkmi aktualizēt sev šo krājumu. Un daudz domāju par to. Mēs, protams, domājam arī visi mākslinieki par to, kas ir Mākslinieku savienība, ko tas mums nozīmē. Mākslinieks jau patiesībā ir tāda vientulīga profesija - sēdēt vienam pašam darbnīcā un strādāt ir lielākā daļa no darba. Un tad mēs ar draugiem un kolēģiem runājam par mākslas vides, kopības sajūtu, un šī māja jau ir tas, kas to ir iemiesojis ilgstoši," atzīst Sabīne Vernere. "Es arī saprotu, ka tas, kas es esmu, visa mana skola un pieredze ir būvēta uz šiem pamatiem. Visi šie mākslinieki, krājums, ēka - tie visi ir mans pamats, un, protams, tādā brīdī, ka esmu tāds jauns profesionālis, es sāku uzdot arī sev jautājumus par savu vietu tajā vidē un par to, kas ir bijis, par vēsturi, kā vēsture ietekmē šodienu, kurā man ir jāizvēlas savs ceļš, lēmumi un kā es jūtos." Pie šīm pārdomām Sabīne Vernera atgriezusies atkal un atkal sarunās ar draugiem un domubiedriem, kas veido arī šīs izstādes radošo komandu. Tā ir mākslas vēsturniece, Megija Mīlberga, mākslinieks un producents Aleksejs Beļeckis un dzejnieks un publicists Henriks Eliass Zēgners. Viņa pārstāvji šodienas 20 - 30 gadnieku paaudzi. Kādēļ viņiem ir interesanti veidot izstādi tieši Mākslinieku savienības telpās, kas nereti jaunajiem saistās vairāk ar pagātnē nekā ar mūsdienām, stāsta Henriks Eliass Zēgners un Aleksejs Beļeckis. Lai gan Sabīnes Verneres pašas darbi veido nozīmīgu izstādes daļu, saruna galvenokārt rit tieši par šo saspēli starp viņas mākslas vecmeistariem. Doma par Mākslinieku savienības bagātīgo krājumu, kas pelnījis vairāk uzmanības arī šodienas jauno mākslinieku vidū, iedvesmojusi arī izstādes nosaukumu "Aklā zona".

Gleznotājs Kaspars Zariņš savā šīs sezonas noslēdzošajā raidījumā kā viesus uzaicinājis savus vienaudžus un kolēģus: grafiķi un Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas katedras vadītāju, profesoru Guntaru Sietiņu un gleznotāju, Latvijas Mākslas akadēmijas zīmēšanas katedras vadītāju, profesoru Normundu Brasliņu. Kopīgi tiek izstaigātas bērnības takas, kurās sastopamies  ar Kentauru un melleņu pīrāgu, tiek runāts arī par dzīvesveidu un pašizteiksmi, par iekšējo nepieciešamību pēc formas un detaļām līdz precizitātei, par skrupulozu pieeju darbiem, skatītāja aspektu, balto un melno zvirbuli, slepeno istabu… Normunds Brasliņš (1962) profesionālo izglītību ieguvis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā(1973-1986) un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā(1980-1986),. 1996.gadā iegūt smaģistra grāds. No 1998.-2004.asociēts profesors Latvijas Mākslas akadēmijā, no 2004.profesors, no 2012.Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedras vadītājs. No 1980.gada piedalās izstādēs. Darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā, Villa Haiss muzejā Vācijā. Privātās kolekcijās Latvijā un pasaulē. Normunda Brasliņa mākslā atspoguļojas mākslinieka vērtības – ideāls skaistums, perfekcija, harmonija un tīras formas meklējumi. Mākslinieks darbojas arī fotogrāfijas jomā, kas līdztekus patstāvīgām vecmeistaru studijām viņa individuālajam stilam piešķir raksturīgo kompozīcijas izsmalcinātību un izsmalcināto kolorītu. Sievietes tēls mākslinieka daiļradē parādās neskaitāmās variācijās, sasaucoties ar renesanses mākslai raksturīgo izpratni par cilvēka ķermeņa skaistumu. Guntars Sietiņš (1962) profesionālo izglītību ieguvis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā  Dekoratīvās noformēšanas nodaļā (1978-1982) un Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā (1982-1988). Strādājis grāmatu grafikā. Lektors Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā kopš 1997, docents (1999-2001), Grafikas nodaļas (kopš 2006 - Grafikas katedra) vadītājs kopš 1999, asociētais profesors (2001-2004), profesors kopš 2004. Izstādēs piedalās kopš 1986.gada.  Ieguvis 10 godalgas starptautiskajās grafikas izstādēs un konkursos. Guntars Sietiņš strādā galvenokārt mecotintas tehnikā. Veido metafiziska rakstura, askētiskus, kompozicionāli līdzsvarotus darbus, akcentējot matērijas vieliskumu, faktūru, telpiskumu. Darbojies arī grāmatu un periodisko izdevumu grafikā kā arī lietišķajā grafikā.

Galerijā "Istaba" atklāts Valtera Dakšas grāmatplaukts. Izdevējam Valteram Dakšam jau ir jauni plāni par mākslas žurnāla izdošanu, bet tur vēl jāsagaida jūnija vidus, kad viņš izlēmis sapulcināt kopā māksliniekus, lai apjaustu viņu radošo enerģiju un nepieciešamību pēc šāda izdevuma. Kultūras rondo saruna ar izdevēju un plaša spektra ekspertu Valteru Dakšu. Uz galerijas "Istaba" grāmatplauktu Valters Dakša neaicina nest lietotas grāmatas, kuru izvešana ir viens no viņa darbības virzieniem. Par grāmatu izvešanu viņš lūdz sazināties iepriekš. Bet jaunatklātajā grāmatplauktā var atrast izdevniecības "Valters Daška" grāmatas, viņa izdoto žurnālu "Avīzes Nosaukums". Runājot par tālākām iecerēm, Valters Dakša atklāj, ka 2024. gada janvārī plāno izdot mākslas žurnālu, kas iznāks reizi nedēļā. Lai apjaustu, kādam ši izdevumam būt, izdevējs aicina māksliniekus uz tikšanos 17. jūnijā Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolā.

Veicināt mākslas izglītību – tāds ir galvenais mērķis, dibinot un otro gadu piešķirot Aijas Jurjānes stipendiju. Konkursa rīkotāji un stipendijas dibinātāji ir mākslinieces bērni. Šogad Aijas Jurjānes stipendiju lēma piešķirta Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas audzēknei Ievai Sofijai Stenderei. Savukārt veicināšanas balvas ieguva Jaņa Rozentāla Mākslas skolas audzēknes Rūta Saulespurēna un Alise Gaile. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja bibliotēkā jau otro gadu ģimeniskā atmosfērā pasniegta Aijas Jurjānes stipendija, ko dibinājuši viņas bērni – Kristīne Jurjāne, Ieva Jurjāne un Pāvils Jurjāns. Bibliotēkā uz galda izlikti Ievas Sofijas Stenderes konkursam iesūtītie darbi. Viena glezna veltīta Ukrainas kara tēmai,  Ieva Sofija atzīst, ka to bijis grūti gleznot. Kristīne Jurjāne mākslas albumā atrod Aijas Jurjānes kara tēmai veltīto gleznu „Rīga. 1941. gads” un rāda tās reprodukciju. Gan tēmas, gan kompozīcijas ziņā darbi saslēdzas, un tas ir pārsteidzoši. Ieva Jurjāne min, kāpēc Ieva Sofija šogad iegūst stipendiju, savukārt Pāvils Jurjāns velk paralēles ar kompozīcijas nozīmi Aijas Jurjānes darbos. Aijas Jurjānes stipendiju iegūst tātad Ieva Sofija Stendere, bet veicināšanas balvas – Jaņa Rozentāla Mākslas skolas audzēknes Alise Gaile un Rūta Saulespurēna. Ieva Sofija ir Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas 4.kursa audzēkne. Viņa mācās ādas izstrādājumu dizaina nodaļā, kā uzzinu, konkursā piedalījusies jau pērn. Līdzās autordarbiem, kas demonstrē autora rokrakstu un pārstāv tēmas „Laikabiedrs notikumā Latvijā un pasaulē”, bija jāiesniedz arī neliela eseja. Jaņa Rozentāla Mākslas skolas 3.kursa audzēkne Rūta Saulespurēna un Alise Gaile no 2.kursa atklāj, kā pieteikušās konkursam un cik svarīga izvērtusies esejas rakstīšana. Abas topošās mākslinieces kā veicināšanas balvu saņēma Aijas Jurjānes monogrāfisko mākslas albumu „Jaunības avots. Aija Jurjāne”. Aijai Jurjānei bija divas darbības sfēras – glezniecība un mākslas pedagoģija. Viņas glezniecībā ieraugām galvenokārt vēstījumu par sievietes mūžu, savukārt pedagoģijā viņas vārds iegājis kā paraugs jēdzienam labs skolotājs.

Stāsta literatūrzinātnieks, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs 19. un 20. gadsimta mijā aptuveni piecpadsmit gadu garumā ciešas koleģiālas saiknes rakstnieku Rūdolfu Blaumani tuvināja ar gleznotāju Jani Rozentālu, kuram Blaumaņa vērtējumā piemita ļoti nozīmīgas īpašības, kas mākslinieku atšķīra no daļas tālaika autoru: uzskats, ka māksla nav iespējama bez rūpīga, neatlaidīga darba un neatņemama radīšanas sastāvdaļa ir mākslinieka amata prasme un izcila tehnika. Rozentāla personība atklāja saiknes dažādu kultūras jomu starpā, viņa veikums lieliski reprezentēja šī laikposma mākslas stilistisko daudzveidību. Jaņa Rozentāla profesionālajā pilnveidē izšķirošs bija studiju periods Pēterburgas Mākslas akadēmijā no 1888. līdz 1894. gadam, kad viņš kļuva arī par latviešu mākslinieku grupas "Rūķis" dalībnieku. Šīs grupas vēlme bija radīt nacionālu un vienlaikus modernu mākslu, kuru realizē individuāli savdabīgi mākslinieki. Tas spilgti izpaudās viņu līdzdalībā Latviešu etnogrāfiskajā izstādē Rīgā 1896. gadā, kuras centrālā figūra mākslas jomā bija Janis Rozentāls; tā kļuva par pirmo nacionālā reālisma skati Latvijā. Glezniecības un rakstniecības mijiedarbes spilgts apliecinājums bija Rūdolfa Blaumaņa novele "Baltais", kuras pirmpublikācija žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts" 1896. gada septembrī sasaucās ar tobrīd vēl aplūkojamo izstādi, kas bija atvērta no 15. augusta līdz 30. septembrim. Šīs noveles vēstītājs ir mākslinieks Jānis Kalnroze, kura prototips ir Janis Rozentāls, un literārajā darbā izmantoti arī atsevišķi mākslinieka daiļrades fakti. Sižeta aizmetnis ir saistīts ar mākslinieka atgriešanos dzimtajā pusē pēc sekmīga studiju noslēguma. Dažas paralēles saskatāmas arī novelē tēlotā gleznotāja un literārā darba autora pieredzē. Augsti novērtētajā Kalnrozes diplomdarbā "Baznīcas priekšā" atpazīstama norāde uz 1894. gadā tapušo Rozentāla gleznu "No baznīcas". Taču jau noveles sākumā, tēlojot laimīgā gleznotāja atgriešanos mājās, viņa vecāku raksturojumā izcelta arī saikne ar Blaumaņa ģimeni: "(..) gaidīju un nevarēju sagaidīt acumirkļa, kad brāļam mājās avīzes varēšu izklāt priekšā, lai tas arī manu slavu lasa, un mātei, mīļajai neticīgai mātei apgalvot, ka no manis reiz iznāks krietns mākslenieks, un kad tēvam varēšu noskaitīt uz galda trīssimts rubļus un turklāt izskaidrot, ka tā ir maksa par vienu vienīgu bildi." Atgriežoties dzimtenē, Kalnroze redzēto izvērtē ar patiesu interesi un arī zināmu distanci. Atbraukušo mākslinieku novelē sagaida lauku puisis Jānis, un gleznotājs pievērš uzmanību viņa izskatam: sejai, rokām un apģērbam; turklāt raugās profesionāli vērtējoši: "Tiešām, šis cilvēks bija ārkārtīgi skaists. Slaikais, taisnais deguns, lūpas, žods, piere, cik no tās varēju redzēt, viss bija klasiski daiļš un pilnīgs. Vaigi bij tumši nodeguši, bet tomēr zem nodeguma bij manāms veselīgs sārtums, kas ģīmim piešķīra samtam līdzīgu, sevišķi tīkamu krāsu. Ap ausīm vijās gaišas matu sprodziņas, uz pakausi izplūzdamas lielās, kuplās sprogās. Virslūpa bij plika, tāpat žods rūpīgi nodzīts." Literatūrvēsturnieks Kārlis Kārkliņš šo aprakstu novērtējis kā Blaumaņa prozas stila paraugu, kas pielīdzināms portretam glezniecībā. Raksturīgu literārā darba problemātikas segmentu skar arī mākslinieka pārdomas par Narcisa, Antinoja un Apolona tēliem kā vienlaikus līdzīgiem un gluži atšķirīgiem no vienkāršā lauku puiša. Visi minētie piemēri atspoguļo klasiskās mākslas ideālus, kuri Rozentālam bija acu priekšā studiju procesā un par kuriem 19. gadsimta beigās interesējās arī latviešu sabiedrība. Viens no minētajiem tēliem, Belvederes Apolons, reproducēts "Mājas Viesa Mēnešrakstā" 1896. gada jūlijā, divus mēnešus pirms Blaumaņa noveles "Baltais" publikācijas; nākamajā žurnāla numurā sniegts arī šī mākslas darba iztirzājums. Sekojot noveles sižetam, atklājas līdzības un pretstati starp antīko ideālu un konkrēto laikmetu. Mākslinieka un lauku puiša "sarunai raisoties, aiz klasiskās ārienes iezīmējas arvien sarežģītāks psiholoģiskais portrets". Ar gleznotāja Kalnrozes starpniecību novelē tiek risināta diskusija par mākslas darba tapšanas gaitu. Blaumanim un Rozentālam bija līdzīga mākslas izpratne, un tas labi vispārināts Rozentāla izteikumā: "stils un daiļums ir jāizlobj no dabas pašas, cieši pie viņas turoties, to studējot, un, lai mums arī būtu maz panākumu [..], tad tomēr tāds darbs būs simtreiz interesantāks, tādēļ [..] ka viņš mums dod jaunas idejas, atver jaunas puses no dabas un rādās kā jauns cilvēka gara dokuments."

Līdz 8. aprīlim profesionālās vidējās izglītības audzēkņi, kuri mācās 1.- 4. kursā kādā no mākslas un dizaina izglītības programmām (orientējoši vecumā 15 - 20 gadi) var pieteikties konkursam, lai iegūtu mākslinieces Aijas Jurjānes stipendiju. Kultūras rondo par konkursu stāsta māksliniece Ieva Jurjāne. Pretendentiem jāiesniedz pieci vizuālās mākslas darbi, brīvi iekļaujoties žanros — klusā daba, portrets, ainava, figurāla kompozīcija u.tml. Darbi jāveic ar roku, īstenojot neierobežotā tehnikā (akvarelis, guaša, akrils, eļla, zīmulis, ogle, tuša, flomāsters, krītiņi u.c.). Tie var tikt izpildīti uz dažādā pamatnēm (papīrs, kartons, audekls u.c.). Darbu atlase var tikt veikta gan no skolas programmas ietvaros īstenotajiem, gan arī brīvajā laikā radītajiem autordarbiem.  Līdzās autordarbiem, kas demonstrē autora rokrakstu un pārstāv tēmas “Laikabiedrs notikumā Latvijā un pasaulē”, iesniedzama arī neliela eseja (300-500 zīmes; viena A4 formāta lapa) par noteikto tēmu. Darbu digitālas fotogrāfijas un eseja tiek nosūtītas uz šādu adresi: jurjans.lv/aijajurjane. Šogad radošo darbu tēma ir “Laikabiedrs notikumā Latvijā un pasaulē”. Aijas Jurjānes stipendija iedibināta un tiek piešķirta, sākot ar 2022. gadu. Aija Jurjāne pieder mākslinieku paaudzei, kas ienāca izstāžu zālēs padomju laikā — divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados. Mākslinieces darbu motīvi, kas sākotnēji varēja likties nejauši, gadu gaitā turpinājuši attīstīties un, skatīti jau daudzu gadu griezumā, rada iespaidu par konsekventu un unikālu mākslinieka ceļu — personisku un interesantu. Ievērību pelna arī Aijas Jurjānes pedagoģiskā darbība Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolā četrdesmit gadu garumā, kas vainagojās ar divām mākslinieces sastādītām un uzrakstītām grāmatām “Glezniecība” un “Kompozīcija”.  Par konsekventu darbību glezniecībā un oriģinālu rokrakstu liecina izdevniecībā “Neputns” klajā laistā grāmata “Aija Jurjāne. Jaunības avots”. Māksliniecei aizejot mūžībā, viņas trīs bērni — Kristīne Jurjāne, Ieva Jurjāne un Pāvils Jurjāns nolēmuši iemūžināt viņas piemiņu ikgadējā stipendijā 700 eiro apmērā, pēc nodokļu nomaksas.  Stipendijas ieguvējs tiek izsludināts katra gada 18. aprīlī — mākslinieces Aijas Jurjānes dzimšanas dienā.

Ģenerālis uz interviju aicinājis vienu no Latvijas tenisa personībām- Māri Rozentālu. Māris analizē Australian Open, Aļonas veiksmīgo spēli, galvenajām problēmām Latvijas tenisā un tā aizkulisēm.

Tie, kas ir saņēmuši rēķinus par siltā ūdens uzsildīšanu, jau apmēram var nojaust, cik būs jāmaksā par šajā rudens - ziemas sezonā mājoklī par siltumu. Un ar visu valsts atbalstu tā nebūs maza summa. Vai mēs pašu spēkiem un bez papildus ieguldījumiem varam samazināt naudas tēriņus par siltumu, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro un analizē Ekonomikas ministrijas Mājokļu politikas departamenta direktors Mārtiņš Auders un Rīgas Tehniskās universitātes Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta profesore Andra Blumberga. Ekonomikas ministrijas Enerģijas tirgus un infrastruktūras departamenta direktore Līga Rozentāle skaidro, kā pieteikties un kam pienākas pabalsts par malkas iegādi. Mārtiņš Auders norāda, ka pirms alokatoru (siltummaksas sadalītājus, ko daudzdzīvokļu ēkā dzīvokļos uzstāda uz sildķermeņiem (radiatoriem)) ir jāveic izvērtējums. Ja tas ir pozitīvs, ka tas atmaksājas, tos jāuzstāda. Par to, jālemj dzīvokļu īpašniekiem.  Kā ietaupīt siltumu? Andra Blumberga norāda, ka atkarīgs no tā, kādā mājā cilvēks dzīvo - tas ir primāri. "Ja tā ir privātmāja, tā ir viena situācija, ja siltināta daudzdzīvokļu māja, tā ir cita situācija, nesiltināta daudzdzīvokļu māja ir vēl pavisam cita situācija," norāda Andra Blumberga. "Citiem vārdiem, cilvēks, kas dzīvo privātmājā, var pats pieņemt lēmumus, ko darīt, lai samazinātu siltumenerģijas patēriņu. Siltums tiek tērēts primāri divām lietām - karstajam ūdenim un apkurei. Mēs varam neiet vannā, iet duša, iet mazāk vannā, ja ļoti patīk to darīt. Varbūt izvērtēt - dušā arī iet mazāk. Pieskatīt, lai bērni slēdz ārā krānu, kad tīra zobus.  Privātmāja ar apkuri var darīt salīdzinoši daudz - pats var lemt par siltināšanu, var lemt neapdzīvot daļu mājas, pazemināt temperatūru, braucot uz darbu, samazināt temperatūru, braucot atpakaļ, pieslēgt. To var darīt attālināti." "Daudzdzīvokļu mājās tas ir kā slazds. Ja paveicas un cilvēks dzīvo mājā, kur iedzīvotāji sarunājās un spēj vienoties, ko kopā darīt, tad arī alokatori ir ārkārtas risinājums," turpina Andra Blumberga. "Kāpņu telpa kurā, dzīvo vairākas pensionāru ģimenes. Krīzes brīdī, es pat varbūt sarunātu, ka uz pāris mēnešiem ievācos pie kaimiņa un atslēdzu apkuri. Tik radikāli. Mājas, kur cilvēki nespēj vienoties, tur īsti risinājuma nav. Primāri, ja māja nav siltināta, ir pavisam traki. Tad iespējas nav gandrīz nekādas. Tad māja ir kā spainis ar caurumiem. Visas malas ir ar caurumiem, mēs gāžam iekšā ūdeni un tas gāžas ārā pa caurumiem. Mēs neko izdarīt, mēs tikai skatāmies."   Vēdināšana un gaisa apmaiņa ir nepieciešama, bet cilvēki arī norāda, ka bieži ir pārāk silts daudzdzīvokļu mājās, pat virs 24 grādiem. Šādos gadījumos jāvēršas pie pārvaldnieka, lai samazina temperatūru. Viens grāds - tie ir 5- 8% enerģijas patēriņa. Andra Blumberga norāda, ka atvērts logs, lai būtu vēsāk, ne tikai lai izvēdinātu, ir vēl viens caurums spainī un cilvēki par to maksā.