Podcasts about latvijas telev

Kas notiek ar latviešu valodu un latviskumu Daugavpilī? Par drošību, lojalitāti un prokrieviskumu, kā arī pilsētas budžetu un sabiedrisko transportu, Latvijas Televīzijas debašu ciklā “Izvēlies nākotni!” iztaujājam pašvaldību vēlēšanām Daugavpils valstspilsētā pieteikto sarakstu pārstāvjus.

Kā Rīgai atgūt Baltijas valstu galvaspilsētu līderpozīciju un kā dzīvi Rīgā padarīt ērtu un patīkamu? Latvijas Televīzijas debašu ciklā “Izvēlies nākotni!” iztaujājam pašvaldību vēlēšanām Rīgas valstspilsētā pieteikto sarakstu pārstāvjus, kuriem nāksies arī atbildēt uz jautājumu - kam pieder Krima?

Kas darāms dzīvojamā fonda attīstīšanā Liepājā, un kāds labums pilsētai no Eiropas kultūras galvaspilsētas statusa? Šie un citi jautājumi Latvijas Televīzijas debašu ciklā “Izvēlies nākotni!” ar pašvaldību vēlēšanām Liepājas valstspilsētā pieteikto sarakstu pārstāvjiem. 36:53 Novadnieka jautājums #IzvēliesNākotni

Ogres novada pārvaldība un tās kritika. Arī par novada budžetu, izdevumu efektivitāti un saistībām, kā arī par prioritātēm kultūrā un sportā iztaujāsim pašvaldību vēlēšanām Ogres novadā pieteikto sarakstu pārstāvjus Latvijas Televīzijas debašu ciklā “Izvēlies nākotni!”. 35:04 Novadnieka jautājums #IzvēliesNākotni

Kad Jelgavā tiks būvēts otrs tilts, un kā cīnīties pret pilsētas applūšanu? Latvijas Televīzijas debašu ciklā "Izvēlies nākotni!" iztaujājam pašvaldību vēlēšanām Jelgavas valstspilsētā pieteikto sarakstu pārstāvjus. Noskaidrosim arī, kura ir viņu mīļākā “Prāta vētras” dziesma! 37:15 Novadnieka jautājums #IzvēliesNākotni

Par iebraukšanas maksu Jūrmalā, māju siltināšanu un tūrisma attīstības politiku. Arī to, kad Jūrmalā būs Latvijas TOP-10 skola. Latvijas Televīzijas debašu ciklā "Izvēlies nākotni!" iztaujājam pašvaldību vēlēšanām Jūrmalas valstspilsētā pieteikto sarakstu pārstāvjus. 35:04 Novadnieka jautājums #IzvēliesNākotni

Ne tikai par ostas attīstību, bet arī par izklaides un kultūras dzīvi Ventspilī, un arī – kā iesaistīt pilsētniekus lēmumu pieņemšanā? Latvijas Televīzijas debašu ciklā "Izvēlies nākotni!" par šiem un citiem jautājumiem debatē pašvaldību vēlēšanām Ventspils valstspilsētā pieteikto sarakstu pārstāvji.

Šoreiz raidījumā Piespēle noslēdzam šī gada hokeja pavasari - liekam punktu pasaules čempionātam nedēļas notikumu topā, kā arī rubrikā “Kas lācītim vēderā?” sarunājamies ar kolēģiem no Latvijas Televīzijas (LTV) par turnīra aizkulisēm Stokholmā. Studijā viesojas LTV sporta žurnālisti Dāvids Ernštreits un Matīss Timofejevs, kā arī operators Normunds Pavlovskis. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz saruna jau vasarīgās noskaņās, par riteņbraukšanu. Gunāra viesi šoreiz Latvijas Riteņbraukšanas federācijas ģenerālsekretārs Toms Markss un amatieru velo kustības pārstāve Zane Kalverša-Ķeņģe. Nedēļas topā: Latvijas hokeja izlase dramatiski noslēdz pasaules čempionātu: savā pēdējā spēlē ar 1:6 zaudēja Austrijai un netiek ceturtdaļfinālā, lielajā finālā ASV ar 1:0 papildlaikā uzvar Šveici, bronzu izcīna mājiniece Zviedrija; Anrī Ravinskis pēc pasaules čempionāta paraksta līgumu ar Nacionālās hokeja līgas klubu Vankūveras “Canucks”; Kitija Laksa teicami debitē Sieviešu nacionālajā basketbola asociācijā - deviņi punkti pirmajā spēlē pret Losandželosas “Sparks”, turklāt to viņa paveic savā 29.dzimšanas dienā; “VEF Rīga” izcīna 12. Latvijas Basketbola līgas čempiontitulu kluba vēsturē, sērijā 4-0 pret “Ventspili”, bronzas godalgas Rīgas “Zeļļiem”; Igaunija būs viena no 2029. gada Eiropas čempionāta basketbolā rīkotājiem.

Kā Rēzeknei attīstīties taupības apstākļos, par koncertzāles “Gors” repertuāru un vai Rēzeknes futbola klubam jāspēlē Virslīgā? Par šiem un citiem jautājumiem Latvijas Televīzijas debašu ciklā "Izvēlies nākotni!" debatē pašvaldību vēlēšanām Rēzeknes valstspilsētā pieteikto sarakstu pārstāvji. #IzvēliesNākotni

Kopš janvāra Latvijas Radio un Latvijas Televīzija ir viens uzņēmums, apvienots Sabiedriskais medijs. Daudzu gadu laikā ieceri apvienot radio un televīziju pavadīja gan emocijas, gan pretestība, gan vairākkārtēja lēmuma atlikšana. Nav noslēpums, es arī savulaik pauda atklātu kritiku par to, kā šie procesi tika virzīti. Bet jāatzīst, ka mūsu teiktajā arī ieklausījās. Tāpēc tagad, kad tapa pēdējais šī projekta variants, vairs neiebildu, jo šādām apvienotajam medijam ir iespējas būt par labāku un stiprāku, nekā tas bija iepriekš. Vai tas tā būs, tas lielā mērā ir atkarīgs no tiem, kas šo procesu virzīs tālāk.  Pirms svētkiem uzraugošā padome iecēla amatā vēl vienu atslēgas cilvēku, kas turpmāk pārraudzīs Sabiedriskā medija saturisko virzību, tā ir galvenā redaktore. Šo darbu ir uzņēmusies līdzšinējā Latvijas Radio galvenā redaktore, pieredzējusi žurnāliste Anita Brauna.  Šis amats ir ļoti nozīmīgs, tāpēc ar producenti spriedām, ka klausītājiem būtu vērtīgi dzirdēt viņu garākā sarunā.  

Kopš janvāra Latvijas Radio un Latvijas Televīzija ir viens uzņēmums, apvienots Sabiedriskais medijs. Daudzu gadu laikā ieceri apvienot radio un televīziju pavadīja gan emocijas, gan pretestība, gan vairākkārtēja lēmuma atlikšana. Nav noslēpums, es arī savulaik pauda atklātu kritiku par to, kā šie procesi tika virzīti. Bet jāatzīst, ka mūsu teiktajā arī ieklausījās. Tāpēc tagad, kad tapa pēdējais šī projekta variants, vairs neiebildu, jo šādām apvienotajam medijam ir iespējas būt par labāku un stiprāku, nekā tas bija iepriekš. Vai tas tā būs, tas lielā mērā ir atkarīgs no tiem, kas šo procesu virzīs tālāk.  Pirms svētkiem uzraugošā padome iecēla amatā vēl vienu atslēgas cilvēku, kas turpmāk pārraudzīs Sabiedriskā medija saturisko virzību, tā ir galvenā redaktore. Šo darbu ir uzņēmusies līdzšinējā Latvijas Radio galvenā redaktore, pieredzējusi žurnāliste Anita Brauna.  Šis amats ir ļoti nozīmīgs, tāpēc ar producenti spriedām, ka klausītājiem būtu vērtīgi dzirdēt viņu garākā sarunā.  

Ekskluzīvā sarunā ar Latvijas Televīzijas žurnālisti Ilzi Strengu dalās savās pārdomās par komponista Šostakoviča mūziku, uzsverot tās dziļumu un sarežģītību, kā arī spēju atspoguļot sāpīgo pagātni un mūžīgo labo un ļauno spēku cīņu.

Krustpunktā Brīvais mikrofons Latvijas Televīzijas sporta žurnālistu Reini Ošenieku.  

Tarifi - neapšaubāmi pēdējās nedēļās visbiežāk pieminētais vārds medijos. It kā nekas jauns Trampa politiskajā terminoloģijā, jo viņš par to diezgan daudz runājis jau savā pirmajā prezidentūrā, kaut kaut ko tolaik mēģinājis darīt pret Ķīnu, bet bez būtiskām sekmā. Taču šoreiz Trampa paziņojums par traifu ieviešanu pret gandrīz visām pasaules valstīm radīja zemestrīces cienīgu efektu, kas bija labi redzams akciju biržās. Vēl pirms dažām dienām Tramps sacīja, ka pasaules valstu vadītāji viņam “bučo pakaļu”, zvana un lūdzas: "Lūdzu, lūdzu, kungs, noslēgsim darījumu. Es darīšu jebko, kungs." Tomēr vēlāk sekojis lēmums atlikt tarifu ieviešanu uz 90 dienām, un ir ļoti neskaidrs, kas notiks tālāk. Par šo lēmumu motīviem, to ekonomisko un politisko ietemi, kā arī vēsturiskajām līdzībām ar periodu 20. gadsimtā pirms Otrā pasaules kara, sarunājas “Latvijas Avīzes” žurnālisti Māris Antonevičs un Olafs Zvejnieks.Raidierakstā izmantoti fragmenti no Latvijas Televīzijas raidījumiem “Panorāma” un “Rīta Panorām”, The White House un Bloomberg Podcasts “YouTube” kanāliem. Raidieraksts ir Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras viedokli. Ne Eiropas Savienība vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūra nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.Funded by European Union. Views and opinions expressed are however those of the author(s) only and do not necessarly reflect those of the European Union or the European Education and Culture Executive Agency (EACEA). Neither the European Union nor EACEA can be held responsible for them.Izmantotā mūzika:Chris Haugen – Island Dream“No, Donald Trump!” - Canadian Anti-Trump Song (Njet Molotoff Parody)

Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe "Katarses atkarība no labās puslodes funkciju deficīta" ir latviešu komponista Jura Ābola radīts darbs, kas iekļauts piecdaļīgā ciklā "Normāla fizioloģija". Arī citu daļu nosaukumi ir ne mazāk skanīgi savā oriģinālajā priekšlasījumā un tie ir: "Protoplazma", "Skeletotopija", "Generatio spontanea" un "Postludium". Ar hepeninga elementiem piesātināts skaņdarbs, kas Ābola vārdiem žanriski dēvēts par instrumentālo teātri: "Mana estētika, rēķinoties ar entropiju, proti, novecošanos, balstās uz dzīvu elpu kā darbojas jebkurš dzīvs organisms. Tas ir teātris kāpināts kubā, proti, teātris teātra teātrī." Pats autors atzīst, ka "Normālā fizioloģija" ir viens no viņa pirmajiem dadaistiskajiem darbiem. Viņš ir teicis, ka: "Te ir vērts piegriezt vērību daļu nosaukumiem, kas uzdzen ja ne nelabu dūšu, tad jēlas šaušalas dažiem estētiem. Jo šausmīgāki, jo labāki bija tie nosaukumi – tā es toreiz biju uzspicējies." Savukārt 2006. gadā Ābols Latvijas Televīzijas raidījumam "Portretu izlase" ir veltījis šādu komentāru: "Māksla ir izziņas process un, ja es kādas skaņas tur kombinēju, tad ir jātiek galā ar labo un kreiso smadzeņu puslodi, nedrīkst tikai balstīties uz kādām savām abstraktām sajūtām un jūtīgiem akordiem, un lai būtu skaistāk, aizgrābīgāk vai neparastāk. Es neticu tam. […] Īstenībā, informācijai jāienāk pa vienu smadzeņu puslodi iekšā un pa otru jāiet ārā – tas ir dabisks process, lai jebkurš dzīvs organisms eksistētu un tas ir ļoti naturāli." Juris Ābols nereti smēlās iedvesmu vēsturisko dadaistu veikumos un šeit iederas atskats uz leģendārās Cīrihes kafejnīcas jeb avangarda teātra "Voltēra kabarē" mākslinieku darbiem. Hīlzenbeka memuāros ir lasāms: "Voltēra kabarē dadaisti izpildīja bruitismu, vēloties sniegt cilvēku dvēselēm mierinājumu. Trokšņi ir kā nebeidzama šūpuļdziesma, māksla un abstraktā māksla." (Huelsenbeck 1920: 26) Hīlzenbeks izcili ierakstījās ne tikai Cīrihes, bet arī, protams, Berlīnes iecienītākajās trokšņu mūzikas piekritēju aprindās un bija entuziasma pārņemts bruitiskās izpausmēs, par kurām darbā "En Avant Dada" raksturoja šādi: "Le bruit ir troksnis ar iztēles efektu mākslās un šajā sakarā diez vai var atdalīt vienu no otras – mākslu, mūziku vai literatūru. Marineti bija pirmais, kurš izmantoja rakstāmmašīnu, tējkannu, grabulīšu un katlu vāku kori ne tikai, lai rosinātu iztēlē lielpilsētas pamošanos, bet lai nesaudzīgi un vardarbīgi atgādinātu par dzīves krāsainību." (Huelsenbeck 1920: 25) Skaidri apliecinot savu piederību antimākslinieciskajai orientācijai, Hīlzenbeks pievienojās Berlīnes dadaistiem 1917. gadā un līdztekus daudziem citiem saviem darbiem 1920. gadā atkārtoja 1916. gadā Cīrihē izpildītās Fantastiskās lūgšanas (vāc. Phantastische Gebete) – dzejoļu krājumu tomtoma pavadībā. Hīlzenbekam mūzika nebija galvenais izteiksmes kursors – citējot: “Mans sapnis arvien ir bijis radīt literatūru ar ieroci rokās.” Savukārt nākamo paaudžu vidū vidū Vācijā visvairāk dadaistiski antimuzikāli noskaņotie no viņiem bija, piemēram, ukraiņu izcelsmes gleznotājs un komponists Jefims Goliševs (Jefim Golyscheff vai Golïshev, 1897–1970), austriešu un čehu izcelsmes ebreju komponists Ervins Šūlhofs (Erwin Schulhoff vai Ervín Šulhov, 1894–1942), vācu un amerikāņu izcelsmes komponists Stefans Volpe (Stefan Wolpe, 1902–1972). Goliševs izgudroja savu atonālās notācijas sistēmu un 1919. gada 30. aprīlī kā kulminācija dadaistu kopā sanākšanas vakaram Berlīnes galerijā "Graphisches Kabinett" tika atskaņota Goliševa "Antisimfonija: muzikāli cirkulāra giljotīna" (Die Antisymphonie Musikalische Kreisguillotine), kurā tika iekļauti bruitiski efekti – virtuves trauku šķindoņa un rotaļlietu trokšņi. Antisimfonijas trīs daļu nosaukumi: "Provokatīvās injekcijas" (Provokatorische Spritze), "Haotiskais mutes dobums jeb zemūdens gaisa kuģis" (Chaotische Mundhöhle oder das submarine Flugzeug) un "Aplausi hiper fadiēzmažorā" (Zusammenklappbares Hyper-Fis-chen Dur). Vēl tika izpildīts Goliševa "Šņācošs vingrinājums: Citoplazma" diviem timpāniem un desmit grabulīšiem ar desmit sieviešu un pastnieka palīdzību (Keuchende Übung: 22 Zytoplasma für zwei Pauken und zehn Rasseln mit Hilfe von zehn Frauen und einem Postboten), kas pirmizrādi piedzīvoja tajā pašā vietā 1919. gada 24. maijā. Goliševa mūzikas darbu nosaukumi satīriski uzsvēra bezgaumību un māksliniecisku absurdu. "Antisimfonija" un "Šņācošais vingrinājums" bija Goliševa galēji dumpinieciskie protesta akti, ar kuriem viņš uzstājīgi cīnījās pret tām mākslinieku konvencijām, kuras noliedza. Atgriežoties pie Ābola novatorisma, jāpiemin viņa sacītais 2001. gadā: "Novatorisms ir veids, kā es veicu savu misiju. Es aktīvi izmantoju 1.) KOMISMU, lai pielec ātrāk. Es izmantoju 2.) psihedēliskus trikus, lai aiziet līdz kaulam, līdz zemapziņai. Es spēju iet līdz pat psihofašismam. Es izmantoju zemapziņas līmeņa DADA! Otrkārt = kritika, pie tam kreisa! […] Kas attiecas uz mani, tad es visus aicinu atjēgties, kamēr vēl nav par vēlu. Es provocēju un izlieku bīstamas bumbas. Es kopš savu studiju laikiem esmu bijis BĪSTAMS. Un arī tagad – par cik neleju ūdeni uz paņūdu dzirnavām."

Sastrēgums slimnīcu uzņemšanā pacientam nozīmē ne tikai mokošu gaidīšanas laiku, bet iespējams, arī draudus dzīvībai. Kā tiek organizēta Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta un slimnīcu sadarbība, lai šādi sastrēgumi neveidotos, par to spriežam Krustpunktā. Diskutē Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule, Veselības ministrijas valsts sekretare Agnese Vaļuliene, Slimnīcu biedrības vadītājs Jevgēnijs Kalējs un zvērināta advokāte Solvita Olsena, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Lauris Vidzis.   Pirms pāris nedēļām Latvijas Televīzija stāstīja par vienu dienu, kad bija sarežģīta situācija Stradiņa slimnīcā, kad dienā tika atvests tik daudz slimnieku, ka nepietika vietas pat koridoros. Daudziem nācās gaidīt Neatliekamās palīdzības dienesta automašīnās, šādi ietekmējot arī dienesta darbu. Šajā laikā jau vispār daudz slimo ar dažādiem vīrusiem, gripu un Covid, bet ir jau arī citas slimības. Tikmēr slimnīcām pat ar ieplānoto naudu pietrūkst 40 miljonu, lai visus apkalpotu. Tādi skaitļi izskanējuši jau gada sākumā. Bet mēs taču arī atceramies 2024. gada nogali, kad slimnīcas dabūja trūkties, jo bija ārstējušas vairāk pacientu nekā noteiktās kvotas. Un kas tad būs šogad tālāk? Neskaidrību ir daudz. 

Sastrēgums slimnīcu uzņemšanā pacientam nozīmē ne tikai mokošu gaidīšanas laiku, bet iespējams, arī draudus dzīvībai. Kā tiek organizēta Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta un slimnīcu sadarbība, lai šādi sastrēgumi neveidotos, par to spriežam Krustpunktā. Diskutē Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule, Veselības ministrijas valsts sekretare Agnese Vaļuliene, Slimnīcu biedrības vadītājs Jevgēnijs Kalējs un zvērināta advokāte Solvita Olsena, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Lauris Vidzis.   Pirms pāris nedēļām Latvijas Televīzija stāstīja par vienu dienu, kad bija sarežģīta situācija Stradiņa slimnīcā, kad dienā tika atvests tik daudz slimnieku, ka nepietika vietas pat koridoros. Daudziem nācās gaidīt Neatliekamās palīdzības dienesta automašīnās, šādi ietekmējot arī dienesta darbu. Šajā laikā jau vispār daudz slimo ar dažādiem vīrusiem, gripu un Covid, bet ir jau arī citas slimības. Tikmēr slimnīcām pat ar ieplānoto naudu pietrūkst 40 miljonu, lai visus apkalpotu. Tādi skaitļi izskanējuši jau gada sākumā. Bet mēs taču arī atceramies 2024. gada nogali, kad slimnīcas dabūja trūkties, jo bija ārstējušas vairāk pacientu nekā noteiktās kvotas. Un kas tad būs šogad tālāk? Neskaidrību ir daudz. 

Pēc ASV un Ukrainas sarunām Saūda Arābijā ukraiņi pauduši gatavību uguns pārtraukšanai un sarunām par pamiera noslēgšanu. Tikmēr Latvijā pieaug bažas par pašu drošību – Valsts prezidents prasa straujāk audzēt karavīru skaitlisko sastāvu, aizsardzības ministrs uzdevis šomēnes nākt klajā ar piedāvājumiem, kā palielināt zemessargu skaitu. Premjere Evika Siliņa atskaitījusies Saeimā, kā sokas valdībai. Ministrijās notikusi parlamentāro sekretāru rotācija. Šīs nedēļas aktualitātes Krustpunktā vērtē Latvijas Televīzijas raidījuma "Kas notiek Latvijā? " vadītāju Jāni Domburu, žurnālistu Arturu Bikovu, "Providus" direktori un vadošo pētnieci, politoloģi Ivetu Kažoku un Latvijas Radio žurnālisti Māru Jansoni.  

Pēc ASV un Ukrainas sarunām Saūda Arābijā ukraiņi pauduši gatavību uguns pārtraukšanai un sarunām par pamiera noslēgšanu. Tikmēr Latvijā pieaug bažas par pašu drošību – Valsts prezidents prasa straujāk audzēt karavīru skaitlisko sastāvu, aizsardzības ministrs uzdevis šomēnes nākt klajā ar piedāvājumiem, kā palielināt zemessargu skaitu. Premjere Evika Siliņa atskaitījusies Saeimā, kā sokas valdībai. Ministrijās notikusi parlamentāro sekretāru rotācija. Šīs nedēļas aktualitātes Krustpunktā vērtē Latvijas Televīzijas raidījuma "Kas notiek Latvijā? " vadītāju Jāni Domburu, žurnālistu Arturu Bikovu, "Providus" direktori un vadošo pētnieci, politoloģi Ivetu Kažoku un Latvijas Radio žurnālisti Māru Jansoni.  

NATO prasība Latvijai palielināt NBS skaitlisko sastāvu – par cik un kā tas iespējams? Par to diskusija Krustpunktā, kurā piedalās aizsardzības ministra padomnieks Jevgēnijs Rjaščenko Šaraks, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sekretārs Jānis Skrastiņš, atvaļinātais viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots un Latvijas Televīzijas raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore. Sazināmies arī ar bloga "Vara bungas" autoru un rezerves kapteini Mārtiņu Vērdiņu, kā arī Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektoru Kasparu Gorkšu.  

NATO prasība Latvijai palielināt NBS skaitlisko sastāvu – par cik un kā tas iespējams? Par to diskusija Krustpunktā, kurā piedalās aizsardzības ministra padomnieks Jevgēnijs Rjaščenko Šaraks, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sekretārs Jānis Skrastiņš, atvaļinātais viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots un Latvijas Televīzijas raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore. Sazināmies arī ar bloga "Vara bungas" autoru un rezerves kapteini Mārtiņu Vērdiņu, kā arī Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektoru Kasparu Gorkšu.  

"Mums visiem ir "Straume" un "Oskara" prieki, jo Gints Zilbalodis ir tieši tāds, kāds viņš ir. Rāms, nesatricināms un pārliecināts par savu lietu. Nebaidās atšķirties un pateikt nē. Patīkami vienaldzīgs pret Holivudas zvaigžņu putekļiem, jo skaidri zina, kādu kino vēlas veidot un kas tam ir vajadzīgs. Un vēl viņš ir ļoti noguris no sev pievērstās uzmanības un vēlas, lai skatās viņa filmas un liek mierā pašu. "Oskaros" gan tas nebija iespējams, bet pēc tam ļausim Gintam uzelpot un taisīt kino, ko viņš vēlas vairāk par visu pasaulē." Tā savā feisbuka profilā pirms dažām dienām rakstīja Latvijas Radio žurnāliste Māra Rozenberga, kura kopā ar "Straumes" radošo komandu un savu kolēģi, Latvijas Televīzijas žurnālisti Andu Bošu, arī bija Holivudā, klātienē izbaudīja "Oskaru" pasniegšanas ceremoniju, bet nu atgriezusies Latvijā... Par izjusto un pieredzēto Māra un Anda stāsta intervijā "Klasikas" galvenajai redaktorei Ingai Saksonei. Inga Saksone: Abas esat burtiski "uz izķeršanu" visos LSM kanālos, jo visi grib pietuvoties tai sajūtai, kādu jūs piedzīvojāt visu šo laiku Amerikā. Arī mēs "Klasikā" parunāsim par "Oskariem".  Anda Boša: Protams, desmit stundu laika starpība ir kaut kas, ko var uz ādas sajust tikai tad, kad patiešām esi tur un saproti, ka, ja tu gribi uztaisīt sižetu, tev ir jāstrādā vienpadsmitos, divpadsmitos naktī, kad Latvijā jau ir deviņi, desmit no rīta. Un tie ir tie spēles noteikumi, kuros ir jāfunkcionē. (smejas) Un kādi vēl bija specifiskākie spēles noteikumi, tieši tur darbojoties? Māra Rozenberga: "Oskara" organizācija puse ir ārkārtīgi specifiska un ļoti, ļoti reglamentēta, jo pieprasījums uz žurnālistu dalību "Oskaros" ir milzīgs un atlase ir liela, tāpēc mēs abas ar Andu, katra atsevišķi un abas kopā, bijām ārkārtīgi priecīgas, kad beidzot saņēmām e-pastu no ASV Kinoakadēmijas, ka mūsu akreditācija ir apstiprināta.  Anda Boša: Jā, jo patiesībā žurnālistu akreditācija uz "Oskariem" bija beigusies jau pagājušā gada 25. novembrī. Tas ir tāds pasākums, kas lielajiem medijiem ir ļoti plānots , un tur tiešām ir žurnālisti, kas to dara katru gadu un piesakās droši vien laikā, ne tā kā mēs. (smejas) Atceros, ka pirmo e-pastu "Oskariem" aizsūtīju starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, lai vienkārši saprastu, kādas ir iespējas. Vai vispār, ja būtu tāda situācija, ka Latvijai būtu "Oskara" nominācija, būtu iespēja domāt par to, ka mums varētu būt arī kādas akreditācijas iespējas.  Māra Rozenberga: Bet nu tomēr "Oskaru" organizatori izrādījās vēlīgi... Kas interesanti: Andai uz vienu no šiem e-pastiem, ko viņa sūtīja uz anonīmo e-pastu publicity@oscars.org, pēkšņi atbildēja meitene latviešu valodā: "Sveiki, mani sauc Skaidrīte, bet darbā visi mani sauc par Skai... Mani vecvecāki emigrēja uz ASV, un es strādāju "Oskaru" organizatoru komandā!" (smejas) Tā kā - jā, mums tomēr bija mazās valsts priekšrocība, ka mums ir viena filma ar divām nominācijām, un mēs bijām kaut kādā ziņā mazliet priviliģētākā situācijā nekā daudzi citi žurnālisti, kas strādā ASV medijos un droši vien visu dzīvi sapņo, ka viņi beidzot nokļūs "Oskaros" un varēs par to ziņot. Mums tiešām paveicās ar to, ka, pateicoties "Straumei", uz šī viļņa tad arī mēs tur varējām nokļūt. Anda Boša: Ja salīdzinātu visas ceremonijas un pasākumus, visvienkāršāk laikam mums gāja ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu Šveicē, kas notika decembra sākumā. Tur visa organizēšanas kultūra bija ļoti demokrātiska un pieejama. Aizbraucu uz turieni, vēl nesarunājot nevienu konkrētu interviju, bet to bija iespējams ļoti vienkārši izdarīt turpat uz vietas. (..) Ļoti demokrātiski un pieejami! Māra Rozenberga: Un organizatori tevi burtiski aiz rokas aizved uz interviju! (..) Tur patiešām bija patīkamā ekskluzivitātes sajūta par to, ka Eiropas žurnālisti dzīvo daudz aristokrātiskākos apstākļos attiecībā uz iespēju piekļūt filmu zvaigznēm, jo tajā brīdī, kad zvaigznes ir atbraukušas uz Eiropu, viņas ir mūsējās un mēs varam viņām tikt klāt, kamēr "Oskaros" viss notiek pēc viņu spēles noteikumiem: viņi tur ir mājās, un tur ir daudz izteiktāka hierarhijas sistēma. Pie sarkanā paklāja mums pat nebija cerību tikt - nevis tāpēc, ka nebūtu labas diezgan, bet tāpēc, ka neesam gana starptautiskas. Tās pārdomas, kas man bija, redzot kaut vai nelielu daļiņu no organizācijas aizkulisēm... Kaut kur man visu laiku prātā ija tas teikums, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Lai gan "Oskars" patiešām ir apzeltīts, tas ir no bronzas, ļoti spīdīgs un smags, bet amerikāņi ļoti daudz ko panāk ar ārkārtīgi spēcīgu un izcili nostrādātu mārketingu... Nenoliedzami, tā ir pasaules ietekmīgākā kinoindustrija, bet, sarunās no cilvēkiem dzirdot, kādā veidā top šie "Oskara" lēmumi, cik milzīga ietekme ir naudai, mārketinga kampaņām, dažādiem citiem aspektiem, cik bieži vien arī cilvēki filmas mēdz arī nebūt noskatījušies, bet vienalga balso par tām, jo viņiem šķiet, ka tās varētu būt labas vai kuras filmas plakātu viņi vienārši ir vairāk redzējuši... Ir arī tādi gadījumi. Kaut kādā ziņā bija sajūta, ka [ar "Straumi"] oticis tāds liels, liels brīnums, ka tiešām šī mākslinieciski augstvērtīgā filma ir uzvarējusi un ka ir notikusi mākslinieciska, nevis komerciāla taisnība. Anda Boša: Mārai bija ļoti interesanta saruna ar mūsu filmas izplatītājiem par to, kāda viņiem bijusi pieredze, kad "Straume" ieguva "Zelta globusu" - kā pārējo lielo filmu studiju "augšējie cilvēki" reaģēja uz šo balvu... Māra Rozenberga: Tā bija neoficiāla saruna brīdī, kad gatavojāmies doties uz "Oskara" ceremoniju: komanda satikās viesnīcā uz tostu un šampanieša glāzi, un tādās amerikāniskā stila "small talk" sarunās daudz ko interesantu izdevās dzirdēt. Tai skaitā, ka "Dreamworks" studija esot bijusi diezgan lielā panikā, kad "Straume" ieguvusi "Zelta globusu", jo bijis redzams, cik milzīgi papildu līdzekļi tiek ieguldīti filmas "Roboti savā vaļā" mārketinga kampaņā. Tieši pēc tam Holivudā bija parādījušies milzu plakāti ar "Roboti savā vaļā". (..) Tur patiešām fiziski redzi, kādā veidā kodē potenciālos balsotājus. Pēdējā laikā mums bijušas sarunas par vērtēšanu gan skolās, gan žūrijās, gan visur kur citur. Un, skatot "Oskara" nolikumu, šķiet - tas notiek tik demokrātiski, tik daudzi cilvēki var piedalīties vērtēšanā. Atlases, atlases, kamēr tiek līdz līdz finālam - šķiet, siets ir tik pamatīgs un līdz finālam nokļūst pašas, pašas labākās filmas. Bet, kā tu, Māra, saki, var būt visādi - ka filmas nenoskatās, tomēr nobalso. Tāda sirdsapziņas lieta. Māra Rozenberga: Tik traki varbūt arī nav. Man liekas, ka tas bija "Straumes" franču producents, kurš, kad mēs ar viņu runājām par "Cēzara" balvu Francijā, sacīja: ai, man tie "Cēzari" neliekas tik vērā ņemami, jo zinu aizkulises, kādā veidā notiek balsošana un šai ziņā ASV Kinoakadēmijā tomēr ir daudz nopietnāks balsošanas siets, jo tur patiešām tehnoloģiski tiek monitorēts, vai konkrētais balsotājs noskatās filmu vai vismaz ir noskatījies pietiekamu skaitu ar filmām, lai viņam būtu tiesības balsot. Tehniski var redzēt, vai filma bijusi palaista. (..) Bet man liekas, ka ļoti interesantu aspektu minēja komponiste Lolita Ritmane, kuru mēs ar Andu abas satikām, jo viņa arī ir ASV Kinoakadēmijas biedre. Un Lolita  teica - viņasprāt, ļoti uz ASV Kinoakadēmijas balvas nomināciju būtu varējusi pretendēt arī Ginta Zilbaloža un Riharda Zaļupes komponētā mūzika filmai "Straume"... Un tad sākās stāsts par to, kādiem nosacījumiem būtu bijis jābūt, lai šī mūzika tiktu līdz nominācijai, proti, ir tādi mūzikas "skrīningi" - es pirmo reizi tādu terminu dzirdēju. Proti, nominantus nosaka konkrēto nozaru balsotāji, bet pēc tam visi balso par visu finālā. Lai tiktu līdz nominācijai, tev jābūt pamanītam no konkrētās nozares balsotājiem - šajā gadījumā komponisti balso par mūziku. (..) Lolita teica - ja būtu sākta masīva kampaņa četrus, piecus mēnešus agrāk, viņi būtu uzzinājuši, ka šāda mūzika ir, un tad būtu jau cita saruna... Tieši tādā veidā Lolita Ritmane bija ar savu mūziku "Dvēseļu putenim" nonākusi pirms dažiem gadiem "Oskara" nomināciju sarakstā... Vairāk - ierakstā.

Holivuda ir gatava uzņemt “Straumi” uz Oskaru sarkanā paklāja. ASV kinoindustrijas galvaspilsētā šonedēļ notiek spraiga gatavošanās gada lielākajam kino pasaules notikumam: nedēļas nogalē gaidāmajai ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai jeb “Oskariem”, kuriem divās kategorijās nominēta arī mūsu animācijas filma “Straume”. Pirmo reizi šim notikumam ir akreditēti arī Latvijas sabiedriskie mediji – Latvijas Radio un Latvijas Televīzija. Par Holivudas gatavošanos “Oskariem” reportāžā ziņo Māra Rozenberga. Ir desmit no rīta trešdienā, līdz Oskara ceremonijai vēl četrarpus dienas, bet šeit, pie Dolbija teātra jau tiek izritināts sarkanais paklājs. Un to dara šā gada Oskaru vadītājs, populārais ASV komiķis Konans Obraiens (Conan O'Brien). Sarkanā paklāja izritināšana ir “Oskaru” tradīcija, kam tiek pievērsta arī liela mediju uzmanība – kā jebkam, kas saistīts ar “Oskariem”. Simtiem īpaši akreditētu žurnālistu filmē un fotografē, kā Konans Obraiens joko par neesošajiem muskuļiem, stumj sarkanā paklāja rulli, un beigās apguļas uz tā. Uz sarkanā paklāja satiekam arī amerikāņu telekanāla ABC populāro izklaides žurnālistu Džordžu Penakio (George Pennacchio), kurš no “Oskariem” ziņo jau vairāk nekā 30 gadus. Penakio stāsta, ka “Oskariem” gatavojas visa gada garumā, skatoties filmas un intervējot to veidotājus, tāpēc pati ceremonija jau ir svētki – lai gan tāpat žurnālistam tas ir grūts darbs. Džordžs Penakio: ““Oskari” ir mana grūtākā nedēļa gadā, bet beigās ir lieliski padarīta darba sajūta. Mēs raidām visā pasaulē, un mans darbs palīdz skatītājiem saprast, kā te viss notiek. Jo, ja vien tu neesi šeit uz vietas, ir ļoti grūti saprast, kā tas ir – iet pa šo trako sarkano paklāju! (..) “Oskari” ir Holivudas lielākais notikums, kam nekas cits nestāv līdzās. Gaisā virmo goda un lepnuma sajūta: cilvēki ir pagodināti, ka viņu kolēģi industrijā ir nominējuši viņus šai prestižajai balvai.” Sarunā ar mums Džordžs Penakio tūlīt ievēro arī melnā kaķa krekliņus, kuros abas ar LTV kolēģi Andu Bošu esam ieradušās. Džordžs Penakio: ““Straume” ir lieliska filma! Nezināju, ko no tās gaidīt, bet tā izrādījās ļoti emocionāla. Man patīk, ka nav neviena dialoga, bet tu tāpat visu saproti! Un tas ir lieliski, ka “Straume” nāk no valsts, kas līdz šim nebija nonākusi ASV Kinoakadēmijas redzeslokā. Ceļā uz “Oskariem” tā jau ir savākusi tik daudz balvu. Vai tā varētu dabūt arī “Oskaru”? Jā, varētu! Un vai tas nebūtu lieliski Latvijai?!” Kaķa krekliņu atpazīst daudzi – mani uzrunā kino žurnālisti Lučija Magi (Lucia Magi) no Itālijas un Mario Sekelī (Mario Szekely) no Meksikas, kur “Straume” kļuvusi īpaši iecienīta. Mario Sekelī: “Meksikāņi dievina “Straumi” – man liekas, tāpēc, ka mums patīk kaķi un Meksikā vispār ir ļoti izkopta mājdzīvnieku kultūra. Man šķiet, mūsu skatītāji uztvēra “Straumes” dzejisko noskaņu, skaisto vizualitāti un stāstu par sastrādāšanos. Pašlaik tas ir tik aktuāli visā pasaulē! Līderi mums stāsta, ka nespējam sadarboties, bet šī filma parāda, ka varam gan! Jā, mēs mīlam “Straumi” un svētdien turēsim īkšķus!” Lučija Magi: “Man arī ļoti patika “Straume”! Priecājos redzēt, ka to nominēja ne vien animācijas filmu kategorijā, bet arī kā labāko starptautisko filmu. Es to skatījos kopā ar meitu, un sākumā viņa mazliet baidījās, bet filmas gaitā pilnīgi tajā iemīlējās. Un es tāpat! Tā ir tik poētiska un skaista! Tu jūties tā, it kā būtu tajā iekšā.” Abiem žurnālistiem ir liela “Oskaru” pieredze, Lučia balso “Critics Choice Awards”, bet Mario – “Zelta globusos”. Viņi stāsta, ka “Oskaru” laikā pilsēta pārvēršas: Lučija Magi: “Losandželosā “Oskarus” var just gaisā – te virmo satraukums un spriedze, Holivudā tiek slēgtas ielas, Saulrieta bulvārī viss ir par un ap “Oskariem”. Nevar nepamanīt, ka te notiks kaut kas ļoti liels!” Mario Sekelī: “Mums, kino žurnālistiem, tas ir kā atspoguļot “Superbowl”. Šajā pasākumā ir iesaistīti tik daudzi cilvēki, ka nav brīnums, ka pilsētā tos dievina! Varbūt, izņemot tos, kas te tuvumā dzīvo, jo tiek slēgtas ielas. Bet šis notikums ir daļa no Losandželosas identitātes, jo tā taču ir pasaules kino galvaspilsēta!” Mario Sekelī par “Oskariem” ziņo jau kopš 2001.gada un pieredzējis, kā laika gaitā pieaug drošības pasākumi. Šobrīd akreditācijas noteikumi ir tik stingri kā reti kur. Tai skaitā žurnālistiem kategoriski aizliegts fotografēt savas akreditācijas kartes, lai tās nevarētu viltot, un pat staigājot tās jāgriež otrādi, lai kartes nejauši nevarētu nofotografēt kāds cits. Uz sarkanā paklāja, kur ierakstījām šīs sarunas, ceremonijas laikā drīkstēs atrasties tikai neliela starptautisko mediju izlase. Jau 28.reizi tur būs arī pieredzējušais telekanāla NBC operators Hosē Hernandess (Jose Hernandez). Hosē Hernandess: “Šī mums ir ļoti spraiga nedēļa, garas darba stundas, daudz notikumu ap “Oskariem”. Vakar filmējām Gubernatoru balli, šodien bija sarkanā paklāja izritināšana, vēl dažādi pasākumi. Pašā Oskaru dienā strādāsim no agra rīta līdz vēlam vakaram. Katru gadu viss it kā notiek līdzīgi, bet mainās sejas, jāzina gan jaunās, gan pieredzējušās slavenības. Gadu gaitā “Oskaros” ir augusi daudzveidība – ne vien slavenības ir dažādākas, bet arī žurnālisti. Uz sarkanā paklāja ir arvien vairāk podkāsteru, jūtuberu, influenceru – Akadēmija viņus sākusi uztvert nopietnāk. Šajā darbā nedrīkst nogurt. Es esmu savā darba režīmā, bet reizi pa reizei izdodas noķert arī mazliet prieka – o, rekur mans mīļākais aktieris, skat, kāda kleita, ak dieniņ, kas tam vīram ir mugurā... 90% laika esmu darba režīmā, bet ir jautri!” “Oskaru” vērienu un sava svarīguma apziņu nevar pat attāli salīdzināt ar rāmo un demokrātisko Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu, no kuras ziņojām 2024.  gada decembrī. Vairums “Oskariem” akreditēto žurnālistu nevar pat pretendēt uz iespēju pasākuma laikā atrasties “Dolby” teātrī (kas, starp citu, ir iebūvēts parastā iepirkšanās centrā Holivudas bulvārī) – vieta, kur tiek filmētas visas uzvarētāju intervijas, ko parasti redzat TV ekrānos, atrodas viesnīcā līdzās teātrim, kur “Oskaru” ieguvējus lielā konferenču telpā sagaidīs simtiem žurnālistu no visas pasaules. Un jā, saskaņā ar “Oskaru” noteikumiem arī viņi reportāžas pie saviem datoriem veidos smokingos un vakarkleitās.

Kamēr nav pamiera vienošanās, vēl nevaram runāt par miera uzturēšanas misiju Ukrainā. Sākumā mums jānodrošina, lai Ukrainai pie sarunu galda ar Krieviju un ASV būtu līdzvērtīga vieta. Tā intervijā Latvijas Televīzijai sacīja Lietuvas premjerministrs Gintauts Palucks, kurš bija ieradies oficiālā vizītē Latvijā. Lietuvas valdības vadītāju izvaicāja Paula Koškina.

"Godīgi sakot, es neizslēdzu iespēju, ka Ukraina vēl var tikt sakauta. Piemēram, ja ASV izlemj vairs nesniegt militāru atbalstu. Un, ja Krievija turpina cīnīties, kā to tā dara tagad un pat pastiprinot intensitāti, visticamāk, sarunu gaidās. Bet nu ticamākais iznākums šobrīd ir pauze karadarbībā, kas būtu iesaldēta konflikta formātā." sarunā ar Latvijas Televīziju saka Lielbritānijas domnīcas “Chatham House” Krievijas pētnieks Džons Lafs.

Populārā seriāla “Midsomeras slepkavības” galvenā varoņa vizīte Rīgā un Zaķusalā, Latvijas Televīzijā. Aktieris Nīls Dadžens jeb inspektors Bārnabijs par lomu, kas nelaiž vairs vaļā.

"Pati galvenā šajā laikā ir cerība," uzskata Latvijas Televīzijas žurnāliste, skatītāju tik iemīļotā raidījuma "Ielas garumā" veidotāja, daudzu portretraidījumu un filmu autore un arī Latvijas sabiedrisko mediju balvas "Kilograms kultūras" žūrijas pārstāve Lilita Eglīte, kura cenšas sekot līdzi visiem notikumiem kultūras jomā, bet balvas "Kilograms kultūras" kontekstā viņas prioritātes ir vizuālā māksla, kino un teātris.... Šovakar pulksten 17.30 Latvijas Televīzijas 1. kanālā būs skatāms jau trešais Lilitas veidotais raidījums par Jelgavu, bet pulksten 21.05 Rīgas kinostudijā sāksies balvas "Kilograms kultūras" pasniegšanas ceremonija un koncerts, ko tiešraidīs arī "Klasika". Ilze Medne: Raidījuma "Ielas garumā" jaunākais raidījums, kuru lūkojām februāra sākumā, bija veltīts ceļojumam uz Alsungu, un tas nu bija viens meistardarbs, ne raidījums, kas mums ļāva to pilnasinīgo vasaras pilnbriedu un kultūras savdabības un bagātības sajūtu smelt pusstundas garumā pilnām riekšavām. Gribu jums teikt sirsnīgu paldies par to, ko jūs ar šiem raidījumiem darāt, jo man tā ir regulāra pote pa brīžam dziestošai patriotisma sajūtai. Latvijas Radio šāds mīļraidījums man ir "Stiprie stāsti", televīzijā - "Ielas garumā": kad noklausos un noskatos šos raidījumus, ir sajūta – ar mums viss būs labi, ja mums Latvijā ir tik skaisti, gudri un stipri cilvēki. Tikai jāprot viņus pamanīt, novērtēt un pateikt viņiem paldies. Lilita Eglīte: Ar mums patiešām viss būs labi, ja ir tādi cilvēki, un man jāatzīst, ka suitos bija viens no lieliskākajiem pēdējā laika piedzīvojumiem, jo tur patiešām ir šie cilvēki! Un ja man vēl izdodas viņus parādīt tā, ka kāds iedvesmojas, tad, manuprāt, ir sasniegts tas, kas žurnālistam ir jādara: viņam ir jāparāda tas, kas ir vērtīgs. Protams, jāatklāj arī tas, kas nav tik vērtīgs, tomēr pati galvenā īpaši šajā laikā ir cerība. Tas brīnišķīgais, ko dara cilvēki visapkārt Latvijā. Un suiti noteikti ir tādi. Ļoti, ļoti interesants piedzīvojums! Vai jūsu mērķis, veidojot raidījumu par suitiem, bija tieši tāds pats, kāds tas bija laikā, kad jūs pirms 22 gadiem sākāt veidot raidījumu "Ielas garumā"? Jā. Pirms tam gatavoju ļoti daudzus raidījumus par vēsturi: gan "Rīgai 800", gan vēl agrāk, kad strādāju Jaunatnes, skolēnu un bērnu raidījumu redakcijā: ar pusaudžiem ļoti daudz braucām pa Latviju, un es viņus mēģināju ieinteresēt novadpētniecībā, vēsturē. Pēc tam studijā bija konkurss. Bija arī tādi raidījumi kā "Ejam meklēt!", "Pieturiet!", "Zaļais kvadrāts". Principā tēma visu laiku bijusi viena un tā pati – līdz pat raidījumam "Ielas garumā". Cauri laikiem. Tikai toreiz tas sākās ar bērnu raidījumiem. Šogad man bija viena no brīnišķīgākajām raidījumu pieturām – tā bija Subatē, kur atgriezos pēc 30 gadiem, bet sastapu tos pašus cilvēkus, ko biju intervējusi toreiz, kad viņi bija mazi bērni… Piemēram, viena meitene dziedāja to labi zināmo dziesmiņu Šuju lellei jaku. Pēc raidījuma par Subati viņa man atsūtīja videosveicienu, un tas bija brīnišķīgi! Subate ir viena izcila vieta! Maza vietiņa, arī sarežģīta vietiņa, jo tur vairs nav centra, bet tur ir brīnišķīga koka arhitektūra un tur ir ļoti aizrautīgi cilvēki, kuri stāv un krīt par to un veido savu vidi ļoti skaistā vietā – pie diviem ezeriem. Vai jums ir karte, kurā jūs ar raibiem karodziņiem atzīmējat vietas, kurās esat bijuši un filmējuši?  Šādu karti pirms gadiem desmit izveidoja portāls LSM, un tā karte tur ir joprojām, tikai tā kādu laiku bija neaktīva. Tagad mūsu raidījuma izpildproducents Gunārs apņēmies šo karti atkal atdzīvināt un papildināt ar visām tām ielām un vietām, kur esam bijuši pēdējā laikā. Tā kā meklējiet šo karti LSM! Kuri ir blīvākie maršruti? Ārpus Rīgas ļoti daudz esam filmējuši Jūrmalā. Jo tur bija un joprojām ir brīnišķīgi vēsturnieki – Inga Sarma, arhitekts un kultūrvēsturnieks Rihards Pētersons, vēsturniece Ausma Pētersone. Starp citu, nākamais raidījums 1. martā būs Kāpu ielas stāsta turpinājums. Iet kopā ar Rihardu Pētersonu allaž ir ļoti aizraujoši, jo tad tu pamani Jūrmalas arhitektūrā ļoti daudzas nianses. Lai gan es pa kādu ielu pirms raidījuma esmu nostaigājusi jau daudzas reizes, tad, kad ejam kopā ar Rihardu, ir savādāk. Nebiju bijusi Jelgavā, lai gan pati esmu no Jelgavas, tur esmu dzīvojusi kādu laiciņu, un mani vecāki tur dzīvoja, bet es kaut kā nevarēju saņemties stāstīt par Jelgavu, jo tas, kāda šī pilsēta tika sabūvēta padomju laikā, un salīdzināt to ar seno Jelgavu – kaut kā sāpīgi... Īsti nemācēju tam pieķerties. Bet tagad jau tapis trešais raidījums par Jelgavu! Šovakar būs stāsts par Parka ielu ar trim parkiem Jelgavā. Tā ka var atrast arī tādas vietas. Ļoti mīļa pilsēta man ir Liepāja, kur esmu ļoti daudz filmējusi, atgriežoties šeit ik pēc laiciņa – pēc gadiem pieciem, diviem, kā nu kuru reizi. Latvijā esmu bijusi visos novados, daudz Latgalē, un šogad arī pirmo reizi Rēzeknē. Ir vēl dažas vietiņas, kur vēlētos aizbraukt. Jo "Ielas garumā" esmu mēģinājusi darīt tā – gan Rīgā, gan arī pēc tam novados –, ka nav visu laiku viens un tas pats rajons, apkaime, jo tur tomēr ir diezgan daudz līdzīga. Lai skatītājiem nekļūtu garlaicīgi, pamainu vietas. Vairāk – audioierakstā.

ASV klātbūtne Eiropā ir pārvērtēta. Ja Francija un Vācija uzņemtos lielāku vadību, Eiropa savu drošību varētu garantēt pati. Tā intervijā Latvijas Televīzijai sacīja Kremļa opozicionārs Garijs Kasparovs, kurš arī piedalās Minhenes drošības konferencē.

Pasaulē iecienītajam britu detektīvseriālam „Midsomeras slepkavības” ir savs, ne ar ko nesajaucams rokraksts – ekscentriski ļaudis un daudzskaitlīgas un brīžam neticami ērmīgas slepkavības uz skaistas Anglijas lauku ainavas fona. Ja esat seriāla fanu vidū, droši vien pamanījāt, ka šonedēļ Rīgā viesojās „Midsomeras slepkavību” galvenais varonis – detektīvs Džons Bārnabijs, pareizāk sakot, viņa lomas atveidotājs Nīls Dadžens (Neil Dudgeon). Kā norāda Latvijas Televīzijā, šī vizīte notika par godu seriāla gaidāmajai divdesmit piektajai sezonai un tā lielajai popularitātei Latvijā, kur „Midsomeras slepkavības” ar stabili augstiem reitingiem LTV rāda kopš 2011. gada. Savā spraigajā Rīgas vizītē detektīva Bārnabija lomas atveidotājs Nīls Dadžens atrada laiku iegriezties arī Latvijas. Saruna ar Nīlu Dadženu angļu valodā "Man šķiet, ka tas ir populārs tieši tāpēc, ka tas ir tik britisks! Lietas, kas cenšas patikt visiem, kļūst bezformīgas un banālas. Bet, ja stāsts ir par ļoti konkrētu vietu un konkrētiem cilvēkiem un tu tam pieej godprātīgi, tad šo cilvēcisko patiesību viegli varēs iztulkot jebkurā valodā un kultūrā," seriāla „Midsomeras slepkavības” popularitāti vērtē Nīls Dadžens. "Cilvēciskas lietas mums visiem ir saprotamas. Jā, varbūt cilvēki to uzskata par britisku, bet šis seriāls turpinās jau tik ilgi, ka varbūt tas pats sāk definēt, ko cilvēki uzskata par britisku… Viena no „Midsomeras slepkavību” lielākajām zvaigznēm, protams, ir Lielbritānijas lauku ainava, kurā tas tiek filmēts – visi tie lielie nami un baznīcas, tajā visā patiešām ir kaut kas ļoti anglisks. Un tad, protams, visi ekscentriskie varoņi. Arī pati detektīvstāstu jeb „kurš vainīgs” tēma aizved pie tādiem ļoti britiskiem autoriem kā Agatas Kristi un Dorotejas Seijersas. Lai gan daudzām kultūrām, protams, ir pašām savi slavenie detektīvi. Man jaunībā ārkārtīgi patika lasīt Agatas Kristi, Reimonda Čandlera un līdzīgu autoru darbus, jo tajos ir iebūvēta spriedze un noslēpumi. Vienmēr viss sākas ar slepkavību un beidzas ar atrisinājumu. Un pa vidu tu iepazīsti varoņus, kuri ir katrs savā veidā interesanti. Gan „Midsomerā”, gan citos detektīvstāstos cilvēki mūždien melo policijai – vai nu viņi kaut ko slēpj, izliekas par kādu citu, zog naudu vai kādu krāpj… Un man liekas, ka cilvēkiem patīk skatīties, kā cilvēki melo, mēģināt uzminēt, kāpēc viņi melo un kurš no visiem meļiem ir slepkava. Un tas ir arī par noslēpumiem, kādus glabā šīs noslēgtās kopienas. Tā ir universāla recepte: divi policisti dodas uz kādu nomaļu ciematu un atklāj tur apslēpto spriedzi…" (..) Pārsteigumu „Midsomeras slepkavībās” patiesi netrūkst: šis seriāls ir slavens ar ļoti ekscentriskām un ērmīgām slepkavībām – cilvēkus nogalina siera ruļļi, vīna pudeles, veļas žāvētāji un kas tik vēl ne. Šķiet atsvaidzinoši, ka šis seriāls sevi neuztver pārāk nopietni. Cik liela nozīme „Midsomeras slepkavībās” ir humoram? Nīls Dadžens: Jā, protams! Kad man piedāvāja pārņemt lomu no iepriekšējā detektīva Bārnabija lomas atveidotāja Džona Netlsa (John Nettles),  es ļoti nopriecājos, jo jau pirms tam biju liels „Midsomeras slepkavību” fans. Zināju, kas man šajā seriālā patīk un kāpēc, tāpēc viegli varēju ielekt šajā noskaņā. „Midsomeras slepkavībās” man ļoti patīk šis sajaukums starp detektīvstāstu un ērmīgajiem, humorīgajiem brīžiem. Daudzas no slepkavībām, kā jau teicāt, notiek savādos un pārspīlētos apstākļos. Un tas viss šim seriālam piešķir savu īpašu rokrakstu arī britu televīzijas kontekstā. Citos kriminālstāstos un detektīvos neviens nepiesien upuri pie koka, neieziež ar trifeļu eļļu un neatstāj mežacūkām par barību. Jebkurā citā seriālā tas liktos pārāk traki un absurdi. Bet tas, cik radoši mūsu scenāristi pieiet slepkavību mākslai… Cerams, ka tur saglabājas zināma ticamība, lai jūs spētu šo stāstu izbaudīt, bet tās nav situācijas,  kur cilvēki varētu sākt uztraukties – ak dieniņ, arī man no pils fasādes varētu uzkrist uz galvas akmens briesmonis un nogalināt mani! Tas ir pārāk ērmoti, lai cilvēki to uztvertu personiski.   Šī bija pirmā „Midsomeras slepkavību” titulvaroņa vizīte Baltijas reģionā, reklamējot seriāla gaidāmo 25-to sezonu. Jau vakar Nīls Dadžens devās līdzīgā vizītē uz Prāgu, bet seriāla jaunāko sēriju uzņemšana sāksies marta beigās. 

Ārā beidzot parādījies kaut kas līdzīgs ziemai un vēsturiski tieši šis laiks ir saucams par gada aukstāko daļu – tieši janvāra pēdējās un februāra pirmās dienas. Šajā laikā zināmi vēsturē lielākie sala periodi, kad arī Latvijā temperatūra sasniegusi -40 grādus. Tāpēc stāsts par aukstuma viļņiem. Kur tie palikuši, jo pat -30 grādu sals ir kļuvis par ārkārtēju retumu, kur nu vēl -40. Tas bijis tik sen, ka digitalizētajos Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas arhīvos pat nav nekā lāga par to saglabājies. Pēc pāris gadiem būs 69 gadadiena Latvijas absolūtajam aukstuma rekordam. 1956. gada 8. februārī Daugavpilī sals sasniedza -43,2 grādus. Aukstuma viļņu kļūst mazāk un tie ir siltāki. Reti sasniedzam ievērības cienīgus aukstuma rekordus. Pēdējo reizi zem -35 grādiem temperatūra Latvijā noslīdēja pirms 22 gadiem – 2003. gadā. Toreiz aukstuma dēļ radās daudz neērtību un pat posta, ko šķiet esam sen aizmirsuši, ka tā varētu būt - bija problēmas satiksmē, lauksaimniecībā, apkurē, ūdens apgādē, ezeros slāpa zivis.

Balvu nominācijas un balvu gaidīšana. Ētiski un pat krimināla rakstura jautājumi mākslas un izglītības procesos. Janvāra pēdējā dienā saruna par kultūras izcēlumiem gada pirmajā mēnesī. Kultūras rondo sarunājas kritiķe Ieva Rodiņa no "kroders.lv", Anete Ašmane-Vilsone, Latvijas Radio 3 "Klasika" un Latvijas Televīzijas raidījuma "Kultūršoks" žurnāliste, režisore Ieva Ozoliņa, radio "NABA" autorraidījuma "Disociatīvā fūga" vadītāja, un kritiķis Aivars Madris no portāla "Delfi", kurš janvārī ieguva Normunda Naumaņa balvu mākslu kritikā.

“Kabeļu drošība Baltijas jūrā ir aktuāla ne tikai mūsu reģionam, bet daudz plašākai pasaulei,” – tā intervijā Latvijas Televīzijai sacīja Somijas ārlietu ministre Elina Valtonena. Ministres ieskatā – valstis plaši sadarbojas, lai nepieļautu sabotāžu. Taču lielākā problēma joprojām ir “ēnu flotes” kuģi, kuri apiet Krievijai noteiktās sankcijas un apdraud kabeļu drošību. Ar Somijas ārlietu ministri sarunājās Ina Strazdiņa.

Fotogrāfijas, kas parāda kara sāpes un reizē Ukrainas nesalaužamību. Tāda ir Latvijas Televīzijas žurnālistes Inas Strazdiņas un operatora no Ukrainas Maksima Peņko kopīgi veidotā izstāde, kurai dots nosaukums „Kara piezīmes. Ukraina”. Abu žurnālistu fotogrāfijas skatāmas Pedvāles Starptautiskās mākslinieku rezidences izstāžu zālē. Pedvāles izstāžu zālē atklāšanas dienā sanākušo ir daudz, pie katras fotogrāfijas neliels apraksts, tāpēc ikviens pakavējas ilgāk. Latvijas Televīzijas žurnālistes Inas Strazdiņas un operatora no Ukrainas Maksima Peņko fotogrāfijās redzam to, ko viņi skatījuši savām acīm. Fotogrāfiju autors  Maksims Peņko izstādes atklāšanā pievienojas attālināti, jo atrodas Odesā. Makslims Peņko strādā medijos kopš 2005.gada, bijis žurnālists, video operators, raidījumu inženieris. Kā pats mēdz sacīt: medijos nav strādājis tikai par direktoru un apkopēju. Sākoties pilna apmēra iebrukumam, sadarbojas ar ārvalstu medijiem, arī ar Latvijas Televīziju. Izstādei ir arī katalogs, to mudinājis izveidot  Pedvāles mākslas parka veidotājs un biedrības „Pedvāle” vadītājs Ojārs Feldbergs. Fotoizstāde „Kara piezīmes. Ukraina” skatāma līdz 31.martam Pedvāles Starptautiskās mākslinieku rezidences izstāžu zālē katru dienu no 10.00 līdz 16.00. Pēc tam  izstādi iecerēts rādīt Rīgā, Zaķusalā.

Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves 18. janvārī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas "Zelta mikrofons 2025" ceremonijā balvas "Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā" saņems televīzijas režisore Svetlana Rudzīte un festivāla "Bildes" rīkotāja Tija Auziņa. Ja Tiju Auziņu esam dzirdējuši vairākās intervijās, tad Svetlana Rudzīte vienmēr palikusi aizkadrā, arī tagad grūti pierunājama sarunai, bet tā kā mūs vieno pirmais raidījums tolaik vēl nepabeigtajā Zaķusalas studijā – „Mikrofona aptaujas” koncerts, Svetlana tomēr piekrīt, viesojos Zvejniekciemā, kur Rudzīši (Svetlana kopā ar vīru, operatoru Juri Rudzīti) pārcēlušies nesen. Tagad, protams, muzikāli šovi televīzijā šķiet pašsaprotami, bet tā nebija tad, kad Latvijas Televīzija vēl bija jauna  

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis Tas bija 1960. gadā. Skolā, stundu laikā, klasē ienāca sveši cilvēki. Viens no viņiem bija televīzijas režisors Arvīds Cepurītis. Viņi meklēja bērnus TV uzvedumam, un kā par brīnumu izvēlējās mani. Piedalījos TV uzvedumā "11-13 LAB". Tas izvērtās jautrā piedzīvojumā. Tas man ļoti iepatikās! Tajā laikā tikos ar populāriem aktieriem: Karpu Klētnieku, Veltu Skursteni, Valentīnu Skulmi, Artūru Kalēju. Tā tas arī sākās. Režisors Arvīds Cepurītis ieteica pamēģināt paspēlēt teātri Pionieru pilī. Un tā pamazām, palēnām es nolēmu kļūt par aktieri. Bērnu teātrī spēlēju Tomu Soijeru kopā ar Valdi Lūriņu, "Parastajā brīnumā" – Emīlu. Nu, domāts darīts – jāstājas aktieros. Tajā gadā bija divas iespējas: Drāmas teātra kurss Alfrēda Jaunušana vadībā un Jaunatnes teātra kurss, kuru vadīja Lūcija Baumane. Man par lielu sarūgtinājumu, ne vienā, ne otrā mani neuzņēma. Toties padomju armijā mani uzņēma bez iestājpārbaudījumiem un nosūtīja uz Tālajiem austrumiem. Bet doma par teātri palika. Mamma un draugi man uz armiju sūtīja avīzes "Literatūra un Māksla" un arī grāmatas. Aptuveni zināju, kas Latvijā notiek mākslas jomā. Atgriezos no armijas un turpināju stādāt par režisora palīgu Latvijas Televīzijā. Kādu dienu režisore Astrīda Savisko man saka: "Ko tu pa to televīziju, Leļļu teātris uzņem aktieru kursu, tur papildus uzņemšana, ej pamēģini!" Kursu vadīja Tīna Hercberga. Mani uzņēma, bet ar noteikumu, ka jāpanāk mācībās jau studēt sākušos. Tā arī darīju. Tā bija kaut kāda maģija, burvība! Divas puses: viena – tumšā skatītāju zāle, otra – prožektoru izgaismota skatuve aiz širmja. Kursa vadītāja Tīna Hercberga iepazīstināja kursu ar jaunpienācēju – tas ir, ar mani. Pirmo reizi pārkāpjot auditorijas slieksni un ieraugot nākamos kursa biedrus, acīs iekrita blonda meitene ar neparastu vārdu – Biminita. Pieķēru sevi, ka galva bija pagriezusies viņas virzienā. Droši vien tā sākas patikšana vai jūtu ķīmija, bet tagad pirmajā vietā bija mācības. Vienīgais, ko no visiem pazinu, bija Egons Maisaks. Iestājoties studijā, radās jauni draugi. Mani uzņēma kā savējo. Tūlīt pat pie pirmā galda atradās brīva vieta. Galda biedri bija Vija Blūzma, Mihails Ļinovs, Māris Putniņš, Jānis Bīne. Tā sakās studijas. Dienā lekcijas, nodarbības. Vakaros un naktīs – obligātā literatūra, konspekti, gatavošanās eksāmenu kārtošanai. Grūtības bija saprast mācību būtību. Teorijā viss bija labi, bet praktiskajos darbos – etīdē ar rokām, ar lellēm, dzīvajā – bija nepieciešama palīdzība. Biju stīvs kā koka gabals. Domāju – tas ir jauki, bet nekas no tā nesanāks. Manu pesimismu vienreiz un uz visiem laikiem izkliedēja Māris Putniņš. Beidzot studiju, kļuvu par aktieri, taču grūti atrast kādu, kas gribētu kļūt tikai un vienīgi par Leļļu teātra aktieri... Kā viss turpinājās tālāk – par to nākamreiz, kad stāstīšu par mākslinieku un scenāristu Māri Putniņu.

Bašara al-Asada režīma sabrukums Sīrijā var būt iespēja Tuvajiem Austrumiem izveidot jaunu drošības arhitektūru reģionā. To intervijā Latvijas Televīzijai pauda Izraēlas Nacionālās drošības studiju institūta (INSS) vecākais pētnieks un Izraēlas bijušais vēstnieks Krievijā Arkādijs Milmans. Viņaprāt, Bašara al-Asada režīma sabrukums ir katastrofa Krievijai.

Kopš maija, kad animācijas filma "Straume" tika izrādīta Kannu kinofestivālā, tās režisors Gints Zilbalodis vairāk laika pavadījis ceļā un dažādās pasaules valstīs, nekā mājās, Latvijā. Ir svarīgi, ka filmas veidotāji ir klāt festivālos un filmas pirmizrādēs visā pasaulē, atzīst "Straumes" producents un scenārija līdzautors Matīss Kaža. Tomēr tas prasa arī daudz spēka, atzīst viņi abi. Latvijas Televīzijai bija iespēja būt klāt Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanā un vērot kino un balvu industrijas aizkulises - sarunas, nebeidzamas intervijas, fotografēšanos. Un patiesībā - būt uz sarkanā paklāja nav nemaz tik vienkārši.

#DigitālāsBrokastis turpina tehnoloģiju pasaules aktualitāšu atskatu 2024. gadā ar visaptverošu sarunu par gada aizraujošākajiem sasniegumiem auto nozarē. Kādas tendences novērotas? Kādas tehnoloģijas pārsteidza? Un ko varam gaidīt no 2025. gada? Digitālo brokastu virtuve pilna ciemiņiem! Viesos Egija Gailuma, uzņēmēja un auto entuziaste, Gusts Kikusts, "Tavs Auto TV" vadītājs un Latvijas Televīzijas žurnālists, Māris Ozoliņš, "iauto.lv" redaktors, kā arī Raimonds Zandovskis, "Delfi auto" redaktors. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Stāsta ilggadējā Latvijas Televīzijas redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Šis būs stāsts par Latvijas Televīzijas neatņemamu un būtisku  sastāvdaļu – par grimētājām. Bez viņām mēs neviens neesam bijuši kadrā. Pirms raidījuma grimēja ikvienu – gan raidījuma vadītāju, gan intervējamos viesus. Mana visspilgtākā izjūta – grimētavā īsu brīdi pirms tiešā ētera vai ieraksta es ieguvu  mieru. Mani ne tikai saposa un apčubināja, bet sarunās nomierināja, likās, pat deva iedrošinājumu: “Tu to vari! Tev izdosies!” Joprojām man tā ir neatbildēta mīkla – kā grimētājas prata ar mums tā strādāt, lai, izejot no grimētavas, es justos ne tikai smukāka (frizūra, grims), bet arī pārliecinošāka. Par to jums, cienījamās grima meistares, milzu paldies! Pirmā meistare manās acīs bija Asja Strēle – sākusi strādāt Latvijas Televīzijā tai gadā, kad es piedzimu. Viņa bija grima māksliniece vispārākajā pakāpē, strādāja ne vien ikdienas darbus, bet veidoja grimu un parūkas Latvijas Televīzijas uzvedumiem. Tad nāca atturīgā un stingrā Irisa Treimane, dziļi inteliģentā un vienmēr perfekti sakoptā Biruta Magele. Reiz viņa man grimētavā teica: “Tev nu gan šodien tāds cārs kostīms mugurā!” Ilgi domāju – vai tas ir kompliments vai nopēlums? Tomēr izrādījās pirmais – atzinība par apģērbu kā atspulgu no cara laika galma. Manas (ar nozīmi – manas iemīļotās) grimētājas bija Brigita Stūrīte un Dagnija Gaubšteina, vēlāk arī Maruta Meliņa. Viņas prata ne tikai pareizi uzlikt grimu un sataisīt matus, lai kadrā izskatītos labi (tikai vēlāk sapratu, ka mans skats spogulī ne vienmēr atbilst skatam TV ekrānā, un pēdējais allaž bija noteicošais). Viņas bija izcili sarunu biedri, es pat teiktu – psihoterapeiti pirms iziešanas ēterā. Nekad, nekad man nebija jāpārķemmē mati vai jāpalabo grims. Viss tika izdarīts perfekti. Tolaik, kad sāku strādāt Latvijas Televīzijā (tās bija 70. gadu beigas), mēs katrs ģērbāmies savās personīgajās drēbēs. Nebija nekāda stilista kā šodien. Ik reizi pirms raidījuma ar režisoru pārrunājām, ko vilkt mugurā, kas būtu atbilstošākais šai konkrētai reizei. Bija jāizvēlas no sava skapja. Nekādas ķezas ar to negadījās. Manai māsai Gundegai gan reiz pēc “Apvāršņa” raidījuma trakta mēģinājuma palūdza noņemt kaklarotu – tā pārlieku atgādinot krustu. Kaut pirkta  padomju laikā smalkā mākslas salonā, tā neiederējās vecāko klašu skolēnu raidījumā. Ko darīt? Māsa vakarā raidījuma tiešraidē bija askētiski melnā kleitiņā, bez savas sudraba rotas. Bija daži īpaši notikumi, kad mums, tā sauktajām “ētera sejām” šuva individuālus tērpus. Latvijas Televīzija savu 45. dzimšanas dienu 1999. gada novembrī svinēja Latvijas Nacionālajā operā. Mums katrai modelēja vakartērpu, neprasot, vai tev patīk vai nē. Man savējais ļoti patika, pēc tam šo kleitu pat nopirku. Bet bija kolēģe, kam nebija pa prātam modistu piedāvātais, un svarīgajā tiešraidē viņa ieradās pašas sarūpētā Nīcas tautas tērpā. Pirms ētera ar mums strādāja tobrīd nepazīstams modes mākslinieks Romans Andrejevs, kas tikai vēlāk kļuva par populāro Dāvidu. Viņš lika uzvilkt augstpapēžu kurpes un mācīja kustēties pa studiju, lai vēlāk to atkārtotu operā. Tā bija skaista Televīzijas dzimšanas diena ar noslēgumā piecu tenoru dziedātu speciālu veltījumu “Mūsu dzīve ir tiešraide”. Tā paša gada decembrī, ieejot jaunā gadu tūkstotī, Latvijas Televīzija rīkoja darbinieku Jaungada balli. Kopā ar kolēģiem sagatavojām deju priekšnesumu “Solis laikā” – kā dāvanu un pārsteigumu citiem. Atceros, cik pārsteigta biju pati, kad grimētāja Asja Strēle pirmo reizi mūžā mani ar parūkas palīdzību pārvērta par blondīni, sakot: “Nu tagad tu vari dejot savu “Rozamundi”!” Vēl kāds spilgts mirklis no Jaunā gada sagaidīšanas Doma laukumā tiešraidē 2002. gada 31. decembrī. Bija ļoti auksts, ap mīnus 20 grādiem. Grimējāmies Zaķusalā. Bija sagādātas gadu mijai piemērotas galvas segas. Man tika Elitas Patmalnieces balts cilindrs ar laimes pakaviņiem. Kā šodien atceros, cik iejūtīgi mani grimēja Brigita Stūrīte, sakot – viss būs labi, aukstumu pārcietīsiet. Un tā arī bija. Jaungada nakts Doma laukumā ne tuvu nebija tik salta kā sinoptiķu solītā. Un tajā savas siltās rokas klāt bija pielikušas mūsu grimētājas.

Latvijas Televīzijas filmēšanas grupai šodien Tbilisi bija ekskluzīva iespēja uz interviju aicināt Gruzijas prezidenti Salom Zurabišvili, kura, komentējot šīs dienas Konstitucionālās tiesas lēmumu, sacīja, ka nevienu Gruzijā vairs nesargā valsts pamatlikums. Tāpat viņa norādīja, ka valstij pašlaik nepieciešams lielāks Rietumvalstu līderu atbalsts, kuri ar savu klātbūtni Gruzijā varētu mainīt situāciju.

“Cilvēki Kanādā novērtē mūsu klātbūtni Latvijā,” tā intervijā Latvijas Televīzijai saka Kanādas ārlietu ministre Melānija Žolī. Viņa uzsver, ka arī Kanāda ģeogrāfiski ir salīdzinoši tuvu Krievijai un tāpēc apzinās, cik svarīgi ir ieguldīt drošībā. Gan par uzdevumiem Latvijā, gan par to, kā drošība pasaulē atsaucas pašā Kanādā ar ārlietu ministri Melāniju Žolī sarunājās Ina Strazdiņa.

“Rūpes par drošību un atbalsts Ukrainai ir mūsu valdības prioritāte,” tā sarunā ar Latvijas Televīziju saka Zviedrijas Eiropas Savienības lietu ministre Džesika Rozenkranca. Viņa šodien apmeklēja Rīgu, lai par to visu runātu arī ar Latvijas ārlietu ministri Baibu Braži. Zviedrija arī turpina izmeklēt sakaru kabeļu bojājums Baltijas jūrā un neizslēdz sabotāžas iespējamību. Par šo un citiem jautājumiem ministri izvaicāja Ina Strazdiņa.

Stāsta ilggadēja Latvijas Televīzijas redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Šis būs stāsts par brīdi, kam Latvijas Televīzija stāvējusi blakus un ko var dēvēt par brīdi "varēja būt, tomēr nenotika…" 2016. gada 28. maijā Cēsu pils parka estrādē norisinājās oriģināls deju uzvedums "Gredzenus mijot", ko, saprotams, ierakstīja Latvijas Televīzija. Tā idejas autore un mākslinieciskā vadītāja, deju ansambļa "Daiļrade" vadītāja  Iveta Pētersone-Lazdāne bija iecerējusi, ka šī uzveduma laikā reāli apprecas kāds jaunais pāris – jaunieši, kas nodomājuši precēties, bet viņiem jāizpilda visai grūts uzdevums – izcili labi jādejo un jābūt galveno lomu tēlotājiem. Šādu pāri Iveta sameklēja Latvijas Universitātes Tautas deju ansamblī "Dancis" – tie bija Lauma un Krišjānis. Viņi patiešām vēlējās apprecēties. Izcila ideja! Tik skaists stāsts Latvijas Televīzijas skatītājiem! Strādājām kopā pie tā ar režisoru Arvīdu Babri. Arvīds ir labs tautas deju pazinējs un augstākā līmeņa profesionālis pie televīzijas pults. Manā atbildībā bija redaktora darbs – visu deju horeogrāfiju lasījums, līdzīgi kā mūzikas redaktors ataino, piemēram, simfoniskā orķestra priekšnesumu. Mūs patiesi bija aizkustinājis stāsts par jauno pāri, kas deju uzvedumā "Gredzenus mijot" tos arī reāli uzvilks viens otram pirkstā. Gatavojāmies šim notikumam kā īstām kāzām: izstudējām Jāņa Znotiņa režiju, iedziļinājāmies Rasas Bugavičutes-Pēces tekstos, klausījāmies Jēkaba Nīmaņa skaņu partitūru, apguvām visu deju horeogrāfijas. Uzvedumam izmantoja daudzas piemeklētas dejas, kā arī speciāli šim notikumam radītas. Viss tika pakļauts vienam mērķim – izspēlēt (šajā gadījumā – izdejot) īstas vedības. Notikums! Tas tiešām bija notikums, kam līdzās stāv Latvijas Televīzija! Bijām gatavi uz vienreizēju brīdi – gredzenu mīšanu. Mēs to parādīsim! Mēs būsim šī mirkļa aculiecinieki! Un mūsu skatītāji nepastarpināti gūs emocijas no patiesa notikuma. Diemžēl deju uzveduma sagatavošanas gaitā mainījās svaru kausi. Kaut kur kuluāros izskanēja viedoklis no Kultūras ministrijas: "Kas tad tagad te būs? Kāds rīkos savas personīgās kāzas par valsts budžeta līdzekļiem?" Arī radošā komanda, kopā apspriežoties, pārvirzīja akcentus no reālām, dejas vidē uzburtām kāzām uz dejas uzvedumu – itin kā patiesu, bet tomēr butaforiju. Mēs izlēmām par labu patiesajai dzīvei, ne iestudējumam. Arvīds Babris sagatavoja operatoru, kas bija tērpies tāpat kā dejotāju puiši, un ar radio kameru plecā iesūtīja pašā laukuma viducī – aplī, kuru veidoja pusotrs tūkstotis dejotāju. Šī pulsējošā apļa vidū bija jaunais pāris – Lauma un Krišjānis. Viņi izpildīja senu kāzu rituālu un tad deva solījumu, viens otram pirkstā uzvelkot gredzenu. To visu tuvplānā parādīja operators Rihards Smelters. Ne tikai gredzenus, bet acis, emocijas, asaras… Un visapkārt virmojošo citu dejotāju prieku. Tas bija maģisks vakars. Tas bija stāsts, ko gribētu piedzīvot, izdejot daudzi. Jo mēs, uzveduma skatītāji, gan klātienē, gan pēc tam Latvijas Televīzijas ēterā, bijām liecinieki divu cilvēku mīlestībai un ģimenes iesākumam. Deju uzveduma "Gredzenus mijot" solisti Lauma un Krišjānis Šimji savus īstos gredzenus mija nedēļu pēc šī skaistā deju priekšnesuma. Tas notika turpat netālu no Cēsīm – Veselavas muižas parka estrādē. Šobrīd viņu ģimenē aug divi jauni dejotāji. Es būtu ļoti, ļoti laimīga, ja katrs stāsts par Latvijas Televīziju noslēgtos ar tik labām beigām.

Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" apbalvošanas ceremonijā balvas "Par mūža ieguldījumu skatuves mākslā" saņems Dailes teātra aktrises Lidija Pupure un Ilze Vazdika. Dailes teātra direktora kabinetā ir dubultiemesls dzert kafiju ar teātra grandāmām, kuras šogad "Spēlmaņu naktī" saņems balvas par mūža ieguldījumu. Ilze Vazdika un Lidija Pupure. Abas ir Dailes teātra 3. studijas audzēknes, šī studija jau nodēvēta par "pēdējiem romantiķiem", kam veltīta arī Silvijas Geikinas grāmata. Ingvildai Strautmanei ir tas gods dzert kafiju kopā ar Lidiju Pupuri un Ilzi Vazdiku. Un pajautāt. Un abas arī apstiprinoši atbild, ka ir "pēdējie romantiķi" ar visām viņu kļūdām... -- "Spēlmaņu nakts" 31. ceremonija notiks 23. novembrī Valmieras teātrī. Tiešraidē no pulksten 19.00 tai varēs sekot līdzi sabiedrisko mediju portālā LSM.lv un Latvijas Radio 1 ēterā, bet vēlāk vakarā – Latvijas Televīzijā.

Stāsta ilggadējā Latvijas Televīzijas redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme 2001. gada nogalē vēlējos izveidot “Provinces” raidījumu par cilvēkiem, kas dzīvo mājā bez elektrības. Ko viņi domā, kā jūtas, ko zaudējuši savā dzīvē bez mums tik ierastās ērtības. Izrādījās, ka māju bez elektrības Latvijā ir daudz, ap četriem simtiem. Gandrīz vai neticami, ka dzīvojam 21. gadsimtā! Bet kuru no tām izvēlēties? Meklējumos atsijājās viena pēc otras, līdz es atradu viņus – Ilzi un Lucijanu Vuguļus Gaigalavas pagasta “Liepusalās”, Rēzeknes pusē, meža vidū septiņus kilometrus no pagasta centra. Tas arī bija iemesls, kāpēc nomaļā māja palikusi bez elektrības. Bija gada tumšākais laiks – decembra vidus. Mēs, Latvijas Televīzijas brigāde, režisore Dace Pakule (vēlāk Kokle), operators Salvis Šāvējs, gaismotājs Normunds Pavlovskis, šoferītis Māris Ansons un es, žurnāliste Sarmīte Plūme, bijām rūpīgi gatavojušies, pat mazu elektrostaciju vedām līdzi, lai būtu, kur pieslēgt filmēšanas gaismas. Bijām nodrošinājušies fiziski un garīgi izturēt vienu dienu un vienu nakti mājā bez elektrības… Patiesībā viss iznāca citādi. Pie Ilzes un Lucijana Vuguļiem viņu "Liepusalās" mēs saņēmām tik daudz gaiša spēka un uzmundrinājuma kā reti kur. Mēs ieraudzījām to īpašo pasauli, kas mums, civilizācijas izlutinātiem un ērtību apņemtiem, paliek apslēpta. Pasauli, kurā virmo gara enerģija un dzīvo domas. Un kurā divi cilvēki, mijkrēslī iededzot petrolejas lampu, runā viens ar otru, nevis uzklausa televizoru. Ilze ienes blakusistabā [petrolejas] lampu un spēlē klavieres – tāds bija mūsu videostāsta pēdējais kadrs. "Liepusalu" saimnieki pēc raidījuma saņēma negaidītu labestības vilni: no Latvijas malu malām viņiem sūtīja sveces un petrolejas lampu cilindrus, dalījās ar rasējumiem un  shēmām par alternatīviem gaismas iegūšanas veidiem. Cilvēki vēlējās palīdzēt ar labu padomu, ar uzmundrinošu vārdu. Savukārt mēs par šo "Provinci" saņēmām daudz atzinību: tas bija Latvijas Televīzijas 2002. gada labākais analītiskais raidījums, vēlāk vairāku starptautisku televīzijas festivālu  uzvarētājs. Lai tā notiktu, mums bija jāsatiekas – Latvijas Televīzijas radošajai brigādei ar patiesiem tā laika varoņiem. Bez grima un uzspodrinājuma. Vai raidījums spēj mainīt kāda cilvēka dzīvi, atrisināt kādu samezglojumu? Jā, dažkārt jā. Elektrību "Liepusalās" ievilka pēc pieciem gadiem. Un tagad fragments no "Liepusalu" saimnieku vēstules raidījumam “Province”: “Krēsla slīdēja uz meža pusi un bija gatava atvēlēt savu vietu tumsai. Un tumsa nāca kā parasti – bieza un varena. Tūlīt tā noslēps visu – kurmju rakumus, sētas stabus un māju jumtus. Un tad notika neticamais! Tumsas blīvais deķis, kas vienmēr veiksmīgi bija pārklājis šo vietu, saplīsa, pašķīrās,  un spilgta gaisma izplūda no visiem māju logiem, un  pagalma  spuldze rādīja soļiem taciņu līkločus. Bija 2006. gada 22. decembris, un mums, "Liepusalu" māju iemītniekiem, gada tumšākā diena kļuva par visgaišāko." Šis ir visgaišākais mana laika “Provinces” stāsts visās nozīmēs.

Stāsta ilggadējā Latvijas Televīzijas redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Tas bija 1987. gada rudenī. Man piezvanīja rakstniece Marina Kosteņecka. Viņa vēlējās Latvijas Televīzijas populārajam raidījumam “Dialogs” pastāstīt par braucienu kopā ar Valkas pašdarbniekiem uz Baškīriju ciemos pie turienes latviešiem. Kosteņecka tik sajūsmināta stāstīja par mūziķu grupu, kas tur uzstājusies, un rosināja, lai mēs noteikti to uzaicinām uzstāties “Dialogā”. “Un tik skaisti ģērbušies!” cienījamā rakstniece piebilda. Tā arī izdarījām – uzaicinājām Valkas puišus, pilsētas kapelu “Bumerangs”, uz studiju, ierakstījām pāris dziesmu un parādījām tās “Dialogā”. Viņi patiešām muzicēja labi; visi ar muzikālo izglītību: klarnetists Vents Krauklis, akordeonists Aivars Trēziņš, skaistās balss īpašnieks Edmunds Mednis un vēl. Un apģērbušies tik neparasti un cienījami – melnās frakās ar tauriņiem. Tā bija izcili spoža debija televīzijā! Uz Latvijas Televīzijas “Dialogu” sāka plūst skatītāju vēstules: “Lūdzu, parādiet vēlreiz “Bumerangu”! Kas tie par puišiem? Pastāstiet mums!” “Bumerangs” ātri vien kļuva slavens. Jau nākamajā vasarā viņi Latvijas Televīzijā ierakstīja savu kocertprogrammu. 80. gadu beigās un 90. sākumā viņi sasniedza savas popularitātes kalngalus. Un tas bija sācies tieši raidījumā “Dialogs”. Ko viņi toreiz dziedāja? Ne taču populāro “Iet vilciens no Rīgas uz Valku”. Tās dziesmas vēl nebija. Bet bija citas, kas tik ļoti aizķēra skatītājus... Un tagad par pašu raidījumu “Dialogs”. Tas bija Latvijas Televīzijas Propagandas galvenās redakcijas paspārnē veidots izglītojoši izklaidējošs raidījums, kas balstījās uz skatītāju iesūtītajam vēstulēm. Tāpēc arī nosaukums “Dialogs”. Es tajā strādāju četrus gadus – no 1984. līdz 1988. gadam. Biju redaktore, un kopā ar kolēģi Jāni Prikuli vadījām šo sestdienas raidījumu, kas ēterā bija katru otro nedēļu. “Dialogam” tolaik rakstīja ļoti daudzi. Piemēram, 1986. gadā “Dialogs” saņēma 1100 vēstuļu. Uz visām bija jāatbild. Lielākoties tās bija tā sauktās satura vēstules: ar konkrētu jautājumu, kas jārisina un tālāk jāpārsūta kādai ministrijai vai valsts institūcijai, ar izteiktu viedokli, ko noderīgi citēt raidījumā, vai ar vēlmi pēc kādas izvēlētas mūzikas. Latvijas Televīzijā bija atsevišķa vēstuļu nodaļa, kas cītīgi sekoja līdzi vēstuļu apritei – vai uz to atbildēts laikā? Kam tā pārsūtīta un vai saņemta oficiāla atbilde? Ja pareizi atceros, tad uz skatītāja vēstuli, ja vien tā nebija anonīma (bet “Dialogam” tādas pienāca reti), bija jāatbild divu nedēļu laikā. Šodienas acīm raugoties, “Dialogs” bija raidījums ar itin kā vienkāršu shēmu: parunā – parunā – padziedi.  Bet tas skatītājiem patika. Un arī mums, raidījuma veidotājiem, tas deva gana brīvas rokas. Tolaik Latvijas Televīzija bija ciešā sasaistē ar Latvijas Radio. “Dialoga” “galviņā” (tā sauc raidījuma vizuālo un audio iesākumu) skanēja Latvijas Radio "Mikrofona aptaujas" attiecīgā gada dziesmas-uzvarētājas motīvi: bija gan Paula “Kamolā tinēja” un “Cielaviņa”, gan Marhileviča “Lūgums”. Ik pa laikam mēs ar pārvietojamo televīzijas tehniku izbraucām uz kādas mazpilsētas kultūras namu, lai tur tiktos ar skatītājiem, līdzi paņemot pa īpašam viesim. Centāmies stiprināt saikni ar savu skatītāju – ar klātbūtni, ar iemīļotu mūziku, ar cieņu pret vēstulēs izteiktiem dažādiem  viedokļiem.

"Karš Ukrainā ir par brīvību un arī par mūsu brīvību un demokrātiski balstītu pasauli. Ja jūs atļaujat kādam ar varu mainīt robežas un pēc tam cenšaties ar viņu vienoties, tad nu, es nezinu, kādu piemēru jūs rādāt," sarunā ar Latvijas Televīziju saka Igaunijas premjers Kristens Mihals.

Uzmākšanās skandāls Latvijas Mūzikas akadēmijā raisījis ļoti pretrunīgu reakciju sabiedrībā. Kā to vērtēt?  Krustpunktā diskutē Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne, profesore, mācītāja Dace Balode, sociālantropologs Artūrs Pokšāns, psiholoģijas doktore, Latvijas Universitātes asociētā profesore Ieva Stokenberga un sabiedrisko attiecību speciālists Kristians Rozenvalds. Pagājusi pusotra nedēļa, kopš Latvijas Televīzija savā raidījumā "Kultūršoks" pirmo reizi stāstīja par anonīmo anketēšanu Latvijas Mūzikas akadēmijā un liecībām par seksuāla rakstura uzmākšanos no pasniedzēju puses. Tagad savu darbu dara policija, notiek pārmaiņas un acīmredzot vēl notiks arī pašā akadēmijā. Nav šaubu, ka arī citām institūcijām nāksies pārskatīt esošos normatīvus, jautājums, vai tas arī būs jādara likumdevējiem? Bet notikušais atklāj arī to, kādi mēs esam kā sabiedrība. Droši vien arī tas skandāls tik plaši izvērsās, jo mums katram, pārējiem, ir savs viedoklis par to, kas ir noticis, un tas nebūt nav vienāds. Kamēr vieni raizējas par pārdarījumiem un seksuālo vardarbību, citi atkal uztraucas, ka tiek nojauktas dzimumu attiecību jeb dzimumu atšķirību robežas. Studentes stāsta, ka pat baidās ēdnīcā saskrieties ar pasniedzēju, jo ir emocionāli traumētas. Citas smīkņā un saka -  meitenes pašas koķetē un grib iegūt vīriešu uzmanību. Kāda ir sabiedrības nostāja, kad runājam par seksualitāti un pieņemamo vīriešu un sieviešu starpā un vispār attiecībās? Kas ir mūsdienu sabiedrības normas un normalitāte? Kāpēc tas ir tā? Šoreiz neierasta diskusija Krustpunktā studijā.

Balsi atguvuša Radio žurnālista dienasgrāmata, jeb neizskanējušo raidījumu piezīmes, klusuma laikā krāto domu dienasgrāmata. Kas prāta cienīgāk? Runāt, iejaukties, vairojot viedokļus? Vai apgūto klusuma pieredzi likt lietā, fokusējoties uz ar roku aizsniedzamām lietām? Esiet sveicināti! Ar jums sasveicinās Anda Buševica, un ir gan pēdējo mēnešu laikā ar mani kas noticis. Es biju zaudējusi balsi. Pavisam burtiskā nozīmē. Laringīts, balss zudums. Mēnešiem. Un man kā cilvēkam, kura profesija ir reizēm ar lielu sparu uzrunāt cilvēkus, tā bija nogalinoša, bet reizē arī ļoti interesanta pieredze. Samainīt runāšanas sudrabu pret klusēšanas zeltu. Izstāstīšu vienu piemēru. Ceļā uz Valmieras teātri kopā ar  brīnišķīgo Latvijas Televīzijas žurnālisti, raidījuma “Ielas garumā” veidotāju  Lilitu Eglīti, jau iepriekš brīdinu, ka es visu ceļu klusēšu. Nekā personīga, ārsts ieteicis pēc iespējas nenoslogot balss saites. Kolēģi tādas lietas saprot, un Lilita nejautāta sāk runāt pati. Ātri satumstošās ziemas dienas pelēkumā, ar acīm sekojot auto ugunīm, teju divas stundas ilgajā ceļā, es uzzinu Lilitas Eglītes dzīvesstāstu, līdz pat bērnības atmiņām, ģimenes likteņiem, dzīvi Televīzijas ēkā.  Tumsā kolēģes balss skan un skan, un, tuvojoties Valmierai, man ar pārsteigumu jāatzīst, ka tik skaista, viengabalaina, un dziļa, mūsu saruna līdz šim nekad nav bijusi. Varbūt es šo pieredzi kā intervēšanas tehniku varētu izmantot vēl kādreiz dzīvē? Nerunāt, bet būt blakus. Paklusēt. Līdz tie stāsti nāk paši.

Ir pagājis jau vairāk nekā gads, kopš Naukšēnu sociālās korekcijas iestādē ir iestājies klusums. Kolēģi no Latvijas Televīzijas savulaik tur atklāja ļoti nepievilcīgu iestādes ikdienu, un atbildīgā Izglītības un zinātnes ministrija neatrada cita risinājuma, kā iestādi slēgt, sakot, ka tur kaut ko salabot vairs nebija iespējams. Bet likvidācija, kā zināms, problēmu neatrisina. Mūsu vidū joprojām bērni, kas zog, lieto narkotikas, izvaro vienaudžus. Mēs arī bieži nemākam palīdzēt un nezinām, ko darīt. Tādu mazgadīgu bērnu šķiet, cietumā uzreiz neliksi, vai tomēr varbūt vajag visus uzreiz likt vienkārši kolonijā, vai kāds cits veids, kā palīdzēt? Kam ir jāaizpilda tukšums, kas izveidojies pēc "Naukšēnu" likvidācijas un cik tālu esam, lai atvērtu jaunu iestādi, kas tiešām palīdzētu jauniešiem? Krustpunktā analizē Pusaudžu resursu centra eksperte Romija Krēziņa, Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Mihails Papsujevičs, Valsts probācijas dienesta Probācijas programmu nodaļas vadītāja Krista Skara un "SOS" bērnu ciematu asociācijas pārstāve Agnese Igaune. Savukārt par jauniešu pieredzi "Naukšēnos" stāsts raidījumā Atvērtie faili.