Podcasts about arhitekt

Stāsta komponiste, literāte, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Gundega Šmite. Pārraides producente: Rūta Paula. Mēdz teikt – mūzika dziedina. Taču vai to var pierādīt zinātniski? Vai arī doma par mūziku kā dvēseles medicīnu drīzāk uztverama metaforiskā līmenī? Nu jau pavisam droši var teikt, ka tā nav metafora. Vairāki tūkstoši zinātnisku pētījumu apliecina, ka mūziku var  efektīvi lietot ārstēšanas procesā. Mūzikas terapija ir salīdzinoši jauna veselības aprūpes nozare ar aptuveni 70 gadu vēsturi. Taču mūzikas dziedējošais spēks ir apzināts jau izsenis un sakņojas jau cilvēces vēstures pirmsākumos. Vājinieki tika ārstēti ar mūziku jau seno cilšu kultūrās. Praktizētājam kopienā bija īpašs statuss. Tas tika publiski godāts, taču personiskā saskarsmē no viņa vairījās. Tika uzskatīts, ka šādam cilvēkam, kurš spēj nonākt kontaktā ar gariem, piemīt īpašas spējas. Muzicēšana, kā liecina seni alu zīmējumi, ietvēra bungu un citu no dabas materiāliem gatavotu perkusiju spēli, dziedāšanu un pat kustību rituālu. Senajā Ēģiptē mūzika tika lietota, lai ārstētu fiziskas un garīgas saslimšanas.Ārsti, kas bija arī priesteri, izmantoja dažādus instrumentus, tostarp flautas un seno sitaminstrumentu sistrumu, lai radītu hipnotisku skaņu pasauli. Bībelē minēts, kā Dāvids spēlējis liru brīžos, kad Zaulu apciemoja ļaunais gars. Dāvidam spēlējot, ļaunais gars atkāpās un Zauls juties labāk. Senie grieķi savukārt mainīja uzskatus par slimības dabu – līdz tam saslimšana tika uzskatīta par Dieva sodu un ļauno garu iemiesošanos. Antīkās Grieķijas filozofijā valdīja uzskats, ka mākslai jāatdarina realitāte un tās daļa arī ir kosmosa harmonija. Pitagors meklēja sakarības debesu ķermeņu un mūzikas skaņu izvietojumā, radot intervālu sistēmu, kura kļuva par pamatu Pitagora nosauktajai "sfēru harmonijai". Platons un Aristotelis rakstīja par to kā mūzika var ietekmēt cilvēka raksturu un morāles attīstību. Piemēram, viņi uzskatīja, ka jāizvairās no frīģiskā moda, kas rosina pasivitāti un samiernieciskumu, savukārt rekomendēja mūziku doriskajā modā kā drosmi un mērķtiecību rosinošu. Sākot ar viduslaikiem, Otomāņu impērijas ārsti pacientiem piegāja individuāli. Arī izraugoties piemērotu mūziku. Piemēram, saglabājušās liecības par dažādu tuvo austrumu skaņkārtu – makamu – ietekmi uz psiholoģisko labsajūtu. Rekomendācijas ietvēra ieteikumu sākt muzicēšanu ar skaļu augstas frekvences toņu atskaņošanu, bet vēlāk to mainīt uz maigu melodiju, pakāpeniski samazinot mūzikas skaļumu un intensitāti, lai vispirms piesaistītu agresīva pacienta uzmanību un pēcāk to izmainītu. Turklāt 15. gadsimtā celtām slimnīcām tagadējās Turcijas teritorijā piemīt arī laba akustika – pētnieki uzskata, ka tas saistīts ar mūzikas lietošanu ārstniecībā. 13 mūziķu ansamblis tika aicināts spēlēt mūziku trīs reizes nedēļā. Mūziķi spēlēja zem arkām un skaņa izplatījās pa koridoriem līdz pat pacientu istabām. Arhitektūrā dominēja kupola formas griesti, kas mūzikai nodrošināja nepieciešamo akustisko telpu.  19. gadsimtā sāka notikt mērķtiecīga un zinātniski virzīta ārstēšana ar mūzikas palīdzību. Tapa pirmās disertācijas. Kā arī tika veikta pirmā reģistrētās mūzikas terapijas intervences slimnīcas vidē. Viktorijas laikmeta "morālā pārvaldīšanas" laikos Anglijā notika koncertu organizēšana nabadzīgo iedzīvotāju patversmēs. Tika uzskatīts, ka koncerti veicina tādas sociālas iemaņas kā paškontroli, socializēšanos, kā arī prāta nodarbe ar mūziku liek cilvēkiem atgūt dzīvesprieku. Mūzikas terapija ieguva oficiālu statusu pēc Otrā pasaules kara, kad mūzika tika lietota, lai ārstētu kara veterānus ar posttraumatiskā stresa sindromu. Veterānu emocionālā stāvokļa uzlabojums lika mūzikas terapijas zinātnei drošus pamatus, un kopš tā laika tā kļuva par atsevišķu veselības aprūpes jomu. Sākot no 50. gadiem sākotnēji ASV, drīz pēc tam arī Eiropā tika dibinātas mūzikas terapijas asociācijas un dibinātas mācību programmas dažādās univeristātēs. Visbeidzot par mūzikas terapiju Latvijā – tās aizmetņi datējami ar 90. gadiem, kad pēc Mirdzas Paipares inicatīvas Liepājā viesojās mūzikas terapeits Rainers Hauss. Vēlāk atvērās Liepājas Universitātes maģistrantūras programma mūzikas terapijas specialitātē. Kopš 2006. gada mūzikas terapiju iespējams apgūt Rīgas Stradiņa universitātes maģistrantūrā, un mūzikas terapeiti Latvijā darbojas visdažādākajās jomas – gan strādājot slimnīcās, rehabilitācijas centros, gan privātpraksēs, palīdzot bērniem ar īpašām vajadzībām, senioriem ar neiroloģiskiem traucējumiem, kā arī demenci, darbojoties psihiatrijā, līdzdarbojoties onkoloģijā un daudzās citās veselības aprūpes sfērās.

Ob 20. obletnici smrti arhitekta Vlasta Kopača so se v Muzeju za arhitekturo in oblikovanje posvetili enemu njegovih pogosto manj izpostavljenih projektov –spomeniku okupaciji in uporu, ki je prvotno nosil ime Pot ob žici okupirane Ljubljane. Na gradu Fužine si torej lahko ogledamo razstavo o procesu nastajanja največjega javnega spomenika v Ljubljani in Kopačevi vlogi pri tem. Mi pa tudi o enem osrednjih dogodkov letošnjega festivala Slovenski glasbeni dnevi, koncertu z naslovom Pesmi, ki so premagale čas, ki ga v sodelovanju s Festivalom Ljubljana pripravlja program Ars.

Stāsta kultūrpētniece Ilva Erkmane; pārraides producente – Ilga Auguste Arhitekts Kārlis Reisons (1894–1981) ir latvietis, kurš nācis no Vidzemes piekrastes ciema Latvijā, laika posmā starp abiem Pasaules kariem strādājis Lietuvā, bet kara bēgļu gaitās nonācis Austrālijā, kur turpināja savu profesionālo darbību Adelaidē un kur arī noslēdzās viņa mūžs. Arhitekta Kārļa Reisona (Karolis Reisonas – lietuviski) mantojums Lietuvā īpaši ticis pētīts pēdējās desmitgades laikā, lai starpkaru perioda Kauņas modernā arhitektūra tiktu iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā: septiņi šī laika posma objekti Kauņā ir uzcelti pēc K. Reisona projektiem, bet kopumā 14 no viņa projektētajām celtnēm Lietuvā ir iekļautas Lietuvas nekustamā kultūras mantojuma sarakstā. Taču viņa dzīves pirmsākums meklējams šeit, Katrīnbādē, Pabažu muižai piederošās Vidzemes piekrastes ciemā, šobrīd – Saulkrastu pilsētā. Ziņas par Kārļa Reisona dzimšanu atrodamas Pēterupes, tagadējās Saulkrastu pilsētas daļas, draudzes baznīcas grāmatā. Tur 1894.gadā dzimušo un kristīto saraksta ierakstā Nr. 26 lasām, ka Kārlis dzimis 14., pēc jaunā stila – 26. aprīlī, Pabažu "Inču" mājās jūrasbraucēja Sīmaņa Reisona un Mildas, dzimušas Zvaigznes, ģimenē un kristīts Pēterupes baznīcā 22. maijā. Pabažu muižas robežās esošās Katrīnbādes, kā tolaik sauca peldvietu Vidzemes piekrastē, "Inču" māju saimnieks, Kārļa tēvs Sīmanis Reisons bija triju burinieku īpašnieks, rosīgs Pēterupes zvejniecības biedrības loceklis, kas rūpējās gan par savas ģimenes, gan vietējo iedzīvotāju labklājību. Kad 1904.gadā Pabažu muižas robežās Vidzemes piekrastē jūrā tiek ievilkta turpat piekrastē uzbūvētā Sīmaņa Reisona trīsmastu barkentīna "Kaupo", Kārlis ir desmit gadus vecs. Tēvs viņu sūta mācīties Rīgas reālskolā, bet Kārļa māsas Annas skološanai uzaicinātajai mājskolotājai Olgai Veicmanei Sīmanis Reisons atvēl sev piederošās telpas skoliņas atvēršanai vietējiem bērniem. Uzņēmība un vēriens, tālredzība un atbildība, dāsnums, augstsirdība un mecenāta gars – tās ir īpašības, kuras no savas dzimtas dzīves ceļā pārmantojis Kārlis Reisons. Nav zināmi apstākļi, kāpēc 1920. gadā Pēterburgas civilo inženieru institūtu arhitektūras specialitātē absolvējušais un 1921. gadā Latvijā atgriezies jauneklis nonāk Lietuvā, Šauļos. Šauļos viņam pavērās plaši darba apvāršņi. No otras puses, šis periods bija diezgan grūts, jo Šauļi vēl nebija atguvušies pēc Pirmā pasaules kara un vairāk nekā puse pilsētas ēku bija iznīcinātas. Tajā laikā pilsēta tika paplašināta, tāpēc K. Reisonam bija jāstrādā arī pie teritoriālās plānošanas darbiem. Teritoriālās plānošanas rasējumi ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Meklējot palīdzību, K. Reisons izveidoja un vadīja rasēšanas biroju Šauļos, kur dažādos laikos strādāja līdz pat 50 mērniekiem. Šauļu mērs Jackus Sondeckis savos memuāros K. Reisonu raksturojis  kā vienu no labākajiem inženieriem Lietuvā, ļoti strādīgu cilvēku, kurš veltīja daudz enerģijas, lai palīdzētu Šauļiem atgūties no drupām. Kārlis Reisons Šauļos projektējis Sacelšanās dalībnieku pieminekli, vairākas greznas savrupmājas, kā piemēram, Venclausku ģimenes pili, kurā atrodas viena no Šauļu Aušras muzeja nodaļām, projektējis saldumu fabrikas "Birute" ēku, bet 1924. un 1927. gadā – saldumu fabrikas "Rūta" ēku, kurā mūsdienās atrodas Šokolādes muzejs. Būvniecības speciālistu nepieciešamība bija liela. Jūtot trūkumu pēc tiem, viņš rūpējās par viņu apmācību un izglītību, organizējot kursus būvmeistariem. Pēc K. Reisona iniciatīvas Šauļos tika nodibināta viena no pirmajām amatniecības skolām Lietuvā, un pirmo gadu viņš bija arī tās vadītājs. Zemes reformas laikā jaunajiem zemes īpašniekiem trūka zināšanu dzīvojamo un saimniecības ēku būvniecībā, un K. Reisons centās aizpildīt šo robu, 1926. gadā sarakstot grāmatu "Lauksaimniecības būvniecība" ("Žemes ūkio statyba"), bet 1928. gadā – "Māla būvniecība" ("Molio statyba"). Grāmatās sniegti daudzi noderīgi padomi, iekļauti tipveida projekti un pat būvniecības tāmes. 1930. gadā K. Reisons tika uzaicināts strādāt toreizējā Lietuvas galvaspilsētā Kauņā, kur viņš vadīja celtniecības nodaļu un projektēja daudzas par izcilām atzītas ēkas. Kopā ar arhitektu Vladimiru Dubenecki un Kazi Krikščiukaiti Kārlis Reisons projektēja jaunās Vītauta Dižā Kara muzeja ēkas ansambli, kura vertikāls akcents pāri muzeja dārzam slejas kariljona tornis un sasaucas ar Brīvības pieminekli, kura postamenta arhitektoniskās idejas autors ir Kārlis Reisons. Kā izcilas Kauņas arhitektūras pērles minamas arī K. Reisona projektētā Mazā Kristus Augšāmcelšanās baznīca, Evaņģēliskā reformātu baznīca, Kauņas priesteru semināra rektorāta ēka, Arhibīskapa metropoles pils, pils "Lietūkis", kura kalpoja kā Lauksaimnieku biedrības pulcēšanās vieta, bijusī Zemes bankas ēka, Lauksaimniecības kameras ēka, bet sadarbībā ar Vītautu Landsberģi-Žemkalni – "Pienocentras" ēka. Iespējams, ka viskrāšņākais viņa īstenotais projekts ir Augšāmcelšanās baznīca, kuras celtniecība tika pabeigta tikai pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas. Kauņas ainava nav iedomājama bez viņa projektētās Kristus Augšāmcelšanās baznīcas zvanu torņa vertikāles, kas ir redzama no visām pilsētas apkaimēm. Tā ir Romas katoļu baznīca, kas 20. gadsimta starpkaru periodā tika celta kā tautas augšāmcelšanās simbols. Kad Lietuva atguva neatkarību, baznīca tika atdota draudzei. Ja K. Reisona daiļradē šis projekts būtu bijis vienīgais, viņa vārds tik un tā būtu saglabājies Kauņas un Lietuvas arhitektūras vēsturē. Cituviet Lietuvā viņš projektējis Užunvežu Sv. Jaunavas Marijas baznīcu, Tauraģes slimnīcu, Jurbarkas tuberkulozes slimnīcu, uzņēmuma "Maistas" saldētavas un organizācijas "Lietūkis" noliktavas Klaipēdā, komercskolu Pasvālē un Lauksaimniecības bankas ēku Biržos. Pēc padomju karaspēka okupācijas Lietuvā Otrā pasaules kara sākumā K. Reisons ar ģimeni devās uz Vāciju, bet atgriezies strādāja Paņevēžā, kļūstot pat par pilsētas mēru. 1944. gadā K. Reisons aizbēga uz Vāciju, bet 1949. gadā emigrēja uz Austrāliju. Par Kārļa Reisona Austrālijas perioda sākumu liecina pārvietoto personu saraksti, kurā līdztekus citiem kara bēgļiem iekļauta visa viņa ģimene: pats Kārlis, kas kā savu nodarbošanos norādījis inženiera profesiju, bet kā izcelsmes vietu Latviju un Rīgu, sieva Elena, sarakstā minēta kā Helena, 1931. gadā dzimusī meita Renata un 1934. gadā dzimušais dēls Irvis. Adelaidē Kārlis Reisons iesaistījās Austrālijas Lietuviešu nama pārprojektēšanā un pārbūvē kopienas vajadzībām, bet vēlāk, tautas brāļiem svešumā kļūstot turīgākiem, kļuva par daudzu  lietuviešu savrupmāju projektu autoru. Viņš turpināja  strādāt arhitektūras jomā arī Austrālijā un aizgāja mūžībā 1981. gadā Adelaidē. Kārļa Reisona bērni profesionālajā jomā sekoja tēva  pēdās, un meita Renata, arī arhitekte, pēc valsts neatkarības atjaunošanas viesojoties Lietuvā uzsvēra, ka tēvam par to bijis liels prieks. Dēls Irvis Reisons kļuva par inženieri un strādāja Melburnā, bet Renata profesionālo darbību, tāpat kā tēvs, turpināja Adelaidē. Nevar nepieminēt Kārļa Reisona pūliņus kļūt par pilntiesīgu Lietuvas pilsoni un šķēršļus būt atzītam tieši sava, lai arī brāļu tautas, un tomēr – šveštautieša statusa dēļ: lai pieminam kaut vai paša dibinātās Šauļu skolas direktora vietas zaudējumu. Savukārt konfesionālās piederības dēļ nācās lūgt Romas pāvesta atļauju jeb dispensu, lai varētu salaulāties ar līgavu Elenu Butnevičūti, kura bija Viļņā jurisprudenci studējusi lietuviete. Vairākkārtējie pūliņi iegūt Lietuvas pilsonību vainagojās ar Lietuvas pases saņemšanu tikai 1932. gadā, vienlaikus ar savu sievu. Arī konkursu par Kauņas Kristus Augšāmcelšanās baznīcas projektu pavadīja negācijas. Lai arī tolaik presē tika publicēts tikai uzvarējušā projekta autora uzvārds, neminot, ka viņš ir latviešu tautības, tomēr šis fakts vēlāk kļuva par diezgan sāpīgu arhitekta kritiķu argumentu, piemēram, tādu, ka svešzemnieka izstrādātā projekta izvēle "ievaino lietuviešu tautiskās ambīcijas". Kārļa Reisona nesavtība un augstsirdība, droši vien ar laiku – arī darba rezultātā sasniegts turīgums izpaudās faktā, ka, ņemot vērā to, ka Šauļu sacelšanās dalībnieku pieminekļa projekta īstenošanai tika vākti tautas ziedojumi, šo projektu viņš piedāvāja izstrādāt bez maksas. Arī Augšāmcelšanās baznīcas projekts tika pārprojektēts gan stilistiski, gan, ņemot vērā grunts problēmas izvēlētajā vietā, arī būvniecības sadārdzināšanās dēļ. Mūsdienās vairāki Lietuvas pētnieki ir ieguldījuši daudz pūļu, pētot Kārļa Reisona mantojumu Lietuvā. Par nopelniem Lietuvas labā Kārlis Reisons tika apbalvots ar IV pakāpes Ģedimina ordeni un III pakāpes Vītauta Dižā ordeni. Lietuvas pilsētās, kurās K.Reisons strādāja, viņa devums izcelts, atklājot piemiņas plāksnes, bet dokumentālo filmu ciklā "Pagaidu galvaspilsētas fenomens" kā viena no 17 filmām 2020. gadā uzņemta par K. Reisona devumu Kauņai. Mūsdienās tradicionāli Lietuvas valsts pasludināšanas gadadienu pasākumi 16. februārī un valsts Neatkarības atjaunošanas dienas svinības 11. martā risinās K. Reisona projektētā Vītauta Dižā Kara muzeja, tam piegulošā kariljona torņa, kā arī Brīvības pieminekļa pakājē. 2025. gada 16. novembrī no latvieša Kārļa Reisona projektētā kariljona torņa zvanu skaņās izskanēja latviešu komponista Emīla Dārziņa un viņa laikabiedra lietuvieša Mīkaloja Konstantīna Čurļoņa mūzika. Bet K. Reisona projektētā Kristus Augšāmcelšanās baznīca kā lietuviešu tautas svētvieta kalpo arī kā koncertzāle. No tās plašās jumta terases tālu pārredzama Kauņa, bet Vecgada vakarā baznīcas pakāje ir iemīļota Jaunā gada sagaidīšanas vieta.

Vsakdo ima svojo mestno izkušnjo. Zakaj se na nekaterih točkah mesta počutimo dobro in varno, tudi če so neurejena. Kaj ustvarja mestno doživetje, kaj so gradniki mesta!? O tem v pogovoru z Alešem Gabrijelčičem, ki bo nocoj na povabilo Nine Zagoričnik, gost oddaje Proti etru spet ta dež. Aleš Gabrijelčič je arhitekt Biroja Arhitektura, ki si ga deli skupaj z očetom in bratom Boštjanom. Na Fakulteti za arhitekturo v Ljubljani deluje kot asistent v seminarju profesorja Roka Žnidaršič. »Delo s študenti je zelo intenzivno, letos se ukvarjamo z zanimivo temo: to je predsedniška rezidenca!« pravi Gabrijelčič. 

Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; producente Rūta Paula. 2023. gada Ziemassvētkos mūsu ģimene atradās Meksikas pilsētā Oahakā un piedalījās 126. ikgadējā grebto redīsu festivālā “Noche de Rabanos”. Tas nozīmē, ka pašlaik, kad notiek šī raidījuma “Vai zini?” ieraksts, redīsu grebšanas neprāts Oahakā ir plosījies jau 128 reizes. Tradīcija radusies 1897. gadā un pastāvēšanas vēsturē gandrīz ne reizi nav izlaista. Izņemot dažas reizes, piemēram, tādu nepārvaramu apstākļu kā Covid 19 sērgas dēļ. Ja Krišjānis Barons, kā teikts dziesmā, ir “latviskākais latvietis”, tad Oahaka ir meksikāniskākā Meksikas pilsēta. Arhitektūra, ēdieni, zapoteku tautas kultūras klātbūtne it visā – tas padara Oahaku neatkārtojamu. Pārsvarā citzemju ceļotāju straumes Oahakā saplūst Visu Mirušo dienā 1. novembrī, kad šajā pilsētā notiek visiespaidīgākās svinības ar skeletu parādēm, kuras sauc par kalendām, un citām trakām izdarībām. Taču Ziemassvētku laikā – konkrētāk, 23. decembrī – dienu pirms Ziemassvētku vakara – ir Oahakas grebto redīsu festivāls, kas arī ir vienkārši apbrīnojams pasākums, parādot, ka cilvēka radošumam, iztēlei un dīvainībai nav robežu. Tālajā 19. gadsimta nogalē toreizējais pilsētas mērs esot gribējis pievilināt Ziemassvētku tirdziņam vairāk apmeklētāju, tāpēc sarīkojis konkursu par skaistāk izgrebto kompozīciju no redīsiem. Te gan jāpiemin, ka oahakiešu redīsi ir krietna kāļa lielumā un milzīga burkāna garumā, tāpēc ir, no kā grebt. Vairāk nekā 100 gados festivāls ir uzaudzis līdz grandioziem apmēriem. Pilsētas centrālo laukumu jeb zokalo slēdz, un tajā dažādu skolu, draudžu, pašdarbības kolektīvu pārstāvji un vienkārši privātpersonas izstāda savas redīsu kompozīcijas. Tur var redzēt redīsu jūras briesmoņus, vēsturisku kauju, mīlas idiļļu un zemnieku sadzīves skatus, redīsos grebtas baznīcas, vienkārši dekoratīvus elementus, bet visvairāk jau skatus no Pestītāja dzīves. Gan kanonisko dzimšanas brīža ainu jeb betlemīti, ko spāniski runājošā pasaule dēvē par nacimiento. Gan arī krustā sišanas ainas – tāpēc, ja vēlaties redzēt desmitiem redīsu jēzu – Oahaka Ziemassvētkos ir īstā vieta. Tā nu visi kompozīciju autori stāv garā nojumē, kas apjož visu zokalo cits citam blakus, gaida apmeklētājus, un smidzina ūdeni uz saviem meistardarbiem, lai tie par agru nesažūtu. Ieeja zokalo ir par brīvu, taču jārēķinās: lai aplūkotu redīsu kompozīcijas, jāstāv rindā aptuveni četras stundas. Tas nav viegli. Rinda kustas ļoti lēni, jo pamatā tie, kas tikuši iekšā, cenšas nofotografēt sevi blakus teju visām kompozīcijām.  Pirms parastajiem apmeklētājiem ekspozīciju apskata tiesneši, un, kamēr parastie interesenti vēl stāv rindā, balkus zokalo uzslietajā skatuvē notiek apbalvošanas ceremonija. To pavada vairāku mūzikas grupu uzstāšanās. Naktī oahakieši un pilsētas viesi atgriežas mājās, lai nākamajās divās dienās nodotos Ziemassvētku svinēšanai – ēstu kādu no garšīgajām zapoteku molēm jeb mērcēm (no šejienes arī latviešiem labi zināmais vārds gvakamole – jeb avokado mērce), kā arī kristus dzimšanas svinību galdam obligāto sautējumu no “bacalao” – sālītas mencas. Veikalos pie kasēm ir atsevišķi stendi tieši šī sautējuma sastāvdaļām. Tie, kam svētkos nav nekas pretī ieraut ko stiprāku, pareizāk sakot kaut ko ļoti stipru, var ķerties pie meskala glāzes. Meskals ir interesants dzēriens, ko dzen no agavju sulas, un tikai un vienīgi ap Oahaku audzētu agavju brūvējumu drīkst saukt par meskalu. To oahakieši ir panākuši. Ja kaut kur pasaulē redzat veikalu plauktos šādu dzērienu – ziniet, tas nāk no Oahakas. Tāpat kā šampanietis no Šampaņas, konjaks no Konjakas. Te vietā pieminēt pavisam prātu mežģījošu faktu – visas tekilas ir meskali, bet ne visi meskali ir tekilas. Par tekilu sauc tikai viena konkrēta veida meskalu, ko pagatavo no zilās agaves. Kamēr meskalu drīkst pagatavot no visādu sugu agavēm, tāpēc arī atšķiras tā reibuma veids – atkarībā no katras sugas ķīmiskajām īpašībām.

Sredi preteklega tedna so v Plečnikovi hiši v Ljubljani predstavili celoletni program spominskih dogodkov v organizaciji kar nekaj dediščinskih ustanov, ki naj ob letošnji 20. obletnici smrti povečajo prepoznavnost v zavesti širše javnosti premalo poznanega arhitekta Vlasta Kopača (*3. junij 1913 Žiri – † 27.april 2006 Ljubljana). Po predstavitvi smo se pogovarjali s pobudnicama projekta iz Kamnika in kustosinjo iz Ljubljane. V pogovoru so sodelovale, direktorica Zora Torkar in kustosinja Janja Železnikar kot koordinatorica projekta iz Medobčinskega muzeja Kamnik, ter Ana Porok, kustosinja v Plečnikovi hiši (MGML). Opisale so okvir letošnjega spominskega projekta z naslovom »Vlasto Kopač – ustvarjalec prostora, varuh dediščine in spomina« o človeku, ki je pred vojno kot vodja izvedbe bdel nad gradnjo Plečnikovih Žal, med vojno med drugim deloval kot specializirani risar ponaredkov okupatorjevih dokumentov, bil izdan sredi vojne l.1943, odpeljan v taborišče Dachau pri Muenchnu, po njej pa bil v dachauskih procesih 4 leta zaprt. V drugem desetletju po vojni je zasnoval krožno pot spomina na italijansko okupacijsko bodečo žico okoli Ljubljane. Med drugim je zasnoval tudi po planšarskih kočah zasnovano turistično počitniško naselje na Veliki Planini, tamkajšni hotel Šimnovec in obe gondolski postaji. V množici predavanj, razstav, projekcij in simpozijem v tem spominskem letu sodelujejo še Slovenski planinski muzej, Zavod za varstvo kulturne dediščine RS, Muzej za arhitekturo in oblikovanje, Muzej novejše in sodobne zgodovine Slovenije ter Geografski inštitut Antona Melika ZRC SAZU. FOTO: Izrez iz Kopačeve perorisbe turističnega planšarskega naselja na Veliki Planini iz l.1947 VIR: osebni arhiv Mojce Kopač

Arhitekt in industrijski oblikovalec Saša J Mächtig, ki so mu letos podelili Prešernovo nagrado, je diplomiral na Fakulteti za arhitekturo v Ljubljani pri prof. Edvardu Ravnikarju. Bil je zaslužen za to, da se je leta 2002 ljubljanska Akademija za likovno umetnost preimenovala v Akademijo za likovno umetnost in oblikovanje. Leta 1967 je zasnoval kiosk K67, ki je bil v uporabi po vsej Jugoslaviji in širše, na primer na olimpijadi v Münchnu, kiosk pa so že leta 1970 vključili v zbirko Muzeja moderne umetnosti v New Yorku. Prešernovo nagrado so mu podelili, kot so poudarili v utemeljitvi, za življenjski opus, ki je vzpostavil temelj slovenske sodobne oblikovalske identitete. Zapisali so še, da "njegova praksa temelji na globokem razumevanju razmerja med tehnologijo, prostorom in človekom." Pogovor z nagrajencem je pripravila Tesa Drev Juh, posnel ga je Damjan Rostan.

Dizaina un arhitektūras konkursu prakse Latvijā ir sasāpējis temats jau pārdesmit gadus. Kuluāros ik pa laikam uzmutuļo dalībnieku neapmierinātība ar konkursu norises kārtību, dažādās institūcijās ilgstoši tiek diskutēts par situācijas uzlabojumiem, taču sausais atlikums nav liels. Raidījums "Kāpēc dizains?" šoreiz sev par uzdevumu stādījis neiet lieku reizi pa apli, bet censties iezīmēt kaut nelielu gaismu tuneļa galā. Ilzes Martinsones rosinātajā sarunā piedalās: dizaina biroja "H2E" partnere un uzņēmuma vadītāja Dagnija Andersone, arhitektu biroja "Noonsoon" dibinātāja un vadošā arhitekte Liena Šiliņa un Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājs Artis Lapiņš. Pārraides producente – Inga Saksone.

Mēs visi uzturamies dažādās vidēs. Par vidi un telpu ap to var domāt sākot ar mūsu iespējām to veidot vai arī ar mūsu izpratni par tās nozīmi. Cik dažādi šajā procesā var būt iesaitīts dizainers un arhitekts? Par to – saruna ar "H2E" līdzdibinātāju Ingūnu Eleri, kā arī arhitektiem: "Palast arhitekts" līdzdibinātāju Juri Bērziņu, "DR arhitekti" īpašnieku Dāvidu Rubinu un "MADE arhitekti" līdzdibinātāju Miķeli Putrāmu. Saruna sākas par vidi pirmajiem dzīves gadiem: bērnudārzu, mazajiem pacientiem slimnīcā, viņu vecākiem un mediķiem, un plānotajām izmaiņām tautas ievēlēto deputātu darba vietai – Parlamenta ēkai. Pārraides producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.    

Profesionālā ētika un autortiesības arhitektūras nozarē: tādas ir šīsreizes tēmas, kurās iedziļināmies kopā ar zvērināto advokātu Agri Bitānu, uzņēmēju, arhitektu un dizaineru Aldi Circeni un arhitektu, Arhitektūras padomes priekšsēdētāju Gati Didrihsonu, kurus uz saruinu aicinājusi Ilze Martinsone.  

Kā arhitektūra spēj rast savu vietu laikā un telpā, vienlaikus radot jaunas un paliekošas vērtības un saglabājot drosmi un vietas piederību? Kultūras rondo izvaicājam Latvijas Arhitektūras gada balvas ieguvējus. Studijā "MADE arhitekti" pārstāvji Miķelis Putrāms un Linda Krūmiņa un arhitekte, atlases žūrijas pārstāve Liene Griezīte-Verpakovska. Uzvarētāju komandā ir arī Liena Šiliņa, Mārtiņš Vaskis, Krists Lūkins, Māra Starka, Jēkabs Slava, Evelīna Ozola.   Latvijas Arhitektūras gada balvas (LAGB) 2025. gada galveno apbalvojumu "Grand Prix" saņēmis koka bērnudārzs Salaspilī jeb Salaspils 7. pirmsskolas izglītības iestāde, kuras autori ir "Made arhitekti". Galvenās balvas ieguvējs tika nosaukts svinīgajā apbalvošanas ceremonijā 6. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī, kas pērn saņēma LAGB "Grand Prix" apbalvojumu. Šogad Latvijas Arhitektūras balva svinēja 30. gadadienu, par galveno tēmu izvēloties iederību. Papildus galvenajai balvai starptautiskās žūrijas īpašo atzinību, atzīmējot Latvijas Arhitektūras gada balvas 30. pasniegšanas reizi, ieguva žurnāls "Latvijas Architektūra", kura autori ir Jānis Lejnieks un Velta Holcmane.

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne Vai zini baletdejotāju, kurš kļuva par arhitektu? Tas ir Aleksandrs Klinklāvs, dzimis 1899. gadā Sējas pagastā. Studiju gados viņš pelnīja sev iztiku kā Nacionālās operas baleta trupas dalībnieks. 1918. gadā Klinklāvs uzsāka arhitektūras studijas, bet tās nācās pārtraukt, lai kā brīvprātīgais piedalītos Latvijas atbrīvošanas cīņās. Četrus gadus vēlāk, atsākot studijas, Klinklāvs kļuva par studentu korporācijas “Selonija” filistru. Arhitektūras studijas Latvijas universitātē Ernesta Štālberga meistarklasē, Klinklāvs pabeidza 1930. gadā, un toreiz tika uzskatīts  par talantīgāko Štālberga audzēkni. Salīdzinoši īsajā profesionālajā darbībā Latvijā no 1930. gada līdz II Pasaules karam, Klinklāvs bija viens no vadošajiem tā laika jaunās paaudzes funkcionālisma arhitektiem, īpaši izceļoties  ar medicīnas iestāžu projektiem .Viņš tika uzskatīts par sava laika kompetentāko slimnīcu arhitektu Latvijā. Tūlīt pēc studijām Aleksandrs  Klinklāvs iestājās darbā Latvijas Sarkanajā krustā kā būvniecības daļas vadītājs. Viņš projektēja un vadīja būvdarbus Tērvetes tuberkulozes sanatorijas jaunceltnei, kas plānojuma ziņā bija vislaikmetīgākā celtne Baltijas valstīs. Klinlāvs izstrādāja jaunbūvju un pārbūvju projektus slimnīcām Bauskā, Limbažos, Liepājā, Jelgavā, Smiltenē, Rēzeknē, arī māsu skolai Rīgā. Sarkanā krusta uzdevumā un studiju nolūkos Klinklāvs apceļojis daudzas Rietumeiropas valstis — Zviedriju. Somiju, Franciju, Vāciju, Itāliju un Poliju. Līdztekus darbam Sarkanajā krustā, Klinklāvs izveidoja arī savu arhitektūras biroju, kurā izstrādāti projekti vairāk nekā 30 dažādām ēkām- tai skaitā Latvijas Finanšu ministrijas ēkai Vecrīgā, Neiburga īres namam Brīvības ielā 40, Rīgas pilsētas slimo kases ēkai , kurā tagad atrodas medicīnas centrs  ARS arī Kuzes saldumu fabrikai, Hoffman La Roche laboratorijai Miera ielā, Ērenpreisa velosipēdu rūpnīcas kompleksam un vēl citām publiskām celtnēm, kā arī daudzām savrupmājām. Aleksandrs Klinklāvs darbojās arī Latvijas Amatniecības kamerā kā kvalifikācijas pārbaudes komisijas loceklis. Otrā pasaules kara beigās Klinklāvs nonāca Vācijas pilsētā Eslingenē, kur pasniedza arhitektūru Latviešu tehnikumā un darbojās arodu pārbaudes centrā. 1948. gadā Aleksandrs Klinklāvs pārcēlās uz Monreālu, kur strādāja arhitektu birojā Barott, Marshall & Merritt un drīz vien kļuva par galveno projektētāju. Klinklāvs galvenokārt specializējās slimnīcu un dziedniecības iestāžu projektēšanā. Ārpus saviem tiešajiem darba pienākumiem Aleksandrs Klinklāvs  piedalījās arī Monreālas latviešu teātra dibināšanā, kļūstot  par tā direktoru, un  kādu laiku rediģēja arī  latviešu laikrakstu “Ziņotājs”. 1959. gadā arhitekts pārcēlās uz Čikāgu (ASV), kur strādāja arhitektu firmā Jensen, Halstead & Rummel kā galvenais projektētājs. Klinklāvs Kanādā un ASV projektējis ap 18 nozīmīgu sabiedrisku ēku – slimnīcas, viesnīcas, bankas, tirdzniecības centrus, kā arī baznīcu, regulāri iegūstot balvas arhitektūras konkursos. Savas karjeras pirmsākumā Klinklāvs aizrāvās ar funkcionālismu un Bauhaus ietekmi, taču vēlāk pievērsās arī monumentālākai arhitektūrai, kura dominēja Eiropā, sekojot laikmeta arhitektūras tendencēm. Ārvalstīs Aleksandrs Klinklāvs bija pazīstams kā  viens no panākumiem bagātākajiem latviešu arhitektiem, un daļa no viņa radošā mantojuma šobrīd ir iepazīstama izstādē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

Zakaj je razstava Marjan Šorli in udomačena arhitektura, ki jo nocoj odpirajo v Muzeju za arhitekturo in oblikovanje (MAO), aktualna danes? Gre za prvo razstavo v novi seriji Predogled, s katero MAO svojo zbirko postopoma predstavlja javnosti. September letos zaznamuje 110-letnico rojstva in 50-letnico smrti arhitekta Marjana Šorlija – projektanta, pisca, misleca, predavatelja in izjemnega avtorja, ki ga je zgodovina arhitekture spregledala. Razstava ni zasnovana kot klasično kuriran pregled, temveč kot odprt komentar k raznolikemu gradivu, ki ga je muzej pravkar pridobil v svojo zbirko. Po besedah kustosov razstave, Martine Malešič in Andraža Keršiča, želi projekt spodbuditi razmislek o Šorlijevem delu in njegovem mestu v arhitekturni zgodovini

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 13. septembra ir skatāma  jauna izstāde “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija”, kas atklāj Šveices farmācijas uzņēmuma progresīvo pieeju arhitektūrai un grafiskajam dizainam, uzsverot kopsakarības zinātnes un kultūras vērtībās starp Šveici un Latviju. Ekspozīcijā pirmo reizi skatāmi  unikāli materiāli, kas glabājas Roche arhīvā Bāzelē, bet tās centrālo asi veido stāsts par diviem arhitektiem: latvieti Aleksandru Klinklāvu un šveicieti Oto Rūdolfu Zalvisbergu. Par Aleksandru Klinklāvu joprojām zinām maz, kaut arī viņa projektētās vēsturiskās celtnes – tai skaitā Latvijas Finanšu ministrijas ēka, Tērvetes sanatorija  un Rīgas pašvaldību darbinieku slimokases ēka Skolas ielā 5, kur tagad atrodas Medicīnas centrs ARS, protams, ir labi pazīstamas. Celtne ar īpašu vēsturi ir atrodama Miera ielā 25, un daudzi, kas ikdienā izmanto 11. tramvaja pakalpojumus, noteikti to būs ievērojuši. Tieši Klinklāvs ir projektējis Roche uzņēmumam šo pirmo funkcionālisma stila ēku ārpus Šveices, kur pēc vēsturiskās celtnes vērienīgas un prasmīgas renovācijas atrodas uzņēmuma Roche birojs un Inovāciju laboratorija. Par arhitektu Aleksandru Klinklāvu, sākotnēji baletdejotāju mūsu Latvijas Nacionālās operas trupā, bet pēc tam arhitektu, protams, ir nepieciešams atsevišķs stāsts. Savukārt šodien mums ir iespēja tikties ar Šveices uzņēmuma Roche vēstures kolekcijas un arhīva kuratoru Aleksandru L. Bieri, kurš pagājušajā sestdienā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā sniedza lekciju "Roche un māksla – mantojums nākotnei", kā arī vadīja ekskursiju pa ekspozīciju. Bez daudziem citiem interesantiem vēsturiskiem faktiem bija iespēja uzzināt, cik auglīgu un radošu vidi Roche ir veidojusi ne vien inovācijām farmācijas nozarē, bet arī mākslā, dizainā, arhitektūrā un mūzikā. Projekta vadītāja un izstādes kuratore ir Inese Baranovska, grafikas dizainers un kurators Aleksejs Muraško, izstādes arhitekts Dāvis Gasuls, bet zinātniskais konsultants Aleksandrs L. Bieri, Roche vēstures kolekcijas un arhīva kurators, ar kuru tiekamies sarunā.

Stāsts par diviem arhitektiem – latvieti Aleksandru Klinklāvu un šveicieti Oto Rūdolfu Zalvisbergu. Par kopsakarībām un sekošanu modernismā balstītai funkcionalitātei arhitektūrā un grafiskajā dizainā pagājušā gadsimta 30.–70. gados. Kultūras rondo studijā izstādes “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija” radošā grupa. Stāsta grafikas dizainers, izstādes kurators Aleksejs Muraško, projekta vadītāja Inese Baranovska un izstādes arhitekts Dāvis Gasuls. Līdz 23. novembrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā aplūkojama izstāde “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija”, kas atklāj Šveices farmācijas uzņēmuma progresīvo pieeju arhitektūrai un grafiskajam dizainam, uzsverot kopsakarības zinātnes un kultūras vērtībās starp Šveici un Latviju. Ekspozīcijas centrālo asi veido stāsts par diviem arhitektiem: latvieti Aleksandru Klinklāvu un šveicieti Oto Rūdolfu Zalvisbergu. Abus vieno sekošana modernismā balstītai funkcionalitātei, par galveno izvirzot nepieciešamību radīt konkrētā uzņēmuma prasībām pielāgotu arhitektūru. Cik smalka robeža pastāv starp korporatīvo un māksliniecisko? Cik svarīgs ir dizains un arhitektoniskā domāšana radot it kā tīri tehniskām vajadzībām domātas ēkas? Un galu galā  - cik tālu pasaulē izskanējis latviešu arhitekta Klinklāva vārds, pateicoties tieši šim arhitektūras virzienam?

Izziņoti 15 Latvijas Arhitektūras gada balvas (LAGB) 2025 finālisti. Koka bērnudārzs Salaspilī, Igaunijas vēstniecība Vecrīgā, Zilākalna Skatu tornis, privātmāja Pāvilostā un vēl vairāki izteiksmīgi arhitektūras objekti, kurus žūriīja izvirzījusi finālam. Tik atšķirīgi un autentiski katrs pats par sevi, tomēr tos visus kaut vieno – un šoreiz tā ir iederība. Latvijas Arhitektūras balvas 30. gadadienu atzīmējot, saruna Kultūras rondo ar Latvijas Arhitektūras gada balvas žūrijas priekšsēdētāju, arhitekti Zaigu Gaili, "Zaigas Gailes biroja" vadītāju, LAGB 2024 Grand Prix ieguvēju, un žūrijas pārstāvjiem, arhitektiem Lieni Adumāni-Vāveri, LAGB 2024 laureāti, un Normundu Kagaini. Šogad nozīmīgākajam apbalvojumam Latvijas arhitektūrā — Latvijas Arhitektūras gada balvai — pieteikti 48 darbi. Finālam no tiem izvirzīti 15 darbi. Salīdzinot ar citiem gadiem, konkursā iesniegts vairāk privātmāju un procesu, kas atklāj aktuālo pētniecībā. Galveno balvu ieguvēji tiks nosaukti svinīgajā apbalvošanas ceremonijā 6. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī

V poletni radijski tribuni smo govorili o eni največjih naložb v kulturno infrastrukturo v državi, to je Mestni hiši kulture Rotovž, ki nastaja na Rotovškem trgu v Mariboru. O gradnji tega velikega centra kulture, kjer bodo sodobna knjižnica, galerija, mestni kino in prostori za druženje, tudi manjša kavarna, smo se pogovarjali z odgovornim arhitektom Rokom Žnidaršičem. Prepričan je, da bo nastajajoči center kulture spremenil življenje v mestu in ob kulturi in umetnosti povezal različne generacije.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne. Ēkai Mārstaļu ielā 6 ir bijuši vairāki būvperiodi, un tās arhitektonisko vērtību veido dažāda laika oriģinālā substance un sekundāri uzslāņojumi. Tomēr neskatoties uz notikušiem pārveidojumiem, ēkai ir augsta oriģinālās substances saglabātības pakāpe. Kā īpašas vērtības izceļamas labi saglabājušās oriģinālās jumta konstrukcijas, interjeru gleznojumu fragmenti, akmens portāls, viduslaiku ķieģeļu mūra fragmenti u. c. Periods pēc Ziemeļu kara, blokādes un mēra epidēmijas bija viens no smagākajiem periodiem pilsētas vēsturē – šie faktori negatīvi iespaidoja arī kultūras procesus, samazinājās iedzīvotāju skaits, saruka tirdzniecības aprite. Kara postītājā teritorijā, īpaši Rīgā, galvenokārt notika dzīvojamo un sabiedrisko ēku atjaunošanas darbi. Mainoties ekonomiskajai situācijai un aktivizējoties būvniecībai, sākot ar 18. gs. otro ceturksni Rīgas dzīvojamo ēku arhitektūrā iezīmējās jaunas stilistiskās pazīmes un mainījās telpu plānojuma principi. Gadsimta pirmo pusi vēl raksturo baroka ekspresivitāte, krāsu piesātinājums un tam sekojošā rokoko ornamentikas izplatība, kamēr 18. gs. pēdējais ceturksnis jau pilnā mērā reprezentē klasicismam piemītošos atturīgo eleganci un krāsu paleti. 18. gs. vidū pirmie fiksētie nozīmīgākie pārveidojumi saistīti ar ēkas fasādi. Senākais ēkas attēls pirms 19. gs. pārbūvēm ir redzams 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumos podporučika Kļimenkova izpildījumā: logu gabarīti liecina, ka tolaik vēl eksistēja baroka periodam raksturīgais kārtojums divos stāvos ar noslēdzošo pusstāvu – noliktavas vai kalpotāju telpām. Jumtā redzamas septiņas nelielas izbūves bēniņu stāvu ventilācijai. Fasādei trūkst klasiskā ordera kompozicionālajai sistēmai nepieciešamā loģiskā noslēguma – frontona centrālajā asī. Iespējams, sākotnēji tas ir eksistējis, tomēr praktisku apsvērumu dēļ nojaukts un tā vietā vēlāk ierīkots bēniņu logs. Vēlāko pārbūvju laikā augšējā stāva logailu proporcijas mainītas, tās paplašinot. Pēc arhitektūras rakstura ēka ierindojama patriciāta dzīvojamo namu tipoloģiskajā grupā, kas Rīgā plaši pārstāvēta 17. gs. otrajā pusē. 1823. gada fasāžu notinumos otrā stāva logiem redzami liektas formas sandriki, bet fasādes simetrijas asī novietoto portālu vainagoja atvērtais frontons ar liektām slīpnēm. Šāda tipa arhitektoniskas detaļas bija populāras Rīgas namu fasādēs un portālos ap 18. gs. vidu; tipoloģiski līdzīgs piemērs, kas pārvietots no zudušas ēkas, ir saglabājies Smilšu ielā 6 iekšpagalmā (datēts ar 18. gs. 60. gadu vidu). Avoti nesniedz precīzas ziņas, kad ēka Mārstaļu ielā 6 ieguva savu reprezentatīvo portālu. Vēsturnieka Jāņa Strauberga apkopotie arhīvu izraksti par Vecrīgas gruntsgabalu īpašniekiem sniedz informāciju, ka 1766. gadā nams Mārstaļu ielā 6 (gruntstgabals 3/113) piederējis Frīdriham Francenam. Šajā laikā nama vērtība lēsta 4682 sudraba rubļu apmērā un 1785. gadā joprojām palika nemainīga, kamēr 1797., 1804. un 1808. gadā tā pacēlās attiecīgi līdz 11976, 12083 un 16403 sudraba rubļiem. Vērtības pieauguma dinamika liecina par tolaik notikušām plašākām pārbūvēm vai remontdarbiem. 1804. gadā nomainījās ēkas īpašnieks – to ieguva tirgotāja Andreasa Zēzemaņa (Andreas Seesemann) dzimta. Skaitļi norāda, ka pārveidojumi uzsākti jau iepriekšējā īpašnieka laikā, bet tieši 19. gs. pirmajā desmitgadē būvdarbi noritējuši visaktīvāk, tā iezīmējot jaunu būvperiodu ēkas vēsturē. Ja monogrammu “S” kartušas centrā saista ar Zēzemaņu vārdu, tas nozīmētu pārāk ievērojamu laika nobīdi rokoko dekoratīvās sistēmas izmantošanā un būtu traktējams drīzāk kā anahronisks izņēmums, nevis likumsakarība. Iespējams, portālu pasūtīja kāds no iepriekšējiem īpašniekiem, jo tas atbilst 18. gs. 60.–70. gados aktuālajai estētikai un izpratnei par modernu arhitektūru. Tiek uzskatīts, ka pirmā nozīmīgākā pārbūve ēkā Mārstaļu ielā 6 notikusi 1785.–1797. gadā, kas ir hipotētiskais portāla tapšanas laiks, tās gaitā arī pielāgojot telpas jaunajām prasībām. Mainījās arī fasāžu apdares estētika. Pirms atjaunošanas veiktās zondāžas parādīja, ka fasāde tikusi vairākkārt remontēta. Noteikt sākotnējo krāsu sistēmu bija sarežģīti, jo ēkai vairākkārt klāts jauns apmetums un senākais slānis gandrīz pilnībā zudis. Atsevišķās zonās – ieejas durvju portālā un zem logailām – konstatēti trīs vēsturiskā kaļķa krāsas krāsojuma slāņi. Gan portāla pilastriem, gan plastiskajiem dekoriem un dzegām kā pirmais krāsojuma tonis uz kaļķa apmetuma konstatēts monohroms krāsojums zaļgani pelēcīgā tonī; analogs tonis konstatēts arī logu aplodām un palodžu dzegām zonās, kur bija saglabājušies vecie apdares slāņi. Otrais slānis ir veikts ar gaišu, smilškrāsas toņa kaļķa krāsu, bet trešais – ar tumši pelēku. Savukārt fasādes plaknē konstatētais senākais krāsojuma slānis bijis gaiši zilganā tonī, to nomainījis dzeltens okers un visbeidzot – tumši pelēks krāsojums. Pirmais no tiem atbilst 18. gs. beigu klasicisma estētikai un krāsojuma sistēmai.

Rīgas Vāgnera teātra makets pašlaik skatāms Venēcijas Arhitektūras biennālē. Līdzās oficiālajai biennāles programmai pilsētā sarīkota izstāde „No Doubt About It”, kurā līdzās citiem teātru, muzeju un dzīvojamā  kvartāla projektiem aplūkojams Vāgnera teātra makets un atjaunošanas projekts. Venēcijā uz izstādes atklāšanu bija ieradušies arī jaunieši, kuri piedalījās maketa veidošanā. Izstāde „No Doubt About It” Venēcijā būs skatāma visu Arhitektūras biennāles laiku līdz 23.novembrim.

 Venēcijas biennāles 19. starptautiskajā arhitektūras izstādē atklāta Latvijas paviljona ekspozīcija “Aizsardzības ainava.” Tā vēsta par drošības vidi pierobežas ainavā, par vietējo iedzīvotāju ikdienu pie robežas ar neparedzamu kaimiņu, un vienlaikus - Eiropas aizsardzības ainavu un Latvijas atbildību šai kontekstā. Biennāles pirmsatklāšanā klātienē viesojās mūsu kolēģe Laima Slava un par Venēcijā piedzīvoto saruna studijā.

Viņš jau bija uzbūvējis eklektisma un jūgendstila ēkas kosmopolītiskajā Rīgā. Bet kāpēc viņš pēc Pirmā pasaules kara pievērsās arī funkcionālismam? Ebreju arhitekts Pauls Mandelštams arī pēc Ulmaņa apvērsuma, kad tika kultivēta „latviskās Rīgas arhitektūra”, saglabāja uzticību Bauhaus ideāliem – forma seko funkcijai, mazāk ir vairāk un patiesību nosaka materiāli. Mūs, protams, visvairāk interesē tagadējā Latvijas Radio nama tapšana, kuras autors ir Pauls Mandelštams. Celta kā Rīgas Komercbanka, pirms tam nojaucot vairākas ēkas Vecrīgā, veidojot neparastu arkveida nišu visas ēkas augstumā, nams, iespējams, vairāk līdzīnās baznīcai, ne bankai, bet skulptūru grupā ir gan Rīgas ģerbonis, gan Hermejs, gan pārticības un veiksmes simboliskās figūras. Arhitektūras pētnieks Jānis Lejnieks grāmatā "Arhitekta Paula Mandelšatama trešais stils", protams, ne tikai par mūsu eklektisko namu, bet arī par daudzām citām publiskajām un privātajām ēkām Rīgā. Sarunā ar Jāni Lejnieku Gundars Āboliņš ik pa laikam pajautā, vai tik šis nams arī nav Mandelšatama projektēts? Jāņa Lejnieka grāmatā koncertētā veidā iezīmēta arī ebreju līnija Rīgā, gan 30. gadu spožums, gan politisko varu ietekmes arhitektūrā. 1941. gadā Paulu Mandelštamu nacisti nogalināja, iznīcinot arī viņa arhīvu, bet viņa nami paliek. Jāņa Lejnieka grāmatu "Arhitekta Paula Mandelštama trešais stils" izdevusi "Zinātne". Raidījumu atbalsta:  

Marko Mušič je arhitekt in akademik. Za njim je več kot 60-letni ustvarjalni opus. Še vedno vsak dan prihaja v svoj atelje v Stari Ljubljani, v hišo, kjer je nekoč živela pesnica Lili Novy. Z očetom je obiskoval Jožeta Plečnika, učil se je pri kultnih arhitektih. Ustvaril je številne javne zgradbe, kulturne domove in sakralne objekte, v samostojni Sloveniji se je proslavil z novo cerkvijo v ljubljanskih Dravljah in s spominskim parkom na Teharjah. Njegovi brutalistični arhitekturni motivi so bili razstavljeni v newyorškem muzeju sodobne umetnosti (MoMA) in se znašli v eni izmed ameriških TV-serij.Akademik rad igra na klavir, uživa ob cigarah, pomirja ga 10-kilogramski maček, ki pogosto počiva kar med skicami. Marko Mušič razmišlja o arhitekturi nekoč in danes, gradnji in rušenju, avtoritetah in kapitalu. Kritikah. Tudi o odstranitvi njegove ureditve notranjosti stare železniške postaje v Ljubljani in o tem, zakaj mora arhitekt hkrati stati na tleh in segati za oblaki.

Venēcijas biennāles 19. starptautiskajā arhitektūras izstādē atklāta Latvijas paviljona ekspozīcija "Aizsardzības ainava". Tā vēsta par drošības vidi pierobežas ainavā, par vietējo iedzīvotāju ikdienu pie robežas ar neparedzamu kaimiņu, un vienlaikus – Eiropas aizsardzības ainavu un Latvijas atbildību šai kontekstā. Kāda ir "Aizsardzības ainava" Venēcijā un Rīgas Vāgnera teātra makets izstādē – no Venēcijas stāsta Laima Slava.

“Aizsardzības ainava” – tāda būs Latvijas ekspozīcija Venēcijas arhitektūras biennālē, kas notiks  no 10. maija līdz 2025. gada 23. novembrim. Raidījumā ieskats tajā, kāds būs Latvijas piedāvājums. Venēcijā arhitektūras izstādē būs skatāms Vāgnera teātra makets. Par to Kultūras rondo stāstīja Zaiga un Māris Gaiļi.  

Inteliģence – mākslīga, dabiska, kolektīva. Tā ir tēma, kas Venēcijā atklās arhitektūras biennāles dalībniekus. Latvijas paviljonā pasaule redzēs "Aizsardzības ainavu". Tas ir koncepts par Latvijas austrumu robežu, tās ainavu, kas mainās ģeopolitiskos apstākļos. Ko mēs vēlamies, lai "Sampling" un "Nomad architects" autoru darbā ierauga pasaule? Par to sarunājamies ar arhitekti, pētnieci un šā gada arhitektūras biennāles Venēcijā Latvijas paviljona līdzkuratori Lieni Jākobsoni.

Tuvojas 19. Arhitektūras biennāle Venēcijā, kurā Latvija piedalīsies ar izstādi „Aizsardzības ainava”. Aizvadītās nedēļas nogalē Latvijas paviljona veidotāji, pētot tik aktuālo NATO ārējo robežu stiprināšanu un tās fizisko nospiedumu ainavā un emocionālo nospiedumu cilvēku dzīves pieredzēs, aicināja uz diskusiju pēcpusdienu. Ar savu pētniecības darbu iepazīstināja arī austriešu arhitekts Teo Doitingers, kurš jau ilgstoši iedziļinās robežu infrastruktūrā visā pasaulē.

Tā kā Latvija ir buferzona starp Austrumiem un Rietumiem, politiskās aktualitātes kārtējo reizi liek runāt par nebeidzamu tēmu – identitāti, šoreiz dizainā un arhitektūrā. Latviskā identitāte un nācijas identitāte: vai starp tām var likt vienlīdzības zīmi? 20. gadsimta 50. gados Ziemeļvalstis apzināti konstruēja zīmolu "skandināvu dizains", vienojoties par tā kritērijiem – funkcija, lakoniska, moderna forma un dabiski materiāli. Kādi šodien varētu būt Latvijas dizaina un arhitektūras identitātes stūrakmeņi? Ciktāl apzināties piederību palīdz dekoratīvi instrumenti, kas sabiedrībā, iespējams, ir vieglāk uztverami? Vai identitātes meklējumos ir vieta ironijai un humoram? Kam jānotiek valstiskā līmenī, lai mēs "sadotos rokās", identitāti apzināti veidojot? Uz Ilzes Martinsones jautājumiem atbild dizainere Dārta Apsīte, arhitekte Liene Adumāne-Vāvere un dizaina žurnāliste Veronika Viļuma.

Unikālais dizains vienā eksemplārā – tā var raksturot mākslinieku un dizaineru grupas „Zemūdeņu karš” radītos darbus. 30 gadu pastāvēšanas laikā apvienība sarīkojusi 18 izstādes un saglabājusi dalībnieku pamatkodolu. Latvijas Arhitektūras muzejā atklāta izstāde “Zemūdeņu karš: Epizode 1.1. 30 gadi”. Mākslas dizains, radīts 90. gados, šobrīd gūst īpašu uzmanību un vērtību, ir pārliecināta Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone. Par jubilejas izstādi sarunājamies arī ar māksliniekiem Valteru Kiršteinu un Gintu Zilbalodi Sr, kā arī Egilu Medni. Latvijas Mākslas akadēmijā Dizaina nodaļa sākotnēji tika dibināta kā Rūpnieciskās mākslas nodaļa ar oficiālo mērķi sagatavot speciālistus, kas darbotos ražošanā. 20. gs. 90. gados iepriekšējā politiskā sistēma sagruva reizē ar tās ekonomisko bāzi un industriālo ražošanu. Par Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas diplomdarbu tēmu kļuva konceptuāli objekti, dizaineri – nodaļas absolventi – ar saviem darbiem devās izstāžu zālēs. 1995. gadā reizē ar pirmo izstādi tika dibināta grupa “Zemūdeņu karš”. Pastāvēšanas laikā apvienība sarīkojusi 18 izstādes, savās rindās iesaistot aizvien jaunus māksliniekus, tostarp grupas kodols joprojām palicis nemainīgs. Jubilejas izstādē aicināti piedalīties tie autori, kuru ieguldījums grupas tapšanā un pastāvēšanā ir bijis nozīmīgs: Valters Kiršteins, Egils Mednis, Māris M. Gailis, Arvīds Endziņš Sr., Armands Vecvanags Sr., Gints Zilbalodis Sr. Simboliski ir eksponēti dizaina nodaļas bijušā metāla specialitātes vadītāja Jura Gagaiņa (1944–2017) darbi “Zemūdenes”.

MIL 02 ar devīzi “Aizsardzības ainava” - militārā tēma, kuru Venēcijas biennāles 19. starptautiskajā arhitektūras izstādei šogad izstrādā autoru komanda, no kuras Kultūras rondo studijā izvaicājam Latvijas paviljona kuratori Lieni Jākobsoni un “Nomad architects“ arhitekti Mariju Katrīnu Dambi. Uzvarētāja meta autoru komanda ir SIA "Sampling", kur metu īstenojuši dizainere un pētniece Liene Jākobsone, arhitekts Mantens Devrīnts (Manten Devriendt), Solvita Kārkliņa, Zane Saulīte-Zvaigzne un SIA "Nomad architects" arhitekti Marija Katrīna Dambe un Florians Betats (Florian Betat).    

Boris Podrecca je eden najvidnejših slovenskih arhitektov sodobnega časa, uveljavljen v mednarodnem prostoru, ki živi in deluje na Dunaju, kjer ima arhitekturni biro. Dolgo let je bil dejaven kot profesor, predavatelj, avtor znanstvenih in publicističnih objav, arhitekt in oblikovalec. Boris Podrecca ima velike zasluge za priznanje Plečnika v mednarodnem in slovenskem okviru ter za promocijo slovenske arhitekture v tujini. V Centru Rog je na ogled retrospektivna razstava njegovih del z naslovom: "Delto reke spremeniti v morje", ki predstavlja Borisa Podrecco kot aktivnega soustvarjalca kulturnega okolja družbe.

Joprojām nav pieņemts daudzus gadus sagatavošanā esošais Arhitektūras likums, bet likuma projektā ir iekļauts punkts, kas paredz sabiedriskām būvēm 1% no budžeta novirzīt mākslas klātbūtnei. Ja šobrīd pavērojam publisko telpu, tad ekonomiskā situācija nemaz nešķiet slikta, jo veidojumi ar atšķirīgu māksliniecisko kvalitāti un eksponēšanai paredzēto ilgumu publiskajā telpā aug kā sēnes pēc lietus. Apzīmējumu “māksla” bieži vien nomaina “vides objekts” vai “funkcionāls dizaina objekts”. Sevišķi naskas uz dažādu vietzīmju radīšanu ir pašvaldības, katra atbilstoši savai rocībai un saprašanai. Vai arhitektūras likuma pieņemšana nedraud ar otru grāvi? Ciktāl māksla / vides objekti veicina publiskās telpas kvalitāti un kad tie kļūst par vides piesārņojumu, bīstamu kiču, kas degradē sabiedrības gaumi? Uz šiem Ilzes Martinsones jautājumiem atbild mākslas zinātniece Santa Hirša, arhitekts Artis Zvirgzdiņš un filozofs Igors Gubenko.  

Joprojām nav pieņemts daudzus gadus sagatavošanā esošais Arhitektūras likums, bet likuma projektā ir iekļauts punkts, kas paredz sabiedriskām būvēm 1% no budžeta novirzīt mākslas klātbūtnei. Ja šobrīd pavērojam publisko telpu, tad ekonomiskā situācija nemaz nešķiet slikta, jo veidojumi ar atšķirīgu māksliniecisko kvalitāti un eksponēšanai paredzēto ilgumu publiskajā telpā aug kā sēnes pēc lietus. Apzīmējumu “māksla” bieži vien nomaina “vides objekts” vai “funkcionāls dizaina objekts”. Sevišķi naskas uz dažādu vietzīmju radīšanu ir pašvaldības, katra atbilstoši savai rocībai un saprašanai. Vai arhitektūras likuma pieņemšana nedraud ar otru grāvi? Ciktāl māksla / vides objekti veicina publiskās telpas kvalitāti un kad tie kļūst par vides piesārņojumu, bīstamu kiču, kas degradē sabiedrības gaumi? Uz šiem Ilzes Martinsones jautājumiem atbild mākslas zinātniece Santa Hirša, arhitekts Artis Zvirgzdiņš un filozofs Igors Gubenko.  

Urška in Jure sta mlada, ustvarjalna, razgledana in inovativna posameznika, ki sta si izbrala poklic, katerega produkti se zdijo v današnji družbi preveč samoumevni. V mesecu januarja bomo nekaj minut na teden namenili mladim slovenskim oblikovalcem, arhitektom in rokodelcem. Zakaj so se odločili za ravno te poklice? S kakšnimi ovirami se srečujejo? Kaj si želijo, da bi bilo na njihovem področju bolje urejeno, bosta tokrat povedala Urška in Jure Sadar. Ona je oblikovalka nakita, pohištva in modna oblikovalka, on pa lastnik arhitekturnega biroja v Ljubljani.

Arhitekts Toms Kokins ir arhitektūras studijas "Tokobi" izveidotājs un lektors Ūmeo arhitektūras skolā Zviedrijā, Zviedrijas Lauksaimniecības Zinātņu universitātes "Future Forests" fonda stipendiāts un savā pētnieciskajā darbībā apskata arhitektūras, apkārtējas vides un kultūrtelpas mijiedarbību. 2023. gadā Toms sāka darbu pie izpētes projekta “Sweden's Timber Empire: Resource driven colonisation in Baltic Sea region”, kurā analizēja un kartēja Zviedrijas meža industrijas ietekmi uz Latvijas dabu un cilvēkiem. Raidījumā diskutējam par Toma pētījuma rezultātiem un tālākajām iecerēm, kā arī to, kāpēc arhitektam ir svarīgi ne tikai pētīt, bet arī veidot dialogu ar sabiedrību.

Katalonski arhitekt Josep Ricart Ulldemolins je soustanovitelj arhitekturnega biroja Harquitectes v Barceloni. V Ljubljani je imel dve predavanji za študente Fakultete za arhitekturo ter eno v muzeju MAO. Študentom je predstavil zanimive projekte njihovega arhitekturnega biroja v povezavi z ekološko krizo. Pravi, da študentje ugotavljajo, da so težave vedno povezane s socialnimi ali ekološkimi vprašanji. "V bistvu gre za eno in isto vprašanje: ekološka kriza podpihuje tudi družbene probleme in neenakosti. Kot državljan se s tem strinjam, kot arhitekt pa jih poskušam prepričati, naj se lotijo reševanja teh dveh kritičnih elementov. Vsega sveta pač ne bodo mogli rešiti."

Padomju savienībā homoseksuālas attiecības netika atzītas, tās izpelnījās īpašu uzraudzību, kontroli un dažkārt arī represijas, un tomēr cilvēki dzīvoja savas privātās dzīves ar dažādām lomām sabiedrībā. Arhīvu materiāli, intervijas - tas viss rezultējies rakstu krājumā ar nosaukumu "Klusumā. Kvīri, padomju vara un sabiedrība Latvijā, 1954–1991. gads". Kāda bija varas uzraudzība un represijas pret šiem cilvēkiem, un kāda ir kvīru personīgā pieredze par dzīvi Padomju Savienībā? Saruna ar pētījuma autoriem - vēsturniekiem Inetu Lipšu un Kasparu Zelli. Kolektīvās monogrāfijas mērķis ir (re)konstruēt kvīru pieredzes, kādas tās izveidojās padomju sociālās kontroles sistēmā. Grāmata ir veltīta Baltajai Māsai (viņš arī Baroniete, viņš arī Jānis Grīnbergs (1912–1992)). Neskatoties uz varas īstenoto kvīru uzraudzību, ko nodrošināja pārsvarā partijas, iekšlietu, tieslietu, kā arī veselības aizsardzības institūciju darbinieki, Grīnbergs dzīvoja, to ignorējot. Par četru gadu kopdzīvi viendzimuma attiecībās padomju tautas tiesas tiesnesis 1960. gadā viņu sodīja ar ieslodzījumu cietumā. Tomēr Baroniete arī pēc atbrīvošanas dzīvoja pēc sava prāta, baudot attiecības un iekuļoties dažādos piedzīvojumos līdz mūža nogalei. Darba laikā – strādnieks, ārpus tā – azartisks tautas vīru kora dziedonis un aizrautīgs savējais kvīru satikšanās vietās. Cilvēks ar neapšaubāmu rīcībspēku.  Monogrāfija ir viens no vēsturnieku Inetas Lipšas un Kaspara Zeļļa, literatūrzinātnieku Kārļa Vērdiņa un Jāņa Ozoliņa un politikas pētnieces Elizabetes Elīnas Vizgunovas-Vikmanes darba rezultātiem Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas zinātniskajā projektā nr. lzp-2021/1-0167 “Starp valsts iestāžu uzraudzību un neiejaukšanos: viendzimuma seksuālo subkultūru prakses padomju Latvijā, 1954–1991”, kas īstenots LU, Latvijas vēstures institūtā no 2022. gada. Audumu dizaineru  centieni realizēt savas idejas padomju gados Skaista, kolorīta ideja uz papīra un tās realizācija uz auduma. Krāsu laukumi, kas aizsedza nekvalitatīvo tekstila materiālu - tā bija apģerbu dizaineru ikdiena tekstilrūpniecībā Latvijas PSR laikos. Vairāk par audumu apdrukām un dizainu tolaik stāsta gleznotāja Sandra Krastiņa, kura ir pētījusi, kā notika audumu apdruka  Latvijā  padomju gados.  «Rīgas auduma» ražojumi saista uzmanību ar savu košo kolorītu, zīmējumu savdabīgumu un audumu smalko struktūru. Autoritatīva komisija, kuras sastāvā ir ievērojami mākslinieki, kā arī rūpniecības un tirdzniecības organizāciju pārstāvji, pēc audumu apskates un apspriešanas dod savu novērtējumu.«Ar daudzveidīgu sortimentu un bagātīgu koloristisko apdari.» «Reprezentējās kombināta «Rīgas audums» ražojumi. Zīmējumi un kolorīts harmonē ar auduma struktūru un faktūru.».  Šādas rindas var lasīt 1957. gadā izdotajā grāmatā par rūpniecības uzņēmumu „Rīgas audums” – tas ir laiks, kad tikko ir sācies Hruščova atkusnis un visā plašajā Padomju Savienībā ar lielu sparu darbojas vieglās rūpniecības uzņēmumi un plašsaziņas līdzekļos un vissavienības skatēs redzam krāsainus stilīgus porcelāna, interjera un tekstila izstrādājumus, bet, ieskatoties tuvāk, var pamanīt, ka nereti aiz košām apdrukām slēpjas nekvalitatīvs materiāls. Gleznotāja Sandra Krastiņa savulaik ir iztaujājusi   fabrikas „Rīgas audums” mākslinieces un pētījusi, kā tolaik notika audumu apdruka. Sandra Krastiņa rāda grāmatu „Desmitgades ikdiena” par 20.gadsimta 60. gadu dizainu Latvijā, kur tuvplānā var redzēt kā negludā auduma faktūra ir noklāta ar pelēcīgas nokrāsas dzeltenu zilu un zaļu ziedu apdruku. Lai arī zīmējums ir kolorīts un moderns, tomēr gala iznākums rāda tā laika ierobežoto tehnisko varēšanu mākslinieka iecerētās košās idejas realizēšanā. 60. - 70. gadi ir arī sintētisko audumu uzvaras gājiens – neburzīgās  krimplēna kleitas, ūdens necaurlaidīgās neilona jakas, un par pēdējām runājot, domāju, tagadējie piecdesmitgadnieki atcera neglīti brūnās vai pelēkās vai zilāsm žargonā runājot „kurtkas”. Kā teic gleznotāja Sandra Krastiņa, tad jau pāris desmitgades agrāk tika ražoti tikpat nepievilcīgu krāsu un arī materiāla lietusmēteļi. Padomju gadi arī bija laiks, kad skolās bija vienotas formas – tumši zili sarafāni, vēlāk kleitas, bluzoni un svārki meitenēm un uzvalki zēniem, un svītraini krekli. Gleznotāja Sandra Krastiņa atceras, ka arī tolaik visā šajā unificētajā izglītības sistēmā tomēr skola no skolas atšķīrās ne tikai pedagoģiskās pieejas ziņā, bet arī formās. Atgriežoties pie padomju gadu dizaina, citāts no Arhitektūras muzeja direktores mākslas zinātnieces Ilzes  Martinsones raksta minētajā grāmatā par 20.gadsimta 60. gadu dizainu Latvijā: „Tā laika radošajām personībām nācās lekt pār galvu divkārt, cīnoties kā ar informācijas, tā materiālu un tehnoloģiju deficītu.”  Tam, ka tolaik māksliniekiem vajadzēja žonglēt starp ierobežotajām tehniskajām iespējām un savu ideju realizāciju, piekrīt arī Sandra Krastiņa.

Lāčplēša dienā raidījumu veltām zinātnes neatsveramajam atbalstam mūsu drošībā. Inženieri Latvijā ciešā sazobē ar aizsardzības nozari rada inovācijas valsts fiziskajai un kiberdrošībai. Sākot ar droniem un aizsargvestēm, beidzot ar datiem - visās šajās jomās tapuši pētījumi ar mērķi stiprināt valsts drošību. Kādi ir šie risinājumi un kas ikdienā ir nepieciešams militārajām struktūrām, lai ar moderniem risinājumiem aizsargātu valsti? Būt modram un gatavam diemžēl ir mūsdienu realitāte, ar patstāvīgiem kara draudiem Eiropā sadzīvojam jau kādu laiku un pavisam loģiska šķiet nepieciešamība radīt aizvien jaunākas un efektīvākas ierīces un iekārtas, lai savu valstu pasargātu. Raidījumā Zināmais nezināmajā pētnieki skaidro, kādus risinājumus var radīt, lai aprīkojums nepieviltu un lai mēs varētu justies ne tikai fiziski droši, bet droša būtu arī mūsu digitālā vide. Sarunājas Sergejs Gaidukovs, Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģijas fakultātes Ķīmijas un ķīmijas tehnoloģijas institūta tenūrprofesors, Andrejs Šiškins, Rīgas Tehniskās universitātes Materiālu un virsmu tehnoloģijas institūta vecākais pētnieks, ķīmijas doktors, Uģis Briedis, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un dizaina institūta asociētais profesors, vadošais pētnieks, un Roberts Kits, Aizsardzības ministrijas Aizsardzības industrijas un inovāciju politikas departamenta Inovāciju un pētniecības atbalsta nodaļas vadītājs. Zemessardzes Kiberaizsardzības vienība Šī gada augustā raidījumā stāstījām par Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības un tās partneru rīkotām vērienīgām starptautiskām mācībām “Locked Shields 2024”, kurās Latvijas un NATO vienību komanda šajā pavasarī izcīnīja 1. vietu. Tagad stāsta turpinājums. Tuvāk iepazīstam pašu Zemessardzes Kiberaizsardzības vienību - tās darbu ikdienā un vienības zemessargus. Vienība šogad svinēja 11. dzimšanas dienu - tā dibināta 2013. gadā un pulcē vairākus simtus brīvprātīgo. Tiekomies ar Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības komandieri majoru Ronaldu Mandeli un zemessardzi Ingrīdu. Kiberdrošība, kiberaizsardzība, kiberuzbrucēji - tie ir šobrīd plaši lietoti jēdzieni, lielā mērā saistībā ar karadarbību Ukrainā. Par dažādiem kiberdrošības aspektiem mēs ikdienā bieži dzirdam komentārus no institūcijas CERT.lv, kuras darbs iet roku rokā ar Zemessardzes Kiberaizsardzības vienību. Bet kā savulaik radās ideja par šādu vienību, stāsta majors Ronalds Mandelis.    

To, kāds ir gaiss, kuru ieelpojam iekštelpās un kad tas mums ir kaitīgs, ir izpētīts. Ieteikumi ir izstrādāti, tomēr lielākajai daļai no šiem ieteikumiem nav tādas varas, lai tos noteikti ievērotu. Tāpēc to, kādu gaisu elpojam savās mājās, darba vietās, publiskās vietās, kurās citi strādā, bet citi turp dodas, kādas vajadzības vadīti, nosaka ēkas būvnieka, arhitekta, īpašnieka, lietotāja un citu iesaistīto izpratne un izvēle. Par šo tēmu raidījumā sarunājamies ar dizaina biroja H2E vadošo dizaineru, Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas profesoru Holgeru Eleru un arhitektu biroja "MARK arhitekti" līdzdibinātāju Mārtiņu Ošānu. Kādu uzmanību viņi tam piešķir savā darbā, vai un kā veidojas sadarbība?

Moderna arhitektūra un kultūras mantojums. Kā sadzīvot? Par kariem ar būvniekiem un birokrātiem. Otrdien raidījumā #1pret1 Lielās Arhitektūras gada balvas ieguvēja Zaiga Gaile.

Pagājušajā nedēļā tika paziņoti "Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024" rezultāti un godināti laureāti. Taču skatītājiem neredzamais gan atlases žūrijas, gan starptautiskās žūrijas darba process ar diskusijām bieži ir skates būtiskākā daļa, jo iezīmē Latvijas arhitektūras klīnisko ainu noteiktā laika nogrieznī. Abas žūrijas nonāca pie virknes svarīgu jautājumu, un starptautiskā žūrija savu vēstījumu beidza ar vārdiem: "Šai balvai vajadzētu būt iespējai turpināt šo sarunu." Raidījumā atlases žūrijas priekšsēdētājs Miķelis Putrāms un balvas divkārtējais finālists un sudraba godalgas laureāts Reinis Saliņš mēģina atbildēt uz daļu no tiem. Piemēram, cik tālu arhitekts drīkst iet, strādājot ar cita radītu darbu; kāda ir arhitekta loma mūsdienās?

"Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024" galveno apbalvojumu jeb "Grand Prix" saņēmis Jaunais Rīgas teātris. Sveicam laureātus un tiekamies ar Zaigu Gaili un Filipu Pitenu Kultūras rondo studijā. Viņiem pievienojas arī Miķelis Putrāms, kurš bija šī gada atlases žūrijas priekšsēdētājs, un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs. Uzklausām arī fināla žūrijas pārstāvi Elodī Degarvu no Beļģijas, ar kuru sarunājās Māra Rozenberga. Latvijas Arhitektūras savienībā norāda, ka Jaunā Rīgas teātra ēku kompleksa pārbūve notika atbilstoši arhitektes Zaigas Gailes iecerei. Ēkai teju divtik tika palielināts apjoms ar sarežģītu pazemes konstrukciju izbūvi. Pazemes stāvā izvietotas darbnīcas. Vēsturisko teātra ēku papildina jauns piecstāvu nams ar divām "Black Box" zālēm, mēģinājumu zālēm un aktieru telpām. Abas ēkas ir savienotas ar stiklotu eju. Teātra Lielajā zālē ir saglabāta gadsimtu senās ēkas elpa, akcentē savienībā. Projektu sāka pilnsabiedrība "Zaigas Gailes birojs un partneri". Pilnsabiedrība tika likvidēta 2020. gadā. Tālāk izmaiņu projektu izstrādāja pilnsabiedrība "SBSC", piesaistot SIA "Sarma & Norde arhitekti", kur SIA "Zaigas Gailes birojs" bija apakšuzņēmējs, informē balvas rīkotāji. No 14. līdz 19. oktobrim norisinās jau par tradīciju kļuvusī Arhitektūras nedēļa, piedāvājot dažādām auditorijām saistošus, arhitektūrai veltītus pasākumus. Bet vakar, 18. oktobrī, Rīgas cirkā pasniegtas Latvijas Arhitektūras gada balvas. Kultūras rondo saruna par būtiskākajām tendencēm un  nozīmīgākajiem procesiem Latvijas arhitektūrā, pārskatot Latvijas arhitektūras gada balvas nominantu klāstu un tiekoties ar balvas ieguvējiem. Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024 (LAGB 2024) finālam atlases žūrija bija izvirzījusi 16 pretendentus. Pamatojoties uz iesniegtajiem darbiem, žūrija noteica šī gada vienojošo tēmu, kas ir pārmantojamība. Pieteiktie darbi tika vērtēti gan klātienē, gan attālināti, viesojoties teju visos Latvijas reģionos un Igaunijā.    

Stāsta Rotko muzeja vadītājs Daugavpilī Māris Čačka Pēteris Martinsons piedzima Daugavpilī 1931. gadā veikala pārdevēja Pētera Martinsona un viņa sievas Aleksandras trīs bērnu ģimenē. 1938. gadā viņš sāka mācīties 2. Daugavpils pilsētas pamatskolā. Kad Otrā pasaules kara laikā pēc kārtējiem bumbu uzlidojumiem Martinsonu ģimene palika bez mājām, tā 1944. gada vasarā apmetās uz dzīvi Mazsalacā. Drīz Martinsoni pārceļas uz Alūksni, kur 1950. gadā Pēteris absolvē Alūksnes vidusskolu. Turpmāko gadu laikā Pēteris Martinsons pabeidz Latvijas Universitātes Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu un iegūst arhitekta diplomu, taču arhitektūrā karjeru neveido, bet pievienojas Ķīpsalas keramikas grupai. Tur, pateicoties draudzībai ar keramiķi Ritu Einbergu, iesākas nopietns ceļš jaunā darbības laukā, kardināli mainot Latvijas keramiku. Pēteris Martinsons kļūst par izcilu keramiķi: viņš iesaistās starptautiskos mākslas notikumos, kļūst par Latvijas Mākslinieku savienības biedru un Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru. Ar mākslas zinātnieces Rutas Čaupovas pamudinājumu 2000. gadu sākumā Pēteris Martinsons sarīko lielisku personālizstādi Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzejā. Tā iedvesmo topošā Rotko muzeja speciālistus uzsākt sarunas ar mākslinieku par vērienīgas personālizstādes sarīkošanu 2013. gada 24. aprīlī līdz ar toreizējā Rotko centra (šodien – Rotko muzeja) svinīgo atklāšanu. Mākslinieks atsaucas pirmajai sarunai, kas notiek Rīgas porcelāna muzejā, un pusgada laikā top viena no Daugavpils jaunās kultūrvietas izcilākajām izstādēm. Pēteris Martinsons lepojas ar rezultātu, kas ir arī viņa patiesā atgriešanās dzimtajā pilsētā ar saviem mākslas darbiem jeb, kā pats mākslinieks jokodams sacīja, – bērniem. 2013. gada vasarā, 29. jūnijā jeb Pēterdienā, raugoties uz jaunās kultūrvietas attīstību, Pēteris Martinsons nolemj visu izstādes saturu, vairāk nekā 300 mākslas darbus, uzdāvināt pilsētai ar domu papildināt muzeja krājumu un ļaut arī pēc izstādes ar tiem brīvi darboties, izrādot citviet Latvijā un pasaulē. Pētera Martinsona daiļradi no pirmās dienas ar lielu atsaucību un sajūsmu pieņēma daugavpilieši un jaunās kultūrvietas apmeklētāji. Tāpēc, izstādei noslēdzoties un darbiem nonākot krātuvē, publika arvien jautāja, vai ir pieejama Martinsona izstāde un kur to iespējams apskatīt. Mākslinieks strādāja līdz savai pēdējai šīszemes dzīves dienai, taču 2013. gada 2. augusts atnesa sēru vēsti. Skumjas par meistara zaudējumu palīdzēja kliedēt viņa atstātais unikālais nemateriālais mantojums – izstādes darbu kopa, ko Martinsons bija paspējis papildināt ar virkni citu darbu. Martinsona kolekciju pēc kāda laika ar vērtīgiem dāvinājumiem papildināja arī mākslinieka ģimene. Drīz pēc mākslinieka aiziešanas mūžībā dzima ideja saglabāt viņa piemiņu, izveidojot Martinsona māju – vietu, kur satikties mākslinieka 50 radošās dzīves gados radītajam; vietu, kur svinēt un godināt keramiku. Nedaudz vēlāk tika iedibināta vēl viena Pētera Martinsona piemiņas forma – Latvijas Keramikas biennāle ar tās centrālo notikumu – "Martinsona balvu". Vienlaikus mērķtiecīgi tika iets ceļš uz Martinsona mājas izveidi, lai simboliski atdotu māksliniekam dzimto māju sajūtu, kuru pirms 70 gadiem bija laupījis karš. Māja tapa lēnām, bet pamatīgi. Pēc vairāku gadu darba Martinsona kolekcija laimīgi iemājoja Daugavpils cietokšņa kādreizējā Pulvera noliktavā līdzās Rotko muzeja galvenajai ēkai. Jaunā kultūrvieta uzņem Martinsona daiļrades cienītājus kopš 2022. gada 22. aprīļa. Pēteris Martinsons Rotko muzejam uzdāvināja lielāko daļu no saviem starptautiski novērtētajiem darbiem. Tāpēc tieši Rotko muzejā Daugavpilī šobrīd glabājas pasaulē lielākā Pētera Martinsona keramikas kolekcija. Un tās mājvieta jau vairāk nekā divus gadus ir Martinsona māja.

Gradnja z zemljo v zadnjih letih ponovno doživlja zagon. Vse več projektov zasleduje cilj zniževanja ogljičnega odtisa, ki je pri gradnji z uporabo sodobnih materialov izjemno visok. Zemlja, nasprotno, predstavlja gradbeni material z enim najnižjih ogljičnih odtisov. Še več, navdušenci nad tovrstno gradnjo govorijo celo o zdravih hišah. Ilovico lahko mešamo z različnimi organskimi ali anorganskimi primesmi, ki izboljšujejo njene lastnosti. V tokratni Intelekti boste slišali dva ločena pogovora. Arhitekt Matevž Granda iz revije Outsider bo spregovoril o njihovem odmevnem projektu, ki ga izvajajo v Centru za gradnjo z zemljo v Dobravi pri Škocjanu na Dolenjskem, arhitekt Robert Veselko, eden od pionirjev gradnje z zemljo pri nas pa bo spregovoril o praktičnih vidikih, ki spremljajo ta način gradnje.

Gost oddaje proti etru spet ta dež je umetniški direktor revije Outsider Matevž Granda, ki se kot arhitekt navdušuje gradnji z zbito zemljo, eno najbolj arhaičnih tehnik, kar jih človeštvo pozna, ki pa je vse bolj prisotna v sodobni arhitekturi. Marsikje po svetu in tudi v Sloveniji izvajajo posebne izobraževalne delavnice, saj postaja gradnja z zemljo vse pomembnejša. Revija Outsider je lani organizirala mednarodno delavnico Arhitektura in zemlja, ki je privabila izredno zanimanje mladih iz vseh koncev sveta. Med drugim so raziskovali različne možnosti, ki jih omogoča že preprost vogalni zidni modul. Matevž Granda se je pred kratkim pridružil odpravi v Egipt , ki je pod okriljem Filozofske fakultete obiskala kraje, kjer je arhitekt Milan Kovač deloval v 80.letih z različnimi predlogi, kako ohranit eno najstarejših dediščin na svetu.

Ko iesākt ar vēsturisku kapsētu, kas 20. gadsimta otrajā pusē piedzīvojusi plašus postījumus un padomju ideoloģijas spiediena rezultātā tikusi “izdzēsta” no vietējās sabiedrības kolektīvās atmiņas? Novembra beigās Cēsīs notiks konference, veltīta Cēsu pilsētas jeb tā sauktajiem Vācu kapiem. Konkrētās kapsētas piemērs ietver daudzu senu un aizmirstu Latvijas apbedījumu vietu situāciju:  ko iesākt ar kapsētu, kad tajā apbedīto tuvinieki kapus vairs nekopj? Kā saglabāt kapu pieminekļus, pārvērst dvēseļu dārzu arī dzīvajiem tīkamā pastaigu vietā? Kā atpazīt padzisušo kapu pieminekļos ierakstīto cilvēku vārdus, un viņu stāstus no jauna ieaust vietas atmiņā? Raidījumā Augstāk par zemi saruna ar konferences organizatoriem – Gundaru un Elīnu Kalniņiem, kā arī  Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālistēm: Vēstures un arheoloģijas daļas vadītāju Sandru Zirni un Arhitektūras un mākslas daļas eksperti Rūtu Kaminsku. Gundars un Elīna par no atmiņas zudušo kādreizējo cēsinieku piemiņas saglabāšanu iestājas ne pirmo reizi. Gundars Kalniņš ir Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs. Elīnas patreizējā darba vieta ir Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, taču Cēsīs viņa izveidoja un joprojām notur Nacionālajai pretošanās kustībai veltītu ekspozīciju “Sirdsapziņas ugunskurs”. Šāda veida projekti – iekšēja nepieciešamība iestāties pret aizmirstību – lielākoties nobriest ilgākā laika periodā. Arī Cēsu Vācu kapiem veltītajai konferencei ir ļoti personiska priekšvēsture. Gaidāmajai konferencei plānotas trīs sadaļas. “Kapsēta un pieminekļi” – par kapu pieminekļu apzināšanas un atjaunošanas iespējām, “Kapsēta un cilvēki” – kapos apglabāto cilvēku vārdu atšifrēšana un pētniecība. Trešā sadaļa pievērsīsies kapsētās piekopto tradīciju izpētei un piemiņas saglabāšanas stratēģijai.   Kāpēc Latvijā ir tik daudz pamestu kapsētu? Atbilde jāmeklē 20. gadsimta vēsturē: vācbaltu izceļošanā, ebreju holokaustā. Patiesību sakot, arī Vācu kapu nosaukums ir zināmu attieksmi apliecinošs. Jo faktiski Vācu kapi ir tikai viena no Cēsu pilsētas kapu sadaļām. Šajos kapos guļ arī pareizticīgie, aiz tiem ir apbedījumi ar brutālām metāla sētiņām un sarkanu zvaigzni, guļ luterāņi – latvieši ar stipri vien vāciskotiem uzvārdiem, ebreji. Gaidāmās konferences programmā ir arī kāds referāts, kura nosaukums satriec vēl pirms dzirdēts tā saturs. Vija Caune, Cēsu rajona arhitekte 1966. līdz 1982. gadam, runās par Vācu kapu pieminekļu aizvākšanas ieceri 20. gadsimta 60. gados. Šī iecere toreiz netika īstenota, paradoksāli, bet toreiz kapus esot nosargājis kā reizi nosaukums – Vācu kapi. Institūciju darbinieki sākuši raizēties, ja vācbalti sāks meklēt savus tuviniekus, atklāsies ciniskais vandālisms. Interesanti, ka Rīgā mita laikam jau “drosmīgāki” ļaudis, jo Lielajos kapos viss tieši tā arī notika. Labi, nav vairs padomjlaiki, bet – kurā brīdī mūsdienās kādas institūcijas var un uzskata par pienākumu iejaukties? Gan Sandra Zirne, gan Rūta Kaminska norāda uz diviem aspektiem kapu saglabāšanā. Vispirmām kārtām būtiska ir sabiedrības attieksme, un kapu kopšanas tradīcija kā nemateriālā kultūras mantojuma vērtība ir ierakstīta arī Latvijas kultūras kanonā. Otra sadaļa ir materiāla – konkrētu kapu pieminekļu vērtības noteikšana, ņemšana valsts aizsardzībā, un te nu nepieciešamas Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālistu zināšanas. Kas kapos ir vērtība, ko izcelt, pievērst uzmanību, ņemt aizsardzībā? Vienu atbildi sniedz Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālisti, kuri orientējas pieminekļu mākslinieciskajā kvalitātē, autorībā, stilā. Otra atbilde – tas, kas ir būtisks vietējai kopienai. Interesantu aspektu izcēla Gundars Kalniņš, kapi var būt interesanti no ģeoloģijas, arī dabas viedokļa. Sarakstē pirms intervijas Gundars Kalniņš atsūta video, kā Cēsu viduslaiku pilī augi tiek izmantoti, lai pasargātu viduslaiku mūrus no lietus un vēja, un radītu vienotu ainavu,. Arī kapsētās bieži atrodamas retas augu sugas, kas patvērušās no intensīvas lauksaimniecības. Lasot Cēsu Vācu kapiem veltītās konferences programmu, tā drīzāk izskatās pēc ideju talkas – sarunās tiek meklēti ceļi, kā kapiem atrast jaunu pielietojumu, saskatīt tajos līdz šim nepamanītas, neiedomātas vērtības. Bet atgriezīsimies pie tēmas, ar ko sākām šo raidījumu. Cēsu pilsētas jeb Vācu kapos pēc privātpersonu ierosmes ir notikusi nesena kapsētas pieminekļu inventarizācija, atšifrējot un uzskaitot tajos iegravētos vārdus. Tapis kapsētas plāns. Kur šīs zināšanas tālāk nonāks? Cēsu pilsētas jeb Vācu kapiem veltītā konference plānota 21. novembrī. Pirms tam, 3. novembrī mākslas telpā „Mala”, Cēsīs, Gundars Kalniņš uzstāsies ar lekciju “Skumjākā vieta Cēsīs”, kurā ieskicēs dažas no konferencē skartajām tēmām.

Vai matemātika, arhitektūra, mūzika, māksla būtu saistāmas savā starpā? Šaubu nav, it īpaši, ja tam visam pāri ir dievišķais spēks. Daudzās Eiropas pilsētās, veroties uz viduslaiku katedrālēm, apbrīnojam to majestātiskumu un spēju izturēt laika pārbaudi. Kā šādas būves varēja tapt un kā jau tolaik bija iespējams paredzēt, lai katedrālē vienreizēji skanētu dziedājumi un lai cilvēki spētu tuvoties dievišķajam? Skaidrs ir tas, ka tā nebija māksla tikai mākslas pēc. Jā, apbrīnojama, bet vienlaikus ļoti racionāla, lai kalpotu liturģiskiem mērķiem. Visā vēstures laika līnijā viduslaiki kā periods izceļas. Pirmkārt, jau tas ir laika posms, par kuru visai skaidri varam pateikt, kad tas sākas un kad tas noslēdzas. Salīdzinājumam - kad tieši sākas aizvēsture un kad noslēdzas jaunie laiki pateikt būtu grūtāk. Otrkārt, šķiet, vairums būs dzirdējis apzīmējumu “tumšie viduslaiki” vai arī “viduslaiku tumsonība”, ar to varbūt domājot kādu slimību izplatību vai sodu izpildes sistēmas, lai gan - par tumsonīgiem viduslaiki kļūs tikai uz nākamā perioda - renesanses - fona, un, kā zināms, slimības pamatīgi izplatījās arī nākamajos gadsimtos. Līdzās visam pieminētajam viduslaiki allaž izcelsies ar mantojumu, kas saglabājies līdz mūsu dienām, kura dēļ viduslaikos samanām kaut ko valdzinošu, patiesi skaistu un neatkārtojamu. Tās ir viduslaikos tapušās katedrāles, kuras joprojām apbrīnojam to grandiozitātes dēļ, to pamatīguma dēļ, spējot izturēt tik daudzus gadsimtus. Karstās vasaras dienās tajās meklējam pēc patvēruma, pēc vēsuma un apjaušam, cik vienreizēji šādās vietās skan viduslaiku dziedājumi. Kā šādas būves vispār varēja tapt un vai cilvēki jau viduslaikos veica smalkus aprēķinus, lai katedrālē izcili skanētu mūzika un lai tādā veidā cilvēki pēc iespējas vairāk tuvotos dievišķajam, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj vēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors profesors un vienlaikus senās mūzikas ansambļa "Schola Cantorum Riga" dibinātājs un vadītājs Guntars Prānis. 

Kā veidot mājas plānojumu, ceļot vai pārbūvējot māju, lai jau ar pirmo reizi to uzbūvētu sev, nevis, kā teicienā sacīts, ienaidniekam? Kas jāņem vērā, būvējot vai pārbūvējot māju vai dzīvokli, diskutējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Iesaka Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes docente, arhitekte Agate Eniņa un arhitekte Gunta Ābele. Protams, pirmais ir vietas izvēle. Būtu labi, ka tā vieta, kur jūtamies labi un vēlamies būvēt māju, atrastos arī salīdzinoši tuvu darba vietai, skolām, kur mācīsies bērni. Arī zemes gabala meklēšana ir ilgs process, kurā laikā arī vajadzētu paļauties uz speciālistu ieteikumiem. Kad zeme iegādāta, var domāt par speciālista meklēšanu tieši mājas būvniecībā. Te var uzklausīt draugu ieteikumus. Tad nākamie soļi, saistīti ar daudziem darbiem mājas būvniecības procesā. Būtu labi pirms iecerētā zemes gabala iegādes, aicināt speciālistus, lai izvērtētu dažādus riska faktorus, vai izraudzītā vieta ir piemērota mājas celšanai. Piemēram, vai zemi nesaista kādi apgrūtinājumi - elektropārvades līnija vai kas cits.

Rīgā ir aptuveni 12 000 daudzdzīvokļu namu. Lielākā daļa celta vēl pagājušajā gadsimtā un tas nozīmē, ka vairums ēku sasniegušas savu vidējo kalpošanas termiņu laiku, kad īpašniekiem katru gadu jānovērtē mājas tehniskais stāvoklis. Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidrojam, ko nozīmē novērtēt mājas tehnisko stāvokli, kas to veic un vai visām mājām jāvērtē tehniskais stāvoklis. Skaidro un analizē Rīgas Arhitektūras pārvaldes Būvobjektu kontroles nodaļas vadītāja vietniece Aija Meļņikova, "Jurisconsultus" vadītājs Jānis Uzulēns un A/S "Komunālprojekts" Inženiertehniskās izpētes nodaļas vadītājs Kristaps Peters. Iepriekšējā raidījumā aicinājām klausītājus piedalīties īsā aptaujā par to, vai un kā esat iepazinušies ar drošības situāciju daudzdzīvokļu namos. Atsaucās 176 cilvēki. Uz jautājumu, vai esat iepazinies ar Ministru Kabineta (turpmāk MK) nr. 907 noteikumiem par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi un kārtējo remontu saturu, tikai 41 ir atbildējis ar jā. "Tas liecina, ka absolūtais kaut nedaudz orientējas normatīvos, uz kuriem ikdienā būtu jāpaskatās, ja ir runa par viņu daudzdzīvokļu mājas pārvaldīšanu," analizē Jānis Uzulēns. "Otra lieta, būtu interesanti saprast, cik no šiem 40 cilvēkiem iedziļinās, ko var prasīt no pārvaldnieka, ne tikai zina, ka šādi noteikumi ir. Man šķiet, ka daudz traģiskāks ir tas rādītājs 100+, kuru atbilde ir nē, jo tas varētu nozīmēt to, ka šie cilvēki netiešā veidā veicina pārvaldnieku patvaļu. Tas ir kā sliktākais scenārijs. Lielais stabiņš ar nē liecina, ka cilvēki visticamāk nezina, ko prasīt no pārvaldnieka. Viņiem ir liela paļāvība par to, ko raksta, dara sūta." No tiem, kas bija iepazinušies ar MK noteikumiem nr. 907, lielākā daļa norādīja, ka informāciju guvuši internetā, tikai pieci – no pārvaldnieka. "Visi informācijas avoti labi, bet tas, ka ļoti maz cilvēku uzrāda, ka pārvaldnieks ir viņu informācijas avots, liecina, ka attiecības ar pārvaldnieku varētu būt pietiekami formālas un vienā virzienā, kas nozīmē, ka pārvaldnieks diktē noteikumus," vērtē Jānis Uzulēns. "ja iedzīvotāji uzrādītu, ka informāciju guvuši no namu pārvaldnieka, tas nozīmē, ka ir komunikācija starp iedzīvotājiem un namu pārvaldnieku. Visticamāk, tas nozīmētu, ka iedzīvotāji vairāk saprastu, ko viņi var prasīt no pārvaldnieka." Savukārt uz jautājumu, vai pēdējo 12 mēnešu laikā pārvaldnieks ir jūs iepazīstinājis ar atzinumiem par mājas tehnisko stāvokli, tikai 31 aptaujas dalībnieks ir atbildējis apstiprinoši. "Traģiska atbilde," uzskata Jānis Uzulēns. "Tas nozīmē tikai to, ka cilvēki nezina, kāds ir kopumā viņa mājas tehniskais stāvoklis. Primāri runa ir par drošību, cik drošā vidē, proti konkrētā daudzdzīvokļu mājā es šobrīd dzīvoju. Atbilde nē parāda, ka cilvēki ir neieinteresēti, vai viņus neinformē. (..) Cilvēki nav informēti, kādas ir viņu tiesības un vienlaicīgi arī ignorē informāciju." Uz jautājumu, kur jūs iegūstat informāciju par savām tiesībām un pienākumiem īpašuma pārvaldīšanas jautājumos, 63 respondenti ir atbildējuši, ka iestāžu mājaslapās.