POPULARITY
Rīgas Vāgnera teātra makets pašlaik skatāms Venēcijas Arhitektūras biennālē. Līdzās oficiālajai biennāles programmai pilsētā sarīkota izstāde „No Doubt About It”, kurā līdzās citiem teātru, muzeju un dzīvojamā kvartāla projektiem aplūkojams Vāgnera teātra makets un atjaunošanas projekts. Venēcijā uz izstādes atklāšanu bija ieradušies arī jaunieši, kuri piedalījās maketa veidošanā. Izstāde „No Doubt About It” Venēcijā būs skatāma visu Arhitektūras biennāles laiku līdz 23.novembrim.
Venēcijas biennāles 19. starptautiskajā arhitektūras izstādē atklāta Latvijas paviljona ekspozīcija “Aizsardzības ainava.” Tā vēsta par drošības vidi pierobežas ainavā, par vietējo iedzīvotāju ikdienu pie robežas ar neparedzamu kaimiņu, un vienlaikus - Eiropas aizsardzības ainavu un Latvijas atbildību šai kontekstā. Biennāles pirmsatklāšanā klātienē viesojās mūsu kolēģe Laima Slava un par Venēcijā piedzīvoto saruna studijā.
Viņš jau bija uzbūvējis eklektisma un jūgendstila ēkas kosmopolītiskajā Rīgā. Bet kāpēc viņš pēc Pirmā pasaules kara pievērsās arī funkcionālismam? Ebreju arhitekts Pauls Mandelštams arī pēc Ulmaņa apvērsuma, kad tika kultivēta „latviskās Rīgas arhitektūra”, saglabāja uzticību Bauhaus ideāliem – forma seko funkcijai, mazāk ir vairāk un patiesību nosaka materiāli. Mūs, protams, visvairāk interesē tagadējā Latvijas Radio nama tapšana, kuras autors ir Pauls Mandelštams. Celta kā Rīgas Komercbanka, pirms tam nojaucot vairākas ēkas Vecrīgā, veidojot neparastu arkveida nišu visas ēkas augstumā, nams, iespējams, vairāk līdzīnās baznīcai, ne bankai, bet skulptūru grupā ir gan Rīgas ģerbonis, gan Hermejs, gan pārticības un veiksmes simboliskās figūras. Arhitektūras pētnieks Jānis Lejnieks grāmatā "Arhitekta Paula Mandelšatama trešais stils", protams, ne tikai par mūsu eklektisko namu, bet arī par daudzām citām publiskajām un privātajām ēkām Rīgā. Sarunā ar Jāni Lejnieku Gundars Āboliņš ik pa laikam pajautā, vai tik šis nams arī nav Mandelšatama projektēts? Jāņa Lejnieka grāmatā koncertētā veidā iezīmēta arī ebreju līnija Rīgā, gan 30. gadu spožums, gan politisko varu ietekmes arhitektūrā. 1941. gadā Paulu Mandelštamu nacisti nogalināja, iznīcinot arī viņa arhīvu, bet viņa nami paliek. Jāņa Lejnieka grāmatu "Arhitekta Paula Mandelštama trešais stils" izdevusi "Zinātne". Raidījumu atbalsta:
Venēcijas biennāles 19. starptautiskajā arhitektūras izstādē atklāta Latvijas paviljona ekspozīcija "Aizsardzības ainava". Tā vēsta par drošības vidi pierobežas ainavā, par vietējo iedzīvotāju ikdienu pie robežas ar neparedzamu kaimiņu, un vienlaikus – Eiropas aizsardzības ainavu un Latvijas atbildību šai kontekstā. Kāda ir "Aizsardzības ainava" Venēcijā un Rīgas Vāgnera teātra makets izstādē – no Venēcijas stāsta Laima Slava.
“Aizsardzības ainava” – tāda būs Latvijas ekspozīcija Venēcijas arhitektūras biennālē, kas notiks no 10. maija līdz 2025. gada 23. novembrim. Raidījumā ieskats tajā, kāds būs Latvijas piedāvājums. Venēcijā arhitektūras izstādē būs skatāms Vāgnera teātra makets. Par to Kultūras rondo stāstīja Zaiga un Māris Gaiļi.
Inteliģence – mākslīga, dabiska, kolektīva. Tā ir tēma, kas Venēcijā atklās arhitektūras biennāles dalībniekus. Latvijas paviljonā pasaule redzēs "Aizsardzības ainavu". Tas ir koncepts par Latvijas austrumu robežu, tās ainavu, kas mainās ģeopolitiskos apstākļos. Ko mēs vēlamies, lai "Sampling" un "Nomad architects" autoru darbā ierauga pasaule? Par to sarunājamies ar arhitekti, pētnieci un šā gada arhitektūras biennāles Venēcijā Latvijas paviljona līdzkuratori Lieni Jākobsoni.
Tuvojas 19. Arhitektūras biennāle Venēcijā, kurā Latvija piedalīsies ar izstādi „Aizsardzības ainava”. Aizvadītās nedēļas nogalē Latvijas paviljona veidotāji, pētot tik aktuālo NATO ārējo robežu stiprināšanu un tās fizisko nospiedumu ainavā un emocionālo nospiedumu cilvēku dzīves pieredzēs, aicināja uz diskusiju pēcpusdienu. Ar savu pētniecības darbu iepazīstināja arī austriešu arhitekts Teo Doitingers, kurš jau ilgstoši iedziļinās robežu infrastruktūrā visā pasaulē.
Tā kā Latvija ir buferzona starp Austrumiem un Rietumiem, politiskās aktualitātes kārtējo reizi liek runāt par nebeidzamu tēmu – identitāti, šoreiz dizainā un arhitektūrā. Latviskā identitāte un nācijas identitāte: vai starp tām var likt vienlīdzības zīmi? 20. gadsimta 50. gados Ziemeļvalstis apzināti konstruēja zīmolu "skandināvu dizains", vienojoties par tā kritērijiem – funkcija, lakoniska, moderna forma un dabiski materiāli. Kādi šodien varētu būt Latvijas dizaina un arhitektūras identitātes stūrakmeņi? Ciktāl apzināties piederību palīdz dekoratīvi instrumenti, kas sabiedrībā, iespējams, ir vieglāk uztverami? Vai identitātes meklējumos ir vieta ironijai un humoram? Kam jānotiek valstiskā līmenī, lai mēs "sadotos rokās", identitāti apzināti veidojot? Uz Ilzes Martinsones jautājumiem atbild dizainere Dārta Apsīte, arhitekte Liene Adumāne-Vāvere un dizaina žurnāliste Veronika Viļuma.
Unikālais dizains vienā eksemplārā – tā var raksturot mākslinieku un dizaineru grupas „Zemūdeņu karš” radītos darbus. 30 gadu pastāvēšanas laikā apvienība sarīkojusi 18 izstādes un saglabājusi dalībnieku pamatkodolu. Latvijas Arhitektūras muzejā atklāta izstāde “Zemūdeņu karš: Epizode 1.1. 30 gadi”. Mākslas dizains, radīts 90. gados, šobrīd gūst īpašu uzmanību un vērtību, ir pārliecināta Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone. Par jubilejas izstādi sarunājamies arī ar māksliniekiem Valteru Kiršteinu un Gintu Zilbalodi Sr, kā arī Egilu Medni. Latvijas Mākslas akadēmijā Dizaina nodaļa sākotnēji tika dibināta kā Rūpnieciskās mākslas nodaļa ar oficiālo mērķi sagatavot speciālistus, kas darbotos ražošanā. 20. gs. 90. gados iepriekšējā politiskā sistēma sagruva reizē ar tās ekonomisko bāzi un industriālo ražošanu. Par Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas diplomdarbu tēmu kļuva konceptuāli objekti, dizaineri – nodaļas absolventi – ar saviem darbiem devās izstāžu zālēs. 1995. gadā reizē ar pirmo izstādi tika dibināta grupa “Zemūdeņu karš”. Pastāvēšanas laikā apvienība sarīkojusi 18 izstādes, savās rindās iesaistot aizvien jaunus māksliniekus, tostarp grupas kodols joprojām palicis nemainīgs. Jubilejas izstādē aicināti piedalīties tie autori, kuru ieguldījums grupas tapšanā un pastāvēšanā ir bijis nozīmīgs: Valters Kiršteins, Egils Mednis, Māris M. Gailis, Arvīds Endziņš Sr., Armands Vecvanags Sr., Gints Zilbalodis Sr. Simboliski ir eksponēti dizaina nodaļas bijušā metāla specialitātes vadītāja Jura Gagaiņa (1944–2017) darbi “Zemūdenes”.
MIL 02 ar devīzi “Aizsardzības ainava” - militārā tēma, kuru Venēcijas biennāles 19. starptautiskajā arhitektūras izstādei šogad izstrādā autoru komanda, no kuras Kultūras rondo studijā izvaicājam Latvijas paviljona kuratori Lieni Jākobsoni un “Nomad architects“ arhitekti Mariju Katrīnu Dambi. Uzvarētāja meta autoru komanda ir SIA "Sampling", kur metu īstenojuši dizainere un pētniece Liene Jākobsone, arhitekts Mantens Devrīnts (Manten Devriendt), Solvita Kārkliņa, Zane Saulīte-Zvaigzne un SIA "Nomad architects" arhitekti Marija Katrīna Dambe un Florians Betats (Florian Betat).
Boris Podrecca je eden najvidnejših slovenskih arhitektov sodobnega časa, uveljavljen v mednarodnem prostoru, ki živi in deluje na Dunaju, kjer ima arhitekturni biro. Dolgo let je bil dejaven kot profesor, predavatelj, avtor znanstvenih in publicističnih objav, arhitekt in oblikovalec. Boris Podrecca ima velike zasluge za priznanje Plečnika v mednarodnem in slovenskem okviru ter za promocijo slovenske arhitekture v tujini. V Centru Rog je na ogled retrospektivna razstava njegovih del z naslovom: "Delto reke spremeniti v morje", ki predstavlja Borisa Podrecco kot aktivnega soustvarjalca kulturnega okolja družbe.
Joprojām nav pieņemts daudzus gadus sagatavošanā esošais Arhitektūras likums, bet likuma projektā ir iekļauts punkts, kas paredz sabiedriskām būvēm 1% no budžeta novirzīt mākslas klātbūtnei. Ja šobrīd pavērojam publisko telpu, tad ekonomiskā situācija nemaz nešķiet slikta, jo veidojumi ar atšķirīgu māksliniecisko kvalitāti un eksponēšanai paredzēto ilgumu publiskajā telpā aug kā sēnes pēc lietus. Apzīmējumu “māksla” bieži vien nomaina “vides objekts” vai “funkcionāls dizaina objekts”. Sevišķi naskas uz dažādu vietzīmju radīšanu ir pašvaldības, katra atbilstoši savai rocībai un saprašanai. Vai arhitektūras likuma pieņemšana nedraud ar otru grāvi? Ciktāl māksla / vides objekti veicina publiskās telpas kvalitāti un kad tie kļūst par vides piesārņojumu, bīstamu kiču, kas degradē sabiedrības gaumi? Uz šiem Ilzes Martinsones jautājumiem atbild mākslas zinātniece Santa Hirša, arhitekts Artis Zvirgzdiņš un filozofs Igors Gubenko.
Joprojām nav pieņemts daudzus gadus sagatavošanā esošais Arhitektūras likums, bet likuma projektā ir iekļauts punkts, kas paredz sabiedriskām būvēm 1% no budžeta novirzīt mākslas klātbūtnei. Ja šobrīd pavērojam publisko telpu, tad ekonomiskā situācija nemaz nešķiet slikta, jo veidojumi ar atšķirīgu māksliniecisko kvalitāti un eksponēšanai paredzēto ilgumu publiskajā telpā aug kā sēnes pēc lietus. Apzīmējumu “māksla” bieži vien nomaina “vides objekts” vai “funkcionāls dizaina objekts”. Sevišķi naskas uz dažādu vietzīmju radīšanu ir pašvaldības, katra atbilstoši savai rocībai un saprašanai. Vai arhitektūras likuma pieņemšana nedraud ar otru grāvi? Ciktāl māksla / vides objekti veicina publiskās telpas kvalitāti un kad tie kļūst par vides piesārņojumu, bīstamu kiču, kas degradē sabiedrības gaumi? Uz šiem Ilzes Martinsones jautājumiem atbild mākslas zinātniece Santa Hirša, arhitekts Artis Zvirgzdiņš un filozofs Igors Gubenko.
Urška in Jure sta mlada, ustvarjalna, razgledana in inovativna posameznika, ki sta si izbrala poklic, katerega produkti se zdijo v današnji družbi preveč samoumevni. V mesecu januarja bomo nekaj minut na teden namenili mladim slovenskim oblikovalcem, arhitektom in rokodelcem. Zakaj so se odločili za ravno te poklice? S kakšnimi ovirami se srečujejo? Kaj si želijo, da bi bilo na njihovem področju bolje urejeno, bosta tokrat povedala Urška in Jure Sadar. Ona je oblikovalka nakita, pohištva in modna oblikovalka, on pa lastnik arhitekturnega biroja v Ljubljani.
Arhitekts Toms Kokins ir arhitektūras studijas "Tokobi" izveidotājs un lektors Ūmeo arhitektūras skolā Zviedrijā, Zviedrijas Lauksaimniecības Zinātņu universitātes "Future Forests" fonda stipendiāts un savā pētnieciskajā darbībā apskata arhitektūras, apkārtējas vides un kultūrtelpas mijiedarbību. 2023. gadā Toms sāka darbu pie izpētes projekta “Sweden's Timber Empire: Resource driven colonisation in Baltic Sea region”, kurā analizēja un kartēja Zviedrijas meža industrijas ietekmi uz Latvijas dabu un cilvēkiem. Raidījumā diskutējam par Toma pētījuma rezultātiem un tālākajām iecerēm, kā arī to, kāpēc arhitektam ir svarīgi ne tikai pētīt, bet arī veidot dialogu ar sabiedrību.
Katalonski arhitekt Josep Ricart Ulldemolins je soustanovitelj arhitekturnega biroja Harquitectes v Barceloni. V Ljubljani je imel dve predavanji za študente Fakultete za arhitekturo ter eno v muzeju MAO. Študentom je predstavil zanimive projekte njihovega arhitekturnega biroja v povezavi z ekološko krizo. Pravi, da študentje ugotavljajo, da so težave vedno povezane s socialnimi ali ekološkimi vprašanji. "V bistvu gre za eno in isto vprašanje: ekološka kriza podpihuje tudi družbene probleme in neenakosti. Kot državljan se s tem strinjam, kot arhitekt pa jih poskušam prepričati, naj se lotijo reševanja teh dveh kritičnih elementov. Vsega sveta pač ne bodo mogli rešiti."
Padomju savienībā homoseksuālas attiecības netika atzītas, tās izpelnījās īpašu uzraudzību, kontroli un dažkārt arī represijas, un tomēr cilvēki dzīvoja savas privātās dzīves ar dažādām lomām sabiedrībā. Arhīvu materiāli, intervijas - tas viss rezultējies rakstu krājumā ar nosaukumu "Klusumā. Kvīri, padomju vara un sabiedrība Latvijā, 1954–1991. gads". Kāda bija varas uzraudzība un represijas pret šiem cilvēkiem, un kāda ir kvīru personīgā pieredze par dzīvi Padomju Savienībā? Saruna ar pētījuma autoriem - vēsturniekiem Inetu Lipšu un Kasparu Zelli. Kolektīvās monogrāfijas mērķis ir (re)konstruēt kvīru pieredzes, kādas tās izveidojās padomju sociālās kontroles sistēmā. Grāmata ir veltīta Baltajai Māsai (viņš arī Baroniete, viņš arī Jānis Grīnbergs (1912–1992)). Neskatoties uz varas īstenoto kvīru uzraudzību, ko nodrošināja pārsvarā partijas, iekšlietu, tieslietu, kā arī veselības aizsardzības institūciju darbinieki, Grīnbergs dzīvoja, to ignorējot. Par četru gadu kopdzīvi viendzimuma attiecībās padomju tautas tiesas tiesnesis 1960. gadā viņu sodīja ar ieslodzījumu cietumā. Tomēr Baroniete arī pēc atbrīvošanas dzīvoja pēc sava prāta, baudot attiecības un iekuļoties dažādos piedzīvojumos līdz mūža nogalei. Darba laikā – strādnieks, ārpus tā – azartisks tautas vīru kora dziedonis un aizrautīgs savējais kvīru satikšanās vietās. Cilvēks ar neapšaubāmu rīcībspēku. Monogrāfija ir viens no vēsturnieku Inetas Lipšas un Kaspara Zeļļa, literatūrzinātnieku Kārļa Vērdiņa un Jāņa Ozoliņa un politikas pētnieces Elizabetes Elīnas Vizgunovas-Vikmanes darba rezultātiem Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas zinātniskajā projektā nr. lzp-2021/1-0167 “Starp valsts iestāžu uzraudzību un neiejaukšanos: viendzimuma seksuālo subkultūru prakses padomju Latvijā, 1954–1991”, kas īstenots LU, Latvijas vēstures institūtā no 2022. gada. Audumu dizaineru centieni realizēt savas idejas padomju gados Skaista, kolorīta ideja uz papīra un tās realizācija uz auduma. Krāsu laukumi, kas aizsedza nekvalitatīvo tekstila materiālu - tā bija apģerbu dizaineru ikdiena tekstilrūpniecībā Latvijas PSR laikos. Vairāk par audumu apdrukām un dizainu tolaik stāsta gleznotāja Sandra Krastiņa, kura ir pētījusi, kā notika audumu apdruka Latvijā padomju gados. «Rīgas auduma» ražojumi saista uzmanību ar savu košo kolorītu, zīmējumu savdabīgumu un audumu smalko struktūru. Autoritatīva komisija, kuras sastāvā ir ievērojami mākslinieki, kā arī rūpniecības un tirdzniecības organizāciju pārstāvji, pēc audumu apskates un apspriešanas dod savu novērtējumu.«Ar daudzveidīgu sortimentu un bagātīgu koloristisko apdari.» «Reprezentējās kombināta «Rīgas audums» ražojumi. Zīmējumi un kolorīts harmonē ar auduma struktūru un faktūru.». Šādas rindas var lasīt 1957. gadā izdotajā grāmatā par rūpniecības uzņēmumu „Rīgas audums” – tas ir laiks, kad tikko ir sācies Hruščova atkusnis un visā plašajā Padomju Savienībā ar lielu sparu darbojas vieglās rūpniecības uzņēmumi un plašsaziņas līdzekļos un vissavienības skatēs redzam krāsainus stilīgus porcelāna, interjera un tekstila izstrādājumus, bet, ieskatoties tuvāk, var pamanīt, ka nereti aiz košām apdrukām slēpjas nekvalitatīvs materiāls. Gleznotāja Sandra Krastiņa savulaik ir iztaujājusi fabrikas „Rīgas audums” mākslinieces un pētījusi, kā tolaik notika audumu apdruka. Sandra Krastiņa rāda grāmatu „Desmitgades ikdiena” par 20.gadsimta 60. gadu dizainu Latvijā, kur tuvplānā var redzēt kā negludā auduma faktūra ir noklāta ar pelēcīgas nokrāsas dzeltenu zilu un zaļu ziedu apdruku. Lai arī zīmējums ir kolorīts un moderns, tomēr gala iznākums rāda tā laika ierobežoto tehnisko varēšanu mākslinieka iecerētās košās idejas realizēšanā. 60. - 70. gadi ir arī sintētisko audumu uzvaras gājiens – neburzīgās krimplēna kleitas, ūdens necaurlaidīgās neilona jakas, un par pēdējām runājot, domāju, tagadējie piecdesmitgadnieki atcera neglīti brūnās vai pelēkās vai zilāsm žargonā runājot „kurtkas”. Kā teic gleznotāja Sandra Krastiņa, tad jau pāris desmitgades agrāk tika ražoti tikpat nepievilcīgu krāsu un arī materiāla lietusmēteļi. Padomju gadi arī bija laiks, kad skolās bija vienotas formas – tumši zili sarafāni, vēlāk kleitas, bluzoni un svārki meitenēm un uzvalki zēniem, un svītraini krekli. Gleznotāja Sandra Krastiņa atceras, ka arī tolaik visā šajā unificētajā izglītības sistēmā tomēr skola no skolas atšķīrās ne tikai pedagoģiskās pieejas ziņā, bet arī formās. Atgriežoties pie padomju gadu dizaina, citāts no Arhitektūras muzeja direktores mākslas zinātnieces Ilzes Martinsones raksta minētajā grāmatā par 20.gadsimta 60. gadu dizainu Latvijā: „Tā laika radošajām personībām nācās lekt pār galvu divkārt, cīnoties kā ar informācijas, tā materiālu un tehnoloģiju deficītu.” Tam, ka tolaik māksliniekiem vajadzēja žonglēt starp ierobežotajām tehniskajām iespējām un savu ideju realizāciju, piekrīt arī Sandra Krastiņa.
Lāčplēša dienā raidījumu veltām zinātnes neatsveramajam atbalstam mūsu drošībā. Inženieri Latvijā ciešā sazobē ar aizsardzības nozari rada inovācijas valsts fiziskajai un kiberdrošībai. Sākot ar droniem un aizsargvestēm, beidzot ar datiem - visās šajās jomās tapuši pētījumi ar mērķi stiprināt valsts drošību. Kādi ir šie risinājumi un kas ikdienā ir nepieciešams militārajām struktūrām, lai ar moderniem risinājumiem aizsargātu valsti? Būt modram un gatavam diemžēl ir mūsdienu realitāte, ar patstāvīgiem kara draudiem Eiropā sadzīvojam jau kādu laiku un pavisam loģiska šķiet nepieciešamība radīt aizvien jaunākas un efektīvākas ierīces un iekārtas, lai savu valstu pasargātu. Raidījumā Zināmais nezināmajā pētnieki skaidro, kādus risinājumus var radīt, lai aprīkojums nepieviltu un lai mēs varētu justies ne tikai fiziski droši, bet droša būtu arī mūsu digitālā vide. Sarunājas Sergejs Gaidukovs, Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģijas fakultātes Ķīmijas un ķīmijas tehnoloģijas institūta tenūrprofesors, Andrejs Šiškins, Rīgas Tehniskās universitātes Materiālu un virsmu tehnoloģijas institūta vecākais pētnieks, ķīmijas doktors, Uģis Briedis, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un dizaina institūta asociētais profesors, vadošais pētnieks, un Roberts Kits, Aizsardzības ministrijas Aizsardzības industrijas un inovāciju politikas departamenta Inovāciju un pētniecības atbalsta nodaļas vadītājs. Zemessardzes Kiberaizsardzības vienība Šī gada augustā raidījumā stāstījām par Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības un tās partneru rīkotām vērienīgām starptautiskām mācībām “Locked Shields 2024”, kurās Latvijas un NATO vienību komanda šajā pavasarī izcīnīja 1. vietu. Tagad stāsta turpinājums. Tuvāk iepazīstam pašu Zemessardzes Kiberaizsardzības vienību - tās darbu ikdienā un vienības zemessargus. Vienība šogad svinēja 11. dzimšanas dienu - tā dibināta 2013. gadā un pulcē vairākus simtus brīvprātīgo. Tiekomies ar Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības komandieri majoru Ronaldu Mandeli un zemessardzi Ingrīdu. Kiberdrošība, kiberaizsardzība, kiberuzbrucēji - tie ir šobrīd plaši lietoti jēdzieni, lielā mērā saistībā ar karadarbību Ukrainā. Par dažādiem kiberdrošības aspektiem mēs ikdienā bieži dzirdam komentārus no institūcijas CERT.lv, kuras darbs iet roku rokā ar Zemessardzes Kiberaizsardzības vienību. Bet kā savulaik radās ideja par šādu vienību, stāsta majors Ronalds Mandelis.
To, kāds ir gaiss, kuru ieelpojam iekštelpās un kad tas mums ir kaitīgs, ir izpētīts. Ieteikumi ir izstrādāti, tomēr lielākajai daļai no šiem ieteikumiem nav tādas varas, lai tos noteikti ievērotu. Tāpēc to, kādu gaisu elpojam savās mājās, darba vietās, publiskās vietās, kurās citi strādā, bet citi turp dodas, kādas vajadzības vadīti, nosaka ēkas būvnieka, arhitekta, īpašnieka, lietotāja un citu iesaistīto izpratne un izvēle. Par šo tēmu raidījumā sarunājamies ar dizaina biroja H2E vadošo dizaineru, Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas profesoru Holgeru Eleru un arhitektu biroja "MARK arhitekti" līdzdibinātāju Mārtiņu Ošānu. Kādu uzmanību viņi tam piešķir savā darbā, vai un kā veidojas sadarbība?
Moderna arhitektūra un kultūras mantojums. Kā sadzīvot? Par kariem ar būvniekiem un birokrātiem. Otrdien raidījumā #1pret1 Lielās Arhitektūras gada balvas ieguvēja Zaiga Gaile.
Pagājušajā nedēļā tika paziņoti "Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024" rezultāti un godināti laureāti. Taču skatītājiem neredzamais gan atlases žūrijas, gan starptautiskās žūrijas darba process ar diskusijām bieži ir skates būtiskākā daļa, jo iezīmē Latvijas arhitektūras klīnisko ainu noteiktā laika nogrieznī. Abas žūrijas nonāca pie virknes svarīgu jautājumu, un starptautiskā žūrija savu vēstījumu beidza ar vārdiem: "Šai balvai vajadzētu būt iespējai turpināt šo sarunu." Raidījumā atlases žūrijas priekšsēdētājs Miķelis Putrāms un balvas divkārtējais finālists un sudraba godalgas laureāts Reinis Saliņš mēģina atbildēt uz daļu no tiem. Piemēram, cik tālu arhitekts drīkst iet, strādājot ar cita radītu darbu; kāda ir arhitekta loma mūsdienās?
"Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024" galveno apbalvojumu jeb "Grand Prix" saņēmis Jaunais Rīgas teātris. Sveicam laureātus un tiekamies ar Zaigu Gaili un Filipu Pitenu Kultūras rondo studijā. Viņiem pievienojas arī Miķelis Putrāms, kurš bija šī gada atlases žūrijas priekšsēdētājs, un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs. Uzklausām arī fināla žūrijas pārstāvi Elodī Degarvu no Beļģijas, ar kuru sarunājās Māra Rozenberga. Latvijas Arhitektūras savienībā norāda, ka Jaunā Rīgas teātra ēku kompleksa pārbūve notika atbilstoši arhitektes Zaigas Gailes iecerei. Ēkai teju divtik tika palielināts apjoms ar sarežģītu pazemes konstrukciju izbūvi. Pazemes stāvā izvietotas darbnīcas. Vēsturisko teātra ēku papildina jauns piecstāvu nams ar divām "Black Box" zālēm, mēģinājumu zālēm un aktieru telpām. Abas ēkas ir savienotas ar stiklotu eju. Teātra Lielajā zālē ir saglabāta gadsimtu senās ēkas elpa, akcentē savienībā. Projektu sāka pilnsabiedrība "Zaigas Gailes birojs un partneri". Pilnsabiedrība tika likvidēta 2020. gadā. Tālāk izmaiņu projektu izstrādāja pilnsabiedrība "SBSC", piesaistot SIA "Sarma & Norde arhitekti", kur SIA "Zaigas Gailes birojs" bija apakšuzņēmējs, informē balvas rīkotāji. No 14. līdz 19. oktobrim norisinās jau par tradīciju kļuvusī Arhitektūras nedēļa, piedāvājot dažādām auditorijām saistošus, arhitektūrai veltītus pasākumus. Bet vakar, 18. oktobrī, Rīgas cirkā pasniegtas Latvijas Arhitektūras gada balvas. Kultūras rondo saruna par būtiskākajām tendencēm un nozīmīgākajiem procesiem Latvijas arhitektūrā, pārskatot Latvijas arhitektūras gada balvas nominantu klāstu un tiekoties ar balvas ieguvējiem. Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024 (LAGB 2024) finālam atlases žūrija bija izvirzījusi 16 pretendentus. Pamatojoties uz iesniegtajiem darbiem, žūrija noteica šī gada vienojošo tēmu, kas ir pārmantojamība. Pieteiktie darbi tika vērtēti gan klātienē, gan attālināti, viesojoties teju visos Latvijas reģionos un Igaunijā.
Stāsta Rotko muzeja vadītājs Daugavpilī Māris Čačka Pēteris Martinsons piedzima Daugavpilī 1931. gadā veikala pārdevēja Pētera Martinsona un viņa sievas Aleksandras trīs bērnu ģimenē. 1938. gadā viņš sāka mācīties 2. Daugavpils pilsētas pamatskolā. Kad Otrā pasaules kara laikā pēc kārtējiem bumbu uzlidojumiem Martinsonu ģimene palika bez mājām, tā 1944. gada vasarā apmetās uz dzīvi Mazsalacā. Drīz Martinsoni pārceļas uz Alūksni, kur 1950. gadā Pēteris absolvē Alūksnes vidusskolu. Turpmāko gadu laikā Pēteris Martinsons pabeidz Latvijas Universitātes Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu un iegūst arhitekta diplomu, taču arhitektūrā karjeru neveido, bet pievienojas Ķīpsalas keramikas grupai. Tur, pateicoties draudzībai ar keramiķi Ritu Einbergu, iesākas nopietns ceļš jaunā darbības laukā, kardināli mainot Latvijas keramiku. Pēteris Martinsons kļūst par izcilu keramiķi: viņš iesaistās starptautiskos mākslas notikumos, kļūst par Latvijas Mākslinieku savienības biedru un Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru. Ar mākslas zinātnieces Rutas Čaupovas pamudinājumu 2000. gadu sākumā Pēteris Martinsons sarīko lielisku personālizstādi Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzejā. Tā iedvesmo topošā Rotko muzeja speciālistus uzsākt sarunas ar mākslinieku par vērienīgas personālizstādes sarīkošanu 2013. gada 24. aprīlī līdz ar toreizējā Rotko centra (šodien – Rotko muzeja) svinīgo atklāšanu. Mākslinieks atsaucas pirmajai sarunai, kas notiek Rīgas porcelāna muzejā, un pusgada laikā top viena no Daugavpils jaunās kultūrvietas izcilākajām izstādēm. Pēteris Martinsons lepojas ar rezultātu, kas ir arī viņa patiesā atgriešanās dzimtajā pilsētā ar saviem mākslas darbiem jeb, kā pats mākslinieks jokodams sacīja, – bērniem. 2013. gada vasarā, 29. jūnijā jeb Pēterdienā, raugoties uz jaunās kultūrvietas attīstību, Pēteris Martinsons nolemj visu izstādes saturu, vairāk nekā 300 mākslas darbus, uzdāvināt pilsētai ar domu papildināt muzeja krājumu un ļaut arī pēc izstādes ar tiem brīvi darboties, izrādot citviet Latvijā un pasaulē. Pētera Martinsona daiļradi no pirmās dienas ar lielu atsaucību un sajūsmu pieņēma daugavpilieši un jaunās kultūrvietas apmeklētāji. Tāpēc, izstādei noslēdzoties un darbiem nonākot krātuvē, publika arvien jautāja, vai ir pieejama Martinsona izstāde un kur to iespējams apskatīt. Mākslinieks strādāja līdz savai pēdējai šīszemes dzīves dienai, taču 2013. gada 2. augusts atnesa sēru vēsti. Skumjas par meistara zaudējumu palīdzēja kliedēt viņa atstātais unikālais nemateriālais mantojums – izstādes darbu kopa, ko Martinsons bija paspējis papildināt ar virkni citu darbu. Martinsona kolekciju pēc kāda laika ar vērtīgiem dāvinājumiem papildināja arī mākslinieka ģimene. Drīz pēc mākslinieka aiziešanas mūžībā dzima ideja saglabāt viņa piemiņu, izveidojot Martinsona māju – vietu, kur satikties mākslinieka 50 radošās dzīves gados radītajam; vietu, kur svinēt un godināt keramiku. Nedaudz vēlāk tika iedibināta vēl viena Pētera Martinsona piemiņas forma – Latvijas Keramikas biennāle ar tās centrālo notikumu – "Martinsona balvu". Vienlaikus mērķtiecīgi tika iets ceļš uz Martinsona mājas izveidi, lai simboliski atdotu māksliniekam dzimto māju sajūtu, kuru pirms 70 gadiem bija laupījis karš. Māja tapa lēnām, bet pamatīgi. Pēc vairāku gadu darba Martinsona kolekcija laimīgi iemājoja Daugavpils cietokšņa kādreizējā Pulvera noliktavā līdzās Rotko muzeja galvenajai ēkai. Jaunā kultūrvieta uzņem Martinsona daiļrades cienītājus kopš 2022. gada 22. aprīļa. Pēteris Martinsons Rotko muzejam uzdāvināja lielāko daļu no saviem starptautiski novērtētajiem darbiem. Tāpēc tieši Rotko muzejā Daugavpilī šobrīd glabājas pasaulē lielākā Pētera Martinsona keramikas kolekcija. Un tās mājvieta jau vairāk nekā divus gadus ir Martinsona māja.
Ierakstu sēriju „Latvijas ananasi: 30 gadi Latvijas arhitektūrā” noslēdzam ar lielajiem vārdiem arhitektūrā. Andris Kronbergs ir starp visbiežāk godalgotajiem, vērtējot sasniegumus Latvijas arhitektūrā. Saņēmis gan Lielās gada balvas arhitektūrā, gan mazākas. Tā 2001. gadā Lielo gada balvu ieguva Starptautiskās lidostas „Rīga” rekonstrukcija, taču balvu saņēma arī Latvijas Bankas Rīgas filiāle jeb naudas glabātuve. Šoreiz pievēršam uzmanību arhitektūrai, kas tapusi tūkstošgades mijā, kad Andra Kronberga vadībā radīta Latvijas valsti reprezentējošā arhitektūra – Rīgas lidostas pārbūve un Latvijas bankas filiāle Bezdelīgu ielā (ko veica birojs „Kronbergs, Kārkliņš un partneri”, 1996–2001), raksturojums – kvalitatīvas vides radīšana kā viena no atjaunotās valsts būtiskām vērtībām. Ar arhitektu Andri Kronbergu, Latvijas Bankas pārstāvjiem Ilzi Posumu, Reini Jakovļevu un arhitektūras kritiķi Ventu Vīnbergu tiekamies pie Latvijas Bankas Rīgas filiāles ēkas Bezdelīgu ielā, Pārdaugavā, iesākam par kapsulas ierakšanu ēkas pamatos. Ēkas pamatakmens likts 1999. gada jūlijā, taču ceļš līdz tam bijis garš, projektēšana vien ilgusi septiņus gadus. Viss sācies ar vietas izvēli, atceras Andris Kronbergs. Ja arī kādas nelielas pārmaiņas nepieciešamas, arhitektoniskais komplekss tiek respektēts, uzsver Latvijas Bankas Ēku infrastruktūras pārvaldes vadītāja vietnieks Reinis Jakovļevs. Latvijas Bankas Rīgas filiāle bija pirmā atjaunotās Latvijas ēka. Kopš tās atklāšanas 2001. gada 16. novembrī pagājuši gandrīz 23 gadi, tās stiklotais korpuss organiski iezīmējas Pārdaugavas vidē, kur rodas arvien jaunas un mūsdienīgas celtnes.
Šovasar Arhitektūras muzejā skatāma izstāde „Divi ģēniji”, par diviem 20. gadsimta Rīgas galvenajiem arhitektiem Edgaru Pučiņu un Gunāru Asari. Abiem arhitektiem šogad apaļas jubilejas, kas arī bijis iemesls izstādes sarīkošanai. Dienā, kad esmu Arhitektūras muzejā, valda rosīga gaisotne, jo tūristi nelielās grupās ik pa laikam aplūko seno ēku ne tikai no ārpuses, bet ielūkojas arī iekštelpās, kurās iekārtota ekspozīcija par diviem 20. gadsimta Rīgas galvenajiem arhitektiem. Izstāde iesākas ar nelielu atkāpi vēsturē, jo ilgus gadus Rīgas pilsētas galvenie arhitekti bija vācu speciālisti, iesāk izstādes kuratores, arhitekts Jānis Lejnieks. Edgaru Pučiņu šogad pieminam viņa 100. jubilejā. Rīgas galvenā arhitekta amatā bijis no 1960. līdz 70. gadam. Gunārs Asaris pilsētas galvenā arhitekta amatā bija 27 gadus. Dzimis rīdzinieks, nācis no inteliģentas ģimenes. Arhitekta kvalifikāciju ieguvis 1959. gadā Rīgas Politehniskajā institūtā. Šogad viņu pieminam 90. gadskārtā. Izstāde „Divi ģēniji” arhitektūras muzejā būs skatāma visu augustu.
Gradnja z zemljo v zadnjih letih ponovno doživlja zagon. Vse več projektov zasleduje cilj zniževanja ogljičnega odtisa, ki je pri gradnji z uporabo sodobnih materialov izjemno visok. Zemlja, nasprotno, predstavlja gradbeni material z enim najnižjih ogljičnih odtisov. Še več, navdušenci nad tovrstno gradnjo govorijo celo o zdravih hišah. Ilovico lahko mešamo z različnimi organskimi ali anorganskimi primesmi, ki izboljšujejo njene lastnosti. V tokratni Intelekti boste slišali dva ločena pogovora. Arhitekt Matevž Granda iz revije Outsider bo spregovoril o njihovem odmevnem projektu, ki ga izvajajo v Centru za gradnjo z zemljo v Dobravi pri Škocjanu na Dolenjskem, arhitekt Robert Veselko, eden od pionirjev gradnje z zemljo pri nas pa bo spregovoril o praktičnih vidikih, ki spremljajo ta način gradnje.
Turpinot ierakstu sēriju par Latvijas arhitektūrā godalgotajiem objektiem, šoreiz pievēršam uzmanību komercbūvēm, augstceltnēm, daudzdzīvokļu ēkām. Tuvāk iepazītam Viesturdārza kvartālu – dzīvojamo ēku projektu Rūpniecības ielā, Rīgā, kas 2020.gadā ieguva vienu no Latvijas arhitektūra gada balvām. Projekta autori – "RUUME" arhitektu komanda, balvu ieguva par dzīvojamo ēku projekta 1.kārto, pašlaik realizētas jau trīs kārtas, nākotnē iecerēta arī ceturtā. Ar "RUUME" arhitektiem Lieni Adumāni-Vāveri, Oskaru Vāveri un Līvu Nordmani Viesturdārza kvartālā tiekos vienā no šīs vasaras karstākajām dienām. Arī mazais Miķelis Vāvere ir līdzi un visu laiku ratiņos negulēs. Ir dienas vidus, pilsēta dzīvo savu aktīvu dzīvi, un mēs, neslēpjoties no ielu trokšņiem, esam satikušies kvartāla šķērsielā pie Rūpniecības ielas. Lai arī Arhitektūras gada balvu iegūta gadā, kad bija pabeigta vien kvartāla 1.kārta, Liene uzsver, ka viss kvartāls izdomāts un projektēts kopā, viņu papildina Līva. Dzīvojamā apbūve ir viens no lielākajiem un mīļākajiem "RUUME" arhitektu darbības laukiem, viņi tajā jūtas droši. Savas darbības laikā vienmēr projektējuši dzīvojamās apbūves ēkas dažādās lokācijās gan Rīgas centrā, gan pilsētas apkaimēs, gan ārpus galvaspilsētas.
Jaukt robežas starp arhitektūru, dizainu un notikumu interesē studijas „Ēter” arhitektus. Atskatoties uz savas darbības sešiem gadiem, Rīgā galerijā „Asni” trīs dienas risināsies arhitektūras studijas „Ēter” izstāde „Pop up NAIL SALON”. Plašākās telpās šopavasar ekspozīcija rādīta Vīnē. Ar „Ēter” arhitektiem Dagniju Smilgu un Niklāvu Paegli izstādes iekārtošanas brīdī tikās Laima Slava.
„Mēs lepojamies ar savu skolu” – atzīst Saldus mūzikas un mākslas skolas darbinieki. Turklāt ēka esot labs resurss, lai to pilnveidotu un pielāgotu laikam. Skolas ir bieži starp Latvijas arhitektūras gada balvas laureātiem. Latvijas arhitektūras gada balvu 2012.gadā ieguva Saldus mūzikas un mākslas skola, kuras autori ir birojs "MADE" arhitekti – Miķelis Putrāms, Linda Krūmiņa, Evelīna Ozola, Uldis Sedlovs, Liena Amoliņa. Ierakstu sēriju „Latvijas ananasi: 30 gadi Latvijas arhitektūrā” turpinām ar viesošanos Saldus mūzikas un mākslas skolā, ēkā, kas laurus guva pirms nu jau 12 gadiem. Šoreiz dodamies uz Saldus mūzikas un mākslas skolu. Ēkas fasādē izmantoti dabiski masīvkoka paneļi, nozīmīgākie elementi projekta koncepcijā – gaismas pagalmi ēkas vidū, mūzikas un mākslas skolu interjerā atšķir krāsa. Kā noskaidrojis arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs, skolas ir godalgotāko ēku tips Latvijā, un gandrīz katru gadu ir kāda jauna skolas ēka, kas gūst žūrijas uzmanību. Ir lietaina jūnija diena un kopā ar vienu no ēkas arhitektiem Miķeli Putrāmu esam ieradušies Saldū, lai paskatītos, kā skolas ēka dzīvo, kas mainījies, ko papildinājuši tās iemītnieki. Ēkas fasāde ir īpaša, bet tai uzmanību pievērsīsim šoreiz apskates beigās. Pie durvīm mūs sagaida skolas dežurante, viena no skolas dvēselēm Zigrīda Bērtule un uzzinām, ka mākslas skolas vasaras nometnes audzēkņi šodien devušies ekskursijā, tādēļ skola ir klusāka.
Latvijas Arhitektūras savienības simtās jubilejas gadā un gatavojoties kārtējai 29. Latvijas Arhitektūras gada balvai sākam jaunu ierakstu sēriju „Latvijas ananasi: 30 gadi Latvijas arhitektūrā”. Katrā no pieciem raidījumiem apskatīsim vienu objektu, kas nokļuvis Latvijas Arhitektūras gada balvas redzeslokā un ieguvis zelta ananasu. Arī ananasa stāsts ir īpašs, jo pirmajos apbalvošanas gados pasniedza īstus augļus, pēc tam balvas dizainu ananasa formā veidojuši mākslinieki līdz balva transformējies kā piespraude. „Jaunais skaistums ir sociālā atbildība” – šo domu izcelsim pirmajā cikla raidījumā. Un sākam ar privāto arhitektūru – arhitektes Brigitas Bulas Sāls māju Pāvilostā, kas 2019. gadā ieguva arhitektūras lielo gada balvu. "Vienkāršība, kas iederas, izceļas un ir pārdomāta katrā detaļā. Ekstravagance, kas sasniegta, izmantojot vienkāršus un dabiskus materiālus." Tā Sāls māju 2019. gadā raksturoja arhitektūras gada balvas žūrija. Bet 2024. gadā, viesojoties Sāls mājā, arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs secina, ka privātmājas arvien retāk piesaka arhitektūras gada balvai, kam varētu būt dažādi iemesli. "Jo īstenībā arhitekti taču parasti mēdz uzskatīt, ka tieši privātmājās ir visbrīvākās rokas, tur visvairāk var izpausties. Ir valsts lielie pasūtījumi ar saviem ierobežojumiem, ir komercbūves ar saviem ierobežojumiem un ambīcijām, bet tā īstā arhitektūra tieši tajā privātajā arhitektūrā parādās, bet tās ļoti maz iesniedz. Tā mums laikam ir tāda nordiskā atturība – nevis afišēt to savu varēšanu, bet drīzāk slēpt, paturēt privātumu tiešām privātu," pauda Vīnbergs. Savukārt Bula sprieda, ka iemesls šai atturībai varētu būt cits. Viņasprāt, pēdējā laikā arvien vairāk arhitektu apzinās arhitektūras sociālo nozīmi un to, kā tā ietekmē cilvēku dzīvi.
Tudi tokratna oddaja je nekoliko nogometno obarvana, saj vročica na evropskem prvenstvu v Nemčiji narašča, seveda tudi med Slovenci. Rok Žgalin Kobe, ki dela na Danskem v svetovno znanem podjetju LEGO, opisuje, kako strastni nogometni navdušenci so Danci in kako poklapani so bili po tekmi s Slovenijo, ki se je končala z remijem; prepričani so bili namreč v zmago. Tudi v pogovoru z Jano Šter, učiteljico na Slavističnem inštitutu Univerze v Kölnu, ne moremo mimo nogometa, razloži pa tudi, da od domačega, slovenskega, v Kölnu najbolj pogreša hribe, saj je zdaj okoli nje sama ravnina. Napovedujemo tudi poletno dogajanje v Sloveniji, namenjeno izseljencem – osrednja prireditev bo Dobrodošli doma, tokrat 29.6. v Celju.
Naš gost je bil arhitekt Matic Suhadolc, ki je bil leta 2021 med drugim tudi prejemnik odličja sv. Cirila in Metoda, Slovenske škofovske konference za njegov izjemen doprinos na področju izgradnje in obnove sakralne kulturne dediščine. Rojen je bil leta 1936 v Ljubljani. Osnovno šolo, gimnazijo in fakulteto za arhitekturo je opravil v Ljubljani, kjer je leta 1960 diplomiral. Je avtor različnih vrst zgradb od industrijskih objektov, šol, vrtcev, stanovanjskih zgradb, do hotelov, družinskih hiš, zdravstvenih ustanov, sakralnih objektov in opreme.
23. maja 1894 se je v Ljubljani rodil Vladimir Šubic, arhitekt, ki je v prvi polovici 30-ih let projektiral ljubljanski nebotičnik. 130-letnica njegovega rojstva nas bo z besedilom "Vladimir Šubic - arhitekt metropole" spomnila na njegovo takratno modernost. V začetku 90-ih let ga je v okviru našega takratnega cikla "Zgodovina idej v arhitekturi" pripravil že slabo desetletje pokojni arhitekt in predvsem teoretik arhitekture Janko Zlodre. Podpisoval se je tudi z materinim priimkom Gerdol. Zlodre je trdil, da je bil Šubic arhitekt metropolisa, torej urbanega gradbenega fenomena s katerim je glavno mesto Slovencev v obdobju med obema vojnama preseglo srednjeveško urbano zasnovo, in utiralo pot liberalni kapitalistični. Resda je mestu sodobno urbanistično strukturo po uničujočem potresu l. 1895 začrtal sloviti arhitekt Maks Fabiani, vendar pa nam Zlodre v pričujočem besedilu razkrije dve miselni struji na področju zidave na Slovenskem v medvojnem obdobju - konservativno in modernistično. Šubic niti zadnji ni pripadal absolutno, saj je arhitekturo po avtorjevem mnenju razumel kot veščino sodobnih tehnik, od zidave, organizacije dela do ekonomičnosti, skratka, načel sodobnega kapitalizma prve polovice 20. stoletja. Janko Zlodre se je rodil l.1949 in preminil aprila 2015. Publicistka Vesna Teržan je v nekrologu v reviji Mladina takrat zapisala, da "se je poslovil tam, ob modrini Jadranskega morja, v Splitu, kjer je živel zadnjih dvajset let. A za njim so ostala teoretska besedila o arhitekturi, iskriva in pronicljiva, da včasih kar zaskeli, ko se začuti rezilo njegovega ostrega uma." Vladimir Šubic je umrl v ne docela pojasnjenih okoliščinah leta 1946 na trasi gradnje železniške proge Brčko - Banoviči v Bosni, kjer je delal v sklopu takratnih takoimenovanih mladinskih delovnih brigad. FOTO: Vklesani podpis arhitekta metropole na pilastru vzhodne fasade nebotičnika, na kateri počiva figura genija kiparja Lojzeta Dolinarja (1893-1970) VIR: https://outsider.si/vladimir-subic-in-arhitektura-prepiha/
Dr. Borut Juvanec je arhitekt, dolgoletni profesor, poznavalec s področja teorije arhitekture, njenih proporcijskih sistemov, začetkov in izvorov arhitekture ter etničnih prvin v arhitekturi. Raziskuje predvsem značilnosti prvobitnosti in izvorov arhitekturnih elementov, tradicionalna znanja in identitete v današnjem oblikovanju prostora. Je član številnih mednarodnih strokovnih združenj, avtor številnih knjig s področja arhitekture in strokovnih člankov.
Gost oddaje proti etru spet ta dež je umetniški direktor revije Outsider Matevž Granda, ki se kot arhitekt navdušuje gradnji z zbito zemljo, eno najbolj arhaičnih tehnik, kar jih človeštvo pozna, ki pa je vse bolj prisotna v sodobni arhitekturi. Marsikje po svetu in tudi v Sloveniji izvajajo posebne izobraževalne delavnice, saj postaja gradnja z zemljo vse pomembnejša. Revija Outsider je lani organizirala mednarodno delavnico Arhitektura in zemlja, ki je privabila izredno zanimanje mladih iz vseh koncev sveta. Med drugim so raziskovali različne možnosti, ki jih omogoča že preprost vogalni zidni modul. Matevž Granda se je pred kratkim pridružil odpravi v Egipt , ki je pod okriljem Filozofske fakultete obiskala kraje, kjer je arhitekt Milan Kovač deloval v 80.letih z različnimi predlogi, kako ohranit eno najstarejših dediščin na svetu.
Šoreiz gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divus arhitektus, biroja "Sudraba arhitektūra" vadītājus Ilzi un Reini Liepiņus, jo, viņaprāt, arhitekta liktenis daudzos aspektos līdzīgs vizuālā mākslinieka liktenim. Vai skaista arhitektūra ir funkcionāla, un kas nosaka tās ilglaicīgumu? Kas palīdz vai traucē veidot kvalitatīvu vidi? Kā panākt, lai cilvēki atgrieztos vēsturiskajā centrā? Raidījumā arī par sabiedrību kā galveno pasūtītāju un atskaites punktu, krīzes pazīmēm, stratēģisko redzējumu, hipertrofētajiem mērogiem, atbildību un emocionālo vibrāciju, ķeroties klāt jaunam projektam….
Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par uzņēmumu drošību un uzņēmumu lomu drošībā. Arī paskatīsimies kas notiek Baltijas biržās un mūsu portfeļos. Parasti, domājot par drošību, šķiet, ka tā ir tāda liela, valsts un sabiedrības lieta, bet uzņēmumiem par to jādomā tikai tiktāl, lai pasargātu paši sevi. Tas, ka jādomā par savu drošību, protams, ir taisnība, bet patiesībā uzņēmumiem, un ne tikai lielajiem, ir nozīmīga loma drošības arhitektūrā. Drošības eksperts Vitālijs Rakstiņš uzrunā Baltijas drošības konferencē Rīgā uzsver - ir gan pienākumi, gan riski.
Venēcijas biennāles 18. starptautiskā arhitektūras izstāde ir finišējusi, taču Latvijas paviljona ekspozīcija šobrīd ir apskatāma “Galerijā “Centrs””. Latvija Venēcijas biennāles arhitektūras izstādē piedalījās desmito reizi, un tas ir iemesls izdarīt secinājums gan par pēdējo ekspozīciju, gan par Latvijas prezentāciju 20 gadu laikā. Ekspozīcijas autori, arhitekti Ints Meņģelis un Ernests Cerbulis atbild uz jautājumiem par Latvijas panākumiem bezkaislīgi matemātiskā izteiksmē, par to, kādi paņēmieni darbojas skatītāju ieinteresēšanai globālā forumā, kāda ir motivācija, lai vispār piedalītos konkursā par Latvijas ekspozīciju, un kā veicināt pasākuma izaugsmi.
Pilsētu skati un ainavas mākslas vēsturē bijušas atainotas jau senās gravīrās, arī kā dokumentāla liecība vai mākslinieki dažādi izpauduši savu redzējumu par pilsētu arhitektūru. Par to domājot, gribētos pieminēt gan filigrānos Johana Kristofa Broces akvareļus, Ludolfu Libertu, kurš gleznoja gan zemnieku mājas, gan Versaļu, Parīzes bulvārus nakts gaismās, Venēciju. Vai jau krietni vēlāk Jāņa Brektes akvareļos esam atpazinuši to mazo Vecrīgas ieliņu, kur esam gājuši paši. Bet amerikāņu māksliniece Džordžija O'Kīfa, kas dēvēta par ASV modernisma māti, pati dzīvojot 30 stāvā gleznoja arī galvu reibinošos debesskrāpjus. Cik nozīmīgs ir pilsētvides, arhitektūras atspoguļojums mākslā un kā vizuālās mākslas virzienu dažādībā tas allaž saglabā mākslas vērotāju interesi? Saruna ar Veltu Holcmani, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un dizaina institūta projekta vadītāja un gleznotāju, Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru, bijušo rektoru, Alekseju Naumovu, kura gleznas skatāmas izstādē "Uzgleznotā arhitektūra".
Rīgas Filharmonijas arhitektūras metu konkursā uzvarējis mets ar devīzi "Baltic Shine". Tā autori – SIA "Mark arhitekti", SIA "Mailītis A.A.I.M." un SIA "Labie koki" – veidos Rīgas filharmonijas projektu. Kāda būs jaunā filharmonija, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar starptautiskās žūrijas komisijas priekšsēdētāju Gati Didrihsonu un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktori Indru Lūkinu, kura arī darbojās žūrijā. Atvērt un atdzīvināt pilsētas telpu pie Kongresu namu, pārbūvēt namu, lai tur būtu laba akustika, lai tur labi justos gan mūziķi, gan apmeklētāji – tieši tādu, cerams, pēc dažiem gadiem ieraudzīt jauno Rīgas Filharmoniju. Kopumā Rīgas Filharmonijas arhitektūras metu konkursam bija iesniegti 38 meti, un seši no tiem bija virzīti konkursa 2. kārtai. Līdz konkursa 2. kārtas rezultātu paziņošanai bija saglabāta konkursa dalībnieku anonimitāte. Kopējais atlīdzības apmērs par dalību konkursa 2. kārtā ir 60 000 eiro, kas tika sadalīts atbilstoši žūrijas komisijas lēmumam par godalgu fonda sadalījumu. Nākamie soļi paredz, ka Īpašuma departaments pārbauda 2. kārtas metu konkursa dalībnieku atbilstību konkursa nolikumā noteiktajām profesionālās klasifikācijas prasībām. Sekmīgas pārbaudes rezultātā nākamā gada janvārī plānots parakstīt līgumu, lai uzsāktu un 2025. gadā noslēgtu Filharmonijas projektēšanas posmu. Pēc būvprojekta pabeigšanas Kultūras ministrija un Rīgas dome vērsīsies valdībā, lai rastu un gada laikā apstiprinātu finansējumu Filharmonijas būvniecībai. Plānots, ka pati būvniecība varētu ilgt aptuveni 2,5 gadus. Līdz 15. janvārim sešus metus, kas bija iekļuvuši otrajā kārtā, var apskatīt Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē.
Kaj nam razkriva razstava v muzeju MAO, Struktura modernosti: Iskanja Edvarda Ravnikarja, osrednji dogodek v nizu prireditev, ki so jih pripravili v Ravnikarjevem letu 2023?Kje in kako je Ravnikar zakoličil prostore moderne slovenske družbe in države, kako je preoblikoval vlogo arhitekta dvajsetega stoletja ter o ustvarjalnem dvomu in nikoli dokončanih eksperimentih. Kustos Miloš Kosec pravi: "Ravnikar skozi svoja dela, skozi arhitekturo kot tudi skozi svoje zapise, razmisleke ter pedagoško delo, v bistvu ne daje hitrih odgovorov, daje pa ključna vprašanja, brez katerih še danes ni mogoče snovati prihodnjega sveta."
Stāsta mākslas zinātniece Ināra Bula Restaurācijai ir viena no būtiskākajām lomām vēstures un kultūras identitātes nodošanā nākamajām paaudzēm. 20. gadsimta otrajā pusē Latvijā nebija iespējams iegūt profesionālu vai akadēmisku izglītību restaurācijas nozarē. Ilgstoši pastāvēja tikai meistara – mācekļa attiecības, kurās meistars, saskatot potenciālu savā audzēknī, sniedza pilnu zināšanu klāstu, tās apvienojot ar tūlītēju pielietojumu praksē. Praktiski līdz 1970. gadiem par prioritāru un profesionālu tika uzskatīta tieši muzeju priekšmetu restaurācija. Restaurācijas metodiku Latvijā aizguva no Padomju Savienībā valdošajām skolām. Latvijas restauratori varēja stažēties Krievijas darbnīcās. Restauratoru prakse bija orientēta uz Pēterburgas un Maskavas skolām un praktiskajā darbībā pielietoja abu metodes. Lai gan analītiskās un sintētiskās metodes bija savstarpēji pretrunīgas, monumentālās mākslas objektu restaurācijā tās nereti tika lietotas paralēli. 1960. gadi restaurācijas nozarē bija reorganizācijas, restaurācijas darbu, metodikas izpētes un apzināšanas laiks. Viens no pirmajiem sarežģītajiem objektiem, ko mērķtiecīgi atjaunoja vairākas desmitgades, bija Mežotnes pils. Objekta valdītājs – Mežotnes izmēģinājuma un selekcijas stacijas vadība – 1958. gada 25. jūnija vēstulē LPSR (Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas) Ministru padomes Arhitektūras un celtniecības komitejai lūdza izstrādāt pils atjaunošanas projektu, un pusgada laikā tika piešķirti finanšu līdzekļi atjaunošanas darbu uzsākšanai. Kara laikā cietušās un tehniski sliktā stāvoklī esošā pils pārtapa par selekcijas stacijas darbinieku daudzdzīvokļu ēku, izglītības iestādi un starptautisku agrolaboratoriju. 1959. gada 10. septembrī tika apstiprināts pils remonta—restaurācijas uzdevums. Funkciju dalījums pa stāviem paredzēja administratīvo telpu, reprezentatīvo telpu un dzīvokļu izveidi. Mežotnes pils remonta–restaurācijas darbu uzsākšanas, izpētes un restaurācijas darbu principus piemēroja aizvien vairākiem pieminekļiem. Padomju Latvijā atjaunoja (vai tika uzsākta atjaunošana) vairākus Latvijas kultūrtelpai nozīmīgus objektus, piemēram, Rundāles pili, Rīgas Sv. Pētera baznīcu, Ungurmuižu, Nogales muižu, Rīgas Sv. Pētera un Pāvila baznīcu, Firksu muižas dzīvojamo ēku Talsos utt. Rundāles pils restaurācijas un atjaunošanas procesi aizsāka profesionālu monumentālās mākslas un arhitektūras restaurāciju. 1990. gados mainoties politiskajai iekārtai, Latvijā samērā inerti noritēja pārmaiņas kopējos restaurācijas uzstādījumos. Iepriekšējā laika periodā Latvijas restauratori veica praktiskos darbus, sajūtot tikai nelielas vēsmas no Eiropas politiskā un praktiskā ietvara un darba metodēm, uzticoties no meistariem pārmantotajām zināšanām un intuīcijai un nedomājot par konvencijās noteiktajiem principiem. 21. gs. pirmajā desmitgadē aizvien vairāk speciālistiem bija jāseko līdz norisēm Eiropā, jo postpadomju valstu profesionāļi, piemēram, Polijā, Igaunijā, Čehijā, alka pēc pārmaiņām ne tikai restaurācijā izmantojamajos materiālos, bet arī koncepciju izvēlē. Tas noveda arī pie terminu – piemēram, autentiskuma, konservācijas, restaurācijas, rekonstrukcijas – uztveres maiņas.
Ko iesākt ar vēsturisku kapsētu, kas 20. gadsimta otrajā pusē piedzīvojusi plašus postījumus un padomju ideoloģijas spiediena rezultātā tikusi “izdzēsta” no vietējās sabiedrības kolektīvās atmiņas? Novembra beigās Cēsīs notiks konference, veltīta Cēsu pilsētas jeb tā sauktajiem Vācu kapiem. Konkrētās kapsētas piemērs ietver daudzu senu un aizmirstu Latvijas apbedījumu vietu situāciju: ko iesākt ar kapsētu, kad tajā apbedīto tuvinieki kapus vairs nekopj? Kā saglabāt kapu pieminekļus, pārvērst dvēseļu dārzu arī dzīvajiem tīkamā pastaigu vietā? Kā atpazīt padzisušo kapu pieminekļos ierakstīto cilvēku vārdus, un viņu stāstus no jauna ieaust vietas atmiņā? Raidījumā Augstāk par zemi saruna ar konferences organizatoriem – Gundaru un Elīnu Kalniņiem, kā arī Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālistēm: Vēstures un arheoloģijas daļas vadītāju Sandru Zirni un Arhitektūras un mākslas daļas eksperti Rūtu Kaminsku. Gundars un Elīna par no atmiņas zudušo kādreizējo cēsinieku piemiņas saglabāšanu iestājas ne pirmo reizi. Gundars Kalniņš ir Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs. Elīnas patreizējā darba vieta ir Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, taču Cēsīs viņa izveidoja un joprojām notur Nacionālajai pretošanās kustībai veltītu ekspozīciju “Sirdsapziņas ugunskurs”. Šāda veida projekti – iekšēja nepieciešamība iestāties pret aizmirstību – lielākoties nobriest ilgākā laika periodā. Arī Cēsu Vācu kapiem veltītajai konferencei ir ļoti personiska priekšvēsture. Gaidāmajai konferencei plānotas trīs sadaļas. “Kapsēta un pieminekļi” – par kapu pieminekļu apzināšanas un atjaunošanas iespējām, “Kapsēta un cilvēki” – kapos apglabāto cilvēku vārdu atšifrēšana un pētniecība. Trešā sadaļa pievērsīsies kapsētās piekopto tradīciju izpētei un piemiņas saglabāšanas stratēģijai. Kāpēc Latvijā ir tik daudz pamestu kapsētu? Atbilde jāmeklē 20. gadsimta vēsturē: vācbaltu izceļošanā, ebreju holokaustā. Patiesību sakot, arī Vācu kapu nosaukums ir zināmu attieksmi apliecinošs. Jo faktiski Vācu kapi ir tikai viena no Cēsu pilsētas kapu sadaļām. Šajos kapos guļ arī pareizticīgie, aiz tiem ir apbedījumi ar brutālām metāla sētiņām un sarkanu zvaigzni, guļ luterāņi – latvieši ar stipri vien vāciskotiem uzvārdiem, ebreji. Gaidāmās konferences programmā ir arī kāds referāts, kura nosaukums satriec vēl pirms dzirdēts tā saturs. Vija Caune, Cēsu rajona arhitekte 1966. līdz 1982. gadam, runās par Vācu kapu pieminekļu aizvākšanas ieceri 20. gadsimta 60. gados. Šī iecere toreiz netika īstenota, paradoksāli, bet toreiz kapus esot nosargājis kā reizi nosaukums – Vācu kapi. Institūciju darbinieki sākuši raizēties, ja vācbalti sāks meklēt savus tuviniekus, atklāsies ciniskais vandālisms. Interesanti, ka Rīgā mita laikam jau “drosmīgāki” ļaudis, jo Lielajos kapos viss tieši tā arī notika. Labi, nav vairs padomjlaiki, bet – kurā brīdī mūsdienās kādas institūcijas var un uzskata par pienākumu iejaukties? Gan Sandra Zirne, gan Rūta Kaminska norāda uz diviem aspektiem kapu saglabāšanā. Vispirmām kārtām būtiska ir sabiedrības attieksme, un kapu kopšanas tradīcija kā nemateriālā kultūras mantojuma vērtība ir ierakstīta arī Latvijas kultūras kanonā. Otra sadaļa ir materiāla – konkrētu kapu pieminekļu vērtības noteikšana, ņemšana valsts aizsardzībā, un te nu nepieciešamas Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālistu zināšanas. Kas kapos ir vērtība, ko izcelt, pievērst uzmanību, ņemt aizsardzībā? Vienu atbildi sniedz Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālisti, kuri orientējas pieminekļu mākslinieciskajā kvalitātē, autorībā, stilā. Otra atbilde – tas, kas ir būtisks vietējai kopienai. Interesantu aspektu izcēla Gundars Kalniņš, kapi var būt interesanti no ģeoloģijas, arī dabas viedokļa. Sarakstē pirms intervijas Gundars Kalniņš atsūta video, kā Cēsu viduslaiku pilī augi tiek izmantoti, lai pasargātu viduslaiku mūrus no lietus un vēja, un radītu vienotu ainavu,. Arī kapsētās bieži atrodamas retas augu sugas, kas patvērušās no intensīvas lauksaimniecības. Lasot Cēsu Vācu kapiem veltītās konferences programmu, tā drīzāk izskatās pēc ideju talkas – sarunās tiek meklēti ceļi, kā kapiem atrast jaunu pielietojumu, saskatīt tajos līdz šim nepamanītas, neiedomātas vērtības. Bet atgriezīsimies pie tēmas, ar ko sākām šo raidījumu. Cēsu pilsētas jeb Vācu kapos pēc privātpersonu ierosmes ir notikusi nesena kapsētas pieminekļu inventarizācija, atšifrējot un uzskaitot tajos iegravētos vārdus. Tapis kapsētas plāns. Kur šīs zināšanas tālāk nonāks? Cēsu pilsētas jeb Vācu kapiem veltītā konference plānota 21. novembrī. Pirms tam, 3. novembrī mākslas telpā „Mala”, Cēsīs, Gundars Kalniņš uzstāsies ar lekciju “Skumjākā vieta Cēsīs”, kurā ieskicēs dažas no konferencē skartajām tēmām.
Vai matemātika, arhitektūra, mūzika, māksla būtu saistāmas savā starpā? Šaubu nav, it īpaši, ja tam visam pāri ir dievišķais spēks. Daudzās Eiropas pilsētās, veroties uz viduslaiku katedrālēm, apbrīnojam to majestātiskumu un spēju izturēt laika pārbaudi. Kā šādas būves varēja tapt un kā jau tolaik bija iespējams paredzēt, lai katedrālē vienreizēji skanētu dziedājumi un lai cilvēki spētu tuvoties dievišķajam? Skaidrs ir tas, ka tā nebija māksla tikai mākslas pēc. Jā, apbrīnojama, bet vienlaikus ļoti racionāla, lai kalpotu liturģiskiem mērķiem. Visā vēstures laika līnijā viduslaiki kā periods izceļas. Pirmkārt, jau tas ir laika posms, par kuru visai skaidri varam pateikt, kad tas sākas un kad tas noslēdzas. Salīdzinājumam - kad tieši sākas aizvēsture un kad noslēdzas jaunie laiki pateikt būtu grūtāk. Otrkārt, šķiet, vairums būs dzirdējis apzīmējumu “tumšie viduslaiki” vai arī “viduslaiku tumsonība”, ar to varbūt domājot kādu slimību izplatību vai sodu izpildes sistēmas, lai gan - par tumsonīgiem viduslaiki kļūs tikai uz nākamā perioda - renesanses - fona, un, kā zināms, slimības pamatīgi izplatījās arī nākamajos gadsimtos. Līdzās visam pieminētajam viduslaiki allaž izcelsies ar mantojumu, kas saglabājies līdz mūsu dienām, kura dēļ viduslaikos samanām kaut ko valdzinošu, patiesi skaistu un neatkārtojamu. Tās ir viduslaikos tapušās katedrāles, kuras joprojām apbrīnojam to grandiozitātes dēļ, to pamatīguma dēļ, spējot izturēt tik daudzus gadsimtus. Karstās vasaras dienās tajās meklējam pēc patvēruma, pēc vēsuma un apjaušam, cik vienreizēji šādās vietās skan viduslaiku dziedājumi. Kā šādas būves vispār varēja tapt un vai cilvēki jau viduslaikos veica smalkus aprēķinus, lai katedrālē izcili skanētu mūzika un lai tādā veidā cilvēki pēc iespējas vairāk tuvotos dievišķajam, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj vēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors profesors un vienlaikus senās mūzikas ansambļa "Schola Cantorum Riga" dibinātājs un vadītājs Guntars Prānis.
Kā veidot mājas plānojumu, ceļot vai pārbūvējot māju, lai jau ar pirmo reizi to uzbūvētu sev, nevis, kā teicienā sacīts, ienaidniekam? Kas jāņem vērā, būvējot vai pārbūvējot māju vai dzīvokli, diskutējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Iesaka Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes docente, arhitekte Agate Eniņa un arhitekte Gunta Ābele. Protams, pirmais ir vietas izvēle. Būtu labi, ka tā vieta, kur jūtamies labi un vēlamies būvēt māju, atrastos arī salīdzinoši tuvu darba vietai, skolām, kur mācīsies bērni. Arī zemes gabala meklēšana ir ilgs process, kurā laikā arī vajadzētu paļauties uz speciālistu ieteikumiem. Kad zeme iegādāta, var domāt par speciālista meklēšanu tieši mājas būvniecībā. Te var uzklausīt draugu ieteikumus. Tad nākamie soļi, saistīti ar daudziem darbiem mājas būvniecības procesā. Būtu labi pirms iecerētā zemes gabala iegādes, aicināt speciālistus, lai izvērtētu dažādus riska faktorus, vai izraudzītā vieta ir piemērota mājas celšanai. Piemēram, vai zemi nesaista kādi apgrūtinājumi - elektropārvades līnija vai kas cits.
Rīgā ir aptuveni 12 000 daudzdzīvokļu namu. Lielākā daļa celta vēl pagājušajā gadsimtā un tas nozīmē, ka vairums ēku sasniegušas savu vidējo kalpošanas termiņu laiku, kad īpašniekiem katru gadu jānovērtē mājas tehniskais stāvoklis. Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidrojam, ko nozīmē novērtēt mājas tehnisko stāvokli, kas to veic un vai visām mājām jāvērtē tehniskais stāvoklis. Skaidro un analizē Rīgas Arhitektūras pārvaldes Būvobjektu kontroles nodaļas vadītāja vietniece Aija Meļņikova, "Jurisconsultus" vadītājs Jānis Uzulēns un A/S "Komunālprojekts" Inženiertehniskās izpētes nodaļas vadītājs Kristaps Peters. Iepriekšējā raidījumā aicinājām klausītājus piedalīties īsā aptaujā par to, vai un kā esat iepazinušies ar drošības situāciju daudzdzīvokļu namos. Atsaucās 176 cilvēki. Uz jautājumu, vai esat iepazinies ar Ministru Kabineta (turpmāk MK) nr. 907 noteikumiem par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi un kārtējo remontu saturu, tikai 41 ir atbildējis ar jā. "Tas liecina, ka absolūtais kaut nedaudz orientējas normatīvos, uz kuriem ikdienā būtu jāpaskatās, ja ir runa par viņu daudzdzīvokļu mājas pārvaldīšanu," analizē Jānis Uzulēns. "Otra lieta, būtu interesanti saprast, cik no šiem 40 cilvēkiem iedziļinās, ko var prasīt no pārvaldnieka, ne tikai zina, ka šādi noteikumi ir. Man šķiet, ka daudz traģiskāks ir tas rādītājs 100+, kuru atbilde ir nē, jo tas varētu nozīmēt to, ka šie cilvēki netiešā veidā veicina pārvaldnieku patvaļu. Tas ir kā sliktākais scenārijs. Lielais stabiņš ar nē liecina, ka cilvēki visticamāk nezina, ko prasīt no pārvaldnieka. Viņiem ir liela paļāvība par to, ko raksta, dara sūta." No tiem, kas bija iepazinušies ar MK noteikumiem nr. 907, lielākā daļa norādīja, ka informāciju guvuši internetā, tikai pieci – no pārvaldnieka. "Visi informācijas avoti labi, bet tas, ka ļoti maz cilvēku uzrāda, ka pārvaldnieks ir viņu informācijas avots, liecina, ka attiecības ar pārvaldnieku varētu būt pietiekami formālas un vienā virzienā, kas nozīmē, ka pārvaldnieks diktē noteikumus," vērtē Jānis Uzulēns. "ja iedzīvotāji uzrādītu, ka informāciju guvuši no namu pārvaldnieka, tas nozīmē, ka ir komunikācija starp iedzīvotājiem un namu pārvaldnieku. Visticamāk, tas nozīmētu, ka iedzīvotāji vairāk saprastu, ko viņi var prasīt no pārvaldnieka." Savukārt uz jautājumu, vai pēdējo 12 mēnešu laikā pārvaldnieks ir jūs iepazīstinājis ar atzinumiem par mājas tehnisko stāvokli, tikai 31 aptaujas dalībnieks ir atbildējis apstiprinoši. "Traģiska atbilde," uzskata Jānis Uzulēns. "Tas nozīmē tikai to, ka cilvēki nezina, kāds ir kopumā viņa mājas tehniskais stāvoklis. Primāri runa ir par drošību, cik drošā vidē, proti konkrētā daudzdzīvokļu mājā es šobrīd dzīvoju. Atbilde nē parāda, ka cilvēki ir neieinteresēti, vai viņus neinformē. (..) Cilvēki nav informēti, kādas ir viņu tiesības un vienlaicīgi arī ignorē informāciju." Uz jautājumu, kur jūs iegūstat informāciju par savām tiesībām un pienākumiem īpašuma pārvaldīšanas jautājumos, 63 respondenti ir atbildējuši, ka iestāžu mājaslapās.
Rīgas pilsētas būvvalde 2021. gadā uzsāka ēku fasāžu apsekošanu gan pilsētas centrā, gan apkaimēs. Mērķis - no ielas puses novērtēt logu montāžu, elementus pie ēku fasādēm, kā arī aizstiklotos balkonus un lodžijas. Kādi secinājumi un galvenais – ko darīt ar nelikumīgi pārbūvētajām lodžijām un balkoniem, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta un skaidro Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Būvobjektu kontroles nodaļas vadītāja vietniece Aija Meļņikova un Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Arhitektūras un pilsētvides dizaina pārvaldes vadītāja vietniece Viktorija Belerte. Kāda ir situācija citās Latvijas pilsētās, skaidro Ekonomikas ministrijas Mājokļu politikas departamenta direktors Mārtiņš Auders. Aija Meļņikova skaidro, ka šobrīd apsekošana veikta daļai Rīgas vēsturiskā centra ēku, tā vēl turpināsies. Tikai 2023. gadā pievērsīsies Rīgas mikrorajoniem un apkaimēm.
Rojstna hiša dr. Franceta Prešerna v Vrbi ima veliko simbolno vrednost, dobro je obiskana in hkrati tudi prvi muzealizirani objekt pri nas - na pobudo Frana Saleškega Finžgarja, v 30. letih preteklega stoletja. Zob časa jo je privedel do stanja, ko je potrebna temeljite prenove in prav o tem, o prenovi Prešernove rojstne hiše, razširitvi programa na širše območje in ureditvi bližnjih objektov in parkovnih površin, bo v oddaji Razgledi in razmisleki pripovedoval arhitekt Aleksander Ostan, ki je bil z Ateljejem Ostan Pavlin izbran za prenovo in posodobitev simboličnega prostora pod Karavankami. Na predstavitvi projekta na Ministrstvu za kulturo je bila Petra Tanko, ki je gosta povabila pred mikrofon. Vabimo vas k poslušanju! prenovljena Prešernova domačija, vizualizacija: Atelje Ostan Pavlin
"Jaz sem ob nekem obisku Plečnikove hiše v Trnovem v Ljubljani zagledal te neke čevlje na tleh, takoj so se mi zdeli zanimivi, bili so zelo minimalistični, pa zelo moderni tudi za današnji čas. Gre za čevlje ki so narejeni brez vezalk, imenovani so štefletni čevlji z elastiko in ušivancev. Ta podatek sem našel v eni stari skripti iz čevljarske šole v Žireh, kjer so tudi ta kroj imeli v učnem programu." Arhitekt Aleš Kacin predvideva, da je te čevlje arhitekt Jože Plečmik nosil v 40 in 50 letih, proti koncu njegovega življenja. "Našel sem tri enake pare in takrat se mi je porodila ideja, da bi v naši delavnici lahko izdelali posodobljeno repliko teh Plečnikovih čevljev. Gre za najbolj popularen in prodajan model v moji delavnici, danes te ćevlje nosi petnajst ljudi.