Podcasts about raimonds pauls

Latvijas Radio 2 skan visur - darba vietās un mājās, Latvijā un ārvalstīs. Tas dod māju sajūtu jebkur, kur vien atrodies. Ko par radio saka paši darbinieki, dīdžeji un tā idejas autors maestro Raimonds Pauls? Par to Aculiecinieks Latvijas Radio 2 30 gadu jubilejā.

Stāsta Saulkrastu novada Kultūras centra krājuma glabātāja Ilva Erkmane Vai zini, kas bija Alma Matilde Paula, dzimusi Brodele, un kāpēc par viņas dzīvi mēs stāstām tieši šomēnes? Tā bija Latvijā tik mīlētā un cienītā komponista Maestro Raimonda Paula un apbrīnotās, izcilās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres māte. 1904. gada 21. marts Pēterupes baznīcā atnācis ar svinīgu brīdi – tiek kristīta 17. februārī Neibādē dzimusi meitenīte Alma Matilde. [1] "Brodell" – baznīcas grāmatas ierakstā Nr. 8 jaundzimušās vārds ierakstīts krieviski un vāciski, un uzvārdam abās valodās trūkst galotnes latviskā "e". Tālāk visas ziņas par mazulītes izcelšanos seko kirilicā, krievu valodā, kā jau cara valdīšanas laikā noteikts: tēvs Burhards Antons Brodelis, māte Jūla (dzimusi Krastiņa), abi kristīti "no vietējā mācītāja" vietējā luterāņu dievnamā. Par meitenītes krustvecākiem aicināti Minna un Jānis Krastiņi, Pēteris un Alvīne Dreimaņi. Ieraksts veikts līdzenā, skaistā rokrakstā, kas, visticamāk piederējis šajā laikā (no 1895. līdz 1931. gadam) Pēterupes baznīcā kalpojušajam mācītājam Jānim Stāmeram. Tā kā tajā pašā rokrakstā baznīcas grāmatā veikts ieraksts 1904. gada augustā par barona Aleksandra fon Pistolkorsa aiziešanu mūžībā, tad varam būt diezgan droši, ka mazo Almu Matildi Brodeli Pēterupē kristījis Jānis Stāmers, dodot  svētību mazajai meitenei, kura vēlāk kļūs par izcilu cilvēku – Latvijā tik mīlētā un cienītā komponista Maestro Raimonda Paula un apbrīnotās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres māti. Alma Matilde Brodele nāk no kuplas ģimenes. Par spīti trūkumam, kas liedz meitenei skoloties vairāk kā divas klases vietējā skolā, viņa iemanto apbrīnojamu noteiktību un rakstura stingrību. "Vienīgā no septiņu bērnu ģimenes pārcēlusies uz Rīgu, čakla, izdarīga, apveltīta ar dabīgu skaistumu. Almas nākamā vīra Voldemāra mamma līgavu dēlam nolūkoja Gorbuša kundzes modes salonā, kur Alma tērpiem šuvusi pērlītes." [2] Un drīz vien Alma Matilde kļūst par Voldemāra sievu, iegūstot Paulu dzimtas uzvārdu. 2023. gadā iespiestajā greznajā grāmatā "Ak, sievietes", kas ieved Edītes Pauls-Vīgneres atmiņu un krāšņās tekstilmākslas pasaulē, redzama "Edītes mamma Alma Matilde smalkos tērpos pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. ..Tolaik dāmām vienmēr bija rūpīgi safrizētas un ieveidotas frizūras. Mamma bija Edītes palīgs un balsts visa mūža garumā." [3] Arhīvu filmu lentēs nav daudz brīžu, kur redzama Alma Matilde Paula. 1979. gada filmā "Dzīparos apslēptā pasaule", sekojot Edītes Pauls-Vīgneres grandiozo tekstilmākslas darbu tapšanas stāstiem, nedaudz iepazīstam viņas vecākus. Enerģisko, humora pilno tēvu, un nopietno māti ar it kā sevī vērstu skatienu. Māte klusē, un izstādes atklāšanas kadros filmas sākumā, kā apliecinot viņas raksturu, aizkadra balsī skan vārdi: "Lai paliek jūsu noslēpums, sirmie Pauli, cik rūpju atdots Edītei, cik pacietības dāvāts Raimondam." [4] Taču videokadros no piecpadsmitās līdz septiņpadsmitajai minūtei varam māti vērot, visai ģimenei iesaistoties milzīgā gobelēna velku uzvilkšanas brīdī vīra Voldemāra konstruētajās stellēs. Viņas stihija ir darbs. Pat divus gadus iepriekš filmējot, atraisītības brīdi kinokamera notvērusi, esot Almas Paulas ierastajā vidē, piemājas dārzā pie galda ar tikko nolasīto dārza ogu traukiem. Rokas darbojas, acis nolaistas, un tajā brīdī atskan vārdi: "Un dēlu es ļoti mīlēju, man viņš ir ļoti mīļš. Nenormāli esmu mīlējusi viņu..." [5] Mātes teikto vārdu nozīmē tālāk aizved dzejnieks Jānis Peters savā 1982. gada grāmatā "Raimonds Pauls": "Paverieties Raimonda Paula koncertā – kaut kur piektajā sestajā rindā sēd divi baltām galvām. Kalsns, enerģisks, sīksts vīrs labos gados ar spīdīgu pakausi. Jaunības bildēs Raimonds viņam ir tik līdzīgs! Un blakus spīdīgajam pakausim tā baltā ābele ir māte. Tēvs smaida, brīžiem pat līgojas līdzi dēla mūzikai, māte? Nu, jā, raud. Elpa žņaudzas ciet, acīs bailes. […] Un, manuprāt, tā nav tikai pārjūtīga daba vai laimīgs saviļņojums. Māte atceras. Māte zina, kāpēc viņa raud. Tās ir smagu dzīves ceļu gājušas asaras un bailes. Bailes no negaidītā, neparedzamā." Pirmdzimtā, dēla Gunāriņa, kurš dzimis pirms Raimonda un Edītes, zaudējums. Bažas, radio dzirdot atskaņojam dēla pirmās dziesmas: "Ka tik Tev kāds kaut ko ļaunu nenodara..." Vēlākie  pārdzīvojumi, kurus pats Maestro pieminējis vairākkārt: "Par saviem vecākiem varu pateikt visu to labāko. [...] Bija laiks, kad es tēvam un mātei nodarīju sāpes. Tas bija. [...] Pēc tam jau centos atmaksāt viņiem ar labu, bet tas bija krietni par vēlu. Vecāki jau bija gados. Viņu personības līdz pat šai dienai līdz galam nespēju izprast. Nezinu, no kurienes šie vienkāršie strādnieku cilvēki to ņēma, ka man jāmācās mūzika, ka Edītei jāiet Mākslas akadēmijā. Viņi spieda mūs mācīties. Viņiem bija sapnis, lai mēs dzīvotu labāku dzīvi," atceras Raimonds Pauls. [6] Tomēr vecāku Voldemāra un Almas Paulu aizkustinājums filmas kadros, kur redzams Dziesmu svētku koncerta noslēgums pēc kopkora atskaņotās dziesmas "Manai dzimtenei" Mežaparka estrādē, ir bez mazākās šaubu ēnas par to, ka vecāku rūpes ir vainagojušās ar milzīgu gandarījumu. [7] 2024. gada pavasarī uzplauka iecere Mātes dienas priekšvakarā Pēterupes baznīcā pieminēt Almu Matildi Paulu ar koncertu viņas dzimšanas un kristību 120. gadadienas atcerei kā Latvijas tautas mīlētā un cienītā komponista Maestro Raimonda Paula un izcilās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres māti. Iecere gan nerealizējās, jo, Maestro vārdiem runājot, piedāvājums nācis par vēlu. Kādā nesenā intervijā Edīte Pauls-Vīgnere šo ieceri pieminēja, pēc tam piebilstot: "Arī tagad taču var aiziet uz Lāčupītes kapiem vienkārši aiznest mammiņai ziedus." [8] Šī gada 22. februārī Edīte Pauls-Vīgnere devās mūžībā. Pieminot Almu Matildi Paulu un Edīti Pauls-Vīgneri, ziedus uz Lāčupītes kapiem tagad nesīsim viņām abām – mātei un meitai... --- [1] Almas Matildes Brodeles dzimšanas datums pēc jaunā stila ir 2. marts, savukārt 20. gs. sākumā Bīriņu muižai piederošā Neibāde un Pēterupe ir tagadējās Saulkrastu pilsētas daļas. [2] No 2023. gadā izdotās Edītes Pauls-Vīgneres grāmatas "Ak, sievietes! Teatrālās tekstīlijas", kura tapusi sadarbībā ar Sandru un Valdi Ošiņiem un ar brāļa Raimonda Paula atbalstu. [3] No grāmatas "Ak, sievietes! Teatrālās tekstīlijas". [4] Studijā "Telefilma Rīga" 1979. gadā tapusī filma "Dzīparos apslēptā pasaule". [5] Rīgas kinostudijā 1977. gadā tapusī filma "Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku". [6] Žurnāls "Ieva", 2010. gada 47. Nr., pārpublicēts vietnē santa.lv 2021. gada 27. decembrī. [7] Rīgas kinostudijā 1977. gadā tapusī filma "Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku". [8] No 2024. gada 1. jūnija intervijas žunālā "Santa".

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Kinofilmas galvenās sastāvdaļas – attēls, teksts, krāsa, mūzika, trokšņi. Mūsu studijas filmās mūzika stādā paralēli attēlam. Rada noskaņu, palīdz skatītājam emocionāli pieslēgties redzamajam. Mūzika bieži vien izceļ, pastiprina ekrānā redzamos notikumus. Dažreiz apslēpj filmā radušās neveiklības. Komponists ir, tā teikt, pirmais skatītājs, arī pirmais jaunās filmas vērtētājs. Mārtiņš Brauns bija komponists, ar kuru es visvairāk tiku sastrādājies. Ar Mārtiņu bija ļoti interesanti un jautri sadarboties. Viņam patika studijas “Animācijas brigāde” filmas. “Jo trakāk, jo labāk!”, tā teica Mārtiņš. Notiek pirmā filmas materiāla atrādīšana komponistam. Mārtiņš, pāris reizes noskatījies materiālu, jautā: “Ko tu īsti gribi? Tur tāpat viss ir skaidrs!” Tad tika sastādīts mūzikas gabalu saraksts (ēdienkarte). Vairākkārtīgi pārrunāti un skatīti fragmenti; paralēli pirmās mūzikas tēmu improvizācijas, akcenti, piedāvāti mūzikas instrumenti. Visvairāk tādās reizēs no Mārtiņa cieta sintezatora slēdži un taustiņi – ja kas nesanāca pēc viņa ieceres, Mārtiņš lamāja sintezatoru par cūku, kas nedara to, ko viņš grib. Kad bijām izgājuši tam visam cauri, viņš noteica: “Man viss skaidrs, es padomāšu.” Mārtiņš domāja ātri. Gadījās arī tā, ka nepaspēju nonākt mājās, kad viņš jau zvana: “Kā tev patīk šī tēma? Vai derēs?” Viņš spēlē, es klausos telefonā. “Avārijas brigādes” sērijām nofilmējām sākuma titru ar lāci un Lāčplēsi. Es saku: “Mārtiņ, vajag kaut ko lielu, varonis taču!” Mārtiņš atbild: “Būs “Rīga dimd”, un finālā tas pats, tikai rotaļīgi, kā joks.” Un tad radās iespaids, ka Mārtiņš jau dzird, kā skan filma. Viņš jautā: “Kad vajadzīgs?” Es atbildu: “Drīz.” Mārtiņš atbild: “Būs!” Tā arī notika, šī tēma skan visās seriāla filmās.            Filmās par Avārijas brigādi izmantojām fragmentus no pasaules mūzikas dižgaru darbiem. Pirmajā sērijā “Gulbis” skanēja fragmenti no Vāgnera “Loengrīns” galvenā varoņa dziedājuma. Protams arī “Valkīru lidojums” – Valkīras skan visās šī seriāla filmās. Protams, Brauna humoristiskajā apdarē. Tā, piemēram, mūzika “jūt līdzi” varonim filmā “Iesnas”, ar iesnām sasirgušajam Bembelātam. Situācijas komismu pastiprina fonā skanošā ārija “Nekad, nekad tā nemīlēju dzīvi...” – no Džakomo Pučīni operas “Toska”. Mārtiņš sarakstījis mūziku vairāk nekā 40 leļļu filmām. Mūsu studijas filmām muzikālo ietērpu veidojuši vairāki Latvijas labākie, populārākie komponisti, un saraksts būtu stipri garš. Tā Arnolda Burova filmai “Bimini” komponists ir Imants Kalniņš. Ivars Vīgners – filmai “Si-si-dra”. Raimonds Pauls ir komponējis mūziku filmai “Sapnis”. Arī scenāriju autors Māris Putniņš rakstīja mūziku, piemēram, seriālam “Munks un Lemijs”. Katram no komponistiem ir sava pieeja un metode šāda veida darbam. Vieni diezgan ilgi domā, citiem interesē, vai bez mūzikas būs vēl arī trokšņi vai teksts. Kādi mūzikas instrumenti ir domāti. Komponisti ir interesanta tauta! Tā ir kā loterija. Noteikti vinnēsi, tikai nezini īsti ko. Bet parasti – lielais laimests neizpaliek.

Radioteātrī ierakstīts koncertuzvedums "Ziemassvētki manā ielā". Raimonda Paula mūzika, Ineses Zanderes dzeja. Par jauno ierakstu stāsta Radioteātra direktore Māra Eglīte. "Šoreiz galveno lomu spēlēja Gundars Grasbergs, kurš arī sarindoja tos dzejoļus, kā nu vajadzētu," stāsta Māra Eglīte. "Man likās, ka šis ir stāsts, es teiktu, maza bērna, Ziemassvētku redzējums, kas reizē ir ļoti mīļš, ļoti viegls, ļoti patīkams, reizēm draisks, reizēm mazliet skumjš, bet, lūk, caur šiem dzīvniekiem, caur šiem visiem tēliem, mēs nonākam līdz tam galvenajam līdz cilvēkam, līdz viņu izjūtām. Tā man likās." Bet vēl pirms dzejoļu rindošanas bija saruna ar maestro Raimondu Paulu, kurš jau gadiem Ziemassvētku laikam gatavo jaunu programmu Radioteātrī. Sākumā viņš atteicis, ka šogad nebūs, jo viss jau uzrakstīts. Tomēr domājot par svētku laika jauniestudējumu, aktieris Gundars Grasbergs piedāvājis Ineses Zanderes krājumu "Sapnis par Ziemassvētkiem". Māra Eglīte lūgusi Raimnodam Paulam uzrakstīt vienu dziesmu. Nepagāja ne divas nedēļas, kad bija uzrakstītas 12 jaunas dziesmas! Koncertuzvedumā piedalās: Gundars Grasbergs - vokāls un dzeja, Ērika Eglija-Grāvele - vokāls, dzeja, Raimonds Pauls - klavieres, Raimonds Macats - taustiņinstrumenti, Jānis Kalniņš - ģitāra, Andris Grunte - bass, Māris Briežkalns - sitaminstrumenti, vokālais trio "Limonāde". Skaņu režisors Gustavs Ērenpreiss.

"Atsperes" studijā ciemojas Latvijas Nacionālā teātra "bezkaunīgais vecis" Juris Lisners. Pieklājīgi runājam par teātri un šodienas sajūtām, jaunības draugiem un vaļaspriekiem...  Gunda Vaivode: Juri, cik liela nozīme ir vietai, kurā tu esi piedzimis un uzaudzis? Juris Lisners: Man liekas – izšķiroša. Jo mēs, bērzainieši, uzskatām Cēsīs, ka tā ir pati galvenā vieta Cēsīs, jo tā ir parku zona. Kādreiz tā bija mazliet norobežota no lielajām Cēsīm. Mēs uzskatām, ka tā ir elitāra vieta Cēsīs. Un joprojām tāda intelektuāla sala. Jā, nu… Tas ir tāds nacionāllokālpatriotisms. Bet nu – tādi mēs bijām, un tādi mēs paliekam. Un kur tad jūs to teātri spēlējāt – visi četrīši – tu, brāļi Žagari un Māris Pūris? Cēsu kultūras namā. Brāļi Žagari un it sevišķi Māris Pūris tolaik bija lielākās zvaigznes. Es tur biju perifērākais no visiem. (smejas) Viņi mani iesaistīja šajā avantūrā, kas beigu beigās izrādījās par mana mūža darbu. Vienā intervijā tu stāstīji: būdams vēl skolnieks, reiz esi atbraucis uz Rīgu un restorānā "Kamielis" ieraudzījis Ģirtu Jakovļevu. Pēc tam aizbraucis atpakaļ uz Cēsīm, stāstījis par to, un neviens tev nav ticējis. Tagad jaunieši sociālajos tīklos redz visu, un diezin vai viņiem maz var būt kāds pārsteigums. Bet par ko tu šodien pabrīnītos, ja kādu satiktu? Kas tas varētu būt par cilvēku? Domāju, ka arī mani ir skāris tas pats jaunības kults, jo es laikam ne par ko nebrīnītos. Jo, teiksim, Sjūzenu Sarandonu esmu redzējis tuvāk nekā tevi tagad, Deividu Boviju drusku tālāk esmu redzējis, un Kristapu Porziņģi arī esmu redzējis – viņš man nāca pretī. Raimonds Pauls ir ar mani runājis un arī viens otrs prezidents. Tā ka būtībā nav [nekā tāda], kas mani varētu tā ļoti pārsteigt. Pavisam nesen pirmizrādi piedzīvoja Gata Šmita iestudētā Anšlava Eglīša komēdija "Bezkaunīgais vecis", kur tev ir galvenā loma – esi vienskaitļots, atšķirībā no iepriekšējā iestudējuma. Nacionālā teātra mājaslapā pie izrādes publicēti daži uzvedinoši jautājumi, kas man šobrīd prasās atbildami. Cik alus kausu dienā drīkst izdzert, sasniedzot 65 gadu vecumu? Tik daudz, cik gribas, bet lai netraucētu citiem un nezaudētu jēgu. Vai jaunas brilles ir greznība? Nu jau jā... Jaunas labas brilles.  Un cik gadu vecumā vajadzētu pārstāt vadīt automašīnu? Tas arī ir diskutējams jautājums... Tu, starp citu, taču arī vadi auto? Jā, turklāt esmu šofera dēls. Atceros, kā mans tēvs 75 gadu vecumā, būdams profesionāls šoferis, jūtami zaudēja savas iemaņas tieši vecuma dēļ. Jo viņš bija ideāls šoferis, profesionālis! Un 75 gados viņš sāka braukt jūtami sliktāk. Tā kā tā ir tēma, kas būtu apskatāma. Tavs priekšgājējs tavā lomā šajā izrādē ir tavs skolotājs Alfrēds Jaunušans, kura kursu tu konservatorijā arī pabeidzi. Kas ir svarīgākās lietas, ko viņš tev iemācīja? Gandrīz viss, ko tagad daru uz skatuves un dzīvē, ir saistīts ar viņa dotajām pamācībām. Viena no pamācībām, ko mēģinu pielietot, ir šāda: ja gadījumā intervijās man prasa, ko es ar šo lomu esmu gribējis pateikt, tad Jaunušans mācīja, ko lai atbild: atnāciet uz izrādi, paskatieties, un to, ko jūs redzējāt, to es arī gribēju pateikt! Līdz ar to bieži vien, klausoties savas kolēģu intervijas, kurās tiek stāstīts par mīļāko lomu, sak', mana mīļotā loma ir Jegors Petrovičs, un es tajā atradu tur tādus un šitādus dziļumus... Es mēģinu no tādiem tekstiem izvairīties, jo maz kurš skatītājs zina, kas ir Jegors Petrovičs, vai ne? Un nezina to lugu, varbūt pat nav redzējis izrādi. Līdz ar to mēģinu no šāda veida jautājumiem veikli izvairīties. Starp citu, kuri aktieri bija tavā kursā?  Ināra Slucka, Dace Bonāte, Ilze Rūdolfa, Juris Rijnieks, Dainis Porgants, Jānis Reinis, Dzintars Belogrudovs. Mēs bijām "zelta kurss", kas diemžēl neizturēja juku un nabagu laikus un no talantīgā kursa mūsu teātrī esam palikuši tikai Dace, Ināra un es. Atceros, ka jūsu kurss bija ļoti spēcīgs jau konservatoriju beidzot – [uz jums skatījās] ar lielām cerībām. Tas bija arī laiks, kad teātros neienāca milzum daudz jaunatnes kā tagad. Teātrī ienācām pēc gandrīz desmit gadu pārtraukuma, līdz ar to mums tika ļoti liela uzmanība. Uzreiz bija visa prese, par mums interesējās, mēs bijām notikums Latvijas kultūras dzīvē. Tagad tie laiki ir pagājuši. Tagad teātrī iekšā un ārā staigā ļoti daudzi jaunie aktieri. Vienkārši laiki ir mainījušies. No Lāčplēša līdz Pumpišam, no varoņiem līdz humoristiskiem puišiem un lēnprātīgiem večiem –  ka jaunībā, piemēram gribas visu – un tad paķer arī to, ko nevar. Ar dziedātājiem tā notiek nereti, bet kā ar aktieriem un ar tevi pašu?  Es vienmēr esmu bijis diezgan piezemēts. Nekad neesmu īpaši kārojis kādu lomu. Kas man ir trāpījies, to esmu spēlējis, un es iemīlu to lomu, kas man tiek piedāvāta. Bet vai bijis arī kas tāds, kas bijis par grūtu? Piemēram, dziedātāji šad un tad grēko šajā ziņā, ka paņem kaut ko, kas vēl nav viņu profesionalitātei un attīstībai piemērots. Latiņa paņemta par augstu.  Tas jāprasa skatītājiem, jo [pašam šķiet, ka] ir veiksmīgākas, mazāk veiksmīgas lomas. Atkarīgs arī no tā, kādā iestudējumā tu esi, ar ko strādā kopā – tur ir vairāki faktori. Tas nav tā, ka "augsto do" nevari izdziedāt tāpēc, ka vēl neesi tam gatavs. Piemēram, Romeo es neesmu spēlējis. Bet būtu gribējis? Nē, tāpēc jau es saku – man nav bijušas sapņu lomas, ja nu vienīgi vienmēr, arī jaunībā, esmu sapņojis, ka varētu nospēlēt Ābramu izrādē "Skroderdienas Silmačos"… Un tas sapnis nu ir piepildījies! Jā, tas tā ir. Un atnāca laikā – tieši tad, kad biju tam gatavs. Esmu dikti priecīgs par šo lomu. Tu nupat pieminēji vārdu "kopā", un tas ir vārds, kas pēdējā laikā tiek lietots ļoti bieži. Tas ir gan modes vārds, gan arī pēc būtības lietots vārds, jo arī radio mūs uz to mudina – darīt lietas kopā un nesēdēt vairs vienam savā cellē. Teātrī jau tas ir pavisam normāli, jo tā ir tik sintezējoša māksla, kur satiekas viss. Tomēr gribu vaicāt: cik tavā darbā ir kopā darīšanas, un cik daudz tev ir vientulības, strādājot pie lomas?  Gan – gan. Pirms nākt kopā, ir jāpaveic mājasdarbi, un tie nu gan jādara vienam pašam, lai tu būtu gatavs strādāt ar saviem kolēģiem, lai tu viņus neapgrūtinātu un neierastos uz sarunu ar viņiem kā balta lapa. Tev jābūt gatavam. Tā ir cieņa gan pret materiālu, gan pret darbu, gan pret kolēģiem.  Ko tu dari vēl bez tā, ka izlasi lugas materiālu? Daudz domāju, iedziļinos sevī. Kas ir mūsu profesijas galvenā lieta? Ja nevari kā aktieris iekāpt smilšu kastītē, kopā ar bērniem rakņāties, paņemt mazu sērkociņu kārbiņu un teikt, ka tas ir tanks, kas šauj un tā tālāk – ja tev nav šīs spējas, naivitātes pakāpes – tev nav vietas profesijā. Tev jāiet projām. Ir jāmāk rotaļāties arī sirmā vecumā. Mazliet jābūt bērna prātā. Kādreiz iznāk tik atklātas sarunas arī ar jaunajiem kolēģiem? Droši vien, ka nē. Jaunos īpaši neinteresē mūsu viedoklis. Bet, ja man pajautātu, es labprāt pastāstītu, kā es domāju, kā man tas rādās un mālējas. Bet jaunie iet savu ceļu. Kostīmi, grims, scenogrāfija, mūzika – visam jāsaskan… Man, piemēram, ļoti gāja pie sirds “Bezkaunīgā veča” vizualizācija – Mārtiņa Vilkārša skatuve un Bertas Vilipsones kostīmi. Bet, vai tev ir gadījies arī iekšēji disharmonēt ar piedāvāto ārējo risinājumu? Tu tomēr pēc horoskopa esi Jaunava, visam jābūt sakārtotam. Pieņemu, ka tas tev varētu arī traucēt.  Mēdzu būt diezgan kašķīgs šajos jautājumos. Bieži vien man ir gluži vienalga, bet reizēm kļūstu arī sīkumains, kas laikam Jaunavām ir raksturīgi – ja pieķeros kādam sīkumam, nelaižos vaļā, kamēr tas netiek izpildīts. Bet kā tu jūties jaunās izrādes skatuves telpā? Mārtiņš Vilkārsis – tas ir vārds pats par sevi. Tas vispār neprasa nekādus komentārus. Mārtiņš šodien ir numur viens Latvijā savā profesijā. Mārtiņš ir Mārtiņš. Tu vienkārši skaties un brīnies, kā viņš visu redz.  Bertai Vilipsonei arī jau ir maza pieredze.  Nav pirmā reize, kad ar Bertu strādājam kopā. Berta ir ārkārtīgi burvīgs, patīkams cilvēks. Viņa ļoti maigi māk panākt to, ko grib. Skatoties acīs, jūtu, ka viņa mani māna, bet tas notiek tik burvīgi, ka es viņai to piedodu. Saku – jā, Berta, tev ir taisnība, es vilkšu šīs kurpes, man tās tīri labi patīk! Kaut arī pirms tam tās man nepatika. (smejas)  Bet kurpēm uz skatuves jābūt ērtām, vai ne? Tās arī ir ērtas, tikai gribēju citu fasonu. Bet nu – Berta to māk tik smalki panākt.. Tas arī jāmāk.  (..) Mēs šobrīd it kā dzīvojam savu mierīgo dzīvi, kaut zinām, ka pavisam netālu ir karš. Un arī pirms šī raidījuma dzirdējām, ka radio viļņos mūs visu laiku mazliet tā kā brīdina vai mudina būt gataviem X stundai. Vai tu arī par to domā? Visu laiku... Būtībā tas traucē man darbā, tas traucē man dzīvē, tas ēd mani kopā… Domāju par to visu laiku. Tāpēc bieži vien ir grūti mācīties vārdiņus [lugai]. Naktī aizmiegu, klausoties šīs tēmas Youtube. Smagi runāt par to... Un smagi man ir nevis par krieviem, kas uzbrūk, bet par tiem, kas var palīdzēt, bet nepalīdz. Tas mani visvairāk tracina un arī baida – ka kāds dara visu, lai nepalīdzētu. Var, bet neizdara. Un tad, kad mēs sakām, ka esam drošībā – mūs  sargā Piektais pants un tā tālāk –, esmu skeptisks. Ļoti. Man ir smagi par to runāt, bet domāju, ka kristīgā pasaule varbūt dzīvo savus pēdējos pārdesmit gadus – tik tālu acīmredzot esam degradējušies, ka mūsu laiks vēsturē beidzas. Ceru, ka kļūdos, bet manī ir ļoti daudz pesimisma.  Tomēr vienmēr jādomā uz to labo... Jādomā, jā. Bet optimismam lielas rūmes šobrīd nav atstāts, tāpēc ir jābūt gataviem, ka ziepes var būt un ka tev tā plinte būs jāņem padusē. Ir jābūt gataviem. Tas var notikt strauji… Nezinu, kurš par tevi to ir teicis – ka tevi ir grūti pārliecināt par to, kam mūža garumā esi radis pats savus pierādījumus, un gods tev ir augstā vērtē. Kas ir tavi goda postulāti? Mans princips ir – ja nevari izdarīt labu, vismaz nedari sliktu.  Tas nav maz. Jā. Mēģinu pēc tā principa dzīvot. Vai nu man tas izdodas, vai neizdodas, to lai citi saka, bet tā es sev pats esmu iestāstījis – runāt var viskautko, bet tu nedrīksti darīt sliktu.  Paturēsim to prātā! Nopietni mēs savu izklaidējošo raidījumu pabeidzam, bet tādā pasaulē šobrīd dzīvojam.  Cerēsim, ka notiks brīnums un mēs varēsim vairāk smaidīt, vairāk priecāties un mums būs jādomā tikai par jaukām, gaišām lietām, nevis par to, kas apkārt – melns, tumšs. Tāpēc, mīļie draugi, ejiet vēlēt! Neesiet slinki, neesiet lecīgi, neaizbildinieties ar visādiem sīkumiem, vienkārši aizejiet un izdariet – izpildiet savu pilsoņa pienākumu! Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā LSM.LV.

Apgādā "Neputns" izdots 1990. gada izstādes "Maigās svārstības" albums, kurā apkopoti grupas - Ievas Iltneres, Sandras Krastiņas, Jāņa Mitrēvica, Ģirta Muižnieka, Edgara Vērpes, Aijas Zariņas, darbi. "Var teikt, ka mūsu grupa ir tāds kā sabiedrības modelis, mēs šobrīd esam ļoti dažādi pēc savas pārliecības," Latvijas Radio 3 raidījumā "Pa ceļam ar klasiku" stāsta albuma sastādītāja Sandra Krastiņa. Caur vienas mākslinieku grupas darbības pieredzi grāmatā iezīmēts trīsdesmit gadu periods Latvijas vizuālās mākslas kultūrainavā. Tās pirmajā daļā izsekots grupas kopizstādēm no 1981. līdz 1990. gadam, kas kulminē izstādē-akcijā "Maigās svārstības". Otrajā daļā veidots katra mākslinieka portrets ar dažādu autoru esejām un darbu reprodukcijām, aplūkojot katra mākslinieka individuālo ceļu un vietu Latvijas laikmetīgās mākslas ainā. Mākslinieku devums grāmatā sniegts kontekstā ar grupas kopējo darbību, pārskatāmi rādot un akcentējot katra mākslinieka attīstību tieši savstarpējā sasaistē. "Mēs sākām strādāt un lauzties tajā mākslas dzīvē jau būdami studenti. Bet vārdus "Maigās svārstības" katram no mums pieliek, šo izstādi-akciju, kas radās 90. gadā, kad mēs jau desmit gadus veidojām grupas izstādes, dzīvojām kopā, ballējāmies. Tad uztaisījām šo fundamentālo izstādi un, kā grupa izjukām. [..] Laiks mainījās, mēs pieaugām," skaidro Sandra Krastiņa. Grupas biedriem arī studiju laikā katram bijušas savas domas un katrs domāja ar savu galvu, uzsver māksliniece, bet vienmēr bijušas kopīgas intereses un vilkme darboties kopā. "Grāmata nav tāds akadēmisks, nostabilizējies kanons, kas varētu būt par sešiem māksliniekiem. Mēs visi aizvien strādājam, mēs esam dzīvi, mums katram ir sava versija, līdz ar to grāmata arī ir tāda dinamiska un dzīva," uzsver māksliniece un grāmatas sastādītāja. "Mēs visu laiku esam tādā sazobē, pat, ja neesam kopā, mēs visu laiku ar pakausi viens par otru domājam," atklāj Krastiņa. 1990. gada izstādē autori mākslas darbus radīja skatītāju klātbūtnē izstāžu zālē "Latvija", un akcijas noslēgumā izveidoja ekspozīciju, ko vienas dienas laikā atklāja un arī slēdza. Kā skaidro māksliniece, izstādes būtiska daļa bija tieši tā brīža laikmets, 20. gadsimta 80. un 90. gadi. Šodien publiska gleznošana nav nekas jauns, to dara daudzi mākslinieki, bet toreiz ieiet tukšā izstāžu zālē, kurā ieradies arī tā brīža Kultūras ministrs Raimonds Pauls, bija kaut kas jauns, stāsta Krastiņa. "Tas laiks bija ļoti radošs ne tikai mums, māksliniekiem, bet arī funkcionāriem. [..] Padomju laikā cilvēki nemaz neko tik daudz pasaulē nebija redzējuši, bet uzticēšanās un vēlēšanās darīt kaut ko ārpus padomiskā bija ne tikai mums," uzsver grāmatas idejas autore. Izstādes kuratora Ivara Runkovska ideja bijusi tā, ka mākslas darba radīšana, process pats par sevi ir kustība un notikums. Daļa izstādes ietvaros tapušo darbu ir pazuduši vai mākslinieks darbu audekliem pāri radījis jaunus darbus, taču lielākā daļa no notikuma rezultāta ir apkopoti un fiksēti grāmatā "Maigās svārstības". "Toreiz un arī tagad mākslinieks dzīvo faktiski nākamajos darbos. Viņš to ir realizējis, tas kaut kādā veidā ir izdarīts, un galvā jau virmo nākamās idejas, tā mēs dzīvojam," skaidro Sandra Krastiņa, kura uzsver, ka izstādes kontekstā būtiska loma bijusi fotogrāfiem, kuru fiksējuši šo notikumu un mākslas darbus, kuri šobrīd vairs nav atrodami. Māksliniece akutalizē arī Laikmetīgā Mākslas muzeja neesamību, un to, ka cilvēki nevar ieraudzīt to, kas mākslā notika padomju laikā – 60., 70., 80. gados. "Manā draugu grupā, kad vajadzēja savākt to materiālus, tas nebija tika vienkārši. Jāsaka liels paldies, ka tomēr mums ir Mākslas muzejs un Mākslinieku savienības kolekcija, gan "Zuzeum" kolekcija, kur krājās darbi, dokumenti, un var precizēt [liecības]. Cerēt tikai uz pašu autoru nevar," uzsver Sandra Krastiņa. 2023. gada vasarā Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā notika grupas izstāde "Svārstības", kuras centrālais temats bija laiks. "Šīs izstādes kopā sanākšanas iemesls bija tas mūsu kopā nodzīvotais laiks, jo tik cieši draugi vai domubiedri mēs vairs neesam. Var teikt, ka mūsu grupa ir tāds kā sabiedrības modelis, mēs šobrīd esam ļoti dažādi pēc savas pārliecības. Viens ir liberāls, viens ļoti konservatīvs, vai mitoloģijā balstīti ideālisti, vai tādi, kam īstenībā drusku vienalga. Tā [grupa] ir tieši tāda, kāda tā sabiedrība šobrīd ir," skaidro māksliniece.

28. novembrī plkst. 19.00 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Lielajā zālē izskanēs JVLMA Kora diriģēšanas katedras kora mūzikas koncerts "Vītols un mēs".  Tā pirmajā daļā skanēs komponista, JVLMA dibinātāja Jāzepa Vītola a cappella kora dziesmas, savukārt otrajā daļā izskanēs skaņdarbi korim, kuru autori ir Raimonds Pauls, Maija Einfelde, Mārtiņš Brauns, Arturs Maskats, Ilona Rupaine, Ēriks Ešenvalds, Jānis Ķirsis un Jēkabs Jančevskis.  Koncertu vadīs muzikoloģe un mūsu "Klasikas" kolēģe Ilze Medne.  Visus skaņdarbus atskaņos JVLMA jauktais koris (mākslinieciskais vadītājs – Valdis Tomsons), solisti būs Ieva Zvejniece (soprāns), Paula Pērkone (alts), Kristaps Solovjovs (tenors), Aleksandra Špicberga (alts), Artūrs Švarcbahs (bass), piedalīsies arī sitaminstrumentālisti Reinis Tomiņš, Arnis Stepiņš un Jēkabs Bernāts. Pie diriģenta pults stāsies Andris Veismanis, Valdis Tomsons, Māris Sirmais, Kaspars Ādamsons, Romāns Vanags, Aira Birziņa, Mārtiņš Klišāns, kā arī Jānis Baltiņš, ar kuru plašākā sarunā tiekamies "Klasikas" studijā, lai runātu par labi zināmo un arī pārsteidzošo Vītola kormūzikā, par šī brīža situāciju kora diriģēšanas katedrā un to, cik svarīgi līdzās profesionālo iemaņu attīstībai studentus izveidot par iedvesmot spējīgām personībām. "Vadīt kori – tas nav darbs, tas ir dzīvesveids," sarunas gaitā uzsver Jānis Baltiņš.    

Viņš mūs visus pazīst pēc balsīm, jo ļoti daudz klausās radio – suminājumi šodienas jubilāram aktierim Uldim Dumpim, kurš bija kopā ar mums sarunā Radioteātra studijā, kurā piedalījās Ģirts Jakovļevs, Raimonds Pauls, Arnis Krauze, Māra Jansone, Gundars Āboliņš. Visu sarunu varēs noklausīties Radioteātrī, nelielam ieskatam virāžas ar Limuzīnu, Paula kurpēm, Liliomu un Radio klausīšanās trim fāzēm.

Atzīmējot Starptautisko teātra dienu, 27. martā pulksten 16.00 un 19.00 Latvijas Radio 1. studijā notiks koncertuzvedums „Sveiks, Marģeri!”, kas ir Maestro Raimonda Paula veltījums komponistam, kultūras darbiniekam un vienai no 20. gadsimta spilgtākajām Latvijas kultūras personībām – Marģerim Zariņam. Kultūras rondo tiekamies ar Raimondu Paulu un Radioteātra vadītāju Māru Eglīti. Koncertuzveduma „Sveiks, Marģeri!” saturu veido ne vien Marģera Zariņa melodijas Raimonda Paula apdarē, bet arī fragmenti no M. Zariņa stāsta „Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi”. Šķiet, tieši Taizeļa tēlā autors iekodējis daļu no sevis – asprātīga un vitāla bohēmista tēlu. "Mani pievilka tieši viņa kino mūzika, teātra mūzika, kur ir vairāki ļoti labi muzikālie numuri tieši no izrādēm," tā par gaidāmo koncertuzveduma „Sveiks, Marģeri!” atzīst komponists Raimonds Pauls. "Kāpēc neparunāt par to cilvēku, kāpēc neatcerēties." "Es uzskatu, ka ar cieņu vajag izturēties pret tiem cilvēkiem, nav svarīgi, kāda viņiem bija profesija, kas ir Latvijā strādājuši un darījuši daudz ko labu. Šajā gadījumā ir konkrēta personība - ļoti populārs komponists, rakstnieks, izskatīgs, kā vienmēr. Ar slaveno gadu tauriņu, celiņu. Trīsdesmito gadu kungs, cienījams. Pie tam arī ļoti asprātīgs. Nedod dievs, tanī laikā nokļūt viņa... Vienvārdsakot personība," atzīst Raimonds Pauls.   Māra Eglīte atklāj, ka Maestro mūziku izvēlējies, apstrādājis un arī kopā ar mūziķiem atskaņos. "Mūziķu sastāvs ir tipisks tā laika restorānu mūziķu sastāvs - vijole, akordeons un ritma grupa. Pirmā daļa vienmēr bija jāspēlē koncertmūzika, dažādi operešu pārlikumi, pēc tam dejas. Es tajā stilā centos atlasīt no viņa kino mūzikas," stāsta Raimonds Pauls. Koncertuzvedumā piedalās aktieri – Dace Bonāte, Juris Bartkevičs, Raimonds Celms un Ieva Aniņa. Mūziķi – Maestro Raimonds Pauls – klavieres, Gidons Grīnbergs – vijole, Valdis Zilvers – akordeons, Andris Grunte – bass, Māris Briežkalns – bungas. Koncertuzveduma režisors – Edmunds Freibergs. Koncertuzvedumu „Sveiks, Marģeri!” aprīlī būs iespējams dzirdēt arī Latvijas Radio 1. kanālā.

Par izrāžu programmu un jaunu estētisko formu pieteikumiem Kultūras rondo saruna ar Leļļu teātra direktoru, režisoru Mārtiņu Eihi. Latvijas Leļļu teātrī top vērienīga izrāde pieaugušajiem jeb politiski erotisks kabarē "Bez morāles. Ar lellēm", kura radīšanai apvienojies viss teātra radošais ansamblis. Unikālu leļļu numuru sintēze ar kabarē estētiku rezultēsies muzikāli izklaidējošā stāstā, kuru skatītāji varēs baudīt no 9. decembra Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē. Pie apjomīgās teju 30 numuru koncertprogrammas strādā režisori Vija Blūzma, Edgars Kaufelds, Edgars Niklasons un Mārtiņš Eihe, savukārt stāsta saturisko ietvaru veido dramaturģe Rūta Dišlere. Tieši pirms 55 gadiem Latvijas Leļļu teātrī tika radīts leģendārais Tīnas Hercbergas koncertuzvedums pieaugušajiem "Interlellis – 67", kura muzikālo šarmu neaizmirstamu padarīja maestro Raimonds Pauls.  "Bez morāles. Ar lellēm" muzikālo noformējumu uzticēts radīt pianistam Raimondam Petrauskim, leļļu uznācieniem aranžējot melodijas no Raimonda Paula, "Credo", Lingas, "Instrumentu", "Musiqq" un citu mūziķu un grupu populārākajām dziesmām. Kabarē atmosfērā skatītājus ievedīs izrādes vajadzībām radītais dzīvās mūzikas ansamblis, kurā bez pianista Raimonda Petrauska teātra muzikālajiem aktieriem – Dacei Vītolai un Anrijam Sirmajam – pievienosies arī sitaminstrumentālists Ernests Mediņš. Agrāko gadu izrāžu lelles kabarē formātam pārveidojusi un iestudējuma scenogrāfiju izveidojusi mākslinieču apvienība Grāfienes – Ildze Jurkovska, Marianna Lapiņa, Dace Ignatova un Justīne Jasjukeviča. Savukārt, runājot par teātra atgriešanos savās mājās, Mārtiņš Eihe atzīst, ka būvniecība norit gana raiti un teātris atkal rādīt izrādes savā mājā varētu 2023. gada rudenī.

Bieži vien mēs par sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem zinām gana daudz – radošo dzīvi, panākumus, arī privātās dzīves aizkulises, taču šo raidījumu sērija ļaus mums iepazīt personību stāstus par ģimeni, rotaļlietām, bērnības draugiem, skolas gaitām un pirmajām mīlestībām. Pirmais raidījums par Maestro Raimondu Paulu. Raidījumu vada Raitis Zapackis.

10. septembrī Nacionālo stadionu "Daugava" Rīgā pieskandinās līdz šim nebijuša mēroga un satura koncerts, kas uz vienas skatuves pulcēs teju 100 Latvijas mūziķus. Latvijas mūzikas lielkoncerts veidots kā īpašs veltījums maestro Raimonda Paula daiļradei. Simfonisku vērienu vakaram piešķirs Liepājas Simfoniskais orķestris, bet līdz šim nedzirdētas un svaigas ikonisko skaņdarbu interpretācijas piedāvās populārās mūzikas izpildītāji. Koncertprogrammas mūzikas producents un radošais direktors — Arstarulsmirus, skaņdarbu aranžijas veidojuši Romāns Faļkenšteins un koncertprogrammas diriģents Jānis Ivuškāns, ar kuru plašākā sarunā tiekamies "Klasikas" studijā. Jānis Ivuškāns: „Raimonda Paula dziesmas bērnībā bieži skanēja radio laukos Latgalē, un pirmā melodija, kas nāk prātā ir „Kūko dzeguzīte”. Dziesmu vārdi gan nav palikuši prātā, iespējams, tāpēc esmu instrumentālists, bet melodijas gan dungotas visu mūžu un domāju, ka 99 % Latvijas iedzīvotāju tās zina. Šajā koncertā man ir uzticēts gods aranžēt Maestro mūziku un vadīt mēģinājumus un diriģēt koncertā. (..) Pirmoreiz viņa mūziku aranžēju Liepājas bigbenda piecu gadu jubilejas koncertam „Lielajā dzintarā”, kurā piedalījās arī Raimonds Pauls un skanēja viņa mūzika. Maestro melodijas aranžēt nav sarežģīti, bet nav arī vienkārši, jo katram par to skanējumu jau radies kāds noteikts priekšstats. Tāpēc grūtākais ir izšķirties, ko atstāt un ko mainīt, ko drīkst atļauties un ar ko tomēr labāk neriskēt. Šīs aranžijas Maestro vēl nav dzirdējis, bet viņš man uzticas, jo mums jau ir bijusi kopīga programma. Gan viņam, gan mūziķiem un klausītājiem būs interesanti, jo daļa programmas būs diezgan klasiskā skanējumā, tomēr katrā dziesmā būs arī kas svaigs, jo sastāvs nav gluži ierasts."

Zilā līča māja - viena no laikmetīgās mākslas izstādēm Cēsu Mākslas festivālā, kuru atklās Riharda Vāgnera operas “Tristans un Izolde” koncertatskaņojums. Kultūras rondo studijā festivāla programmu iezīmējam kopā ar ar mākslinieku Kasparu Groševu, vizuālās mākslas programmas vadītāju Daigu Rudzāti un mūzikas programmas vadītāju Indru Lūkinu. No 9. jūlija līdz 14.augustam Cēsīs notiks sešpadsmitais Cēsu Mākslas festivāls. Apmeklētājiem būs iespēja apskatīt trīs vizuālās mākslas izstādes un baudīt Riharda Vāgnera operu "Tristans un Izolde" pasaulslavenu dziedātāju koncertizpildījumā. Opera pilnā atskaņojumā Latvijā izskanēs pirmo reizi pēc 100 gadu pārtraukuma. Savukārt tradicionālajā brīvdabas notikumā Cēsu pils parka estrādē šoreiz uzstāsies Raimonds Pauls, Daumants Kalniņš un Latvijas Radio bigbends. Cēsu Mākslas festivāla atklāšanas dienā, 9. jūlijā, plkst. 16.00 koncertzālē "Cēsis" skanēs Riharda Vāgnera operas "Tristans un Izolde" pilnatskaņojums. Cēsīs to izpildīs Eiropas operteātru zvaigzne, vācu tenors Marko Jenčs (Marco Jentzsch) un latviešu operdziedātāja Liene Kinča kā Tristans un Izolde, zviedru mecosoprāns Martina Dike (Martina Dike), vācu basbaritons Olivers Cvargs (Oliver Zwarg) un slavenais latviešu basbaritons Egils Siliņš. Operas koncertatskaņojumā Cēsīs piedalīsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Andris Poga. Vizuālās mākslas programmā Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā no 9. jūlija līdz pat 14. augustam būs skatāma laikmetīgās mākslas izstāde "Zilā līča māja". Izstādes kuratores – Daiga Rudzāte un Žanete Skarule. Tāpat no 9. jūlija Cēsu Izstāžu namā būs apskatāma izstāde "Bruno Vasiļevskis. P.S." Tās uzmanības centrā ir viena no spilgtākajām personībām Latvijas 20. gadsimta otrās puses glezniecībā. Ekspozīcija iecerēta ne tikai kā atskats uz Vasiļevska daiļradi, bet arī kā "radoša izmeklēšana, tiecoties atklāt viņa gara radiniekus un atstātos nospiedumus Latvijas mākslas ainā". Izstādē līdzās Bruno Vasiļevska darbiem būs skatāmi Imanta Lancmaņa, Jura Pudāna, Maijas Tabakas, Miervalža Poļa, Līgas Purmales, Valda Līcīša, Līvijas Endzelīnas, Daces Lapiņas, kā arī Jāņa Blanka, Zanes Tučas un Jāņa Šneidera darbi. Izstādes kurators – Vilnis Vējš. Koncertzāles "Cēsis" galerijā būs skatāma Daiņa Pundura izstāde "Lielo dzīvnieku gaidot". Festivāla muzikālā programma turpināsies 5. augustā Cēsu Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskajā baznīcā, izskanot koncertam "Hildegardes meditācijas". Tas veltīts Bingenes Hildegardei – viduslaiku vizionārei, mūķenei, dziedniecei un komponistei, kuras darbus dzirdēsim programmā. Līdzās Hildegardes dziedājumiem koncertā būs arī 12.–13. gadsimta spāņu vokālā mūzika, Kastīlijas valdnieka Alfonso X kompozīcijas, renesanses meistara Orlando Gibonsa opusi, Parīzes Madlēnas baznīcas ērģelnieces Žannas Demesjē mūzika un Arvo Perta sakrālie šedevri. Koncertā piedalīsies vokālā grupa "Putni", ērģelniece Kristīne Adamaite, dziesminiece Anta Eņģele un sitaminstrumentāliste Virdžīnija Laube-Vītiņa.  Savukārt par tradīciju kļuvušais festivāla brīvdabas notikums būs vērojams 7. augustā plkst. 19.00 Cēsu pils parka estrādē. Skaistajā un ainaviskajā estrādē vasaras vakara noskaņās apmeklētājus priecēs Raimonds Pauls, Daumants Kalniņš un Latvijas Radio bigbends kopā ar stīgu grupu. Koncertā līdzās Ineses Zanderes iedvesmotām tarantellām, vīgriežu valšiem, sapņiem, cielavām un cīruļiem būs populāras un sen iemīļotas Maestro dziesmas ar Alfrēda Krūkļa dzeju, klausītāji varēs atsaukt atmiņā lieliskās balādes ar Imanta Ziedoņa tekstiem, un programmā iekļauts arī Raimonda Paula 60. gadu ikoniskais instrumentālais skaņdarbs "Dienvidu akvareļi". Festivāla satelītpasākums – audiovizuāla performance "Klusums krīt" ar virtuālu kori, kas norisināsies 12., 13., un 14. augustā. veidots kā veltījums holokaustā iznīcinātajai Cēsu ebreju kopienai. Performance noritēs mežā, kurā nacistiskās okupācijas laikā 1941. gada augustā tika nogalināti 200 ebreji. Tās veidotāji – idejas autori Krista Dzudzilo un Reinis Dzudzilo, komponists Krists Auznieks, jauniešu koris "Kamēr..." un diriģents Aivis Greters. Kā jau katru gadu, festivālā varēs vērot arī kino un teātra programmu. Atzīmējot izcilās kinozinātnieces Valentīnas Freimanes 100 gadu atceres jubileju, apmeklētāji varēs skatīties viņas veidoto četru zviedru kino klasikas filmu izlasi, kura līdz šim vēl nav izrādīta. Tāpat iecerēts teātra izrāžu cikls ''Grand Prix''.

Latvijas Radio „Radioteātrī” gaidāms īpašs pirmatskaņojums – Jāņu dienas vakarā, 24. jūnijā plkst. 17.05, Latvijas Radio 1 izskanēs Maestro Raimonda Paula un dzejnieka Ernesta Dinsberga jaunā programma „Ziņģe par Rīgu”. Kultūras rondo par ieraksta tapšanu stāsta komponists Raimonds Pauls, dziedātāja Elza Rozentāle, aktieris Gundars Āboliņš un Radioteātra vadītāja Māra Eglīte. Dzejnieks un publicists Ernests Dinsbergs 1865. gadā uzrakstīja humoristisku dzejas darbu „Rīga jeb Ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi”. Tā ir labsirdīga, humora pilnā valodā sacerēta poēma. Ziņģēs par Rīgu sevi atradīs visi rīdzinieki – gan dažādu etnisko, gan sociālo grupu pārstāvji. Tā ir kā pastaiga pa pilsētu, tēlaini un detalizēti aprakstot vietas, ievērojamas ēkas, parkus, ielas, iedzīvotājus un tradīcijas. Koncertprogrammu „Ziņģe par Rīgu” dramatizējis un kompozīciju veidojis aktieris Gundars Āboliņš.

29. maijā mūžībā aizgāja aktrise un politiķe Ausma Kantāne-Ziedone. Ar viņu esam runājuši par teātri un dzīvi un Imantu Ziedoni, bet kolēģis Arnis Krauze šā gada februārī tikās ar Ausmu Kantāni garākā sarunā raidījumā Laikmeta krustpunktā. Sazināmies ar žurnālistu Arni Krauzi. Viņš atminas sarunu un saziņu ar mākslinieci. Latvijas Radioteātris ir ierakstījis "Dailes kanonu" - Vizmas Belševicas "Visi koki Dieva doti". Ierakstā piedalījās Ausma Kantāne, Raimonds Pauls un Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Ieraksta pirmatskaņojums drīzumā Radioteātrī. Bet Belševicas mīlestība Ausmai Kantānei bijusi ļoti noturīga gadiem ilgi, jau 1994. gadā viņa lasīja "Visi koki Dieva doti".    

Stāsta flautists, pedagogs un mākslas vēsturnieks Guntars Gritāns Gleznotāji un tēlnieki, kuri strādā portreta žanrā, nereti izvēlas parādīt tieši savus laikabiedrus – mūziķus. Mākslas un mūzikas vēsturē šādu gadījumu ir daudz, un – lai arī ne vienmēr – bieži abu mūzu kalpus ir saistījušas draudzības saites. Taču mākslinieciskais rezultāts – portrets – dažkārt ir izraisījis ne tās pozitīvākās mūziķu emocijas. Vai zini, ka arī latviešu mākslas portreta žanrā ir bijušas tādas reizes, kad mūziķis ir palicis aizvainots vai arī pieklājīgi noklusējis nepatiku, ieraugot savu atveidojumu gleznā vai skulptūrā? Šoreiz vēlos pastāstīt par dažiem šādiem gadījumiem. 1949. gadā tēlniece Marta Lange veidoja komponista Emiļa Melngaiļa portretu bronzā. Un, lai arī portrets guva atzinību profesionāļu aprindās, pats komponists, par kura sarežģīto raksturu mūzikas vēstures stundās parasti stāsta tik pat daudz, kā par viņa slavenāko koradziesmu “Jāņu vakars”, palicis ļoti neapmierināts, jo “esot sanācis pārāk vecišķs”. Māksliniece, kura tobrīd bija sava radošā ceļa sākumā, darbā ar jau cienījamu vecumu sasniegušo komponistu jutās pārgurusi. Turklāt Melngailim ļoti nepatika pozēt. To, ka šīs sadarbības aizkulises tolaik bija plašāk zināmas, liecina arī komponista Alfrēda Kalniņa ieraksts savā dienasgrāmatā: “Untumains iznācis Malngailis Langes veidojumā. Nabadzītei bija jāstrādā tikai pēc foto, jo Melngailis nebija piedabūjams pie pozēšanas”. Savukārt pašam Alfrēdam Kalniņam ar savu portretu autoru bija paveicies – viņu un tēlnieku Teodoru Zaļkalnu vienoja cieša draudzība, un tēlnieks savu draugu portretējis vairākkārtīgi. Citi gadījumi saistīti ar pazīstamiem mūsu laika komponistiem. Gleznotājs Uldis Zemzaris, kurš zināms arī kā rakstnieks, savās atmiņu grāmatās minējis par mūziķiem, kurus portretējis. Nesaprašanās bijusi ar izcilo simfoniķi Jāni Ivanovu. Gleznotājs pēc kāda Ivanova koncerta uzzīmēja draudzīgu šaržu, un tas mūziķi bija ļoti aizvainojis. Tāpēc vēlāk, uzaicināts pozēt portretam, viņš esot atcirtis: “Jūs mani necienāt, tādēļ tur nekas nevar sanākt”. Portrets tomēr tapa, bet bez modeļa klātbūtnes, un gleznotājs atzina, ka tas nav no viņa labākajiem darbiem. No visvairāk portretētajiem komponistiem jāmin Raimonds Pauls un Imants Kalniņš. Gleznotājs Ņikitins pēc Raimonda Paula portreta pabeigšanas 1977. gadā varēja tikai skumji konstatēt, ka “portretā no naturālisma bijis jābēg, cik iespējams” – komponists esot pozējis tikai vienu reizi un tad pazudis, tāpēc māksliniekam bija jāliek lietā sava iztēle, lai paveiktu iesākto. Un jāatzīst, ka rezultāts sanācis pārliecinošs – fiziskā līdzība neapšaubāmi bija panākta un Paula tēls sanāca nedaudz ieturēts un nīgrs. Maestro intervijā 2018. gadā vaļsirdīgi atzinās: “Pozēt – es to nevar' ciest!” Jāteic, ka visi viņa daudzie portretējumi lielākoties tapuši, komponistam klāt neesot. Vislabāk Maestro izteicās par tēlnieka Alberta Terpilovska veikumu: “Mēs bijām draugi, kopā makšķerējām, un viņš varēja strādāt bez manas klātbūtnes.” Par tēlnieka Arvīda Voitkāna 1984. gadā radīto Imanta Kalniņa portretu bronzā komponists pateica pavisam kodolīgi: “Es šeit neredzu ne mazāko līdzību ar Imantu Kalniņu. Tā rodas mākslas profanācija.” Viņa viedoklis bija pilnīgi pretējs kritiķu sacītajam, ka tā ir “izcila gleznieciska skulptūra”. Tēlnieks strādājis pie portreta, komponistam par to nezinot, tāpēc nav brīnums, ka, uzmetot skatu mākslas darba reprodukcijai, kas tapusi jau gandrīz pirms 40 gadiem, kādreizējam hipiju elkam ImKam atlika vien pateikt: “Es tā nekad nesēdētu!” Lai kādi būtu šie gadījumi, un nereti tie ir smaidu izraisoši – jau minētā nevēlēšanās pozēt vai lūgums atļaut smēķēt šīs nodarbes laikā, kā tas noticis Aldim Kļaviņam gleznojot savu draugu Imantu Kalniņu, par kura veikumu komponists bija ļoti apmierināts, – konstatējams, ka tieši portreta žanrs mēdz izsaukt visplašākās diskusijas un emocijas. Ja māksliniekam tas ir izaicinājums un izmisīgas pūles atrast īsto krāsu un formu, radīt noskaņu, lai parādītu kādu no saviem laikabiedriem, tad portretējamajam tā ir unikāla iespēja uzzināt par sevi ko jaunu.

Dieva Dēls savā cilvēka dabā, ar kuru ir savienojies, ir cilvēku atpircis, uzvarēdams nāvi ar savu nāvi un augšāmcelšanos. (..) Dāvājot savu Garu, Viņš savus brāļus (un māsas), kas sapulcināti no visām tautām, mistiskā veidā ir darījis par savu Miesu. Dogmātiskā konstitūcija par Baznīcu Lumen Gentium 7 Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Raimonds Pauls, 85, komponists, luterānis

Podkāsta jeb raidieraksta “Kultūrdeva” 15. laidienā pie Henrietas Verhoustinskas viesos ir cilvēks, par kuru, šķiet, Latvijā atpazīstamāks ir tikai Raimonds Pauls. Tas ir grupas “Prāta vētra” solists, fonda “Viegli” valdes loceklis, dziedātājs, komponists, dzejnieks, liepājnieks – pēdējā laikā – Renārs Kaupers.

Jau no pirmdienas, 16. augusta, Rēzeknē Latgales vēstniecībā "Gors" skan dažādi instrumenti – te aizrit aktīva gatavošanās festivālam "LNSO vasarnīca 2021", kas tiks atklāts jau šovakar, ar jauniestudējumu "Pasaka par mūzikas instrumentiem". Festivāla īpašie viesi būs maestro Raimonds Pauls, mūziķis Intars Busulis, pianists Luks Geņušs, ģitārists Matīss Čudars, Latvijas Radio bigbends un džeza apvienība "Dream Teller".

Stāsta pavārmākslas burvis Mārtiņš Rītiņš Mākslas ir dažādas. Ir lietišķā māksla, ir teātra māksla, ir dekoratīvā māksla. Ir mūzikas māksla, un visbeidzot ir pavārmāksla. Divas pēdējās - vispabeigtākās mākslas. Dziesma ir uzrakstīta, un tā ir gatava. Zupa ir izvārīta, un tā ir gatava. Zupas esmu vārījis ļoti daudziem izciliem māksliniekiem - gan pašmāju, gan ārzemju meistariem. Vispirms jau, protams, Raimonds Pauls. Visasprātīgākais no visiem, kā mēs visi to zinām. Ar Maestro iepazinos pirms 1993. gada Dziesmu svētkiem Dauderos, bijušajā Kārļa Ulmaņa vasarnīcā. Klāju galdu Dziesmu svētku rīcības komitejai. Deserta gatavošanai bija atvēlēta atsevišķa telpa. Ienāk pats Maestro, un ar pirkstu norāda - kas tā par kūku? Un kas tā par torti? Es saku - tā, lūk, ir burkānu torte. Pauls nodomāja, ka es viņu āzēju, un izmeta: "Ha! Un tā būtu kartupeļu torte, un tā - skābo kāpostu torte?! Trūkst tikai siļķu saldējuma!" Pirmajā manā Latvijas Televīzijas raidījumā 1994. gadā "Mielasts ar Mārtiņu" Raimonds Pauls bija mans pirmais viesis. Raidījuma beigās desertā es viņam sagatavoju... siļķu saldējumu. "Siļķu saldējums?!" prasa Maestro. Es viņam atbildu: "Kas, nu, kas var būt labāks par šo?!" Un šis teiciens man pielipa kā muša uz mušpapīra, līdz pat šai dienai... 1995. gadā Latvijas Nacionālās operas rekonstrukcijā "Vincents" atklāja Operas namu. Toreiz tas man bija lielākais izaicinājums, kāds vispār bijis... 1200 glāzes šampanieša vajadzēja saliet vienlaicīgi. Vienā paplātē ir 30 glāzes, un Ojāra Rubeņa elkonis apgāza divas no šīm paplātēm - 60 glāzes šampanieša plūda jau uz skatuves. Skatuve kā kuģis bija palaista dziļos operas mūzikas ūdeņos...  

❤️ Izdziedi dvēseli kopā ar Katrīnu! Saruna, kas mani iedvesmoja - iet un darīt! Par to mēs arī runājām, kā neļaut citiem Tevi ielikt kaut kādos rāmjos, bet ļaut savai gribai iet pa priekšu!

Sestdien, 13. martā, aizvadīta valsts augstākā apbalvojuma mūzikā ­– Lielās mūzikas balvas – pasniegšanas ceremonija. Balvas pasniedza septiņās kategorijās, savukārt par mūža ieguldījumu šogad godināja komponistu Imantu Kalniņu un diriģentu Aleksandru Viļumani. Ar pārdomām un jautājumiem, kas uzjundās pēc Lielās mūzikas balvas pasniegšanas, Kultūras Rondo studijā uzklausām žūrijas pārstāvi Armandu Znotiņu un diriģentu un pedagogu Andri Vecumnieku. Lielās mūzikas balvas 2020 laureāti: Balvu "Gada jaunais mākslinieks" saņēma diriģents Aivis Greters. Balva "Par radošu, drosmīgu un inovatīvu māksliniecisko darbību Covid-19 krīzes apstākļos" piešķirta muzikāli performatīvajam piedzīvojumam “Kamēr… upē”. Balvu "Par izcilu interpretāciju" saņēma dziedātājs Aleksandrs Antoņenko un pianists Reinis Zariņš. "Gada koncerta" tituls piešķirts Elīnas Garančas un pianista Malkolma Martino koncertam koncertzālē "Lielais dzintars". Auditorijas simpātiju balvu saņēma pianists un komponists Raimonds Pauls. Par "Gada jaundarbu" šogad atzīts Pētera Vaska Sestais stīgu kvartets. Balvu "Par izcilu darbu ansamblī" saņēma trompetists Jānis Porietis. Ar balvu “Par izcilu sniegumu gada garumā” godināja divus mūziķus – maestro Raimondu Paulu un pianisti Agnesi Egliņu. Par mūža ieguldījumu sumināja komponistu Imantu Kalniņu un diriģentu Aleksandru Viļumani.

Lielā mūzikas balva ir augstākais apgalvojums profesionālajā mūzikā Latvijā. Vienkārši runājot – ja mūzikas ierakstu gada balvu “Zelta mikrofons” pasniedz populārajā mūzikā, tad Lielo mūzikas balvu – akadēmiskajā jeb klasiskajā mūzikā. Lielo mūzikas balvu 1993. gadā dibināja tā laika kultūras ministrs – maestro Raimonds Pauls. Pirmos gadus balvas ceremonija norisinājās Lielajā ģildē, bet jau kopš 1996. gada tās nemainīga mājvieta ir Latvijas Nacionālā opera un balets.

Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija piedāvā raidījuma “Kultūrdeva” podkāstu jeb raidierakstu. To vada “Kultūrdevas” kultūras randiņu vadītāja un raidījuma producente Kristīne Komarovska. Podkāsts iznāks divreiz mēnesī un tajā ik pārnedēļu kopā ar kādu kultūras nozares entuziastu, kultūras cilvēkiem, “Kultūrdevas” skatītāju, Kristīne sarunāsies par aktuālajiem kultūras tematiem. Būs iespējams ieklausīties raidījuma spilgtākajos mirkļos un rast jaunus iespaidus par norisēm kultūrā skatītāju acīm.  Podkāstu “Kultūrdeva” būs iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv. Šajā epizodē ielūkojamies pirmajos divos šī gada "Kultūrdevas" raidījumos, kur viesos bija maestro Raimonds Pauls, džeza bundzinieks un producents Māris Briežkalns, režisore Dace Pūce, Jura Podnieka studijas vadītāja, režisore un producente Antra Cilinska, režisore Anna Viduleja, jaunā kulta romāna "Kalendārs mani sauc" autors Andris Kalnozols un grāmatas izdevēju – multimediālo mākslinieku grupas "Orbīta" – pārstāvis, dzejnieks Artūrs Punte. Raidījumi pilnā garumā skatāmi platformā Replay.lv, bet podkāstā dzirdēsiet raidījumu esenci, šoreiz mediķa acīm, jo pirmā “Kultūrdevas” podkāsta viesis ir mediķis Rafaels Ciekurs – Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Rīgas reģionālā centra brigāžu atbalsta centra “Krasts” vadītājs, radio raidījuma "Vesels pieci" veidotājs un pasniedzējs. Pirmajā sērijā meklējam atbildes uz jautājumu, kāpēc Raimonds Pauls nekad nav piedzīvojis “izdegšanu” un ko nozīmē pašam ražot “zaļo enerģiju”. Ieklausāmies, kā sokas ar režiju veselības nozarē jaunajam veselības ministram Danielam Pavļutam (“Attīstībai/Par!”) Rafaela Ciekura acīs, ko savijam ar ieklausīšanos Daces Pūces stāstījumā par to, kāpēc nevajag studēt režiju, bet gan visas citas profesijas, jo mācīšanās dziedējot gan no augstprātības, gan depresijas. Podkāsta otrajā daļā Rafaels ar asarām acīs stāsta par kolēģu atmiņu ainām no barikāžu laika. Ieklausāmies fragmentos no sarunas ar Jura Podnieka studijas vadītāju Antru Cilinsku par operatoriem, kas 1991. gada 20. janvārī devās iemūžināt barikāžu notikumus, un noslēgumā – par kultūru un tās atklājumiem, aizvadītā gada bagātīgo kultūras ražu, par ko liecina 171 albuma pieteikums "Zelta mikrofonam", sīvā konkurence “Muzikālās bankas” finālā un “Boņuka” balvas vairāk nekā 120 pieteikumi. Kultūra notiek, kultūra dziedē.

8. janvāra vakarā Latvijas Televīzijā būs pirmizrāde dokumentālai filmai par Raimondu Paulu “Mūžīgais dzinējs. Raimonds Pauls”. Žurnāliste un scenārija autore Henrieta Verhoustinska un režisors un operators Andrejs Verhoustinskis 2020. gadā sekojuši maestro gaitām un tam, kā, neskatoties uz šķēršļiem, ko uzlikusi pandēmija, Raimonds Pauls neapstājas un saglabā savu radošumu un dzīvessparu. Sazināmies ar filmas autori Henrietu Verhoustinsku.

Šajā nedēļas nogalē Rēzeknē, Latgales vēstniecībā GORS, notiks jau Piektais ērģeļmūzikas festivāls ORGANismi 22. oktobrī skanēs Austrijas mūziķu koncertprogramma "Ērģeles un arfa", kurā Austrijas mūziķu duets – ērģelnieks un komponists Valentīns Feodorofs un arfiste Jūlija Kristīne Lukana atskaņos Baha, Franka,  Ravela, Debisī darbus. Festivāla pirmajā dienā, sadarbojoties ar Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolu, paredzēta ērģelnieces Ivetas Apkalnas meistarklase. Festivāla centrālais notikums būs Ivetas Apkalnas, maestro Raimonda Paula, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģenta Jāņa Stafecka īpaši festivālam radītā koncertprogramma sestdien, 24. oktobrī. Tiešraidē to pārraidīs arī Latvijas Radio 3 "Klasika. Programmā - Gija Kančeli, Semjuels Bārbers un Raimonds Pauls, kura skaņdarbi izskanēs jaunos aranžējumos un pārlikumos ērģelēm, ko veidojusi komponiste Anna Veismane. Ar Ivetu Apkalnu tikās Inta Zēgnere.

Jauniešu koris “Kamēr…” 2020. gadā svin 30 gadu jubileju. Tās ietvaros norisināsies vairāki muzikāli notikumi, kuros koris klausītājiem atklās savas darbības dažādās šķautnes. Norišu ciklu 12. septembrī Rīgas Domā atklās vokāli simfoniskās mūzikas koncerts “Lux aeterna”, kurā koris muzicēs kopā ar Valsts kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”.  Tajā skanēs komponistu Pētera Butāna un Riharda Dubras skaņdarbi, kā arī Jēkaba Jančevska jaundarbs “Kā dziesmu teicot” ar Knuta Skujenieka vārdiem, kas ir veltījums korim jubilejā un šai vakarā piedzīvos savu pasaules pirmatskaņojumu diriģenta Aivja Gretera vadībā. "Arvien vairāk patīk iet uz instrumentālo lauciņu un rakstīt kamerorķestriem, bet šeit apvienojas koris un orķestris, tā ir patīkama vide, kur strādāt," par jauno darbu raidījumā Kultūras Rondo stāsta komponists Jēkabs Jančevskis. Komponists atzīst, ka rakstot bijusi liela brīvība. "Darbs tapis tādā nedaudz laika apstāšanās sajūtā. Domāju, ka to darba malējās daļās var labi nolasīt. Šis man saistībā ar apstākļu maiņu un jaunām vēsmām dzīvē nāca viegli, jo vienmēr diezgan mokos kā komponists (..) Jutos ļoti ērti rakstot šo darbu. Tā ir mana fantāzija, skatījums uz visu apkārt esošo, kas izriet no Skujenieka apbrīnojamām dzejas rindām," skaidro Jēkabs Jančevskis. Jančevskis atklāj, ka pirms rakstīt, nav gribējis zināt dzejnieka viedokli, lai saglabātu savu individuālo redzējumu par dzejoli, bet vēl nesen ar viņu sazinājies un jautājis, kāda ir paša Knuta Skujenieka doma, uz ko dzejnieks atbildējis: "Izlasi vēlreiz dzejoli un ar to viss būs pateikts." "Tā arī ir, es neko vairāk par to vienkārši nevaru pastāstīt. Dzejolis tik ļoti uzrunāja ar to, ka ir vispārīgs, bet arī ļoti skaistas konkrētas lietas. Tā arī radās tā mūzika," atzīst Jēkabs Jančevskis. Kora "Kamēr..." diriģents Aivis Greters stāsta, ka viņš savā ziņa turpina "Kamēr..." iepriekšējo vadītāju Māra Sirmā un Jāņa Liepiņa aizsākto, uzrunāt latviešu komponistus jaundarbiem, un Jēkabs Jančevskis ir pirmais, ko viņš uzrunājis, kā šī kora vadītājs. "Ar Jēkabu man ir labas attiecības, esam pazīstami no studiju laikiem, esam labi druagi arī ikdienā. īpaši tagad sastrādājoties ar viņu profesionāli, redzot viņa darba stilu un niansēto un rūpīgo pieeju darbam, apbrīnoju un cienu viņu par šīs kompozīcijas tapšanu un palīdzību darbā kopā ar kori," atklāj Aivis Greters. "Sirsnīgi ir sanācis, ka "Kamēr..." dzied daudzi ģimenes locekļi un šobrīd ansambļus veidos māsu dueti un viņām pievienosies kāds puisis no kora. Ansambļi, kas būs izvietoti Doma baznīcā būs Otaņķu, Liepiņu un Matveju māsu dueti, kas ir viena mājsaimniecība, drīkst būt viena otrai blakus. Bet svarīgākais man ir tas, ka iegūst papildus dziļumu," par darbu turpina Aivis Greters. Savukārt divos koncertos Latvijas Universitātes Lielajā aulā 30. un 31. oktobrī izskanēs a cappella kormūzikas programma “Viļņu atspulgi”. Koncerta pirmajā daļā klausītāji varēs baudīt meditatīvu, dabas tēliem bagātu Baltijas jūras reģiona laikmetīgās kormūzikas programmu, tai skaitā vairākus Latvijas pirmatskaņojumus. Savukārt otrajā daļā skanēs kora pastāvēšanas vēsturē nozīmīgi skaņdarbi, kurus korim savulaik veltījuši tādi Latvijas komponisti kā Pēteris Vasks, Selga Mence, Ēriks Ešenvalds un Raimonds Pauls. Mūzikas vēstījumu iedzīvinās koncerta režisore Laura Groza sadarbībā ar mākslinieku -8.  

Titulbilde: Mārtiņš Otto === Ralfs Eilands: "Cilvēki vai nu piekrīt vai nepiekrīt manam viedoklim, [bet] vēlāk [viņi par mani] zinās, ka, lai arī kas viņš būtu, dirsējs viņš točna nav." === Ralfs Eilands plašāku atpazīstamību kā dziedātājs ieguva grupā PeR. Savā mūziķa karjerā viņš ir bijis līdzās grandiem kā Mārtiņš Freimanis, Inese Galante un Raimonds Pauls. Un viņš bija arī viens no Supernovas žūrijas locekļiem. Uz skatuves viņš kāpj bez kūtruma, bailēm un reizēm bez krekla. Viņa drosme manāma arī ārpus viņa veiksmīgās mūziķa karjeras, jo viņš nekautrējas izteikt kritiku par sabiedrībā aktuālo, ja uzskata to par svarīgu. Tas viņu ir novedis arī līdz sadarbībai ar pētnieciskās žurnālistikas centru Rebaltica, kurā viņš ir viens no vadītājiem raidījumam Starp citu.   Podkāsta sērijā apspriežam: Kā Ralfs iemācījās justies brīvs uz skatuves. Kā Ralfa brīvie izteikumi un kritika par sabidrībā aktuālo ietekmē viņa karjeru. Betmens. Kā top mūzikas albumi. Comedy. Atcelšanas kultūra. Ziemeļkoreja. Un, kā vienmēr daudz vairāk. Ja tagad podkāstam vari velīt tikai piecas minūtes, dodies uz 0:44:58, kur Ralfs pastāsta kā viņa karjeru ietekmē viņa atklātie izteikumi par nejēdzībām Latvijas politikā un sabiedrībā.   Baudi un dalies! Sērijas saturs zemāk.   0:00:19 - Ievads. 0:01:51 - Kas Ralfam patīk Betmenā. 0:04:40 - Kāda ir Ralfa ikdiena. 0:06:47 - Kā norit albumu ieraksti. 0:14:14 - Vai Ralfs kādreiz ir plānojus savu skatuves tēlu un zīmolu.  0:18:28 - Kā Ralfs iemācījās justies brīvs uz skatuves. 0:23:38 - Kā ir strādāt ar Raimondu Paulu. 0:25:02 - Kas ir labas sadarbības pamatā. 0:27:11 - Kā Ralfs nolēma, ka mūzika būs viņa karjera. 0:28:35 - Vai popmūzikā mākslinieki tiek ražoti kā produkti. 0:32:41 - Par Ralfa uzstāšanos Comedy Latvia cepienā par viņu pašu. 0:37:50 - Vai Latvijai arī draud atcelšanas kultūra un pārlieks politkorektums. 0:44:58 - Kā Ralfa mākslinieka karjeru ietekmē viņa atklātie izteikumi par nejēdzībām Latvijas politikā un sabiedrībā. 0:53:15 - Pārrunājam Ziemeļkoreju. 1:04:21 - Kur Ralfu meklēt internetā? 1:04:57 - Ko Ralfs darīs pēc mūziķa karjeras. 1:07:43 - Kādu grāmatu Ralfs visbiežāk iesaka citiem. 1:08:34 - Par ko Ralfs nesen mainījis savas domas. 1:09:16 - Kas Ralfam neliek mieru. 1:09:56 - Kā Ralfs definē panākumus.   Ralfs internetā: facebook.com/RalfsEilands/   Podkāsta mājaslapa: www.SvarigasDetalas.lv Podkāsta Patreon lapa: http://patreon.com/svarigasdetalas Podkāsta Facebook lapa: www.facebook.com/SvarigasDetalasPodkāsts itunes: https://podcasts.apple.com/lv/podcast/id1455599870Es twitterī: @JurisBaltacs

Ventspilī 25. jūlija vakarā svinīgi atklās jaunā akustisko koncertzāli „Latvija” un Ventspils mūzikas vidusskolu. Iepazīstamies ar tiem, kuri mācīsies, spēlēs un klausīsies jaunajā ēkā. Tiešraide no Ventspils mūzikas skolas un koncertzāles jaunās ēkas. Kultūras Rondo viesojas mūzikas bibliotēkā. Par jauno koncertzāli stāsta koncertzāles "Latvija" mākslinieciskais vadītājs  Miks Magone, Ventspils mūzikas vidusskolas direktors Andris Grigalis, arhitekts Deivids Kuks no Vācijas un arhitekts Māris Malahovskis. Par unikālajām Ungārijā tapušajām vertikālajām klavierēm stāsta to izgudrotājs Dāvids Kļaviņš. Ar koncertzālē iekārtoto mūzikas bibliotēku iepazīstina tās vadītāja Inga Aulmane. Bet par kolektīviem, kas mājos koncertzālē „Latvija”, stāsta kora un kamerorķestra vadītājs Aigars Meri. Ar atklāšanas koncerta programmu iepazīstina un par jaundarbiem stāsta komponists Vilnis Šmīdbergs, komponists Raimonds Tiguls, rakstniece Nora Ikstena, komponists Raimonds Pauls un ērģelniece Iveta Apkalna. Koncertzāles atklāšanas koncertu ikviens šovakar varēs klausīties gan Latvijas Radio 3 tiešraidē, gan skatīties tajā pašā vakarā koncerta ierakstu LTV1 un Replay.lv. Koncertzāle "Latvija" un tās unikālais aprīkojums Ēkas kopējā platība ir gandrīz 7 tūkstoši kvadrātmetru, no kuriem 2/3 ēkas paredzētas skolas vajadzībām, bet 1/3 – koncertzāles funkciju nodrošināšanai. Lielajā zālē, kur paredzētas 600 skatītāju vietas, uzstādīti divi unikāli mūzikas instrumenti – akustiskās koncertērģeles un pasaulē lielākās vertikālās koncertklavieres. Mazā zāle savukārt ir interesanta ar to, ka tajā ir izbūvēta transformējama siena – to atverot, zāle var tikt izmantota kā brīvdabas skatuve. Ēkā darbosies arī Ventspils mūzikas vidusskola un Bērnu mūzikas skola. Uz jauno ēku pārcelsies aptuveni 500 mūzikas skolas audzēkņu un vairāk nekā 100 darbinieku. Salīdzinot ar koncertzāli „Lielais dzintars” vai koncertzāli "Cēsis", Ventspilī atradīsies visa skola. Ēkā ir iebūvētas 13 dažādas energoefektivitāti paaugstinošas tehnoloģijas, kuru darbību nodrošina gan ilgtspējīgas būvniecības, gan videi draudzīgu un ilgmūžīgu materiālu pielietojums. Koncertzāles projekta autors ir vācu arhitekta Deivida Kuka birojs. Būvprojekta izstrādē piedalījās arī projektētāji no Latvijas Māris Malahovskis un Astra Poga. Lielajā zālē uzstādītas Vācijas ērģeļu būvniecības uzņēmuma "Johannes Klais Orgelbau" stabuļu ērģeles un latviešu izcelsmes klavierbūvnieka Dāvida Kļaviņa klavieres. No zāles daļas skatītāji varēs redzēt dekoratīvās un stilizētās ērģeļu stabules, bet aiz tām atradīsies galvenās. Tāpat ērģelēm būs divas konsoles – viena stacionāra un otra pārvietojama, piemēram, būs iespēja ērģeles spēlēt, arī visiem redzot. Skatītājiem būs iespēja redzēt, kā kustas ērģelnieka kājas, ko parasti nav iespējams redzēt. Unikālās ērģeles no Vācijas uz Ventspili tika nogādātas ar trīs autofurgoniem, kur vienas kravas svars sasniedza vidēji 40 tonnas. Mūzikas instruments sastāv no 3060 ērģeļu stabulēm, no tām 2807 ir no alvas svina sakausējuma, bet 253 no koka. Lielākā stabule ir piecarpus metrus gara, mazākā – lodīšu pildspalvas izmērā. Tāpat Lielās zāles kreisajā pusē novietotas klavieres, kuru kopējais augstums ir 4,70 metri, un, lai sasniegtu klaviatūru, pianistam būs jādodas pa speciāli izbūvētām kāpnēm. Gan ērģeles, gan klavieres var spēlēt attālināti. Ja ir labs interneta signāls – pat no Amerikas. Tiek prognozēts, ka šie instrumenti piesaistīs viesmāksliniekus no visas pasaules. Vienlaikus ēkā atradīsies arī Mūzikas bibliotēka, kas būs publiski pieejama. Tāpat ēkā būs skaņu ierakstu studija. Bet ikdienā koncertzālē „Latvija” dzīvos arī trīs kolektīvi (koris „Ventspils”, kamerorķestris un bigbends: Krāšņais atklāšanas koncerts Koncertzāles atklāšanas koncertos, kas notiek 25. un 26.jūlijā, iekļauti divi īpaši jaundarbi. Svinīgās noskaņas radīšanai pirmās izskanēs ventspilnieka Viļņa Šmīdberga “Atklāšanas fanfaras”. Turpinājumā sekos Raimonda Tigula un Noras Ikstenas jaundarbs – oratorija “Jūras grāmata”. Atskaņojumā piedalīsies Valsts Akadēmiskais koris “Latvija”, Ventspils Kultūras centra sieviešu koris “Venda”, jauktais koris “Ventspils”, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un solisti – Iveta Apkalna (ērģeles), Intars Busulis (vokāls), Gints Pabērzs (saksofons) un Emīls Patriks Dzenītis (vokāls). Koncertprogrammas mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais. Koncerta noslēgumā klausītājus priecēs maestro Raimonda Paula priekšnesums.

Raimonds Paulsi trio album Läti nädalaks Gruusia tuntud helilooja Gija Kancheli meenutab, et Raimonds Pauls oli esimene jazzpianist, kes tuli Tbilisissse esinema.

Raimonds Paulsi trio album Läti nädalaks Gruusia tuntud helilooja Gija Kancheli meenutab, et Raimonds Pauls oli esimene jazzpianist, kes tuli Tbilisissse esinema.

Gruusia tuntud helilooja Gija Kancheli meenutab, et Raimonds Pauls oli esimene jazzpianist, kes tuli Tbilisissse esinema. Poole sajandi jooksul sai kahe muusiku koostööst sõprus.

Gruusia tuntud helilooja Gija Kancheli meenutab, et Raimonds Pauls oli esimene jazzpianist, kes tuli Tbilisissse esinema. Poole sajandi jooksul sai kahe muusiku koostööst sõprus.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Noslēgums. Komponists Raimonds Pauls stāsta vācu tautas pasaku "Kā zemnieks taisnību meklēja". "Cerot, ka mūsmājās taisnībai vienmēr atradīsies vieta, vēlu jums gaišus, priecīgus un sirdsmīļus Ziemassvētkus," piebilst Raimonds Pauls.  

Sagaidot sporta žurnālista, komentētāja, diktora un raidījumu vadītāja - leģendārā žurnālista Gunāra Jākobsona 80. dzimšanas dienu, paklausīsimies, kā viņš savulaik bijis dīdžejs Mežaparkā, kā vingrinājies runāt pie loga un ko par viņu saka kolēģi. Sporta komentētājs  Nr. 1,  radio žurnālists ar 61 gada darba stāžu, vairāk nekā 5000 sporta pārraižu vadītājs, diktors, savulaik populārās dziesmu aptaujas „Mikrofons” balss, vairāku raidlugu un pasaku ierunātājs, cilvēks, kurš, šķiet, nakts vidū pamodināts un ieraugot uz sevi vērstu mikrofonu, bez aizķeršanās raiti sāktu komentēt tikko redzēto sapni. Tas ir Gunārs Jākobsons, kurš 12. novembrī svin savu 80. dzimšanas dienu. Tāpēc raidījumā Reiz radio... piedāvājam ieklausīties Gunāra kolēģu teiktajā par gaviļnieku un viņa paša sacītajā par darbu, kā arī ierakstos no sendienām. Jau vairākus gadus Gunāra Jākobsona balsi varam dzirdēt Latvijas Radio 2  dažādās ziņu pārraidēs, un tur bieži pie pults kopā ar viņu ir ētera operators un raidījumu vadītājs Aleksis Šaicanovs, kuru ar Gunāru saista ne tikai darbs, bet arī sports. Šī gada pavasarī, veidojot radiovēstures raidījumu par sporta norisēm ēterā, protams, uzrunāts tika arī Gunārs Jākobsons, kurš toreiz bilda, ka sports jau no mazotnes ir bijis tādā pārinterešu līmenī, bet sporta komentēšana agrā jaunībā viņam šķita neaizsniedzams sapnis. Sens Gunāra draugs ir maestro Raimonds Pauls. Abiem laikabiedriem ir kopīgs ironisks humors, to vairākkārt ir apliecinājuši daudzi radionama darbinieki, sakot, ka nevar saprast, kad Gunārs Jākobsons runā nopietni un kad joko. Skolotājs ziņu veidošanā viņš ir bijis arī bijušajai diktorei, tagad raidījuma Monopols producentei Aritai Grīnbergai. „Mans iespēju devējs un mans pirmais priekšnieks, Gunārs man iedeva ziņas, paklausījās, kā lasu un teica, lai atvaļinājuma laikā viņu aizvietoju  Radio 2,”  tā par gaviļnieku  teic  raidījuma Pēcpusdiena vadītājs Tālis Eipurs. Gunāru Jākobsonu jubilejā raidījuma Reiz radio… autore Zane Lāce sveic ar pašas sevišķi iecienītu skaņdarbu, kas ierakstīts pirms 15 gadiem -  radiolasījums pēc Ē. Kestnera stāsta „Punktiņa un Antons” , to lasa un dziesmu dzied mūsu gaviļnieks.