Podcasts about operas

Daron Hagen is a renowned composer of Operas, Operafilms, Symphonies, Concertos, Chamber Works and Artsongs. He's worked with numerous orchestras including the New York, Philadelphia and Buffalo Philharmonic. He's a Guggenheim Fellow. He's been awarded the Kennedy Center Friedman Prize among others. And he's written a memoir.My featured song is “The Winner” from the album Made In New York by my band Project Grand Slam. Spotify link.---------------------------------------------The Follow Your Dream Podcast:Top 1% of all podcasts with Listeners in 200 countries!For more information and other episodes of the podcast click here. To subscribe to the podcast click here.To subscribe to our weekly Follow Your Dream Podcast email click here.To Rate and Review the podcast click here.—----------------------------------------Connect with Daron:www.daronhagen.com—----------------------------------------ROBERT'S RECENT SINGLES:“LOVELY GIRLIE” is Robert's latest single. It's a fun, Old School, rock/pop tune with 3-part harmony. It's been called “Supremely excellent!”, “Another Homerun for Robert!”, and “Love that Lovely Girlie!”Click HERE for All Links—----------------------------------“THE RICH ONES ALL STARS” is Robert's single featuring the following 8 World Class musicians: Billy Cobham (Drums), Randy Brecker (Flugelhorn), John Helliwell (Sax), Pat Coil (Piano), Peter Tiehuis (Guitar), Antonio Farao (Keys), Elliott Randall (Guitar) and David Amram (Pennywhistle).Click HERE for the Official VideoClick HERE for All Links—----------------------------------------“SOSTICE” is Robert's single with a rockin' Old School vibe. Called “Stunning!”, “A Gem!”, “Magnificent!” and “5 Stars!”.Click HERE for all links.—---------------------------------“THE GIFT” is Robert's ballad arranged by Grammy winning arranger Michael Abene and turned into a horn-driven Samba. Praised by David Amram, John Helliwell, Joe La Barbera, Tony Carey, Fay Claassen, Antonio Farao, Danny Gottlieb and Leslie Mandoki.Click HERE for all links.—-------------------------------------“LOU'S BLUES”. Robert's Jazz Fusion “Tone Poem”. Called “Fantastic! Great playing and production!” (Mark Egan - Pat Metheny Group/Elements) and “Digging it!” (Peter Erskine - Weather Report)!Click HERE for all links.—----------------------------------------Audio production:Jimmy RavenscroftKymera Films Connect with the Follow Your Dream Podcast:Website - www.followyourdreampodcast.comEmail Robert - robert@followyourdreampodcast.com Follow Robert's band, Project Grand Slam, and his music:Website - www.projectgrandslam.comYouTubeSpotify MusicApple MusicEmail - pgs@projectgrandslam.com

When you think of a opera performance you may think its only for a certain kind of audience with these ideas of the artform many might be quick to write it off as a pastime for cultural snobs. Ahead of her lead role in Irish National Opera's L'elisir d'amor, Claudia Boyle, leading irish soprano joins us to dispel some notions around operas.

Operasångerskan Jenny Lind börjar sitt liv på samhällets botten, men gör en osannolik klassresa. Hon kallas "Den svenska näktergalen", en världsstjärna så stor att hon sjunger för kungligheter och blir så stor att hon tvingas fly från sina fans.

Operasångerskan Jenny Lind börjar sitt liv på samhällets botten, men gör en osannolik klassresa. Hon kallas "Den svenska näktergalen", en världsstjärna så stor att hon sjunger för kungligheter och blir så stor att hon tvingas fly från sina fans.

Rod and Karen respond to listener feedback. Twitter: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠@rodimusprime⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠@SayDatAgain⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠@TBGWT⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ Instagram: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠@TheBlackGuyWhoTips⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ Email: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠theblackguywhotips@gmail.com⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ Blog: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠www.theblackguywhotips.com⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Teepublic Store⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Amazon Wishlist⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Crowdcast⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ Voice Mail: 704-557-0186 Live Show Link – https://www.blumenthalarts.org/events/detail/the-black-guy-who-tips-liveGo Premium: https://www.theblackguywhotips.com/premium/See omnystudio.com/listener for privacy information.

21. februāra vakarā Latvijas Nacionālajā operā pirmizrāde – Riharda Štrausa opera „Salome”. Jūdejā notiekošo stāstu režisors un scenogrāfs Alvis Hermanis pārcēlis uz nākotnes Izraēlu – vietu, kur ideoloģiju un reliģiju mezgls sapinies visciešāk. Uzvedumu veido muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, titullomu jauniestudējumā interpretēs viesmāksliniece Astrida Keslere. Šis būs jau piektais „Salomes” iestudējums mūsu Baltajā namā. Kā ierasts, pirms gaidāmās pirmizrādes izglītojošo pasākumu ciklā Operas Jaunajā zālē notika sarunas par Riharda Štrausa operas „Salome” jauniestudējumu, arī operas vēsturnieka Mikus Čežes lekcija, minot gan zīmīgus „Salomes” iestudējumus uz operu skatuvēm, arī kino versijas, gan sniedzot ieskatu operas tapšanas vēsturē un, protams, atskaņojot muzikālus fragmentus. Vakara vadītāja Liene Jakovļeva iztaujāja jauniestudējuma režisoru un scenogrāfu Alvi Hermani un horeogrāfi Elzu Leimani. Pārsteigums iestudējumā svarīgs, tāpēc sarunās atklāja nedaudz. Oskara Vailda franciski rakstītā drāma „Salome” (1891.) tika pārtulkota vācu valodā un paša komponista Riharda Štrausa pārveidota kļuva par operas libretu. Pirmiestudējums notika 1905. gada 9. decembrī Drēzdenes Karaliskajā opernamā un kļuva par patiesu triumfu. Latvijas Nacionālajā operā līdz šim pieredzēti četri spilgti „Salomes” iestudējumi, kuros titullomas interpretējušas tādas izcilas solistes kā Milda Brehmane-Štengele, Žermēna Heine-Vāgnere, Solveiga Raja un Ieva Kepe. Pirmizrādē Salomes lomā būs soprāns Astrida Keslere, viņa ar šo lomu debitējusi Antverpenes operā, savukārt Hērods – beļģu tenors Tomass Blondels. Mākslinieks atveidos Hērodu divos jauniestudējumos:  pirmo Flandrijas operā un baletā Antverpenē, un otru pie mums Rīgā.  Citas galvenās lomas interpretēs starptautisku atzinību guvušie latviešu dziedātāji Egils Siliņš Johanāna un Zanda Švēde Hērodijas lomā. Jauniestudējuma „Salome” radošajā komandā vēl noteikti jāmin videomāksliniece Ineta Sipunova, kostīmu māksliniece Jana Čivžele un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Vēl tikai atgādinām sižeta līniju: Noslēpumainie „Salomes” notikumi vēsta par nepiesātināmu mīlestību. Jūdejas princeses Salomes sirds iekvēl kaislē pret jaunās ticības pravieti Johanānu. Kad valdnieks Hērods lūdz Salomi viņam dejot, viņas pieprasītā samaksa ir nežēlīga -  princese vēlas pravieša galvu. Operas „Salome” jauniestudējums tiks izrādīts arī 23.februārī,  2. un 20.martā, arī Rīgas Operas festivāla programmā 6.jūnijā.

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa 1922. gadā par jaundibinātās Liepājas Operas baleta trupas solisti un horeogrāfi kļuva Anna Stedelaube. Tā kā nopietnā apmācība bija tikko kā sākusies, Operas atklāšanas izrādē dejotāju sniegums vēl bija salīdzinoši vājš. Bet jau pāris gadus vēlāk horeogrāfe varēja piedāvāt skatītāju vērtējumam pirmo baleta vakaru ar fragmentiem no Leo Delība baleta "Kopēlija" un Rikardo Drigo "Arlekinādes". 1925./1926. gada sezonā Anna Stedelaube savā dzīvoklī atvēra operas baleta studiju, kurā baleta mākslas pamatus apguva Liepājas Operas topošie baleta mākslinieki, koristi un citi dejas mākslas interesenti. Atzīmējot savas skatuves darbības 15. jubileju, Anna Stedelaube  iestudēja pirmo patstāvīgo viencēliena baletu "Leļļu pasaka" (The Fairy Doll) ar Vīnes Galma baleta direktora un komponista Jozefa Baijera (Josef Bayer) mūziku. Laikraksta "Kurzemes Vārds" slejās uzsvērts, ka publika baleta pirmizrādi gaidījusi ar lielu nepacietību, par ko liecinājusi arī pārpildītā teātra zāle. Vienlaikus likts saprast, ka baleta trupa vēl atrodas tikai attīstības sākumā. Liepājas baleta dzīvē sevišķi nozīmīgs bija 1928. gads, kad tika uzvests Stedelaubes pirmais latviešu oriģinālbalets "Jūras teika" ar Maskavā studējušā Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas ērģelnieka Konstantīna Veinberga mūziku. Kritikās atzīmēts, ka baletam bijis spilgti izteikts fantastiskais saturs, tajā darbojušās pasaku būtnes – ūdens meitas, meža gari, gulbji. Figurējis arī Neptūns, kurš kopā ar astoņām nārām izcēlies no jūras dziļuma. Sākot ar 1932. gadu, Liepājā darbojās pat divas neatkarīgas baleta trupas – Liepājas Operas baleta trupa ar Annu Stedelaubi un Liepājas Jaunā teātra baleta trupa, kuras baletmeistars bija Alberts Kozlovskis. Katrai bija sava mākslinieciskā un administratīvā vadība, bet izrādes notika vienās un tajās pašās telpās, kas vienlaikus gan veicināja konkurenci, gan traucēja attīstīties. 1934. gada decembrī ar Izglītības ministra rīkojumu Liepājas Opera tika apvienota ar Liepājas Jauno teātri, iegūstot jaunu nosaukumu – Liepājas Pilsētas drāma un opera, līdz ar to tika apvienotas abas baleta trupas, kuru vadība tika uzticēta baletmeistaram Albertam Kozlovskim. Pirmais vērienīgais iestudējums bija Pētera Čaikovska balets "Gulbju ezers". Pirmizrāde notika 1935. gada 27. februārī un prese (Rītiņš, 1935. 26.04., “Kurzemes Vārds”, Nr.94.) rakstīja: "Tā liepājniekiem bija sensācija – nevarēja domāt, ka izdosies sastādīt corps de ballet. Uzvedums radīja pārsteigumu: balets izdevās pie maziem apstākļiem, neuzstādot augstas prasības, teicami. Alberts Kozlovskis rekomendēja sevi kā spējīgu baletmeistaru. Kā atsevišķi, tā grupējumos un aranžējumos varēja vērot prasmi, fantāziju. Baleta dvēsele un spēks bija Edītes Feiferes personā. Viņas vieglums un grācija aizkustināja." Te jāpiebilst, ka Edīte Feifere bija tā laika spožākā primabalerīna, un Liepājas baleta trupa nereti vērsās pēc papildinājuma pie galvaspilsētas spēkiem. Turpmākajos gados Alberts Kozlovskis Liepājas baletam iestudē savu horeogrāfisko versiju komiskajam baletam "Veltīgā uzmanība" (La Fille mal gardée) ar Pētera Ludviga Hertela un Rikardo  Drigo  mūziku, kā arī  trīs viencēliena baletus: "Šopeniāna", "Spāņu kapričo" ar Rimska-Korsakova mūziku un, izmantojot dažādu autoru mūziku, "Baletmeistara sapnis". Liepājas kultūras dzīvē, sevišķi baleta mākslā, jo īpašs bija 1939. gads,  kad tika iestudēts oriģinālbalets  pēc Kristiana Andersena stāsta motīviem "Meitene ar sērkociņiem". Mūzikas autors bija nacisma vajāšanu dēļ no Vīnes atbēgušais Valters Hāns. Kritika atzīmēja, ka pirmo reizi oriģinālbalets tapis pašu spēkiem, bez pieaicinātiem dejotājiem. 40. gadu sākumā Liepājā iestudējumus veidoja arī Helēna Tangijeva-Birzniece, kura Latvijā bija ieradusies pēc laulībām ar diplomātu Aleksandru Heinrihu Birznieku un ar panākumiem darbojās uz Baltā nama skatuves, kā arī Latvijas Nacionālās operas baleta trupas vadītājs un baletmeistars Osvalds Lēmanis: tika uzvests Šarla Adāna "Korsārs" un Ludviga Minkusa "Dons Kihots". 1944. gadā, izvairoties no gaidāmajām okupācijas varas represijām, uz Zviedriju kopā ar dzīvesbiedri baletdejotāju Ņinu Dombrovsku pārcēlās Alberts Kozlovskis, turpinot veiksmīgu māksliniecisko un pedagoģisko darbību Zviedrijas Karaliskajā baletā un tā baletskolā, vēl pirms došanās bēgļu gaitās iestudējot Aleksandra Glazunova baletu "Raimonda", kuram veidoja savu horeogrāfisko versiju, organiski savijot klasiskās un raksturdejas. 20. gadsimta 90. gados Latviešu Akadēmiskā organizācija Zviedrijā (LAOZ) izveidoja Alberta Kozlovska un Ņinas Dombrovskas piemiņas balvu – vienreizēju stipendiju – baleta mākslu studējošajiem, ko saņem Rīgas Baleta skolas audzēkņi un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas katedras studenti. Bija noslēdzies nozīmīgs posms Liepājas baleta vēsturē, kurā laika periodu no 1931. līdz 1944. gadam varētu dēvēt par Liepājas baleta Zelta laikmetu. Bija iegūta pilnīga patstāvība, sasniegts augsts mākslinieciskais līmenis, Latvijas baleta māksla papildināta ar jaunradītām vērtībām. Pēckara gados Liepājas Muzikāli dramatiskā teātra mākslinieciskās darbības atdzimšana bija saistīta ar lielām ekonomiskām un organizatoriskām grūtībām. Lielākais nopelns Liepājas baleta atjaunošanas periodā pienākas spilgtajai raksturlomu dejotājai, horeogrāfei un pedagoģei Martai Alberingai. Tomēr 1950. gada aprīlī Latvijas PSR Ministru Padomes Mākslas lietu pārvalde nolēma pārveidot Liepājas Muzikāli dramatisko teātri par Liepājas Valsts Drāmas teātri, tā muzikālo daļu, tostarp baletu, likvidējot.

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa. No 38 Viljama Šekspīra (1564–1616) lugām dažādos laika posmos ir iestudēti vairāk nekā 20 baleti un citu dejas žanru skatuves darbi: “Antonijs un Kleopatra”, “Hamlets”, “Makbets”, “Romeo un Džuljeta”, “Otello”, “Sapnis vasaras naktī”, “Spītnieces savaldīšana” un citi. Sākotnēji arī paša Šekspīra lugās tikušas izmantotas dažādas tā laika galma dejas: burē, čakona, gavote un citas. Kopš 18. gadsimta horeogrāfi jau veidoja baletus, iedvesmojoties  no Šekspīra lugām. Vairāki avoti apstiprina, ka šī ideja pieder franču horeogrāfam un dejas teorētiķim Žanam Žakam Novēram (Jean-Georges Noverre). 1761. gadā viņš  Francijas galmā iestudēja baletu “Antonijs un Kleopatra”. Mūzikas autors bija Versaļā dzimušais vācu izcelsmes komponists Rūdolfs Kreicers (Rodolphe Kreutzer). Savukārt itāļu komponistu un horeogrāfu Frančesko Kleriko (Clerico) bija iedvesmojusi traģēdija “Hamlets”. Līdz pat mūsu dienām šis caururbjošais atriebības stāsts (Hamlets) ir ieintriģējis un izaicinājis māksliniekus, tostarp horeogrāfus. Savas versijas īstenojuši tādi pasaulslaveni horeogrāfi kā Džons Noimeiers (John Noimayer), Kenets Makmilans (Keneth McMillan), Deivids Niksons (David Nixon), Radu Poklitaru un citi. Šekspīra lugai “Otello, Venēcijas moris” pievērsies viens no modernās dejas ietekmīgākajiem pamatlicējiem, meksikāņu horeogrāfs Hosē Limons (José Arcadio Limón). Viņš radīja 20 minūšu garu izrādi „Mora pavana” ar Henrija Pērsela mūziku. Pēc paša Hosē Limona, kurš dejoja oriģinālversijā, viens no nozīmīgākajiem Otello lomas interpretiem bijis Rūdolfs Nurijevs. Neapšaubāmi viens no populārākajiem sava žanra paraugiem ir balets „Romeo un Džuljeta” pēc Šekspīra ģeniālās traģēdijas motīviem, kas daudzkārt izmantoti arī  citos mākslas žanros. Pats pirmais šī stāsta horeogrāfiskās partitūras izveidotājs bija itālis Eusebio Luci (Eusebio Luzzi), kurš 1785. gadā Venēcijā  iestudēja baletu ar Luidži Mareskalki (Luigi Marescalchi) mūziku. Turpmāko versiju vidū jāmin 19. gadsimta sākumā tolaik slavenā horeogrāfa  Vinčenco Galeoti (Vincenzo Galeotti) iestudējumu Dānijas Karaliskajā teātrī. Tam mūziku radīja Klauss Nīlsens Šalls (Claus Nielsen Schall), kurš darbojās gan kā vijolnieks, gan dejotājs un baletmūzikas autors. Savu “Romeo un Džuljetas” versiju 1833. gadā Kopenhāgenā uzveda Galeoti audzēknis Augusts Burnonvils (August Bournonville). Starp citu Burnonvila slavenāko baletu vidū ir arī mūsu baleta repertuārā izrāde “Silfīdas”. Intriģējoši pavērsieni saistīti ar Sergeja Prokofjeva 1934. gada ieceri. Sākotnējais “Romeo un Džuljetas” librets paredzēja mainīt stāsta beigas, ļaujot jaunajiem mīlētājiem laimīgi turpināt dzīvi. Taču padomju laika represiju gaisotnē tomēr tika nolemts pieturēties pie traģiskā noslēguma. Kad Lielā teātra direkcija pasludināja šo mūziku par nedejisku un nepiemērotu, komponists izveidoja vairākas simfoniskās svītas, kas turpina savu patstāvīgo skatuves dzīvi līdz pat mūsdienām. Prokofjeva baleta pirmizrāde, gan nepilnā versijā, notika 1938. gadā Brno. Horeogrāfs bija tā laika starptautiski atzītā čehu slavenība, Ivo Psota. Krievijas pirmizrāde jau pilnā apjomā Leonīda Lavrovska iestudējumā notika Sanktpēterburgā 1940. gadā. Tā filmas versija (1955) tika godalgota ar Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru. Gan Eiropā, gan aiz okeāna vēl aizvien tiek uzvesta Prokofjeva mūzikā balstītā horeogrāfa Džona Kranko “Romeo un Džuljeta”. Vēl aizvien Anglijas Nacionālā baleta repertuārā ir Rūdolfa Nurijeva 1977. gada versija, izveidota par godu Karalienes Elizabetes Otrās valdīšanas Sudraba jubilejai. Bet baleta sākotnējo, laimīgo beigu versiju, 2008. gadā, balstoties uz  Prinstonas Universitātes profesora Saimona Morisona (Simon Morrison) pētījumiem, iestudēja amerikāņu horeogrāfs Marks Moriss (Mark William Morris). Viljama Šekspīra literāro darbu dramaturģija, tēlu daudzveidība, to psiholoģiskā sarežģītība un daudzpusība, kā arī filozofiskais dziļums turpina piesaistīt komponistus un horeogrāfus arī mūsdienās. Latvijas Nacionālajā Operas un  baleta teātrī  iestudēti seši Šekspīra literārajos  darbos balstītie  baleti: Aleksandra Lemberga “Antonijs un Kleopatra” (1972), Lāslo Šeregi “Spītnieces savaldīšana” (2001), Jurija Vamoša “Sapnis vasaras naktī”(2010), Allas Sigalovas “Otello” (2012), Antona Freimana “Hamlets”(2019), bet “Romeo un Džuljeta” pat vairākkārt: Jevgēņija Čangas inscenējumā ar Annu Priedi un Haraldu Ritenbergu, kā arī Aleksandra Lemberga, Vladimira Vasiļjeva un Valentīnas Turku oriģinālajās versijās.   Baleta viencēliens “Hamlets” ar Rahmaņinova un Lindas Leimanes mūziku aicina skatītājus arī šodien.

"Zaman maşını"nda qonağımız olan "Döngə" qrupunun pianoçusu, "beatmaker" Maho Mirzəzadə  musiqi təhsilindən, hazırladığı "beat"lərdən, "Leyli və Məcnun" operasına etdiyi miksdən və digər maraqlı məqamlardan danışdı.

1998 yılından bu yana düzenlenen ve Türkiye opera dünyasında önemli bir kariyer basamağı olarak kabul gören Siemens Türkiye Opera Yarışması'nın geçen yıl 26'ncısı düzenlendi. Başvuran 50 yetenekli genç şancından son üçe kalan yarışmacılar geçen kasım ayında Kadıköy Süreyya Operası'nda gerçekleşen final konseriyle ödüllerini aldılar. Gecede yarışmanın birincisi Güneş Uluçay, ikinciliği paylaşan Berke Tükenmez ve Nazlıcan Karakaş, üçüncüsü Emre Parlar; yarışmanın 2023 yılı birincisi Eda Umay Akan ve 2007 yılı üçüncüsü, İstanbul Devlet Opera ve Balesi (İDOB) Müdürü Caner Akgün ile birlikte İDOB başkorrepetitörü piyanist Fügen Yiğitgil eşliğinde performanslarını sergilediler. 26. Siemens Opera Yarışması birincisi Güneş Uluçay, nasıl opera sanatçısı olunduğunu, eğitim sürecini, zorluklarını ve avantajlarını, operadaki ses farklılıklarını; Siemens Türkiye İletişim ve Kamu İlişkileri Direktörü Özlem Özkaya ise yarışmanın tarihini, sürecini, başvuru kriterlerini, teknolojiyi sanata nasıl entegre ettiklerini T24'ten Faruk Ekici'ye anlattı. Video

How can opera, with words we rarely understand, make us cry? Why does opera, filled with melodrama, move us? Listen as poet and librettist Dana Gioia explains to EconTalk's Russ Roberts why words matter more than we think, in both opera and on Broadway.

The 1950s looks placid from the outside, but underneath that calm post-war exterior roiled the intellectual and activist beginnings of the political movements that tore through the 1960s and 1970s. In Women in American Operas of the 1950s: Undoing Gendered Archetypes (University of Rochester Press, 2023), Monica A. Hershberger considers the main female characters in four operas written in the 1950s: The Ballad of Baby Doe, Lizzie Borden, The Tender Land, and Susannah. For each work, Hershberger analyzes the historical context and musical treatment of these four characters, who are all stereotyped as the virgin or the whore, or sometimes even both. In an unusual and productive analytical choice, Hershberger also includes the interpretive decisions and perspectives of the sopranos who originated or popularized these four roles, rather than focusing exclusively on the scores and the views of the male creative teams that wrote the works. Several of the operas include instances of emotional abuse as well as gendered and sexual violence that have long been ignored or downplayed by opera scholars, but Hershberger does not shy away from these disturbing subjects in the book. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices Support our show by becoming a premium member! https://newbooksnetwork.supportingcast.fm/new-books-network

The 1950s looks placid from the outside, but underneath that calm post-war exterior roiled the intellectual and activist beginnings of the political movements that tore through the 1960s and 1970s. In Women in American Operas of the 1950s: Undoing Gendered Archetypes (University of Rochester Press, 2023), Monica A. Hershberger considers the main female characters in four operas written in the 1950s: The Ballad of Baby Doe, Lizzie Borden, The Tender Land, and Susannah. For each work, Hershberger analyzes the historical context and musical treatment of these four characters, who are all stereotyped as the virgin or the whore, or sometimes even both. In an unusual and productive analytical choice, Hershberger also includes the interpretive decisions and perspectives of the sopranos who originated or popularized these four roles, rather than focusing exclusively on the scores and the views of the male creative teams that wrote the works. Several of the operas include instances of emotional abuse as well as gendered and sexual violence that have long been ignored or downplayed by opera scholars, but Hershberger does not shy away from these disturbing subjects in the book. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices Support our show by becoming a premium member! https://newbooksnetwork.supportingcast.fm/history

The 1950s looks placid from the outside, but underneath that calm post-war exterior roiled the intellectual and activist beginnings of the political movements that tore through the 1960s and 1970s. In Women in American Operas of the 1950s: Undoing Gendered Archetypes (University of Rochester Press, 2023), Monica A. Hershberger considers the main female characters in four operas written in the 1950s: The Ballad of Baby Doe, Lizzie Borden, The Tender Land, and Susannah. For each work, Hershberger analyzes the historical context and musical treatment of these four characters, who are all stereotyped as the virgin or the whore, or sometimes even both. In an unusual and productive analytical choice, Hershberger also includes the interpretive decisions and perspectives of the sopranos who originated or popularized these four roles, rather than focusing exclusively on the scores and the views of the male creative teams that wrote the works. Several of the operas include instances of emotional abuse as well as gendered and sexual violence that have long been ignored or downplayed by opera scholars, but Hershberger does not shy away from these disturbing subjects in the book. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices Support our show by becoming a premium member! https://newbooksnetwork.supportingcast.fm/gender-studies

The 1950s looks placid from the outside, but underneath that calm post-war exterior roiled the intellectual and activist beginnings of the political movements that tore through the 1960s and 1970s. In Women in American Operas of the 1950s: Undoing Gendered Archetypes (University of Rochester Press, 2023), Monica A. Hershberger considers the main female characters in four operas written in the 1950s: The Ballad of Baby Doe, Lizzie Borden, The Tender Land, and Susannah. For each work, Hershberger analyzes the historical context and musical treatment of these four characters, who are all stereotyped as the virgin or the whore, or sometimes even both. In an unusual and productive analytical choice, Hershberger also includes the interpretive decisions and perspectives of the sopranos who originated or popularized these four roles, rather than focusing exclusively on the scores and the views of the male creative teams that wrote the works. Several of the operas include instances of emotional abuse as well as gendered and sexual violence that have long been ignored or downplayed by opera scholars, but Hershberger does not shy away from these disturbing subjects in the book. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices Support our show by becoming a premium member! https://newbooksnetwork.supportingcast.fm/performing-arts

The 1950s looks placid from the outside, but underneath that calm post-war exterior roiled the intellectual and activist beginnings of the political movements that tore through the 1960s and 1970s. In Women in American Operas of the 1950s: Undoing Gendered Archetypes (University of Rochester Press, 2023), Monica A. Hershberger considers the main female characters in four operas written in the 1950s: The Ballad of Baby Doe, Lizzie Borden, The Tender Land, and Susannah. For each work, Hershberger analyzes the historical context and musical treatment of these four characters, who are all stereotyped as the virgin or the whore, or sometimes even both. In an unusual and productive analytical choice, Hershberger also includes the interpretive decisions and perspectives of the sopranos who originated or popularized these four roles, rather than focusing exclusively on the scores and the views of the male creative teams that wrote the works. Several of the operas include instances of emotional abuse as well as gendered and sexual violence that have long been ignored or downplayed by opera scholars, but Hershberger does not shy away from these disturbing subjects in the book. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices Support our show by becoming a premium member! https://newbooksnetwork.supportingcast.fm/american-studies

The 1950s looks placid from the outside, but underneath that calm post-war exterior roiled the intellectual and activist beginnings of the political movements that tore through the 1960s and 1970s. In Women in American Operas of the 1950s: Undoing Gendered Archetypes (University of Rochester Press, 2023), Monica A. Hershberger considers the main female characters in four operas written in the 1950s: The Ballad of Baby Doe, Lizzie Borden, The Tender Land, and Susannah. For each work, Hershberger analyzes the historical context and musical treatment of these four characters, who are all stereotyped as the virgin or the whore, or sometimes even both. In an unusual and productive analytical choice, Hershberger also includes the interpretive decisions and perspectives of the sopranos who originated or popularized these four roles, rather than focusing exclusively on the scores and the views of the male creative teams that wrote the works. Several of the operas include instances of emotional abuse as well as gendered and sexual violence that have long been ignored or downplayed by opera scholars, but Hershberger does not shy away from these disturbing subjects in the book. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices Support our show by becoming a premium member! https://newbooksnetwork.supportingcast.fm/music

The 1950s looks placid from the outside, but underneath that calm post-war exterior roiled the intellectual and activist beginnings of the political movements that tore through the 1960s and 1970s. In Women in American Operas of the 1950s: Undoing Gendered Archetypes (University of Rochester Press, 2023), Monica A. Hershberger considers the main female characters in four operas written in the 1950s: The Ballad of Baby Doe, Lizzie Borden, The Tender Land, and Susannah. For each work, Hershberger analyzes the historical context and musical treatment of these four characters, who are all stereotyped as the virgin or the whore, or sometimes even both. In an unusual and productive analytical choice, Hershberger also includes the interpretive decisions and perspectives of the sopranos who originated or popularized these four roles, rather than focusing exclusively on the scores and the views of the male creative teams that wrote the works. Several of the operas include instances of emotional abuse as well as gendered and sexual violence that have long been ignored or downplayed by opera scholars, but Hershberger does not shy away from these disturbing subjects in the book. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

En el año 2025, conmemoraremos la magia y el legado de Giacomo Puccini, un titán de la ópera cuyas composiciones profundamente humanas y emocionalmente cargadas siguen resonando en el corazón de los aficionados al arte lírico. Este año, nos sumergiremos en el mundo de sus óperas, que no solo reflejan las intensas motivaciones íntimas de sus personajes sino que también hablan de las muchas mujeres que inspiraron su trabajo. Exploraremos cómo Puccini tejía cada nota desde la piel de una mujer, ofreciendo una perspectiva única y profunda sobre sus figuras femeninas y sus complejas emociones.

"Lēdija Makbeta mani atrada", tā saka Latvijas Nacionālās operas soliste Jūlija Vasiljeva, kura pirmo reizi iejutīsies šajā lomā Džuzepes Verdi operas "Makbets" atjaunotajā iestudējumā, kas ceļu pie skatītājiem sāks 17. janvārī Latvijas Nacionālajā operā. Iestudējumā debitēs arī solists Jānis Apeinis.  "Lēdijas Makbetas tēls absolūti nav viegls, un laiks, kas bijis dots lomas sagatavošanai, ir bijis visai garš. Pirmais posms bija muzikālā materiāla apguve, šobrīd esmu līmenī, kad mēģinu lomā iedziļināties psiholoģiski un neteikšu, ka tas ir viegli. Mēģinu saprast un sev attaisnot to, ko lēdija dara. Beigu beigās nonācu pie secinājuma, ka šis stāsts, kurš ir ļoti traģisks un melns, pilns asinīm, ir arī stāsts par mīlestību, par to, cik ļoti lēdija Makbeta savu vīru mīl. Viņa ir gatava iet līdz ar šo cilvēku un piedalīties it visā, ko viņš grib darīt. Šī kopīgā tieksme uz varu... Tā ir tāda perversa, bet tomēr mīlestība." Uzvedums pirmizrādi piedzīvoja 2016. gadā, to veidojuši muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisors Viesturs Meikšāns, scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmu mākslinieki "Mareunrol's", gaismu mākslinieks Kevins Vins-Džonss, horeogrāfe Linda Mīļā, videomākslinieks "-8". Pašu pirmo reizi Rīgā opera "Makbets" iestudēta 1975. gadā. "Makbets" ir Verdi desmitā opera un pirmā, kurai iedvesmu sniegusi Viljama Šekspīra daiļrade, par kuru komponists jūsmojis kopš agras jaunības.

2'inci Mehmet Operası… Türklerle ilgili operalar içindeki en önemli yapıtlardan biri. Romantik dönemin en önemli bestecilerinden biri olan Rossini'nin bu 220 yıllık eseri yeniden İDOB tarafından sahneleniyor. Eserin önemini ve bugüne gelişini araştırmacı İsmail Hakkı Aksu Pencere'de anlatıyor.

On today's Extra, Operas, Dracula, Vlad the Impaler, the Vegetarian Learn more about your ad choices. Visit podcastchoices.com/adchoices

On today's Extra, Operas, Dracula, Vlad the Impaler, the Vegetarian Learn more about your ad choices. Visit podcastchoices.com/adchoicesSee omnystudio.com/listener for privacy information.

Īpašs laiks šajās dienās ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas operstudijai „Figaro” – pie skatītājiem nonāk Eižena d'Albēra viencēliena operas „Kains” pirmiestudējums Latvijā, ko mazāk pazīstamu operu meklējumos gaismā cēlis operstudijas mākslinieciskais vadītājs Viesturs Gailis. Vēlīnā vācu romantisma mūzikā tulkotais bibliskais stāsts par Kainu un Ābelu tiek izspēlēts opermūzikai neierastā vietā – Marijas Magdalēnas baznīcā Rīgā. Iestudējums uzdod visos laikos un īpaši šodien aktuālu jautājumu – kā rodas ļaunums cilvēkā un sabiedrībā? „Kains” ir arī režisora Jurģa Spulenieka debija operas žanrā. Pēc astoņiem vakarā, kad Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā beidzies vakara dievkalpojums, te sākas cita rosība – spītējot baznīcas mūru aukstumam, deviņi mūziķi noskaņo instrumentus, ieslēdzas skatuves gaismas, altāris pārtop par klinti un Viesturs Gailis paceļ diriģenta zizli. Mūziku, kas skan ierakstā, visticamāk, dzirdat pirmo reizi. Jo arī diriģents Viesturs Gailis šai Eižena d'Albēra 19.gadsimta beigās sarakstītajai un Berlīnē pirmizrādītajai operai nav spējis atrast nevienu pašu ierakstu. Šī Skotijā dzimušā un vēlāk uz Vāciju emigrējušā skaņraža vārds šodien nav plaši zināms, bet 19./20.gadsimta mijā d'Albēru pazina gan kā talantīgu pianistu, gan ražīgu komponistu, tai skaitā 21 operas autoru. „Kains” Latvijā skanēs pirmoreiz. Operstudijas „Figaro” māksliniecisko vadītāju Viesturu Gaili allaž interesējusi ar Latviju saistītu pasaules komponistu mūzika. Un neparasta saistība ar to ir arī Eiženam d'Albēram. Proti, tieši Rīgā viņš 1932.gadā aizgāja mūžībā. Taču viņš te nedzīvoja. Operas librets ir mākslinieciska fantāzija par Vecajā derībā aprakstīto Kaina grēku, nogalinot savu brāli Ābelu. Izrādē dzied septiņi solisti, visi – Mūzikas akadēmijas topošie operdziedātāji.

27. novembrī plkst. 20.30 Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā pirmizrādi piedzīvos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Operstudijas "Figaro" iestudējums – Eižena d'Albēra muzikālā traģēdija vienā cēlienā "Kains". Par to plašāk stāsta JVLMA Operdziedāšanas klases vadītājs, Operstudijas "Figaro" mākslinieciskais vadītājs un JVLMA simfoniskā orķestra diriģēšanas docētājs Viesturs Gailis, kā arī titullomas atveidotājs Artis Muižnieks, kurus uz sarunu aicinājusi jaunā muzikoloģe, JVLMA 4. kursa studente Marta Liepiņa. Sarunā ar studijas viesiem – par to, ka operas partitūra Viestura Gaiļa redzeslokā bijusi vairāk nekā divas desmitgades, bet īstais iestudēšanas laiks pienācis vien tagad, par d`Albēra saistību ar Rīgu un to, ka līdz šim radošajai grupai nav izdevies atrast nevienu "Kaina" ierakstu... Visbeidzot – arī par muzikālās valodas paralēlēm ar Vāgneru un Humperdinku. Eižens d'Albērs (1864, Glāzgova - 1864, Rīga) operu "Kains" komponēja 1900. gadā. Tā pirmizrādīta tā paša gada 17. februārī Berlīnes Karaliskajā operā (šodien - saucas Berlīnes Valsts opera Unter der Linden). Operas librets veidots kā Vecās Derības 1. Mozus grāmatas 4. nodaļā aprakstītā Kaina grēka, nogalinot savu brāli Ābelu, mākslinieciska fantāzija, un šodien ir aktuāls no visiem aspektiem. Ja iepriekšējā Operstudijas "Figaro" iestudējumā – Žana Krasa operā "Polifēms" – caur sengrieķu mītu tika runāts par traģiskajām sekām, ko cilvēkam, viņa dzīvei un mīlestībai nodara kara šausmas, šajā operā tiek runāts par šodien visaktuālāko – ticību un neticību, mīlestību un nodevību, dzīvību un nāvi. Tiek runāts par to, cik viltīgi un gudri, ar glaimiem un sagrozītām patiesībām ļaunums iekļūst mūsos. Tikai nedaudz sašķiebjot mūsu domas, tas it kā pašiem ļauj nonākt pie atziņas, ka nonāvēt nozīmē atbrīvot, nonāvēt nozīmē darīt labu un dot mieru. Un tad cilvēks, noliedzis sevī Dievu, kļūst par nomaldījušos zvēru. Un brālis nogalina brāli… Te ir vieta gan asociācijām par Krievijas iebrukumu Ukrainā, kur ļaunums savā starpā liek karot divām tik tuvām tautām, gan par globālām norisēm, kur redzam tik daudz naida un negāciju.  Bet opera ir arī par to, ka vara, kas vedina uz ļauno, lai kā tā gribētu sevi uzskatīt par pasaules valdnieci, stāv zemāk par to Avotu, kurš ir Lielais Taisnīgums, Lielā Gaisma, un ko saucam par Dievu. Un Dievs, sevī ietverot visu pasauli un tās esamību, beigās vienmēr uzvar.  

In this three-part series, Ethan sits down with his screenwriter friends to do a deep dive into the creative process, the power of storytelling, and how identity plays a role in both. In Episode 2, Ethan is joined by screenwriter Whit Anderson, known for her work on Daredevil, The Twilight Zone, and Ozark.  Whit and Ethan talk about, among other things:  How a life-changing illness inspired one of her screenplays The cultural role that storytellers and screenwriters play Whit's approach to writing, including the use of visuals and detailed outlines The challenges of working in a male-dominated industry And more Content warning: In our conversation we talk briefly about suicidal ideation — both in the context of a movie Whit is working on but also in the context of the illness she experienced.  Whit Anderson has written both original and adapted content for HBO, Showtime, NBC, Warner Brothers, Paramount, Stars, Netflix, and Sky UK. She's also worked on such shows as Daredevil, The Twilight Zone, and Ozark, as well as on screenplays for her original film Players, and the Netflix hit, Damsel. Most recently for Netflix she wrote a feature script for the epic space opera Empress and she's currently in development with Paramount Studios, George Clooney's company Smokehouse, Margot Robbie's LuckyChap, and Jude Law's Riff Raff, among others.  And, like Ethan, Whit studied Theater at Northwestern University. We hope you enjoy.    Play-by-Play: 1:47 - When did Whit realize she was a storyteller? 3:48 - How has her storytelling shifted over the years? 5:56 - How has Whit's identity and experiences influenced her writing?  11:30 - Where does “Whit” show up in her stories? 17:47 - How does Whit decide what to write about next?  22:00 - What is Whit's writing process like? 23:14 - How does music influence Whit's writing?  28:15 - What does a typical week look like when working on a project?  31:30 - How does Whit work through writer's block or moments of feeling uninspired?  35:12 - What is something Whit wants to share about screenwriting? 47:58 - What has Whit learned about being a writer since starting?  56:00 - What change would Whit like to see in Hollywood?  1:05:01 - If Whit could do college again, what might she do differently? 1:09:23 - What upcoming projects is Whit excited to work on? 1:11:14 - Wrap up and closing thoughts   Resources: The Little Porch and a Dog College Essay Guy's Personal Statement Resources College Essay Guy's College Application Hub  

Stāsta muzikoloģe Iveta Grunde Friča Kreislera (Fritz Kreisler, 1875-1962) vārds zinošai auditorijai saistās ar viņa izcilo vijolspēli, kas apbūra 20. gadsimta pirmās puses koncertu apmeklētājus un skaņu ierakstu baudītājus. Mazāk ir runāts par Kreisleru kā komponistu, kura darbi savulaik tika gan kritizēti, gan arī ar nepacietību gaidīti un pasūtīti. Kopumā viņš radīja 55 oriģināldarbus, vairāk nekā 80 transkripciju un dažādu koncertu un skaņdarbu aranžiju. Viņa Bēthovena Vijolkoncertam radītā solista kadence ir viena no spēlētākajām arī mūsdienās. Šajā darbu virknē ir minams arī operetes žanrs. Tās viņam ir četras.  Šoreiz stāsts par 1932. gadā tapušo opereti "Sisī", kas atklāja austriešu iemīļotās princeses Elizabetes, sauktas par Sisī, mīlas stāstu. Divi uzņēmīgi brāļi Ernsts un Huberts Mariškas (Ernst, Hubert Marischka) uzrakstīja libretu operetei "Sisī". Mūzikas autors bija jau sarunāts, kad brāļiem pienāca telegramma no Ņujorkas koncertapvienības "Shubert Brothers" ar tekstu: "Steidzami vajadzīgs librets Fricim Kreisleram!" Tā "Sisī" librets nonāca vijolnieka-komponista rokās. Pirms pirmizrādes Kreislers paziņoja, ka viņš ir atcēlis visus savus koncertus Amerikā, zaudējot 50 tūkstošus dolāru, lai pats diriģētu izrādi Vīnē.  Pēdējās Austrijas princeses Sisī lomas atveidotāja Paula Veslija (Wessly) bija talantīga aktrise, bet iesācēja operetes laukā, saviem spēkiem viņa gatavoja Sisī vokālo partiju. Tā kā bija pāris numuru, kur aktrise tomēr nespēja nodziedāt augšējās skaņas, aizkulisēs stāvēja cita dziedātāja un veica savu funkciju nevainojami. Publika šo viltību nepamanīja. Vīnē izrādi demonstrēja 289 reizes! Pēc Austrijas aneksijas tā tika aizliegta, jo komponista dzīslās ritēja ebreju asinis. Kopš operetes pirmizrādes pagāja tikai četri gadi un tā piedzīvoja savu iznācienu Rīgā. Bet ne Operas namā! To uzdrošinājās iestudēt Dailes teātra aktieri un Eduards Smiļģis.  Tekstu operetei latviskoja Elza Stērste, dekorācijas un tērpi bija Oto Skulmes pārziņā. Kā aktieriem veicās ar izrādes muzikālās puses atveidi, aprakstīja Kārlis Strauts savā recenzijā pēc pirmizrādes: "Uzvestās operetes uzbūve atšķiras no pārējām ar to, ka tā nav domāta vis atsevišķiem stāriem, bet gan ansamblim. Šeit galveno personu tādā nozīmē, kā tas bija tradicionālās operetēs, nav. Tā ir liela svarīga un apsveicama dramaturģiska forma, jo modernā teātra mākslas teorija jau sen nākusi pie atziņas, ka zvaigžņu sistēma, kur lugas panākumi atkarājās tikai no dažiem tēlotājiem, ir atmetama, jo jāizmanto viss aktieru kolektīvs. (..) No otras puses lugas pasīvā jāieraksta viņas literārie un izdomas trūkumi, kā piemēram, viegli uzminamā intriga, primitīvie dialogi, garie, nodrāztie "filozofiskie" spriedumi. Inscenētājs Ed. Smilģis, saprazdams, ka te no teksta nekā sevišķa nevar izrakt, režijas pamatā ir licis raksturus un mēmo spēli. Tamdēļ arī uzveduma vērtība saskatāma aktieru dialogos, kuru mazvērtīgais saturs tiek ietīts biezā spēles prieka audumā. (..) Labākie tēli bija Filipsonam ar Leimani, kuriem arī piekrita vairākas izcilas dialogu spēles. Filipsons baronu Hrdličku rādīja maksimālā kustību gausumā, un tam līdzi skanēja viņa balss. Patiesībā tā neskanēja nemaz, jo tēla pārmērīgā nosvērtība atļāva tikai lēnu, tomēr labi artikulētu sēkšanu — skaļu čukstēšanu. Šis ir viens no Filipsona pēdējā laika izcilākiem sasniegumiem. Leimanis, pulkvedi Kempenu tēlojot, bija gluži pretējs Filipsonam. Tas ņēma ar skaļumu, ātrumu, apsviedību, pārsteidzību kā kustībās, tā arī izrunā. (..) Friča Kreislera mūzika liekas maz noderīga Dailes teātrim, kur vieglumu un jautrību var dot viegli izpildāmas un ātri uzņemamas melodijas. Dziļākai mūzikai, kāda ir Kreisleram, ir vajadzīgi speciāli skoloti dziedoņi, nevis tikai aktieri ar balsīm. Tamdēļ režisors darītu labi, ja dziedājumus stipri saīsinātu, vai arī ļautu aktieriem rečitēt." Kā var noprast, atšķirībā no Vīnes trupas, Dailes teātra aktieriem dublieri nebija vajadzīgi.  Ja skatāmies šodienā, tad Sisī stāsts atkal varētu atgriezties uz  Dailes teātra dēļiem, jo Dailē aug profesionāli skoloti aktieri-dziedātāji, kam, domājams, Kreislera "Sisī" atsauktos arī mūzikas skaņās.    

Stāsta muzikoloģe Iveta Grunde Uz šo jautājumu zinātniski izvērtētu atbildi neuzņemos sniegt, bet piedāvāju mazas ainiņas no tā laika presē atrodamajām liecībām, kas dos kaut nelielu ieskatu šajā jautājumā un pārcels mūs gluži filmu scenāriju cienīgā vidē.  Mūzika tiešām skanēja visur. Lielajās koncertzālēs, teātros, svinīgos valsts un privāto uzņēmumu, arī dažādu biedrību pasākumos, sanatorijās, Radiofona ikdienas programmās, skaņuplatēs, deju plačos un, protams, kafejnīcās un restorānos. Mūziķi paši apvienojās dažādās biedrībās, maksāja biedra naudas savai sociālajai aizsardzībai, arī cīnījās viens pret otru. Jā, jā! Deju plaču un dažādu vienreizēju pasākumu mūziķi cēla pretenzijas pret Operas vai Radiofona orķestra mūziķiem, ja tie pieņēma piedāvājumus blakusdarbiem un atņēma darbu izklaides nišā strādājošajiem. Tas gan nenozīmēja, ka kafejnīcās vai sanatorijās spēlējošie mūziķi vienmēr bija profesionāli vājāki. Nebūt ne! Arī  vēl jaunais Leonīds Vīgners (1906 – 2001) regulāri diriģēja Ķemeru simfonisko orķestri, izglītojot Ķemeru sanatorijas viesus. Talantīgais vijolnieks Bruno Čunčiņš (1894 – 1978) sajūsmināja gan smalko restorānu un kafejnīcu apmeklētājus, gan sekmīgi uzstājās Radiofona programmās un veica arī skaņuplašu ierakstus. "Mariss Vētra iedziedājis valšus un tango no savas jaunās skaņu filmas "Pavasara pasaka". Orķestra pavadījumus visām platēm izpilda populārā Bruno Čunčiņa orķestris. Pats Bruno arī iespēlējis brīnišķus valšus uz havajas ģitāres," pauž 1934. gada laikraksts "Bohēma", informējot savu auditoriju par skaņuplašu izdevējfirmas "Homophon" laidieniem.    Kafejnīcu un restorānu orķestru repertuāra izvēle liecināja arī par Rīgas publikas gaumi un interesēm.Protams, ka daudz tika spēlēta tā saucamā populārā mūzika, jaunmodīgā džeza mūzika, bet, piemēram, kā vēsta kāda "Café De L'Opéra" reklāma, "pirmklasīgs zalona orķestrs Čunčiņa kunga vadībā" piedāvājis apmeklētājiem baudīt ko klasiskāku, elitārāku -  Žila Masnē svītu "Gleznainie skati", Anrī Vjetāna "Sapņojumu, Antonīna Dvoržāka "Slāvu deju" nr.10 un citus darbus. Ilgu laiku tieši Bruno Čunčiņš vadīja "Café De L'Opéra" orķestri un veidoja arī šīs iestādes reputāciju. Par kafejnīcas gaisotni un tās statusu izsmeļošu ieskatu sniedz 1927. gada laikraksts "Jaunā Nedēļa Nr.13". "Starp mūsu galvaspilsētas kafejnīcām "Café De L'Opéra" bez šaubām ieņem pirmo vietu. Tā sakot, mūsu metropoles kafejnīcu karaliene. (..) "Café De L'Opéra" tiek apmeklēta no tā saucamās "labākās publikas". Tur sēd nopietnais diplomāts, oficiālais politiķis; viņu apmeklē tirgotāji, mākslinieki, rakstnieki un beidzot sabiedrības "tutti-frutti", — cilvēki, kuri nav ne viens, ne otrs no minētajām sabiedrības šķirām, un kuri tomēr ir viss kopā: viņi ir "diplomāti", spriež par politiku, viņi tirgojas, — pērk un pārdod visu; bijuši gadījieni, kad viņi mēģinājuši pārdot amerikāņiem Basteja kalnu un Pētera baznīcas torni, — ar vārdu sakot, šiem cilvēkiem ir universālas spējas. Redzamu vietu starp kafejnīcas apmeklētājiem ieņem dāmas. Pēdējās ierodas parasti ap plkst. 5 vakarā, ir allaž eleganti ģērbušās un cenšas griezt uz sevi apmeklētāju uzmanību. Tur ierodas laulenes ar un bez vīriem, stundām ilgi sēd tā saucamās "laimes meklētājas" un arī tādas, kurām viņu dzīves nodomus un uzdevumus izpauž krāsotie vaigi un "izsalkušie"' skati. Zolīdais "Café De L'Opéra" gaiss un atmosfēra priekš dāmām ar plašajiem dzīves uzskatiem apgrūtina viņu nodomu realizēšanu, jo var droši apgalvot, ka flirtam uzplaukt "Café De L'Opéra" nākas grūti. Direkcijas aizrādījumi un mājieni ātri vien "notušē" uzkrītošās līnijas, un flirta kultam gribot negribot jānozūd kā miglai austošā rītā. "Café De L'Opéra" pievilkšanas punkts blakus plašajām, greznajām, eiropiskā gaumē ierīkotām telpām un pirmklasīgajiem pasniegtiem konzumentiem (ēdieniem — red.) ir arī tās salona orķestris, populārā un no klausītajiem iecienītā vijolista Čunčiņa vadībā. Šā orķestra mūzikas priekšnesumi var valdzināt pat visizlutinātākā klausītāja ausis. Čunčiņš ir tiešām meistars savā intīmās un vieglās mūzikas specialitātē. Viņa vijole raud un smejas. Tas pats sakāms arī par citiem orķestra dalībniekiem: katrs ir savā sarga vietā un kopsummā sniedz ļoti patīkamu mākslas interpretāciju. Visu šo rezumējot, varam konstatēt, ka "Café De L'Opéra" reprezentē cienīgi mūsu metropoli, jo ārzemnieks, kurš ir pirmoreiz Rīgā, iegūst tur arī pirmos iespaidus no mūsu metropoles."  Diemžēl Otrā pasaules kara rezultātā daudzi talantīgie mūziķi bija spiesti pamest dzimteni, to skaitā — arī Bruno Čunčiņš. Viņš mira Amerikā. Arī tādu smalku restorānu ar dzīvo orķestri, kas spēlētu klasisku repertuāru, Rīgā vairs nesameklēt, bet mūziķi jau mums ir un arī kafejnīcu Rīgā netrūst. Varbūt ir vēl cerība ieraudzīt reklāmu ar tekstu "šovakar spēlēs pirmklasīgs orķestris tāda un tāda mākslinieka vadībā"?

On this edition of The Arts Section, host Gary Zidek takes a closer look at two new opera productions taking the stage in Chicago that both share an interesting backstory. The Dueling Critics, Kelly Kleiman and Jonathan Abarbanel, join Gary to review Goodman Theatre's INHERIT THE WIND. Later in the show, we'll hear from New Philharmonic music director Kirk Muspratt as he looks back at 20 years leading the suburban orchestra. And Gary talks with the executive artistic director of the Hyde Park Jazz Festival about some of the challenges the fest is facing.

The Phantom of the Opera by Jennifer Basset词汇提示1.phantom 幽灵原文Story BackgroundThe Opera House in Paris is a very famous and beautiful building. It is the biggest Opera House in the world. Work on the building began in 1861 finished in 1875 and cost 47 million francs.It has 17 floors 10 above the ground, and 7 under the ground. Behind and under the stage, there are stairs and passages and many many rooms. Dressing rooms for the singers and the dancers, rooms for the stage workers, the opera dresses and shoes.There are more than 2500 doors in the building. You can walk for hours and never see daylight under the Paris Opera House. And the Opera House has a ghost, a phantom, a man in black clothes.He is a body without a head or a head without a body. He has a yellow face. He has no nose. He has black holes for eyes. This is the true story of the Phantom of the Opera. It begins one day in 1880 in the dancer's dressing room.Chapter 1: The dancers"Quick, quick, close the door. It's him." Annie Sorelli ran into the dressing room, a face white.One of the girls ran and close the door. And then they all turned to Annie Sorelli."Who? Where? What's the matter?" They cried."It's the ghost" Annie said. "In the passage, I saw him. He came through the wall in front of me! And ... and I saw his face!"Most of the girls were afraid, but one of them, at all girl with black hair laughed. "Pooh!" she said. "Everybody says they see the Opera ghost, but there isn't really a ghost. You saw a shadow on the wall".But, she did not open the door or look into the passage. "Lots of people see him," a second girl said. "Joseph Buquet saw him two days ago. Don't you remember?"Then all the girls began to talk at once. "Joseph says the ghost is tall, and he wears a black evening coat". "He has the head of a dead man, with a yellow face and no nose.…." "... And no eyes - only black holes!".Then, little Meg Giry spoke for the first time. "Don't talk about him. He doesn't like it. My mother told me." "Your mother?" The girl with black hair said. "What does your mother know about the ghost?""She says that Joseph Buquet is a fool. The ghost doesn't like people talking about him, and one day Joseph Buquet is going to be sorry, very sorry." "But what does your mother know? Tell us tell us" All the girls cried."Oh dear!", said Meg. "But please don't say a word to anyone. You know my mother is the doorkeeper for some of the boxes in the Opera House. Well, Box 5 is the ghost's box!. He watches the Operas from that box, and sometimes he leaves flowers for my mother!""The ghost has a box! And leaves flowers in it!""Oh, Meg, your mother's telling you stories! How can the ghost have a box?" "It's true. It's true. I tell you!" Meg said. "Nobody buys tickets for box 5, but the ghost always comes to it on opera nights.""So somebody does come there?""Why, no! the ghost comes, but there is nobody there."The dances looked at Meg."But how does your mother know?" One of them asked."There's no man in a black evening coat, with a yellow face. That's all wrong. My mother never sees the ghost in Box 5, but she hears him! He talks to her, but there is nobody there. And he doesn't like people talking about him!".But that evening, the dancers could not stop talking about the Opera ghost. They talked before the opera, all through the opera, and after the opera. But they talked very quietly, and they looked behind them before they spoke.When the opera finished, the girls went back to their dressing room. Suddenly, they heard somebody in the passage, and Madame Giry, Meg's mother, ran into the room. She was a fat, motherly woman, with a red happy face. But tonight, face was white."Oh, girls," she cried. "Joseph Buquet is dead! You know he works a long way down, on the fourth floor under the stage. The other stage workers found his dead body there an hour ago, with a rope around his neck!"."It's the ghost!" cried Meg Giry."The ghost killed him!".翻译故事的背景巴黎歌剧院是一座非常著名和美丽的建筑。它是世界上最大的歌剧院。这座建筑始建于1861年，于1875年完工，耗资4700万法郎。它有17层，地上10层，地下7层。在舞台的后面和下面，有楼梯、通道和许多房间。歌手和舞者的化妆室，舞台工作人员的化妆室，还有戏服和鞋子。大楼里有2500多扇门。你可以在巴黎歌剧院下走上几个小时，却看不到日光。歌剧院里有一个鬼，一个幽灵，一个穿黑衣服的人。他是一个没有头的身体，或者是一个没有身体的头。他有一张黄脸。他没有鼻子。他的眼睛像黑洞一样。这是《歌剧魅影》的真实故事。故事始于1880年的一天，在舞者的化妆间里。第一章:舞者“快，快，把门关上。这是他。”安妮·索雷利跑进化妆室，脸色煞白。其中一个女孩跑过去把门关上。然后他们都转向安妮·索雷利。“谁?在哪里?怎么啦?”他们哭了。“是鬼，”安妮说。“在过道里，我看见了他。他在我面前穿墙而入!和…我看见了他的脸!”大多数女孩都很害怕，但其中一个黑发女孩笑了。“呸!”她说。“每个人都说他们看到了歌剧院的鬼，但实际上并没有鬼。你看到墙上有个影子。”但是，她没有打开门，也没有往走廊里看。“很多人看到他，”另一个女孩说。“约瑟夫·比凯两天前见过他。你不记得了吗?”然后所有的女孩立刻开始说话。“约瑟夫说鬼魂很高，穿着一件黑色晚礼服。”“他长着死人的头，黄脸，没有鼻子.....”“…而且没有眼睛——只有黑洞!”然后，小梅格·吉丽第一次开口说话了。“别说他了。他不喜欢它。我妈妈告诉我的。”“你妈妈?”黑发女孩说。“关于鬼魂，你妈妈知道些什么?”“她说约瑟夫·比凯是个傻瓜。鬼魂不喜欢人们谈论他，总有一天约瑟夫·比凯会后悔的，非常后悔的。”“可是你妈妈知道什么?告诉我们，告诉我们”所有的女孩都哭了。“哦，天哪!”麦格说。“但是请不要告诉任何人。你知道我妈妈是歌剧院一些包厢的看门人。5号包厢是鬼的包厢!他在那个包厢里看歌剧，有时还会给我妈妈送花!”“鬼有一个包厢! 里面还有花!”“噢，麦格，你妈妈在给你讲故事呢!鬼怎么会有包厢呢?”“这是真的。这是真的。我告诉你!”梅格说。“没有人买5号包厢的票，但在歌剧之夜，鬼魂总是来这里。”“那么，确实有人到那儿去了?”“为什么,不!鬼来了，但那里没有人。”跳舞的人看着梅格。“可你妈妈是怎么知道的?”其中一个问道。“没有一个穿黑色晚礼服、黄脸的男人。这都是错的。我妈妈从来没见过5号包厢的鬼，但她听到了!他和她说话，但那里没有人。而且他不喜欢人们谈论他!”但那天晚上，跳舞的人不停地谈论着歌剧院的幽灵。他们在歌剧开始前，在歌剧的整个过程中，在歌剧结束后都在交谈。但他们说话的声音很轻，说话前都回头看了看。歌剧结束后，女孩们回到了她们的化妆间。突然，他们听到走廊里有人，麦格的母亲吉丽夫人跑进了房间。她是一个肥胖的、慈母般的女人，红着一张快乐的脸。但今晚，脸是白的。“哦，姑娘们，”她叫道。“约瑟夫·比凯死了!”你知道他在很远的地方工作，在舞台下面的四楼。一小时前，其他工作人员在那里发现了他的尸体，脖子上缠着一根绳子!”“是鬼!”梅格·吉丽叫道。“是鬼杀了他!”

#HerkeseSanat

聊中西文化，也聊很多东西！ 第六十六期，我们来聊一下中国传统戏曲，包括京剧、黄梅戏、越剧、粤剧、豫剧等等。作为一个新票友，刚刚发现戏曲的魅力，知道的还很少。希望有更多朋友喜欢中国传统戏曲：） 00:00 为什么看了10几场中国戏曲 01:40 越剧演员陈丽君参加了《乘风2024》 04:30 中国五大戏曲和表演形式 06:10 我看的第一场黄梅戏，印象深刻的几件事 11:00 京剧《盗库银》最喜欢小青的打戏 14:00 粤剧《白蛇传.情》 16:45 王珮瑜和京剧《失空斩》 19:35 戏曲角色：生旦净丑 20:15 总结 欢迎给我们来信： ttmiChinese@gmail.com Have online class with Candice, please email candicex2018@gmail.com YouTube: Candice X Chinese Mandarin Instagram: CandiceXMandarin2022 免费学习资料 Free study materials please visit Patreon: https://www.patreon.com/candicex PDF full script for episode 66: https://www.patreon.com/posts/066-i-watched-2-107750622 Full subtitles with Pinyin for episode 66: https://youtu.be/EOPy7eoKhAE

My guest this episode is Karl Drinkwater, who writes dystopian space opera, dark suspense and diverse social fiction. But as he develops stories about far-off locales, he also writes with one eye on the real world. And that's where his writing meets his environmental advocacy and political life in the Green Party. Find more author advice, tips, and tools at our Self-publishing Author Advice Center, with a huge archive of 2,000+ blog posts, and a handy search box to find key info on the topic you need. We invite you to join our organization and become a self-publishing ally. About the Host Howard Lovy has been a journalist for more than 35 years and now amplifies the voices of independent author-publishers and works with authors as a developmental editor. Find Howard at howardlovy.com, LinkedIn, and X.

Our episode discovers the enchanting world of a new children's opera, 'The Secret of the Gold Queen' featuring guests Nika Leoni, a composer and award-winning classical singer, and Mark Freiman, a lyric bass and stage director. The conversation explores the inspirations, challenges, and creative processes behind the opera. The show highlights the significance of civility, the importance of learning from others' failures, and the role of the arts in nurturing young minds. With a focus on the interplay between gold and silver chess pieces that come to life, the opera aims to teach lessons of kindness, respect, and dignity. Listeners are invited to the world premiere on June 9th, providing a unique opportunity to witness a work in progress and contribute feedback.[00:00] Introduction to the Chess Kingdoms[00:32] Welcome to Saint Louis In Tune[01:18] Return to Civility[02:06] Learning from Failures[03:00] Introducing the Guests[05:22] The Secret of the Golden Queen[07:47] The Inspiration Behind the Opera[19:39] The Process of Writing an Opera[27:48] Nika Leoni's Musical Journey[28:58] Building a Career in Europe[29:21] Transition to Composing[29:40] Early Compositions and Inspirations[30:33] Producing Children's Operas[31:40] Engaging Young Audiences[32:19] Challenges in Arts Education[33:25] The Power of Opera for Kids[37:41] Affordability and Accessibility of Opera[38:44] The Silver Queen Aria[45:30] Advice for Aspiring Composers and Vocalists[48:46] Closing Remarks and Upcoming EventsHome - In Her SoundNika Leoni, Composer and SopranoMark FreimanHome - 'The Secret of the Gold Queen' Children's OperaSTL Fringe-The Secret of the Gold QueenThis is Season 7! For more episodes, go to stlintune.com#opera #childrensopera #composer #stagedirector #chess #lyricbass #soprano #composing #artseducation #learningfromfailure

The testing of your faith is more precious than gold. -------- Thank you for listening! Your support of Joni and Friends helps make this show possible.   Joni and Friends envisions a world where every person with a disability finds hope, dignity, and their place in the body of Christ. Become part of the global movement today at www.joniandfriends.org.   Find more encouragement on Instagram, TikTok, Facebook, and YouTube.

EPISODE 363 - Richard Sparks - Rowan Atkinson, Operas and a New Rock, New Role - Words MatterRichard SparksOne morning in 1979 I got a call from an understandably excited Rowan Atkinson.“John Cleese just called. He's asked me to be in his new charity show – and can I do The Schoolmaster?”Er, yes.I'd written The Schoolmaster for Rowan the previous year, for a revue at the Hampstead Theatre (Rowan with Elspeth Walker and Peter Wilson). John and his co-producer, Martin Lewis, had seen it; and a year later, Rowan and I were backstage at Her Majesty's Theatre, meeting John and other members of the cast of The Secret Policeman's Ball.https://www.youtube.com/watch?v=FiWJWLCoH2MRowan went on stage an unknown, with his gown and clipboard and pen, and came off a star. The Schoolmaster became his signature piece, the encore of his live shows. Eventually, he got tired of doing the same old routine and wrote another (ruder) version, generously giving me half the royalties. By that time, I'd cut my teeth on various TV shows, from HTV (Wales) to ITV (Southern and Central) to the BBC. I'd also written some stage shows (reviews, original plays, and adaptations of Goldoni comedies), and done a lot of freelance script editing. In 1992, I was hired by Columbia Picture Television to work with Blake Hunter and Marty Cohan, the creators of Who's the Boss?. My wife and I moved with our young daughter to her parents (converted) garage and we've lived in Los Angeles since.I've written a number of libretti for operas, almost all for the LA Opera – some original pieces, some translations from German or Italian. My writing partner, the composer, Lee Holdridge, was – in a way – once G.R.R. Martin's ‘writing partner' in that he composed the scores for the TV series Beauty and the Beast, for which Martin was a script writer.I'd been a hard-core RPG gamer for years when the idea for these books just fell out of the sky one morning, and I started writing. I have hardly had a moment to log on to any game — I'm too busy exploring the New Rock stories as they unfold.My publisher, Caezik SF & Fantasy, is a company of enthusiasts who love these genres. I am delighted to join their family of authors, and to be working with their executive editor, Lezli, Robyn.Three sequels – New Rock New Realm, New Rock New Rules, and New Rock New Roads, have been completed and will be published in due course. I'm currently working on the fifth book.https://richardsparks.com/___https://livingthenextchapter.com/podcast produced by: https://truemediasolutions.ca/Support the Show.https://livingthenextchapter.com/Want to support the show and get bonus content?https://www.buzzsprout.com/1927756/subscribe

Laura Oakes joins Chad and Dave this week for a lively game of Overrated, Underrated or Properly Rated!

Cuando la carencia emocional es añeja y profunda ya no te das cuenta que es la verdadera fuente de tus motivaciones. Si quieres acercarte cada día más a la vida de tus sueños, Suscríbete a este canal

  This time, our guests are Neal Long, Director of Learning at the Lyric Opera of Kansas City, and Anne Manning, Deputy Director for Learning and Engagement at the Nelson Atkins Museum of Art. In this captivating conversation, we explore the role of art in healing and resilience, ways to be more innovative in providing support for groups of people, the importance of practicing humility when you know that you don't know, striking a balance between beauty, comfort, and truth-telling, and curating experiences that foster choice, develop empathy, and provide care. You don't have to be an artist to get something good out of this episode! 

April 11, 2024 ~ The Detroit Opera's 2024/2025 season will feature four operas and six dance companies beginning in October! Guy, Lloyd, and Jamie talk with Detroit Opera President and CEO Patty Isacson Sabee about the upcoming shows, and the final show of this season, "Breaking the Waves." Photo: Junfu Han ~ USA Today Network

Wherein the Antiques Freaks come into possession of a curious little book and recite the scintillating tale of Dinorah.

Stephen Colbert (Host, Writer, Executive Producer, Has-His-Name-On-The-Building) and Becca (Podcast Producer, Writer's AP, Softball Team Captain) talk about their hobbies outside of work and favorite food spots in NYC before launching into another podcast exclusive compilation of Stephen answering audience members' questions. In this cut, Stephen chats with his audience about his upcoming birthday plans, late night host dinner etiquette, his favorite museums, favorite operas, favorite Late Show guests, shaving his head in Iraq in 2009, and his favorite parts from the Rally To Restore Sanity And/Or Fear. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Today's conversation features Jane Fitzpatrick, a contributing writer to Religion Matters who covers the intersection of religion and the performing arts, with a particular emphasis on the opera. Conversations about religion in the public square happen in all kinds of contexts. This episode considers the many ways that religion is both represented and critiqued in the high cultural form of the opera. We also consider storytelling within both the performing arts and religion, in particular the interpretation and reinterpretation of narrative that is a hallmark of both.Show Notes:"What we can still learn from Dialogues of the Carmelites" (LSE):(https://blogs.lse.ac.uk/religionglobalsociety/2023/10/what-we-can-still-learn-from-dialogues-of-the-carmelites/)"Religious Pluralism at the Opera" (The Interfaith Observer):(http://www.theinterfaithobserver.org/journal-articles/2023/10/2-religious-pluralism-at-the-opera)"The Show Must Go On For Boris Godunov" (Appreciate Opera):(https://www.appreciateopera.org/post/the-show-must-go-on-for-boris-godunov)

E ftuar në episodin e parë të emisionit “Back to the Beginning” me Kozeta Kurtin ka qenë artistja e njohur, Vesa Luma. Këngëtarja ka zbuluar më shumë detaje nga karriera e saj muzikore dhe jo vetëm. Më datë 11 shkurt në Teatrin Kombëtar të Operas dhe Baletit, Vesa do të zhvillojë recitalin e saj për herë të parë 100% live. Një përballje pas 20 vitesh karrierë dhe sukses. Si ndihet ajo për këtë?

Host Jeremy C. Park talks with Will Shutes, Director of Marketing and PR with Nashville Opera, who shares some of the history for the organization and then spotlights some of their upcoming productions, like FLORENCIA EN EL AMAZONAS, which is a work that Nashville Opera gave its New York premiere in 2016 and is bringing back to Middle Tennessee.During the interview, Will talks about the artistry and importance of the Opera, how they collaborate and work with other Operas and nonprofit organizations, and how they are taking performances out in the community with Nashville Opera's Opera on Wheels, a mobile stage where the organization can meet people where they live and share concerts of opera, Broadway, and the Great American Songbook for free. He also spotlights Nashville Opera's Education Tour, which will reach over 25,000 Middle Tennessee children for free in their schools, and Nashville Opera's HBCU Fellowship with Fisk and Tennessee State. He wraps up with ways the community can support the arts and their efforts, get involved, and enjoy their performances.Visit www.nashvilleopera.org to learn more.

Looking forward to this season's Recovered Voices project, Dr. Tiffany Kuo shares the history of Traces, a staged vocal work by Luciano Berio, censored at the height of the Civil Rights Movement. Listen in as Dr. Kuo explores the intricacies of this controversial and important work. Tickets to LA Opera's Recovered Voices Double Feature are available now at LAOpera.org.

Conoscete l'Opera lirica? Alessio insomma... e in questa puntata viene messo alla prova da Katia: riuscirà a riconoscere le arie più famose di alcune Opere? E voi? Le rinoscete?Fatecelo sapere sui nostri social Facebook e Instagram, oppure scrivendoci via email a podcast@scuolaleonardo.com. Potete anche lasciarci un messaggio vocale cliccando sul microfono blu in fondo a destra (per chi ci ascolta su Spotify o Apple Podcasts questa funziona vale solo per il nostro sito: https://podcast.scuolaleonardo.com/opera-episodio-9-stagione-5/)Segui il nostro podcast sulla lingua italiana "Italiano ON-Air" su: https://podcast.scuolaleonardo.com (dove trovi anche la trascrizione dell'episodio)oppure sulle principali piattaforme di podcast:Apple Podcasts | Spotify | Amazon Music | Google PodcastPer informazioni sui corsi della Scuola Leonardo da Vinci:  www.scuolaleonardo.comSe vuoi contattarci o proporre qualche tema da affrontare nei prossimi episodi scrivi a podcast@scuolaleonardo.com----------- ENGLISH ------------Do you know Opera? Alessio not su much... and in this episode, Katia tests his knowledge: will he be able to recognize the most famous arias of some Operas? And you? Do you recognize them?Let us know on our social networks Facebook and Instagram, or by emailing us at podcast@scuolaleonardo.com.You can also leave us a voice message by clicking on the blue microphone at the bottom right (for those who listen to us on Spotify or Apple Podcasts this function only works on our website: https://podcast.scuolaleonardo.com/opera-episodio-9-stagione-5/)Follow our podcast on the Italian language "Italiano ON-Air"  by Scuola Leonardo da Vinci: https://podcast.scuolaleonardo.com (where you can find the transcript of the episode) or on the leading podcast platforms:Apple Podcasts | Spotify | Amazon Music | Google PodcastFor information on the Scuola Leonardo da Vinci courses:  www.scuolaleonardo.comTo con

Harpist to Queen Victoria, the Welsh composer John Thomas (1826–1913) also wrote prolifically for his own instrument, both for solo harp and for duos of two harps or harp and piano – a combination where the different sounds of the two instruments enhance the clarity of the texture. Thomas' original works use the elegant Romantic style of his own day, but he also left a generous legacy of transcriptions, especially of operatic favorites. Although some of his music was intended for the Victorian drawing room, other pieces require a virtuoso technique – and all of it has a thoroughly engaging melodic appeal.TracksCharles Gounod, arr. John Thomas Soldiers' Chorus from Gounod's Faust (2:48)Charles Gounod, arr. John Thomas and Julius Benedict Duet on Subjects from Gounod's Faust (1869) (8:41)Giuseppe Verdi arr. John ThomasSix Gems from Verdi's Operas (publ. 1857) (32:41) No. 1 ‘Miserere' and ‘Tu vedrai che amore in terra' from Il trovatore (7:24) No. 2 ‘Il balen' and ‘Di tale amor' from Il trovatore (4:25) No. 3 ‘Or co' dadi', ‘Squilli, echeggi la tromba' and ‘Sì, la stanchezza m'opprime' from Il trovatore (6:19) No. 4 ‘D'amor sull'alo rosee' and ‘Di quella pira' from Il trovatore (5:36) No. 5 ‘Un dì, se ben rammentomi' (Quartet) from Rigoletto (5:16) No. 6 La Sicilienne (Boléro) from Les vêpres siciliennes (3:41) Gioachino Rossini arr. John Thomas Prayer from Mosè in Egitto (arr. 1884) (5:22)John Thomas Le Désir. Rhapsody (1892) (4:41) Coronation March (1902) (3:57) Luigi Venzano arr. John Thomas La Gassier Valse (arr. 1858) (2:45)First RecordingsHelp support our show by purchasing this album  at:Downloads (classicalmusicdiscoveries.store) Classical Music Discoveries is sponsored by Uber. @CMDHedgecock#ClassicalMusicDiscoveries #KeepClassicalMusicAlive#CMDGrandOperaCompanyofVenice #CMDParisPhilharmonicinOrléans#CMDGermanOperaCompanyofBerlin#CMDGrandOperaCompanyofBarcelonaSpain#ClassicalMusicLivesOn#Uber#AppleClassical Please consider supporting our show, thank you!Donate (classicalmusicdiscoveries.store) staff@classicalmusicdiscoveries.com This album is broadcast with the permission of Sean Dacy from Rosebrook Media.

This week we decided to bring a touch of culture to the podcast by discussing some musical theater. Unfortunately we took suggestions from the listeners and picked Repo! The Genetic Opera which is neither cultured or an opera. However it is a steaming pile of crazy and we're going to talk all about it! In this episode we discuss mascara, bad ideas, genetics, Pennywise, gothic carnivals, slumming it, quests, Operas, money, indentured servitude, eyelids, surgery, faces,the taste of chicken, musicals and so much more! Hatepod.com | TW: @AlbumHatePod | IG: @hatePod | hatePodMail@gmail.com  Episode Outline: Top of the show "Do you hate it?" Personal History History of Artist  General Thoughts  Song by Song - What do they mean!?! How Did it Do Reviews Post Episode "Do you hate it?"

You may feel weary and tired now, but one day the mud and dirt of your earthly heartaches will be washed away, revealing the gold of refined faith.