Podcasts about moniku

Par interpretāciju smalkumu un precizitāti slavētais britu diriģents Dankans Vords, ar kuru tiekamies "Klasikas" studijā, savās programmās tiecas būvēt tiltus starp dažādiem laikmetiem un muzikālajiem stiliem. Minēto var attiecināt arī uz orķestra "Sinfonietta Rīga" koncertu 21. februārī pulksten 19 LU Lielajā aulā, kurā jauneklīgais talants aicinās viesoties gan kameriskas svečugaismas ieskautajā 18. gadsimta Vīnē, gan tās pēcākajā versijā ar greznu lustru apspīdētām ballēm un spožu laternu izgaismotām ielām. Līdzās romantiķa Franča Šūberta Sešām vācu dejām, kas jaunu elpu ieguvušas, pateicoties Antona Vēberna stilistiski iejūtīgajai instrumentācijai, viņš licis klasiķa Jozefa Haidna koķeti ironiskā humora caurstrāvoto 83. simfoniju "Vista", kas gan tapusi pēc Parīzes pasūtinājuma. Simfonijas žanrs nodarbinājis arī Jaunās Vīnes skolas aizsācēja Arnolda Šēnberga prātu, ko aplieciena arīdzan viņa Pirmā kamersimfonija, kas pilna melodiska vijīguma, nospriegotu harmoniju un veldzējošas apskaidrības. Savu jaunrades ceļu šis 20. gadsimta mūzikas reformators aizsāka kā vēlīnā romantisma ideju turpinātājs un tieši šis opuss uzskatāms par pagrieziena punktu komponista radošajos meklējumos. Pārmaiņu vējos tapušas arī Volfganga Amadeja Mocarta koncertārijas, kurās ieaustos liesmojošos mīlas pilnos tēlus atklās par emocionālu dziļumu un žilbinošu tehnisko varēšanu slavētais poļu soprāns Monika Bučkovska-Vorda.  Ieva Zeidmane: Savās programmās jūs nereti līdzās liekat dažādu stilus, dažādu laikmetu skaņdarbus. Vai vienmēr nepieciešama kāda saikne, kas programmu vieno? Dankans Vords: Manuprāt, ir ļoti aizraujoši, ja ir kontrastējoši elementi. Ir jauki, ja pastāv kāda saikne, iemesls, kāpēc skaņdarbi sader kopā un kāpēc tie izceļ noteiktas īpašības. Un vai šoreiz tāda saikne ir? Protams! Šoreiz programma saistīta ar Vīni un abām Vīnes skolām. Un ļoti skaisti abas saista šis Šūberta mazo vācu deju cikls, ko orķestrējis Antons Veberns, kad deju partitūra laimīgā kārtā tika atrasta tikai 1930. gadā. Notis ilgu laiku bija zudušas, un Vēberns tās savā miniatūru perfekcionista manierē ļoti rūpīgi orķestrēja. Tas, ko viņš darīja, nav radikāli, bet tas ir ļoti perfekcionistiski. Izmantojot ļoti klasisku orķestri, viņš šīm dejām izveidojis skaistu 20. gadsimta orķestrāciju. Manuprāt, Vēberns šo darbu veicis brīnišķīgi. Lai gan, acīmredzot, tas viņam sagādājis zināmas grūtības.Viņš rakstījis Šēnbergam, ka viņam patiešām nācies ieguldīt laiku, lai visu paveiktu pareizi un sajustu, ka ir notvēris īsto noskaņu. Šēnberga Pirmā kamersimfonija ir viendaļīgs darbs, tomēr tajā var saskatīt piecdaļības iezīmes. Komponists arī tās iezīmējis ar mēģinājumu cipariem. Šī piecdaļība ir svarīga? Jā, es domāju, ka šī struktūra ir diezgan skaidra, kopējais viendaļīga darba plūdums šķiet ļoti organisks. Jūs vienmēr tiekat aizvests nākamajā ceļojuma posmā. Ir daudz tēmu, kuras jūs iemācāties atpazīt, tās vienmēr savijas savā starpā, izvijas starp ārkārtīgi virtuozajām līnijām 15 solo instrumentos. Jā, es domāju, ka šis kompaktais formāts, kāds izmantots jau arī agrāk tapušos darbos, piemēram, Šūberta “Ceļinieka fantāzijā”, spēj ietvert plašāku formu mūzikas nepārtrauktajā plūdumā. Mani pārsteidz emociju un intensitātes amplitūda, ko Šēnbergs panāk. Es domāju, tā līdzinās, piemēram, Mālera Septītajai simfonijai, kas komponēta ap to pašu laiku, pabeigta šķiet, gadu iepriekš. Vienīgi Šēnberga darbs ir 20 nevis 90 minūšu garš. Emociju ziņā kamersimfonija ir īsti amerikāņu kalniņi. Sarežģīts skaņdarbs? Grūtāks orķestra mūziķiem vai diriģentam?  Visiem šis skaņdarbs ir liels izaicinājums. Katra partija ir ārkārtīgi virtuoza, daudzviet uz robežas ar neiespējamo. Liela daļa jāspēlē galvu reibinošā ātrumā, ar neticamiem tempiem un plūdumu. Tomēr katrai līnijai, gluži kā atskaņojot kādu no Riharda Štrausa lielajām operām, ir jābūt ārkārtīgi skaistai. Šī nav nekāda agresīva divpadsmittoņu mūzika. (4:05) Tās ir patiesi dziļi romantiskas līnijas, kurām jābūt ne tikai perfekti intonētām un ar fantastisku ritmu, bet arī ļoti izteiksmīgām. Un, protams, viens no izaicinājumiem man ir ļoti pārliecinoši izveidot tempu formu un struktūru, lai viss būtu ļoti plūstoši un organiski. Nereti varam dzirdēt, ka šī darba atskaņojumi ir pārāk saraustīti, bet ir arī tādi diriģenti, kas vienkārši izbrāžas darbam cauri, un jūs neko nejūtat. Tāpēc ir tik svarīgi atrast īsto līdzsvaru starp šīm pasaulēm. Un vēl viena ļoti būtiska lieta, ko prasa instrumentācija: ir jāatrod īstais balanss. Protams, komponists sniedz ļoti konkrētas norādes, bet ir tikai pieci stīdzinieki, pret ievērojami lielāku koka pūšaminstrumentu un mežragu skaitu, tāpēc vienmēr nākas mazliet pacīnīties. Un nav brīnums, ka nereti atskaņojumos stīgu instrumentu skaits tiek palielināts. Vēlāk, protams, kompnists šo kamersimfoniju to pārorkestrēja, lai varētu baudītu šo brīnišķīgo mūziku episkā orķestra mērogā. Un līdzās šai mūzikai jūs programmā iekļaujat arī Haidnu un Mocartu. Jā, tie ir iepriekšējo gadsimtu Vīnes ideāli. Brīnišķīgi programmā iekļaut vienu no Haidna Parīzes simfonijām – tā ir 83.simfonija, pazīstama arī ar nosaukumu "Vista". Man patīk izcelt humoru un pārsteiguma elementus Haidna mūzikā. Manuprāt, viņš ir absolūts "gaidiet negaidīto" meistars. No sešām Parīzes simfonijām, šī ir vienīgā, kas rakstīta minorā, tā sākas "Sturm und Drang" garā kā dramatisks vigoroso. Bet pavisam drīz nonākam jau pie otrās tēmas, kad oboju partijā un stīgās dzirdam klukstošas vistas, kas knābā. Šī simfonija ir īsts meistardarbs, katrs posms ir kā dārgakmens. Man tiešām prieks pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezties pie šī darba. Un, tad protams, Mocarta mūzika – koncertārijas. Esmu priecīgs šoreiz būt Rīgā kopā ar savu sievu Moniku. Mēs iepazināmies, tieši atskaņojot Mocartu. Es diriģēju "Così fan tutte" Strasbūrā, kādu vakaru saslima Fjordilidži lomas atveidotāja un Monika ieradās no Polijas, lai viņu aizvietotu. Tā mēs iepazināmies, un viņai, tāpat kā man, ir ļoti plašs repertuārs. Bet – jā, Mocarts joprojām ir svarīgs. Nesen viņa Frankfurtē dziedāja galveno lomu Mocarta pirmajā operā "Mitridats – Pontas karalis": jau šajā operā Mocarts ir ceļā uz to virtuozitāti, kas dzirdama koncertārijās. Koncertārijas Mocarts parasti rakstīja vai nu kādam soprānam, ko uzskatīja par ārkārtīgi talantīgu, vai arī otrādi – dziedātājas viņu pierunāja un dīca, lai Mocarts uzraksta ko tādu, kas atklātu visu, ko viņu balsis spēj. Un īpaši pēdējā no ārijām, ko atskaņosim, ir neprātīgi virtuoza – koloratūras, ātrums, tesitūra, vienmēr augšup un augšup, mūzika ir enerģijas un krāsu pārpilna. Tie ir brīnišķīgi skaņdarbi, un ir patiess prieks tos iekļaut programmā. Kā tas ir – atrasties uz vienas koncertskatuves ar sievu? Jūs vieno īpaša saikne un saprotaties bez vārdiem? Vai arī uz skatuves esat vienkārši profesionāli mūziķi? Mēs esam profesionāļi, bet, protams, pastāv īpaša saikne. Mums gan ne pārāk bieži iznāk muzicēt kopā, bet, kad tāda iespēja rodas, vienmēr priecājamies. Protams, starp mums valda ļoti instinktīva saprašanās arī mūzikā. Mēs precīzi zinām, kurp otrs dosies, ko nozīmē elpa, emocijas, temps, un mums ir ļoti atklāts dialogs. Tā ir ļoti laba darba sadarbība. Šī nav pirmā reize, kad esat Rīgā – esat pie mums jau viesojies. Jā, diemžēl tikai vienu reizi esmu bijis šajā skaistajā pilsētā, un tas bija krietni sen, pirms gadiem 18, tad es aktīvāk darbojos kā komponists. Man lūdza uzrakstīt solo skaņdarbu akordeonam manai senajai, mīļajai draudzenei Ksenijai Sidorovai, un manu darbu atskaņoja festivāla ietvaros vienā no jūsu skaistajām baznīcām. Šķiet, kopš tā laika pilsēta ir ļoti mainījusies, ir lieliski to no jauna atklāt. Jūs jau pieminējāt repertuāra daudzveidību, jūs atskaņojat laikmetīgos opusus, baroku, iesaistāties džeza un tautas mūzikas projektos, pievēršaties mūzikai no Indijas un Kubas. Pasaulē ir tik daudz mūzikas! Kā jūs atrodat tieši sev tuvo?  Var taču viegli apmaldīties visā daudzveidībā! Tas ir labs jautājums! Patiesībā – jo vairāk iedziļinies kādā mūzikas virzienā, jo vairāk saproti, cik daudz vēl neesi atklājis un iepazinis. Man dažreiz tā naivi jautā – jūs droši vien esat diriģējis gandrīz visus lielos skaņdarbus? Nu, protams, nē. Katras atvērtās durvis paver vēl vienu koridoru – gluži kā grāmatā "Alise Brīnumzemē" – ar miljoniem citu durvju. Šī iespēju bagātība nozīmē, ka šajos ceļos katra komponista daiļradei pievēršos ar lielāku atlasi. Es nejūtu īpašu vajadzību diriģēt pilnīgi visas kāda skaņraža simfonijas. Lai gan tas ir bijis visai klasisks modelis ierakstu industrijā, kur valda noteikti programmu veidošanas stereotipi. Bet patiesībā – jā, protams, katram komponistam ir virsotnes un arī dažādība viņa rakstītajā. Ir skaņdarbi, kas jūs uzrunās vairāk, ne vienmēr tie ir visslavenākie, bet es parasti meklēju novārtā atstātus darbus, kas būtu pelnījuši lielāku atzinību, nekā saņem. Tas ir viens no maniem mērķiem, izvēloties no šī neskaitāmo iespēju klāsta. Un tad, kā jau sākumā minēju, cenšos atrast darbus, kas, manuprāt, ļoti labi sader kopā, bet varbūt nav tā acīmredzamā izvēle, liekot kopā dažādu tautu, dažādu laikmetu un stilu kompozīcijas. Un nav arī tā, ka diriģents vienkārši sēž, sapņo un var darīt, ko vēlas. Mēs nedzīvojam vakuumā, un katrs lēmums par programmu rodas diskusijās ar orķestra vai opernama vadību, konkrēta festivāla vai radio kompānijas pārstāvjiem vai pašiem mūziķiem. Un jāatzīst, ka tas ne vienmēr ir ierobežojums. Dažkārt labākās idejas rodas tieši šādās diskusijās un mijiedarbībā. Jūs pats esat rakstījis mūziku, spēlējis mežragu arī orķestrī. Vai, stājoties orķestra priekšā, diriģentam šī pieredze palīdz? Noteikti – tā ir ļoti svarīga! Pirms mēģināju spēlēt mežragu – es saku – mēģināju, jo šo instrument spēlēt nav viegli –, es spēlēju arī klavieres un sākumā daudz ko apguvu pašmācības ceļā. Es klausījos ierakstus un izspēlēju melodijas, un komponēju pats savas. Vai klavieres spēlēt ir vieglāk, nekā mežragu? Citādāk. Ja nospiežat fadiēza taustiņu, tad arī skanēs fadiēzs, un jums nav jācer, ka lūpas nostrādās pareizi un elpa balstīsies īstajā vietā. Bet, protams, sēdēt kameransamblī vai orķestrī kopā ar kolēģiem un zināt, ko nozīmē kopā elpot, precīzi intonēt, radīt vienotu skaņu, brīnišķīgu ansambļa skanējumu un bagātīgu tembru sajaukumu – tas ir ļoti vērtīgi. Un, protams, vadot dziedātājus vai kori kādā operā vai oratorijā, vokālisti ir pateicīgi, ka es kā diriģents arī elpoju kopā ar žestu un palīdzu viņiem justies ērti, viņi jūt atbalstu un sapratni. Tāpēc mana pieredze noteikti ir bijis liels ieguvums. Un es domāju, ka komponēšana, ar ko visai aktīvi nodarbojos no apmēram septiņu līdz 25 gadu vecumam, arī bija ārkārtīgi noderīga un būtiska vēlāk man kā diriģentam. Tas palīdz laikmetīgajā mūzikā, lai saprastu tehnikas un domāšanas procesus, un noder arī citu laiku repertuārā, lai palūkotos uz notiekošo ar komponista acīm. Tas var būt ļoti vērtīgi. Jūs pats sacerējāt savu mūziklu vienpadsmit gadu vecumā, divpadsmit gadu vecumā to iestudējāt savā skolā. Vai šī pieredze kaut kā noderēja vēlāk, kad pats jau diriģējāt citu komponistu operas? Pieredze vēlāk bija ļoti līdzīga un ļoti, ļoti noderīga. Toreiz, kad radīju savu mūziklu, es nekad iepriekš nebiju diriģējis... Mans skolotājs apskatīja manis atnesto partitūru manam mūziklam "Alise Brīnumzemē" – šo divu stundu garo darbu biju sarakstījis vasaras brīvlaikā – un teica: "Izskatās ļoti labi, Dankan. Man žēl, jo ir mācību gada sākums, tāpēc esmu ļoti aizņemts, bet, ja vēlies to atskaņot, tev pašam jāķeras pie darba." Tā nu es sapulcēju kori, saaicināju skolotājus solistu lomās, izveidoju orķestri jeb bigbendu un sāku mēģinājumus. Tobrīd no diriģēšanas neko nesapratu, man nebija diriģēšanas stundu, un es pat īsti nebiju redzējis daudz diriģentu, bet domāju — es šo mūziku zinu, es to esmu sarakstījis un vēlos, lai šie cilvēki to atskaņo. Un skolēni labprāt nāca uz mēģinājumiem! Viņi visi bija vecāki par mani, un mēs iestudējām šo izrādi. Es pat nesen satiku cilvēkus, kas to joprojām atceras ar prieku. Šodien droši vien par šo mūziku nejustos pārāk lepns, bet toreiz es tik daudz iemācījos – rakstot, atskaņojot, vadot mēģinājumus. Tas bija patiešām svarīgi un vērtīgi, un es sapratu – man tas ļoti patīk, tā arī kopš tā laika esmu mūzikas pasaulē. Vai varat teikt, ka diriģenta galvenais uzdevums ir iedvesmot mūziķus? Jo jūs pats neradāt skaņu, jums jāpanāk, lai mūziķi rada skaņu, kādu vēlaties jūs. Iedvesmošana – tas ir ļoti svarīgs vārds un būtiska īpašība diriģentam. Tas nozīmē – izcelt vislabāko, atraisīt maksimumu, ko spēj mūziķi, ar kuriem sadarbojaties. Katram mūziķim ir savs stāsts, savas īpašības, savs talants savā specialitātē, bet diriģenta māksla ir apvienot visus šos talantus vienas idejas vārdā un pulcēt cilvēkus kopīgā redzējumā par to, kas ir šis konkrētais skaņdarbs. Tādā ziņā šī ir ļoti socioloģiska profesija, spēlēšanās ar telpā esošo cilvēku enerģiju. Ir jāatrod veids, kā izcelt mūziķos visu to labāko un caur viņu sniegumu ļoti spilgti nodot mūzikā pausto jau tālāk klausītājiem. Kā jūs izceļat labāko no mūziķiem? Nav taču tāda slēdža, ko ieslēgt, tas jāpanāk kaut kā maģiski. Jā, dažreiz gribētos, lai būtu slēdzis. Viens no profesionāla diriģenta priekiem ir iespēja ceļot un strādāt ar ļoti dažādiem orķestriem, jo katram ir savs raksturs. Mēs sakām, un zināmā mērā tā ir taisnība, ka ierakstu industrijas un multikulturālisma dēļ daži orķestri skan starptautiskāk, bet cilvēku un darba kultūras ziņā atšķirības joprojām ir lielas. Un jums ir ļoti maz laika, ienākot jaunā telpā, tiekoties ar jaunu cilvēku grupu, lai saprastu, kā strādāt šajā nedēļā. Protams, ir dažas dienas līdz koncertam, bet, lai sajustu grupas garu un pielāgotu savu darba veidu un izteiksmi konkrētajam skaņdarbam, lai mūziķi būtu jūsu pusē, jābūt ļoti elastīgam un ātri jāatrod ceļš. Diriģēšana ir fiziska māksla. Lielākā daļa diriģenta darba notiek caur klātbūtni un žestiem, un arī sejas izteiksmi, bet neatkarīgi no valodas barjeras būs arī sarunas. Un tas katrā orķestrī tās būs citādākas. Vai tas ir tikai diriģenta talants – vai nu tas ir, vai nav, vai arī to var iemācīties? Es domāju, daudz ko var iemācīties ar pareizu iedrošinājumu un īsto skolotāju, bet galvenokārt ar pieredzi. Diriģēšanu nevar iemācīties no grāmatas vai savā istabā vienatnē. Vienīgais veids, kā attīstīties, ir iegūt pieredzi ar cilvēkiem. Jaunie diriģenti man bieži jautā padomu, un es vienmēr saku: “Nav svarīgi, ko jūs diriģējat – bērnu grupu, amatieru kori, jebkuru stilu, jebkuru laikmetu – svarīgs ir fiziskais kontakts ar cilvēkiem un spēja viņus apvienot savas idejas vārdā. Atvērti, elastīgi un ieinteresēti -  tā jūs raksturojat savu orķestri – "Dienvidnīderlandes filharmoniķus". Jūs esat šī orķestra galvenais diriģents. Vai šīs ir īpašības, ko visvairāk novērtējat orķestrantos? Jā, tās ļoti palīdz, neatkarīgi no tā, cik izcils ir orķestris. Ja nedēļas sākumā visi sanāk kopā ar attieksmi – mēs atskaņojam šo meistardarbu, varbūt jau simto reizi, bet kā tas būs šoreiz; ja ir atvērtība un sajūsmas enerģija, tad mēs varam sasniegt augstākās virsotnes. Ja cilvēki vēlas spēlēt kopā, būt iedvesmoti un iedvesmoties, paskatīties uz mūziku ar svaigu skatījumu, tas ir ļoti aizraujoši. Šī ir mana pirmā reize, strādājot ar orķestri "Sinfonietta Rīga". Es biju dzirdējis labas atsauksmes un šorīt bija aizraujoši sākt ar Haidna simfoniju un uzreiz sajust šo garu: kā Dankans to vēlas? Kurp mēs ejam? Ak, krāsa, tas bija negaidīti! Lieliski – atvērts prāts un gatavība pieņemt jaunas idejas. Brīnišķīgi mūziķi un lieliskas viņu spēlētās solo partijas! Jūtama izcila kameransambļa sajūta, vēlme satikt jaunu draugu, jaunu iedvesmotāju, kolēģi un radīt aizraujošu koncertu. Dažos ļoti slavenos orķestros var būt sajūta: mēs šo mūziku spēlējam tā, un tā to atskaņojam jau 200 gadus. Kāpēc kaut ko mainīt? Dažreiz var izveidot brīnišķīgu dialogu ar šo vēsturi, jo bieži tā ir izcila vēsture. Bet reizēm tas ir grūtāk. Es ļoti novērtēju, ja pat visizcilākie orķestri saglabā degsmi un atvērtību, vēlmi attīstīties jaunā virzienā. Un vēl viena lieta, ko iemācījos kā jauns diriģents, ir – nekad neuztvert personīgi tās izpausmes, ko, iespējams, redzat cilvēku sejās. Es agrāk naktīs modos, domādams – tas vijolnieks uz mani skatījās dīvaini: varbūt es kaut ko daru nepareizi? Un bieži tieši šis cilvēks pēc koncerta pienāca klāt un teica, ka tas bijis iedvesmojošākais concerts! Un tu domā – ko?! Lūdzu, saved kārtībā savas grimases! (Smejas.) Tas var būt pārsteidzoši. Protams, stereotipi par jauniem mūziķiem pastāv, bet mūzika ir universāla un bez vecuma ierobežojumiem. Kad es savos divdesmit gados biju Saimona Retla asistents Berlīnes filharmoniķos, bija jauni akadēmijas mūziķi, kas 19 gadu vecumā ieguva vietu orķestrī un uzreiz iemantoja pārējo kolēģu cieņu, jo viņi bija lieliski mūziķi. Tas pats attiecas arī uz diriģēšanu. Nevienam nebūs iebildumu, ja vien jūs patiesi dziļi pazīstat un mīlat šo mūziku un skaidri parādāt, ko vēlaties, un jums ir talants. Tad, neatkarīgi no vecuma, cilvēki parasti būs jūsu pusē.  

Máš už lístky na natáčení talkshow KOŤÁK LIVE přes živým publikem? Kup si lupen hned teď na https://goout.net/cs/nataceni-talkshow-kotak-live/ezuwrki/

Používať SPF na tvár? Prečo máš FĽAKY, aj keď používaš SPF? Ako spomaliť starnutie, ale nevyhýbať sa slnku? A ako sa starať o svoju pleť, aby s pribúdajúcimi rokmi bola stále pekná? Taká, že sa pozriete do zrkadla a nemáte chuť rovno volať na estetickú kliniku? Dnes je mojim hosťom uznávaná masérka a kozmetička a som rada, že sa dozvieme informácie aj o tom či nám slnko škodí a ako sa slniť. Používať faktor. ?Vítam v rozhovore Moniku Suchánkovú... Moniku nájdete tu:LINK na jej web: )https://www.msmanuallifting.sk/Keď chcete lepšiu cenu, povedzte heslo: BUKALKA. Pýtala som sa aj: Je leto. Používať SPF alebo sú z toho škvrny? Vie človek zachovať pružnú pleť aj vo vyššom veku a bez zásahu plastickej chirurgie? ( rutiny... je to o prípravkoch? Alebo skôr o masírovaní a odličovaní? Aký vplyv má strava a hydratácia? Mladé devy dnes už v 25ke chodia na botox. Vraj čím skôr, tým lepšie. Ako sa na to dívaš? Dnes sú v kurze rôzne procedúry. Väčšinou strojové procedúry. Za tie pýtajú rôzne salóny dosť peňazí. Čo je aktuálne v kurze... ale nerobí to skoro žiadny efekt? Iba vybieli peňaženku? A aký je rozdiel v bukálnej masáži? Mnohé ženy nevedia, ako sa starať o zrelú pleť. Často majú odpozorovanú Niveu či Idulonu. Alebo mandľový krém. Od babičky. Je to dobrá stratégia? Viac v rozhovore. Kde ma uvidíte v júli? Festival POZNANIA Lístky tu: https://www.festivalpoznania.sk/produkt/vstup-na-festival-poznania-2025/#Víkendovka: https://www.40plus.sk/dizajnersky-workshop-s-jasnou-opavskou-soogood-vikendovka-ako-vytvorit-zo-svojho-domu-a-bytu-domov/Ďakujem za podporu...Ďakujem, že ma podporujete na herohero alebo tu na YouTube. Aj vďaka vám vzniká tento obsah.Chcete ma začať podporovať? Info tu: https://herohero.co/odznovaMnohí sa pýtate, kedy bude obsahu viac. Kedy bude tá miniTV Odznova. No bude, keď vás bude 2 000. Skôr neviem najať tím (kameraman + strihač + novinárka + korektorka...) Ja budem trpezlivá. Ale napadlo mi, že ak by každý zohnal 10-20 ľudí zo svojho okolia, tak by sa to mohlo podariť dosť skoro... Podpora je možná aj tu na YouTube.. zmysel to pre má od 5,99€ (50% z vášho predplatného mi zoberie YouTube ako províziu. Tak si to viete spočítať...) Predplatné 2,99 je bez nároku na obsah vopred. Ide len o sympatizovanie, za čo ďakujem. Ak nechcete platiť kartou, možné je podporovať aj cez číslo účtu: SK45 8330 0000 0022 0165 1060 - do poznámky uveďte, že ide o dar. Chcete záznam z festivalu? LINK: https://www.budeakonebolo.sk/videozaznam-z-festivalu-odznova-v-pravdivosti-2024/Martina Valachová

Sbírka pro Moniku https://www.donio.cz/PomocMonice už není aktuální, ale dopadla dobře!

Numerológia, dátum narodenia a jeho vplyv na život. Monika Ben Thabetová: Vzťahy, práca, poslanie. Tajná moc čísel. Ako rozumieť dátumu narodenia? Prečo treba trpezlivosť? Vedia pomôcť čísla aj pri hľadaní zmyslu života či pri hľadaní si partnera? Aj o tom sa budem rozprávať s medzinárodne uznávanou numerologičkou a autorkou domácich i svetových bestsellerov. Mojim hosťom bola Monika Ben Thabetová. Užite si rozhovor s touto inšpiratívnou spíkerkou. Pýtala som sa jej aj na rok 2024. To, čo mi odpovedala ma prekvapilo:) Príjemné sledovanie - želám krásny deň plný správnych rozhodnutí... Moniku nájdete aj na Instagrame: https://www.instagram.com/monikabenthabetova/ Knihu Tajna moc čísel si môžete kúpiť aj tu: https://m.kosmas.cz/knihy/524252/tajna-moc-cisel/ Ďakujem, že podporujete tvorbu podcastu ODznova a aj magazínu 40plus.sk Pozerať bez reklám za 5€ mesačne môžete už tu: https://herohero.co/odznova Podporiť ma môžete aj tak ako doteraz... Podpora je možná nasledovne: https://ko-fi.com/odznovapodcast alebo na č.u: SK45 8330 0000 0022 0165 1060 - do poznámky uveďte, že ide o dar. 19.10. 2024 organizujem Festival ODznova v pravdivosti. Pozvanie prijal aj MUDr. Martin Jan Stránsky... lístky tu: https://tickpo.zoznam.sk/sk/listky/festival-odznova-v-pravdivosti-zdravie-39987/ Ďakujem, Martina Valachová #numerologia

Ivana a Zuzana tentokrát přivítaly ve studiu psycholožku z banky Moniku aka Monču, která jim povyprávěla nejen o manžovi, ale i o tom, jak v Africe hledala zásuvky a proč tam při výzkumu trhu bylo potřeba mít deštník.Všechny díly podcastu Buchty můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Ivana a Zuzana tentokrát přivítaly ve studiu psycholožku z banky Moniku aka Monču, která jim povyprávěla nejen o manžovi, ale i o tom, jak v Africe hledala zásuvky a proč tam při výzkumu trhu bylo potřeba mít deštník.

Je matkou prvého československého vogue zoskupenia House of Velvet. Monika Prikkelová je zosobnením slova “ally”, teda je spojenkyňou LGBTI+ ľudí. Bez nej by sme na Slovensku nemali takzvaný ballroom, teda subkultúru v ktorej sa môže kvír komunita citiť bezpečne a doma. V našom rozhovore sa dozviete, čo jej vogue dal, ako jej zmenil život a ako neľahké je tvoriť priestor pre ľudí, ktorí ho nemajú v spoločnosti vytvorený prirodzene.    O ženách ako je Monika sa hovorí ako o mamách. Vychovávajú nové tanečníctva, bojujú, živia láskou a veľa rán od väčšinovej spoločnosti za ich prácu schovávajú poza svoje krídla, kde mnohí a mnohé nachádza útechu. Nedávno sa po útokoch rozhodla populárne podujatie Ball of Shame načas pozastaviť. Teplá vlna je podcast Divadla NOMANTINELS, v ktorom sa rozprávame so zaujímavými osobnosťami a ľuďmi zo slovenskej queer komunity o ich živote, inšpiratívnych veciach, ktorými sa zaoberajú a odvahe, ktorá im pomohla prekonať predsudky okolia. Financované zo zdrojov Európskej únie z programu "Citizens, Equality and Value Programme." Podcast podporil aj Fond na podporu umenia, Bratislavský samosprávny kraj a Nadácia mesta Bratislavy. Partnerom podcastu je denník SME. Autorka tejto epizódy: Liberty Blake Simon

Bééééém! Mark Pollard nazval Moniku Farkašovú svetovým šampiónom kreativty a zavolal ju do svojho vychýreného podcastu! Niet lepšej príležitosti na to, urobiť nový podcast.

Kas kūpeigs Hamiltonai Kanadā i Lubuonai Modūnis nūvodā i kai atškiert tautysdzīsmi nu autordzīsmis? Tū dzīšmu kruojuma “Muna dzīšmu gruomota” sastateituoja Edeite Laime i muzikis, etnomuzykologs Ēriks Zeps rauga nūskaidruot dzīsmis “Zemli zvaigzneite puorguoja” stuotā. Koč i dzīsme zynoma i teik dzīduota kai latgalīšu tautysdzīsme, vys tik itei vysu dreižuok ir dzīsme ar skaidri atpazeistamu autoreibu – vuordu i melodejis autore ir dzejneica, dzīsmineica Bronislava Martuževa. Senejuokais publiskais īroksts, kurā var dzierdēt dzīsmi pošys Martuževys īrokstā ir 1990. goda īroksts nu Krišjuoņam Baronam veļteituos konferencis Zynuotņu akademejā. Kai Ērikam i Edeitei stuostejuse Martuževys biografe, muzeologe Anna Egliena, na par vysom Martuževys dzīduotajom dzīsmem ir piļneigi skaidrys, kurys ir tautysdzīsmis i kurys juos pošys autordzīsmis, tok ir daudzi faktu i līceibu, kas atkluoj, ka Martuževa sovys dzīsmis “palaiduse tautā” i tuos uztvartys kai tautysdzīsmis, jo dzīsmineicys dzeivis guojuma deļ sovulaik jei publiski navarēja ruodeit sovus dorbus. Vīna nu līceibu ir īroksts ari pošys Martuževys dīnysgruomotā par dzīsmi “Gona gūda”: “Oh, jā! Kad priesteri un Moniku aizveda un visi sasēdās ap galdu pa otram lāgam, es atsēdos uz tahtas un sēdot it kā drusku pasnaudu. Tas ļoti palīdzēja, spriegums nokrita un atlaidās. Konjaka un vīna iesildītās dāmas tagad varēja arī pabudināt: Gona gūda, gona gūda, Laiks ir gūdu prast, Laiks ir myusu muoseņu Padaudzynuot. Lai boguota, lai boguota Myužam tova sāta. Marta galvu vien grozījā – šitādu dziesmu! Bet es nebiju muļķe, neteicu, no kādas pūra lādes dziesma izcelta. Pravieti neciena tēvzemē. – Ko tu! Veca latgaliešu kāzu dziesma! – Vaca to vaca, bet es juos nazynu. – Tyuleņ zynuosi! [..] Drīz vien Martu ierakstīs magnetafona lentē ar šo dziesmu. Viena stundu ilgstoša lente jau esot piedziedāta. Un lai tiek uz veselību! Un lai nevienam prātā nav, ka dziesma dzimusi 20. gadsimtā 85. gadā. Tā iegulsies tautas pūrā blakus citām, ej zini, kā dažviet sanerrotām. Nupat jau dzirdēju, ka par tautas dziesmu sauc arī Jurciņa “Vālodzīti”. Še tev, Jurciņ!” Vysu dreižuok leidzeigs ceļš tautā ir ari dzīsmei “Zemli zvaigzneite puorguoja”. Taišni kai vīnu nu latgalīšu tautysdzīšmu dirigente Aira Birziņa sovulaik dzīsmi, lai sataiseitu aranžeju meiteņu koram “Tiara”, cytu vydā pīduovuoja ari komponistei, vokaluos grupys “Latvian Voices” vadeituojai Laurai Jēkabsonei. Laura atguodoj, ka nu vysu pīduovuotūs dzīšmu jai par reizi īpasatykuse itei i bejs skaidrys, ka dzīsmei jei grib īdūt taidu kai filmys “Cylvāka bārns” sajiutu. Komponiste ir cīši prīceiga, ka piečuok dzīsmi sovā 2021. godā izdūtajā albumā “As abow, so below” ostoņu dzīšmu vydā īrakstejuši ari Hamiltonys bārnu kors nu Kanadys.  

Je to už nějaký ten pátek, co jsem mluvil naposled s Monikou. Monika byla jedním z lidí, co mě inspiroval k tomu, abych se vydal za dobrodružstvím do Vietnamu. No a po skoro dvou letech jsme se rozhodli, že navážeme na tuto epizodu https://zdenkuvceskypodcast.podbean.com/e/epizoda-207-ceska-ve-vietnamu-cast-1/ a navíc si u toho prohodíme role. Tentokrát se na Vietnam bude ptát Monika mě a já budu tím pádem v roli hosta svého vlastního podcastu.  Toto je druhá část tohoto rozhovoru s moderátorkou Monikou, která samozřejmě navazuje na část první. Moniku můžete jí najít jako jednu lektorku na "Slowczech.com".  Video z této epizody bude k dispozici později tento týden.  _________________________________________________________________________ Chceš kurz zdarma? Tady je: Kurz zdarma  _________________________________________________________________________ Chceš se zúčastnit netradičního kurzu české KONVERZACE se Zdeňkem? Máš šanci. Plánuju další kolo v říjnu nebo v listopadu a bude pouze 8 volných míst.

S psycholožkou Monikou Čuhelovou se znám, od té doby, co jsem měla malé děti. A mezitím děti rostly a Monika zaměřila svou odbornost na Teens a jejich trable. Potkáváme se, teď už i online a tak slovo dalo slovo a sešly jsme se při rozhovoru na téma, které je žhavé jako letní slunce. Teens, naše děti, které vyrostly a které se stejně jako my kdysi hledají samy sebe, smysl života a svou vlastní autentickou cestu. Pro rodiče s dětmi ve složitém období má Monika několik velmi lákavých online kurzů, o těch v podcastu také mluvíme. Moniku najdete na webu monikacuhelova.cz. Už letí k vašim uším!

Pod značkou Teplej vlny vám niekoľko najbližších týždňov prinesieme špeciálnu minisériu Naničhodnice: O tom, aký bol, je a bude život umelkyne na Slovensku. Mapuje odlišnosť generačných skúseností v dvojiciach umelkýň v rôznych umeleckých oblastiach, v druhej epizóde je to tanec. Eva Kopecká v štúdiu privítala Moniku Čertezni, tanečníčku, choreografku, zakladateľku skupiny Neskorý zber a Soňu Kúdeľovú, choreografku, performerku, zakladateľku projektov Chaosmos a Zvuky ticha.

Dobrodruh a fotograf Vladimír Smaženka navštívil mnoho krajín. Na výlety a expedície bráva nielen svoju partnerku Moniku, ale aj psa. Sučka Bejli sa stala skvelým parťákom na cesty a zároveň vďačným objektom ich fotografií. Z dvoch vášní vďaka nej vznikla tretia - fotenie domácich miláčikov. Začalo to profilom na Instagrame. K fotkám Bejli však postupne pribúdali aj portréty ďalších chlpatých modelov. K dnešnému dňu je ich viac ako 200. Práca so zvieratami si vyžaduje patričnú dávku trpezlivosti aj prešibanosti. Nie vždy totiž funguje piškóta alebo iný pamlsok. Vypočujte si ďalší zaujímavý príbeh nášho spokojného pacienta.

Co nejčastěji Babišovi voliči vytýkají generálu Pavlovi, když ho potkají uprostřed kampaně a mohou mu to říct přímo do očí? A čím se své odpůrce snaží získat Andrej Babiš, když vyrazí do regionu, který je soupeřovou baštou?Václav Dolejší a Lucie Stuchlíková vyrazili „s mikrofonem za prezidentem“, aby pro speciální epizodu Vlevo dole natočili paralelní dvojreportáž. Lucie sledovala Andreje Babiše, protože jako na ženu si na ni miliardář tolik netroufne. Václav byl ve stopách generálovi ve výslužbě, protože má modrou knížku a nebojí se povolávacího rozkazu.Oba dva finalisté vyjeli přesvědčovat voliče do regionů, kde v prvním kole prohráli se soupeřem. Pavel do Moravskoslezského kraje, Babiš do Libereckého. Oba dva viděli ohromné emoce, které jsou všude, kam ten či onen dorazí.Petr Pavel si užíval silnou podporu v Ostravě při mítinku na náměstí a při návštěvě hospody, ale třeba ve vítkovických železárnách při debatě s dělníky musel čelit nepříjemným dotazům. Andrej Babiš si jako posilu přivezl do Liberce manželku Moniku, ale ani její přítomnost nezabránila tradičnímu konfliktu mezi příznivci a odpůrci, který úplně nezahladila ani návštěva psího útulku.Dostali podcasteři transparentem? Umačkali je nadšení příznivci či naštvaní odpůrci prezidentských kandidátů? Proč se útulkové prasátko jmenuje Vašek? A kdo zachrání Lojzu před adopcí Andrejem Babišem? Poslechněte si speciální dvojreportáž Vlevo dole!-------- Vlevo dole řeší politické kauzy, boje o vliv i šeptandu z kuloárů Sněmovny. Vychází každou středu v poledne. Podcast pro vás připravují Lucie Stuchlíková (@StuchlikovLucie) a Václav Dolejší (@VacDol), reportéři Seznam Zpráv. Další podcasty, ale taky články, komentáře a videa najdete na zpravodajském serveru Seznam Zprávy. Poslouchejte nás na webu Seznam Zpráv, na Podcasty.cz nebo ve své oblíbené podcastové aplikaci.  Své názory, návrhy, otázky, stížnosti nebo pochvaly nám můžete posílat na adresu audio@sz.cz.   Sledujte @SeznamZpravy na sociálních sítích: Twitter // Facebook // Instagram. Seznam Zprávy jsou zdrojem původních informací, nezávislé investigace, originální publicistiky.

Þáttur dagsins er helgaður alþýðuhetjunni Moniku Helgadóttur og heimaslóðum hennar, Merkigili í Austurdal í Skagafirði. Sögu Moniku þekkja margir. Bóndinn, ekkjan, íslenska sveitakonan sem bjó ásamt átta börnum sínum, sjö dætrum og einum syni, á afskekktum bæ í innsveitum Skagafjarðar, í Austurdal, þar sem Austari-Jökulsá rennur straumþung niður. Hrikaleg gljúfur og gil einkenna landslagið og samgöngur að bænum voru erfiðar, jafnvel lífshættulegar, sérstaklega þegar farið var um hið hrikalega Merkigil, gilið sem bærinn er kenndur við. Á þessum afskekkta stað byggði Monika upp myndarlegt bú og varð landsþekkt og dáð, sérstaklega eftir að ævisaga hennar, Konan í dalnum og dæturnar sjö, eftir Guðmund G. Hagalín kom út árið 1954, þegar Monika var aðeins 53 ára gömul. Þátturinn var áður á dagskrá 2. september 2022. Viðmælandi er Ingibjörg Elín Jónasdóttir, leiðsögumaður. Í þættinum hljóma brot úr: Kona er nefnd, viðtal Indriða G. Þorsteinssonar við Moniku frá árinu 1973. Konan í dalnum, viðtal Guðrúnar Guðlaugsdóttur við Moniku frá árinu 1981. Konan í dalnum og dæturnar sjö eftir Guðmund G. Hagalín, útvarpssaga í flutningi Sigríðar Hagalín leikkonu frá árinu 1988. Í lok þáttar er lesið stutt brot úr eftirmála ævisögu Moniku frá árinu 2017. Umsjón: Gígja Hólmgeirsdóttir

Ivana a Zuzana tentokrát ve studiu přivítaly ženu na mateřské tzv. dovolené a přistěhovalkyni do Hradce Králové Moniku, která vzpomínala na svou cestu s kámoškou po Asii. Všechny díly podcastu Buchty můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Ivana a Zuzana tentokrát ve studiu přivítaly ženu na mateřské tzv. dovolené a přistěhovalkyni do Hradce Králové Moniku, která vzpomínala na svou cestu s kámoškou po Asii.

Stává se často, že rozhodnutí zkusit život v zahraničí, leckdy nepříliš promyšlené, má těžký počáteční průběh.  Ale když víte, že když se těmi těžkostmi prokoušete, čeká na vás zasloužená odměna ve formě splnění vašich přání, za námahu to stojí. A když jste si  navíc jisti, že vaše rozhodnutí bylo správné, dáte do toho vše. Tak by se daly shrnout počátky velmi zajímavé krajanky Moniky Ben Thabetové, která v 90letech odcestovala s malou dcerou sama do Itálie a započala tak svůj život plný čísel, který změnil nejen její život, ale posléze i tisíce dalších. Ale kde vzala jistotu, že to rozhodnutí bylo správné? Monika se zabývá totiž numerologií. A věnuje se jí skutečně na takové úrovni, že je vyhledávána jednotlivci i společnostmi po celém světě. A její vhled do tohoto tajuplného světa začíná zajímat i vědeckou komunitu. Poslechněte si a napište mi vaše postřehy.O čem jsme si povídaly:náročné začátky v Itáliico je numerologie a kdo ji vyhledáváúspěšné příběhy lidí, kterým Monika pomohlaproč si myslí, že by si Češi měli vážit své země vícekniha, která ovlivnila její životzávěrečné doporučeníZajímavé a užitečné odkazy:Webová stránka Monika Ben ThabetováFacebooková stránka kde najít Moniku Numerologie Česká a Slovenská republika Můžete Moniku vidět na přednášce 8.října 2022 v Hrubá SkalaPoslechněte si, přemítejte a dejte mi vědět, jak se vám toto povídání líbilo.Sdílejte a lajkujte na Facebook Linkedin Instagram  Twitter i na TikToku.Chcete doporučit zajímavého, mimořádného krajana/krajanku v zahraničí? Napište mi  zde. >> Líbí se vám, co dělám a chcete více informací, podpořit mě a zapojit se přímo do tvorby dalších epizod? Děkuji všem, kteří mě podporují, bez vaší podpory by to úplně nešlo. Klikněte na PICKEY.CZ  nebo, na Paypal na portálu Kupte jen tak kávu

Þáttur dagsins er helgaður alþýðuhetjunni Moniku Helgadóttur og heimaslóðum hennar, Merkigili í Austurdal í Skagafirði. Sögu Moniku þekkja margir. Bóndinn, ekkjan, íslenska sveitakonan sem bjó ásamt átta börnum sínum, sjö dætrum og einum syni, á afskekktum bæ í innsveitum Skagafjarðar, í Austurdal, þar sem Austari-Jökulsá rennur straumþung niður. Hrikaleg gljúfur og gil einkenna landslagið og samgöngur að bænum voru erfiðar, jafnvel lífshættulegar, sérstaklega þegar farið var um hið hrikalega Merkigil, gilið sem bærinn er kenndur við. Á þessum afskekkta stað byggði Monika upp myndarlegt bú og varð landsþekkt og dáð, sérstaklega eftir að ævisaga hennar, Konan í dalnum og dæturnar sjö, eftir Guðmund G. Hagalín kom út árið 1954, þegar Monika var aðeins 53 ára gömul. Viðmælandi er Ingibjörg Elín Jónasdóttir, leiðsögumaður. Í þættinum hljóma brot úr: Kona er nefnd, viðtal Indriða G. Þorsteinssonar við Moniku frá árinu 1973. Konan í dalnum, viðtal Guðrúnar Guðlaugsdóttur við Moniku frá árinu 1981. Konan í dalnum og dæturnar sjö eftir Guðmund G. Hagalín, útvarpssaga í flutningi Sigríðar Hagalín leikkonu frá árinu 1988. Í lok þáttar er lesið stutt brot úr eftirmála ævisögu Moniku frá árinu 2017. Umsjón: Gígja Hólmgeirsdóttir

Þáttur dagsins er helgaður alþýðuhetjunni Moniku Helgadóttur og heimaslóðum hennar, Merkigili í Austurdal í Skagafirði. Sögu Moniku þekkja margir. Bóndinn, ekkjan, íslenska sveitakonan sem bjó ásamt átta börnum sínum, sjö dætrum og einum syni, á afskekktum bæ í innsveitum Skagafjarðar, í Austurdal, þar sem Austari-Jökulsá rennur straumþung niður. Hrikaleg gljúfur og gil einkenna landslagið og samgöngur að bænum voru erfiðar, jafnvel lífshættulegar, sérstaklega þegar farið var um hið hrikalega Merkigil, gilið sem bærinn er kenndur við. Á þessum afskekkta stað byggði Monika upp myndarlegt bú og varð landsþekkt og dáð, sérstaklega eftir að ævisaga hennar, Konan í dalnum og dæturnar sjö, eftir Guðmund G. Hagalín kom út árið 1954, þegar Monika var aðeins 53 ára gömul. Viðmælandi er Ingibjörg Elín Jónasdóttir, leiðsögumaður. Í þættinum hljóma brot úr: Kona er nefnd, viðtal Indriða G. Þorsteinssonar við Moniku frá árinu 1973. Konan í dalnum, viðtal Guðrúnar Guðlaugsdóttur við Moniku frá árinu 1981. Konan í dalnum og dæturnar sjö eftir Guðmund G. Hagalín, útvarpssaga í flutningi Sigríðar Hagalín leikkonu frá árinu 1988. Í lok þáttar er lesið stutt brot úr eftirmála ævisögu Moniku frá árinu 2017. Umsjón: Gígja Hólmgeirsdóttir

Þáttur dagsins er helgaður alþýðuhetjunni Moniku Helgadóttur og heimaslóðum hennar, Merkigili í Austurdal í Skagafirði. Sögu Moniku þekkja margir. Bóndinn, ekkjan, íslenska sveitakonan sem bjó ásamt átta börnum sínum, sjö dætrum og einum syni, á afskekktum bæ í innsveitum Skagafjarðar, í Austurdal, þar sem Austari-Jökulsá rennur straumþung niður. Hrikaleg gljúfur og gil einkenna landslagið og samgöngur að bænum voru erfiðar, jafnvel lífshættulegar, sérstaklega þegar farið var um hið hrikalega Merkigil, gilið sem bærinn er kenndur við. Á þessum afskekkta stað byggði Monika upp myndarlegt bú og varð landsþekkt og dáð, sérstaklega eftir að ævisaga hennar, Konan í dalnum og dæturnar sjö, eftir Guðmund G. Hagalín kom út árið 1954, þegar Monika var aðeins 53 ára gömul. Viðmælandi er Ingibjörg Elín Jónasdóttir, leiðsögumaður. Í þættinum hljóma brot úr: Kona er nefnd, viðtal Indriða G. Þorsteinssonar við Moniku frá árinu 1973. Konan í dalnum, viðtal Guðrúnar Guðlaugsdóttur við Moniku frá árinu 1981. Konan í dalnum og dæturnar sjö eftir Guðmund G. Hagalín, útvarpssaga í flutningi Sigríðar Hagalín leikkonu frá árinu 1988. Í lok þáttar er lesið stutt brot úr eftirmála ævisögu Moniku frá árinu 2017. Umsjón: Gígja Hólmgeirsdóttir

"Pirms dažām dienām Polijā viesojās Amerikas prezidents Baidens – viņš teica, ka NATO alianses 5. pants ir svēta lieta, un neviena no NATO valstīm nepaliks bez palīdzības, ja kāds tām uzbruks. Tā ka šajā grūtajā situācijā ir arī gaiši punkti, kur varam redzēt, ka cilvēks cilvēkam ir ne tikai vilks, bet cilvēks cilvēkam ir patiešām arī cilvēks," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" uzsver Polijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Monika Mihališina, kura mūsu valstī dzīvo jau kopš 1998. gada, lieliski runā latviski un silti pasmaida: "Kā vēstniecei varbūt man to nevajadzētu teikt, bet… Latvijā jūtos kā mājās! Šeit esmu pavadījusi pusi no savas profesionālās dzīves." Sarunā ar Moniku Mihališinu sarunājamies par Polijas un Latvijas kopīgo vēsturi, savstarpējo atbalstu neatkarības cīņās 1920. gadā, kad poļu karavīri kopā ar Latvijas nacionālo armiju cīnījās pret lieliniekiem Latvijas teritorijā un tolaik populāro lozungu "Par mūsu un jūsu brīvību", par kopīgo un atšķirīgo mūsu kultūrā un identitātē, kā arī par vitāli svarīgo atbalstu Ukrainai... Inta Zēgnere: Cik ilgi jūsu dzīve īsti ir saistīta ar Latviju, ja jau reiz tik labi runājat latviski? Monika Mihališina: Nezinu, vai sievietei būs pareizi atzīties, cik ilgi... (sirsnīgi smejas) Bet godīgi sakot – jau kopš 1998. gada. Nu jau būs divdesmit četri gadi, pēc gada – divdesmit pieci. Būs iemesls svinēt. Vai tiesa, ka uz Latviju atbraucāt kā uz pilnīgi nezināmu zemi? Jā… Universitāte Polijā mani gribēja aizsūtīt uz lingvistisko institūtu Maskavā, bet tur jau bija aizbraucis kāds cits, tāpēc Polijas Izglītības ministrija vienā dienā nolēma, ka viņi mani virzīs uz Latviju. Atceros to sievieti, kura bija tik laba un mani neatstāja vienu šajā grūtajā situācijā – viņa piezvanīja man un teica, ka varu braukt uz izcilu vietu – Latvijas Kultūras akadēmiju Rīgā, un man ir viena stunda, lai izlemtu... 1998. gadā Polijā vēl nekas nebija zināms par Latviju, izņemot nelielu informāciju – tas bija dzelzs priekškara dēļ. Tā nu mēs paņēmām mana tēva karti, apskatījām, kur ir Rīga, kur Latvija, un nolēmām, ka vispār tas nav tik tālu, un nodomāju, ka tas varētu būt labs izaicinājums – varbūt pat Dieva roka. Un tā arī bija. Kāds priekšstats par Latviju šo gadu laikā jums ir izveidojies? Kādi ir latvieši, atšķirībā no poļiem, vai arī – kas mums ir kopīgs? Kā vēstniecei varbūt man to nevajadzētu teikt, bet… Latvijā jūtos kā mājās. Pusi no savas profesionālās dzīves esmu pavadījusi šeit – ne tikai kā vēstniece. [Savulaik] strādāju arī Varšavas Universitātē, un katru otro, trešo mēnesi viesojos Latvijā un cieši sadarbojos ar latviešu zinātniekiem, un varu pateikt, ka ļoti daudz zinātniskajā jomā esmu iemācījusies tieši no latviešu zinātniekiem. Patiešām, tur tā saikne ir ļoti stipra. Bet, runājot par atšķirībām, es teiktu, ka latvieši ir daudz mierīgāki nekā poļi. Poļiem tomēr ir tāds temperaments... No vienas puses, tas ir labi, bet no otras puses, bieži to nevar pielietot, un domāju, ka [šai ziņā] mēs varam savstarpēji mācīties – gan temperamentu, gan mieru un apmainīties ar tiem kā ar ideju. Bet par kopīgo runājot – tā ir mūsu ļoti, ļoti garā vēsture. Šogad aprit jau 460 gadi kopš mūsu kopīgās kultūras vēstures, jo 1562. gada 5. martā, pateicoties Gothardam Ketleram, kļuvām par vienu valstisku daudznacionālu veidojumu -  Zečpospoļita. Nerunājot par ļoti komplicētiem vēstures faktiem, galvenokārt gribu uzsvērt, ka kopš tā laika mums izveidojusies kopīga vēsture – savijušies mūsu likteņi. Šeit dzīvo poļu minoritāte, kura tagad ir Latvijā un par ko varu teikt tikai labus vārdus, un priecājos, ka arī no Latvijas valsts ir laba attieksme – latvieši novērtē poļu minoritātes solidaritāti ar latviešiem un Latvijas valsti. Dažas no dzimtām šeit dzīvo jau vairāk nekā četrsimt gadu! Arī vēstniecībā mēs daudz ko darām, lai no jauna atklātu vēstures perspektīvu – pirms diviem gadiem izdevām grāmatu "Poļu inflantija", ko savulaik uzrakstījis Gustavs Manteifels. Tagad strādājam vēl pie vienas grāmatas par Rīgas vēsturi – par Latvijas laiku Zečpospoļitas sastāvā, kas četrdesmit gadu garumā bija labākais Rīgai. sakarā ar to, ka bijām viens valstiskais veidojums, vispār nebija nodokļu,  nebija muitas, tirdzniecības apmaiņa bija tik laba, ka tad, kad atnāca zviedri, Rīga negribēja padoties un gaidīja palīdzību, bet diemžēl mums bija problēmas ar robežām un mūsu kopīgā vēsture Rīgā beidzās. Tomēr šī grāmata ir tik interesanta! Ceram, ka tā tiks izdota šogad vai nākamgad.  Kopīgā vēsture jau gan turpinājās, jo 1920. gadā Polija kopā ar latviešiem cīnījās par Latvijas neatkarību. Arī tāds fakts ir. Jā, un tas bija ļoti labs pamats mūsu attiecībām starpkaru laikā – mūsu valstis bija brīvas, un kopīgā asinsizliešana bija gan par Polijas, gan Latvijas neatkarību: drošība Latvijā nozīmēja arī drošību Polijā. Tagad esam droši un vienoti kopā dažādās aliansēs – gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Esam drošāki un stiprāki. Lai gan domāju, ka savu pirmo aliansi mēs uzbūvējām pirms tiem 460 gadiem: Ivans Bargais gaidīja jau pie durvīm… Tāpēc vienmēr saku, ka tā bija pirmā mūsu NATO alianse. (smejas) Tā ka tradīcijas mums ir, un ir ļoti labi, ka nedodam nevienam imperiālistam maisīties mūsu lietās... Piedodiet par tādu izteicienu, bet nu – ceram, ka gan Polijas, gan Baltijas valstu stingrā nostāja attiecībā uz nežēlīgo karu, ko Krievija veic pret Ukrainu, sankcijām un visām citām lietām, un arī humānā palīdzība palīdzēs drīz ieviest mieru Ukrainā. Vairāk un plašāk - ierakstā. Saruna pilnā apjomā drīzumā tiks publicēta portālā lsm.lv!

V této epizodě Legend Element Podcastu si budeme povídat s certifikovanou fitness trenérkou Monikou Zemánkovou. Fitness znamená pro Moniku víc než jen práci, je to pro ni komplexní životní styl a cesta k fyzickému a psychickému zdraví. Monika překonala dlouholetý problém s poruchou příjmu potravy a jejím cílem je teď pomáhat ostatním. Chtěli byste Moniku kontaktovat, ale nežijete zrovna v Sydney? Napište jí přes její Instagram @_monika_fitness_ a domluvte si online couching na míru! [ Moderuje: Markéta Melounová ]Legend Element | Live Your Adventure Not just a clothing brand! We promote adventuring as an important part of mental health. Support the show (https://www.patreon.com/legendelement)

Kāpēc cilvēki, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda, izvēlas ar to saistīt savu darbu un dzīvi? Kā diplomātiskā tulkošana atšķiras no mutvārdu tulkošanas citos apstākļos? Raidījumā ar Minjižuo, Moniku un Viktoriju runājam par latviešu valodu, tās iezīmēm un apguvi, raidījuma viešņu pirmajiem iespaidiem par Latviju, latviešu valodas līdzībām ar ungāru, ukraiņu un ķīniešu valodu, rakstisko un mutvārdu tulkošanu, kā arī daudz ko citu. Minjižuo Vana ir no Ķīnas un dzīvo Latvijā 3 gadus. Monika Majoroša-Kokina ir no Ungārijas un dzīvo Latvijā 6 gadus. Viktorija Prituļaka ir no Ukrainas un dzīvo Latvijā 7 gadus. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodniece, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Raidījuma piezīmes: [01:55] Kur, kā un kāpēc Minjižuo, Monika un Viktorija sāka mācīties latviešu valodu? [14:20] Kas latviešu valodā viņām patīk visvairāk, kas – sagādā grūtības? [18:57] Ukraiņu un latviešu valodas līdzības. [20:45] Minjižuo, Monikas un Viktorijas pirmie iespaidi par Latviju. [28:40] Ko Minjižuo, Monika un Viktorija ikdienā lasa un klausās latviešu valodā? [35:00] Minjižuo dalība tulkošanas konkursā. [37:25] Minjižuo pieredze, palīdzot tulkot prof. Pētera Pildegoviča grāmatu “Mans Ķīnas stāsts”. [38:28] Viktorijas tulkošanas darbs un maģistra darbs par ukraiņu īpašvārdu atveidi. [44:48] Monikas aizraušanās. [47:00] Vai Minjižuo tulko arī mutvārdos? [48:25] Kā diplomātiskā tulkošana atšķiras no mutvārdu tulkošanas citos apstākļos? [54:09] Viktorijas pirmā sinhronās tulkošanas pieredze. [58:05] Ieteikumi tiem, kuri vēlas iemācīties latviešu valodu. Grāmatas: Andrejs Veisbergs. Konferenču tulkošana. Rīga: Zinātne, 2016. 184 lpp. Dīns Fosters. Lietišķā etiķete Eiropā. Rīga: Zvaigzne ABC, 2005. 400 lpp. Pēteris Pildegovičs. Mans Ķīnas stāsts. Rīga: Latvijas Universitāte, 2020. 408 lpp. Noderīgas saites: https://www.venta.lv/ – Ventspils Augstskolas tīmekļa vietne https://www.lu.lv/ – Latvijas Universitātes tīmekļa vietne https://spoti.fi/2VEbb8f – “Pieturzīmju” saruna ar igauņu dzejnieku Contru https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://discord.gg/aAkqp7pmu3 – pievienojies mūsu “Discord” kopienai Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Monika Rizzo var 44 ára gömul þegar hún gekk útaf vinnustað sínum og sást þar aldrei framar. Nokkrum dögum síðar var hún horfin fyrir fullt og allt og eiginmaður hennar allt annað en áhyggjufullur. Synir hennar og foreldar þó voru logandi hrædd um afdrif Moniku og lögðu allt í leit sína að henni.  Það átti eftir að koma í ljós að líkamsleifar væru að finna í bakgarði Rizzo fjölskyldunnar en lögreglan var nú samt frekar slök yfir þessu öllu saman.  Allt bendir til eins aðila en það fæst með engu sannað og því er mál Moniku Rizzo óleyst ennþá daginn í dag.    www.facebook.com/mordskurinn www.instagram.com/mordskurinn 

Moniku began as a temporary project aimed at reducing inequality and usage of rehabilitation services among multicultural families. When the need for Moniku services continued to grow, however, the project was made permanent. Today, Alba serves about 15 families per week. Moniku’s services are important, Alba explains, because multicultural parents might be reluctant to speak their native languages with their child or expose their children to their native cultures. This could be for many reasons; for example, families might fear impacting their child’s Finnish language learning. Links: Moniku Palvelu Espoo MONIKU-palvelu Facebook

„Mým šatníkovým hitem je červená džínová bunda, kterou jsem původně vůbec nechtěla. Jak se ukázalo, mému šatníku velmi prospěla,“ konstatuje známá českobudějovická kreativní publicistka Monika Brýdová. Stačí totiž do bundy měnit trička, šátky, k ní sukně a pokaždé si připadá, že je zajímavě oblečená.

Rozprávanie o tradičnej výuke jógy, ktorá sa rannou praxou ásán iba začína – študenti totiž bývajú v jednom dome so svojím učiteľom a spolu s jeho rodinou sa zúčastňujú celého chodu domácnosti, nachádzajúcej sa v indickej dedine Pandeshwar.  Monika Majvitorová a Martin Jurčišin rozprávajú o kolobehu každodenných vyučovacích hodín a povinností v dome i okolo neho. Praktizovať jógu sa tak učia nielen na podložke, ale aj pri najrôznejších situáciách počas dňa. Na základe tejto skúsenosti začali intenzívnejšie vnímať, akú energiu prijímajú a odovzdávajú cez svoje aktivity a založili si značku jógových koberčekov, ktorými demonštrujú etické princípy k ich používateľom, ale aj k ich výrobcom. Moniku a Martina nájdete na www.leelayogarugs.com.

Monika Urbanová je moderátorkou podcastů Pod lupou s Monikou. Občas i ona připustí, že může přeskočit na druhou stranu, a to do role hosta. Sama o sobě říká, že je takovým "nakopávačem" lidských životů. Za svými metodami si stojí a klidně se pod ně podepíše, což považuje za známku kredibility. Objevuje alchymii života nejen pro ostatní, ale také sama pro sebe. Moniku, která je terapeutka, spisovatelka, žena, matka s bohatým životem tentokrát zpovídala Tereza Hanusová. Dívčí povídání o nejen pracovním životě se neslo v přátelském duchu. Monika otevřeně odpovídala na otázky.  Zkrátka jeden (ne)obyčejný příběh. Krásný poslech. Sledujte: www.monikaur.cz www.rmno.cz

Monika Simonová stojí za instagramovým fenoménem Nešlo by to levnějc? kde fotografové anonymně sdílí zkušenosti s klienty, kteří se snaží získat slevy na služby. V době karantény také fungoval jako zdroj informací o tom co se smí a nesmí dle vládních opatření. Kdo je autorka projektu? A jaké to je mít účet s desetitisíci aktivními followers? Odkazy na Moniku:https://www.instagram.com/monikasimonovaphoto/https://www.instagram.com/neslobytolevnejc/Odkaz na autorku podcastu:https://khiria.comhttps://instagram.com/khiria

Multitalentovaná Monika nám dnes porozpráva o tom, ako trénujú profesionálni bežci, koho trénuje, ako taký tréning prebieha a mnoho iného. Určite si vypočujte aj minulú epizódu, kde nám Monika porozprávala napríklad aj koľko stotín sekundy jej zatiaľ chýba k tomu, aby nás mohla reprezentovať na Majstrovstvách Európy. Dohodni si tréning s Monikou už dnes. Viac sa o Monike: https://fitnation.sk/monika-weigertova/ Moniku nájdete na Instagrame ako @monikaweigertova FitNation môžete sledovať: Instagram @fitnation.sk Facebook @fitnation.sk Objednaj si svoj prvý tréning zdarma: www.fitnation.sk

Monika Weigertová je nielen jednou z našich skvelých trénerok vo FitNation, ale ako sa dozviete, je aj všestranne zameraná. Monika je momentálne najrýchlejšou Slovenkou. Ako tento titul získala, ako sa udržuje v kondícii, ako sa kvalifikuje na ME, koľko zdvihne Monika na mŕtvom ťahu - o tomto ale aj o mnohom inom sa budeme dnes rozprávať. Budeme veľmi radi, ak náš podcast odporučíte svojim kamarátom a ak nás aj ohodnotíte vo svojej podcastovej aplikácií. Dohodni si tréning s Monikou už dnes. Viac o Monike: https://fitnation.sk/monika-weigertova/ Moniku nájdete na Instagrame ako @monikaweigertova FitNation môžete sledovať: Instagram @fitnation.sk Facebook @fitnation.sk Objednaj si svoj prvý tréning zdarma: www.fitnation.sk

V tomto dílu je jako host Zdeněk Koukol – je to ale on, kdo vede rozhovor a zpovídá Moniku, terapeutku a moderátorku podcastu Pod lupou s Monikou. S čím Monika lidem pomáhá? A jak sama přistupuje k řešení problémů? Rozhovor o vztazích k lidem i penězům, přizpůsobování se, chození k terapeutovi i o potřebě někam patřit. 

Nejhorší a nejlepší zážitek z výlet do New Yorku? Monika má o čem vyprávět!See omnystudio.com/listener for privacy information.