Podcasts about kipras

Įpusėjus kovui, pagaliau galime pasakyti – išgirdome jau visas dainas, kurios gegužę skambės Bazelio „Eurovizijoje“. Kurios šalys kovos dėl pergalės?Paskutinės šalys, pristačiosios savo kūrinius – Izraelis, Šveicarija, Kipras, Sakartvelas ir Prancūzija. Atnaujintas savo dainų versijas taip pat išleido Malta, Ispanija bei Juodkalnija.Aptarkime visą tai ir pasvarstykime, kaip seksis Lietuvos atstovams.Temos:2024 vs 2025 (0:00);Eurovizinis merch'as (6:15);Skirtingos reakcijos į Izraelį (8:37);Šveicarijos baladė, kurią mėgstam visi (15:50);Ar tikrai Kipras š? (29:10);Rimčiausia kandidatė į paskutinę vieta – Gruzija (35:30);Dar viena šiukšlė „Eurovizijoje“ ir ar grįš rusija? (42:55);Ar Prancūzija gali laimėti? (44:50);Dainos pavadinimą keisti turėjusi Malta (01:03:03);Dainas (ne)patobulinusios Ispanija ir Juodkalnija (01:10:10);Netikėtas Katarsio įsiveržimas į podkastą (01:15: 03);Kaip seksis Lietuvai, ką prognozuoja lažybininkai? (01:22:38);Kas gali laimėti Bazelio „Euroviziją“? (01:33:42)Kas gali būti juodasis arkliukas? (01:45:32)

Lukas Malinauskas, Karolis Tiškevičius ir Jonas Miklovas apverkė Mindaugo Kuzminsko karjeros pabaigą. Labai išsiplėsta ir ties pagrindinės rinktinės sudėtimi. Ypač dėl Mato Buzelio. Ir žinoma – ar tikrai „Žalgiriui” reikia Isaiah Wongo? Tinklalaidės partneriai: – Saily - nauja eSIM paslauga rinkoje. Gaukite išskirtinę 15% nuolaidą „Saily“ duomenų planams! Naudokite kodą BASKETNEWS atsiskaitydami. Atsisiųskite „Saily“ programėlę arba apsilankykite https://saily.com/basketnews – EOLTAS - nuo 02.28 iki 03.01 daugeliui prekių EOLTAS siūlo 30% nuolaidą. Tiek fizinėse parduotuvėse, tiek patogiai internetu – https://www.eoltas.lt/. Nepraleiskite šios progos ir pasirūpinkite savo automobiliu jau dabar! – Nealkoholinis alus „Gubernija”, daugiau informacijos – https://gubernija.lt/ Temos: Geras podkastas ir Eurobasket taurė studijoj (00:00); Nubraukta ašarytė – išlydėtas Kuzminskas arba kodėl dabar? (5:03); Kuzminsko žinutės ateities kartoms (12:41); Pergalingas atsisveinimas ir estai keliauninkai (22:17); Vasaros rinktinės sudėtis: garantuotos vietos ir Buzelio klaustukai (25:02); Latvių džiaugsmai, kroatų skausmai ir ką čia veiks Kipras? (52:49); Mūsų atsiprašymas (1:01:40); Ką čia perka „Žalgiris”? (1:03:39); Gudaitį viliojantys „Rytas” ir Eurolygos klubas (1:08:56); Aišku kas transliuos LKL rungtynes (1:11:30); Geriausia nuotaika tik Šiauliuose (1:13:20).

Ši „Pakartot“ – išskirtinė. Joje vieši dainius Romas Lileikis ir kompozitorius Kipras Mašanauskas. Istoriškai svarbaus albumo „Requiem“ autoriai, taip pat dešimtmetį švenčiančio miuziklo „Žygimanto Augusto ir Barboros Radvilaitės legenda“ autoriai.Ved. Domantas Razauskas

Įvairios kompanijos visame pasaulyje toliau tvarkosi su programinės įrangos gedimo sukeltais padariniais.Vytauto Didžiojo universitete prasidėjo kasmet vykstantys lietuvių kalbos ir kultūros kursai užsieniečiams.Prieš 50 metų tada Graikiją valdžiusios karinės chuntos remiama Kipro nacionalinė gvardija įvykdė perversmą, po kurio į salą įvesta Turkijos kariuomenė, o Kipras padalytas.Praėjus pusmečiui nuo reikalavimo įvedimo atskirai rinktis maisto atliekas, pavyzdžiui Vilniuje tą daro 60 proc. specialius kibirėlius atsiėmusių gyventojų, Šiauliuose tokias priemones gavo 15 proc. daugiabučių gyventojų. Ekspertai sako, labiau rūšiuoti atliekas gyventojus paskatintų mažesnės sąskaitos tiems, kas rūšiuoja daugiausiai.Ved. Darius Matas

Tradicinėje 15min tinklalaidėje apie futbolą „Skrieja kamuolys“ kalbėjome apie LFF geriausiųjų apdovanojimus, aptarėme transferų rinkos naujienas, diskutavome apie Eligijaus Jankausko dramą Slovakijoje ir Turkijoje, kėlėme kepures prieš „Liverpool“ paliekantį Jurgeną Kloppą, aptarėme Xavi sprendimą trauktis, „Bayern“ svarbią pergalę ir Italijos lygos aktualijas. Komanda – 15min sporto žurnalistai Marius Bagdonas, Mantas Krasnickas, Aurimas Tamulionis bei tinklaraščio „Vienuolika“ bendraautorius ir „Go3” komentatorius Karolis Dudėnas. 00:00 Intro. Karolis dominuoja protmūšyje 03:45 Prizas mums. Reakcija 09:00 Geriausiųjų apdovanojimai. Diskusijos dėl atstumų, Justo drąsus pareiškimas ir Gino pyktis 37:58 Šansai žaist UEFA turnyre 40:00 Naujas komentatorius Viaplay ir stadionas Vilniuje, arena Marijampolėje 40:50 Pirma lyga be legionierių? 43:18 Welcome, Fedor! 44:50 Karšti Eligijaus Jankausko viražai 52:09 Ačiū tau, mielas Jurgenai. Ir kas toliau? 1:25:00 Atsiprašom EL Jay, Anthony triumfas 1:29:20 Traukiasi ir Xavi, kas nutiko? 1:51:53 „Bayern“ vargeliai ir „Bayer“ kluptelėjimas. Ir teisėjas iš tribūnos 2:02:57 Italija. Laukiam didžiojo mūšio 2:07:18 Mariaus Afrikos apžvalga. Vargan mūsų sirgalių. Bonus valanda 2:16:40 Tęsiam toliau. Neymaro išvaizda, kur keliaus Kipras. 2:20:00 Lendam vieni kitiems į ...

Savaitinėje 15min laidoje apie futbolą „Skrieja kamuolys“ apsilankė Vilniaus „Žalgirio“ direktorė Vilma Venslovaitienė, su kuria kalbėjomės apie nenusisekusio sezono klaidas, trenerio Čeburino kėdės tvirtumą, teisėjų klaidas ir dar daug įdomių dalykų. Komanda – 15min žurnalistai Marius Bagdonas, Mantas Krasnickas ir Aurimas Tamulionis. 00:00 Įžanga ir naujas etapas Ženevoje 03:33 Laisva prezidento vieta, „nežmoniškas“ tvarkaraštis ir kito formato svarstymai 12:52 Kylanti A lyga, trenerių augimas 15:24 Čeburino ateitis ir kodėl nenusirito jo galva? 18:50 Komandos prarastas tikėjimas, direktorės klaida, vykę „procesai“ 27:15 Ar Čeburinas ir Venslovaitienė – pora? 30:37 Kritika teisėjams 45:15 „Žalgiris“ laukia čempionų atsiprašymo 51:33 Laukia milžiniški pokyčiai 58:06 Kas buvo lyderiai rūbinėje ir ko nepavyko Sauliui Mikoliūnui? 1:00:34 Kodėl Kipras sėdėjo, o Vučurui duota klysti? 1:02:57 Gertmono nugara ir prisėdimas ant suolo, pokalbis su Paulium 1:08:57 Ar nereiktų sporto direktoriaus? Ir apie tai, kas klausimus uždavinėja... 1:17:11 Dalininkų susirinkime – gera nuomonė apie trenerį 1:21:20 Ar buvo žlugdomi Gustas ir Matas? 1:26:05 Mažėsiantis „Žalgirio“ biudžetas 1:33:50 Trijų lietuvių taisyklė, Novikovas 1:36:12 Akademijos pirkimas, situacija joje ir įtaka ateityje 1:41:20 Ar „Žalgirio“ statusas susvyravo? 1:45:14 „Kai ištekėsiu – pranešiu“

Šiąnakt surengta ataka prieš Krymo tiltą. Sprogimai sugriovė vieną tilto atramą ir pražudė mažiausiai du žmones. Automobilių judėjimas tiltu sustabdytas. Kremlius apkaltino Ukrainą surengus teroro aktą. Oficialiai Kyjivas sąsajų su sprogimais nepatvirtina. Tačiau žiniasklaida teigia, kad tai buvo speciali ukrainiečių operacija.Kremlius praneša stabdantis savo dalyvavimą grūdų eksporto per Juodąją jūrą susitarime. Ką tai reiškia?LRT užsakymu atlikta bendrovės „Baltijos tyrimai“ apklausa rodo, kad 9 iš 10-ies lietuvių pritaria, jog būtų steigiamas seksualinių nusikaltėlių prieš vaikus registras. Toks įstatymo projektas jau svarstomas Seime.Pietų Europą alinantis karštis neslūgsta. Šią savaitę prognozuojama dar viena karščio banga. Ji apims dalį Viduržemio jūros regiono – tai ir turistų pamėgtos šalys tokios kaip Graikija, Kipras, Kroatija, Ispanija. O karščiausia turėtų būti Italijoje. Oro temperatūra ten gali pasiekti net 47 laipsnius.Lietuvos vyrų krepšinio rinktinė pradeda pasiruošimą Pasaulio čempionatui. Krepšininkai renkasi į stovyklą PalangojeVed. Andrius Kavaliauskas

Kara raisītās provokācijas gan Ukrainā, gan Krievijā. Pareizticīgās baznīcas Lieldienas būs šīs nedēļas nogalē. Ukrainā svētki tiek sagaidīti spriedzes pilnā gaisotnē, pēdējās nedēļas iezīmējušas nepārprotamu pretstāvi ar Maskavas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīcu. Tai liek pamest vairākas svētvietas, bet viens no metropolītiem nonācis mājas arestā. Notiekošais raisījis histēriju Krievijas propagandas kanālos. Arī pašu Krievijas propagandistu vidū aug spriedze. Pēc tam, kad Sanktpēterburgā tika uzspridzināts militārais blogeris Vladlens Tatarskis, ikvienam no viņiem jāsāk uztraukties par savu dzīvību. Kā uz naža asmens staigā tie daži žurnālisti, kurus vēl algo starptautiskie mediji. Bet politiskā opozīcija visa šobrīd faktiski ir vai nu cietumā vai ārpus Krievijas. Aktualitātes komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un polititologs Veiko Spolītis, kurš atrodas Ukrainā. Ierakstos uzklausām politologu no Ukrainas Dmitro Levus un Jevgeniju Kara-Murzu, Vladimira Kara-Murzas sievu, kura kopā ar trim bērniem uzturas ASV. Granāta zem talāra Pēdējā mēneša laikā jaunu spriedzes līmeni sasniegušas attiecības starp patriotiski noskaņoto Ukrainas sabiedrības daļu un tiem, kuri atbalsta ar Maskavas patriarhātu saistīto pareizticīgo baznīcu Ukrainā. Kā zināms, 2019. gadā tika izveidota no Maskavas patriarhāta neatkarīga Ukrainas pareizticīgā baznīca, un Konstantinopoles patriarhāts kā augstākā pasaules pareizticības autoritāte atzina tās autokefāliju. Tas izraisīja attiecību saraušanu starp Konstantinopoles un Maskavas patriarhātiem. Šobrīd autokefālo Ukrainas pareizticīgo baznīcu ir atzinušas četras no 15 pasaules autokefālajām pareizticīgajām baznīcām – Aleksandrijas, Grieķijas un Kipras. Pašā Ukrainā liela daļa pareizticīgās baznīcas palika Maskavas patriarhāta kanoniskajā pakļautībā, pie kam ticīgo vairākums pārgāja autokefālās baznīcas paspārnē, bet dievnamu un garīdznieku skaita ziņā pārsvars joprojām ir Maskavai uzticīgajiem. Pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā pagājušā gada 27. maijā Maskavas patriarhāta baznīca mainīja statūtus, izslēdzot no tiem atsauces uz savu kanonisko pakļautību. Tomēr pēc Ukrainas Etnopolitkas un reliģijas lietu dienesta atzinuma tā uzskatāma tikai par neatkarības imitāciju. Ir daudz gadījumu, kad šīs baznīcas pārstāvji sadarbojušies ar okupācijas varu Krievijas karaspēka ieņemtajās teritorijās. Aizdomu ēna krīt arī pār tiem, kuri darbojas šaipus frontes līnijai. Šī gada 10. martā Ukrainas nacionālais rezervāts „Kijivas Pečeru klosteris”, kas apsaimnieko šo 11. gadsimtā dibināto pareizticības centru, pārtrauca nomas līgumu ar Maskavas patriarhāta pareizticīgo baznīcu. Tomēr šīs baznīcas pārstāvji – garīdznieki un mūki – atteicās atbrīvot telpas un mobilizēja savus piekritējus „svētnīcas aizstāvībai”. Tiesa, aktivitātes sāka noplakt pēc 1. aprīļa, kad tika izvirzīta apsūdzība reliģiska naida kurināšanā un noteikts mājas arests to galvenajam organizētājam Pāvelam Ļebedjevam, tautā pazīstamam ar iesauku „Paša Mersedess”. Tomēr Ukrainas varas iestādes deklarējušas nodomu Pečeru klosterī visu risināt mierīgā ceļā. Toties daudz aktīvāk rīkojas autokefālās baznīcas atbalstītāji Ukrainas rietumos – Hmeļņickas, Ivanofrankivskas un Ļvivas rajonos. Ar vietvaru lēmumu Maskavas patriarhāta baznīcai te tiek atņemtas ēkas un īpašumi, nododot tos autokefālajai baznīcai. Vairāk nekā 30 Augstākās Radas deputātu iesnieguši likumprojektu, kas paredz nomas līguma pārtraukšanu vēl vienā nozīmīga pareizticības centrā – 16. gs. nodibinātajā Počajivas klosterī Ternopiļas apgabalā. Pavasara ticīgais „Bet es zinu, ka pienāks diena, kad tumsa pār mūsu valsti izklīdīs. Kad melnu sauks par melnu, un baltu – par baltu. Kad oficiālā līmenī tiks atzīts, ka divreiz divi tomēr ir četri. Kad karu sauks par karu, un uzurpatoru – par uzurpatoru. Kad par noziedzniekiem tiks atzīti tie, kas šo karu kurināja un uzsāka, nevis tie, kas mēģināja to apturēt. Šī diena pienāks tikpat neizbēgami, kā pavasaris pienāk pat pēc visaukstākās ziemas. Un tad mūsu sabiedrība atvērs acis un šausmināsies par to, kādi briesmīgi noziegumi ir pastrādāti tās vārdā. No šīs atskārtas, no tā aptveršanas sāksies garais, grūtais, bet mums visiem tik svarīgais Krievijas atveseļošanās un atjaunošanas ceļš, tās atgriešanās civilizēto valstu sabiedrībā.”   Tas ir fragments no tiesājamā pēdējā vārda, ar kuru 10. aprīlī Maskavas pilsētas tiesā uzstājās Vladimirs Kara-Murza – politiķis, publicists un kinodokumentālists, Putina režīma opozicionārs, cilvēktiesību aizstāvis un cīnītājs pret karu Ukrainā. Savulaik viņam bija izšķiroša loma t.s. Magņitska likuma pieņemšanā un iedzīvināšanā. To, ka Kremlis uzskata Kara-Murzu par vienu no saviem bīstamākajiem ienaidniekiem, liecina divi indēšanas gadījumi 2015. un 2017. gadā. Pagājušā gada aprīlī Vladimirs Kara-Murza tika arestēts – it kā par nepakļaušanos policijai. Vēlāk pievienojās jau daudz smagāka apsūdzība pēc bēdīgi slavenā Krievijas kriminālkodeksa 207. panta 3. daļas – „par apzināti nepatiesas informācijas izplatīšanu par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku izmantošanu”. Tomēr apsūdzība gāja vēl tālāk, inkriminējot valsts nodevību un pretvalstiskas organizācijas izveidi. Prokurors pieprasījis viņam piespriest 25 gadus cietumā. Vladimiram Kara-Murzam diagnosticēta abu kāju polineiropātija, kas vien jau būtu pietiekams iemesls atbrīvošanai no ieslodzījuma. Jau 2021. gada oktobrī pēc organizācijas „Memoriāls” aplēsēm Krievijā bija 420 politieslodzīto. Piecu gadu laikā šis skaitlis bija pieckāršojies un jau tobrīd sasniedza apjomu, kāds bija raksturīgs Padomju Savienībai tās pēdējās desmitgadēs. Šobrīd „Memoriāla” sarakstos ir jau 502 politieslodzītie, pie tam organizācijas vietnē norādīts, ka tas ne tuvu nav pilns saraksts. Lielākā daļa – 385 politieslodzītie – Krievijas cietumos atrodas savas reliģiskās pārliecības dēļ. Savukārt pēdējā gada laikā visbiežāk sodu piespriež vai nu par jau pieminēto 207. panta 3. daļu, vai 280. panta 3. daļu – „publiskas darbības, kas vērstas uz Krievijas Federācijas bruņoto spēku izmantošanas diskreditāciju”. Attiecīgās izmaiņas kriminālkodeksā tika izdarītas 2022. gada 4. martā. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ņemot vērā pakāpenisko pavasara tuvošanos un mūsu ikdienas drūmos apstākļus, nolēmām, ka šonedēļ ir jādodas uz kādu siltu un skaistu salu valsti, kas atrodas Vidusjūras austrumos. Valstij ir ne tikai bagāta vēsture, kas aizsākās neolīta laikmetā. V valsts tiek uzskatīta par grieķu mīlestības un skaistuma dievietes Afrodītes dzimteni. Dosimies mēs uz Kipru. Viens no interesantākajiem faktiem par Kipras Republiku ir tas, ka tā ir vienīgā valsts pasaulē, kurai ir sadalīta galvaspilsēta. Tā, galvaspilsētas Nikosijas dienvidu daļu kontrolē Kipras Republika, bet ziemeļu daļu kontrolē pašdeklarētā Ziemeļkipras Turcijas Republika. Tā saucamā “Zaļā līnija”, kas ir pazīstama arī kā ANO buferzona. 1,2 miljonus iedzīvotāju lielā valsts ir slavena arī ar savu vīnu. Tā ražo vīnu vairāk nekā 5000 gadu, līdz ar to Kiprā ir viena no vecākajām vīna ražotājvalstīm pasaulē. Valsts ir īpaši pazīstama ar savu saldo deserta vīnu „Commandaria”, kas ir pasaulē vecākais vīns, kuru joprojām ražo. „Commandaria” pirmsākumi meklējami jau 2000. g.pmē. Tas ir iekļauts Ginesa pasaules rekordu grāmatā, un 1223. gadā Francijas karalis Filips to savulaik nosauca par „vīnu apustuli”. Varbūt tieši tādēļ Kipra ir vienīgā ārvalsts, kurā notika Lielbritānijas karaliskās kāzas. Kur Svētā Jura kapelā notika kāzas starp karalieni Džoannu un karali Ričardu 1191. gada 12. maijā. Bet vēl senāk Kipra bija romiešu ģenerāļa Marka Antonija dāvana Ēģiptes karalienei Kleopatrai. Tad Kipra bija nozīmīga politiska un stratēģiska vieta. Stāstot par Kipru, noteikti jāpasaka, ka Kipras Republika ir prezidentāla demokrātija ar daudzpartiju sistēmu, kur prezidents ir gan valsts galva, gan valdības vadītājs, un valdības izpildvara ir atbildīga par valsts pārvaldību. Lai gan Kipra ir neliela salu valsts, tai ir sarežģīta politiskā vēsture. Kā minējām, valsts galvaspilsēta ir sadalīta divās daļās, tas nozīmē, ka arī visa sala ir sadalīta divās daļās: dienvidu daļā, kuru kontrolē starptautiski atzītā Kipras Republikas valdība, un ziemeļu daļā, kuru okupēja Kipras turki un tikai Turcija atzīst par Ziemeļkipras turku Republiku. Salas sadalīšana ir rezultāts konfliktam, kas sākās 1974. gadā, kad Turcija iebruka salā, reaģējot uz apvērsumu, ko veica Kipras grieķu nacionālistu grupa ar mērķi apvienot Kipru ar Grieķiju. Kas ir interesanti, Turcija iebrukumu pamatoja ar nepieciešamību aizsargāt Kipras turku minoritāti salā. Atkal varam zīmēt nelielas paralēles… Mūsdienu Kipras politiku lielā mērā ietekmē notiekošā salas dalīšanās. Piemēram, Kipras politiskās partijas parasti ir sadalītas pēc etniskā sastāva. Tas nozīmē, ka Kipras grieķiem un Kipras turkiem katram ir savas politiskās partijas. Un, protams, pašreizējā salas sadalīšana joprojām ir Kipras politikas dominējošais jautājums, kur Kipras Republikas valdība atbalsta atkal-apvienošanos un ir iesaistījusies sarunās ar Kipras turku līderiem Apvienoto Nāciju Organizācijas aizgādībā, lai mēģinātu panākt izlīgumu. Tomēr sarunas līdz šim ir bijušas neveiksmīgas, un abas puses joprojām ir dziļi domstarpības par galvenajiem jautājumiem, piemēram, varas dalīšanu, īpašumu atdošanu un Turcijas karaspēka klātbūtni salā. Konkrētais jautājums ir bijis viens no vadošajiem arī prezidenta velēšanās, tādēļ par to, kā aizritēja Kipras prezidenta vēlēšanas vairāk jautājām Kipras Universitātes profesoram doktoram Andreasam Teopanousam. Pašreizējais konflikts ir izraisījis ne tikai politisko, bet arī ekonomisko un sociālo plaisu starp abām kopienām, apgrūtinot miermīlīgu atrisinājumu. Piemēram, Kipra ir apsūdzējusi Turciju tās teritoriālo ūdeņu un ekskluzīvās ekonomiskās zonas pārkāpšanā. Runājot gan par Kipras ekonomiku, jāsaka, ka Kipra ir valsts ar nelielu, atvērtu un uz pakalpojumiem balstītu ekonomiku. Vēsturiski valsts ekonomika balstījās uz lauksaimniecību, taču pēdējo desmitgažu laikā tā ir pārgājusi uz pakalpojumu nozari, kas šobrīd veido aptuveni 85% no tās IKP. Tūrisms ir viena no svarīgākajām Kipras ekonomikas nozarēm, kas veido aptuveni 20 % no IKP. Valsts jau sen ir populārs tūristu galamērķis eiropiešiem, ko piesaista salas pludmales, bagātīgā kultūra un siltais klimats. Vēl viena svarīga Kipras ekonomikas nozare ir kuģniecība, kas veido aptuveni 7% no IKP. Valstij ir sena jūrniecības vēsture, un tās stratēģiskā atrašanās vieta starp Eiropu, Āziju un Āfriku padara to par ideālu vietu kuģošanai. Valdība ir noteikusi kuģniecības kompānijām labvēlīgu nodokļu režīmu, kas daudzus mudinājis reģistrēt savus kuģus Kiprā. Starp citu, Kipra senatnē bija arī nozīmīgs vara ražošanas centrs. Pat valsts nosaukums cēlies no grieķu vārda varš, kas nozīmē "Kypros".

Aktualitātes analizē Latvijas TV korespondente Ilze Kalve, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes zinātniskais asistents Ņikita Andrejevs un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Liza Trasa stājas pie Lielbritānijas stūres 5. septembrī paziņotie Lielbritānijas Konservatīvo partijas biedru balsojuma rezultāti apliecināja jau iepriekš aptauju rezultātā prognozēto – Toriju partiju un Lielbritānijas valdību turpmāk vadīs līdzšinējā ārlietu ministre Mērija Elizabete Trasa, plašāk pazīstama kā Liza Trasa. Šobrīd 47 gadus vecā britu politiķe pievērsusies politikai jau studiju gados, kad darbojusies Liberāldemokrātiskās partijas Oksfordas universitātes studentu organizācijā, drīz pēc studiju pabeigšanas gan pārejot konservatīvo rindās. 2010. gadā viņa pirmoreiz tika ievēlēta Parlamentā, bet 2012. gadā pirmoreiz ieņēma amatu valdībā kā izglītības ministra vietniece bērnu un ģimenes jautājumos Deivida Kemerona kabinetā. Nepilnus divus gadus vēlāk Trasa saņēma vides, pārtikas un lauksaimniecības ministres portfeli. Pirms referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības Trasa iestājās pret „breksitu”, taču pēc referenduma iesaistījās tā īstenošanā un 2016. gada jūlijā kļuva par tieslietu ministri Terēzas Mejas pirmajā kabinetā. Sekoja Valsts kases virssekretāres, respektīvi – finanšu ministra biedres amats otrajā Mejas kabinetā, tad starptautiskās tirdzniecības ministres portfelis pirmajā un otrajā Borisa Džonsona kabinetā, bet pagājušā gada septembrī, Džonsonam veicot kabineta pārstrukturēšanu, – ārlietu ministres amats. Konservatīvo partijas līdera vēlēšanās pēc Borisa Džonsona demisijas Trasa ar 57% partijas biedru balsu pārspēja savu agrāko kolēģi, bijušo finanšu ministru Riši Sunaku. Jaunā premjerministre jau pabeigusi sava kabineta formēšanu. Valsts kases kanclera, respektīvi – finanšu ministra amatu ieņems premjerministres vienaudzis un ilglaicīgs politiskais līdzgaitnieks Kvazi Kvartengs. Premjerministres vietniece un veselības un sociālās aprūpes ministre būs līdzšinējā darba un pensiju lietu ministre un Trasas kampaņas vadītāja Terēze Anna Kofija; ārlietu ministrs – līdzšinējais izglītības ministrs Džeimss Kleverlijs, iekšlietu ministre – juriste un politiķe Suella Breivermena. Tiek atzīmēts, ka šajos amatos, kas tiek uzskatīti par nozīmīgākajiem britu valdībā, pirmo reizi vēsturē nav neviena baltā vīrieša, ciktāl Kvartengs ir Ganas imigrantu atvase, savukārt Kleverlija māte nāk no Sjerraleones. Šobrīd visai nozīmīgo aizsardzības ministra portfeli saglabājis Bens Volless. Vairums no Trasas kabineta ministriem pieder pie vienas politiķu paaudzes – dzimuši pagājušā gadsimta 60. gadu otrajā pusē vai 70. gados un Parlamentā pirmoreiz ievēlēti 2010. vai 2015. gada vēlēšanās. Ar sevišķu gandarījumu Līzas Trasas stāšanos amatā uztver Ukraina, ciktāl nenākas šaubīties, ka jaunā premjerministre turpinās Borisa Džonsona iedibināto stingra Ukrainas atbalsta kursu. Pareizticīgā baznīca ticības un varas sadurā Pasaules vēsturē netrūkst piemēru, kad dažādas kristīgās baznīcas iesaistījušās gluži laicīgās varas cīņās. Pēdējos gadsimtos, kad lielākajā daļā kristīgās pasaules notikusi baznīcas šķiršana no valsts, šādas situācijas gan kļuvušas samērā retākas. Tomēr politika, kādu pēdējās desmitgadēs arvien pamanāmāk piekopusi Krievijas pareizticīgā baznīca, liek šai ziņā atcerēties pagātnes piemērus. Runa ir, pirmām kārtām, par Krievijas pareizticīgās baznīcas vadības – Maskavas Patriarhāta – tieksmi paturēt savā varā pareizticīgās baznīcas visā bijušās Padomju Savienības teritorijā (izņemot vēsturiski neatkarīgās Gruzijas un Armēnijas pareizticīgās baznīcas). Tajā pat laikā Krievijas pareizticīgā baznīca uzkrītoši tuvinājusies Kremļa īstenotajai agresīvajai ārpolitikai, dodot savu artavu t.s. „Krievu pasaules” stiprināšanā. Gluži kā Krievijas impērijas vēlīnajā periodā pareizticība Maskavas Patriarhāta izpildījumā kļuvusi par impērisko tieksmju balstu un instrumentu līdzās monarha autoritātei un krievu valodai. Sevišķi pamanāma šī tendence kļuvusi kopš Krievijas agresijas sākuma pret Ukrainu 2014. gadā, izraisot neizbēgamu pretreakciju – kustību par Ukrainas pareizticīgās baznīcas aiziešanu no Maskavas Patriarhāta pakļautības, kļūstot par patstāvīgu jeb autokefālu baznīcu, līdzīgi pareizticīgajām baznīcām Balkānu, Centrāleiropas un Aizkaukāza valstīs. No Maskavas viedokļa autokefāliju Ukrainas pareizticīgajai baznīcai var piešķirt tikai Krievijas pareizticīgā baznīca kā tās līdzšinējā „mātes baznīca”. Taču Konstantinopoles patriarhāts, kurš tiek uzskatīts par augstāko autoritāti jeb „pirmo starp līdzīgiem” pareizticīgajā pasaulē, deklarēja, ka 17. gs. notikusī Ukrainas pareizticīgās baznīcas pakļaušana Maskavas Patriarhātam nav atbildusi kanoniskajiem principiem. Attiecīgi Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs  2018. gadā piešķīra Ukrainas pareizticīgajai baznīcai autokefālijas statusu. Par atbildi Krievijas pareizticīgās baznīcas Sinode pieņēma lēmumu par eiharistiskās saziņas pārtraukšanu ar Konstantinopoles patriarhātu, kas nozīmē ne vien jebkādas sadarbības pārtraukšanu, bet arī liegumu ikvienam Krievijas pareizticīgajam saņemt svēto vakarēdienu, tikt kristītam vai laulātam Konstantinopoles patriarhāta pakļautībā esošajās baznīcās. Kopš tā laika līdzīga attiecību pārtraukšana notikusi arī ar tām baznīcām, kuras atzinušas autokefālo Ukrainas pareizticīgo baznīcu, proti – ar Aleksandrijas patriarhātu un Grieķijas un Kipras autokefālās baznīcas. Var piebilst, ka līdzīga situācija bija 1996. gadā, kad Konstantinopoles patriarhāts atjaunoja savas autonomās baznīcas statusu Igaunijas Apustuliskajai pareizticīgajai baznīcai. Toreiz attiecības starp Konstantinopoli un Maskavu gan tika atjaunotas pēc trīs mēnešiem, taču Igaunijā kopš tā laika pastāv divas viena otru neatzīstošas pareizticīgās baznīcas. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Atklājot seno sajūtu festivālu "Vivat Curlandia!", 9. jūlijā pulksten 14 Bauskas pilī uzstāsies izcilais viduslaiku mūzikas ansamblis "Ex Silentio" no Grieķijas. Latvijā tas viesosies pirmoreiz.  Koncerta programmā "Viduslaiku noriets: franču tradīcijas un Vidusjūras galmi" ansamblis koncentrējas uz bagātīgo laicīgās franču mūzikas repertuāru laikā starp "Ars Nova" un uzplaukstošo franku-flāmu skolas stilu, veidojot tiltu starp 14. un 15. gadsimta mūziku. "Vai spējam iedomāties šos laikus? Visapkārt risinājās dažādi kari, tika piedzīvota vilšanās, pie kam arī kristīgā morāle bija ļoti augsta, tālab dzeja un mūzika galminiekiem piedāvāja iespēju aizbēgt no apkārtējās realitātes, pārceļoties cita veida garīguma jeb sapņojuma pasaulē," zīmīgās vēstures detaļas atgādina ansambļa dibinātājs un vadītājs Dimitris Kounturass, kurš pats ansamblī spēlē blokflautu un traversflautu. Inga Žilinska: Vai varu lūgt jūs tuvāk iepazīstināt ar savu ansambli "Ex Silentio"? Dimitris Kounturass: Vispirms vēlos teikt, ka esmu ļoti priecīgs pirmo reizi uzstāties Latvijā un pateicīgs Mārim Kupčam un Laurai Šarovai par aicinājumu muzicēt festivālā "Vivat Curlandia!" Ansamblim "Ex Silentio" šobrīd rit jau piecpadsmitā sezona, un tas ir viens no nedaudzajiem grieķu senās mūzikas kolektīviem jeb perioda ansambļiem, kas atskaņojumā izmanto senos mūzikas instrumentus. Mēs koncentrējamies arī uz vēlīno viduslaiku un renesanses mūziku, iekļaujam programmās baroka laika darbus, kā arī interesējamies un pētām tradīcijas, kas tā vai citādi saistītas ar Vidusjūras reģionu. Piemēram, grieķiem neraksturīgo ladino – ebreju/sefardu mūziku (viņi apdzīvoja Vidusjūras reģionus) vai arī vēlīno viduslaiku un renesanses galma mūziku no senās Kipras; interesējamies arī par franču polifoniju un grieķu trubadūru muzicēšanas prasmēm. Vienā vārdā aptverot – pētām radniecīgo starp Austrumu un Rietumu kultūrām. Šo piecpadsmit gadu laikā esam viesojušies dažādos mūzikas festivālos Eiropā un arī Izraēlā. Mūsu sastāvs pamatā ir vokālinstrumentāls, pie kam mūziķu skaits pēc repertuāra vajadzības svārstās no četriem līdz astoņiem. Kas slēpjas zem nosaukuma "Ex Silentio"? Tas ir atvasināts no retorikas un nozīmē klusā jeb bezvārdu vienošanās starp diviem. Mūsuprāt, tā ir jauka atsauce arī uz mūziku – domājot par mūzikas un klusuma attiecībām. Šī retorika izriet no latīņu runas retorikas, taču, kā mēs zinām, vēlāk pāriet arī mūzikā. Kāda mūzika jūsu ansambļa sniegumā skanēs Bauskā? Programma, kas skanēs Bauskā, man ir ļoti tuva. Tajā iekļauti vēlīnā "Ars Nova" perioda darbi, pamatā – Gijoma de Mašo, Gijoma di Faī un viņu laikabiedru mūzika no kvatrečento perioda jeb agrīnās renesanses 15. gadsimta sākumā, kas cieši saistīta ar Austrumvidusjūras reģiona galma mūziku. Tā būs reti dzirdēta polifonija, kas tika kultivēta, radīta un atskaņota tādos galmos kā Nikozī Kiprā un Tsalonikos, Grieķijā, vai arī tāda mūsdienu izpratnē universāla komponista kā Gijoma De Mašo darbi, kuru vidū – to varbūt zina tikai retais – atrodamas arī tādas partitūras, kas tika komponētas Kipras galma vajadzībām. Te apvienojas Kipras galma polifoniskā tradīcija ar franču vēlīno viduslaiku polifonijas tematiku. No instrumentārija koncertā skanēs viduslaiku arfa un viduslaiku vijole, kā arī flautas un blokflautas, un protams, arī balss. Spēlēsim šo mūziku uz tādiem instrumentiem, kādus lietoja 15. gadsimta sākumā. Un, ja runājam plašāk tieši par flautām, tad strādājot kopā ar instrumentu meistaru, mums izdevās izveidot ļoti interesantu flautas kopiju, kāda tā varēja būt šajos austrumu galmos 15. gadsimtā,  savukārt viduslaiku arfas un flautas kopijas darinātas pie šī perioda instrumentu meistaru lietpratējiem. Pēc dažādiem pētījumiem zināms, ka, piemēram, Gijoms de Mašo gandrīz vienmēr izmantoja vijoli un arfu kā pamatinstrumentus, lai pavadītu cilvēka balsi. Tātad mēs šo mūziku piedāvāsim tādā skanējumā, kāds, ļoti iespējams, atbilst 15. gadsimta sākuma oriģinālam, akcentējot vēlīno viduslaiku franču polifonijas tradīciju un paraugoties uz šīs tradīcijas izpratni Austrumuvidusjūras piekrastes reģionos. Vai šajā franču komponistu rakstītajā mūzikā saklausāma arī kāda austrumnieciska intonācija, īpaša ornamentācija, vai arī tā ir tipiska franču galma mūzika, kādu to vēlāk zinām, piemēram, Lullī daiļradē? Ļoti labs un sarežģīts jautājums, uz kuru arī mēs pamatā meklējam atbildes. Pirmajā brīdī es atbildētu – ne sevišķi daudz. Bet, piemēram, Kipras galma garīgajā mūzikā skaidri samanāmas Bizantijas ortodoksālās mūzikas lokālās īpatnības. Taču mūsu spēles stilam un idejām, ko cenšamies paust caur savu interpretāciju, gan piemīt bagātīga ornamentācija un improvizācijas smarža. Tieši tādēļ savās programmās vienmēr cenšamies apvienot gan austrumu, gan rietumu Vidusjūras mūziku. Šoreiz, jūlijā, tā būs tikai franču polifonija, taču tai ļoti piedien krāsa, ko varētu dēvēt par orientālo vai austrumniecisko gotiku. Ja tā būs franču mūzika, vai klātesošs būs arī dejas elements un kādas horeogrāfiskas izpausmes uz skatuves? Nē, deju šoreiz nebūs, piedāvāsim tīru kamermūzikas repertuāru. Bet, piemēram, Mašo komponēto virelē, kas ir ļoti populāra vēlīno viduslaiku dzejas forma, parasti dejoja gan. Tam apstiprinājumu redzam arī Mašo manuskriptā – taču mēs šoreiz nepiedāvāsim dejas elementus savā interpretācijā. Vai programmai ir arī kāds vienojošs tematisms? Tā ir mīlestības dzeja, teiksim tā – daiļrunīgās mīlestības ideja vēlīnajos viduslaikos, kurā galvenais varonis ilgojas pēc mīļotās. Atbildēt vai neatbildēt šai mīlestībai – tā ir sievietes izvēle.  Šī ideja caurvij visu 15. gadsimtu – tamdēļ arī mūsu programmas nosaukumu esam atvasinājuši no tās. Šāda dzeja un mūzika, kā to šodien spējam uztvert caur franku-flāmu tradīciju, pamatā eksistēja tikai galmos, tā pārstāvēja laicīgos žanrus, bet caur šo mūziku un dzeju bija iespēja aizbēgt jeb pārcelties citā – mākslinieciski izsmalcinātākā pasaulē. Vai spējam iedomāties šos laikus? Visapkārt risinājās dažādi kari, piedzīvota vilšanās, pie kam arī kristīgā morāle bija ļoti augsta, tālab dzeja un mūzika galminiekiem piedāvāja iespēju aizbēgt no apkārtējās realitātes, pārceļoties cita veida garīguma jeb sapņojuma pasaulē. Turklāt tā bija ļoti izsmalcināta mūzika – pamatā trīsbalsīgi vai divbalsīgi šansoni, kas tika adresēti zinātājiem – izmeklētai nelielai publikai. Tieši tāda bija vēlīno viduslaiku atmosfēra. Vai savu muzikālo izglītību jūs pats sākāt ar senās mūzikas repertuāru vai arī vispirms ieguvāt klasisku akadēmisku izglītību? Par laimi, manu izglītības ceļu ir vadījis mans instruments – blokflauta un traversflauta, tamdēļ vispirms iepazinos ar pirmsklasicisma repertuāru. Spēlēt senos instrumentus Grieķijā nebija visai populāri, bet, pateicoties savai instrumenta izvēlei, jau visai drīz biju cieši saistīts ar seno mūziku un mani nekad nav īpaši interesējis klasicisma simfoniskais repertuārs vai romantisms. Kad man bija deviņpadsmit, devos uz Holandi, kur Utrehtā uzsāku senās mūzikas studijas, kuras vēlāk turpināju Milānā, Trosingenā un Vīnē. Vai Grieķijā šodien ir iespēja studēt blokflautu un studēt seno – pirmsklasicisma laika mūziku? Tāda iespēja radusies pavisam nesen – pēdējos desmit, piecpadsmit gados, pie kam interese augusi tikai par baroka laiku, ne senāku periodu. Manā studiju laikā šādas iespējas nebija nemaz, tamdēļ studēju citur, bet šodien esmu priecīgs mācīt seno mūziku Atēnu konservatorijā, kā arī esmu profesors Korfu universitātē – abās augstskolās atvērta pavisam neliela senās mūzikas katedra, kurā ir iespēja apgūt klavesīnu, flautas, kā arī mācīties baroka vokālu un apgūt ansambļa prasmes. Tas ir pats sākums. Pēdējos piecpadsmit gadus mums ir arī savs baroka orķestris, kas koncertē Grieķijā un tās apkārtnē, iestudējot tieši baroka operas. Interese ir neliela, bet tā arvien aug plašumā. Vai visi "Ex Silentio" mūziķi ir no Grieķijas? Jā, šis ir grieķu ansamblis, visi esam dzimuši Grieķijā. Ir kolēģi, kas rezidē divās valstīs – piemēram, mūsu arfiste jau vairākus gadus dzīvo Milānā, bet ir citi, kas rezidē ārvalstīs.  

Turcija vēlējās izraidīt desmit vēstniekus. Apvērsums Sudānā. Eiropas Savienības - Baltkrievijas robežas stiprināšana. Notikumus pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns, politologs Veiko Spolītis un Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (Nacionālā apvienība). Erdogans apdomājas Turcijas prezidenta Radžipa Tajjipa Erdogana sestdienas paziņojums par apņemšanos izraidīt no valsts desmit ārvalstu vēstniekus solīja nopietnāko krīzi attiecībās starp Ankaru un vairākiem tās nozīmīgākajiem starptautiskajiem partneriem. Potenciāli izraidāmo sarakstā bija ASV, Kanādas, Vācijas, Francijas, Nīderlandes, Dānijas, Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas un Jaunzēlandes diplomātisko misiju vadītāji. Turcijas līdera dusmu iemesls bija minēto vēstniecību kopīgs aicinājums Ankarai pildīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu un atbrīvot no ieslodzījuma prominento uzņēmēju un filantropu Osmanu Kavalu, kurš jau piekto gadu atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Viņam sākotnēji izvirzītās apsūdzības par t.s. Gezi parka protestu organizēšanu 2013. gadā tika atzītas par nepamatotām, taču tūdaļ pēc tam Kavala tika apsūdzēts dalībā 2016. gada valsts apvērsuma mēģinājumā. Prezidenta Erdoana attieksme pret visu, kas saistās ar šiem notikumiem, allaž bijusi ļoti saasināta, tomēr piesolījums izraidīt vairāku nozīmīgāko NATO alianses partneru vēstniekus bija kas negaidīts. Turcijas lira, kas pēdējā gada laikā pandēmijas izraisīto ekonomisko problēmu dēļ jau zaudējusi apmēram piektdaļu vērtības, nekavējoties nokritās līdz rekordzemam kursa līmenim. Tomēr pirmdien Ankara, tā sacīt, ieslēdza atpakaļgaitu, paziņojot, ka ņēmusi vērā attiecīgo misiju pausto apņemšanos turpmāk ievērot diplomātiskā statusa prasības un neiejaukties Turcijas iekšējās lietās. Ar to, acīmredzot, domāti vairāku diplomātisko misiju “Twitter” paziņojumi, ka tās ievēro neiejukšanās principus, lai gan šais paziņojumos nekas nav teikts par prezidenta Erdoana nepatiku izraisījušā paziņojuma atsaukšanu. Attiecību saasinājums, kas draudēja ar nopietnāko krīzi Turcijas un tās nozīmīgāko NATO partneru attiecībās pēdējo pārdesmit gadu laikā, šķiet novērsts, tomēr notikušais nepārprotami iesitis vēl vienu plaisu šais attiecībās. Vai Eiropai jāmaksā par dzeloņdrātīm? „Dzeloņstieples un mūrus mēs nefinansēsim,” – šādu Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas izteikumu kopš piektdienas citē pasaules mediji. Tā Eiropas Savienības izpildstruktūras vadītāja reaģējusi uz vairāku dalībvalstu rosinājumu iesaistīties infrastruktūras izbūvē uz savienības ārējās robežas, palīdzot apturēt migrācijas plūsmu, kas pēdējā gada laikā saistāma pirmām kārtām ar Baltkrievijas diktatora Lukašenko organizēto patvēruma meklētāju transportēšanu no Āzijas un Āfrikas valstīm uz Polijas, Lietuvas un Latvijas robežu. 7. oktobrī izplatītā vēstulē divpadsmit dalībvalstu ministri, kuru kompetencē ietilpst robežapsardzība, aicinājuši nekavējoties veikt virkni pasākumu savienības līmenī, lai stiprinātu tās ārējo robežu, t.sk. finansēt fizisku barjeru izbūvi. Vēstuli parakstījuši Austrijas, Bulgārijas, Čehijas, Dānijas, Grieķijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Slovākijas un Ungārijas ministri. Urzulas fon der Leienas paziņojums izskanēja Eiropas Padomes samita noslēgumā. Migrācija bija viens no šī samita dienaskārtības jautājumiem, un vienota pozīcija par konkrētajiem risinājumiem tā arī netika panākta, daudzu dalībvalstu līderiem acīmredzami vairoties no, viņuprāt, pārlieku drakoniskiem soļiem pret robežu pārkāpjošajiem patvēruma meklētājiem. Tomēr Urzulas fon der Leienas paustais, ka Eiropas Komisija un Eiroparlaments ir vienoti nostājā „nefinansēt dzeloņstieples”, šķiet, gluži neatbilst patiesībai. Vispamanāmākais šai sakarā ir vācu Eiroparlamenta deputāta, Tautas partijas frakcijas vadītāja Manfrēda Vēbera vakar paustais viņa Twitter kontā. „Mēs nesaprotam, kāpēc Eiropas Savienība nevar finansēt žogu uz Baltkrievijas robežas. Notiek hibrīdkarš, mēs nedrīkstam būt naivi. Lietuva, Latvija un citi ir pelnījuši mūsu pilnīgu atbalstu, ieskaitot fondus fiziskai robežai, ja nepieciešams.” Sudāna – atkritiens autoritārismā Kopš neatkarības iegūšanas 1956. gadā Sudāna piedzīvojusi vairākus militārus apvērsumus un lielāko daļu šī perioda pavadījusi militāru diktatūru varā. Pēdējais no šiem periodiem sākās 1989. gadā, kad pēc militāra puča par valsts galvu kļuva pulkvedis Omārs al-Bašīrs, kurš sabija pie varas veselus 30 gadus. Viņa vadītā hunta tā arī nespēja atrisināt valsti plosošos iekšējos konfliktus, kuru pamatā ir pretstāve starp Sudānas ziemeļu un centrālo rajonu arābu iedzīvotājiem un nearābu grupām valsts dienvidos un rietumu un austrumu pierobežā. Asiņains pilsoņu karš dienvidos risinājās līdz 2005. gadam, un tā rezultātā 2011. gadā no Sudānas atdalījās apmēram trešdaļa teritorijas, izveidojot Dienvidsudānas valsti. Konflikts turpinās valsts rietumos – etniski jauktajā Darfuras reģionā, kā arī vairākos citos pierobežas rajonos. Režīma un tā atbalstīto arābu kaujinieku rīcība Darfuras konfliktā sagādājusi al-Bašīram Starptautiskās krimināltiesas apsūdzības genocīdā. Galu galā 2019. gadā, valstī izvēršoties plašiem protestiem, diktatoru gāza cita virsnieku grupa. Varu pārņēma Pārejas militārā padome, kas vienojās ar opozīcijas koalīciju, dēvētu par Brīvības un Pārmaiņu spēkiem, par pakāpenisku pāreju uz demokrātisku valsts iekārtu, kam jānoslēdzas 2024. gadā. Tika izveidots pārejas augstākais pārvaldes orgāns – Sudānas Suverenitātes padome, kurā ietilpa kā militāristi, tā civilie politiķi. Ziņas, kas pienāca no Hartumas 25. oktobrī liek domāt par trauslā demokratizācijas procesa pārtraukšanu vai vismaz apstādināšanu. Varu valstī ir pārņēmis līdzšinējais Suverenitātes padomes priekšsēdētājs, ģenerālis Abdels Fatahs al Burhans. Tūlīt pēc apvērsuma arestēti pieci civilās valdības ministri, un arī līdzšinējais premjerministrs Abdalla Hamdohs tiek turēts mājas arestā. Valstī izsludināts ārkārtas stāvoklis, armija bloķējusi transporta maģistrāles, bieži tiek pārtraukti interneta un telefona sakari. Ģenerālis Burhans gan apgalvojis, ka pārejas periods turpināšoties un 2023. gada jūlijā paredzētās vēlēšanas notikšot, kā plānots. Tomēr Sudānas iedzīvotāji nav gatavi samierināties ar militāristu atgriešanos pie varas, un Hartumā un citur turpinās plaši ielu protesti. Militāristi to izklīdināšanai lietojuši ne vien asaru gāzi, bet arī kaujas munīciju, vismaz 10 cilvēkus nogalinot un apmēram 140 ievainojot. Sagatavoja Eduards Liniņš

Viešųjų pirkimų tarnyba įpareigojo susisiekimo ministrui Jaroslavui Narkevičiui pavaldžią Vidaus vandenų kelių direkciją nutraukti viešojo pirkimo konkursą ir suskaidyti jį į mažesnius pirkimus, tam, kad jame galėtų dalyvauti smulkiosios ir vidutinės įmonės. Ginčas tebesitęsia teisme, tačiau per tą laiką Vidaus vandenų direkcija paskelbė naują konkursą ir išrinko nugalėtoją. Į viešųjų pirkimų rekomendacijas skaidyti darbų pirkimo konkursą neatsižvelgta, jame dalyvavo viena įmonė, ji ir laimėjo. Konkurso vertė 28 milijonai eurų.Nuo vakar vakaro iki šio ryto dėl pertvarkų Registrų centre nebuvo galima užsiregistruoti į mobiliuosius punktus. Kaip sekasi mobiliuosiuose punktuose dirbantiems medikams ir karštajai koronaviruso linijai. Pokalbis su Marijampolės mobiliojo punkto darbuotoja, pirminės sveikatos priežiūros centro slaugytoja Irena Moliušiene.LRT tyrimų skyriaus duomenimis, Sveikatos apsaugos ministerija karantino pradžioje nurodė įsigyti nuotolinius mokymus medikams iš privačios įmonės dvidešimt keturis kartus brangiau nei mokėjo universitetams.Koronavirusu šiuo metu yra užsikrėtę per 30-imt policijos pareigūnų, dar apie 80-imt izoliavosi. Vidaus reikalų ministrės teigimu, blogiausia padėtis yra Šiaulių apskrityje, kur pradėjo dirbti ir kitų apskričių pareigūnai. Pasak Ritos Tamašunienės, siekiant išvengti viruso plitimo, komisariatuose imtasi papildomų priemonių, mažinamas tarpusavio kontaktų skaičius.Europos Sąjunga nusprendė, kad nuo kitų metų pradžios turėjusių brangti niekučių iš Kinijos kainos elektroninėse parduotuvėse kol kas nesikeis. Šiuo metu prekėms iš trečiųjų šalių, kurių vertė neviršija 22-jų eurų, nėra taikomas pridėtinės vertės mokestis. Europa, atsižvelgusi į prekybininkų skundus dėl nesąžiningos konkurencijos, buvo nusprendusi šią lengvatą panaikinti nuo sausio, tačiau dėl pandemijos terminas buvo nukeltas pusmečiui.Prezidento vyriausioji patarėja Asta Skaisgirytė sako, kad besikeičianti padėtis prie Kipro teikia vilčių, jog šiandien prasidedančioje Europos Vadovų Taryboje valstybių lyderiams pavyks susitarti dėl europinių sankcijų Baltarusijai. Kipras, dėl įtemptų santykių su Turkija, yra vienintelė sankcijoms nepritarianti valstybė.Savaitės komentaro autorius–„Verslo žinių“ apžvalgininkas Ramūnas Terleckas.Ved. Edvardas Kubilius

Sporta raidījumā Piespēle šoreiz rezumējam Latvijas volejbola izlases pagājušajā nedēļā izcīnīto vēsturisko ceļazīmi uz Eiropas čempionāta finālturnīru. To volejbolisti paveikuši pirmo reizi 25 gadu laikā. Ieklausīsimies, kā komanda tika sagaidīta mājās no Kipras – ar uzvaras fanfarām, šampanieti un ziediem. Paveikto sarunā ar Latvijas Radio vērtē izlases spēlētāji Atvars Ozoliņš un Ingars Ivanovs. Dodamies ciemos arī pie Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Jāņa Buka un lūkojam noskaidrot, kā komanda tiks gatavota gaidāmajam finālturnīram.

Avo Kēla vadītā Latvijas vīriešu volejbola piektdien   izlidos uz Kipru, lai  Nikozijā no 30. augusta līdz 6. septembrim piedalītos Eiropas čempionāta atlases turnīrā. Par ceļazīmi uz finālu, bez Latvijas un mājinieces Kipras cīnīsies arī  Spānija un Moldova. Latvijas volejbola izlases diagonālais uzbrucējs 29 gadus vecais un 2 metrus un 4 cm garais Hermans Egleskalns šosezon atkal spēlēs Grieķijas titulētākajā komandā Pirejas Olympiacos, atgriežotiess pēc četrām Francijā pavadītām sezonām. Maijā viņš  bija pieteicies Dienvidkorejas līgas ārzemnieku draftam, taču  nebija septiņu izraudzīto volejbolistu vidū. Viens no Igaunijas volejbola speciālista Avo Kēla palīgiem Latvijas vīriešu volejbola izlasē ir trenerus Boriss Kolčins, kuram jau iepriekš bijusi pieredze darbā ar Kēlu. Kā spēlētājs Kolčins savulaik kļuvis par pasaules un Eiropas junioru čempionu PSRS izlases sastāvā, kā arī uzvarēja PSRS čempionātā ar "Radiotehniķa" komandu un PSRS Tautu spartakiādē Latvijas izlases rindās. Kolčins iepriekš vairākas sezonas strādāja Latvijā, trenēdams Latvijas junioru izlasi un piedaloties Latvijas vīriešu izlases (laikā, kad galvenā trenera pienākumus pildīja Raimonds Vilde) un kluba „ASK/Kuldīga” darbā. Aizvadītajā sezonā viņš bija Belgorodas Belogorie galvenais treneris. Iepriekš kā treneris vairākkārt izcīnījis Krievijas čempionāta godalgas. Ar Kēlu abi veiksmīgi sastrādājušies Igaunijas izlasē, sekmējot valstsvienības iekļūšanu Eiropas čempionāta finālturnīrā, nu spēki atkal apvienoti, lai līdzīgu mērķi sasniegtu ar Latvijas izlasi. Šovasar ar meistarību un stabilitāti pārsteidza šķēpmetējs Gatis Čakšs. 25 gadus vecais un 183 cm garais vieglatlēts savu personisko rekordu laboja Prezidenta balvu izcīņā" - 84,56 metri.

Net 15 šalių šią savaitę paskalbė savo 2020 m. „Eurovizines“ dainas, tad šios savaitės podcasto epizode jas visas ir aptarėme. Graikija (0:40), Rumunija (4:40), Serbija (10:08), Sakartvelas (13:00), Nyderlandai (18:40), Izraelis (24:07), Austrija (31:06), Šveicarija (34:00), Airija (38:30), Kipras (41:38), Bulgarija (44:05), Švedija (48:55), Suomija (56:05), Portugalija ir Danija (01:01:25). Nuorodas į visas šias dainas rasite paspaudę čia: https://eurodiena.lt/eurovizija-2020-dalyviai-dainos-informacija/

Architektūros [pokalbių] fondas pradeda 25 savo ciklą „GRAŽU/NEGRAŽU“ ir kviečia diskutuoti apie architektūros kritikos svarbą architektūros laukui ir visuomenei. Pokalbis su ciklo kuratoriais Dalia Čiupailaitė-Višnevska ir Matu Šiupšinsku.Parodoje „Tapyba upe“ menininkai Ieva Tulaitė ir Kipras Černiauskas eksponuoja kelionėje po Lietuvą upėmis nutapytus darbus. Menininkus kalbina Birutė Rutkauskaitė. Dienraščių kultūros puslapių apžvalga.Socialinių mokslų daktarės Irenos Alperytės komentaras.Scenos meno kritikų asociacija kartu su Lietuvos kompozitorių sąjungos muzikologų sekcija, Lietuvos muzikų sąjunga ir Kinematografininkų sąjungos Kino kritikų gildija išplatino kreipimąsi į žiniasklaidos redakcijas ir joms finansavimą skiriančias bei už jį atsakingas institucijas, norėdamos atkreipti dėmesį į meno kritiko profesiją ir reikalaudamos pokyčių – daugiau pagarbos bei visapusiško įvertinimo. Ar realu pasiekti užsibrėžtus tikslus? Kokią meno kritiką turime kultūrinėje žiniasklaidoje ir ar kritikų gaunamas neadekvačiu vadinamas atlygis visais atvejais yra neteisingas? Ved. Austėja Kuskienė.

Studijā notikumus pasaulē komentē RSU profesors Andris Sprūds un politologs Veiko Spolītis. Kipras problēma Kipras problēmas saknes meklējamas vairākus gadsimtus senā vēsturē. Osmaņu impērijas varas periodā, kas sākās 16. gadsimtā un turpinājās līdz 1878. gadam, salā, līdztekus grieķu valodā runājošajiem pamatiedzīvotājiem, izveidojās turku minoritāte. Kad 1960. gadā Kipra ieguva neatkarību no Lielbritānijas, grieķu kiprieši veidoja apmēram 77%, savukārt turku kiprieši – apmēram 18% no iedzīvotājiem. Pie tam grieķu kopienā bija spēcīgs atbalsts Kipras pievienošanai Grieķijai, kas, protams, nebija pieņemami turku minoritātei. Sākotnējais Kipras valstiskuma modelis, kas piešķīra abām kopienām noteiktas kvotas valsts varā un drošības struktūrās, izrādījās dzīvotnespējīgs. Jau pirmajos valsts pastāvēšanas gados starpetniskais konflikts pārauga bruņotā cīņā, kurā iesaistījās gan grieķu un turku kopienām piederīgie policijas spēku pārstāvji, gan paramilitāri grupējumi, kas nereti izmantoja terora taktiku. Rezultātā jau 60. gadu beigās sala, kur līdz tam grieķu un turku izcelsmes kiprieši daudzviet bija dzīvojuši līdzās, izrādījās lielā mērā sadalīta etniskos anklāvos, no kuriem bija aizbēguši vai padzīti attiecīgajai kopienai nepiederīgie. Jau kopš 1964. gada Kiprā tika izvietoti ANO miera uzturētāji. Situācija pasliktinājās 1967. gadā, kad varu Grieķijā sagrāba militāra hunta. 1974. gada jūlijā Atēnu huntas atbalstītā Kipras Nacionālā gvarde apvērsumā gāza republikas prezidentu arhibīskapu Makāriju III. Sekoja Turcijas armijas iebrukums Kiprā, nepilna mēneša laikā okupējot apmēram 40% salas teritorijas. Līdz pat 160 000 grieķu nācās pamest Turcijas okupēto Kipras ziemeļaustrumu daļu, kur izveidojās de facto neatkarīgā Ziemeļkipras turku republika. Apmēram 51 000 turku iedzīvotāju savukārt bija spiesti atstāt salas grieķu daļu. 1983. gadā Ziemeļkipras turku republika pasludināja savu neatkarību, taču to atzīst vienīgi Turcija, un no starptautisko tiesību viedokļa visa Kipra joprojām ir Kipras Republikas suverēna teritorija. Jau drīz pēc salas sadalīšanas iesākās sarunas par iespējamo konflikta noregulēšanu un salas atkalapvienošanu, kurās kopš 90. gadu otrās puses nozīmīga loma ir Eiropas Savienībai, kurai Kipras Republika pievienojās 2004. gadā. Tomēr par spīti daudzkārtējiem apliecinājumiem par vēlmi atjaunot vienotu Kipras valsti, abpusēji pieņemamu risinājumu tā arī nav izdevies panākt.   Turcija iespējamo sankciju ēnā Kopš dažām dienām Turcija ir sākusi saņemt no Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas S-400 komponentus. Šis ieroču piegādes līgums, kura kopvērtība tiek lēsta uz 2,5 miljardiem dolāru, kļuvis par jaunu spriedzes avotu Turcijas un Savienoto Valstu attiecībās. Turcija, būdama nozīmīga NATO dalībvalsts, nolēmusi iepirkt bruņojumu no Krievijas, kas pēdējos gados atkal tiek uzlūkota kā bloka potenciālais pretinieks. Pie tam Krievija ir viena no valstīm, uz kurām attiecas Savienot Valstu 2017. gadā pieņemtais likums „Par pretdarbību ar sankcijām Amerikas ienaidniekiem”. Sankcijas pirmām kārtām varētu skart aizsardzības jomu, tai skaitā - apturot Turcijas dalību jaunākās paaudzes iznīcinātāju F-35 rāžošanā un izmantošanā. Vēl smagākas sekas varētu būt sankcijām finanšu jomā, dodot jaunu triecienu Turcijas lirai, kas gada laikā jau zaudējusi apmēram 30% vērtības pret ASV dolāru. Turcijas prezidents Radžeps Tajjips Erdogans pēc tikšanās ar prezidentu Trampu G20 samita laikā Osakā gan izteicis cerību, ka Savienoto Valstu līderis sankcijas pret Turciju S-400 sakarā atcelšot vai vismaz atlikšot. Tikām pirmdien Eiropas Savienības ārlietu ministru apspriedē Briselē nolemts vērst sankcijas pret Ankaru sakarā ar Turcijas darbībām Kipras teritoriālajos ūdeņos. Turcija uzsākusi naftas un gāzes iegulu apgūšanu pie pašpasludinātās Ziemeļkipras turku republikas krastiem, tā pārkāpjot Kipras Republikas suverenitāti.   Jaunā Eiropas Komisijas prezidente Otrdien Eiropas Parlaments ievēlēja nākamo Eiropas Komisijas prezidenti – Vācijas Kristīgo demokrātu apvienības pārstāvi Urzulu fon der Leieni. Viņa ir pirmā sieviete šai amatā un otrā Vācijas pārstāve pēc Valtera Hallšteina, kurš bija Komisijas prezidents no tās izveidošanas 1958. gadā līdz 1967. gadam. Fon der Leiene dzimusi 1958. gadā Briselē, augsta ranga Eiropas Savienības ierēdņa Ernsta Albrehta ģimenē. Aktīvu politisko darbību viņa uzsāka 40 gadu vecumā, līdz tam veltījusi sevi karjerai medicīnā un ģimenei – viņa ir septiņu bērnu māte. 2003. gadā Urzula fon der Leiene tika ievēlēta Lejassaksijas parlamentā un kļuva šīs federālās zemes valdības locekli. 2005. gadā viņa ieņēma ģimenes un jaunatnes lietu ministres amatu pirmajā Angelas Merkeles kabinetā. Sekoja darba un sociālo lietu ministres portfelis nākamajā Merkeles valdībā, visbeidzot – Vācijas Aizsardzības ministrijas vadība kopš 2013. gada. Urzulas fon der Leienes kandidatūru atbalstīja 383 Eiroparlamenta locekļi no 747, par deviņām balsīm pārsniedzot ievēlēšanai nepieciešamo minimumu. Līdz ar Eiroparlamenta jaunais sastāvs nav uzskatījis par sev saistošu iepriekšējā pausto apņemšanos ievēlēt tikai kādu no partiju grupu izvirzītajiem vadošajiem kandidātiem.

Ar līksmu iepazīšanās tūri Vecrīgā 9. jūlija pievakarē tiks ieskandināts IX Starptautiskais tautas deju festivāls “Sudmaliņas”. Līdz 14. jūlijam festivāla koncertos Rīgā, Kuldīgā, Siguldā un Liepājā uzstāsies tautas deju grupas no Bulgārijas, Čīles, Indijas, Indonēzijas, Igaunijas, Kipras, Krievijas, Polijas, Serbijas, Ukrainas un Latvijas. Gaidot Starptautisko tautas deju festivālu „Sudmaliņas”, tiekamies ar „Sudmaliņu” projekta vadītāju Guntu Skuju, atklāšanas koncerta māksliniecisko vadītāju Dagmāru Bārbali un koncertu režisoru Jāni Siliņu. Festivāla mērķis ir pulcēt kopā Latvijas un dažādu pasaules valstu dejotājus, kas radoši pēta, iepazīst un pārmanto tautas dejas tradīcijas. Par “Sudmaliņu” programmas centrālo tematisko asi izraudzīts skaitlis “deviņi”, kas latviešu tautai vienmēr bijis maģisks.  Otrdien, 9. jūlijā, plkst. 20 festivāla "Sudmaliņas" dalībnieki ieskandinās svētkus Rīgā – Doma laukumā un Brīvības laukumā – iepazīšanās tūrē "Labāk deviņi draugi...". Katra deju grupa uzstāsies ar nelielu priekšnesumu abās norises vietās. Trešdien, 10. jūlijā, plkst. 20 Dzegužkalna estrādē, Rīgā notiks “Sudmaliņu” atklāšanas koncerts “Aiz deviņām jūrām, aiz deviņiem kalniem”. Ceturtdien, 11. jūlijā, plkst. 17 VEF Kultūras pilī, Rīgā norisināsies konkurss “Deviņvīru spēks”. Ar diviem savas tautas horeogrāfiskajā un muzikālajā mantojumā balstītiem priekšnesumiem tajā piedalīsies tautas deju grupas no Bulgārijas, Čīles, Indonēzijas, Igaunijas, Kipras, Krievijas, Latvijas, Polijas, Serbijas un Ukrainas. Piektdiena, 12. jūlijs, sāksies ar “Sudmaliņu” tradicionālajiem labdarības koncertiem Rīgas Sociālās aprūpes centrā “Mežciems”, rezidencē “Dzintara melodija”, Rīgā un Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari”, Jūrmalā. Plkst. 18 Vērmanes dārza estrādē notiks koncerts "Trejdeviņas saules lēca”, kurā ansambļi izdejos īpaši “Sudmaliņām” sagatavotās deju programmas. Sestdien, 13. jūlijā, “Sudmaliņu” spārni griezīsies vienlaikus Kuldīgā un Siguldā. Plkst. 17.30 uz Kuldīgas senā ķieģeļu velvju tilta notiks akcija “Visi dejo “Sudmaliņas””, bet plkst. 18 Kuldīgas pilsētas dārzā — koncerts “Dejot pa deviņi mēmi”. Siguldas pusē “Sudmaliņas” tiks ieskandinātas jau plkst. 12 ar koncertiem Allažos un Morē. Svētki turpināsies Siguldas pilsdrupu estrādē ar novadu dienas koncertu plkst. 18. Svētdien, 14. jūlijā, festivāla izskaņā ceļi vedīs uz Liepāju. Plkst. 18.30 dejotāji dosies Svētku gājienā pa Kūrmājas prospektu līdz laukumam blakus koncertzālei “Lielais Dzintars”, kur plkst. 19 notiks noslēguma koncerts “Noslēpties aiz deviņām atslēgām”.

Spaudos apžvalga. Kalbos valandėlė.Minima Tarptautinė tolerancijos diena. Pasaulinis biologijos konkursas.Orų apžvalga. Triatloninkas Česonis Ernestas ruošiasi dalyvauti 2020 metų Tokijo parolimpinėse žaidynėse.Socialinių tinklų apžvalga.Savaitės komentaras (parengė Raimonda Medeišienė). Medikų atlyginimai (pacientų jų ir šeimos gydytojų santykis).Vardo dienos šventė.Verslo naujienos: Kipras. Ar klaipėdiečiai domisi filosofija?Kultūros renginių anonsai.Pokalbis apie kempininius grybus.Iniciatyvos „Women Go Tech“.

Graikiškojo ir turkiškojo Kipro lyderiai derasi dėl salos suvienijimo. Kokia tikimybė, kad Kipras tikrai susivienys ir kodėl tai gali būti paskutinė galimybė?Praėjus 20-čiai metų po to, kai Didžioji Britanija Honkongą perleido Kinijai, šis miestas buvo laikomas klestinčiu, moderniu miestu, tokiu – kokiais ateityje turėjo tapti kiti Kinijos miestai. Tačiau kodėl šiandien abejojama Honkongo sėkme?

Graikiškojo ir turkiškojo Kipro lyderiai derasi dėl salos suvienijimo. Kokia tikimybė, kad Kipras tikrai susivienys ir kodėl tai gali būti paskutinė galimybė?Praėjus 20-čiai metų po to, kai Didžioji Britanija Honkongą perleido Kinijai, šis miestas buvo laikomas klestinčiu, moderniu miestu, tokiu – kokiais ateityje turėjo tapti kiti Kinijos miestai. Tačiau kodėl šiandien abejojama Honkongo sėkme?

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Eiropas Savienības, Turcijas un Krievijas attiecībām. Analizēsim vienošanās starp Eiropas Savienību un Turciju aspektus un vai 40 gadus ieilgušais Kipras jautājums beidzot būs atrisināts, kā arī vērtējam to, vai Turcija drīzumā stāsies Eiropas Savienības valstu rindās. Viesis studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns. Rubrikā "Viedokļi": Pēc panākumiem Francijas pašvaldību vēlēšanu pirmajā kārtā Marīnas Lepēnas labēji radikālā "Nacionālā fronte" sevi jau dēvē par Francijas lielāko politisko spēku. Taču maz ticams, ka viņa uzvarēs arī 2017. gada prezidenta vēlēšanās. Jau ir teju skaidrs, ka viņa kandidēs, taču iedzīvotājus joprojām uztrauc viņas radikālisms. Sabiedriskās domas aptaujas šobrīd " Nacionālās frontes" kandidātei dod vien aptuveni 30 procentu atbalstu prezidenta vēlēšanās. Tiesa, atbalsts partijai arvien aug un nav skaidrs, kur tam ir gala robeža. Kopš pagājušām reģionālajām vēlēšanām 2010. gadā un prezidenta izvēlēšanas 2012. gadā - atbalsts partijai ir teju trīskāršojies. Taču šodienas Francija ir daudzkārt citāda nekā togad, kad divas vadošās partijas – sociālisti un centriski labējie – bija vienoti cīņā pret Nacionālo Fronti.   ES un Turcijas attiecības: “bēgļu nauda” “Eiropas Savienība un Turcija šādi nav runājušas vismaz 11 gadu,” Briseles žurnālistiem novembra beigās atzina Turcijas premjerministrs Ahmets Davutoglu. Ar Davutoglu kopīgajā preses konferencē Eiropadomes prezidents Donalds Tusks sacīja, ka Eiropas Savienība (ES) un Turcija vienojušās par plānu imigrācijas krīzes risināšanai, un arī par trīs miljardu eiro palīdzības paketi Sīrijas bēgļiem Turcijā. “Mūsu vienošanās paredz skaidru plānu drīzai kārtības atjaunošanai uz mūsu kopīgās robežas. Mēs arī palielināsim mūsu palīdzību Sīrijas bēgļiem Turcijā ar jaunas trīs miljardu eiro bēgļu programmas palīdzību. [..] ES piekritusi atvērt jaunu nodaļu iestigušajās Turcijas sarunās par pievienošanos blokam apmaiņā pret Turcijas sadarbību nelegālo imigrantu plūsmas samazināšanas labā.[..] Vīzu nosacījumi Turcijas pilsoņiem, kas apmeklē ES Šengenas zonu, tiks padarīti vieglāki, sākot ar 2016. gada oktobri,” bilst Tusks. Tāpat Tusks uzsvēra, ka Brisele “vismaz reizi mēnesī rūpīgi uzraudzīs” to, kādu progresu Turcija ir panākusi. Vienošanās tika nodēvēta par vēsturisku, tomēr par sarunu iznākumu izskanēja arī visai kritiski viedokļi, piemēram, tika piesaukta vienošanās fonā esošā dubultmorāle, jo Turcija pēc savas stabules liek dancot ES, kas tagad ir teju bezizejas situācijā. Kopumā šis ir viens no mazajiem, tomēr – soļiem pretim Turcijas iestāšanās ES. To priecīgi atzina Davutoglu: “Mēs vienojāmies, ka turpmāk divas reizes gadā mums būs šādas tikšanās un būs augsta līmeņa sarunas par ekonomisko, enerģētisko un politisko sadarbību, lai padziļinātu mūsu attiecības. Tādā veidā mēs gan veicināsim abpusējo dialogu, gan aktivizēsim Turcijas iestāšanās procesu”.

Judėjimo sutrikimų turintys vaikai džiaugsis keturračiais. Techninės pagalbos neįgaliesiems centro naujoves pristato jo vadovas Kipras Šukys ir Metodinio skyriaus vedėja Dovilė Sabaliauskaitė.Utenos specialiosios mokyklos daugiafunkcio centro direktorius Zenonas Misiūnas ne tik vadovauja įstaigai, bet ir treniruoja parolimpiečius, aukso medalininkus. Pasakoja mokytoja Daiva Survilienė ir globotinis Erikas Gorbul.

Judėjimo sutrikimų turintys vaikai džiaugsis keturračiais. Techninės pagalbos neįgaliesiems centro naujoves pristato jo vadovas Kipras Šukys ir Metodinio skyriaus vedėja Dovilė Sabaliauskaitė.Utenos specialiosios mokyklos daugiafunkcio centro direktorius Zenonas Misiūnas ne tik vadovauja įstaigai, bet ir treniruoja parolimpiečius, aukso medalininkus. Pasakoja mokytoja Daiva Survilienė ir globotinis Erikas Gorbul.