Podcasts about serbija

Sultingi mėsainiai, garuojančios bulvytės ir tiršti pieno kokteiliai. Jau įsivaizduojate tą vaizdą? Tačiau reklamose jo gali nelikti. O kaip tokios reklamos iš tiesų mus veikia? Pokalbis su reklamos agentūros „Not perfect" vadovu Pauliumi Senūta.Taip pat laidoje kalbame apie vienišų vartotojų ekonomiką ir jos naudą. Komentuoja ekonomistė Viktorija Tauraitė.Ir kodėl Serbija gali įsileisti Trumpo verslą?Ved. Mindaugas Aušra ir Jurgita Čeponytė

Šoreiz raidījumā Piespēle dodamies ārpus Doma laukuma studijas, jo viesosimies pie Latvijas vadošā basketbola tiesneša Oļega Latiševa Baltezerā. Tur Latiševs izveidojis unikālu basketbola treniņu centru, kurā jaunieši un arī profesionāļi īpaši var slīpet sava metiena tehniku un precizitāti. Visvairāk laika jaunajā zālē pavada Oļega dēls Tomass, kurš nākotnē plāno studēt ASV. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz traumatologs, ortopēds Valdis Andersons. Nedēļas notikumu topā: Latvijas futbola izlase Pasaules kausa kvalifikācijas mačā Vemblija stadionā ar 0:3 zaudē Anglijai; Latvijas basketbola izlases pretinieki Eiropas čempionāta apakšgrupā Rīgā būs Serbija, Turcija, Čehija, Portugāle un Igaunija; Par jauno Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidentu ievēl Dmitriju Miļkeviču, Latvijas Hokeja federācijas kongress aizrit mierīgi un bez pārsteigumiem; Latvijas atklātā hokeja čempionāta jeb Baltijas līgas fināls bez pārsteigumiem - tur atkal savā starpā spēkosies “Mogo/RSU un “Zemgale”/LBTU, pusfināli parāda līgas zemo līmeni.

Kas čia darosi? Ar dar galima išgelbėti 2025-ųjų „Euroviziją“?Prasidėjus pavasariui aptarkime, ką į Bazelį siunčia Australija, Nyderlandai, Serbija, Danija ir Vokietija. Taip pat pažiūrėsime, kaip atrodys Švedijos ir Portugalijos finalai.Temos: Baigės kantrybė! (0:00); Ginčus sukėlęs Australijos pasirinkimas (6:20); Nyderlalaladai (23:10); Jeronimo Miliaus sugrįžimas – Serbija (33:40); Danija į Bazelį siunčia Liepą??? (41:30); Šimtadieniška Vokietija (56:10); Švediška sauna arba kas duos kovą Mansui? (01:08:55); Puikus finalas Portugalijoje (01:27:05); Blevyzgos apie kitas šalis (01:43:30);

Ne vienā vien valstī pēdējā laikā cilvēki ir izgājuši ielās, paužot savu attieksmi pret valdošo varu un valstī notiekošo. Vācija, Serbija, Gruzija un Slovākija. Vietumis protesti ir devuši kādus rezultātus, vietumis, šķiet, pagaidām nē. Tomēr jebkura neapmierinātība valdošo varu uztrauc. Kāpēc vienā valstī ar protestiem kaut ko var panākt, citā - nē? Raidījumā Divas puslodes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis. Gruzija – nervu un izturības cīņa Partija „Gruzijas sapnis” pirmoreiz nāca pie varas 2012. gadā, toreiz koalīcijas sastāvā un pozicionējot sevi kā kreisi centrisku, proeiropeisku spēku. Kopš 2016. gada tā ir vienīgā valdošā partija ar vairākumu Gruzijas parlamentā un šobrīd kontrolē arī teju visas pašvaldības. Partijas dibinātājs un kādreizējais premjerministrs Bidzina Ivanišvili oficiāli ieņem „Gruzijas sapņa” goda priekšsēdētāja amatu, taču tiek pamatoti uzskatīts par faktisko partijas un lielā mērā arī valsts vadītāju. Pamazām partijas politikā iezīmējās arvien pamanāmāka tendence tuvināt Gruziju Kremlim, kam līdztekus notika varas koncentrēšanas process. Kā spilgts indikators bija t.s. Ārvalstu aģentu likums – attiecīgā Krievijas likumdošanas akta līdzinieks, kuru valdošā partija, par spīti sabiedrības protestiem un valsts prezidentes Salomes Zurabišvili opozīcijai, tomēr izdabūja līdz likuma statusam 2024. gada maijā. Pagājušā gada oktobrī Gruzijā notika kārtējās parlamenta vēlēšanas, kurās „Gruzijas sapnis”, saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem, ieguva vairākumu. Opozīcijas partijas, liela daļa sabiedrības un prezidente Zurabišvili attiecās atzīt vēlēšanu rezultātus, norādot uz daudziem pārkāpumiem. Ļaudis izgāja ielās, pieprasot atkārtotas, starptautiski novērotas vēlēšanas. Vara vērsa pret protestētājiem policijas spēkus, kuru rīcība ar laiku kļuva arvien brutālāka. Fiksēti simtiem aizturēto piekaušanas, spīdzināšanas un aplaupīšanas gadījumu. Sākotnēji protestu kustības centrā bija prezidente, taču viņas pilnvaru termiņš beidzās gada nogalē, un viņas vietā stājās valdošās konjunktūras ieliktenis, agrākais futbolists Miheils Kavelašvili. Atbildot uz Eiroparlamenta rezolūciju, kas pieprasīja atkārtotu vēlēšanu sarīkošanu, premjers Kobahidze paziņoja, ka Gruzija pārtrauc sarunu procesu par pievienošanos Eiropas Savienībai. Neskatoties uz varas arvien pieaugošo brutalitāti, protesti turpinās joprojām. Pēdējais valdošā režīma solis ir jauna likumu pakete, kas paredz daudz stingrākus ierobežojumus un bargākus sodus masu protestu dalībniekiem, piemēram, administratīvās aizturēšanas termiņa pagarināšana no 15 līdz 60 diennaktīm un privātas informācijas izplatīšanas pielīdzināšana protesta organizēšanai. Serbija – sabiedrība pieprasa atbildību Pagājušā gada 1. novembrī Serbijas pilsētā Novi Sadā notika traģisks negadījums: nogāžoties nesen renovētas dzelzceļa stacijas betona nojumei tika nogalināti 15 un smagi ievainoti divi cilvēki. Masu pulcēšanās, kas aizsākās kā bojāgājušo piemiņas mītiņi, pamazām pārauga pret varu vērstās demonstrācijās, saistot notikušo ar vispārējo korupcijas un varas funkciju nepildīšanas situāciju. Serbijas Progresīvā partija ir pie varas kopš 2012. gada, sākotnēji kā viena no valdošās koalīcijas, bet kopš 2014. gada kā parlamentārā vairākuma partija. Kopš 2017. gada tās līderis Aleksandrs Vučičs ir valsts prezidenta amatā. Daudzi kā Serbijā, tā ārvalstīs uzskata, ka valstī ir izveidota faktiska vienpartijas nomenklatūra, kas ļauj pie varas esošajiem un tiem pietuvinātajiem nodrošināt sev labumus uz pārējās sabiedrības rēķina. Protesti pret varu notikuši vairākkārt, taču pašreizējie ir ar vēl nebijušu mērogu. To dzinējspēks ir jaunatne, sevišķi jau studenti, kuriem tagad pievienojušies citi, t.sk. zemnieki un motociklistu klubu dalībnieki, kuri ar savu tehniku un braucamrīkiem piedalās automaģistrāļu bloķēšanā. Pie varas esošie šai situācijā izvēlējušies lavierēšanas taktiku, upurējot dažus grēkāžus. Kā pirmais novembra nogalē demisionēja celtniecības ministrs Gorans Vesičs, kurš vēlāk pat uz dažām dienām tika arestēts. Sekoja vēl pāris ministru atkāpšanās, līdz 29. janvārī par savu demisiju paziņoja premjerministrs Milošs Vučevičs. Tas ir pēdējais prezidenta Vučiča upuris cerībā pielabināt sadusmoto sabiedrību. Tāpat viņš solījis publiskot visus ar Novi Sadas nelaimi saistītos materiālus un nevajāt protestu dalībniekus. Tiek atzīmēts, ka šī ir pirmā reize, kad Serbijas līderis šādi piekāpjas protestētājiem. Tajā pašā laikā viņš nācis klajā arī ar biedinošiem paziņojumiem, piemēram, ka viņa partijā ir septiņpadsmit tūkstošus liela lojālistu frakcija, kas devusi slepenu zvērestu līdz pēdējam aizstāvēt savu līderi. Slovākija – prokremlisko spēlīšu rezultāts Protesti Slovākijā sākās pēc tam, kad premjerministrs Roberts Fico 2024. gada nogalē pēkšņi apmeklēja Maskavu, kur tikās ar agresorvalsts vadoni Putinu. Šī tuvināšanās notika paralēli spriedzes pieaugumam starp Slovākijas un Ukrainas valdībām, Fico pārmetot Ukrainai Krievijas gāzes tranzīta pārtraukšanu un pieprasot to atjaunot. Desmitus tūkstošu protestētāju, kuri ap gadumiju izgāja Bratislavas, Košices un citu pilsētu ielās, tikai vēl vairāk saniknoja premjera apgalvojumi, ka, saskaņā ar Slovākijas izlūkdienesta ziņām, viņus organizējot no ārvalstīm. Faktiski kustības vadības centrs ir organizācija „Mieru Ukrainai”. Protesti joprojām ir mierīgi, taču lozungi nepārprotami prasa valdības demisiju. Aptaujas rāda, ka turpinās varas partiju – Fico pārstāvētās „Virziens – sociāldemokrātija” un pašreizējā valsts prezidenta Petera Pelegrini partijas „Balss – sociāldemokrātija” reitingu kritums. Jau pāris mēnešus populārākā partija Slovākijā ir liberālais opozīcijas spēks „Progresīvā Slovākija”. Nesen, četriem pozīcijas deputātiem pārtraucot darbību varas frakcijā, valdošā koalīcija zaudēja parlamenta vairākumu. Vācija – radikāli labējiem nē! Kā apgalvo Vācijas prese, protestētāju skaits, kuri pagājušajā nedēļā izgāja Vācijas pilsētu ielās un laukumos, esot pārsteidzis pat pašus to organizētājus. Organizētāji apgalvo, ka Minhenē varētu būt sapulcējušies līdz pat 320 000 cilvēku, un neatkarīgi avoti vērtē pūļa lielumu uz vismaz 200 000. Tāpat desmitos tūkstošu mērāmas demonstrācijas pēdējās nedēļās notikušas Hannoverē, Rostokā, Berlīnē, Ķelnē, Hamburgā, Leipcigā un citur. Sanākušie pauž sašutumu par galēji labējās partijas „Alternatīva Vācijai” ietekmes pieaugumu, kas sola tai otro labāko rezultātu 23. februārī paredzētajās Bundestāga vēlēšanās. Sava daļa nepatikas tikusi arī šobrīd populārākā spēka – Vācijas kristīgo demokrātu – līderim Frīdriham Mercam, ciktāl partija bija iesniegusi Bundestāgā migrācijas likumdošanas grozījumu priekšlikumus, kurus atbalstījusi „Alternatīva Vācijai”, taču Bundestāgs ar nelielu balsu pārsvaru noraidījis. Kā pauž protestētāji, Mercs pārkāpis pēckara Vācijas politikas nerakstīto likumu – nekad neizmantot galēji labējo politisku atbalstu. Tomēr stingrāki imigrācijas noteikumi ir lielas vācu sabiedrības daļas prasība, un Mercs uz pārmetumiem atbildējis, ka nekādā ziņā nav gatavs sadarboties ar radikāļiem valdības veidošanā. Kā zināms, „Alternatīva Vācijai” nokļuva Bundestāgā 2017. gadā uz sabiedrības noskaņojuma viļņa, kuru izraisīja kancleres Angelas Merkeles nepārdomātā migrācijas politika. Pati „Alternatīva” gan cītīgi noliedz, ka tā būtu rasistiska, kur nu vēl neonacistiska partija, norādot, ka tās rindās netrūkst imigrantu pēcteču. Sagatavoja Eduards Liniņš.

00:00:00 – Įžanga 00:01:00 – Lietuvos bronza 3x3 turnyre 00:06:55 – Ar bus bumas? 00:13:30 – Olimpinių rezultatų apžvalga 00:18:40 – Tinklinis ir šuolis su kartimi 00:26:45 – Breiko taisyklės 00:32:30 – Vokiečių pergalė prieš Graikiją 00:39:05 – Serbija išbrido su Australija 00:47:27 – Kanados nesėkmė su Prancūzija 00:54:20 – JAV all star game 00:58:40 – Pusfinalio intrigos

00:00:00 – Įžanga 00:00:55 – Medalis ir olimpinės žaidynės 00:04:00 – Disko metikai 00:05:30 – 3x3 pusfinalyje 00:11:15 – Socialinių tinklų boikotas 00:15:30 – paskutinės minutės olimpietis 00:17:40 – Įdomiausi olimpiniai įvykiai 00:30:20 – Alžyro boksininkė 00:36:30 – Olimpinis kaimelis 00:39:45 – Vokietija vs. Graikija 00:45:17 – Serbija vs. Australija 00:50:50 – Prancūzija vs. Kanada 00:58:30 – JAV vs Brazilija 01:01:01 – Lietuvos U18 nepaėjo 01:09:50 – Dimša out 01:12:15 – Ginčas kas laimės medalius?

Latvijas 3x3 basketbola izlase ar uzvaru pār Serbiju piektdienas, 2. augusta, vakarā nodrošināja uzvaru pamatturnīrā.  Kārtslēcējs Valters Kreišs iekļūst finālā. 3x3 basketbola izlasei gan vēl viena spēle palikusi svētdien pret poļiem, taču tā vairs nevar mainīt vietu turnīra tabulā - mūsējie ir un paliks pirmie. Tas nozīmē, ka pusfinālā būs jācīnās ar 4. un 5. vietas dueļa uzvarētājiem. Kas tie būs, vēl pāragri teikt. Privilēģiju bz lieka stresa gatavoties pusfinālam Latvijas izlase nodrošināja ar uzvarām par francūžiem un serbiem. Serbija ir titulētākā 3x3 pasaules komanda, taču vakardienas mačā viņi spēlēja vāji, un uz to, ka pretinieki nebija atpazīstami pēc mača norādīja arī mūsu spēlētāji, taču Miezis un Lasmanis atzina, ka motivācijas šādām spēlēm tik un tā nekad netrūkst.  Savukārt Latvijas izlases treneris Raimonds Feldmanis, kurš saņēmis daudz uzslavu no spēlētājiem pēcspēļu komentāros, piedāvāja savu versiju par to, kā izdevies sasniegt perfektu uzvaru un zaudējumu bilanci līdzšinējās sešās spēlēs.  Šodien, 3. augustā, debiju olimpiskajās spēlēs piedzīvoja Valters Kreišs, kurš kārstlēkšanas kvalifikācijā pārvarēja 5 m un 70 cm, un ar to pietika, lai iekļūtu finālā, kas notiks pirmdien. Pēc sacensībām Valters pat īsti nespēja aptvert to, kas noticis, ka viņš iekļuvis finālā jeb starp pasaules šī brīža labākajiem 12 kārtslēcējiem.  Lai gan Valtera paša rekords ir 5m un 72cm, viņš atzina, ka ierasti treniņos lec pat zemāk un īpaši augstākus rezultātus pat treniņapstākļos nesasniedz, savukārt sacensībās klāt nāk adrenalīns, kas palīdz sasniegt augstvērtīgākus rezultātus.  Diemžēl finālā neiekļuva Latvijas garo distanču skrējēja Agate Caune, kas savā olimpiskajā debijā 5000 metru priekšskrējienu veica 15 minūtēs un 38,19 sekundēs, un tas ļāva viņai divu priekšskrējienu summā ieņemt 33. pozīciju. Finālā neiekļuva arī trīssoļlēcēja Rūta Kate Lasmane. Viņai sacensības pēc trim lēcieniem noslēdzās ar 22. vietu debijas olimpiskajās spēlēs un palikšanu bez dalības finālā. Piedāvājam visu trīs mūsu gados ļoti jauno sportistu atziņas par to, ko devusi dalība šajās spēlēs.   Šodien Olimpiskā studija vairāk vieglatlētikas zīmē, tāpēc vēl kāda brīnišķīga saruna par vieglatlētiku. Brīvvalsts laikā Latvijai ir divas sudraba godalgas olimpisko spēļu šķēpmešanā, bet padomju okupācijas gados Latvijas šķēpmetējiem izdevās tikt arī pie zelta godalgām. 1956. gadā to paveica Inese Jaunzeme, kuras meita Andru jau uzklausījām vienā no pirmajiem raidījumiem. Arī Elvīrai Ozoliņai padevies olimpiskā zelta metiens. Vīru konkurencē Jānis Lūsis ticis pie visa kaluma medaļām 60. un 70. gados, bet pēdējais, kurš tika pie zelta no mūsu šķēpmetējiem, ir Dainis Kūla, kuram tas padevās 1980. gada olimpiskajās spēlēs. Ar viņu sazvanījās Inita Kresa Katkovska.  Arī šajās spēlēs piedalīsies Latvijas šķēpmetēji, otrdien kvalifikācija Gatim Čakšam un Patrikam Gailumam, bet trešdien dāmu kvalifikācijā startēs Līna Mūze-Sirmā un Anete Sietiņa. Jau savu trešo olimpisko spēļu dalībnieks Toms Skujiņš šodien piedalās šosejas riteņbraukšanas sacensībās, kuras vēl risinās raidījuma skanēšanas laikā. Rīt savukārt gaidāms grupas brauciens dāmām, un tajā startēs Itālijā dzimusī Latvijas pilsone un mūsu delegācijas pārstāvē Anastasija Karbonari.  Šodien vēl priekšā pēdējā grupas spēle mūsu pludmales volejbolistēm Tīnai Graudiņai un Anastasijai Samoilovai. Viņām jāspēlē pret Kanādas duetu Melisu Humanu-Paredesu un Brendiju Vilkersoni. Abas komandas līdz šim izcīnījušas pa vienai uzvarai un piedzīvojušas pa vienam zaudējumam. Kamēr Latvija vēl gaida pirmo godalgu, Baltija to jau izcīnījusi. Tas izdevies lietuviešiem – airēšanas sacensībās par bronzas ieguvēju sieviešu vieniniekos kļuva 28 gadus vecā lietuviete Viktorija Senkute.

Venecuēlas līdera Maduro uzvaras pasludināšana izraisa plašus protestus. Saasinās attiecības starp Izraēlu un šiītu kaujinieku grupējumu "Hizbullāh". Krievijas algotņi no grupējuma "Vagner" ir cietuši ievērojamus zaudējumus kaujās ar nemierniekiem Mali. Aktualitātes pasaulē analizē Atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas juridiskajā augstskolā Gints Jegermans, politologs Veiko Spolītis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Raķešu un vārdu triecieni Jau nākamajā dienā pēc kustības "Hamās" teroristiskā iebrukuma Izraēlā pagājušā gada 7. oktobrī raķešu un lidrobotu triecienus pret Izraēlas ziemeļdaļu uzsāka arī Libānā bāzētā kustība "Hizbullāh", uz ko Izraēla atbildēja ar prettriecieniem. Pēc jūlija sākumā Izraēlas publiskotām ziņām šī karadarbība prasījusi apmēram simts Libānas civiliedzīvotāju dzīvības, nogalināti arī vairāk nekā 350 "Hizbullāh" kaujinieku. Savas mājvietas nācies pamest apmēram deviņdesmit tūkstošiem libāniešu, evakuēti apmēram sešdesmit tūkstoši Izraēlas ziemeļdaļas iedzīvotāju. 27. jūlijā no "Hizbullāh" kontrolētās teritorijas raidīta raķete, domājams – Irānas ražojuma "Falak-1", trāpīja sporta laukumā Madždal-Šamsas ciematā Golānas augstienēs, Izraēlas okupētajā Sīrijas teritorijā. Šī trieciena rezultātā gājuši bojā divpadsmit bērni un pusaudži, jaunākajam no kuriem bija desmit, vecākajam – sešpadsmit gadi. Izraēlas atbilde sekoja vakar, kad tās lidrobotu triecienā tika daļēji sagrauta ēka Libānas galvaspilsētas Beirutas dienvidu priekšpilsētā, kur atrodas kustības "Hizbullāh" vadības mītne. Trieciena mērķis esot bijis Fuads Šukrs – viens no kustības militārā atzara līderiem, tās raķešu spēku organizators, kaujinieks ar apmēram četrdesmit gadu ilgu stāžu. "Hizbullāh" gan apgalvo, ka Šukrs esot dzīvs. Pasaules medijiem savos virsrakstos piesaucot iespējamu eskalāciju Izraēlas un Libānas islāmistu spēku starpā, eļļu ugunij pielēja Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdoans, kad svētdien, 28. jūlijā, uzstājoties savas Taisnīguma un attīstības partijas saietā, paziņoja, ka Turcija varētu iejaukties Izraēlas un "Hamās" karā tāpat, kā tā jau iejaukusies Lībijas pilsoņkarā un Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktā par Kalnu Karabahu. Uz to Izraēlas ārlietu ministrs Israels Kacs atbildējis ar ierakstu platformā "X", aicinot izslēgt Turciju no NATO, kā arī salīdzinājis Erdoanu ar kādreizējo Irākas diktatoru Sadamu Huseinu, atgādinot, ar ko beidzās viņa pret Izraēlu vērstā darbība. Kā vaiņagojums šīm spriedzes kāpinājumam ir pirms dažām stundām pasauli aplidojusī vēsts, ka šonakt Teherānā ar precīzu raķetes trāpījumu likvidēts par "Hamās" augstāko līderi uzskatītais Ismails Hanija. Irānas galvaspilsētā teroristiskā grupējuma vadonis bija ieradies uz islāma republikas jaunievēlētā prezidenta Masuda Pezeškjana inaugurāciju. Irāna jau pasludinājusi nelaiķi par mocekli, kura asinis nebūšot velti izlietas; Turcija, Krievija un Katara nosodījušas nogalināšanu. Nav teju nekādu šaubu, ka šo operāciju īstenojusi Izraēla, tā apliecinot savas iespējas atriebties ikvienam pāridarītājam vismaz pāris tūkstošu kilometru rādiusā. Izskan viedokļi, ka atentāts apliecinot Izraēlas valdības nevēlēšanos tuvināt pamieru Gazā, taču ir arī tādi, kas uzsver, ka šis trieciens "Hamās" vadībai dod lielākas iespējas premjerministram Netanjahu attaisnot uguns pārtraukšanu Izraēlas sabiedriskajai domai. Joprojām Maduro… 29. jūlijā Venecuēla notika prezidenta vēlēšanas, kurās vajadzēja izraudzīties valsts galvu uz sešu gadu termiņu ar sākumu nākamā gada janvārī. Notikuma priekšvēsture ir nu jau vairāk nekā vienpadsmit gadus ilgstošais prezidenta Nikolasa Maduro varas periods, kura laikā katastrofāli krities iedzīvotāju dzīves līmenis, vairakkārt izcēlušies plaši protesti, opozīcijai mēģinot panākt varas maiņu, savukārt prezidents turējies varas virsotnē ar politisku manipulāciju un spēka struktūru palīdzību. Četrus gadus ilga pretstāve starp Maduro un alternatīvo prezidentu Huanu Gvaido tomēr noslēdzās ar Gvaido vadītās trimdas pagaidu valdības atlaišanu pērnā gada janvārī, atzīstot, ka tā nespēj panākt reālas izmaiņas valstī. Oktobrī tika panākta vienošanās starp valdību, opozīciju un Savienoto Valstu pārstāvjiem, ka vara garantē nākamo prezidenta vēlēšanu brīvību un godīgumu, pretim saņemot Venecuēlas naftas eksportam noteikto amerikāņu sankciju mīkstināšanu. Tomēr šī gada janvārī varas kontrolētā Venecuēlas Augstākā tiesa liedza dalību vēlēšanās spēcīgākajai opozīcijas bloka kandidātei Marijai Korinai Mačado. Vēl vairāki opozīcijas līderi tika apsūdzēti noziegumos pret valsti, izdodot aresta orderus. Tas viss lika Savienotajām Valstīm atjaunot sankcijas. Galu galā apvienoto opozīcijas bloku „Vienotā demokrātiskā platforma” vēlēšanās pārstāvēja tā priekšsēdētājs, bijušais diplomāts Edmundo Gonsaless. Kaut arī ne tik pārliecinošs kā daži diskvalificētie kandidāti, spriežot pēc aptaujām vēlēšanu dienā, viņš krietni apsteidza Maduro. Tomēr nākamajā dienā publicētie oficiālie rezultāti vēstīja, ka ar nelielu pārsvaru esot uzvarējis esošais prezidents. Lielākā daļa Eiropas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas valstu, tāpat Japāna un Austrālija, atteikušās atzīt vēlēšanu rezultātus, savukārt savu atzīšanu Nikolasam Maduro jau dāvājušas Ķīna, Krievija, Irāna, Ziemeļkoreja, Baltkrievija, Sīrija, Serbija, Kuba, Bolīvija un vēl dažas citas valstis. Jau drīz pēc oficiālās rezultātu pasludināšanas Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas ielās izgāja protestētāji, un lai arī protesti bija mierīgi, varas iestādes tos sagaidīja ar asaru gāzi, gumijas lodēm un arestiem. Tomēr demonstrācijas nav rimušās joprojām. Pēc visa spriežot, Maduro valdībai vairs nav lojāla liela daļa t.s. čavistu – viņa priekšgājēja, 2013. gadā mirušā Ugo Čavesa sekotāju. Pastāvīgi izskan aicinājumi varas struktūru pārstāvjiem pāriet tautas, respektīvi, opozīcijas pusē, taču pagaidām trūkst nozīmīgu apliecinājumu, ka šie saucieni rod dzirdīgas ausis.  Āfrikā "Vāgneram" karsti Pēc privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” pērngad sarīkotā dumpja un tās līdera Jevgeņija Prigožina un dažu citu komandieru likvidēšanas pieklusa arī ziņas par „vāgneriešu” darbību Āfrikā. Tomēr, kā liecina pēdējo dienu informācija, šie karotāji ekvatora tuvumā joprojām ir sastopami. 28. jūlijā Mali ziemeļos operējošās tuaregu separātistu vienības paziņoja, ka ir smagi sakāvušas valdības spēku vienību, kuras liela daļa bijuši krievu algotņi no „Vāgnera grupas”. Tuaregiem izdevies nogalināt vai sagūstīt vairākus desmitus „vāgneriešu”, pie tam sagrābt nozīmīgu daudzumu Krievijā ražotu ieroču. Dienu vēlāk sakāves fakts tika apstiprināts arī ar „Vāgnera grupu” saistītos platformas „Telegram” kanālos. Vēlāk par sekmīgu uzbrukumu tai pašai kolonai ziņoja vēl viens Mali režīmam naidīgs spēks – ar teroristisko grupējumu „Al-Qaeda” saistītā islāma džihādistu grupa. Savukārt oficiālajos režīma paziņojumos par „vāgneriešu” piedalīšanos nekas nav sacīts, ziņots vien par valdības karaspēka vienības sekmīgu izlaušanos no nemiernieku spēku ielenkuma. Režīms nenoliedz krievu militārpersonu klātbūtni valstī, taču apgalvo, ka tie nav vis „Vāgnera grupas” algotņi, bet Krievijas regulāro spēku instruktori, kuri palīdz Mali armijai apgūt Maskavas piegādāto kara tehniku. Vēl viena interesanta nianse šai stāstā ir Ukrainas Militārās izlūkošanas dienesta pārstāvja Andrija Jusova izteikumi intervijā Ukrainas sabiedriskajai raidorganizācijai „Suspiļne”, ka nepieciešamo informāciju tuaregiem piegādājis viņa resors. Šī, starp citu, nav pirmā ziņa par Ukrainas slepeno dienestu pretdarbību Krievijas ietekmei Āfrikā. Kā zināms, militārā hunta nāca pie varas Mali divos apvērsumos 2020. un 2021. gadā. Līdzīgi procesi pēdējos gados notikuši arī divās Mali kaimiņvalstīs – Nigērā un Burkinafaso. Pagājuša gada septembrī šīs trīs valstis, kuras huntu uzkundzēšanās rezultātā pametušas Rietumāfrikas Valstu ekonomisko apvienību, noslēdza savstarpējas aizsardzības paktu, kas vērsts pret  kaimiņvalstu, kā arī bijušās reģiona koloniālās virsvaras – Francijas – iespējamu iejaukšanos. Jūlija sākumā trīs huntu līderi – Nigēras ģenerālis Abdūrahmane Čiani, Burkinafaso kapteinis Ibrahims Traore un Mali pulkvedis Asimi Goita – parakstīja trīs valstu konfederācijas līgumu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

15min tinklalaidėje apie futbolą „Skrieja kamuolys“ aptarėme Anglijos rinktinės pasirodymą pirmosiose rungtynėse su Serbija, prisiminėme ir Lietuvos rinktinės finalą Baltijos taurėje, kėlėme klausimus, ar baudinių serija yra loterija. Taip pat metėme žvilgsnį į Lietuvos lygos reikalus bei atsisveikinome su Mantu. Komanda – 15min sporto žurnalistai Aurimas Tamulionis, Marius Bagdonas ir Mantas Krasnickas bei tinklaraščio „Vienuolika“ bendraautoris, „Go3“ komentatorius Karolis Dudėnas. 00:00 Intro. Kur yra Marius? 10:37 Anglijos startas ir kodėl jie neįtikino? 32:45 Erikseno sugrįžimo istorija ir slovėnų taškelis 41:00 Lenkijos bokštas ir Weghorstas, padaręs Weghorstą 47:04 Kas laukia pirmadienį? 51:02 Baltijos taurės finalas ir ar baudiniai – loterija? 1:05:46 A lygos turas. Neprikeltas „Panevėžys“, Čepo emocijos ir sugrūstas tvarkaraštis 1:27:52 Atsisveikinimas ir ačiū visiems!

00:00:00 – Įžanga 00:03:30 – Šveicarijos pergalė prieš Vengriją 00:13:15 – Ispanijos pergalė prieš Kroatiją 00:31:05 – Kiek moka už komentavimą 00:33:48 – Rekordinis įvartis ir Italija 00:44:30 – Gineitis Europos čempionate 00:47:10 – Lenkija vs Nyderlandai 00:52:40 – Istorinis Rumšo paskyrimas 00:55:00 – Danija vs Slovėnija 01:00:10 – Anglija vs Serbija  

Šešių dienų Kinijos lyderio turas po Europą – pirmą kartą po penkerių metų. Aplankytos Prancūzija, Serbija ir Vengrija. Kinijos parama Rusijai, ginčai dėl prekybos, žmogaus teisių pažeidimai, šnipinėjimas – esminiai tarpusavio santykių klausimai.Laidoje dalyvauja Seimo nariai Matas Maldeikis ir Giedrius Surplys, Lietuvos pramonininkų konfederacijos prezidentas Vidmantas Janulevičius, Vytauto Didžiojo universiteto Azijos studijų centro vadovas dr. Arvydas Kumpis.Ved. Agnė Skamarakaitė

Raidījuma uzmanības fokusā šoreiz ir Eiropa. Šodien, 1. maijā, aprit 20 gadi, kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā, īstenojot mērķi, uz kuru tā tiecās daudzu gadu garumā. Tā bija viena no lielākajām savienības paplašināšanās reizēm - kopā tajā dienā pievienojās 10 valstis. Tas bija iespēju loks, kuru Latvija izmantoja, jo entuziasms Eiropai izplesties pamazām izplēnēja. Jau daudzus gadus Savienība nav nevienu uzņēmusi, lai gan pie tās durvīm mīņājas jau deviņas valstis, kas cer pievienoties šim blokam. Viens no iemesliem, kādēļ Eiropas Savienībā ir bijusi skepse par tālāku valstu uzņemšanu, ir lēmumu pieņemšanas mehānisms, kas prasa vienprātību daudzu jautājumu izlemšanā. Jo vairāk lēmēju, jo grūtāk ir nonākt pie rezultāta. Bet tas, protams, nav vienīgais iemesls. Francijas prezidents šajā nedēļā runāja par Eiropas Savienības miršanu, kas varot notikt, ja tā nespēs pielāgoties mainīgajai situācijai. Par to visu šodien gribam runāt, palūkojoties, kas ir noticis, notiek un notiks Eiropas Savienībā tuvākajos gados. Diskutē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Eiropa ir mirstīga… Pagājušajā ceturtdienā, uzstājoties ar pusotru stundu ilgu runu Sorbonnas universitātē, Francijas prezidents Emanuels Makrons pauda: „Eiropa ir mirstīga. Tā var nomirt. Tas ir atkarīgs tikai no mūsu izvēlēm. Un šīs izvēles ir jāizdara tagad.” Elizejas pils saimnieks norādīja uz galvenajiem Eiropas vājuma iemesliem, kurus spilgti atklājuši pēdējo gadu notikumi: paļaušanos uz Ķīnu kā patēriņa preču piegādātāju, aizsardzības nodrošinājuma deleģēšanu Savienotajām Valstīm un pieradumu pie lētajiem Krievijas energoresursiem. Gausums, reaģējot uz laikmeta izaicinājumiem, var izrādīties Eiropai liktenīgs – citi globālie spēki var to vājināt vai pat nostādīt nevienlīdzīgā pozīcijā. Kas tad, Makronaprāt, būtu darāms? Eiropai jāatmet lieka kautrība, aizstāvot savu iekšējo tirgu un mērķtiecīgi investējot publiskos līdzekļus stratēģiskajās attīstības nozarēs, kā to dara Savienotās Valstis un Ķīna. Šīs nozares ir mākslīgais intelekts, kvantu informātika, kosmosa izpēte, biotehnoloģijas un jaunā tipa enerģētika. Kā vēl vienu prioritāru virzienu prezidents definēja Eiropas aizsardzības iniciatīvu, par kuras nozīmīgāko iemiesojumu būtu jākļūst vienotajam pretgaisa aizsardzības vairogam. Eiropai jāturpina konsekventi īstenot „zaļo kursu”, kas ir globālā mērogā unikāla enerģētiskās pārejas programma, un jābūvē vēl vienotāks enerģētikas tirgus. „Dekarbonizēta enerģija ir [normāla] klimata, suverenitātes un nodarbinātības ķīla,” postulēja Makrons. Pirmdien Francijas līderim piebalsoja Eiropadomes prezidents Šarls Mišels intervijā žurnālistu grupai sakarā ar 2004. gada Eiropas Savienības paplašināšanās gadadienu. Viņš atzina, ka „ikviens demokrātisks projekts pēc savas dabas ir mirstīgs,” taču tūdaļ mudināja uz optimismu – Eiropai esot spēks un ieroči, lai stātos pretī izaicinājumiem. Ir nepārprotami skaidrs, ka Eiropas Savienībai šādā nolūkā nepieciešamas nopietnas reformas, no kurām visvairāk apspriestās ir lēmumu pieņemšanas mehānisma izmaiņas Eiropadomē, atmetot pavisam vai kapitāli samazinot vienbalsības principu un aizstājot to ar kvalificēto vairākumu. Tas liegtu tādiem destruktīvi tendētiem līderiem kā Ungārijas premjers Orbans vai viņa potenciālais sabiedrotais, jaunizceptais Slovākijas premjers Fico padarīt visas Eiropas intereses par savu manipulāciju un ambīciju ķīlniecēm un faktiski ignorēt savienības pamatos liktos vērtīborientierus. Eiropas uzgaidāmā telpa Vakar, 30. aprīli, no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi pienāca ziņas par jaunu eskalāciju pretstāvē starp drošības struktūrām un protestētājiem, kuri nevēlas pieļaut t.s. „Krievijas likuma”, oficiāli saukta Likuma par ārzemju ietekmes caurskatāmību pieņemšanu. To valdošā partija „Gruzijas sapnis” acīmredzot cer izmantot, lai apkarotu opozīciju noturētos pie varas rudenī gaidāmajās vēlēšanās. Eiropadomes prezidents Šarls Mišels jau nepārprotami paziņojis, ka likums nav savienojams ar Gruzijas vēlmi iestāties Eiropas Savienībā. Tā vien šķiet, ka Tbilisi varas partijas pelēkais kardināls, oligarhs Bidzina Ivanišvili uzkāpis uz slidenās taciņas, pa kādu savulaik laipoja Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, apgalvojot, ka ir par tuvināšanos Eiropas Savienībai, taču faktiski velkot savu valsti Krievijas ietekmes zonā. Nav lieku reizi jāatgādina, ar ko tas beidzās Janukovičam, Ukrainai, Krievijai un Eiropai – šobrīd ukraiņu nācija maksā ar asinīm un ciešanām par savu eiroorientācijas vēlmi, un negribas šaubīties, ka šī cena tiks ņemta vērā iestāšanās sarunu procesā. Iepriekšminētajā intervijā pirmdien Briselē Šarls Mišels, jautāts par savienības paplašināšanās perspektīvām, paziņoja: „2030. gadā mums jābūt tam gataviem. Kāda gan ir alternatīva? Ja doma ir to ievilkt uz nākamajām desmitgadēm, tas nozīmē, ka mēs dodam ziņu Ķīnai un Krievijai, ka šī mūsu tuvākā apkaime ir atvēlēta tām par spēļu laukumu.” Kā zināms, šobrīd Eiropas Savienības kandidātvalstu statusā bez Ukrainas un Gruzijas ir vēl arī Ukrainas mazākā kaimiņvalsts Moldova, piecas Rietumbalkānu valstis – Albānija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Serbija un Ziemeļmaķedonija. Oficiāli atsaukta joprojām nav arī jau gadu desmitiem senā Turcijas kandidatūra. No minētajām valstīm vistuvāk uzņemšanai šobrīd šķiet Melnkalne, kuras sakarā jau tiek minēts iespējamais iestāšanās gads – 2028. Lielākā problēma varētu būt tā, ka kopš eiro ieviešanas Melnkalne to vienpusēji lieto kā savu iekšējo maksāšanas līdzekli. Samērā pozitīvas izskatās arī Albānijas izredzes, ciktāl Francijas un Nīderlandes sākotnējā visai striktā pretestība uzņemšanai šķiet pārvarēta. Kopš Ziemeļmaķedonija 2018. gadā pieņēma savu pašreizējo nosaukumu, savu veto tās iestājai ir atsaukusi Grieķija, taču nav īstas skaidrības par Bulgārijas pozīciju, kurai arī ar Ziemeļmaķedoniju ir domstarpības vēstures un identitātes jautājumos. Bulgāru un maķedoniešu valodas ir ļoti tuvas, abām kaimiņvalstīm ir liels kopējas vēstures mantojums, kura traktējumā netrūkst iemeslu domstarpībām. Bosnija un Hercegovina oficiālo kandidātvalsts statusu ieguva pavisam nesen – 2022. gadā –, un tās potenciālo iestāšanos apgrūtina šīs valsts politiskā struktūra, kas faktiski ir diezgan vaļīga konfederācija. Serbijas potenciālā iestāšanās rada šaubas, ievērojot šīs valsts īpašās attiecības ar Krieviju un problēmas ar kaimiņvalstīm, pirmām kārtām agrāko Serbijas sastāvdaļu Kosovu. Pie tam arī pašā Serbijā atbalsts iestājai savienībā ir salīdzinoši zemākais no visām Rietumbalkānu kandidātvalstīm – nepārprotami to atbalsta mazāk nekā 50% serbu. Moldovas izredzes uzlabo tās diezgan ietekmīgais „advokāts” Eiropas Savienībā – Rumānija. Tomēr šīs izredzes saistāmas ar notikumu attīstību kaimiņvalstī Ukrainā. Kamēr nav likvidētas Krievijas ekspansionistiskās ambīcijas reģionā, Kremlis, visdrīzāk, mēģinās kavēt Moldovas iestāšanos, izmantojot gan Piedņestras valstisko veidojumu, gan lielo prokremlisko iedzīvotāju masu Moldovā, jo sevišķi separātiskajā Gagauzijas autonomijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Serbijas parlamenta vēlēšanu rezultāti. Turpina meklēt risinājumus Vidusjūras migrantu problēmai. Vai Āzijā varētu būt savs NATO? Aktualitātes pasaulē analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Vai Serbijā viss paliks pa vecam? 17. decembrī Serbijā notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Iepriekšējās bija tikai pērngad aprīlī, un tajās savas pozīcijas nostiprināja kopš 2012. gada pie varas esošais spēks – Serbu progresīvā partija ar tās līderi Aleksandru Vučiču priekšgalā. Ap Vučiča partiju izveidotā populistisko spēku koalīcija „Par mūsu bērniem” ieguva 180 no 250 Nacionālās Asamblejas deputātu vietām. Pats Vučičs vienlaicīgi notikušajās prezidenta vēlēšanās tika ievēlēts uz otro termiņu. Tomēr sekojošie mēneši nesa Serbijai visai dramatiskus notikumus. Saasinājās attiecības ar daļēji atzīto Serbijas kaimiņvalsti un bijušo provinci Kosovu, kuras gan izdevās amortizēt ar Eiropas Savienības starpniecību. Tomēr sasniegtais kompromiss, kas šogad pavasarī materializējās t.s. Ohridas nolīgumā, raisījis polarizētus viedokļus serbu sabiedrībā. Tad nāca asiņainais šī gada maijs, kad vispirms vienā no Belgradas skolām skolnieks nošāva deviņus savus skolasbiedrus un skolas apsargu. Dienu vēlāk cits šāvējs, pārvietodamies ar automašīnu, nogalināja deviņus un ievainoja divpadsmit cilvēkus divos ciemos uz dienvidaustrumiem no galvaspilsētas. Slepkavības izraisīja sabiedrības protestus, kādus Serbija nebija piedzīvojusi vairāk nekā divdesmit gadus. Protestētāji pieprasīja vairāku ministru, kā arī elektronisko mediju pārraudzības institūcijas un Serbijas Radio un Televīzijas vadības atkāpšanos, vainojot notikušajā valdību un medijus. Tika prasīts arī atņemt apraides licenci diviem komerckanāliem, kuru izklaidējošajā saturā, pēc protestētāju domām, ir pārāk daudz vardarbības. Protestus organizēja vairākas opozīcijas partijas, to ietvaros gan vairoties no tīri politiskas aģitācijas. Protesti aktīvi turpinājās līdz jūlijam, taču pilnīgi pierima tikai novembrī, kad tika izsludinātas ārkārtas vēlēšanas. Oficiālos vēlēšanu rezultātus varētu vērtēt kā valdošo spēku uzvaru. Opozīcijas spēku apvienība „Serbija pret vardarbību” gan ir lielākā ieguvēja, palielinot savu frakciju no 40 uz 65 mandātiem. Taču savu vietu skaitu parlamentā nedaudz palielinājis arī prezidenta Vučiča vadītais bloks, tagad dēvēts par „Serbija nedrīkst apstāties”, iegūstot 128 mandātus, tātad – vairākumu. Jau tūdaļ pēc rezultātu pasludināšanas opozīcija nāca klajā ar paziņojumu, ka vēlēšanas nav bijušas godīgas un to rezultāti ir anulējami. Arī novērotāji apgalvojuši, ka 17. decembrī konstatēts rekordliels pārkāpumu skaits. Sevišķi aktīvi opozīcija iebilst pret rezultātiem Belgradā, kur vienlaicīgi ar parlamenta vēlēšanām tika ievēlēta arī pašvaldība. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem valdošā apvienība galvaspilsētā ieguvusi apmēram 40%, opozīcijas bloks – apmēram 35% balsu. Taču, kā norāda opozīcija, Belgradā tikuši nogādāti apmēram 40 000 cilvēku, kuri nav pilsētas pastāvīgie iedzīvotāji, tā nozīmīgi mainot balsotāju proporciju par labu valdošajiem. Pēc vēlēšanām Belgradas ielās atkal izgāja tūkstoši protestētāju, un arvien biežāk izskan prasība pēc prezidenta Aleksandara Vučiča atkāpšanās. Vēl viens risinājuma variants Vidusjūras migrantu problēmai Saskaņā ar Vācijas statistikas aģentūras „Statista” datiem 2022. gadā Eiropas Savienības ārējās robežas nelegālas šķērsošanas gadījumu skaits, salīdzinot ar 2021. gadu, pieaudzis par vairāk nekā 130 000 vai nepilniem 66% un bijis lielākais pēdējo sešu gadu laikā. Savukārt Eiropas Savienības robežas un krastu apsardzes aģentūras dati liecina, ka tradicionāli aktīvākais šai kustībai ir t.s. Centrālās Vidusjūras maršruts – no Lībijas piekrastes dažādos peldlīdzekļos uz Itālijai piederošo Lampedūzas salu vai Maltu; tālāk – pamatā uz Itāliju. Šogad pa šo ceļu Apenīnu pussalā ieradušies jau vairāk nekā 150 000 Gvinejas, Tunisijas, Kotdivuāras, Bangladešas u.c. valstu pilsoņu. Kā zināms, šī migrantu plūsma rada nopietnus iebildumus Itālijas sabiedrībā un tēma ir pastāvīgi aktuāla šīs valsts politikā. Iespējams, premjerministres Džordžas Meloni valdība ir atradusi vismaz daļēju risinājumu. Pēc nesenās Meloni tikšanās ar Albānijas premjerministru Edi Ramu tika publiskots projekts par migrantu nogādāšanu uz pagaidu uzturēšanās centriem Albānijas teritorijā, kur tie sagaidītu lietas izskatīšanu un, negatīvas atbildes gadījumā, repatriāciju. Centru kapacitāte plānota 39 000 personu gadā. Albānija, kā zināms, nav Eiropas Savienības dalībvalsts, attiecīgi, ja kādam migrantam izdotos pamest šos centrus, viņam nāktos vēlreiz mēģināt nelegāli šķērsot savienības robežu. Uzturēšanās centri darbotos saskaņā ar Itālijas likumdošanu. Par šo pakalpojumu Albānija saņemtu ne vien finansiālu atlīdzību, bet arī Itālijas atbalstu iestājai Eiropas Savienībā. Pagaidām gan vienošanos bloķējusi Albānijas Konstitucionālā tiesa, kas 18. janvārī plānojusi vērtēt šāda nolīguma atbilstību valsts pamatlikumam. Vai Āzijā varētu būt savs NATO? Šonedēļ grupa konservatīvas ievirzes Savienoto Valstu politiķu ierosināja Kongresa lēmumu par izpētes komisijas veidošanu jautājumā par NATO līdzvērtīgas militāras alianses radīšanas iespējām Indijas un Klusā okeāna reģionā, lai tā pretdarbotos drošības apdraudējumiem, kādus rada Ķīnas un Ziemeļkorejas, arī Krievijas un Irānas militārās aktivitātes un ekspansionisma tendences. Konkrētie motīvi te ir gan Ķīnas pastāvīgi agresīvā retorika Taivanas sakarā, gan Ziemeļkorejas ballistisko raķešu izmēģinājumi, tāpat Ķīnas pretenzijas uz vairākiem simtiem Dienvidķīnas jūrā esošo saliņu, kas izplestu šīs valsts teritoriālos ūdeņus gandrīz vai līdz Ekvatoram. Šīs niecīgās cietzemes teritorijas – koraļļu rifi un atoli – bez pastāvīgiem iedzīvotājiem ir ar joprojām nenoregulētu starptautisku statusu. Pretenzijas uz lielāku vai mazāku šo arhipelāgu daļu izvirza Ķīna, Vjetnama, Malaizija, Filipīnas, Taivāna un Bruneja. Visasākā pēdējā laikā ir konfrontācija starp Ķīnu un Filipīnām, kur abu valstu krasta apsardzes spēku starpā notiek pat fiziska konfrontācija, līdz šim gan izmantojot tikai kuģu manevrus un ūdenslielgabalus. Filipīnas ir sens un ciešs Savienoto Valstu militārais sabiedrotais, tāpat līdzīgas ciešas saites Vašingtonu saista ar tādām Ķīnas kaimiņvalstīm kā Japāna, Dienvidkoreja un Taivāna. Var atgādināt, ka zināms NATO analogs šeit pastāvēja laikā no 1954. līdz 1977. gadam – tā bija Dienvidaustrumāzijas līgumorganizācija, kurā ietilpa Savienotās Valstis, Austrālija, Jaunzēlande, Pakistāna, Filipīnas, Taizeme, kā arī Lielbritānija un Francija, kurām organizācijas radīšanas laikā reģionā vēl bija plaši koloniālie valdījumi. Mainoties vairāku bloka dalībvalstu ģeopolitiskajai orientācijai, tā izrādījās nefunkcionāla un tika likvidēta aukstā kara atslābuma periodā. Šobrīd kā iespējamu „Dienvidaustrumāzijas NATO” aizmetni varētu uzlūkot t.s. AUKUS – Savienoto Valstu, Lielbritānijas un Austrālijas aliansi sadarbībai drošības jautājumos. Līdzīgs formāts ir arī Kvadrilaterālajam drošības dialogam jeb „Quad”, kurā sadarbojas Savienotās Valstis, Austrālija, Indija un Japāna. Vēl viena reģionāla organizācija, kuras darbības sfērā ietilpst arī kolektīvās drošības jautājumi, ir Dienvidaustrumāzijas Valstu asociācija jeb ASEAN; tajā ietilpst Bruneja, Filipīnas, Indonēzija, Kambodža, Laosa, Malaizija, Mjanma, Singapūra, Taizeme un Vjetnama. Eksperti gan ir diezgan skeptiski par iespēju šobrīd izveidot reģionā ko līdzīgu Ziemeļatlantijas līgumorganizācijai, jo pārāk lielas ir atšķirības potenciālo dalībnieku ārpolitiskajās prioritātēs un tradīcijās, politiskajā sistēmā un kultūrā. Tiesa, kā atzīmē daži, tālāks totalitāro valstu, pirmām kārtām jau Ķīnas, spiediena pieaugums varētu veicināt konsolidāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Izraēlas valdība šorīt, 22. novembrī, apstiprinājusi vienošanos par pamieru ar teroristisko grupējumu "Hamās". Somija slēgusi vairākus robežpunktus ar Krieviju un gatavojoties pilnīgi slēgt robežu ar austrumu kaimiņu. Eiropas Komisija (EK) rosina uzsākt iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā ar Ukrainu un Moldovu. Aktualitātes pasaulē komentē Eiropas Politikas analīzes centra pētniece Marija Golubeva un Latvijas Ārpolitikas institūta ES Programmas vadītāja Aleksandra Palkova. Par iespējamo pievienošanos Eiropas Savienībai saruna ar Stelu Leuku, Moldovas Ārlietu un Eiropas integrācijas ministrijas valsts sekretāri. Cerību stars pār Gazu 22.novembrī agri no rīta pasaules mediji izplatīja ziņu, ka Izraēlas valdība pēc apmēram sešu stundu ilgām un visai kaismīgām debatēm pieņēmusi vienošanos ar teroristisko organizāciju „Hamās”. Kā tiek ziņots, sākotnēji samērā liela daļa kabineta locekļu bijuši pret vienošanos, bet galu galā tādu palikuši tikai divi, t.sk. aizsardzības ministrs Itamars Ben-Gvirs. „Hamās” apņēmusies atbrīvot piecdesmit gūstekņus – sievietes un bērnus, savukārt Izraēla – ieturēt četru dienu humāno pauzi tās militārajā operācijā Gazas sektorā, ļaut tajā iekļūt vairākiem simtiem kravas mašīnu ar humāno palīdzību, kā arī atbrīvot palestīniešu sievietes un bērnus, kuri šobrīd atrodas Izraēlas cietumos. Saskaņā ar „Hamās” apgalvojumiem, tādu varētu būt apmēram 150. Kā norādījis Izraēlas Aizsardzības spēku pārstāvis Jonatans Korikus, atbrīvojamie neesot no bīstamāko teroristu kategorijas un neviens no viņiem nav bijis iesaistīts 7. oktobra teroristiskajā uzbrukumā. Nav gan vēl skaidrs, kad tieši sāksies pieteiktā humānā pauze, taču tam vajadzētu notikt diennakts laikā kopš vienošanās. Tāpat Izraēlas valdība paziņojusi, ka pauze tikšot pagarināta, ja „Hamās” turpinās atbrīvot gūstekņus, solot dienu pagarinājuma par katriem desmit atbrīvotajiem. Tiesa gan, pilnīga operācijas pārtraukšana teroristiskajai organizācijai netiek solīta. Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens nodēvējis šo vienošanos par nozīmīgu progresu un pateicies Katrai un Ēģiptei par iesaistīšanos sarunu procesā. Savukārt Apvienoto Nāciju organizācija, gan apsveicot vienošanos par humānajām pauzēm, paziņojusi, ka tās vietā būtu bijis jānoslēdz tūlītējs pastāvīgs pamiers. Nākamais hibrīdmigrācijas virziens – Somija 18. novembrī Somijas robežapsardzības spēki slēdza četrus pārejas punktus uz robežas ar Krievijas Federāciju un bloķēja tos ar barjerām. Tā ir reakcija un pamanāmi pieaugušo patvēruma meklētāju – Āfrikas un Tuvo Austrumu valstu pilsoņu – pieplūdumu no Krievijas puses. Pagājušonedēļ vien Somijā ieradušies apmēram trīs simti šādu migrantu, pamatā – Irākas, Jemenas, Somālijas un Sīrijas pilsoņu. Arī pēc tam, kad robežpunkti tika slēgti, to tuvumā Krievijas pusē tika novērota jaunu potenciālo patvēruma meklētāju ierašanās, kuri, lai glābtos no sala, robežas tuvumā kurināja ugunskurus. Somijas valdība uzskata, ka Krievijas režīms šo migrantu kustību organizē mērķtiecīgi, rīkojoties līdzīgi kā Baltkrievijas diktatūra uz robežām ar Poliju, Lietuvu un Latviju. Kremļa rīcības motīvi varētu būt saistīti ar Somijas joprojām stingro atbalstu Ukrainai, iestāšanos NATO un šobrīd notiekošo aizsardzības sadarbības sarunu procesu starp Somiju un Savienotajām Valstīm. Pēc minēto četru robežpunktu slēgšanas Somijas dienvidaustrumos, vēl četri turpina funkcionēt tālāk uz dienvidiem, un divos no tiem turpina uzņemt patvēruma meklētājus. Krievijas puse Kremļa runasvīra Dmitrija Perskova personā jau paudusi, ka Somijas rīcība esot bez pamata un graujot abu valstu attiecības. Visbeidzot vakar viens no vadošajiem Somijas laikrakstiem „Ilta Sanomat” ziņoja, ka valdība gatavojoties pilnīgi slēgt robežu ar austrumu kaimiņu un pulcēšoties attiecīgā sanāksmē, tiklīdz šis lēmums būšot sagatavots. Valdības avots uzsvēris, ka šādi Krievijai tikšot dots nepārprotams vēstījums, ka Somija negrasās piekāpties Kremļa hibrīddraudiem. Eiropas Komisija vērtē iestāšanās kandidātus 8. novembrī Eiropas Komisija pieņēma t.s. Paplašināšanās pakotni – ieteikumus Eiropadomei tālākajai iestāšanās sarunu virzībai ar kandidātvalstīm. Svarīgākais ir ieteikums uzsākt iestāšanās sarunas ar kandidātvalstīm Ukrainu un Moldovu, novērtējot panākumus, kādus šīs valstis uzrādījušas reformu ziņā. Tāpat ieteikts piešķirt kandidātvalsts statusu Gruzijai, savukārt ar Bosniju un Hercegovinu sarunas uzsākamas tad, kad valsts būs izpildījusi nepieciešamos priekšnoteikumus. Kā paziņojumā pēc pakotnes pieņemšanas izteicās komisijas prezidente Urzula fon der Leiena: „Paplašināšanās politika ir vitāli svarīga Eiropas Savienībai. Mūsu Savienības pabeigšana ir vēstures aicinājums, mūsu Savienības dabiskais apvārsnis. Mūsu Savienības pabeigšanai ir arī spēcīga ekonomiskā un ģeopolitiskā loģika. Iepriekšējās paplašināšanās ir parādījušas milzīgos ieguvumus gan kandidātvalstīm, gan Eiropas Savienībai. Mēs visi esam ieguvēji.” Dokumentā izvērtētas arī pārējās pašreizējās iestāšanās kandidātes: Albānija, Kosova, Melnkalne, Serbija, Turcija un Ziemeļmaķedonija. Kā procesa labākie paraugi tiek atzīmētas Albānija un Ziemeļmaķedonija. Melnkalnes gadījumā tiek norādīts uz dziļu iekšēju sašķeltību kā attīstību bremzējošu faktoru. Serbijai norādīts ne tikai uz tiesu varas, mediju neatkarības u.c. iekšējiem trūkumiem, bet arī tās attieksmi pret Krieviju, kas neatbilst savienības kopējai ārējai un drošības politikai. Tāpat tiek norādīts, ka Serbijai jānoregulē attiecības ar Kosovu. Turcija tiek nodēvēta par joprojām būtisku savienības partneri, taču konstatēts, ka iestāšanās sarunas paliek iesalušas kopš 2018. gada un Turcija turpina virzīties projām no Eiropas Savienības. Raksturojot pakotnes pieeju, domnīcas „European Political Centre” vecākā politikas analītiķe Korina Stratulata to nodēvējusi par šizofrēnisku, proti, tiecība uz savienības robežu izplešanu jaunajā ģeopolitiskajā situācijā ir pamanāmā kolīzijā ar principu, ka iestāšanās process ir atkarīgs no valstu panākumiem iestājas kritēriju izpildē. Sagatavoja Eduards Liniņš.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

15min laidoje apie futbolą „Skrieja kamuolys“ – apie Lietuvos rinktinės džiaugsmus ir vargus rungtynėse su Juodkalnija ir Serbija, geriausi žaidėjai, gynyba prieš Aleksandrą Mitrovičių ir Vokietijos futbolo ateitis be Hansi Flicko. Komanda – 15min žurnalistai Marius Bagdonas, Aurimas Tamulionis, Mantas Krasnickas ir tinklaraščio „Vienuolika“ autorius, „TV3 Sport“ komentatorius Karolis Dudėnas. 0:00 Įžanga, miegas po futbolo Kaune 2:16 Pozityvas su Juodkalnija, kamuolio kontrolė, keitimai su mintimi 20:32 Konkrečios pavardės: J.Lasickas, F.Černychas ir G.Paulauskas 32:08 Serbų klasė ir spaudimas, A.Mitrovičiaus pamokos, M.Remeikis 45:16 (Ne)pakeičiama vidurio gynėjų pora, J.Lasicko mintys 50:33 Silpnas vokiečio su švilpuku vakaras 53:18 F.Černycho sveikata, E.Gertmono prisėdimas, E.Jankausko drąsa 59:31 Žiūrovų klausimai, A.Tutyškinas, taktinė schema 1:10:05 „TransINVEST“ – į LFF taurės finalą 1:12:50 Ukraina – Anglija, H.Maguire‘as, ispanai, škotai, italai ir lenkai 1:26:30 „Hummel“ tiekimo grandinės 1:28:33 Hansi Flickas OUT ir vokiečių duobė

Prisijunkite prie laidos bendruomenės

Šiandien Lietuvos krepšininkai filipinuose žais ketvirtfinalio atkrintamąsias rungtynes su Serbija. Specialistų prognozėsMokslininkai toliau siekia išsiaiškinti, ar gyvūnų organai kada nors galėtų būti panaudoti žmonių gyvybėms gelbėti.Į LRT girdi kreipėsi Klaipėdos rajone esančio Kalotės kaimo gyventojai. Žmonės pasakoja, kad po stipresnio lietaus jų namų kiemus semia vanduo. Klaipėdos rajono savivaldybė tik skėsčioja rankomis ir sako, kad gyventojams padėti niekaip negali.Prie prekybos centrų dažnai sutinkami žmonės, apsigaubę Ukrainos vėliava, o rankoje laikomoje dežutėje - grynieji pinigai. Kaip patikrinti ar paramą, labdarą renka oficialiai registruota organizacija?Ved. Rūta Kupetytė

#Tiekžinių Antradienį (rugsėjo 5 d.) Tiek žinių vedėjas Timūras pasakoja apie Serbijos sustabdytą Lietuvos rinktinę pasaulio krepšinio čempionate, droną pas putiną, Nausėdos sparnuotas frazes apie LGBT ir žmonių teises.  ✅ Svarbiausios dienos naujienos kiekvieną pirmadienį-ketvirtadienį čia ir „Laisvės TV“ YouTube kanale: https://youtu.be/MsYflFoUXKw

00:00:00 – Lietuvos kovos su Serbija ir Juodkalnija 00:11:15 – Transferų pabaiga ir išvados 00:34:50 – Anglijos čempionato turas su hat trickais 01:04:50 – Ispanijos futbolo čempionatas 01:10:30 – Italijos čempionų pralaimėjimas #LietuvosFutbolas #standartinesituacija #euro2024 #fibawc

Rusijos diktatorius Vladimiras Putinas Sočyje susitiko su Turkijos prezidentu Redžepu Tajipu Erdoanu. Susitikimo išvakarėse Rusija ir vėl apšaudė Ukrainos uostamiesčius. Ukraina skelbia, kad bent vienas dronas nukrito ir sprogo NATO narės Rumunijos teritorijoje. Rumunija tai kategoriškai paneigė.Po tragedijos, kai Vilniuje moteris Neryje, kaip įtariama, paskandino dvi dukreles, visuomenėje vėl kilo diskusijos, ar pakankamai dėmesio skiriame mamų emocinei būklei. Tokia tragedija Lietuvoje - jau ketvirta vos per metus. Sveikatos apsaugos ministerija dar pernai įpareigojo medikus daugiau dėmesio skirti gimdyvių emocinei savijautai, tačiau ar sistema veikia, jei nelaimės kartojasi?Sukūrusi stebuklą ir įveikusi Jungtines Amerikos Valstijas Lietuvos krepšinio rinktinė jau ruošiasi kovai su Serbija. Nors serbų lyderis lietuvius jau vadina rugtynių lyderiais, rinktinės treneris Kazys Maksvytis krepšininkus ragina nieko neklausyti, nieko neskaityti ir žaisti taip, kaip žaidė iki šiol.Kodėl keliasdešimt Kauno gyventojų senamiestyje susirinko protestuoti dėl to, kad tvarkant upių pakrantes su bendruomenėmis savivaldybė nesitaria?Ved. Liepa Želnienė

#Tiekžinių Pirmadienį (rugsėjo 4 d.) Tiek žinių vedėjas Timūras pasakoja apie pokyčius Zelenskio Dream Team'e ir Reznikovo atleidimą, mokytojų reikalavimus bei pasiruošimą streikui ir mamos tragediją.  ✅ Svarbiausios dienos naujienos kiekvieną pirmadienį-ketvirtadienį čia ir „Laisvės TV“ YouTube kanale: https://youtu.be/x0b05ddgAvo

29. jūnijā Dzintaru koncertzālē risināsies jau otrais Starptautiskais jauno operdziedātāju Galā koncerts International Opera Stars. Pie simfoniskā orķestra diriģenta pults stāsies Mārtiņš Ozoliņš, ar kuru plašākā sarunā tiekamies "Klasikas" studijā. Pirmais koncerts Latvijā notika 2017. gada augustā Latvijas Nacionālajā operā - tajā piedalījās desmit solisti. Šoreiz uz Dzintaru koncertzāles skatuves kāps septiņi jaunie solisti, kuri ir Lihtenšteinas labdarības fonda SIAA foundation stipendiāti: Romanas Kudriašovas (baritons, Lietuva), Inma Hidalgo (soprāns, Spānija), David Jagodic (tenors, Slovēnija), Cassandra Wyss (soprāns, Lihtenšteina), Sreten Manojlovic (basbaritons, Serbija), Valerio Borgioni (tenors, Itālija) un Eglė Wyss (Sidlauskaite) (mecosoprāns, Lietuva). Viņi priecēs klausītājus ar populāru opermūziku - lappusēm no V. А. Mocarta, V. Bellīni, Dž. Rosīni, Ž. Bizē, G. Doniceti un Dž. Pučīni operām, kā arī J. Štrausa operetēm. Labdarības fonda nosaukums Sic itur ad astra (SIAA) foundation ("Tā mēs ejam uz zvaigznēm") perfekti atbilst tā misijai – virzīt un popularizēt jaunos operdziedātājus, nodrošinot visa veida atbalstu profesionālajā muzikālajā attīstībā. Jaunajiem operdziedātājiem, kuri ir pārliecinoši un apņēmīgi noskaņoti virzīties pa operas karjeras kāpnēm, labdarības fonds SIAA foundation palīdz organizēt koncertus ar pasaulslavenu diriģentu un simfonisko orķestru piedalīšanos populārākajās koncertzālēs visā pasaulē. Tā, piemēram, stipendiātu koncerti un uzstāšanās notikušas Milānas Lielajā Verdi zālē (2022), Waidhofen an der Thaya Stadtsaal Austrijā (2021) un Malagas Teatro Cervantes (2022). 2022. gadā, Korejā, Seongnamas mākslas centrā notika stipendiātu galā koncerts diriģenta Daniela Agimana vadībā. Daudzi labdarības fonda stipendiāti arī šodien turpina priecēt skatītājus, uzstājoties uz pasaules vadošajām operas skatuvēm. Piemēram, mecosoprāns Egle Wyss pagājušajā gadā izpildīja Venus lomu Riharda Vāgnera operā "Tanheizers" Tokijas Jaunajā Nacionālajā teātrī. Jaunie mākslinieki ir interesanti, daudzsološi un vienlaikus arī lieliski profesionāļi, kuri sniedz koncertus slavenākajos operteātros visā pasaulē. Koncerta dalībnieku vidū ir tādu pazīstamu konkursu kā Plasido Domingo Operalia un BBC Kārdifas dziedoņu konkursa laureāti. Galā koncerta mākslinieki pārstāv dažādus Eiropas operteātrus.

Auga įtampa tarp JAV ir Kinijos: Pentagonui numušus šnipinėjimu įtariamą Kinijos balioną, Pekinas dėl to reiškia stiprų nepasitenkinimą.Serbija nuo karo pradžios išlieka viena labiausiai tarp paramos Rusijai bei Vakarams balansuojančių valstybių. Apklausų duomenimis, dauguma serbų yra nusiteikę prorusiškai. Tuo naudojasi Wagner grupuotė, mėginanti verbuoti serbus kariauti Rusijos pusėje.Kaune namus nusipirkę gyventojai aklavietėje – vandentiekis priklauso vystytojui, o šis į skambučius neatsiliepia. Įvykus avarijai, teko gyventi be vandens.Klimato kaitos poveikis kavos industrijai. Ar įmanomas tvarus kavos gaminimas ir vartojimas?Ved. Karolina Panto

Eiropā trauksmi rada pieaugošā spriedze Kosovā - starp tur dzīvojošajiem serbiem un Kosovas valdības policijas spēkiem pēdējā laikā notikušas sadursmes. Kosova ir lūgusi starptautiskās sabiedrības iejaukšanos Briseli ir satracinājis korupcijas skandāls. Starp vairākiem aizturētajiem arī Eiropas Parlamenta viceprezidente. Šis ir viens no lielākajiem korupcijas skandāliem EP vēsturē. Trešajā lielākajā Dienvidamerikas valstī Peru atlaists un apcietināts prezidents, bet viņa atbalstītāji izgājuši ielās. Sadursmēs ar policiju vairāki protestētāji gājuši bojā. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālists, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Uģis Lībietis, Latvijas kontingenta Kosovā komandieris pulkvežleitnants Ģirts Savins un Latvijas TV "Sporta studijas" producents Dīvs Reiznieks. Kosovā atkal nemierīgi Kādreizējā Dienvidslāvijas federācijas Serbijas republikas autonomā province Kosova, kurā vairāk nekā 90% iedzīvotāju ir etniskie albāņi,  kļuva de facto neatkarīga pagājušā gadsimta beigās, kad NATO bombardēšanas akcija piespieda Serbiju izvest no Kosovas tās spēkus. Kopš 1999. gada Kosovā ir dislocēta NATO miera uzturēšanas misija, šobrīd nepilnu 4000 militārpersonu sastāvā, kopš 2008. gada arī nepilni 2000 Eiropas Savienības likumsargāšanas misijas darbinieku. 2008. gadā Kosova pasludināja neatkarību no Serbijas, un to līdz šim atzinušas 99 valstis, t.sk. Savienotās Valstis, Lielbritānija un vairums Eiropas Savienības dalībvalstu, arī Latvija. Tikmēr Serbija ir deklarējusi, ka nekad neatzīs savas kādreizējās autonomijas neatkarību, un Belgradu šai ziņā atbalsta Krievija un Ķīna. 6% no Kosovas iedzīvotājiem ir serbi, kuri pamatā dzīvo Serbijas pierobežā, un starp šo minoritāti un Kosvas centrālo varu joprojām ir saspringtas attiecības. Šogad par spriedzes cēloni kļuva valdības prasība serbu autovadītājiem nomainīt līdz šim lietotās Serbijā izdotās automašīnu numurzīmes uz Kosovā izdotajām. Protestējot, serbu autovadītāji bloķēja ceļus valsts ziemeļos. Novembra nogalē ar Eiropas Savienības piedalīšanos tika panākta vienošanās, Kosovai atceļot prasību par numurzīmju nomaiņu, savukārt Serbijai pārtraucot izsniegt numurzīmes ar Kosovas pilsētu un rajonu apzīmējumiem. Tomēr šīs krīzes laikā, protestējot pret Kosovas centrālās varas rīcību, amatus pameta apmēram 600 serbu apdzīvoto rajonu pašvaldību deputāti, policisti u.c. darbinieki. 10. decembrī spriedze vēl pieauga, kad Kosovas varasiestādes apcietināja kādu bijušo serbu tautības policistu, apsūdzot viņu teroristiskā darbībā. Dažviet serbu apdzīvotajos rajonos bija dzirdami sprādzieni, bruņoti ļaudis iesaistījās apšaudēs ar kosoviešu policistiem; tiek ziņots, ka viens policists viegli ievainots. Tas lika Kosovas valdībai atlikt 18. decembrī paredzētās ārkārtas vēlēšanas amatus pametušo pašvaldību deputātu aizstāšanai. Pagājušās nedēļas nogalē vispirms Serbijas premjerministre Ana Brnabiča, pēc tam arī prezidents Aleksandars Vučičs paziņoja, ka Serbija pieprasīs NATO misijai atļaut ievest serbu spēkus Kosovas ziemeļos, jo kosoviešu policija apdraudot turienes serbu drošību. Kosovas prezidente Vjosa Osmani uz to reaģēja ar paziņojumu, ka jebkādu serbu spēku ievešana Kosovas teritorijā tiks uzskatīta par agresiju. Pirmdien, 12. decembrī, Kosovas premjers Albins Kurti aicināja NATO spēkus atbrīvot serbu autovadītāju joprojām bloķētos ceļus, savukārt Serbijas prezidents Vučičs pēc nacionālās drošības padomes sēdes paziņoja, ka tiecoties pēc spriedzes mazināšanas. Kārtējā politiskā krīze Peru Biežas valdības maiņas un politiskas krīzes ir nu jau ierasta lieta Peru, kur konstitucionālās sistēmas īpatnības veicina rīvēšanos starp likumdevēju un izpildvaru. Prezidents Pedro Kastiljo, kurš tika ievēlēts pagājušā gada aprīlī, jau no paša sava termiņa sākuma saskārās ar sīkstu labējo spēku pretdarbību, kas izpaudās ne vien kā Kongresa mēģinājumi viņu atstādināt, bet arī kā atsevišķu biznesa un militāro aprindu diezgan neslēpti vērptas sazvērestības, pat aicinājumi uz militāru puču. Vadošā persona Kastiljo pretinieku nometnē bija viņa sāncense vēlēšanās, kādreizējā Peru diktatora Alberto Fuhimori meita Keiko Fuhimori. Jau pagājušā gada novembrī notika mēģinājums uzsākt prezidenta impīčmenta procedūru, kas tomēr izgāzās. Otrais mēģinājums tika līdz balsojumam šī gada martā, taču nesavāca vajadzīgo balsu skaitu. Diemžēl Peru nopietni skāra globālā ekonomikas lejupslīde, un līdzi tai strauji kritās prezidenta Kastiljo popularitāte. Šī mēneša sākumā Kongress uzsāka jau trešo impīčmenta procedūru, bet 7. decembrī, kad bija paredzēts balsojums, prezidents pasludināja, ka atlaiž parlamentu, ievieš ārkārtas stāvokli un izveido pagaidu valdību. Kastiljo paziņoja, ka plāno vēlēšanas, kurās jāievēl Kongress ar konstitūcijas reformēšanas pilnvarām. Jau tūdaļ pēc šī paziņojuma demisionēja vairāki ministri, t.sk. premjerministre Betsija Čavesa, ārlietu ministrs Sezārs Landa u.c. Konstitucionālā tiesa izplatīja paziņojumu, ka prezidents ir mēģinājis uzurpēt varu; bruņotie spēki paziņoja, ka nepakļausies viņa pavēlēm. Kongress ar nospiedošu balsu vairākumu atstādināja Padro Kastiljo no amata, apstiprinot līdzšinējās viceprezidentes Dinas Boluartes pilnvaras. Eksprezidents Kastiljo tika arestēts, un viņam draud apsūdzība dumpja rīkošanā. Tomēr varu zaudējušajam līderim netrūkst atbalstītāju, kuri devās ielās, bloķēja satiksmi, aizdedzināja automašīnas un iesaistījās sadursmēs ar policiju, kurās dzīvību zaudējuši nu jau vismaz septiņi cilvēki. Valsts otrajā lielākajā pilsētā Arekipā nemiernieki ieņēma lidostu un uz vairākām stundām apturēja tās darbību. Prezidente Boluarte, kura sākotnēji bija noskaņota palikt amatā līdz termiņa beigām, tagad paziņojusi, ka sarīkos prezidenta vēlēšanas divus gadus agrāk, proti – 2024. gada aprīlī. Vairuma Latīņamerikas valstu, tāpat Spānijas un ASV valdības paudušas atbalstu jaunievēlētajai prezidentei. Atbalstu amatu zaudējušajam Peru prezidentam pauduši tādi kreisās ievirzes līderi kā Bolīvijas prezidents Luiss Arse un Venecuēlas prezidents Nikolass Maduro; prezidentes Boluartes valdību vilcinās atzīt arī Meksikas prezidents Andreass Lopess Obradors. Korupcijas traips uz Eiroparlamenta krūtežas 13. decembrī Eiroparlamenta deputāti ar 625 balsīm par un tikai vienu pret atcēla no amata vienu no parlamenta viceprezidentēm, deputāti no Grieķijas Evu Kaili. Tāpat viņu no savām rindām izslēgusi Visgrieķijas Sociālistu kustība jeb PASOK. Skandālu, kura sakarā politiķe zaudējusi augsto amatu, daži mediji jau dēvē par smagāko Eiroparlamenta vēsturē. Kopš piektdienas, 9. decembra, Beļģijas policija veikusi kratīšanas deviņpadsmit privātos mājokļos Briselē un vienā Eiroparlamenta birojā, konfiscējot lielas summas skaidrā naudā un arestējot vairākus aizdomās turētos: deputāti Evu Kaili, viņas attiecību partneri, Eiroparlamenta padomnieku Frančesko Džordži, bijušo Eiroparlamenta deputātu no Itālijas Pjeru Antonio Panceri un nevalstiskā sektora darbinieku Nikolu Figu-Talamanku. Figa-Talamanka vada organizāciju „Nav miera bez taisnības”, kuras dibinātāja ir itāliešu politikas veterāne, kādreizējā Itālijas ārlietu ministre Emma Bonino. Savukārt Antonio Panceri, kuru min kā galveno noziedzīgās shēmas īstenotāju, ir prezidents citā organizācijā ar nosaukumu „Apkarot nesodāmību”, starp kuras padomes goda locekļiem ir vairāki prominenti politiķi, t.sk. jau piesauktā Emma Bonino, bijušais Eiropas komisārs migrācijas jautājumos Dimitris Avramopuls, bijusī Eiropas Augstā pārstāve ārlietās Federika Mogerini u.c. Kā norāda Beļģijas prokuratūra, apcietinātos tur aizdomās par noziedzīgas grupas izveidi, naudas atmazgāšanu un korupciju, bet lietas pamatā ir kukuļošana, kuru veikusi kāda no Persijas līča valstīm. Beļģu prese atklāj, ka runa ir par Kataru. Bagātais emirāts, kuram pieder trešie lielākie dabasgāzes krājumi pasaulē, šobrīd ir pasaules futbola čempionāta norises vieta. Taču ar čempionātu saistītā publicitāte atklāj arī rīkotājvalsts ēnas puses: Katara drīzāk formāli skaitās puskonstitucionāla monarhija, taču faktiski tur valda absolūtisms ar konservatīvajiem islāma režīmiem raksturīgo sieviešu tiesību deficītu un homoseksuālisma kriminalizāciju. Futbola čempionāta sakarā ir runa par nežēlīgu grandiozajās būvēs nodarbināto viesstrādnieku ekspluatāciju. 24. novembrī Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, kurā norādīja uz tūkstošiem bojāgājušo un savainoto, kuru ģimenēm būtu jāsaņem kompensācija. Deputāte Kaili uzstājās debatēs, apgalvojot, ka Katara esot izcilākais progresa piemērs darba tiesību jomā savā reģionā. Pēc visa spriežot, Dohas režīms par ogļūdeņražu dolāriem pircis sev lobistus Eiroparlamenta augstākajā līmenī. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena izteikusies, ka šis skandāls nopietni apdraud sabiedrības uzticību Eiropas Savienība institūcijām, savukārt Eiroparlamenta prezidente Roberta Metsola nodēvējusi to par uzbrukumu Eiropas demokrātijai. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Kodėl Serbijos tautiniam mitui toks svarbus Kosovas ir kaip ši šiandien jau nepriklausoma valstybė žymi serbiškojo nacionalizmo gimimą ir jo krachą? Kaip Serbijoje prisimenamas po Jugoslavijos subyrėjimo kilęs karas ir ką apie konfliktuojančius istorinės atminties režimus liudija karo nusikaltėliui skirtas gatvės menas Belgrade? Ko iš serbų studentų galime pasimokyti apie nesmurtinio pasipriešinimo autoritariniams lyderiams taktikas?Ved. Donatas Puslys ir Vladas Liepuonius

Išaugus įtampai Serbijos ir Kosovo pasienyje, Priština paskelbė, kad atideda turėjusius įsigalioti sprendimus dėl automobilių valstybinių numerių ir kelionės dokumentų lankytojams iš Serbijos. Belgradas kaltina Kosovą serbų diskriminacija, o Priština savo ruožtu teigia, kad Serbija kursto provokacijas.Iš Odesos uosto išplaukė pirmasis laivas su Ukrainos grūdais. Tvirtinama, kad šiame laive yra 26-ios tonos kukurūzų.Nuo rugpjūčio 1 dienos auginantiems vaiką iki 12-os metų tėvams priklausys papildoma laisva diena kartą per 3-is mėnesius. Tuo metu auginantys du vaikus iki 12-os metų, kai bent vienas iš jų turi negalią, galės pasiimti du laisvadienius per mėnesį. Tėvai taip pat galės dirbti ne visą darbo laiką ar tai daryti nuotoliniu būdu. Darbo kodekse taip pat įtvirtinta galimybė gauti nemokamų atostogų, slaugant ne tik šeimos narį, bet ir kitą kartu su darbuotoju gyvenantį žmogų. Ministrė Monika Navickienė tikisi, kad pakeitimai padės šeimoms derinti asmeninius ir darbo interesus.Raudonasis kryžius tvirtina, kad rudenį Lietuvoje gali išaugti pabėgėlių iš Ukrainos skaičius, nes karo nuniokotos šalies kai kuriuose regionuose visiškai sunaikinta šildymo ir vandentiekio infrastruktūra. Kiek Lietuva apskritai yra pasiruošusi priimti daugiau pabėgėlių ir preiglobsčio prašytojų? Kiek sklandžiai šiuo metu vyksta priėminas?Europos Sąjungai ruošiantis žiemai be rusiškų dujų, labiausiai nuo šių išteklių priklausomos Vokietijos miestai ėmėsi priemonių - pritemdytas gatvių apšvietimas, išjungti fontanai, sumažinta vandens temperatūra viešuosiuose baseinuose.Kaip Klaipėda minės 770-ies metų sukaktį?Ved. Darius Matas

Šių „Mažosios Europos pokalbių“ svečias – Rytų Europos studijų centro projektų vadovas Justinas Kulys. Justiną pasikviesti pokalbiui paskatino du dalykai. Pirma, jis visai neseniai sugrįžo iš Madrido, kur vyko NATO viršūnių susitikimas, kuriame svarstyta apie aljanso perspektyvas Rusijos karo Ukrainoje akivaizdoje. Antroji priežastis – Justino domėjimasis Balkanų regionu. Socialiniame tinkle „Facebook“ jis rengia labai įdomias Balkanų aktualijų apžvalgas „Balkanų pulsas“. O apie Balkanus norisi pasikalbėti tiek žvelgiant į saugumo situaciją regione, tiek į didžiųjų galių – Vakarų, Kinijos, Rusijos – daromą įtaką, tiek apie sportą kaip visuomenių ir valstybių veidrodį. Juk prisiminkime, kiek triukšmo ir nepasitenkinimo sukėlė Belgrado „Crvena Zvezda“ krepšininkų atsisakymas Eurolygos rungtynių Kaune metu laikyti plakatą, raginantį stabdyti karą Ukrainoje, o štai vienas tų rungtynių dalyvių Dejanas Davidovacas dar neseniai ir perėjo į ne bet ką kitą, o į Maskvos CASK. Ar teisūs tie, kurie skelbia, kad Serbija yra Rusijos Trojos arklys regione, o gal dera įsiklausyti į balsus tų kurie teigia, kad nei mes gerai suvokiame Serbijos ir apskritai Balkanų istoriją, nei jie suvokia, ką teko išgyventi mums?Ved. Donatas Puslys

Po geriausio 3x3 rinktinės pasirodymo Lietuvos krepšinio istorijoje „Basketnews.lt podkaste“ apsilankė treneris Dainius Novickas. Mėgėjų krepšinio legenda, o dabar ir tituluotas treneris jums garantuoja fantastišką pokalbio valandą. Temos: Lietuvos 3x3 rinktinių šėlsmas Antverpene (00:00); Finalas su Serbija (7:55); Kur lietuvių fanai? (13:20); „Chazz“ – geriausi čipsai galaktikoje (17:10); Keistas FIBA turnyrų tvarkaraštis (21:45); 3x3 konkurencija didžiajam krepšiniui ir pinigai (23:45) Rinktinės krepšininkų atranka (25:30); Neįtikėtinas Dainiaus Novicko krūvis (29:00); Novickas konkurencijos nebijo (34:10); Kiek investuojama į 3x3 krepšinį? (37:00); Beveik garantuota vieta olimpiadoje (39:00); Aukštyn kojomis apsivertęs Dainiaus gyvenimas (41:17); Kuriuos profesionalus treneris matytų 3x3 rinktinėje? (45:15); Neįtikėtino sudėjimo moterys (47:00); Igno Brazdeikio žvaigždė (49:30); Keista Kazio Maksvyčio nuostaba (51:15); Pasaulio čempionato atranka (56:18); Luca Banchi Žiemelio klube (58:18); Ukrainos klubų pretenzijos kitame sezone (1:01:40); Intriga dėl būsimo „Žalgirio“ įžaidėjo (1:05:30); Hipotetinis - Nick Calathes „Žalgiryje“ (1:08:10); Jautriausios piršlybos pasaulyje (1:12:10).

Serbijā šajā nedēļā nespēja ierasties Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, jo kaimiņvalstis bloķēja gaisa telpu ministra lidojumam. Karš nav traucējis Serbijas tuvajām attiecībām ar Krieviju. Vai tam būs kāda ietekme Serbijas ceļā uz Eiropas Savienību? Savu nospiedumu karš atstājis Kazahstānā, kur daudzi jūt līdz Ukrainai. Protams, kazahi ir atkarīgi no Krievijas, tāpēc publiskajā retorikā kara tematiku cenšas apiet. Bet Kazahstānā notika referendums, kas demonstrēja, cik neveiksmīga var izrādīties sākotnēja iecere nodot varu sev uzticamam līdzbiedram, kā to izdarīja iepriekšējais prezidents Nazarbajevs. Vēl arī runājam par notikušo uzticības balsojumu Lielbritānijas premjeram Borisam Džonsonam, kuru viņš izturēja. Ballīšu rīkošana pandēmijas laikā šoreiz neizrādījās liktenīga. Ukrainai šī ziņa nozīmē, ka briti joprrojām sniegs lielu atbalstu cīņā pret Krievijas agresiju. Notikumus vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis. Sazināmies ar juristi Inesi Ejugbo un Latvijas vēstnieci Kazahstānā Irinu Manguli. Boriss Džonsons paliek savā vietā Pirmdien, 6. jūnijā, sagrīļojās britu premjerministra Borisa Džonsona amata krēsls, kad 54 deputāti jeb 15% no Toriju partijas frakcijas Parlamentā iesniedza neuzticēšanās rakstus frakcijas darbību regulējošajai institūcijai, sauktai par „Komiteju 1922”, pieprasot frakcijas neuzticības balsojumu premjeram. Iemesls ir joprojām gruzdošais t.s. „Ballīšu skandāls”, kas izcēlās pagājušā gada nogalē, kad presē parādījās ziņas, ka strikto pandēmijas ierobežojumu laikā ministru kabinetā un citās valdības iestādēs rīkotas ballītes, kurās šie ierobežojumi pārkāpti. Šais saviesīgajos notikumos aktīvi piedalījies arī premjers. Kā uzsver Džonsona kritiķi, premjerministrs grāvis fundamentālus britu politiskās kultūras principus, un šāda rīcība valdības galvam ir nepieņemama. Kā vēl viens iemesls tiek minēti signāli par to, ka Lielbritānija varētu vienpusēji atkāpties no dažiem t.s. Ziemeļīrijas protokola noteikumiem. Protokols regulē Ziemeļīrijas īpašo statusu pēc Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības, un tā vienpusēja nepildīšana būtu smags trieciens Londonas starptautiskajam prestižam. Uzticības balsojums Toriju frakcijā notika pirmdienas vakarā, un premjers to izturēja ar 211 balsīm par viņu un 143 balsīm pret. Lai gan daudzi izteikušies, ka rezultāts ir labāks nekā cerēts, tiek atzīmēts, ka premjerministru neatbalsta vairāk nekā 40% no paša frakcijas, un šāda statistika pagātnē nozīmējusi drīzu varas perioda galu. Konkrēti, premjerministre Terēza Meja, kura piedzīvoja šādu balsojumu 2018. gada decembrī ar nedaudz labāku rezultātu kā Boriss Džonsons tagad, atkāpās no amata pusgadu vēlāk. Tiesa, pašreizējā situācija ir atšķirīga, jo Eiropā norit pilna mēroga karš, kurā Lielbritānija ieņem striktu un pārliecinošu pozīciju, vārdos un darbos atbalstot agresijas upuri Ukrainu. Diezgan nepārprotami, Borisa Džonsona personībai ir liela nozīme šīs pozīcijas īstenošanā. Kā izteicies Lielbritānijas izglītības ministrs Nadīms Zahavi, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzzinot balsojuma rezultātu, noteikti esot aiz priekiem triecis dūri gaisā. Brīvības čuksti Kazahstānā Svētdien, 5. Jūnijā, Kazahstānas balsstiesīgie iedzīvotāji devās pie vēlēšanu urnām, lai referendumā paustu attieksmi pret vairākiem nozīmīgiem valsts pamatlikuma labojumiem. Dalība referendumā nedaudz pārsniedza 68%, no kuriem vairāk nekā 77% balsoja par piedāvātajiem konstitūcijas labojumiem. Pēc asiņainajiem nemieriem šī gada janvārī, kuros dzīvību zaudēja vairāk nekā 200 cilvēku un kas tika apspiesti ar Krievijas karaspēka palīdzību, Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs paziņoja, ka apsver iespēju reformēt valsts konstitucionālo kārtību, mainot superprezidentālo varas modeli uz prezidentālu ar nopietni palielinātu parlamenta lomu. Iepriekšējais referendums Kazahstānā notika 1995. gadā, un tolaik apstiprinātā konstitūcija kalpoja par likumisko rāmi autoritārajai varai, kuru īstenoja agrākais prezidents Nursultāns Nazarbajevs. 2019. gada martā viņš atstāja amatu, faktiski ieceldams Tokajevu par savu sekotāju un saglabādams lielu ietekmi. Eksprezidents palika Nacionālās Drošības padomes priekšsēdētāja amatā, viņam tika piešķirts „Nācijas līdera” jeb elbasi tituls. Vēl vairāk Nazarbajeva ietekmi pastiprināja viņa ģimenes klana un tam pietuvināto atrašanās nozīmīgās valsts vadības un biznesa pozīcijās. Šī situācija strauji mainījās janvārī, kad nemieru laikā un tūlīt pēc tam prezidents Tokajevs atcēla Nazarbajevu no Drošības padomes priekšsēža amata un daudziem „Nazarbajeva cilvēkiem” nācās pamest amatus valsts struktūrās. Nazarbajeva un viņa klana ietekmes mazināšana ir galvenais motīvs, kuru daudzi ārvalstu mediji uzsver referenduma sakarā. Konstitūcija vairs neparedz „elbasi” statusu, un atsevišķs labojums liedz prezidenta radiniekiem ieņemt valsts amatus. Tāpat referendumā apstiprinātie grozījumi nozīmīgi palielina Kazahstānas rajonu, galvaspilsētas un lielo pilsētu administratīvo vadītāju neatkarību no centrālās varas, nosakot prezidenta nominēto vadītāju apstiprināšanu pilsētu tiešās vēlēšanās un rajonu pārstāvju asambleju balsojumos. Labojumi liedz arī tiesnešiem, militārpersonām, valsts drošības institūciju darbiniekiem un dažām citām valsts ierēdņu kategorijām darboties politiskajās partijās. Vēlēšanu sistēma tiek mainīta no proporcionālas un jauktu. Serbija – starp Eiropu un Krieviju 6. jūnijā pasauli aplidoja ziņa, ka nevarēs notikt agrāk plānotā Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vizīte Serbijā un sarunas ar Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču. Kā zināms, Serbija ir valsts bez pieejas jūrai un vienīgā reģiona valsts, kas nav dedz Eiropas Savienības, nedz NATO locekle. Nokļūšana serbu gaisa telpā tādējādi iespējama tikai ar kaimiņvalstu atļauju, un neviena no tām nav devusi šo iespēju agresorvalsts Krievijas ārlietu resora vadītājam. Tas jau atkal saasinājis uzmanību uz Serbiju kā reģiona autsaideru eiropeiskās integrācijas ziņā un Krievijai sevišķi simpatizējošu valsti. Belgradas un Maskavas īpašajām saiknēm ir sena vēsture. Krievija, pozicionējot sevi kā visu kādreizējās Osmaņu impērijas pareizticīgo aizstāvi, balstīja Serbiju tās cīņā pret turku virskundzību. Serbijas alianse ar Krieviju lielā mērā bija iemesls tam, ka konflikts starp Serbiju un Austroungāriju 1914. gadā eskalējās par Pirmo pasaules karu. Pagājušā gadsimta nogalē pagātnes simpātijas ieguva jaunu iekrāsojumu, krievu un serbu nācijām saskatot zināmu likteņa līdzību Padomju Savienības un Dienvidslāvijas Sociālistiskās federatīvās republikas sabrukumā. Serbijai bija līdzīga „vecākā brāļa” vieta Dienvidslāvijā kā Krievijas Federācijai Padomju Savienībā. Kā zināms, etniski jauktajos Dienvidslāvijas apgabalos pēc valsts sabrukuma notika asiņaini konflikti, kuros serbu iedzīvotāji, ne bez Belgradas valdības atbalsta, izrēķinājās ar saviem horvātu, bosniešu un albāņu līdzpilsoņiem. Krievija starptautiskās diplomātijas arēnā šai ziņā allaž ieņēmusi Serbiju atbalstošu pozīciju. Sevišķi asi Maskava nosodījusi NATO īstenoto Serbijas bombardēšanu 1999. gadā, kuras mērķis bija nepieļaut albāņu minoritātes masu slepkavības toreizējā Serbijas provincē Kosovā. Šo bombardēšanas akciju Kremlis regulāri piesauc kā NATO agresijas piemēru un, attiecīgi, attaisnojumu savai agresijai pret Ukrainu. Pašā Serbijā 1999. gada notikumi bija par iemeslu bijušā dienvidslāvu komunistu līdera un vēlākā autoritārā Serbijas vadītāja Slobodana Miloševiča režīma krišanai. 21. gadsimta pirmā desmitgade iezīmēja valsts virzību uz integrāciju Eiropas Savienībā, ko gan apgrūtināja politiskās sistēmas nestabilitāte, proeiropeisko spēku sadrumstalotība, augsts korupcijas un organizētās noziedzības līmenis. Ciktāl ātra integrācija nenotika, serbu sabiedrībā proeiropeisko entuziasmu pakāpeniski nomainīja apātija un skepse, un attiecīgi pieauga nacionālistiskas tendences. 2012. gadā par Serbijas prezidentu tika ievēlēts nacionālistiskais politiķis Tomislavs Nikoličs, divus gadus vēlāk viņa dibinātā nacionālpopulistiskā Serbijas Progresīvā partija, koalīcijā ar vairākām sīkpartijām, ieguva vairākumu parlamentā un saglabā šīs pozīcijas līdz šodienai. Pēc 2014. gada partijas vadībā pamazām izvirzījās jurists un žurnālists Aleksandars Vučičs, kurš 2017. gadā tika ievēlēts par Serbijas prezidentu. Viņa politika tiek raksturota kā manevrējoša, cenšoties saglabāt dialogu ar Eiropas Savienību, taču tajā pašā laikā uzturot ciešas attiecības ar Krieviju un arī Ķīnu. Serbijas iekšpolitika sakarā tiek paustas bažās par demokrātijas kvalitāti, norādot uz iespējamām manipulācijām vēlēšanās un opozīcijas ierobežošanu. Šī gada aprīlī notikušajās prezidenta vēlēšanās Vučičs atkal svinēja pārliecinošu uzvaru. Vienlaicīgi sarīkotajās parlamenta ārkārtas vēlēšanās Serbijas Progresīvā partija gan pirmoreiz kopš 2014. gada zaudēja parlamenta vairākumu un šobrīd mēģina izveidot koalīcijas valdību. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šodien dodamies uz Balkānu reģionu, kur apskatīsim Serbiju, kas varētu būt klausītajiem nedaudz zināmāka valsts. Bet arī par Serbiju ir daži mazāk zināmi fakti. Piemēram, pasaulē dārgākais siers nenāk no Šveices, Francijas vai Itālijas. Tas nākot no Serbijas un ir izgatavots no kazas un ēzeļa piena maisījuma. Sieru sauc par "Pule" un cena tam ir tūkstotis eiro kilogramā. Salīdzinājumam, valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 18 000 tūkstoši eiro, kas ir par apmēram 10 tūkstošiem eiro mazāk nekā Latvijai. Serbiem arī bija liela loma kosmosa izpētē. Precīzāk, pirmajā Mēness nosēšanās reizē. Lai gan viņi, iespējams, nesniedza finansiālu ieguldījumu, viņu ieguldījums bija darbaspēks. Trīs serbi piedalījās šajā projektā, kas bija pazīstams kā „Apollo”. Arī serbs vārdā Mihajlo Pipins ir viens no Nacionālās aeronautikas padomdevējas komitejas (NACA - mūsdienās NASA) dibinātājiem. Maz zināms, bet avenes, kas noteikti nenāk prātā domājot par Serbiju, ir viena no slavenākajām Serbijas eksporta tirgus pazīmēm. Tas tādēļ, ka Serbija ir viena no lielākajām aveņu eksportētājām pasaulē, tā veido aptuveni ceturto daļu no visas pasaules aveņu eksporta. Starp citu, 2012. gadā Serbija bija atbildīga par gandrīz 95% pasaules aveņu. Serbija ir ceturtā valsts pasaulē aveņu ražošanā tūlīt aiz Krievijas, Polijas un ASV. Vēl viena 6,9 miljonu iedzīvotāju lielas valsts netradicionālā iezīme ir tas, ka valstī tiek izmantoti divi alfabēti. Neskatoties uz to, ka pasaulē ir daudz valstu, kurās tiek izmantoti vairāki alfabēti, serbu valoda ir vienīgā Eiropas valoda, kurā runātāji pilnīgi brīvi pārvalda divus alfabētus. Valstī tiek izmantoti gan latīņu, gan kirilicas raksti. Runājot par Serbijas politiku, nevar nerunāt par Serbijas un Kosovas attiecībām. Ir pagājuši nedaudz vairāk nekā 20 gadi, kopš bijušās Dienvidslāvijas teritorijas viena no Eiropas vardarbīgākajiem konfliktiem, kurā gāja bojā vairāk nekā 13 tūkstošu cilvēku un bez pajumtes palika vairāk nekā miljons cilvēku. Tomēr vēl aizvien konflikts nav līdz galam atrisināts, un ik pa laikam saspīlējums atgriežas. Tā Serbija vēl aizvien uzskata Kosovu par savas teritorijas daļu. Kosova, savukārt, uzskata sevi par neatkarīgu valsti. Un valstis joprojām atrodas pretrunā. Karš tika izbeigts 1999. gada jūnijā un atbilstoši miera līgumā paredzētajam, Kosova nonāca ANO pārvaldībā. Lielākā daļa atlikušo etnisko serbu pameta provinci, savukārt aptuveni 1,5 miljoni iekšēji un ārēji pārvietoto kosoviešu atgriezās mājās. Neskatoties uz to, ka 2008. gadā Kosova pasludināja neatkarību, Serbija to joprojām nav atzinusi par neatkarīgu valsti, lai gan vairāk nekā 100 valstis to atzīst. Liela loma situācijas uzlabošanai ir bijusi arī Eiropas Savienībai (ES), kas ir vadījusi sarunas starp abām valstīm kopš 2011. gada, kuru rezultātā tika noslēgti vairāki tehniski nolīgumi, tostarp Briseles vienošanās, kuras mērķis bija normalizēt attiecības un integrēt serbu minoritāti Kosovas ziemeļos. Starp citu, abas valstis pieder arī Eiropas Komisijas  2018. gada publicētajam paplašināšanās plānam ar mērķi panākt iestāšanos Eiropas Savienībā sešām Rietumbalkānu valstīm: Albānijai, Bosnijai un Hercegovinai, Kosovai, Melnkalnei, Ziemeļmaķedonijai un Serbijai. Serbijas pievienošanās Eiropas Savienībai gan ir aktuāla kopš 2012. gada, kad tā kļuva par kandidātvalsti. Serbija oficiāli iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā 2009. gadā. Tomēr, tieši Kosovas konflikts bija lielākais šķērslis Serbijas pievienošanās ES. Serbijas valdība ir gan paziņojusi, ka Kosovas statusu nevajadzētu saistīt ar ES sarunām, tomēr zinot ES institūciju pozīciju un sarunu vadīšanu, tas negatīvi ietekmēja sarunas. Neskatoties uz to, bija paredzēts, ka Serbija pabeigs sarunas līdz 2024. gada beigām, ļaujot tai pievienoties Savienībai 2025. gadā. Tomēr, jaunais izaicinājums Ukrainas kara dēļ rada atkal zināmus šķēršļus valsts pievienošanas ceļam. Primāri tādēļ, ka valstij ir  ciešas attiecības ar  Krieviju. KB: Jāsaka, ka arī paši serbi vairs neizskatās pietiekoši apmierināti ar izvēlēto virzienu. Tā, pirmo reizi pēdējo divu desmitgadu laikā serbu skaits, kuri ir pret iestāšanos Eiropas Savienībā, ir lielāks nekā to, kas vēlas kļūt par dalībvalsti. Aptauja, ko veica Serbijas nacionālā aģentūra šī gada maija sākumā atklāja, ka 44% dalībnieku ir pret dalību ES, bet 35% ir par. Par to, kā serbi redz savu identitāti un kā tie sevi pozicionē attiecībās ar Krieviju Ukrainas karas dēļ, jautājām bijušai Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājai, EDSO misiju vadītājai (tostarp Serbijā), Stokholmas ekonomikas skolas Rīgā vieslektorei un starptautiskai konsultantei Lolitai Čigānei.

  Krievija apgalvo, ka kontrolē Mariupoli; Ukraina pieprasa tūlītēja humānā koridora izveidi no pilsētas Kosova un Serbija viena otru apsūdz mēģinājumos destabilizēt Balkānu reģionu ES aicina iedzīvotājus ievērot taupību, lai samazinātu atkarību no Krievijas energoresursiem  

Dešimtoji 2022 m. eurovizinio sezono laida. Joje aptariame net 7 praėjusią savaitę pristatytas artėjančio konkurso dainas bei išsamiai apžvelgiam būsimą Melodifestivalen finalą Švedijoje. Podkasto galite klausytis Youtube, Spotify, Apple podcasts ir kitose populiariausiose tinklalaidžių platformose. Temos: Tautvydas Husavike (0:00); Sužavėję Nyderlandai (7:00); Ką turi padaryti Juodkalnija, kad mūsų vertinimuose gerokai pakiltų? (14:25); 12 ar 0 balų Vokietijai (20:15); Išsiskyrusios nuomonės dėl Prancūzijos (31:00); Maloniai nustebinusi Danija (37:20); Kas per velnias vyko Rumunijoje? (43:20); Būk sveika, Serbija (52:30); Atnaujinta Albanijos „Sekret“ (01:03:50); Išsami būsimo finalo Švedijoje apžvalga (01:09:30); Austėjos favoritai Portugalijoje (01:33:35).

Nacionalinės ekspedicijos idėjas vienija Dunojus, o koks jis Kroatijoje ir Serbijoje, kokias nacionaliniais parkais didžiuojasi Rumunija, Kroatija ir Serbija?Ar jau visi paukščiai sugrįžo?Ventės rago ornitologinės stoties vedėjas Vytautas Jusys pasakoja, kodėl mažėja sugrįžusių paukščių, kaip jie jaučiasi?Ved. Selemonas Paltanavičius ir Alvyda Bajarūnaitė

Temos: Mistiškoji ir užburianti Belgija (1:30), ypač svarbią žinutę siunčianti Rumunija (9:10), nuvylę šeimininkai olandai (16:00), Filipui Kirkorovui visą savo širdį, sielą ir smegenis pardavusi Moldova (23:55), su sunkumais susidursianti Australija (39:28), triukšmingoji Serbija (44:00), keistai fanų nuvertinama Estija (49:55), visiškai neoriginali Danija (57:20), lyriška paskęsti galinti Portugalija (01:02:30), kaip visada puikių dainų kupinas, bet siaubingai ilgas Sanremas Italijoje (01:08:55), Švedijos „Melodifestivalen“ favoritai (01:31:12).

Festivalį „Muzikinis rugpjūtis pajūryje“ Klaipėdos elinge pradeda Richardo Wagnerio opera „Skrajojantis olandas“. Solistą Almą Švilpą kalbina Česlovas Burba. Kauno senamiestyje atidarytas šiltnamis, kuriame ne tik agurkai ir pomidorai, bet ir keturių Baltijos menininkių pamąstymai apie moters ir darbo santykį. Parodoje „Šiltnamio mūza“ lankosi Kotryna Lingienė. Išleistas tapytojos, grafikės Veronikos-Vėros Šleivytės tarpukariu darytų nuotraukų albumas. Apie dar mažai žinomą kūrėją pasakoja Inga Janiulytė-Temporin. Būgnininkas Dalius Naujokaitis ir saksofonistas Welf Dorr gyvena Niujorke, o garso režisierius, sintezatoriais grojantis Julius Zubavičius – Londone. Nei atstumas, nei pandemija nesutrukdė jiems išleisti eksperimentinės muzikos grupės KLIS albumo. Architekto, semiotiko Justino Dūdėno komentaras apie mažąją miestų architektūrą.Pasaulyje: protestuotojai Osle nori išsaugoti Picasso freskas, Švč. Sofijos soboro muziejus Turkijoje paverstas mečete, Serbija nepripažįsta menininkų iš Kosovo. Rašytojas, filosofas Liutauras Degėsys pristato naują romaną „Lengva nebus“ ir sako, kad lengvi dalykai gyvenime jam ne tik neįdomūs, bet ir kelia įtarimą. Ved. Juta Liutkevičiūtė

Polija turpina esošo kursu. Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis pašreizējais valsts vadītājs Andžejs Duda, kurš tikai par diviem procentiem apsteidzis Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski. Uzvara paliek uzvara, bet kā pārvaldīt tik sašķeltu valsti, kāda šobrīd ir Polija un kurš varētu būt patiesais vēlēšanu uzvarētājs. Serbija un Kosova atsāk dialogu. Pēc vairāku gadu pārtraukuma Briselē ir atsākušās Serbijas un Kosovas līderu tiešās sarunas. Kosova ir atteikusies no tirdzniecības ierobežojumiem, paverot ceļu diskusijām par abu pušu turpmākajām attiecībām. Vai varam gaidīt, ka Serbija jelkad atzīs Kosovas vienpusēji pasludināto neatkarību un vai tas veicinās gan pašas Serbijas, gan Kosovas iespējamo tuvināšanos Eiropas Savienībai? Pieaug militārā spriedze Kalnu Karabahas reģionā. Kopš jūlija sākuma pavisam nemierīga situācija ir izveidojusies uz Armēnijas un Azarbaidžānas robežas. Tur bruņotās sadursmēs bojā gājuši no vairākiem desmitiem līdz, iespējams, vairākiem simtiem militārpersonu, atkarība, no kuras valsts pozīcijas skatās. Kas šoreiz bijis par pamatu gadu desmitiem ilgā konflikta uzliesmojumam un cik nopietni jāuztver protestētāju saukļi iesaistīties atklātā karā. Bet varbūt šī ir ārēja provokācija? Notikumus pasaulē analizē Vidzemes augstskolas lektors, politoligs Jānis Kapustāns un vēsturnieks un politologs Kārlis Daukšts. Serbija un Kosova atsāk dialogu Šodien Briselē paredzēta klātienes tikšanās starp Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču un Kosovas premjerministru Avdullu Hoti. Līdz ar to ir atsācies dialogs, kas 2018. gadā pārtrūka pušu nesamierināmo pozīciju dēļ. Kā zināms, pamatā albāņu apdzīvotā Kosova ieguva de facto neatkarību 1999. gadā pēc tam, kad NATO bombardēšanas kampaņa bija piespiedusi Serbiju atvilkt savus spēkus no autonomās provinces. Serbija joprojām kategoriski atsakās atzīt Kosovas neatkarību un bloķē tās mēģinājumus pievienoties starptautiskām organizācijām, savukārt Kosova nepiekrīt iespējamai oficiālai robežu maiņai, atsakoties no Serbijas kontrolētajiem un serbu apdzīvotajiem apgabaliem. Nepārprotamu grūdienu sarunu procesa atsākšanai deva Savienoto Valstu administrācijas, konkrētāk – prezidenta Donalda Trampa īpašais sūtnis Serbijas un Kosovas miera sarunām un Nacionālās izlūkošanas direktors Ričards Grenels. Viņa un Trampa administrācijas darbību šai ziņā daudzi gan kritizē, norādot, ka amerikāņi izdarījuši spiedienu uz Kosovu, lai piespiestu to atsākt dialogu, kā arī atstūmuši no tā Eiropas Savienības pārstāvjus, kuriem ir Apvienoto Nāciju mandāts vidutājībai sarunās. Tāpat tiek norādīts, ka Trampa administrācija mēģinājusi maksimāli izmantot subjektīvo momentu, satuvinot abu pušu līderus – Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču un Kosovas prezidentu Hašimu Tači. Abiem līderiem tiek pārmestas autoritāras tendences, pie kam Tači, iesaistoties sarunās par iespējamu izlīgumu ar Serbiju, ir pārkāpis savas konstitucionālās pilnvaras. Martā uz to norādīja Kosovas toreizējais premjerministrs Albins Kurti, drīz pēc tam zaudējot amatu parlamenta neuzticības balsojumā. Amerikāņu aktivitātes izraisīja Serbijas galvenās sabiedrotās Krievijas nervozu reakciju, ārlietu ministram Sergejam Lavrovam noradot, ka bez Kremļa akcepta nekādas vienošanās par Kosovu nebūs. Sūtņa Grenela virzītais process teju vaiņagojās ar Vučiča un Tači tikšanos Baltajā namā jūnija nogalē, taču dažas dienas pirms tam Speciālā starptautiskā prokuratūra noziegumu izmeklēšanai Kosovā nāca klajā ar paziņojumu, ka ir sastādīts apsūdzības raksts par kara noziegumiem vairākiem augsta ranga Kosovas politiķiem, tai skaitā Tači. Plānotā tikšanās nenotika, taču process neapsīka un šobrīd ir atgriezies konvencionālajā ietvarā ar Eiropas Savienību kā vidutāju. Armēnija un Azerbaidžāna – gruzdošā konflikta uzliesmojums Saknes konfliktsituācijai Aizkaukāzā starp kaimiņvalstīm Armēniju un Azerbaidžānu meklējamas pirms simts gadiem, kad abas nācijas, tobrīd mēģinādamas iedibināt savu nacionālo valstiskumu, vilka robežas etniski neviendabīgajā teritorijā. Lielā mērā kaimiņtautu nesaskaņas bija iemesls tam, ka reģions tolaik nonāca Padomju Krievijas kontrolē. Procesā, kurā nozīmīga loma bija toreizējam Padomju Savienības tautas komisāram nacionalitāšu jautājumos Josifam Staļinam, armēņu kompakti apdzīvotais Arcahas reģions nonāca Azerbaidžānas sastāvā kā Kalnu Karabahas autonomā republika. Sabrūkot Padomju Savienībai, atsākās Arcahas armēņu mēģinājumi apvienoties ar Armēniju, kas noveda pie konflikta eskalācijas līdz pilnvērtīgai karadarbībai laikā no 1992. līdz 1994. gadam. Armēnijas bruņotie spēki un Arcahas brīvprātīgo vienības ieņēma ne vien bijušo autonomiju, bet arī apmēram 9% Azerbaidžānas teritorijas ārpus tās. Ar Krievijas starpniecību tika panākts pamiers un sāktas sarunas, kas turpinās joprojām, periodiski notiekot pamiera pārkāpumiem. De jure Armēnijas kontrolētā teritorija joprojām uzskatāma par piederīgu Azerbaidžānai. Līdz šim nopietnākā iesaldētā konflikta eskalācija bija 2016. gada aprīlī, kad četru dienu laikā abās pusēs gāja bojā apmēram pa simtam karavīru. Kopš pagājušās svētdienas pienāk ziņas par jaunu konflikta uzliesmojumu, šoreiz ārpus tiešās Kalnu Karabahas konflikta zonas – pie abu valstu robežās uz ziemeļiem no tās. Puses apsūdz viena otru civilo objektu artilērijas apšaudēs, kam sekojusi karadarbības aktivizēšanās, izmantojot tankus, raķešu ieročus un dronus. Abās pusēs ir kritušie, tai skaitā Azerbaidžānas armijas ģenerālis Polads Hašimovs un vairāki citi azerbaidžāņu un armēņu virsnieki. Polija turpina esošo kursu Aizvadītajā svētdienā notikušās prezidenta vēlēšanas Polijā nesa uzvaru esošajam valsts galvam Andžejam Dudam, kurš ar 51% vēlētāju balsu pārspēja savu sāncensi – Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski. Līdz ar to izplēnējušas Polijas liberālās opozīcijas cerības mainīt līdzšinējo pie varas esošās partijas „Likums un taisnīgums” kursu, kura ietvaros, cita starpā, izpildvaras kontrolei tiek pakļauta tiesu vara. Kā zināms, šī virzība jau izpelnījusies asu kritiku no starptautisko cilvēktiesību organizāciju un Eiroparlamenta puses; Eiropas Komisijai uzsākot izmeklēšanas procedūru par likuma varas apdraudējumu Polijā. Ar minimālu vairākumu, kas pagājušā gada vēlēšanās tika iegūts Seimā, un sev lojālo prezidentu Dudu partijas „Likums un taisnīgums” rokās paliek nepieciešamie instrumenti savas politikas tālākajai īstenošanai. Priekšvēlēšanu kampaņa, kurā esošais prezidents nekautrējās izmantot varas kontrolei jau pakļautos sabiedriskos medijus kā propagandas rīku, nozīmīgs akcents tika likts uz tradicionālo vērtību sargāšanu, pozicionējot savu pretinieku kā šo vērtību grāvēju un „samaitājošu” ietekmju izplatītāju. Balsojums atklāj idejisko plaisu, kas šķeļ Polijas sabiedrību divās teju vienādās daļās. Andžeja Dudas un „Likums un taisnīgums” elektorāta bāzi pamatā veido gados vecāki poļi, reģionāli – valsts centrālie un dienvidaustrumu rajoni. Sevišķi spilgti iezīmējas atšķirība starp laukiem un pilsētu: ja iepriekšējās vēlēšanās 2015. gadā tādās samērā lielās pilsētās valsts austrumdaļā kā Bjalistoka un Ļubļina vairākums balsoja par Dudu, tad šoreiz tur uzvaru guvis Tšaskovskis, taču apkārtējos lauku rajonos un mazpilsētās atbalsts esošajam prezidentam tikai pieaudzis. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

JAV tęsiantis protestams priešinstitucinę rasinę diskriminaciją ir policijos žiaurumą, toliau plinta vaizdo įrašai apie pareigūnų brutualumą, malšinant protestus. O Donaldas Trumpas pagrąsino į gatves pasiųsti kariuomenę. Tai reiškia – panaudoti karines pajėgas prieš savo šalies piliečius. Apžvalgininkai, kariuomenės atstovai ir buvę aukšto rango karininkai tokius norus kritikuoja. Nerimą kelia ir prezidento bandymai pasinaudoti kariuomene, siekiantasmeniniųpolitinių tikslų.Po kelius mėnesius trukusios politinės krizės, Kosove patvirtinta nauja vyriausybė, kuriai vadovaus centro dešinės partija „Kosovo demokratinė lyga“ ir premjeras Avdullah Hoti. Jis žada tęsti dabar įstrigusias derybas su Serbija. Derybų situacija komplikuota, o pasak apžvalgininkų, tvaraus susitarimo galima tikėtis tik tuo atveju, jei dialogą medijuos JAV ir ES kartu, kurios turi skirtingas pozicijas dėl teritorijų apsikeitimo.Nors pasaulinė koronaviruso krizė turi nedidelį poveikį Afrikos Sahelio regionui, pastaruoju metu čia netrūksta kitų iššūkių dėl saugumo. Viename skurdžiausių Afrikos regionų veikiančios džihadistų grupuotės naudojasi pandemija ir stiprina atakas. Tarptautinės organizacijos ragina visas su teroristais kovojančias pajėgas sustiprinti bendradarbiavimą. Kritikai sako, kad tai nepadeda išspręsti įsisenėjusių konfliktų.Ved. Sigita Vegytė.

Net 15 šalių šią savaitę paskalbė savo 2020 m. „Eurovizines“ dainas, tad šios savaitės podcasto epizode jas visas ir aptarėme. Graikija (0:40), Rumunija (4:40), Serbija (10:08), Sakartvelas (13:00), Nyderlandai (18:40), Izraelis (24:07), Austrija (31:06), Šveicarija (34:00), Airija (38:30), Kipras (41:38), Bulgarija (44:05), Švedija (48:55), Suomija (56:05), Portugalija ir Danija (01:01:25). Nuorodas į visas šias dainas rasite paspaudę čia: https://eurodiena.lt/eurovizija-2020-dalyviai-dainos-informacija/

Šiemet sukanka 30 metų, kai griuvo Berlyno siena. Ta proga drauge su kolegomis iš Vidurio ir Rytų Europos šalių parengėme dokumentinių radijo laidų ciklą „Atgimimo vaikai“ (angl. Raised To Be Free). Tai pasakojimai apie vadinamąją „virsmo kartą“. Daugumos jų herojai – žmonės, gimę už Geležinės uždangos ir augę permainingu, postkomunistiniu savo valstybės kūrimosi laikmečiu. Antroji – istorija iš Serbijos „Mano vaikystės sirena“. Autorė Sara Arsenovič iš Belgrado radijo. Į lietuvių kalbą vertė ir adaptavo Sigita Vegytė.

Spalis futbolo mėgėjus pradžiugino net dviem Lietuvos futbolo grandų – Marijampolės „Sūduvos“ ir Vilniaus „Žalgirio“ akistatomis. Po kurių paaiškėjo, kad lapkritis jau nelabai kuo ir pradžiugins, nes A lygoje liko tik bronzinė intriga, o čempionų titulo savininkai paaiškės per artimiausią savaitę po kelių techninių formalumų. Bent jau taip mano lietuviško futbolo peripetijų žinovas Nerijus Kesminas. Priešpaskutinėje 2019 metų sezono laidoje apie Lietuvos futbolą Nerijus pažėrė klausimų Vilniaus „Žalgirio“ vadovams, peržvelgė Pirmos lygos prizininkų ir kandidatų į A lygą sąrašą ir pasidžiaugė Nacionalinės rinktinės progresu rungtynėse su Ukraina ir Serbija. Gerai, dėl pastarojo teiginio gal ir nesame labai tikri, bet kažkokio pozityvo krislą rinktinės žaidime įžvelgė net ir Nerijus Kesminas!

Naujausioje 15min podkasto apie futbolą „Skrieja kamuolys“ laidoje – Lietuvos rinktinės rungtynės su Ukraina ir Serbija, futbolininkų žmonų karai „Instagram“, dar vienas skandalas dėl rasizmo, Turkijos talentai ir, žinoma, įdomiausi Europos čempionato atrankos mačai. Komanda – „TV Play“ komentatorius Rytis Vyšniauskas, Paulius Ambrazevičius ir 15min žurnalistai Marius Bagdonas bei Gintaras Radauskas.

„Užkaltų halės langų“ bendraautoriai Rytis Vyšniauskas ir Karolis Kadikinas apžvelgia Lietuvos rinktinės situaciją ir atsako į klausytojų klausimus. Temos: pirmųjų rinktinės draugiškų rungtynių aptarimas (5:35); apie pirmus atkabintus žaidėjus (13:38); diskusija dėl galutinio dvyliktuko (17:51); apie laukiančius išbandymus su Serbija (25:35); pasaulio čempionato rungtynių Top 5 (32:17); kokius žaidėjus natūralizuotų Lietuvos rinktinėje (42:14); ar jo nepažįstantis treneris pasirinktų Edgarą Ulanovą į rinktinę? (52:47).

„Užkaltų halės langų“ bendraautoriai Rytis Vyšniauskas ir Karolis Kadikinas diskutuoja apie artėjantį pasaulio krepšinio čempionatą ir jo favoritus. Temos: apie naująją FIBA varžybų tvarką (7:10); apie JAV rinktinės netektis ir pajėgumą (10:25); apie Ispanijos nacionalinę komandą (17:57); apie Serbijos rinktinės šansus pasaulio čempionate (23:10); apie Giannį Antetokounmpo Graikijos komandoje (29:45); apie Prancūzijos krepšininkų selekciją (33:05); apie tamsuosius arkliukus pasaulio čempionate (33:25); apie Italijos komandos problemas (39:05); apie Lietuvos rinktinės varžovų netektis (40:55); klausytojų klausimai (55:25).

Pokalbis su Lietuvos Respublikos Vidaus reikalų ministerijos Reprezentacinio pučiamųjų orkestro meno vadovu ir dirigentu Eimantu Anskaičiu ir orkestro direktoriumi Artūru Maniušiu. Toliau kartu su Serbija minėsime Tautos dieną, bei kartu su Kanada Vėliavos dieną. Ved. Marius Šinkūnas.

15min podkasto „Skrieja kamuolys“ komisija rugsėjo 10-ąją aptaria lietuvių pasirodymą susitikime su Serbija, laukia mačo Podgoricoje ir baisisi juodkalniečių stadionu, aptaria kitas Tautų lygos rungtynes, taiso FIFA geriausių 2018-ųjų žaidėjų sąrašą, ginčijasi apie futbolo taisykles bei prisipažįsta, ko nekenčia futbole. Komanda – „Viaplay“ komentatorius Rytis Vyšniauskas, komikas Paulius Ambrazevičius ir 15min žurnalistai Gintaras Radauskas bei Marius Bagdonas, kuris mintimis dalijosi iš Juodkalnijos.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par jauna laikmeta iestāšanos Eiropā. Ja vēl nesen eiropieši varēja šausmināties par kaimiņos notiekošo tikai tad, kad ieskatījās mediju ziņās, šobrīd skaidrs, ka dzīvojām laikā, kad ārpolitika kļuvusi par iekšpolitiku, un tas, kas notiek aiz mūsu robežām, ir lielākā mērā arī mūsu darīšana. Viesi studijā: Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Ēriks Kalniņš un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, pētnieks Kārlis Bukovskis. Rubrikā "Viedokļi": Par spīti ilgstoši skandinātajam, ka nākamos piecus gadus Eiropas Savienība netiks paplašināta, Sīrijas konflikta eskalācija un pastiprināta Krievijas klātbūtne Balkānos likusi ES dot mājienus Serbijai un Turcijai par iespējamu drīzu pievienošanos Eiropas valstu klubam. Vēl tikai pirms gada Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers aicināja ieturēt pauzi jaunu dalībvalstu uzņemšanā, taču jaunākā bēgļu krīze un Krievijas loma Balkānos ir mudinājusi ES plānus mainīt. Lai gan tuvākajā nākotnē ne Turcija, ne arī Serbija Eiropas Savienībai vēl nepievienosies, Briselē cer, ka formālas sarunas ar abām dalībvalstīm palīdzēs apkarot arvien pieaugošo migrācijas krīzi. Serbija ir viena no tranzītvalstīm tā dēvētajā Balkānu maršrutā, pa kuru šogad simtiem tūkstoši nelegālo imigrantu cenšas sasniegt ES rietumvalstis. Savukārt Turcija pirms trim nedēļām  piekrita palīdzēt Eiropas Savienībai tikt galā ar migrāciju, lai bēgļi nedotos uz Eiropu, apmaiņā pret jaunām sarunām par pievienošanos blokam. Līdz šim ES ar Turciju ir atvērusi mazāk par pusi no sarunu sadaļām. Tagad nolemts apspriest arī sadarbību ar Eiropu ekonomiskās un monetārās politikas jomā. Gads iezīmējis pagrieziena punktu - ārpolitika ir kļuvusi par Eiropas Savienības iekšpolitiku Pēc tam, kad Turcija notrieca Krievijas kara lidmašīnu, sociālajos tīklos parādījās vairākas kolāžas, kurās jokoja par pasaules ietekmīgo valstu līderu savstarpējo komunikāciju. Viens joks bija veltīts ASV un Krievijas prezidentiem. Baraks Obama vaicā Vladimiram Putinam, vai taisnība, ka viņa lidmašīna pārkāpusi Turcijas gaisa telpu. Putins atbild apstiprinoši un Obama viņam vaicā – kāpēc Tu tā darīji? Uz to Putins atbild, domāju, ka Erdogans tāds pats kā ES un ASV, tikai runā, bet neko nedara. Tieši tāds runāšanas un it kā darīšanas gads ir pagājis Eiropai. Gada sākumā visa jezga ap Grexit un Brexit nespēja ārpus sankciju rāmjiem izdomāt kā kopējiem spēkiem vērsties pret Krieviju par karu Ukrainā. Eiropas lielākā problēma ir bijusi vienmēr un visur klātesošā nespēja uzņemties aktīvu rīcību. Vēsturiski tā ir mēģinājusi veidot dažādas partnerības zonas, pārejas blokus un visādas buferzonas, lai ārpolitikas notikumi neienāktu starp bloka valstīm. Šis gads acīmredzami ir iezīmējis pagrieziena punktu, kad ārpolitika ir kļuvusi par Eiropas Savienības iekšpolitiku. Nebeidzamā bēgļu straume ir likusi sākt runāt par iekšējām pārmaiņām pašā ES, jo nespējot atjaunot kārtību, nu jau pašam bloka draud iziršana pa vīlēm. Nemainīgi gan Eiropa ir palikusi ne īpaši labās pozīcijās kaimiņattiecībās ar dienvidu valstīm, ko gan nedaudz uzlabo mēģinājumi risināt bēgļu krīzi, sadarbojoties ar Turciju. Tāpat tagad tiek runāts par Balkānu jautājuma risināšanu. Un lai arī Eiropas Padomes prezidents Donalds Tusks uzskata, ka, piemēram, Turcija nav vienīgā atslēga bēgļu krīzes risinājumam, viņš savā nesenajā uzrunā uzsvēra, ka ES vispirms ir jātiek skaidrībā kā aizsargāt savas robežas.

Po rezultatų neatnešusio Euro grupės susitikimo, lieka vis daugiau nežinomųjų Graikijos skolų krizėje. Vengrijos valdžia žada blokuoti maždaug 175-ių kilometrų ilgio pasienio ruožą su Serbija ir taip užkirsti kelią nelegaliems migrantams. Kodėl iki 90-tųjų Tanzanijoje žmonės verčiau klausydavo radijo nei skaitydavo laikraščius – apie tai ir daugiau reportažas iš kelionės šioje Rytų Afrikos šalyje.

Po rezultatų neatnešusio Euro grupės susitikimo, lieka vis daugiau nežinomųjų Graikijos skolų krizėje. Vengrijos valdžia žada blokuoti maždaug 175-ių kilometrų ilgio pasienio ruožą su Serbija ir taip užkirsti kelią nelegaliems migrantams. Kodėl iki 90-tųjų Tanzanijoje žmonės verčiau klausydavo radijo nei skaitydavo laikraščius – apie tai ir daugiau reportažas iš kelionės šioje Rytų Afrikos šalyje.

1918. gada 11. novembrī beidzās 1. Pasaules karš. Pirmais lielais militārais konflikts, ko pirms 2. Pasaules kara sauca par dižo karu. Šī kara ietekmē neatkarību ieguva vairākas valstis, tostarp Latvija. Bet Lāčplēša dienu, svinēt sāka tikai pēc gada. Pirmais pasaules karš bija kas nepieredzēts. Politiskais zemteksts Eiropā liecināja, ka agri vai vēlu Eiropas valstis iesaistīsies lielā karā, jo iemeslus tam meklēja teju atklāti. Pulvera mucu 1914. gadā aizdedzināja Gavrila Princips, kad raidīja nāvējošos šāvienus Austroungārijas erchercoga Franča Ferdinanda virzienā. Šis uzbrukums, protams, bija tikai formāls iemesls, lai izraisītu plašāku karu. Iemesls 1. Pasaules karam bija Vācijas hegemonija. 19. gadsimtā šī spēcīgā Eiropas valsts ieguva savu nedalīto ietekmi, bet izrādījās, ka ar to bija par maz. Vācu precēm nebija pietiekami lielu noieta tirgu, jo valsts bija nokavējusi kolonizācijas laikmeta labākos gadus. Tāpēc bija nepieciešama izplešanās, lai vācu tautai būtu iespējas attīstīties. Vācijas impērijas blokam pievienojās Austroungārija, kura bija visnemierīgākā valsts Eiropā. Tā apvienoja tik daudz dažādu tautu un minoritāšu, ka Balkānu valstis vien varēja izraisīt Eiropas karu. Krievijas impērija uzskatīja par savu pienākumu aizstāvēt slāvu tiesības Balkānos, ko atbalstīja Serbija. Tikmēr brūkošā Osmaņu impērija izmisīgi centās atrast izdzīvošanas ceļu. To sabrukšanas posmā bija gatavi sadalīt visi. Francija, Lielbritānija un Krievija bija tās, kuras nolēma radīt savienību pret Vāciju un Austroungāriju. 1. Pasaules karš ar to īpašs, ka savu galu tajā dabūja uzreiz četras impērijas – Vācijas, Austroungārijas, Osmaņu un Krievijas. 1918. gada 11. novembrī pulksten 5:12 no rīta, Vācijas delegācija, maršala Foša dzelzceļa vagonā, parakstīja kapitulācijas aktu. Pēc sešām stundām tas stājās spēkā un par godu kara beigām tika izšauta 101 lielgabala zalve, kas simbolizēja pēdējos šāvienus lielajā karā. Šis bruņotais konflikts pavēra ceļu vairākām valstīm uz savu brīvību. Sabruka Austroungārija, Osmaņu impērija, brīvību ieguva arī Baltijas valstis. Taču Lāčplēša diena, kuru svin 11. novembrī, ir saistāma ar 1919. gadu. Pirmais pasaules karš pārsteidza pašu Krievijas impēriju. Ja cars sākotnēji nebija noraizējies par savu stāvokli, tad 1917. gada revolūcijā viņa vietā jau nāca boļševiki. Vācu karaspēka daļas, kas palika Baltijā pēc kara beigām, negribēja pieļaut atsevišķu valstiņu izveidošanos. Tāpēc arī Latvijai neatkarība 1918. gadā nebūt vēl nenozīmēja mierīgu dzīvi. Vācieši centās mazināt lielinieku armijas interesi atgūt vecās impērijas sastāvā Latviju un citas Baltijas valstis, bet apvienotajam vācu un krievu karaspēkam Pāvela Bermonta vadībā, negribējās pieļaut komunistu ienākšanu savā ietekmes zonā. Visu šo interešu vidū Latvija kā neatkarīga valsts šķita drauds visām karojošajām pusēm. 1919. gads aizritēja cīņās par Latvijas teritoriju, līdz oktobrī Bermonta spēki pienāca pie Rīgas. Sākās cīņa par galvaspilsētu un jaundibinātās Latvijas valdībai bija skaidrs - cīņas būs grūtas, jo izšķirošas. Aptuveni mēnesi ilga cīņa par Rīgu. 11. novembrī atbrīvošanas misija bija beigusies, jo latviešu karaspēkam izdevās salauzt bermontiešu pārspēku. 11. novembrī, gadu pēc 1. Pasaules kara beigām, Lāčplēša dienā godinām visus, kas piedalījās savas valsts brīvības kaldināšanā. Tā nav pateicība tikai karavīriem vai komandieriem, tā ir arī pateicība politiķiem, ierēdņiem, sievietēm, jauniešiem un bērniem. Brīvprātīgajiem un armijas virsniekiem, veciem un jauniem. Visiem, kas, spītējot bailēm un briesmām, nostājās par savu valsti. Tik nozīmīgi arī Latvijai ir izšķiroši divi gadi, kurus vieno 11. novembris.