Podcasts about akuraters

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas etnomuzikoloģijas studente Marta Paula Pauliņa Marija Gubene (1872–1947) ir latviešu mūzikas vēsturē pirmā sieviete ar akadēmisko izglītību ērģeļspēlē un kompozīcijā, līdztekus darbojusies kā mūzikas kritiķe, pedagoģe, profesore Latvijas konservatorijā, bet jaunībā vākusi dzimtā Kraukļu pagasta folkloru. Komponiste dzimusi 1872. gadā Vidzemē, Madonas apriņķa Kraukļu pagastā, tautskolotāja Jāņa Gubeņa ģimenē. Marijas tēvs savā skolotāja darbā lielu uzmanību pievērsa dziedāšanai, kā arī vadīja skolas kori. Tāpēc likumsakarīgi, ka savas pirmās iemaņas mūzikā guvusi no tēva, vēlāk Rīgā mācījusies arī pie komponista Ernesta Vīgnera un ērģelnieka Oskara Šepska. 19. gadsimta nogalē arvien plašāk sāk izvērsties Jurjānu Andreja latviešu tautas dziesmu melodiju vākšanas darbs. Piezīmēs 1891. gadā folkloras vācējs raksta arī par deviņpadsmitgadīgo Gubeņa meitu Mariju, kas izcēlusies ar iesūtīto darbu apjomu un smalko precizitāti mūzikas pierakstā: "Melodijas cauri lūkojot, neatradu nevienas kļūdas: prieks bija redzēt, cik rūpīgi un pat niecīgos sīkumos pareizi bija uzzīmētas melodijas, kas, ievērojot grūto meldiju uzrakstīšanu, liecināja par krājējas sevišķām mūzikas dāvanām, kuras visādā ziņā būtu izglītojamas." Desmit gadu vēlāk piepildās Jurjānu Andreja pravietiskā atzinība, komponiste 1901. gadā uzsāk mācības Maskavas konservatorijā – ērģelspēles un speciālās teorijas klasē. Ērģeļspēli apgūst pie profesora Borisa Sabaņejeva (1880–1918), savukārt mūzikas teorijas pasniedzēju vidū ir fūgas un kontrapunkta profesors, komponists Sergejs Taņejevs (1856–1915). Mācības ilgst līdz 1906. gadam, kad Marija beidz konservatoriju ar brīvmākslinieces diplomu kā laureāte, par izcilību. Ieguvusi pamatīgas teorētiskās zināšanas, 1906. gadā Marija Gubene atgriežas Rīgā, kur pastāvīgu ērģelnieces vietu diemžēl neatrod, bet savas prasmes demonstrē daudzos koncertos. Savas zināšanas Marija Gubene izmanto, sākot darbu vairākās Rīgas skolās kā dziedāšanas skolotāja – Natālijas Draudziņas sieviešu ģimnāzijā, Viļa Olava tirdzniecības un komercskolās. Lai ieinteresētu audzēkņus, Marija Gubene meklē mazāk zināmas dziesmas, ko apdarina skolu koriem. Tomēr izdotas tikai ap 30 viņas apdarināto melodiju, un visas tās tapušas laikā līdz Pirmajam pasaules karam. Tomēr tautasdziesmu apdaru jauktajam, bērnu, sievu, vīru koriem, solo un ansambļiem ar klavieru pavadījumu ir krietni vairāk, tiesa gan saglabājušies tikai rokrakstos. Un mistisks stāsts saistās ar kompozīciju rokrakstu nokļūšanu muzikologa Oļģerta Grāvīša arhīvā. Tas atspoguļots vēstulē, kas bijusi pievienota kopā ar rokrakstiem. Komponistes Marijas Gubenes skaņdarbu nošu materiāli rokraksti tika atrasti Ulbrokā kādas mājas šķūnītī, 1989. gada vasarā. Materiālu atradējs no māju īpašniekiem noskaidrojis, ka komponiste šajā adresē nav dzīvojusi, kā arī nav zināms, kā Marijas Gubenes nošu materiāli šķūnītī nokļuvuši. Vairāk nekā puse atrasto darbu ir kormūzikas žanrā rakstīti, liela daļa bērnu korim, jauktajam, sieviešu koriem, komponiste juta nepieciešamību pēc jauna repertuāra skolās. Lielāka daļa ir tautasdziesmu apdares, tomēr netrūkst arī oriģinālmūzikas, teksta autoru vidū tādi autori kā Anna Brigadere, Jānis Akuraters, Aspazija, Rūdolfs Blaumanis u.c. Savukārt instrumentālo žanru bagātīgi pārstāv ērģeļmūzika. Oļģerts Grāvītis par Gubeni vēlāk rakstījis: "Marija Gubene bija tā, kas sagatavoja muzikālās izglītības ceļu tālākajām latviešu sieviešu paaudzēm. Aiz viņas nāk Jāzepa Vītola skolnieces Paula Līcīte, Lūcija Garūta, Lauma Reinholde, Velta Oše un tad jau Elga Igenberga, Maija Ķēniņa, Maija Einfelde un vēl rinda pēckara gadu konservatoristu – kompozīcijas mākslas interesentu. Bet viņām blakus arī daudzas mūsdienu mūzikas zinātnieces." Uzziņas avoti: Oļģerts Grāvītis. "Pirmā latviešu sieviete-komponiste". "Karogs", Nr. 8, 01.08.1972. Arnolds Klotiņš. "Divatā ar tautasdziesmu". "Zinātne", 2020. Marija Gubene. "Autobiogrāfiska skice". "Latviete", Nr. 7-8, 01.07.1934.

Stāsta Ojāra Vācieša muzeja vecākais speciālists Mārtiņš Bērziņš Ojāram Vācietim ārkārtīgi patika pastaigāties. Mazie pastaigu loki turpat Pārdaugavā – uz Arkādijas parku, uz Āgenskalnu, apkārt Māras ezeram. Oficiāli tas, protams, ir Māras dīķis, bet Ojārs Vācietis teica – Māras ezers. "Un dīķis nav dīķis, jo dīķis ir līķis, tev būs to par ezeru saukt," viņš raksta vienā no saviem dzejoļiem. Dzejnieks Aivars Neibarts teica – Māras okeāns, bet Ojāram Vācietim bija Māras ezers. Garie pastaigu loki Ojāram Vācietim reizēm bija pāri visai Rīgai. Desmit, piecpadsmit, arī divdesmit vai vairāk kilometru dienā. Viņam bija tādas pastaigas "no govīm līdz govīm". Reizēm Dzejnieks kopā ar sievu – dzejnieci Ludmilu Azarovu – kāpis taksometrā vai sabiedriskajā transportā un abi braukuši uz Rīgas nomalēm, līdz ieraudzījuši govis, un tad kājām gājuši pāri visai Rīgai, līdz atkal ieraudzījuši gotiņas. Pēc pastaigām Ojārs Vācietis un Ludmila Azarova gājuši mājās un pētījuši savus noietos maršrutus vēl ulmaņlaikos izdotajā Rīgas plānā. Viņiem interesēja sajust noieto ceļu nedaudz vēsturiskā perspektīvā. Šajā plānā Rīga vēl ir krietni mazāka un, piemēram, Brīvības iela ir Brīvības iela, ne tā kā Vācieša laikā, kad tā bija Ļeņina iela. Atgriežoties no pastaigām, vakaros Ojārs Vācietis reizēm mēdzis spēlēt klavieres. Viņš nebija mācījies mūzikas skolā, bet klavierspēli apguvis pašmācības ceļā. Klavieres pēc būtības bija sievas Ludmilas, bet Ojārs reizēm piesēdies un labprāt uzspēlējis. Ne nu gluži Šopēnu, bet, piemēram, dziesmu "Miglā asaro logs" ar dzejnieka Aleksandra Čaka vārdiem. Aleksandrs Čaks Ojāram Vācietim ir ļoti nozīmīgs dzejnieks. It īpaši sešdesmitajos gados: kad pie Dzejnieka atnāca viesi, viņš ļoti labprāt piesēdās pie klavierēm un nedaudz uzspēlēja. Garās pastaigas ietekmējušas arī Ojāra Vācieša dzeju. Viņš daudzējādā ziņā ir urbāns dzejnieks. Viņam ir tādi dzejoļi kā "Arkādija", "Pārdaugavas pasāžas", "Māras minivīzijas", "Zaķusala", "Lucavsala", "Āgenskalna tirgus rīts... Ar laiku Pārdaugava Ojāram Vācietim kļuvusi aizvien nozīmīgāka. Kā stāstījusi Ludmila Azarova, šī vieta sākusi veidot viņa uztveri, izglītot dvēseli. Viņa raksta: "Uzradās kaimiņi. Laika robežas neeksistēja, tāpēc tepat Dārtas ielā varēja satikt Krišjāni Baronu, domās iegrimušu. Johans Kristofers Broce stāvēja ezera krastā ar molbertu un pasteļu krītiņiem. Kopā ar Raini un Aspaziju varēja pastaigāties zem arkas Arkādija parkā. Rihards Vāgners drūms sēdēja pie galda un domāja, ka pienācis laiks bēgt no Rīgas. Cenders, Stradiņš, Straubergs, Dārziņš, Purvītis, Tone, Plūdons, Merķelis, Kants, jā arī Kants, pavisam tuvu – Karalaučos, Akuraters – pāri ielai, Brīvzemnieks tepat aiz stūra." Kādā no pastaigām Ojārs Vācietis redzējis, ka tiek lauzts ārā bruģis, lai varētu noasfaltēt ielu. Dzejnieks jautājis strādniekiem, ko darīs ar šiem akmeņiem. Viņam atbildējuši, ka vedīs uz kādu purvu vai mežmalu. Ojārs Vācietis nav bijis ar mieru. Viņš samaksājis ceļu strādniekiem 25 rubļus un akmeņus aizvedis uz savām mājām un uzdāvinājis savai Ludmilai. Pie Ojāra Vācieša dzīvokļa logiem joprojām stāv divas bruģakmeņu kaudzes. Ludmila Azarova šo dāvanu patiesi spēja novērtēt. Kā viņa reiz teica: "Nebūtu mēs satikušies filoloģijas fakultātē, iespējams, mēs būtu satikušies ģeogrāfijas fakultātē." Gan Ojāram Vācietim, gan viņa sievai Ludmilai ļoti interesēja visa dzīvā un nedzīvā daba – koki, putni, dzīvnieki un arī akmeņi. Turklāt bruģakmeņi jau nav vienkārši akmeņi, tiem ir arī simboliskā, kultūrvēsturiskā nozīme. Tas ir bruģis, pa kuru reiz, iespējams, staigājuši tie paši iepriekšminētie – Dārziņš, Rainis vai Aspazija.  

Stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Izglītības programmu kuratore Agrita Pore Šogad Ansim Cīrulim 140. dzimšanas diena. Meistara laikabiedri aizsaulē, bet viņu rakstītais arvien rosina atcerēties mākslinieku kā izcilu lietišķās mākslas un dizaina nozares pamatlicēju, gleznotāju un neparastu personību. Savulaik mākslinieka dēls Aivars Cīrulis man uzticēja savus atmiņu pierakstus. Tie līdz šim nav publiskoti.  Ansis Cīrulis audzis ģimenē, kurā rūpes par tuviniekiem bija agri ieaudzinātas. Studiju gados no Pēterburgas, Parīzes un citām pilsētām rakstītajās vēstulēs mājiniekiem izskan pamudinājumi neaizmirst rakstīt un rakstīt: "Es tikai vēlētos, kaut jūs atrakstītu man garu, garu vēstuli un pastāstītu sīki jo sīki par visu, kā jums tur mājās iet, ko dariet un kā dzīvojiet."  1920. gadā Ansis Cīrulis nodibina savu ģimeni – salaulājas ar skolotāju Sofiju Veisu. Viņš gan esot baidījies, ka ģimenes dzīve ierobežos radošo darbu un personisko brīvību, bet tas izrādījies velti: Sofija labi sapratusi un atbalstījusi mākslinieku, pati  uzņemdamās rūpes par māju un bērniem, kaut arī nebija viegli drīz pēc laulībām samierināties ar Cīruļa mākslas studijām Parīzē. Kādā vēstulē Sofijai mākslinieks rakstīja: "Es nevaru tik šauri, man vajag plašuma, vajag skaistuma, vajag tāles un pārtraukumu dzīvē... Te es esmu visu dienu ārpus mājas, muzejos, uz lekcijām, akadēmijā jeb staigāju pa ielām un dažreiz nosēžos kafejnīcā. Vienmēr cenšos vairāk redzēt, dzirdēt, uzņemt. Muzejos es taisu dažas piezīmes atmiņai un vienu otru lietu uzzīmēju burtnīcā, lekcijās klausos uz mākslu attiecīgas lietas, tas arī lai valodu mācītos, akadēmijā zīmēju uzmetumus pēc modeļa. Arī pa ielu ejot, reizēm taisu sīkus uzmetumus, tas tā būtu viss. Ja vēl lasu avīzes, dažas grāmatas u.t.t. Enerģija iztērēta tiek daudz un darīts tiek kaut kas, bet tas vēl nav tas darbs, kuram jātiek darītam. Es ceru, ka ar laiku nāks arī tas. Galvenām kārtām es gribu pastudēt seno grieķu un orientāliešu darbus, man derīgāko uzzīmējot, lai labāki saprastu un atminētu. Man liekas, ka priekš manis tur daudz kā derīga, saprotams, formas un kompozīcijas ziņā. Kas attiecas uz pašu gleznu taisīšanu, tad to var arī citur, bet tās mantas ir tikai te. Ir atkal rīts, es dzeru tēju. Man pašam ir jau sava saimniecība. Ir spirta lampa, ir alumīnija tējkanniņa, glāzes, karotes, viss (neiedomā pārāk lielu komplektu; dažas lietas nopirku, bet daži sīkumi bija uzglabājušies no priekškara laika). Ir uzglabājušās arī visas manas priekškara vēstules (man sūtītās) un grāmatas, kuras prombraukdams atstāju toreiz bibliotēkā."  Vēlākajos gados mākslinieks vairs nedodas uz Parīzi. Viņa ģimenē aug trīs dēli: Aivars, Ojārs un Uldis. Ir daudz darba un rūpju. Rīgā viena adrese nomaina otru, 1924. gadā Cīruļi dzīvoja Ādmiņu ielā, Sofija strādāja par skolotāju, bet Ansis – Nacionālajā Līgā un arī mājās. Cīruļa dēls Aivars pirms divdesmit gadiem vēstulē tēvam, kurš 1942. gadā dodas aizsaulē, raksta: "Sen jau varēju rakstīt dienas grāmatu, vai atmiņas, kurās figurētu arī Tu, Tavas domas un ieceres. Bet bērnība vienmēr ir bijusi egoistiska. Daba to ir apbrīnojami nežēlīgi iekārtojusi, ka paliekam saviem vecākiem parādā, un neviena paaudze nekad to nav varējusi nolīdzināt." Pārlapojot Aivara pierakstus, atrodu piezīmes par mājām: "Maniem vecākiem patika rīkot interesantas un jautras viesības. Lielākā dziedātāja bija māte. Sofijai bija laba balss. Pie mums viesojās gan mana jaunākā brāļa Ulda krusttēvs, skolotājs un rakstnieks Jēkabs Jansons-Saiva, kurš rakstīja tekstus brāļu Laivinieku dziesmām, Dievturu vadonis Ernests Brastiņš un citi sabiedrībā zināmi ļaudis. Atceros, kā Ādmiņu ielā skatījos pa logu un pavadīju Tevi acīm, kad Tu devies savās gaitās. Tavos soļos izpaudās kaut kāda elastīga, aizturēta, neatraisīta enerģija, kura varbūt Tev neļāva izlādēties mājas apstākļos? Iespējams, ka kļūdos. Bet kādēļ tad tieši atmiņa fiksējusi Tavu gaitu? Kaut kur zemapziņā čalo, nē, pareizāk būtu teikt, ka burbuļo Tavu vārdu rāmais plūdums. Nevaru atšķirt ne vārdus, ne teikumus. Dominē kaut kāda monotona it kā patumša dzintara krāsa, kurā tomēr pārsvarā ir gaišie mažora toņi. Neatceros, ka būtu dzirdējis Tevi sakām ko negatīvu par kādu cilvēku. Tavs ampluā bija precīzs faktu konstatējums, un tikai. Ārpus tā Tu drīzāk tad spēji klusēt. Bet tas, ko no Tevis uzņēma mana dvēsele bērnībā, bija neatgriezeniski iesakņojies jau tad. Tā nu ir noticis."  Aivara brālēns Kārlis Cīrulis atceras, ka krusttēva  Anša Cīruļa dzīvoklis Kāpu ielā bija kā muzejs, jo tur viss bija paša taisīts no durvju roktura līdz aizkariem. Visas sienas burtiski bija noklātas ar viņa darbiem. "Visa Anša Cīruļa mājas atmosfēra un cilvēki bija burtiski piepildīti ar mākslu. Katru ceturtdienu tēvoča dzīvoklī bija atvērto durvju diena. Kāpu ielas namā (Kāpu iela 13, tagad Torņkalna iela) pulcējās daudzi toreizējās Latvijas inteliģences pārstāvji: rakstnieks Anšlavs Eglītis, mākslas vēsturnieks Jānis Dombrovskis, Jēkabs Bīne, Jānis Akuraters, Ernests Brastiņš un citi. Uz galda kūkas, un visi strīdējās par mākslu. Bet Ansis Cīrulis nevienam neuzspieda savu gribu, asajos strīdos ik pa laikam atskanēja viņa mierīgā balss – var jau arī tā…" Tieši ši neuzbāzība, viņa labestība mani ļoti iespaidoja."  Dzejnieks, gleznotājs un mākslas kritiķis Oļģerts Saldavs atceras, kāda nostāja Ansim Cīrulim bija, sastopoties ar citiem māksliniekiem. Atturīga kautrība, visa uzmanība pret otra stāstījumiem, neliekot sevi manīt. Nekad nerunājot par savu darbu, nekad to nenostādot kā pašvērtību. Viņš klusi izdzēra savu kafijas tasi, uzsmaidīja gaišu latvieša smaidu, katram paspieda roku un aizgāja savās dienas gaitās un pienākumos. Kafejnīcā viņš negāja, mīlēdams tās atmosfēru – viņš to apmeklēja īsu brīdi pusdienas cēlienā, kad tur kādreiz salasījās latviešu gleznotāji un literāti. Bet sacītais ir tikai maza epizode no Cīruļa dzīves gaitām, kuras viņš nostaigāja darbīgs un pieticīgs.

Uz Akuratera māju Torņkalnā, kur tagad ir Akuratera muzejs, bet 1933. gadā tā celta kā dzejnieka, rakstnieka un sabiedriskā darbinieka Jāņa Akuratera ģimenes māja, mūs aizved Daiņa Bruģa grāmata "Akuratera māja". Radio mazā lasītava ceļo pa Akuratera istabām un apbrīno gan ģimenes, gan vēlāko mājas iemītnieku cieņu un saudzību pret lietām, interjeriem, grāmatām, pat pret zīmuli, ar kuru rakstījis Jānis Akuraters. Sēžam Akuratera mājas verandā, mums stāsta muzeja vadītāja Maira Valtere, bijusī vadītāja Ruta Cimdiņa un Dainis Bruģis. Ja arī esam atbraukuši ar to vien zināšanu, ka Akuraters sarakstījis Kalpa zēna vasaru, tad , jau promejot, mūs pavada stāsts par romānu Pēteris Danga un tēlojums "Kā stundas skrien". Jāņa Akuratera mājā ciemojās Gundars Āboliņš, Agita Bērziņa un Ingvilda Strautmane. Raidījumu atbalsta:

Stāsta Zentas Mauriņas piemiņas istabu vadītāja Grobiņā Maija Rolava Zentas Mauriņas mūzikas privātskolotājs Hanss Holcapfels, tā laika Liepājas Simfoniskā orķestra diriģents, daudz stāstīja par tagadnes un pagātnes dzejniekiem, it kā pats personīgi tos būtu pazinis, bet viņam nebija izpratnes par latviešu literatūru, viņš nezināja ne kluso Poruku, ne Skalbes vienkāršību, ne Akuratera lepnumu... Lai iepazīstinātu ģimenes draugu ar latviešu literatūras dziļumiem, Zenta lielā aizrautībā vācu valodā pārtulkoja Akuratera stāstu "Mana vismīļā".  Diriģents to uzmanīgi izlasīja, aizrādīja uz dažiem stilistiskiem negludumiem un ieteica izskaust baltvāciešu provinciālismu. Liepājas vācu avīze bija solījusi iztulkoto stāstu iespiest. Pēc divām nedēļām viņš atbraucis ar avīzes numuru un rožu pušķi. Mātei atkal pārmetumi – kādēļ gan viss šis teātris... Veltīgi modināt bērnā godkārību! Ja mājas draugam nebūtu pazīšanās ar avīzes redaktoriem, neviens šo stāstiņu nebūtu iespiedis! Bet Zenta raugās avīzē kā apburta. Tur iespiests viņas vārds un tas vairs nepieder viņai vien, liekas, tas atraisījies no viņas un atnes jaunu vēl nepazītu prieku. Ar Jāni Akurateru Zenta iepazinusies Liepājas dzīves posmā 1919. gadā, kad viņš, uzturēdamies Liepājā, bija saslimis ar tīfu. Vēstulē 1919. gada 20. novembrī viņa dzejniekam raksta: "Atvainojos,  ka tik vēlu sūtu jums tulkojumu no "Mana vismīļā". Nekādā ceļā nevarēju jūsu adresi dabūt. Būtu ļoti pateicīga, ja jūs man pateiktu, vai esat ar tulkojumu mierā. Es dabūju vēstules no Vācijas – tur brīnījās par negaidīto skaistumu latviešu literatūrā." Pārtikas jautājums šajā periodā, kad notiek karš un pilsēta nogriezta no laukiem, ir ļoti smags. To, ko Zenta dabūjusi no tēva pacientiem kā lielu dārgumu – nedaudz sviesta un dažas olas, viņa iesaiņo kastītē un nogādā dzejniekam. Vai drīkst sūtīt pārtiku dzejniekam – sapņainam romantiķim, kas nicina ikdienu? Bet cits jautājums – vai var atspirgt, badojoties? Vēstulē viņa raksta: "Jūs toreiz slimnīcā bijāt tik mīļš… Ja jūs man dāvinātu vienu mirkli un dažus vārdus atrakstītu, es ārkārtīgi priecātos. Es jau priecāšos par jūsu rokrakstu, kas tikpat aristokrātisks un klusi skumjš kā katrs jūsu rakstītais vārds. Atrakstiet man – lai man būtu ilūzija, ka kāds no dzejniekiem par mani vēl domā. Es neprasu faktisko realitāti, ar ilūziju man pietiek."  Grāmatā "Iedrīkstēties ir skaisti" Zenta Mauriņa raksta, ka Akuraters viņu bieži apciemojis. Slavējis viņas tulkojumu. Runājis par saviem darbiem, stāstījis par trimdas gadiem Somijā, Norvēģijā, Parīzē. Kad ceļš uz Rīgu atbrīvojies, viņš aicinājis Zentu braukt līdzi. Viņai tas ir kā pasakā, kad princis ierodas un atbrīvo ļaunu garu apburtu meiteni. Kādas brīnišķīgas iedomas! Smalkos tīmekļus, kas Zentu ar viņu saistījuši, ikdiena acumirklī būtu saplosījusi. Uz aicinājumu kopā sākt jaunu dzīvi Rīgā Zenta atbildējusi ar noraidījumu, jo viņai šķitis, ka dzejnieks tiecies ar viņu ceļot tikai sapņu pasaulē. Zenta vēlējās iztulkot vācu valodā vēl dažus Akuratera stāstus. Viņa strādā ar lielu aizrautību. "Līdz februārim domāju pabeigt – tik viegli un skanīgi šis tulkojums iet uz priekšu," viņa raksta vēstulē dzejniekam. 1921. gadā mazais sējumiņš, glīti iespiests, guļ uz viņas galda. Viņa jūtas laimīga. No vācu valodas stāsti pārtulkoti dāniski. Šī ir pirmā grāmata, kuras titullapā redzams Zentas vārds. Dzejnieks pateicībā dāvina daudz rožu – pilna istaba ar sarkanām rozēm! Pret sevi Zenta gan ir kritiska. Viņa raksta: "Te notikusi kāda pārskatīšanās. Tādu radījumu kā mani neapber rozēm. Tas nebija dabiski. Apzinīgi un noteikti sargājos no katra jūtu viltojuma. Piekļāvu rozi pie lūpām un jautāju, par ko gan dzejnieks bija domājis, man šos ziedus dāvinādams?" Dzejnieks bija apveltīts ar spēju skaisti dot, skaisti ņemt un skaisti aiziet. Divas lietas viņš neatzina – solījumu un pienākumu, to vietā liekot inspirāciju un entuziasmu. Vai tā bija puķe, grāmata, mirklis – viss, kam viņš tuvojās, kļuva daiļš. Satiekoties viņš nav ļāvis pavadonim Zentu nest, viņa, nobažījusies, vai nav par smagu, lūkoja atrunāt, bet viņš atbildējis, ka tas neesot nekāds vīrietis, kurš sievieti nevarētu nest uz rokām.  Viņa draudzība pret Zentu bijusi smalka un atturīga. Tā nepieskārās ikdienai. Tas bija maigums, ko neizsaka vārds, bet mājiens. Viņa vārds uzbūra sapņus. "Kad viņa lūpas skāra manas acis, bija tā, it kā tās būtu tauriņu spārnu noglāstītas. Viņa rokas skūpsts bija īsts rituāls. Lēnītēm viņš apgrieza roku un ar lūpām skāra delnu, it kā no tās dzertu. Viņš sacerēja fantāziju spēli, sadalīja lomas un bija tās režisors. Iekāres dēmons neiejaucās mūsu attiecībās." Zenta viesojās Akuratera mājā, kur valdījis klusums. Viņa sieva – glīta, gaišmataina un līdzsvarota – nosmej: "Dzejniekam arvien nepieciešami jauni ierosinājumi. Svaigas puķes visās vāzēs, kad tās apvīst, viņš aizmet tās prom. Jānim Akurateram tīk viss, kas ir neparasts. Viņš nemīl puķes podos. Viņš nekopj puķes, viņš tās bauda!" Bet Zenta ilgojas pēc aizsardzības, saprotošas un saudzīgas mīlestības – tādu dāvināt viņš nespēja. Viņa bija tik laimīga, tik laimīga, ka slavenais dzejnieks ļāva sevi mīlēt! Zenta Mauriņa Akurateram rakstījusi daudz vēstuļu, bet no dzejnieka saņemtās gan nav saglabājušās, bet rakstītas tā, it kā visiem un tūlīt iespiežamas. No ārzemēm rakstītajām trūkusi atpakaļadrese, tādēļ nav bijis iespējams atbildēt.   Vēlākajos dzīves gados Zenta Mauriņa bieži atceras gan sarunas, gan tikšanās, gan dāvātos ziedus. Mūža nogalē dzīvojot trimdā, rakstniece atzīstas, ka nekad nav spējusi noticēt ne Jāņa Akuratera mīlestībai, ne viņa dāvātajiem ziedu klēpjiem. "Ja mīlēt nozīmē paša "es" aizmirst un pāri sev pašam dzīvot, tad savos studentes pirmajos gados nevienu tā neesmu mīlējusi kā dzejnieku Akurateru," atzīstas Zenta Mauriņa.

Šodien, 1. novembrī, mūsu mīļajam Latvijas Radio aprit 97. gadskārta. Bet vai zini, kāda īsti bija tā dzimšana? Raksta autors - Mārtiņš Ķibilds (1973-2019). Lasa aktrise Guna Zariņa Radio uzvaras gājiens pasaulē bija straujš. Vēl gadsimtu mijā zinātnieki eksperimentēja ar Morzes signāliem, bet jau 1922. gadā sāka dzimt pirmie radiofoni: Londonā, Berlīnē, Leipcigā, Romā... 1925. gadā šīm metropolēm pievienojās arī Rīga. Vēl pirms radiofona atklāšanas pirmās eksperimentālās pārraides te kūrēja inženieris Jānis Linters, pasta un telegrāfa departamenta darbinieks, Latvijas radiofonijas pionieris. Lintera pirmie mēģinājumi aizraut Latviju ar radio nebija viegli. Ne tik daudz tehnoloģiski, cik finansiāli. 1924. gadā Saeima viņa priekšlikumu piešķirt naudu radiofona izveidei noraidīja. Radio? Kas tas tāds? Linters ķērās pie izglītošanas. Ar pašdarinātu uztvērēju ieradās Budžeta komisijā un piedāvāja deputātiem ļauties radio maģijai. Telegrāfists no raidītāja Klīversalā, otrpus Daugavai, lasīja “Valdības Vēstnesi” – deputāti uzmanīgi klausījās. Un vēl pārjautāja, vai labākai dzirdamībai nevajag atvērt logus. Linters pārliecināja, ka uztvērējus varēs ražot tepat Latvijā, ieguldījums ātri atmaksāšoties. Tad gan deputāti teju vienbalsīgi bija par. 1925. gada pavasarī uz Rīgu no Francijas atkuģoja raidstacijas antena, to uzstādīja kanālmalā blakus toreizējai Centrālā pasta ēkai. Lintera darbnīcas ar joni ražoja pirmos radioaparātus un avīzēs sludināja tos iegādāties. Cena iespaidīga: 140 latu un vēl 24 lati – gada abonements. Tas arī veidoja radiofona ieņēmumus – aparātu ražošana, uzstādīšana un abonēšanas maksa. Radiostudiju ierīkoja turpat, Rīgas pasta ēkas pēdējā stāvā. Un pašu ieliņu nosauca par Radio ielu – tik liels brīnums toreiz bija radio! Nav dzirdēts, ka vēlāk kāda būtu nosaukta par Televīzijas vai Interneta ielu... 1925. gada 1. novembrī, svētdienas vakarā, pār Rīgu atskanēja pirmā radiofona pārraide. “Hallo, šeit Rīga – radiofons!” svinīgi teica diktors. Tad deva vārdu satiksmes ministram. Pēc viņa – valsts himna. Vēl pēc brīža – pieslēgšanās Nacionālajai operai. Pilnā garumā translēja Pučīni Madame Butterfly. Pēc izrādes – pārraides beigas. Todien radiofonam bija 331 abonements. Krietni mazāk nekā sēdvietu operas zālē. Pirmsākumos mūzika bija teju vienīgais radio saturs. Turklāt – tikai dzīvā, ko spēlēja uz vietas studijā vai translēja no citurienes. Gramofonu plates sāka atskaņot trīs gadus vēlāk. Mūziķi radio koncertēja nelabprāt – studijas šaurībā un bez klātienes klausītājiem – tā šķita kā māžošanās. Pirmajos gados radio drīzāk bija nevis medijs, bet ierīce. Radio neveidoja savu saturu, bet nodeva tālāk jau radītu. Tā bija jauna tehnoloģija attāluma pārvarēšanai. Pamazām mūziku ēterā sāka atšķaidīt ar citu saturu. Parādījās literārie lasījumi, valodu lekcijas, rīta rosme. Tā sākās ar gaiļa dziedāšanu. Dzīvajā, protams. Radio turēja trīs gaiļus un katru rītu lika tos pie mikrofona. Avīzes bieži knābāja radio, jo arī tām jaunais medijs bija konkurents. Sākotnēji radio ziņas drīkstēja būt tikai avīžrakstu pārstāsti – tieši tāpēc, lai nekonkurētu ar avīzēm. Pirmās patstāvīgās ziņas radiofonam ļāva veidot, sākot no 1929. gada. Togad pirmā ziņu reportāža bija no Zviedrijas karaļa vizītes Rīgā. Divu gadu laikā radio informācijas dienests izauga līdz 14 korespondentiem jeb, kā toreiz teica, informatoriem. Savā izaugsmes posmā radio tapa par pilnvērtīgu mediju ar jaunradītu saturu, augošu auditoriju un cienījamām sabiedriskā medija ētikas iezīmēm. Korespondentiem, stājoties darbā, bija jāapsola “nevadīties no partejiskām un personīgām ambīcijām”. Kaut tiešu politisku ietekmi radio neizjuta, sociāldemokrātu valdības laikā kreisi noskaņoti vieslektori radiolekcijās mēdza iepīt sociālisma idejas. Taču, kad par radiofona šefu kļuva rakstnieks Jānis Akuraters no mērenās Demokrātiskā centra partijas, viņš šādu slēpto reklāmu izskauda – lieka polemika radiofonam kā neitrālai iestādei neesot vajadzīga…

Stāsta Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja "Riekstiņi" vadītāja Ilze Līduma Pirmā oficiālā, literārā publikācija Jaunsudrabiņam bija dzejolis "Ziemas nakts", kas tika nodrukāts laikrakstā "Latviešu Avīzes" 1896. gadā. Vēl mācoties Blūma zīmēšanas skolā, Jaunsudrabiņš izmēģināja roku tulkošanā un mēģināja arī pats kaut ko uzrakstīt. "Es biju kaut ko tulkojis no vācu valodas un iesniedzis laikrakstam "Vārds", bet Matīss Siliņš, kurš vadīja literāro daļu, atsūtīja manuskriptu atpakaļ pārrakstīšanai. Tur bija ar sarkanu tinti izlabotas tik daudzas valodas kļūdas, ka man nolaidās rokas. Es tomēr pārrakstīju un pēc iespiešanas saņēmu ap astoņdesmit kapeiku honorāra. Reizē ar to man tika parādīts, ka esmu kā rakstnieks nelietojams.” ("Mana dzīve"). Bet vai tā bija?        1905. gadā iznāk žurnāls "Pret sauli" (redaktors Jānis Akuraters), kurā Jaunsudrabiņš atbild par glezniecības nodaļu. Top raksti par mākslu, apceres par lieliem meistariem, un reizē arī pirmie nopietnākie prozas mēģinājumi - tēlojumi "Debesu vārti", "Annas jurģi" (to novērtē arī Blaumanis un publicē sava laikraksta "Latvija" pielikumā). Tiek izdoti pirmie divi un arī vienīgie numuri. Ar darbošanos žurnālā Jaunsudrabiņš kļūst pazīstams literātu saimē. Kā pats atzīmē -  "žurnāls "Pret sauli" mani padarīja par rakstnieku". Nākošajā gadā dzejoļi un lugas parādās arī "Dzelmē", bet tad top garais stāsts "Vēja ziedi", ko augstu novērtē Blaumanis un publicē laikraksta "Latvija" pielikumos ar turpinājumiem. Tas ir jauns pieteikums literatūrai. Fotogrāfijas tēmai veltītu nodaļu mēnešrakstā "Stari" izveido Mārtiņš Buclers, latviešu profesionālo un amatieru fotogrāfu biedrības priekšnieks. Darbojoties "Staros" kā redaktors, Jaunsudrabiņš tur publicē savus foto mākslas apskatus, arī literāros sacerējumus un tulkojumus (piemēram, Knuta Hamsuna "Pāns"). Kā pats Jaunsudrabiņš uzsvēris, "vispār atzīmējams, ka dienišķu maizi pa lielai daļai esmu nopelnījis ar tulkojumiem, visvairāk manis paša izvēlētiem, bet pie reizes arī ar pasūtinātiem. Turu to par godīgāku pelnīšanas veidu, nekā raudzīt sevi ierautu daudzrakstīšanā. Katram darbam zināmā mērā jānobriest, un, ja to izvelk gaismā bez laika, tad tam ir trūkumi vai liekumi". ("Mana dzīve")   Jaunu pavērsienu dod 1910. gada vasara, ko ģimene pavada Neretas "Kalnamiķelānos". Tajā vasarā tapa ne tikai gleznas, bet arī stāsts "Aija", lielākā daļa no "Baltās grāmatas" simt tēlojumiem un vēl citi darbi. Pārtraukumu rakstīšanai ienes Pirmais pasaules karš, kad dzīve Kaukāzā atkal liek pievērsties glezniecībai.

Kad satiekas divas martā dzimušas introvertes, kuras ļoti mīl grāmatas, tad sanāk šāda, lūk, saruna. Vēl mana sarunbiedrene Inese ļoti mīl dabu, fotografēt un rakstīt garum garas vēstules saviem draugiem.Vispirms Inesi iepazinu, lasot viņas grāmatu blogu un pētot skaistos foto Instagram, bet pēdējā laikā iejūtos dabas norisēs, skatoties Ineses TikTok @gadalaikos. Es mazliet apskaužu Ineses prasmi ieraudzīt pasauli caur objektīva aci, tik precīzi atklājot katra gadalaika sajūtu un, šķiet, pat smaržu.Ar Inesi runājām par vēl vienu viņai ļoti tuvu tēmu - socioniku. Un, protams, nevar nepieminēt arī grāmatas - par dabu, par cilvēkiem, ar skaistām ilustrācijām, kā arī tādas, kas vienkārši pārsteidz nesagatavotu.Seko Inesei Instagra https://www.instagram.com/galotnes/Seko Inesei TikTok https://www.tiktok.com/@gadalaikos?Lasi Ineses blogu https://gramatfoto.blogspot.comUzzini vairāk par socioniku https://cilvekutipi.lvSeko raidierakstam "Piedzīvot lappuses" Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/join/PiedzivotSarunā pieminētās grāmatas un autori.*Henriks Eliass Zēgners "Paradīze"*Oušens Vongs "Uz zemes īsu brīdi brīnišķi"*Zenta Ērgle*Astrida Lindgrēne *Valdis "Staburaga bērni"*Marks Tvens*Džeralds Darels*Jānis Akuraters "Kalpa zēna vasara"*Ērlenns Lū "Naivi. Super"*Dzidra Rinkule Zemzare*Regīna Ezera "Cilvēkam vajag suni"*Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied"*Andris Zeibots "Krauklis"*Rūdolfs Blaumanis "Salna pavasarī"*Laura Vinogradova "Tētis un suns", "Upe", "Mežpasakas"*Rēli Reinausa "Mortens, Emīlija un zudušās pasaules"*Delfīne de Vigāna "Lojalitātes", "No un es"*Inga Pizāne "Siena, ko nosiltināt" (ZGS), "Tu neesi sniegs"*Ilona Ķepale "Saliniece un putnu pārdevējs"*Džīna Vebstere "Dārgais ienaidniek"

„Radio ar pilnu tiesību varam apzīmēt par gara kultūras izplatītāju un veicinātāju. Mazajā aparātā ir pieietama tautas augstskola, koncertzāle, parlaments, avīze, deju un simfoniju orķestris, baznīca, sporta laukums - viss, kas klausītāju vien var interesēt," par radiofona darbību tā pirmajos piecos gados ir teicis toreizējais Radio direktors – dzejnieks Jānis Akuraters. Savā 95.dzimšanas dienā redzam, ka šīs radio pamatfunkcijas nav mainījušās, tajā pašā laikā radio mainās, aug, veidojas. Raidījumā Reiz radio... atskatāmies uz šiem 95 gadiem – skanīgiem un vēsturiskiem pieturas punktiem Latvijas Radio skanēšanas ceļā. Hallo, hallo, Rīgas radio mēģina… Tā 1925. gada martā sākās aptuveni 15 minūšu garas eksperimentālas pārraides no radiotelegrāfa raidītāja Rīgā, Kuģu ielā. Bet runājot par mūsu radio sākumu, ir jāmin 1924.gada 28.marts, kad Saeimas budžeta komisija nolemj piešķirt 140 tūkstošus latu radiofona stacijas izveidei. Inženieris Jānis Linters, kuru dēvēja par Latvijas Radio tēvu, tajā Saeimas budžeta komisijas sēdē deputātiem demonstrēja, kā darbojas uztvērējs un radio austiņas. Tomēr ne visiem tas bija saprotams un deputāti izprašņāja Linteru, kā izplatās elektromagnētiskie viļņi: vai ir jāatver durvis un logi, lai tie viļņi varētu iekļūt telpā. Jauno raidstaciju nolemj iekārtot Pasta un Telegrāfa virsvaldes ēkā aiz operas nama. Vēlāk šo ielu gar kanālu nosauca par Radio ielu. Sākumā Rīgas radiofonu varēja dzirdēt tikai mūsu galvaspilsētā un tās apkaimē. Pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā ķērās klāt radio raidītāju būvei citviet Latvijā un tā 1932. gada jūlijā liepājnieki tika pie sava raidītāja, tā paša gada 18. novembrī Latvijas ziemeļaustrumos tika atklāta raidstacija Madonā, pareizāk sakot 40 kilometrus no Madonas – pie Aiviekstes elektrostacijas, tur līdzās topošajai raidstacijai uzcēla divus 116 metrus augstus priedes koka torņus, kuru galos nostiepa antenu. Tobrīd tie bijuši augstākie koka radio masti Eiropā. Pirms šo mastu būves aptaujāti vairāki pieredzējuši ārvalstu uzņēmumi par vēlamo darba samaksu un zemāko cenu prasīja Anglijas kompānija "Marconi", taču latviešu vīri darbu paveica divreiz lētāk. 1934. gada decembrī sāka darboties raidītājs Kurzemē. Kopš tā laika radio skan visā Latvijā. Savu jubileju mēs svinam sarežģītā laikā un jācer, ka pēc pieciem gadiem, sagaidot Radio 100. dzimšanas dienu, tie būs tik atmiņu stāsti par to, kā toreiz mēs pielāgojāmies apstākļu diktētai situācijai. Sekojot Spīdolas teicienam „Mainies uz augšu!” Radio ir mūžam mainīgs un allaž jauns, bet tajā pašā laikā katru dienu mēs, Radio ļaudis, jūs informējam, izklaidējam, izglītojam un tādējādi turpinām un turpināsim pildīt savu misiju. Daudz laimes jums un mums pašiem dzimšanas dienā novēl šī raidījuma veidotāja Zane Lāce.

Raidījuma Augstāk par zemi ciklā “Tandēms” viesojamies rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa „Brakos”. Cikla mērķis ir atklāt tos „neredzamos” cilvēkus, kas bijuši klāt, ietekmējuši un palīdzējuši mūsu kultūrvēsturē labi zināmu personību tapšanā. Šis stāsts būs par Rūdolfa Blaumaņa māti Karlīni, tēvu - muižas pavāru Matīsu. Un „Braku” sētu, kurā mākslīgi tika apstādināts laiks Rūdolfa Blaumaņa piemiņas saglabāšanas vārdā. Ceļvede "Brakos" šajā reizē ir muzeja vadītāja Zinta Saulīte. Pirms turpināt stāstu, jāatzīstas, ka pandēmijas posts sajaucis ne tikai šī gada tūrisma sezonu muzejniekiem, bet arī žurnālista darbu – šī radio raidījuma tapšanas un izskanēšanas laikus. Saruna notika agrā pavasarī, un nodoms, ierodoties Brakos, bija dzimšanas dienā godināt Rūdolfa Blaumaņa māti, Karlīni Paulīni Blaumani. Skulptūra pie ieejas Braku muzejā, kurp ar Zintu Saulīti dodamies, stāsta par kādām citām Rūdolfa Blaumaņa mātes dzimšanas dienas svinībām pirms 112 gadiem. Muzejā sagaida "Braku" memoriālā muzeja vadītāja kopš 1978. gada, šobrīd – muzeja galvenā speciāliste Anna Kuzina. Raidījuma cikla “Tandēms” mērķis ir stāstīt par Latvijas kultūrvēstures dižām personībām, vēršot uzmanību arī uz viņu laikabiedriem, apstākļiem, notikumiem, cilvēkiem, tandēmā ar kuriem tās veidojušās. Viesojoties rakstnieka dzimtajās mājās uzzinām vairāk par Rūdolfa Blaumaņa vecākiem – Braku saimnieci Karlīni Blaumani, tēvu – Matīsu Blaumani, arī brāli Arvīdu, kura trīs dēli turpina "Braku" Blaumaņu dzimtas atzaru. Anna Kuzina ir vairāku Rūdolfam Blaumanim veltītu grāmatu autore, šopavasar par nopelniem Latvijas valsts labā viņa tika sumināta kā Atzinības krusta komandiere. Par viņas sastādītajām grāmatām vēl šai raidījumā runāsim, bet laikam jau ievērojamākā no tām – “Blaumanis tuvplānā”, kas 2014. gadā saņēma arī Latvijas literatūras gada balvas speciālbalvu, un šai grāmatā autore iet to pašu ceļu, ko mēs šai raidījumu ciklā, viņa raksturo cilvēkus, kas veidoja rakstnieka dzīvi. Šogad Annas Kuzinas sastādīta, iznākusi “Rūdolfa Blaumaņa valodas vārdnīca”, bet Annai Kuzinai padomā jau nākamais pētījums, viņa gribētu kādreiz izrakstīt visas tās dziesmas, kas pieminētas Blaumaņa lugās, arī Rūdolfa Blaumaņa dzeja pārtapusi neskaitāmās dziesmās. "Braku" saimniecība ir sena, pirmoreiz rakstos minēta 1811. gadā, un arī gleznaini skaista. Tā atrodas stāva kalna galā, aiz ēkām paveras plašs skats uz apkaimi, un tajā ir kas teatrāls. Kopš 1968. gada "Braku" pagalmā brīvdabas izrādēs spēlētas Skroderdienas un arī citas Blaumaņa lugas. 2013., Rūdolfa Blaumaņa 150. jubilejas, gadā režisors Viktors Jansons vairākkārtīgi teatralizētā lekciju ciklā “Uzpēlēsim Blaumani” Braku sētas shēmu izmantoja, lai slēgtu perimetru veidojošo māju taisnstūri, ko savieno iemītnieku taciņas – no mājas uz kūti, uz klēti, uz aku – un aizvāko debessjums, paceltu cilvēciskas esamības kosmosa augstumos. Ar Braku muzeja vadītāju Zintu Saulīti turpinām ekskursiju, nu jau īstajā "Braku" pagalmā. Ar Zintu Saulīti izstaigājam arī "Braku" dzīvojamo māju. Priekšistabā klavieres, kas vedina uz domām par saviesīgu dzīvi, kopīgu muzicēšanu, ciemiņu klātbūtni. 1929.gadā Kārlis Skalbe uzraksta „Atmiņas par Blaumani”: "Laimīgā vieta – Ērgļi, kur „starp kupliem, mežainiem pakalniem spīdēja mazi ezeri un Ogres līči un kur mēs toreiz dzīvojām. Rūdolfs Blaumanis, jaunais mūziķis Aleksandrs Būmanis bija pastāvīgi viesi pagasta mājā un skolā, kur mēs bieži satikāmies. Vasarā, kad Blaus svinēja savu vārda dienu („Pēterus”), tur kādreiz ieradās arī Akuraters, kurš toreiz bija skolotājs Jumurdā, un Antons Austriņš no Piebalgas. Atmiņā palikusi kādreiz Ērgļu skolā redzētā Emīļa Dārziņa gaišā, apolloniskā galva. Šie gadi, kurus es še pavadīju (..) pieder pie laimīgākiem manā mūžā. Še es iemantoju neaizmirstamus draugus. Viens no tiem bija Rūdolfs Blaumanis. Un, kad Blaumanis būšot bagāts, viņi celšot Brakos trīs mājas – Blaumanim, Akurateram, Skalbem. Blaumanis nu jau labi pagulējies smilšu kalnā. Trīs mājas laimīgai draudzībai un netraucētai gara dzīvei paceļas un nolaižas spulgojošā ezera malā – mūsu gaisa pilis!” Un šai “ulubelei” pa vidu – taču jau arī Braku saime un vispirmām kārtām Rūdolfa Blaumaņa māte."

Arvīds Pārups – pirmais Radiofona diktors, diriģents un arī direktors – mierīgs, bet enerģijas pārpilns. Dzejnieks Jānis Akuraters, kura vadības laikā radiofonā iesākās raidījumi veltīti izcilu cilvēku piemiņai. Tad virkne padomju varai lojālu darboņu, starp kuriem var izcelt Pēteri Jērānu, lai arī pārliecinātu komunistu, bet prasīgu un profesionālu savā amatā. Inteliģence un vēlme ieviest kvalitatīvu latviešu mūziku – tāds bija Arnolds Klotiņš Radio vadītāja amatā pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Dzintris Kolāts, ilggadīgākais radio ģenerāldirektors, kura izveidojās LR 2, LR 3 "Klasika", LR 4. Arvīds Pārups - lasīja ziņas un diriģēja orķestri Kā kuģis Latvijas Radio 95 gadus ir peldējis pa elektromagnētiskajiem viļņiem. Reizēm vētras un vēji to ir mēģinājuši novirzīt no kursa, reizēm draudējuši sēkļi, bet, pateicoties komandai un tam kāds kapteinis ir bijis pie vadības stūres, tas allaž ir peldējis uz priekšu. Kapteiņi šim kuģim ir bijuši daudz un dažādi un šajā raidījumā par dažiem no viņiem. „Nodibinoties Rīgas Radiofonam, 1925. gadā inženiera Jāņa Lintera aicināts, Pasta un telegrāfa departamentā par radio programmas vadītāju, raidījumu organizatoru un diriģentu iestājas Arvīds Pārups. Viņš bija arī inženieris un aizrautīgs radioamatieris. Arvīds Pārups bija pirmais Rīgas Radio diktors. Laikabiedri atceras A. Pārupu kā ļoti labu organizatoru, kurš spēja lasīt jaunākos notikumus un tūlīt devās diriģēt orķestri. Mirdza Ķempe, kura strādāja pēc viņa, atcerējās: “Sarežģītos gadījumos mani iedvesmoja A. Pārupa absolūtais miers, jo viņu laikam nekas pasaulē nespēja satraukt. Viņa samtainais balss tembrs klausītājiem patika.” Tā par pirmo radiofona vadītāju savulaik rakstīja radioinženieris un „Latelecom” muzeja dibinātājs Jāzeps Ločmelis. Ieklausāmies fragmentā LR3 „Klasika” programmu vadītājas Ilgas Augustes veidotā raidījuma, kurā viņa kopā ar mūsu radio vēstures pārzinātāju, ilggadīgo mūzikas redakcijas darbinieku Oļģertu Šustu stāsta par Arvīdu Pārupu. Jānis Akuraters aizsāka raidījumus, veltītus izcilu cilvēku piemiņai 1930. gadā par Rīgas radiofona pārzini ieceļ dzejnieku Jāni Akurateru. Grāmatā par mūsu radio vēsturi „Latvijas Radio – 75” rakstīts, ka Jāņa Auurātera vadības laikā 30. gados iesākās raidījumi, veltīti izcilu cilvēku piemiņai. Sākot ar raidījumu, kas bija veltīts Zigfrīda Meierovica piemiņai, kurā liriskās dzejas runāja Lilija Štengele, raidījumus arī veidoja aizsaulē aizgājušajiem rakstniekiem, tā tolaik Jānis Simsons lasa Apsīšu Jēkaba tēlojumus, Līva Grieziņa-Siliņa – Birutas Skujenieces dzejoļus, Teodors Lācis – Raiņa dzeju. Un ik gadu Latvijas Valsts svētkos 18. novembrī ir dzirdami fragmenti no Raiņa darba “Daugava”. Diemžēl pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma satiksmes ministrs (ministrijai bija pakļauts arī Radiofons) atbrīvoja Jāni Akurateru no Radiofona direktora posteņa. Akuraters ir sarūgtināts par šādu atlaišanu un savā dienasgrāmatā raksta, ka viņš ir izvadīts atriebīgā kārtā: bez atvaļinājuma, kas parasti tiek dots augstākiem ierēdņiem, kad tie aiziet no dienesta. Un iemesls tam esot, ka dzejnieks pats ir uzrakstījis atlūgumu un tādiem, kas paši atlūdzas – neko nemaksā! Radio vadītāji padomju laikā: prasīgais Pēteris Jērāns Pēc Akuratera, līdz Otrā pasaules kara sākumu, Radio direktora posteni ieņem cits literāts – Arveds Smilga. Pēc kara pie vadības stūres nāk virkne padomju varai lojālu darboņu, starp kuriem var izcelt, kā toreiz šo amatu sauca - Latvijas PSR Valsts TV un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāja vietnieku Pēteri Jērānu, kura zināmākais devums PSRS laikā bija Latvijas padomju enciklopēdija, kas tika izdota viņa vadībā pagājušā gadsimta 80. gados. Lai arī Jērāns bija pārliecināts komunists un vairākus tā laika Radio jaunos žurnālistus, darbā pieņemot, tirpināja par jautājumiem par Kārļa Marksa biogrāfiju, tomēr viņš bijis prasīgs un profesionāls savā amatā un bijis radio patriots. Pēteri Jērānu attālināti ierakstītā intervijā atceras ilggadīga Radio raidījumu veidotāja un raidījuma „Mikrofons” vadītāja Lia Guļevska. Vēl padomju gadu Radio vadītāju amatā izceļams ir Ilmārs Īverts, diemžēl ar to, ka par viņu neko labu neviens no bijušajiem Radio darbiniekiem pateikt nevar. Īverts šajā amatā bija no 1972. līdz 1976. gadam, kā savulaik par viņu rakstīja dzejnieks Laimonis Purs, tad Ilmārs Īverts “(..)iecelts par TV un Latvijas radio priekšnieku pamatīgi „izvētīja” šajās raidiestādēs uzkrātos materiālus, lika iztīrīt komunistiskai ideoloģijai nepiedienīgo. Tādējādi vēsturiskā skatījumā izsisti lieli robi, atstāts tukšums, mantojumā saņemta sakropļota informācija.” Arnolds Klotiņš iestājās par kultūru ētiskām vērtībām Inteliģence un vēlme ieviest kvalitatīvu latviešu mūziku - tāds bija muzikologs Arnolds Klotiņš Radio vadītāja amatā pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Bijušo Radio vadītāju raksturo Lia Guļevska, arī pats Arnolds Klotiņš telefonsarunā atminas savu vadības laiku no 1992. līdz 1995. gadam. Toreiz radioprogrammu direktores amatu ieņēma Dārija Juškeviča un arī viņa telefoniskā intervijā uzteic toreizējā vadītāja inteliģenci un perfekcionismu. “Ja visi apkārt toreiz bija orientēti uz neliberālismu un izklaidi, tad man bija diezgan grūti pārliecināt iestāties par kultūras un ētiskām vērtībām, atceras Arnolds Klotiņš, kurš tolaik arī cīnījās par nopietnās mūzikas skanējumu Latvijas Radio. Dzintra Kolāta laikā izveidojās LR 2, LR 3 "Klasika", LR 4 Daži mūzikas redakcijas darbinieki sasparojās un lūdza Arnoldam Klotiņam, vai nevarētu ieviest klasiskās mūzikas raidījumus. Klasiskā mūzika tolaik skanēja vien pāris stundas naktī, jo trūcīgā finansējuma dēļ vairāk un plašāk nevarēja atļauties veidot papildus programmas, bet tie jau bija pirmie aizmetņi tagadējam radio kanālam „Klasika” ,kurš tā pa īstam uzplauka, tāpat kā arī Latvijas Radio 2 un Latvijas Radio 4 ģenerāldirektora Dzintra Kolāta darbības laikā, kurš šajā amatā nostrādāja no 1995. gada līdz 2011. gada nogalei. To var nosaukt par tādu kā uzplaukuma laiku radio. Kā uzsver Dārija Juškeviča, toreizējā ģenerāldirektora vietniece, Dzintris Kolāts rīkojās kā labs vadītājs - atbildēja par saimniecisko pusi un deva radošu brīvību – viņš uzticējās profesionāļu komandai – redakciju vadītājiem un žurnālistiem. Diemžēl 2008. gada otrā puse iezīmējās ar ekonomisko krīzi visa pasaulē, arī Radio tas negāja secen, tāpēc toreizējam ģenerāldirektoram nācās pieņemtnepopulārus lēmumus un atlaist vairākus darbiniekus. Mieles daudzos kolēģos ir palikušas vēl šodien, lai arī situācija ar Radio finansējumu toreiz bija sarežģīta.  

Raidījumā Augstāk par zemi jauna rubrika „Tandēms”. Šogad reizi mēnesī stāsts par kādu izcilu personību, atklājot viņu no cilvēciskās, ģimeniskās puses. Bieži skandēta atziņa, ka aiz katra veiksmīga vīrieša stāv kāda sieviete, vai aiz izcilas sievietes stāv gudrs vīrietis. Visbiežāk tās nav tikai divu cilvēku attiecības, teju katru no mums veidojusi veselas dzimtas vēsture, satiktie cilvēki. Cilvēks par cilvēku top mijiedarbē, vai tuvplānā skatot – vismaz tandēmā. Dzejnieks, rakstnieks, politiķis Jānis Akuraters savā mājas dzīvē bija izcilu sieviešu apņemts: viņa sieva Marija Akuratere bija viena no pirmās izglītoto latviešu sieviešu paaudzes, māsa Helēna Akuratere cildeniem vārdiem raksturota Kārļa Krūzes dienasgrāmatās. Dzejnieks, rakstnieks, politiķis Jānis Akuraters savā mājas dzīvē bijis izglītotu, mīlošu, drosmīgu sieviešu apņemts. Jānis Akuraters nāk no Jēkabpils puses, viņa māte Dārte bija mežsarga sieva. Savukārt mājā, kur šobrīd iekārtots J. Akurātera muzejs, līdz pat pagājušā gadsimta 70.gadiem saimniece bija Akuratera sieva Marija Anna. Nesen muzejā tika svinēta vēl vienas šīs mājas iemītnieces, vismaz mūža pēdējos gados, ilggadējas Rīgas paraugtipogrāfijas darbinieces, Jāņa Akuratera māsas Helēnas diena, viņas īpašās personības raksturojums – Zelta kukainis, debesu zilums, un tērauda stingrība – ielavījies gan Antona Austriņa, gan Kārļa Krūzes darbos. Taču cikla „Tandēms” pirmais raidījums ir veltījums šī gada jubilārei, 21. janvārī 110 gadi apritēja Jāņa Akuratera meitai, dzejniecei, tulkotājai Laimai Akuraterei. Stāsta J. Akurātera muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa un J. Akurātera muzeja galvenā speciāliste Maira Valtere. Akurateru dzimtas stāsts ir stāsts par māju Pārdaugavā Varētu arī teikt, ka šī raidījuma galvenā varone ir Jāņa Akuratera muzeja māja, kas nesen piedzīvojusi lielu notikumu – restaurāciju, un apmeklētājiem durvis no jauna vērusi 2017. gadā, jo tieši māja satur kopā un atklāj apmeklētājiem dzimtas stāstus. Pēc mājas atjaunotnes apmeklētājiem atvērtas arī vairākas no jauna iekārtotas istabas – mājas saimnieces – muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa un galvenā speciāliste Maira Valtere – sagaida priekšautos, jo no jauna iekārtota pirmā stāva virtuve ar plīti, un tur arī šobrīd tiek vārīts ēdiens. Otrajā stāvā, kurp ved Maira Valtere, apskatāma arī pagājušā gadsimta sākuma vannas istaba, un no jauna atvērta arī Laimas istaba. Jānis Akuraters šai paša izsapņotajā mājā nodzīvo vien trīs, četrus gadus. 1937. gada vasarā viņu no šīs pašas mājas kamīnzāles izvada, pagalmā bēru braucienam iejūgti seši sirmi zirgi, pārsegti ar vienu garu, baltu tamborētu seģeni, bet pavadoņi bija ietērpti kā strēlnieki Ziemassvētku kaujās – baltos mēteļos un kapucēs. Šobrīd, kad Jāņa Akurātera piemiņu, iekļaujot kora repertuārā ar dzejnieka vārdiem, kopj gan netālās Torņkalna baznīcas koris, gan arī – nāve kā tēma šogad aktualizēta vairākās zinātniskās konferencēs, muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa, kas nemanot pievienojusies sarunai, prāto par iespēju aktualizēt šīs labi dokumentētās bēres kā iespējamu pētnieku intereses objektu. Stāstot stāstu par Akurateru dzimtas sievietēm, iespējams, tas ir stāsts par turpinājumu, to, kā viņas prata padomjlaikos no nacionalizācijas nosargāt šo māju, līdz ar to, arī dzejnieka piemiņu. Jāņa Akurātera muzeju šai mājā izveidoja 1991. gadā, taču vēl labu laiku, arī kad 1997. gadā muzejā strādāt sākušas raidījuma ceļvedes Ruta Cimdiņa un Maira Valtere, viņas atceras, ka Laimas istabā tolaik Kultūras ministrija bija iedalījusi darbnīcu restauratorēm. Tas, ka koka māja Pārdaugavā gandrīz līdz valstiskās neatkarības atgūšanai visu laiku bijusi Akurateru ģimenes pārziņā, ka tā arī pārdota ar mērķi to uzturēt kultūras vajadzībām, muzeja darbiniecēm pavēra kolosālu iespēju. Glabāt atmiņas nevis par vienu, lai arī izcilu personību. Ruta Cimdiņa rāda pamatīgus aprakstus, kuros dokumentēts katrs priekšmets, kurā vietā tas atradies, kurā istabā. Laima Agita Akuratere jeb Laimīte Bērnības zīmējumi, saulainā istaba, gaišmatainā sieviete Voldemāra Tones gleznā salonā –, arī muzeja darbinieces Laimu Agitu Akurateri labprāt sauc par Laimīti? Milzīgs gaišums, pat tāda kā sapņotājas nevainība – un šīm sajūtām atbilst gan muzejā no jauna iekārtotā istaba, gan arī Ievas Paršas balsī lasītie Laimas Akurateres dzejoļi, kas ik pa brīdim izskan raidījumā. Laima Akuratere prata piecas svešvalodas, paralēli tam, aizrautīgi studiju gados interesējās par mākslas vēsturi, pie profesora Dauguļa apguva klavierspēli un mūzikas teoriju. Savs nopelns tajā ir arī viņas mātei, kura bija guvusi savam laikam labu izglītību. Laimas Akurateres kā dzejnieces atklāšana no jauna notiek 1999. gadā, kad beidzot tiek izdots viņas vienīgais dzejoļu krājums „Dažas dziesmas”. Krājums ir sakārtots jau 1948. gadā, bet pati autore to nolemj neizdot, jo nevar neko labu uzrakstīt par padomju varu, kas tolaik bija obligāti jāiekļauj krājumā. Laimas istabā Akuratera muzejā Pārdaugavā viss ir vienkopus, rakstāmgalda atvilktnē burtnīca ar vēl nepublicētajiem dzejoļiem, grāmatplauktā Petrarka, skapī labo laiku kleitas. Un gulta, kurā izslimot kaites un rakstīt vēstules. Uz Sibīriju izsūtīts ir Laimas mīļotais vīrs, Fricis Osis. Marijai un Laimai izdevās nosargāt māju, tā bija tikai pusotru kvadrātmetru par mazu, lai kopplatības ziņā atbilstu jaunajam padomju likumam par nacionalizāciju. Taču īrniekus ņemt nācās. Tā bija diriģenta Edgara Račevska ģimene, arī ārsti, putnkopji no Pierīgas, bez mājvietas palikušie no Sarkanā Krusta. Vienīgā tukšā istaba, ko neizīrēja, bija Akuratera kabinets. Laimu kā personību spilgti raksturo arī viņas nostāja, mudinot dēlu doties studēt uz Lietuvu. Ģimene joprojām skaitās politiski neuzticama, kas nozīmē, ka dēlam, Jānim Viesturam, kurš mūziku sāka mācīties uz klavierēm, tepat, Akurateru mājas pirmā stāva kamīnzālē, mācības tālāk konservatorijā Latvijā bija neaizsniedzamas. Viļņā viņš kļuva par vienu no erudītākajiem muzikologiem.  

1918. gada 18. novembrī Rīgas 2. teātrī līdz pulksten vieniem notiek mēģinājums un tad lielā steigā dažu stundu laikā tiek izdekorēta skatuve, no kuras pasludina Latvijas Republiku. Par tagadējā Nacionālā teātra ēkas būvēšanu un namu laika gaitā stāsta teātra zinātniece Rita Melnace. Esam pašā greznākajā telpā – Baltajā zālē, kur, skatot ēkas interjeru, vislabāk var saredzēt barokālos elementus. Celtnes arhitektūra ar savām atlantu figūrām ārpusē, sengrieķu traģiskajām un komiskajām maskām un greznajiem rotājumiem tiek raksturota kā pseido barokāla. Rita Melnace stāstu sāk ar šī nama pirmsākumiem. Teātris uz pāļiem, gluži kā Venēcijā "Mums ir jāatgriežas 19. gadsimteņa beigu posmā, tad, kad sāka attīstīties jaunā, kapitālistiskā, ja var teikt, pilsēta. Rīgas rāte bija ļoti ambicioza, Rīgai bija viens skaists, reprezentatīvs teātris, tas tā saucamais Vācu teātris, tagadējā Opera pie kanālmalas, kas bija paspējusi izdegt un jau atjaunota, kad Rīgas rāte 1897.gadā pieņēma lēmumu, ka viņiem vajadzīgs otrs reprezentatīvs, skaists pilsētas teātris. Tad nu viņi meklē vietu, ko atrod starp kanālmalu un Daugavmalu, te bija liels, putekļains laukums, kur bija notikusi Baltijas etnogrāfiskā izstāde gadu iepriekš. Un šo vietu atrada par labu esam, jo te uz visām pusēm attīstījās tā pilsēta, tepat Vecrīga tuvumā," stāsta Rita Melnace. „Viņi izsludina konkursu. Uz konkursu piesakās stipri daudzi arhitekti, lielākoties no Krievijas, pilnīgi saprotams, jo mēs jau bijām tikai cariskās Krievijas sastāvā Baltijas guberņa. Un arī uzvarētājs Augusts Renbergs, latviešu izcelsmes arhitekts, tajā laikā dzīvo Sanktpēterburgā. Viņš atsūtīja savu konkursa darbu pieteikumu un uzvarēja. Līdz ar to viņš bija spiests pārcelties uz Rīgu atpakaļ, jo viņam kā uzvarētājam vajadzēja uzraudzīt celtniecības darbus,” turpina Melnace. Teātri sāka celt 1899.gadā. Melnace arī stāsta, ka vietā, kas izvēlēta teātra celtniecībai izraka būvbedri un atklājās, ka ēkas pamatos ir plūstošās smiltis un uz plūstošām smiltīm neko jēdzīgu, protams, uzcelt nevar. Kādreiz šajā vietā bijušu tā dēvētie Jēkaba vārti, kas veda uz pilsētas ganībām no Vecrīgas. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. Teātri uzcēla divu gadu laikā. „Teātris tāds, kā jūs visi viņu pazīstat 1901.gadā tika uzcelts un apliecinājums tam ir virs skatuves portāla pilsētas ģerbonis un gada skaitlis 1901,” norāda Melnace. Bet pēc tā laika normatīviem vajadzēja ēkai nostāvēties, lai atklātu celtniecības kļūdas, un vajadzēja iekārtot teātri, tad to atklāja tikai 1902. gadā. „Teātris savam laikam bija ārkārtīgi moderns. Šajā teātrī nekad nav bijusi krāsns apkure. Teātris jau no pirmās dienas izmantoja karstā ūdens padeves radiatorus. Šajā teātrī nekad nav bijis ne sveču, ne gāzes, ne petrolejas vai kāds cits apgaismojums, šajā teātrī no pirmās dienas bija elektriskais apgaismojums,” atklāj Melnace. Ir pat saglabājušies avīžraksti, ka teātris viss ir mirdzējis un laistījies ugunīs. Tur ir uzskaitīts, cik elektrisko lampiņu ir bijis zālē, cik uz skatuves, cik prožektoros. Ir speciāls uzskaitījums. Nacionālā teātra mājaslapā var lasīt, ka ēkā bija četri kroņlukturi, 428 lampas ēkas iekšpusē, bet īpaši smalki tiem laikiem bija izgaismotas skatuves daļa. Tur bija teju 3000 baltas, ap divi simti sarkanas un tikpat zaļas lampas, kā arī divas stūra lampas efektiem. Priekškaru izgatavoja Rīgas rūpnīcā „R.H.Mantels”, un tas kalpoja līdz pat teātra rekonstrukcijai 21. gadsimta sākumā. Krievu trupa, Latvju opera un telpas sarīkojumiem Jauno teātra ēku atklāja 1902.gada 14.septembrī ar Ostrovska pasaku lugu „Sniegbaltīte”. „Kāpēc tāds autors izvēlēts, tāpēc, ka atkal, kam vairāk naudas, tas šo teātri var noīrēt,” skaidro Melnace. Rīgas Latviešu biedrības teātris atrodas pie Vērmanes parka, tur spēlēja latviešu aktieri, latviešu aktieri ļoti daudz spēlēju provinces nelielos teātros Latvijas nomalēs.”Latviešu aktieriem nebija tik daudz naudas, un šo teātri no noīrēja ļoti ievērojamas antreprenieris Konstantīns Ņezlobins, un līdz Pirmajam pasaules karam šajā teātrī strādāja ļoti labi krievu aktieri.” Pirmā pasaules kara laikā, kad vācieši tuvojās Rīga, trupa evakuējās uz Krieviju. Teātra telpas kara laikā izīrēja dažādiem teātru kolektīviem un sarīkojumiem. Viena no tām bija Tautas padome, kas meklēja telpas neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšanai. Bija izvēlētas divas ēkas, viena no tām bija Rīgas pils, bet tur nebija pietiekami daudz vietas, tāpēc priekšroka tika dota toreizējam Rīgas pilsētas Otrajam teātrim. „Šajā laikā šo teātri īrēja arī Latvju opera, tā, no kuras vēlāk izveidojās Nacionālā opera. Tanī dienā, 18.novembrī, līdz pulksten vieniem uz skatuves mēģina Latvju opera un teātris ir teātris, ja viņiem ir nolikts līdz pulksten vieniem, viņi ātrāk nebeigs mēģinājumu. Un viņiem ir pilnīgi vienalga, kas pulksten četros notiks šajā teātrī,” par notikumiem pirms simts gadiem 18.novembrī stāsta Melnace. Kad mēģinājums beidzas, skatuve ātri tiek posta nākamajām pasākumam – jāiekārto atbilstoši svarīgajam politiskajam aktam. Nevar jau kaut kādā Alpu ainava, vai kaut kāds mežs būt uz skatuves. „Mēs visi zinām pēc Rīdzenieka slavenās fotogrāfijas, kāda izskatījās, cik skaisti izskatījās Nacionālā teātra skatuve tajos trakajos frontes nabagu apstākļos ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, ar lauru kokiem. Ir saglabājušās atmiņas, ka pusčetros sāka laist publiku uz ielūgumiem skatītāju zālē, bet vēl uz skatuves noformējums nebija pabeigts, vēl skrēja skatuves strādnieki lauru kokiem, vēl kaut ko centās piestiprināt, centās sakārtot visu, lai pulksten četros vērtos priekškars un uz skatuves nāktu Tautas padome, un paziņotu visai Latvijai, visai pasaulei, ka Latvija būs neatkarīga valsts,” bilst Melnace. Strādnieku teātris un tikai tad Nacionālais teātris Pusotru mēnesi vēlāk teātri atdeva latviešu aktieriem. Kad 1919. gada sākumā Rīgā ienāca sarkanie strēlnieki un uz pieciem mēnešiem nostiprinājās Pētera Stučkas valdība, Mākslas lietu departamenta direktors bija rakstnieks Andrejs Upīts, ļoti kreisi orientēts cilvēks, viņš parakstīja dekrētu par teātra atdošanu latviešu aktieriem. 23.februārī vērās teātra priekškars, toreiz gan teātris saucās Pirmais strādnieku teātris. Izrādīja Leona Paegles lugu „Augšāmcelšanās”. Interesants ir fakts, ka interese par jauno teātri bijusi tik liela, ka pirmizrāde organizēta tagadējā Operas teātra ēkā, kur ir vairāk vietas. Jau pēc Brīvības cīņām – 1919.gada 30.novembrī – uz skatuves kāpa tā pati trupa, bet jau lai izrādītu kā Nacionālā teātra aktieri Rūdolfa Blaumaņa „Ugunī”. „Mēs parasti savā teātrī smejamies, ka mums dzimšanas diena ir 23.februārī, bet vārda došana mums ir 30.novembrī, jo vērās priekškars teātrim ar nosaukumu „Nacionālais teātris”,” atzīst Melnace. Šo nosaukumu bija noskatījis rakstnieks Jānis Akuraters, atrodoties trimdā pēc 1905.gada revolūcijas toreizējā Kristiānijā [Oslo], kur bija nodibinājies Norvēģijas Nacionālais teātris. Viņam ļoti patīk šī ideja – teātris kā visa nacionālā kopējs un tālāk attīstītājs. Laika gaitā teātris ne reizi vien ir mainījis savu nosaukumu, bijis gan drāmas, gan dramatiskais, gan akadēmiskais drāmas teātris līdz 1988.gadā tas atkal atgūst savu vēsturisko nosaukumu Nacionālais teātris.

1918. gada 18. novembrī Rīgas 2. teātrī līdz pulksten vieniem notiek mēģinājums un tad lielā steigā dažu stundu laikā tiek izdekorēta skatuve, no kuras pasludina Latvijas Republiku. Par tagadējā Nacionālā teātra ēkas būvēšanu un namu laika gaitā stāsta teātra zinātniece Rita Melnace. Esam pašā greznākajā telpā – Baltajā zālē, kur, skatot ēkas interjeru, vislabāk var saredzēt barokālos elementus. Celtnes arhitektūra ar savām atlantu figūrām ārpusē, sengrieķu traģiskajām un komiskajām maskām un greznajiem rotājumiem tiek raksturota kā pseido barokāla. Rita Melnace stāstu sāk ar šī nama pirmsākumiem. Teātris uz pāļiem, gluži kā Venēcijā "Mums ir jāatgriežas 19. gadsimteņa beigu posmā, tad, kad sāka attīstīties jaunā, kapitālistiskā, ja var teikt, pilsēta. Rīgas rāte bija ļoti ambicioza, Rīgai bija viens skaists, reprezentatīvs teātris, tas tā saucamais Vācu teātris, tagadējā Opera pie kanālmalas, kas bija paspējusi izdegt un jau atjaunota, kad Rīgas rāte 1897.gadā pieņēma lēmumu, ka viņiem vajadzīgs otrs reprezentatīvs, skaists pilsētas teātris. Tad nu viņi meklē vietu, ko atrod starp kanālmalu un Daugavmalu, te bija liels, putekļains laukums, kur bija notikusi Baltijas etnogrāfiskā izstāde gadu iepriekš. Un šo vietu atrada par labu esam, jo te uz visām pusēm attīstījās tā pilsēta, tepat Vecrīga tuvumā," stāsta Rita Melnace. „Viņi izsludina konkursu. Uz konkursu piesakās stipri daudzi arhitekti, lielākoties no Krievijas, pilnīgi saprotams, jo mēs jau bijām tikai cariskās Krievijas sastāvā Baltijas guberņa. Un arī uzvarētājs Augusts Renbergs, latviešu izcelsmes arhitekts, tajā laikā dzīvo Sanktpēterburgā. Viņš atsūtīja savu konkursa darbu pieteikumu un uzvarēja. Līdz ar to viņš bija spiests pārcelties uz Rīgu atpakaļ, jo viņam kā uzvarētājam vajadzēja uzraudzīt celtniecības darbus,” turpina Melnace. Teātri sāka celt 1899.gadā. Melnace arī stāsta, ka vietā, kas izvēlēta teātra celtniecībai izraka būvbedri un atklājās, ka ēkas pamatos ir plūstošās smiltis un uz plūstošām smiltīm neko jēdzīgu, protams, uzcelt nevar. Kādreiz šajā vietā bijušu tā dēvētie Jēkaba vārti, kas veda uz pilsētas ganībām no Vecrīgas. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. Teātri uzcēla divu gadu laikā. „Teātris tāds, kā jūs visi viņu pazīstat 1901.gadā tika uzcelts un apliecinājums tam ir virs skatuves portāla pilsētas ģerbonis un gada skaitlis 1901,” norāda Melnace. Bet pēc tā laika normatīviem vajadzēja ēkai nostāvēties, lai atklātu celtniecības kļūdas, un vajadzēja iekārtot teātri, tad to atklāja tikai 1902. gadā. „Teātris savam laikam bija ārkārtīgi moderns. Šajā teātrī nekad nav bijusi krāsns apkure. Teātris jau no pirmās dienas izmantoja karstā ūdens padeves radiatorus. Šajā teātrī nekad nav bijis ne sveču, ne gāzes, ne petrolejas vai kāds cits apgaismojums, šajā teātrī no pirmās dienas bija elektriskais apgaismojums,” atklāj Melnace. Ir pat saglabājušies avīžraksti, ka teātris viss ir mirdzējis un laistījies ugunīs. Tur ir uzskaitīts, cik elektrisko lampiņu ir bijis zālē, cik uz skatuves, cik prožektoros. Ir speciāls uzskaitījums. Nacionālā teātra mājaslapā var lasīt, ka ēkā bija četri kroņlukturi, 428 lampas ēkas iekšpusē, bet īpaši smalki tiem laikiem bija izgaismotas skatuves daļa. Tur bija teju 3000 baltas, ap divi simti sarkanas un tikpat zaļas lampas, kā arī divas stūra lampas efektiem. Priekškaru izgatavoja Rīgas rūpnīcā „R.H.Mantels”, un tas kalpoja līdz pat teātra rekonstrukcijai 21. gadsimta sākumā. Krievu trupa, Latvju opera un telpas sarīkojumiem Jauno teātra ēku atklāja 1902.gada 14.septembrī ar Ostrovska pasaku lugu „Sniegbaltīte”. „Kāpēc tāds autors izvēlēts, tāpēc, ka atkal, kam vairāk naudas, tas šo teātri var noīrēt,” skaidro Melnace. Rīgas Latviešu biedrības teātris atrodas pie Vērmanes parka, tur spēlēja latviešu aktieri, latviešu aktieri ļoti daudz spēlēju provinces nelielos teātros Latvijas nomalēs.”Latviešu aktieriem nebija tik daudz naudas, un šo teātri no noīrēja ļoti ievērojamas antreprenieris Konstantīns Ņezlobins, un līdz Pirmajam pasaules karam šajā teātrī strādāja ļoti labi krievu aktieri.” Pirmā pasaules kara laikā, kad vācieši tuvojās Rīga, trupa evakuējās uz Krieviju. Teātra telpas kara laikā izīrēja dažādiem teātru kolektīviem un sarīkojumiem. Viena no tām bija Tautas padome, kas meklēja telpas neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšanai. Bija izvēlētas divas ēkas, viena no tām bija Rīgas pils, bet tur nebija pietiekami daudz vietas, tāpēc priekšroka tika dota toreizējam Rīgas pilsētas Otrajam teātrim. „Šajā laikā šo teātri īrēja arī Latvju opera, tā, no kuras vēlāk izveidojās Nacionālā opera. Tanī dienā, 18.novembrī, līdz pulksten vieniem uz skatuves mēģina Latvju opera un teātris ir teātris, ja viņiem ir nolikts līdz pulksten vieniem, viņi ātrāk nebeigs mēģinājumu. Un viņiem ir pilnīgi vienalga, kas pulksten četros notiks šajā teātrī,” par notikumiem pirms simts gadiem 18.novembrī stāsta Melnace. Kad mēģinājums beidzas, skatuve ātri tiek posta nākamajām pasākumam – jāiekārto atbilstoši svarīgajam politiskajam aktam. Nevar jau kaut kādā Alpu ainava, vai kaut kāds mežs būt uz skatuves. „Mēs visi zinām pēc Rīdzenieka slavenās fotogrāfijas, kāda izskatījās, cik skaisti izskatījās Nacionālā teātra skatuve tajos trakajos frontes nabagu apstākļos ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, ar lauru kokiem. Ir saglabājušās atmiņas, ka pusčetros sāka laist publiku uz ielūgumiem skatītāju zālē, bet vēl uz skatuves noformējums nebija pabeigts, vēl skrēja skatuves strādnieki lauru kokiem, vēl kaut ko centās piestiprināt, centās sakārtot visu, lai pulksten četros vērtos priekškars un uz skatuves nāktu Tautas padome, un paziņotu visai Latvijai, visai pasaulei, ka Latvija būs neatkarīga valsts,” bilst Melnace. Strādnieku teātris un tikai tad Nacionālais teātris Pusotru mēnesi vēlāk teātri atdeva latviešu aktieriem. Kad 1919. gada sākumā Rīgā ienāca sarkanie strēlnieki un uz pieciem mēnešiem nostiprinājās Pētera Stučkas valdība, Mākslas lietu departamenta direktors bija rakstnieks Andrejs Upīts, ļoti kreisi orientēts cilvēks, viņš parakstīja dekrētu par teātra atdošanu latviešu aktieriem. 23.februārī vērās teātra priekškars, toreiz gan teātris saucās Pirmais strādnieku teātris. Izrādīja Leona Paegles lugu „Augšāmcelšanās”. Interesants ir fakts, ka interese par jauno teātri bijusi tik liela, ka pirmizrāde organizēta tagadējā Operas teātra ēkā, kur ir vairāk vietas. Jau pēc Brīvības cīņām – 1919.gada 30.novembrī – uz skatuves kāpa tā pati trupa, bet jau lai izrādītu kā Nacionālā teātra aktieri Rūdolfa Blaumaņa „Ugunī”. „Mēs parasti savā teātrī smejamies, ka mums dzimšanas diena ir 23.februārī, bet vārda došana mums ir 30.novembrī, jo vērās priekškars teātrim ar nosaukumu „Nacionālais teātris”,” atzīst Melnace. Šo nosaukumu bija noskatījis rakstnieks Jānis Akuraters, atrodoties trimdā pēc 1905.gada revolūcijas toreizējā Kristiānijā [Oslo], kur bija nodibinājies Norvēģijas Nacionālais teātris. Viņam ļoti patīk šī ideja – teātris kā visa nacionālā kopējs un tālāk attīstītājs. Laika gaitā teātris ne reizi vien ir mainījis savu nosaukumu, bijis gan drāmas, gan dramatiskais, gan akadēmiskais drāmas teātris līdz 1988.gadā tas atkal atgūst savu vēsturisko nosaukumu Nacionālais teātris.

Kāpēc Kalnavēveru saimnieku dzimtai ir uzvārds Vientieši, kāpēc te čakli strādājuši audēji? To visu var uzzināt, viesojoties Vecpiebalgas novada brīvdabas muzejā “Vēveri”. Tur arī pētām 19. gadsimta Vidzemes zemnieku ikdienu un kāpjam arī augšā piecstāvu dzirnavās. "Kalnvēveru saimniecība kādreiz bijusi bagātākā saimniecība, viņiem arī vējdzirnavas piederējušas," stāsta Etnogrāfiska brīvdabas muzeja filiāles Vēveri muzejnieks un vēsturnieks Edgars Žīgurs. Skati Piebalgā skaisti – kalni un lejas, bet zeme, lai ļaudis pabarotu, skopa, tāpēc te peļņas avots ir amatniecība un vērpjamo ratiņu izgatavošana jeb kā senāk teica – ratiņu dreijāšana un aušana. Un tieši par audēju darbu, par šīs puses izgudrotajiem un dzirnavniekiem, staigājot pa Vēveru mājām, ir šis stāsts.  „Daudz tur ļaudīm dažādu amatu,  Visi par slavu Piebalgai paveikti.  Teicami dreimaņi, manīgi vēveri  Latviskas preces pasaulē veduši.” Tādas rindas Jānis Akuraters raksta dzejolī „Piebalgai”. Un tie Piebalgas vēveri pirmoreiz ir minēti 1601. gada zviedru revidentu dokumentos kā viena saimniecība. Un ar laiku te izveidojās astoņas saimniecības – Lielvēveri Streinvēveri, Virolvēveri Maz..,Vec…Jaun… un vēl pāris citi Vēveri. Arī šobrīd šīs  visas ēkas, kas celtas 18.-19. gs. mijā, ir saglabātas savās vēsturiskās vietās un „Vēveru” etnogrāfiskās apbūves kompleksam ir piešķirts Valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Cilvēki te, pateicoties aušanas prasmei, dzīvojuši labi, par to liecina plašās istabas un, protams, stelles tajās. Kopā ar  muzeja vēsturnieku Edgaru Žīguru ejam iekšā Virolvēveru mājā, kur uzzinām, kāpēc šo māju saimniekiem ir uzvārds – Vientieši.

Jānis Akuraters lielākoties pazīstams kā prozaiķis un dramaturgs. Taču mūža gaitā viņš rakstījis arī dzeju, kas no 1905. līdz 1938. gadam izdota 12 stilistiski daudzveidīgos krājumos. Šo svētdien – Dzejas dienu noskaņās – raidījumā "Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru" Toms Treibergs un Svens Kuzmins dalīsies iespaidos par Jāņa Akuratera 1911. gadā izdoto sonetu un elēģiju krājumu "Sirds varā" no dzejnieces Velgas Kriles privātās bibliotēkas.

Jāni Akurateru par Radiofona vadītāju iecēla 1930. gada 9. maijā. Viņa vadības laikā tika izveidotas četras nozares: mūzikas, literatūras, humanitāro lekciju un lauksaimniecības. Radiofona vadītāja amatā J. Akuraters bija līdz 1934. gadam, kad pēc K. Ulmaņa apvērsuma viņam liek uzrakstīt atlūgumu un šai vietā ieceļ Arvīdu Smilgu. Kāds bija šis rRdio direktors, to noskaidrosim sarunā ar J. Akuratera muzeja darbiniecēm - muzeja vadītāju Rutu Cimdiņu un muzeja speciālisti Mairu Valteri. Par to, kas skanēja Latvijas Radio tolaik, kad to vadīja Jānis Akuraters, stāsta Olģerts Šusts, Latvijas radio vēstures pārzinātājs, bijušais Mūzikas redakcijas darbinieks. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="68779" layoutid="0" layout="" static=""} Radiofona direktors Jānis Akuraters (2. rindā 4. no kreisās) kopā ar Radiofona darbiniekiem. Aiz J. Akuratera pa labi - Mirdza Ķempe, 1. rindā 3. no l. - Vera Fricnoviča, 2. rindā 6. no kr. - Edvarts Virza. 1931. - 1934. gads. Foto: O. Laiva, Rīgā. "Reorganizācija radiofonā," tā rakstīja izdevums “Pasta – Telegrāfa Dzīve” 1930. gada maijā, vēstot, ka ar satiksmes ministra pavēli par Rīgas radiofona pārzini no š. g. 9. maija iecelts plaši pazīstamais rakstnieks Jānis Akuraters. „Radiofons ir viena no jaunākām Latvijas valsts iestādēm. Lai arī kādus laikmetus mūsu saimnieciskā dzīve ir pieredzējusi, radiofons arvien ir tikai audzis un progresējis. Lai arī palēnām, bet droši un neatlaidīgi. Ir audzis abonentu skaits un nupat jau viņu ir sanācis 49 tūkstoši. Radiofons viņa abonentiem Latvijā ir vislētākā kultūras un mākslas iestāde, tādēļ zemkopji, strādnieki, ierēdņi, skolnieki, jaunatne - pamudiniet savus draugus kļūt par radiofona abonentiem un visa plašā pasaule un arī šaurākā dzimtene būs pieietama tiem viņu mazajā istabā.” Tā 1930. gada 26. oktobrī apcerē „Radiofons un garīgā kultūra”, kas publicēta Rīgas Radiofona programmā, raksta jaunais radio direktors, pazīstamais rakstnieks un dzejnieks Jānis Akuraters. Viņa ierosmē tiek izveidotas četras jaunas nodaļas: mūzikas, kuras vadītājs bija komponists Jānis Mediņš, literatūras nodaļu vadīja dzejnieks Edvards Virza, humanitārās lekcijas ir vēsturnieka Pētera Dreimaņa vadībā un lauksaimniecības nodaļa uzticēta agronomam Jānim Krisbergam. Gadu vēlāk nodaļas statusu arī iegūst Informācijas dienests žurnālista Jāņa Bankava vadībā. Īss bija Jāņa Akuratera darba laiks radiofonā. 1934. gada 16. jūnijā šai posteni ieceļ tālaika režīmam lojālu cilvēku - Arvīdu Smilgu. Akuraters ir sarūgtināts par šādu atlaišanu un savā dienasgrāmatā raksta, ka viņš ir izvadīts atriebīgā kārtā: bez atvaļinājuma, kas parasti tiek dots augstākiem ierēdņiem, kad tie aiziet no dienesta. Un iemesls tam esot, ka dzejnieks pats ir uzrakstījis atlūgumu un tādiem, kas paši atlūdzas – neko nemaksā! Bet avīzes „Pēdējā Brīdī” 1934. gada 1. jūnija numurā rakstīts: „Kā jau vakar ziņojām. Rīgas radiofona vadītājs dzejnieks J. Akuraters atlūdzies no amata. Šai amatā viņu iecēla 1930. gada 9. maijā, toreizējais satiksmes ministrs Fr.Ozoliņš. Pēdējais valdībā reprezentēja demokrātisko centru. Arī Akuraters bij visai redzams Demokrātiskā centra darbinieks un „Jaunāko Ziņu” redakcijas loceklis. Daudzi cerēja, ka Akuraters, kā nacionālais dzejnieks, arī radiofonā plašākos apmēros piekops nacionālo mākslu un kultūru. Izrādījās, ka tas tomēr nenotika. Radiofonā gan biežāk varēja dzirdēt Demokrātiskā centra biedrus vaj arī tur reprezentējās centram tuvu stāvošās personas, bet redzamāka nacionālās propaganda darba tur nevarēja saskatīt. Sevišķi no laukiem ne vienreiz vien pacēlās balsis, kas protestēja pret internacionālajiem „šlāgeriem” radiofona programmā un prasīja latvisku programmu. Cerams, ka šīs balsis tagad tiks vairāk ievērotas.” Kas skanēja radio programmā tolaik, kad Radiofonu vadīja J. Akuraters. Redaktora Saulīša rakstā žurnālā „Rīgas Abonents” pagājuša gadsimta 30. gadu pirmajā pusē var lasīt: „… Mūzikas programma februārī ir ļoti plaša un daudzpusīga. Radiofona orķestra šā mēneša simfoniskajos koncertos sevišķi daudz pirmatskaņojumu, kas var interesēt vērīgus mūzikas cienītājus. Tā, piemēram, 13. februārī R.Vāgnera piemiņas vakars Nacionālajā operā, kur piedalīsies Rīgas radiofona un Nac. Operas simfoniskais orķestris Alb. Kotsa vadībā. Literārā programmā atzīmējama ir J. Janševska-Zeltmata kultūrvēsturiskā luga „Laimes bērns” (pārraidījums no Nacionālā teātra). Humanitāro lekciju nozarē- paredzami jauni sekojoši priekšlasījumi – „Kara dienestā iesaucamo pilsoņu pienākumi un tiesības”, „Estētika, skaistums un māksla”, ”Romantisms latviešu literatūrā”, ” Oratora māksla”. Lauksaimniecības lekciju nozarē turpināsies uzsāktais zemkopības kurss: priekšlasījumi par skābbarības un sakņaugu izēdināšanu, par sierniecību, speciāls lauksaimnieka- praktiķa priekšlasījums par kūdras pakaišiem.”