Podcasts about mariju

“Izdegšana sākas ne tikai no pārslodzes, bet arī no tā, ka cilvēks ilgi izliekas, ka viņam viss ir kārtībā.”– Marija Ābeltiņa, psihoterapeiteŠī epizode ir veltīta darbinieku izdegšanai un arī tās tiesiskajiem aspektiem. Kopā ar  PwC Legal vecāko juristu Edgaru Riņķi un zinātņu doktori psiholoģijā grāmatas "Profesionālā izdegšana" autori  Mariju Ābeltiņu, meklējam atbildes uz jautājumiem:– Kāpēc atbalsta sistēmām eksistējot, cilvēki tomēr joprojām jūtas un paliek vieni?– Kādu lomu šajā procesā spēlē likumi, vadītāji, HR speciālisti?– Un vai klusēšana par mentālo veselību nav kļuvusi par organizāciju kolektīvu aizsardzības mehānismu?Latvija ir viena no retajām Eiropas Savienības valstīm, kur izdegšana kopš 2007. gada ir oficiāli atzīta par arodslimību. Tomēr praksē šī atzīšana vēl nav devusi ilgtspējīgu sistēmisku atbalstu. Kopš 2011. līdz 2021. gadam reģistrēti tikai 334 oficiāli izdegšanas gadījumi. Tajā pašā laikā 45% ES darbinieku atzīst, ka darba vidē piedzīvo psihosociālos riskus (Eurofound), un Latvijā Kantar 2024. gada dati rāda, ka tikai 19% jūtas sadzirdēti, ja runā par savu emocionālo slodzi, pat ja 73% ir kopumā apmierināti ar darbu.“Mēs dzīvojam sistēmā, kas joprojām vairāk aizsargā pret fiziskiem, nevis psiholoģiskiem riskiem. Mentālā veselība vēl nav kļuvusi par reālu darba vides prioritāti.”– Edgars RiņķisIzdegšanas atzīšana par arodslimību nozīmē ne tikai simbolisku atzīšanu, bet arī darba devēju pienākumu novērtēt psihosociālos riskus, sniegt atbalstu un, nepieciešamības gadījumā, segt izdevumus. Tomēr:– Arodslimības diagnostika Latvijā ir birokrātiska, lēna un centralizēta.– Darbiniekiem šis ceļš var nozīmēt pusgada ilgu cīņu, kad viņi jau tā ir emocionāli izsīkuši.“Izdegšanas diagnoze var aizņemt līdz pat sešiem mēnešiem – tā ir nežēlīga distance cilvēkam, kurš jau ir emocionāli iztukšots.”– Edgars RiņķisMarija Ābeltiņa šajā epizodē liek domāt ne tikai par simptomiem un terapiju, bet arī par organizāciju kultūru, kas bieži vien rada nosacījumus izdegšanai:– Klusēšana par slodzi, pašsajūtu tiek normalizēta, viss var apstāties pie "Labbūtības brokastīm vai smūtija"– Vadītāji paši ir pārguruši, bet atbild par citu labbūtību.Vai izdegšana ir indivīda vājums vai sistēmas simptoms? Kā mēs varam pārtraukt stigmatizēt izsīkumu un sākt to uztvert kā kopīgu atbildību?Kur beidzas darba devēja atbildība un sākas cilvēka paša robežas? Kā organizācija var palīdzēt, neiejaucoties pārāk dziļi cilvēka autonomijā?Vai mēs spējam veidot sarunu kultūru par mentālo veselību, kas ir patiesa un profesionāla? Kā panākt, lai mentālā veselība nav “ķeksītis”, bet dzīva, jēgpilna darba vides daļa?Paldies, Marija un Edgar, par jūsu laiku un zināšanām!

Ik pa laikam izskan ziņas par to, ka zinātnieki tālās visuma dzīlēs atraduši kādu planētu, kura varētu būt mājvieta kādām primitīvām dzīvības formām. Visbiežāk tiek norādīts uz ūdens klātbūtni vai citiem ķīmiskiem un fizikāliem parametriem, kas atbilst mūsu izpratnei par dzīvībai piemērotu vietu. Taču neskatoties uz to, drošticamu pierādījumu pagaidām mums nav. Kāpēc? Ar ko šobrīd rezultējušies mūsu centieni atrast vēl kādu dzīvu organismu ārpus mūsu planētas? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro IT speciālists, astronomijas entuziasts Raitis Misa un Latvijas Universitātes Eksakto un tehnoloģijas fakultātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Radioteleskopa izbūvē Čīlē iesaistās arī inženiere Līga Marija Putna no Latvijas Laikā līdz 2029. gadam Čīlē plānots izveidot jaunu teleskopu, un tā tapšanā iesaistījusies arī inženiere Līga Marija Putna no Latvijas. Būdama šobrīd otrpus okeānam, Līga ar prieku ir gatava raidījuma Zināmais nezināmajā klausītājus iepazīstināt ar teleskopa būvniecības mērķi un faktoriem, ar ko jārēķinās, veicot šādu darbu tuksnesī. “Latviete veido īpaši lielā teleskopa digitālo dvīni” - tā pirms dažiem mēnešiem bija lasāms astronomijas jautājumiem veltītā žurnāla “Zvaigžņotā Debess” numurā. Šī latviete ir Līga Marija Putna - inženiere, kura pieteikusies Eiropas Dienvidu observatorijas konkursam un nokļuvusi Čīlē, kur pašlaik top pasaulē lielākais optiskais teleskops. Ar Līgu Mariju mēs tiekamies, izmantojot attālinātās saziņas vietni, un mūs šķir septiņu stundu laika starpība. Eiropas Dienvidu observatorijas galvenais birojs izvietots Vācijā, Garhingā pie Minhenes. Vēl viens birojs, kurā atrodas Līga Marija, ir Čīlē, Santjago Vitakūrā, un tad trešais objekts - arī Čīlē, Atakamas tuksnesī, uz kurieni zinātniece dodas aptuveni vienu reizi mēnesī. Kad pieteikusies darbam, viņa domājusi, ka ģeogrāfiski tas notiks Eiropas Savienībā ar nepieciešamību dažreiz doties uz Čīli. Bijis citādi, un varbūt pat labāk to sākotnēji nenojaust.

Nova epizoda podkasta pod zaštitom Međunarodnog PEN centra "Dobar loš zao" je tu! U prvom delu emisije Nenad Kulačin i Marko Vidojković bavili su se Vučićevom sardinom, pripremama za lokalne izbore u Zaječaru i Kosjeriću, a podsetili su se i studentkinje Ane kojoj su predsednikovi "junaci" polomili vilicu. Gost je Milan Čanak, diplomirani ekonomista, aktivista i što je u ovom trenutku najbitnije, sin progonjene profesorke Marije Vasić. Milan je dugo i nadahnuto pričao o teškoćama svoje majke, o sudbini ostalih novosadskih aktivista, kao i o potrebi odlučne borbe svih građana Srbije za slobodu, bez obzira na ideološke razlike. Ovo, naravno nije sve. Mladi Čanak je pričao o svojim iskustvima iz Ukrajine gde je boravio kao humanitarni volonter i mnogim drugim zanimljivim temama. U Magarećem kutku moći ćete da vidite DJV-a u još jednoj uskoj majici. Da bi DLZ opstao, pretplatite se na patreon.com/ucutatinecemo ili pošaljite donaciju na PayPal dlz.istern@gmail.com

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Pēc mācībām Limbažu draudzes skolā Baumaņu Kārlis 1848. gadā nodots Limbažu vācu elementārskolā, kur mācības notika tikai vācu valodā un pat starpbrīžos audzēkņiem bija stingri aizliegts savā starpā sarunāties latviski. Sākumā Kārlim tas sagādāja grūtības, jo viņš iepriekš bija mācījies tikai latviešu valodā. Par kļūdīšanos ne reizi vien bija jāsaņem sāpīgs sitiens pa pirkstiem ar lineālu, bet pēc pusgada zēns jau brīvi lasīja un rakstīja vāciski. Pārsvarā vācu valodā mācības noritēja arī Vidzemes skolotāju seminārā, tā ka drīz vien tā kļuva par jaunekļa galveno valodu, jo tajā viņš gan domāja, gan rakstīja savas dienasgrāmatas un piezīmes, lai arī vienmēr jutās kā latvietis (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Paradoksāli, bet tieši vācu valoda vēlāk nodrošināja Baumaņu Kārļa materiālo pamatu, pavēra daudzas  aristokrātu durvis un deva iespēju strādāt ievērojamākajās mācību iestādēs. Arī par sievu Baumaņu Kārlis apņēma vācieti, grāfu cilts atvasi Mariju fon Viti (Maria Caroline Elisabeth von Witte, 1850–1907), un nu arī viņa ģimenes valoda bija vācu. Kad jaunais censonis 23 gadu vecumā ieradās Pēterburgā, izrādījās, ka Vidzemes semināra atestāts tam nepiešķir tiesības tur strādāt skolotāja darbu. Ar Jāņa Cimzes jaunākā brāļa Dāvida Cimzes (1822–1872) atbalstu viņš spēja pāris mēnešos sagatavoties mājskolotāja eksāmenam Pēterburgas Universitātē, ko nokārtoja izcili un saņēma par to arī apliecību. Dabas dotais pedagoga talants un perfektās vācu valodas zināšanas vairoja Kārļa reputāciju un pavēra privātskolotāja iespējas augstmaņu ģimenēs. Viņš bija arī Tautas izglītības ministrijas Pirmā departamenta direktora Nikolaja Rebindera (Николай Ребиндер, 1813–1865) bērnu mājskolotājs, kura mājās iepazinās ar Pēterburgas ievērojamiem cilvēkiem, māksliniekiem un valstsvīriem, tai skaitā ar vācu Otto fon Bismarku (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen, 1815–1898). 1860. gadā Baumaņu Kārlis iegūst arī ģimnāzijas skolotāja tiesības un sāk darbu par vācu valodas, zīmēšanas, kaligrāfijas un citu priekšmetu skolotāju Reformātu baznīcas skolā (Reformierte Kirchenschule), kas turpinās 21 gada garumā. Tā bija augsta līmeņa mācību iestāde ar ļoti plašu bibliotēku. Ideālu pārpilnajam skolotājam galvenās grūtības sagādāja muižnieku dēliņi, un viņam bija jāvalda pār sevi, lai nezaudētu darbu. Augstdzimušo atvases, tikušas prom no vecākiem, gribēja dzīvot brīvā vaļā un kāpt skolotājiem uz galvas. Tā laika piezīmēs Baumaņu Kārlis raksta, ka šie muižnieku dēliņi brauc tikai karietēs un var atļauties vai katru vakaru skriet uz operu vai teātri, bet naktis pavadīt vienās izpriecās. No rīta skolotājam tad sagurušie jaunekļi bija jādabū pie dzīvības, lai var atkal mācīties, „ko viņi, protams, tomēr nespēj” (Gailīte, Zane. Mūsu Baumaņu Kārlis. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015). Reformātu baznīcas skolā Baumaņu Kārlim izveidojusies īpaša draudzība ar tās direktoru Dāvidu Margo, kurš pamudinājis talantīgo skolotāju ķerties pie vācu valodas mācību grāmatas rakstīšanas. 1865. gadā tika laista klajā Baumaņu Kārļa sastādītā grāmata „Elemente deutscher Schrift un Sprache” (Vācu rakstības un runas elementi). Baumaņu Kārlis Pēterburgā dzīvojis turīgi, jo skolotāja darbs tur bija prestižs un labi apmaksāts. Materiālie apstākļi ļāva apmeklēt teātrus, koncertus, pašizglītoties un baudīt Pēterburgas daudzveidīgo mākslas dzīvi. Turklāt Baumaņu Kārlis tika atzīts par izcilu vācu valodas skolotāju, par ko saņēmis divus ordeņus no Krievijas valdības: 1873. gadā Svētās Annas ordeni, bet 1878. gadā par panākumiem pedagoģiskajā darbā apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni. Viņa jaunākās meitas Martas Pivovarunas (dz. Baumane, 1875–1965) dienasgrāmatā minēts, ka reiz pats cars Aleksandrs II esot apmeklējis Baumaņu Kārļa vadīto vācu valodas stundu Smoļnija Dižciltīgo jaunavu institūtā (Смольный институт благородных девиц), kur Baumanis strādājis no 1870. gada un bijis ar skolotāju ļoti apmierināts. Tādēļ Baumaņu Kārlis dažreiz aicināts pasniegt stundas arī cara tuviniekiem – lielkņazu ģimeņu atvasēm (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Savādi, bet savu latvietību Baumanis sajutis tieši caur vāciskumu, kurā viņš dzīvoja, jo Pēterburgā 60. gadu sākumā izveidojās latviešu progresīvās domas centrs. Te tautas labā varēja izdarīt daudz ko tādu, kas Baltijā tobrīd nebija iespējams (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Baumaņu Kārlis rosīgi iesaistījās Pēterburgas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Viņa plašais dzīvoklis 19. gadsimta  60. un 70. gados bija radikālās latviešu inteliģences pulcēšanās un diskusiju vieta, iebraukušo latviešu salons un pajumte. Pats viņš bija Pēterburgas latviešu Lasāmās biedrības biedrs (1862–1865), “Pēterburgas Avīžu” līdzstrādnieks un piedalījās literārā Almanaha “Dunduru” tapšanā, kur vēršoties pret tumsonību, bizmaņiem un kārklu vāciešiem, lietojis visai spēcīgus izteicienus. Arī par savu galveno uzdevumu dziesmu sacerēšanā, viņš uzskatījis pievēršanos sava laika aktuālām, sabiedriski nozīmīgām un  patriotiskām tēmām. Viņa dziesmas, atšķirībā no pierakstiem, ir tikai latviešu valodā. Lai arī lielāko daļu savas dzīves Baumaņu Kārlis pavadījis vāciskajā kultūrvidē, viņš vienlaikus ir bijis cīnītājs par savas tautas pašvērtības un latviskās kultūras apzināšanos. Ādolfs Alunāns, raksturojot Baumaņu Kārli teicis, ka “viņa sirds karsti pukstēja priekš tēvijas un priekš visa, kas latvietim dārgs un svēts” (Alunāns, Ā. Baumaņu Kārlis. Ievērojami latvieši. Rīga/Jelgava, 1887).

Kāda mēle nerunā? Šo Birutas Pāvilsones un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min ventspilnieki - Līga Reitere ar mazbērniem Emīlu (13 gadi), Mariju (10 gadi) un Sāru (9 gadi).

Jēzus piedzimšanas noslēpums. Vārds kļuva Miesa un mājoja mūsu vidū. "Cilvēka lūpām dievišķais vārds ir neizrunājams, taču pieņēmis mūsu cilvēciskumu, Dieva Vārds padara sevi izrunājamu, un mēs varam Viņu piesaukt: JĒZUS" (Katoļu Baznīcas Katehisms, 2666). Raidījumā mēs atklājam, ka vārds JĒZUS - "Dievs glābj" - ir vienīgais vārds, kas "satur Viņa klātesamību" . Un Viņš ir klātesošs tur, kur Viņu piesauc! Šajā epizodē pieskaramies arī tam, kā Rožukroņa lūgšanas ritmiskums un pazemīgais vienkāršums mums palīdz veidot attiecības ar Jēzu un Mariju ikdienā.

Rožukronis ir brīnišķīga lūgšana, kas veido mūsu attiecības ar Jēzu un Mariju. Tomēr nereti mums ir grūti to lūgties - ne tikai iesācējiem. Šī ir pirmā tikšanās, kuras laikā runāsim par to, kā sākt lūgties Rožukroni un apzināties, ka esam Dieva klātbūtnē.

Raidījums "Dzīvesstāsti" ar brīvprātīgo Mariju no Siguldas.

Ziemu ar palagu, vasaru bez palaga. Šo Melānijas Avotas mīklu un citas salta laika mīklas Greizajos ratos min Anete un Jānis Grantiņi no Vaidavas ar audžubērniem: Mariju (4 gadi), Dārtu Jeti (7 gadi), Mariju Lizeti (12 gadi) un Raiti Vanagu (10 gadi). Salta laika mīklas uzdod: Melānija Avota, Inguna Šternberga, Estere Matroničeva, Antra Tīruma, Duglass Kugrēns, Bono Tijs Seržans, Džeims Vasermans, Ieva Brūniņa, Marta Bičuka, Daina Kudiņa, Modrīte Stepāne, Kristīne Maka, Ausma Čavarte, Renārs Krūmiņš, Lilita un Kadensa Jansones.

Uz moto "Će ga napravimo" Marija Raičević iz Srbije je osnovala blog Overthinker, mesto gde mladi mogu da pitaju i pronađu odgovore o profesionalnom razvoju. Šta je Mariju inspirisalo da pokrene ovakav projekat i šta mladi mogu da tamo saznaju slušajte u podcastu Glasom mladih.

Moja gošća je inspirativna Marija Todorović Tatar žena koja je ostvarena na svim poljima i veoma je uspješna privatno ali i poslovno! Sa nama dijeli svoju priču osobne transformacije kroz edukacije osobnog razvoja u koje uključuje NLP & coaching. Pričamo na temu životnih uspona i padova, a saznat ćete i što joj je bilo najkorisnije na putu postizanja osobnih ciljeva!Mariju mozete zapratiti klikom na link ispod:*Facebook: https://www.facebook.com/marija.todorovic.tatar*Instagram: https://www.instagram.com/marija.todorovic.tatar/?fbclid=IwY2xjawGM95hleHRuA2FlbQIxMAABHZN44GSkjesDVlFQW6UqoNL_tr8uzfOwKNS1y8tc_xbS24xczD0TbdWE7A_aem_qcFDTzUHNNV77RnfuA8QgQHvala na pažnji!

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas etnomuzikoloģijas studente Marta Paula Pauliņa Marija Gubene (1872–1947) ir latviešu mūzikas vēsturē pirmā sieviete ar akadēmisko izglītību ērģeļspēlē un kompozīcijā, līdztekus darbojusies kā mūzikas kritiķe, pedagoģe, profesore Latvijas konservatorijā, bet jaunībā vākusi dzimtā Kraukļu pagasta folkloru. Komponiste dzimusi 1872. gadā Vidzemē, Madonas apriņķa Kraukļu pagastā, tautskolotāja Jāņa Gubeņa ģimenē. Marijas tēvs savā skolotāja darbā lielu uzmanību pievērsa dziedāšanai, kā arī vadīja skolas kori. Tāpēc likumsakarīgi, ka savas pirmās iemaņas mūzikā guvusi no tēva, vēlāk Rīgā mācījusies arī pie komponista Ernesta Vīgnera un ērģelnieka Oskara Šepska. 19. gadsimta nogalē arvien plašāk sāk izvērsties Jurjānu Andreja latviešu tautas dziesmu melodiju vākšanas darbs. Piezīmēs 1891. gadā folkloras vācējs raksta arī par deviņpadsmitgadīgo Gubeņa meitu Mariju, kas izcēlusies ar iesūtīto darbu apjomu un smalko precizitāti mūzikas pierakstā: "Melodijas cauri lūkojot, neatradu nevienas kļūdas: prieks bija redzēt, cik rūpīgi un pat niecīgos sīkumos pareizi bija uzzīmētas melodijas, kas, ievērojot grūto meldiju uzrakstīšanu, liecināja par krājējas sevišķām mūzikas dāvanām, kuras visādā ziņā būtu izglītojamas." Desmit gadu vēlāk piepildās Jurjānu Andreja pravietiskā atzinība, komponiste 1901. gadā uzsāk mācības Maskavas konservatorijā – ērģelspēles un speciālās teorijas klasē. Ērģeļspēli apgūst pie profesora Borisa Sabaņejeva (1880–1918), savukārt mūzikas teorijas pasniedzēju vidū ir fūgas un kontrapunkta profesors, komponists Sergejs Taņejevs (1856–1915). Mācības ilgst līdz 1906. gadam, kad Marija beidz konservatoriju ar brīvmākslinieces diplomu kā laureāte, par izcilību. Ieguvusi pamatīgas teorētiskās zināšanas, 1906. gadā Marija Gubene atgriežas Rīgā, kur pastāvīgu ērģelnieces vietu diemžēl neatrod, bet savas prasmes demonstrē daudzos koncertos. Savas zināšanas Marija Gubene izmanto, sākot darbu vairākās Rīgas skolās kā dziedāšanas skolotāja – Natālijas Draudziņas sieviešu ģimnāzijā, Viļa Olava tirdzniecības un komercskolās. Lai ieinteresētu audzēkņus, Marija Gubene meklē mazāk zināmas dziesmas, ko apdarina skolu koriem. Tomēr izdotas tikai ap 30 viņas apdarināto melodiju, un visas tās tapušas laikā līdz Pirmajam pasaules karam. Tomēr tautasdziesmu apdaru jauktajam, bērnu, sievu, vīru koriem, solo un ansambļiem ar klavieru pavadījumu ir krietni vairāk, tiesa gan saglabājušies tikai rokrakstos. Un mistisks stāsts saistās ar kompozīciju rokrakstu nokļūšanu muzikologa Oļģerta Grāvīša arhīvā. Tas atspoguļots vēstulē, kas bijusi pievienota kopā ar rokrakstiem. Komponistes Marijas Gubenes skaņdarbu nošu materiāli rokraksti tika atrasti Ulbrokā kādas mājas šķūnītī, 1989. gada vasarā. Materiālu atradējs no māju īpašniekiem noskaidrojis, ka komponiste šajā adresē nav dzīvojusi, kā arī nav zināms, kā Marijas Gubenes nošu materiāli šķūnītī nokļuvuši. Vairāk nekā puse atrasto darbu ir kormūzikas žanrā rakstīti, liela daļa bērnu korim, jauktajam, sieviešu koriem, komponiste juta nepieciešamību pēc jauna repertuāra skolās. Lielāka daļa ir tautasdziesmu apdares, tomēr netrūkst arī oriģinālmūzikas, teksta autoru vidū tādi autori kā Anna Brigadere, Jānis Akuraters, Aspazija, Rūdolfs Blaumanis u.c. Savukārt instrumentālo žanru bagātīgi pārstāv ērģeļmūzika. Oļģerts Grāvītis par Gubeni vēlāk rakstījis: "Marija Gubene bija tā, kas sagatavoja muzikālās izglītības ceļu tālākajām latviešu sieviešu paaudzēm. Aiz viņas nāk Jāzepa Vītola skolnieces Paula Līcīte, Lūcija Garūta, Lauma Reinholde, Velta Oše un tad jau Elga Igenberga, Maija Ķēniņa, Maija Einfelde un vēl rinda pēckara gadu konservatoristu – kompozīcijas mākslas interesentu. Bet viņām blakus arī daudzas mūsdienu mūzikas zinātnieces." Uzziņas avoti: Oļģerts Grāvītis. "Pirmā latviešu sieviete-komponiste". "Karogs", Nr. 8, 01.08.1972. Arnolds Klotiņš. "Divatā ar tautasdziesmu". "Zinātne", 2020. Marija Gubene. "Autobiogrāfiska skice". "Latviete", Nr. 7-8, 01.07.1934.

Freiburga ir vieta, kur pēc Otrā pasaules kara dzīvoja latviešu kara invalīdi. Īpašumu Birkenhofā nosauca par Bērzaini, un tagad tā ir latviešu valodas un kultūras saliņa Vācijā. Pie Bērzaines kamīna Gundars Āboliņš lasa Ingunas Baueres pēdējo grāmatu „Daiļā Marija”, bet Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāja Līva Grudule stāsta par brāļu Kaudzīšu ceļojumiem uz Vāciju 19. gadsimta beigās.   Raidījumu atbalsta:

Šajā epizodē podkāsta vadītāja Ilze Medne tiekas ar psiholoģijas zinātņu doktori Mariju Ābeltiņu. Mūsu šodienas tēma ir viltvārža sindroms – psiholoģisks fenomens, kas ietekmē aptuveni 78% no veiksmīgiem cilvēkiem visā pasaulē.Viltvārža sindroms rada sajūtu, ka panākumi nav pelnīti un šīs sajūtas var radīt ievērojamu stresu un negatīvi ietekmēt gan personīgo labklājību, gan profesionālo sniegumu. Sarunā ar Mariju apspriedīsim, kā šis sindroms ietekmē individuālo sniegumu, kādas ir tā sekas un iespējamie veidi, kā to pārvarēt. Diskutēsim arī par to, kā organizācijas var veicināt vidi, kas samazina viltvārža sindroma ietekmi uz darbiniekiem, un kādi paņēmieni ir efektīvi individuālai pārvarēšanai.Ja Tu vēlies atbalstīt manu darbu, tev ir iespēja nopirkt man zaļo tēju šeit - https://www.buymeacoffee.com/medne. Paldies!Ilze HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika HR PODCAST PLUS: Šajās epizodēs, kopā ar personāla vadības eksperti un organizāciju psiholoģi Elīnu Bulāni, diskutējam par dažādiem jautājumiem, par kuriem vairums gribētu runāt, taču tomēr izvēlas paklusēt.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Jāzeps, [Marijas] vīrs, būdams taisnīgs un negribēdams viņai celt neslavu, gribēja viņu klusām atstāt. Bet, kamēr viņš par to domāja, lūk, Kunga eņģelis parādījās viņam sapnī, sacīdams: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties, pieņemt savu sievu Mariju, jo, kas viņā dzimis, ir no Svētā Gara. Mt 1, 19-20 Uzmodies no miega, Jāzeps darīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis. Gavēņa laika vidū Baznīca mūs aicina svinēt Sv. Jāzepa svētkus. Jāzeps ir liels svētais, kas palīdz mums iet dziļumā mūsu iekšējā un garīgajā dzīvē. Iesim kopā ar viņu Gavēņa laikā, lai no viņa mācītos kļūt pazemīgi, klusi un uzticīgi lūgšanas cilvēki. Ar visu Baznīcu varam atkārtot vārdus, ko bieži vien lūdzamies, godinot Svēto Jāzepu: “Pie tevis, Svētais Jāzep, mēs steidzamies, savās bēdās, (..), paļāvīgi lūdzam tavu aizbildnību”. Jāzepa vārds nozīmē “Dievs piebilst”. Jāzeps ir kā paaugstinātā vērtība –kad viņš ir blakus kādam citam, viņš palielina tā vērtību. Šodienas Evaņģēlijā dzirdam, ka Jāzeps saņēma eņģela vēstījumu sapnī. To dzirdot viņš atteicās no saviem sapņiem, bet Dievs uzdāvināja Savu sapni – būt par Dieva Dēla audžutēvu. Kad Jēzus piedzima, Jāzepa rokas kļuva par Kristus Miesas pirmo monstranci. Vēl viena īpašība, ko atradām Jāzepa dzīvē, ir klusums. Klusums nav ne vārdu trūkums, ne kautrība. Klusums ir spēja klausīties. Jāzeps klusē visa evaņģēlija garumā. Nav ziņu par nevienu viņa vārdu. Tomēr viņš netērē nevienu vārdu, ko Dievs viņam saka. Viņš klausās un izpilda. Šajos svētkos ieklausīsimies vārdos: „Ite ad Joseph! Ejiet pie Jāzepa!”, kas “atsaucas uz badu Ēģiptē, kad cilvēki lūdza faraonam maizi, un viņš atbildēja: "Ejiet pie Jāzepa un dariet visu, ko viņš jums teiks" (sal. 1. Mozus 41, 55)” (Pāvests Francisks, "Patris corde" nr. 1). “Iesim pie svētā Jāzepa, lai iemācītos ikdienas svētumu. Jāzeps ir neapšaubāmi garīgi bagāts cilvēks, bet viņa svētums ir ikdienišķs, ārpus brīnumdaru shēmām. Viņš mīl Kungu, ir atvērts Viņa gribai. Tātad, iesim pie viņa ne tikai lai izlīdzinātu, bet arī lai viņš mums iemāca ikdienišķo svētumu, kas ir intimitāte ar Jēzu un ar Mariju.” (G. Džakvinta) Guglielmo Džakvinta labi raksturoja Sv. Jāzepa svētumu rakstīdams: “Svētums nepasastāv tājā, ka cilvēks daudz runā, daudz raksta, bet gan no daudz mīlestības, Dieva gribas pildīšanas, un Svētā Gara saldāko augļu īstenošanas savā ikdienas dzīvē”. Šodien nebaidīsimies pieņemt pie sevis Mariju, tā kā Jāzeps to darīja, un kopā ar viņiem lūgsimies par tēviem, lai viņi apzinātos, cik svarīga loma viņiem ir bērna audzināšanā, tad ar Svētā Jāzepa palīdzību viņi stāvēs klāt, būs blakus saviem bērniem. Pārdomas sagatavoja Liliane, Apustuliskās Oblāte Pro Sanctitate

Fluent Fiction - Serbian: Dance of Chance: A Coffee Spill Romance Find the full episode transcript, vocabulary words, and more:fluentfiction.org/dance-of-chance-a-coffee-spill-romance Story Transcript:Sr: U malom gradu u Srbiji, bilo je jedno mesto gde su svi rado dolazili da popiju kafu i razmene najnovije priče iz komšiluka.En: In a small town in Serbia, there was a place where everyone liked to come to have coffee and exchange the latest neighborhood news.Sr: To mesto se zvalo kafana "Kod veselog violiniste".En: That place was called the "Cheerful Violinist" tavern.Sr: Jovan je tog dana došao u kafanu sa namerom da pročita novine i uživa u mirisu sveže mlevene kafe.En: One day, Jovan came to the tavern intending to read the newspaper and enjoy the scent of freshly ground coffee.Sr: Dok je prolazio kroz gužvu, nije primetio Mariju, devojku sa crvenim šalom koja je sedela za stolom pored prozora.En: As he made his way through the crowd, he didn't notice Maria, a girl with a red scarf who was sitting at a table by the window.Sr: Dok je Jovan naručivao svoj omiljeni espreso, Marija je čitala knjigu, potpuno zanesena avanturama glavnih junaka.En: While Jovan ordered his favorite espresso, Maria was reading a book, completely engrossed in the adventures of the main characters.Sr: Odjednom, Jovan se okliznuo na mokar pod i prosuo kafu pravo na Marijinu majicu.En: Suddenly, Jovan slipped on the wet floor and spilled his coffee right on Maria's shirt.Sr: "Moj Bože, jako mi je žao!En: "Oh my God, I'm so sorry!"Sr: " uzviknuo je Jovan dok je brže-bolje priskočio da pomogne Mariji.En: exclaimed Jovan as he quickly rushed to help Maria.Sr: Marija je bila iznenađena, ali nije mogla da se ne nasmeje zbog Jovanove smušene reakcije.En: Maria was surprised, but she couldn't help but smile at Jovan's flustered reaction.Sr: "Ništa, ništa, može se ovo oprati," rekla je, trudeći se da sakrije osmeh.En: "It's okay, it can be washed," she said, trying to hide her smile.Sr: Kako bi ispravio situaciju, Jovan je ponudio da pokupi maramicama kafu sa poda, dok je Marija poskakivala na jednoj nozi, pokušavajući da izbegne dalje fleke.En: To make amends, Jovan offered to clean up the coffee with napkins while Maria hopped on one leg, trying to avoid further stains.Sr: Gledajući ih kako se muče da očiste nered, ostali gosti su počeli da se smeju.En: Watching them struggle to clean up the mess, the other guests began to laugh.Sr: Gađajući se maramicama, Jovan i Marija su počeli da se kreću u ritmu muzike koja je dopirala iz zvučnika.En: Engaging in a playful napkin fight, Jovan and Maria started moving to the rhythm of the music coming from the speakers.Sr: Njihovi pokreti su postajali sve složeniji, a nezgoda sa kafom se pretvorila u improvizovani plesni okršaj.En: Their movements became more intricate, and the coffee mishap turned into an impromptu dance-off.Sr: Smeh i aplauzi su ispunili kafanu.En: Laughter and applause filled the tavern.Sr: Čak su i svirači prionuli za instrumente da dodaju melodiju njihovom spontanom izdanju.En: Even the musicians joined in and added melody to their spontaneous performance.Sr: Na kraju, šou je završen velikim pljeskom, a Jovan je Mariji kupio novu majicu koja je bila još lepša od one koju je upropastio.En: Eventually, the show ended with a big round of applause, and Jovan bought Maria a new shirt that was even lovelier than the one he had ruined.Sr: Od tog dana, svaki put kada bi se sreli u kafani "Kod veselog violiniste", Jovan i Marija bi razmenili znakoviti smešak, a priča o njihovoj plesnoj avanturi postala je deo legendi ovog čarobnog mesta.En: From that day on, every time they met at the "Cheerful Violinist" tavern, Jovan and Maria exchanged meaningful smiles, and the story of their dance adventure became part of the legends of this magical place.Sr: I sve je ostalo zabeleženo kao uspomena, ne samo na neugodnu situaciju koja ih je spojila, već i na ples koji je smehom širio radost među ljudima tog malenog grada.En: Everything remained recorded as a memory, not just of the awkward situation that brought them together, but also of a dance that spread joy through laughter among the people of that small town.Sr: Na kraju, Jovan i Marija su postali dobri prijatelji, spremni da zajedno plešu kroz životne izazove, znajući da svaka nezgoda može biti prilika za radost.En: In the end, Jovan and Maria became good friends, ready to dance through life's challenges together, knowing that every mishap could be an opportunity for joy. Vocabulary Words:small: malitown: gradplace: mestocome: dolaziticoffee: kafaexchange: razmenitinews: pričeneighborhood: komšiluktavern: kafanaintending: nameravajućiread: pročitatinewspaper: novineenjoy: uživatiscent: mirisfreshly ground: sveže mlevenecrowd: gužvanotice: primetitigirl: devojkared scarf: crveni šaltable: stowindow: prozororder: naručitifavorite: omiljeniespresso: espresobook: knjigacompletely engrossed: potpuno zanesencharacters: junacislip: okliznutiwet: mokarfloor: pod

Pasikeitus valdžiai, Lenkijoje sumaištis aštrėja. Dešinieji organizuoja protestus prieš pro europietišką valdžią. Ši, paradoksalu, įstatymo keliu taip pat neina. Kaip atsitiko su visuomeninio transliuotoju perėmimu.Kuo baigsis politinė įtampa Lenkijoje?Diskusijoje dalyvauja: Seimo užsienio reikalų komiteto nariai Arminas Lydeka ir Giedrius Surplys, VU Tarptautinių santykių ir politikos mokslų instituto politologas daktaras Marijušas Antonovičius, VU docentras dr. Deimantas Jastramskis, LRT Radijo bendradarbis Lenkijoje Laurynas Vaičiūnas.Ved. Mindaugas Aušra

Saque na Cinco #62 - Mariju Maciel: direito, futebol e beach tennis by Rádio Gaúcha

Princeza Danica Karađorđević, svojim gostovanjem obogatila je prazničnu epizodu podkasta Mamazjanija i u nju unela tračak kraljevske čarolije, donoseći nam priče „sa dvora“, tačnije iz stana u Beogradu, u kojem glavnu ulogu igraju mali princ Stefan (5, uskoro 6) i princeza Marija, stara tek nepuna dva meseca. O vrednostima koju brižno neguje ova skladna četvoročlana porodica, tradiciji i istoriji, precima o kojima uče decu kroz razgovore, putovanja po Srbiji, obilascima znamenitosti, posebno onih koji se vezuju za njihovu dinastiju, pričala nam je naša gošća, princeza Danica, koja ističe da i pored dvoje dece i brojnih obaveza, ne zaboravlja na svoj poziv, svoju umetnost, koja podrazumeva vreme samo za nju, za odmor, ali i rad na sebi u psihološkom, emotivnom i svakom smislu. Tokom razgovora opisala nam je kako izgleda život u kraljevskoj porodici u Srbiji i koliko je princ Stefan svestan svog nasleđa. Takođe je navela koji su prioriteti Filipu i njoj kad je vaspitanje dece u pitanju. Opisala nam je i kako vidi budućnost svog sina i ćerke, a i u kojoj meri je moguće spojiti moderno i tradicionalno u vaspitanju dece u današnje vreme u Srbiji. Objasnila nam je i zašto su se Karađorđevići vratili u Srbiju i odlučili da im deca budu ovde rođena. Pričala nam je i o odnosu prema građanima koji ih sretnu na ulici i u njima vide model savršene srpske porodice na koju se treba ugledati, o imperativima koji su postavljeni pred majke u današnje vreme, o saradnji sa Filipom kad su odluke o vaspitanju dece u pitanju, o željama i planovima za Stefana i Mariju, kao i o važnosti tradicionalnog vaspitanja u modernom svetu.

*Ak, Kungs, Israēļa nama vadoni, kas esi parādījies Mozum degošajā krūmā un Sinajā esi devis viņam likumu: nāc, atbrīvo mūs ar spēcīgu roku. /18. decembra vesperu Magnificat antifona/* Pēdējā nedēļā pirms Ziemassvētkiem Baznīcas lūgšana kļūst arvien uzstājīgāka: nāc, atbrīvo mūs ar spēcīgu roku! Šodienas vesperēs izskan sauciens: O, Adonai! Kyrios! Kungs! Ja Gudrība mūs ir aizvedusi pie pirmsākumiem, kad radībā ir iespiests Dēla attēls, tad šodien mums ir dota iespēja dzīvot līdzi Israēļa tautas izceļošanai – fundamentālai pestīšanas pieredzei izredzētās tautas ietvaros. Jaunā Derība atklāj Jēzu kā patieso un vienīgo Glābēju. Pestīšanas kulminācija ir krusts, uz kura pieminētā Dieva spēcīgā roka kļūst par Dēla pie krusta koka piesistajām rokām, kā to uzsver svētais Irenejs (Adv. Haereses, V,17,4) Tās ir rokas, kas veic brīnumus (Mk 1,41). Cilvēka vēsturē Dievs darbojas spēcīgi un vienlaikus arī maigi. Tas var mūs pārsteigt. Tomēr tieši ticībā atklājam, ka Dievs ir Kungs (Adonai, Kyrios) un vienīgi Viņa vadībā mēs spējam mērot ceļu pretī pilnīgai brīvībai, šajā ceļā atbrīvojoties no aizspriedumu un nedrošības shēmām. Tieši tāda ir Jāzepa situācija, kuru tik bieži aizmirstam, pievērsdami uzmanību vienīgi laimīgajām beigām: Jāzeps mīl Mariju, Marija mīl Jāzepu; viņi plāno kopīgu nākotni; ir saderināti. Negaidīta grūtniecība draud to visu izjaukt, sagraut visus Jāzepa sapņus. Varam arī teikt, ka Dieva iejaukšanās Jāzepa vēsturē sajauc labi pārdomātus plānus. Tomēr šajā dramatiskajā pieredzē viņš nebeidz klausīties Kungā. Pārbaudījumu brīžos ir jāieklausās Kungā, jo, ja neklausāmies Viņā, dzirdam vienīgi pašu postažu (L. M. Epikoko). Dieva piedāvātais risinājums ir uzņemties atbildību par neparedzēto, nebēgt no pretrunīgas situācijas. Šis ir Jāzepa brīvības ceļš, kas sniedzas pāri taisnīgumam. «Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai mūs vestu pretī pilnībai. **Šodien tu vari vēlreiz ielūkoties savā vēsturē tās kopveselumā, nevis tikai lasot laimīgās beigas. «Dievs arī uz līkām līnijām raksta taisni» (Pols Klodēls).**

*Ak, Dāvida Atslēga, Israēļa nama scepteris, kas atver, un neviens nevar aizslēgt, aizslēdz, un neviens nespēj atvērt: nāc, atbrīvo ieslodzīto, kurš sēž tumsības un nāves ēnā. /20. decembra vesperu Magnificat antifona/* Nav tiesa, ka tam, kurš tic, nav jautājumu. Tāpat nav tiesa, ka Dievs neatbild. Lūgšanā mums jāatgūst patiesa dialoga dinamisms, vienlaikus atzīstot, ka Dievs ne vienmēr saka to, ko mēs labprāt gribētu dzirdēt, tomēr Viņš vienmēr saka patiesību. Kaut kas patiess ir daudz vērtīgāks par simtiem izdomātu stāstu. Maz ko līdz viegli mierinājuma vārdi; ir jāpaļaujas tik lielā mērā, lai varētu kopā ar Mariju teikt: «Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda». Gaidīt, lai satiktos ar Patiesību: cilvēktapšanā un laiku beigās. Satikt Patiesību savā ikdienā un savā vēsturē — tā ir pārveidojoša pieredze, kas ir iespējama dialogā starp Dievu un cilvēku. Vārdos esam gatavi paļauties, tomēr ikdienā, sastopoties ar šīs paļāvības konkrētajām konsekvencēm, varam no tām nobīties. Atkārtojot Marijas vārdus — lai man notiek pēc tava vārda — mums jābūt gataviem, ka šis vārds ne vienmēr būs mums tīkams, ka šis vārds būs prasīgs, ka tas būs kā atslēga, kas atver un neviens nevar aizslēgt, aizslēdz, un neviens nespēj atvērt. Svētajam brālim Šarlam no Jēzus (Šarls de Fuko) pieder kāda paļāvības lūgšana, kuru, iespējams, pazīstam: «Mans Dievs, es uzticos Tev, dari ar mani, ko vien gribi. Lai arī ko Tu ar mani darītu, es pateicos Tev. Es esmu gatavs uz visu, es pieņemu visu, lai tikai Tava griba piepildās manī un visā Tavā radībā, tad es nekā vairāk nevēlos, mans Dievs». Atkārtojot šīs vai arī līdzīgas lūgšanas vārdus ikdienā, kādā brīdī var piemeklēt šaubas un pat bailes, vai es patiešām esmu tam gatavs. Būt gatavam, ka Kungs ne vien atnāks, bet arī paliks ar mums. Būt gatavam Nācaretes pieredzei: ŠEIT Vārds ir tapis Miesa. «Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai tevi pārveidotu. **Šodien tu vari pārdomāt, kā un kādus jautājumus tu uzdod Dievam: neticības un skepticisma raisītus vai arī ilgu un dzīvības piepildītus.**

Izdevniecība ''Aminori" turpina tulkot un izdot rakstošo kinorežisoru grāmatas, šoreiz tās ir provokatīvā itāļu režisora Bernardo Bertoluči esejas "Mana brīnišķīgā apsēstība". Lasot šo grāmatu, tāpat kā tulkotājai no itāļu valodas Līvai Trekterei, gribas pārskatīt ne tikai Bernardo Bertoluči filmas, bet arī tās pasaules klasiķu filmas, kuras viņš piemin savās esejās. Dāvim Sīmanim ir bijusi gandrīz nejauši liktenīga tikšanās Romā ar Bernardo Bertoluči, taču šī saruna pirmoreiz publicēta šajā grāmatā kā priekšvārds. Dāvim Sīmanim nozīmīgākā Bertoluči filma ir ''Konformists", bet pazīstamākās filmas , šķiet, ir "Pēdējais tango Parīzē", "Pēdējais imperators" un "Sapņotāji". Ar Bertoluči vārdiem uzrakstīta subjektīva kinovēsture – pārdomas pirmajā personā par paša filmām, uzskati par dzīvi un mākslu, personīgs atskats uz savu filmogrāfiju, tai skaitā pazīstamākajiem un sensacionālākajiem darbiem: brutāli atklāto vīrieša un sievietes attiecību anatomiju filmā “Pēdējais tango Parīzē” (1972) ar Marlonu Brando un Mariju Šneideri, kā arī sinefilijas un revolūcijas satikšanos 1969. gada Parīzē filmā “Sapņotāji” (2003), kurai šogad aprit 20 gadu. Savdabīgu ieskatu Bertoluči uzskatos sniedz arī dažādu gadu intervijas, piemēram, saruna ar Vimu Venderu par televīzijas iespējām. Bernardo Bertoluči "Manas brīnišķīgās apsēstības" no itāļu valodas tulkojusi Līva Trektere, izdevis ''Aminori". Radio mazajā lasītavā sarunājas Dāvis Sīmanis un Līva Trektere. Lasa Gundars Āboliņš. Par grāmatu saruna arī Kultūras rondo.   Raidījumu atbalsta:

Būvniecības process patērē milzīgus resursus un vienlaikus rada milzīgu atkritumu daudzumu, un par to uz projektētājiem gulstas liela atbildība. Pirms ķerties pie lielāka būvniecības mēroga, varbūt ar gudrām plānošanas idejām ir iespējams jau esošos objektus pārplānot. Svarīgi ir lietotus materiālus – sākot no mēbelēm, apdares materiāliem līdz nesošajām konstukcijām – nevis pārstrādāt, bet otrreiz izmantot. Eiropas līderi šajā ziņā ir dāņi, bet arī Latvijā top projekti ar apritīgas būvniecības elementiem. Par to plašāk runājam ar SIA "NOMAD architects" arhitekti ar specializāciju aprites ekonomikā, Vidzemes augstskolas Inženierzinātņu fakultātes studiju vierziena "Arhitektūra un būvniecība" direktori Mariju Katrīnu Dambi.

Kāpēc Dievmātes litānijā Mariju dēvējam par Derības šķirstu? Kas Izraēļa tautai bija pārnēsājamais Ēdenes dārzs? Kāpēc Zelta teļš nav īstais ceļš? Šie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem atbildēsim noslēdzošajā raidījumā par Izceļošanas grāmatu. Raidījumu veido Māris un Olga Veliki Svēto Rakstu lasījumi: Edmunds Puzulis

Provokatīvā itāļu kino režisora Bernardo Bertoluči eseju un rakstu krajums “Mana brīnišķīgā apsēstība” izdots latviešu valodā. Kultūras rondo tiekamies ar tulkotāju Līvu Trekteri un kinorežisoru Dāvi Sīmani, kurš intervējis ar Bernardo Bertoluči Romā 2018. gadā, neilgi pirms klasiķa nāves. Interviju arī var izlasīt grāmatā. Tulkotāja Līva Trektere pārskatījusi ne tikai Bertoluči filmas, bet arī viņa pieminēto kinoklasiķu lentes. "Tā ir nejaušību virkne," tā par tikšanos ar Bertoluči atklāj Dāvis Sīmanis. "Mēs 2018. gadā gatavojām filmu par Rosellīni ģimeni, es biju viens no šīs filmas scenārija autoriem un kopā ar Uldi Cekulu, pārstāvot Vides filmu studiju, bijām Romā, lai tiktos ar saviem Romas producentiem un Rosellīni ģimeni. Pēkšņi vienu rītu Uldis man saka, ka mums jādodas uz tikšanos ar Bertoluči..." "Toreiz saruna tā arī nekur neparādījās. Tagad, kad iznāca grāmata, likās unikāla iespēja šo sarunu, kas patiešām, iespējams, bija viena no pašām pēdējām sarunām Bertoluči dzīvē, publicēt," turpina Dāvis Sīmanis. "Mani aicināja uzrakstīt priekšvārdu grāmatai, tā vietā es atšifrēju šo interviju un nedaudz pievienoju ievadvārdus." Vērtējot grāmatu, Dāvis Sīmanis atzīst, ka Bertoluči ir ļoti bagāta valoda, ko Līva Trektere veiksmīgi spējusi pārcelt, "šo Bertoluči garu". Līva Trektere vērtē, ka Bertoluči valoda viņai šķitusi ļoti saprotama un pateicīga tulkotājam. Iespējams, to var saistīt ar Bertoluči vēlmi savulaik identificēties ar franču kino un vēlmi izteikties franču valodā, tāpat vairākas viņa filmas ir angļu valodā. "Līdz ar to viņa valoda jau no pašā sākuma bija starptautiskāka, viņš varbūt neredzēja sevi tik ierobežoti, kā tikai itāļu režisoru, bet kā Eiropas, pasaules režisoru. Tas arī ļoti ietekmē viņa valodu, rakstīšanas stilu," atzīst Līva Trektere. Turpinot rakstošo kinorežisoru literāro darbu tulkojumu sēriju, Līvas Trekteres tulkojumā klajā nācis Bernardo Bertoluči (1941–2018) eseju un rakstu krājums “Mana brīnišķīgā apsēstība”. Ar Bertoluči vārdiem uzrakstīta subjektīva kinovēsture – pārdomas pirmajā personā par režisora filmām, uzskati par dzīvi un mākslu, personīgs atskats uz savu filmogrāfiju, tai skaitā pazīstamākajiem un sensacionālākajiem darbiem: brutāli atklāto vīrieša un sievietes attiecību anatomiju filmā “Pēdējais tango Parīzē” (1972) ar Marlonu Brando un Mariju Šneideri, kā arī sinefilijas un revolūcijas satikšanos 1969. gada Parīzē filmā “Sapņotāji” (2003), kurai šogad aprit 20 gadu. Uzskatu tīrasinība Bertoluči filmās ir mirāža: savas filmas par darbaļaužu dzīvi un jelkādu taisnīguma neesamību viņš adresē intelektuālajam skatītājam, kurā viņa darbi visbiežāk izraisījuši pretreakciju. Parmā dzimušā Bertoluči māte Nineta bija skolotāja, bet tēvs Atīlio – dzejnieks, kinokritiķis un pazīstams vēsturnieks. Pusaudža vecumā Bertoluči vēlējies kļūt par dzejnieku: poēziju viņš uzskatījis par augstāko mākslas formu. Paralēli modernās literatūras studijām Romā Bertoluči nonācis kino uzņemšanas laukumā, kļūstot par režisora un literāta Pjēra Paolo Pazolīni asistentu. 21 gada vecumā Bertoluči debitēja kino ar filmu “Kaulainā kūma” (1962); turpmākajos gados viņš uzņēmis tādus kinodarbus kā “Pirms revolūcijas” (1964), pēc Alberto Morāvias romāna tapušo filmu “Konformists” (1970) ar Žanu Luiju Trentiņānu, vēlākos gados īstenojis vērienīgus Holivudas projektus – ar deviņiem “Oskariem” apbalvoto “Pēdējo imperatoru” (1987), “Mazo Budu” (1993) un Kannu kinofestivālā godalgoto “Skaistuma nolaupīšana” (1996). Grāmatu izdevis apgāds "Aminori".  

Baltijas „Holivuda” – tā daži skatītāji izteikušies par specefektiem jaunajā igauņu piedzīvojumu filmā „Ēriks Akmenssirds”, kas Latvijas pirmizrādi piedzīvos 19.oktobrī Rīgas starptautiskajā kinofestivālā, un tās tapšanā piedalījušies arī Latvijas mākslinieki. Tituldziesmu rakstījusi grupa „Prāta vētra”, un nelielā, bet krāšņā pirāta lomā redzams Renārs Kaupers. „Ēriks Akmenssirds” ir piedzīvojumu filma ģimenei. Tās centrā ir 11 gadus vecais Ēriks, kurš ir pārliecināts, ka viņa sirds ir veidota no akmens. Kad ģimene pārceļas uz dzīvi mantotajā pilī, atklājas, ka namā dzīvo cita ģimene – tētis ar meitu Mariju, Ērika vienaudzi. Viņa vecāki svešo ģimeni vēlas patriekt un, kā jau klasiskā piedzīvojumu filmā, Ēriks un Marija sākumā nemaz nesatiek. Piedzīvojumi sākas, kad Marija nolemj doties jūrā, lai meklētu pirātu nolaupīto mammu, okeānu pētnieci. Lielākā filmas daļa ir īsts pirātu gabals. Filmas veidotāji ir kārtīgi izdauzījušies, apspēlējot „Karību jūras pirātu” estētiku un pievienojot stīmpanka elementus. Varbūt atceraties, ka pirms pāris gadiem presē parādījās ziņa, ka Renārs Kaupers filmēšanās dēļ izbalinājis matus. Tā bija šī loma – pavisam neliela, spilgta, un ironiskā kārtā Kaupera varonis gandrīz visu laiku ir cepurē, tāpēc balinātos matus pārsvarā var tikai nojaust. Īpaši krāšņa loma filmā padevusies pazīstamajam igauņu aktierim Juhanam Ulfsakam, kurš spēlē caurkritušu aktieri. Ne mazāk krāšņs ir arī aktiera Kaspara Znotiņa darbs, dublējot lomu latviski. Filmas režisors Ilmārs Rāgs no Igaunijas teic, ka, piedzīvojumu daļa filmā ir svarīga, tomēr, viņaprāt, ne galvenā. Stāsta smeldzīgā puse ir meitenes Marijas ceļš uz spēju pieņemt, ka pirātu kuģis patiesībā ir starptelpa starp dzīvo un mirušo pasauli un mamma no tās vairs nevar atgriezties. Režisors stāsta, ka šī filma savā ziņā ir veltījums mazajam puikam viņā pašā. Bet uz jautājumu, vai šāds kino stāsts varētu būt terapeitisks bērniem laikā, kad pasaulē notiek tik daudz šausmu, viņa atbilde aizkustina: izrādās, viena no filmas kopproducentēm ir Ukraina. Ukraina un Latvija ir tikai divas no veselām piecām filmas „Ēriks Akmenssirds” kopražotājvalstīm. Studijas „Lokomotīve” producents Roberts Vinovskis atklāj, ka ceļš līdz filmai bijis ļoti garš, tehniski sarežģīts un dārgs. Filmas tituldziesmu „Alive Again” („Atkal dzīvs”) sarakstījusi grupa „Prāta vētra”, un tā tapusi angļu valodā. Mūziķi stāsta, ka sākotnēji domājuši par dziesmas versiju vairākās valodās, tomēr, domājot par iespējamo filmas starptautisko karjeru, palikuši pie angļu mēles. Vēlreiz Renārs Kaupers. Filmu „Ēriks Akmenssirds ” Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā rādīs ceturtdien, 19.oktobrī, bet vēlāk to plānots izrādīt Latvijā arī komerckino apritē.

Stāsta kinokritiķe, „Splendid Palace” mākslinieciskā vadītāja Daira Āboliņa Vai zinājāt, ka kinoteātris Splendid Palace ir pirmā brīvstāvošā celtne Rīgā, kas  iecerēta un celta tieši kā kinoteātris? Tā dibinātāji Vasilijs Jemeļjanovs un Leonīds Falšteins būvniecības vajadzībām ņēma kredītu bankā, ieķīlājot Elizabetes ielā nopirkto zemes gabalu.  Jau 1923. gadā laikraksts “Jaunākās Ziņas” rakstīja, ka tiek atvērts grezns kinoteātris, kas izmaksājis 850 000 latu. Ir zināms, ka celtniecības darbos piedalījās 990 strādnieku un greznais nams tika uzcelts 10 mēnešos. Savu pirmo kinoteātri Jemeļjanovs, kurš dzimis Pēterburgas nomalē, nabadzīga kurpnieka ģimenē, izveidoja tur jau trīsdesmit gadu vecumā. Taču Vasilijs iepazinās ar igauņu izcelsmes meiteni Mariju, revolūcijai sākoties viņi pameta Krieviju, vispirms pārceļoties uz Igauniju, bet 1920. gadā kopā ar astoņus mēnešus veco meitu, ģimene pārcēlās uz Rīgu, kļūstot par Latvijas pavalstniekiem. Rīgā tolaik jau darbojās vairāk kā 20 vietas, kur rādīja tehnoloģiju brīnumu, kustīgās bildes jeb kā mēs tagad sakām  - kino! Kopīgo biznesu Vasilijs Jemeļjamovs uzsāka kopā ar Igaunijā iepazīto Leonīdu Falšteinu un viņi sāka ar to, ka nodibināja filmu iznomāšanas uzņēmumu  ar lepnu nosaukumu “Rojal Film”. Filmas viņi iepirka Vācijā, kur no aprites izgājušās lentes pārdeva uz svara. Par 100 dolāriem tika iepirktas gadsimta sākumā veidotas, tātad tam laikam par vecām uzskatāmas vācu, franču un amerikāņu filmas. Bizness bija veiksmīgs, un publikai kino izklaide patika, nebija šaubu, ka Rīga ir gatava kino pilij, kur biļetes bija dārgākas kā citās vietās. Lētākās biļetes Splendid Palace maksāja no 70 santīmiem līdz 2 latiem un cena bija atkarīga no izvēlētās rindas zālē. Citās  kino vietās biļete maksāja no 5 līdz  25 santīmiem. Un tolaik kinoteātrī Splendid Palace bija 824 sēdvietas. Tomēr Splendid Palace izcēlās ar publikas dažādību, jo šo kino prieku pa retam atļāvās arī ne tik turīgie ļaudis. Uz Elizabetes ielas līdz 30. gadu beigām atradās jau atradās divi citi kinoteātri, kuru telpas bija pielāgotas kino izrādīšanai: pa labi no jaunās kino pils atradās “Astorija” un  pa kreisi - kinoteātris “Maska”. Tāpēc šo Elizabetes ielas posmu mēdza dēvēt par Rīgas Brodveju. Starp citu, arī pašlaik Elizabetes ielu mēdz dēvēt par kino ielu un uz tās atrodas trīs kinoteātri: pa labi – "Kino Bize", pa kreisi – "K.Suns".  

Pēdējo nedēļu laikā arvien biežāk dzirdu frāzes par to, cik ātri cilvēkiem krītas enerģija. Ir tikai pats rudens sākums, tāpēc saprotu cilvēku bažas: "Ja jau tagad šādi jūtamies, tad ko darīsim, kad iestāsies rudens tumšais un grūtais laiks, nemaz nerunājot par to, kas notiks ziemā..."Mēs negribam izdegt. It īpaši, ja kādreiz jau esam tam pietuvojušies vai pat piedzīvojuši šo stāvokli. Tas ir murgs. Tāpēc uz sarunu aicināju Mariju Ābeltiņu - grāmatas "Profesionālā izdegšana" autori, zinātņu doktori psiholoģijā, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciālisti un supervizori.Marija uzsver, ka izdegšana veidojas pakāpeniski un to ir grūti laicīgi pamanīt. Izdegšana ir dārga gan pašam cilvēkam, gan viņa darba devējam, gan ģimenei. Tās komplektā ietilpst spēku izsīkums, cilvēka negativitātes pieaugums, piemēram, cinisma veidā, un krītas cilvēka darba spējas, kas tiešā veidā ietekmē viņa darba rezultātus.Marija piedāvā risinājumus un idejas, kā cilvēki var sev palīdzēt, lai šajā stāvoklī nenonāktu, un ko var darīt, ja izdegšana jau ir notikusi.Mūsu komandai Cilvēkjaudā šī ir viena no favorīt-sarunām ne tikai tās satura praktiskās vērtības dēļ, bet arī tāpēc, ka Marijai piemīt lieliska humora izjūta un sirsnīgums.Ja tev rūp sava labsajūta, kas ir cieši saistīta ar tavu kolēģu un ģimenes labsajūtu, lūdzu, dalies ar šo sarunu tālāk, lai par to uzzina pēc iespējas vairāk cilvēku!Vairāk informācijas atradīsi sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:5:35 Grāmatas “Profesionālā izdegšana” tapšanas iemesli11:59 Vai izdegšanu var saukt par slimību, kādi ir pirmie simptomi19:28 Kādas ir hroniska stresa pazīmes24:02 Kā atšķirt izdegšanu no depresijas34:18 Kādas paralēles var vilkt starp depresiju un dienas ritmu36:27 Vai priecīgi notikumi arī var izjaukt cilvēka psihisko līdzsvaru41:03 Depresija un ekrāni – vai pastāv kāda saistība45:20 Kā saprast, kad ar kādu dzīves sfēru hroniski netiekam galā; monitorēšanas dienasgrāmata52:59 Vai ir iespējams izdegt, strādājot savu sirdsdarbu? Un kā ar garlaicīgu darbu?1:04:17 Cik palīdzošas stresa monitorēšanai ir viedierīces, kas mēra cilvēka bioloģiskos rādītājus1:07:34 “Tas toksiskais vadītājs, izrādās, ir mūsu galvā”1:21:36 Kā attīstīt spēju sadzirdēt, saprast sevi un laicīgi rīkoties 1:29:11 Kā palīdzēt cilvēkiem, kuri paši neapzinās, ka ir tuvu izdegšanai1:34:50 Praktiski risinājumi cilvēkiem, kuri jau ir bijuši izdeguši, lai tas nenotiktu atkārtoti 1:43:22 Ieteikumi, kā sevī stiprināt “veselīgo pieaugušo”1:50:08 Vai un cik daudz tikties ar toksiskiem radiniekiem un draugiem

Šajā reizē tiekos ar PhD. Mariju Ābeltiņu, lai runātu par viņas šogad iznākušo grāmatu "Profesionālā izdegšana". Izcila grāmata, lai arvien plāšak runāt ar sabiedrību par šo ļoti aktuālo mūsdienu pasaules slimību. Mēs esam noguruši. Kāpēc nogurstam atšķirīgi, kā mēs nogurstam un ko ar to visu darīt.Droši varu teikt, ka šobrīd dzīvojam psihiskās veselības krīzē, jo pētījumi rāda, ka šobrīd daļa pasaules velk sevi uz darbu un nes mājup tā arī īsti nesapratuši kāpēc. Smagas pakāpes izdegšanu piedzīvo līdz pat 13% ES iedzīvotāju, kas nozīme miljoniem eiro izmaksas, jo pamatā darbnespējas lapas sastāv no stresa un pārguruma radītām sekām.Mēs konfliktējam biežāk un pieļaujam cilvēcīgās kļūdas tieši šo iemeslu dēļ. Katrs piektais vēlas mainīt savu karjeru un jau nākošajā vasarā plāno strādāt citā darba vietā vai arī apceļot pasauli ar savu mikroautobusu. Gala beigās, pētījumi apliecina, ka izdegšana ir par iemeslu priekšlaicīgai nāvei.Marijas Ābeltiņas grāmatu "Profesionālā izdegšana" iesaku ne tikai tiem, kuriem viss ir slikti, bet arī tiem, kuri ir atbildīgi par to kādā darba vidē strādā viņu darbinieki, kuri ir līderi, kas rāda piemēru, tiem, kuri neapzinās, ka spēka resursi ir izsmeļami un ir tiem, kuri nesaprot atšķirību starp "man jādara" un "es vēlos". Šis ir pirmais grāmatas autors profesionālajā vidē, kuru man gribējās uziacināt uz sarunu un es vēlētos runāt vēl un vēl, par šodienas sērgu, kas piemeklējusi tik daudzus.Klausieties podkāstu un uzziniet: - pieredzi rakstot grāmatu par šo tik izplatīto tēmu - par atšķirīgajiem izdegšanas tipiem un kāpēc mums tik grūti apzināties savus limitus - par to kā atgūties no izdegšanas un cik ilgu laiku tas prasīs - par to, kāpēc izdegšana nav labākais veids kā apzināties seviPaldies, Marija, ka raksti, dalies un esi viena no sievietēm zinātnē, kura maina to kā mēs redzam psiholoģiju un, ka mums ir iespēja labāk izprast šos procesus.Grāmata - https://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/202800-profesionala_izdegsana.htmlZinātņu pētījums par izdegšanu kultūras darbinieku jomā - https://static1.squarespace.com/static/556d498de4b0ee2d2aff9cad/t/5f8935b31b9c17670e1d8420/1602827703387/Burnout+in+Arts+Workers%2C+Abe+Watson%2C+Thesis.pdfMarijas promocijas darbs: https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/59384/298-86681-Abeltina_Marija_ma16058.pdf?sequence=1

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Kathryn interviews Simon N. Whitney MD JD. Faced with horrors such as the notorious Tuskegee syphilis study, another experiment that injected patients with live cancer cells, and a third that infected institutionalized children with hepatitis, one might expect only praise for a regulatory system intended to promote safe and ethical medical research. Simon N. Whitney is part of a chorus of critics who argue that this regulatory regime needlessly burdens researchers and stifles the advance of life-saving medical treatments. He sees regulation as an essential part of modern life, but maintains that regulations need to reflect real world research if they are to serve their mission. He presents vivid case studies of how vital breakthroughs for treating heart disease, premature births and kidney stones have been inexcusably delayed forcing doctors and patients to settle for less effective treatments.He is a graduate of NYU Medical School, Stanford Law School and was previously on the faculty at Baylor College of Medicine.Kathryn also interviews Peter Grinspoon MD.One in seven Americans uses some sort of CBD product. 94 percent of Americans support legalization of medical marijuana and 69 percent want total legalization. Whether it's the hard-dying, fear-mongering lies spun by the War on Drugs and other prohibition campaigns or the utopian daydreams of long-time stoners and evangelists, we're still confused about the leaf that we have been using for at least five-thousand years. Peter Grinspoon, physician and cannabis expert draws from a wealth of scientific research, clinical practice, and personal experience to demystify marijuana. He is a primary care physician and cannabis specialist at Massachusetts General Hospital and an instructor in Medicine at Harvard Medical School. He regularly appears as an expert on Good Morning America, NPR's All Things Considered, NBC Nightly News and C-SPAN's Washington Journal and is quoted frequently in the NY Times, Washington Post, Boston Globe and the Wall Street Journal.

Kathryn interviews Simon N. Whitney MD JD. Faced with horrors such as the notorious Tuskegee syphilis study, another experiment that injected patients with live cancer cells, and a third that infected institutionalized children with hepatitis, one might expect only praise for a regulatory system intended to promote safe and ethical medical research. Simon N. Whitney is part of a chorus of critics who argue that this regulatory regime needlessly burdens researchers and stifles the advance of life-saving medical treatments. He sees regulation as an essential part of modern life, but maintains that regulations need to reflect real world research if they are to serve their mission. He presents vivid case studies of how vital breakthroughs for treating heart disease, premature births and kidney stones have been inexcusably delayed forcing doctors and patients to settle for less effective treatments.He is a graduate of NYU Medical School, Stanford Law School and was previously on the faculty at Baylor College of Medicine.Kathryn also interviews Peter Grinspoon MD.One in seven Americans uses some sort of CBD product. 94 percent of Americans support legalization of medical marijuana and 69 percent want total legalization. Whether it's the hard-dying, fear-mongering lies spun by the War on Drugs and other prohibition campaigns or the utopian daydreams of long-time stoners and evangelists, we're still confused about the leaf that we have been using for at least five-thousand years. Peter Grinspoon, physician and cannabis expert draws from a wealth of scientific research, clinical practice, and personal experience to demystify marijuana. He is a primary care physician and cannabis specialist at Massachusetts General Hospital and an instructor in Medicine at Harvard Medical School. He regularly appears as an expert on Good Morning America, NPR's All Things Considered, NBC Nightly News and C-SPAN's Washington Journal and is quoted frequently in the NY Times, Washington Post, Boston Globe and the Wall Street Journal.

Kathryn interviews Simon N. Whitney MD JD. Faced with horrors such as the notorious Tuskegee syphilis study, another experiment that injected patients with live cancer cells, and a third that infected institutionalized children with hepatitis, one might expect only praise for a regulatory system intended to promote safe and ethical medical research. Simon N. Whitney is part of a chorus of critics who argue that this regulatory regime needlessly burdens researchers and stifles the advance of life-saving medical treatments. He sees regulation as an essential part of modern life, but maintains that regulations need to reflect real world research if they are to serve their mission. He presents vivid case studies of how vital breakthroughs for treating heart disease, premature births and kidney stones have been inexcusably delayed forcing doctors and patients to settle for less effective treatments.He is a graduate of NYU Medical School, Stanford Law School and was previously on the faculty at Baylor College of Medicine.Kathryn also interviews Peter Grinspoon MD.One in seven Americans uses some sort of CBD product. 94 percent of Americans support legalization of medical marijuana and 69 percent want total legalization. Whether it's the hard-dying, fear-mongering lies spun by the War on Drugs and other prohibition campaigns or the utopian daydreams of long-time stoners and evangelists, we're still confused about the leaf that we have been using for at least five-thousand years. Peter Grinspoon, physician and cannabis expert draws from a wealth of scientific research, clinical practice, and personal experience to demystify marijuana. He is a primary care physician and cannabis specialist at Massachusetts General Hospital and an instructor in Medicine at Harvard Medical School. He regularly appears as an expert on Good Morning America, NPR's All Things Considered, NBC Nightly News and C-SPAN's Washington Journal and is quoted frequently in the NY Times, Washington Post, Boston Globe and the Wall Street Journal.

Kathryn interviews Simon N. Whitney MD JD. Faced with horrors such as the notorious Tuskegee syphilis study, another experiment that injected patients with live cancer cells, and a third that infected institutionalized children with hepatitis, one might expect only praise for a regulatory system intended to promote safe and ethical medical research. Simon N. Whitney is part of a chorus of critics who argue that this regulatory regime needlessly burdens researchers and stifles the advance of life-saving medical treatments. He sees regulation as an essential part of modern life, but maintains that regulations need to reflect real world research if they are to serve their mission. He presents vivid case studies of how vital breakthroughs for treating heart disease, premature births and kidney stones have been inexcusably delayed forcing doctors and patients to settle for less effective treatments.He is a graduate of NYU Medical School, Stanford Law School and was previously on the faculty at Baylor College of Medicine.Kathryn also interviews Peter Grinspoon MD.One in seven Americans uses some sort of CBD product. 94 percent of Americans support legalization of medical marijuana and 69 percent want total legalization. Whether it's the hard-dying, fear-mongering lies spun by the War on Drugs and other prohibition campaigns or the utopian daydreams of long-time stoners and evangelists, we're still confused about the leaf that we have been using for at least five-thousand years. Peter Grinspoon, physician and cannabis expert draws from a wealth of scientific research, clinical practice, and personal experience to demystify marijuana. He is a primary care physician and cannabis specialist at Massachusetts General Hospital and an instructor in Medicine at Harvard Medical School. He regularly appears as an expert on Good Morning America, NPR's All Things Considered, NBC Nightly News and C-SPAN's Washington Journal and is quoted frequently in the NY Times, Washington Post, Boston Globe and the Wall Street Journal.

En su editorial, Darío Villarruel se refirió al fiscal federal Guillermo Marijuán, quien dictaminó que debe desestimarse por inexistencia de delito una denuncia por falso testimonio contra el juez Sebastián Ramos, a raíz de sus dichos como testigo en el marco de la Comisión de Juicio Político de la Cámara de Diputados que se sigue contra los integrantes de la Corte Suprema de Justicia. "Estamos en un momento donde los jueces federales pueden cometer delitos, pero ningún juez lo va a condenar", afirmó en Pase lo que pase. En un dictamen de diez carillas presentado ante el juzgado federal 9 que subroga el juez Sebastián Casanello, Marijuán no impulsó la investigación de la denuncia vinculada a supuestos vínculos de Ramos con el ministro de Justicia y Seguridad porteño, Marcelo D'Alessandro. El fiscal dictaminó que debe ser desestimada por inexistencia de delito, una decisión que tendrá que tomar Casanello. La denuncia fue presentada por la presidenta de la Comisión de Juicio Político, Ana Carolina Gaillard. Pase lo que pase, lunes a viernes de 7.00 a 10.00 Con Darío Villarruel, Florencia Ibáñez, Santiago Paz, Gustavo Campana, Nidia Aguirre, Fernando Pedernera y Andrea Baldivieso

LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesors, Bībeles teoloģijas doktors Jānis Priede Tas ir viens no senākajiem Eiropas un Tuvo Austrumu kultūrvēsturiskajiem tekstiem — Lūkas evaņģēlijs, bet "Ave Maria" noslēguma daļā izteiktais lūgums savu galīgo formu ieguvis aptuveni tajā laikā, kad Livoniju sāka saukt par Māras zemi. Lūkas evaņģēlijs ir viens no četriem evaņģēlijiem, kas iekļauts Jaunajā Derībā. Sajā evaņģēlijā apkopotos materiālus ir rakstījis Lūka, izglītots, grieķu kultūrā skolojies ārsts. Viņš dzimis Sīrijā. Jau pašā sākumā Lūka norāda uz rūpīgi veikto avotu izpēti — vai kā mediķi sacītu: pamatojoties uz "ievākto anamnēzi" jeb atmiņu stāstījumu, ko autors ieguva, aptaujājot notikumu aculieciniekus un dalībniekus. Par to var nebrīnīties, jo Lūkam, kas  bija ārsts, atmiņu stāstījuma iegūšana bija pašsaprotama, būtiska un obligāta prasība. To izmantoja jau viens no Rietumu medicīnas pamatlicējiem Hipokrats (droši vien visi ir dzirdējuši par Hipokrata zvērestu), un tātad, protams, arī Lūka, kuru par savu mīļo ārstu un līdzstrādnieku nosauca viens no ietekmīgākajiem kristīgajiem domātājiem — apustulis Pāvils. Lūka bija Pāvila pavadonis viņa daudzajos ceļojumos un rūpējās par viņu pat tad, kad tolaik diezgan ierobežotās vārda brīvības dēļ Pāvils bija apcietināts un gaidīja tiesas spriedumu impērijas galvaspilsētā Romā. No pirmo kristiešu laika nozīmīgākajiem tekstiem ir jāpiemin "Tēvs mūsu" jeb "Mūsu Tēvs" lūgsna, ko dažkārt sauc arī par tēvreizi, senā doksoloģija "Gods lai Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam", un visbeidzot — Lūkas evaņģēlijā ietvertais teksts. "Ave Maria", protams, ir teksta versija latīņu valodā, jo Lūka rakstīja grieķiski. Turklāt šajā lūgsnā apvienojas divi pirmās nodaļas fragmenti. Vispirms jau Fra Andželiko freskā un citos mākslas darbos tik bieži redzētais Eņģeļa sveicinājums, uzrunājot Jaunavu Mariju: "Esi sveicināta, Marija, žēlastības pilnā (jeb grieķiski — "ar žēlastību apveltītā), Kungs ir ar Tevi", un tad vārdi, ar kuriem dažas dienas vēlāk, sagaidot Mariju, viņu uzrunā Elizabete, Marijas radiniece, Jāņa Kristītāja māte. Elizabete saka: "Tu esi svētīta starp sievietēm un svētīts ir tavas miesas auglis." Abi šie sveicieni iekļauti Lūkas evaņģēlijā. Abi sveicieni ir daļa no "Ave Maria" lūgsnas. Visbeidzot par trešo, "Ave Maria" noslēguma daļu: "Svētā Marija, Dieva Māte, lūdz par mums, grēciniekiem" ir pievienota, jādomā, Akvīnas Toma laikā. Starp citu, Akvīnas Toms ir uzrakstījis ļoti skaistu apcerējumu par lūgšanu "Ave Maria". Akvīnas Toma 800. dzimšanas dienu filosofi visā pasaule svinēs ļoti drīz, 2025. gadā. "Ave Maria" dziedājuma noslēgumā ir ietverti vārdi: "Lūdz par mums!" (latīniski: "Ōra pro nōbīs"). Rīgas Doms vēl nebija pabeigts, kad 1215. gadā latviešu, lībiešu un igauņu zemes sāka saukt par Māras zemi, proti, par zemi, ko Baznīca uz visiem laikiem uzticēja Jaunavas Marijas lūgšanām un aizbildniecībai. Arī pats Rīgas Doms ir celts un veltīts Jaunavas Marijas godam. Ne velti tieši 300 gadus pēc Māras zemes —" Terra Mariana" — nosaukuma saņemšanas, Valters fon Pletenbergs lika akmenī izkalt un virs Rīgas pils vārtiem novietot Marijas skulptūru ar Bērnu Jēzu rokās un uzrakstu: "Dieva Māte, piemini mani! Mater Dei, memento mei." (1515) Tā bija viņa pateicība par uzvarām Livonijas austrumos, piemēram, par uzvaru pie Smoļinas ezera (1502), sakaujot vairāk nekā desmit reizes lielāku Maskavas, Novgorodas un Pleskavas apvienoto karapulku un piespiežot austrumu kaimiņu noslēgt mieru. Lūgšana "Ave Maria" tolaik ik dienas skanēja baznīcās un ģimenēs. Un, šķiet, sekmīgi. Atgriežoties šī teksta pirmsākumos, varam, protams, jautāt: kas bija sākotnējais Lūkas iegūtās informācijas avots, kurā balstoties, viņš šo tekstu rakstīja? Iespējams, tā bija pati Jaunava Marija, varbūt Elizabete. Evaņģēlija sākumā Lūka taču norādīja, ka viņš ir "pamatīgi izpētījis" to, ko apraksta. Tātad — ne jau izfantazējis, bet iztaujājis uzticamus lieciniekus. Pirmajās nodaļās, aprakstot notikumus, kas saistīti ar Mariju, Jēzus dzimšanu un bērnību, Lūka pats mums ir atstājis diezgan nepārprotamu mājienu par savu avotu, no kā smēlies un, kam sekojot, aprakstījis, kas saistīts ar Jēzu un Mariju. Lūka raksta:  "Marija, viņa māte, saglabāja visus šos vārdus savā sirdī." Mēs teiktu — glabāja savā atmiņā. Šī iemesla dēļ Lūkas evaņģēliju seno tekstu pētnieki dažkārt pat poētiski dēvē par Marijas evaņģēliju. Varam būt pateicīgi gan Lūkam, kas pierakstīja to, ko nevarēja zināt neviens cits, kā tikai Marija. Varam būt pateicīgi arī Akvīnas Tomam un citiem izciliem Baznīcas doktoriem, kas šo tekstu ir skaidrojoši. Un, protams, neskaitāmajiem māksliniekiem, arhitektiem, komponistiem, kas šo lūgšanu "Ave Maria" ir ietvēruši mūzikā, gleznās, dziesmās un sakrālajās celtnēs. Un reizēm arī — uzvarās, aizstāvot savu Eiropu no iebrucējiem: pie Smoļinas ezera, dažus gadu desmitus vēlāk — pie Lepanto cīņās pret turkiem. "Svētā Marija, Dieva māte, lūdz par mums, grēciniekiem!"

Valsts Akadēmiskajam korim "Latvija" decembra sākums sācies ar sprinta cienīgu ātrumu un intensitāti. Aizvadīti Raimonda Tigula jubilejas koncerti Rīgā un Ventspilī, 10. decembrī gaidāma pirmā oficiālā tikšanās ar LNSO jauno galveno diriģentu Tarmo Peltokoski, bet 7. decembrī koris aicina klausītājus uz īpašu Adventes laika koncertu jaunajā kultūras centrā "Ulbrokas pērle", kurā izskanēs vairāki pasaules pirmatskaņojumi. Tiešraidē šo koncertu dzirdēs Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītāji. "Šobrīd to ļoti var izjust: midzinošais kovidlaiks, kad dzīve ieņēma "lento" tempu, ir aiz muguras, un atsākusies spriedze, pie kādas mēs vienmēr bijām pieraduši: tas nebija nekas īpašs, ja skatāmies četru, piecu gadu distancē – tas bija normāli. Ir jauki, ka pilnasinīgā dzīve kūsāt kūsā," atzīst kora mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais. Runājot par jaundarbiem, diriģents atzīmē, ka viena daļa mantota no kovidlaikā nenotikušajiem koncertiem: "Daļu no plānotajiem darbiem nodziedājām Garīgās mūzikas festivāla jaundarbu koncertā, kuri tematiski bija ļoti piemēroti augusta beigām, bet tie, kuros bija ļoti izteikta Ziemassvētku tēma, gaidīja brīdi, kad varēs piedzīvot dienasgaismu. Un tagad divi šādi darbi, kas mantoti no savulaik paredzētās programmas, ir Andra Kontauta opuss un Riharda Zaļupes "Ziemas karuselis" ar četrām daļām, kurās komponists izmantojis latviešu tautasdziesmu tekstus - tas ir kārtīgiem vitamīniem bagāts darbs! Un tas ir ļoti, ļoti simpātiski, ka Latvijā ir arī tādi autori, kas absolūti dominējošo saldsērīgi apcerīgo latvisko noskaņu spēj nomainīt ar dzirkstošu, raitu un ritmisku plūdumu. Rihardam tas ir ļoti, ļoti veiksmīgi izdevies. Viņš arī sagādājis ļoti interesantus instrumentus - rokas zvanus, kas ir salīdzinoši lielāka izmēra, nekā redzēts." Lai gan Andris Kontauts pirmām kārtām ir latviešu tautasdziesmu apdaru meistars, diriģents prāto, ka komponists savu "Gaisms evaņģēliju" gleznojis kā akvareli: "Andris pats man stāstījis, ka viņš nav pat centies vārdu izcelt kā priekšplānu - devis tikai kādas nojausmas, kādas asociācijas. Tas patiesi ir kā akvarelis, kur ļoti daudzbalsīgi un bagāti harmonija klājas pāri harmonijai." Savukārt Polijā mītošā latviešu komponiste Renāte Stivriņa savu jaundarbu rakstījusi speciāli šim koncertam, un korim to atsūtījusi salīdzinoši nesen. "Mēs nekad nevaram paredzēt - tas vienmēr ir tas lielais nezināmais un arī tajā pašā laikā ļoti interesantais, kā jaundarbi vērsies vaļā, kā spēs uzrunāt klausītāju. Iedzīvošanās sajūta prasa laiku, lai komponista ieceri tu varētu pieņemt kā savu miesu, kā savu garu, kā savu personīgo labsajūtu - ka tu komfortabli jūties tajā mūzikā," prāto Sirmais un atzīmē, ka koncertā skanēs arī virkne citu darbu, par ko parūpējies Ēriks Ešenvalds: "Viņš pats, būdams starptautiskā kompozīciju konkursa žūrijā, atveda veselu piedāvājumu paketi ar ļoti interesantiem un latviešu mentalitātei varbūt pat neraksturīgiem darbiem, jo tie ir pasaules komponisti: būs gan komponisti no Polijas, gan viens no Īrijas, gan no Dānijas. Tādi ļoti interesanti redzējumi. Daļa no komponistiem būs klāt arī koncertā, un viņiem tas noteikti būs liels pārdzīvojums, ka viņu darbi, kas rakstīti konkursam, kurā tos izpildījis amatieru koris, skanēs profesionāla kora izpildījumā." Diriģents arī slavē dziedātājus, kuri, brīnišķīgi pārzinot kora faktūru un kora skanējumu, uzrakstījuši ļoti skaistas tradicionālo Ziemassvētku dziesmu apdares: "Esmu diezgan pārliecināts, ka šīs apdares būs tādas, kuras daudzi kolektīvi labprāt gribēs iekļaut savās programmās. Arī šie divi darbi - gan "Klusa nakts", gan "Katru gad' no jauna" - jau pāris gadu gaidījuši pirmatskaņojumu." Par "Ulbrokas pērli" diriģents ar komplimentiem neskopojas: "Esmu ļoti pagodināts, ka arī šajā vietā varam veidot koncertus, iepazīstinot ne tikai Rīgas, bet arī Latvijas klausītājus: zāle ir gaumīgi un skaisti izveidota, akustiski to esam jau pārbaudījuši - mums bija uzticēts zāles atklāšanas koncerts. Tā ir jauna, skaista, sakopta kultūras vieta, kurā mēs ļoti priecātos sagaidīt klausītājus. Tas ir arī ļoti tuvu Rīgai, nav tik tālu kā Cēsis, Ventspils vai Liepāja. Koncerts būs ziemsvētīga iespēja izbraukt ārpus centra un pabūt vienā ļoti skaistā un sakoptā vidē." Renātes Stivriņas darbs kā filma  Vaicāta, kā dzimusi ideja - "Mazo Adventes mistēriju" balstīt poļu mūzikā, komponiste labprāt atklāj: "Ideja nāca vēl pirms gada - ar kora "Latvija" direktoru Māri Ošleju runājām par to, ka tas varētu būt Adventa laika skaņdarbs, jo nav nemaz tik daudz skaņdarbu šajā repertuārā. Māris arī bija šīs koncepcijas autors, jo toreiz daudz ceļoju no Polijas dienvidiem uz ziemeļiem, un tas nozīmē izbraukt cauri visai valsij, mērojot ap septiņiem simtiem kilometru! Un Māris man teica tā: nu tad, Renāte, lai jaunajā opusā izskan visi tavi ceļojumi! To arī paturēju sirdī, ietekmējos no šīs sarunas un atradu tādu Mazpolijas kalniešu melodiju ar veseliem 16 pantiem. Iznāk tāda sāga, kurā ļoti spraigi dialogi ritinās starp Jāzepu un Mariju. Viss, protams, notiek par un ap Jēzus dzimšanu, bet tā ir samērā temperamentīga saruna. Manas sajūtās tā atgādina filmu: ir brīži, kur stāsts ātri virzās uz priekšu, un ir tādi kā stopkadri, kur var mazliet vairāk iepazīt galvenā varoņa iekšējo pasauli. Koncepcijas nozīmē man, manuprāt, izdevās aptvert gan dienvidu kalnus, gan ziemeļu jūru." Bet vārdi būs latviešu valodā: "Šo tekstu atradu katoļu lūgšanu grāmatā - gan ar pilnīgi citu melodiju, daudz rāmāku un mierīgāku. Bet teksts jau bija iztulkots pirms gadiem simt, divsimt," stāsta komponiste, kura savu jaundarbu rakstījusi rudens krēslā: "Man bija nepieciešama tāda rudens krēsla, mazliet drūms noskaņojums, bet pozitīvā nozīmē - drūmums, kas tūlīt pārtaps gaismā." Sadarbība ar kori "Latvija" Renātei Stivriņai nav sveša: līdz šim tapuši divi apjomīgi darbi, no kuriem viens pavisam nesen izskanēja Garīgās mūzikas festivālā, bet pirms daudziem gadiem vēl bijis darbs Vasarsvētku sakarā. "Sadarbība ar Māri Sirmo un Valsts Akadēmisko kori man ir milzīgi svētki, jo tur varu eksperimentēt, kaut ko jaunu uzdrīkstēties. Un tā apziņa, ka Māris vienmēr man pateiks patiesību - ko var labāk, ko var citādāk. Tā ir gan sadarbība, gan paļāvība, ka skaņdarbs būs baudāms un klausāms visaugstākajā mākslinieciskajā kvalitātē," sāsta Renāte Stivriņa. Andris Kontauts glezno akvareli Vai Andrim Kontautam, sacerot "Gaismas evaņģēliju" ("Cauri ziemai kāds nāk"), rokas bijušas brīvas? "Tas ir liels iepriecinājums un pagodinājums, kad saņemu šādus piedāvājumus - un, lai arī kādas būtu rokas, vienmēr tās atbrīvošu, lai kaut ko paveiktu," uzsver Kontauts. "Pirmām kārtām, man tas ir iedvesmojoši, bet no diriģenta un kora puses es to uztveru kā uzticēšanos, avansu un atbildību. Kad sāku rakstīt šo ciklu, savu sajūtu atrisināju no viena darba - Andas Līces "Gaismas evaņģēlija". Izlasot šo darbiņu, man prātā radās skaniskais gleznojums, un tajā brīdī uzreiz sapratu visu darba kopainu - no tā atsperoties, arī viss sākās. Nākošais dzejolītis, ar ko sastapos, bija "Cauri ziemai kāds nāk", un tas tik ļoti sasaucās ar Adventi, ka tapa skaidra muzikālā vīzija un muzikālā glezna, kādā gribu zīmēt šo darbu," darba tapšanu atminas komponists. "Pārējais jau bija loģisks vai nejaušības skarts meklējums attiecībā pret izjūtām pēc izlasītā. Tāpēc nostādne, radot šo darbu, bija tāda, ka daudz būtiskāka ir mana izjūta, ks rodas, izlasot dzeju - nevis burtiski vārds, bet skaniskā zīmējuma gleznieciskā izjūta. Un pie tā arī nolēmu pieturēties. Tas man pašam bija tāds atklājums - ka nemēģināšu burtiski atainot vārdu, bet savu izjūtu - līdzīgi kā gleznotājs, kurš zīmē ainavu, tā arī es biju nolēmis, ka vārds mani neietekmēs - būtiskāka būs krāsa un sajūta. Faktiski tas ir tāds Adventes vainags ar visām četrām svecītēm - ar mieru, prieku, mīlestību un cerību." Kaut arī Andra ieskatā vārdam nav tik liela nozīme, tomēr Ziemassvētku laikā tieši dziesmas ir tās, kas skan visvairāk. ""Gaismas evaņģēlijā" ir tāda doma - vai gaisma var nākt tikai no augšas? Šis teikums mani ļoti uzrunāja... Domāju, ka tā gaisma, ko mēs sevī starojam, īstenībā jau arī ir tas Ziemassvētku laika galvenais aicinājums. Caur pašiem rast gaismu uz zemes. Un mūzika noteikti ir viens no līdzekļiem, kas visvairāk parāda mūsu starojumu un mūsu vēlmi pēc labā, mīļā, skaistā un gaišajā," atzīmē Andris KOntauts, kura "Gaismas evaņģēlijā" skan Kārļa Skalbes, Andas Līces un arī Martas Neretas teksti. Rihards Zaļupe atceras bērnības karuseli  Visai nopietnās ievirzes programmā Riharda Zaļupes "Ziemas karuselis" ienesīs prieku un dauzīšanos. Lai gan nosaukums "Karuselis" ir diezgan simbolisks šībrīža situācijā. "Karuselis pēc būtības ir tāds fenomens, kas katram no mum asociējas ar kaut ko savu. Bet tas ir arī ļoti pateicīgs, lai to izspēlētu dažādos raksturos, dažādās situācijās," prāto komponists. "Mēs paši varam pavērot savas sajūtas, kad pie mums sabrauc cirks no dažādām ārvalsīm: kādi tik karuseļi tur nav - sākot no lidmašīnu karuseļiem un beidzot ar klasiskajiem Vīnes stila Ziemassvētku karuseļiem. Kad Māris uzaicināja rakstīt šo dziesmu, pirmā asociācija bija par bērnību, kuru pavadīju laukos. Un laukos Ziemassvētki ar kūti, ar dzīvniekiem un visu mājsaimniecību apkārt ir pilnīgi savādāki nekā Rīgā vai pilsētas dzīvoklī! Man likās ļoti interesanti izspēlēt savas sajūtas, kas asociējas tieši ar tiem laikiem, kad mums nebija visa tā satura, ko tagad piedāvā televīzijas un pašiem bija jāuzbur Ziemassvētku aina. Tieši tādēļ arī mans "Ziemas karuselis" ir apvienojums nopietnībai un tajā pašā laikā arī priekam, kas mums asociējas ar Ziemassvētkiem Latvijā. Nezinu, kāpēc pie mums tos sauc par Ziemassvētkiem, bet angliski visur saka - Kristus svētki. Likās ļoti interesanti to visu ievīt mūzikā un apskatīties, kur tad var ar to tikt." Līdz ar to organiski arī nākuši latviešu tautasdziesmas vārdi. "Joprojām Ziemassvētkos skaitām pantiņus - smieklīgos un nesmieklīgos. Sāku tādus meklēt, un biju ļoti, ļoti priecīgs, ka izdevās sameklēt tādus, kas mani ļoti uzrunā. Tāds kārtējais milzīgs apliecinājums, ka mūsu folklora ir ļoti bagāta un jaudīga, jo zem katras no šīm dziesmām var atrast daudzas emocijas un pārdzīvojumus, ko var ļoti dažādi interpretēt. Tāpēc man patīk ik pa laikam strādāt ar folkloru. Šoreiz zināju, ka negribu rakstīt nopietnu mūziku, jo man pašam Ziemassvētki vienmēr asociējušies ar prieku. Ja gaismiņas arī tik spilgti nespīd, tomēr to ātrumu gribas uzņemt, lai ir īsts virpulis - tad nu mēģināju pēc iespējas spilgti un dažādi to visu apspēlēt." Arī pats Rihards piedalīsies sava jaundarba atskaņojumā, un kā nu Ziemassvētku dziesmas bez zvaniņiem! "Ar ļoti minimālām lietām, ko pieliek korim klāt, efekts ļoti labi strādā, un tādi zvaniņi ar kori Ziemassvētku laikā iedod īsto atmosfēru." Interesanti, ka Rihards Zaļupe ir vienīgais sitaminstrumentālists pārējo autoru kompānijā, turklāt beidzamajā laikā sācis arī dziedāt. "Jā, šī darba rakstīšanā pieeja ir no sitaminstrumentālista puses, bet visas sarežģītās partijas, ko esmu rakstījis korim, pats vienmēr esmu dziedājis - tas nav tā, ka uzrakstu, pielieku notīm tekstu un nodomāju - ai, cerams, ka izdziedās... Pēdējā laikā visas lietas - ne tikai vokālās, bet arī instrumentālās, pats improvizējot ar savu balsi meklēju. Runājot par sitaminstrumentālistam piemītošo ritma izjūtu - ļoti priecājos, ka man tā ir, kaut gan eju no tās arvien tālāk projām, bet tas viennozīmīgi nepazudīs. Bet šī skaņdarba kontekstā bija ļoti interesanti krāsas pameklēt. (..) Vienmēr esmu ierosinājis nesitaminstrumentālistiem rakstīt mūziku sitaminstrumentiem, jo tad sitaminstrumenti skan pilnīgi savādāk nekā tad, ja sitaminstrumentālists raksta dziedātājiem."

Ko nozīmē atbildīgi un godprātīgi veidot sociālo tīklu saturu un kādas ir jaunākās tendences influenceru pasaulē? Tēmturi, filtri un bērnu izmantošana satura veidošanā. Vaicājam #DigitālāsBrokastis viesiem influencerei, radio un TV personībai un aktrisei Ievai Florencei-Vīksnei un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņi fakultātes lektorei, pētniecei un doktorantei Marijai Vorkulei. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi LSM portālā.

Šodienas sarunu veltīsim jau ilgi un daudz aprunātai tēmai  - izdegšanai.  Pēc pandēmijas pasaule slīgst arvien dziļākā depresijā - arvien jauni un jauni stresi un izaicinājumi nāk mums pāri. Par izdegšanu mēs runājam daudz, taču, jāsaka, ka pārāk maz tiek darīts, lai mēs paši apzinātos savus izdegšanas iemeslus, lai mēs katrs individuāli un organizācijas iespringtu uz pārmaiņām un patiešām apzinātos reālos iemeslus - kāpēc vilni aiz viļņa mēs sagaidām, kamēr sabrūkam, nevis balansēti un apzināti strādājam ar sevi.Pavisam nesenā pētījumā Deloitte kurā 91% no aptautātajiem respondentiem atbildēja, ka izdeg paaugstināta stresa dēļ. Parunāsim par to, kas tad ir šis paaugstinātais stress. Lai arī pamatā izdegšanas jautājums tiek skatīts saspringta un stresaina darba kontekstā, un daudz par to tiek runāts organizācijās, šodien mēs noteikti paskatīsimies uz izdegšanu kā uz dzīves sastāvdaļu dažādās dzīves jomās. Mans viesis šodienas sarunā ir Zinātņu doktore psiholoģijā - Marija Ābeltiņa. Jautājumi, ko pārskatījām sarunas laikā:Kāpēc izdegam katrs savādāk un, kas to nosaka?Cik liela loma izdegšanas diagnosticēšanā ir darba devējam un kāda ir mūsu pašu atbildība?Cik ilgu laiku prasa atgūšanās pēc izdegšanas un kā dzīvot tālāk?Kāpēc paši sev uzstādam neveselīgus nosacījumus unvai no tā var izvairīties?   

Stāsta publicists Arnis Šablovskis Māte Marija (krievu: Мать Мария, franču: Mère Marie), dzimusi Jeļizaveta Piļenko, ir 1890. gadā Rīgā dzimusī krievu / franču dzejniece, publiciste, mūķene, Pretošanās kustības dalībniece un svētā. Jaunībā aizrāvās ar dzeju, Sanktpērburgā iesaistījās redzamāko krievu dzejnieku sabiedrībā. Viņas paziņu lokā bija Nikolajs Gumiļovs, Vjačeslavs Ivanovs, Anna Ahmatova, Osips Mandelštams. Pēc Oktobra revolūcijas devās emigrācijā. 1932. gadā iesvētījās par mūķeni. Emigrācijā darbojās kopā ar Nikolaju Berdjajevu un Sergeju Bulgakovu. Vācu okupētajā Parīzē iesaistījās Pretošanās kustībā, palīdzēja ebrejiem un karagūstekņiem, kuri bija izbēguši no gūsta un slēpās. 1943. gadā nacisti viņu arestēja un nosūtīja uz Rāvensbrikas nometni. 1945. gada 31. martā māte Marija gāja bojā gāzes kamerā, pēc vienas no versijām - labprātīgi dodoties tajā citas sievietes vietā. 1985. gadā muzejs "Jad Vašem" atzina Māti Mariju par "taisnīgo starp tautām", bet 2004. gadā Ekumeniskā Konstantinopoles patriarhāta sinode mūķeni Mariju kanonizēja.        

Stāsta muzikoloģe un komponiste Ilona Breģe Vai zini, ka vēl 19. gadsimta sākumā sievietes – mūziķes nevarēja veidot profesionālu skatuves karjeru sabiedrības aizspriedumu dēļ? Bet sieviešu līdztiesības jautājums 19. gadsimta gaitā kardināli mainījās. 19. gadsimta sākums bija laiks, kad jaunkundzes un kundzes drīkstēja būt aktrises un dziedātājas, bet citāda veida izpausmes mūzikā nebija akceptētas. Klasisks piemērs ir stāsts par brāli Feliksu un māsu Faniju Mendelszoniem – diviem izciliem talantiem, no kuriem tikai brālim bija iespēja pilnvērtīgi apliecināt sevi mūzikā un kļūt slavenam. Fanijas kompozīcijas ir saglabājušās un mūsdienās tās dažreiz atskaņo. Viena no pirmajām koncertējošām pianistēm uz Eiropas skatuves bija Marija Šimanovska, kura koncertēja Rīgā, Melngalvju namā 1822. un 1827. gadā. Poļi ārkārtīgi lepojas ar Mariju Šimanovsku, uzskatot viņu par pirmo profesionālo pianisti-sievieti. Kādus desmit gadus vēlāk Eiropa iepazina Klāru Šūmani. Šie divi ir izglītotu sieviešu veiksmes stāsti mūzikā. Bet es gribu celt dienas gaismā kurzemnieci, izcilu vijolnieci Mariannu fon Berneri, kurai nebija lemts iekarot Eiropas skatuves. Marianna fon Bernere dzimusi 1791. gadā bagātā Kurzemes muižnieka ģimenē. Tēvs Johans Fridrihs fon Berners bijis banķieris, kuram piederējusi Staļģenes muiža un nams Jelgavā, bet māte – Rīgas tirgotāja meita Marianne Klatzo labi pratusi vijoles spēli. Tēva nams bijusi vieta, kur laipni aicināti visi mākslinieki, kas braucot no Eiropas uz Rīgu un tālāk uz Pēterburgu ieradušies Mītavā. Jau 1802. gadā viesojās komponists un vijolnieks Ludvigs Špors, kurš savā dienasgrāmatā rakstīja: "Fon Berners, kurš mani īpaši mīlēja, uzaicināja mani atpakaļceļā no Pēterburgas pavadīt dažus mēnešus kopā ar viņu laukos ". 1805. gadā Berners uzņēma slaveno pianistu Džonu Fīldu, 1806. gadā – franču vijolnieku Pjēru Baijo, bet vijolnieks Pjērs Rodē laikā no 1804. līdz 1808.gadam viesojās pat vairākkārt. Kā stāsta laikabiedri, tad izcilajiem māksliniekiem patika justies viesmīlīgi uzņemtiem un aprūpētiem, vai tas būtu Mītavā, vai arī skaistajās, labiekārtotajās, ziedu piepildītajās ielejās Staļģenē un viņi atrada gandarījumu, trenējot Mariannas ģeniālo spēli līdz arvien lielākai pilnībai. Pusaudzes gados notika Mariannas fon Berneres pirmās uzstāšanās koncertos. Jau 1804. un 1805. gadā viņa spēlēja franču čellista Žaka Mišela de Lamarē koncertos, kad viņš, ceļodams uz Pēterburgu, apmeklēja Mītavu un sniedza stundas Mariannai fon Bernerei. 1807. gadā Mītavā koncertēja Pjērs Rode un programmā bija Rodolfa Kreicera dubultkoncerts, kur solo spēlēja Marianna fon Bernere un pats Rodē. Tomēr nākamajos gados publisku koncertu bija ļoti nedaudz - Mariannas fon Berneres retās publiskās uzstāšanās bija saistītas arī ar iespēju trūkumu, jo muzikālā dzīve Mītavā 19. gadsimta sākumā bija apsīkusi un mēģinājumi rīkot amatierkoncertus 1811. gadā palika īslaicīgi. Bet tēva mājas bija ideāla vide, kur Marianna tikās ar slaveniem mūziķiem un kur Mītavas augstākā sabiedrība jūsmoja par viņas vijoļspēli mājas salonā.  1817. gadā Veimārā izdotais žurnāls “Literatūrai, mākslai, luksusam un modei” (Journal für Literatur, Kunst, Luxus und Mode) publicēja plašu rakstu par Mariannu fon Berneri, kurā teikts, ka “būtu jāizgudro īpaša valoda, lai apzīmētu to klasisko pilnību, kas apliecinātu vijolnieces meistarību. / .. / viņa atzīst jebkuru skaidras domas izpausmi kā nepieciešamu nosacījumu. Viņa liek stīgām dziedāt, vibrēt, skanēt, šalkt, priecāties, kliegt; viņa ļauj skaņām tuvoties no tālienes, uzplaukt un atkal noklust, viņas lociņš elpo uz stīgām vai izrauj no tām plašas skaņas gradācijas ar neatvairāmu spēku. Īsāk sakot, viņa ar savu vijoli dara, ko grib. / .. / Šai izcilajai virtuozei vajadzētu piederēt visai mūzikas pasaulei, un ir jānožēlo, ka viņa, būdama bagāta zemes īpašnieka un baņķiera meita, visticamāk, nekad neatstās privāto sfēru”. Vēl kāds laikabiedrs Eduards fon Kolbe ir teicis par Mariannu fon Berneri tā: “Vijole ir viņas dvēsele.” Līdzīgs liktenis kā Mariannai fon Bernerei bija Vīnes pianistei Dorotejai Ertmanei, kurai Bēthovens veltīja La-mažora klaviersonāti op.101, bet kura publiski neuzstājās. Vai daudzām citām augstdzimušām, labi izglītotām sievietēm, kuras bija lieliskas mūziķes, bet kuru dzīve noritēja ģimenes lokā. Tas bija 19. gadsimta aizsākums.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Latvijā ierodas bēgļi ne tikai no Ukrainas. Kādi steidz pamest arī Krieviju un un nav zināms, kā notikumi šajā lielākā kaimiņvalstī un arī Baltkrievijā risināsies tālāk. Krustpunktā izvaicājam iekšlietu ministri Mariju Golubevu. Kopā ar raidījuma vadītāju jautājumus uzdod arī aģentūras LETA žurnālists Kristaps Ūgainis.   -- Atgādinām par iespēju klausīties "Krustpunktā" arī podkāstu aplikācijās. “Krustpunktā” komanda šais dienās strādā īpašā režīmā, un speciālizlaidumi mēdz būt gan vairākas reizes dienā, gan brīvdienās. Tāpēc ir svarīgi ne tikai nospiest pogu “sekot” šim podkāstam, bet arī turpat blakus šai pogai nospiest zvaniņu - tad telefonā atnāks paziņojums brīdī, kad būs iznākusi jauna epizode.

Kolnasātys „Gruomotplauktā” itūreiz Laura Melne pastuosteis par nūslāpumainuokū latgalīšu autoru Mariju Dzeislu. Koč ari tikū izguojs juos dzejūļu kruojums “Vysta smierts”, nav zynoms, kas sliepās aiz ituo pseidonima. „Varbyut tu zyni, kas ir Marija Dzeisla?” Itū vaicuojumu beidzamūs godu laikā asmu dzierdiejuse na reizi viņ. I vysod gūdeigi atbiļdeju, ka nazynu. Aizdūmys maņ, saprūtams, ir. Bet tikai iz aizdūmu pamata, bez pīruodejumu jau nivīnu apsyudzēt navar. I lelā mārā dzejūļu kruojums „Vysta smierts” pīruoda, ka mums ari tys nav juozyna. Tei eistyn ir „plyustūša identitate, kas puorsamej atkareibā nu viestejuma i pat spiej puorsavītuot laikā”, kai teik raksteits gruomotys publicitatis materialūs. Marijis Dzeislys vuordu pyrmūreiz īraudzeju 2016. goda beiguos, kod Latgalīšu kulturys ziņu portalam Lakuga.lv ar itaidu parokstu tyka īsyuteiti dzejūli. Ospruoteigi, satiriski, kas lyka pasavērt iz nūtikšonom latgalīšu kulturā tai kai drupeit nu molys. Tys ruodejuos interesanti i vītā, tok tūlaik naspieju īsadūmuot, ka Marija paliks par lelu vuordu i izkuops uorpus škārsteikla publikaceju. Vidieji reizi godā Dzeislai beja jauna publikaceja Lakugā, kur jei šaļtim dīzgon nakauneigi, tok ni bez īmesļa turpynuoja raksteit par latgaliskom aktualitatem. I tod daguoja tys, kū es sauktu par golvonū pagrīzīņa punktu, – 2020. goda suokumā Dzeisla pīsaregistrēja Facebook. Nui, tycu, ka īprīškejais teikums burtiski varbyut izaklausa smīkleigi, tok ar itū guojīni Marija Dzeisla ar vīnu suovīni nūsuove vasalu boru začu. Feisbukā Marijis dzejis tematika drupeit puorsameja. Jei nav atsasacejuse nu sova skota iz latgalīšu kulturys nūtikšonom, ari itī dzejūli īkļauti kruojumā. I skaitūt tūs naatrautai nu puorejūs, palīk skaidrys, ka vērtīs iz tūs tik latgaliskajā kontekstā ir daudz par aprūbežuotu. Lai ari nikur nav pagaisuse ironeja i šaļtim paskorbs humors, Dzeislys dzejūļūs niu vaira dominej cytys temys, ar kuruom identificētīs var sevkurs. Tī ir myusu vysu dzeive šudiņ, tī ir myusu vysu sarautuos voi nasarautuos saitis ar sovom saknem, senčim, aizguojušū. I maņ ruodīs, ka Marija daudz vaira roksta par mums, puorejim, nakai par sevi. Kai izdevieju sagataveitajūs materialūs raksteits – eksistencialisms ar latgalisku seju. Kas mes asam i kū mes itymā pasaulī dorom. Marija par itim div godim feisbukā ir sakruojuse gondreiž 350 draugu. Var jau saceit, ka skaitliski tys nimoz nav tik daudz, tok tūs vydā ir lels skaits kai latgaliskuos kulturys aktivistu, tai ar latvīšu literaturu saisteitu cylvāku. Nazynu, cik daudzus sovam virtualūs draugu lūkam ir pīvīnuojuse Marija, cik daudzi jū, tok itai jei ir palykuse zynoma plašuokam sabīdreibys lūkam. I Dzeislys teksti Facebook laika jūslā storp kaču video i ļaužu karim par aktualitatem pasaulī ir kai kompetu papeiru skaudzē pieški atrosta vēļ naizteita gorduokuo kompeta. Teirs monts. Marija kaidā nu puors sovu rakstiskūs interveju sacejuse, ka pseidonims jai dūd breiveibys izjiutu raksteit par tū, kū jei grib. Tycu, ka taišni tai ari ir. Tok vēļ naatkluota identitate jū padora daudz interesantuoku. Ka jei raksteitu ar eistū vuordu, tod, īspiejams, jai napīgrīztu viereibu. Cylvākus vylynoj nūslāpumi. I Marija Dzeisla ir nūslāpumaina personeiba, tok reizē ari sovu skaiteituoju uzrunoj personeigi i tīšā, i puornastā nūzeimē. Vēļ maņ ari ruodīs, ka Marijis Dzeislys eksisteņce sovā ziņā ir ari taida lela mārūga latgalīšu literaturys performance. Nav nūslāpums, ka latgaliski rokstūšī autori daudz stuostejuši par tū, ka latvīšu kulturys medejūs jūs nagryb publicēt. Tok Marija Dzeisla pārņ publicāta i žurnalā „Domuzīme”, i portalā „Punctum”. Kai jai tys izadevs? Nagolvoju iz piļneigu patīseibu, tok maņ ruodīs, ka tys ir tys pats publicitatis efekts. Mariju zyna nu feisbuka, Marija ir nūslāpumaina i interesanta. Saprūtams, nanūlīdzami – Marija ari roksta lobu literaturu. Tok, kai ruoda cytu autoru pīredze, ar tū viņ parosti napīteik. I ruodīs, ka Marijai Dzeislai ir saguojuse vīna nu lobuokūs publicitatis kampaņu latgalīšu literaturys jaunuokūs laiku viesturē. Saprūtams, ka autoram ir juojādz sevi pasnēgt i myusu dīnuos tam napīteik ar izsyuteitu presis relīzi medejim par jaunys gruomotys izdūšonu. Tok, voi Marijai byutu guojs tik saleidzynūši vīnkuoršai, ka jei tekstus publicātu ar sovu vuordu? Maņ ir aizdūmys, ka itū vaicuojumu ar sovu darbeibu rauga aizdūt ari Marija Dzeisla poša. Dzeisla ir īvāruojama ari ar tū, ka izguojuse nu īrostuo latgalīšu literaturys apbūrtuo lūka „poši roksta-poši izdūd-poši skaita”. Kruojuma „Vysta smierts” izdeviejs ir „Valodu māja”, kas atsarūn Reigā, izdavums ilustrāts ar vuocu fotografis Elenys Helfreihtys fotografejom. Nailgi piec izdūšonys vīnā nu Reigys leluokūs gruomatneicu skotlūgā beja izlykti vysmoz padsmit „Vysta smierts” eksemplari i lels plakats ar vīnu nu kruojuma dzejūļu. Marija ir izalauzuse ļaudīs. Voi jai sekuos ari cyti? Natradicionals ir ari dzejūļu kruojuma aba dzeislinīka, kai tū sauc izdevieji, formats. Kartona vuokūs salyktys septenis taidys kai būrtneicenis, kas nav ni īsītys, na saskovuotys. „Cik napraktisks i naārts formats!” īsadūmuoju, kod pyrmū reizi izjiemu gruomotu nu īpakuojuma. I iz reizis par itū glupū dūmu pasasmieju – pasauļs tok byutu cīši brīsmeigs, ka vysa literatura byutu praktiska i vysa dzeive ārta.      

Situācija uz Latvijas robežas, Valsts policijas darbs, aktualitātes glābšanas dienestā - Krustpunktā izvaicājam iekšlietu ministri Mariju Golubevu. Kopā ar raidījuma vadītāju jautājumus uzdod aģentūras LETA žurnālists Kristaps Ūgainis un TV3 žurnālists Gatis Suhoveckis.

Šodien fragments no Sofonija grāmatas mūs mudina priecāties un līksmoties. katehēzes viesis Tēvs Jānis mums atgādina, ka šis prieks izriet no fakta, ka Dievs ir ar mums. Tas dod stingru pārliecību arī grūtību brīžos nezaudēt cerību. Evanģēlja fragments mūs mudina raudzīties uz Mariju, kura saņēmusi prieka vēsti no eņģeļa steigšus dodas kalnos. Pāvests Francisks mūs mudina pievērst uzmanību Marijas steigai, kas neļauj viņai palikt ieslēgtai savos izaicinājumos, bet redzēt citus cilvēkus sev apkārt.

Šodien fragments no Sofonija grāmatas mūs mudina priecāties un līksmoties. katehēzes viesis Tēvs Jānis mums atgādina, ka šis prieks izriet no fakta, ka Dievs ir ar mums. Tas dod stingru pārliecību arī grūtību brīžos nezaudēt cerību. Evanģēlja fragments mūs mudina raudzīties uz Mariju, kura saņēmusi prieka vēsti no eņģeļa steigšus dodas kalnos. Pāvests Francisks mūs mudina pievērst uzmanību Marijas steigai, kas neļauj viņai palikt ieslēgtai savos izaicinājumos, bet redzēt citus cilvēkus sev apkārt.

En este episodio, entrevisto a Pablo Herrero Gallego, fisioterapeuta, Doctor en Fisioterapia por la Universidad de Zaragoza y profesor e investigador en la Unizar. Es Presidente de la Asociación para la Investigación en la Discapacidad Motriz (AIDIMO) y Editor de la Revista Fisioterapia Invasiva y Journal of Invasive Techniques in Physical Therapy. Entre los logros científicos destacan diferentes publicaciones en revistas de impacto internacional en el área de fisioterapia invasiva y dolor, destacando además ser el autor de la técnica y concepto DNHS®. Le entrevisto para hablar sobre su trayectoria con la punción seca, revisar sus fundamentos, aplicaciones específicas y otros aspectos relacionados Referencias recomendadas: (1) Brandín-de la Cruz N, Calvo S, Rodríguez-Blanco C, Herrero P, Bravo-Esteban E. Effects of dry needling on gait and muscle tone in Parkinson's disease: a randomized clinical trial. Acupunct Med. 2021 Sep 19:9645284211039232. doi: 10.1177/09645284211039232. Epub ahead of print. PMID: 34541889. (2) Ortín JA, Bravo-Esteban E, Ibáñez J, Herrero P, Gómez-Soriano J, Marcén-Román Y. Effects of Deep Dry Needling on Tremor Severity and Functionality in Stroke: A Case Report. Healthcare (Basel). 2020 Dec 23;9(1):5. doi: 10.3390/healthcare9010005. PMID: 33374576; PMCID: PMC7822438. (3) Cuenca Zaldívar JN, Calvo S, Bravo-Esteban E, Oliva Ruiz P, Santi-Cano MJ, Herrero P. Effectiveness of dry needling for upper extremity spasticity, quality of life and function in subacute phase stroke patients. Acupunct Med. 2021 Aug;39(4):299-308. doi: 10.1177/0964528420947426. Epub 2020 Aug 20. PMID: 32815384. (4) Villafañe JH, Lopez-Royo MP, Herrero P, Valdes K, Cantero-Téllez R, Pedersini P, Negrini S. Prevalence of Myofascial Trigger Points in Poststroke Patients With Painful Shoulders: A Cross-Sectional Study. PM R. 2019 Oct;11(10):1077-1082. doi: 10.1002/pmrj.12123. Epub 2019 Apr 16. PMID: 30734521. (5) Hadi S, Khadijeh O, Hadian M, Niloofar AY, Olyaei G, Hossein B, Calvo S, Herrero P. The effect of dry needling on spasticity, gait and muscle architecture in patients with chronic stroke: A case series study. Top Stroke Rehabil. 2018 Jul;25(5):326-332. doi: 10.1080/10749357.2018.1460946. Epub 2018 Apr 23. PMID: 29683410. (6) Pablo Herrero Gallego y Orlando Mayoral del Moral. “A Case Study Looking at the Effectiveness of Deep Dry Needling for the Management of Hypertonia”. Revista Journal of Muskuloskeletal Pain. San Antonio,Texas, EEUU. Vol 15. Issue 2. 2007. https://doi.org/10.1300/J094v15n02_09 (7) Calvo S, Quintero I, Herrero P. Effects of dry needling (DNHS technique) on the contractile properties of spastic muscles in a patient with stroke: a case report. Int J Rehabil Res. 2016 Jun 29. ISSN 0342-5282. JCR Q3. Impact factor: 1.259. Rehabilitation (position 38/65–IQ3). DOI: 10.1097/MRR.0000000000000185 (8) Calvo S, Navarro J, Herrero P, Del Moral R, De Diego C, Marijuán P. Electroencephalographic Changes After Application of Dry Needling [DNHS© Technique] in Two Patients With Chronic Stroke. MYOPAIN (Journal of Musculoskeletal Pain) 2017, 23:3-4. P.112-117 ISSN 2470-8593. SCR Q4. Impact Factor 0.103. doi: 10.1080/24708593.2017.1291550 (9) Motamedzadeh O, Ansari NN, Naghdi S, Azimi A, Mahmoudzadeh A, Calvo S, Herrero P. A Study on the Effects of Dry Needling in Multiple Sclerosis Patients with Spasticity: Protocol of a Randomized Waitlist-Controlled Trial. J Acupunct Meridian Stud 2021;14:82-88. (10) Jiménez-Sánchez C, Gómez-Soriano J, Bravo-Esteban E, Mayoral-Del Moral O, Herrero-Gállego P, Ortiz-Lucas M. The effect of dry needling of myofascial trigger points on muscle stiffness and motoneuron excitability in healthy subjects. Acupunct Med. 2021 Jul 20:9645284211027579. (11) Jiménez-Sánchez C, Gómez-Soriano J, Bravo-Esteban E, Mayoral-Del Moral O, Herrero-Gállego P, Serrano-Muñoz D, Ortiz-Lucas M. Effects of Dry Needling on Biomechanical Properties of the Myofascial Trigger Points Measured by Myotonometry: A Randomized Controlled Trial. J Manipulative Physiol Ther. 2021 Aug 7:S0161-4754(21)00076-2.

Esam pandēmijas viducī un, šobrīd vienīgie cilvēki, kuri atrodas forntes līnijā ir mediķi, tāpēc šajā epizodē runāsim par izdegšanu. Lai gan šķiet, ka par šo tēmu esmu runājusi daudz un lasīti ir kalni ar dažādiem pētījumiem un rakstiem, arī šobrīd es lasu grāmatu par izdegšanu, lai labāk saprastu to, kas ar mums notiek un nenotiek, kad esam nemitīgos palīdzēšanas apstākļos. Aptaujas visā pasaulē apliecina, ka medicīnas nozares darbinieki jau pirms covid pandēmijas bija uz riska robežas, jo lai gan optimistiski, bet tomēr noguruši un uz izdegšanas sliekšņa. Šodienas situācija liek domāt, ka aptauja nemaz nav nepieciešama, jo situācija runā pati par sevi - ārsti, māsas, medicīnas personāls ir frontes līnijā un, visticamāk, jau labu laiku atpakaļ, sadeguši, šobrīd vienkārši ārkārtas apstākļos neapstājoties strādā. Ārsts ir profesija, kurā cilvēki pašaizliedzīgi sniedz roku visiem, kuriem tā nepieciešama, lai izveseļotos, atgrieztos atpakaļ dzīvē. Šados brīžos noteikti mūsos ir emociju kārtu kārtām. Kas ar mums notiek šādās emocijās, cik ilgi mēs varam būt šajā tunelī, nad neredz gaismu, kā to izturēt, ko darīt, lai nesabruktu gan emocionāli, gan fiziski?Pie manis ciemos attālinātajā studijā Aija Vilde -  Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģe, LU Medicīnas fakultātes lektore, Marija Ābeltiņa, klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un Gundega Skruze-Janava, Ģimenes ārste, kuras darbalauks ir galvenokārt bērni un viņu vecāki, pasniedzēja Rīgas Stradiņa universitātē, mācot anatomiju medicīnas studentiem. Epizodē pieminētie/ieteicamie resursi: https://www.idready.lv/lv/informativie-materiali/citi-materialiliteratūra, kas mani uzrunā, saistībā ar idegšanas tēmu:Šobrīd lasu grāmatu: https://www.amazon.com/Burnout-Secret-Unlocking-Stress-Cycle/dp/198481706XPodkāsts ar grāmatas autorēm: https://brenebrown.com/podcast/brene-with-emily-and-amelia-nagoski-on-burnout-and-how-to-complete-the-stress-cycle/Skalbes krīzēs centrs - https://www.skalbes.lv/en/Izdegšanas sindroms - https://eveselibaspunkts.lv/en/Article/Read/izdegsanas-sindromsPodkāsts "Runāt ar Gintu" par izdegšanas tēmu - https://gintaruna.substack.com/p/bonuss-izdegana

Nepriklausomą elektros tiekėją jau pasirinko per du šimtus tūkstančių gyventojų, tačiau ką dabar jiems daryti, kai pratęstas terminas? Nukelti sutartį ar palaukti, kokias kainas siūlys visuomeninis tiekėjas? Bet kokiu atveju, pasak tiekėjų, anksčiausiai pasirinkę išlošė daugiausiai. Apie tai Mariaus Jokūbaičio reportažas.Lietuvos ir Baltarusijos pasienyje kasdien apgręžiant dešimtis nelegaliai sieną bandančių kirsti migrantų, kitos Europos Sąjungos šalys taip pat susiduria su išaugusiais pabėgėlių srautais. Pastaraisiais mėnesiais tūkstančiai neteisėtai į Lenkiją patekusių migrantų kerta Vokietijos sieną. Siekdama geriau apsaugoti valstybės ribas, Lenkija planuoja statyti fizinę, penkių metrų aukščio sieną, tuo metu Vokietijoje padėtis išlieka stabili. Išsamiau pasakoja Rūta Nikitinaitė.Lietuvos Respublikos Prezidento Gitano Nausėdos kvietimu spalio 19–20 dienomis Lietuvoje su oficialiu vizitu lankysis Lenkijos Prezidentas Andrzejus Duda. Vizitas skirtas abiejų Tautų Respublikos Gegužės 3-iosios Konstitucijos ir Tarpusavio įžado akto 230-osioms metinėms paminėti. Vizito metu įvyks pirmasis 2020 m. įkurtos Prezidentų tarybos susitikimas. Jame planuojama aptarti regiono saugumo ir gynybos, transatlantinių ryšių stiprinimo, nelegalios migracijos, Rytų partnerystės, bendradarbiavimo ekonomikos, švietimo ir kultūros srityse klausimus. Po Prezidentų tarybos susitikimo abiejų šalių vadovai kalbės iškilmingame Seimo posėdyje. Apie tai išsamiau – mūsų bendradarbis Lenkijoje Laurynas Vaičiūnas ir Vilniaus universiteto tarptautinių santykių ir politikos mokslų instituto politologas, mokslų daktaras Marijušas Antonovičius.Pristatomas pirmasis tyrimas apie tos pačios lyties šeimų padėtį Lietuvoje. Kokybiniame tyrime apžvelgiama, su kokiomis problemomis kasdienybėje susiduria tokios šeimos bei kokių sprendimų laukia iš politikų, teisiškai sureguliuojant jų šeimos gyvenimą. Išsamiau Lietuvos žmogaus teisių centro direktorė Jūratė Juškaitė.Užsienio įvykių apžvalga. Adomas Šimkus.Nacionalinio kraujo centro komanda, baigusi vasaros vakcinacijos turą per Lietuvą palapinėse, pradeda skiepyti įmonių darbuotojus ir kviečia to dar nepadariusius nedelsiant pasinaudoti šia galimybe bei gauti norimo gamintojo vakciną. Nacionalinio kraujo centro vadovas Daumantas Gutauskas ir Lietuvos nacionalinės vežėjų automobiliais asociacijos LINAVA generalinis sekretorius Zenonas Buivydas.„Euromonitor" sako, kad pernai išaugo gyventojų išlaidos maistui. Ir sako, kad ir šiemet jos irgi augs. Tai ar daugiau valgom, ar maistas išbrango ir todėl ta išlaidų krepšelio dalis padidėjo? Apie tai išsamiau „Euromonitor International“ Ekonomikos ir vartotojų analizės padalinio vadovė Indrė Čėsnienė ir „INVL Asset Management“ vyriausioji ekonomistė Indrė Genytė-Pikčienė.Nelegalios migracijos aktualijos. Vidaus reikalų viceministras Kęstutis Lančinskas.Sporto pranešimai. Marius Andrijauskas.Šiandien etnomuzikologė, televizijos, radijo laidų ir renginių vedėja, visuomenės veikėja Zita Kelmickaitė švenčia garbingą sukaktį. Už ką Zitą myli radijo klausytojai, televizijos žiūrovai, kodėl renginių organizatoriai sako, jog jeigu renginį ves Zita Kelmickaitė,- jo sėkmė garantuota. Pokalbis su Zita Kelmickaite.Savaitės komentaras. Autorius - apžvalgininkas Virginijus Savukynas.Ved. Rūta Kupetytė

Ruodīs, kas tī lels, ka septeņgadeigs bārns runoj latgaliski. Tikai ir vīns bet, mozais Edvars dzeivoj Kiprā, i tikai vosorā nūbrauc iz Latgolu pi babys. Itys byus Laurys Sondoris sagatavetais stuosts par kaidu saimi. Par tū, kai saglobuot sovu latgaliskumu i kasdīnā rast īspieju īsaderēt vītā, kur esi dzims. Iveta Broka-Kazāka dzeivoj Preiļu nūvoda Seiļukolnā, bet juos dāls Ingars Broks jau vairuokus godus kūpā ar sīvu, kiprīti  Mariju dzeivoj Kiprā. Saimē aug diveji bārni – Edvards i Amēlija. Ingars pīzeist, ka jam ir cīš svareigai, kab juo bārni Kiprā runuotu latgaliski. “Kur jī cytur īsavuiceis latgalīšu volūdu, juosuok jau nu mozu dīnu. Kas jim cyts īvuiceis latgalīšu volūdu? Abrauks iz laukim, kai jī ar babu voi dzedu parunuos? Tys ir lykums numur vīns. Kaidā volūdā tu pats runoj, taidā i bārnim juorunoj. Cikom asu apsamets iz dzeivi tī, bet ir plani koč kod atsagrīzt Latgolā.” Ari Ingara mama, seiļukaļnīte Iveta Broka-Kazāka cer, ka Ingars ar saimi atsagrīzs Latgolā. “Mamai juopījam i juorespektej vysi bārna lāmumi, ka jis ir izavieliejs i atrads sev taidu vītu, kur apsamest ar vysu saimi tī, kur jam pateik i labi īt, lai dzeivoj, bet maņ vystik ir klusa cereiba, ka jī atsagrīzs Latgolā… Es asu lapna, ka Ingars ari svešumā runoj ar bārnim latgaliski. Volūda jau īlykta šyupelī paaudžu pāaudzēs i es ceru, ka mozbārnu bārni ari runuos latgaliski.”  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, Cēsīs 106.0, kā arī ar satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Iekšlietu ministrijai jau mēnesi ir jauna politiskā vadība. Krustpunktā izvaicājam iekšlietu ministri Mariju Golubevu. Kopā ar raidījuma vadītāju jautājumus ministrei uzdod "Delfi plus" žurnāliste Vita Dreijere un TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Andrejs Vasks.  

Iekšlietu ministrijai jau mēnesi ir jauna politiskā vadība. Krustpunktā izvaicājam iekšlietu ministri Mariju Golubevu. Kopā ar raidījuma vadītāju jautājumus ministrei uzdod "Delfi plus" žurnāliste Vita Dreijere un TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Andrejs Vasks.  

Austrai į kovą su italais žengė pasiruošę ir vieniems čempionato favoritų metė rimtą iššūkį – tiesa, per pratęsimą rungtynių baigtį nulėmė nuo suolelio pakilę Federico Chiesa su Matteo Pessina. Kitame mače Danijos rinktinė nupūtė valus, o šiandien laukia elitinė Belgijos ir Portugalijos žvaigždžių akistata. Komanda – 15min žurnalistai Mantas Krasnickas ir Gintaras Radauskas bei politologas Marijušas Antonovičius. 00:00 Įžanga, orakulo taiklus šūvis 03:08 Italijos pergalė, pagarba Austrijai 09:38 Daniškas vakarėlis, G.Bale'o pyktis 20:04 FIFA reitingo lyderiai prieš Europos čempionus 31:19 Ar gali čekai nustebinti Nyderlandus? 38:18 Prizo vertas klausimas ir mūsų spėjimai Vakar nebuvo teisingų spėjimų, kurią minutę bus įmuštas pirmasis įvartis Italijos ir Austrijos rungtynėse, tad bandome dar kartą. Spėkite, kiek geltonų kortelių bus parodyta belgų ir portugalų mače. Raudona kortelė šiuo atveju reiškia dvi geltonas korteles. Sėkmės!

M#mar culo?.. Nos crearíamos OnlyFans? Mariju en Holanda?.. Eso y mucho más en nuestro primer episodio, esperamos que les guste o al menos les entretenga.

**Gavēņa 37. diena** *Tad viens no divpadsmit, saukts Jūda Iskariots, nogāja pie augstajiem priesteriem un sacīja: "Ko jūs man dosit, es jums Viņu nodošu?" Un viņi iedeva tam trīsdesmit sudraba gabalus. Un no tā laika tas meklēja izdevīgu brīdi, lai Viņu nodotu. Bet pirmajā Neraudzētās maizes dienā mācekļi nāca pie Jēzus un sacīja Viņam: "Kur Tu gribi, lai mēs Tev sataisām ēst Pashā jēru?" Bet Viņš sacīja: "Noeita pilsētā pie kāda un sakait tam: Mācītājs saka: Mans laiks ir tuvu klāt, pie tevis Es turēšu Pashā ar Saviem mācekļiem." Un mācekļi darīja tā, kā Jēzus bija tiem pavēlējis, un viņi sataisīja Pashā jēru. Un, kad vakars metās, Viņš apsēdās ar divpadsmit mācekļiem, un, tiem ēdot, Viņš sacīja: "Patiesi Es jums saku: viens no jums Mani nodos." Un tie ļoti noskuma un sāka cits pēc cita Viņam sacīt: "Taču ne es, Kungs?" Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Kas ar Mani mērc savu roku bļodā, tas Mani nodos. Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par Viņu rakstīts, bet vai tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam būtu labāk, ka nemaz nebūtu dzimis." Bet Jūda, kas Viņu nodeva, atbildēja un sacīja: "Taču ne es, rabi?" Viņš saka uz to: "Tu to teici." /Mt 26:14-25/* Mīlestības loģika vienmēr ir brīvības loģika, un Jāzeps spēja mīlēt ārkārtīgi brīvi. Viņš nekad nav sevi nostādījis centrā. Viņš spēja noņemt sevi no centra un Mariju un Jēzu ievietot savas dzīves centrā. Šodien dzirdam ar Jūdasa nodevību. Jēzus tiek pārdots par 30 sudraba gabaliem. Kad Jēzus pravieto, ka viens no viņiem nodos Jēzu, mācekļi sāk vaicāt, vai es tas esmu? Tas nozīmē, ka māceļi nav pārliecināti par sevi, izņemot Pēteri, kurš ir pašpārliecināts, tomēr arī nodod Jēzu. Svētie Raksti saka, ka visa ļaunuma sakne ir mantkārība. Jūdass Jāņa evanģēlijā tiek saukts par agli. Viņš bija padevies mantkārībai. Varam arī secināt, ka Judass sagaida, ka Jēzus kļūs par karali. Jēzus padevība Judasu ieļauno un liek vilties. Jūdasa piemērs mudina mūs izmeklēt savu sirdsapziņu un sargāt to no mantkārības un karjerisma, varaskāres. Meklēsim Dieva prātu, mācīsimies no Jēzus un skatīsimies reālistiski uz sevi, sargāsimies no kompromisa ar ļaunumu. ***Jautājumi pārdomām:*** * Kad es pēdējo reizi veicu sirdsaoziņas izmeklēšanu un biju pie grēksūdzes? Kas man palīdz realistiski raudzīties uz sevi? Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis **arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs**.

Juan Ramón Marijuán nos presenta los Servicios Generales de Apoyo a la Investigación Experimental (SEGAINVEX), y cómo los grupos de investigación de la UAM pueden hacer uso de estos servicios para mejorar y avanzar en sus proyectos de investigación.

**Svētā Jāzepa svētki** *Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahāma dēla, cilts grāmata. Ābrahāms dzemdināja Īzāku, Īzāks dzemdināja Jēkabu, Jēkabs dzemdināja Jūdu un viņa brāļus. Un Jūda dzemdināja no Tamāras Ferecu un Caru, Ferecs dzemdināja Hecronu, un Hecrons dzemdināja Arāmu, un Arāms dzemdināja Aminadabu, Aminadabs dzemdināja Nahšonu, un Nahšons dzemdināja Salmonu, Salmons dzemdināja no Rahabas Boāsu, Boāss dzemdināja no Rutes Obedu, un Obeds dzemdināja Isaju Isajs dzemdināja ķēniņu Dāvidu, un ķēniņš Dāvids dzemdināja no Ūrijas sievas Salamanu, Salamans dzemdināja Rehabeāmu, Rehabeāms dzemdināja Abiju, un Abija dzemdināja Asu, Asa dzemdināja Jehošafatu (Jošafatu), Jehošafats (Jošafats) dzemdināja Jorāmu, un Jorāms dzemdināja Usiju, Usija dzemdināja Jotāmu, Jotāms dzemdināja Ahasu, Ahass dzemdināja Hiskiju, Hiskija dzemdināja Manasi, Manase dzemdināja Amonu, un Amons dzemdināja Josiju, Josija dzemdināja Jehonju un viņa brāļus, Bābeles trimdai sākoties. Pēc aizvešanas uz Bābeli Jehonja dzemdināja Šealtiēlu, Šealtiēls dzemdināja Zerubābelu, Zerubābels dzemdināja Abihudu, Abihuds dzemdināja Eljakimu, un Eljakims dzemdināja Azuru, Azurs dzemdināja Cadoku, Cadoks dzemdināja Jakīnu, un Jakīns dzemdināja Ēlihudu, Ēlihuds dzemdināja Ēleāzaru, Ēleāzars dzemdināja Matanu, un Matans dzemdināja Jēkabu, Jēkabs dzemdināja Jāzepu, Marijas vīru, no kuras ir piedzimis Jēzus, kas tiek saukts Kristus. Bet Jēzus Kristus piedzimšana notika tā: kad Viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, notika, pirms tie nāca kopā, ka viņa kļuva grūta no Svētā Gara. Bet Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisns un negribēdams viņai darīt kaunu, taisījās viņu slepeni atstāt. Bet, viņam tā savā prātā domājot, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās sapnī un sacīja: ""Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt JĒZUS, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem. Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā Tā Kunga eņģelis tam bija pavēlējis, viņš ņēma savu sievu pie sevis. /Mt 1:16,18-21,24/* Visvarenā Dieva Dēls nāk pasaulē, pieņemot liela vājuma stāvokli. Viņš kļūst par to, kuram ir nepieciešams Jāzeps, lai tiktu aizsargāts, aprūpēts un audzināts. Svētā Jāzepa svētkos varam apcerēt šo izcilo personu, par kuru Svētajos Rakstos neko daudz nevaram uzzināt. Neskatoties uz to, Baznīca vienmēr ir uzsvērusi Jāzepa īpašo lomu sv. Ģimenes dzīvē. Raugoties uz Sv. Jāzepu varam secināt, ka Dievs aicina tādus cilvēkus, kuri ar ikdienas rūpēm īsteno Dieva ieceri. Ja palūkojamies uz Jāzepu ikdienu, redzam, ka viņa pienākumi bija vienkārši un ikdienišķi. Tas mums liek ieraudzīt, ka arī mūsu vidū ir tādi nemanāmi cilvēki, kuri ar savu pacietīgu darbu un atbalstu palīdz augt Kristus mistiskajai Miesai. Šo cilvēku izcilība slēpjas viņu vienkāršībā. Viņi ir Baznīcas balsts. PAteiksimies Dievam par šiem cilvēkiem un lūgsim no sv. Jāzepa prasmi un izturību godināt Dievu pildot vienkāršos ikdienass darbus. ***Jautājumi pārdomām:*** * Kas man ir bijuši tie nemanāmie cilvēki, kuriem ir nozīmīga loma manā dzīvē? Kādi ir mani šī brīža pienakumi, ar kuriem varu godināt Dievu? Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis **pr. Juris Jalinskis**.

**Gavēņa 26. diena** *Ja Es viens pats liecinu par Sevi, tad Mana liecība nav pareiza. Ir cits, kas liecina par Mani, un Es zinu, ka liecība, kuru Viņš dod par Mani, ir pareiza. Jūs esat izsūtījuši pie Jāņa, un viņš patiesībai ir devis liecību. Tomēr Es nepieņemu liecību no cilvēka, bet to pieminu, lai jūs tiktu izglābti. Viņš bija svece, kas īsu brīdi deg un spīd, bet jūs gribējāt līksmoties viņa gaismā. Bet Man ir lielāka liecība nekā Jāņa: tie darbi, ko Tēvs Man ir devis, lai Es tos pabeidzu, šie paši darbi, ko Es daru, liecina par Mani, ka Tēvs Mani ir sūtījis. Un Tēvs, kas Mani ir sūtījis, pats ir liecību devis par Mani. Bet jūs Viņa balsi nekad neesat dzirdējuši, nedz Viņa seju redzējuši, un Viņa vārds nemīt jūsos, tāpēc ka jūs neticat Tam, ko Viņš sūtījis. Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani! Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību. No cilvēkiem Es godu nepieņemu. Bet Es jūs pazīstu, ka Dieva mīlestība nav jūsos. Es esmu nācis Sava Tēva Vārdā, un jūs Mani nepieņemat. Ja cits nāks savā paša vārdā, to jūs pieņemsit. Kā jūs varat kļūt ticīgi, cits no cita godu pieņemdami, bet nemeklēdami godu, kas nāk no vienīgā Dieva? Nedomājiet, ka Es jūs apsūdzēšu pie Tēva. Jums ir savs apsūdzētājs, Mozus, uz ko jūs esat likuši savu cerību. Jo, ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man, jo par Mani viņš ir rakstījis. Bet, ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsit Maniem vārdiem?" /Jņ 5:31-47/* Mums vienmēr jājautā sev, vai mēs ar visiem spēkiem sargājam Jēzu un Mariju, kuri ir noslēpumaini uzticēti mūsu atbildībai, rūpēm, aizsardzībai. Jāņa evaņģēlija piektās nodaļas noslēgums ir nozīmīgs teksts, kas cilvēkam palīdz labāk saprast sevi, apkārtējos un pasauli, kurā dzīvojam. Kristīgā vidē analizējam sevi 3 līmeņos: domās, vārdos un darbos. Bieži vien visi šie trīs līmeņi var būt ļoti pretrunīgi. Reizēm domājam vienu, sakam citu, bet rīkojamies vēl citādāk. Savās domās jūtamies visērtāk. Grūtāk ir ar vārdiem un darbiem, jo tas prasa pārdomas, ko sakām un ko darām. Mēs rīkojamies saskaņā ar savu dziļāko būtību un pārliecību. Ne velti Jēzus saka, ka tas, ko cilvēki domā, ir svarīgākais. Darbi ir tie, kas liecina par Jēzu. Jēzus darbi liecina, ka Viņš ir nācis piepildīt Dieva mīlestību. Lai mums izdodas darbos paust to, ka sekojam Dievam savā sirdī. ***Jautājumi pārdomām:*** * Kāda ir mana pārliecība? Kā mani darbi liecina par manu pārliecību un identitāti? Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis **mācītājs Kaspars Simanovičs**.

Kedās Raidījuma vadītājs: Sintija Beitāne, kristīgi jaunieši Kas veicina izdegšanu? Kas liecina par to, ka esmu ceļā uz izdegšanu? Un kas ir kvalitatīva atpūta? Pavasara saule tā vien aicina doties ārā, un šķiet, ka ikdienai atkal būtu jābūt prieka un enerģijas pilnai. Tomēr realitāte mēdz būt pavisam citāda. Savā pieredzē dalās trīs jaunieši, kuru stāstos noteikti daudzi no mums saklausīs arī sev ko pazīstamu un, iespējams, pat piedzīvotu. Vai jauniešu izpratne par izdegšanu atbilst tās definīcijai? Un vai ieteikumi, kurus min jaunieši, tiešām darbojas? Lai gūtu skaidrību šajā nopietnajā un tik aktuālajā tēmā, esam uz sarunu aicinājuši psiholoģi Mariju Ābeltiņu, kura sniedz ieskatu dažādajās izdegšanas pazīmēs un lauž arī stereotipu par to, ka izdeg tikai tie, kuri visu laiku ir aktīvā darbībā. Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Sintija, Brigita, Katrīna, Krista, Anastasija un Dāvids.

Priestera katehēze Raidījuma vadītājs: Pr. Pēteris Skudra Tā ir tava iespēja ēterā satikties ar priesteri un pārrunāt jautājumus, kas skar ticību Dievam un Baznīcai. Cenšamies izprast Dievišķos noslēpumus mūsdienu kontekstā. Ļoti svarīga ir arī Tava iesaistīšanās! Pēdējā katehēžu cikla raidījumā par evaņģelizaciju ieklausāmies pāvesta aicinājumā raudzīties uz Mariju kā uz evaņģelizācijas paraugu. Marija ir Baznīcas un mūsu māte. Viņa kalpo ne tikai kā paraugs, bet arī kā palīgs mūsu misijas veikšanā.

Pārņemt pasauli, samazināt iedzīvotāju skaitu, sagraut laulību, pārģērbties par gatera strādniekiem un plānot, kā labāk nogalināt savus oponentus. Jā, tāda būs jaunā pasaules kārtība, kad Latvijā pieņems likumus, kas aizsargā visas ģimenes. Pie Džemmas ciemos politiķe un cilvēktiesību aktīviste Marija Golubeva.    Video: https://youtu.be/7r6gmx-C2Xc   Ļoti patika podkāsts? Pastāsti par to saviem draugiem un kļūsti par patronu!   Piesakies jaunumiem, seko mums Facebook:  spied like un šēro; apskati Supersieviešu lapu.  Klausies mūs Patreon, iTunes, PodBean, Spotify, YouTube , Delfi un citās podkāstu klausīšanās vietnēs.    Mēs atbalstām centru MARTA un aicinām to darīt arī Tevi.   Izmantotā mūzika: A. A. Aalto, Corps Of Discovery Chad Crouch, Wilsons Snipe Doctor Turtle, You Um I'll Ah Komiku, Disco Cat RoccoW, Musicisexpressionofartthroughthemediumofsound RoccoW, Nontinde Vendor Theme 17, Action Fight   Video un skaņa: Marta Herca

Moldovas kurss pēc vēlēšanām. Baltkrievijā atkal apspiež protestus. Polija un Ungārija bloķē Eiropas Savienības (ES) budžetu. Notikumus pasaule komentē Vidzemes Augstskolas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar kompānijas "CPM Consulting International" labas pārvaldības ekspertu Vladimiru Aračelovu un Mariju no Minskas. Režīma agresija Baltkrievijā Pēdējās nedēļās Lukašenko režīma vēršanās pret opozīcijas protestiem iezīmējusies ar agresijas eskalāciju un nepārprotamu iebiedēšanas taktiku. Varas kalpi cenšas nepieļaut ļaužu pulcēšanos demonstrācijās, lietojot jau ierastos līdzekļus – gumijas lodes, asaru gāzi, apdullinošās granātas un stekus. Izklīdinot cilvēkus, daudzi tiek aizturēti, daudzi no aizturētajiem – piekauti. Varas brutalitātes pieaugumu daži novērotāji saista ar jaunā Baltkrievijas iekšlietu ministra Ivana Kubrakova stāšanos amatā. Pagājušās svētdienas, 15. novembra protestu laikā valstī aizturēti apmēram 1200 cilvēki. Tiek lēsts, ka pavisam Baltkrievijas cietumos tiek turēti līdz pat 25 000 opozicionāru un protestu dalībnieku. Pagājušajā nedēļā nonākšana varas iestāžu rokās izrādījās liktenīga skolotājam Romanam Bondarenko. Viņš dzīvoja Minskā, līdzās t.s. „Pārmaiņu laukumam” – pagalmam, kurā iedzīvotāji regulāri atjauno protestu simboliku, kuru varas pārstāvji, savukārt, pastāvīgi cenšas likvidēt. 11. novembra vakarā Bondarenko devās aprunāties ar maskotajiem ļaudīm, kuri kārtējo reizi novāca baltās un sarkanās lentas un aizkrāsoja grafiti „Pārmaiņu laukumā”. Viņš tika aizturēts, dažas stundas vēlāk ar smagām traumām nogādāts slimnīcā, kur 12. novembra vakarā mira. Līdz ar viņa nāvi Lukašenko režīma upuru skaits kopš augusta ilgstošo protestu gaitā sasniedzis astoņus cilvēkus. Bondarenko piemiņa un prasības sodīt viņa slepkavas kļuvušas par pēdējo dienu protestu vadmotīvu. Nākamajā dienā Baltkrievijas opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska nāca klajā ar paziņojumu par t.s. „Tautas tribunālu” – opozīcijas organizētu pierādījumu apkopošanu par režīma pastrādātajiem noziegumiem un plānotu tautas nobalsošanu par apsūdzībām tos veikušajiem. 20. decembrī izsludināta protesta akcija ar „tautas apsūdzības” motīvu. Eiropas budžets ķīlniekos 17. novembra vakarā izpaudās informācija, ka savienības valstu pārstāvjiem nav izdevies panākt vienprātību par Eiropas Savienības daudzgadu budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam un, līdz ar to, arī apm. 750 miljardus lielajai atbalsta programmai pandēmijas rezultātā cietušo dalībvalstu ekonomikai. Budžeta pieņemšanu, kurai nepieciešams dalībvalstu vienbalsīgs lēmums, bloķējušas Polija un Ungārija. Abas šīs dalībvalstis jau ilgāku laiku ir konfrontācijas situācijā ar savienības institūcijām par fundamentālu demokrātijas principu ievērošanas jautājumiem, un viens no jaunievedumiem plānotajā daudzgadu budžeta īstenošanā ir līdzekļu piešķiršanas saistīšana ar likuma varas stāvokli dalībvalstīs. Kā zināms, gan Ungārijai, gan Polijai tiek pārmesta tiesu varas pakļaušana politiskās konjunktūras kontrolei, un ir liela iespēja, ka tieši šīm valstīm var tikt noteikti attiecīgie līdzekļu saņemšanas ierobežojumi. Ungārijas līderis Viktors Orbans sev ierastajā retorikas manierē raksturojis minēto likuma varas klauzulu kā Briseles diktātu pret dalībvalstīm, kas padarot Eiropas Savienību līdzīgu Padomju Savienībai, un piesaucis „ļaunās Briseles” vēlmi piespiest dalībvalstis uzņemt ārpuseiropas migrantu masas. Viņam piebalsojis Polijas tieslietu ministrs Zbigņevs Zjobro, sakot, ka likuma varas aizsegā tiekot laupīta dalībvalstu suverenitāte. Tikām vairāku dalībvalstu līderi, t.sk. Austrijas kanclers Sebastians Kurcs un Rumānijas premjerministrs Ludoviks Orbans, norādījuši, ka likuma varas noteikuma saglabāšana ir absolūti nepieciešama, ciktāl tā garantē arī bezprecedenta līdzekļu piešķīrumu adekvātu izlietojumu. Jaunā proeiropeiskā Moldovas prezidente Svētdien notikušajā Moldovas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, iegūstot gandrīz 58% vēlētāju balsu, uzvarējusi liberālās partijas „Rīcība un solidaritāte” pārstāve Maija Sandu. Līdz ar to amatu zaudējis viņas konkurents, Moldovas Republikas sociālistu partijas pārstāvis un līdzšinējais prezidents Igors Dodons. Par Sandu pamatā balsojis elektorāts galvaspilsētā Kišiņevā un Moldovas centrālajā daļā, kamēr par Dodonu – valsts attālāko ziemeļu, dienvidu un austrumu rajonu iedzīvotāji. „Rīcība un solidaritāte” tiek uzskatīta par Moldovas nozīmīgāko proeiropeisko spēku, kamēr Sociālistu partija – par prokrievisku. Pagājušā gada jūnijā pēc Moldovas parlamenta vēlēšanām bloks, kuru veidoja „Rīcība un solidaritāte” un labēji centriskā „Cieņas un taisnīguma platforma”, vienojās ar Dodona pārstāvētajiem sociālistiem, lai atstumtu no varas „trešo spēku” – Moldovas Demokrātisko partiju, kas tika uzlūkota par oligarha Vladimira Plahotņuka kontrolētu koruptīvu grupējumu. Līdz tam valdošā Demokrātiskā partija mēģināja pret prezidentu un parlamentu izmantot konstitucionālo tiesu un izpildvaras mehānismus, taču bija spiesta piekāpties. Tika izveidota valdība ar Maiju Sandu priekšgalā, kura gan noturējās tikai līdz novembrim, kad piedzīvoja neuzticības balsojumu parlamentā, un to nomainīja bezpartejiskā Jona Kiku kabinets. Sandu uzvara prezidenta vēlēšanās tiek uzlūkota kā proeiropeisko spēku panākums, lai gan tiek atzīmēts, ka gan iekšpolitiskā, gan ārpolitiskā situācija liek jaunajai prezidentei īstenot balansējošu politiku. Par to liek domāt arī jaunievēlētās prezidentes uzstāšanās pēc rezultātu paziņošanas, kurā viņa akcentējusi visu Moldovas pilsoņu interešu ievērošanu un valsts interesēm atbilstošu, līdzsvarotu ārpolitiku, pie tam daļu uzrunas sakot krievu valodā.

#91 Tik liels prieks ir satikt tos, kas atkal priecigi un, kas gatavi gaismu ari citiem paspidinat, ka bus kadu dienu ari labi. Un nekas, ka sobrid neko nenovertee un, ka tumshajaa laikaa naak tumshakas domas. Paldies, Marija par tik atklaatu un draudzigu sarunu, Tu iedvesmo :)ommmsome@gmail.com 

En este episodio hablamos de cómo la mente te hace creer que avanzas cuando en realidad estás estancado, cómo cambiar es inevitable ya sea por reflexión o drama y de pasar a la acción ayudándote y ayudando a otros...que al fin y al cabo es lo mismo Charla TEDx de Roberto: https://www.youtube.com/watch?v=3kpGN1d7pCQ Web: https://sumaimportancia.com/

Teme: Njemačka u talasu ljetne vreline +++ Početak školske godine u NRW? +++ Kako je biti gej u Hrvatskoj? +++ Priče iz susedstva – upoznajemo Mariju de Gast iz Bremena +++ Radio Forum možete od ponedjeljka do petka slušati od 18:00-18:30 uživo putem livestream-a na internetu ili od 20:30-21:00 na radiju. Kompletnu emisiju s muzikom možete čuti i kao "audio on demand" kad to poželite ili kao podcast bez muzike, a od sada i preko naše nove Cosmo aplikacije.

Lasījums no Apustuļu darbu grāmatas 1.nodaļas Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsiet Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam." To sacījis, Viņš, tiem redzot, tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm. Kad tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs. Tie sacīja: "Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam." Tad viņi atgriezās atpakaļ uz Jeruzālemi no kalna, ko sauc Eļļas kalns, kas ir tuvu pie Jeruzālemes, vienu sabata gājumu. Un, tur nonākuši, viņi uzkāpa augšistabā, kur mēdza uzturēties Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Filips un Toms, Bartolomejs un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Zēlots Sīmanis un Jūda, Jēkaba dēls. Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievām un Mariju, Jēzus māti, un ar Viņa brāļiem.

Dievs izvēlējās Mariju par sava Dēla māti. Mēs varam no viņas daudz ko mācīties. Šīs lietas nav svarīgas tikai mammām, bet ikvienam. Sludina mācītājs Kārlis Kārkliņš. 10.05.2020.

Nesen atvēršanas svētkus piedzīvoja nu jau sestā grāmata Latvijas Bībeles biedrības izdotajā ārpus kanonisko tekstu sērijā - „Jēkaba protoevaņģēlijs”. Tas ir stāsts par Jēzus vecvecākiem – Annu un Joahimu, Marijas brīnumaino piedzimšanu, un vēl viena mums labi zināmā Ziemassvētku stāsta versija. Par jauno izdevumu stāsta tulkotāja, Latvijas Universitāts Teoloģijas fakultātes doktorante Aļesja Lavrinoviča, tulkotājs un tekstu redaktors Arturs Hansons un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne un Bībeles teoloģijas katedras profesore Dace Balode. Maza grāmatiņa ar klasisko Betlēmes ainiņu uz vāka – Jēkaba proto jeb priekševaņģēlijs. Grāmatā aprakstītie notikumi, kurus raidījumā Augstāk par zemi pārstāsta šī teksta tulkotāja Aļesja Lavrinoviča, mazliet atšķirīgā veidā liecina par no Bībeles labi zināmo Ziemassvētku stāstu. Un tāds arī ir Latvijas Bībeles biedrības izdoto ārpuskanonisko tekstu sērijas mērķis – rādīt, ka Bībeles kanons nav dzimis tukšā vietā, ka ir milzīgs tekstu kopums, kas gan ietekmējis kanonisko tekstu tapšanu, gan labāk paskaidro to kontekstu, agrīno kristiešu uzskatus, un šos tekstus pamazām ir iespēja iepazīt arī latviski. Latvijas Bībeles biedrība, 2012. gadā pabeigusi organizēt darbu pie Bībeles jaunā tulkojuma tapšanas, uzreiz ķērās pie ārpus kanona palikušo darbu tulkošanas. Jēkaba protoevaņģēlijs ir sestā sērijā iznākusī grāmata. Pirms tam iznākuši Toma evaņģēlija, Pāvila darbu un citi latviskojumi. Līdz šim sērijā izdoto tekstu tulkotāji lielākoties bijuši Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes studenti un pasniedzēji. Jēkaba protoevaņģēlijam tulkotāji ir divi - Aļesja Lavrinoviča un Arturs Hansons. Viņš zināms kā izcils redaktors, piemēram, Džeimsa Džoisa „Ulisa” jaunajam izdevumam. Izrādās, viņš arī ir savulaik studējis Teoloģijas fakultātē, šī bijusi iespēja atgriezties pie Jaunai derībai tuvās grieķu valodas. Arī Aļesja Lavrinoviča ir absolvējusi LU Teoloģijas fakultāti. Tiesa, grieķu valodu viņa apguvusi Zviedrijā un Jēkaba protoevaņģēlija tulkojums bijis labs izaicinājums atcerēties šo valodu. Aļesju Lavrinoviču pēc juristes diploma iegūšanas tomēr vilinājušas senās valodas, sekojušas studijas Zviedrijā, kas turpinājās Latvijas universitātes Teoloģijas fakultātes maģistra programmā. Šobrīd viņa studē doktorantūrā Tilburgas universitātē Nīderlandē un ir pasniedzējā Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. „Jēkaba protoevaņģēlija” latviešu izdevuma tapšanā iesaistīta ir arī Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne un Bībeles teoloģijas katedras profesore Dace Balode. Raidījumā Augstāk par zemi par sērijā tapušajiem tulkojumiem bijušas vairākas sarunas. Viena no atziņām, kas gūta veidojot raidījumus par sērijas iepriekšējiem izdevumiem, un ko var attiecināt arī uz „Jēkaba protoevaņģēliju”, lai arī runa ir par seniem un ļoti seniem rokrakstiem, vairums no tiem ir tīri fiziski atrasti vai vismaz no jauna aktualizēti mūsdienās. To tulkotāji arī ir cilvēki ar šo laiku pasaules uztveri un šī laikmeta uzdotiem jautājumiem. „Jēkaba protoevaņģēlijs” uzrakstīts kā stāsts, kā liecība. Ja tas radies 2. vai 3. gadsimtā, tomēr jāsaprot, ka cilvēks tik ilgi nedzīvo un tas nevar būt Jēzus dzimšanas aculiecinieks. Tāpēc likumsakarīgs ir jautājums, kas ir bijis Jēkabs? Mūsdienās, kad tekstu autorība lielākoties ir skaidra, un nepārkāpjama, to varbūt ir grūti saprast, bet „Jēkaba protoevaņģēlija” tapšanas laikā būtiskākais bija likt šim tekstam sludināt, pārliecināt savu klausītāju. Lūk, kā sākas „Jēkaba protoevaņģēlija” 1. nodaļa: „Divpadsmit cilšu stāstos bija Joahims, ļoti bagāts vīrs, savas dāvanas Kungam viņš pienesa divkārtīgi, pie sevis sacīdams, „No manas pārpilnības tiks visai tautai, un tas, kas jādod Kungam Dievam piedošanas labad, būs mans izpirkums. (..) Pienāca Kunga lielā diena, un Izraēla dēli nesa savas dāvanas. Un Rūbēls nostājās viņa priekšā un teica: „Tu nedrīksti pirmais pienest savas dāvanas, ko Izraēla tautā neesi radījis sev atvasi.” Un Joahims ļoti noskuma …” Joahims aizgāja tuksnesī, Anna skumja palika mājās un apraudāja savu likteni, ka ne viņai vīra, ne bērnu. Tad pie abiem ieradās eņģelis, kurš paziņoja, ka viņiem piedzims bērns. Šis vēstījums ir arī emocionāli spēcīgs. Izbēdājusies, Anna novelk sēru drēbes, uzvelk līgavas tērpu, un iet dārzā, kur dzīvība svin savus svētkus. Tik brīnumaini pasaulē nācis bērns – Marija – tika apsolīta templim, un tur arī vadīja laiku līdz 12 gadu vecumam, dzimumbrieduma sasniegšanai. Un te nu priesteru priekšā uzdevums, meitene, kas asiņo, vairs nedrīkst atrasties templī, priesteri saaicina bez sievas palikušos atraitņus, un lūdz no Dieva zīmi. Zīme baloža izskatā tiek saņemta, Marija tiek atdota Jāzepam, līdz kādu dienu Mariju, līdzīgi kā viņas māti Annu, apciemo eņģelis ar vēsti. „Jēkaba protoevaņģēlija” stāsts ir aizkustinošs ar to, ka tas glabā vēl visu mulsumu par neparasto notikumu, tajā ir ne tikai kanonisko tekstu liecības spēks, bet arī cilvēciskais moments. „Jēkaba protoevaņģēlijā” ir vairāki stāsti. Pirmais no tiem attiecas uz Marijas brīnumaino izcelsmi. Tad – liecība par Jēzu, kurš jau pirmajos savas dzīves mirkļos, piedzimis nevis kā bērns, bet jau patstāvīga būtne – pats iznācis no alas, pats paņēmis savas mātes krūti. Trešais, laikam pats būtiskākais, vēstījums attiecas uz bezvainīgo ieņemšanu, protoevaņģēlijā tūlīt pēc dzemdībām iesaistās kāda Salome, kas kā vecmāte apliecina Marijas jaunavību. Sieviete agrīno kristiešu kopienās varēja būt kopienas mājvietas saimniece, ja tā kā patvērumu draudzei piedāvāja savu namu, un šai nozīmē – tās vadītāja. Varēja, kā svētā Tekla, iepriekšējā sērijas izdevumā, atteikties no dzimtā norunātas laulības, kļūt par mocekli ticības vārdā. Kristīgais ceļš, kā sievietes lielākas brīvības, pastāvības iespēja, savā ziņā ir arī Jēkaba protoevaņģēlijā. Ala - vēl viens interesants aspekts, ar ko „Jēkaba protoevaņģēlijs” atšķiras no Bībeles liecībām. Kāpēc būtu tik svarīgi, vai Jēzus ir dzimis alā, vai kūtiņā? Faktā, ka senākajās svētbildēs alas motīvs saglabāts, mēs varam arī iztēloties kā, visi šie folklorizējušies stāsti kristietības pirmajos gadsimtos pastāvējuši līdzās un ietekmējuši arī Bībeles kanonisko tekstu tapšanu. „Jēkaba protoevaņgēlijs” to starpā bijis viens svarīgākajiem un ietekmīgākajiem.  

Mario Kovač je redatelj, glumac, kvizaš, DJ i još puno toga, sa zapaženim uspjesima u domaćim krugovima i inozemstvu. Iako mu je kazalište na prvom mjestu i sudjelovao je u nekom smislu u preko 200 produkcija, stvarao je na televiziji i na velikom platnu, organizirao proslave i aktivistički promicao urbanu kulturu. U ovom razgovoru saznajte odakle Mariju tako široki interesi, što je prethodilo osvajanju njegove zlatne medalje s Europskog kviznog prvenstva, kako bira čime će se baviti i kako razmišlja nakon dugogodišnjeg bavljenja umjetnosti. S Mariom smo pričali o: 00:30 - HDPIO - što je zaboga to??04:45 - Što je Mario Kovač zapravo?05:45 - Režija je organizacija scenskog vremena i prostora06:35 - Razlika između kazališnog i filmskog redatelja08:15 - Kazalište mi mnogo pomaže u kvizovima09:22 - Kazalište je ljubav, a npr. režija Porina je vrhunski posao11:30 - Priprema ljudi za javne nastupe13:10 - Pitch za Kviznu situaciju14:20 - D.J. Mario Kovač16:45 - Kviz za odrasle???21:10 - Priprema za kviz je… cijeli život!23:15 - Pravi kvizaši više cijene dobro sastavljeno pitanje nego točan odgovor23:45 - Schmrtz teatar - što je to urbani primitivizam?26:15 - O autoritetima (u kazalištu i generalno)29:45 - Pokrenuo sam nekolio festivala… ali sam se maknuo - trebaju svježi ljudi31:30 - Slobodnjaci nekad zarađuju više, ali je prihod nestabilan33:00 - Ako te ponude, jedi pa umzmi i pij?33:30 - Što si radio u Big Brotheru???37:30 - Vlasnik medijske franšize daje proces, ali ne daje sve ljude, daje samo instruktore!40:00 - Spontanost u medijima je uvijek jako dobro izrežirana43:00 - Čim imaš publiku, javlja se novi problem "Kako ostati svjež?"45:15 - Najdraže predstave nisu nužno postale hitovi48:30 - Izolacija49:30 - Život s redateljem je kao život s pomorcem52:15 - Dok si živ, radiš54:00 - Uz biznis je nužno vezana ekonomska strana priče, uz umjetnost nije55:00 - Agenti služe da umjesto tebe traže pare!56:50 - Podjela je pola posla, a nekad 80% posla59:00 - Odmah imati alternative za glumce59:50 - Moje osnovno sredstvo rada je jezik1:02:40 - Da mislim da nema ništa novo za raditi ovdje, ne bih više radio1:03:45 - Rundek mi je pokrao sve grčke radio drame :(1:05:00 - Što bi rekao sebi s 20 godina?1:06:05 - Ne im reći da je nešto krivo. Pustiti ih da pogriješe i da sami uvide da nešto može bolje ili drugačije.1:09:00 - Surove strasti 2 - Povratak oprašivanja PREPORUKE ZA LAKŠE I UGODNIJE SLUŠANJE PODCASTA Tri načina kako slušati podcast Kako slušati podcast u autu koji nema Mp3 player Top lista najslušanijih epizoda Suradnik na blogu: Mario Mucalo

Ceturtā Advente - Jāzeps grib klusām atstāt Mariju: attiecību krīze, kurā cilvēciskā loģika un pat viscēlākie risinājumi nepalīdz. Tomēr jauns sākums vienmēr ir iespējams... kā? Klausies šo podkāstu!

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 1, 18-24) Ar Jēzus Kristus dzimšanu bija tā: kad Viņa Māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, pirms viņi sanāca kopā, izrādījās, ka viņa ir mātes cerībās no Svētā Gara. Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisnīgs un negribēdams viņai celt neslavu, gribēja viņu klusām atstāt. Bet, kamēr viņš par to domāja, lūk, Kunga eņģelis parādījās viņam sapnī, sacīdams: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo, kas viņā dzimis, Tas ir no Svētā Gara. Un viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem.” Bet tas viss notika, lai piepildītos, ko Kungs bija runājis caur pravieti, sakot: “Lūk, Jaunava ieņems un dzemdēs Dēlu un Viņu nosauks vārdā Emanuēls, kas tulkojumā ir “Dievs ar mums”.” Uzmodies no miega, Jāzeps izdarīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis, un pieņēma savu sievu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Priestera katehēzi sagatavojis pr.Hosē Antonio Korrals. Visi adventa katehēžu ieraksti klausāmi šeit: Advents 2019 Savukārt, šeit atrodams 2019. gada Adventa kalendārs. Teksts sadarbībā ar mieramtuvu.lv. Advents, 2019. gada decembris

Podelili so prvo Nagrado Pavle Merkù, ki jo je prejel goriški skladatelj Patrick Quaggiato. Pred sto leti je Ljubljana dobila prvi poklicni baletni ansambel in ob tem so odprli razstavo v Cankarjevem domu.Literarno nagrado VSTAJENJE tokrat prejme Marij Čuk za roman PRAH.Arheologi so med raziskavami na Tišini odkrili srednjeveško grobišče.

"Kad kanārijputniņam nav ko elpot, tas nomirst, līdzīgi tā notiek ar darbinieku uzņēmumā, kurā "nav ko elpot". Klausies sarunu ar Mariju, kur apspriedām to, kā šodienas darba devējs vēlas, lai darbiniekiem ir augsts iesaistes līmenis un viņš pilnībā visu savu laiku velta darba lietām. Pētījumi liecina par pretējo - jo augstāks iesaistes līmenis, jo lielāks risks, ka darbinieks var piedzīvot izdegšanu. HR strādā pie tā, lai darbinieki būtu maksimāli iesaistīti - rīko kopīgus pasākumus, piedāvā dažādas iespējas, lai darba vietās justos labi, kas patiesībā nav slikti, taču, ne vienmēr palīdz darbiniekam apzināties, ka tiek strādāts par daudz un neatliek laika pašam priekš savas dzīves, ikdienas darbiem, drugiem, ģimenei un pilnvērtīgai atpūtai. Marija Ābeltiņa ir kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite, kura ļoti tieši norāda, ka izdegšana ir jāuztver ļoti nopietni un atbildība par šo situāciju jāuzņemas gan darbiniekam pašam, gan darba devējam jāseko līdzi tam, kas notiek uzņēmumā. Mūzika: Adrian Walther (Remember Me)

Svētrīts. Studijā mācītājs Ivars Jēkabsons. Lasījums no Mateja evaņģēlija 2. nodaļas Kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: "Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt." Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, viņš ļoti uztraucās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu.Un, saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum bija jāpiedzimst. Tie viņam sacīja: "Bētlemē, Jūdas zemē. Jo tā raksta pravietis: un tu, Bētleme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas galvenajām pilsētām, jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs manu Israēla tautu." Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja par zvaigznes parādīšanās laiku. Un viņš tos sūtīja uz Bētlemi un sacīja: "Ejiet un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsiet, tad paziņojiet to man, lai arī es varu iet viņu pielūgt." Uuzklausījuši ķēniņu, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Kad tie zvaizsni ieraudzīja, tos pārņēma milzīgs prieks. Namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos, Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres. Sapnī saņēmuši brīdinājumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.

Svētrīts. Studijā Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Kaspars Šterns. Lasījums no Mateja evaņģēlija 1. nodaļas Bet Jēzus Kristus piedzimšana notika tā: kad Viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, notika, pirms tie nāca kopā, ka viņa kļuva grūta no Svētā Gara. Bet Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisns un negribēdams viņai darīt kaunu, taisījās viņu slepeni atstāt. Viņam tā savā prātā domājot, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās sapnī un sacīja: "Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt Jēzus, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem. Bet viss tas ir noticis, lai piepildītos, ko Tas Kungs runājis caur pravieša muti, sacīdams: redzi, jaunava būs grūta un dzemdēs Dēlu, un Viņa vārdu sauks Imanuēls, tulkojumā: Dievs ar mums." Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā Tā Kunga eņģelis tam bija pavēlējis, viņš ņēma savu sievu pie sevis. Un viņš to neatzina, līdz kamēr viņa bija dzemdējusi Dēlu, un deva Tam vārdu Jēzus.

Roja un Kristiānas podkāsta ''Vai viegli būt?'' pirmā epizode ar īpašo viesi - Mariju! Marija iepazīstina ar "sugarbaby" & "luxury" dzīvesstilu, kuru mēs ar Kristiānu noteikti laižam garām: mēs neesam satikuši Parisu Hiltoni, mēs neballējamies Ibizā, un no Eiropas esam redzējuši tikai Lietuvu un Poliju. Par to un visu citu klausies podkāstā "Vai viegli būt? ...Cukurbēbītim!"

Praėjusią savaitę Valdovų rūmuose išdalinti Nacionaliniai lygybės ir įvairovės apdovanojimai. Komisija ir balsavusieji internetu taip įvertino labiausiai žmogaus teisių srityje praėjusiais metais nusipelniusius asmenis, organizacijas ir iniciatyvas.Kokie 2017-ieji buvo žmogaus teisių apsaugos prasme? Apie tai pokalbis studijoje su apdovanojimo laureatais – Lietuvos neįgaliųjų forumo direktore Henrika Varniene, Lenkų diskusijų klubo nariu Marijušu Antonovič bei Lygių galimybių kontrolieriaus tarnybos viešųjų ryšių specialiste Mintaute Jurkute.Dar laidoje – interneto žiniasklaidos įdomybės bei pokalbiai su klausytojais aktualiomis temomis.

Praėjusią savaitę Valdovų rūmuose išdalinti Nacionaliniai lygybės ir įvairovės apdovanojimai. Komisija ir balsavusieji internetu taip įvertino labiausiai žmogaus teisių srityje praėjusiais metais nusipelniusius asmenis, organizacijas ir iniciatyvas.Kokie 2017-ieji buvo žmogaus teisių apsaugos prasme? Apie tai pokalbis studijoje su apdovanojimo laureatais – Lietuvos neįgaliųjų forumo direktore Henrika Varniene, Lenkų diskusijų klubo nariu Marijušu Antonovič bei Lygių galimybių kontrolieriaus tarnybos viešųjų ryšių specialiste Mintaute Jurkute.Dar laidoje – interneto žiniasklaidos įdomybės bei pokalbiai su klausytojais aktualiomis temomis.

Ja pagājušā gadsimta pašā sākumā kāds rīdzinieks būtu izceļojis no Rīgas un pēc 12 gadiem atgriezies, viņš diez vai pazītu šo pilsētu, kas no miegainas un provinciālas pilsētiņas bija pārvērtusies par Eiropas nozīmēs kultūras pilsētu. Tas nav pārspīlēts, jo nepilnu 12 gadu laikā, kopš Rīgas mērs bija britu izcelsmes rīdzinieks Džordžs Armitsteds, pilsēta pārtapa līdz nepazīšanai. Bija tapusi pirmā elektriskā tramvaja līnija, vairs nevelk zirgi šo transportu, bet mums ir moderns satiksmes līdzeklis, ierīkota moderna centralizēta ūdens apgādes sistēma un pilsētniekiem vairs nav pie pumpjiem jāiet grabināt spaiņus; ielas grezno jūgendstila nami, uzcelts mākslas muzejs, Pilsētas teātris, atvērtas 16 jaunas skolas, iekārtoti parki un atvērts Zooloģiskais dārzs ar 88 dzīvniekiem, izbūvēta preču stacija un osta, atvērtas tautas bibliotēkas un tējnīcas, veicināta rūpniecības un tirdzniecības attīstība. Tā ir tikai daļa no paveiktā, ko 11 gados sešos minēšos un 10 dienās spējis izdarīt izcilais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds, kuram 27. oktobrī apritēja 170. dzimšanas dienas gadskārta. Par šo izcilo personību, viņa veikumu un ģimeni stāsts raidījumā Dzimtas saknes. Rīgas pilsētas galvas Džordža Armitsteda (1847-1912) dzimta un tās ieguldījums Rīgas attīstībā - arhitektūras un mākslas, un industriālā mantojuma jomā. Tikšanās ar Rīgas mēra mazmazdēlu Rodniju Redklifu Jaunmoku pilī - bijušajā ģimenes vasaras rezidencē un medību pilī; ieskats “Armitstedu ģimenes relikviju kolekcijā”, kura apskatāmas Rīgas Jūgendstila centrā. Armitstedi ierodas Rīgā Sazarotās un kuplās Armitstedu dzimtas vēsture saistībā ar Rīgu iesākusies 1812. gadā, kad cienījama Īzingvoldas vikāra Džona Viljama Armisteda dēls 27 gadu vecumā, saņēmis savu mantojuma daļu pēc vecāku aiziešanas mūžībā, no Anglijas ar kuģi ieradās Rīgā. Droši vien viņš bija labi iepazinies ar politisko situāciju, jo tas bija laiks, kad risinājās Napoleona karš ar Krieviju. Iespējams, viņš arī zināja, ka Rīgas rāti kopš 1810. gada vada skots Augusts Vilhelms Barklajs de Tolli un ka Rīgā sekmīgi darbojas skotu un angļu tirdzniecības firmas. Viena no tām – „Mitchel and Co” – arī pieņēma jauno atbraucēju darbā. Grūti pateikt, kas pamudināja toreiz Džordžu no Izingvoldas doties uz Baltiju, kur viņam nebija ne radinieku, ne paziņu, bet vēra ņemams ir fakts, ka drīz vien viņš kļuva par firmas "Mitchel and Co" līdzīpašnieku un vēlāk to pārņēma pilnībā. Turīgs būdams, jauneklis drīz tika uzņemts Rīgas Melngalvju biedrībā, taču jau 1817. gadā viņam to nācās pamest, jo Džordžs ieskatījās vienā no bagātākajām Rīgas līgavām – vācbaltu dzimtas mantiniecē Emmā fon Jakobi un Emmas vecāki deva svētību šīm laulībām. Ģimene iegādājās sev namu Mārstaļu ielā 19, kas turpmākos 100 gadus būs saistīts ar Armitstedu dzimtu un kurā 1847. gada 27. oktobrī pasaulē nāks slavenais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds. Skološanās pie Vāgnera un Džeimsa novēlējums Rīgas mērs – tā jau ir trešā Armitstedu paaudze Latvijā, bet Džordžs, kurš ieradās šeit pats pirmais un apprecēja Emmu, kļuva par astoņu bērnu tēvu. Divi gan agri aizgāja mūžībā, bet seši ieguva labu izglītību un spējas attīstīt savus talantus – viņu vidū Džons Viljamss, Džordžs, Džeimss, Marija Anna, Alfrēds un Sesila Evelīna. Dēli studēja gan Rīgā, gan ārzemēs, bet meitas izglītību ieguva mājskolotāju uzraudzībā un kā tas bija pieņemts, notika arī privātstundas mūzikā, kuras meitenēm pasniedza Rīgas pilsētas teātra galvenais diriģents, vēlāk slavenais komponists Rihards Vāgners. Viņa muzicēšanu bija iemīļojušas ne vien Armitstedu meitas, bet arī suns, ņūfaundlendietis Robērs, kurš bieži pavadīja komponistu līdz mājām, bet kad Vāgners, bēgdams no kreditoriem pameta Rīgu, tad Robērs viņu pavadījis arī tālākā ceļā – tiesa – bez saimnieku atļaujas. Nav zināms, kā privātskolotāja pēkšņo pazušanu uztvērušas Armitsteda meitas, bet zināms, ka vecākā meita Mērija Anna vēlāk kļuva par flotes kapteiņa Oto Valdemāra fon Budberga sievu, kā prezidente aktīvi darbojās Rīgas sieviešu apvienībā un tās uzdevumā pārraudzīja Maskavas priekšpilsētas bērnu patversmes darbu. Jaunākais dēls Alfrēds savulaik bija Rīgas biržas komitejas loceklis un Rīgas komercbankas padomes priekšsēdētājs un apprecēja ģenerālkonsula Vērmaņa meitu Mariju. Savukārt viņa brālis Džeimss tā arī palika līdz mūža galam vecpuišos, bija Rīgas biržas komitejas priekšsēdētājs, cilvēks ar dāsnu sirdi, mecenāts, kurš plaši iesaistījās labdarībā, ziedojot ievērojamus līdzekļus anglikāņu Sv. Pestītāja baznīcas celtniecībai, uzdāvinot Rīgas pilsētas gleznu galerijai savu gleznu kolekciju, kā arī novēlot Rīgas pilsētai 500 000 rubļu, par ko 19. gadsimta pašās beigās - 1899. gadā – tika uzcelta un uzturēta pirmā bērnu klīniskā slimnīca Latvijas teritorijā, kas bija viena no labākajām bērnu ārstniecības iestādēm toreizējā Krievijas impērijā. Kā zinām, tā joprojām darbojas un ir nosaukta Džeimsa Armitsteda vārdā. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146892" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džeimss Armitsteds Džeimsa testamentā rakstīts: “Tam, ko Rīga, kur es lielākoties dzīvoju un kur kaldināju savu kapitālu, iegūs no mana testamenta, jābūt izmantotam vienīgi iestāžu dibināšanai vai uzturēšanai, kas kalpotu nabadzīgajiem Rīgas iedzīvotājiem, labdarībai dažādu tautu un ticības cilvēkiem.” Lūk, kāds godaprāts vadīja šī mecenāta nodomus, kurš šajā pasaulē pavadīja vien 53 gadus, bet paveica tik daudz. Tēvs Džons Viljams Armitsteds un viņa brālis Džordžs Džordžs nolēma no Rīgas aizbraukt jau 19 gadu vecumā un vēlāk kļuva par ievērojamu Britu parlamenta deputātu, savukārt Džons Viljams bija slavenā mēra Džordža Armitsteda tēvs. Kādu laiku arī Džons Viljams darbojās Rīgas biržas komitejā, bet vēlāk kopā ar brāli Džeimsu nodibināja firmu “Armitstead Brothers”. Brāļiem piederēja arī kokzāģētava, papīrfabrika un Dinaburgas - Vitebskas dzelzceļa līnija. 1848. gadā Rīgā plosījās holēras epidēmija, kas izdzēsa daudzu rīdzinieku dzīvības, arī abi vecāki – Džordžs un Emma – aizgāja mūžībā, paliekot neīstenotam sapnim par Anglikāņu baznīcas uzcelšanu. Tomēr dēli šo sapni piepildīja, un jau 1856. gadā šis dievnams vēra durvis. Rīgā tolaik dzīvo kāda neaprakstāmi skaista un arī turīga jaunava no bagātas baltvācu dzimtas. Džons Viljams bija veiksminieks kaut tādēļ vien, ka apprecēja vienu no tā laika skaistākajām jaunkundzēm - pazīstamā manufaktūru īpašnieka Nikolaja Pihlava meitu Karolīni Elizabeti, kuras skaistums nav atstājis vienaldzīgu nevienu. Apburošo sievišķību Karolīne izdevās saglabāt līdz pat sirmam vecumam. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146893" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džordža Armitsteda māte Karolīne Elizabete jaunībā Ģimene apmetās uz dzīvi Mārstaļu ielas nama 2. stāvā un drīz vien tajā ieskanējās arī bērnu balsis - četras atvases ienāca Armitstedu ģimenē – Džordžs, Lūcija, Anna, Fanija un Edgars. Par Džordža Armitsteda kandidatūru balso 67 deputāti Šī jau ir Armitstedu trešā paaudze, kuras likteņi ir bijuši jo dažādi. Ģimenes vecākā atvase - Džordžs Armitsteds dzimis 1847.gada 27. oktobrī un 1901. gadā kļuva par Rīgas pilsētas galvu. Pārlūkojot Armitsteda dzīves gājumu, kļūst skaidrs, kāpēc viņš bija tik izcils mērs. Pirmkārt, viņš ir labi izglītots. 1868. gadā ar izcilību beidz Rīgas politehnikumu un saņem inženiera diplomu. Izglītošanos turpina Cīrihes un Oksfordas universitātēs. Viņam ir liela vadītāja pieredze. Armitsteds dibināja un vadīja Volguntes ķieģeļu cepli (1882–1885), bija Rīgas kaulmiltu fabrikas īpašnieks un direktors (1880–1906), Baltijas celulozes fabrikas līdzīpašnieks un prezidents. Kopš 1892. gada Dinaburgas–Vitebskas dzelzceļa direktors. Rīgas dome 1901. gada maijā Armitstedu ievēlēja par Rīgas mēru. Toreiz balsošana notika ar baltām un melnām bumbiņām un par Armitsteda kandidatūru bija 67 deputāti, bet pret tikai trīs. Pēc ievēlēšanas Džordžs sacīja zīmīgus vārdus: “Kungi, pateicos par atbalstu! Darīšu visu, ko spēju, un pierādīšu, ka esmu jūsu uzticības cienīgs.” Un to Džordžs Armitsteds pierādīja ar darbiem. Vanda Zariņa: Galvenā piemiņa – cilvēku atceras un pazīst Stāstot par Džordžu Armitstedu, vēsturniece Vanda Zariņa iepazīstina ar kādu zīmējumu, kurā Rīgas mēram paklanās strūklakas un pieminekļi. Tas tapis 1904. gadā pēc tam, kad Rīga ieguva centralizētu ūdens apgādi. “Tas bija viens no labākās kvalitātes ūdeņiem visā Eiropā,” tā Vanda Zariņa. Lai arī Armitsteds runājis piecās valodās, nav ziņu, ka runājis latviski, tajā pašā laikā tieši viņš uzaicināja latviešus darboties Rīgas domē, jo redzēja, ka latviešiem ir nākotne, jo latviešu vidū daudz uzņēmīgu cilvēku. Vanda Zariņa ir pamatīgi ir izpētījusi Armitstedu dzimtas vēsturi un arī uzmeklējusi šīs dzimtas atvases ārvalstīs. Pateicoties viņai Latvijā pie lasītājiem ir nomākusi Londonā dzīvojošās un jau 1993. gadā mūžībā aizgājušās Armitsteda mazmeitas Modas Redklifas atmiņas “Baltijas stāsti”, kurā viņa raksta arī par bērnību Rīgā. Džordžs Armitsteds ģimenē pret bērniem bija prasīgs un stingrs tēvs. “Viņš teicis: bērni jāredz, ne jādzird,” atklāj Vanda Zariņa. Līdz brīdim, kad Džordžu Armitstedu ievēlēja par pilsētas galvu, viņš bija veiksmīgs uzņēmējs, taču darbs mēra amatā prasīja daudz laika un uzņēmumus pārņēma viņa dēls Džons Sesils, kas nebija tik veiksmīgs uzņēmējs. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146891" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džordža Armitsteda meita Edīte un mazmeita Moda “1919. gadā, kad varu pārņēma Stučkas valdība, sākās represijas, Džonu Sesilu arestēja un nogalināja. Pietika ar to, ka viņš bija bijušā pilstētas galvas dēls. Viņš nepiedalījās politikā, tikai nodarbojās ar savu biznesu. Armitsteda kundze tajā laikā kopā ar vedeklu slēpās kādā klīnikā. Līdz 1939. gadam Džordža Armitsteda atraitne Sesila dzīvoja Rīgā, tad viņa devās uz Vāciju, kur 1940. gadā mira,” skaidro Vanda Zariņa. “Šo mēru daudzi rīdzinieki zina, tā ir galvenā piemiņa – cilvēku atceras un pazīst,” uzskata Vanda Zariņa. Kīts Šenons: Viņam bija patiesa sirds – līdzcietīga pret cilvēku vajadzībām “Mani dziļi iespaidoja tas, ko Armitsteds šeit paveica,” atzīst Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes vēstnieks Kīts Šenons. “Pirmkārt jau, kā viņa laikā mainījās pilsētas vizuālais tēls, kā radās brīnišķīgās jūgendstila ēkas un skaistie parki. Jo vairāk lasām, ko Armitsteds paveicis šeit, gan kā biznesmenis, gan kā mērs, jo vairāk atklājas, ka viņš bija tiešām izcila personība, kas prata pielietot savas tehniskās un biznesa zināšanas, lai veicinātu tirdzniecību pilsētā, bet arī uzlabotu tās infrastruktūru –sanitārie apstākļi, slimnīcas, izglītības iestādes, parki, arī Mežaparks. Viņš bija tiešām cilvēks, kurš lūkojās nākotnē, domājot par pilsētas attīstību, kā arī cilvēku savstarpējo sadarbību, un viņam bija patiesa sirds - līdzcietīga pret cilvēku vajadzībām.” {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146514" layoutid="0" layout="" static=""} Armitsteda mazmazdēls Rodnijs Redklifs, uzlūkojot savas dzimtas saknes ir secinājis, ka viņa priekštečiem vienmēr ir bijusi svarīga kalpošana, palīdzēšana citiem cilvēkiem. Viens no Armitstediem Jorkšīrā kalpoja kā mācītājs, bet lai arī pārējie – tai skaitā viņa dēls, kurš pirmais ieradās Rīgā – nebija garīdznieki, tomēr kalpošana un palīdzēšana cilvēkiem vienmēr bijusi dzimtas svarīga iezīme. “Domāju, ka daudzi arī šodien no šīs dzimtas var smelties iedvesmu Jā, viņi bija biznesmeņi, tirgotāji, bet viņiem visiem bija apziņa, ka jākalpo sabiedrībai,” vērtē Kīts Šenons. “Mērs Džordžs Armitsteds to darīja Rīgā, bet viņa tēvocis lords Džordžs Armitsteds, kurš bija dzimis Rīgā, devās uz Lielbritāniju, uz Skotiju, kas ir arī mana dzimtā vieta, un šis Džordžs kļuva par labi pazīstamu politiķi britu sabiedrībā.” Rīga, Rindzele, Jaunmokas Džordža Aritsteda un viņa ģimenes dzīve ir bijusi saistīta ar vairākām vēsturiskam vietām Latvijā, protams, ar Mārstaļu ielu 19, bet arī ar lauku īpašumiem. Viens no tiem – Rindzeles muiža, kur ģimene uzturējās vasarā. Moda Redklifa grāmatā “ Baltijas stāsti” raksta: “Tā bija skaista muiža starp diviem ezeriem, kas pilni ūdensrozēm, un īpaša gaisotne te sāka valdīt ap Jāņiem, kad tika saiņotas un sadalītas dāvanas kalpotājiem, tika aicināti muzikanti no Rīgas, lielajā šķūnī klāja galdus un muižas ļaudis ar lieliem vainagiem un meijām ieradās apsveikt saimniekus. Dega Jāņugunis un ļaudis dziedāja un dejoja līdz rītam.” Vēl mērs 1905. gadā iegādājas namu Pārdaugavā, Brīvzemnieka ielā 7. Tā ir tāda kā brīvdienu māja, no Pārdaugavas uz darbu domē pirmdienu rītos mērs brauc ar tramvaju. Savukārt 1901. gadā pēc Vilhelma Bokslafa projekta tiek uzcelta Jaunmoku pils, kuras saimniecību mērs vada pats. Tā tiek dēvēta par Armitsteda medību pili. Un šī joprojām joprojām ir vienīgā vieta pasaulē, kur vispilnīgāk tiek saglabāta slavenā mēra piemiņa. Plašāks stāsts par Jaunmoku pili raidījumā Latvijas pērles. Dzimta pulcējas Jaunmokās Uz Džordža Aritsteda jubilejas svinībām bija ieradušies arī leģendārā mēra pēcteči. Džordžam un viņa sievai Sesilai, kas nākusi no baltvāciešu dzimtas, bija trīs bērni – Lūcija, Džons Sesils un Edīte. Latvija traģisku likteni piedzīvojušā Džona Sesila bērni Džordžs Ivars un meita Gerda kopā ar sievu izbrauca uz Vāciju, un viņa pēcteči joprojām dzīvo Vācijā – meitai Gerda ir divi bērni – Georgs un Irēna. Bet no Kanādas uz svētkiem ieradās Lūcijas mazmeita Hildegarde ar ģimeni no Kanādas, kā arī arī jaunākās meitas Edītes mazdēls – Modas Redklifas dēls Rodnijs Redklifs kopā ar sievu Džūdiju. Dzimtas saknes visu viņus satika Jaunmokās, slavena mēra darba kabinetā, kas joprojām rada iespaidu, it kā Džordžs tikai uz brīdi būtu kaut kur aizceļojis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146950" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Karolīne, Feldta (no kreisās), Betīna Franckī, Ūve un Hildegarde Feldti, Rodnijs un Džūdija Redklifi Rodnijs Redklifs ir Džordža Armitsteda mazmazdēls , kurš attiecības ar savu senču zemi uztur pastāvīgi. Savukārt Hildegarde Feldta kopā ar vīru Ūvi šeit nav bijusi 20 gadus, bet meitas Betīna un Karolīne Latvijā ir pirmo reizi. Te jāpiemin, ka Džordža vecākā meita Lūcija apprecējās ar Hermanu fon Betiheru, viņiem bija četri bērni, no kuriem jaunākā meita Ērika apprecējās ar arhitektu Maksi fon Briskornu un šajā laulībā arī piedzima Hildegarde, kā arī vēl divi bērni – Guntars un Benigna. “Mana mamma nodzīvoja gandrīz līdz 103 gadu vecumam un, protams, viņa daudz stāstīja par savu vectēvu,kurš bija stingrs angļu vīrs ar principiem, ka bērni ir jāredz, nevis jādzird un viņai tas sagādāja zināmas ciešamas, jo mana mamma bija ļoti dzīvelīgs bērns,” stāsta Hildegarde Feldta. “Un viņa arī ar lielu prieku atcerējās skaistos Ziemassvētkus ar saviem vecākiem Spirgus muižā netālu no Tukuma, kur viņi dzīvoja. Tur vienmēr bija liela egle rotāta ar simtiem svecīšu, un visiem kalpotājiem vienmēr zem egles bija saliktas dāvanas. Tad tika atvērtas lielās istabas durvis un katrs varēja saņemt viņam sagatavoto. Tādas brīnišķīgas bērnības atmiņas.” “Mūsu ģimene pirms kara pārcēlās un nelielu ciematu Rietumvācijā un tie bija ļoti grūti laiki pēc aizbraukšanas no Baltijas. Mēs sākām dzīvi pavisam mazā garāžā, ko mans tēvs, arhitekts būdams, centās piemērot dzīvošanai,” stāstījumi turpina Hildegarde Feldta. “Un kad mēs atgriezāmies no skolas, mēs nevarējām iet mājās iekšā, bet mums bija katram jāpaņem ķieģeli, kas tika izgatavots no māla, un jānes apdedzināt. Un tā katru dienu – ķieģelis pēc ķieģeļa, lai varētu uzcelt mājas sienas. Tas bija neliels ciemats starp Braunšveigu un Hanoveri. Manai māsai tad bija četri, es četrus gadus vecāka par viņu un mūsu brālim bija seši gadi.” Māju sajūta, iepazīta caur stāstiem Betina Franckī, dzimusi Feldta, un Karolīne Feldta Latvijā viesojas pirmo reizi un atzīst, ka ir daudz iespaidu. “Kad ar lidmašīnu ieradāmies Rīgā un es ieraudzīju Rīgu, es tiešām sajutos tā, it kā būtu ieradusies mājās – tik daudz stāstu biju dzirdējusi no savas vecāsmammas. Gleznas, ko redzam šeit, Jaunmokās, ir mums pazīstamas un tuvas, arī mēbeles mums atgādina šos stāstus,” atzīst Betina Franckī. Viņai piekrīt arī Karolīne Feldta, bilstot, ka Latvijā piedzīvo māju sajūta, pateicoties vecāsmammas un mammas stāstiem. “Mēs izaugām Vācijā un piedzimām Vācijā, bet mēs pavadījām daudz laika ar saviem vecvecākiem un burtiski uzsūcām no bērnības tos stāstus, tās tradīcijas, kas ir nākušas no seniem laikiem. Tie ir stāsti, ko vecāmamma un mamma statījusi – par to, kā vecāmamma ir dzīvojusi Spirgus muižā, kas ir bijusi tik jauka,tur bija dzīvnieki, daba – un arī šeit, šajā pilī, mēs sastopam mūsu vēsturi,” Betina Franckī. “Protams, jūs varat sacīt, ka mēs esam ne īsti briti ne īsti vācieši – jo tik tiešām no vienas puses mūsu dzimtā ir baltvācieši, no otras – briti. Es varu justies vairāk kā brits, jo esmu dzimis Lielbritānijā. Bet, kas ir interesanti, ka attiecībā uz tradīcijām, neatkarīgi, vai tā bija Vācija, kā Hildegardei, vai Londona manā gadījumā, mūsu mājās bija tās pašas tradīcijas,” sarunā iesaistās Rodnijs Redklifs. “Jā, praktiski tās bija tās pašas tradīcijas – arī, kas attiecas uz svētku svinēšanu – mana mamma cepa pīrādziņus un lielu kliņģeri, kas rotāts ar augļiem un rozīnēm iekšā. Tāds vienmēr tika cepts dzimšanas dienā,” atminas Hildegarde Feldta. “Hildegardei nesen palika 80 gadu, un viņa ir vienīgā no mazmazbērniem, kas ir dzimusi Rīgā. Bet vai jūs zināt, kas notika vakar? Mēs tikām vesti uz kādu vietu, kur paēst Rīgā pusdienas, vieta tika izvēlēta nejauši, tā ir kafejnīca “Buberts” , un iedomājieties tikai- izrādījās, ka tā atrodas māja, kur Hildegarde ir dzimusi. Tas bija šoks,” piedzīvoto stāsta Rodnijs Redklifs. Bet ja jau par ēšanu un kūkām, izrādās Armitstedu mājā iecienīta bijusi Aleksandra kūka. “Mana mamma to gatavoja, kad vien bija iespēja. Pēc kara gan daudz iespēju nebija, bet kad tika dabūti milti un džems, tad tie bija īsti svētki – katrs dabūja tikai pa vienam gabaliņam, bet visi bija laimīgi. Es gan pati to nekad neesmu gatavojusi. Vajadzēs pamēģināt,” tā Hildegarde Feldta. Aleksandra kūka bija izcepta arī Jaunmoku pilī par godu Džordža Armitsteda 170. dzimšanas dienai. Pirms ķertie pie kūkas, pils Baltajā zālē vēl notika grāmatas “Džordžs Armitsteds – Rīgas Goda pilsonis” atvēršanas svētki, bet augšējā stāvā atklāja arī Hildegardes Feldtas gleznu izstāde. Katram darbam, ko māksliniece radījusi, ir savs stāsts, saistīts ar Kanādu, Vāciju vai arī Latviju.

Svētrīts. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Liepājas bīskaps emeritus Pāvils Brūvers. Lasījums no Lūkasa evaņģēlija 2. nodaļas.  Un, kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz debesīm, tad gani runāja savā starpā: "Ejam tad nu uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot." Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši. Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī. Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, tā kā tas tiem bija sludināts.

Svētrīts. Studijā priesteris Juris Jalinskis. Lasījums no Mateja evaņģēlija 1. nodaļas. Jēzus Kristus piedzimšana notika tā: kad Viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, notika, pirms tie nāca kopā, ka viņa kļuva grūta no Svētā Gara. Bet Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisns un negribēdams viņai darīt kaunu, taisījās viņu slepeni atstāt. Bet, viņam tā savā prātā domājot, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās sapnī un sacīja: "Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt Jēzus, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem. Bet viss tas ir noticis, lai piepildītos, ko Tas Kungs runājis caur pravieša muti, sacīdams: „Lūk, jaunava būs grūta un dzemdēs Dēlu, un Viņa vārdu sauks Imanuēls, tulkojumā: Dievs ar mums." Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā Tā Kunga eņģelis tam bija pavēlējis, viņš ņēma savu sievu.

Entrevista a Roberto Pérez Marijuán, conferenciante, docente, vendedor a mucha honra y socio consultor en Suma Importancia. Nos explica la teoría de los 3 cerebros y de qué manera nos inluye nuestro cerebro más primitivo, el llamado "reptiliano". Roberto nos ofrece grandes reflexiones acerca del Neuromarketing, el Comercio Online, la Gamificación, el Emprendimiento, sobre Oratoria y mucho más ¡Un podcast imprescindible!

Svētrīts. Studijā mācītājs Juris Rubenis. Lasījums no Mateja evaņģēlijs 2. nodaļas 1 Kad Jēzus bija piedzimis Betlēmē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzalemi un sacīja: 2 "Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt." 3 Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzaleme līdz ar viņu. 4 Un, saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt. 5 Un tie viņam sacīja: "Betlēmē, Jūdas zemē; jo tā raksta pravietis: 6 un tu, Betlēme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu." 7 Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku. 8 Un viņš tos sūtīja uz Betlēmi un sacīja: "Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka arī es aizeju un Viņu pielūdzu." 9 To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns.  10 Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. 11 Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres. 12 Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.   Mūsu priekšā ir pazīstamais notikums, kas vēsta par garo ceļu uz patieso Gudrību. Zvaigznes dienu kopš senatnes mēdz saukt par Epifānijas dienu. Šo vārdu pazīstamus lielai cilvēku daļai darīja Imants Ziedonis savās „Epifanijās”. Tas ir ļoti ietilpīgs vārds. Daudziem būs interesanti uzzināt, ka šis vārds dzima kādā senā Ziedoņa sarunā ar mācītāju Jāzepu Urdzi tālajos septiņdesmitajos gados. Vārds “epifānija” vēsta par Dievišķā parādīšanos, atspīdēšanu, tas norāda uz atklāsmes procesu. Evaņģēlijs vēsta, ka Dievišķais kā zvaigzne atspīd austrumu gudrajiem, vedot tos tālajā ceļā. Šis evaņģēlija notikums norāda uz katra cilvēka dzīves ceļu un tā iespējām. Mēs arī varam kļūt par šiem gudrajiem, kas nāk no tālienes. Vispirms mēs esam gudrie ar mazo burtu - kā cilvēki, kas paši mēģinām dzīves gudrību iegūt, garantēt un sasniegt. Un nav tā, ka šī mazā ierobežotā cilvēciskā gudrība mūs nevarētu aizvest samērā tālu, taču pēdējais solis ir drosme no tās atsacīties, to aizliegt lielākas Gudrības dēļ. Dieva atklāsme – Epifānija grib notikt arī pie mums. Dievišķais grib atspīdēt, atmirdzēt, uzspīdēt arī mūsos. Taču Dievišķais allaž ir dāvana, ko mēs nevaram sev iedot, bet kas atspīd tā cilvēka dzīvē, kurš as gatavs visu tās dēļ atdot.

Cinco emprendedores muy arraigados en el ecosistema emprendedor español y con una marca personal potente comparten su experiencia y desvelan la importancia de potenciar una marca personal para conseguir destacar en un mundo globalizado. Un debate realizado en el canal de YouTube HangoutNEO durante el cibermaratón de marca personal, ideado, organizado, presentado y dirigido por Yolanda Corral (https://twitter.com/yocomu) y que contó con la colaboración en la moderación de esta charla de Ami Bondía (https://twitter.com/amibondia). Toda la información y vídeo en: https://www.yolandacorral.com/marca-personal-y-emprendedores Los invitados que participan son: - Roberto Pérez Marijuán (https://twitter.com/robervigo) Consultor y formador especializado en comunicación, marketing y ventas. A través de su proyecto Suma Importancia, está en contacto con decenas de startups a las que ayuda a convertir sus mínimos productos viables, en productos mínimos comercializables. Socio y responsable de comunicación en la startup Micaton. Web: http://sumaimportancia.com - Ana Cascales (https://twitter.com/abcascales). Emprendedora que lleva los negocios en los genes y que en la actualidad se dedica a mentorizar a emprendedores y empresarios con su método TingSpira que trabaja el desarrollo personal y profesional, a fin de encontrar la esencia y los talentos de cada uno y crear un negocio entorno a eso que sí funcione. Web: http://www.abcascales.com - Javi Olmo (https://twitter.com/failurez). Director de Entiak y consultor de comunicación online, marketing online, reputación online, proyectos y negocios digitales. Profesional de la comunicación y marketing online a nivel estratégico. Con un perfil multidisciplinar que conjuga la comunicación, marketing y creatividad con un amplio bagaje técnico de TICs e Internet. Web: http://entiak.com - Beatriz Recio (https://twitter.com/beatriz_recio). Periodista. Directiva y emprendedora especializada en Comunicación, Marketing y Nuevas Tecnologías. Experta en Branding y Marca Personal, actualmente es la profesional de referencia en este campo para el programa “Emprende” de RTVE. Fundadora del Grupo Mujerespacio y Womantalent, una red 3.0 de mujeres profesionales, emprendedoras y líderes cuyo objetivo es impulsar el liderazgo femenino. Web: http://www.beatrizrecio.com - Arturo de las Heras (https://twitter.com/arturocef). Director general del CEF y de UDIMA. Licenciado en Derecho, Máster en Tributación/Asesoría Fiscal y Máster en Dirección y Gestión de Recursos Humanos. Presidente de TodoStartups y del clúster para la Innovación y Desarrollo de negocios en Internet y mentor en la red de mentores de la Comunidad de Madrid. Colaborador del programa de TVE “La Aventura del Saber”. Web: http://www.cef.es/marca-personal Sigue HangoutNEO, tu canal divulgativo en: - Twitter: https://twitter.com/hangoutneo - Facebook: https://www.facebook.com/hangoutneo - Webs: http://www.yolandacorral.com/hangoutneo - Suscríbete a YouTube: https://www.youtube.com/c/HangoutNEO

Savulaik Latvijas Radio skanēja mūzikas koncerti „Ko vēlas dzirdēt mūsu radioklausītāji”, „Uz klausītāju vēlēšanos" un apsveikumu koncerts  "Vienīgi Jums". Vēstules ar klausītāju izvēlētām dziesmām šajās mūzikas pārraidēs lasīja un dziesmas meklēja bijusī Latvijas Radio mūzikas redaktore Marija Janmeija. Lai gan toni padomju laikos arī šajos koncertos noteica valdošais režīms,  tomēr Marija pamanījās atskaņot kādas no nevēlamajām dziesmām un tā neuzkrītoši arī veidoja  klausītāju muzikālo gaumi. „Par radio klausītāju lielo interesi liecina daudzās vēstules, ko Mūzikas raidījumu redakcija saņēma ik dienas. Šajās vēstulēs visbiežāk lasāmi vārdi :”Lūdzu, atskaņojiet …”, kam seko dažādu skaņdarbu nosaukumi. Tāpēc mūzikas programmā vienmēr atrodami veltījumu koncerti, kuros iemīļotās melodijas dzird dažādu profesiju darbinieki.” Tā 1977. gadā grāmatā ”28 stundas diennaktī” rakstīja bijušais radio darbinieks, šīs grāmatas sastādītājs Boriss Hiršfelds. Tiesa, tur nebija pieminēta šo raidījumu veidotāja mūzikas redaktore Marija Janmeija. Allaž vitāla, pilna enerģijas, vēlīga un omulīga - tādu Mariju atceras ikviens no mums, radioļaudīm, kam gadījies viņu sastapt ēkā Doma laukumā 8. Tagad Marija jau krietnu laiku ir pensijā. ”Ko tad es jaunu tev pastāstīšu, paklausies, ko esmu teikusi taviem kolēģiem viņu raidījumos un tev pašai pirms pāris gadiem. Tā es domāju un teicu tad un arī tagad man ir tādi paši uzskati,” tā Marija Janmeija “atgaiņājas” pa telefonu. Tā kā viņas bijušās tuvākās kolēģes - radio „Klasika” meitenes, viņu mīļi dēvēja par māti Mariju, tad zinot, ka mamma ir jāklausa, pārcilājam esošās intervijas un piedāvājam tās arī paklausīties jums, lai tie, kas atminas reiz skanējušos veltījumu koncertus, iepazītu šo raidījumu redaktori mazliet tuvāk. Radio Marija Janmeija ienāca 1965. gadā kā toreizējās Konservatorijas studente. Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados, kad Marija Janmeija sastādīja koncertus pēc radioklausītāju vēstulēm, savas vēlmes rakstīja darba kolektīvi, bija jāskaņo mūzika dažādu profesiju atzīmējamās dienās, jāsumina darba pirmrindnieki un, protams, jāspēlē tam laikam atbilstoša, ideoloģiski vēlamā mūzika. Radio atmiņu grāmatā bijusī Mūzikas redakcijas vadītāja, nu jau mūžībā aizgājusī Diāna Albina, kura starp citu bija tā, kas uzaicināja Mariju veidot šos raidījumus, rakstīja: „… ja pārbaudīja Radio Mūzikas redakcijas darbu, tad tūlīt interesējās, cik daudz procentuālā izteiksmē skan dziesmas par padomju tematiku, kā atzīmējam neskaitāmās svētku un atceres dienas, padomju laikā populārās dažādu profesiju dienas. Bija tādi obligātie koncerti, kuru programmas redaktori sastādīja zobus sakoduši.” Ne reizi vien arī Marijai Janmeijai nācās savos raidījumos spēlēt obligāto repertuāru, taču viņa iemanījās atskaņot ēterā arī pa kādam tā laika režīmam nevēlam gabalam. Ārpus radio vēstuļu koncertiem Marija Janmeija ar, kā toreiz teica, vieglās estrādes mūzikas ansambļiem un dziedātājiem brauca koncertēt uz rūpnīcām, kolhoziem, zivju fabrikām un padomju saimniecībām. Īpašas reizes šādiem koncertiem bija komunistiskās talkas dienas.