Podcasts about jurj

Līdz 15. aprīlim Rīgā viesojas divdesmit talantīgi ukraiņu bērni, kuri, par spīti smagajiem kara apstākļiem, mācās spēlēt mūzikas instrumentus Čerņihivas apgabala mūzikas skolās. Notiek jau otrā mūzikas instrumentu spēles nometne talantīgiem mūzikas skolu audzēkņiem no Ukrainas Čerņihivas apgabala. Kultūras rondo studijā Osokina Brīvības festivāla Ukrainai rīkotājs, pianists Andrejs Osokins, tiekamies arī ar muzikālajiem ukraiņu bērniem un viņu pedagogiem. Nometnes mērķis ir sniegt iespēju bērniem pilnveidot instrumentu spēles prasmes izcilu Latvijas mūzikas skolu pedagogu vadībā, vienlaikus iepazīstot Latviju un atgūstoties no ikdienas kara šausmām. Nometnes laikā notiks vairāki koncerti Pāvula Jurjāna Rīgas Mūzikas skolā, kā arī īpašs pasākums kultūrtelpā “Ola Foundation”, kurā vienuviet satiksies mūzikas instrumentu spēles nometnes un Bērnu slimnīcas fonda rīkotās psihoemocionālās rehabilitācijas nometnes dalībnieki. „Pēc pirmās nometnes likās, ka labāk vairs nevar būt, bet izrādās – var gan!” smejas pedagoģe Hanna Tupikova, kura kopā ar bērniem mērojusi ceļu no Čerņihivas līdz Rīgai. Ar viņu un topošajiem ukraiņu mūziķiem Pāvula Jurjāna mūzikas skolā tikās Māra Rozenberga.

Mākslas vēsturniece un publiciste Elvita Ruka pēta dzimtas memuārus un Jaunpiebalgas novadpētniecības muzeja krājumu Piebalgā vēsturiski raksta ne tikai rakstnieki, bet arī "vienkāršie saimniekdēli" – tādi kā mans vectēvs Ruku Valdis un viņa vecākais brālis Kārlis no Seviķu ciema Zosēnu pusē. Abi Latvijas un Piebalgas patrioti, abi nodzīvojuši garu mūžu un memuāros atsvaidzina tāltālas atmiņas. Arī par slavenajiem "Mērnieku laikiem", kas šejieniešiem nemaz nav patikuši. Brāļu vecāmāte Late pagājušā gadsimta sākumā ļoti mīlējusi runāt par sadzīves un kultūras jautājumiem. "Mērnieku laiki" viņai bijuši kā karsts kartupelis mutē. Late teica, ka tādu ķengāšanos par latviešiem pat kungi neatļaujoties. Latvieši visumā notēloti kā tumsoņas, žūpas, kaušļi. Ne vārda par lielākajiem latviešu sasniegumiem saimnieciskā un kulturālā dzīvē, kas pielīdzināma Rīgai un Tērbatai. Līdz riebumam tiekot izsmieta tautas atmodas kustība. Stāvēdams uz kanceles, šīs ķengas ieteicot lasīt pat mācītājs, ko Late nesaudzīgi nosauc par "vācu suni". Šerpie piebaldzēni uzskatījuši, ka galvenais ķengātājs ir Matīss, mazāk Reinis, tomēr viņi abi savos uzskatos esot vairāk vācieši kā latvieši un kropli riteņi īsteno latviešu pulkā "Ķirps". Šajā biedrībā valdot Jurjāna, Pumpura, Ausekļa un Kronvalda radošais latviskais gars. Bez tam Matīss esot līdz ausīm ieķēries dzīvespriecīgajā skaistulē Līzē. Tās māte vāciete – Rātmindera madāma – esot zvērējusi meitu kaut kādam latviešu skolmeistaram neatdot. Arī pašai Līzei labāk patīkot būt "Ķirpa" vīru un puišu sabiedrībā, nekā ticīgo brāļu Kaudzīšu vidū. Lūk, tāpēc it sevišķi nelaimīgais mīlētājs Matīss, apskauzdams īsto tautas atmodas nesēju lielo slavu un neatzīdams viņu centienus, lienot vai no ādas laukā, lai parādītu sevi kā īstu Dieva kalpu un izpatiktu Rātmindera madāmai – noķengātu jaunlatviešus. Romānā Matīss cenšoties sevi parādīt kā Kasparu, bet visus jaunlatviešus apvienojot vienā izdomātā, līdz smieklīgumam izkariķētā tēlā, kādā ne Jaun-, ne Vecpiebalgā neeksistējošā tipā – Pietuka Krustiņā. Savu trauksmaino runāšanu Kārļa un Valda vecāmāte parasti pārtraukusi, teikdama: "Lai suņi rej, karavāna iet uz priekšu." Visi viņu atbalstījuši. Kārlis atceras, ka šādās reizēs viņa vecākais brālis Pēters, kas bieži mājās nesa grāmatas par sociālismu un lasīja līdz rītam, nereti piebilda: "Drīz būs pavisam jauna, taisnīgāka iekārta." Šo Pētera pareģojumu parasti strupi pārtrauca tēvs, teikdams: "Kopus cūka nebarojas," un ar to runāšana beidzās. Taču nebeidzās pārsteigumi, kas satuvināja Ruku un Branderu dzimtas. Tas sākās kā kaimiņu būšana. Blakus mājā dzīvoja saiešanu tētiņš jeb dievvārdu sludinātājs Kopmaņtēvs no Ilzēnu saiešanas nama. Visu savu dzīvi viņš staigājis, kā sacīt, ar Bībeli rokā. Darbus sākot, arī pirms ēšanas, sēstoties un pieceļoties, tētiņš noskaitījis dažus citātus no svētās grāmatas. Viņa sieva bijusi slimīga, bet saimnieks, sludinādams Kristus mācību, saimniecību pametis novārtā, un iztikšana bijusi trūcīga. Saimniecība uzplaukusi, kad dēls Jānis apprecējis Emīliju Branderi no "Ķenciem". Kāzu svinības un mielastu posuši un gatavojuši Branderi – Emīlijas tēvs ar māti. Kāzu mielastam nokāvuši Kopmaņu vienīgo slaucamo govi, jo tā bijusi daudz sliktāka piena devēja kā jaunās sievas atvestās pūra govis. Ar "Ķencu" Branderu palīdzību Kopmaņi uzcēluši jauno dzīvojamo māju – "Jaunseviķus". Kā tā īslaicīgi kļuva par skolu un cik izglītotas, spilgtas un patstāvīgi domājošas bija Branderu septiņas meitas, uzzināsiet nākamajā stāstā... 

28. martā Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde iestudējumam "Karaļu spēle". Starptautiskajā Teātra dienā tiekamies ar šīs izrādes aktieri Gerdu Lapošku, kurš iedziļinājies Stefana Cveiga "Šaha novelē". Paralēli arī Federiko Garsijas Lorkas dzejā, jo maijā Hanzas peronā būs izrāde "Nazis sirdī iestrēdzis". Aktieris atzīst, ka dienu pirms pirmizrādes ir ļoti satraukta sajūta, naktī pat modies un jutis, ka atkārto tekstu, bet arī negrib koķetēt ar satraukumu, bailēm vai grūtumu, jo ir daudz strādāts un visam vajadzētu būt labi. "Laiks ārpus teātra mani kārtīgi audzināja," neslēpj Gerds Lapoška. Viņš atzīst, ka ir veiksme un laime, ka ir atgriezies Jaunajā Rīgas teātrī.  "Man ir brīnumstāstiņš par teātra būtību. Es biju aizgājis prom vairāk nekā pirms gada. Oktobrī kādā pasākumā satiku Māru Ķimeli, mēs sarunājāmies, viņa teica, ka man pašam vajag izdomāt, ko spēlēt," stāsta Gerds Lapoška. Viņa noradīja uz Cveiga "Šaha noveli".  "Pagājis gads, esmu atpakaļ teātrī, kaut ko vajag spēlēt, citi kolēģi aizņemti jauniestudējumos un Alvis [Hermanis] no zila gaisa atceras par Cveigu un "Šaha noveli". Tajā brīdī es domāju, cik interesanti, Māra to jau minēja," stāsta Gerds Lapoška. "Tagad pirms pāris dienām Kristīne Jurjāne man no noliktavas atnes žaketi kostīmam. Es to piemēru, lieku rokas kabatās un izvelku ļoti vecu... Mēs zinām, kostīmos bieži var atrast dažādus papīrīšus, ko aktieri ieliek un kas tur paliek. Es izvelku Māras Ķimeles vizītkarti, 15 gadus vecu. Kā tas savelkas. Neticami. Domāju, viss ir pareizi un atgriešanās ar šo stāstu ir ļoti labs izaicinājums kārtīgi strādāt."  Aktieris vērtē, ka tā nav monoizrāde, lai arī viņš viens, ir vairāki varoņi, ir mūzika, atsevišķs varonis ir gaismas. Tas ir citādi nekā monoizrādēs. Izrādes pamatā Stefana Cveiga “Šaha novele”. Pasaules čempions šahā Mirko Čentovičs ar pasažieru tvaikoni dodas uz Argentīnu gūt jaunas uzvaras, jo Eiropa un Amerika jau pieveikta. Tvaikoņa pasažieri vēlas izmēģināt savus spēkus pret čempionu un aicina uz spēli. Kad spēle gandrīz jau zaudēta, negaidīti uzrodas kāds kungs -noslēpumains šaha amatieris. Spēlē satiekas divas dažādas pasaules. Viņi spēlē viens pret otru, bet patiesā spēle norit viņos pašos. Katram uzvara un zaudējums nozīmē kaut ko citu. Un stāsts, protams, vairs nav par šahu. Izrādes režisore - Linda Zaharova, kostīmu māksliniece - Kristīne Jurjāne, gaismu mākslinieks - Niks Cipruss, lomā - Gerds Lapoška. Savukārt 27. un 28. maijā Hanzas peronā būs iskatāma zrāde "Nazis sirdī iestrēdzis". Tā balstīta Federiko Garsijas Lorkas dzejā un Haralda Sīmaņa mūzikā no izrādes "Kliedziens". Izrādē piedalās aktieri Guna Zariņa un Gerds Lapoška, mūziķi Ilze Grunte, Andris Grunte un Zane Šmite, un tās vizuālo tēlu veidojusi māksliniece Dace Ignatova.  80. gados iestudētā izrāde "Kliedziens" tapa pēc aktrises Marinas Janaus iniciatīvas, piedaloties scenogrāfam Ilmāram Blumbergam un režisoram Viktoram Jansonam. Šajā ciklā latviešu dziesminieku Haraldu Sīmani iedvesmojuši spāņu un romu tautu mūzikas ritmi un noskaņas.

Stāsta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Jau iepriekš minēju, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja aizsākumi saistīti ar dabaszinātnieka, kolekcionāra un pedagoga Jāņa Grestes veidotajiem rakstnieku stūrīšiem, no kuriem pirmais bija veltīts viņam tuvajam draugam Rūdolfam Blaumanim un lika pamatu arī Rūdolfa Blaumaņa kolekcijai. Tai drīz vien piepulcējās arī citas tā laika rakstnieku un arī mūziķu kolekcijas. Viņaprāt, par personībām vislabāk spēj pastāstīt tieši tā pasaule, kurā viņi dzīvo: “Lietas raksturo cilvēku, tādēļ es tās krāju. (..) Lietas runā. Runā labāk nekā cilvēka mute. Vajag mācēt tā nostādīt, lai nedzīva lieta runātu.” Grestes veidotās kolekcijas šodien ir klasiķu kolekcijas, taču jāatceras, ka Jānis Greste bija jauns, aktīvs cilvēks un komplektēja savu laiku un laikabiedrus, radošas personības. Turklāt darīja to neatlaidīgi un aktīvi, veidodams un uzturēdams kontaktus, sekodams notikumiem ne tikai radošajā laukā, bet arī kļūdams par liecinieku personisko dzīvju un likteņu notikumiem. Jānis Greste bija aizkustināts par Emīla Dārziņa mātes Marijas uzticēšanos. Muzejam viņa nodeva dēla kristību cepurīti, Jauno Derību, kas bijusi viņam kabatā traģiskās nāves brīdī, uzvalku, kapu vainagu lentas, galda piederumus, notis u. c. lietas. Muzejā tika izveidots Dārziņa “stūrītis”, kurā viņa māte katru gadu zināmās piemiņas dienās nākusi vienatnē pasēdēt, pakavēties. Savās atmiņās Greste piebilst: “Dīvaina māte. (..) Nezinu otras tādas mātes, kas tik klusi, bez vārdiem būtu tā dievinājusi savu dēlu.” Pirms liktenīgās došanās uz Padomju Krieviju savus materiālus Grestem atnesa Linards Laicens, kuru Greste pazinis jau kā zēnu. Pateicoties Friča Bārdas atraitnei Paulīnai un brālim Antonam, tapa arī Bārdas “stūrītis”. Atsaucoties Grestes uzaicinājumam, Antons Austriņš nodeva muzejam savus materiālus, tai skaitā arī astoņas viņam rakstītās Bārdas vēstules. Daudz par Jāņa Grestes komplektēšanas pieeju un krājuma organizēšanu pasaka viņa sarakste ar radošajām personībām. Tā, piemēram, vēstulē Annai Brigaderei 1925. gada 12. novembrī viņš raksta: “Cik pagaidām varam, darām tā: krājam piemiņas lietiņas – piemēram, mums ir Fr. Bārdas vecā rakstāmā pulte, Jurjā portfelis, Blaumaņa spalvaskāts un tintnīcas vāciņš – tad vēstules, rokrakstus, fotogrāfijas, pēc tam rakstus visādos izdevumos utt. Lūdzu Annu Brigaderi šim stūrītim dot kaut ko, kam mazāk materiālas vērtības, vairāk – nu, neprotu to pateikt. Ja vajadzīgs, mēs pagādāsim Jums jaunu spalvaskātu, zīmuli un neaprakstītu papīru.” Šeit labi parādās arī šodienas muzeja krājuma klasifikācijā praktizētais, kad katra kolekcija tiek klasificēta pēc muzeja priekšmetu veidiem – dokumenti, fotoattēli, iespieddarbi, korespondence, rokraksti, piemiņas lietas un citi.  Grestes personību kolekcionēšanas un eksponēšanas veids – stūrīši –, ko viņš izraudzījies allaž pietrūkstošo ekspozīciju telpu trūkuma dēļ, šodien ir joprojām aktuāls, kuru redzam gan personību piemiņas muzejos, gan dažādās tematiskās ekspozīcijās, līdz pat integrācijai mūsdienīgās laikmetīgās mākslas izstādēs, kā, piemēram Dokumenta Kāselā – tā ir scenogrāfiski veidota muzejisku priekšmetu un to eksponēšanai izvēlētu konstrukciju un vizuālu izteiksmes līdzekļu instalācija par personību. Ieskatu Grestes veidotajā Blaumaņa stūrīša iekārtojumā un noskaņā sniedz apraksts, kurš publicēts laikrakstā “Jaunākās Ziņas” 1926. gadā: “Istaba ar diviem logiem, kurā apņem it kā Blaumaņa gars. Četrās zilās vitrīnās aiz stikliem izlikti R. Blaumaņa manuskripti “Pamāte”, “Ugunī”, “Genoveva”, “Indrāni”, dzejoļi, vēstules, foto uzņēmumi utt. Starp vitrīnām uz postamenta balta Blaumaņa biste zaļos lauros. Augšā pie sienas lielas Blaumaņa un viņa vecāku portrejas. (..) Tālāk viņa gaiši zilais grāmatu skapis, trīskāju ķeblītis, no vecām klēts durvīm pagatavotais rakstāmgalds, pie kura rakstnieks sēdējis “Brakos”. Skapī Blaumaņa kažoks, spalvaskāts, vāze, kā arī neizstādītie rokraksti.” Arī šodienas muzejs mērķtiecīgi koncentrējas uz radošo personību kolekciju komplektēšanu, nostiprinot un attīstot Grestes iedibināto virzienu. Vairāk kā 80% ir radošo personību kolekcijas. Labi nokomplektētas, tās ir avots arī laikmeta, kultūras norišu, sakaru un kontekstu pētniecībai. Šodienas muzejam, tāpat kā Jānim Grestem ir vēl svarīgāk turēt roku uz radošā laikmeta pulsa. Pateicoties šādai Grestes izpratnei un komplektēšanas pieejai, muzeja krājumā tikuši saglabāti vairāku mūsu klasiķu darbu uzmetumi un no publicētajiem tekstiem atšķirīgi varianti, kas pētniekiem ļauj atklāt darba tapšanas procesu. Atgriežoties pie sarakstes ar Annu Brigaderi (1932. gada 9. martā), Greste spēj būt ne tikai pazemīgi lūdzošs, bet arī uzstājīgs:  “Jūs piederat mums. Nevienu rokrakstu nedrīkst iznīcināt, jo tas kalpo mācīšanas un audzināšanas nolūkiem. Lūdzu, sekojat rokrakstiem! Tie nedrīkst nozust. Arī pirmuzmetumi nav iznīcināmi. Lūdzu, dodat mums nākošo darbu visu, no paša sākuma (..). Rainis mums ir tā devis savus rakstus.” Rokrakstam, vēstulēm, dienasgrāmatām ikvienas personības kolekcijā liela vērtība – tie ir unikāli, vienā eksemplārā, dod daudz informācijas, bet mūsdienās šos priekšmetu veidus pamazām izspiež tehnoloģijas, kad rakstītais bieži gaist, tiek izdzēsts un tam vairs nav arī oriģinālā pirmreizīguma sajūtas. Un muzeja krājuma klasifikatoru 21. gadsimtā ir papildinājušas digitālās kolekcijas, kuras vieš jaunus vaibstus personībās un to kolekcijās muzeja krājumā. * Šajā epizodē iekļauti fakti no Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertes Ilonas Miezītes pētījuma, kā arī citāti no Jāņa Grestes atmiņu tēlojumiem un vēstulēm, kuras grāmatās “Krist un celties” un “Kā dzeņa vēders” apkopojusi literatūrzinātniece Līvija Volkova.  

Joahims Meierhofs savā aktiera gaitu sākumā esot bijis īsts lūzeris, bet tagad ir viens no vadošajiem vācu teātra aktieriem. Pie tam – arī labs rakstnieks. Gundars Āboliņš ar Meierhofu ticies vairakkārt, bet liktenīgs bijis Meierhofa lasījums Minhenes kamerteātrī. Tā grāmata nokļuva pie Gundara Āboliņa un kādus gadus gaidīja, lai šis teksts, kurā daudz par teātra dzīvi, par vecvecākiem, ar kuriem aiziet vesela paaudze un tās tikumi, kurā dramatiskais un komiskais ir cieši blakus, būtu lasāma arī latviešu valodā. Vecvecāku Minhenes apartamenti, Oto Falkenberga aktiermākslas skola, teātra kantīne – tās ir galvenās darbības vietas Joahima Meierhofa grāmatā „Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa”. Nosaukumā rinda no Gētes „Jaunā Vertera ciešanām”, kurai bijusi izšķiroša loma Meierhofa aktiera karjerā. Joahima Meierhofa grāmatu „Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa” latviešu valodā izdevusi "Upe tuviem un  tāliem", tās māksliniece Kristīne Jurjāne. No vācu valodas tulkojis Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Stāsta Latvijas Televīzijas ilggadējā redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Un tagad iejutīsimies laikā un vietā: ir 20. gadsimta 70. gadi, Latvijas Televīzijas studija Āgenskalnā, Linarda Laicena (tagad Nometņu) ielā 62. Šovakar programmā raidījums vecāko klašu skolēniem "Apvārsnis". Pa dienu lielajā A studijā notiek tā sauktais trakta mēģinājums – tiek izmēģināts viss raidījums no sākuma līdz beigām, ar visām intervijām, kinosižetiem, ar aktieru tekstiem, pieteikumiem, atteikumiem, gaismām, skaņu un visu vajadzīgo. Jo vakarā būs tiešraide, un tad visam jābūt perfekti. Mēģinājumā esmu klāt ne tikai es kā sižeta autore, bet arī mans intervējamais. Mēs izrunājam visu tā, kā vakaram iecerēts. Kad mēģinājums beidzies, vēl pārrunas ar raidījuma režisorēm Žaneti Jurjāni vai Benitu Folkmani, ar redaktorēm Silviju Sūnu un Verēnu Bērziņu. Vai bija labi? Kas vēl jāpalabo līdz vakaram? Un tad jau atliek tikai stundas, lai sagatavotos vakara tiešraidei. Tolaik nebija tehnisku iespēju raidījumus ierakstīt. Skatos kameras maģiskajā acī un gludi virpinu iemācītos teikumus, drusku sametas doma, aizķeras vārdi un iestājas pauze. "Nekas, tūliņ tekstu atkārtošu,"  galvā pazib doma. Bet tai zibenīgi seko nākamā: "Šī taču ir tiešraide! Un nekāda atkārtojuma nebūs…" Tā ir viena no manām pirmajām atmiņām par "Apvārsni". Laikam simboliskākā, jo visam tālākajam ilgajam darbam Latvijas Televīzijā iemācīja atbildību par pasaulē palaisto vārdu. "Apvārsnis" – Jaunatnes redakcijas paspārnē veidotais raidījums 20 gadu garumā (no 1971. līdz 1991. gadam) – bija unikāls. To veidoja vidusskolu vecāko klašu skolēni un tikko studentu kārtā ietikušie. Es pati "Apvārsnī" nonācu  nejauši – 1972. gada vasarā "Daugavas" stadionā satikos ar redaktori Verēnu Bērziņu, kad viņa gatavoja materiālu par Skolēnu deju svētku uzvarētājiem, kuru vidū bijām arī mēs – Madonas dejotāji. Uzzinājusi, ka mans nodoms pēc gada ir studēt žurnālistiku, Verēna piedāvāja izveidot sižetu Latvijas Televīzijai par to, ko labi pazinu – par savu deju kolektīvu. Šim pirmajam uzdevumam sekoja vēl daudzi citi. Pirms katra raidījuma bija jāsagatavo scenārija plāns – precīzs  temats un tā risinājums. Ja tā bija intervija, tad jāatspoguļo ne tikai žurnālista jautājumi, bet arī intervējamās personas atbildes. Saprotams, ne vārds vārdā, kā tas izskanēs tiešraidē, tomēr saglabājot pamatdomu. Raidījuma scenārija plāns savlaicīgi bija jānodod izskatīšanai "Glavļitam" – tā saucām Galvenās literārās pārvaldes darbiniekus, kas atradās Latvijas Radio namā, lasīja katru scenāriju un uz raidījuma vāciņiem uzlika tik svarīgo zīmogu "Atļaut pārraidīt". Ikviens redaktors, tuvojoties raidījuma ēteram, interesējās, vai "vāciņi ir atnākuši no Glavļita", kas nozīmēja – vai scenārijs ir izskatīts, apstiprināts un atsūtīts atpakaļ uz televīziju. Savus garadarbus rakstījām ar roku, stingri ievērojot noteikto formu: kreisajā pusē – kas redzams kadrā, labajā pusē – teksts jeb saturs. Tad šīs lapas nesām augšā uz 6. stāvu, kur atradās mašīnrakstītāju birojs. Tā divās istabās diendienā rakstāmmašīnu taustiņus zibināja sešas, septiņas mašīnrakstītājas.   Katram scenārijam bija jābūt sešos eksemplāros. Varēja tikai apbrīnot mašīnrakstītāju prasmi ne tikai atšifrēt mūsu  iesniegtos rokrakstus, bet arī ātri sagatavot jaunas baltas sešas lapas, starp tām ievietojot piecus kopējamos papīrus. Pārrakstāmie teksti krājās palielā kaudzē, jaunais darbs bija jānoliek augšā, mašīnrakstītājas darbus ņēma secīgi no apakšas. Ja kāds bija aizkavējies ar scenārija nodošanu, tad pūlējās savējo iedabūt kaudzes viducī. Godīgi pret citiem tas nebija, bet ko padarīsi, ja ēters "deg"?

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas etnomuzikoloģijas studente Marta Paula Pauliņa Marija Gubene (1872–1947) ir latviešu mūzikas vēsturē pirmā sieviete ar akadēmisko izglītību ērģeļspēlē un kompozīcijā, līdztekus darbojusies kā mūzikas kritiķe, pedagoģe, profesore Latvijas konservatorijā, bet jaunībā vākusi dzimtā Kraukļu pagasta folkloru. Komponiste dzimusi 1872. gadā Vidzemē, Madonas apriņķa Kraukļu pagastā, tautskolotāja Jāņa Gubeņa ģimenē. Marijas tēvs savā skolotāja darbā lielu uzmanību pievērsa dziedāšanai, kā arī vadīja skolas kori. Tāpēc likumsakarīgi, ka savas pirmās iemaņas mūzikā guvusi no tēva, vēlāk Rīgā mācījusies arī pie komponista Ernesta Vīgnera un ērģelnieka Oskara Šepska. 19. gadsimta nogalē arvien plašāk sāk izvērsties Jurjānu Andreja latviešu tautas dziesmu melodiju vākšanas darbs. Piezīmēs 1891. gadā folkloras vācējs raksta arī par deviņpadsmitgadīgo Gubeņa meitu Mariju, kas izcēlusies ar iesūtīto darbu apjomu un smalko precizitāti mūzikas pierakstā: "Melodijas cauri lūkojot, neatradu nevienas kļūdas: prieks bija redzēt, cik rūpīgi un pat niecīgos sīkumos pareizi bija uzzīmētas melodijas, kas, ievērojot grūto meldiju uzrakstīšanu, liecināja par krājējas sevišķām mūzikas dāvanām, kuras visādā ziņā būtu izglītojamas." Desmit gadu vēlāk piepildās Jurjānu Andreja pravietiskā atzinība, komponiste 1901. gadā uzsāk mācības Maskavas konservatorijā – ērģelspēles un speciālās teorijas klasē. Ērģeļspēli apgūst pie profesora Borisa Sabaņejeva (1880–1918), savukārt mūzikas teorijas pasniedzēju vidū ir fūgas un kontrapunkta profesors, komponists Sergejs Taņejevs (1856–1915). Mācības ilgst līdz 1906. gadam, kad Marija beidz konservatoriju ar brīvmākslinieces diplomu kā laureāte, par izcilību. Ieguvusi pamatīgas teorētiskās zināšanas, 1906. gadā Marija Gubene atgriežas Rīgā, kur pastāvīgu ērģelnieces vietu diemžēl neatrod, bet savas prasmes demonstrē daudzos koncertos. Savas zināšanas Marija Gubene izmanto, sākot darbu vairākās Rīgas skolās kā dziedāšanas skolotāja – Natālijas Draudziņas sieviešu ģimnāzijā, Viļa Olava tirdzniecības un komercskolās. Lai ieinteresētu audzēkņus, Marija Gubene meklē mazāk zināmas dziesmas, ko apdarina skolu koriem. Tomēr izdotas tikai ap 30 viņas apdarināto melodiju, un visas tās tapušas laikā līdz Pirmajam pasaules karam. Tomēr tautasdziesmu apdaru jauktajam, bērnu, sievu, vīru koriem, solo un ansambļiem ar klavieru pavadījumu ir krietni vairāk, tiesa gan saglabājušies tikai rokrakstos. Un mistisks stāsts saistās ar kompozīciju rokrakstu nokļūšanu muzikologa Oļģerta Grāvīša arhīvā. Tas atspoguļots vēstulē, kas bijusi pievienota kopā ar rokrakstiem. Komponistes Marijas Gubenes skaņdarbu nošu materiāli rokraksti tika atrasti Ulbrokā kādas mājas šķūnītī, 1989. gada vasarā. Materiālu atradējs no māju īpašniekiem noskaidrojis, ka komponiste šajā adresē nav dzīvojusi, kā arī nav zināms, kā Marijas Gubenes nošu materiāli šķūnītī nokļuvuši. Vairāk nekā puse atrasto darbu ir kormūzikas žanrā rakstīti, liela daļa bērnu korim, jauktajam, sieviešu koriem, komponiste juta nepieciešamību pēc jauna repertuāra skolās. Lielāka daļa ir tautasdziesmu apdares, tomēr netrūkst arī oriģinālmūzikas, teksta autoru vidū tādi autori kā Anna Brigadere, Jānis Akuraters, Aspazija, Rūdolfs Blaumanis u.c. Savukārt instrumentālo žanru bagātīgi pārstāv ērģeļmūzika. Oļģerts Grāvītis par Gubeni vēlāk rakstījis: "Marija Gubene bija tā, kas sagatavoja muzikālās izglītības ceļu tālākajām latviešu sieviešu paaudzēm. Aiz viņas nāk Jāzepa Vītola skolnieces Paula Līcīte, Lūcija Garūta, Lauma Reinholde, Velta Oše un tad jau Elga Igenberga, Maija Ķēniņa, Maija Einfelde un vēl rinda pēckara gadu konservatoristu – kompozīcijas mākslas interesentu. Bet viņām blakus arī daudzas mūsdienu mūzikas zinātnieces." Uzziņas avoti: Oļģerts Grāvītis. "Pirmā latviešu sieviete-komponiste". "Karogs", Nr. 8, 01.08.1972. Arnolds Klotiņš. "Divatā ar tautasdziesmu". "Zinātne", 2020. Marija Gubene. "Autobiogrāfiska skice". "Latviete", Nr. 7-8, 01.07.1934.

Gan „Dzīves tango”, gan „Brīnumskapis” man ir darbi, kuri radīti, lai runātu par kultūras un mākslas nozīmi ikdienā, rakstījusi režisore Krista Burāne, ar kuru tiekamies Kultūras rondo studijā, jo Rīgas starptautiskajā kinofestivālā gaidāmas divas pirmizrādes – animācijas ciklam „Brīnumskapis” un dokumentālajai filmai „Dzīves tango”. Režisorei pievienojas arī cikla „Brīnumskapis” māksliniece Kristīne Jurjāne, bet par savu lomu filmā „Dzīves tango” stāsta komponists Arturs Maskats. 20. oktobrī Latvijas pirmizrādi Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) programmā svinēs dokumentālā portretfilma "Dzīves tango" ("Tango of Life"). Filma tapusi režisoru Ērikas Lifrēdo un Kristas Burānes, kā arī citu Itālijas un Latvijas kino veidotāju sadarbībā un tiek pieteikta kā "dzīvi apliecinošs darbs" par nepadošanos neārstējamas slimības priekšā un par dejas un kino dziedējošo spēku. "Filmām parasti ir vairāki līmeņi, arī stāstus var nolasīt dažādi. Man ir par to, kā māksla palīdz dzīvot un kā māksla palīdz dzīvot arī sarežģītās dzīves situācijās. Tas ir mans galvenais gan vēstījums, gan tas, ko vēlējos ar šo filmu pateikt," filmu rakstoru Krista Burāne. "Vienlaicīgi filmu var nolasīt kā brīnišķīgu mīlas stāstu starp galveno varoni Klaudio un viņa sievu Ivanu un viņu kaislību pret tango dejošanu, un to, kā Arturs Maskats savā ziņā viņiem palīdz izdejot savu sapni, palīdz viņiem ar savu mūziku izdarīt to, ko varbūt nevarēja izdarīt savā dzīvē." Filmas aprakstā teikts: "Klaudio Rābijas stāsts ir emocionāli piepildīts apliecinājums tam, ka māksla pārkāpj nacionālās, mentālās un fizisko iespēju robežas. Viņš apzinās, ka ķermenis strauji piekāpjas Parkinsona slimības priekšā, tomēr viņa miesu un garu uztur tango deja. Pats Klaudio sievai Ivanai ir karsti apsolījis, ka reiz viņi dejos Buenosairesā, tomēr gaisā virmo apziņa, ka laika nav atlicis daudz. Tango terapijas sesijām Itālijā mijoties ar simfoniskā orķestra mēģinājumiem Rīgā, dziedinošu dejas ritmu vadīti filmas varoņi apliecina mūzikas varu pār fiziskajiem izaicinājumiem." -- Katrā bērnistabā ir kāds skapis, aiz kura durvim mājo brīnumi. Brīnumskapis! Durvis, kas ved uz brīnumiem.  "Liels darbs, piecas filmas, kurā ir ļoti plaša komanda, gan radošo cilvēku, gan tehnisko cilvēku, man bija ļoti liels izaicinājums," atzīst Krista Burāne, kura animāciju iekļāvusi arī savās iepriekš veidotajās filmās. "Katrs no māksliniekiem strādāja savādā, ar savām idejām, savu pieeju. (..) It kā jau liekas, piecas filmas, kuru kopējais garums ir nedaudz pāri 20 minūtēm, kas tas ir, bet kopumā tas ir aizņēmis piecus gadus." Krista Burāne vērtē, ka šis cikls ir nozīmīgs darbs viņas un Kristīnes Jurjānes karjerā. "Tas ir savādāks formāts, kā līdz šim pieraksts, man šķiet, ka nav līdzīgas filmiņas latviešiem līdz šim. Esmu dzīvē līdz tam strādājusi ar Māru Liniņu pie filmiņas "Reiz Dievs", tā bija bija akvareļa zīmējumu animācija. Katrā ziņā animācijā tu vari visu, tāpat kā leļļu teātrī ir kaut kas līdzīgs pēc manas sajūtas. Un ārkārtīgi ietilpīgs medijs, gribētos turpināt strādāt," vērtē Kristīne Jurjāne. "Kad es rakstīju scenārijus, man bija svarīgi apskatīties, kas notiek "Skola 2030" programmās, un katra no tām filmiņām veidota tā, lai pedagogi gan pirmskolā, gan sākumskolā varētu šīs filmiņas izmantot savās nodarbībās, gan matemātikā, gan dabas zinībās, gan sociālajās zinībās. Lai tās filmiņas dzīvotu kā domāšanas ierosinātājs, lai bērni viņas skatītos vēl un vēl un eksperimentētu ar viņām," norāda Krista Burāne. Piecas režisores Kristas Burānes un galvenās mākslinieces Kristīnes Jurjānes veidotās “Brīnumskapis” sērijas ieved pasaulē, kurā viss un jebkas izraisa zinātkāri un ir noderīgs mazākajiem skatītājiem. Piedzīvojot visa cikla pirmizrādi RIGA IFF, filmas veidotāju komanda aicina doties dziesmotā ceļojumā, kas balstīts populārajā Aigara Voitišķa dziesmu ciklā ar Pētera Brūvera, Māras Zālītes un Ievas Samauskas tekstiem.  Spilgtākie Latvijas animācijas mākslinieki (Anete Melece, Anna Zača, Edmunds Jansons un Toms Burāns) satiekas ar atpazīstamākajām balsīm (Ingus Ulmanis, Aigars Voitišķis, Andris Sējāns, Karīna Tropa u. c.), lai kopīgi atklātu ko pavisam jaunu un kā mazāko, tā arī lielāko skatītāju sirdīs un prātos paliekošu. Cikls būs īpašs notikums pirmskolas un mazāko klašu skatītājiem.

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra zinātniskā asistente un Muzikoloģijas katedras docētāja Laura Švītiņa Latvijas mūzikas kultūrtelpas patriots un daudzpusīgā, bet piemirstā personība Kārlis Paucītis (1891–1967) savā dzīvē iemiesoja neatlaidību un mērķtiecību. Viņš strādāja gan kā klarnetists, diriģents un skolotājs, gan kā mūzikas žurnālists un redaktors. Savā autobiogrāfijā viņš atklāj, ka, vēl mazs būdams, palicis bez tēva, bet ar brāļa un māsas materiālu atbalstu varēja iegūt izglītību. Cēsu pilsētas skolā viņš apguva arī pirmās muzikālās iemaņas, dziedot korī un spēlējot pūtēju orķestrī. Vēlāk apmeklēja vidusskolas kursus un studēja klarnetes un kara kapelmeistara klasē Rīgas Ķeizariskajā mūzikas skolā. Lai finansiāli nodrošinātu sevi, viņš strādāja par klavierskolotāju un koncertmeistaru, kā arī pa naktīm spēlēja balles orķestros un Rīgas teātros. Muzicēja Augusta Fišera orķestrī, kā arī Pāvula Jurjāna vadītajā Latviešu operas orķestrī. Pirmā pasaules kara laikā, būdams 25 gadus vecs, Paucītis tika iesaukts karadienestā, kur darbojās kā kapelmeistars. Tikko radās iespēja, viņš atgriezās Rīgā, lai iestātos Latvijas Konservatorijā Jāzepa Vītola klasē, kā arī Nacionālajā operā, kur līdz 1928. gadam spēlēja klarneti. Savukārt 30. gados viņš pieņēma orķestra vadītāja vietu Latvijas armijā un vienlaikus strādāja par mūzikas skolotāju Alūksnē. Sarakstīja un izdeva grāmatu “Pūtēju orķestru vadonis”. Paucītis bija arī aizrautīgs Latvijas mūzikas popularizētājs. Apguvis vairākas valodas, viņš rakstīja par Latvijas mūzikas dzīvi Francijas, Anglijas, ASV un Itālijas mūzikas žurnālos, kā arī veidoja šķirkļus mūzikas enciklopēdijām. Būdams dedzīgs mūzikas žurnālu lasītājs, regulāri publicēja ārvalstu hronikas Latvijas presē, lai informētu sabiedrību par jaunākajiem mūzikas notikumiem pasaulē. Viņš bija korespondents Rīgā izdotajam angļu laikrakstam The Riga Times. Taču viņa sapnis bija izdot mūzikas žurnālu latviešu valodā. 1923. gadā viņš dibināja žurnālu “Mūzikas Nedēļa”, bija šī un vēlāk arī žurnāla “Mūzika” galvenais redaktors. Pēc Otrā pasaules kara Paucītis strādāja Cēsu skolotāju institūtā un Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā. Mūža nogali pavadīja pieticīgi un vientuļi. Kaimiņi viņu atceras kā brīnišķīgu, sirsnīgu un klusu cilvēku. Šīs atmiņas pierakstīja muzikologs Oļģerts Grāvītis, kurš, 1991. gadā piedalījās Paucīša simtgades piemiņas pasākumā. Interesanti, ka Paucītim bija svarīgi dokumentēt savu darbošanos ­– viņš rūpīgi saglabāja ne tikai personīgus dokumentus, vēstules un manuskriptus, bet arī kolekcionēja koncertu afišas un programmas. Vairāk nekā 20 gadu garumā viņš rakstīja dienasgrāmatas. Šodien viņa apjomīgā kolekcija glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, kā arī muzejā Cēsīs. Dzīves otrajā pusē Paucītis pārlasīja savas dienasgrāmatas un atsevišķās burtnīcās izrakstīja tos ierakstus, kas attiecās uz Latvijas mūzikas dzīvi. Daļa no šiem rokrakstiem ir digitalizēti un pieejami internetā LFK digitālajā arhīvā "Garamantas". Šie unikālie materiāli ļauj lasītājiem iegrimt 20. gadsimta pirmās puses Latvijas mūzikas dzīvē, pieredzot to caur Paucīša skatpunktu.

Saruna grimmētavā. Kultūras rondo notvēra aktieri Andri Keišu uzreiz pēc izrādes "Lai Dievs stāv tev klāt, tu nabaga cietēj!" ģenerālmēģinājuma Jaunajā Rīgas teātrī, kas tapusi pēc Martina Makdonas lugas "Bendes" motīviem. Galvenais jautājums – par ko drīkst un nedrīkst vispār smieties? "Nedrīkst jokot..., tas mani personīgi skar, par mentāliem cilvēkiem. Tas man liekas vienīgais. Man bija "Linda vista" teksts par bērniem: kas tie tādi alerģiski, autiski žurkulēni". Es izņēmu vārdu autiski ārā, jo zinu, kas tā ir par nelaimi cilvēkiem, nekad par to nejokošu. Šinī lugā ir: nosauc uzvārdu, es saku - ā, tas pajoliņš. Mans tēls ir tik neiejūtīgs. Tas pajoliņš ir dokumentāls cilvēks ar mentālām problēmām. Tas man ir vienīgais. Domāju, jokot drīkst par visu," analizē Andris Keišs. "Vēl gan, kas ir tavs mērķis," papildina Andris Keišs. "Ir visādi mērkaķi, kas grib izsmiet un kādus politiskus zemtekstus iepīt. Tad es nezinu, labāk vajag paklusēt. Jokot drīkst, ja esi brīvs, godīgs, laimīgs cilvēks, kurš sasmīdināt, nevis kaut ko panākt ar to. Man personīgi satīra ne pārāk patīk." Izrāde veidota pēc Mārtina Makdonas lugas “Bendes”. Melnajai komēdijai Lielbritānijas dramaturgs Mārtins Makdona par pamatu ņēmis reālus vēsturiskus notikumus un personas no tālā 1965. gada, kad Anglijā oficiāli tika atcelts nāvessods (ar pakāršanu) un pēdējie Viņa Majestātes bendes jeb nāvessodu izpildītāji pēkšņi palika bez darba. Pirmo reizi luga uzvesta 2015. gadā Londonas Royal Court Theatre. “Bendes” ir saņēmušas Lorensa Olivjē balvu Lielbritānijā un Ņujorkas kritiķu balvu kā labākā jaunā luga. Izrādes režisors Alvis Hermanis. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Kristīne Jurjāne, gaismu mākslinieks – Lauris Johansons. Lomās: Andris Keišs, Baiba Broka, Gundars Āboliņš, Kaspars Znotiņš, Jevgēnijs Isajevs, Ivars Krasts vai Ričards Murāns, Jānis Skutelis, Ritvars Logins, Toms Harjo, Dāvids Pētersons, Evelīna Priede.

With a wealth of global experience, Dr. Jurg spoke to us about his background in semiotics and his integration of homeopathy, which began in Romania. He emphasizes the importance of using visual clues and non-verbal communication in homeopathy, particularly in cases involving children. This episode also covers the early days of homeopathy in Romania, the value of graduate study, the need for homeopaths to see a high volume of patients to gain practical experience, and Dr. Jurg's recently published book, "The Homeopathic Album," which uses visual aids to enhance understanding of remedies.   Episode Highlights: 03:56 - How Gheorghe Discovered Homeopathy 05:19 - Homeopathy in Romania 18:29 - Semiotics and Homeopathy 21:43 - Visual Cues in Patient Interaction 23:23 - Non-Verbal Communication in Homeopathy  28:41 - Understanding Skin Language 30:57 - Analytical Process in Interpreting Patient Signs and Symptoms 34:05 - Learning Through Practice 36:07 - Visual Cues in Pediatric Cases 39:58 - Bach Remedies in Homeopathy and Their Correlation with Microbiota 43:08 - Prescribing Bach Remedies  46:23 - Clinical Insights on Congestion  48:02 - The Homeopathic Album 57:01 - Differential Diagnosis Approach 59:14 - Final Thoughts on Homeopathy   About my guest: Dr. Gheorghe Jurj, a distinguished homeopath, completed his medical degree at Romania's Medical University of Timisoara in 1984, where he also trained in acupuncture, refining his observational skills. He began his career as a General Practitioner in a remote mountain community, providing comprehensive medical care and developing the concept of “Real Time Medicine,” which evolved into “Real Time Homeopathy.” Discovering homeopathy in 1990, Dr. Jurj embraced it as his sole practice and has since dedicated over 30 years to this field. A Professor since 1996 and former President of the Romanian Clinical Homeopathy Association (ARHC), he has taught across Europe and South America, specializing in Semiotics of Homeopathy and clinical disciplines. He also coordinated a Master's program in Homeopathy and served as Senior Editor of Revista Romana de Homeopatie. With over 50 published articles, Dr. Jurj is a leading authority on the Semiotics of Homeopathy, Visual Signs, and homeopathic Dermatology.   Find out more about Dr. Jurg Website: https://www.drjurj.ro/ https://www.wholehealthnow.com/ Facebook: https://www.facebook.com/homeopathyjurj/ Youtube: https://www.youtube.com/@DrJurjHomeopatie   If you would like to support the Homeopathy Hangout Podcast, please consider making a donation by visiting www.EugenieKruger.com and click the DONATE button at the top of the site. Every donation about $10 will receive a shout-out on a future episode.   Join my Homeopathy Hangout Podcast Facebook community here: https://www.facebook.com/groups/HelloHomies   Follow me on Instagram https://www.instagram.com/eugeniekrugerhomeopathy/   Here is the link to my free 30-minute Homeopathy@Home online course: https://www.youtube.com/watch?v=vqBUpxO4pZQ&t=438s   Upon completion of the course - and if you live in Australia - you can join my Facebook group for free acute advice (you'll need to answer a couple of questions about the course upon request to join): www.facebook.com/groups/eughom

Turpinām noskaidrot visu nepieciešamo par jumtiem, to remontu un uzturēšanu kārtībā raidījumā Kā labāk dzīvot kopā ar namdari Tāli Salu un jumiķi Ilmāru Jurjānu.  Ko darīt, ja jumts pil, ja vajadzība spiež to atjaunot vai jābūvē jumts no jauna, runājām arī iepriekš raidījumā "Kā labāk dzīvot".

Turpinām noskaidrot visu nepieciešamo par jumtiem, to remontu un uzturēšanu kārtībā raidījumā Kā labāk dzīvot kopā ar namdari Tāli Salu un jumiķi Ilmāru Jurjānu.  Ko darīt, ja jumts pil, ja vajadzība spiež to atjaunot vai jābūvē jumts no jauna, runājām arī iepriekš raidījumā "Kā labāk dzīvot".

Stāsta klarnetists un diriģents Guntis Kuzma Vai zini, ka Ēvalds Rimbenieks bijis nevien ievērojams politiķis, bet arī baptistu draudzes mācītājs un īstens kultūras cienītājs? No laikabiedru atstātām liecībām var secināt, ka Rimbenieks bijis viens no ievērojamākajiem Kurzemes dēliem, dedzīgs Latvijas patriots, taisnas muguras un gaiša gara īpašnieks. Dzimis 1888. g. Smaižos Aizvīķu pagastā, kas tagad Dienvidkurzemes novada Gramzdas pagasts, mūžībā devies 1943. g. izsūtījumā Vjatkas koncentrācijas nometnē. Kā politiķis valsts mērogā bijis 3. un 4. Saeimas deputāts, pārstāvot Kristīgo darbaļaužu savienību. Aktīvi darbojies visdažādāko sfēru komisijās: tirdzniecības, rūpniecības, sociālās likumdošanas, ārlietu komisiju ekonomiskie līgumi, bijis pat Latvijas hipotēku bankas padomē. Kārļa Ulmaņa valdībā — finanšu ministrs 1934. Gadā, burtiski dažus mēnešus pirms apvērsuma. Jau pirms finanšu ministra amata un arī pēc tam Liepājas mērs: 1922–1928 un 1934–1940. Ēvalda Rimbenieka personība labi atklājas šajā pašraksturojumā: "Es dziļi izjūtu atbildību, kas gulst uz mani, un es labi apzinos, ka mani spēki ir ļoti vāji un nepietiekoši lielo uzdevumu sekmīgai veikšanai, bet es no sirds paļaujos uz Dieva žēlastību un vadību." Liepājā, līdzās rūpniecības, transporta, sporta un izglītības veicināšanai, viņa laikā arī būtiski attīstās kultūras dzīve — Kurzemes muzeju biedrība, Liepājas pilsētas un vēstures muzejs, Liepājas tautas konservatorija, Liepājas Opera, Liepājas filharmonija, kurā ir gan orķestris, gan koris. Jaunās filharmonijas atklāšanas koncertā skan Vāgnera "Tannheizera" uvertīra, Haidna Simfonija Solmažorā, Jurjāna kantāte "Tēvijai" un Vītola "Dramatiskā uvertīra". Filharmonija piedzīvo būtisku attīstību, skatuves paplašināšana nodrošina daudz lielāka sastāva izvietojumu (dokumentos fiksēti 54 mūziķi), ar biļešu ieņēmumiem gan šādus izdevumu nebija iespējams segt, taču noteikti var izcelt, ka sezonai 2000 abonementu izpārdošana ir vērā ņemama, vidējais apmeklētāju skaits katrā koncertā esot bijis virs 1000 cilvēkiem. Atskaņoto autoru skaitā: Mocarts, Bēthovens, Šūberts, Rosīni, Mendelszons, Šopēns, Vāgners, Gļinka, Čaikovskis, Sibēliuss, Dārziņš, Vītols un Ādolfs Ābele. Kritika labi pieņem pārbaudītas vērtības, taču mēdz būt skarbāka pret modernistiem: Stravinski, Ravelu un Šēnbergu. Neskatoties uz to, koncertu repertuārā parādās Sibēliusa, Aterberga, Korngolda un arī Respīgi skaņdarbi. Operai pirmajā sezonā jau seši jauniestudējumi: Verdi "Traviata" un "Rigoleto", Bizē "Karmena", Guno "Fausts", Čaikovska "Jevgēņijs Oņegins" un Rosīni "Seviļas bārddzinis". Šeit gan jābilst, ka diriģentam bija jābūt pietiekami radošam aranžētājam, jo orķestra štatu vietu sarakstā vien 18 mūziķi. Liepājas Operas māksliniecisko izdomu un entuziasmu recenzijā novērtē Haralds Eldgasts: "Ja dekorāciju, orķestra un kora dalībnieku skaita ziņā tā būtu jāatzīst par nabagāku kā Rīgas opera, tad toties tā ir labāka ar savu tīri māksliniecisko entuziasmu un ar to ideālo aizraušanos kalpot cilvēka dvēseli un prātu izdaiļojošam skaistumam." Tai laikā Liepājā uzstājušies daudzi tā laika ievērojami latviešu mākslinieki, to skaitā diriģenti: Hanss Hohapfels, Bernhards Ķuņķis, Nikolajs Kreicbergs, Arvīds Pārups, Teodors Reiters; Rūdolfs Nīliuss no Vīns esot bijis īsts publikas mīlulis. Dziedājuši: Helēna Cinka, Mariss Vētra, Natālija Ūlande, Alberts Verners; uzstājusies pianiste Salome Graudāne, čellisti Ēvalds Berzinskis un Atis Teihmanis. Vēlāk orķestra mūziķu vidū ir vijolnieks Arvīds Jansons, kas kļūst par izcilu diriģentu. Atgriežoties pie Ēvalda Rimbenieka, svarīgi pateikt, ka viņš bijis arī Liepājas Nācaretes baptistu draudzes mācītājs un kalpojis tur līdz 1930. gadam. Rimbenieks izkārto, ka viena no Liepājas skolām kļūst par baptistu skolu, gan ne visi audzēkņi no babtistu ģimenēm, taču vecāki iecienījuši šo skolu. Rimbeniekam pašam esot paticis dziedāt un spēlēt klavieres, paša sarakstītam dzejolim viņš komponējis mūziku, bet kā hobiju izvēlējies dārzniecību. Joprojām nenovērtēts, bet daudzināms, un to citstarp dara mūzikas festivāls, kas nosaukts Rimbenieka vārdā.  

Mājai jumts nu gan nedrīkstētu „aizbraukt”, jo - māja bez jumta nemaz nav māja. Visu par jumtu - ko darīt, ja pil, ja vajadzība spiež atjaunot vai jābūvē no jauna to, ko atjaunot vairs nevar, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot kopā ar namdari Tāli Salu un jumiķi Ilmāru Jurjānu.

Jau trešo gadu kādam topošajam māksliniekam tiek pasniegta mākslinieces Aijas Jurjānes stipendija, kuru savas mammas, gleznotājas un pedagoģes piemiņai izveidojuši Kristīne, Ieva un Pāvils Jurjāni. Šogad stipendiju ieguvusi Jaņa Rozentāla mākslas skolas studente Alise Gaile. Stipendijas devējiem par prieku, labu pretendentu šoreiz bijis tik daudz, ka piešķirtas arī piecas veicināšanas balvas.  „Aijas Jurjānes stipendija ir caur un caur veltīta tam, lai turpinātu viņas misiju – atbalstīt jauniešus radošajā un nebūt ne vieglajā procesā,” stāsta Pāvils Jurjāns. „Šogad bija ārkārtīgi daudz vērtīgu iesniegumu – varēja just, ka šī vēsts par Aijas Jurjānes stipendiju sāk sasniegt cilvēkus, kas attiecas pret savu aicinājumu nopietni, kas vēlas sevi definēt mākslā un glezniecībā, kas meklē savu individuālo rokrakstu. Vēl vairāk nekā iepriekšējos divus gadus mēs ar Kristīni un Pāvilu jutāmies aicināti atzīmēt un uzaicināt vairākus no jauniešiem, kas ir piedalījušies. Jo jūs esat vesela paaudze, kas tālāk dzīvos, strādās un liks pārējai sabiedrībai domāt par vērtībām un to, ko jūs gribat vairot,” uzsver Ieva Jurjāne. Stipendijai var pieteikties jaunieši, kas apgūst mākslu vai dizainu kādā no Latvijas profesionālajām vidusskolām. Līdzās pieciem saviem vizuālās mākslas darbiem bija jāiesniedz arī eseja, kuras šā gada tēma bija ģimene.

No 4. aprīļa kinoteātros visā Latvijā sāks demonstrēt jauno filmu studijā "Mistrus Media" veidoto režisora Dāvja Sīmaņa filmu "Marijas klusums", kas pasaules pirmizrādi jau piedzīvojusi 74. starptautiskajā Berlīnes kinofestivālā un saņēmusi Ekumēniskās žūrijas balvu. Par jautājumiem, kurus uzdeva žurnālisti Berlīnē un par to, kā tapa šis kino stāsts, Kultūras rondo saruna ar filmas režisoru Dāvi Sīmani, mākslinieci Kristīni Jurjāni un aktrisi Olgu Šepicku-Slapjumu. Filma "Marijas klusums" ir vēsturiska drāma, kas veidota pēc slavenās teātra un kino aktrises Marijas Leiko dzīvesstāsta un vēsta par viņas dzīves pēdējiem gadiem, kad aktrise dodas uz Padomju Savienību, lai rūpētos par mazmeitu, un kļūst par Staļina iniciētās latviešu iznīcināšanas akcijas liecinieci un upuri. Scenārijs balstīts reālos vēsturiskos notikumos, atspoguļojot Staļina realizētās nacionālās operācijas Krievijā, kas vērsās pret dažādu tautību cilvēkiem, nogalinot līdz pat miljonam cilvēku. Galvenās varones prototips Marija Leiko, kura 30. gadu vidū nonāca Maskavā un sāka strādāt latviešu teātrī "Skatuve", bija viena no zināmākajām vācu mēmā kino aktrisēm, kas filmējusies vairāk nekā 30 filmās un 20. un 30. gados strādājusi slavenajā Maksa Reinharta teātra trupā Vācijā. Mariju Leiko tēlo aktrise Olga Šepicka-Slapjuma, kura iepriekš bijusi Jaunatnes teātra aktrise, filmējusies Jāņa Streiča filmā "Carmena Horrendum", kā arī Jevgēņija Paškēviča filmās "Cilvēka dienas" un "Golfa straume zem leduskalna". Augsta ranga PSRS nomenklatūras darbinieku Jēkabu Petersu atveido Artūrs Skrastiņš, PSRS drošības dienesta darbinieku, vienu no Staļina represiju organizētājiem Leonīdu Zakovski – Ģirts Ķesteris, režisori Annu Lācis – Inese Kučinska, bet Maskavas teātra "Skatuve" dibinātāju, režisoru Osvaldu Glāznieku – Vilis Daudziņš. Par aktrisi Mariju Leiko arī iepriekš sarunājāmies raidījumā Kultūras rondo.  

Bekir Kuzudişli is a Professor at Istanbul University in Turkey. He completed his doctorate in 2005 with the thesis title of: “Ḥadīth Narration and Family Isnād”. Kuzudişli is now the Head of the Institute of Islamic Studies. Following his research on hadith narration and asānīd in Shiʿism, his current research interests focus is on asānīd, the history of ḥadīth, Orientalism, and ḥadīth in Shiʿism. Kuzudişli has academic publications in Turkish, Arabic and English. Some of his works include Shiʿa and Ḥadīth, Asbāb īrād al-ḥadīth: Siyāq riwāyāt al-ḥadīth fī-l-qarn alawwal al-hijrī, “Two Different States, Two Shiite Usūl al-Hadīth: Two books written in the Ottoman and Safavid Territories.” “What was the Sunnī Source of al-Shahīd al-Thānī's Bidāyah: al-Tībī's al-Khulāṣah or al-Jurjānī's al-Mukhtaṣar?”, “Relationship Between the Qur'ān and the Sunnah in Shiʿa”, “Sunnī-Shiʿi Interaction in the Early Period – The Transition of the Chains of Ahl al-Sunna to the Shīʿa”.

Stāsta tulkotāja Māra Poļakova.   Ах життя моє — кругле як м'яч... Ak, mana dzīve – apaļa bumba, Kā mīlestība – spriega, kvēla. Krīti. Lido augstu. Smejies. Skumsti. Skūpsti stiprāk, vēl un vēl. Tā 1929. gadā – 35 gadu vecumā – rakstīja dzejnieks, bez kura nebūtu divdesmito-trīsdesmito gadu ukraiņu avangarda, ukraiņu kultūras žilbinošās, vētrainās atdzimšanas: Maiks Johansens, leģenda jau dzīves laikā. Viņa spalvai pieder viens no spožākajiem un dullākajiem ukraiņu prozas tekstiem – garstāsts “Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās daiļās Alčestes ceļojums uz Slobidu Šveici” (“Подорож ученого доктора Леонардо і його майбутньої коханки прекрасної Альчести у Слобожанську Швайцарію", 1932). Romāna varoņi ir: Dons Hozē Pereira – spānietis, pēc profesijas tirānu gāzējs, Rodolfo – ruds īru seters, Dona Hozē Pereiras uzticamais draugs, Daņko Haritonovičs Pererva – stepinieks un stepes rajona izpildkomitejas loceklis (pirmais un trešais ir viens), budzis Augšups, budzis Lejups, budzis Kurups – ukraiņu budži, Leonardo Paci – ceļojošs doktors no Itālijas, dabas mīļotājs, varbūt arī ir pirmais un trešais no varoņiem, bet varbūt nav, Alčeste – doktora Leonardo daiļā, mūžam nākamā mīļākā, labais Koku Stādītājs – vecais saimnieks Vecene – labā Koku Stādītāja pirmā sieva, Ahillejs Bruņrupucis – laucinieks, vezumnieks, Volodjka – Ahilleja zirgs, Jaress Pušdeguns – jauns puisis no Zmijivas, komjaunietis, students, atslēdznieks Šarabans – Bruņrupuča paziņa, saimnieks Klims – Bruņrupuča draugs. Dons Hozē Pereira un doktors Leonardo raksta dzeju, ko izrej Rodolfo, Vecene zīmīgos brīžos iesaistās notikumos, taču neeksistē, Dons Hozē Pereira pārvēršas vēl otrreiz un kļūst par vilku – un Slobidu Šveice, uz kuru Leonardo atvedis Alčesti, lai daiļā dāma vairs nebūtu viņa nākamā mīļākā, – šī Slobidu Šveice, kas vienīgā šajā tekstā ir īsta...  nav atrodama kartē. Epilogā autors atvainojas par to, ka prātīgos lasītājus un daiļās lasītājas vazājis aiz deguna, un paskaidro, kas te ir noticis: “No dekoratīva kartona viņš (autors – MP) izgriezis cilvēku figūras, uzlīmējis tās uz koka gabaliem, nopervējis ar nosacītām krāsām, cauri kartona nabām izvilcis stiepli un līksmi stumdījis šīs figūras dzīvas, īstas stepes saules svelmē, zem īstu Slobidu Šveices kļavu valgajām lanckām. Un, lai tik lasītājs nenodomātu, ka šīs figūras ir dzīvas, autors vispatētiskākajās vietās pārplēsa tām kartona krūtežas un izbāza ārā savu pinkaino galvu, lāgiem (lai simtkārt viņam piedod prātīgais lasītājs un daiļā lasītāja) arī tāpat vien aplaistīdams ar aukstu ūdeni no teātrī glabātās ugunsdzēsēju šļūtenes.” Šī pasakainā garstāsta autors bija žilbinoši talantīgs eksperimentētājs, kura mērķis bija izkustināt mūsu priekšstatus par to, kādai jābūt literatūrai: iesaistīt lasītāju spēlē, vienlaikus parādot, kādu estētisku baudījumu var gūt no šiem eksperimentiem. Kā viņš pats raksta vienā no autobiogrāfijām: “Es tomēr mīlu literatūru. Es ļoti mīlu vārdus un domāju, ka tie man atbild ar tādu pašu mīlestību. Es mīlu tos ar nesavtīgu mīlestību ne tādēļ, ka tie mani baro. Tiem mani jābaro, jo esmu tos dzemdinājis. Es vārdus mīlu tādēļ, ka tie ar mani spēlējas, mani izklaidē un nekad mani neaizmirst.”   Vārdus viņš dzemdināja visādi. Johansens rakstīja, daudz un dažādi. Teiksim, laužot jebkādus žanra kanonus, tapis dēku romāns “Makleistona, Harija Rūperta un citu piedzīvojumi” ("Пригоди Мак-Лейстона, Гаррі Руперта та інших", 1925) . Tā pirmās nodaļas satura aprakstā ir punkts “Ko nodomātu albatross, ja prastu pīpēt”, un romāns kļuva par pirmo ukraiņu bestselleru – gada laikā tika pārdoti vismaz 100 000 eksemplāru. Atkal citējot autobiogrāfiju: “Rakstīju labu dzeju un sliktu prozu līdz 1928. gadam. 1928. gadā atjēdzos un sāku rakstīt labā prozā.” Kā viegli saprast, tā ir Johansena kārtējā mistifikācija: arī dzeju viņš vienmēr rakstījis lielisku. Johansens ceļoja un rakstīja reportāžas – vienā no tām, piemēram, viņš gluži garāmejot izmet: “Tumšs, un neko nevar redzēt. Ne mājas, ne cilvēkus, ne cūkas, ne šķiru naidu, ne varas tālusniedzošamies roku” – un tas rakstīts divdesmito gadu beigās! ("Подорож людини під кепом (Єврейські колонії)", 1929) Pat “nevainīgajā” reportāžas žanrā viņa teksti bija radikāli: tie vienkārši ignorēja obligātā sociālistiskā reālisma pieklājības normas: Johansens rakstīja, kā redzēja un kā gribēja. Johansens bija tālaika vislabāko, visaizraujošāko literāro žurnālu izdomātājs un redaktors. Viena – “Universālā Žurnāla” ("Універсальний журнал") – programmā viņš rakstīja: “Nav uz pasaules tādas lietas, par kuru nevarētu interesanti pastāstīt.” Šis sauklis tika drukāts ne tikai žurnāla pirmajā lappusē, bet arī uz redakcijas veidlapām un ar to sākās visi teksti, kas tapa ar redakcijas darbinieku piedalīšanos. Savukārt almanahs “Literatūras gadatirgus” ("Літературний ярмарок") bija brīvības teritorija. Tajā tika nodrukāta jau pavisam drīz aizliegtā Volodimira Sosjuras poēma “Mazepa”, kurā bija izteiktas šaubas, vai Ukrainai Bohdana Hmeļnicka laikā vajadzēja apvienoties ar krieviju, Mikolas Kuļiša luga “Mina Mazailo” – it kā komēdija taču dziļi traģiska: tajā parādīti pārkrievoto ukraiņu mēģinājumi atgriezties savā ukraiņu valodā un tas, cik notramdīts jebkāds ukrainiskums bija Ukrainas lielajās pilsētās; Johansena “Doktora Leonardo ceļojums” un citi tagad par klasiku kļuvuši ukraiņu teksti. Starp citu, redakcija bija uzrunājusi “dižo proletāriešu rakstnieku” Maksimu Gorkiju, lūdzot atļauju pārtulkot viņa “Māti” ukrainiski, – un saņēma atbildi: “Manuprāt, šī garstāsta tulkojums ukraiņu dialektā nav nepieciešams. Mani ļoti pārsteidz fakts, ka cilvēki, kam ir viens mērķis, ne tikai sludina dialektu atšķirīgumu – pūlas dialektu padarīt par “valodu” –, bet vēl arī apspiež tos lielkrievus, kas šī dialekta apgabalā sāk justies kā mazākums.” Mikola Hviļovijs pēc šīs atbildes uzrakstīja eseju “Ukraina vai Mazkrievija?” („Україна чи Малоросія?”, 1926): par to, ka eksistē Ukraina, kurā ukraiņi runā ukraiņu valodā; Staļina “personiskā ienaidnieka” eseja nekavējoties tika aizliegta un konfiscēta, un pirmoreiz publicēta tikai 1991. gadā. Johansens darbojās teātrī – rakstīja tekstus Lesa Kurbasa „Bereziļ” izrādēm – un arī tikko dzimušajā kino jomā: bija viens no pirmās ukraiņu filmas “Zvenihora” (rež. O. Dovženko) scenārija autoriem; režisors no filmas aizvāca “nacionālistiskas tendences” un salika “pareizos” ideoloģiskos akcentus, un sašutušais Johansens savu autorību atsauca. Toties, kad Harkivā tika izveidota Visukrainas Fotokinopārvalde jeb leģendārais VUFKU, tieši viņu aicināja rakstīt titrus mēmajām filmām. Kino ukrainiskošanai bija pamatīga pretestība, taču Johansens līdz masu publikas iebildumu uzklausīšanai nenolaidās. Kad saniknotie iznomātāji skrēja pie VUFKU direktora sūdzēties, ka titros sarakstīts kaut kas galīgi nesaprotams, priekšnieks nesatricināmi atbildēja: “Viņš ir profesors, viņš zina.” Johansens mācīja studentus, rakstīja mācību grāmatas, vārdnīcas un pētījumus par ukraiņu valodu – viņa redakcijā iznākusī “Praktiskā krievu-ukraiņu parunu vārdnīca” („Практичний російсько-український словник приказок”, 1929), šķiet, joprojām ir nepārspējams avots un īsta frazeoloģijas dārgumu krātuve. Ko vēl Johansens darīja? Atkal citējot autobiogrāfiju: “Mana profesija ir spēlēt tenisu, biljardu un citu. Šis cits tad arī ir viss, kas pēc manis paliks, kad nomiris nebūšu spējīgs spēlēt ne tenisu, ne biljardu.” Laikabiedrs spilgtās krāsās aprakstījs, kā Johansens biljardā apspēlējis uz savām biljardista mākām varen lepno krievu poētu Vladimiru Majakovski, kuram pēc zaudējuma bija jālien pagaldē, kurā 1,90 cm garais Majakovskis teiksmaini iesprūdis. Johansens aizrautīgi piedalījās dažādās rakstnieku biedrībās, spēlēja futbolu, šahu, medīja, laivoja savā brīnišķajā Slobidu Šveicē: viņš mīlēja dzīvi, apaļu kā bumba.   Kur viņš tāds –  neparasts un lielisks – bija radies? Johansens – īstā vārdā Mihailo – bija harkivietis. Harkivas universitātē studējis klasisko filoloģiju tieši tad, kad ievadu valodniecībā un daudzus citus aizraujošus priekšmetus tur pasniedza – paralēli pētīdams latviešu valodu un sarakstīdams, piemēram, grandiozo „Lettische Grammatik“ –  profesors Endzelīns. Interese par senajām valodām Johansenam radās jau ģimnāzista gados, kad latīņu valodu viņam mācīja Leipcigas universitāti beigušais Jānis Mežlauks. Tajos pašos ģimnāzista gados viņš, „atradis, ka tā dzeja sanāk dabiskāka“, sāka rakstīt ukraiņu valodā – pirms tam dzejojis tikai krieviski un vāciski: šos dzejoļus viņš 1916. gadā rituāli sadedzināja. Jo raugi, viņa māte gan bija kozaciete no Starobiļskas – kā pats Johansens tīksmīgi apgalvoja, turku sultāna vergu un verdzeņu atbrīvotāja kozaka Hricko un „spāniešu rakstnieka“ Migela Sāvedras de Servantesa pēctece, – taču viņa tēvs, vācu valodas skolotājs Hervasius Johannsen, bija dzimis Iecavā (Gross-Ekau) un beidzis Jelgavas (Mitau) ģimnāziju. Nekur nav minēts, ka Maskavas universitāti beigušais Herr Johansens būtu pratis latviešu valodu – bērniem viņš vakaros lika lasīt Gētes „Faustu“, tas viņmājās saucās „tēlot erceņģeļus“ –, taču ir zināms, ka 1897. gadā viņš kopā ar citiem Harkivas latviešiem Jurjānu Andreja rīkotajā Jaungada kolektē ziedojis naudu trūcīgu latviešu studentu atbalstam (toreiz to sauca par „jaungada vizīšu atpirkšanu“). Tādēļ varbūt negaidītais – un ukraiņu filologus mulsinošais – iespraudums „Wadsi sirsnin!“ Johansena dzejolī „Lietus“ („Дощ”, 1925) ir atbalss no bērnībā dzirdētas latviešu valodas? Tomēr pēc apmešanās ēnu valstībā risināt “saprātīgu sarunu” ar Hēsiodu, Heini un Servantesu viņš dzīrās ukrainiski – jo ticēja, ka “mūsu puķotā dzimtene ir dimants pasaules brīvo tautu ķekarā.”

Visas Aijas Jurjānes gleznas ir dokumentālas, visu mūžu glezniecības virstēma māksliniecei bijusi viņas ģimene un ar ģimenes dzīvi saistītā ikdiena. To bagātīgi atklāj plaša mākslinieces gleznu un zīmējumu izstāde „Aija Jurjāne. Karalienes virtuves”, kas no 2.marta skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4.stāva un Kupola zālē. Izstādes iekārtošanas brīdī ar Aijas Jurjānes meitām Ievu Jurjāni un Kristīni Jurjāni, arī ar izstādes koncepcijas autori Rasu Jansoni tikās Laima Slava. Izstādes scenogrāfijas autore Ieva Jurjāne, Aijas Jurjānes meita, skaidro, kā ekspozīcijā sadalītas karalienes virtuves, pavisam tās ir septiņas. Un katrā viens centrālais darbs, to akcentē novietojums zālē, arī krāsains grīdas segums, kas skatu aizved līdz galvenajam darbam.  Izcelt virtuvi veidotājiem bijis apzināts lēmums, atzīst izstādes kuratore un  koncepcijas autore Rasa Jansone. Ekspozīciju veido dažādi notikumi un nianses karalienes dzīvē, viņas  virtuvē valda intensīva gara dzīve. Aijai Jurjānei ir akvarelis „Plīts, pieliekamā durvis ar Karavadžo kalendāru”, kurā  iegleznots Karavadžo darbs  „Madonna ar bērnu”, par atsaucēm uz citiem autoriem  turpinājumā koši stāsti. Tā kā Aija Jurjāne bija skolotāja, jautāju, vai izstādē  kaut kas no viņas pedagoģes virtuves.  Protams ir, un mēs dodamies uz Kupola zāli, ekspozīcijā  tā ir „mācekles telpa”. Nelieli sirds kambari telpas vidū, bet četros stūros svarīgi Aijas Jurjānes darbi, kam līdzās reprodukcija no cita autora  gleznas, ko ietvērusi savā darbā. Rasa Jansone mani pieved pie gleznas „Sirmā mācekle”. Ekspozīcijā arī Niklāva Strunkes grafikas darbs „Pjēro ziemā”, un tā interpretācija Aijas Jurjānes gleznā „Namsaimnieces vīzijas svētku rīta agrumā”, kurā Aijas  pašportrets pie Berģu mājas sienas, izliekot karogu, bet otrā gleznas pusē citēts Strunkes darbs. Ievai par to ir stāsts. Aijas meitai Kristīnei Jurjānei  ļoti mīļa ir skiču telpa, ekspozīcijā  tās ir vairākas un sadalītas pa tēmām. Tāpat kā citus gadus, arī šajā izsludinās Aijas Jurjānes stipendiju, atgādina Kristīne un papildina Ieva. Aijas Jurjānes stipendijas pasniegšana šogad būs īpaša, jo notiks starp mākslinieces  darbiem izstādē „Aija Jurjāne. Karalienes virtuves”. Aijas Jurjānes gleznu un zīmējumu izstāde apmeklētājiem atvērta  no 2.marta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāva un Kupola zālē.

Jautāšu citādi: kurš ir visplašākais no latviešu tautasdziesmu tematiskajiem cikliem? Vai vēl precīzāk – kuriem latvieša mūža godiem veltīts visvairāk dziesmu? Jā, protams – kāzām. Skaitļi ir iespaidīgi. Latviešu folkloras krātuves tautasdziesmu vākumā ir pāri miljonam tekstu. Gandrīz piektā daļa, nepilni 200 tūkstoši, attiecas uz kāzu jo daudzveidīgajām norisēm. Varbūt lieki, tomēr precizēšu, ka ar tautasdziesmām šajā kontekstā saprotam nevis tās dziesmas, ko joprojām, reizumis un vietumis, dziedam, kopā sanākot, bet t. s. klasiskās tautasdziesmas, kuru sinonīms ir dainas. Visas izdziedamas, vairumā gadījumu kā teicamās jeb teiktās dziesmas. Lielākoties četrrindes, bet arī seš- un astoņrindes. No deviņām rindām sākas garās dziesmas, un „Latvju dainās” netrūkst arī tādas. Šogad aprit 130 gadu kopš pirmā „Latvju dainu” sējuma klajā nākšanas. Tieši tajā pašā 1894. gadā sāka iznākt arī Jurjānu Andreja „Latvju tautas mūzikas materiāli”, kam mūzikas folkloristikā tikpat liela nozīme, kāda Latvju dainām latviešu kultūrā un latviešu kā tautas konsolidēšanā. Pieņemu, ka daudziem no jums, tāpat kā man, grāmatu plauktā goda vietā atrodas pelēkie faksimilizdevuma seši sējumi astoņās grāmatās, kurus izdevniecība „Zinātne” laida klajā sakarā ar „Latvju dainu” iznākšanas simtgadi. Cik daudz mēs tos atveram? Godīgi atzīšos, es – ļoti reti. Vecā druka tomēr traucē. Un ir taču virtuālais dainuskapis.lv, kur visu vajadzīgo var sameklēt  ātri un ērti. Tiesa, no toreizējiem 526 pagastiem 218 „Latvju dainās” nav pārstāvēti. Tāpēc. Mums ir akadēmiskais izdevums „Latviešu tautasdziesmas”. Tas ir Latviešu folkloras krātuvē sakrātās tautasdziesmu kolekcijas pilnizdevums. Aizsākts 1979. gadā. Pēdējo 13. sējumu paredzēts izdot šī gada beigās, godinot Latviešu folkloras krātuves simtgadi. Par jaunākajiem diviem gribu pastāstīt. Tie abi – 11. un 12. – veltīti kāzām. Ja man būtu kāda teikšana laulību lietā Latvijā, tad es, pirms jaunie cilvēki precas, ierosinātu (vai – lūgtu, vēlētu, pieprasītu, ieteiktu – nezinu, kā labāk noformulēt) palasīt tautasdziesmas par precēšanos. Kaut vai iesākumā paturēt rokās šos foliantus (12. sējums ar 1134 lappusēm sver teju 2 kilogramus), pašķirstīt un palasīt. Man liekas, ka grūti būtu atrast latviešu valodu teicami protošu cilvēku, kurš ielasījies, varētu atrauties no tālākas lasīšanas. Tas taču ir tik interesanti, aizraujoši, neticami, smieklīgi, bēdīgi, ironiski… un jā, arī pamācoši. Tiesa, mūsu dzīve, salīdzinot pat ar vecvecāku dzīvi, ir tik ļoti mainījusies! Taču pie vērtīgām atziņām, domāju, nonāktu katrs. Jo ir kas nemainīgs, un tās ir mūsu savstarpējās attiecības. Tik daudzveidīgus attiecību modeļus tieši kāzu sakarā atradīsiet reti kur. Protams, jāpatur prātā, ka liela daļa tekstu ir metaforas, hiperbolas un vienkārši humors, taču… ieklausieties dažās dainās. Piemēram, par vīramāti (tā kā pati tāda esmu, tad varu atļauties dažus ņiprus piemērus): Vīra māte, vella māte, Nēsà sietu padusê. Kurâ ciemâ ieiedama, Sijà manu augumiņu. *** Ja būs laba dēlu māte, Tad uzsegšu villainiti; Ja būs sīva, ja būs dzedra, Tad uzsegšu buļļa ādu, Lai staigaja baurodama, Visus cērpus spārdidama. Bet arī: Paldies saku māmiņai, I dzirdot, nedzirdot, Kas dēliņu auklejusi Pa manam prātiņam. *** Uzaugdama Dievu lūdzu, Lai dzīvo vīra māte; Būs bērniņu aukletaja, Būs ganiņu vaditaja. Mūsdienu emancipētajām meitenēm, protams, grūti pat iedomāties, kāda sadzīvošanas māka jaunajai sievai bija vajadzīga sendienās. Tādējādi, lasot šos tekstus, rodas lieliska iespēja novērtēt to, cik labos laikos dzīvojam patlaban. Un varbūt tomēr likt aiz auss kādu padomu: Ej, māsiņa, tautiņâs, Dzīvo gudri, aizgājuse; Ja tautàm salmu jumti, Necel augstu uguntiņu. Abas grāmatas joprojām nopērkamas. Ņemot vērā folkloras krātuves pētnieku un līdzstrādnieku ieguldīto darbu daudzu gadu garumā un grāmatu apjomu (11. sējumā pamatdziesmas kopā ar versijām un variācijām – 55 163, 12. sējumā – 107 572) tas, cik maz tās maksā, mani patiešām šokē. Tāpēc, ja paši, jūsu radi vai draugi vīkšās kāzām – lūk, vērtīga dāvana!

Stāsta mūziķe, folkloras skolotāja, mūsdienu tautas mūzikas grupas "Iļģi" vadītāja Ilga Reizniece  Šos variantus atradīsim nevis tautasdziesmu izlasēs, bet zinātniskos sējumos un folkloras krātuves materiālos. Melodijas šiem variantiem mēdz būt vairāk vai mazāk atšķirīgas, arī vārdi. Bieži vien folkloras materiālos zem notīm uzrakstīta tikai viena teksta rindiņa. Gadās, ka teicējām kāds pants aizmirsies. Gadās, ka teicēja nemaz negrib visus pantus dziedāt. Ne jau par velti Emilim Melngailim, braucot folkloras ekspedīcijās, līdzi bija mazas liķiera pudelītes, kas dažai labai teicējai palīdzēja atraisīt sirdi un mēli… Par tādu kā iekšējo pašcenzūru aizdomājos, atrodot kādas ļoti populāras bērnu dziesmas daudzos teksta variantus. Man tas bija liels pārsteigums... Šī dziesma ir labi zināmā bērnu dziesma "Kur tad tu nu biji, āzīti manu". Jautājumu un atbilžu dziesma, ko bieži iet arī kā rotaļu. Mani mazie audzēkņi to ļoti iemīļojuši, jo katram dalībniekam ir iespēja pabūt apļa vidū kā solistam. Piecus šīs dziesmas variantus atrodam jau Jurjānu Andreja "Latvju tautas mūzikas materiālu" 2. grāmatā, kas izdota Rīgā, 1903. gadā. Tur mūsu izcilais komponists un folklorists atzīmē, ka dziesmas motīvi izplatīti arī pie kaimiņu tautām. 1971. gadā izdotajā "Bērnu dziesmu ciklā" no Jēkaba Vītoliņa vadībā izveidotās sērijas "Latviešu tautas mūzika" atrodam šīs dziesmas 28 melodijas variantus. Tieši puse – 14 meldijas – ir no Latgales. Un tur "ōzeitis miltus maļ" un "bīdelē patmaļās". Skaists un saprotams dzirnavu nosaukums. Patmaļas – pašas maļās. Par sudmalu vārda cilmi joprojām nav izdevies iegūt skaidru atbildi. Skaidrs, ka tās ir dzirnavas. Visi zinām tautas deju "Sudmaliņas". Bet paša vārda etimoloģija nav skaidra. Viedoklis, ka tās varētu būt sutmalas, nav vēsturiski pamatots, jo "sudmalas" rakstu avotos minētas sen pirms sutas jeb tvaika dzirnavām. Konstantīns Karulis savā Etimoloģijas vārdnīcā min versiju, kur "-sud" vietā būtu senākais kuršu "-sub", kas nozīmējot "pats", bet šo versiju savukārt apšaubījis Endzelīns. Visas 28 melodijas (iespējams, ka šobrīd melodiju variantu ir krietni vairāk, jo kopš 1971. gada ir notikušas jo daudzas folkloras ekspedīcijas) ir mažorā un itin priecīgas, lai gan notikums nemaz nav tik priecīgs. No bērnības zināms, ka āzīti pēra un viņš brēca. Bet kāpēc? Ilgu laiku domāju – laikam tāpēc, ka to alu par daudz iedzēra. Tā nodarbībās skaidroju arī bērniem, ja kāds prasīja. Un tāpēc, lai āzīti nepērtu, reizumis mainījām tekstu, un alus vietā dziedājām par skaidravota ūdentiņu, limonādi, vai ko citu; ko nu kuro reizi izdomāja rotaļas dalībnieki.  Taču pirms kāda laika sāku pētīt dziesmas teksta daudzos variantus, kas atrodami akadēmiskā izdevuma "Latviešu tautasdziesmas" sestajā, bērnu folklorai veltītajā sējumā. Un atklāju interesantas lietas. Kāpēc tad āzīti pēra? Daļā variantu atklājās, ka viņš bija zadzis. Un, kad nu viņu noķēra, tad sita vai nu "ar stibiņu pa ribiņu", vai "ar pagali pa pakali", un brēca arī viņš dažādi. Gan "buku bē", gan "miku mē", gan "mekmek mē". Un pat "bukum bē, tilli vai"!  Taču daudz vairāk variantos āzīti pēra, kūla vai sita par ko citu. Un proti, pēc tam, kad āzītis bija pamielojies… Un mielasts bijis varens – āzītis ēda ne tikai pienu, medu vai baltu maizi. Jo daudzos variantos – cepešus. Gan cāļu, gan zosu un pīļu. Vienā Kurzemes variantā savukārt – sklandu raušus. Un dzēra viņš gan alu, gan vīnu, gan brandavīnu… Tātad, pēc tam, kad āzītis pamielojies, seko jautājums – kur tad viņš gulēja. Un atbildes ir pārsteidzoši daudzveidīgas. Piemēram, pie mamzeles, pie gaspažas, pie meitām kambarī, pie meldermeitiņām. Ar "gaspažys paduškēņos", "uz jumprovas paduškeņas"… Atbildes ir daudzveidīgas, bet tā lieta, kāpēc āzīti sita, nu paliek skaidrāka. Un skaidrs arī tas, kāpēc dažādās bērnu dziesmu un rotaļu grāmatās šīs rindas neparādās. Arī es ar bērniem šos pantus nedziedāšu. Ne tikai šos. Pēc gadījuma, kad dzirdu – bērni dzied "miltus malu, bībelēju", izvēlos variantu "miltus malu, miltus malu". Nevis bīdelēju. Uzziņas avoti: Konstantīns Karulis. Latviešu Etimoloģijas vārdnīca. Rīga, "Avots", 1992. Jēkabs Vītoliņš. Bērnu dziesmu cikls. Bēru dziesmas. Rīga. "Zinātne", 1971. “Latviešu tautasdziesmas” 6.sēj., Rīga, "Zinātne", 1993. Jurjānu Andrejs. "Latvju tautas mūzikas materiāli". 2. grāmata. Rīga, 1903.

Stāsta vijolnieks, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētais profesors Juris Švolkovskis Vai zini, ka Latvijas mūzikas vēsturē zināmas divas sievietes, kas jau tālajā 19. gadsimtā augstskolā studējušas vijoļspēli? Šoreiz pastāstīšu par vienu no viņām – Mariju Feders. Par viņu kaut ko uzzināt man palīdzēja mūzikas pētnieks Elmārs Zemovičs, vēsturnieks Ainārs Radovics un arī pianists Ventis Zilberts. Pirmais, kas deva impulsu uzzināt kaut ko par Mariju Feders, bija slavenā Sanktpēterburgas vijoļspēles profesora Leopolda Auera studentu un absolventu saraksts. Tur es ieraudzīju šo vārdu. Mums ir ļoti ievērojams gleznotājs Jūlijs Feders.  Ieinteresējos, vai arī Marija Feders nav viena no Federu ģimenes? Un – jā! Izrādījās, ka Marija Feders ir Jūlija Federa brāļa meita! Pie reizes jāpasaka, ka Marijas Feders brālis ir mūsu ievērojamais arhitekts Pēteris Feders, kas piedalījies gan Brāļu kapu izveidē, gan ilgus gadus bijis Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors un Vilhelma Purvīša palīgs. Ko izdevies uzzināt par Mariju Feders? To, ka no 1876. līdz 1881. gadam viņa studējusi pie Leopolda Auera – tā paša profesora, kurš mūsu Jāzepu Vītolu izmeta no kvarteta klases jau pēc pirmā mēģinājuma (Vītols kvartetā spēlējis altu). Pēc studiju gadiem par Mariju Feders nekas daudz vairs nav zināms. Viņa acīmredzot nav meklējusi latviešu sabiedrību. Vienlaikus ar Mariju Feders Sankpēterburgas Konservatorijā mācās arī Jurjānu Andrejs, 1880. gadā studiju gaitas sāk Jāzeps Vītols, bet viņi savās atmiņās Mariju Feders nepiemin ne ar vienu vārdu. Dzirdētas leģendas, ka viņa bijusi iecienīta cara galmā, kur spēlējusi un bijusi pazīstama ar cara ģimenes locekļiem. Taču tās ir leģendas, ko apstiprināt nav izdevies.  To, ko izdevies atrast, ir trīs Marijas Feders pases. Viena no tām 1908. gadā izdota Valmierā, bet nodota šī pase ir 1921. gadā, Marijai Feders kā bēglei ierodoties Latvijā.  Kas Mariju Feders saistīja ar Valmieru, pateikt grūti, taču tajā laikā tur strādāja mācītājs Georgs Feders – varbūt viņas radinieks? Šo pasi Marija Feders, Latvijā ierodoties kā bēgle, nodod un saņem savu otro pasi – Latvijas pasi. Tajā viņa ierakstīta kā Latvijas (Valmieras) pilsone. Pateicoties šai pasei, varam uzzināt Marijas Feders dzimšanas gadu: tas ir 1863. gads, kaut arī baznīcu grāmatās ir citi dati. Šajā pasē ir arī fotogrāfija – kundze gados –, un atzīmēts, ka viņa ir "artiste", bet pēc tautības – latviete. Taču paraksts – krievu burtiem. Nākamā Marijas Feders pase izdota 1927. gadā Rīgas Jūrmalā. Pēc šīm pasēm uzzinām arī, kur Marija Feders dzīvojusi. Viņas dzīvesvieta (pēc pases) bijusi Asaros, Parka ielā 2. Mēģināju  Asaros meklēt Parka ielu – nav! Izrādās,1935. gadā, sakārtojot Jūrmalas ielu nosaukumus, Parka iela pārdēvēta par Induļa ielu, mainīts arī mājas numurs un tagad šī māja atrodas Induļa ielā 4. Nams ir saglabājies, apdzīvots un atrodams arī internetā. Šajā mājā Marija Feders dzīvojusi līdz 1933. gadam, kad mirusi, un tad nams pārgājis viņas brāļa arhitekta Pētera Federa īpašumā. Interesanti, ka Asaru staciju (arī Bēnes, Gulbenes, Siguldas, Dobeles, Saldus u.c.) projektējis tieši Pēteris Feders. Pēteris Feders 1868. gadā ir dzimis Kazaņā. Tas liecina par to, ka Marijas Feders bērnība nav pagājusi tikai Latvijā. Viņa ir dzimusi Rīgā, bērnība pagājusi ārpus Latvijas un savu pirmskonservatorijas vijoļspēles izglītību Marija Feders, visticamāk, ir ieguvusi Kazaņā. Tomēr šī izglītība ir bijusi pietiekami laba, lai Marija varētu iestāties Sanktpēterburgas konservatorijā un pie tam – paša Leopolda Auera klasē! Viņa ir vienīgā latviete, kas mācījusies pie profesora Auera, un, manuprāt, arī vienīgā vijolniece no Baltijas, kas mācījusies Auera klasē. Tas ir ievērojams Latvijas vijoļvēstures fakts. No Marijas Feders darbības Latvijā zināmas vismaz divas uzstāšanās: tās notikušas 1892. un 1893. gadā Ķemeru vasaras sezonā un tas ir arī atspoguļots presē.  Attiecībā uz Pēteri Federu – viņš dzimis Kazaņā, bet studējis Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā Sanktpēterburgā. Kā redzams, viņu vecāki bijuši pietiekami turīgi, lai augstskolā varētu izskolot divus savus bērnus, kas tolaik nebija lēts prieks. Tas prasīja daudz līdzekļu, un mēs zinām, cik grūti gāja daudziem latviešiem ar augstākās izglītības iegūšanu Sanktpēterburgā. Pēteris Feders ir absolvējis Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju un pēc tam lielāko mūža daļu, līdz atgriezies Latvijā, darbojies Varšavā. Tāpēc arī viens no mūsu gleznotājiem – Kārlis Neils – savās atmiņās Pēteri Federu uzskatījis par krievu profesoru Latvijas Mākslas akadēmijā, jo viņam bijušas diezgan lielas grūtības ar latviešu valodu. Laikā, kad Marija Feders dzīvojusi Jūrmalā, pie viņas mācījušies divi pazīstami latviešu vijolnieki: Otto Amoliņš (viņš gan vēlāk ir nodarbojies ne tik daudz ar vijoli, cik pūtēju orķestriem Madonas rajona Cesvainē un mūža nogalē Limbažos) un Roberts Zommers. Roberts Zommers bija vijolnieks un ļoti populārs dziedātājs! Abi šie mūziķi saistīti ar Jūrmalu. Otto Amoliņš, cik man zināms, ir dzimis Slokā, Roberts Zommers – Tukuma rajonā, Slokā viņam bijusi vasarnīca un apglabāts viņš ir Jaundubultu kapos. Savās atmiņās Otto Amoliņš un Roberts Zommers piemin, ka viņi mācījušies pie Marijas Feders. Vai nu tīri bez pēdām būtu pazudis Marijas Feders arhīvs? Man ir izdevies tikt tikai pie Pētera Federa personīgās lietas, kas no Latvijas Mākslas akadēmijas nonākusi Valsts arhīvā. Es ceru, ka pēc šī raidījuma varbūt kāds varētu atsaukties un palīdzēt meklējumos, jo Marijas Feders piemiņa noteikti ir uzturama, un es nedaudz brīnos, ka mūsu pētnieki tik maz ir par viņu interesējušies viņas dzīves laikā.

Iznācis jauns seriāls "Pansija pilī". Raidījumā tiekamies ar seriāla radošo komandu.  Filmas režisori ir Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone, Dāvis Sīmanis; dokumentālajai sērijai – Gints Grūbe. Radošajā komandā ir arī filmas operators Andrejs Rudzāts, producenti Inese Boka-Grūbe un Gints Grūbe, scenāriju veidojuši Tabita Rudzāte un Ivo Briedis, filmas galvenā māksliniece Kristīne Jurjāne, mākslinieks Jānis Kalniņš, grima māksliniece Ilze Trumpe, kostīmu mākslinieces Kristīne Jurjāne un Rūta Kuplā.

Tupinām ierakstu ciklu „No paaudzes paaudzē” – šajā reizē par kokli. Kokļu mūzikas dzīve Latvijā ir piesātināta – populāra ir etnogrāfiskā jeb tradicionālā kokle un strauji attīstās arī koncertkokle. Jo plašākas iespējas rodas koklei, jo vairāk top jaundarbu, un komponisti ir ieinteresēti eksperimentēt. Šovasar Dziesmu svētkos kokle skanēs plaši. 19. gadsimta nogalē latviešu nacionālās mūzikas pamatlicējs Jurjānu Andrejs savās ekspedīciju piezīmēs rakstījis – kokles vairs nedzird. Tagad, 27. Vispārējos latviešu dziesmu un 17. Deju svētku priekšvakarā, situācija ir pavisam pretēja – kokles ne tikai dzird, tās piedzīvo atdzimšanu un attīstību un pat paceltas akadēmiskās mūzikas augstumos. Tiesa, muzicēšanas tradīcija laika gaitā radikāli transformējusies: kokle vairs nav tipisks soloinstruments, un arī muzicētājas visbiežāk ir sievietes un meitenes, nevis vīri, kā tas bija senatnē. Daugmales multifunkcionālā centra zālē notiek kokļu studijas „Dzītari” mēģinājums. Uz skatuves vairāki pusaudži sēž pie koncertkoklēm un atkārto skaņdarbu spēli pirms kāda koncerta. Mēģinājumu vada studijas dibinātāja Inta Rēvolde. Pēc mēģinājuma sarunājos ar ansambļa koklētājiem – izjautāju viņus par pašu instrumentu un par viņu izvēli spēlēt tieši kokli. Atbildes sākumā ir biklas, jau pēc brīža jaunieši gatavi stāstīt gan par to, cik smagas vai vieglas ir lielās koncertkokles, kas palīdz tās nonest lejā pa kāpnēm un aizvest uz nodarbībām, kādos vieskoncertos ārzemēs viņi bijuši u.tml. Savukārt studijas vadītāja Inta Rēvolde stāsta, ka „Dzītari” pastāv jau piecus gadus, un būtībā pieaugušo kokļu studijas „Dzītari” atvase. Vispirms studija bērniem izveidota Baldonē. Ideja – arī ārpus mūzikas skolas sistēmas sniegt iespēju iepazīt un apgūt šo instrumentu. Kopumā studijā „Dzītari” ir 24 koklētāji. Inta Rēvolde stāsta, ka gribētāju būtu vēl vairāk, taču dalībnieku skaitu ierobežo instrumentu pieejamība – koncertkokles nav nopērkamas kādā mūzikas instrumentu veikalā; tās tiek izgatavotas individuāli un, lai sagaidītu savu kārtu, jāstājas garā rindā. Studijā darbojas vairāki māsu pāri, uz abām ir pa vienai koklei, bet tas apgrūtina spēlēšanu ansamblī, un tas nav mazsvarīgi, jo būtiska ir kopā būšana. Taču tagad caur projektu projektiem izdevies pa koklei sagādāt katram dalībniekam – tieši laikā, gatavojoties Dziesmu svētkiem. Tajos piedalīsies arī „Dzītari”; skatēs studija ieguvusi augstu vērtējumu – tikai nedaudz pietrūcis, lai iegūtu augstāko pakāpi, lepojas Inta Rēvolde. Kokles spēli apgūt akadēmiskā līmenī iespējams Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tam visu mūžu bija veltījusi kokles pedagoģe un pasniedzēja Māra Vanaga, kura pirms septiņiem gadiem devās mūžībā. Māras Vanagas darbu turpina viņas skolniece docente Anda Eglīte – Mūzikas akadēmijas Kokles un ģitāras klases vadītāja. Māru Vanagu viņa sastapusi dziļā bērnībā, būdama vien aptuveni sešus gadus veca. Māra tad nule kā sākusi strādāt par kokles pasniedzēju un meklējusi audzēkņus, atceras Anda Eglīte. Iespējams, plašākai publikai tas nav sevišķi pamanāms, bet kokļu mūzikas dzīve ir ļoti aktīva un piesātināta. Starptautiski konkursi, simpoziji, meistarklases sadraudzībā ar radniecīgiem instrumentiem citās valstīs… Studiju noslēguma darbi – kokles koncerti, kuros atskaņo arī citās programmās studējošo jauno mūziķu speciāli šim instrumentam komponētos jaundarbus. Attīstība un izaugsme turpinās, ir pārliecināta docente Eglīte: Gaidāmajos un ļoti gaidītajos Dziesmu un deju svētkos īpaši koklei sacerēti jaundarbi skanēs arī kokļu lielkoncertā „Laika upe”, kurā, kā plānojuši rīkotāji, kopā spēlēs ap 400 koklētāju. Plānoti arī divi kokļu nakts koncerti un, protams, etnogrāfiskā kokle ir arī tautas mūzikas koncerta neatņemama sastāvdaļa. Šis instruments tagad bauda lielu popularitāti, uzskata Anda Eglīte. Cik sena ir tā dēvētā etnogrāfiskā kokle un kā no tās atvasināta lielā koncertkokle? To skaidro etnomuzikologs Valdis Muktupāvels, bet vispirms interesējos, ko vispār nozīmē vārds „kokle”. Izrādās – nekāda sakara materiālu, no kura šis instruments darināts.

Veicināt mākslas izglītību – tāds ir galvenais mērķis, dibinot un otro gadu piešķirot Aijas Jurjānes stipendiju. Konkursa rīkotāji un stipendijas dibinātāji ir mākslinieces bērni. Šogad Aijas Jurjānes stipendiju lēma piešķirta Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas audzēknei Ievai Sofijai Stenderei. Savukārt veicināšanas balvas ieguva Jaņa Rozentāla Mākslas skolas audzēknes Rūta Saulespurēna un Alise Gaile. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja bibliotēkā jau otro gadu ģimeniskā atmosfērā pasniegta Aijas Jurjānes stipendija, ko dibinājuši viņas bērni – Kristīne Jurjāne, Ieva Jurjāne un Pāvils Jurjāns. Bibliotēkā uz galda izlikti Ievas Sofijas Stenderes konkursam iesūtītie darbi. Viena glezna veltīta Ukrainas kara tēmai,  Ieva Sofija atzīst, ka to bijis grūti gleznot. Kristīne Jurjāne mākslas albumā atrod Aijas Jurjānes kara tēmai veltīto gleznu „Rīga. 1941. gads” un rāda tās reprodukciju. Gan tēmas, gan kompozīcijas ziņā darbi saslēdzas, un tas ir pārsteidzoši. Ieva Jurjāne min, kāpēc Ieva Sofija šogad iegūst stipendiju, savukārt Pāvils Jurjāns velk paralēles ar kompozīcijas nozīmi Aijas Jurjānes darbos. Aijas Jurjānes stipendiju iegūst tātad Ieva Sofija Stendere, bet veicināšanas balvas – Jaņa Rozentāla Mākslas skolas audzēknes Alise Gaile un Rūta Saulespurēna. Ieva Sofija ir Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas 4.kursa audzēkne. Viņa mācās ādas izstrādājumu dizaina nodaļā, kā uzzinu, konkursā piedalījusies jau pērn. Līdzās autordarbiem, kas demonstrē autora rokrakstu un pārstāv tēmas „Laikabiedrs notikumā Latvijā un pasaulē”, bija jāiesniedz arī neliela eseja. Jaņa Rozentāla Mākslas skolas 3.kursa audzēkne Rūta Saulespurēna un Alise Gaile no 2.kursa atklāj, kā pieteikušās konkursam un cik svarīga izvērtusies esejas rakstīšana. Abas topošās mākslinieces kā veicināšanas balvu saņēma Aijas Jurjānes monogrāfisko mākslas albumu „Jaunības avots. Aija Jurjāne”. Aijai Jurjānei bija divas darbības sfēras – glezniecība un mākslas pedagoģija. Viņas glezniecībā ieraugām galvenokārt vēstījumu par sievietes mūžu, savukārt pedagoģijā viņas vārds iegājis kā paraugs jēdzienam labs skolotājs.

Līdz 8. aprīlim profesionālās vidējās izglītības audzēkņi, kuri mācās 1.- 4. kursā kādā no mākslas un dizaina izglītības programmām (orientējoši vecumā 15 - 20 gadi) var pieteikties konkursam, lai iegūtu mākslinieces Aijas Jurjānes stipendiju. Kultūras rondo par konkursu stāsta māksliniece Ieva Jurjāne. Pretendentiem jāiesniedz pieci vizuālās mākslas darbi, brīvi iekļaujoties žanros — klusā daba, portrets, ainava, figurāla kompozīcija u.tml. Darbi jāveic ar roku, īstenojot neierobežotā tehnikā (akvarelis, guaša, akrils, eļla, zīmulis, ogle, tuša, flomāsters, krītiņi u.c.). Tie var tikt izpildīti uz dažādā pamatnēm (papīrs, kartons, audekls u.c.). Darbu atlase var tikt veikta gan no skolas programmas ietvaros īstenotajiem, gan arī brīvajā laikā radītajiem autordarbiem.  Līdzās autordarbiem, kas demonstrē autora rokrakstu un pārstāv tēmas “Laikabiedrs notikumā Latvijā un pasaulē”, iesniedzama arī neliela eseja (300-500 zīmes; viena A4 formāta lapa) par noteikto tēmu. Darbu digitālas fotogrāfijas un eseja tiek nosūtītas uz šādu adresi: jurjans.lv/aijajurjane. Šogad radošo darbu tēma ir “Laikabiedrs notikumā Latvijā un pasaulē”. Aijas Jurjānes stipendija iedibināta un tiek piešķirta, sākot ar 2022. gadu. Aija Jurjāne pieder mākslinieku paaudzei, kas ienāca izstāžu zālēs padomju laikā — divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados. Mākslinieces darbu motīvi, kas sākotnēji varēja likties nejauši, gadu gaitā turpinājuši attīstīties un, skatīti jau daudzu gadu griezumā, rada iespaidu par konsekventu un unikālu mākslinieka ceļu — personisku un interesantu. Ievērību pelna arī Aijas Jurjānes pedagoģiskā darbība Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolā četrdesmit gadu garumā, kas vainagojās ar divām mākslinieces sastādītām un uzrakstītām grāmatām “Glezniecība” un “Kompozīcija”.  Par konsekventu darbību glezniecībā un oriģinālu rokrakstu liecina izdevniecībā “Neputns” klajā laistā grāmata “Aija Jurjāne. Jaunības avots”. Māksliniecei aizejot mūžībā, viņas trīs bērni — Kristīne Jurjāne, Ieva Jurjāne un Pāvils Jurjāns nolēmuši iemūžināt viņas piemiņu ikgadējā stipendijā 700 eiro apmērā, pēc nodokļu nomaksas.  Stipendijas ieguvējs tiek izsludināts katra gada 18. aprīlī — mākslinieces Aijas Jurjānes dzimšanas dienā.

Welcome to our first episode recorded at the Driving the Human festival in Berlin. In this episode we talked to Andra Pop-Jurj and Lena Geerts Danau who exhibited one of the projects. “Monsters and Ghosts of the Far North“ is an interactive multiplayer experience dealing with alternative forms of cartographing. Based on scientific research and real life data, Andra and Lena created a video game where you can experience the life of a caribou, a bird or other non-human species of the Arctic region. The game also visualizes different scenarios which could happen to the Arctic region in the future due to climate change. In this special episode of the form design podcast, recorded live at the Driving the Human festival in November 2022, we talked to Andra and Lena about their project, their research and their trip to Iceland.Credits: Hosted by Anton Rahlwes and Nina Sieverding Audio Editing: Niklas Münch

Stāsta komponists Imants Zemzaris Vai zini par tā saukto plaģiāta lietu, kas gluži kā smaga ēna uzgūla Emīla Dārziņa jau tā īsās dzīves pēdējiem gadiem? 1908. gada sākumā Pāvuls Jurjāns presē publicēja kritiku, kurā apvainoja Emīlu Dārziņu plaģiātismā. Proti, pēc Jurjāna domām Dārziņa simfoniskā dzeja "Vientuļā priede" pārāk līdzinoties Žana Sibēliusa orķestra sacerējumam "Tuonelas gulbis". Vai Dārziņš, nebūdams dzirdējis Sibēliusa darbu, bija apzadzies? Dārziņš vēlējās šajā jautājumā iegūt principiālu un publisku skaidrību, tādēļ lūdza Aleksandru Glazunovu, neapšaubāmu Eiropas mūzikas autoritāti, dot savu vērtējumu. Pēdējais, salīdzinājis abas partitūras, neatrada Dārziņa opusā "plaģiāta saturu". Oponējot saviem kritizētājiem, Dārziņš 1908. gada 4. februāra "Rīgas Avīzē" raksta: "Ka iesācēji komponisti arvien mēdz atrasties zem svešiem iespaidiem, ir veca, pazīstama lieta. Bēthovens savās pirmajās kompozīcijās stāvēja zem Mocarta iespaida, Vāgners - zem Meierbēra, daži no jaunākās krievu skolas komponistiem raksta pilnīgi Šopēna manierē utt. Piemēru bez gala. Ja nu manā "Priedē" ir izmanāms Sibēliusa "Gulbja" iespaids, tad tur nav ko brīnīties, ja ievēro, ka viņa ir tikai mana otrā orķestra kompozīcija, rakstīta jau pustreša gada." Plašajā apcerē par Jāzepu Vītolu, Dārziņš zemsvītras piezīmē sniedz savu ieskatu par muzikālajām "zādzībām" vispār. Viņš paskaidro, ka neliela motīvu un melodisku paņēmienu sakrišana mūzikas vēsturē nav nekas rets un ir arvien nejaušības rezultāts, jo diviem komponistiem tiešām var ieskanēties galvā viena un tā pati muzikālā doma. Mūzikas vēsturē šādu piemēru ir diezgan. Seko piemērs, kur četras taktis gara tēma sakrīt veseliem četriem dažādu nāciju komponistiem. Somu mūzikas milzis Sibēliuss bija versmainas un stihiskas dabas. Bez tam 1908. gads iezīmēja viņa dzīvē krīzi. Tā gada aprīlī/maijā ārsti konstatēja Sibēliusam kakla audzēju. Tika izdarīta operācija Vācijā. Domājams, tādā visai labilā un turklāt Pāvula Jurjāna uzkūdītā gara noskaņojumā tika rakstīta atbildes vēstule. Tā varēja būt mirkļa reakcija, un, pilnīgi iespējams, nākamajā dienā Sibēliuss šo gadījuma saraksti jau bija aizmirsis. Pienāca Sibēliusa atbilde. Tās teksts: "Jepennē, Somijā, 1908. gada 10. maijā. Ļoti godāts kungs! Ir pārāk nepārprotams, ka Dārziņa kgs ir darinājis savu "Priedi" zem mana gulbja iespaida. Mūziķi, kuri apgalvo pretējo, ir estētiski nekulturāli cilvēki. Tā kā Dārziņa kgs ir pilnīgs diletants, tad vārds "plaģiāts" būs gan drusku par skarbu. Tomēr es atrodu, ka Jums pret katru apvainojumu par neslavas celšanu jāprotestē uz stingrāko. Jūsu kā kritiķa pienākums bija tā rakstīt, taisni tā, kā Jūs esat rakstījuši. Augstcienībā - Jūsu padevīgais Žans Sibēliuss" Dārziņam Sibēliusa atbilde izšķīra "būt vai nebūt" jautājumu par - NEBŪT. Viņš iznīcināja gan "Vientuļo priedi", gan visus savus pārējos orķestra sacerējumus - Lirisko fantāziju, Mazo svītu un "Melanholisko valsi". Pēdējo pēc orķestra balsīm vēlāk atjaunoja Artūrs Bobkovics. Sibēliusa vērtējums "diletants" Dārziņam nozīmēja šķēpa trāpījumu Ahileja papēdī. Trūkuma dēļ nepabeigtā komponista izglītība Pēterpils konservatorijā bija viens no faktoriem, kas jo dienas, jo dziļāk lauza komponista garu. Tā bija daļa no viņam fatāli sekojošās "tumšās ēnas", par kuru raksta Jānis Zālītis. Allaž sajuzdams lielo parādu pret sava talanta izveidi, Dārziņš līdz pat mūža beigām intensīvi izglītojās pašmācības ceļā. Izrakstīja, pasūtīja, pirka jaunizdotās partitūras. Kā komponists un kritiķis bija nemitīgā jaunās orķestra mūzikas izpētes procesā. Par novitātēm diskutēja gan ar kolēģiem, gan - Jūrmalas koncerta starpbrīdī tete a tete- ar izcilo viesdiriģentu Georgu Šnēfogtu. Regulāri lasīja Le courrier musical, Signal für die musikalische Welt un citus izdevumus. No galvas spēlēja Čaikovska Sesto simfoniju, kuru ārkārtīgi mīlēja, atzīstami izpildīja Skrjabina Poeme satanique. Atsevišķā burtnīcā bija izrakstījis Skrjabina orķestra darbu harmoniskos atrisinājumus - tā liecina Jānis Zālītis. "Priede ir tikai simbols…" Jā, priede bija simbols gan Dārziņam, gan Sibēliusam. Jo viņiem abiem piemita gara staltums, nespēja muguru liekt. Un tādēļ viņu abu epizodiskā neklātienes satikšanās vai, pareizāk sakot - nesatikšanās… Kaut Rīgu no Helsinkiem šķir vien kādi 400 kilometri, pa vidu viena jūra un vienu svina mākoņu atspulgs tajā, vienas priedes… Un vai ne tāpēc viens "englišhorns" un vijoļu divisi "Priedē" un "Gulbī"?... 1932. gadā pēc Somijas Radio ielūguma kā diriģents un latviešu mūzikas propagandētājs Helsinkos viesojās Jānis Mediņš. Viņa sniegumu pa radio noklausījās Sibēliuss. Pēc koncerta lielmeistars no savas Ainolas, kur pirms tam abi bija tikušies vaigu vaigā, telefonēja Mediņam: esot sajūsmā par milzu soļiem, ko latviešu mūzika spērusi eiropeiskās izteiksmes virzienā, līdz tam neko no tās neesot dzirdējis… Starp citiem mūsu klasiķu opusiem toreiz koncertā skanēja Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis"… Viesojoties Ainolā, Mediņš bija atgādinājis Sibēliusam 24 gadus seno plaģiāta lietu un pastāstījis par Dārziņa un viņa skaņdarba traģisko likteni. Un Sibēliuss par dzirdēto esot izteicis patiesu un neviltotu nožēlu…  

"Janvāris" – Viestura Kairiša filma, kas šobrīd daudziem uz mēles. Filma, kas savieno daudzus kino valodas elementus. Vai zināt, kura bija dārgākā filmas "Janvāris" filmēšanas diena un kā tapa šīs filmas montāža? Kultūras rondo filmas kodus meklējam kopā ar mākslinieci Ievu Jurjāni un montāžas režisoru Armandu Začu, jo filma ir radošs komandas darbs. Filma īpaša ar to, ka izmantotas kino tehnoloģijas, kas bija aktuālas toreiz, 1991. gadā, bet pēc tam montāža un apstrāde notiek ar 21. gadsimta tehnoloģijām. Šis ir darbs, kas liek aizdomāties par paaudzēm, par laiku un arī izvēlēm.

Great poetry or beautiful prose if often capable of challenging and delighting readers far more than dry, bland language. But why is that? Dalā'il al-Iʿjaz, or Indications of Inimitability, is a hugely influential Arabic text about exactly what it is that makes beautiful language beautiful. Its author, Abd al-Qāhir al-Jurjānī, used a theoretical, almost scientific method to demystify poetry and its lasting effects. Professor Alexander Key discusses why he's working on the first English translation of this text and the huge impact that Jurjānī's work has had on Arabic literary criticism. Alexander Key is an associate professor of Arabic and Comparative Literature at Stanford University. His studies focus on the intellectual history of the Arabic and Persian-speaking worlds. He is the author of Language Between God and the Poets. See more information on our website, WritLarge.fm. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices Support our show by becoming a premium member! https://newbooksnetwork.supportingcast.fm/new-books-network

Great poetry or beautiful prose if often capable of challenging and delighting readers far more than dry, bland language. But why is that? Dalā'il al-Iʿjaz, or Indications of Inimitability, is a hugely influential Arabic text about exactly what it is that makes beautiful language beautiful. Its author, Abd al-Qāhir al-Jurjānī, used a theoretical, almost scientific method to demystify poetry and its lasting effects. Professor Alexander Key discusses why he's working on the first English translation of this text and the huge impact that Jurjānī's work has had on Arabic literary criticism. Alexander Key is an associate professor of Arabic and Comparative Literature at Stanford University. His studies focus on the intellectual history of the Arabic and Persian-speaking worlds. He is the author of Language Between God and the Poets. See more information on our website, WritLarge.fm. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices Support our show by becoming a premium member! https://newbooksnetwork.supportingcast.fm/literary-studies

Great poetry or beautiful prose if often capable of challenging and delighting readers far more than dry, bland language. But why is that? Dalā'il al-Iʿjaz, or Indications of Inimitability, is a hugely influential Arabic text about exactly what it is that makes beautiful language beautiful. Its author, Abd al-Qāhir al-Jurjānī, used a theoretical, almost scientific method to demystify poetry and its lasting effects. Professor Alexander Key discusses why he's working on the first English translation of this text and the huge impact that Jurjānī's work has had on Arabic literary criticism. Alexander Key is an associate professor of Arabic and Comparative Literature at Stanford University. His studies focus on the intellectual history of the Arabic and Persian-speaking worlds. He is the author of Language Between God and the Poets. See more information on our website, WritLarge.fm. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices Support our show by becoming a premium member! https://newbooksnetwork.supportingcast.fm/middle-eastern-studies

Great poetry or beautiful prose if often capable of challenging and delighting readers far more than dry, bland language. But why is that? Dalā'il al-Iʿjaz, or Indications of Inimitability, is a hugely influential Arabic text about exactly what it is that makes beautiful language beautiful. Its author, Abd al-Qāhir al-Jurjānī, used a theoretical, almost scientific method to demystify poetry and its lasting effects. Professor Alexander Key discusses why he's working on the first English translation of this text and the huge impact that Jurjānī's work has had on Arabic literary criticism. Alexander Key is an associate professor of Arabic and Comparative Literature at Stanford University. His studies focus on the intellectual history of the Arabic and Persian-speaking worlds. He is the author of Language Between God and the Poets. See more information on our website, WritLarge.fm. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices Support our show by becoming a premium member! https://newbooksnetwork.supportingcast.fm/intellectual-history

Great poetry or beautiful prose if often capable of challenging and delighting readers far more than dry, bland language. But why is that? Dalā'il al-Iʿjaz, or Indications of Inimitability, is a hugely influential Arabic text about exactly what it is that makes beautiful language beautiful. Its author, Abd al-Qāhir al-Jurjānī, used a theoretical, almost scientific method to demystify poetry and its lasting effects. Professor Alexander Key discusses why he's working on the first English translation of this text and the huge impact that Jurjānī's work has had on Arabic literary criticism. Alexander Key is an associate professor of Arabic and Comparative Literature at Stanford University. His studies focus on the intellectual history of the Arabic and Persian-speaking worlds. He is the author of Language Between God and the Poets. See more information on our website, WritLarge.fm. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

No Jurjānu Andreja pierakstītās līgotnes līdz mūsdienu Jāņu dziesmām. Kāds bijis dziesmas ceļš? Ko esam saņēmuši mantojumā, kas uzslāņojies, pārveidots? Saruna par mūziku, kas palīdz sajust svētku un teikt – Jāņi, tie ir mūsu svētki. Studijā tautas tradīciju kopas "Budēļi" vadītāja Liena Vija Teterovska un šīs kopas dalībnieks, folkloras pētnieks Guntars Vaivars.

Stāsta komponiste un muzikoloģe Ilona Breģe             Stāsts būs par poļu ebreju izcelsmes mūziķi Gžegožu Fitelbergu. Viņa tēvs bijis cariskās armijas kapelmeistars Daugavpilī, kur 1879. gadā ģimenei piedzimis dēls Gžegožs. Vecāki prata novērtēt zēna spilgtās muzikālās dotības un 12 gadu vecumā Gžegožu sūtīja uz Varšavas Mūzikas institūtu apgūt vijoļspēli un kompozīciju. Mūziķa karjera aizsākās 17 gadu vecumā, kad Gžegožs sāka vijolnieka gaitas Varšavas teātra orķestrī, bet 22 gadu vecumā jau bija vijoļu koncertmeistars Varšavas filharmonijas orķestrī. Kā diriģents viņš debitēja 1904. gadā, ražīgi komponējis mūziku un 1905. gadā, kopā ar Karolu Šimanovski un citiem domubiedriem, dibinājis labi zināmo mūziķu apvienību “Jaunā Polija” (Mlada Polska). Nozīmīgākie karjeras sasniegumi bija Fitelberga diriģenta darbs Varšavas filharmonijas orķestrī, 1912. /1913. gada sezonā viņš diriģējis Vīnes operā (toreiz saukta Hofoper), no 1914. līdz 1921. gadam darbojies Pēterburgā un Maskavā, diriģējot pat Lielā teātra iestudējumus. Atgriezies Polijā un 30. gadu vidū nodibinājis Polijas Radio simfonisko orķestri, Otrā pasaules kara gados bijis emigrācijā Portugālē un Amerikā. Pēc kara Polijā no 1947. gada vadījis Polijas Radio simfonisko orķestri, kas bāzējās Katovicē, kur Gžegožs Fitelbergs 1953. gadā beidza savu aktīvo, muzikāli bagāto mūžu.Tiktāl biogrāfiskie dati. Bet mūs jau galvenokārt interesē, vai Fitelbergs ir atstājis kādu paliekošu ietekmi Latvijas mūzikas dzīvē. Un te atbilde ir apstiprinoša. 1910. gada maijā Rīgā viesojās Varšavas filharmonijas orķestris 55 mūziķu sastāvā ar savu toreizējo diriģentu Gžegožu Fitelbergu. 21. maijā notika koncerts Vērmanes dārzā, kur uz skatuves apvienojās gan viesi no Varšavas, gan Rīgas Vācu operteātra orķestris. Saprotams, ka Rīgas prese bija pilna ar atsauksmēm un recenzijām vācu un latviešu valodā. Marija Gubene 24. maijā rakstīja “Dzimtenes vēstnesī”: “Jaunā kapelmeistara Fitelberga kunga mierīgā drošā diriģēšana neiziet uz ārēju efektu meklēšanu. Kā apdāvināts, solīdi izglītots mūziķis, - Fitelberga kungs ir arī vairāku lielāku orķestra un kamermūzikas kompozīciju autors – tas labi pārredz izpildāmo kompozīciju un prot arī orķestrim labi savu gribu iedvest, kas šoreiz visvairāk izdevās R. Štrausa brīnišķīgi skaistajā skaņu dzejā “Nāve un apskaidrošana””. Tai laikā Fitelbergs bija 31 gadu vecs. Nākamie Varšavas orķestra koncerti notika Majoros Horna dārzā, sniedzot visplašāko simfonisko repertuāru līdz pat Čaikovska un Mālera simfonijām. Par nozīmīgu notikumu uzskatāms 1910. gada 8. jūlija koncerts Majoros, kas izziņots kā “Liels latviešu vokalinstrumentals koncerts”. No Emīla Dārziņa recenzijas laikrakstā “Latvija” 11. augustā uzzinām, ka pirmajā daļā pie diriģenta pults bijis Gžegožs Fitelbergs, bet otrā bijusi kora sadaļa ar diriģentu Zāmuelu Erdmani. "Varšavas filharmoniķi" spēlējuši latviešu komponistus! Latviešu simfoniskā mūzika iepriekšējos gadu desmitus bija skanējusi Vispārējo Latviešu Dziesmu svētku laikā. Tomēr šī koncerta nozīmi uzsver Emīls Dārziņš: “Ideja popularizēt latviešu muziku arī tādās koncerta telpās, kuru apmeklētāju majoritate ir sveštautieši, ir visai atzīšanas cienīga.” Un būtisks ir arī fakts, ka latviešu simfonisko mūziku pirmo reizi spēlēja nevis Latvijas, bet ārvalstu orķestris. Emīls Dārziņš raksta, ka Jurjānu Andreja “Latvju tautas brīvlaišana” “lepnā Varšavas filharmonijas orķestra bravurajā izpildījumā skanēja lieliski”. Fitelbergs šai koncertā diriģējis arī Jāzepa Vītola “Līgo svētki”, Alfrēda Kalniņa skici “Pie Staburaga” un Jurjānu Andreja “Tūdaliņ, tagadiņ”. Jānis Zālītis laikrakstā “Dzimtenes Vēstnesis” 8. augusta numurā slavē dažu darbu interpretācijas: “Kalniņa simfoniskais dzejojums “Pie Staburaga” Fitelberga priekšnesumā izdevās daudz labāk, nekā to līdz šim bijām dzirdējuši. Vidusdaļa tika ņemta dzīvākā tempā, ar spilgtāku akcentuāciju; caur to diriģentam izdevās episko dzejojumu vairāk dramatizēt”. Varšavas Filharmonijas orķestris un Gžegožs Fitelbergs Jūrmalā koncertēja arī nākamajās vasarās līdz Pirmajam pasaules karam. Interesanti, ka 1913. gada vasarā Jūrmalā koncertus sniedz divi simfoniskie orķestri – Majoros Horna dārzā Rīgas simfoniskais orķestris, kas sastāvēja no bijušiem un esošiem Rīgas Vācu teātra mūziķiem, bet Dubultu Kūrmājā - Varšavas Filharmonijas orķestris ar Fitelbergu. Arī 20. gadsimta 20. gados Gžegožs Fitelbergs tika aicināts kā viesdiriģents uzstāties Latvijā, kad viņš iepazīstināja publiku ar Prokofjeva Klasisko simfoniju, Onegera darbiem un  Skrjabina Trešo simfoniju, līdzās plašam klasiskajam simfoniskā orķestra repertuāram. Novērtēsim ne tikai Fitelberga piederību Daugavpilij kā dzimtajai pilsētai, bet arī Fitelberga darbību latviešu simfoniskās mūzikas laukā tad, kad šis žanrs mūsu komponistu sacerējumos vēl tikai veidojās. 

Aizvadītā gada nogalē stāstījām par gleznotājas Aijas Jurjānes monogrāfisko mākslas albumu „Jaunības avots” – tikšanās reizi ar grāmatas sastādītāju, mākslinieci Sandru Krastiņu varat noklausīties mūsu raidījuma arhīvā. Savukārt vakar, 25. aprīlī, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tika pasniegta pirmā Aijas Jurjānes stipendija jaunajiem māksliniekiem. Aijas Jurjānes stipendiju saņēma Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas 3.kursa audzēkne Unda Barisa, savukārt veicināšanas jeb iedrošinājuma balvu, proti, gleznotājas monogrāfisko mākslas albumu „Jaunības avots” – 4.kursa audzēkne Helēna Briede. Ar jaunajām māksliniecēm sarunājamies par pašu sākotni, kā notika pievēršanās mākslas pasaulei.  Stipendijas pasniegšanas pēcpusdienā Nacionālā mākslas muzeja bibliotēkā, goda vietā uz molberta bija novietota Aijas Jurjānes 1997. gada glezna ar nosaukumu „Gleznotāja un viņas sirmā mācekle”. Par šī darba nozīmīgumu, kurš atbalsojas arī mūslaiku jaunrades procesos, stāsta Ieva Jurjāne.  

Gleznotāju Kasparu Zariņu allaž interesējuši mākslinieki, kuri savu radošo potenciālu īsteno dažādās mākslas jormās. Tieši tādas ir arī māsas Jurjānes - Kristīne un Ieva, kuras labi pazīst arī kino un teātra ļaudis. Viņas abas šoreiz viesojas raidījumā "Mākslas vingrošana", lai pastāstītu par savām daudzpusīgajām interesēm, mākslas valodām, dzīves vērotāju pieredzi, intuīciju, prasībām pēc kvalitātes, disciplīnu un daudz ko citu. "Dienā pēc raidījuma ieraksta turpināju sevi tirdīt par to "novēlējums māksliniekiem" jautājumu. Mākslinieks jau tāpat ir cilvēks un nepastāv ārpus kopienas un sabiedrības. Mākslinieka uzdevumi ir tiešā saistībā ar viņa dzīvi. Šajās "force majeure" dienās tās visu laiku ir emocionālas šūpoles - kā saglabāt garīgu līdzsvaru un nepazaudēt modrību. Saprast savu vietu un uzdevumu, kas pārsniedz egoistiskās kategorijas," - tā Ieva Jurjāne e-pastā "Klasikai".

Hadrat Sayyid Sherîf Jurjânî, one of the great savants of the Hanafî Madhhab, writes at the end of Sharh-i mawâqif and at the beginning of Hâshiyatu Sharh-ul-matâlî' and in Berîqa, p.270, the figures of the Awliyâ show themselves to their murîds even after their death and give them fayd. To see them and receive fayd is not easy; it is necessary to hold the belief of Ahl as-sunnat by learning it from books, to obey the Ahkâm-i-islâmiyya, and to like and to respect the Awliyâ. It is written in the book Maraj-ul-bahrayn: “All great men of Tasawwuf were Sunnî Muslims, None of the holders of bid'at attained the Ma'rifat of Allâhu ta'âlâ. The nûr of Wilâyat did not enter their hearts. The darkness of bid'ats, in practices pertaining to worship as well as in tenets of belief, prevented the nûr of Wilâyat from entering their hearts. Unless the dirt of bid'at is removed from the heart, and if the heart is not ornamented with the Ahl-i sunnat belief, the rays of the sun of haqîqat will not enter the heart. Such a heart will not be illuminated by the nûr of yaqîn.” Endless Bliss First Fasicle | Page 285

24. janvārī Valmieras teātrī pirmizrādi piedzīvojis režisora Vara Braslas veidotais iestudējums "Es neesmu klaviernieks".  1908. gads. Leģendārā simfoniskā skaņdarba "Melanholiskais valsis" radītājam Emīlam Dārziņam ir 33 gadi. Viņš nodzīvos vēl tikai nepilnus divus gadus, pareģos un brīdinās kāda zīlniece. Viņš un diriģents, dziedāšanas skolotājs Pāvuls Jurjāns ir labi kolēģi. Abi sapņo par latviešu operas dibināšanu. Emīls strādā pie operas "Rožainās dienas". Negaidīti abi domubiedri kļūst nesamierināmi pretinieki. Ar Pāvula gādību Emīls tiek publiski apvainots muzikālā zādzībā. Emīls pārstāj komponēt, pats iznīcina vairākas savas klausītāju iemīļotas kompozīcijas. Kas notika? Kas bija šī konflikta pamatā? Muļķība? Skaudība? Greizsirdība? Mūziku šai izrādei rakstījis pianists, teātra mūzikas komponists, aranžētājs, mūziķis  grupās "Autobuss debesīs" un daudzās citās un kopš 2005. gada - Valmieras drāmas teātra muzikālās daļas vadītājs Emīls Zilberts, kurš iestudējumā iekļaujas arī aktieru ansamblī uz skatuves. Ar Emīlu tad arī tiekamies "Atsperes" rīta intervijā, telefoniski sazinoties arī ar Emīla Dārziņa lomas atveidotāju Mārtiņu Meieru. Signe Lagzdiņa: Mūsu sarunas tēma vismaz sākumā būs Emīls Dārziņš. Nupat Valmieras teātrī režisors Varis Brasla pēc Alvja Lapiņa scenārija iestudējis izrādi par komponista Emīla Dārziņa dzīves lielāko noslēpumu. Izrādes nosaukums ir "Es neesmu klaviernieks", un izrādes centrā pie klavierēm ir Emīls Zilberts. Ņemot vērā, ka jau ilgus gadus esat Valmieras teātra muzikālais vadītājs - vai bieži iznāk būt izrādes centrā? Emīls Zilberts: Nē, bieži nesanāk, un kur nu vēl tik tiešā nozīmē - uz skatuves centrā, bet liels paldies Varim Braslam, ka viņš man uzticēja šo uzdevumu. Jāteic, ka arī es neesmu klaviernieks, bet ar lielāko prieku piedalos šajā izrādē un kopā ar aktieriem mēģinām parādīt Dārziņu no tās puses, no kuras viņš ir mazāk aprakstīts un mazāk zināms - tieši par viņa personīgajām drāmām, par mīlestību, par draudzībām un arī traģēdijām. Varis Brasla portālā "kroders.lv" Gundegai Saulītei uz jautājumu, kuram no abiem - Alvim Lapiņam vai Varim Braslam - radusies doma, ka jaunais darbs būs par Emīlu Dārziņu, saka tā: "Precīzi nepateikšu. Varbūt iespaidoja divi faktori. Tas, ka mums teātrī ir tāds cilvēks kā Emīls Zilberts un arī tāds cilvēks kā Mārtiņš Meiers." Ar Mārtiņu pēc mirkļa sazvanīsimies, bet kā ir ar jums, Emīl - vai ir tā, ka esat Vari Braslu iespaidojis?  Jūtos pagodināts, ka režisors Varis Brasla manī saskatījis šādu iespēju un potenciālu. Par Mārtiņu Meieru, protams, nav nekādu šaubu. Bet nu - man prieks, ka šis iestudējums ir novests līdz galam. Sakarā ar visu šo jocīgo laiku tas piedzīvojis visādus kūleņus. Tas bija paredzēts jau pagājušā gada beigās. Mazliet iekavējāmies, bet nu esam klāt pie skatītājiem. Vai par Emīlu jūs sauc tieši Emīla Dārziņa dēļ? Tas ir jautājums manai mammai un tētim. Pats domāju, ka nē, varbūt saistības nav, kaut gan zinu, ka tētim ļoti tuvs ir Emīls Dārziņš un viņa daiļrade. Var jau būt. Kaut kā man Emīls Dārziņš visu laiku ir bijis klātesošs. Mācījos Dārziņa mūzikas skolā un katru rītu pirmais, ar ko es sasveicinājos, bija Emīla Dārziņa piemineklis pie skolas. Un nu jau esam sazvanījuši Mārtiņu Meieru. Mārtiņ, domāju, ka vairāk vai mazāk katrs no mums prātā uzbūvējis savu Emīlu Dārziņu - to, kāds viņš varētu būt bijis, kā viņš izturējies, kā viņš runājis, kā viņš sapņojis. Kāds ir tavs Emīls Dārziņš? Mārtiņš Meiers: Mans Emīls Dārziņš ir ļoti noslēpumains. Lai kā mēs arī necenstos uzminēt mīklas, kas ar viņu saistītas, viņš kaut kā visu laiku to plīvuru velk sev virsū un neļaujas redzēt. Jo pirmais vārds, kas nāk prātā, domājot par Dārziņu, ir tas, ka viņš ir noslēpumains, kaut arī viņam ir tik skaista, atvērta, brīnišķīga romantiska mūzika. Kāds ir jūsu Emīls, Mārtiņ? Un kas viņš ir? Mārtiņš Meiers: Tad ir jānoskatās izrāde, pie kuras mēs strādājām gandrīz pusgadu. Rezultāts laikam vairāk jāskata klātienē. Jebkurā gadījumā šis ir nozīmīgs darbs Varim Braslam un mums visiem. Ar Vari Braslu sadarbība mums bijusi jau vairākas reizes, un jau atkal ir prieks satikties, jo sadarbība mums vienmēr ir bijusi ļoti interesanta. Un šoreiz neparasti ir tas, ka Emīli ir divi - uz skatuves esmu es un arī Emīls Zilberts, kurš pie klavierēm. Un tad es citreiz jokojoties saku, ka tikai pirms izrādes sākumā izdomāsim, kurš ies pie klavierēm, un kurš - uz dēļiem. Pamanīju, ka izrādē ir arī gana daudz profesionālo terminu - nu, īsta mūziķu izrāde! Te ir gan kontrapunkts, gan sonāte, gan viss iespējamais. Mārtiņ, kā jums tas viss devās rokā? Vai bija jāņem talkā arī mūzikas terminu vārdenīte? Mārtiņš Meiers: Šis tas bija jāpaskatās, bet arī Emīls mums daudz palīdzēja un paskaidroja - īpaši tur, kur Glazunova vēstulē Dārziņam viens pēc otra virtenē ir terminu salikums par pārejām un tamlīdzīgām lietām. Kad to vienā laidā lasa, var mazliet apjukt. Bet mani pašu interesē mūzika un komponistu dzīve - tā man nav gluži sveša tēma. Ja nu vienīgi tehniskā puse. Tādēļ arī Emīls mums ļoti daudz palīdzēja - ne tikai muzikāli. Kā tad īsti bija, Emīl? Emīls Zilberts: Alvis Lapiņš ļoti veikli uzrakstījis savu lugu, un mūzikas termini veiksmīgi papildina šo dramatisko darbu. Bet man liekas, ka aktieriem, tajā skaitā, Mārtiņ, arī tev, tas viss ļoti, ļoti organiski iekļaujas jūsu lietā, viss ir saprotami un brīvi. Gan ar režisoru Vari Braslu, gan ar scenārija autoru Alvi Lapiņu jūs abi esat vairākkārt sadarbojušies - Mārtiņ, vai vari izstāstīt mazliet to, kā veidojās scenārijs, cik daudz Alvis Lapiņš iesaistījās izrādes laikā, nāca piekoriģēt vai pieskatīt? Mārtiņš Meiers: Alvis šajā gadījumā dikti nejaucās iekšā. Ideja šai izrādei radās jau senāk, mēs saņēmām jau gatavu materiālu un Alvis ieradās uz caurlaidēm - sniedza savus komentārus un idejas, bet nu - man vienmēr galvenais ir režisors. Šoreiz tā bija cienīga mijiedarbība, sevišķas laušanās nebija. Protams, bija kaut kādi sīkumi par pašu raksturu, kā Alvis to iedomājies - to mēs pārrunājām. Tā, ka visi vienā putrā mēs tur vārītos, tā gluži nebija. Bet Alvis turēja roku uz pulsa un bija sagādājis arī interesantus materiālus par šiem personāžiem, kas visi, izņemot vienu vai divus, tiešām reālajā dzīvē ir dzīvojuši un tagad sazīmējami vēsturē un fotogrāfijās. Jā, tas vienkārši bija interesanti - viss, kas uziets, bet nav pieejams plašāk bibliotēkās. Vairāk un plašāk - ierakstā.

"Jaunības avots. Aija Jurjāne" - monogrāfisks mākslas albums par gleznotāju Aiju Jurjāni. Šodien, 11. janvārī, grāmatas atvēršanas dienā, galerijā “Istaba” Aijas Jurjānes bērni –  Kristīne, Ieva un Pāvils nāks klajā ar ziņu par jaunas, Aijas Jurjānes vārdā nosauktas, stipendijas dibināšanu, kuru piešķirs mākslinieces dzimšanas dienā 18. aprīlī. Par ieceri stāsta mākslinieces meita Ieva Jurjāne. "Doma dzima senāk, bet nobrieda un attīstījās, kad strādājām pie Aijas Jurjānes grāmatas," sarunā Kultūras rondo atklāj mākslinieces meita Ieva Jurjāne. Viņa skaidro, ka tā ir privāta iniciatīva un veidojas pirmo reizi, tāpēc vēl ir daudz nezināmā. Tie būs ģimenes privāti līdzekļi, ko Ieva, Kristīne un Pāvils Jurjāni nolēmuši sakopot stipendijā kādam jaunam topošam māksliniekam, kas jau grib sevi definēt ar kādām vērtībām. Tā būs domāta mākslas skolu audzēkņiem 3. kursā, kad ir iegūtas kādas prasmes un ir jāizšķiras, vai turpināt ceļu profesionālā mākslā. "Turpinot Aijas ilgo pedagoģijas pieredzi un to, par ko viņa iestājās, gribam piešķirt jaunu elpu un turpinājumu," atzīst Ieva Jurjāne. Šobrīd vēl top stipendijas nolikums. Kad tas būs izstrādāts, to nosūtīs Latvijas mākslas skolā. Lēmumu, kam piešķirt stipendiju, pieņems trijatā Ieva, Kristīne un Pāvils Jurjāni.

"Jaunības avots. Aija Jurjāne" – monogrāfisks mākslas albums par gleznotāju Aiju Jurjāni. Gleznotāja, pedagoģe, sieviete, kura glezno sievietes un krāsas. Kultūras rondo studijā tiekamies ar grāmatas sastādītāju, mākslinieci Sandru Krastiņu un klausāmies arī Latvijas Radio arhīva ierakstus, arī pašas Aijas Jurjānes balsi. Kad pirms dažiem gadiem mēs veidojām raidījumus „Dzimtas saknes”, mums bija tas gods būt klāt arī Jurjānu saietā Jūrmalciemā. Gleznotājs Juris Jurjāns, meitas – Kristīne un Ieva un dēls Pāvils, saukts par Brālīti. Gleznotāja Aija Jurjāne ir visu laiku klātesoša sarunās. Kā centrs. Un tagad ir pienācis laiks, kad klajā laists mākslas albums „Aija Jurjāne. Jaunības avots”. Aijas Jurjānes ģimene jau bija kādu laiku strādājusi pie idejas par māksliniecei veltītu gramatu, kad izdevniecība "Neputns" aicināja iesaistīties Sandru Krastiņu. "Pirmais, ko es varēju teikt, ka man kā gleznotājai ļoti interesētu veidot grāmatu par Aiju Jurjāni kā par mākslinieci. Tas ir galvenais fokuss, kā es gribēju veidot šo grāmatu," atzīst Sandra Krastiņa. "Man nelikās interesanti tikai veidot kā piemiņas albumu no ģimenes aspekta. Es gribēju fokusu mainīt no tā, ka ļoti laba māte, kas arī glezno, uz galveno uzsvaru - māksliniece." "Mani interesē, kas notiek ar viena autora mākslas mantojumu pēc kāda laika, kā viņš "lasās" jau nākamās paaudzes gan māksliniekiem, gan skatītājiem, kas nav bijuši klāt ne tajos apstākļos, ne darbu tapšanas apstākļos, ne viņas dzīves laikā," turpina Sandra Krastiņa. Mākslinieces Aijas Jurjānes (1944–2015) glezniecība šodien ieraugāma kā nepārtraukts pētījums, vērojums, brīžiem nesaudzīgs vēstījums par sievietes mūžu, kas noris viņas pašas ģimenes lokā. Mākslā tas varētu šķist kā margināls uzstādījums, tomēr šodien, kad akcenti no patosa izkāpinātiem "lielajiem jautājumiem" pievēršas arī indivīda dzīves notikumiem kā tikpat svarīgai mākslā risināmai problemātikai, Aijas Jurjānes glezniecības konsekventais "vērotājas" gājums iegūst īpašu aktualitāti un sava veida tematisko monumentalitāti. "Jaunības avots. Aija Jurjāne" ir monogrāfisks mākslas albums, kurā vienuviet izvērsti skatītas abas Aijas Jurjānes darbības sfēras – glezniecība un pedagoģija. Otrā nozīmīgā Aijas Jurjānes profesionālās darbības sfēra ir mākslas pedagoģes darbs Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā trīsdesmit gadu garumā. Pedagoģe sarakstījusi grāmatas "Kompozīcija" ("Neputns", 2005) un "Gleznošana" ("Neputns", 2002). Kā norādīja izdevniecības pārstāvji, tas ir vienīgais gadījums, kad skolas pedagogs kā individuāls autors savas zināšanas ir apkopojis jau metodiski izstrādātā izdevumā, ko var izmantot gan citu mākslas skolu pedagogi, kā arī jebkurš mākslas aroda iesācējs. Monogrāfijā publicēti mākslinieces dienasgrāmatu un atmiņu pieraksti, kas novērojumos precīzi fiksējuši pēckara situāciju padomju Latvijā, dokumentālas fotogrāfijas un radošais mantojums – glezniecība, porcelāna virsglazūras apgleznojumi, akvareļi, skices, ilustrācijas, kā arī unikāli zīmējumi, kas bijuši paredzēti vien ģimenes lokam. Monogrāfiju izdevis apgāds "Neputns".

Klāt ceturtā un pēdējā Jurjānu Andreja VII Starptautiskajam koka pūšaminstrumentālistu konkursam veltītā dienasgrāmata, kuras noslēgumā uzzināsim finālistu vārdus. Viņiem šī konkursa nozīmīgākais brīdis – sestdien pulksten četros, kad Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē norisināsies fināls. Tajā dalībniekus atbalstīs un iedvesmos Normunda Šnē vadītā Sinfonietta Rīga, bet līdz tam ielūkojamies konkursa otrās kārtas mirkļos, kad Ilonas Meijas vadītās žūrijas priekšā stājās obojisti, klarnetisti un fagotisti. Žūrijas komisijas loceklis, obojists Kristians Šmits no Vācijas, raksturojot dalībnieku kopējo līmeni, neslēpj: "Tas ir ļoti atšķirīgs. Saksofonistu un klarnetistu līmenis ir ļoti augsts. Šobrīd vēl nav notikusi otrā kārta fagotistiem, bet obojas snieguma ziņā iepalika. Mākslinieciskajā ziņā šāda līmeņa konkursā mēs gaidītu spožāku uzstāšanos." Kristiāna Šmita teikto apliecina arī fakts, ka, lai gan konkursa nolikums ļauj otrajai kārtai izvirzīt sešus obojistus, žūrija šo iespēju sniedza vien trim māksliniekiem. Izvēles programmu un obligāto skaņdarbu – Pētera Vaska "Pieskārienus" – spēlēja obojisti no Krievijas, Vācijas un Bogdana Tarasova no Čehijas. "Mums viss bija kārtībā!" Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Konkursos neatsverams palīgs jebkuram dalībniekam ir koncertmeistars, un šoreiz trim obojistiem un trim klarnetistiem bija tā laime spēlēt ar Sintiju Šteinkopfu. Sintij, sakiet, kas notiek aizskatuvē? Mēs redzam tikai to brīdi, kad dalībnieks ir jau sakoncentrējies un uznācis uz skatuves. Sintija Šteinkopfa: Ir ļoti dažādi – obojistus es pirms tam nepazinu. Mums bija tikai viens mēģinājums, savukārt klarnetisti, kā jau latvieši, ir zināmāki. Mūsu mēģinājumu process jau arī ir citādāks. Mana darbība notiek uz skatuves tajā brīdī, kad viņi kaut ko rada – tad mēs radām kopā. Tajā brīdī mēģinu noķert viņu domu un viņu sakāmo, kas parasti mēdz būt citādāks nekā mēģinājumu procesā. Tas ir ļoti izaicinošs un ļoti, ļoti aizraujošs process. Ko jūs teiktu par dalībniekiem? Viņi šobrīd ir konkursanti, vai viņi tomēr ir mākslinieki, kas uznāk uz skatuves un tik cilvēkiem, cik nu tajā brīdī ir zālē, dāvā savu priekšmetu? Man gribētos domāt, ka mākslinieki – es tā muzikāli mēģinu izaicināt konkursantu uz kaut ko interesantu, lai priekšnesums kļūtu dzīvs – vēl dzīvāks, nekā tas jau ir. Vai jums izdevās arī kādam palīdzēt šo to notušēt? Žūrija gan sekoja līdzi notīm, bet domāju, ka laba koncertmeistara spēkos ir arī šur tur mazliet "paslēp" solistu tajos brīžos, kad varbūt kaut kas nesanāk tā, kā plānots. Neko nezinu, mums visiem viss bija kārtībā! Un kā jūs raksturotu konkursa kopējo gaisotni šajās dienās, kad te tomēr ir sabraukuši aptuveni seši desmiti konkursantu no dažādām valstīm? Sajūta ir draudzīga, silta, muzikāla. Konkursa būtība tomēr ir satikšanās, ideju apmaiņa, cilvēku sarunas pēc tam un pirms tam. Arī es izmantoju iespēju ar saviem konkursantiem pārmīt kādu vārdu un kaut nedaudz iepazīt viņus tajās dažās minūtēs, cik mums dots. Vai jums ir savs favorīts? Nedrīkstu to teikt... (smejas) Īstenībā jau ar katru ir tādi brīži, kas ir spēlēšanas vērti. Tajā brīdī, kad esmu ar vienu, tas ir mans favorīts. Un nākamais dalībnieks atkal ir mans favorīts. Tā ka tas ir tā brīža uzdevums, tā brīža dzīve un tā brīža notikumus. Jāspēlē gudri Konkursa otrajā kārtā gan saksofonisti, gan klarnetisti spēlēja Alvila Altmaņa kompozīcijas. Saksofonisti - "Valsti-fantāziju", bet klarnetisti - "Veltījumu Baham". Abas dienas uz skatuves notiekošajam līdzi sekoja arī pats komponists. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="227135" layoutid="0" layout="" static=""} Alvils Altmanis / foto - Maruta Rubeze  Alvils Altmanis: Priecājos, ka mani skaņdarbi šajā visā lielajā saimniecībā noder. Iespaidi ir tādi: cik gan dažādas ir klarnetes spēles skolas – katrs no dalībniekiem to nospēlē savādāk. Arī pieeja obligātajam skaņdarbam ir īpatnēja. Saksofoniem spēles skola tik krasi neatšķīrās kā klarnetēm. Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Runājot par jūsu radītajiem obligātajiem skaņdariem – domāju, tur varēja nobīties ne viens vien, tikai paņemot rokās notis... Varbūt saksofonistu sniegumā "Valsis-fantāzija" nebija augstākā pilotāža, bet tur ir arī savas smalkas lietas, kas jāsaskata. Negribas īpaši kritizēt, jo jaunajiem visa spēlēšana vēl priekšā, bet nu – jāsaka, ka vajadzētu gudrāk spēlēt, solo skaņdarbā jānes atbildība par katru noti. Lielāka uzmanība jāpievērš tempa un dinamikas lietām, no tām daudz kas atkarīgs. Konkurss ir konkurss, reizēm var gadīties, ka soloskaņdarbu kāds vienkārši pat nepaceļ. Varbūt vajag rūpīgāk pieiet. Bet līmenis kopumā ir augsts – gan saksofonistiem, gan klarnetistiem. Tas priecē. Protams, konkurss ir veiksme. Bet izsaku līdzjutību visiem šiem dalībniekiem šajos trakajos laikos, jo viņi lielu laikposmu ir gatavojušies, tas nav viegli. Lielākais konkurss – pašam ar sevi 14. oktobrī konkursu turpināja seši klarnetisti, un, protams, priecājamies, ka viņu vidū trīs Latvijas pārstāvji – Pēteris Eduards Kalniņš, Andrejs Reinis Zitmanis un Anna Gāgane. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267830" layoutid="0" layout="" static=""} Anna Gāgane / publicitātes foto Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Burtiski pirms trim minūtēm no Mūzikas akadēmijas skatuves ir nokāpusi Anna Gāgane. Anna, vai var jūs apsveikt ar nospēlētu otro kārtu? Kāda pašai ir sajūta? Vai ir gandarījums? Anna Gāgane: Par to, ka tiku līdz beigām, noteikti apsveikt var – par to, ka neapstājos, cīnījos, līdz galam nospēlēju un mēģināju arī klausītājiem zālē sagādāt prieku, tāpat arī ģimenei, kas cītīgi sekoja tiešraidē un noteikti priecājās par sniegumu. Protams, vienmēr ir lietas, ko varētu labāk, ir kaut kas, kas neizdevās, varbūt dažreiz ir sajūta, ka nejūtos ērti. Bet galu galā – galvenā ir mūzika un priekšnesums. Un ceru, ka izdevās. Domāju, ka klausītāji, kuri bija zālē, arī izbaudīja jūsu piedāvātās 40 minūtes. Mans iespaids – spēlējāt ar lielu pārliecību un arī lielu vieglumu, it kā pilnīgi bez problēmām tika aizvadītas visas pasāžas, visas grūtākās vietas. Paldies, man prieks, un ceru, ka tiešām tā arī bija un izdevās. Uzstāšanās laikā domāju un atcerējos tos laikus šeit, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kad vēl biju studente un eksāmenus spēlēju nekur citur kā uz šīs pašas skatuves. Anna, bet zālē bija ne jau tikai Alvils Altmanis, ne tikai žūrija – zālē bija arī jūsu kādreizējais pedagogs Guntis Kuzma. Domāju, ka jums šis uzstāšanās brīdis nebija no tiem vienkāršākajiem, jo šoreiz uzstājāties savās mājās - Mūzikas akadēmijā, kuras durvis verat ne vairs kā studente, bet kā mācībspēks. Tieši tā! Zālē bija arī mans pirmais skolotājs Gunārs Kļaviņš un arī citi klarnetisti, arī mani kolēģi, un ļoti priecājos, ka arī mani šībrīža studenti atradās zālē. Priecājos un tajā pašā laikā arī uztraucos, jo mans uzdevums ir viņus iedvesmot un motivēt arī pašiem kāpt uz šīs skatuves un daudzām citām. Lielākais konkurss patiesībā ir nevis ar citiem kandidātiem, bet pašam ar sevi, un tā tas bija arī šodien. Es priecājos, ka tik liela daļa no otrās kārtas klarnetistiem pārstāv tieši Latviju, tas tikai pierāda, ka mans un manu kolēģu darbs atalgojas – mēs dodamies pareizajā virzienā un arī citiem klarnetistiem palīdzam pilnveidoties vairāk un vairāk. Nezinu, kā ir ar citiem instrumentiem – esmu dzirdējusi, ka flautistu vidū ir vairāk sāncensības, bet klarnetistu vidū pamatā valda koleģiāla attieksme vienam pret otru, nesatraucoties tik ļoti par konkurenci, bet priecājoties par citu panākumiem. Klarnešu kategorijā – īpaši liela dažādība Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Visi seši klarnetisti ir nospēlējuši – trīs no Latvijas, trīs no citām valstīm, un vaicāšu Guntim Kuzmam – kā mēs izskatāmies uz kopējā fona? Guntis Kuzma: Sajūtas ir ļoti pozitīvas. Man liels prieks, ka mūsu spēlētāji izskatās ļoti, ļoti pieklājīgi. Un es arī ceru, ka varbūt kāds tiks arī uz trešo kārtu. Citās instrumentu kategorijās tik lielu dažādību gan skaņas veidošanā, gan izpildījuma un spēles stila ziņā es nejutu. Tieši klarnetēm man bija ļoti interesanti salīdzināt dažādību. Konkursa rīkotāji ir īpaši piemeklējuši obligāto skaņdarbu. Vai tas bija brīdis, kad parādījās viņu patiesā varēšana? Es teiktu, ka jā. Pētera Vaska skaņdarbā obojai solo "Pieskārieni" klupšanas akmens bija dramaturģijas uzbūvēšana, bet Alvila Altmaņa skaņdarbā "Veltījums Baham" – kā šo skaņdarbu stilistiski labi nospēlēt, lai tas turas kopā. Bija interesantāki priekšnesumi, varbūt kāds bija arī mazāk iedziļinājies obligātajā skaņdarbā. Kopējais līmenis visur ir izlīdzinājies, jo vienkārši visas robežas ir vaļā, visa informācija ceļo, un faktiski tai nav nekādu robežu. Es teiktu, ka skolas lielā mērā ir sakrustojušās un veidojas viena starptautiska. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267834" layoutid="0" layout="" static=""} Guntis Kuzma / foto - Eduards Kapša Jurjānu Andreja konkurss – Baltijas mērogā unikāls Kamēr fagotisti no Ķīnas, Polijas, Igaunijas un Somijas vēl tikai gatavojas savam otrās kārtas priekšnesumam, dosimies uz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektorātu pie profesora Guntara Prāņa, lai uzzinātu, kur, viņaprāt, pasaules kartē atrodas Jurjānu Andreja starptautiskais koka pūšaminstrumentālistu konkurss. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="258222" layoutid="0" layout="" static=""} Guntars Prānis / foto - Edijs Pālens, LETA Guntars Prānis: Man gribētos teikt tēlaini – ja daudzās viduslaiku kartēs centrā ir Roma vai Jeruzāleme, tad pūšaminstrumentālistu konkursa kartē Rīga ir nozīmīga pilsēta, ja varbūt ne pats centrs. Jo tiešām – Baltijas mērogā šis konkurss ir unikāls: nevienā citā konkursā visi koka pūšaminstrumenti kopā nav pārstāvēti. Bet, raugoties uz to, no cik dažādām valstīm ir ieradušies dalībnieki – faktiski tā ir visa pasaule: Eiropa, Āzija, Amerika –, varam konstatēt to, ka konkurss ir interesants un saistošs arī daudz plašākā mērogā. Esmu gandarīts, ka par spīti tik daudziem sarežģījumiem saistībā ar pandēmiju, esam bijuši ļoti neatlaidīgi, sakot, ka mēs gribam, lai šis konkurss notiek, un – tas tiešām arī notiek! Mūzikas akadēmijas misija, kā es to esmu sev noformulējis, ir palīdzēt izaugt jaunajam talantam, palīdzēt kļūt viņam par meistaru, par personību mūzikā. Tādā ziņā mums ir jābūt dāsniem, un uz procesiem jaškatās globāli. Domāju, ka tas, ka šeit ir tik daudz jaunu, talantīgu cilvēku – nav tik izšķiroši, kurš tieši būs Grand Prix ieguvējs – izšķirošāk ir tas, ka notiek pats process. Ka viņi cits citu pamudina sasniegt jaunus meistarības apvāršņus, un līdz ar to liek pamatu tam, ka varam ar pārliecību teikt, ka profesionālā mūzika ne tikai Latvijā, ne tikai Baltijā, ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē turpināsies ļoti augstā līmenī – gan simfoniskajos orķestros, gan dažādos kamersastāvos. Mums tas ir svarīgi – ne tikai būt procesa iekšpusē, bet arī iniciēt kādas lietas, nākt ar savu pienesumu. Jurjānu Andreja konkurss ir viens nozīmīgs solis uz priekšu un pamudinājums, varbūt pat iemesls kādam jaunam cilvēkam neatmest visam ar roku, bet piepūlēties un censties strādāt pie sava talanta izkopšanas. Gribētos lielākas individualitātes Bet nu jau mūsu dienasgrāmatā laiks vērtēt fagotistu sniegumu. Skatītāju zālē konkursa norisei līdzi sekoja Arnis Arnicāns un Elza Rubene. Vai viņiem jau ir savs favorīts? "Jā! Es teiktu, ka tas ir Ārons Mojzers. Kaut gan man ļoti patika arī Jākobs Peske, bet dotu tomēr priekšroku Āronam viņa ārkārtīgi skaistā instrumenta skanējuma dēļ. Arī instruments viņam izcils – to uzreiz var gan redzēt, gan dzirdēt. Tas cēlums, kas ir skanējumā, tas arī bija skaidri jūtams," uzsver Arnis Arnicāns. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267829" layoutid="0" layout="" static=""} Ārons Mojzers / publicitātes foto "Jā, es varu tikai piekrist, ka Ārona priekšnesums man sagādāja vislielāko baudu. Tā ir gan viņa interpretācija par mūsu Pētera Plakida skaņdarbu, kas bija obligātais un likās vistuvākais izpildījums latviešu mūzikai. Un arī tas, kādā secībā viņš bija sakārtojis savus skaņdarbus – tā bija viņam ļoti piemērota, viņam ļoti piestāvēja," - tā Elza. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="114629" layoutid="0" layout="" static=""} Andris Arnicāns "Vienīgais, ko es vēlētos - vēl kādas virsvērtības: gibētos vairāk individualitātes. Skanējums, kā tagad daudz kur māca Eiropā, ir diezgan vienveidīgs – tikai ar ļoti sīkām atšķirībām. Ja tur pieliktu klāt individuālu attieksmi... Piemēram, skaņas veidošanas elastību. Ceru, ka šie mākslinieki attīstīsies un varbūt viņiem instrumenti ieskanēsies daudz mākslinieciskāk," uzskata Andris Arnicāns. Spilgti līderi ir Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Burtiski tikko nospēlējis pēdējais fagotists, tāpēc apsveikšu žūrijas komisijas priekšsēdētāju Ilonu Meiju ar veiksmīgi aizvadīto nu jau visu otro kārtu. Ilona, cik vienkāršs būs darbs, izvēloties finālistus? Vai jūsuprāt ir spēcīgi līderi? Ilona Meija: Manuprāt, jā. Ir tiešām redzami daži ļoti spilgti līderi. Protams, žūrijā apspriedīsimies, bet domāju, ka paliksim pie tā, kādi nu ir tie punkti katrā instrumentu grupā, un tad no katras instrumentu grupas līderis sacentīsies ar citiem līderiem citās instrumentu grupās. Lai varētu piedalīties šajā konkursā, bija priekšatlase, tad – pirmā kārta, otrā kārta, būs fināls ar naudas balvām. Protams, tās saņems tikai daži. Ko jūs novēlētu visiem tiem, kuri netika tālāk par pieteikuma atsūtīšanu? Domāju, ka tas ir ļoti labs atspēriena punkts, jo mēs visi labi zinām, ka katra krīze ir jauns sākums – tad cilvēkam atkal jāpārvērtē savi kritēriji, kas un kā varbūt būtu jāmaina. Domāju, nav ko izsamist, vienkārši jāatsperas un jādodas tālāk. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="249832" layoutid="0" layout="" static=""} Ilona Meija / foto - Arnolds Auziņš Cik bieži konkursa gaitā atcerējāties laiku, kad pati bijāt uz skatuves un jūs vērtēja kā Jurjāna konkursa dalībnieci? Tas palīdz jums vairāk saprast dalībniekus? Ja godīgi, no tā laika es ļoti daudz ko neatceros. Protams, uztraukums un adrenalīns... Konkurss, tāpat kā koncerts, katram mūziķim ir milzīgs pārbaudījums – viņa nervu sistēmai, pašsajūtai. Apbrīnoju un izsaku cieņu pilnīgi visiem šī konkursa dalībniekiem, ka viņi to spēja un godam paveica. *** Pēc dažām stundām satrauktie konkursanti un viņu līdzjutēji jau varēja uzzināt, kuri pieci dalībnieki piedalīsies finālā. Lai aplausi abiem fagotistiem - Šimonam Mihalikam no Polijas un Āronam Mojzeram no Somijas, konkursā dalību turpina spāņu saksofonists Alehandro Ajakss Lorente Gomezs, kā arī divas Latvijas pārstāves – klarnetiste Anna Gāgane un flautiste Egija Sproģe. Konkursa fināls norisināsies 16. oktobrī pulksten 16 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē.

Šajā konkursa dienasgrāmatas lappusē uzreiz pēc II kārtas priekšnesuma tiekamies ar flautisti Elīnu Čeprovu. Sarunājamies arī ar koncertmeistarēm Hertu Hansenu un Ievu Dzērvi - tieši viņas kāpj uz skatuves un muzicē kopā ar konkursantiem. Pēc II kārtas uzklausām arī žūrijas locekli, flautisti Renāti Greisu-Armīnu no Vācijas.   Bet konkurss nav tikai dalībnieki un žūrija. Lai viss notiktu raiti kā pa diedziņu, ir liels atbalsta personāls, kuru ikdiena paiet dažādos darbos. Par to stāsta Liena Dāvida, Krista Tjarve un Luīza Ciemese.   Konkursā riskēt nedrīkst Tieši pēc otrās kārtas programmas nospēlēšanas satiekam mūsu pašu flautisti, Mūzikas akadēmijas studenti Elīnu Čeprovu.  Elīna Čeprova: Vēl joprojām ir sajūta, ka stāvu uz skatuves. Bija liela programma, un man tas bija liels pārbaudījums – sakoncentrēties un to visu izdarīt. Anete Ašmane: Vai šis tev ir pirmais lielais konkurss, vai arī tev jau ir starptautisku konkursu pieredze?   Līdz šim esmu piedalījusies dažādos konkursos – līdzīga tipa konkurss bija Itālijā, tas gan bija tikai flautistu konkurss.   Kurā kursā tu studē?   Nupat esmu uzsākusi studijas Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesores Ilonas Meijas.   Tava profesore ir žūrijas priekšsēdētāja. Vai tas tev palīdz un dod iedrošinājumu, ka viņa arī ir zālē, klausās un atbalsta tevi? Mūsu skolotāja mūs nedrīkst vērtēt – to saku gadījumam, ja nu kāds domā, ka tā ir mūsu privilēģija... Katrā ziņā ir patīkami, ka zālē ir savs cilvēks, uz kuru varu projicēt savu spēli. Ik pa laikam paskatos uz savu skolotāju, vai viss ir kārtībā… Kāda ir sajūta, uzstājoties konkursā? Tas taču noteikti ir citādāk nekā koncertā? Jā, es visu laiku cenšos saprast, kas īsti ir tā konkursu un koncertu pieredze, jo konkurss tomēr ir lielāks risks – te nepieciešama daudz lielāka precizitāte. Bieži vien koncertā gribas kādu īpašu pianissimo paņemt, bet konkursā par to ir jāpadomā – vai tas tiešām atskanēs, vai tiešām nostrādās. Konkursā riskēt nedrīkst. Bet spožumam un attieksmei jābūt tādai pašai kā koncertā – pat ja zālē sēž tikai žūrija. Tik un tā jebkurā gadījumā cenšos visus uzrunāt. Man ļoti patīk piedalīties konkursos – tā ir lieliska iespēja, kā atskaites punkts, mērķis, uz ko var tiekties. Šoreiz, ja godīgi, nebiju plānojusi tikt tālāk par pirmo kārtu –divas dienas bija kārtīgs adrenalīns, intensīvi strādāju. Sapratu, ka ar tehniku vairs neko daudz neiespēšu, bija jādomā, par ko spēlēšu, ko darīšu un ko vēlētos pateikt. Ļoti patīk šāds grafiks. Vai uzstājoties konkursā tu domā arī par to, ka tevi vērtē, vai tomēr spēj par to konkrētajā brīdī aizmirst un nodoties mūzikai, lai tā atskanētu vislabākajā iespējamā veidā? Jā, laikam par vērtēšanu tajā brīdī nedomāju, vairāk par to, lai šiem cilvēkiem ir interesanti – cenšos viņus uzrunāt un paņemt viņu uzmanību.   Koncertmeistars kā sabiedrotais Liels atbalsts gan emocionāli, gan muzikāli ikvienam konkursantam ir viņa koncertmeistars. Latviešu dalībniekiem šoreiz ir vieglāk, jo viņi var saspēlēties ar vietējiem koncertmeistariem, kurus, iespējams, jau pazīst vai pat ar kuriem jau iepriekš ir sadarbojušies. Bet ārzemju dalībniekiem koncertmeistari tiek iedalīti, un tad nu viņiem ir kāds noteikts laiks, ko viņi drīkst kopā satikties, saspēlēties, sagatavoties. Un tad ir jākāpj uz skatuves. Šajā konkursā koncertmeistares ir vairākas, bet tiekamies ar divām – vispirms ar Hertu Hansenu, un tad sarunai pievienojas arī Ieva Dzērve. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="247597" layoutid="0" layout="" static=""} Herta Hansena / foto - no Latgales vēstniecības "Gors" fotoarhīva   Herta, ko tev kā koncertmeistarei nozīmē piedalīties konkursos? Tevi it kā nevērtē, bet kāda ir sajūta? Herta Hansena: Ļoti nervoza, jo katrs dalībnieks nes savu emocionālu vēstījumu – visi ļoti pārdzīvo, domā. Bet man patīk šis darbs, man tas šķiet ļoti interesants – jaunie cilvēki ir tik interesanti, tik radoši, tik daudz no viņiem var paņemt! Bet konkurss ir ļoti smaga lieta – nervi... Tāpēc koncertmeistaram uz skatuves jaunajam mūziķim jāpalīdz gan morāli, gan fiziski – lai viņam ir labi un ērti. Tev šoreiz noteikti ir gan tādi konkursanti, ar kuriem esi jau pazīstama, gan tādi, kuri tev sveši – piemēram, saksofoni. Herta Hansena: Jā, visi saksofonisti ir no ārvalstīm – no Japānas, Šveices un Spānijas. Ar katru mūziķi tikāmies pa stundai, visu izrunājām, pamēģinājām. Skatīsimies, kas būs uz skatuves. Šajā konkursā piedalās arī pieauguši mākslinieki, bet noteikti arī viņiem ir satraukums. Tu esi pirmais un pēdējais cilvēks, kas ar viņiem uziet uz skatuves un ir kopā. Vai tas arī tev uzliek atbildību? Herta Hansena: Jā, atbildība ir ļoti liela, bet mēģinu nedomāt par to. Vienkārši mēģinu darīt labāko, ko tajā brīdī varu. Vienkārši tā reaģēšana uz skatuves… Dažreiz mūziķi dara tādas lietas… Ar vienu mēģinājumu nevari visu paredzēt, ko viņš stresa situācijā izdarīs – tāpēc galvenais uz skatuves būt elastīgam, iet līdzi un reaģēt. Bet tas ir ļoti interesants process. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267714" layoutid="0" layout="" static=""} Ieva Dzērve / foto - Latvijas Radio   Ieva Dzērve: No vienas puses, nav jau lielas starpības – vai tas ir eksāmens, koncerts vai konkurss, bet, ja runājam par konkursu, tad, protams, atbildība ir pat smagāka. Tiek daudz kas likts uz spēles, mākslinieki tik daudz gatavojas un iegulda sevi – nedod, Dievs, paņemt nepareizu tempu vai nospēlēt par skaļu, par ko vienmēr man ir bail – galvenais ir "neapēst" solistu. Nopietni – īsts mutulis! Un kā ir sadarboties ar mūziķiem, kas atbrauc uz konkursu no citām valstīm? Jums tas sadarbības posms ir ļoti īss, bet intensīvs. Ieva Dzērve: Faktiski jau tas neatšķiras no ikdienas – gan ar ārzemju kolēģiem, gan latviešu mūziķiem bieži vien izspēlējam kopā vienreiz pirms koncerta un tad jau spēlējam koncertā. Protams, vienmēr jau ir vēl tas faktors, ka ar vienu mūziķi spēlējas uzreiz, ar otru mazāk labi, ar trešo – vēl mazāk. Bet tiešām ir tā, ka dažreiz tu satiecies ar kādu, un varētu iet spēlēt uz skatuves uzreiz! Tikko satikos ar studenti, kura kā brīvprātīgā palīdz pie konkursa organizēšanas, bet nepiedalās konkursā kā māksliniece, un es viņai saku – beidzot es tev varu atzīties, kā jūtos: man tiešām ir stress, bet, protams, es jau nekad to nevaru izrādīt – nekādā  gadījumā! Un tas nav tikai pirms spēlēšanas, tas ir visā procesā – kad ar saviem studentiem piedalos konkursā vai tāpat vien eksāmenā. Kad esmu oficiālā koncertmeistare šādos konkursos, kur jāsatiekas ar ārzemju pianistiem, vienmēr pirms paša, paša procesa domāju – nekad vairs… Un tad es nospēlēju, un kad pēc laika man atkal piedāvā sadarboties – sekundes laikā piekrītu. Piemēram, šobrīd jau atkal esmu gatava spēlēt. (smejas) Emociju gamma ir plaša. Žūrijā – gan vienprātība, gan viedokļu dažādība Pēc otrās kārtas 13.oktobrī, kur rīta cēlienā muzicēja flautas, bet pēcpusdienā – saksofoni, uzrunājam žūrijas locekli, flautisti Renāti Greisu-Armīnu. Anete Ašmane: Kādas ir jūsu sajūtas un emocijas pēc otrās konkursa kārtas? Tas bija ļoti interesanti – katrs dalībnieks spēlēja pusstundu, un tā, protams, ir liela atšķirība no pirmās kārtas, kur tika atskaņoti īsi skaņdarbi solo. Tagad ir izvērsti skaņdarbi ar klavierēm, līdz ar to daudzveidība bija krietni lielāka arī programmas ziņā. Man šķiet, mēs pieņēmām pareizu lēmumu par otrās kārtas dalībniekiem. Šajā kārtā, kad uzstāšanās ir garāka un izaicinošāka, var arī redzēt, cik dažādi konkursanti reaģē, cik daudz enerģijas viņiem atlicis. Spēlējot ar klavierēm, nepieciešama lielāka skaņa no solista, un tad var redzēt atšķirību starp dalībniekiem, kā kurš ar to tiek galā.  Ko varat teikt par konkursa kopējo līmeni? Tas ir ļoti labs. Flautisti, piemēram, mūsdienu pasaulē ir ļoti auguši savā spēles līmenī.  Vai ir viegli vai grūti strādāt žūrijā un klausīties tik daudzus dalībniekus un novērtēt viņus, salīdzināt savā starpā? Ar flautistiem tas nav tik grūti, esmu pie tā pieradusi. Protams, šī konkursa specifika ir tāda, ka katram žūrijas loceklim ir jāvērtē arī pārējie četri instrumenti. Koka pūšaminstrumenti, ko labi pazīstu, ir tie, kas ir klasiskajā pūtēju kvintetā – fagots, klarnete un oboja. Saksofons dažiem no mums ir izņēmums, jo vācu mūzikas vidusskolās un augstskolās praktiski nav iespējas apgūt klasiskā saksofona spēli. To var darīt tikai džeza nodaļās, un tas, protams, ir citādi nekā Parīzē vai Austrijā, arī Latvijā, kur šīs tradīcijas un skola klasiskā saksofona spēlē ir spēcīga. Līdz ar to es nezināju šo saksofonu, ja tā var teikt, nopietno daļu un repertuāru, bet esmu priecīga, ka tagad to iepazīstu. Tas ir interesanti, jo ir atšķirīgi no tā, ko es zinu par saksofonu no džeza – viņiem pat ir jāspēlē Baha čella svītas!  Kāda ir atmosfēra žūrijā? Vai ir lielas diskusijas par to, kurš tiks tālāk? Patiesībā nē, mēs bijām visai līdzīgās domās, man šķiet, ka lielu diskusiju nebija, bet mēs varējām izpaust savas domas, viedokļus, vērtēšanas aspektus, un tur gan bija atšķirības, un tas ir labi.    Labie gariņi neredzamajā zonā Neviens konkurss, jo īpaši starptautiskais, neiztiek bez liela un plaša atbalsta personāla, kas katru dienu nodrošina, lai konkursanti tiktu uz skatuvi pareizajā laikā, lai žūrija būtu savās vietās un punkti tiktu skaitīti pareizi. Tāpēc nedaudz ielūkojamies arī neredzamajā daļā, vispirms sarunājoties ar Lienu Dāvidu. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267698" layoutid="0" layout="" static=""} Liena Dāvida (kreisajā pusē) un Krista Tjarve (labajā pusē) / foto - Eduards Kapša   Anete Ašmane: Liena, kas tu esi šajā konkursā, kāda ir tava ikdiena? Liena Dāvida: Asistēju projekta vadītājam Edgaram Saksonam – ja viņam vajadzīgs vēl viens roku pāris, viņš pasaka, kas ir tas, kas man jāizdara. Mani pamata pienākumi ir koordinēt brīvprātīgos un skatīties, lai konkursa laikā norises iet veiksmīgi, lai viens dalībnieks seko nākošajam, lai nav garu paužu, lai viss iet gana raiti un visi zina, kur viņiem jābūt un cikos jābūt, lai kāds nav kaut kur pazudis un lai visi ir atnākuši. Kā šīs dienas ir aizritējušas? Vai viss gājis kā pa diedziņu vai bijuši arī pārsteidzošāki momenti? Līdz šim mums izdevies visu gana raiti risināt, nekādas aizķeršanās nav bijušas, konkursanti ir gana pašpietiekami – viņi zina, kur atrast informāciju, visi nāk laicīgi, ir pat tādi, kuri jau minūtes 40 pirms savas uzstāšanās mīņājas gar aizmugures durvīm un ir gatavi lauzties uz skatuves...  Konkursa dalībniekiem konkurss ir satraucošs brīdis. Vai tev ir izdevies novērot dalībnieku stresa izpausmes? Katram tās noteikti ir savādākas. Ir tādi, kuri pirms tam meditē, ir, kas izpilda kādus elpošanas vingrinājumus vai stāv aiz durvīm jau 40 minūtes pirms savas iziešanas – dīdās un gaida, kad viņiem ļaušu iet aizskatuves telpā, ko gan neļauju, jo viņiem tur vēl nav jāatrodas. (smejas) Bet nu – katrs jau, protams, cīnās ar savu stresu, kā māk un kā ir pieradis darīt. Bet nav tā, ka mums būtu jāsauc mediķi vai jādod ožamais spirts – tik traki pagaidām nav bijis. Bet nu – pagaidām  mums norisinās tikai otrā kārta, tā ka viss varbūt vēl ir priekšā. Ceru gan, ka nē. (smejas) Un kā ir pēc uzstāšanās? Vai ir tāds liels atvieglojums viņos redzams? Kā kuram. Kāds jau pats laikam sapratis, ka kaut kas gājis ne tik veiksmīgi, kā gribējies – tas nonāk ar ne pārāk apmierinātu sejas izteiksmi. Ir, kas nonāk sakarsuši, sasārtuši un nosvīduši. Bet visi vairāk vai mazāk ir atviegloti, ka tas ir izdarīts. Vismaz tā tas ir pēc pirmās kārtas. Otrajā kārtā tikuši tie, kas ir ar lielāku pieredzi, zinošāki – tie nāk nosvērtāki gan uz skatuvi, gan no skatuves. Katrs žūrijas loceklis individuāli novērtē dalībniekus un saliek punktus, bet kādam tas viss ir jāsaskaita kopā. To dara Krista Tjarve. Krista Tjarve: Es cenšos izdomāt gudru atbildi, bet caurmērā visiem dalībniekiem saku, ka  esmu "ekselis"… Esmu punktu cilvēks – žūrijas sekretāre, bet manas vienīgās darbības ir tādas: kad žūrija beigusi vērtējumu, paņemu viņu aizpildītās lapas, atnāku uz savu kluso kambari un savadu to visu ekselī, lai noteiktu, kuri pēc vidējā punktu skaita ir favorīti vai to kandidāti. Tad kāpju lejā, pastāstu žūrijai, kādi ir rezultāti, un tad dažreiz ir strīdīgi momenti. Ir definēts kārtīgs žūrijas protokols, tad nu mēs arī visu ievērojam.  Anete Ašmane: Tu apkopo žūrijas individuālos vērtējumus. Vai viņiem dažbrīd arī pašiem ir kāds pārsteigums, kad tīri pēc punktiem, matemātiski skatoties, rezultāts ir sanācis tāds, kāds sanācis? Par pirmo trijnieku vai pirmo sešinieku pārsteigumu nav bijis. (..) Ko vēl tu šajās konkursa dienās esi novērojusi? No sākuma bijām salikuši ļoti striktus grafikus – cikos tiks izziņoti punkti un tamlīdzīgi. Bet tas sanāk krietni ātrāk – punktus parasti izlieku pusstundu ātrāk, un to tad arī uzķērušas nākamās grupas. Un tad ir tāds brīdis, kad tu jūties kā skolā, kad nes stundu sarakstu, kur un cikos jābūt. Ir dažādas sajūtas – daži konkursanti pieiet žūrijas locekļiem un pajautā, lai dabūtu atgriezenisko saiti – ar domu, lai uzzinātu, kā varētu uzlabot savu sniegumu. Konkurss ir starptautisks, un saksofona gadījumā mūziķi spēlē tikai 8 minūtes. Kopumā ir 16 cilvēku, un 10 no viņiem ar 8 minūtēm arī konkurss beidzas. Līdz ar to – kad vadu ciparus savā ekselī, man pirksti dreb: viss tiek pārbaudīts, viss tiek pārskatīts un tā ir liela atbildība.   Dalībnieks pazudis: ko nu? Konkursā ir arī brīvprātīgie, un viena no tām ir Luīza Ciemese.   {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267699" layoutid="0" layout="" static=""} Luīza Ciemese / foto - Anete Ašmane   Anete Ašmane: Konkurss nav tikai konkursa dalībnieki un žūrija – lai tas viss notiktu, ir arī gana daudz brīvprātīgo. Ko tas īsti nozīmē – būt par brīvprātīgo konkursā? Luīza Ciemese: Tie ir tādi mazi darbiņi – sākot ar to, ka vienkārši sēžam pirmajā stāvā un sagaidām konkursa dalībniekus, sasveicināmies ar viņiem, atbildam uz jautājumiem. Pirmajās dienās viņi nezināja, kur ir klases vai kas tamlīdzīgs – tad mēs vienkārši norādījām, uz kurieni jāiet. Nākamais pienākums – bija jāiet pakaļ dalībniekiem uz klasēm, lai atvestu viņus īstajā laikā pie skatuves un tad uzlaist viņus uz tās. Tieši pašā sākumā arī gadījās interesants notikums – kad sākās pirmā kārta flautām, spēlēja jau pirmais dalībnieks, un gājām pakaļ otrajam. Aizej uz klasi, un dalībnieka nav! Bet viņam tūlīt jākāpj uz skatuves! Aizejam paskatīties uz citu klasi, arī tur neviena nav. Skrējām pa akadēmiju, meklējām, un jau likās, ka dalībnieka nebūs. Guntis Kuzma teica, ka viņš došot šim dalībniekam divu minūšu laiku – varbūt viņš pats ieradīšoties. Ja nē, tad ies nākamais. Jau aizgājām pēc trešā dalībnieka, kad pēkšņi – meitene, kas stāv pie zāles, saka – dalībniece uzradās, viņa vienkārši sēdējusi zālē! 

> Sign Up For Our Newsletter: http://www.firsthuman.com/being-human-newsletter/In this episode of Being Human, I speak with Gabriel Jurj, who is a complexity practitioner and seasoned executive working in Romania. He didn't take the standard path, dropping out of University to join a monastic order, running hostels in Budapest.Still practising some of his monkish disciplines, Gabriel leans on these to help him lead. He also sees the strong links between a spiritual appreciation and the ability to embrace and work in an uncertain world.In this episode, we talk:What he learnt being a monkRetrospective cohesionThe links between self-work and complexity thinkingSpiritual practice in business lifeLetting go of goalsLinks:Cynefin at 21 - The BookAnanda Marga

> Sign Up For Our Newsletter: http://www.firsthuman.com/being-human-newsletter/In this episode of Being Human, I speak with Gabriel Jurj, who is a complexity practitioner and seasoned executive working in Romania. He didn't take the standard path, dropping out of University to join a monastic order, running hostels in Budapest.Still practising some of his monkish disciplines, Gabriel leans on these to help him lead. He also sees the strong links between a spiritual appreciation and the ability to embrace and work in an uncertain world.In this episode, we talk:What he learnt being a monkRetrospective cohesionThe links between self-work and complexity thinkingSpiritual practice in business lifeLetting go of goalsLinks:Cynefin at 21 - The BookAnanda Marga

> Sign Up For Our Newsletter: http://www.firsthuman.com/being-human-newsletter/In this episode of Being Human, I speak with Gabriel Jurj, who is a complexity practitioner and seasoned executive working in Romania. He didn't take the standard path, dropping out of University to join a monastic order, running hostels in Budapest.Still practising some of his monkish disciplines, Gabriel leans on these to help him lead. He also sees the strong links between a spiritual appreciation and the ability to embrace and work in an uncertain world.In this episode, we talk:What he learnt being a monkRetrospective cohesionThe links between self-work and complexity thinkingSpiritual practice in business lifeLetting go of goalsLinks:Cynefin at 21 - The BookAnanda Marga

Stāsta muzikoloģe Ināra Jakubone. 20. gadsimta 20. gados visu Eiropu pāršalca mūzikas modernisma cunami. Viens no tābrīža modernisma izpratnes tipiskiem paraugiem bija čehu izcelsmes austriešu komponista Ernsta Kršeneka opera "Džonijs uzspēlē", kuras pirmiestudējums notika 1927. gadā Leipcigā. 1929.gadā Džonijs "uzspēlēja" arī Latvijas Nacionālajā operā, jo tika cerēts ar šīs tā dēvētās džeza operas palīdzību glābt Baltā nama katastrofālo finansiālo situāciju. Tas arī izdevās, jo, kā tūlīt pat pēc pirmizrādes savā romānā "Atbrīvotais zvērs" iegrāmato Vilis Lācis – "Džonijs tobrīd ir tā vislabāk skanošā monēta Eiropas mākslas tirgū". (..) Jānis Zālītis uzvedumam veltīto recenziju "Jaunākajās Ziņās" sāk ar vārdiem: "Eiropai sava mūzika apnikusi, tagadējais cilvēks to dziļāk neilgojas, viņam apnikuši ideāli, gara dzīves problēmas, viņš meklē izklaidēšanos, meklē eksotiku, trikus, lētu erotiku, kultūras pikantērijas." Kāds T. R. rakstā "Modernisma ieskaņas Nacionālajā operā" pauž, ka "Džonijs uzspēlē" ir jau liels solis uz progresu, uz masu mākslu, uz tagadnības mākslu. "Šī opera ir laikmetiska rēvija, kas radīta laikmeta ritmā, auto elektrodžessa ritmā. Opera sacenšas ar kino un ne bez panākumiem." Patiesi, Kršeneka operu raksturo kinematogrāfiski dinamiska ainu mija. Tajā tiek izmantoti skaļruņi, radio, ieviesti gan džeza, gan rēvijas elementi, un finālā uz skatuves jāuzbrauc pat īstai lokomotīvei. Ar visiem šiem izaicinājumiem lieliski ticis galā izrādes scenogrāfs un arī režisors Ludolfs Liberts. Pieminēšanas vērta šķiet dzejnieka Pāvila Gruznas reakcija, kurš par "Džoniju" raksta: "Lai tad nu ir atļauts pār šo moderno blēdi izgāzt man savu moderno recenzenta žulti. Kas ir "Džonijs uzspēlē"? Opera? Nē, bleķis! Bleķis, kuru grabina tagad visa Rīga. Un tic, ka tas ir moderns šedevrs." Par muzikālo pusi Gruzna piebilst: "Tur ir tikai muzikāli kankari, nekādas muzikālas pamatdomas, nekāda vadoša motīva, nebeidzams drumslojums, krikumojums gan no harmoniskām, gan disharmoniskām un kakofoniskām muzikāli nemuzikālām epizodēm. Vārdu sakot, muzikāls raganu ķēķis jeb nebeidzams džezbends, kura izpildīšanai aicināts Operas orķestrim palīgā pat "Alhambras" džezistu sastāvs. Bet visulabākais visā operā ir tās 16 puskailās gerlas. Tā jau nav vairs meiteņu virkne, bet pērļu rota, dzīva šujmašīna." Tā Pāvils Gruzna. Un ja nu gadījumā tā laika leksika jums šķiet nedaudz pasveša, par gerlām divdesmitajos gados sauca tobrīd tik moderno rēviju dejotājas... Tātad, neskatoties uz kritiķu iebildēm, Rīgas publika ar savu maciņu tomēr balso par "Džoniju", par džezu, par rēviju. Un kāds gan brīnums, ka Nacionālā opera ir gatava jau pēc gada iestudēt vēl vienu Eiropas tābrīža hitu - čehu komponista Jaromira Veinbergera operu "Švanda - dūdu spēlmanis", kuras pirmizrāde notika 1926. gadā Prāgā, turpmāko 10 gadu laikā piedzīvojot 2000 iestudējumu. Starp citu, Mariss Vētra, kas tobrīd gan vairāk dzied Vācijā, ne Rīgā, Latvijas presei regulāri vēsta par jaunākajām tendencēm Eiropas opernamos. Kršeneka "Džoniju" viņš necik augstu nevērtē. Toties Veinbergera "Švandu" ir saslavējis jau laikus. Un arī tāpēc, ka līdzās īsteni modernā garā komponētām lappusēm tajā ar atbruņojoši naivu tiešumu lietā likta arī čehu tautas mūzika. Un tieši tad, kad 1930. gadā Veinbergera opera tiek iestudēta Rīgā, mēs arī apsteidzam Ņujorkas Metropoles operu. Jo Rīga kļūst par otro pilsētu pēc Ļubļanas, kur "Švanda" izskan attiecīgās valsts nacionālajā valodā. Ņujorkā angļu valodā tā uzvesta vien 1931. gadā. Var gadīties, ka "Švandas" libretu latviskoja tas pats Pāvils Gruzna, kurš tik ļoti šķendējās par Kšeneka "Džoniju". Gruzna savulaik skolojās dziedāšanā pie Pāvula Jurjāna un nereti tulkoja operu un operešu libretus latviešu valodā. Tā kā, recenzējot "Švandas" izrādi, viņš jau atkal šķendējas par to, ka nav izmantots viņa ieteiktais operas nosaukuma tulkojums - "Dūdinieks Švanda", atļausimies izteikt hipotēzi, ka tieši pateicoties Pāvilam Gruznam un viņa tulkojumam Rīgas pirmizrādes datums - 1930. gada 6. decembris - dokumentējot "Dūdinieka Švandas" uzvaras gājienu pasaulē, nu tiek minēts pat Vikipēdijā.

"Salīdzinoši ar filmām, ko esmu iepriekš taisījusi kopa ar Dāvi Sīmani, nu šoreiz es varēju atļauties atvēzēties kā nekad," sarunā Kultūras rondo atklāj kostīmu māksliniece un scenogrāfe Kristīne Jurjāne. Viņa pabeigusi darbu pie daudzsēriju filmas “Emīlija. Latvijas preses karaliene”. "Vienmēr ir kaut kādas iebildes pret puķainiem izšūtiem spilveniem un deķiem, tad šoreiz varēja izšūtos spilvenus un galdautus. To visu drīkstēja un vajadzēja," turpina Kristīne Jurjāne. "Protams, visas kulinārās neprātības, ko varēs redzēt, tas tiešām bija pārbaudījums, bet arī ārkārtīgi aizraujoši. Pilnīgs neprāts, jo Preses balles bija kaut kāds ārprāts, ko apraksta smalko hroniku žurnālisti. Mēs kopā ar Andri Mizišu un Andreju Rudzātu pētījām "Minjonas pavārgrāmatu", kur ir brīnišķīgas gravīras ar vēžu piramīdām. Batālijas kā baroka laikā atļāvāmies." Kristīne Jurjāne atklāj, ka filmēšanas laikā uzņemšanas grupa centās izmantot iespēju robežās autentisku interjeru, dokumentālas dzīves vietas. "Kaut kādā veidā Jaunais Rīgas teātris mani ir izmācījis, ka aktieriem ir vieglāk dzīvot, veidot to tēlu tur, kur viņiem iedod konkrētu dzīvu priekšmetu rokās. Man ir pārliecība, ka vide iespaido cilvēku, audzina un veido," atzīst Kristīne Jurjāne. Daudz arī nācies radīt no jauna. Piemēram, "Jaunāko Ziņu" un "Atpūtas" redakcija tika radīta no nulles Vāgnera zālē. Runājot ar Emīlijas Benjamiņas tērpiem, Kristīne Jurjāne atklāj, ka kopā kostīmu māksliniecēm Rūtu Kuplo un Aiju Strazdiņu jau sākotnēji izlēmušas, ka kostīmiem jāpiestāv Gunai Zariņai [Benjamiņas lomas atveidotāja], tikai tad atsauce uz vēsturisko Emīliju. "Fotogrāfiju netrūkst, bet vai ir vajadzīgs visos gadījumos. Šinī brīdī esam ar konkrētu aktrisi un ir svarīgi, lai Guna jūtas komfortabli tajā vairāk nekā tas ir dokumentāli precīzi. Tāpat sasaucē ar interjeriem, lai cilvēks labi izskatītos vidē," stāsta Kristīne Jurjāne. Filmu veido trīs režisori Andis Mizišs, Kristīne Želve un Dāvis Sīmanis. "Manā pieredzē tas arī bija pārbaudījums, trīs dažādi režisori. Savā ziņā ārkārtīgi interesanti, jo viņi savā starpā kaut kādā ziņā sacentās. Kristīne Želve nāk ar psiholoģisko spēles stilu, Andis Mizišs atkal ar tādu "šļācienu" visu bagātīgi un daudz - ēdieni, ziedi un balles, tad nāk Dāvis ar traģisko - viņam ir pēdējā vistraģiskākā sērija - Emīlijas izvešana uz Sibīriju un pirmais padomju gads," stāsta Kristīne Jurjāne. Dažādos režisoru rokrakstus filmā savieno operators Andrejs Rudzāts. Kristīne Jurjāne stāsta arī par darbu pie filmām par aptiekāru Melhioru Igaunijā un topošo iestudējumu "Klāvas tantes skūpsts" Jaunajā Rīgas teātrī sadarbībā ar Uldi Tīronu.

Sarunā par iespējamo ideālā kora skaņu diriģents Jānis Erenštreits stāsta par Jurjānu Andreja, Vīgneru Ernesta un Jāzepa Vītola tekstiem šajā jautājumā. Ilggadējais Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs Edgars Račevskis atceras laikus, kad no Teodora Kalniņa skaņas koris pārgāja uz Račevska skaņu. Latvijas Radio kora pašreizējais mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava stāsta par korskaņas pārmaiņām pēdējo gadu desmitu laikā un atsakās prognozēt nākotni, savukārt dziedātāja un balss pedagoģe Viktorija Pakalniece komentē balss pedagoga lomu mūsdienīgā korī. Sarunu vada muzikologs Orests Silabriedis. Raidījums ReTV ēterā: 10.05.2021.

Itūreiz rubrikā “Zemis suoļs” žurnaliste Maruta Latkovksa mums pastuosteis par kaidu puorlykumu nu latvīšu literaruos volūdys, a  vāluok ari par kaidu tulkuojumu nu fraņču volūdys latgaliski. 2017. godā izdevnīceibā “Latvijas Mediji” dīnys gaismu īraudzeja Kārļa Skalbis slovonuos puorsokys “Kaķīša dzirnavas” (Kačeiša patmalis”) puorlykums latgalīšu rokstu volūdā. Gruomota sovus skaiteituojus prīcēja ari ar breineigajim muokslineicys Īvys Jurjānis zeimiejumim. Tai kai gruomota ir ari latvīšu literarajā volūdā, tod sūpluok voi blokus salyktys, tuos izaver kai dveiņu muosenis. Juos var nūlikt  blokus i laseit voi skaiteit, saleidzynojūt i īvārojūt vuordūs i teikumu veiduojumā atškireigū. Niu tū leidzeigi var dareit ari ar latvīšu volūdys obejuos rokstu tradicejuos pavysam naseņ izguojušū Alda Bukša detektivromanu “Bruoli”.  A Kārļa Skalbis puorsokys puorlykums latgaliski pyrmū reizi tyka izdūts jau tuolajā 1921. godā i tod tys nūsaukums beja “Kačeiša dziernovas”. Itūreiz dziernovu nūsaukumā vys tik tyka lykts vuords patmalis, jo latgalīšim deļ tūs apzeimiešonys ir diveji vuordi. Kod teik runuots par maļšonu ar rūku, tod tuos ir dziernovys, bet iudiņa i vieja dziernovys saucam par patmalem. Viņ struodojūt pi puorsokys teksta puorlikšonys latgaliski, saprotu vairuokys da ituo maņ nazynomys i naskaidrys lītys.  I prūti, kod latgalīšim ir suokusēs tei biegšona nu sovys volūdys i kaidi ir bejuši tī pirmeitejī cālūni. Deļ mane tys beja školys laiks, kod 1961. godā, suocūt vuicētīs 1. klasē, labi saprotu, ka tei muna sātys volūda ir koč kas napareizs i školai nadereigs. 2017. godā Latgolys kongresa symtgadis atceris pasuokumā Rēzeknē eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga sovā uzrunā latgalīšim atguodynuoja, ka pats Fraņcs Trasuns ir bejs par vīnuotu latvīšu volūdu i jei navar saprast, deļkuo niu latgalīši cylojās par tū sovu  rokstu tradiceju. Lai gon tai tys ir formulāts i aplīcynuots ari myusu Vaļsts volūdys lykuma 3. pantā, ka vaļsts nūdrūsynoj latgalīšu rokstu volūdys kai viesturiska latvīšu volūdys paveida saglobuošonu, aizsardzeibu i atteisteibu. Tūreiz es padūmuoju, nu kurīnis eksprezideņtei zinis par itaidu Fraņča Trasuna vīdūkli. Navar tok byut, ka nu zyla gaisa, jo kaids voi jei poša, gatavejūt taidys uzrunys, meklej i verās ari koč kaidūs rakstiskūs olūtūs. Taitod taidim juobyut. I tod da mane ari atguoja tei atkluosme, ka latgalīšim tys maratons voi garuo biegšona nu seve i sovys volūdys lelā mārā ir ari tuo poša myusu eistyn talanteiguo i daudz myusu latvīšu tautys lobā izdariejušuo cylvāka vys tik sovā laikā pīļautuo klaida voi dreižuok puorsteidzeiga lāmuma palaisšona tautā. 1907. godā sovys vuiceibu gruomotys “Školys Duorzs” prīškvuordā jis eistyn ir rakstejs, ka latgalīšu rokstu volūdu, cik viņ tys ir īspiejams, juotyvynoj baltīšu raksteibai. A tys beja laiks, kod juo vīdūkļam Latgolys raksteituo vuorda dryvā i raksteituoju apzinis veiduošonā beja cīši lels svors. Sovukuort 1921. goda “Školys Duorza” izdavuma īvodvuordūs jis jau praseja pīdūšonys i atzyna, ka ir kliudiejīs  i niu raksteja par latgalīšu rokstu volūdys saglobuošonys  napīcīšameibu, gramatikys formu i lykumu īvāruošonys vajadzeibu. Iz prīšku leidz pādejai sovys dzeivis stuņdei jis stuovēja i kryta par ūtruos latvīšu rokstu volūdys tradicejis – latgalīšu rokstu volūdys saglobuošonu. Tai izīt, ka eksprezideņtis reiceibā, gatavejūt uzrunu Latgolys kongresa symtgadis atcerei, ir bejs viņ Fraņča Trasuna 1907. goda vīdūklis, navys juo vāluokuo leluo i stypruo puorlīceiba. Gūds kam gūds Trasuns muocēja i nasabeida atzeit, ka ir kliudejīs. Viņ izlīta iudiņa nasasmeļsi. I vēļ. Sovā laikā ari nu pošys Latgolys vālātī deputati beja kiutri i Satversmis sapuļcē 1920.–1921. g. naatbaļsteja Fraņča Trasuna i Fraņča Kempa īsastuošonu par sovu volūdu i rakstiski tuos tīseibys ari natyka apstyprynuotys tai, kai tys tyka praseits 1917. goda Latgolys apsavīnuošonys ar Kūrzemis i Vydzemis latvīšim kongresa rezolucejā. Prūti, tod tai ari natyka rakstiski apstyprunuota Latgolys latvīšu praseiba pošim byut liemiejim par sovu volūdu. Storp cytu, taišni tū pasivitati i kiutrumu avīzis “Dryva” redaktors, bazneickungs Kazimirs Skrynda sovā laikā beja pīskaitejs i nūsaucs par vīnu nu latgalīšim vysai rakstureigūs septeņu nuoveigūs grāku. Labi, ka 1921. goda puorsokys “Kačeiša patmalis” puorlykumā vēļ ir vuords “īt” – na “nuokt”, ari “palikt” vēļ nav puorsavierts par “kliut”. I labi, ka mes vēļ ari myusu dīnuos vys dzīdim “Guoju (na nuoču) pa mežu rubynu saudeitu”.

Itūreiz rubrikā “Zemis suoļs” žurnaliste Maruta Latkovksa mums pastuosteis par kaidu puorlykumu nu latvīšu literaruos volūdys, a  vāluok ari par kaidu tulkuojumu nu fraņču volūdys latgaliski. 2017. godā izdevnīceibā “Latvijas Mediji” dīnys gaismu īraudzeja Kārļa Skalbis slovonuos puorsokys “Kaķīša dzirnavas” (Kačeiša patmalis”) puorlykums latgalīšu rokstu volūdā. Gruomota sovus skaiteituojus prīcēja ari ar breineigajim muokslineicys Īvys Jurjānis zeimiejumim. Tai kai gruomota ir ari latvīšu literarajā volūdā, tod sūpluok voi blokus salyktys, tuos izaver kai dveiņu muosenis. Juos var nūlikt  blokus i laseit voi skaiteit, saleidzynojūt i īvārojūt vuordūs i teikumu veiduojumā atškireigū. Niu tū leidzeigi var dareit ari ar latvīšu volūdys obejuos rokstu tradicejuos pavysam naseņ izguojušū Alda Bukša detektivromanu “Bruoli”.  A Kārļa Skalbis puorsokys puorlykums latgaliski pyrmū reizi tyka izdūts jau tuolajā 1921. godā i tod tys nūsaukums beja “Kačeiša dziernovas”. Itūreiz dziernovu nūsaukumā vys tik tyka lykts vuords patmalis, jo latgalīšim deļ tūs apzeimiešonys ir diveji vuordi. Kod teik runuots par maļšonu ar rūku, tod tuos ir dziernovys, bet iudiņa i vieja dziernovys saucam par patmalem. Viņ struodojūt pi puorsokys teksta puorlikšonys latgaliski, saprotu vairuokys da ituo maņ nazynomys i naskaidrys lītys.  I prūti, kod latgalīšim ir suokusēs tei biegšona nu sovys volūdys i kaidi ir bejuši tī pirmeitejī cālūni. Deļ mane tys beja školys laiks, kod 1961. godā, suocūt vuicētīs 1. klasē, labi saprotu, ka tei muna sātys volūda ir koč kas napareizs i školai nadereigs. 2017. godā Latgolys kongresa symtgadis atceris pasuokumā Rēzeknē eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga sovā uzrunā latgalīšim atguodynuoja, ka pats Fraņcs Trasuns ir bejs par vīnuotu latvīšu volūdu i jei navar saprast, deļkuo niu latgalīši cylojās par tū sovu  rokstu tradiceju. Lai gon tai tys ir formulāts i aplīcynuots ari myusu Vaļsts volūdys lykuma 3. pantā, ka vaļsts nūdrūsynoj latgalīšu rokstu volūdys kai viesturiska latvīšu volūdys paveida saglobuošonu, aizsardzeibu i atteisteibu. Tūreiz es padūmuoju, nu kurīnis eksprezideņtei zinis par itaidu Fraņča Trasuna vīdūkli. Navar tok byut, ka nu zyla gaisa, jo kaids voi jei poša, gatavejūt taidys uzrunys, meklej i verās ari koč kaidūs rakstiskūs olūtūs. Taitod taidim juobyut. I tod da mane ari atguoja tei atkluosme, ka latgalīšim tys maratons voi garuo biegšona nu seve i sovys volūdys lelā mārā ir ari tuo poša myusu eistyn talanteiguo i daudz myusu latvīšu tautys lobā izdariejušuo cylvāka vys tik sovā laikā pīļautuo klaida voi dreižuok puorsteidzeiga lāmuma palaisšona tautā. 1907. godā sovys vuiceibu gruomotys “Školys Duorzs” prīškvuordā jis eistyn ir rakstejs, ka latgalīšu rokstu volūdu, cik viņ tys ir īspiejams, juotyvynoj baltīšu raksteibai. A tys beja laiks, kod juo vīdūkļam Latgolys raksteituo vuorda dryvā i raksteituoju apzinis veiduošonā beja cīši lels svors. Sovukuort 1921. goda “Školys Duorza” izdavuma īvodvuordūs jis jau praseja pīdūšonys i atzyna, ka ir kliudiejīs  i niu raksteja par latgalīšu rokstu volūdys saglobuošonys  napīcīšameibu, gramatikys formu i lykumu īvāruošonys vajadzeibu. Iz prīšku leidz pādejai sovys dzeivis stuņdei jis stuovēja i kryta par ūtruos latvīšu rokstu volūdys tradicejis – latgalīšu rokstu volūdys saglobuošonu. Tai izīt, ka eksprezideņtis reiceibā, gatavejūt uzrunu Latgolys kongresa symtgadis atcerei, ir bejs viņ Fraņča Trasuna 1907. goda vīdūklis, navys juo vāluokuo leluo i stypruo puorlīceiba. Gūds kam gūds Trasuns muocēja i nasabeida atzeit, ka ir kliudejīs. Viņ izlīta iudiņa nasasmeļsi. I vēļ. Sovā laikā ari nu pošys Latgolys vālātī deputati beja kiutri i Satversmis sapuļcē 1920.–1921. g. naatbaļsteja Fraņča Trasuna i Fraņča Kempa īsastuošonu par sovu volūdu i rakstiski tuos tīseibys ari natyka apstyprynuotys tai, kai tys tyka praseits 1917. goda Latgolys apsavīnuošonys ar Kūrzemis i Vydzemis latvīšim kongresa rezolucejā. Prūti, tod tai ari natyka rakstiski apstyprunuota Latgolys latvīšu praseiba pošim byut liemiejim par sovu volūdu. Storp cytu, taišni tū pasivitati i kiutrumu avīzis “Dryva” redaktors, bazneickungs Kazimirs Skrynda sovā laikā beja pīskaitejs i nūsaucs par vīnu nu latgalīšim vysai rakstureigūs septeņu nuoveigūs grāku. Labi, ka 1921. goda puorsokys “Kačeiša patmalis” puorlykumā vēļ ir vuords “īt” – na “nuokt”, ari “palikt” vēļ nav puorsavierts par “kliut”. I labi, ka mes vēļ ari myusu dīnuos vys dzīdim “Guoju (na nuoču) pa mežu rubynu saudeitu”.

Vai zini, ka 1905. gada vasarā Horna dārzā Majoros notika latviešu komponistu mūzikas koncerts, kurā Krievijas cara armijas ģenerālis salutējis, atskanot Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Latviju”? Dārzs esot bijis tik pārpildīts ar klausītājiem, ka mūziķiem un diriģentam, lai nokļūtu uz skatuves, nācies rāpties pāri žogam. Par 1905. gada 13. augusta koncertu Horna dārzā stāsta Jūrmalas pilsētas muzeja vēsturniece Inga Sarma. 1905. gada 13. augustā (pēc vecā stila 31. jūlijā) Horna dārzā  Majoros notika pirmais latviešu simfoniskās mūzikas koncerts, kurā atskaņoja tikai latviešu komponistu skaņdarbus. Koncertu organizēja un vadīja Juris Jurjāns, to atskaņoja Karla Pancnera orķestris no Berlīnes. Piedalījās arī Ārrīgas Pēterburgas dziedāšanas biedrības koris un aktieris Jēkabs Duburs, kas izpildīja vokālos skaņdarbus. Pie klavierēm bija Emīls Dārziņš. Koncertā pirmo reizi atskaņoja Emīla Dārziņa „Melanholisko valsi” un „Vientuļo priedi”. Noslēgumā skanēja Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Latviju”, ko vajadzēja atkārtot trīs reizes. Klātesošie cara armijas virsnieki salutēja, kā pieklājas, atskaņojot valsts himnu. Uz viņu pieprasījumu atskaņot Krievijas impērijas himnu, J. Jurjāns atbildēja, ka nav nošu, bet vācu mūziķi no galvas šo skaņdarbu neprot.

Ziemas atvadas šķiet patiešām ieilgušas, un, kamēr vien sniega sega – vismaz kā to var šobrīd redzēt Doma laukumā – iespējams, traucē pievērsties dārza apkopšanai vai līdzīgām aktivitātēm, varam vēl brīdi pavaļoties “Dīvāna kinozālē”. Ar saviem kino ieteikumiem dalījās kino un teātra kostīmu māksliniece Berta Vilipsone un kinoproducents Uldis Cekulis. Kino un teātra kostīmu māksliniecei Bertai Vilisponei pēdējais nozīmīgais darbs bijis Igaunijā, kur viņa strādāja par mākslinieces Kristīnes Jurjānes asistenti režisora Elmo Nīganena jaunajā filmā “Aptiekārs Melhiors”. Tā ir viduslaiku krimināltrillera triloģijas pirmā daļa, noteikti filmēšanas etapi tiks realizēti arī Latvijā. Kaut gan Berta ir franču kino gardēde, “Dīvāna kinozāles” repertuāram viņa pievieno divus amerikāņu režisoru darbus un vienu nīderlandiešu filmu. Vispirms, režisores Mirandas Džūlijas pagājušajā gadā uzņemto krimināldrāmu “Kadžiljonāre”, kuras nosaukuma vārdu spēlē nolasāms intriģējošais vārds “miljonāre”. Tā stāsta par kādu sievieti, kuras vecāki ir iesaistījušies kriminālajā vidē un izplānojuši savu lielāko laupīšanu, piesaistot palīgos kādu svešinieku... Otrs Bertas Vilipsones ieteikums: nīderlandiešu režisores Marlēnas Gorisas ģimenes sāga “Antonijas līnija”, kura 1996. gadā titulēta ar ASV Kinoakadēmijas balvu “Oskars” kā labākā Ārzemju filma. Ieteikumu trijotni Berta noslēdz ar amerikāņu režijas klasiķa Roberta Oltmena laikmeta drāmu “Makkeibs un misis Millere” ar Vorenu Bītiju un Džūliju Kristiju tittulomās. ASV, 20. gadsimta 20. gadu sākums. Kāršu spēlmanis un prostitūta kļūst par biznesa partneriem nomaļā Veco Rietumu kalnrūpniecības pilsētā. Viņu bizness plaukst, līdz pilsētā ierodas lielrūpnieku korporācija. Visas Bertas Vilipsones ieteiktās filmas iespējams noskatīties platformā “Amazon Prime”. Vides filmu studijas vadītājs un producents Uldis Cekulis šobrīd seko līdzi režisora Uģa Oltes debijas spēlfilmas “Upurga” pēcapstrādes procesam. Cilvēka un dabas satikšanās mistērija uz ekrāniem varētu būt gaidāma rudens pusē. Stāstot par iespēju skatīties Vides filmu studijas dokumentālo filmu izlasi vietnē “Kinobize.lv”, Uldis īpaši piemin režisores Kristas Burānes trijiem “Lielajiem Kristapiem” apbalvoto darbu “Pasaka par tukšo telpu”, kurš seko līdzi scenogrāfa Andra Freiberga pārdomām vārdos un formās. Otrs ieteikums: krievu režisora Alekseja Fedorčenko 2005. gadā uzņemto mistisko stāstu “Pirmie uz mēness” / “Pervyie na Lune” jeb “First on The Moon”. Stāsta centrā - slepens krievu valdības un zinātnieku kopprojekts, kurš pirmo cilvēku uz Mēness nogādāja jau 1930. gadā. Uldis Cekulis šo savdabīgo stāstu iesaka noskatīties sevis pārbaudītā un drošā vietnē Sovietmoviesonline.com. Taču šīsdienas “Dīvāna kinozāles” epizodi noslēgsim ar ieteikumu uzmeklēt norvēģu dokumentālo filmu “The Painter and The Thief” – “Gleznotāja un zaglis”. Filmu “Gleznotāja un zaglis” iespējams noskatīties platformā “Amazon Prime”.

VEF Kultūras pils no 17. marta līdz 6. aprīlim ikvienu aicina atnākt un sajust kultūras klātbūtni uz pils kāpņu platformas izveidotā scenogrāfiskā objektā, kam dots simbolisks nosaukums – "Kultūras gaidīšanas pietura". Tā ir metāla konstrukcija - kubs izmērā 2.2 x 2.2 metri, ko veidojusi scenogrāfe Kristīne Jurjāne. "Šī konkrētā objekta vēsture ir drusku garāka. Tā aizsākās pirms kādiem pieciem gadiem, kad radīju scenogrāfiju operai “Līsistrate” kopā ar vokālo grupu "Putni" un Šveices māksliniekiem. Izrādei kā galvenais scenogrāfijas elements bija radīts multifunkcionāls kubs," sarunā Kultūras Rondo atklāj Kristīne Jurjāne. Parasti, kad izrāde beidzas, scenogrāfija pēc izrādes sarūsē noliktavās, bet šis scenogrāfijas objekts turpina dzīvot. Kristīne Jurjāne stāsta, ka Antra Dreģe [vokālās grupas "Putni" vadītāja], kad sāka strādāt VEF Kultūras pils mārketinga nodaļā, kubu paņēma līdzi.  "Tālāk scenogrāfija sāka dzīvot personisko dzīvi. Kubs piedalījās kā objekts Platona Buravicka skaņdarba atskaņošanā un tur nospēlēja savu lomu. Tagad bez manas līdzdalības tas ir kļuvis par kultūras pieturu pie VEF Kultūras pils," stāsta Kristīne Jurjāne. "Priecājos un esmu pateicīga VEF Kultūras pils mārketinga kundzēm, ka tas nesarūsē izgāztuvē, bet ir kļuvis par jaunu objektu, kur pat bērni apstājas, nosviež riteņus un iet iekšā paklausīties mūziku. Šobrīd tur ierīkotas tumbas, un var dzirdēt  visu,ko iepriekš dzirdējuši cilvēki, kas nākuši uz VEF Kultūras pils koncertiem." Kristīne Jurjāne ir gandarīta, ka šobrīd viņai ir darba pilnas rokas. Visu pagājušo gadu viņa ir strādājusi pie igauņu rakstnieka Indreka Hargla bestsellera trīs filmu uzņemšanas Igaunijā par aptiekāru Melhioru [latviski izdota viņa grāmata "Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums"]. "Tas bija ārkārtīgs maratons visa gada garumā. Filmēšana notika Igaunijā, bet kostīmu mākslinieku departaments bija no Latvijas. Viduslaiki. Tāda pieredze man bija pirmo reizi. Viduslaiki - pilnīgi fascinējoša tēma, neizpētīti un nezināmi manā pieredzē," gandarīta Kristīne Jurjāne. Tikko šis projekts noslēdzies, sākusies daudzsēriju filmas “Emīlija. Latvijas preses karaliene" filmēšana Latvijā. Tāpat Kristīne Jurjāne strādā pie filmas “Marijas klusums”, kas ir Dāvja Sīmaņa izlolots projekts. Savukārt animācijā Kristīne Jurjāne strādā kopā ar Kristu Burāni, Aneti Meleci, Annu Začu un Edmundu Jansonu pie "Brīnumskapja" seriāla. Tās būs vairākas animācijas filmas, kuru  pamatā "Brīnumskapī" radītās dziesmas - Ingus Ulmaņa, Andra Sējāna un Aigara Voitišķa mūzika. Iecerēta sadarbība arī Jauno Rīgas teātri, kopā ar Uldi Tīronu veidojot izrādi, kuras pamatā Venedikta Jerofejeva poēma "Maskava–Gailīši". Cerams, ka aprīlī varēs sākties mēģinājumi un līdz sezonas beigām būs radusies izrāde. Vai to varēs parādīt, rādīs laiks.

Great poetry or beautiful prose if often capable of challenging and delighting readers far more than dry, bland language. But why is that? Dalā’il al-Iʿjaz, or Indications of Inimitability, is a hugely influential Arabic text about exactly what it is that makes beautiful language beautiful. Its author, Abd al-Qāhir al-Jurjānī, used a theoretical, almost scientific method to demystify poetry and its lasting effects. Professor Alexander Key discusses why he’s working on the first English translation of this text and the huge impact that Jurjānī’s work has had on Arabic literary criticism. Alexander Key is an associate professor of Arabic and Comparative Literature at Stanford University. His studies focus on the intellectual history of the Arabic and Persian-speaking worlds. He is the author of Language Between God and the Poets. See more information on our website, WritLarge.fm. Follow us on Twitter @WritLargePod. Join the conversation on the Lyceum app.

FIBA Eiropas nodaļas sacensību menedžere Zane Jurjāne, viesojoties “Basketstudijā 2+1”, stāsta par lielākajiem izaicinājumiem, rīkojot Eiropas sieviešu čempionāta kvalifikācijas turnīra sabraukumu Rīgā. Runājām par FIBA prasību saskaņošanu ar Latvijas realitātēm, secinājām, ka basketbola “burbulis” faktiski ir drošākā vieta Rīgā, uzzinājām drošības protokola nianses, apspriedām nacionālo federāciju atsaucību, pārspriedām līdzjutēju iespējas mūsu komandu atbalstīt neklātienē, ieskatījāmies FIBA plānos 2021. gada vasaras plānos un atvadījāmies cerībā, ka novembra sabraukumu spēles notiks saskaņā ar apstiprināto grafiku:Ceturtdien, 12. novembrī, plkst.19:45 Latvija – Vācija (LTV7 tiešraide)Sestdien, 14. novembrī, plkst.19:45 Latvija – Horvātija (LTV7 tiešraide)44 minūtes par Eiropas sieviešu čempionāta kvalifikācijas turnīra sabraukumu Rīgā ar “mūsu cilvēku” FIBA Europe mītnē Minhenē! 05:55 - Riski, visu komandu ierašanās 12 cilvēki sastāvā;09:40 - Gūtās mācības no FIBA Čempionu līgas "burbuļa";17:55 - Iespēja "burbulī" līdzi ņemt sunīti;23:50 - Sazināšanās ar NBA par viņu pieredzi;28:45 - Skatītāji un skaņu pludināšana OSC zālē;32:20 - Rīcība pozitīva Covid-19 testa gadījumā;38:20 - Nākamās vasaras FIBA turnīri.

Sarunu cikla ar mākslinieci Ievu Jurjāni noslēgumā viesojamies viņas darbnīcā Pārdaugavā, kur top jauni portreti izstādei “Gals. Sākums. Turpinājums”, kas novembrī būs skatāma Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī. Izstādei pietrūkst vēl viena portreta: Ievas Jurjānes pašportreta. Cikla noslēdzošajā raidījumā atgriezīsimies pie agrākajās sarunās uzvirmojušiem jautājumiem, kā arī iezīmējam pašas savu vietu šai sarunu iezīmētajā telpā. Ievas Jurjānes darbnīca Pārdaugavā atrodas cara laika Rīgas koka ēkā, kuras fasādē un trepju telpā joprojām saglabājies pārsteidzoši daudz koka detaļu. Ievas Jurjānes darbnīca izbūvēta bēniņos, baltās sienas, jumta logu gaisma kontrastē ar zemdarbnīcas esošā dzīvokļa ēnu spēlēm un krāsām. Mani darbnīcā interesē izstādei “Gals. Sākums. Turpinājums” no jauna tapušie portreti, un tie patiešām ir - darbnīcas centrā, pagaidām gan vēl pagriezti pret sienu. Taču nevaru nenovērtēt arī Ievas scenogrāfes ķērienu, kas skaidri sajūtams katrā darbnīcas jumta liekuma izveidotajā telpas kabatiņā. Pie viena no jumta balstiem trīs dūraiņi. Bez sākuma un gala, bez konteksta. Taču vilina acis savā krāsainībā, valkāta cimda garšīgajā materialitātē. Arī gaidāmajā izstādē Daugavpilī Ievai Jurjānei ļoti būtiska ir telpa, iespēja izpausties kā savas izstādes iekārtotājai. Pandēmijas piesardzība bija aizkavējusi nodomu jau pavasarī doties apskatīt izstādes telpas, beidzot tas ir noticis. "Man ir jāuztaisa vēl viena bilde, kas ir tāda atslēgas bildes, kas ir pašportrets," jau rezumējot sarunu, atvadoties nosaka Ieva Jurjāne. … un es pie sevis nodomāju, ka šajā gadījumā sarunu sadaļu, kas, topot izstādei "Gals. Sākums" ir daļa no mākslinieces metodes, no darba tapšanas, esam veikuši mēs visi kopā šajā saruna ciklā.  

Raidījumā Augstāk par zemi skan sarunu cikls ar mākslinieci Ievu Jurjāni, kas top, viņai gatavojoties izstādei “Gals. Sākums. Turpinājums” - tā novembrī būs skatāma Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī. Kāda tā būs? Vismaz atsevišķus topošās izstādes darbus jums ir iespēja atmiņā atsaukt jau tagad, jo izstāde Daugavpilī patiesi būs turpinājums - 2018. gada izstādei “Gals&Sākums” Latvijas Nacionālā mākslas muzejā. Iespējams, vai nu klātienē vai ar mediju starpniecību daļu no darbiem būsiet pamanījuši – tie ir lielformāta sirmgalvju un zīdaiņu portreti, augu, mirušu putni zīmējumi akvarelī. Ieva Jurjāne pati savas izstādes ieceri dēvē par pētījumu – kas ir dzīve? Kas ir tas, ko mums priekšā pasaka daba, kas ir tas neizzināmais, taču jutekļos sajūtamais dzīvības dzimšanas brīnums? Portretējot cilvēkus, kuri nodzīvojuši garu mūžu, savā dzīves pieredzē sasaistot laikmetus, par būtisku izstādes tapšanas procesa daļu kļuva sarunas portretam topot, Ieva Jurjāne kādā brīdī tās sāka arī ierakstīt. Raidījumā skan fragmenti no sarunām ar mākslinieci Džemmu Skulmi, valodnieku Valdi Bisenieku, cilvēktiesību aizstāvi un disidenti Lidiju Doroņinu-Lasmani. Ievas Jurjānes ierakstītās sarunas atšķiras no presē ierastajām intervijām. Tās atšķiras ar savu nemērķtiecību, drīzāk – savstarpēju labvēlību, un – kas arī domas dzimšanai ļoti svarīgi – lēnumu. Šis nesteidzīgums un lēnīgums ir arī mūsu sarunās ar Ievu Jurjāni. Topot šim sarunu ciklam, tiekamies reizi nedēļā vai divās jau kopš pavasara, sarunas noteikumi ir nemainīgi – tās notiek tikai un vienīgi pašu portretu klātbūtnē. Un tas brīnumainākais, ko šādi neierasti žurnālista darba nosacījumi ir panākuši, arī sarunu starplaikos runātais dzīvi sevi atgādina, domu graudiem uzslāņojas aktuālie notikumi. Lūk, ieraksts, kas tapa, ārpus šī sarunu cikla, īsi pēc vienas no portretos redzamajām, Ievai Jurjānei ļoti būtiskas personības, Džemmas Skulmes aiziešanas mūžībā. Tas bija skaisti un nozīmīgi, ka Ievai bija stāsts. Džemmas stāsts. No Džemmas Skulmes vēstules: “Ieviņ, šodien skatīju Tavu izstādi. Man bija prieks, pārsteidza - Tikšanās ar ļoti nopietnu MEISTARU, pārliecinošu, nodoma skaidrību, uzdevuma atradumu, jutos kā kādā vecā foliantā atradusi sen meklēto šifru! Ir senčiem, ir putniem !!! Sākums mani tā kā mazāk saistīja, apbrīnojama Tava Griba sākuma Nekam (bezpersonība ,vēl) veltīt veselu telpu, ielogojumus, tikai tāda GARA APZINĪBA (teātrī skolota) to var veikt! (Ceru, ka saprati, ka še runāju par bēbīšiem). Mani stipri pārsteidza Tavu gleznu nobeiguma "slepenais rafinējums", to es kā pielietojamu mums kopā strādājot nepieredzēju. Portretam gandrīz vairs spēka nebija, knapi vilkos. Konstatēju, ka muzejā grūtāk elpot! Bučas, Džemma.” Mākslinieces Ievas Jurjānes izstāde “Gals. Sākums. Turpinājums" Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā būs aplūkojama no 6. novembra.  Ieva Jurjāne saka, ka viens portrets viņai vēl līdz novembrim jāuzglezno. Pašportrets.

Turpinām sarunu ciklu, topot mākslinieces Ievas Jurjānes izstādei “Gals&Sākums. Turpinājums”. Sarunu, kas ir pamatīga kā Ievas Jurjānes izstādes iecerē pieteiktais nodoms: veikt pētījumu – kas ir dzīve? Šoreiz saruna par cilvēka un dabas attiecībām, par mirušu putnu un augu botāniskajiem zīmējumiem šai izstādē. Tinam no iepakojuma plēves ārā jau reiz - 2018. gadā, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā notikušajā izstādē “Gals&Sākums” parādītos darbus - tie ir sirmgalvju, zīdaiņu portreti, augu un putnu zīmējumi. Iemesls, kāpēcraidījuma veidotāja Anda Buševica, izvēlējusies būt klāt jaunās izstādes tapšanas procesā, viņa vēlas Ievas Jurjānes darbiem pievienot to, kam parasti nekad neatliek laika – sarunu. Līdzšinējā sarunā Ieva Jurjāne vairākkārtīgi, taču it kā šauboties, meklē izstādes "Gals&Sākums” ieceres iztekas avotu. Vai impulss bija deviņdesmitgadnieces Venijas Rācenes portrets? Vēlme aizsniegt cilvēka dzīves pieredzes tālāko punktu, izprast kā jūtas cilvēks, kas aizdzīvojis līdz sirmam vecumam? Bet varbūt atklāsme bija tieši zīdaiņu portreti – mazo sejiņu vecišķais viedums, kas tikai dzīves tālākajos mēnešos pārtop bērnišķīgi eņģeliskā apaļumā. Šodien darbnīcai Antonijas ielā pie sienām atkal jauni divmetrīgi zīmējumi, tie ir mirušu putnu un sērijveidā atkārtoti augu botāniskie zīmējumi, un mēs atkal runājam par aizsākumu. Mākslinieces Ievas Jurjānes izstāde “Gals. Sākums. Turpinājums." Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā būs aplūkojama no 6. novembra.

Turpinām stāstu par topošo Ievas Jurjānes izstādi “Gals&Sākums. Turpinājums”, kas novembrī gaidāma Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Šoreiz sarunas fokusā izstādei tapušie zīdaiņu portreti. Māksliniece stāsta par savu apbrīnu, ciešā vērojumā atklājot, ka zīdainī, līdzīgi kā ozola zīlē, jau pavisam maziņā, ir ieprogrammētas visas viņa dzīves iespējas.  Turpinām cikla iepriekšējā raidījumā pieteikto pētījumu – kas ir dzīve? Ieva Jurjāne šādu tēmu mākslā pieteica jau 2018. gadā, kad Latvijas Nacionālā mākslas muzeja centrālajā ēkā bija skatāma mākslinieces sirmgalvju, zīdaiņu, augu un putnu zīmējumu izstāde “Gals&Sākums”. Šis ir otrais raidījums četru raidījumu ciklā, un iepriekšējā sarunā tikai pamazām sāku noticēt mākslinieces pieteiktajai metodei: skrupulozi, ar dabas pētnieka precizitāti pārzīmēt acīmredzamo, līdz, laika ilgstamībā, vērojumā, pietuvinājumā, jutekliskais sāk atklāt arī kaut ko no tā, kas stāv jau aiz redzamā. Portretējot sirmgalvjus, teju simtgadu vecumu sasniegušos, par daļu no darba procesa kļuva sarunas, kas arī tika dokumentētas ierakstos, to fragmenti kļuva par daļu no izstādes, un skan arī šajos raidījumos. Šodienas sarunas tēma - jaundzimušo, zīdaiņu portreti, un bēbīšus portreta tapšanas laikā līdzīgā veidā intervēt, protams, nebija iespējams, tomēr Ieva Jurjāne atrada veidu kā nodot portreta tapšanas brīža sajūtas izstādes skatītājiem: viņa lūdza bērnu vecākiem ierakstīt izsaucienus, zīšanu, čāpstināšanu, raudāšanu, skaņas, ar kādas mazā dzīvība izdod, dzīves pirmajos mēnešos augot neticamā ātrumā. Raitis Upens tās samontēja cilpā, kurā nevis kāds konkrēts bēbītis, bet visi attēlos redzamie zīdainīši reizē skaņu ierakstā gulgo, radot jaunu, visaptverošu stāstu par kādu bezgalīgu dzimšanas procesu. Sarunas noteikumi paliek iepriekšējie: ar Ievu Jurjāni tiekamies jau kopš pavasara, reizi nedēļā vai divās, nesteidzīgai, iepriekš neparedzamai sarunai. Runājot par kādu konkrētu portretu, tas arī tiek izvilkts no kaudzes un sarunas brīdī ir mūsu acu priekšā. Un jāatzīst, ka katrā tikšanās reizē, sarunas sadaļā sajūta, ieejot telpā atšķiras. Pirms nedēļas mēs runājām par sirmgalvjiem: divmetrīgie portreti, tik lieli, ka portretētie uz mani nolūkojās it kā no augšas, tikuši augstāk pēc dzīvē paveiktā, tālāk pēc nodzīvotā mūža nogriežņa. Tagad telpā ir bēbīšu bildes, apaļos rāmjos kā burbuļi, portretēto pozas ir negaidītas, atbrīvotas, arī manī radot barokālu augšuptiecības, nenoteiktības un liela gaišuma sajūtu. Mākslinieces Ievas Jurjānes izstāde “Gals. Sākums. Turpinājums." Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā būs aplūkojama no 6. novembra.

Top jauna izstāde, mākslinieces Ievas Jurjānes pirms diviem gadiem Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāmajai sirmgalvju un zīdaiņu portretu izstādei “Gals&Sākums” novembrī Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā gaidāms “Turpinājums”. Raidījumā Augstāk par zemi jūlija mēnesī iesim līdzi mākslinieces vērienīgajai un utopiskajai iecerei veikt pētījumu – kas ir dzīve? – nesteidzīgās sarunās par būtisko. Raidījuma ieraksts tapis mākslinieces Ievas Jurjānes darbu noliktavā, puspagrabstāvā Antonijas ielā Rīgā, netālu no Nacionālā Mākslas muzeja. Pirms diviem gadiem Nacionālā muzeja centrālajā ēkā bija skatāma Ievas Jurjānes sirmgalvju, zīdaiņu, augu un putnu zīmējumu izstāde “Gals&Sākums”. Esam ar Miķeļa Liniņa, kurš ar filmu kameru arī ir klātesošs darbnīcā, palīdzību izpakojušas no burbuļplēves kopš izstādes beigām šeit noglabātos portretus, un iemesls tam – novembrī gaidāmā izstāde. Ieva Jurjāne pati vēlas vēlreiz redzēt jau gatavos darbus. Šobrīd top arī jauni. Tos filmēt, un, atsaucoties uz manu jau pirms laba laika izteikto lūgumu intervijai, viņa ļauj arī mums abiem – filmkamerai un ieslēgtam diktofonam būt klāt šai telpā. Būt par punktiem telpā, kas palīdz koncentrēties, sakārtot domas pirms gaidāmās izstādes “Gals. Sākums. Turpinājums.”. "Daļa zīmējumu bija tapuši tādā bezapziņas stāvoklī, tie ir tie dabas zīmējumi un to mirušo putnu zīmējumi. Bet manas mammas nāve bija šoks, no kā nevarēja iziet ārā tīri cilvēcīgiem līdzekļiem, man bija noteikti jāpiedzīvo kaut kāda atpazīšana caur to savu mākslinieka aicinājumu, caur zīmēšanu," atklāj Ieva Jurjāne, runājot par to, no kā dzimst impulss šādai izstādei. "Es nezinu, kā ir citām profesijām, bet māksliniekam jau zīmēšana ir viņa ķermeņa turpināšanās. Tur ir ļoti daudz uzkrājies kaut kādas pieredzes, kas ir mana profesionālā, bet tā jau nav tā svarīgākā. Svarīgākais ir tas, ka cilvēkam visu laiku jāturpina sevi kaut kā definēt, lai viņš vispār spētu tālāk dzīvot." "Es ar tādu milzīgu pārsteigumu katru gadu, katru dzīves dienu saprotu, ka viss ir tik interesanti un saistīts un ka to, ko es agrāk domāju, ka tas var pavērsties pilnīgi citā rakursā. Kamēr es to nedomāju kopā ar zīmēšanu, tā domāšana ir nenormāli tukša un tāda tukša muldēšana. Bet ja tā doma notiek reizē ar zīmēšanu, tad tur iespējams kaut ko pateikt," turpina Ieva Jurjāne. "Kad mamma aizgāja, tad daudzas lietas tā kā sasummējās kā tēlu blīvums, viss dzīvē piedzīvotais, ārkārtīgi koncentrētais filmēšanas periods ar "Melānijas hroniku", tur ļoti daudzas lietas satikās tajā brīdī, un vispār apjēgt to, kas ir cilvēka dzīve, kā tas ir iespējams." "Un tā ļoti it kā nevainīgi, pat nezinot, kur tos varētu aizvest, man likās, ka man jāpataustās tajā iespējamībā, kas notiek ar cilvēku, ja viņš nodzīvo līdz maksimāli galējam iespējamam vecumam, tuvu tiem simts gadiem. Es domāju, kas viņus ir noturējies tik ilgi dzīvē, kas ir tas dzīves noslēpums, kuru viņi var mēģināt izstāstīt ar savu klātbūtni. Tad es tādā minējumu formā gāju pie pirmās monētas zīmējumu varones, un tā bija lībiete Ēdrom. Tas īstenībā arī bija tā kā personisku asociatīvu iemeslu pēc, jo viņa, kā mana mamma bija teikusi, izskatījās pēc mammas vecmāmiņas. Ļoti līdzīga. Un tas manu mammu bija fascinējis pie Ēdrom," atklāj Ieva Jurjāne. Mākslas kritiķe Santa Mičule-Hirša, recenzējot 2018. gada izstādi Nacionālajā Mākslas muzejā, interneta mākslas un kultūras portālā “Artteritory” raksta, ka “būtisks Jurjānes izstādes elements ir lēnums. Tas jaušams detalizētajā cilvēku atveidē akvareļtehnikā un laikietilpīgajā darbā ar modeļiem, kas māksliniecei ilgstoši pozējuši. Arī izstādes iekšējais ritms ir ļoti meditatīvs, katrs eksponāts uzvedina uz ilgākām pārdomām un katru no tiem gribas skrupulozi izpētīt.” Lēnīgums, nesteidzīga piepildītība ir laikam arī mans lielākais pēdējā laika atklājums. Pandēmijas apturētajā ierobežotas apkārtstaigāšanas un cilvēku satikšanas laikā jau kopš pavasara es patiešām izbaudīju garas sarunas ar Ievu Jurjāni, tiekoties reizi nedēļā vai divās. Nevienai no mums nebija skaidrs, kas no šiem stāstiem varētu izšķilties, taču atkārtotās tikšanās pamazām apauga ar aizvien jauniem notikumiem, sajūtām. Mainījās gadalaiki, uzzināju kā rit dzīve dažādos diennakts laikos kvartālā starp Medicīnas muzeju un Krievijas vēstniecību, iepazinu brīnišķīgo mājas saimnieci Annu, saņēmu četru, pat septiņu stundu garus portreta tapšanas laikā tapušu sarunu ierakstus. Saruna ar Ievu Jurjāni ikreiz sākās ar attiecīgā portreta klātbūtni – tas bija viens no sarunas nosacījumiem katrā mūsu tikšanās reizē. Mākslinieces Ievas Jurjānes izstāde “Gals. Sākums. Turpinājums." Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā būs aplūkojama no 6. novembra.

Lara Harb’s Arabic Poetics: Aesthetic Experience in Classical Arabic Literature (Cambridge University Press, 2020) is a delightful and formidable study on the details and development of poetics and aesthetics in medieval Arabic literature. The central theme of this splendid book centers on the emergence of the evocation of wonder as a key aesthetic experience and criterion connected to the beauty and eloquence of speech in medieval Muslim intellectual thought. With breathtaking clarity and painstaking elaboration, Harb charts the key literary tropes, categories, and strategies, as well as the broader intellectual and theological stakes, such as the question of the Qur’an’s inimitability, invested in how poetry was imagined, experienced, and evaluated in this context. The strength of this book lies in the meticulous care with which it walks readers through a complex yet deeply fascinating discursive arcade of thinkers, texts, and poetic registers. While focused on the thought of the preeminent eleventh century scholar ‘Abd al-Qāhir al-Jurjānī, Arabic Poetics presents and explores a panoply of scholars and texts situated at the intersection of religion, and literature. Written with sparkling clarity, this book will also make an excellent text to teach in various undergraduate and graduate courses on the Muslim Humanities, Arabic, Religion and Literature, and Religious Studies more broadly. SherAli Tareen is Associate Professor of Religious Studies at Franklin and Marshall College. His research focuses on Muslim intellectual traditions and debates in early modern and modern South Asia. His book Defending Muhammad in Modernity (University of Notre Dame Press, 2020) received the American Institute of Pakistan Studies 2020 Book Prize. His other academic publications are available here. He can be reached at sherali.tareen@fandm.edu. Listener feedback is most welcome. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

"Baumaņu Kārlis tās iegādājās, kad viņš strādāja Pēterburgā. Uz klavieru basa rezonatoru dēļa ir komponista pašrocīgi iegravēts paraksts un arī iegādes datums – 1868. gads. Tolaik Baumaņu Kārlis strādāja Reformātu skolā un viņam ierādīta dzīvesvietu Pēterburgā, Moikas ielā 36. Mēs pieņemam, ka tā bija flīģeļa pirmā dzīvesvieta pēc iznākšanas no fabrikas Pēterburgā. Šajā Baumaņu Kārļa dzīvoklī pulcējās daudzi tolaik Pēterburgā studējošie latvieši, tai skaitā Jurjānu Andrejs, Māteru Juris. Māteru Juris savos kopotajos rakstos aprakstīja, ka istabā valdījis savāds dailes gars. Pašā vidū bijis galds, apklāts ar zaļu galdautu. Uz tā bijušas sveces. Istabas vidū gaiša lampa un pie sienas skaistas klavieres," stāsta Ruskule.

Lara Harb's Arabic Poetics: Aesthetic Experience in Classical Arabic Literature (Cambridge University Press, 2020) is a delightful and formidable study on the details and development of poetics and aesthetics in medieval Arabic literature. The central theme of this splendid book centers on the emergence of the evocation of wonder as a key aesthetic experience and criterion connected to the beauty and eloquence of speech in medieval Muslim intellectual thought. With breathtaking clarity and painstaking elaboration, Harb charts the key literary tropes, categories, and strategies, as well as the broader intellectual and theological stakes, such as the question of the Qur'an's inimitability, invested in how poetry was imagined, experienced, and evaluated in this context. The strength of this book lies in the meticulous care with which it walks readers through a complex yet deeply fascinating discursive arcade of thinkers, texts, and poetic registers. While focused on the thought of the preeminent eleventh century scholar ‘Abd al-Qāhir al-Jurjānī, Arabic Poetics presents and explores a panoply of scholars and texts situated at the intersection of religion, and literature. Written with sparkling clarity, this book will also make an excellent text to teach in various undergraduate and graduate courses on the Muslim Humanities, Arabic, Religion and Literature, and Religious Studies more broadly. SherAli Tareen is Associate Professor of Religious Studies at Franklin and Marshall College. His research focuses on Muslim intellectual traditions and debates in early modern and modern South Asia. His book Defending Muhammad in Modernity (University of Notre Dame Press, 2020) received the American Institute of Pakistan Studies 2020 Book Prize. His other academic publications are available here. He can be reached at sherali.tareen@fandm.edu. Listener feedback is most welcome. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Lara Harb's Arabic Poetics: Aesthetic Experience in Classical Arabic Literature (Cambridge University Press, 2020) is a delightful and formidable study on the details and development of poetics and aesthetics in medieval Arabic literature. The central theme of this splendid book centers on the emergence of the evocation of wonder as a key aesthetic experience and criterion connected to the beauty and eloquence of speech in medieval Muslim intellectual thought. With breathtaking clarity and painstaking elaboration, Harb charts the key literary tropes, categories, and strategies, as well as the broader intellectual and theological stakes, such as the question of the Qur'an's inimitability, invested in how poetry was imagined, experienced, and evaluated in this context. The strength of this book lies in the meticulous care with which it walks readers through a complex yet deeply fascinating discursive arcade of thinkers, texts, and poetic registers. While focused on the thought of the preeminent eleventh century scholar ‘Abd al-Qāhir al-Jurjānī, Arabic Poetics presents and explores a panoply of scholars and texts situated at the intersection of religion, and literature. Written with sparkling clarity, this book will also make an excellent text to teach in various undergraduate and graduate courses on the Muslim Humanities, Arabic, Religion and Literature, and Religious Studies more broadly. SherAli Tareen is Associate Professor of Religious Studies at Franklin and Marshall College. His research focuses on Muslim intellectual traditions and debates in early modern and modern South Asia. His book Defending Muhammad in Modernity (University of Notre Dame Press, 2020) received the American Institute of Pakistan Studies 2020 Book Prize. His other academic publications are available here. He can be reached at sherali.tareen@fandm.edu. Listener feedback is most welcome.

Lara Harb’s Arabic Poetics: Aesthetic Experience in Classical Arabic Literature (Cambridge University Press, 2020) is a delightful and formidable study on the details and development of poetics and aesthetics in medieval Arabic literature. The central theme of this splendid book centers on the emergence of the evocation of wonder as a key aesthetic experience and criterion connected to the beauty and eloquence of speech in medieval Muslim intellectual thought. With breathtaking clarity and painstaking elaboration, Harb charts the key literary tropes, categories, and strategies, as well as the broader intellectual and theological stakes, such as the question of the Qur’an’s inimitability, invested in how poetry was imagined, experienced, and evaluated in this context. The strength of this book lies in the meticulous care with which it walks readers through a complex yet deeply fascinating discursive arcade of thinkers, texts, and poetic registers. While focused on the thought of the preeminent eleventh century scholar ‘Abd al-Qāhir al-Jurjānī, Arabic Poetics presents and explores a panoply of scholars and texts situated at the intersection of religion, and literature. Written with sparkling clarity, this book will also make an excellent text to teach in various undergraduate and graduate courses on the Muslim Humanities, Arabic, Religion and Literature, and Religious Studies more broadly. SherAli Tareen is Associate Professor of Religious Studies at Franklin and Marshall College. His research focuses on Muslim intellectual traditions and debates in early modern and modern South Asia. His book Defending Muhammad in Modernity (University of Notre Dame Press, 2020) received the American Institute of Pakistan Studies 2020 Book Prize. His other academic publications are available here. He can be reached at sherali.tareen@fandm.edu. Listener feedback is most welcome. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Lara Harb’s Arabic Poetics: Aesthetic Experience in Classical Arabic Literature (Cambridge University Press, 2020) is a delightful and formidable study on the details and development of poetics and aesthetics in medieval Arabic literature. The central theme of this splendid book centers on the emergence of the evocation of wonder as a key aesthetic experience and criterion connected to the beauty and eloquence of speech in medieval Muslim intellectual thought. With breathtaking clarity and painstaking elaboration, Harb charts the key literary tropes, categories, and strategies, as well as the broader intellectual and theological stakes, such as the question of the Qur’an’s inimitability, invested in how poetry was imagined, experienced, and evaluated in this context. The strength of this book lies in the meticulous care with which it walks readers through a complex yet deeply fascinating discursive arcade of thinkers, texts, and poetic registers. While focused on the thought of the preeminent eleventh century scholar ‘Abd al-Qāhir al-Jurjānī, Arabic Poetics presents and explores a panoply of scholars and texts situated at the intersection of religion, and literature. Written with sparkling clarity, this book will also make an excellent text to teach in various undergraduate and graduate courses on the Muslim Humanities, Arabic, Religion and Literature, and Religious Studies more broadly. SherAli Tareen is Associate Professor of Religious Studies at Franklin and Marshall College. His research focuses on Muslim intellectual traditions and debates in early modern and modern South Asia. His book Defending Muhammad in Modernity (University of Notre Dame Press, 2020) received the American Institute of Pakistan Studies 2020 Book Prize. His other academic publications are available here. He can be reached at sherali.tareen@fandm.edu. Listener feedback is most welcome. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Lara Harb’s Arabic Poetics: Aesthetic Experience in Classical Arabic Literature (Cambridge University Press, 2020) is a delightful and formidable study on the details and development of poetics and aesthetics in medieval Arabic literature. The central theme of this splendid book centers on the emergence of the evocation of wonder as a key aesthetic experience and criterion connected to the beauty and eloquence of speech in medieval Muslim intellectual thought. With breathtaking clarity and painstaking elaboration, Harb charts the key literary tropes, categories, and strategies, as well as the broader intellectual and theological stakes, such as the question of the Qur’an’s inimitability, invested in how poetry was imagined, experienced, and evaluated in this context. The strength of this book lies in the meticulous care with which it walks readers through a complex yet deeply fascinating discursive arcade of thinkers, texts, and poetic registers. While focused on the thought of the preeminent eleventh century scholar ‘Abd al-Qāhir al-Jurjānī, Arabic Poetics presents and explores a panoply of scholars and texts situated at the intersection of religion, and literature. Written with sparkling clarity, this book will also make an excellent text to teach in various undergraduate and graduate courses on the Muslim Humanities, Arabic, Religion and Literature, and Religious Studies more broadly. SherAli Tareen is Associate Professor of Religious Studies at Franklin and Marshall College. His research focuses on Muslim intellectual traditions and debates in early modern and modern South Asia. His book Defending Muhammad in Modernity (University of Notre Dame Press, 2020) received the American Institute of Pakistan Studies 2020 Book Prize. His other academic publications are available here. He can be reached at sherali.tareen@fandm.edu. Listener feedback is most welcome. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Lara Harb’s Arabic Poetics: Aesthetic Experience in Classical Arabic Literature (Cambridge University Press, 2020) is a delightful and formidable study on the details and development of poetics and aesthetics in medieval Arabic literature. The central theme of this splendid book centers on the emergence of the evocation of wonder as a key aesthetic experience and criterion connected to the beauty and eloquence of speech in medieval Muslim intellectual thought. With breathtaking clarity and painstaking elaboration, Harb charts the key literary tropes, categories, and strategies, as well as the broader intellectual and theological stakes, such as the question of the Qur’an’s inimitability, invested in how poetry was imagined, experienced, and evaluated in this context. The strength of this book lies in the meticulous care with which it walks readers through a complex yet deeply fascinating discursive arcade of thinkers, texts, and poetic registers. While focused on the thought of the preeminent eleventh century scholar ‘Abd al-Qāhir al-Jurjānī, Arabic Poetics presents and explores a panoply of scholars and texts situated at the intersection of religion, and literature. Written with sparkling clarity, this book will also make an excellent text to teach in various undergraduate and graduate courses on the Muslim Humanities, Arabic, Religion and Literature, and Religious Studies more broadly. SherAli Tareen is Associate Professor of Religious Studies at Franklin and Marshall College. His research focuses on Muslim intellectual traditions and debates in early modern and modern South Asia. His book Defending Muhammad in Modernity (University of Notre Dame Press, 2020) received the American Institute of Pakistan Studies 2020 Book Prize. His other academic publications are available here. He can be reached at sherali.tareen@fandm.edu. Listener feedback is most welcome. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Lara Harb’s Arabic Poetics: Aesthetic Experience in Classical Arabic Literature (Cambridge University Press, 2020) is a delightful and formidable study on the details and development of poetics and aesthetics in medieval Arabic literature. The central theme of this splendid book centers on the emergence of the evocation of wonder as a key aesthetic experience and criterion connected to the beauty and eloquence of speech in medieval Muslim intellectual thought. With breathtaking clarity and painstaking elaboration, Harb charts the key literary tropes, categories, and strategies, as well as the broader intellectual and theological stakes, such as the question of the Qur’an’s inimitability, invested in how poetry was imagined, experienced, and evaluated in this context. The strength of this book lies in the meticulous care with which it walks readers through a complex yet deeply fascinating discursive arcade of thinkers, texts, and poetic registers. While focused on the thought of the preeminent eleventh century scholar ‘Abd al-Qāhir al-Jurjānī, Arabic Poetics presents and explores a panoply of scholars and texts situated at the intersection of religion, and literature. Written with sparkling clarity, this book will also make an excellent text to teach in various undergraduate and graduate courses on the Muslim Humanities, Arabic, Religion and Literature, and Religious Studies more broadly. SherAli Tareen is Associate Professor of Religious Studies at Franklin and Marshall College. His research focuses on Muslim intellectual traditions and debates in early modern and modern South Asia. His book Defending Muhammad in Modernity (University of Notre Dame Press, 2020) received the American Institute of Pakistan Studies 2020 Book Prize. His other academic publications are available here. He can be reached at sherali.tareen@fandm.edu. Listener feedback is most welcome. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Lara Harb’s Arabic Poetics: Aesthetic Experience in Classical Arabic Literature (Cambridge University Press, 2020) is a delightful and formidable study on the details and development of poetics and aesthetics in medieval Arabic literature. The central theme of this splendid book centers on the emergence of the evocation of wonder as a key aesthetic experience and criterion connected to the beauty and eloquence of speech in medieval Muslim intellectual thought. With breathtaking clarity and painstaking elaboration, Harb charts the key literary tropes, categories, and strategies, as well as the broader intellectual and theological stakes, such as the question of the Qur’an’s inimitability, invested in how poetry was imagined, experienced, and evaluated in this context. The strength of this book lies in the meticulous care with which it walks readers through a complex yet deeply fascinating discursive arcade of thinkers, texts, and poetic registers. While focused on the thought of the preeminent eleventh century scholar ‘Abd al-Qāhir al-Jurjānī, Arabic Poetics presents and explores a panoply of scholars and texts situated at the intersection of religion, and literature. Written with sparkling clarity, this book will also make an excellent text to teach in various undergraduate and graduate courses on the Muslim Humanities, Arabic, Religion and Literature, and Religious Studies more broadly. SherAli Tareen is Associate Professor of Religious Studies at Franklin and Marshall College. His research focuses on Muslim intellectual traditions and debates in early modern and modern South Asia. His book Defending Muhammad in Modernity (University of Notre Dame Press, 2020) received the American Institute of Pakistan Studies 2020 Book Prize. His other academic publications are available here. He can be reached at sherali.tareen@fandm.edu. Listener feedback is most welcome. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

FIBA Eiropas nodaļas birojā Minhenē strādājošā sacensību menedžere Zane Jurjāne, viesojoties “Basketstudijā 2+1”, stāsta, kā pandēmija ietekmējusi FIBA sacensību kalendāru 2020. gada vasarā un ikdienas dzīvi Minhenē, ar ko ikdienā nodarbojas FIBAEurope administrācija, kas Minhenē noder no Latvijas basketbola saimniecībā iegūtās pieredzes. “Basketstudija 2+1” palīdz tikt pāri robežām!00 - Jurjāne paredz, ka FIBA otrdien lems par šīs vasaras starptautisko turnīru atcelšanu;06min. - viņas pieredze čempionātu organizēšanā, kā tā ļāva dabūt darbu FIBA;12min. - viņai apkārt esošā komanda;16min. - FIBA mērķis organizēt videi draudzīgākus turnīrus;21min. - hierarhija iekš organizācijas;26min. - situācija ap atcelto "TTT Rīgas" spēli, kā FIBA lūkojas uz LBS

  Šodien pirmizrāde Jaunajā Rīgas teātrī. Izrādes „Baltais Helikopters” sižets balstīts patiesos notikumos un stāsta par iepriekšējā Katoļu baznīcas pāvesta - Benedikta XVI - noslēpumaino atkāpšanos no amata. Benedikts XVI jeb Jozefs Racingers ir pirmais pāvests, kurš pēdējo 600 gadu laikā pameta savu posteni dzīves laikā. Līdz šim bija pašsaprotami, ka šis amats tiek pildīts līdz pat nāves brīdim. Oficiālā atkāpšanās versija par veselības problēmām ne visiem šķiet pārliecinoša. Ir arī citas versijas. Astoņi gadi, kuru laikā Racingers pavadīja pāvesta krēslā (no 2005. līdz 2013. gadam), sakrita ar visiem tiem jaunajiem izaicinājumiem un jautājumiem, ar kuriem mūsu civilizācija tika konfrontēta 21. gadsimta sākumā un atbildes uz kuriem joprojām nav atrastas. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece - Kristīne Jurjāne. Lomās: Jozefs Racingers/Benedikts XVI - Mihails Barišņikovs Pāvesta sekretārs - Kaspars Znotiņš, Māsa Tabiana - Guna Zariņa. Stāsta lugas autors un režisors - Alvis Hermanis. Izrādes kontekstā varbūt vērts pārlasīt pirms dažiem gadiem arī latviešu valodā iznākušo grāmatu „Pasaules gaisma”.Pāvests sarunā ar žurnālistu Pēteru Zēvaldu

Divas izstādes un divas grāmatas. Miķeļa Fišera personālizstāde Dubultu mākslas stacijā un Jura Jurjāna gleznu izstāde Jaunā galerijā Valdemāra ielā. Saruna ar Mariku Rozenbergu, kura par Juri Jurjānu uzrakstījusi grāmatu, kā arī ieskats Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izdotajā grāmatā par mīlestību.

Muokslineicu Īvu Jurjāni saista latgalīšu volūda, i tū jei cīteigai vuicās. Īva zeimiejuse ilustracejis naseņ latgaliski izdūtajai Kārļa Skalbis puorsokai “Kačeiša patmalis”. Sovpus kaids cyts Īvu varbyut vaira pazeist kai scenografi i kostimu muokslineicu uzvadumim i kinom. Nu Reigys steigys kūpā ar saimi jei mīru rūd Latgolā, Viļānu pusē. Sarunā Īva atkluoj, kai rodusēs interese par latgalīšu volūdu i Latgolu, ari par režisora Vīstura Kairiša tūpūšū kinu “Piļsāta pi upis”, kura byus latgalīšu volūdā. Izzynojam Gaļānu aba Vydsmuižys viesturi. Nalelajā cīmatā storp Viļānim i Preilim suocīs filozofa i rakstnīka Roberta Mūka dzeivis ceļš, 14. janvarī jam palyktu 95 godi. Īpazeit Gaļānu viesturi i Robertu Mūku nūbrauce Laura Sondore-Strode. {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="243" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}

Saruna varēja notikt daudzviet pasaulē, bet tā notika, ka ar Jurjānu dzimtu Dzimtas saknes satikās „Jurjānu sapulcē” Jūrmalciemā. Ceļu Latvijas Radio stāstīja māksliniece Kristīne Jurjāne, kura saimnieko Jūrmalciema mājā, no Latgales bija braukusi viņas māsa māksliniece Ieva Jurjāne, no Rīgas – brālis Pāvils Jurjāns, radi – arī no Amerikas, bet visus kopā turēja tēvs – gleznotājs Juris Jurjāns. Klātesoša sarunās arī mamma – gleznotāja un pedagoģe Aija Jurjāne (1944-2015), kura nu jau mūžībā, kā arī tālāki un tuvāki senči – Jura Jurjāna tēvs Pēteris – saukts Divitāvs, un Aijas tēvs – Pāvils Zīle (1901-1960), saukts Papiņš. Jaunā paaudze arī ir klātesoša, gan runājot, gan vairāk klausoties. Jurjānu dzimtā stāsta leģendas no paaudzes paaudzē, tajā dominē radošais gars un arī pedagoģijas gēns. Mijas smiekli, ironija, pašironija, arī par nopietniem notikumiem. Piemēram, par kādu zādzību… Zagļi Jurjānu mājās pabijuši pāris reizes, bet ģimene uz to raugās ar ironiju, jo sudraba biķerīti, no kura iepriekš dzerts, nav paņēmuši, bet pašu dzērienu gan. “Bija kādi desmit dažādi konjaki. Tie bija paņemti. Tas bija sociālisma laikā. Man bija laimējies nopirkt divus pārus čehu kurpju, līdz tam staigāju Daugavpilī ražotās. Par to gan man bija dziļas skumjas. Tad vēl bija krustiņi, domāju meitenes paaugsies..., un Šveices pulkstenītis, zelta. Nebija izaugušās, lai varētu atdot viņām...” tā Juris Jurjāns un kāds no šodienas skatupunkta piemetina, ka nevajag vilcināties ar dārgajām dāvanām. Smiekli un jautrība pavada stāstus par vārdiem, kādi doti bērniem, kas patiesībā ir meklējami Jurjānu plašajā dzimtas kokā, smiekli un jautrība mijas epizodē par Jura Jurjāna darbnīcas vietas izvēli Rīgā. Dzimtas koks Jurjānu dzimtas koks ir sens, varens un plašs un saistās ar labi zināmajiem mūziķiem brāļiem Jurjāniem. “Vecākais, kas man zināms, mūziķiem tēva brālis bija, viņš bija studējis Pēterburgā par ārstu. Manā mātes līnija ir poļu šļahta, daži vagari ir senčos, kādi diezgan nelietīgi, ir arī zviedri. Līdz ar to esam tīri latvieši,” stāsta Juris Jurjāns. Bet par pašu dzimtas koka veidošanu ir atkal teju neticams stāsts. “Pirms 40 gadiem es gribēju savu mīļoto iepriecināt, nopirku platīna gredzenu ar briljantiem. Atnāca brīvestības laiks, es iedevu gredzenu ekspertīzei un izrādījās, ka tas ir sudraba ar prastiem akmentiņiem. Piezvanīju, sameklēju, teicu, lai dod citu vietā, man atbildēja, ka tas nav iespējams. Tā kā viņa strādāja arhīvā, viņa teica, vai var kaut kā revanšēties. Tad sāka pētīt. Un es samierinājos,” atklāj Juris Jurjāns. Bet no Amerikas atbraukusī radiniece Biruta Zommere, Pāvila Zīles krustmeita, stāsta atmiņu stāstu no 40. gadiem. “Kad kāpām uz kuģa, brāļi un tēvs palika Latvijā. Tikai mana vecākā māsa, es un māmiņa, mūs tēvs uzlika braukt uz Vāciju pārlaist karu. Stāsti bija, ka Elza bija aizvesta uz Kurzemi un viņai piedzimusi meitenīte Aija, un viņi gulējuši šķūnī un likusi mazo Aiju vanniņā, lai drošāk, jo tas sargā no lodēm," atminas Biruta Zommere. Māsas Kristīne un Ieva un brālis Pāvils Kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne šobrīd strādā pie jauniem iestudējumiem Vīnē kopā ar Alvi Hermani un Cīrihē. Kopā ar Dāvi Sīmani veido filmu par Žani Lipki. Viņas spilgtākie darbi ir Bizē “Karmenas” iestudējums un Hendeļa "Akīda un Galateja" Operā, balets “Bīstamie sakari”, izrādes “Revidents”, “Latviešu stāsti”, “Brodskis un Barišņikovs” Jaunajā Rīgas teātrī. Viņa daudz strādā kopā Alvi Hermani Latvijā un daudzviet pasaule. Māsa māksliniece Ieva Jurjāne ir režisora Viestura Kairiša dzīvesbiedre un abi daudz arī kopā strādā, veidojuši izrādes, operas, filmas Viens no ļoti spilgtiem piemēriem ir filma “Melānijas hronika”, kuras māksliniece ir Ieva Jurjāne.  Dzimtas vēsturē glabājas daudz piemiņas lietiņu, iezīmētu, iegleznotu, iefilmētu. Abas māsas ir lepnas, ka izdodas filmās iemūžināt dzimtas mājas. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143173" layoutid="0" layout="" static=""} Vēl kāda piezīme – abas meitenes kādreiz dziedājušas “Dzeguzītē”, brālis Pāvils pretojies tam. Taču viņš ir dziedājis J. Mediņa skolas zēnu korī un piedalījies operas "Mazais skursteņslauķis" iestudējumā, bet Radioteātrī "Vinnija Pūka" iestudējumā. Brālītis Pāvils vienīgais izteikti eksaktais ģimenē. Bet ģimenes sanākšanā spēlē klavieres un uzdzied. Viņa dzīves mīlestība ir matemātika un informātika. “Esmu mazliet pārsteigts, ka bērnībā netiku vardarbīgi stumts mākslas virzienā. Tēvs saka, ka tas ir apzināti, lai vismaz viens prātīgs cilvēks būtu ģimenē,” mazliet ironiski bilst Pāvils Jurjāns. “Mana interese par matemātiku tika pamanīta agri, tika gādātas grāmatas. Grāmatas vispār tika gādātas ļoti daudz, visu laiku viņas parādījās, laikam tā bija tradīcija katru nedēļu iepirkt pa divām, trim grāmatām. Parādījās arī visādas matemātikas grāmatas. Apsēstība, nemiers mums ir kopīga īpašība. Kaut ko gudrot. Kaut ko vajag īstenot, vienalga, vai tam ir cena veselība, vai bezmiegs, kaut kāda nepārvarama apsēstība tiklīdz kaut kas ieņemts galvā, ka to jāīsteno.” Stāstiņi ap Melngalvju namu “Aijas tēvs Pāvils bija kopā ar Voldemāru Pūci radiofonā, kad Pūce nokrita no lifta. Viņi gāja apsargāt, lai neizlaupa Radiofonu. (Stāstu par šo atgadījumu var noklausīties raidījumā Reiz radio.) Ja runā par pirmo radiofonu. Mans tēva brālis Jānis bija radio inženieris. Kad Radio atradās Melngalvju namā, viņš bija pēdējais cilvēks, kas pameta Melngalvju namu 1944. gadā, izlīda pa ventilācijas trubām. Viņš uzlika “Dievs, svētī Latviju”. Tāpēc neuzdrošinājās atgriezties Latvijā, ka neizsūta uz Sibīriju. Tad viņš bija ielicis ugunsdrošā seifā Melngalvju nama pulksteni. Izvadāja uz Ameriku, kad atgriežas Latvijā pēc 90. gada, nodeva atpakaļ,” atmiņās dalās Juris Jurjāns. Savukārt Jura Jurjāna māsa Ināra Dzene bija viena no atjaunotā Melngalvju nama projektētājām. “Ap Melngalvju namu ir tāds labs stāstiņš, ko esam piedzīvojuši,” rezumē Juris Jurjāns. Papiņš Aijas Jurjānes tēvs Pāvils Zīle bija filmas “Kaugurieši” direktors. Viņš strādājis kinostudijā kādā administratīvā amatā, bet savulaik bija beidzis Zeltmata kursus. Ģimenē saglabājušās bildes, kur viņš nogrimējies un pārģērbies par kādu večiņu. “Elza, mammucīša mamma, bija grāmatvede kinostudijā,” bilst Kristīne Jurjāne. “Papiņš bija klāt, kad kaugurieši tika filmēti. Mūsu mamma Aija un vecāmāte Elza ir iefilmējušās masu skatos "Kauguriešos". Bija stāsts, ka direktors “īsti nefunkcionēja” savā amatā. Pāvils Zīle sevi darbīgi bija parādījis uz laukuma, tā nokļuva direktora vietā.” {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143174" layoutid="0" layout="" static=""} Papiņš visu mūžu spēlējis teātri. Bijis skatuves meistars Dailes teātrī. “Kā bērns atceros, ka viņš manas krustmātes kāzās ieveda istabā zirgu,” piemetina Biruta Zommere. "Tā bija performance un scenogrāfija," piemetina citi sarunas dalībnieki. Scenogrāfijai, kostīmiem un performancēm un mākslai ir liela nozīme šajā dzimtā. Ir arī kāds stāsts par to, kā Papiņš ar režisoru Eduardu Smiļģi devušies mājās uz Pārdagavu pēc izrādēm. “Papiņš ar Elzu dzīvoja Dārtas ielā Pārdaugavā, viņš strādāja par dekoratoru pie Skulmes (Oto) Dailes teātrī, vakarā viņam bija reizēm jāgaida Smiļģi, lai ietu mājās, jo dzīvoja blakus. Smiļģis mēdza aizkavēties. Kaut kādu iemeslu dēļ Pāvils tomēr viņu gaidīja, un viņi gāja ar kājām pāri tiltam ar mājām. Mamma stāstīja, ka rotaļājusies ar Smiļģa meitu Aiju,” atklāj Ieva Jurjāne. Juris Jurjāns Juris Jurjāns teicis: “Māksla ir mana dzīve. Es to jūtu katru dienu; tā ir ne vien mana profesija, bet arī aicinājums. Es neciešu vardarbību un depresīvas izpausmes mākslā. Es gribu, lai mani darbi dod prieku un spēku ikdienas dzīvei.” Juris Jurjāns ir Mākslas akadēmijas pasniedzējs un profesors, daudz piedalījies izstādēs, viņam bijušas 30 personālizstādes un Jura Jurjāna darbi atrodami Valsts Mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā, Tretjakova galerijā Maskavā, vairākos Krievijas un Ukrainas muzejos. Privātkolekcijās Latvijā, Krievijā, Beļģijā, Zviedrijā, Vācijā, Kanādā, ASV, Japānā, Francijā, Somijā, Igaunijā, Anglijā, Norvēģijā un citur. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143170" layoutid="0" layout="" static=""} Jura Jurjāna dzīvē sava loma bijusi arī baletam – to viņš dejojis bērnībā. Mamma Aija Jurjāne meitām vienmēr atgādinājusi, ka staltā iznešanās viņām no Jura. Meitas savukārt atminas, ka mazas būdamas nav gājušas bērnudārzā un sabiedrība, kuru satikušas, bijusi ierobežota, tāpēc šķitis normāli, ka tēvs ģērbjas oranžās brezenta biksēs un ap kaklu sien lakatiņu. Nekad viņam nav uzvalka. Tikai vēlāk uzzinājušas, kā ģērbjas citi vīrieši... Oranžās bikses bijušas no buru audekla. Un Jurim ir savs stāsts par tām, kas saistās ar darbu padomju laikā “Ziemeļblāzmā”, kur strādājis par mākslinieku. Viņš uz šī buru audekla rakstījis vajadzīgos saukļus un kad tie bija nostāvējuši pāris gadus ārā, tad tas brezents bija mīkstāks palicis. Nomazgājis krāsu un šuvis bikses. Mākslas gēns “Manai mātei bija brīnišķīga krāsu izjūta. Viņa bija audēja. Tautas daiļamata meistare Jūlija. Gan es, gan meitas to mantojušas,” bilst Juris Jurjāns. “Abas vecāsmammas bija prasmīgas rokdarbnieces – Jura mamma bija audēja, mammas mamma Elza bija adītāja, viņa adīja brīnišķīgas jakas uz pasūtījuma ar izšuvumiem,” atklāj māsas Jurjānes. Ģimenē ir Elzas adītā jaciņa un cepurīte, ar kuru vienmēr nāk bērni mājās no dzemdību nama. Tā tiek uzvilkta tikai uz to mirkli, kad nāk mājās. Visiem Jurjānu ģimenes bērniem, kad pasaulē nākuši viņu bērni, komplektiņš iedots uz to īso mirkli, kamēr jaundzimušais pārbrauc mājās no dzemdību nama.  

"Neatliekamās sarunas" viesis - muzikologs, Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas priekšsēdētājs Arvīds Bomiks. Viņš vēsta par 18. novembrī RLB Lielajā zālē gaidāmo Valsts svētkiem veltīto komponista Jāņa Ivanova mūzikas koncertu "Manas dzimtenes pusē", kurā skanēs meistara 14. simfonija, Čellkoncerts, kora un solo dziesmas, kā arī latgaliešu tautas dziesmu apdares. Ar šo koncertprogrammu jau pabūts komponista dzimtajā pusē Preiļos. "Man vienmēr šķiet, ka Latgale ir ar sāpi - cilvēkos, sadzīvē, bet šie cilvēki ir ļoti stipri. Braucot uz Preiļiem, atzīmējām arī Lāčplēša dienu," stāsta Arvīds Bomiks. Viņš arī uzsver: "Mums, Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijai, ir tradīcija ik gadu valsts svētku programmu veltīt kādam izcilam latviešu komponistam. Ja sauktu pēc kārtas, visi galvenie meistari būtu minēti - Jāzeps Vītols, Jurjānu Andrejs, Alfrēds Kalniņš, Emilis Melngailis, Ādolfs Skulte. Jānis Ivanovs mums bija jau simtgadē. Uzskatām, ka tas ir mūsu pienākums to darīt, un ne jau tikai tikai valsts svētkos - mums jāgodina mūsu izcilie cilvēki." Arvīds Bomiks arī atzīmē, ka jau daudzus gadus šo koncertu sarīkošanā RLB sadarbojas ar Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolu un tās lieliskajiem kolektīviem.