Podcasts about Ulma

Rubrikā "Vieture latgalīša acim" viesturis doktorants i muziks Arņs Slobožanins kupā ar literatūrzinuotnīku Valentinu Lukaševiču stuosta par 1934. gods 15. maja nūtykumim, kod beidzēs Latvejis demokratiskais puorvaldis pūsms. Kārlis Ulmaņs izbeidze Saeimys i politiskū parteju darbeibu. Latvejā īsastuoja autoritarismys. Ari Latgolu cīši skuore Ulmaņa apvārsums.

Klajā nākuši "Latvijas sociālās atmiņas monitoringa 2025" dati, kas meklēja atbildes uz jautājumiem - ar kādām emocijām un atmiņām atceramies okupācijas laiku un pirmspadomju periodu - posmus vēsturē, kurus liela daļa sabiedrības pati nav piedzīvojusi vai piedzīvojusi tikai daļēji. Dati liecina, ka samazinājusies tā saucamā padomju laika nostaļģija, bet pieaug to cilvēku skaits, kas par labāko laiku Latvijas vēsturē uzskata Atmodu un mūsdienas. Kādas atšķirības šajos datos vērojamas starp latviski un krieviski runājošajiem, un ko šādi pētījumi liecina par mūsu sabiedrību? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro divi pētījuma autori - komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, un sociālantropologs Andris Saulītis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks. Andris Saulītis: Aizvien vairāk mēs varam skatīties, nevis kādas ir atšķirības starp latviski un krieviski runājošām grupām, bet atšķirībām krievvalodīgo vidu. Latvieši vidū ir monolītāk, bet daudz sarežģītāk ir saprast un analizēt krievvalodīgo kopienu. Līdz ar to tā pieeja šobrīd vairs nav skatīties uz šīm divām grupām, bet būtībā skatīties uz krievvalodīgo grupu, kur var konstatēt jau pazīmes uz zināmu polarizāciju. Pēc kādiem datiem vai pēc kādiem raksturlielumiem ir šī polarizācija - vecums, paaudžu atšķirības?  Andris Saulītis: Vecums noteikti ir viena lieta, bet, protams, ka tas ir saistīts bieži vien ar ģeopolitisko orientāciju, ko gan mēs šajā aptaujā nevaram plaši precīzāk konstatēt, jo tomēr aptauja koncentrējas tieši uz jautājumiem par vēsturi. Bet vienlaicīgi tās ir zināmā mērā lietas, kuras savstarpēji saistītas. Protams, ka Latgale arī mums ir tāds reģions, kur ir atšķirīgāka šī izpratne un vērtējums, bet tai pašā laikā jāņem vērā, ka Latgalē vienkārši ir vairāk krievvalodīgo iedzīvotāju, ir vairāk vecāka gadagājuma iedzīvotāju un arīdzan tās ir daudz multietniskas kopienas, kur līdz ar to dialogs, iespējams, ir daudz intensīvāks. Un tajā pašā laikā, iespējams, ka tas ir tas iemesls, kāpēc daudzos jautājumos, it sevišķi vērtējot vēsturi, iedzīvotāji un sevišķi krievvalodīgā kopiena atturas vērtēt.  Tādā amnēzija attiecībā uz Latvijas vēsturi, kas ir pirms 1918. gada, ir izplatīta arī latviešu valodā runājošajās ģimenēs. Ja latviešu vidū vērtējumi sāk parādīties no 1918. gada, tad krievvalodīgo vidū tas saglabājas līdz pat Otrajam pasaules karam. Šeit ir runa arīdzan par izglītības sistēmu, un nekoncentrējoties tikai uz 20. gadsimtu, jo aptaujā mēs vaicājām vērtējumu līdz pat senlatviešu periodam, un mēs redzam, ka šobrīd tiešām iedzīvotājiem lielai daļai ir grūti formulēt savu attieksmi pret dažādiem vēstures periodiem pirms 1918. gada. Bet kas ir vēl interesanti, ka principā visi vēstures periodi, kas saistīti ar Krievijas impēriju, ar Padomju Savienību, tiem visiem ir stipri biežāk negatīvs vērtējums nekā jebkuram citam vēstures periodam. Arī no krievvalodīgo puses? Andris Saulītis: Grūti man pateikt, cik daudz tur ir šis pienesums, bet principā nu mēs redzam dinamiku.  Arīdzan attiecībā uz Padomju Savienības periodu Latvijā, tur gan mēs redzam arī krievvalodīgo vidū šo sadalīto, ne vienveidīgo kopienas skatījumu. Tas ir arī kaut kas tāds, kas ir mainījies, kopš mēs aptaujājām iedzīvotājus 2017. gadā, tā nostalģija pret šo periodu samazinās. Tam iepretim ir, ka atjaunotās Latvijas laiks kopš 1991. gada šobrīd ir vispozitīvāk vērtētais periods Latvijas vēsturē. Tas ir pārspējis līdzšinējo "top 1" - tas ir Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kas līdz šim ir dominējis ne tikai 2017. gadā, arī iepriekš. Tagad pozitīvs vērtējums ir tieši šim laikam. Labā lieta ir arī tāda, ka, skatoties uz to, vai cilvēks ir apmierināts ar savu dzīvi un kā viņš vērtē padomju laikus, tad nav stingru korelāciju tādā ziņā, ka, ja tu pats esi neapmierināts ar šodienu, tas nenozīmē, ka tu ilgojies pēc padomju laikiem. Mārtiņš Kaprāns: Man liekas, ka ir jāsaprot, kā mēs skatāmies, kas ir sociālā atmiņa. Tas savā ziņā ir kā tāds trauks, un tur nav bezgalīga ietilpība. Tāpat kā cilvēkam uzmanība ir diezgan ierobežots resurss, tu nevari uz visu koncentrēties, arī sabiedrības uzmanība nevar koncentrēties uz pilnīgi visiem vēsturiskiem notikumiem, kas tai ir bijuši svarīgi kādā noteiktā posmā. Ir aktualitātes, kas mainās, mainoties, protams, arī paaudzēm.  Tas, ko mēs pašlaik redzam, ka lēnām, bet neizbēgami Otrais pasaules karš no tādas aktīvās komunikatīvās atmiņas, no tādas ikdienas saziņas, kur tas ik pa laikam par sevi dažādos veidos, arī pašlaik vēl, nupat Ogres gadījumā dzirdējām, tas atgriežas. Bet lēnām Otrais pasaules karš kļūst par daļu no tā, ko atmiņu pētniecībā sauc par kultūras atmiņu, proti, tā ir literatūra, tie ir arhīvi, viss pārējais, bet tā vairs nav daļa no ikdienas attiecību elementa.  To jau var redzēt, kas piedalās, piemēram, 16. marta pasākumos, kas ir neoficiālā leģionāru piemiņas diena, gan arī nupat 8. maijs bija, es biju Lestenē, pats apskatījos. Tas cilvēku skaits un cilvēku struktūra, nepārprotami liecina, ka šis ir tāds aizejošs, bet tas nenozīmē, ka tu aizmirsti. Tas vienkārši vairs nav ar to aktualitāti.  Mēs visu laiku uz krievvalodīgajiem fokusējamies, taču ir jāsaprot arī, ka latviešu vidū, ja runājam tieši par etniskām grupām, ir pamanāmi tādi momenti, kur varētu runāt par iekšēju, ja ne sašķeltību, tad katrā ziņā, ka tur nav spēcīgs konsenss.  Sociālā atmiņa nav tikai attieksme pret kādu noteiktu vēstures periodu, ir arī attieksme pret konkrētiem notikumiem vai aktivitātēm, kas saistītas ar vēsturi. Ar to vēlos teikt, ka ļoti sabiedrību polarizējošo padomju okupācijas slavinošo pieminekļu demontāža kopš 2022. gada, kas, protams, bija saistīta ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs redzam, ja krievvalodīgo vidū ir spēcīga pretestība šādai rīcībai, aptuveni 75% ir pret, spēcīga opozīcija. Tad latviešu vidu šī daļa ir mazinājusies un lielāka daļa ir to, kam ir neitrāla attieksme. It kā saprotami, ka atbalsts ir lēnām noplacis, viņš nav, protams, kritizējošs, bet krievvalodīgo vidū nekas nav mainījies.     Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Cilvēki jebkad ir izpētījuši tikai 0,001% no dziļūdens dzīlēm. Bebri, iespējams, varētu kļūt par sava veida klimata varoņiem. Meksika iesūdz tiesā “Google” par patvaļīgu Meksikas līča pārsaukšanu.

Viņš jau bija uzbūvējis eklektisma un jūgendstila ēkas kosmopolītiskajā Rīgā. Bet kāpēc viņš pēc Pirmā pasaules kara pievērsās arī funkcionālismam? Ebreju arhitekts Pauls Mandelštams arī pēc Ulmaņa apvērsuma, kad tika kultivēta „latviskās Rīgas arhitektūra”, saglabāja uzticību Bauhaus ideāliem – forma seko funkcijai, mazāk ir vairāk un patiesību nosaka materiāli. Mūs, protams, visvairāk interesē tagadējā Latvijas Radio nama tapšana, kuras autors ir Pauls Mandelštams. Celta kā Rīgas Komercbanka, pirms tam nojaucot vairākas ēkas Vecrīgā, veidojot neparastu arkveida nišu visas ēkas augstumā, nams, iespējams, vairāk līdzīnās baznīcai, ne bankai, bet skulptūru grupā ir gan Rīgas ģerbonis, gan Hermejs, gan pārticības un veiksmes simboliskās figūras. Arhitektūras pētnieks Jānis Lejnieks grāmatā "Arhitekta Paula Mandelšatama trešais stils", protams, ne tikai par mūsu eklektisko namu, bet arī par daudzām citām publiskajām un privātajām ēkām Rīgā. Sarunā ar Jāni Lejnieku Gundars Āboliņš ik pa laikam pajautā, vai tik šis nams arī nav Mandelšatama projektēts? Jāņa Lejnieka grāmatā koncertētā veidā iezīmēta arī ebreju līnija Rīgā, gan 30. gadu spožums, gan politisko varu ietekmes arhitektūrā. 1941. gadā Paulu Mandelštamu nacisti nogalināja, iznīcinot arī viņa arhīvu, bet viņa nami paliek. Jāņa Lejnieka grāmatu "Arhitekta Paula Mandelštama trešais stils" izdevusi "Zinātne". Raidījumu atbalsta:  

By Engineer Muhammad Ali Mirza

Sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru un Malmes Mākslas muzeju Zviedrijā no 14. decembra līdz 2025. gada 23. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenās ēkas 4. stāva un Kupola zālēs noritēs izstāde “Latvijas kolekcija”, kas parāda 20. gadsimta sākuma Latvijas mākslinieku darbus no Malmes muzeja krājuma un tos papildinošus mūsdienu autoru jaundarbus. Par izstādi un latviešu mākslinieku darbu kolekciju Malmē stāsta studijā viena no izstādes kuratorēm Solvita Krese un izstādes arhitekte Līva Kreislere. 1939. gadā Malmes Mākslas muzejam (Malmö Konstmuseum) kā dāvinājums tika nodota Latvijas mākslas kolekcija – unikāls Latvijas mākslas momentuzņēmums starp diviem pasaules kariem. Darbu kopums – ainavas, portreti, klusās dabas un scenogrāfiju skices – iezīmē pāreju no 20. gadsimta 20. gadu modernisma eksperimentiem uz reālismu, kas bija raksturīgs 30. gadu Eiropas mākslai, un tematiski pievēršas Latvijas dabai un nacionālās kultūras cildinošām idejām, sabalsojoties ar Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma kultūrpolitiku. Līdz 1958. gadam kolekcija bija skatāma Malmes Mākslas muzejā, bet tad no pastāvīgās ekspozīcijas noņemta un nav tikusi izstādīta. Ar mērķi turpināt kolekcijas izpēti un kontekstualizēt visu 47 darbu kopumu, sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru (LLMC) 2022. gadā kolekcija no jauna, pilnā apjomā tika izstādīta Malmes Mākslas muzejā. Tagad pirmo reizi – 85 gadus pēc kolekcijas veidošanas sākuma – daļa mākslas darbu uz vairāk nekā diviem mēnešiem atgriežas Latvijā. Rīgas izstādi papildina šodienas autoru redzējums – astoņi laikmetīgās mākslas jaundarbi, kas izceļ nepamanītos naratīvus Latvijas mākslas kolekcijā un komentē plašākus jautājumus, saistītus ar nacionālismu un nacionālas valsts dzimšanu. Mūsdienu mākslinieku darbi iekļauti Malmes Mākslas muzeja kolekcijā, kļūstot par Latvijas mākslas izlases laikmetīgu interpretāciju un paplašinājumu.

Omelia della s. Messa dell'11 Ottobre 2024, Memoria del B. Giacomo da Ulma, Anno Pari, tenuta da p. Francesco M. Budani, FI

Stāsta Imanta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite Imantu Ziedoni jau kopš pirmā dzejoļu krājuma "Zemes un sapņu smilts" iznākšanas 1961. gadā mēs pazīstam kā izcilu dzejnieku un rakstnieku, sabiedriskās domas veidotāju, pārmaiņu veicinātāju, iedvesmotāju, pat tādu kā viedo. Viņa unikalitāti pazīst vairāk nekā sešdesmit gadus, tomēr gribas teikt – Imants Ziedonis ir pāri laikam esošs. Par to lai pārliecināsies vēl daudzas paaudzes pēc mums, taču skaidrs ir viens – par tādiem cilvēkiem, kāds bija arī Imants Ziedonis, nevar kļūt – par tādiem piedzimst. Un tādiem ir bijis savs lielais uzdevums. Tāpēc jo interesantāk ir ieskatīties Imanta Ziedoņa biogrāfijā, lai aplūkotu, kā veidojies šis dzejnieka ceļš, vai drīzāk – kā tas varēja tāds arī nebūt vai būt pavisam citāds. Kā pirmais likteņa nejaušību vai izspēļu temats ir dzejnieka uzvārds. Izrādās, ka tik labskanīgais un dzejniekam kā radītais poēzijas pilnais uzvārds "Ziedonis" nemaz nav bijis viņa uzvārds piedzimstot. Imants piedzimst kā Zakalauskis, un ar šādu uzvārdu dzīvo līdz brīdim, kad 1940. gada 4. aprīlī, teju mēnesi pirms mazā Imanta septītās dzimšanas dienas, viņa tēvs Jānis Aleksandrs Zakalauskis atsaucas Kārļa Ulmaņa režīmā likumiski pieņemtajai un izsludinātājai uzvārdu latviskošanas kampaņai un kļūst par Ziedoni, un līdz ar to Ziedoņa uzvārds tiek dots arī viņa sievai un bērniem. Par kādu iezīmētu likteni, Dieva gribu vai likteņa pirkstu nākas domāt arī, lasot par Imanta ne visai labo veselības stāvokli bērnībā. Vecāmāte, uz vārgo puisēnu raugoties, Imanta mammai vien noteikusi: "Viņš jau, Annul, nav dzīvotājs!" Savukārt vectēvs kādā reizē cirvi nolicis nevietā un tas gandrīz trāpījis mazajam Imantam pa galvu, un tur Dievs klāt esot stāvējis, ka bērns nav bijis nosists.  Tieši veselības stāvoklis ļoti lielā mērā noteicis Imanta Ziedoņa profesionālās karjeras izvēles ceļu. Imants, jau mazs būdams, ļoti daudz lasījis visu, kas vien bijis pieejams, un vidusskolā pat iemēģinājis roku dzejas rakstīšanā, tomēr ģimenes noraidošā attieksme pret lielo lasīšanu un skolotājas pārmetumi par dzejoļa viltošanu skolas laikā veicinājusi Imanta attālināšanos no literatūras ceļa. Kopš bērnības Imantu saista un valdzina nevis dzimtas paaudzēs ierastā jūra, bet gan zeme. Un vidusskolas gados, kas pavadīti Tukumā, Imants saprot, ka vēlas būt dārznieks, agronoms. Pēc vidusskolas beigšanas Ziedonis stājas Bulduru dārzkopības tehnikumā, kurā tomēr netiek uzņemts, jo veselības raksturojumā parādās vārds "tuberkuloze". Ar to viņš saslimst vidusskolas pēdējā gadā pēc tam, kad ar skolas biedriem agrā, vēl sniegotā pavasarī izpeldējies no Tukuma netālu esošajā Melnezerā. Tā kā tuberkuloze 20. gadsimta 50. gados ir lipīga slimība, klātienes studijas Bulduros iet secen.  Taču interese par dārzkopības un agronomijas, pat tautsaimniecības jautājumiem pavada dzejnieku visas dzīves garumā. Par to redzam liecības viņa publicistiskajā prozā. Sešdesmit gadu vecumā kādā intervijā Latvijas Radio viņš atzīstas, ka joprojām zina, kad kurš augs jāstāda, kad jānovāc raža, bet vai viņam tas palīdz? Nē, nepalīdz, tomēr viņš to ļoti labi zina. Un pavasaris ir visgrūtāk ciešamais gada laiks, jo tad visa daba mostas un dzejnieka darbu tad darīt nav iespējams.  Imanta Ziedoņa interesi par dārzkopību apliecina arī uzsāktais, bet nepabeigtais romāns par Dobeles selekcionāru Pēteri Upīti. Gan dzejnieks, gan selekcionārs – abi pēc horoskopa bijuši vērši, un tam Ziedonis piešķīris jo lielu nozīmi. Romāns tika rakstīts astoņdesmitajos/deviņdesmitajos gados. Par nepabeigšanas iemeslu pats autors min nonākšanu strupceļā, kurā viņš vairs nesaprot, kur šajā romānā beidzas stāsts par Pēteri Upīti un kur sākas stāsts par viņu pašu. Tikai šķietamas nejaušības rezultātā Imants Ziedonis tomēr kļūst par dzejnieku. Un te jāsaka paldies viņa laikabiedram un līdzgaitniekam, tikpat izcilam dzejniekam – Ojāram Vācietim. Pēc Ojāra Vācieša dzejas rindu izlasīšanas kādā avīzē, Imants Ziedonis, jau strādādams par latviešu valodas un literatūras skolotāju, saprot, ka viņš arī tā var un uzsāk jeb, pareizāk sakot, atsāk  savu ceļu dzejas pasaulē. Ceļš nav viegls un ātrs, taču, pateicoties neatlaidībai, pirmais dzejoļu krājums "Zemes un sapņu smilts" iznāk, kad dzejnieks ir divdesmit astoņus gadus vecs, un tālāko jau mēs zinām. Bija dzimis Dieva dots talants latviešu tautai. 

"Bija vairāki principi, kas ļāva mums būt tādiem drosminiekiem. Tas, ka Eiropas valsts un Amerikas Savienotās valstis bija ļoti ieinteresētas Krievijas karaspēka aiziešanā. Un tas negadās bieži, kad viņas tik konkrēti un radikāli metās mums palīgā. Tāpat šis karaspēka izvešanas laiks bija tāds Baltijas vienotības triumfa laiks," runājot par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas pirms 30 gadiem atminas Valsts prezidents (1993-1999) Guntis Ulmanis.

Paziņoti teātra balvas „Spēlmaņu nakts” nominanti. Kultūras rondo studijā izvēles komentē žūrijas locekļi: teātra un dejas kritiķe Dita Jonīte un teātra kritiķis, žūrijas komisijas priekšsēdētājs Atis Rozentāls. 19. jūnijā, Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) sadarbībā ar Kultūras ministriju un Borisa un Ināras Teterevu fondu preses konferencē paziņoja 2023./2024. gada sezonas Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" nominantus 14 kategorijās. Trešo gadu pēc kārtas visvairāk nomināciju – 18 – ieguvis Valmieras drāmas teātris. Otro vietu šogad ar 11 nominācijām dala Liepājas teātris un Latvijas Nacionālais teātris. Žūrijā strādāja arī teātra kritiķe Kitijai Balcare, teātra kritiķe un interneta žurnāla "Satori" redaktore Anna Andersone, teātra zinātniece Evita Mamaja, teātra režisore un pedagoģe Māra Ķimele un teātra režisors un pedagogs Juris Rijnieks. "Spēlmaņu nakts" nominanti 2023./2024. gada sezonā Gada mazās formas izrāde "Gaišās naktis" (Liepājas teātris, režisore Kristīne Brīniņa) "Maigā vara" (Latvijas Nacionālais teātris, režisors Matīss Kaža) "Milžu cīņas" (Jaunais Rīgas teātris, režisore Marija Linarte) "Monstera Deliciosa" (Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija), režisore Barbara Lehtna) "Pazudušais dēls" (Valmieras drāmas teātris, režisors Reinis Suhanovs) Gada lielās formas izrāde "Jāzeps un viņa brāļi" (Valmieras drāmas teātris, režisore Inese Mičule) "Latviešu raķetes" (Liepājas teātris, režisors Regnārs Vaivars, režisora asistents Mārtiņš Kalita) "Melnais gulbis" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Alvis Hermanis) "Spīdolas nakts" (Dailes teātris, režisors Viesturs Kairišs) "Vecās dāmas vizīte" (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, režisore Indra Roga) Gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem "Ahilleja papēdis" (Liepājas Leļļu teātris, režisore Anta Priedīte) "Bilžu vakars ar Sprīdīti" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Jēkabs Nīmanis) "Es arī te, kas man ir jādara" (Izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris, režisore Endīne Bērziņa, līdzrežisore Sabīne Alise Ozoliņa) "Ērces" (Teātra trupa "Kvadrifrons", režisore Paula Pļavniece) "Sibīrijas haiku" (Latvijas Leļļu teātris, režisors Valters Sīlis) Gada režisors Alvis Hermanis ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Viesturs Kairišs ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Inese Mičule ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Indra Roga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Valters Sīlis ("Sibīrijas haiku", Latvijas Leļļu teātris) Reinis Suhanovs ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Regnārs Vaivars ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Gada aktrise Dana Bjorka (Klāra Cahanasjana izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Inese Kučinska (Emīlija (Berta) izrādē "Svešā āda", Liepājas teātris) Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Lomas izrādē "Visas viņas", Dailes teātris) Māra Mennika (Roplainiete izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Ieva Segliņa (Margarita izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada aktieris Maksims Busels (Eižens Finks iestudējumā "Sfinksa", Producentu grupa 7) Mārtiņš Kalita (Rolands Upatnieks izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Arturs Krūzkops (Rainis izrādē "Spīdolas nakts", Dailes teātris) Mārtiņš Meiers (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kaspars Znotiņš (Dostojevskis/Miškins izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Gada aktrise otrā plāna lomā Baiba Broka (Lizaveta Jepančina izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Jana Čivžele (Pamāte izrādē "Bilžu vakars ar Sprīdīti", Jaunais Rīgas teātris) Evija Krūze (Māte izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Inese Pudža (Asnate izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Elīna Vāne (Aža izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Gada aktieris otrā plāna lomā Volodimirs Gorislavecs (Birģermeistars izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Rihards Jakovels (Jūda izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ivars Krasts (Džeksons izrādē "Pelikāni un vīnogas", Jaunais Rīgas teātris) Kārlis Reijers (Mihails Čehovs izrādē "Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Artūrs Skrastiņš (Poncijs Pilāts izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada jaunais skatuves mākslinieks Aksels Aizkalns (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kārlis Artejevs (Andris izrādē "Gaišās naktis", Liepājas teātris) Endīne Bērziņa (Režija izrādei "Es arī te, kas man ir jādara", izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris) Kārlis Ērglis (Maikls Alīns izrādē "Ziloņa dziesma", Liepājas teātris) Matīss Kaža (Režija izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Adriāns Toms Kulpe (Scenogrāfija izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Krišjānis Strods (Krustiņš izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Madara Viļčuka (Elizabete, Roza izrādē "Wintera stāsts", Dailes teātris) Gada scenogrāfs Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ieva Jurjāne ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Valters Kristbergs ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Reinis Suhanovs ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Vilkārsis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada kostīmu mākslinieks Jana Čivžele ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Anna Heinrihsone ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Agnese Kaupere ("Patakoļako un teātra visums", Liepājas teātris) Kate Krolle, Reinis Bērziņš ("Ērces", teātra trupa "Kvadrifrons") Ilze Vītoliņa, Dmitrijs Krimovs ("Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Gada gaismu vai video mākslinieks Kristijons Dirse (Video izrādē "Kā kļūt nelaimīgam?", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Feldmanis (Gaisma izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Aleksandrs Grebņevs, LGC (Video izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Oskars Pauliņš (Gaisma izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Ene-Līsa Sempere, Tīts Ojaso (Video izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada horeogrāfs vai kustību mākslinieks Elīna Gediņa ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Linda Mīļā ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Jiri Naels ("Meistars un Margarita", Dailes teātris) Inga Raudinga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada jaundarbs mūzikā Līva Blūma ("Monstera Deliciosa", Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija)) Kārlis Lācis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Edgars Mākens ("Marats/Sads", Latvijas Nacionālais teātris) Jēkabs Nīmanis ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Rihards Zaļupe ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Gada jaundarbs dramaturģijā Nominanti tiks paziņoti 2024. gada rudenī. Gada balvu teātrī "Spēlmaņu nakts" organizē Latvijas Teātra darbinieku savienība, finansē Kultūras ministrija, atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds, Dailes teātris, Latvijas Nacionālais teātris, Jaunais Rīgas teātris, Liepājas teātris, Valmieras drāmas teātris, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, "Dirty Deal Teatro", Latvijas Profesionālo aktieru apvienība, sabiedrisko mediju portāls LSM.lv, Latvijas Televīzija, Latvijas Radio, Latvijas teātra katalogs Izrades.lv, tipogrāfija "Ulma", Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejs un citi profesionālie teātri un teātra apvienības.

Kayalıklarda meydana gelen iki boğulma vakasının ardından deniz güvenliği eğitiminin iyileştirilmesi için çağrılar tekrarlanıyor.

5/29/24 - Have you heard of the Ulma family? This entire faithful Catholic family of nine was martyred during World War Two while fighting the Holocaust and beatified together just last year. We'll share the story and discuss how we can apply some lessons from this holy family to our own lives.

Stāsta klarnetists un diriģents Guntis Kuzma Vai zini, ka Ēvalds Rimbenieks bijis nevien ievērojams politiķis, bet arī baptistu draudzes mācītājs un īstens kultūras cienītājs? No laikabiedru atstātām liecībām var secināt, ka Rimbenieks bijis viens no ievērojamākajiem Kurzemes dēliem, dedzīgs Latvijas patriots, taisnas muguras un gaiša gara īpašnieks. Dzimis 1888. g. Smaižos Aizvīķu pagastā, kas tagad Dienvidkurzemes novada Gramzdas pagasts, mūžībā devies 1943. g. izsūtījumā Vjatkas koncentrācijas nometnē. Kā politiķis valsts mērogā bijis 3. un 4. Saeimas deputāts, pārstāvot Kristīgo darbaļaužu savienību. Aktīvi darbojies visdažādāko sfēru komisijās: tirdzniecības, rūpniecības, sociālās likumdošanas, ārlietu komisiju ekonomiskie līgumi, bijis pat Latvijas hipotēku bankas padomē. Kārļa Ulmaņa valdībā — finanšu ministrs 1934. Gadā, burtiski dažus mēnešus pirms apvērsuma. Jau pirms finanšu ministra amata un arī pēc tam Liepājas mērs: 1922–1928 un 1934–1940. Ēvalda Rimbenieka personība labi atklājas šajā pašraksturojumā: "Es dziļi izjūtu atbildību, kas gulst uz mani, un es labi apzinos, ka mani spēki ir ļoti vāji un nepietiekoši lielo uzdevumu sekmīgai veikšanai, bet es no sirds paļaujos uz Dieva žēlastību un vadību." Liepājā, līdzās rūpniecības, transporta, sporta un izglītības veicināšanai, viņa laikā arī būtiski attīstās kultūras dzīve — Kurzemes muzeju biedrība, Liepājas pilsētas un vēstures muzejs, Liepājas tautas konservatorija, Liepājas Opera, Liepājas filharmonija, kurā ir gan orķestris, gan koris. Jaunās filharmonijas atklāšanas koncertā skan Vāgnera "Tannheizera" uvertīra, Haidna Simfonija Solmažorā, Jurjāna kantāte "Tēvijai" un Vītola "Dramatiskā uvertīra". Filharmonija piedzīvo būtisku attīstību, skatuves paplašināšana nodrošina daudz lielāka sastāva izvietojumu (dokumentos fiksēti 54 mūziķi), ar biļešu ieņēmumiem gan šādus izdevumu nebija iespējams segt, taču noteikti var izcelt, ka sezonai 2000 abonementu izpārdošana ir vērā ņemama, vidējais apmeklētāju skaits katrā koncertā esot bijis virs 1000 cilvēkiem. Atskaņoto autoru skaitā: Mocarts, Bēthovens, Šūberts, Rosīni, Mendelszons, Šopēns, Vāgners, Gļinka, Čaikovskis, Sibēliuss, Dārziņš, Vītols un Ādolfs Ābele. Kritika labi pieņem pārbaudītas vērtības, taču mēdz būt skarbāka pret modernistiem: Stravinski, Ravelu un Šēnbergu. Neskatoties uz to, koncertu repertuārā parādās Sibēliusa, Aterberga, Korngolda un arī Respīgi skaņdarbi. Operai pirmajā sezonā jau seši jauniestudējumi: Verdi "Traviata" un "Rigoleto", Bizē "Karmena", Guno "Fausts", Čaikovska "Jevgēņijs Oņegins" un Rosīni "Seviļas bārddzinis". Šeit gan jābilst, ka diriģentam bija jābūt pietiekami radošam aranžētājam, jo orķestra štatu vietu sarakstā vien 18 mūziķi. Liepājas Operas māksliniecisko izdomu un entuziasmu recenzijā novērtē Haralds Eldgasts: "Ja dekorāciju, orķestra un kora dalībnieku skaita ziņā tā būtu jāatzīst par nabagāku kā Rīgas opera, tad toties tā ir labāka ar savu tīri māksliniecisko entuziasmu un ar to ideālo aizraušanos kalpot cilvēka dvēseli un prātu izdaiļojošam skaistumam." Tai laikā Liepājā uzstājušies daudzi tā laika ievērojami latviešu mākslinieki, to skaitā diriģenti: Hanss Hohapfels, Bernhards Ķuņķis, Nikolajs Kreicbergs, Arvīds Pārups, Teodors Reiters; Rūdolfs Nīliuss no Vīns esot bijis īsts publikas mīlulis. Dziedājuši: Helēna Cinka, Mariss Vētra, Natālija Ūlande, Alberts Verners; uzstājusies pianiste Salome Graudāne, čellisti Ēvalds Berzinskis un Atis Teihmanis. Vēlāk orķestra mūziķu vidū ir vijolnieks Arvīds Jansons, kas kļūst par izcilu diriģentu. Atgriežoties pie Ēvalda Rimbenieka, svarīgi pateikt, ka viņš bijis arī Liepājas Nācaretes baptistu draudzes mācītājs un kalpojis tur līdz 1930. gadam. Rimbenieks izkārto, ka viena no Liepājas skolām kļūst par baptistu skolu, gan ne visi audzēkņi no babtistu ģimenēm, taču vecāki iecienījuši šo skolu. Rimbeniekam pašam esot paticis dziedāt un spēlēt klavieres, paša sarakstītam dzejolim viņš komponējis mūziku, bet kā hobiju izvēlējies dārzniecību. Joprojām nenovērtēts, bet daudzināms, un to citstarp dara mūzikas festivāls, kas nosaukts Rimbenieka vārdā.  

Stāstījumu sagatavoja: Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītāja Rozīte Katrīna Ponne (viņas balss dzirdama ierakstā) un vēsturnieks Edgars Žīgurs. Vēveri atrodas Vidzemes augstienē, triju nelielu Piebalgas ezeru ieskauti. Tieši šie ezeri glabā Vēveru apkārtnes senākos vietvārdus. Tie minēti jau tālajā 1540. gadā Raunā izdotā lēņu grāmatā, kurā bīskaps izlēņo galma maršalam Mihaelam fon Rozenam (Michael von Roeszen) Rankas vaku* Piebalgas apkārtnē. Lēņu grāmatā lasāms, ka minētajam augstmanim piešķirtas zvejas tiesības četros Piebalgas ezeros, no kuriem trīs lokalizējami Vēveru apkārtnē – Str. (domājams, Strein; tag. Slieķis), Jummol (tag. Bricu), Drougal (tag. Draugolis). Savukārt Vēveru tuvumā esošais tagadējais Gailīšu ezers senāk saukts par Virol vai Viroval ezeru. Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem, kā arī lai saglabātu ēkas – Piebalgas zemnieku darba un dzīves pieminekļus – in situ – vidē un vietā, kur tie radušies, kopš 20. gs. 80. gadiem Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Lauku ekspozīcija. No senajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā. Vēveru etnogrāfiskās apbūves kompleksam piešķirts arī Valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Vēveros cilvēki savas mājas cēluši un zemi kopuši vismaz kopš 16. gs. vidus, visticamāk, vēl krietni senāk. Kāda ir bijusi šī vieta, kā tā veidojusies, kāda ir bijusi neskaitāmu paaudžu dzīves telpa – dabas un kultūrvēstures vērtības? 19. gs beigās, pēc mērnieku laikiem, noformējās un no muižas tika izpirktas astoņas saimniecības: Virolvēveri, Mazvēveri, Jaunvēveri, Vecvēveri, Streinvēveri, Lejas Vēveri, Lielvēveri un Kalnavēveri. Ja zemnieks 19. gs. Vēveros un citur Piebalgā gribēja nodarboties tikai ar lauksaimniecību, tad tādam zemniekam bija vairāk raižu nekā maizes. Tāpēc galvenais peļņas avots Piebalgā bija amatniecība, Vēveros – aušana. Katrā Vēveru dzīvojamajā mājā bija vairākas stelles, dažās pat četras. Aust mācēja gandrīz visi, tomēr galvenie audēji, aušanas meistari jeb tā sauktie vēveri (no vācu – der Weber) bija tieši vīrieši. Viņi organizēja aušanas procesu, gudroja rakstus, laboja stelles, apmācīja mācekļus, kā arī realizēja sagatavoto produkciju – audumus. Aušana notika ļoti intensīvi. Galvenokārt auda no Mārtiņiem līdz Jurģiem. Linus aušanai Vēveros audzēja un apstrādāja paši, bet 20.gs sākumā linu diegus arvien biežāk sāka iepirkt. Savukārt pašu izaudzētos linus pēc izkulstīšanas tālāk neapstrādāja, bet pārdeva uzpircējiem. Savu aušanu jaunībā atceras viena no pēdējām Vēveru audējām, Lejas Vēveru saimniece Līvija Lazdiņa: “Pēc tam, kad tēvs bija audeklu stellēs uzvilcis, viņš necieta, ka stelles klusētu. Mēs pat ēdienu reizēs nevarējām visi pie galda piesēsties. Steļļu klaboņa apklusa tikai naktī, jo parastā dienas aušanas norma bija 60 olektis.” Līvijas minētā olekts ir sena mērvienība, kas ir nedaudz vairāk kā 53 centimetri. Tātad – dienā jānoauž bija vairāk nekā 30 metru. 20. gadsimta sākumā ap Pirmā pasaules kara laiku aušana tirgus vajadzībām Vēveros apsīka, jo amatnieki vairs nespēja konkurēt ar rūpnieciski ražoto produkciju. Notika pakāpeniska pārorientēšanās uz lauksaimniecību, kuru it īpaši 20. gs. 30. gados veicināja Kārļa Ulmaņa politika. Aušana turpinājās pamatā tikai savām vajadzībām. Viena no Vēveru sētām – Virolvēveri – 19. gs. vidū bija viena no ievērojamākajām Vēveru audēju sētām. Tai bija 93 pūrvietas jeb gandrīz 34 ha zemes. Virolvēveru dzīvojamā ēka ir viena no vecākajām Vēveru ēkām, celta 18./19. gs. mijā. Mājā saglabājies melnais ķēķis – rovis, bet ēka celta uz laukakmeņu mūra pamatiem kā guļbūve krusta pakšos, apšūta ar horizontāli liktiem dēļiem. Mājas trīsdaļīgais plānojums ir tipisks Piebalgai. To pilnībā var raksturot ar citātu no brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikiem”: “Kamēr Oliņš nebij precējies, tikām viņam bija viena pati dzīvojamā istaba, aiz tās tad nāca “dūmu istaba” un otrā galā pieliekamais kambaris. Tātad , no āras durvīm ejot, stāvēja pa labai rokai pieliekamā, pa kreisai dzīvojamās istabas un taisni pretī “dūmu istabiņas” durvis. Skursteņa nebij, un, kad iekšā pavardos vai krāsnī kurināja, tad dūmi nāca pa durvīm priekšiņā, no turienes pa vāļējiem griestiem istabas augšā un tad, tur labi izdzīvojušies, vilkās pa abiem brodiņiem jeb cukuriem lēnām laukā, it kā pasaulē nebūtu nekas steidzams.”  Arī ieejot Virolvēvēru mājas priekšnamā, tam taisni pretī apskatāms melnais ķēķis, kurā muzeja svētku laikā tiek iekurta krāsns un cepta īsta rupjmaize. Laika posmā kopš Vēveri atrodas muzeja pārziņā galvenie darbības virzieni saistīti ar vēsturisko ēku izpēti, saglabāšanu un restaurāciju, ekspozīciju izveidi. Taču par godu brīvdabas muzeja simtgadei notiks pirmie Audēju svētki Vēveros, iedibinot jaunu tradicionālās kultūras pasākumu Piebalgas kultūrtelpā ar mērķi popularizēt tautas lietišķās mākslas prasmi – aušanu un godināt tās meistarus. Arī tad Virolvēveru maizes krāsnī cepsies rupjmaize un gaidīs ciemiņus.

"Man 4. maijs ir sirds notikums," tā saka atjaunotās Latvijas pirmais Valsts Prezidents Guntis Ulmanis un uzsver - "Latvija šodien tāda nebūtu, ja 90.gados netiktu veiksmīgi izvests Krievijas karaspēks". Par sarunām ar Jeļcinu un Skrundas lokatora spridzināšanu, par Krievijas ģenerāļiem un Klintona padomu, saruna ar Gunti Ulmani Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viesis ir atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, un sākam ar citātu no viņa prezidenta laika teiktās runas, kas skanēja Latvijai ļoti simboliskā brīdī. 1995.gada 4.maijā Skrundā tika uzspridzināts Krievijas armijas un padomju okupācijas monstrs – Skrundas radiolokators. Klātesot šajā notikumā, prezidents Ulmanis teica: “Mēs esam šīs zemes un šīs valsts vienīgie un likumīgie mantinieki. Mums jāprot atgādināt par sevi kā par mazu, bet bezbailīgu tautu. Mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar visiem tuviem un tāliem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši. Viens no galvenajiem mūsu drošības stūrakmeņiem ir iekšējā sakārtotība, mērķtiecība un stabila valsts dzīve. Mums ir jāceļ sava politiskā kultūra, lai vēlēšanu kampaņas un parlamenta debates nesanaidotu cilvēkus”.  Tā toreizējais Valsts prezidents teica pirms 29 gadiem Latvijai svarīgā dienā – 4. maijā. Neesam tikušies krietnu laiku, arī publikā jūs pēdējā laikā bijāt manīts mazāk, kā jums šobrīd klājas? Guntis Ulmanis: Ziniet, es gribētu izvairīties no tādiem vulgāriem vārdiem, ka labi, vai vēl trakāk, kā tagad komentē, bet kopumā es jūtos labi. Esmu par daudzām lietām gandarīts, tāpat kā katrs no mums, par dažām lietām nervozēju, pārdzīvoju un esmu neapmierināts, bet kopumā es vienmēr salīdzinu pirmskara Latviju. Es domāju, pirms Otrā pasaules kara, kura nodzīvoja tikai īsu brīdi un daudz ko sasniedza, un mana mēraukla vienmēr ir, ko esam izdarījuši mēs, dzīvodami brīvā Latvijā, gandrīz divreiz ilgāku laiku.  Un ir ar ko lepoties un ir par ko pārdzīvot, katrā ziņā – smaidām, dzīvojam, veidojam savu personīgo dzīvi, strādājam valsts labā, strādājam savu bērnu labā, bērnu nākotnei. Un es ne mirkli neesmu pārstājis domāt par to, kas notiks rīt.  Un kad es kādreiz atstāju prezidenta krēslu, man teica, tev būs ļoti grūti saistīt savu nākotni ar to, kas bija šos sešus gadus. Nē, nebija grūti. Ir tikai jājūt šī atbildība valsts, tautas priekšā un arī pateicība, ka tu esi bijis tādā amatā, ka tu varēji darīt to, ko no tevis prasa un, kā es savā grāmatiņā rakstīju savā laikā “No tevis jau neprasa daudz”, tā tas ir, būtībā tā ir katra diena. Īsumā es piekristu tam teicienam, ka “Domā par to, ko tu darīsi rīt”, parīt, tad jau pienāks laiks, tad skatīsimies, ko darīs. Ulmaņa kungs, mūsu saruna skan 4. maijā. 1990. gada 4. maijs – kā šī diena jums ir palikusi prātā, vai jūs arī klausījāties radio tiešraidi no parlamenta. Šī balsu skaitīšana, pēc tam ļaudis pie Augstākās Padomes? Guntis Ulmanis: Bieži vien salīdzina 18. novembri un 4. maiju. Nu ir kaut kas līdzīgs, bet ir kaut kas tāds, ko mēs neesam tiesīgi būtībā salīdzināt. Jo katram bija savs spēks. Savi apstākļi, savi noteikumi. Man 4. maijs ir sirds notikums, 18. novembris man ir vēsture, kuras labā es strādāju un kuru mēs kopīgi visi veidojām. Bet 4. maijā es vienkārši iemīlējos visos tajos deputātos, kuri sēdēja Augstākās Padomes zālē. Un varbūt ne tikai tajos, kuri nobalsoja par, bet par to komandu, par to kolektīvisma garu, par to, cik īsā brīdī šis uzticības mīlestības zieds pavērās Latvijas dārzos. Mēs bijām visi kā brāļi, kā māsas, kā gribējās katru sabučoties, apskauties un mīlēt, Tie cilvēki, kas no tās zāles nāca toreiz ārā, tie man vienmēr acu priekšā ir. Un divas personības – Ziedonis un Īvāns – viņus nevar nekādā veidā pārvērtēt, viņiem ir jābūt Latvijas sirdī arī tad, kad varbūt mēs būsim viens otrs jau pazuduši no šīs zemes.  Bet 4. maijs vienā ziņā ir līdzīgs 18., tikpat neticams kā 18. novembris, tikpat neticams daudziem likās 4. maijs, un tomēr rīcība bija spēcīgāka par domām, par šaubām. Un tālākais jau viss aizgāja, kā mēs šeit sēžam un runājam. Ulmaņa kungs, es domāju, vēl viens 4. maijs jums ir ļoti labā atmiņā. Tas ir 1995. gada 4. maijs, kad tiek uzspridzināts Skrundas radiolokators. Toreiz jūs arī esat klāt šajā notikumā un īsi pirms atskan šie dārdi un šis monstrs sabrūk, jūs sakāt arī runu. Es pieļauju, tagad to noklausoties, ka šī jūsu runa Skrundā bija viena no svarīgākajām jūsu prezidentūras gados. Toreiz jūs teicāt arī, ka “mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar saviem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši”. Šodien, pēc 29 gadiem, klausoties šos jūsu vārdus, kādas ir tās sajūtas? Guntis Ulmanis: Ja man šodien būtu jārunā kādā līdzīgā notikumā, un katrs mēs varam savā iztēlē padomāt, kādi šie notikumi varētu būt. Es teiktu tos pašus vārdus, viens pret vienu, parakstoties ar savu sirdi, savu dvēseli, savu pārliecību. Jo ir viegli runāt, ja tu runā pēc savas būtības, pēc savas pārliecības, ko nevar mainīt nekādi notikumi. Nekādi. Tā un nekā savādāk. Un šī ir tēma, šis monstrs, šis lokators, šīs garās sarunas ar rietumvalstīm un šie attaisnojumi, ka Krievijai taču vajag, Krievija ir jāsaprot, Krievija gandrīz ir jāmīlē, jo Otrais pasaules karš beidzās tā, kā viņš beidzās. Šis lokators palika kā ēna, kuru mēs vēl vāķējām, pieskatījām četrus vai piecus gadus… (..) Paliekot vēl pie Putina, jūs noteikti arī esat domājis, kādēļ viņš sāka šo nežēlīgo karu un varbūt jums ir kāds paredzējums, ar ko tas viss Putinam var beigties un Krievijai ar ko tas var beigties. Guntis Ulmanis: Beigties… jā…. Vai vispār kaut kas var beigties tādā izpratnē, kā mēs šodien runājam. Es domāju, ka divi gadi ir parādījuši, ka mainās zibens ātrumā un mainās arī patiesās vērtības. Lai kā mēs arī negribētu teikt, ka ir vērtības, kas ir mūžīgas un kuras nemainās. Bet šinī gadījumā pasaule pārvērtē savus uzskatus par daudziem notikumiem. Iespēja ir tikai viena – meklēt konsolidāciju starp visām pasaules valstīm, iesaistot Ķīnu, Indiju, un, lai cik tas izklausītos dīvaini – Ziemeļkoreju. Vienkārši praksē ar Krieviju jau parāda – ignorance neglābj situāciju, ir jāmeklē cita izeja. Un ja šie jaunie ieroči, par ko mēs tagad runājam, un es ceru, ka jau maija sākums ir un šajā laikā šie ieroči jau sevi apliecinās Ukrainas frontē, un tie neienesīs krieviem kaut kādu līdzsvara sajūtu, neuzvarētības sajūtu. Kaut kas jāmaina, jo, tā kā viņi šodien domā, tas nav reāli, tas ir pilnīgs karš, jo, ja miljoni vai simtiem tūkstoši no katras puses karavīru viens uz otru šauj, to nevar apturēt vienā dienā.  Bet Ukrainai ir jāpaliek. Ukrainas vadītājiem ir jāsaprot – Rietumu politika ir ne tikai ieročos, bet Rietumu politika ir arī attieksmē visos mierlaika jautājumos, ekonomikas jautājumos, attiecības ar citām valstīm un tā tālāk, un tā tālāk…  Cīņa ar korupciju, kas arī Ukrainā ir… Guntis Ulmanis: Ziniet, vārdu korupcija ir diezgan smagi izrunāt, jo mēs arī neesam bez grēka šais jautājumos. Un tāpēc, ka pirms es kādu nosodu šais jautājumos, es domāju, ka korupcija sākās pašiem ar sevi. Ja nebūs korupcija tajā vai citā rietumvalstī, nebūs korupcija arī Ukrainā, jo Ukrainai, ja korupcija ir, viņa var attīstīties tikai ar daudzu Rietumu un civilizētās pasaules atbalstu tiešā vai netiešā veidā. Jo var simts eiro ieekonomēt, 1000 eiro, bet nevar miljoniem ieekonomēt, turēt ārzemju bankās un pēc tam uzskatīt, ka viss ir kārtībā. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es vēlu, lai ukraiņi paši tiek galā ar šito jautājumu. Ukrainā šobrīd tā ir reāla karadarbība, bet daudz pēdējos gados tiek runāts arī par hibrīdkaru, par to, kā Krievija iejaucas dažādu valstu politiskajos procesos, par to, kā Krievija cenšas ietekmēt vēlēšanu rezultātus Šo hibrīda karu mēs izjūtam arī Latvijā. Bet jūs reiz esat teicis, ka Krievija hibrīda karu pret Latviju sāka faktiski jau no pirmajām dienām, kad mēs atjaunojām savu neatkarību. Guntis Ulmanis: Tā ir. Pirmajā Saeimas sasaukumā nebija, es uzdrošinos teikt, neviena tik kreisi orientēta partija, kā tas ir šodien. Piektajā Saeimā, pirmajā pēc neatkarības atjaunošanas? Guntis Ulmanis: Jā, pēc neatkarības atjaunošanas. Man tie cipari kādreiz arī sajūk. Es ļoti uzmanīgi pret viņiem attiecos, tas bija no 93. līdz 99. gadam.  Bet pamazām Saeimā, sabiedrībā šī sašķeltība veidojās uz nacionālās bāzes. Nu tas bija hibrīdkara tāds jau ļoti reāls sākums. Un kur gan Krievija varēja izmēģināt savu roku, ja ne tuvākajos kaimiņos.  Atzīsim vienu lietu – Krievijā no cara laikiem ir ļoti spēcīga ārlietu darbības sistēma. Kura ietver sevī ne tikai diplomātiskos jautājumus, bet arī šos jautājumus, ko jūs man tagad uzdevāt. Pašreizējais Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs, kad viņš strādāja Apvienotās Nācijās, un bija Kozirevs ārlietu ministrs, tad Lavrovs bija kā eņģelis no Krievijas, mēs ar viņu runājāmies, un viņš teica, jums būs labi un viss būs kārtībā, un viss. Nevar cilvēks tā pārvērsties, ja tu viņu klausies šodien, kādas viņam ir diktatoriskas tieksmes, varbūt pat vēl lielākas nekā Putinam. Es nezinu, par ko viņi savā starpā sarunājās, kādreiz būtu interesanti paklausīties, bet hibrīdkarš sākās ar to brīdi, kad kāda valsts blakus Krievijai veido savu neatkarīgo politiku, neatkarīgās sistēmas. Un šobrīd, ja mēs sakām, ka nevar ticēt krievu masu medijiem un ar visu to saistītajam, arī mums pašiem jābūt ļoti kritiskiem attieksmē pret saviem masu medijiem, par savu teikto un pret savām attieksmēm. Tas arī mēs liecinām to, kas notiek mūsu politiskajā sabiedrībā šajās dienās. Šajās dienās, pēdējos mēnešos ir plašas diskusijas par biznesa attiecībām ar Krieviju, vai tirgoties ar Krieviju, vai mūsu ostās pārkrauta Krievijas labību un citas preces. Par šo jūs esat teicis – biznesam ir jābūt morāli principiālam, nekāda sadarbība ar Krieviju. Kā ir ar sportu? Pēc Krimas okupācijas 2014. gadā viss turpinājās – mūsu "Dinamo", KHL. Jūs arī krietnus gadus bijāt "Dinamo" sistēmas vadībā un "Arēnā Rīga" ložā sēdēja "Gazprom" cilvēki. Sports un politika un sports kā arī viens no Krievijas veidiem, kā savu roku uz pulsa turēt, kā jūs tolaik to izjutāt? Guntis Ulmanis: Mēs taču sakām, ka mēs visi esam šais divos gados daudz ko pārdomājuši un daudz kur mainījušies. Ja mēs redzam šo Krievijas pilnīgi simtprocentīgo iznīcības politiku pēdējos divos gados, tad kompromisa vairs nevar būt. Ne sportā, ne biznesā. Un es brīnos par to, ka biznesā mēs bieži vien taisnojamies – šitos graudus sūtīsim līdz tai robežai, tos – līdz tai robežai un tā tālāk, un tā tālāk.  Tas pats arī sportā, manuprāt, jebkādas sporta attiecības šobrīd ar Krieviju ir vienkārši noziedzīgas. Vienkārši noziedzīgas. Un tas ir mans viedoklis, kas ir mainījies šajos pēdējos gados, jo es sportā nodarbojos pēc tam, kad biju daudz veidojis kopā ar Krieviju, teiksim tā, nepieciešamas lietas. Nederētu vārdi “labas lietas”, jo katram mums bija sava domāšana – krievam – viena, man – otra. Bet tad, kad mēs šīs labās lietas, tad vienmēr likās, ja mēs kultūrā, mākslā, un daudzi mūsu mākslinieki ir izgājuši savu pieredzi Krievijas plašajos laukos un nav bijuši tie sliktākie… Tas bija tāds laikmets, kad mums vajadzēja sadarboties, jo atkal es citēšu Klintonu, viņš teica: "Tu vari paļauties uz mani, bet atceries vienu - kaimiņš tev ir viens cits, tikai viens, un ar šo kaimiņu tev ir jāsadzīvo tā, lai mēs varētu kopīgi ar tevi risināt tālākos jautājumus attīstībā." Tāda ir dzīve. Krievu sportistiem ir jābūt olimpiādē, kas tūlīt tuvojas Parīzē, un baltkrievu? Guntis Ulmanis: Mans personīgais viedoklis, ka nē.

Engineer Muhammad Ali Mirza --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/muhammad-imran984/message

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs Vai zini, ka 1934. gadā plaukstošā "Bellaccord Electro" uzņēmuma gada apgrozījums bija jau ap 80 000 latu, un papildu ieņēmumi tika gūti arī no Ziemassvētku eglīšu rotājumu ražošanas? Kompānijai piederēja veikals Rīgā. Kā jau nopietna firma, "Bellaccord" izdod arī savus katalogus. Top arī atsevišķi reklāmas izdevumi un sludinājumi laikrakstos, kā arī plakāti. Izpētot katalogus, Atis Bērtiņš savā grāmatā par skaņuplatēm veicis pētījumu par "Bellaccord" pārstāvētajiem mūzikas žanriem. Ārzemju deju mūzika – 28%: Arpads Czegledy, Vesbijs, Barnabas Geči, arī "Bellaccord" džeza orķestris.  Latviešu deju mūzika – 19%: Alfrēds Vinters, Alfrēds Poriņš, Saša Vladijs, Oskars Stroks. Jānis Āre, Aleksandrs Kortāns, A. Briedis, Brāļi Laivinieki, Osvalds Uršteins, Roberts Zommers, Roberts Vizbulis. Krievu un čigānu romances un dziesmas – 12,4% Pētera Ļeščenko, Dana un kazaku kora izpildījumā. Ārzemju komponistu klasiskā mūzika – 11%. Opermūzika – Džakomo Pučīni, Žoržs Bizē, Džuzepe Verdi, Šarls Guno, Volfgangs Amadejs Mocarts. Vēl arī Johans Sebastiāns Bahs, Ludvigs van Bēthovens, Francis Šūberts, Pēteris Čaikovskis, Fenerncs Lists un citi autori latviešu un ārzemju mākslinieku izpildījumā.  Latviešu mūzika un dziesmas – 10,3%. Tai skaitā – latviešu klasiķi: Emīls Dārziņš, Andrejs Jurjāns, Jānis Kalniņš, Jāzeps Vītols, Jānis Mediņš, Lūcija Garūta, Jānis Ivanovs, Voldemārs Stūresteps, Pauls Šūberts. Kā izpildītāji jāmin Teodora Reitera koris, Teodora Vēja vadītais orķestris, "Bellaccord" stīgu kvartets, solisti Mariss Vētra, Herta Lūse, Tālis Matīss, Pauls Sakss, Artūrs Priednieks-Kavarra, Voldemārs Ančarovs-Kadiķis, instrumentālais trio, pūtēju orķestri Alfrēda Segliņa vadībā u.c. Koncerta un salona mūzika – 7%. Toselli, Valdteifels, Lehārs, Grīgs, Ketelbejs, Šūmanis, Mendelsons, Brāmss u.c. Operešu mūzika – 3%. Raimonds, Abrahams, Eislers, Štrauss, Kalmans. Garīgā mūzika – 2,2%. Korāļi, Ziemassvētku dziesmas, latviešu un ārvalstu mākslinieku izpildījumā. Ērģeļu pavadījumā un a cappella solo un kvarteta izpildījumā. Ārzemju marši – 2,2%. Apmēram 40 dažādi marši no visas pasaules. Kā redzam, redzamākie latviešu autori te ieņem diezgan nelielu daļu no kopējā repertuāra. Relatīvi maz ir kora dziesmu, latviešu oriģinālkompozīciju. It kā autori nav vēlējušies uzticēt savus skaņdarbus "Bellaccord", jo tā laika Latvijas likumdošana nepieprasīja saņemt autoratlīdzību par darbu atskaņošanu. Patiesības labad jāatzīst, ka Helmārs Rudzītis savulaik saņēmis kritiku par šo "kosmopolītisko un arī lēto" saturu. Starp citu, tajā laikā tas nebija nekas neparasts, ka izcili operdziedoņi pievērsās arī šlāgeriem. Viens no iemesliem bija nepieciešamība nopelnīt. Tajā pašā laikā Latvijas Nacionālās operas zvaigznes prata arī šlāgeri dziedāt ar gaumi, vienkāršību un dziļu sirds siltumu. Jā, tika pārmests arī, ka "Bellaccord" pārspieda plates no ārzemju matricām. Taču to daudzums bija tikai 4% no kopējā daudzuma. Lai gan repertuārs veidojies diezgan stihiski, bez nopietnas plānošanas, kopumā "Bellaccord" devums latviešu tā laika skaņuplašu piedāvājumā ir vērtējams kā daudzveidīgs un interesants. Tauta bija iemīļojusi savus dziedātājus, tika atspoguļoti tā laika populārās mūzikas ritmi. "Bellaccord" plates skanēja radio, kā arī kinoteātros un citās izklaides vietās, nerunājot par to, ka daudzi vēlējās iegādāties šīs plates savām kolekcijām. Bet arī tie, kurus interesēja vienīgi nopietnā mūzika, varēja sev atrast piemērotu repertuāru. "Bellaccord" savas plates pārstāvēja Latviju divās starptautiskās izstādēs: Stokholmā (1934. gadā) un arī Briselē. Vēlāk "Bellaccord" savu produkciju eksportēja arī uz citām valstīm. Helmārs Rudzītis minējis Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Poliju un pat Ķīnu. Šajā gadījumā ārzemju mākslinieki viesojās Rīgā un kopā ar "Bellaccord" orķestri ierakstīja dziesmas savā valodā. Rudzīša atmiņās minēts sakars ar tālo Mandžukuo. Tā bija Japānas impērijas vasaļvalsts Ķīnas republikas ziemeļrietumos, kas pastāvēja no 1932. līdz 1945. gadam. Taču "Bellaccord" nav ražojis plates mandžūru vai ķīniešu valodā! Uz Mandžuko tika sūtīti Pētera Ļeščenko ieraksti, jo tur atradušās lielas krievu emigrantu kopienas. Latvijas Radiofona darbinieks Kārlis Krūklītis raksta, ka 30. gadu beigās "Bellaccord" atvēris filiāli Tallinā, kur arī tika iespiestas plates. Repertuārā – igauņu tautas dziesmas un dejas, Tammeveski, Vaarmanna, Siiraka sacerējumi, Alfrēda Vintera dziesmas, tulkotas igauniski. Somi noskatījās no igauņiem un drīz "Bellaccord" studijā skanēja arī somu balsis. Taču darbs aprāvās sakarā ar Otro pasaules karu. Ir bijusi neliela sadarbība arī ar Zviedriju. Šeit gan izskatās, ka zviedri "Bellaccord" plates izdevuši ar "Cameo" nosaukumu. Bijusi arī sadarbība ar Lietuvu. Dažas dziesmas ieskaņojis lietuviešu dziedonis Stepas Graužinis.   Atsevišķi gribas atzīmēt arī ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa runu 1934. gada 18. maijā un Iekšlietu ministra Viļa Lāča runu 1940. gadā. Bet tas jau ir cits stāsts par "Bellaccord" pēdējiem gadiem Padomju Latvijā. Viss, ko radīja Rudzītis, aizņēma gandrīz 14 gadus, taču pagāja nepilns gads, lai sāktos sabrukums. 1940. gadā Helmāra Rudzīša īpašums tika nacionalizēts un "Bellaccord Electro" fabrika nonāca Latvijas PSR Radio aizbildnībā. Otrā pasaules kara laikā "Bellaccord" darbība tika atjaunota, bet tās vadība nonāca vāciešu rokās. Uz etiķetes parādījās uzraksts vācu valodā "Sonderklasse" – īpašā klase. Neskatoties uz kara apstākļiem, 1943. gadā "Bellaccord" ražošana nesamazinājās, tieši otrādi – pieauga pieprasījums un tā gada produkcija sasniedza aptuveni 180 000 – 200 000 skaņuplašu. 1944. gadā, kad padomju vara atgriezās, rūpnīca ieguva "mazāk buržuāzisku" nosaukumu – "Rīgas skaņuplašu fabrika". Sakarā ar vēsturiskajiem notikumiem, Helmārs Rudzītis ar ģimeni 1949. gadā pārcēlās uz ASV.

In this episode, the monthly series called “What Are the Sisters Reading?" continues. For the month of April,  Sister Julia Darrenkamp, FSP, shares about a book called "Martyred and Blessed Together: The Extraordinary Story of the Ulma Family" by Father Pawel Rytel-Andrianik and Manuela Tulli.  The book details the extraordinary story of the Ulma family. Józef and Wiktoria Ulma risked their lives to protect three Jewish families during the Holocaust. On the night of March 24, 1944, German Nazis raided their farmhouse and cruelly shot all of the Jews the Ulmas were hiding and every member of the Ulma family. In just minutes, seventeen people, including the Ulma's six young children and the child in Wiktoria's womb, were brutally executed. To check out more books on the Catholic faith and religious items of interest at the Pauline Books and Media Center at 1025 King Street in Alexandria, please click here.

Aktieris, un nu jau arī rakstnieks Kaspars Pūce uzrakstījis savu trešo grāmatu, un tā ir par viņa tēvu, latviešu teātra un kino režisoru Voldemāru Pūci. „Spītnieks no Gaiziņa pakājes” ir grāmata, kurā paralēli norisinās divi stāsti, arī grāmatas noformējumā mijas tumšas un gaišas lappuses. Gaišās lappuses – tas ir stāsts par zemnieku puisi, kurš saslimis ar teātra spēlēšanu, atsakās strādāt zemes darbus patēva saimniecībā, apgūst aktiermeistarību pie Mihaila Čehova, kļūst par Latvijas Drāmas ansambļa vadītāju, piedalās Latvijas kino mākslas dzimšanā filmās “Lāčplēsis” un “Kaugurieši”. Tumšākās lappuses stāsta par Sibīriju. Apsūdzēts spiegošanā, 1948. gadā Voldemārs Pūce tiek notiesāts uz dzīvi Sibīrijas lēģeros, nokļūst Vorkutā, tur ogļu raktuvēs strādājošie ilgi nedzīvo. Taču, būdams labs organizators, viņš atrod veidu kā palikt virszemē. Proti, piedāvā vietējiem virsniekiem uzlabot viņu mājokļus, atrod nometnieku vidū labus amatniekus, kas spēj ražot dekoratīvo stiklu, bildītes ar Šiškina lācīšiem, ģipša salatētus. Šie divi pretēja vektora stāsti – par cerību pilno jaunekli, kura dzīvi izjauc laikmetu grieži, un nāvei nolemto Vorkutas nometnē ieslodzīto, kurš atrod veidu kā izdzīvot – tuvojas viens otram pretim, līdz sastopas brīdī, kad Voldemāram Pūcem pēc Staļina nāves izdodas izkārtot amnestiju, atrast Sibīrijā mītošo ģimeni, un kopīgi atgriezties Latvijā. Sibīrijas stāstam Kaspars Pūce pievēršas ne pirmo reizi, šī paša stāsta bērna acīm skatītā versija ir Kaspara Pūces pirmajā grāmatā, kas iznāca pirms nu jau vairāk nekā desmit gadiem, un tagad piedzīvojusi atkārtotu izdevumu - “Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā”. 1949. gada 25. martā tēvam pa pēdām izsūtīta tika arī viņa ģimene, aktrise Daila Kukaine–Pūce, tobrīd tikai septiņu mēnešus vecais Kaspars Inesis. Patiesi unikāls Kaspara Pūces rakstītajā šķiet tas, lai gan ar prātu saprotam, ka izstāstītie notikumi ir dziļi traģiski, lasīt tos var viegli, kā jautru pastāstiņu virknējumu, kurā ir kaut kas no latviešu tautas pasakām, kurās ganuzēns vienmēr uzveic Velnu. Voldemārs Pūce izdzīvoja, atgriezās, ne tikai fiziski, bet arī garīgi, ierakstīja savu vārdu vispirms Latvijas Leļļu teātra, pēc tam Operetes teātra vēsturē. Tas joprojām ir neatbildēts jautājums, kā bijušajam izsūtītajam, atšķirībā no diezgan daudziem, ļāva apmesties galvaspilsētā, ieņemt vadošus amatus. Grāmata “Spītnieks no Gaiziņa pakājes” gan koncentrējas uz Voldemāra Pūces dzīves daļu LĪDZ iekāpšanai vilcienā atpakaļ uz Rīgu. Taču arī šajā dzīves nogrieznī ir Latvijas teātra un kino vēsturei būtiski fakti. Stāsts par to, kā izcilajam krievu aktierim, režisoram un pedagogam Mihailam Čehovam pēc Ulmaņa apvērsuma nācās atstāt Rīgu, bet viņa studentiem aizmirst visu krievisko. Tas gan beidzās ar studentu dumpi un Latvijas Drāmas studijas dibināšanu. Tas, kas pārsteidz, Kaspars Pūce ir uzrakstījis ļoti dzīvīgu grāmatu, kur līdz sadzīviskām detaļām atstāstīti gadījumi, kas norisinājušies … patiesībā ilgi vēl pirms viņa dzimšanas.  Lai nebūtu jādodas ogļraktuvēs, latvieši lēģerī, ne bez apsviedīgā Voldemāra Pūces idejām,  nodibina mākslas cehu, kas ražo lietiņas, ar ko nometnes priekšnieks var tirgoties un paspīdēt priekšniecības acīs. Ģipša pelnu traukus ar kailiem bābiešiem,  Salatētus Latvijas karoga krāsās. Gleznas ar pārkopētiem Šiškina lācīšiem vai Aivazovska vilni. Neiespējamos apstākļos viņi ne tikai atrod veidu kā izdzīvot, bet iedibina  pat ko līdzīgu jēdzīgai dzīvei, izmanās svinēt Jāņus un Latvijas valsts dzimšanas dienu. Grāmatā “Spītnieks no Gaiziņa pakājes”, Kaspars Pūce uzrakstījis tādu kā varoņeposu par sava tēva dzīvi. No arhīvu izziņām, atmiņu druskām, atstātām piezīmēm, tēva tēlu viņš ir jaunradījis apmēram tāpat kā aktieris strādā pie lomas. Ja formāli Voldemārs Pūce ir ieslodzītais, cilvēks bez tiesībām, vergs uz divdesmit pieciem gadiem. Tad dēla rakstītajā viņš ir izdzīvotājs, uzvarētājs. Tāds, kurš visu mūžu spītējis liktenim. Spītējis zemnieka liktenim turpināt art zemi. Spītējis teātrī, neatteikdamies no sava skolotāja Mihaila Čehova mācītā. Lauzies iekšā tikko dzimstošajā Latvijas kino. Kaspara Pūces tūlīt izstāstītais stāsts attieksies uz laiku ap 1936. gadu, kad Voldemārs Pūce strādā kā režisors Latvijā pirmajai zinātniski populārajai pilnmetrāžas filmai “Mūsu pelēkais dārgakmens” par dolomīta ieguvi Latvijā. Izsūtītās Pūču ģimenes stāsts ir ar laimīgām beigām. Abi vecāki atgriežas Latvijā, Voldemārs Pūce drīkst strādāt profesijā, ģimenē piedzimst vēl divi bērni – komponists Valts Pūce, čella skolotāja Dace Pūce. Jā, tas ir ne tikai izdzīvotāja, bet arī supervaroņa, uzvarētāja stāsts. Un tikai ļoti ceru, ka sacerēto trilleri vēlāk vēstures pētnieki neuzskatīts par drošticamu avotu, jo grāmatas tēli saukti pavisam īstu, reiz dzīvojušu cilvēku vārdos. Ir diezgan interesanti vērot kā gadu gaitā mainījusies sabiedrības attieksme pret 25. martu, 14. jūniju. Bija laiks deviņdesmito gadu sākumā, kad izsūtīto stāsti tika vākti kā iespēja aizpildīt vēstures baltos plankumus, tā bija apsūdzība Padomju valstij par ilgstoši noklusētiem noziegumiem. Tad pienāca laiks, kas latvieši vairs negribēja būt bāreņu tauta, norobežojās arī no šiem stāstiem. Taču man ir sajūta, ka šobrīd no jauna svarīgākais šai vēstures mācībā ir uzvarētāja, izdzīvotāja stāsts, ko tik precīzi uzķēris Kaspars Pūce. Grāmatas “Spītnieks no Gaiziņa pakājes” atvēršanas svētki notiks 28. martā pulksten 16 Latvijas Okupācijas muzejā.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pievēršamies posmam latgaliešu literatūras vēsturē no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta sākumam, kad 40 gadus pastāvēja drukas aizliegums ar latīņu burtiem. Taču tas nebija "tukšs posms", tajā liela loma bija Gustava Manteifeļa kalendāriem, rokrakstu grāmatniecībai un pastāvēja arī nelegālā grāmatniecība.  Turpināsim runāt par latgaliešu literatūru. Iepriekšējā stāstā par par latgaliešu literatūru skaidrojām tās aizsākumu 18. gadsimta pirmajā pusē, un raidījumu noslēdzām ar drukas aizliegumu 19. gadsimtā. Šoreiz vairāk pievēršamies tieši drukas aizlieguma periodam 40 gadu garumā no 1864. gada līdz 1904. gadam, lai gan par aizlieguma sākuma brīdi versijas ir vairākas. Lai iepazītu šo sarežģīto periodu Latgalē, uz sarunu aicinājām Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu valodniecības katedras profesori Lidiju Leikumu, un viņai pievienojas latviešu grāmatniecības vēstures pētniece, šobrīd pensionējusies Latvijas Nacionālās bibliotēkas bibliogrāfe darbā ar retiem izdevumiem Lilija Limane. Saruna atklāj, ka 40 gadu aizlieguma posms tāpat bija piepildīts ar vairākiem notikumiem latgaliešu literatūrā. Vispirms ieskicējam vēsturisko fonu, kas rada drukas aizliegumu Latgalē. No 16. gadsimta otrās puses līdz gandrīz 18. gadsimta beigām Eiropas kartē būtisku vietu ieņēma Polijas-Lietuvas ūnija jeb Kopvalsts Žečpospolita, kuras sastāvā bija arī mūsdienu Latvijas teritorijas. Taču 18. gadsimta beigās Žečpospolita lielā mērā Krievijas impērijas agresīvās politikas dēļ zaudēja savu valstiskumu, tās teritorija pakāpeniski tika pārdalīta, un 1772. gadā pēc Pirmās Polijas-Lietuvas dalīšanas Krievijas impērijas sastāvā nonāca Latgale - kādreizējā Žečpospolitas teritorija jeb Inflantijas vaivadija. Bet, protams, poļi savu teritoriju un noteikšanu gribēja atjaunot, risinājās vairākas cīņas, un 1863. gadā karadarbība bija nonākusi līdz Latgalei. Poļu militāra sakāve noveda līdz latīņu drukas aizliegumam. Oficiāli drukas aizliegums skaitās kā iedarbošanās uz poļu valodu, apspiežot poļu dumpi, bet reāli tas skar latīņu burtus, un ir vērojama rusifikācijas politika. Protams, viss neapstājas, arī drukas aizlieguma laikā parādās atsevišķi darbi. Viens no tiem - Gustava Manteifeļa kalendāri. Gustava Manteifeļa kalendārs “Infļantu zemes laika grōmota” iznāca jau pirms drukas aizlieguma un turpināja iznākt arī pēc tam. Lilija Limane un Lidija Leikuma skaidro, cik nozīmīga bija Manteifeļa personība un viņa veikums. Grāmatas aizliedza un skolēniem somas pārbaudīja, tad no Manteifeļa kalendāriem likumsakarīgi nonākam līdz nākamajai parādībai drukas aizlieguma laikā. Tās bija nelegālās grāmatas. Lilija Limane savā publicētajā rakstā par drukas aizliegumu minējusi, ka nelegālās grāmatas Latvijā nonākušas caur Lietuvu. Visbeidzot kā vēl viena būtiska parādība drukas aizlieguma laikā jāpiemin folkloras krājēji, un tādu ir ne mazums. 1904. gada pavasarī tika atcelts latīņu burtu drukas aizliegums Latgalē, tātad šogad aprit 120 gadu kopš tā brīža. Noslēgumā pētnieces skaidro to, ka visaktīvākā latgaliešu literatūras pētniecība notikusi Latvijas pirmās republikas laikā. Starp abiem pasaules kariem lielu lomu latgaliešu literatūrā ieņēma pirmā inteliģences paaudze, kas bija izglītojusies Pēterpilī un kuras pārstāvji izdeva literatūru, rakstīja paši un rīkoja pasākumus. Šīs inteliģences vidū bija Joņs Višņevskis, Francis Trasuns, Kazimirs Skrinda un vēl daudzi citi. Daudz kas apstājies pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma, bet pēc Otrā pasaules kara faktiski sācies jauns latgaliešu literatūras aizliegums un brīvi šī literatūra varēja attīstīties tikai trimdā. Drukas aizliegumu vislabāk pētījis vēsturnieks Boļeslavs Brežgo, un 20. gadsimtā gan vācu okupācijas laikā, gan pēc tam 50. gados iznākuši rakstu krājumi par šo tematu.

Manuela Tulli, Pawel Rytel-Andrianik "Uccisero anche i bambini"Gli Ulma, la famiglia martire che aiutò gli ebreiEdizioni Areswww.edizioniares.it24 marzo 1944. In un villaggio della Polonia, Markowa, viene sterminata un'intera famiglia: Józef e Wiktoria, con i loro bambini Stasia, Basia, Władziu, Franio, Antoś, Marysia Ulma e un piccolo ancora nel grembo della mamma. Nove persone soppresse perché “colpevoli”, secondo i nazisti, di avere nascosto nella loro casa otto ebrei, delle famiglie Goldman, Grünfeld e Didner, uccisi con loro nello stesso giorno.È la storia della famiglia Ulma, Giusti tra le nazioni, l'onore più grande che lo Stato d'Israele concede ai non ebrei, e Beati per la Chiesa cattolica, perché riconosciuti come martiri. Hanno scelto di proteggere la vita a costo della vita, un gesto d'amore grazie al quale sono conosciuti come “i samaritani di Markowa”. Il libro intreccia la vicenda degli Ulma con quella della Seconda guerra mondiale e della persecuzione degli ebrei. Molti di loro vennero sterminati nei campi di concentramento, altri fucilati nei ghetti. Ma alcuni morirono a casa delle persone che avevano deciso di non voltarsi dall'altra parte, anche al costo di perdere la propria vita. È anche la storia della “guerra insensata”, come spesso dice papa Francesco, che produce orrori e dolore dei quali l'umanità sembra talvolta non conservare memoria.Questo libro, qui presentato in edizione aggiornata, è stato benedetto dal Papa, di cui pubblichiamo la lettera rivolta ad autori, promotori e lettori, e si avvale dei contributi del cardinale Marcello Semeraro, prefetto del Dicastero delle Cause dei Santi, e di mons. Sta nisław Gądecki, presidente della Conferenza episcopale polacca. Manuela Tulli, romana, è giornalista dell'agenzia Ansa, per la quale si occupa di Vaticano e informazione religiosa. Fra i suoi libri Francesco, un nome un destino (Laruffa) sulla vita di san Francesco di Paola; Eroi nella fede (Acs), sulla situazione dei cristiani in Medio Oriente e Il grande tema del senso della vita (Shalom) per la collana “Quaderni del Concilio”. Nel suo blog Fratello Cibo viaggia tra la tavola e i santi. Sposata, è madre di tre figli.IL POSTO DELLE PAROLEascoltare fa pensarewww.ilpostodelleparole.itDiventa un supporter di questo podcast: https://www.spreaker.com/podcast/il-posto-delle-parole--1487855/support.

“Eiropa pēc Pirmā pasaules kara bija ”laboratorija virs bezgalīgas kapsētas”.” Tā nesen iznākušajā grāmatā “Ulmaņlaiki. Latvju autoritārisma īpatnības” raksta grāmatas viena no autorēm Vita Zelče. Šis ir jaunākais SIA “Aminori” izdevums, un arī iepriekš izdotās grāmatas šajā sērijā par dažādiem vēstures posmiem Latvijā kļuvušas lasītāju iecienītas. Ulmaņlaiki - demokrātijas iznīcināšana vai atbrīvošanās no nespējīgas valsts iekārtas? Cenzūra, kas nogurdina, vai tomēr “zaudētā paradīze”, pēc kuras ilgoties tālākajos padomju okupācijas gados? Jauno izdevumu iepazīstam kopā ar tā autori, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesori Vitu Zelči. Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms Latvijā 1934.-1940. gadā - tas ir laiks, ko dēvē arī par Ulmaņlaikiem, par Ulmaņa diktatūru, pret Ulmaņa īstenoto politiku arī mūsdienās daļa sabiedrības izturas ar nosodījumu un uzskata, ka viņam jau nu nekādus pieminekļus nevajadzētu celt. Vienlaikus Ulmaņlaiki tiek vērtēti arī kā būtisks Latvijas uzplaukuma laiks pirms padomju okupācijas gadiem. Vienu pareizo atbildi raidījumā nemeklēsim, bet plašāk iepazīsim, kādi faktori radīja iespēju Ulmanim ļoti vienkārši īstenot valsts apvērsumu 1934. gadā un kāda dzīve Latvijā veidojās pēc tam. Ulmaņlaiki arhitektūrā un interjerā Kvartālu nojaukšana, lai slietu monumentālas ēkas, kur interjerā dominētu tautiski motīvi - tā īsumā var raksturot Ulmaņa laikā celtos objektus. Ķemeru sanatorija, Rakstnieku jeb Jaunā pils Siguldā, Armijas ekonomiskais veikals - šīs būves iemiesoja arhitektūras un interjera stilu, kas dominēja Ulmaņa režīma laikā. Vairāk par  šīm tendencēm mākslas zinātniece, Latvijas arhitektūras muzeja direktore Ilze Martinsone. Nereti Ulmaņa valdīšanas laikā esošo stilu arhitektūrā, mākslā interjerā un dizainā mēs dēvējam par tautisko Art Deco, bet šī tendence sākās krietni agrāk par 1934. gadu, kad pie varas nāca Kārlis Ulmanis. Šis  stils sākas pēc Pirmā pasaules kara, kad izveidojās virkne jaunu valstu, kurām bija svarīgi parādīt  savu nacionālo identitāti. Tā kā tautisko rakstu motīvi bija modē jau  pagājušā gadsimta 20. gados, skaidro Ilze Martinsone. Bet runājot par Ulmaņa laikiem, Ilze Martinsone stāsta par varenu izmēru celtnēm klasicisma stilā un dažādu stilu sajukumu šo celtņu interjerā, kā arī atklāj, kurā ēkā Rīgā tika iebūvētas pirmās elektriskās slīdošās kāpnes.

Punto de Vista - Los Ulma de África (miércoles, 1 de noviembre de 2023)

By Engineer Muhammad Ali Mirza --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/muhammad-imran984/message

Hosted by Fr. Greg Sakowicz and Mark Teresi. The Ulma Family gave their lives rescuing fleeing Jews in Nazi-occupied Poland. Jozef and Wiktoria Ulma, and their seven children (including one unborn in Wiktoria's womb) were beatified on Sunday, September 10, in their home village of Markova. The story of the Ulma family is the final chapter in the new book authored by our guest today, Stephen J. Binz.

Ieva Auziņa Sentivanī tulko un arī komentē latvju dainas angliski. Šobrīd iznācis „Dainas, Wit and Wisdom of Ancient Latvian Poetry” jeb „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” izdevuma jau trešais sējums. Kopumā angļu valodā viņa iztulkojusi jau ap diviem tūkstošiem latviešu tautasdziesmu. Ievas Auziņas Sentivani dzīves iesākums ir trimdīšiem tipiska biogrāfija. Viņa ir Ulmaņlaika bērns, bērnību pavadījusi lauku saimniecībā Jaunpiebalgā, tad devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, kur dīpīšu nometnē guvusi latvisku pamatizglītību. Apprecējusies ar ungāru, kamdēļ arī tikusi pie latviešiem grūti pierakstāmā un izrunājamā uzvārda Sentivanī.  Vīra darba dēļ divdesmit gadus nodzīvojusi Saūda Arābijā, kur galīgi nelatviskā vidē bērniem tomēr iemācījusi latviešu valodu, lai viņi varētu mācīties Vācijā, Minsteres ģimnāzijā. Ieva Auziņas Sentivanī valodā var sajust pedagoga rūdījumu. Kad vīrs saslima, ģimene atgriezās Amerikā, un mana sarunbiedrei nācās domāt kā uzturēt ģimeni. Viņa izstudēja valodniecību, pasniedza angļu valodu. Un tas bija jau otrs diploms, pirmā izglītība bija saistīta ar arhitektūru. Kad Ieva Auziņa Sentivanī runā, viņas valodā vienmēr ir kaut kas vairāk par atbildi uz jautājumu. Stāstījumu par dzīvi caurvij pieredze, vērojumi, attieksme, jau izdarīti secinājumi. Un šo viedumu mana sarunbiedre izlēmusi likt lietā, lai kļūtu par latvju dainu vēstnieci.  Angļu izdevumā „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” Ieva Auziņa Sentivanī lasītājus pārlieku neapgrūtina ar vārdu “dainas” vai “tautas dziesma” skaidrojumu. Viņa to sauc par seno dzeju. Kāpēc tā jālasa? Jo tur meklējama gudrība. Izdevums ‘Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā”, nu jau trīs sējumos ir viena cilvēka darbs. Ieva Auziņa Sentivanī paralēli lasītājiem piedāvā tautas dziesmas latviešu un angļu valodās, kā arī savus komentārus. Kāpēc Ieva Auziņa Sentivanī bez iepriekšējas tulkotājas, kur nu vēl atdzejas pieredzes, uzņēmās šo darbu? Vienkārši tāpēc, ka dainas nav pieejamas angliski. Ir bijuši atsevišķi mēģinājumi – dzejniece un jogas skolotāja Velta Sniķere izdevusi savu tautas dziesmu anglisko versiju, iznākušas tautas dziesmu izlases, kurās to autori parasti izvēlētas poētiski vērtīgākās dainas.  Ievas Auziņas Sentivanī veikums angļu valodā ir apjomīgākais, kas ļauj dainas iepazīt kā kopumu. Nevis atsevišķas dzejas rindas, bet – kā Krišjānis Barons tās kārtoja – visu dzīves ciklu. „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” izdošanu ir atbalstījušas diasporas latviešu organizācijas – Amerikas latviešu apvienības Kultūras fonds, Daugavas Vanagi, Latviešu fonds. Taču ziedojumi un līdzekļi šo sējumu izdošanai tiek vākti arī interneta mājas lapā  latvianvitandwisdom.com, kur šo grāmatu var pasūtīt. Un arī uzdot jautājumus. Iespējams, tas, ka Ieva Auziņa Sentivanī mūža lielāko daļu pavadījusi ārpus Latvijas, ļāvis viņai uz Latvijas vēsturi palūkoties nevis ierasto zināšanu kopuma, bet drīzāk cilvēcisko pārdzīvojumu, dzīves apstākļu izmaiņu viedokļa. Kā jūtas cilvēks, kurš nakti pavadījis smagā fiziskā darbā, un kā jūtas saimnieks, kurš jau vairāk ir ražošanas procesa organizators un ved graudus uz dzirnavām? Kas tā ir par traģēdiju ģiemenei, kad staltākais no dēliem tiek paņemts svešā karā? Kā jūtas cilvēks, izdzīvojis pēc epidēmijas, kad viņam zināmajā ģeogrāfiskajā apkaimē it  visi ir miruši? Grāmatas „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” autore, komentējot tautas dziesmas, bur Latvijas senvēstures brīnumainas ainas. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, 90. gadu vidus Ievas Auziņas Sentivanī dzīve norit starp Losandželosu ASV un Latviju. Deviņdesmitajos kā izvēles priekšmetu viņa sarunas par latvju dainām ar skolniekiem uzturējusi Rīgas 1. vidusskolā. Tobrīd sabiedrībā aktuāla bija diskusija – vai skolēniem būtu jāizvēlas starp kristīgo ētiku un latvisko dzīvesziņu? Ieva Auziņa Sentivanī atbilde ir – jāzina abi, un abu salīdzinājumu kā atspēriena punktu  izmanto arī  tautas dziesmu komentāros. „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” izdevums ir angļu valodā, taču darba saīsinātā versija “Celmus laida mākoņos” grāmatā iznāca 2019. gadā un tā ir domāta latviešu lasītājam. „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā”  trešais sējums veltīts darba tikumam. Te ir aprakstīti seni darbi – kā linu plūkšana, kreklu darināšana, govju ganīšana, siera siešana, jau pieminētā līdumu līšana, lai izaudzētu graudus.

Punto de Vista - El asesino de los Ulma (martes, 19 de septiembre de 2023)

The Church has beatified an entire Polish family, the Ulmas, who were martyred for helping the Jews during WWII. The family consisted of father and mother, and seven children, one of them unborn. We discuss the story, and its meaning in the lives of the faithful.

The Church has beatified an entire Polish family, the Ulmas, who were martyred for helping the Jews during WWII. The family consisted of father and mother, and seven children, one of them unborn. We discuss the story, and its meaning in the lives of the faithful.

Are you ready for some football? Fr. Dave and Dcn. Bob discuss highlights from week one in the NFL (go Bucs!), winning the U.S. Open, Father Dave's trip to Yosemite, the newly beatified Ulma family, ordinary sainthood, and the importance of communion in synodality.

Josh Becker LinkedInSpecright and Packaging InfoMeyers Sustainable Packaging Guide eBookSupplyCaddy.comBuy Packaging Peeks Kids bookSponsor information!If you listened to the podcast and wanted to connect with Specright to rid the world of waste. Let's go! www.specright.com/pkg. Prepare your company for the world of EPR laws and be the sustainability hero! Make sure you check them out and join them on their mission to have a world where people are free to make amazing things!SupplyCaddy is welcomed on as the latest packaging podcast sponsor! SupplyCaddy is a leading global manufacturer and supplier of packaging and disposables for the foodservice industry. With headquarters in Miami, Florida, and manufacturing facilities in North America and Europe, SupplyCaddy is able to provide high-quality, affordable products for restaurants, chains, and foodservice brands globally. For more information, visit SupplyCaddy.com.Want to buy labels or folding cartons from Meyers? Let's connect up!Show notes by Deciphr.ai…apologies for any errors!About The Guest(s): Josh Becker is the Bakery and Confection Segment Manager for Harpak-Ulma, a provider of primary packaging solutions. With a background in engineering and experience in various roles within the packaging industry, Josh is responsible for growing Harpak-Ulma's footprint in the bakery and confectionery segments.Summary: Josh Becker, the Bakery and Confection Segment Manager for Harpak-Ulma, discusses the role of packaging equipment in sustainability efforts. He emphasizes the importance of considering the entire supply chain and reducing waste at every step. Josh also highlights the need for early involvement of equipment manufacturers in sustainability initiatives to ensure compatibility with new packaging materials. He shares examples of sustainable features in Harpak-Ulma's equipment, such as a vertical bagger with a "tight bag" feature that reduces air in the package, allowing for more efficient shipping and reduced waste. Josh concludes by discussing the challenges of balancing sustainability with consumer demands for variety and attractive packaging.Key Takeaways:* Packaging equipment plays a crucial role in sustainability efforts by reducing waste and increasing efficiency.* Early involvement of equipment manufacturers is essential to ensure compatibility with new packaging materials.* Sustainability should be approached holistically, considering the entire supply chain and reducing waste at every step.* Balancing sustainability with consumer demands for variety and attractive packaging is a challenge in the industry.Quotes:* "No manufacturer today wants to run less products tomorrow to be more sustainable. They want to run more products and be sustainable."* "If you can create less waste at every step in your process, you're going to be more sustainable."* "No one wants an empty shelf, but a lot of times an empty shelf might mean less waste."* "Sustainability might be on the attractiveness of the package to drive more consumers for the product." Get full access to Packaging Is Awesome with Adam Peek at www.packagingisawesome.com/subscribe

Mike and Dominic are back to discuss recent comments by Pope Francis and Cardinal-elect Christophe Pierre's comments about the US Church, the Pope's trip to Mongolia, and the recent beatification of a Polish family killed by Nazis in the second World War. Notes and Links: 1) The Vatican and the US Church Links: Cardinal Cupich, Synodality, and Prophets of Doom - Where Peter Is https://wherepeteris.com/cardinal-cupich-synodality-and-prophets-of-doom/ The Vatican turns its attention to the US Church - Where Peter Is https://wherepeteris.com/the-vatican-turns-its-attention-to-the-us-church/ US cardinal and Brazilian ideologues team up, attack Synod - Where Peter Is https://wherepeteris.com/us-cardinal-and-brazilian-ideologues-team-up-attack-synod/ 2) Pope Francis in Mongolia Links: Pope Francis to visit tiny Mongolian flock - Where Peter Is https://wherepeteris.com/pope-francis-to-visit-tiny-mongolian-flock/ Mongolian Church: "Like first-generation Christians" - Where Peter Is https://wherepeteris.com/mongolian-church-like-first-generation-christians/ Podcast: Traveling to Mongolia with Pope Francis | America Magazine https://www.americamagazine.org/faith/2023/09/08/inside-vatican-mongolia-pope-francis-backward-critics-246028 3) Beatification of the Ulma family Links: Polish Family Beatified en Masse - Where Peter Is https://wherepeteris.com/polish-family-beatified-en-masse/ Angelus, 10 September 2023 | Francis https://www.vatican.va/content/francesco/en/angelus/2023/documents/20230910-angelus.html Pope: Blessed Ulma family a model of Christian care for others - Vatican News https://www.vaticannews.va/en/pope/news/2023-09/pope-francis-poland-ulma-family-beatification.html 9/11, The Ulma Family, and Honoring Unborn Victims - Where Peter Is https://wherepeteris.com/9-11-the-ulma-family-and-honoring-unborn-victims/ The Anniversary of 9/11: I Remember https://wherepeteris.com/i-remember-9-11/ ABOUT THE DEBRIEF Intro Episode: https://youtu.be/LevSkGFqq4U A weekly show where we dive deep into the news, topics, questions, and controversies facing the Catholic Church today. Hosted by Dominic de Souza, founder of SmartCatholics, posing questions to Mike Lewis, editor and cofounder of Where Peter Is. We bring you commentary, analysis, and context on tough questions that the Church is facing. Whether you're a devout Catholic, a curious seeker, or just interested in the news and happenings in the Church, join us for The Debrief. When it comes to news and controversies in the Catholic Church, stay curious, informed, and engaged. WHERE PETER IS Visit Where Peter Is.com to read articles, commentaries, and spiritual reflections by and for faithful Catholics who support the mission and vision of Pope Francis. https://wherepeteris.com SMARTCATHOLICS The conversation is brought to you from SmartCatholics.com, the free online community for millennials, creators, and learners. Join our private WherePeterIs group to ask questions, share insights, and suggest topics for next time. https://smartcatholics.com DONATE Consider becoming a Patreon sponsor for Where Peter Is. Your generosity will help us continue to bring valuable content to you and enhance the quality of this show. https://www.patreon.com/where_peter_is

A daily news briefing from Catholic News Agency, powered by artificial intelligence. Ask your smart speaker to play “Catholic News,” or listen every morning wherever you get podcasts. www.catholicnewsagency.com - On a “day of joy” in Poland, the Catholic Church on Sunday for the first time beatified an entire family at once: Jozef and Wiktoria Ulma and their seven children, who were martyred during World War II for sheltering two Jewish families from the Nazis. Early on March 24, 1944, a Nazi patrol surrounded the home of Józef and Wiktoria Ulma on the outskirts of Markowa. They discovered the Jewish people hiding on the Ulma farm and executed them. The Nazi police then killed 31-year-old Wiktoria, who was pregnant and in premature labor, and 44-year-old Józef outside their home. Beatification in the Catholic Church is one step before canonization, when a person recognized for special holiness is officially declared to be a saint. Those beatified receive the title “Blessed” and may receive public veneration at the local or regional level, usually restricted to those dioceses or religious institutes closely associated with the person's life. https://www.catholicnewsagency.com/news/255332/ulma-family-beatified-on-a-day-of-joy-in-poland More than 2,000 people have been reported dead after a major earthquake rocked the North African country of Morocco overnight on Friday, the country's government said Saturday morning. The Moroccan government on Saturday said hundreds more were injured. The US Geological Survey said the earthquake measured a preliminary magnitude of 6.8 near the resort of Oukaïmedene. The USGS in its early report said “significant casualties” were “likely” while “extensive damage is probable and the disaster is likely widespread.” The Catholic charity Caritas Morocco reported some material damage recorded at the Church of Ouarzazate without any human loss in the community as of Saturday. The Caritas Team said it intends to take emergency actions coordinated with other Caritas networks. Cardinal Cristóbal López, Archbishop of Rabat, planned to be present in Marrakech to preside over the Eucharist yesterday, which he said he would celebrate for all the victims. The Archbishop said he appeals to all communities to pray at all Masses to express their compassion to local authorities and to organize solidarity. https://www.catholicnewsagency.com/news/255335/pope-francis-urges-faithful-to-be-close-to-the-people-of-morocco-in-wake-of-devastating-earthquake Today, the Church celebrates Saint Jean Gabriel Perboyre, a missionary to China who became one of the first victims of the persecutions against Christians, dying in a manner which had a striking resemblance to the passion of our Lord. He was betrayed for a sum of silver, stripped of his garments and dragged from tribunal to tribunal, beaten and tortured continuously until he was sentenced to death with seven criminals. He was crucified and died on a cross. Canonized on June 2, 1996 by Pope John Paul II, Saint Jean Gabriel Perboyre is the first saint of China. https://www.catholicnewsagency.com/saint/st-jean-gabriel-perboyre-591 The Church also celebrates Saint Paphnutius, an Egyptian monk who became a bishop, endured torture for the faith, and participated at the Ecumenical Council of Nicea in its confirmation of Christ's divinity. https://www.catholicnewsagency.com/saint/st-paphnutius-709

Les saints nos amis 2023-09-06 Famille Ulma et Anne de Guigné by Radio Maria France

Punto de Vista - La beatificación de los Ulma (jueves, 7 de septiembre de 2023)

Engineer Muhammad Ali --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/muhammad-imran984/message

By Engineer Muhammad Ali Mirza --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/muhammad-imran984/message

A daily news briefing from Catholic News Agency, powered by artificial intelligence. Ask your smart speaker to play “Catholic News,” or listen every morning wherever you get podcasts. www.catholicnewsagency.com - The Vatican is joining the Italian government and NGOs in sending help to the suffering people of Turkey and Syria. According to Vatican News, Pope Francis has provided 10,000 thermal shirts for people who do not have adequate shelter in Turkey and Syria. The pope has also sent financial aid to Syria through the country's apostolic nunciature, Vatican almoner Cardinal Konrad Krajewski told Vatican News. Boxes of thermal shirts took sail from the port of Naples, Italy, on the morning of February 15, together with other aid from NGOs and the Italian government. The shirts were brought to the southern port city on the evening of February 14 by Krajewski. The shirts and other supplies are expected to arrive in Turkey's port city of Iskenderun in two days. The small city was one of those heavily damaged by the February 6 earthquakes believed to have killed more than 41,000 people in the region — a death toll that rises daily as rescuers continue to search through building rubble. https://www.catholicnewsagency.com/news/253650/pope-francis-contributes-to-earthquake-relief-efforts-in-syria-and-turkey The beatification date has been announced for Józef and Wiktoria Ulma and their seven children, who were killed by the Nazis for hiding a Jewish family in their home in Poland. The Archdiocese of Przemyska announced Tuesday that the entire Ulma family — including one unborn child — will be beatified on September 10. Cardinal Marcello Semeraro, the prefect of the Vatican Dicastery for the Causes of Saints, will preside over the beatification ceremony in Markowa, the village in southeast Poland where the Ulma family was executed in 1944. Pope Francis recognized the martyrdom of the couple and their children in a decree signed in December. The World Holocaust Remembrance Center has honored the Ulmas as Righteous Among the Nations for the sacrifice of their lives. https://www.catholicnewsagency.com/news/253649/beatification-date-announced-for-married-couple-with-seven-children-martyred-by-nazis Airline workers and travelers flying through the busiest airport in the world can now spend time in the real presence of Christ thanks to the efforts of the Hartsfield-Jackson Atlanta International Airport's chaplains and the cooperation of the Archdiocese of Atlanta. Located in the international terminal, the eucharistic chapel will be a permanent fixture at the airport and is open 24 hours a day, seven days a week. After receiving approval from the archbishop, the tabernacle was installed in November of last year. But because only travelers and airline workers can get past security to access the chapel, the archbishop was not able to officially bless it until this Monday, shortly before his flight departed. https://www.catholicnewsagency.com/news/253646/atlanta-airport-gets-a-247-eucharistic-chapel Today, the Church celebrates Saint Claude de la Colombiere, the 17th century French Jesuit who authenticated and wrote about Saint Margaret Mary Alacoque's visions of the Sacred Heart of Jesus. https://www.catholicnewsagency.com/saint/st-claude-de-la-colombiere-148

Avec Bernardette Giner

Karl Magnusson (1873–1950), från Norra Branäs, Ingegerd Andersdotter, f 1872, Likenäs, och Gunnar Eskilsson (1908–70), Likenäs, berättar för Richard Broberg och Jacob Jacobsson. Inspelat av ULMA på 1940-talet.

Nos visita Rosa Carabel, directora general del Grupo Eroski, para tratar temas como la posible salida de Ulma y Orona de la corporación Mondragón, la venta de Eroski Bidaiak al Grupo Iberostar, la subida de la bolsa de la compra o las previsiones de futuro de la empresa....

Sigurd Bograng samtalar med Karl Hansson och Stig Arnesson i Södra Finnskoga i en inspelning av ULMA på 1970-talet.

Avustralya, son 25 yılın en kötü boğulma yılını kaydetti, çünkü can kurtaranlar insanları bu yaz güvenliği bir odak noktası haline getirmeye teşvik ediyor. Yeni araştırmalar, Haziran ayına kadar sel, nehir, havuz, baraj ve denizlerde 339 kişinin öldüğü sonucunu buldu. Uzmanlar, bunun COVID-19'un etkilerinin nedenine katkıda bulunan bir faktör olduğunu söylüyor.

Theo negotiates with Ulma. Brandi plays the clown. Kenny and Barry get isolated. Huge THANK YOUs as always to: The creator Monster of the Week, Michael Sands. You can buy the Monster of the Week rule book and other MOTW material here: Monster of the Week For more information on POCKET MONSTER OF THE WEEK (Critical Ditto's hack of MOTW, join our Discord) Music from Braxton Burks and The Materia Collective (buy the albums here) & GlitchxCity ( Check out the channel here) You can support the show by leaving a Rating and Review! If you would like to give even more support, please check out our Patreon! Our Twitter: @criticaldittoOur Instagram: @criticaldittopodOur Email: criticalditto@gmail.com

Puntata 397 con Giorgio e Luca a parlarci di fibre in tutte le salse. Inizieremo con qualcosa di terribile, capitato almeno una volta a tutti, ovvero il restringersi di uncapo di lana dopo un lavaggio e, o asciugatura. Come mai le fibre naturali tendono a "restringersi"?Nel nostro intervento esterno. Romina intervista Alessandro Mariani. Ricercatore presso l'Helmotz Institut di Ulma, su una particolare classe di sali liquidi, non solidicome di solito siamo portati a pensare.Dopo una barzelletta polare, Luca rientra parlandoci di nuove frontiere nello studio di muscoli artificiali. In particolare di come attuatori artificiali di matrice metallica,plastica o combinati, potrebbero essere in grado di sostituire muscoli danneggiati all'interno del nostro corpo.