Podcasts about divu

Kamēr Latvijā uzmanības lokā pašvaldību vēlēšanas, pasaules medijos pirmajās rindās ir ziņas par Amerikas Savienotajām Valstīm. Turpinām kolēģu aizsākto sarunu par Kaļiņingradu, runājot par drošības situāciju un apgabalu kopumā. Nedaudz to aplūkojam Ukrainā notiekošā kara kontekstā. Aktualitātes analizē politologs Veiko Spolītis un ārpolitikas pētnieks Rinalds Gulbis. Par Kaļiņingradas apgabalu saruna ar politologu, politiķi no Ukrainas Ihoru Ždanovu, viņš ir fonda „Atklātā politika” projekta vadītājs, bijis arī Ukrainas Jaunatnes un sporta lietu ministrs. Donalds Bargais Protesti Losandželosā uzliesmoja 6. jūnijā pēc tam, kad ASV Imigrācijas un muitas policijas darbinieki veica reidus pilsētas tirdzniecības vietās, arestējot apmēram simtu tur strādājošo, kuri, iespējams, uzturas valstī nelegāli. Protesti sākās pie aizturēšanas centra ēkas, kur policija aizturēja 44 cilvēkus. Cita starpā tika arestēts Starptautiskās apkalpošanas sfēras darbinieku asociācijas Kalifornijas nodaļas prezidents Deivids Uerta, kurš it kā kavējis automašīnas pārvietošanos. Tiek ziņots, ka viņš guvis salīdzinoši vieglu traumu; pirmdien viņš tika atbrīvots pret drošības naudu. Jau tajā pašā dienā notika sadursmes starp protestētājiem un policiju, kur protestētāji esot metuši dažādus priekšmetus, kamēr policija izmantojusi asaru gāzi, piparu aerosolu, žilbinošās granātas, bet vakarpusē likumsargiem bija atļauts lietot arī neletālu munīciju. Brīvdienās protesti vērsās plašumā, pie kam notika vairāki mēģinājumi bloķēt ielas, atsevišķu automašīnu aizdedzināšana, daži vandālisma un veikalu aplaupīšanas gadījumi. Protestētāji apmētāja policistus un policijas auto ar dažādiem priekšmetiem, daži policisti, protestētāji un arī protestus atspoguļojošie žurnālisti guva vieglus ievainojumus. Tomēr daudzviet protesti notika mierīgi, un situācija pilsētā, pēc visa spriežot, nebija tāda, lai ar to netiktu galā vietējie policijas spēki. Taču jau 7. jūnijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps izdeva rīkojumu nosūtīt uz Losandželosu 2100 Nacionālās gvardes karavīru. Pie tam viņš to darīja, nesaskaņojot ar Kalifornijas pavalsts gubernatoru, Demokrātu partijas pārstāvi Gevinu Ņūsomu. Kaut prezidentam ir tādas pilnvaras, šādi Savienoto Valstu vadītājs pēdējoreiz rīkojies 1965. gadā. Tāpat tika ziņots, ka gatavībā nosūtīšanai uz pilsētu esot septiņi simti jūras kājnieku. Jau drīz pēc tam, kad šīs ziņas parādījās atklātībā, prezidenta rīcības adekvātums tika apšaubīts. Pirmdien, 9. jūnijā, gubernators Ņūsoms iesniedza prasību tiesā, pieprasot atzīt Trampa pavēli par Nacionālās gvardes izmantošanu par nelikumīgu; attiecīgā sēde paredzēta 12. jūnijā. Tikām gan prezidents Tramps, gan citi Baltā nama pārstāvji izvērsa agresīvu retoriku, gānot un vainojot protestu uzliesmošanā gubernatoru, kā arī Losandželosas mēri Karenu Basu. Viens no spilgtākajiem prezidenta citātiem bija: „Ja viņi spļaus, mēs sitīsim.” Proti, viņš vainoja demonstrantus, ka tie spļaujot uz likumsargiem, un attiecīgi piedraudēja, ka protestētāji tikšot sisti tā, kā nekad agrāk. Nu jau nacionālo gvardu skaits Losandželosā pārsniedzis četrus simtus, un vakar, kā ziņo, tur ieradušies arī solītie jūras kājnieki. Militārpersonas gan lielākoties bez kāda pielietojuma uzturoties federālo institūciju ēkās. Par spīti aizliegumiem ļaudis pirmdien un otrdien turpināja pulcēties protestos, kuri gan ātri tika izklīdināti. Daudzi uzlūko Trampa administrācijas rīcību Losandželosā kā paraugu varas spiediena politikai.   Divu vīru kaismīga šķiršanās Par to, ka divām tik spēcīgām un ambiciozām personām kā Donalds Tramps un Īlons Masks nenāksies viegli sastrādāties, runāja jau teju kopš pasaules bagātākais cilvēks kļuva par pusoficiālu Baltā nama darbinieku. Šie signāli kļuva intensīvāki pagājušā mēneša laikā, Maskam paziņojot, ka viņš distancēsies no administrācijas un turpmāk mazāk ziedos līdzekļus politikas atbalstam. Taču otrdien ārup izlauzās acīmredzot ilgi slāpēta nepatika, kad multimiljardieris izteica atklātu un skarbu kritiku par šobrīd Kongresā virzīto Trampa administrācijas budžeta projektu, nodēvēdams to par „pretīgu draņķību”. Tā viņš pievienojās daudzo prezidenta kritizētāju pulkam, kuri pamatoti norāda, ka projekts paredz nodokļu atlaides bagātajiem, tajā pašā laikā liedzot daudziem maznodrošinātajiem līdzšinējo valsts apmaksāto pieeju medicīnas pakalpojumiem. Nākamajās dienās eskalācija tikai vērsās plašumā, iesaistoties ļaudīm gan no prezidenta, gan finanšu magnāta puses. Tramps piedraudēja, ka varētu atņemt Maska uzņēmumiem valdības kontraktus un subsīdijas. Sevišķi sāpīgi tas būtu kosmosa izpētes programmai „Space X”, kas lielā mērā balstās valdības finansējumā. Bet Masks nepalika atbildi parādā, norādot, ka bez viņa nodrošinātās tehnikas valdībai būs problemātiski, piemēram, nodrošināt astronautu nogādāšanu uz Starptautisko kosmosa staciju un atpakaļ. Draudi pārtraukt šo tehnisko atbalstu gan tika drīz atsaukti, taču turpinājumā multimiljardieris paziņoja, ka prezidents esot minēts 2019. gadā cietumā mirušā uzņēmēja un bērnu seksuālā izmantotāja Džefrija Epsteina lietas materiālos. Tā bija abu dižvīru konflikta kulminācija, kas tika sasniegta 5. jūnijā. Piektdien, 6. jūnijā, Masks paziņoja, ka varētu nodibināt jaunu politisku partiju, kas kļūtu par trešo spēku starp demokrātiem un republikāņiem. Tikām viņa konflikts ar Baltā nama saimnieku sāka iespaidot Maska finanšu stāvokli, kompānijas „Tesla” akcijām noslīdot par 15% procentiem, respektīvi, zaudējot apmēram 150 miljardus savas vērtības. Kopš pagājušās nedēļas nogales procesā gan iestājies zināms atslābums. Pirmais, kurš no eskalācijas pārgāja uz remdenāku toni, bija prezidents, izsakoties, ka neņemot ļaunā privāti vērstos uzbrukumus, tikai nožēlojot, ka  Īlons nav praties ātrāk atbrīvoties no administratīvā darba sloga. Šīs nedēļas sākumā preses virsraksti jau vēsta par konflikta pierimšanu, lai gan no agrākās divu diževīru draudzības maz kas palicis pāri.

Jānis Šipkēvics jeb Shipsea ar ģimeni šobrīd dzīvo Stokholmā. Ar Šipkēvicu ģimeni tiekamies Zviedrijas karaliskajā mūzikas akadēmijā, lai izzinātu, ko nozīmē pārcelties divu bērnu ģimenei uz Zviedriju un cik tuva un tāla vienlaikus Latvijas ir Jāņa sievai Zanei.

Studijā ekonomikas ministrs Viktors Valainis(ZZS), LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš un AEI Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja Ingūna Gulbe.

Festivāla ZOBENS UN LEMESS 2025 Priekšskats - METĀLKĀSTS LV Podkāsts #181 No 6. līdz 8. jūnijam Bauskā savu desmito jubileju atzīmēs pašmāju lielākais smagās mūzikas un tautas festivāls Zobens un Lemess. Šajā epizodē ielūkojamies festivāla programmā, pieminot visas grupas un māksliniekus, kas kāps uz skatuves. Taču, lai lietas padarītu nedaudz interesantākas, ķeramies pie ranking jeb tier sarakstu veidošanas - sadalām visus māksliniekus pēc dažbrīd pretrunīgiem, bet sirdij tuvākajiem kritērijiem.Sagaidi nepopulārus viedokļus, nelielas provokācijas, iespējamu jūtu aizskaršanu. Kuru grupu Tu gaidi visvairāk? Tiekamies Bauskā :)ZOBENS UN LEMESS festivāls:https://fb.me/e/2uVYqdDuHhttps://www.facebook.com/zobensunlemesshttps://www.zobensunlemess.lv/ECOSYSTEMIC 2x ielūgumu konkurss:https://www.facebook.com/metalkastslv/posts/pfbid0xR5KqrVm5RLUBHqn1s6z7c3Dk671rXpLEAGuQ9Jaw5P5u7yGuJZNc4p1zX5JnjkRlJums, mūsu klausītājiem, ir tapis konkurss, kurā varat laimēt divus ielūgumus uz Nepieradinātās kultūras notikumu - Ecosystemic! Divu dienu mūzikas festivāls ar dažādu stilu mūziķiem, tā skaitā metālmūziķiem. 12. un 13. jūnijs, Rīgā, Mežparka lielajā estrādē.Ar konkursa dalības instrukciju vari iepazīties mūsu facebook izlozes postā, kura saite būs šīs sērijas aprakstā.Konkursu noslēgsim 10. jūnijā ar uzvarētāju izlozi.Paldies Vārnu Laikam par šo superīgo iespēju!Šī gada KILKIM ŽAIBU festivāls:https://fb.me/e/5L4gHTWr325 gadu jubileja, 20.-22. jūnijs, vispusīgākais un lielākais metāla festivāls Baltijā, tiekamies tur!SEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslv Pašmāju un ārzemju metāla/roka jaunumi LRMA.LV: https://lrma.lv/​ Metālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Albumu apskati, dažādi topi, sarunas/intervijas, koncertu apskati u.c. jaunumi m/

"Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā laikā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē konkrētu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā," saka gleznotājs, mākslas zinātnieks un ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors Imants lancmanis brīdi pirms savas vērienīgās personālizstādes "Imants Lancmanis. Gleznas" atklāšanas, kas notiks 24. maijā. Šī notikuma iedvesmotas, pagājušajā nedēļā Inta Zēgnere kopā ar izstādes kuratori, mākslas zinātnieci Gintu Gerhardi-Upenieci devās ciemos pie Imanta Lancmaņa, kur abas dāmas sirsnīgi sagaidīja gan pats mākslinieks, gan arī Imanta māsa Lauma Lancmane. Viesošanās laikā iepazīstam Meistara daudzveidīgo radošo pasauli, gleznu tapšanas stāstus un dzīves svarīgākās atziņas... Inta Zēgnere: Lancmaņa kungs, es brīdinu, ka esmu jau ieslēgusi mikrofonu. Imants Lancmanis: Lancmaņa kunga gan šeit nav. Te ir gleznotājs Imants. Lancmaņa kungs mīt kādā citā sfairā.  Tas ir tas, kā jūs sevi uztverat, kopš uzvilkāt mākslinieka fraku? Jā, jā.  Kā jūs šos svētkus – izstādes atklāšanu – iztēlojaties? Ceru – kā vienmēr spīdēs saulīte. Tā nu līdz šim mums ir paveicies. Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā mērā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē vienu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā – es pat nevaru iedomāties, ko es īsti gleznošu pēc izstādes. Tādu īstu domu man nav. Es to sajutu arī tad, kad iznāca interviju grāmata, kad iznāca Helēnas [Demakovas] lielā monogrāfija – ka kaut kas tiek apzieģelēts, apzīmogots. Bet nu – es nedomāju, ka kaut kas apstāsies, nē, nē. Vienkārši būs tāda pauze un varbūt arī cits skats uz savu glezniecību, uz to, ko gribu izdarīt. Piedevām arī man ar gleznošanu jāapstājas, jo stāv priekšā nopietni rakstu darbi. Mans pienākums – pabeigt Ievas 18. gadsimta portretu katalogu; ir arī grāmatas, ko pats gribu uzrakstīt. Pirmkārt jau par Kurzemes muižām, tā kā es, iespējams mazliet piebremzēšu ar gleznošu. Bet, lūdzu, nelieciet otas malā! Pēc izstādes otas pie malas nelikšu – man ir daži pienākumi, jāuztaisa dažas klusās dabiņas, dāvaniņas.  Kad noskatījos filmu par Rundāles četriem gadalaikiem un sapratu, kam esat izgājuši cauri... Jā, tas liekas kā fantasmagorija. Šausmīgi bija tad, kad šeit uzspridzināja – te bija kā pēc atomkara, jo visi celmi bija jāuzspridzina. Un dubļi, un grimstošie zābaki.  Tāpēc jo lielāks prieks to visu atcerēties, kā tas reiz bija – kā tādu romānu. Un baudīt to, ka tas viss ir aiz muguras tālu, tālu, tālu. Iedomājieties, kā tas viss pirms piecdesmit, pat sešdesmit gadiem izskatījās. Ārprāts! Kā jums toreiz rokas nenolaidās? Tur jau tā lieta, ka viss notika tik lēnām, tik pamazām, pakāpeniski. Ja mani jau toreiz konfrontētu ar visiem tiem šausmīgajiem etapiem un vēl paziņotu – ziniet, tas ilgs apmēram pusgadsimtu, es droši vien būtu aizbraucis projām no tās pils uzreiz. (Smejas.) Nē, viņa ievilka mani tā lēnām, tā uzmanīgi, ka vairs nevarēja izmukt. Toreiz jau tā atbildības nasta vēl tāda nelikās. Beigu beigās es biju students. Vēl divi gadi pagāja akadēmijā. Bet 1965. gadā no ministru padomes nāca pavēle: tādā un tādā laikā jāatjauno Rastrelli celtne. Uzrakstiet, kas tur būs iekšā, uzrakstiet visu sīki un smalki un pamatojiet, kāpēc tas vajadzīgs. 1965. gads pagāja tādā vājprāta maratonā, rakstot, rakstot, domājot un domājot. Tajā brīdī pils man bija jau gatava – acu priekšā. Tā vīzijas radīšana bija grūta, bet varbūt labi, ka tie apstākļi piespieda to izdarīt. 1966. gadā ne tikai biju uzrakstījis, kā tas būs un kam tur jābūt, bet arī uzzīmēju. Un tas viss tā arī notika. Pagāja "tikai" 50 gadi, un viss bija savā vietā. "Tikai" 50 gadi… Jā... Soli pa solim. Mēs tikko bijām iebraukušas Rundāles pilī, un es tā domāju: cik tas tomēr ir interesanti, ka tu tā staigā pa pili, un viņa tevi ceļ – šī aristokrātiskā vide. Bet jūs savukārt sacījāt, ka pils lielums spiež. Kā tas īsti ir domāts? Pils spieda tajā laikā, kad mēs tajā dzīvojām. Tur ir tā lielā starpība. Šodien nekas nespiež. Staigāju pa pili un baudu. Tīrais prieks. Bet, tā kā toreiz dzīvojām pirmajā stāvā, un viss, kas bija virs mums, bija ar apziņu, ka tas ir neiedomājami draņķīgā stāvoklī, viss ir nobrucis un viss ir šausmīgi… Un ka tas jānoved līdz ideālam stāvoklim. Tagad staigāju un redzu, ka tas ir noticis un ka pils ir vēl skaistāka un vēl piebāztāka ar mantām, nekā savulaik. Labi, bija labas gleznas, trīs Rembranti, bet ar pārējo tur bija ļoti švaki. Smejos, ka toreiz bija tikai pieci pulksteņi, kamēr mums katrā telpā ir vismaz pa vienam. Tagad Rundāles pilī tiks atklāta jūsu izstāde – satiksies divas jums tuvās pasaules, un tas ir ļoti interesanti, jo būtībā abas pasaules – pils un glezniecība – visu laiku ir konkurējušas un bijušas pat greizsirdīgas viena uz otru, jo tad, kad bijāt aizņemts ar pili, nevarējāt atļauties gleznot. Un tagad šajā teritorijā satiksies abas pasaules. Vai jūs pats esat par to domājis, kādas pilij ir attiecības ar jūsu darbiem, kas tapuši visa mūža garumā? Konkurence bija, bet tolaik pils bija pilnībā uzvarējusi. Tā glezniecība kaut kā "ložņāja pa apakšu". Kad tagad taisīju kopsavilkumu izstādei, skatos – jā, tomēr atvaļinājuma laikā pēkšņi tāds izrāviens bijis uz priekšu, kaut viena otra bilde man gāja divus un pat trīs gadus. Uzskatīju, ka pils ir pils, un par glezniecību pagaidām nedrīkst pārāk daudz domāt. Tagad viss atkal ir gandrīz vai otrādi. Pils man ir tāda skaista vīzija, uz kuru es aizeju, pastaigājos un baudu, bet pārējā dzīve ir glezniecība. Izstādē interesanti ir tas, ka vairākos punktos pils ar gleznām savīsies. Ir viena glezna, kas saucas "1737. gads. Vīzija Rundāles pils parkā" par to, kā parks top. Bet otra lieta ir tāda, ka arī visās pārējās bildēs ir ļoti daudz muzeja kolēģu, kuri pozē visādām izdarībām. Tur ir "Piektais bauslis", un tur ir karš, tur ir "Svētais vakarēdiens", tur ir "Golgāta". Viss pa druskai, un kolēģi ir tur ievilkti. Tagad taisu arī tādu pārskatu, kurā visi uzvārdi tiem kolēģiem, kuri ir pozējuši, būs izlikti šajā izstādē, lai viņi var izlasīt un priecāties.  Vispār interesanti: muzejā [nupat] sāk strādāt viena jauna, skaista meitene, kuru es 2006. gadā biju kā mazu, mazu bērniņu biju iekļāvis tādā kompozīcijā, kas saucās "Upuris" – tā bija "Piektā baušļa" sastāvdaļa. Tagad pagājuši 19 gadi, mazā meitenīte kļuvusi jau par jaunkundzi un strādā muzejā. Bet tajā pašā laikā šiem cilvēkiem ir interesanti, viņi redz sevi tajā tālajā perspektīvā, ierauti manā glezniecības pasaulē, un vienlaikus tomēr tā ir Rundāles pils vide un tās darbinieki. Tā ka šī simbioze, personāla ūnija, ir ļoti interesanta. Apbrīnojami, ka šīs divas pasaules satiekas tieši pilī. Jo jums bijušas daudzas izstādes gan Nacionālajā mākslas muzejā, gan Valmierā, gan Madonā, gan Ventspilī. Bet tagad – jūsu Rundāles pilī. Kā šī telpa rezonēs ar jūsu darbiem? Jo pils jau ir pati ar savu raksturu. Kā jūs pats jūtat – kā jūsu darbi tur dzīvos? Man liekas, ka ļoti labi izdevās tos ielikt pirmā stāva telpu rindā un sadalīt pa tēmām. Lauma var apliecināt, ka iznāca pat neticami veiksmīgi. Lauma saka – telpas tā arī paredzētas it kā šādai izstādei. Viss sadalījās tieši līdz pēdējai telpai, tā, kā tam jābūt. Tieši sagrupējās. Un izveidoja savstarpējo saspēli, kas ir ļoti būtiski – ka gleznas sarunājas ne tikai savā starpā, bet arī ar telpu, griestu augstumu un to, kā, no vienas telpas pārejot otrā, atkal sākās cita sajūta. Tur pat sienas tika pārkrāsotas, lai atbilstu noskaņai! Domāju, cilvēkiem būs ļoti interesanti, un katrā ziņā man pagaidām ir liels gandarījums par to, kā viņas šeit iekļaujas. Jūs minējāt – bija laiks, kad glezniecība pils sakarā "klusi ložņāja" pa apakšu. Bet patiesībā jau jūsu glezniecība klusi un anonīmi pili apdzīvojusi jau ilgi pirms izstādes sākuma, ja domājam par otro stāvu. Jūs nekādā veidā neafišējat, bet otrajā stāvā, kur ir Rožu istaba, kur ir hercoga Audienču kabinets un guļamistaba, arī atrodas jūsu gleznas. Labi, tās ir kopijas, bet tie ir jūsu darbi! Ginta man arī pastāstīja skaisto stāstu, ka brīdī, kad reiz kādam smalkam franču vēsturniekam esat izrādījis pili, viņš apstājies pie gleznas Rembranta māte, ļoti uzmanīgi to pētījis un prasījis, kas ir veidojis šo darbu, kas radījis šo kopiju. Un jūs kautrīgi esat teicis: tas esmu es. Un viņš palicis pilnīgi mēms aiz izbrīna. Atceraties šo gadījumu? Jā, jā, jā, tas tāds amizants gadījums. Man jau sagādā prieku tāda maza mistifikācija. Ar to bildi bija ļoti interesanti. Tā ir Gerita Do (Gerrit Dou) glezna. Tur ir jautājuma zīme – vai tā ir Rembranta māte vai nav. Bet tas nav galvenais šajā gadījumā. Bet lieta bija tāda: tajā telpā mums vajadzēja viņu pabeigt un telpu atvērt, un tur bija vajadzīgas mazas bildītes simetrijai. Mums bija trīs viena formāta glezniņas smukos, vienādos rāmīšos, bet nebija ceturtās. Divu dienu laikā uz koka dēlīšu uztaisīju šo te. Piedevām es to gleznoju, izejot no melnbaltas ilustrācijas. Pat nezināju, kā tā izskatās. Bet nu – es kaut kā piedomāju pie Do kolorīta, tāda brūngana un dzeltenīga, uztaisīju, un iznāca ļoti, ļoti pārliecinoši. Pats biju pārsteigts un nevarēju atšķirt no īstās tā laika glezniecības... Man jau patīk tādas mazas mistifikācijas. Tas tāpat kā ar manu "Piekto bausli". Mani vienkārši sajūsmina tas, ka daudzi cilvēki šo nogrimušo pieminekli uzskata, ka viņš tiešām ir tur un ka vajadzētu tikai to dīķi nolaist, un to varēs apskatīt. Neesmu nekāds falsifikators, bet man patīk mazliet izjokot cilvēkus. (Smejas.) Tur jau arī ir tas spēles moments, ka tās gleznas klusi dzīvojušas pilī un arī tajā Rožu istabā, šīs "Trīs mīlestības" un "Četri gadalaiki". Ja ieejam šajā telpā, tur jau nav rakstīts lieliem burtiem: gleznojis Imants Lancmanis. Jūs esat savu daiļradi klusiņām un slēpti izvērsis. Es to ļoti pakļāvu. Paņēmu to nevis pilnā krāsu gammā, bet, piemēram, no griestiem tādu zaļpelēku toni un uztaisīju vienā tonī, līdz ar to glezna vairāk pakļaujas visam kolorītam, tā nekonkurē ar oriģinālajiem griestiem un ir tāds kā papildinājums, kam pārlaiž acis pāri, pat īpaši nemanot. Tāds mans nolūks bija. Uztaisīt kaut ko, bet ko pārāk nemana, ja tieši neieurbjas. Katrā ziņā esmu priecīgs arī tajā punktā, ka varu īpaši neiejaukties izstādē. Zināmā mērā to gaidu kā jauku pārsteigumu, kad cilvēki – Ginta, mana krustmeita, un ka visi tur ņemas un piedalās, ka beigās būs performance ar dažādām dzīvām bildēm, kas paņemtas no manām gleznām. Ļoti jauki. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.   

Izcils darbs vizuālajā mākslā – iepazīstam Purvīša balvas finālistus. Jauna Kultūras rondo ierakstu sērija, kuru atklāj māksliniece Luīze Rukšāne. Bet kamēr vēl skan, klaudz, švīkst un notiek pēdējie darbi pirms izstādes atklāšanas par DEVĪTO Purvīša balvas izstādi izvaicājam ekspozīcijas kuratori Daigu Rudzāti, izstādes mākslinieku Martinu Vizbuli un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci. No 12. aprīļa līdz 8. jūnijam Latvijas Nacionālā mākslas muzejā skatāma DEVĪTĀ Purvīša balvas izstāde. Ekspozīciju veido spilgts glezniecības, grafikas, tēlniecības, objektu un instalāciju mākslas kopums, ko radījuši devītajai Purvīša balvai par izcilāko sniegumu vizuālajā mākslā 2023. un 2024. gadā neatkarīgo ekspertu izvirzītie astoņi mākslinieki un autoru kolektīvi – Indriķis Ģelzis, Romāns Korovins, Ieva Kraule-Kūna, Inga Meldere un Luīze Nežberte, Luīze Rukšāne, Krišs Salmanis, Elza Sīle, Paula Zvane. Divu gadu garumā izvērtējot 62 izstādes, ekspertu grupa katru ceturksni izvirzīja kandidātus Purvīša balvai. No tiem pēc tam izraudzījās fināla astotnieku, ko tagad vērtēs starptautiska žūrija. Šis ir pēdējais gads, kad Purvīša balva pastāv līdzšinējā formātā, jo uzņēmējs Jānis Zuzāns to turpmāk vairs nefinansēs. No nākamā gada tiks pasniegta valsts atbalstīta Vizuālās mākslas balva, līdzīgi kā „Spēlmaņu nakts” balvas teātra mākslā vai Lielā Mūzikas balva akadēmiskajā mūzikā.  

Když se investor podívá na čerstvý průzkum, jak se Češi chystají na penzi, nejspíš ho po údivu a smutku nakonec zachvátí hysterický smích. Česká příprava na penzi je bohužel dost tristní. David a Martin se zaměřili tentokrát na jednu z oblíbených možností, a to je investování do nemovitostí, a to jak v zahraničí tak v Česku.Celý podcast najdete na https://herohero.co/moneypenny nebo https://moneypenny.gazetis.to/

Když se investor podívá na čerstvý průzkum, jak se Češi chystají na penzi, nejspíš ho po údivu a smutku nakonec zachvátí hysterický smích. Česká příprava na penzi je bohužel dost tristní. David a Martin se zaměřili tentokrát na jednu z oblíbených možností, a to je investování do nemovitostí, a to jak v zahraničí tak v Česku. Celý podcast najdete na https://herohero.co/moneypenny nebo https://moneypenny.gazetis.to/

Aktuální dění očima Jana Krause každé ráno 5:00 – 9:00 vždy po zprávách v celou a v půl exkluzivně na Frekvenci 1. Vtipně, originálně a s nadhledem, tak to umí jenom Jan Kraus. Blondýna Miluška Bittnerová se ptá na vše, o čem se mluví, a Jan Kraus jí to vysvětlí.

Izprašanas un līdzi jušanas darbs, tā jaunāko Liepājas teātra mazās zāles iestudējumu „Divu siržu zēns” – dokumentālu afgāņu bēgļu stāstu raksturo  aktieri. Režisors Viesturs Roziņš savam pirmajam iestudējumam Liepājas teātrī izvēlējies britu dramaturga Fila Portera lugu „Divu siržu zēns”, kas tapusi pēc Hameda Amiri romāna ar tādu pašu nosaukumu.  Režisors  darbam devis žanra apzīmējumu – krimināls ceļojums. Izrādē iepazīstamies ar ģimeni, kuras sarežģītajam bēgļu ceļam skatītāji sekos visas izrādes gaitā un iepazīs stipru ģimenes kopību. Režisors  Viesturs Roziņš pirms pirmizrādes atklāj, kā izvēlējies konkrēto darbu iestudēšanai. 2020.gadā iznāca Hameda Amiri romāns “Divu siržu zēns”, kurā viņš apraksta  savas ģimenes piedzīvoto.  Savukārt britu dramaturgs Fils Porters 2021.gadā romānu pārvērtis lugā. Amiri ģimene pēc tam, kad māte pilsētas centrālajā laukumā teica publisku runu par sieviešu tiesībām un izglītību, bija spiesta bēgt no valsts. Viņi uzsāka garu un bīstamu ceļu, lai ne tikai glābtu māti, bet arī vienu no dēliem, kuram reta sirds slimība. Lugā “Divu siržu zēns” attēlotie notikumi ir dramatiski un šausmu pilni, taču skatītājs tos ierauga bērnu acīm, jo viņi ir galvenie vēstītāji, un par spīti notikumiem, tā ir viņu bērnība, kuru viņi izdzīvo, jā, arī spēlē futbolu un sapņo būt futbola zvaigznes. Pirmizrāde „Divu siržu zēns” notika 10.janvārī,bet tuvākās izrādes februārī Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē „Lielais dzintars”.  

Izlēmīgi un stingri atbildēt uz Krievijas radītajiem apdraudējumiem Baltijas jūrā – ar šādu mērķi 14. janvārī Somijas galvaspilsētā Helsinkos pulcējas NATO ietilpstošo Baltijas jūras reģiona valstu vadītāji. Saeimā gatavojas virzīt likuma grozījumus par tiesībām Valsts policijai notriekt vai nosēdināt dronus. Divu dienu vizītē Ukrainā ieradusies Latvijas Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa un Latvijas - Ukrainas parlamentārās sadarbības grupas deputāti. Saiemas sociālo lietu un darba komisija nespēja vienoties par to, kā sniegt atbalstu jaunajām māmiņām.

Joahims Meierhofs savā aktiera gaitu sākumā esot bijis īsts lūzeris, bet tagad ir viens no vadošajiem vācu teātra aktieriem. Pie tam – arī labs rakstnieks. Gundars Āboliņš ar Meierhofu ticies vairakkārt, bet liktenīgs bijis Meierhofa lasījums Minhenes kamerteātrī. Tā grāmata nokļuva pie Gundara Āboliņa un kādus gadus gaidīja, lai šis teksts, kurā daudz par teātra dzīvi, par vecvecākiem, ar kuriem aiziet vesela paaudze un tās tikumi, kurā dramatiskais un komiskais ir cieši blakus, būtu lasāma arī latviešu valodā. Vecvecāku Minhenes apartamenti, Oto Falkenberga aktiermākslas skola, teātra kantīne – tās ir galvenās darbības vietas Joahima Meierhofa grāmatā „Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa”. Nosaukumā rinda no Gētes „Jaunā Vertera ciešanām”, kurai bijusi izšķiroša loma Meierhofa aktiera karjerā. Joahima Meierhofa grāmatu „Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa” latviešu valodā izdevusi "Upe tuviem un  tāliem", tās māksliniece Kristīne Jurjāne. No vācu valodas tulkojis Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Ringā divi premium klases monitoru smagsvari: Samsung Odyssey OLED G8 vs Dell Alienware AW3423DWF. Kurš labāks darbam? Kurš pārāks spēlēm? Kas patīkami pārsteidza un kādi knifi jāzina pirms pirkuma? Noklausies apskatu!   * Samsung monitoru neatkarīgam un neapmaksātam apskatam piešķīra Samsung Electronics Baltics, Dell sagādājām paši.

Jūlijā Latvijā sāka strauji pieaugt Covid-19 pozitīvo paraugu skaits. Vai šobrīd briesmas garām, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Jurijs Perevoščikovs, Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors, Dace Zavadska, Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, un Aivars Bērziņš, zinātniskā institūta BIOR Zinātniskās padomes priekšsēdētājs. "Divu gadu laikā šis ir 10 pacēlums," skaidro Jurijs Perevoščikovs. "Ik pēc četriem, pieciem, sešiem mēnešiem parādās jauns paveids, kurš izturīgāks par citiem, izplatās straujāk un inficē lielāku cilvēku skaitu. Šis ir desmitais pacēlums, bet ir lielāks, nekā bija pagājušajā vasarā un aizpagājušajā vasarā. Iespējams, turpināsies arī rudenī." Viņš arī min, ka slimnīcās pieaug Covid slimnieku skaits, kā arī nāves gadījumu skaits. Jurijs Perevoščikovs un Dace Zavadska mudina riska grupām parūpēties par savu aizsardzību, lai arī ar vakcīnām tomēr skrienam pakaļ vīrusam, nevis ejam vienā solī vai apsteidzam, plānojam, kas nāks. Neskatoties uz to, vakcīnas pasargā no smagas slimības gaitas un nāves. Tās ir būtiskas cilvēkiem, kas vecāki par 65 gadiem, un tiem, kam ir nopietnas blakus saslimšanas. Vidēji vakcīna mazina saslimšanas risku piecas reizes.  Dace Zavadska vērtē, ka vakcīna varētu būt labāka un efektīvāka, bet nevaram apsteigt vīrusu, jo tas mainās daudz ātrāk. "Tā ir labs spilvens tiem, kam ir būtiski nesasisties tad, kad viņi kritīs. Pārējiem kopā iepriekš saņemtās vakcīnas un saslimšana rada augstāku aizsardzību nekā tikai vakcinācija. Tas ir zinātniski pierādīts," skaidro Dace Zavadska. "Ja būtu iespējams izveidot universālu vakcīnu, tas nav tikai Covid vakcīnai, to mēs arī par citām vakcīnām varam attiecināt, tas būtu brīnišķīgi. Bet tās vakcīnas, kas ir tagad, noteikti ir daudz labāk, nekā ja vispār nebūtu," atzīst Dace Zavadska. Savukārt Aivars Bērziņš vērtē, ka būtiski ir saprast, kā pasaulē kopumā mobilizēt zinātnisko potenciālu, lai tas varētu daudz operatīvāk sniegt atbalstu dažādu krīžu pārvarēšanai saistībā ar slimību uzliesmojumiem un pandēmijām. Tas ir zinātnei svarīgs jautājums.

29. un 30. jūnijā Liepājā norisināsies Latvijas mazākumtautību festivāls "Vaļā vērti atslēdziņ'!", pulcējot teju 1500 dalībniekus – dziedātājus, dejotājus, amatniekus – savas tautas tradicionālā kultūras mantojuma kopējus no visas Latvijas. Divu dienu garumā uz centrālās skatuves Rožu laukumā un citviet pilsētvidē skanēs krāšņas koncertprogrammas, notiks mākslas darbu izstāde, tērpu skate, svētku gājiens, nacionālo ēdienu degustācijas, lekcijas, meistarklases un citas aktivitātes. Daudzveidīgajā programmā būs iespēja tuvāk iepazīt 16 dažādas mazākumtautības - azerbaidžāņu, baltkrievu, bulgāru, ebreju, gruzīnu, krievu, ķīniešu, itāļu, lietuviešu, moldāvu, poļu, romu, spāņu, pakistāņu, ukraiņu un vācu. Liepājā festivāls notiks jau trešo reizi, bet festivāla mākslinieciskais vadītājs un noslēguma koncerta režisors Juris Jonelis atgādina, ka festivāla pirmreizējā vieta ir Daugavpils, savukārt pandēmijas laikā šis festivāls noticis arī Jelgavā. Bet tagad aktuāla ir Liepāja. "Pirmkārt – Liepāja ir vēju pilsēta. Otrkārt – Liepājā satek ne tikai sauszemes ceļi, bet dažādas vēsmas nāk arī no jūras. Un, tā kā šis festivāls notiek arī kontekstā ar Eiropas Savienību – jo Latvija šogad atzīmē savu divdesmito klātbūtnes gadskārtu tajā –, tad arī Liepāja šķiet tam visatbilstošākā vieta. Zinām arī, ka Liepāja un viss reģions godalgots ar Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2027. gadā," atzīmē Juris Jonelis.  Vaicāts par mazākumtautību festivāla ideju – proti, kāpēc mums nepietiek ar pašu Dziesmu svētkiem un latviešu kultūru, Juris teic tā: "Nu jau ir vienpadsmitais gads, kopš mazākumtautību mākslinieciskie kolektīvi aktīvi piedalās arī Dziesmu svētku kustībā. Pirmā reize bija 2013. gadā, kad ieraudzījām to kopbildi – ka tik ļoti daudzas un dažādas tautības, kas dzīvo tepat mums kaimiņos, tur godā gan savu tradīciju, gan godu atdod arī mūsu tradīcijām. Un kāpēc ne? Kāpēc nebūt draugos ar kaimiņiem? Tā ir virzība uz to, ka paliekam arvien spēcīgāki un spēcīgāki, galu galā – arī latvieši dzīvo ārpus Latvijas robežām, un arī tur notiek līdzīga sadarbība un draudzība. Manuprāt, tā harmoniski, caur tradīciju un kultūru – tas ir vislabākais ceļš, kā vēstīt par mīlestību un mieru visai pasaulei, vienlaikus godājot tradīcijas." Sarunas gaitā Juris Jonelis iepazīstina ar festivāla programmu, dalībniekiem un viesiem.

Stāsta Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis  Dainis Īvāns Vai zini, ka Baltijas ceļš bija redzams pat no kosmosa? Tā vismaz apgalvojis kāds trimdas latvietis, amerikāņu Valsts aeronautikas un kosmosa aģentūras jeb NASA darbinieks. Viņš tajā liktenīgajā brīdī vērojis mākslīgo zemes pavadoņu sūtītos attēlus. Varbūt tādēļ Baltijas ceļš tēlnieka Aigara Bikšes piemiņas zīmē "Baltijas valstu liktenis zvaigznēs rakstīts" Eiropas parlamenta ēkas gaitenī iezīmēts kā īpašs zvaigznājs izplatījumā? Tomēr svarīgāk, ka tas nav palicis nepamanīts gandrīz nekur. 1989. gadā Baltijas ceļš lielāko Rietumeiropas valstu līderiem lika būtiski mainīt savu attieksmi no vēsas atturības uz nepārprotamu atbalstu Baltijas tautu neatkarības centieniem un jūtami paātrināja Maskavas iedibināto režīmu sabrukumu Austrumeiropā. To apstiprina Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja krājumā glabātās tolaik 44 gadus vecā Pētera Augustova atmiņas: "Man nesanāca piedalīties Baltijas ceļā un nebūtu arī tagad ko rakstīt, ja tomēr negadītos tajās dienās saklausīt ziņu pārraides vācu valodā. Biju nokļuvis komandējumā Vācijas Demokrātiskajā Republikā jeb VDR Drēzdenē. Tur ar zinātnisku konferenci tika atzīmēta fotogrāfijas izgudrošanas 150. gadadiena. 23. augusta rītā vietējā VDR ziņu kanālā izdzirdēju, ka PSRS Baltijas valstīs notikuši pretvalstiski pasākumi, provokācijas, masveida nekārtības, iesaistīts liels skaits miliču kārtības atjaunošanai. Ziņas bija satraucošas. Vēlāk uzzināju skopas detaļas: cilvēku ķēde, Tallina, Rīga, Viļņa. Zinādams par situāciju Rīgā, nomierinājos, un šeit, Vācijā, izjutu lepnumu. Nonācu pie atziņas, ka Austrumvācijā tajā brīdī cenzūra bija stingrāka nekā Latvijā, un par "nekārtībām" pašā VDR nekas nebija dzirdams. No Drēzdenes nonācu Berlīnē, lai turpinātu ceļu uz Rīgu. Saulainā, siltā pēcpusdienā parkā pretī Brandenburgas vārtiem jautu otrā pusē svešu, noslēpumainu Rietumberlīni, kur nokļūt nav nekādu cerību. Nākamajā dienā pēc Baltijas dzīvās ķēdes vēroju, kā vārtu malās pie 3,6 metri augstas mūra sienas dežurē VDR kareivji ar automātiem un raksturīgajām apaļajām ķiverēm. Iedomājos, cik ilgi tā vēl būs. Divu mēnešu laikā, 9. novembrī, betona sienas vairs nebija. Brandenburgas vārti ir joprojām. Esmu caur tiem izgājis vēlāk un esmu pārliecināts, ka "Baltijas ķēde" piepalīdzēja īpaši izturīgo betona sienu sadragāt un nogāzt. Vispirms jātiek vaļā no baiļu mūra apziņā – tad to var izdarīt arī dabā." Papildinot Pēteri Augustovu, varu piemetināt, ka Baltijas ceļš bez Berlīnes mūra krišanas ievadīja arī Samta revolūciju Čehoslovākijā, Čaušesku diktatūras galu Rumānijā. Tikai pēc vērienīgās baltiešu demonstrācijas Vācijas Federatīvās Republikas kanclers Kols atļāva Latvijas Tautas frontes deputātiem un visupirms tautfrontietim Mavrikam Vulfsonam, kas PSRS Augstākās padomes komisijā izmeklēja Maskavas un Berlīnes 1939. gada "sātana paktu", piekļūt bundestāga arhīviem, kas glabāja dokumentus par šo starptautisko noziegumu. Jau 1989. gada Ziemassvētkos Baltijas tautu kustību pārstāvji PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā divos dramatiskos balsojumos panāca Hitlera un Staļina slepeno vienošanos, tātad arī Baltijas valstu okupācijas atzīšanu par spēkā neesošu un noziedzīgu kopš parakstīšanas brīža. Jādomā, ka atšķirībā no mūsu stāsta autora Pētera Augustova, tagadējam Krievijas diktatoram, kurš Baltijas ceļa laikā Drēzdenē vadīja kādu čekistu klubiņu, tā nebija priecīgākā diena mūžā. Zinām arī, ka VDR festivālā "Cilvēks un jūra" tolaik tika aizliegta Zigmara Liepiņa dziesma "Brīvību Baltijai". Arī PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova ārlietu padomnieks Anatolijs Čerņajevs savos memuāros nav slēpis paniku, kas Kremļa saimniekus pārņēmusi, skatoties 1989. gada 23. augusta Baltijas ceļa video ierakstus. Tajā brīdī viņi sapratuši, ka Baltijas tautas nespēs noturēt impērijā. Kaut vai tā iegansta dēļ, ka ASV prezidents Bušs tūlīt pēc Baltijas ceļa PSRS vadībai darījis zināmu, ka varmācību Baltijā neuzskatīs par PSRS iekšējo lietu. Saskatīt nepārvaramas kosmiskas likumsakarības Maskava neprata toreiz un šķiet, ka nav to iemācījusies arī šodien.

Language Teacher Family un Gunita Lanka 2 gadu laikā no 0 ir izveidojuši personīgo zīmolu ar 2.5M sekotājiem soc. mediju kanālos, kas ir devis viņu ģimenes uzņēmumam iespēju attīstīt biznesu globālā mērogā, dzīvojot un strādājot Liepājā.

Turpinām raidījumu par izdevniecību "Zelta Ābele". Šajā raidījumā mūsu uzmanība pievērsta izdevniecības grāmatu "komponēšanas" pieredzei, atzinībai Parīzes izstādē un politisko pārmaiņu ietekmei. Kopā ar monogrāfijas un bibliogrāfiskā izdevumu kataloga autoru Laimoni Osi skaidrojam, ko nozīmē bibliofils, ko izdevējs Miķelis Goppers uzskatīja par saviem zeļļa gadiem grāmatu izdošanā un arī par viņa nodomiem, kas neīstenojās. Laimoņa Oša darbu “Grāmata kā meistardarbs. Apgāda “Zelta Ābele” ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs” un monogrāfiju “Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve” izdevis apgāds “Neputns”. Abiem izdevumiem arī “Zelta Ābeles” cienīgs Ances Pences dizains. Laimoņa Oša mūža darbs - divu sējumu izdevums par "Zelta Ābeli" un Miķeli Gopperu. 1. daļa Raidījumu atbalsta:

Latvijas izlase vakar, 12. maijām pagarinājuma izskaņā uzveica arī Francijas hokejistus. Šodien Latvijas hokeja izlasei pirmā brīvdiena turnīrā, varēs atvilkt elpu pēc diviem emocionāliem mačiem, kas prasīja arī daudz fiziskā spēka. Divu dienu laikā Latvijai divas uzvaras papildlaikā, vakar pret Franciju ar 3:2. Abos mačos uzvaras vārtus guva kapteinis Kaspars Daugaviņš. Vakardienas spēli vērtē Kaspars Daugaviņš, bet izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš ieskicē, kāda būs šī  - atputas un treniņa - diena, jo rīt spēle ar Kazahstānu, bet trešdien ar Vāciju. Pasaules čempionātā vēl vakar Ostravā Slovākija ar 6:2 uzveica Kazahstānu, bet zviedri tikai ar 5:1 bija pārāki pār Poliju. Prāgā somi ar 8:0 “sasita lupatās” britus, Dānija ar 1:5 zaudēja Kanādai, bet Šveice ar 6:5 uzvarēja  Austriju.    

Krustmātes dāvana Laimonim Osim kļuva liktenīga. Ne tāpēc, ka tā būtu bijusi no zelta, bet gan tāpēc, ka tā bija "Zelta Ābeles" izdotā grāmata "Kapteiņa Granta bērni". Pirmskara Latvijas izdevumus padomju okupācijas gados Laimonis Osis meklēja antikvariātā, arī svētdienās Biķernieku un Beberbeķu mežos, kur nelegāli pulcējās grāmatnieki. Ķīmiķis ar kolekcionāra un bibliofila gēnu Laimonis Osis šoreiz ir Radio mazās lasītavas viesis, jo apgādā "Neputns" klajā nācis viņa mūža darbs - divu sējumu izdevums: monogrāfija par "Zelta Ābeles" dibinātāja Miķeļa Goppera dzīvi un darbību, kā arī izdevniecības "Zelta Ābele" bibliogrāfisks izdevumu katalogs. Divas sērijas arī mūsu "Lasītavai" - pirmajā vairāk runāsim par to, kā Miķelis Goppers, ģenerāļa Kārļa Goppera dēls, sāka izdot grāmatas, kādus principus ievēroja, kā izdevniecību "Zelta Ābele" vērtēja laikabiedri, un kāpēc Miķeli Gopperu varam uzskatīt par romantiķi. Mums sastapšanās ar kādu "Zelta Ābeles" grāmatu notika Springšļu dzirnavās, kur kā īpašu dārgumu rādīja Virzas "Straumēnus", kas izdoti latviešu karavīriem Austrumu frontē. Arī šo izdevumu varat atrast ilustrētajā bibliogrāfiskajā izdevumu katalogā. Laimoņa Oša mūža darbs - divu sējumu izdevums par "Zelta Ābeli" un Miķeli Gopperu. 2. daļa Raidījumu atbalsta:

Trainee hangover;Vai vadības praktikanta darbs ir siltumnīcas apstākļos;Raivo pauzē par Sendijas neveiksmēm;Personāla vadītāja Aija ir gatava tiem pašiem pārbaudījumiem, kurus uzliek kandidātiem;2024. gada vadības praktikants tiek gaidīts HR nodaļā.Praktikants par vadītāju – miniseriāls par to kā vienā gadā pārlēkt desmit gadu karjerai.Management trainee ir unikāls projekts, kura laikā jauns cilvēks bez darba pieredzes iegūst apmaksātu vadības praktikanta darba vietu Tele 2 un gadu strādā par uzņēmuma departamenta vadītāja dubultnieku.Par MGT projektu https://www.tele2.lv/karjera/tele2-mng-programma/Miniseriālu "Praktikants par vadītāju" mēs sākām ierakstīt 2022. gada februārī.Divu gadu garumā piedalījāmies kandidātu atlasē un pavadījām gadu kopā ar praktikantu un mentoru – jauno censoni un pieredzējušo vadītājuSadarbībā ar Tele2Idejas autors un producents Juris GarjānsAizkadra balss Pēteris GalviņšSkaņas identitāte Mikael LandenPodkāsts tapis ar biedrības "Skanda" atbalstu.

Sendijas dienasgrāmatas ieraksti, kad gribas raudāt un kad ir jāsvin;Pirmā vadības praktikante Laura Salmiņa tagad strādā Zviedrijas Tele2;Iepriekšējā gada praktikants Gints Smiltāns bija iedomājies, ka būs savādāk;Raivo ceturtā meita – Sendija un shortcut karjerā.Praktikants par vadītāju – miniseriāls par to kā vienā gadā pārlēkt desmit gadu karjerai.Management trainee ir unikāls projekts, kura laikā jauns cilvēks bez darba pieredzes iegūst apmaksātu vadības praktikanta darba vietu Tele 2 un gadu strādā par uzņēmuma departamenta vadītāja dubultnieku.Par MGT projektu https://www.tele2.lv/karjera/tele2-mng-programma/Miniseriālu "Praktikants par vadītāju" mēs sākām ierakstīt 2022. gada februārī.Divu gadu garumā piedalījāmies kandidātu atlasē un pavadījām gadu kopā ar praktikantu un mentoru – jauno censoni un pieredzējušo vadītājuSadarbībā ar Tele2Idejas autors un producents Juris GarjānsAizkadra balss Pēteris GalviņšSkaņas identitāte Mikael LandenPodkāsts tapis ar biedrības "Skanda" atbalstu.

Kā Tele2 pieņem lēmumus – "četras acis" un "vectēvs";Kandidātu vērtēšana un vērošana;Kas Ingvaram neizdevās;Ko Guntis darīja nepareizi;Tele2 vērtības un personāla vadītājas emocijas;Kāds ir praktikanta mentors Raivo.Praktikants par vadītāju – miniseriāls par to kā vienā gadā pārlēkt desmit gadu karjerai.Management trainee ir unikāls projekts, kura laikā jauns cilvēks bez darba pieredzes iegūst apmaksātu vadības praktikanta darba vietu Tele 2 un gadu strādā par uzņēmuma departamenta vadītāja dubultnieku.Par MGT projektu https://www.tele2.lv/karjera/tele2-mng-programma/Miniseriālu "Praktikants par vadītāju" mēs sākām ierakstīt 2022. gada februārī.Divu gadu garumā piedalījāmies kandidātu atlasē un pavadījām gadu kopā ar praktikantu un mentoru – jauno censoni un pieredzējušo vadītājuSadarbībā ar Tele2Idejas autors un producents Juris GarjānsAizkadra balss Pēteris GalviņšSkaņas identitāte Mikael LandenPodkāsts tapis ar biedrības "Skanda" atbalstu.

Finālā tikai meitenes;Plāni mainās, satraukums TV studijā;Kā tika izlemts par konkursa uzvarētāju – slepenais apspriežu telpas ieraksts;Uzvarētājas pirmā intervija. Praktikants par vadītāju – miniseriāls par to kā vienā gadā pārlēkt desmit gadu karjerai.Management trainee ir unikāls projekts, kura laikā jauns cilvēks bez darba pieredzes iegūst apmaksātu vadības praktikanta darba vietu Tele 2 un gadu strādā par uzņēmuma departamenta vadītāja dubultnieku.Par MGT projektu https://www.tele2.lv/karjera/tele2-mng-programma/Miniseriālu "Praktikants par vadītāju" mēs sākām ierakstīt 2022. gada februārī.Divu gadu garumā piedalījāmies kandidātu atlasē un pavadījām gadu kopā ar praktikantu un mentoru – jauno censoni un pieredzējušo vadītājuSadarbībā ar Tele2Idejas autors un producents Juris GarjānsAizkadra balss Pēteris GalviņšSkaņas identitāte Mikael LandenPodkāsts tapis ar biedrības "Skanda" atbalstu.

Darba intervijas laikā kandidātus vizina pa autotrasi;Īstu darba interviju ieraksti – klausies un atpazīsti pats savas kļūdas;Kandidāti uzreiz pēc intervijas vērtē savas izredzes kā ļoti labas,bet ir pieci kandidāti Kalvis, Guntis, Lāsma, Ingvars un Sendija, un tikai divi no viņiem tiks aicināti uz fināla pārbaudījumu TV studijā.Praktikants par vadītāju – miniseriāls par to kā vienā gadā pārlēkt desmit gadu karjerai.Management trainee ir unikāls projekts, kura laikā jauns cilvēks bez darba pieredzes iegūst apmaksātu vadības praktikanta darba vietu Tele 2 un gadu strādā par uzņēmuma departamenta vadītāja dubultnieku.Par MGT projektu https://www.tele2.lv/karjera/tele2-mng-programma/Miniseriālu "Praktikants par vadītāju" mēs sākām ierakstīt 2022. gada februārī.Divu gadu garumā piedalījāmies kandidātu atlasē un pavadījām gadu kopā ar praktikantu un mentoru – jauno censoni un pieredzējušo vadītāju Sadarbībā ar Tele2Idejas autors un producents Juris GarjānsAizkadra balss Pēteris GalviņšSkaņas identitāte Mikael LandenPodkāsts tapis ar biedrības "Skanda" atbalstu.

Dokumentāls stāsts par neaizmirstamu gadu jauna cilvēka karjerā.Miniseriālu "Praktikants par vadītāju" mēs sākām ierakstīt 2022. gada februārī. Divu gadu garumā mēs sekojām jauna cilvēka karjerai, piedalījāmies kandidātu atlasē un pavadījām gadu kopā ar praktikantu un mentoru – jauno censoni un pieredzējušo vadītāju.Jūs dzirdēsiet aiz svītras palikušo kandidātu emocijas, sarunas ar pirmajiem vadības praktikantiem, neparastas darba intervijas, personāla vadītājas amata noslēpumus un praktikanta dienasgrāmatas ierakstus.Management trainee ir unikāls projekts, kura laikā jauns cilvēks bez darba pieredzes iegūst apmaksātu vadības praktikanta darba vietu un gadu strādā par Tele2 departamenta vadītāja dubultnieku. Miniseriāla idejas autors un producents Juris Garjāns Aizkadra balss Pēteris GalviņšSkaņas identitāte Mikael LandenPodkāsts tapis ar biedrības "Skanda" atbalstu.

Divu sieviešu saruna, sadraudzība dzejā un attēlā – tāds ir dzejnieces Laimas Mūrnieces un mākslinieces Elīnas Brasliņas kopdarbs, veidojot dzejas grāmatu „Domām nav māju”. Marta sākumā klajā nāca fonda „Nāc līdzās!” dalībnieces Laimas Mūrnieces pirmā dzejoļu grāmata, ko ilustrējusi un vāka dizainu veidojusi māksliniece Elīna Brasliņa. Laimas Mūrnieces dzeja iepriekš publicēta vairākos kopkrājumos, tai skaitā fonda „Nāc līdzās!” izdotā jauniešu ar īpašām vajadzībām dzejas grāmatā. Laimas Mūrnieces dzejas grāmatas atvēršanā Latvijas Nacionālās bibliotēkas korē dzejas saplūsmi mūzikā dzejniecei palīdzēja veidot mūziķis Kārlis Auzāns. Dzejas priekšnesums sniedza sanākušajiem ieskatu Laimas pirmajā dzejas krājumā, kurā iekļauti ilgākā laika periodā tapuši dzejoļi. Fonda „Nāc līdzās!” vadītāja Sarma Freiberga rosinājusi izdot Laimas dzejas krājumu. Laimas dzejoļu grāmatu „Domām nav māju” bagātīgi ilustrējusi un dizainu veidojusi Elīna Brasliņa. Fondam „Nāc līdzās!” sadarbība ar mākslinieci veidojās jau pirmās dzejoļu grāmatas tapšanas laikā. Tas bija 2015. gadā, kad klajā nāca pirmais jauniešu ar īpašām vajadzībām kopkrājums „Ienākšana”. Jaunākajā grāmatā dzejoļi nodrukāti palielinātā šriftā, lai autore, būdama vājredzīga, varētu tos ērti lasīt. Kopā ar Elīnu šķirstām krājumu, kurā gandrīz katram  dzejolim blakus atvērumā ilustrācija, putni, augu un cilvēku tēli. Grāmatas ievadā Laima Mūrniece kā savus iedvesmas avotus min dabu. Viņa raksta: „jūra un lieli ezeri, upes; ziedi, to tuvplāni un detaļas, ko mēdzu uzņemt arī fotogrāfijās; unikālā smarža un gaisma, kas piemīt katram gadalaikam.. Tomēr bieži dzeja atnāk pie manis pavisam negaidīti”.  Ļoti iespējams, ka pēc Laimas Mūrnieces dzejas grāmatas, sekos vēl citu fonda „Nāc līdzās!” dalībnieku kopizlase, jo grāmata ir paliekoša vērtība, uzsver fonda vadītāja Sarma Freiberga.

„Ideālists merkantilā pasaulē” – monogrāfija, kurā pirmoreiz iespējams izsekot grāmatu apgāda „Zelta Ābele” dibinātāja un vadītāja Miķeļa Goppera dzīves nozīmīgākajām epizodēm visa mūža garumā. Kultūras rondo studijā par Miķeli Gopperu un viņa apgādu izvaicājam monogrāfijas autoru Laimoni Osi un grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu. Iznācis divu sējumu izdevums – "Grāmata kā meistardarbs. Apgāda "Zelta ābele" ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs" un monogrāfija "Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve". Katalogu sastādījis, komentējis un monogrāfiju sarakstījis Laimonis Osis. Bibliofila un grāmatu kolekcionāra Laimoņa Oša desmitgadēm ilgusī interese par leģendāro izdevniecību "Zelta Ābele" un tās dibinātāja Miķeļa Goppera dzīvi ir īstenojusies apjomīgā monogrāfijā un izsmeļošā apgāda izdoto grāmatu katalogā. Rezultātā ir tapis divu sējumu izdevums: monogrāfija par Miķeļa Goppera dzīvi un darbību "Ideālists merkantilā pasaulē", kā arī izdevniecības "Zelta ābele" ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs "Grāmata kā meistardarbs". "Zelta ābeles" ieguldījums latviešu grāmatu mākslā ir neatsverama un paliekoša vērtība, tās noteiktais standarts un kvalitātes zīme jau vairāk nekā pusgadsimtu kalpo par atskaites punktu grāmatu mākslā, uzsver izdevēji. Divu sējumu izdevumu izdevis apgāds "Neputns".

Raidījuma Diplomātiskās pusdienas ceļi ved uz Gajānas Kooperatīvo Republiku Dienvidamerikā. Valstij ir tika īpatnējs, jo valsts ekonomiskā un politiskā iekārta 1970. gados “spēlējās” ar sociālisma idejām. Proti, no 1964. līdz 1985. gadam valstī centrālā politiskā figūra bija Forbss Burnhams. Viņa premjerēšanas un vēlākās prezidēšanas laikā Gajāna ieguva neatkarību no Lielbritānijas, kā arī pieņēma valsts konstitūciju un nosaukumu. Burnhamam patika kooperatīvā sociālisma idejas un tādēļ arī valsts kļuva par Kooperatīvo Republiku. Gajānas konstitūcija iekļāva lielu skaitu atsauču uz sociālismu un pārēju prom no kapitālisma sistēmas. Konstitūcijas pirmais pants noteica, ka “Gajāna ir nedalāma, demokrātiska, suverēna valsts, kas atrodas pārejā no kapitālisma uz sociālismu.” Jāsaka, ka “tīrs” sociālisms valstī arī nekad netika ieviests. Par nosaukumu gan vēl viena piezīme – vārds Gajāna, kas ir atvasinājums no Gviānas, oriģinālajās amerindiāņu valodās nozīmē “Daudzu ūdeņu zeme”. Un tā ir patiesība, jo Gajānas teritorijā ūdens patiešām netrūkst. Vēl vairāk – tur netrūkst arī necaurejamu lietusmežu. Vietas, kur cilvēks vēl nav spēris kāju. Attiecīgi uzskata, ka mīt dzīvnieki un augi, kurus pasaule vēl nepazīst. Tādēļ nav brīnums, ka tieši Gajāna bija iedvesmas avots Artūra Konana Doila 1912. gada novelei “Zudusī pasaule”. Gajāna ir vienīgā valsts Dienvidamerikas kontinentā, kur oficiālā valoda ir angļu. Valsts ir arī vienīgā Dienvidamerikā, kura ietilpst Nāciju Sadraudzībā. Iemesls tam, protams, ir vēsturisks, jo no 1815. gada līdz 1966. gadam Gajāna bija britu kolonija. Par britu koloniju Gajāna kļuva pēc tam, kad tā bija bijusi nīderlandiešu kolonija pāris gadsimtus līdz britu atnākšanai. Gajānas nepilnus 800 tūkstošus cilvēku nelielā sabiedrība jau tā multietniskajā, multirasu un multikulturālajā Dienvidamerikā, tāpat pamanās būs īpaša. Tas, ka daļa valsts iedzīvotāju – apmēram 30 procenti, ir afrikāņu izcelsmes, nepārsteidz. Tas ir vēsturiskās verdzības rezultāts. Bet tas, ka pēc verdzības atcelšanas 19. gadsimtā valstī iebrauca liels skaits cilvēku no Indijas, lai strādātu cukura plantācijās, ir savdabīgs fakts. Austrumindijas izcelsmes iedzīvotāji ir apmēram 40 procenti no visiem valstī dzīvojošajiem. Un šo divu gandrīz vienlīdzīgo kopienu politiskā līdzāspastāvēšana ir vienmēr bijis viens no lielākajiem Gajānas izaicinājumiem. Grupas ir dalītas ne tikai etniskajā un rasu izcelsmē, bet arī pēc reliģiskās piederības. Proti, trešā daļa valsts ir kristiešu protestanti. Ceturtā daļa tikmēr ir hinduisti. Interesanti, ka valstī ir reģistrēti arī 0,5 procenti rastafariānistu. Par tiem mēs jau esam stāstījuši Jamaikas raidījumā. Valsts pieredze ar demokrātiju ir bijusi ļoti nestabila un trausla. Lielākoties politiķi ir atraduši veidus, kā likumīgi vai puslikumīgi noturēties pie varas ilgāk un neļaut opozīcijai iegūt ietekmi. Sociālistiskās valdības un politikas ir mainījušās, bet tikai personāliju, nevis valsts kursa līmenī. Divu etnisko grupu attiecības izpaužas ne tikai balsošanas preferencēs, bet arī reizumis vardarbībā. Ekonomiskā situācija valstī arī ir īpatnēja. Proti, valsta IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes šobrīd ir nedaudz lielāks nekā Latvijas. Vēl pirms pieciem gadiem tas bija gandrīz trīs reizes mazāks. Vairāk nekā puse no valsts iedzīvotājiem ir izbraukuši. Vairāk nekā 80 procentu iedzīvotāju ar augstskolas izglītību ir pametuši Gajānu. Bet kā piecos gados valstij ir izdevies sasniegt tādu IKP strauju lēcienu? Ja iepriekš valsts lielākais ienākums bija ārvalstīs strādājošo mājiniekiem sūtītā nauda, tad tagad, protams, naftas ieguve ir kļuvusi par jaunā izrāviena stūrakmeni. Naftas atklāšana 2015. gadā ir kļuvusi par ekonomisko un politisko strīdus ābolu, kas varētu kādreiz nabadzīgāko reģiona valsti padarīt par bagātāko. Un naftas ieguve, protams, sāk aizstāt ne tikai tradicionālās saimnieciskās nodarbošanās, bet arī attieksmi pret vidi un klimatu. Boksītu un zelta ieguve, cukura ražošana, rīsu audzēšana, kokmateriālu eksports, tekstilrūpniecība – tie visi ir sektori, kurus nākotnē ļoti strauji var aizstāt naftas ieguve un finanšu sektors. Vēl vairāk – lielais mežu skaits valstī ir bijis iemesls, lai pelnītu ar oglekļa emisiju kvotu tirgošanu. Gajāna arī ir bijusi starp zaļākajām valstīm pasaulē, kura ilgstoši satraucas, ka klimata pārmaiņas un ūdens līmeņa pieaugums pasaules okeānos applūdinās lielu daļu tās teritorijas, tostarp arī galvaspilsētu Džordžtaunu. Piekrastes ūdens līmeņi Gajānas gadījumā pieaug straujāk nekā citviet pasaulē. Bet Gajānā atklātās naftas iegulas tiek mērītas ap 10 miljardiem barelu, respektīvi, lielākas nekā lielās, netālās kaimiņvalsts Meksikas atklātās rezerves, sāk mainīt arī Gajānas skatījumu uz klimata pārmaiņām un zaļumu kopumā. Valsts, kur klimata pārmaiņas nodara postu tiešā veidā gan rīsu laukiem, gan ganībām, dzīvniekiem saslimstot un noslīkstot augošajos ūdens līmeņos, maina savu skatījumu, jo redz naftu kā izeju no nabadzības. Valsts, kura bija viena no aktīvākajām klimata pārmaiņu apkarotājām, tagad ir pieņēmusi, ka nafta ir tās jaunā pasaka. Šī skatījuma maiņa ir brīnumaina un vienlaicīgi likumsakarīga. Vairāk par to, kā dažādās pasaules valstīs lūkojas uz klimata pārmaiņu problemātiku stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga.

Savienotajās Valstīs turpinās priekšvēlēšanas prezidenta kandidāta nominācijai, tai skaitā Republikāņu partijā. Jau pēc balsošanas pirmajā štatā uz sacensību trases palikuši tikai divi kandidāti - pārējie izstājušies. Arī vakar notikušajā balsošanā Ņūhempšīrā uzvaru svinējis eksprezidents Donalds Tramps.  Sarežģījušās attiecības starp Irānu un dažām kaimiņvalstīm pēc tam, kad Irānas bruņotie spēki veica gaisa uzbrukumus mērķiem Sīrijā, Irākā, Pakistānā. Pēdējās divas atbildēja ar vēstnieka atsaukšanu, bet Pakistāna arī ar militāru operāciju. Arvien biežāk kāda valsts atļaujas apšaudīt mērķus citu valstu teritorijā.  Un pievēršamies risinājuma meklējumiem karam Izraēlā un palestīniešu apdzīvotajās teritorijās. Savienotās Valstis un Eiropas Savienība arvien ciešāk uzstāj uz tā saukto divu valstu risinājumu, pret ko savulaik iebilduši gan palestīnieši, gan arī tagad Izraēla. Vai vispār ir kāds cits ilgtermiņa risinājums nebeidzamajai spriedzei reģionā?  Pasaules aktualitātes studijā analizē politologs, vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra. Netanjahu kārtējais „nē” divu valstu risinājumam Pēdējās dienās no jauna aktualizējušās debates par palestīniešu teritoriju likteni pēc Gazas kara beigām, respektīvi, par potenciālā Palestīnas valstiskuma īstenošanas iespējām. 19. janvārī telefonsarunā ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu šai problēmai pievērsās Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, kurš pēc tam izteicās, ka Gazas joslā un Jordānas rietumkrastā varētu tikt radīta demilitarizēta palestīniešu valsts. Svētdien ar šīs idejas noliegumu nāca klajā premjerministrs Netanjahu. „Mana uzstājība ir tā, kas jau gadiem nav ļāvusi nodibināties Palestīnas valstij, kura radītu eksistenciālus draudus Izraēlai,” paziņoja Izraēlas valdības vadītājs, piebilzdams, ka nemainīs savu nostāju, kamēr vien paliks amatā. Kā atzīmē novērotāji, kas līdzīgs no Netanjahu puses bija sagaidāms, jo viņš nekad nav slēpis, ka neatbalsta pilnvērtīgas suverēnas Palestīnas valsts radīšanu, un šobrīd vada valdību, kurā ietilpstošās radikāli nacionālistiskās ebreju partijas ir kategoriskas palestīniešu valstiskuma pretinieces. Reaģējot uz Izraēlas premjera teikto, Apvienoto Nāciju organizācijas ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs paziņojis, ka liegt palestīniešu tautai tās valstiskumu ir nepieņemami. Savukārt Lielbritānijas aizsardzības ministrs Grants Šeps pirmdien pauda, ka Netanjahu teiktais esot sarūgtinošs un ka divu valstu risinājums ir labākais ceļš uz atrisinājumu. Kā zināms, 1947. gadā atzīstot ebreju valsts nodibināšanās tiesības, Apvienotās Nācijas paredzēja, ka toreizējā britu Palestīnas mandātteritorijā pastāvēs divas – ebreju un arābu – valstis. Sākotnēji Palestīnas arābu iedzīvotāji un Izraēlas arābu kaimiņvalstis bija tās, kas noliedza šo risinājumu, neatzīstot ebreju valsts pastāvēšanas tiesības un tiecoties to iznīcināt. Kvalitatīvi jauns stāvoklis iestājās pēc 1967. gada, kad t.s. Sešu dienu kara rezultātā visa potenciālās Palestīnas arābu valsts teritorija nonāca Izraēlas kontrolē. 1988. gadā Palestīnas Atbrīvošanas organizācija, tobrīd vadošais palestīniešu politiskais spēks, pieņēma Palestīnas Neatkarības deklarāciju, kurā atsaucās uz ANO 1947. gada teritoriālā sadalījuma plānu, respektīvi, netieši atzina Izraēlas valsts tiesības uz pastāvēšanu sākotnēji tai paredzētajās robežās. Līdzīgs saturs ir arī t.s. „„Hamās” hartai”, kas tika publiskota 2017. gadā. Pašreizējais karš, no vienas puses, aktualizējis palestīniešu valsts pastāvēšanas jautājumu, no otras, jādomā, attālinājis tās tapšanas iespējamību. Var piebilst, ka bez divu valstu risinājuma pastāv vēl arī citi teorētiski attīstības scenāriji. Tāds ir t.s. vienas valsts modelis, kas paredz vienotas federatīvas vai unitāras valsts izveidi visā kādreizējā Palestīnas mandātteritorijā ar izraēliešiem un Palestīnas arābiem kā pilsoņu kopumu, vai arī t.s. trīs valstu modelis, kad Gazas joslu un daļu Jordānas rietumkrasta anektētu, attiecīgi, Ēģipte un Jordānija. Irānas izārdīšanās, t.i. izrādīšanās Pagājušā nedēļa piešķīra jaunus motīvus biedējošajai tēmai par Tuvo Austrumu konflikta izvēršanos plašumā, kad divu dienu laikā Irāna īstenoja raķešu un lidrobotu triecienus trīs kaimiņvalstu teritorijām. 15. janvārī irāņu raķetes krita Irākas Kurdu autonomā reģiona administratīvajā centrā Erbīlā, nogalinot četrus un ievainojot sešus cilvēkus. Starp bojāgājušajiem ir uzņēmējs Pešro Dizaiji, daudznozaru uzņēmuma īpašnieks. Irānas puse apgalvojusi, ka trieciens dots Izraēlas izlūkdienesta atbalsta punktiem, ko par nepamatotu nodēvējusi kā Irākas valdība, tā kurdu autonomijas administrācija. Vēl vairākas Irānas raķetes tai pašā dienā piezemējās Sīrijas Idlibas provincē, kuru daļēji kontrolē pret valdošo režīmu karojošie nemiernieki. Kā apgalvo Teherāna, šeit mērķis esot bijušas tā dēvētās Islāma kalifāta kustības pozīcijas. Visbeidzot dienu vēlāk raķešu un lidrobotu trieciens tika vērsts pret Pandžguras rajonu Pakistānas Beludžistānas provincē. Šeit mērķis esot bijusi Irānas beludžu sunnītu bruņotās grupas „Džaīš ul-Adl” jeb „Taisnīguma armija” bāze. Vairākas valstis, tai skaitā ASV, atzīst šo grupējumu par teroristisku, un, kā pēc apšaudes paziņojis Irānas ārlietu ministrs Hosejns Amīrs Abdollahjans, mērķis esot bijuši tikai teroristi, bet nekādi ne „draudzīgās un brālīgās valsts pilsoņi”. Grūti spriest par trieciena sekmēm, jo, kā ziņo, vienīgie bojāgājušie esot divi bērni; četri pieaugušie ievainoti. Ja Irākas reakcija uz tās teritorijas apšaudīšanu bija tikai diplomātiska, proti, no Teherānas tika atsaukts Irākas vēstnieks, tad Pakistāna deva arī militāru atbildi. 18. janvārī Pakistānas bruņotie spēki apšaudīja ar raķetēm Saravanas pilsētu Irānas Sīstānas un Beludžistānas provincē, nogalinot deviņus cilvēkus, t.sk. trīs sievietes un četrus bērnus. Kā norādījusi oficiālā Islamabada, esot apšaudīti šeit bāzētie pakistāniešu beludžu separātisti. Šī Irānas mētāšanās ar raķetēm, izrādot savus militāros muskuļus, pievieno jaunus triepienus Tuvo Austrumu raķešu kara ainavai, kurā līdz šim bija redzama Izraēlas spēku un Libānā bāzētās grupas „Hezbollah” savstarpējā apšaudīšanās, uzbrukumi Savienoto Valstu bāzēm Irākā, Jemenas husītu nemiernieku uzbrukumi civilajiem kuģiem Sarkanajā jūrā, pretī saņemot ASV un to sabiedroto triecienus, un vēl citi elementi. DeSantiss pamet distanci Svētdien par savu izstāšanos no cīņas par Savienoto Valstu prezidenta krēslu paziņoja viens no Republikāņu partijas kandidātiem, vēl nesen par potenciālu favorītu uzskatītais Floridas gubernators Rons DeSantiss. „Man ir skaidrs, ka lielākā daļa republikāņu priekšvēlēšanu dalībnieku vēlas dot vēl vienu iespēju Donaldam Trampam. Es izsaku viņam savu atbalstu, jo mēs nevaram atgriezties pie pērnās vecās republikāņu gvardes, uzsildītā korporatīvsma jaunā iepakojumā, kuru pārstāv Nikija Heilija,” savā sociālā medija „X” kontā ierakstījis DeSantiss. Viņa lēmums sekoja pirmajām republikāņu priekšvēlēšanu sapulcēm Aiovas štatā, kurās viņš palika otrajā vietā aiz Donalda Trampa, kuru atbalstījuši vairāk nekā puse partijas pārstāvju. Floridas gubernators ir trešais republikāņu kandidāts, kurš izstājies no cīņas, sekojot uzņēmējam Vivekam Ramasvami un bijušajam Arkanzasas štata gubernatoram Eisai Hatčinsonam. Tagad republikāņu kandidātu sacīkstes distancē palikuši divi: eksprezidents Donalds Tramps un kādreizējā Savienoto Valstu pārstāve Apvienoto Nāciju organizācijā Nikija Heilija, lai gan priekšvēlēšanu biļetenos turpinās figurēt apmēram divi duči kandidātu vārdu, t.sk. visi tie, kas paziņojuši par savu kampaņu pārtraukšanu. 23. janvārī kā republikāņu, tā demokrātu partijas priekšvēlēšanas notika Ņūhempšīras štatā, un, saskaņā ar primārajiem rezultātiem, arī šeit republikāņu vēlētāju favorīts ir Donalds Tramps, kaut distance starp viņu un Nikiju Heiliju ir samērā neliela. Viņa pati paziņojusi, ka savu priekšvēlēšanu kampaņu nepārtraukšot arī tad, ja nepārprotami atpalikšot no eksprezidenta Trampa. Nākamais štats, kur republikāņi izvēlēsies savu prezidenta kandidātu, būs Nevada 8. februārī. Spriežot pēc aptaujām, arī te favorīts varētu būt Tramps. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Tā dēvēto „Maskavas namu” pārņems valsts īpašumā, lai vēlāk ēku, visticamāk, pārdotu izsolē. Tā lēmusi Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas. Divu mēnešu laikā jauno elektrovilcienu gatavībai ir jābūt 95% apmērā. Tā otrdien, 9. janvārī, paziņoja satiksmes ministrs Kaspars Briškens no "Progresīvajiem", norādot, ka patlaban pasažierus gatavi pārvadāt vien 60% jauno sastāvu. Satversmes tiesa skata lietu par latviešu valodas zināšanu prasību Krievijas pilsoņiem jaunas uzturēšanās atļaujas iegūšanai.

HR PODCAST un CEO pirmajā epizodē tiekos ar Ilzi Grasi-Ķibildi. Ilze ir VW un Audi importētāja Moller Baltic Import vadītāja Baltijas valstīs, ar ilgu pieredzi auto industrijā. Divu bērnu mamma, vēstures grāmatas Atslēgas izdevēja un kaislīga mūzikas mīļotāja. Ļoti tic cilvēcīgai līderībai kā ilgtermiņa balstam, lai veidotos veselīga darba vide, kurā cilvēki vēlas strādāt un attīstīties ilgus gadus.Ilzi uz sarunu aicināju, galvenokārt, tāpēc, ka viņa ne tikai runā par cilvēcību līderība, bet arī ikdienā tā rīkojas. Manuprāt, tas ir labs uzstādījums tam, kādam līderim būtu jābūt un no Ilzes ir daudz ko mācīties. No šīs sarunas līdzi ņemu nesamāksloto vienkāršību un sirsnību, taču tajā pašā laikā jutu drošības sajūtu, ka Ilze ir cilvēks īstajā vietā. Tas, kas Ilzei paties rūp, ir biznesa attīstība  ne tikai šeit un tagad, bet arī ilgtermiņā, jo rūpes par komandu un sevis attīstību nozīmē domāt arī par nākotni.Noklausies sarunu, piefiksē sev vērtīgo un dalies ar atziņām.  HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika HR PODCAST PLUS: Šajās epizodēs, kopā ar personāla vadības eksperti un organizāciju psiholoģi Elīnu Bulāni, diskutējam par dažādiem jautājumiem, par kuriem vairums gribētu runāt, taču tomēr izvēlas paklusēt.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Starta piecinieks (00:03:05) ✅ Pāvu laiks jeb "es taču teicu"; ✅ Vai "Raķetes" ir pa īstam; ✅ Sliktas ziņas; ✅ Divu dienu drafts; ✅ Kas noticis ar Zajonu; Pēdējā lieta (01:00:34) Kraukšķa laiks (01:10:55)

Estamos de regreso en la CDMX después de la gira para el libro de Cat, Weed: Cannabis Culture in the Americas. Para celebrar, disfrutamos de un episodio de chismes con amigue del show Alex Dungla. Hablamos del aviso sanitario de COFEPRIS en contra de los poppers, viajes de la salvia divinorum, y mucho más.  Hosteado por la periodista cultural Caitlin "Cat" Donohue, Crónica explora a la cultura de drogas de México en la época de la prohibición. Entrevistas con activistas, cultivadores, artistas, políticos, artesanos y mucho más. Presentación DIVU en respuesta a aviso COFEPRIS en contra los poppers:  https://www.instagram.com/reel/Cxt-KPsNCC7/ “Lugo y los poppers” video educativo:  https://www.youtube.com/watch?v=V_Z0QcpLGYc Salvia divinorum reducción de daños por Echele Cabeza: https://www.echelecabeza.com/legal-highs-lh/  Info de la presentación de Weed: Cannabis Culture in the Americas (el libro de Cat) el 26 de octubre en Volcana Lugar Común: https://www.instagram.com/p/CyLkZqKO6Hj/

Starptautiskais glezniecības simpozijs “Marks Rotko 2023” Daugavpilī. Mūsu kolēģe Silvija Smagare tikusies ar mākslinieku Kevorku Džordžu Kasabjanu, kurš nāk no Sīrijas un atklāj savu ceļu pie Rotko. Bet Ritums Ivanovs radījis Rotko portretu. 25. septembrī, apritēja 120 gadi, kopš Daugavpilī, toreizējā Dvinskā, pasaulē nāca Markus Rotkovičs, ko labāk pazīstam kā pasaules slaveno mākslinieku – abstraktā ekspresionisma un krāsu lauku gleznošanas aizsācēju – Marku Rotko. Par godu mākslinieka dzimšanas dienai 2005. gada Daugavpilī aizsākās mākslas plenēri, kas nu jau pārauguši par starptautisku glezniecības simpoziju, pulcējot gleznotājus un Rotko daiļrades cienītājus  no visas pasaules. Šogad glezniecības simpozijs notiek jau 19. reizi,  un tajā starptautiskas žūrijas izraudzīti piedalās deviņi mākslinieki no ASV, Itālijas, Austrālijas, Armēnijas, Polijas, Lielbritānijas, Beļģijas un Latvijas. Divu nedēļu garumā mākslinieki dzīvo ārpus ierastās vides: mijiedarbojas, iedvesmojas un rada unikālus darbus, kurus jau rītdien  nodos  skatītāju vērtējumam kopīgā Markam Rotko veltītā Starptautiskā glezniecības izstādē. Daļa no šiem darbiem vēlāk nonāks Marka Rotko muzejā Daugavpilī. 15.septembrī Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, kas ar oktobri kļūs par Rotko muzeju, sākās pēc skaita jau 19. Starptautiskais Markam Rotko veltītais glezniecības simpozijs. Tas tradicionāli piesaistīts Marka  Rotko dzimšanas dienai, stāsta Rotko centra pārstāve Zane Melāne. Šogad glezniecības simpozijā piedalās deviņi mākslinieki no dažādām pasaules valstīm, kuri uz divām nedēļām apmetušies Marka Rotko mākslas centrā, lai te radītu savus mākslas darbus, stāsta šī simpozija kurators Aivars Baranovskis. Māksliniekus uz simpozijiem vienmēr izraugās starptautiska žūrija. Atlases žūrija šoreiz izvēlējusies deviņus māksliniekus: Sjū Baieri (Sue Beyer), Austrālija; Kevorku Džordžu Kasabjanu (Kevork George Kassabian), Armēnija; Rūtu Filo (Ruth Philo), Lielbritānija; Zbigņevu Oļšinu (Zbigniew Olszyna), Polija; Annu Tarantino (Ann Tarantino), ASV/Itālija; Ritumu Ivanovu (Latvija); Kristu Autio (Beļģija); Agatu Borovu (Agata Borowa), Polija; Ingunu Liepu (Latvija). Armēniju šajā simpozijā pārstāv Kevorks Džordžs Kasabjans,  mākslinieks ar neparastu un pat sarežģītu dzīves gājumu, kuram aiz muguras ir jau vairāk nekā 80 dzīves gadi. No Rotko gūtās atziņas, un iedvesmojoties no viņa darbiem, Kevorkam Džordžam Kasabjanam arī top vairāki darbi šajā simpozijā Daugavpilī. Būšana citā vidē šis simpozijs ir arī māksliniekiem, kas pārstāv Latviju un arī Daugavpili. Daugavpilietei Ingunai Liepai top lielformāta darbi, par ko māksliniece ir ārkārtīgi priecīga, tā ir iespēja izpausties tehnikā, kāda  viņai ir tuva. Ritums Ivanovs ir no Cēsīm, arī viņam šis plenērs ir iespēja radīt mākslas darbus citā vidē, viens no darbiem būs Rotko abstrakts portrets, atklāj mākslinieks. Katra mākslinieka īpašo rokrakstu, mākslas sajūtu un izpausmes veidu Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā varēs aplūkot jau sakot no 30. septembra. Daļa simpozijā radīto darbu paliks Rotko muzeja kolekcijā un  papildinās tā glezniecības krājumu.

Divu mēnešu laikā esam padarījuši lielu darbu $Marija Coin popularizēšanā, integrācijā, un ekosistēmas izstrādē. $Latam top jauna versija #3.

Šodien, 1. novembrī, mūsu mīļajam Latvijas Radio aprit 97. gadskārta. Bet vai zini, kāda īsti bija tā dzimšana? Raksta autors - Mārtiņš Ķibilds (1973-2019). Lasa aktrise Guna Zariņa Radio uzvaras gājiens pasaulē bija straujš. Vēl gadsimtu mijā zinātnieki eksperimentēja ar Morzes signāliem, bet jau 1922. gadā sāka dzimt pirmie radiofoni: Londonā, Berlīnē, Leipcigā, Romā... 1925. gadā šīm metropolēm pievienojās arī Rīga. Vēl pirms radiofona atklāšanas pirmās eksperimentālās pārraides te kūrēja inženieris Jānis Linters, pasta un telegrāfa departamenta darbinieks, Latvijas radiofonijas pionieris. Lintera pirmie mēģinājumi aizraut Latviju ar radio nebija viegli. Ne tik daudz tehnoloģiski, cik finansiāli. 1924. gadā Saeima viņa priekšlikumu piešķirt naudu radiofona izveidei noraidīja. Radio? Kas tas tāds? Linters ķērās pie izglītošanas. Ar pašdarinātu uztvērēju ieradās Budžeta komisijā un piedāvāja deputātiem ļauties radio maģijai. Telegrāfists no raidītāja Klīversalā, otrpus Daugavai, lasīja “Valdības Vēstnesi” – deputāti uzmanīgi klausījās. Un vēl pārjautāja, vai labākai dzirdamībai nevajag atvērt logus. Linters pārliecināja, ka uztvērējus varēs ražot tepat Latvijā, ieguldījums ātri atmaksāšoties. Tad gan deputāti teju vienbalsīgi bija par. 1925. gada pavasarī uz Rīgu no Francijas atkuģoja raidstacijas antena, to uzstādīja kanālmalā blakus toreizējai Centrālā pasta ēkai. Lintera darbnīcas ar joni ražoja pirmos radioaparātus un avīzēs sludināja tos iegādāties. Cena iespaidīga: 140 latu un vēl 24 lati – gada abonements. Tas arī veidoja radiofona ieņēmumus – aparātu ražošana, uzstādīšana un abonēšanas maksa. Radiostudiju ierīkoja turpat, Rīgas pasta ēkas pēdējā stāvā. Un pašu ieliņu nosauca par Radio ielu – tik liels brīnums toreiz bija radio! Nav dzirdēts, ka vēlāk kāda būtu nosaukta par Televīzijas vai Interneta ielu... 1925. gada 1. novembrī, svētdienas vakarā, pār Rīgu atskanēja pirmā radiofona pārraide. “Hallo, šeit Rīga – radiofons!” svinīgi teica diktors. Tad deva vārdu satiksmes ministram. Pēc viņa – valsts himna. Vēl pēc brīža – pieslēgšanās Nacionālajai operai. Pilnā garumā translēja Pučīni Madame Butterfly. Pēc izrādes – pārraides beigas. Todien radiofonam bija 331 abonements. Krietni mazāk nekā sēdvietu operas zālē. Pirmsākumos mūzika bija teju vienīgais radio saturs. Turklāt – tikai dzīvā, ko spēlēja uz vietas studijā vai translēja no citurienes. Gramofonu plates sāka atskaņot trīs gadus vēlāk. Mūziķi radio koncertēja nelabprāt – studijas šaurībā un bez klātienes klausītājiem – tā šķita kā māžošanās. Pirmajos gados radio drīzāk bija nevis medijs, bet ierīce. Radio neveidoja savu saturu, bet nodeva tālāk jau radītu. Tā bija jauna tehnoloģija attāluma pārvarēšanai. Pamazām mūziku ēterā sāka atšķaidīt ar citu saturu. Parādījās literārie lasījumi, valodu lekcijas, rīta rosme. Tā sākās ar gaiļa dziedāšanu. Dzīvajā, protams. Radio turēja trīs gaiļus un katru rītu lika tos pie mikrofona. Avīzes bieži knābāja radio, jo arī tām jaunais medijs bija konkurents. Sākotnēji radio ziņas drīkstēja būt tikai avīžrakstu pārstāsti – tieši tāpēc, lai nekonkurētu ar avīzēm. Pirmās patstāvīgās ziņas radiofonam ļāva veidot, sākot no 1929. gada. Togad pirmā ziņu reportāža bija no Zviedrijas karaļa vizītes Rīgā. Divu gadu laikā radio informācijas dienests izauga līdz 14 korespondentiem jeb, kā toreiz teica, informatoriem. Savā izaugsmes posmā radio tapa par pilnvērtīgu mediju ar jaunradītu saturu, augošu auditoriju un cienījamām sabiedriskā medija ētikas iezīmēm. Korespondentiem, stājoties darbā, bija jāapsola “nevadīties no partejiskām un personīgām ambīcijām”. Kaut tiešu politisku ietekmi radio neizjuta, sociāldemokrātu valdības laikā kreisi noskaņoti vieslektori radiolekcijās mēdza iepīt sociālisma idejas. Taču, kad par radiofona šefu kļuva rakstnieks Jānis Akuraters no mērenās Demokrātiskā centra partijas, viņš šādu slēpto reklāmu izskauda – lieka polemika radiofonam kā neitrālai iestādei neesot vajadzīga…

Es sin duda una de las drogas del momento—pero tal vez una de las más complicadas también. Con nosotrxs para hablar de los placeres, riesgos, y reducción de daños de la cocaína, el científico Astron Martínez del colectivo Divu. Hosteado por la periodista cultural Caitlin "Cat" Donohue, Crónica explora a la cultura de drogas de México en la época de la prohibición. Entrevistas con activistas, cultivadores, artistas, políticos, artesanos y mucho más.

Turpinot iesākto tēmu par Dieva Apredzību, ielūkosimies divu svēto dzīves piemērā. Mūsu "viesi" būs Jānis XXIII un Jānis Pāvils II

11. septembrī aizvadīts „Dzejas dienu” noslēgums, kurā festivāla balva tika piešķirta Artim Ostupam par viņa dzejoļu krājumu „Variācijas par mēness tēmu”, kas izdots apgādā „Neputns”. Savukārt sestdien plašu klausītāju loku pulcēja jau 19. „Ceļojums ar dzejniekiem”, kurš šoreiz savu maršrutu mēroja Spilves lidlauka apkaimē. Piedāvājam divu autoru dialogu dzejā - Arvja Vigula un Ingmāras Balodes lasījumos.

Divu sezonu garumā skatītāji un klausītāji, daudzus aktuālus tematus pētot un atklājot Bībeles gaismā, varēja piedzīvot, ka Dieva vārds patiešām ir mūsu visu kāju spīdeklis un gaišums uz mūsu ceļiem. Brīnišķīgā un dzīvā Dieva vadībā podkāsts ir sasniedzis nu jau 20. epizodi!

9. augustā preses konferencē izziņoti "Latvijas Arhitektūras gada balvas 2022" nominanti. Nosaukta arī iesniegto darbu vienojošā tēma – arhitektūra, kas ietekmē garu. Kopā izvirzīti 16 nominanti, kurus nākamajā kārtā izvērtēs starptautiska žūrija. Galveno balvu ieguvēji tiks nosaukti Latvijas Arhitektūras gada balvas 2022 svinīgajā ceremonijā 7. oktobrī. Ar saviem vērojumiem un skatījumu par Latvijas Arhitektūras gada balvai  2022 iesniegtajiem darbiem, raksturojot Latvijas arhitektūras kopainu, Kultūras rondo studijā dalās gada balvas žūrijas pārstāvji - arhitekts, arhitektu biroja “NRJA” vadītājs Uldis Lukševics, arhitekte Andra Šmite, muzeja “Žaņa Lipkes memoriāls” direktore Lolita Tomsone un arhitekts, biroja “Didrihsons Arhitekti” vadītājs un Kultūras ministrijas Nacionālās arhitektūras padomes vadītājs Gatis Didrihsons. Vadoties pēc žūrijas vērtējuma, nominantu sarakstā iekļuvuši sekojoši darbi (alfabētiskā secībā): Atbalsta centrs "Pērle". Autori: "ĒTER", sadarbības partneris "Rīgers"; Āgenskalna tirgus transformācija. Autori: Arhitektes Lienes Griezītes studija; Kārlis Vilkaušs, Jānis Pelsis, Roberts Koļcovs; Kalnciema iela; Ārstu māja Mežaparkā un grāmata "Ārstu māja Mežaparkā". Autori: Zaigas Gailes birojs; Brūzis "Manufaktūra". Autori: "Sampling"; Daugavpils cietokšņa inženierarsenāla restaurācija. Autori: "REM PRO", sadarbības partneris "Konvents". Daugavpils cietokšņa pulvera noliktavas restaurācija un infrastruktūras labiekārtošana. Autori: "REM PRO"; Divu vēsturisku dzīvojamo ēku pārbūve Rīgā. Autori: Arhitektes Lienes Griezītes studija; Dzīvojamās ēkas pārbūve Jūrmalā. Autori: Zaigas Gailes birojs; Grāmata "Džons Hejduks: Projekts Rīga". Autori: nodibinājums "ARHITEKSTI"; Ekspozīcija "Kerbedzs: sekojot inženiertehniskajām idejām". Autori: Didzis Jaunzems Arhitektūra; Ēku atjaunošana, pārbūve un fasāžu restaurācija Kuldīgā (Adatu fabrika). Autori: Zaigas Gailes birojs; Hoijeres kundzes viesnīcas restaurācija un pielāgošana Liepājas Interjera muzeja vajadzībām. Autori: PS "Pils projekts"; Izstāde Dizaina muzejā Londonā "Weird Sensation Feels Good: The World of ASMR". Autori: "ĒTER"; "Lielvārds telpa". Autori: "GAISS arhitekti"; "Ziedlejas" – pirts un labsajūtas komplekss. Autori: "Open arhitektūra un dizains" un Ģirts Runis ("Landshape") "Ziemeļi" – Kurzemes piejūras sēta. Autori: "Open arhitektūra un dizains"; Zinātnes un inovāciju centrs "Vizium". Autori: "Ambrasas Architectu Biuras", autoruzraudzības grupas vadītājs – Arhitekta J. Pogas birojs. Šogad balvai saņemti 49 pieteikumi, no tiem 41 ir objekts, bet 8 pieteikumi iesniegti procesu kategorijā. Saņemti 14 pieteikumi darbiem Rīgā un Rīgas apkaimē, 7 – Jūrmalā, 6 – Kurzemē.

Mežaparka Lielajā estrādē 5. un 6. augustā gaidāms vērienīgs notikums, kurā nebijušā formā savienosies divas tradīcijas – dziesma un deja. Koncertuzvedumā “Dziesma dejo. Deja skan” pulcēsies vairāk kā 6000 dalībnieku no Latvijas un ārvalstīm. Dalībnieki izpildīs gan labi pazīstamu repertuāru, gan speciāli šim notikumam veidotu jaunradi. Priekšnesuma muzikālās daļas autors ir vairākkārtējs “Grammy” balvas nominants, komponists Uģis Prauliņš, kā arī horeogrāfs Agris Daņiļevičs, kurus iztaujājam arī Kultūras rondo studijā.

Tuzemské domácnosti drtí inflace. Do stávkové pohotovosti dnes kvůli požadavku zvýšení platů vstoupily i úřednické a školské odbory. Co navrhuje vláda? Pomohlo by zvýšení platů dorovnat inflaci? Sociolog Daniel Prokop v audiozáznamu vysvětlí, jak by se dalo zefektivnit financování v oblasti školství, proč je nutné změnit daňový systém či jak ulevit přetíženým pracovníkům státní správy.Všechny díly podcastu Jak to vidí... můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

"Ļoti pārdzīvoju par to, kas notiek Ukrainā. Pats esmu dienējis Padomju armijā – biju tankistos, labi zinu veco tehniku – to T72, ar ko viņi tagad brūk iekšā Ukrainā… Pats esmu knapi izdzīvojis. Vēl aizvien tas viss atmiņās ir dzīvs – ļoti labi atceros Padomju armijas ārprātu, labi redzēju un dzirdēju attieksmi pret nacionalitātēm," atceras diriģents Andris Veismanis, kurš Rīgas kamerkora "Ave Sol" Klusās Sestdienas koncertam Rīgas Domā centrā licis Lūcijas Garūtas kantāti "Dievs, Tava zeme deg". "Jutu vajadzību šo koncertu sasaistīt ar mūsu likteņiem un agresiju, kas joprojām ir esoša mūsu valstī," uzsver Veismanis. Klusās Sestdienas koncerts Rīgas Domā sāksies pulksten 18.00 un tajā kopā ar kamerkori "Ave Sol" piedalīsies arī ērģelnieks Aigars Reinis, kā arī dziedātāji Rihards Millers un Mārtiņš Zvīgulis. Andris Veismanis: Sākumā šis koncerts bija paredzēts kā Lieldienu koncerts, kurā būtu pavisam cita programma. Bet visu mainīja karš Ukrainā un likās vajadzība šo koncertu sasaistīt ar mūsu likteņiem un agresiju, kas joprojām ir esoša mūsu valstī – kas ir neatkarīga, bet kurai nav bijis lustrācijas: visi čekisti ir pārņēmuši finanses, nodibinājuši rūpnīcas, un īstenībā situācija joprojām ir diezgan traģiska. Mēs tikai par to maz runājam un maz tas tiek parādīts, bet arī mūsu ekonomiskā neizdošanās, mūsu bailes par rītdienu ir saistītas ar šo seno problēmu – šo vissliktāko ienaidnieku, kāds kaimiņos vispār var būt – Padomju Krieviju. Kantāti "Dievs, Tava zeme deg" Lūcija Garūta uzrakstīja ļoti sarežģītā laikā. 1943. gadā viņa šo darbu sāka, bet pabeidza 1944. gadā – pirmatskaņojums notika 15.martā pulksten 17.00 Vecajā Ģertrūdē. Garām gāja karapulks, vācu tanki. Bija gaidāmas lielas kaujas ar krieviem. Protams, ka vācu tanki bija tieši tādi paši kā Padomju Savienības tanki – okupācijas režīma tanki, un cilvēki ļoti baidījās par savām dzīvībām. Daudzi lūdza Dievu. Andreja Eglīša brīnišķīgā dzeja tapa, uztraucoties par latviešu tautu – [savās atmiņās] viņš rakstīja, ka tad, kad tika atskaņots šis darbs, viņš visdziļāk izjuta līdzpārdzīvojumu. Par brīnumu, šis ieraksts ir saglabājies! Lai gan pēc padomju varas atnākšanas par tādu darbu bija vienkārši jāaizmirst… Tas nav ticis minēts Lūcijas Garūtas darbu sarakstā, neskatoties uz to, ka tas tika atskaņots Vecajā Ģertrūdes baznīcā, bet pēc tam – arī Liepājas jau sagrautajā Annas baznīcā, pēc tam arī Ventspilī, Zlēkās, visapkārt Kurzemes katlam. Kantāte tika atskaņota līdz pēdējam brīdim, kamēr Latvija vairs nebija brīva. Par pirmo atskaņojumu bija atsauces, ka cilvēki ļoti pārdzīvoja, ļoti daudzi raudāja – ne tikai publika, bet arī atskaņotājmākslinieki. To var dzirdēt ierakstā… Tas ir ļoti uztraucoši. Var dzirdēt, ka garām iet tanki... Pirmo reizi ar šo darbu saskāros Amerikas Savienotajās Valstīs 1987. gadā, kurp bijām aizbraukuši kopā ar kori "Ave Sol". Latvijā nebija pieejamas ne notis, ne ieraksts. Lūcijas Garūtas mājās gan bija lente, bet uz Ameriku tika izvesta kopija un uztaisīta skaņuplate. Mums tā tika rādīta. Bijušās Reitera kora dziedātājas tad arī man stāstīja, ka tie nav krievu tanki, bet gan vācu tanki. Īstenībā – kāda atšķirība. Visi bija briesmīgi tautas malēji. (..) Tika iznīcināta vesela paaudze ļoti spējīgu, gudru cilvēku – aizbrauca tie labākie. Savulaik jau arī Leonīds Vīgners savus konkurentus mudināja, lai viņi brauc prom, un viņi arī aizbrauca – ļoti liela daļa. Ieskaitot Jāni Kalniņu, brīnišķīgo komponistu, kas diemžēl šeit neuzplauka līdz galam – dzīvoja  pēc tam Kanādā. Aizbrauca ļoti liela daļa komponistu, ieskaitot mūsu metru Jāzepu Vītolu. Edgars Raginskis: Vai vēl kas interesants par pirmatskaņojumu tev zināms? Tātad tas tika pirmatskaņots Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā, dziedāja Ādolfs Kaktiņš un Mariss Vētra, un interesanti: bija paredzēts, ka pie ērģelēm būs kolosālais ērģelnieks un komponists Alfrēds Kalniņš, kas bija ļoti slavens ar savām improvizācijām no brīnišķīgo ērģeļspēli gan Liepājā, gan Rīgā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs. Bet viņš saslima… Un sanāca tā, ka Lūcijai Garūtai pašai bija jāspēlē. Bet, tā kā viņa bija neliela auguma un nevarēja aizsniegt pedāļus, tad pati spēlēja visas augšas, kamēr otrs ērģelnieks ar kājām spēlēja basa klaviatūru. Tā nu viņi muzicēja divatā – Garūta sēdēja kolēģim klēpī. Tas īstenībā atsevišķs stāsts. Un es gribēju šo darbu ielikt... Vienkārši likās, ka tā vajag. Ļoti pārdzīvoju par to, kas notiek Ukrainā. Pats esmu dienējis padomju armijā – biju tankistos, un ļoti labi zinu veco tehniku – to T72, ar ko viņi tagad brūk iekšā Ukrainā… Zinu visas tās problēmas, pats esmu knapi izdzīvojis dēļ tā, ka krievu tehnika bija ļoti nesakārtota: nebija labas ventilācijas sistēmas, un tās pulvera gāzes palika iekšā tankā. Abi ar kolēģi strēlnieku, kas sēdēja blakus, tās saelpojāmies, un knapi izdzīvojām. Zinu, cik tā tehnika ir slikta un cik tā ir nesakārtota. No 20 tankiem, ar kuriem vajadzēja doties mācībās, seši negāja.  Tāpēc tevi pārāk nepārsteidz tas, kādas ziņas saņemam no Ukrainas teritorijas par to, kā kļūdās krievu militārā tehnika.  Runāju par tehniku, ar ko toreiz biju saistīts dienestā. Bija arī tāda bīstama situācija, ka man draudēja braukšana uz Afganistānu, bet tas kaut kā pagāja garām. Bet vēl aizvien tas viss [atmiņās] ir dzīvs – ļoti labi atceros to Padomju armijas ārprātu, kurā dienēju, labi redzēju un dzirdēju attieksmi pret nacionalitātēm. Tāpēc šo darbu iekļaušana koncertā man likās tik svarīga: centrālais darbs ir "Dievs, Tava zeme deg", bet tam apkārt programmu esmu būvējis tā, lai tā būtu saistīta ar tiem latviešu komponistiem, kas devās trimdā. Ir Helmera Pavasara veltījums Teodora Reitera korim. Un šis veltījums tiks atskaņots blakus ukraiņu komponista Tarasa Kravcova "Postlūdijai" no cikla "Akvareļi". Kravcovs dzīvojis Harkivā. Viens mans students vēl decembrī bija šajā pilsētā uz starptautisko kordiriģentu konkursu, kurā ieguva 3. vietu – tieši viņš atveda šo mūziku no pilsētas, kas vēl bija dzīva, vēl bija nesabombardēta. Skaista pilsēta, ļoti labi bija iekārtota. Viņš pabija vietā, kuras vairs nav, ieskaitot Mūzikas akadēmiju. Tas ir drausmīgi... Vai šī mūzika ir ukraiņu valodā?  Jā, tā ir ukraiņu valodā.  Kā korim klājas ar ukraiņu valodas fonētiku? Ir neliela atšķirība starp krievisko izrunu. Bet mums ir konsultanti, kas palīdz ar izrunu. (..) Ukraiņiem ir ļoti daudz skaistas mūzikas. Savulaik ar Mediņskolas kori bijām Dragovičos, Ļvivas apkārtnē. Tās balsis, kas ir ukraiņu meitenēm… Tās ir fantastiskas! Ja kāda spēj izlauzties cauri producentu džungļiem un nonākt Eiropā – viņas ir brīnišķīgas operdziedātājas. Ļoti skaistas balsis. Joprojām atmiņā tas ir. Vai vēl kas koncerta ietvaram paredzēts?  Jā. Zinot visu to, kas saistās ar šo laiku, mums ir Arvo Perta "Nunc dimittis". Pirms trim gadiem biju viņa mūzikas centrā – brīnišķīgs skats, tiešām kaut kas īpašs. Savulaik Perts tika izslēgts no Komponistu savienības tikai tāpēc, ka bija ticīgs. Viņš bija uzrakstījis darbu "Credo" jeb "Es ticu". Un ar to arī viņam bija parakstīts nāves spriedums kā komponistam – viņš tika izslēgts no Komponistu savienības, viņam nebija darba, un beigās viņam vēl pateica, ka viņam jāvācas projām no Igaunijas. Divu dienu laikā viņš sakravāja čemodānu un aizbrauca uz Vīni, kur viņam sākās lielā karjera. Tāpēc jūtu vajadzību arī viņa mūziku atskaņot šajā koncertā. Mani viņš uzrunā, vienmēr ir uzrunājis. Un arī Pēteris Vasks, par kuru vienmēr varu teikt – viņš ir mūsu zemes patriots. Un arī cietis savas biogrāfijas dēļ. Jā, Vasks nebija komunistu partijā un nerakstīja visas tās muļķības, tāpēc viņam bija jādzīvo tā, kā bija jādzīvo. Un viņš to darīja. Ļoti bieži viņu satiku vilcienā – Zvejniekciema bērnu mūzikas skolā Pēteris pasniedza kompozīciju. Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.

Divu gadu vecumā kopā ar vecākiem bēgļu gaitās dodoties atstājusi Latviju, dzīvojusi Vācijā, Austrālijā un Zviedrijā un visās trīs valstīs ir piederējusi mazākumtautībai, tāpēc ļoti labi saprot etnisko minoritāšu bažas par savas valodas un kultūras saglabāšanu. Viņa arī ļoti labi zina, kā savu valodu un kultūru ir iespējams saglabāt, dzīvojot ārpus etniskās dzimtenes. Raidījuma Globālais latvietis. 21. gadsimts viešņa – valodniece un dramaturģe Baiba Kangere.  

2022. gadā Virslīgā atkal spēlēs 10 komandas, tāpēc loģiski sagaidīt jaunas sejas un intrigas Latvijas prestižākajā futbola turnīrā. Divu stundu gaidā izrunāsim visu, kas noticis klubos līdz 3. februārim, kā arī veiksim pirmās nedrošās prognozes gaidāmajam futbola gadam.

Latvijā pirmo reizi tapusi grāmata par Latgales fotogrāfiem „Latgales fotogrāfi laika ritumā XIX – XXI gadsimtā”. Tajā vienkopus lasāma un skatāma informācija par vairāk nekā 300 Latgales fotogrāfiem divu gadsimtu garumā. Apjomīgajā izdevumā iekļauts ap 2000 fotogrāfiju un zīmogu, kā arī raksti par fotogrāfiem. Grāmatas idejas autors un īstenotājs ir fotogrāfs un uzņēmējs Igors Pličs, grāmatas tapšanā iesaistījies arī fotovēsturnieks Pēteris Korsaks un vēl daudzi citi, kas palīdzējuši tapt vērienīgajam izdevumam. Vēsturiska izziņu grāmata par Latgales fotogrāfiem ir 600 lappušu biezs, pamatīgs (un arī smags) izdevums, tāpēc Pēteris Korsaks man grāmatu atved, lai varu iedziļināties, lasīt un pētīt pirms sarunas. Norunāju tikšanos ar grāmatas autoriem, un zvanu Igoram Pličam uz Preiļiem, bet mēs ar Pēteri esam radio studijā. Par grāmatas idejas aizsākumu Igors daudzkārt jau esot stāstījis, tomēr atkārtošot, kas rosinājis ķerties pie tik vērienīga darba – sapulcēt Latgales fotogrāfus vienuviet. Un sākums bijis Viesītē fotogrāfijas vēsturei veltītajā konferencē „Buclera lasījumi” un kāda klātesošā izteikumi. Gan Pēteris Korsaks, gan Igors Pličs paši piederīgi Latgales fotogrāfiem, tāpēc viņu interese tik dziļa un pamatīga. Grāmatā fotogrāfi rindoti  alfabēta secībā, par dažiem informācija bagāta, par citiem skopāka, ir fotogrāfi, par kuru darbību liecina tikai viena fotogrāfija ar zīmogu, pēc zīmoga ortogrāfijas tad secināts, kurā  laikā fotogrāfs darbojies. Grāmatā atrodu interesantus stāstus par fotogrāfiem, minēšu tikai pāris, tā režisors Jānis Streičs dalījies zināšanās par kinorežisora Herca Franka tēvu fotogrāfu Vulfu Franku, ar interesi lasu fotogrāfa Ilmāra Znotiņa atmiņu stāstījumu par sava  tēva Henriha Znotiņa fotogrāfa gaitām. Abi fotogrāfi Igors Pličs un Pēteris Korsaks viens otram velta atzinīgus vārdus, grāmatas veidošana bijis auglīgs kopdarbs. Tā uzzinu, ka izdevuma tapšanas laikā abi sazinājušais vai katru dienu, un Pēteris Korsaks saglabājis mapi, kurā fiksējis, ko Igors jautājis un ko Pēteris atbildējis. Kad interesējos, kur grāmatu var iegādāties, uzzinu, ka daudzas bibliotēkas un muzeji to saņēmuši kā pateicību par atbalstu, (apmēram 200 grāmatas dāvinātas), neliels skaits vēl palicis un grāmatu „Latgales fotogrāfi” var iegādāties pie abiem autoriem, grāmatveikalos gan nemeklējiet.  

Stāsta arhitekte Ilze Paklone "Sakura Zensen" ir meteoroloģisko dienestu īpašā sakuru jeb ķiršu ziedēšanas prognoze, kas detalizēti ziņo par ziedu frontes virzību jeb plaukstošajiem kokiem no Japānas salu dienvidiem uz ziemeļiem. Pat niecīgākās temperatūras svārstības, vēja virzieni un lietus spēj ietekmēt trauslo ziedēšanas norisi. Ķirši zied īsi un krāšņi, nepilnas divas nedēļas, un joprojām ir viens no galvenajiem pavasara notikumiem Japānā. Japānā sevis un apkārt esošā vērošana ir sena tradīcija. Ziedu vērošanu dēvē par "hanami". Parasti ar hanami saprot ķiršu vērošanu, lai gan šo jēdzienu var attiecināt arī uz raudzīšanos plūmju ziedos. Plūmes uzzied marta sākumā, īsi pirms ķiršu izplaukšanas. Man plūmju ziedēšana vienmēr saistās ar agrā marta vēsumu, silta saldā sakē "Amazake" malkošanu tempļu dārzos. Vispār Japānā visu laiku kaut kas zied, kaut kas ir vērojams dabā. Plūmes, ķirši, acālijas tieši pirms lietus sezonas sākuma, tad vasaras ziedi, tad sarkanās kļavu lapas rudenī. Divās marta nedēļās var pamanīt, cik Tokijā ir neticami daudz ķiršu. Citos gadalaikos tos steigā var pat nepamanīt. Pēkšņi baltie ziedlapu mākoņi ir visur. Ķirši Tokijā uz īsu mirkli atgādina par dabas parādībām, kas noris neatkarīgi no milzīgās pilsētas dzīves, citādi tur gadalaiku maiņu ir visai grūti pamanīt. Visa pilsēta divas nedēļas ir viegla, gaisīga un vieglprātīga, balta, rozā un saulaina. Arī intensīva, jo cilvēki vēro, fotografē, pikniko, socializējas zem sakurām dārzos, parkos, tempļu dārzos, pie mājām. Cilvēki izmainās, ir it kā atvērtāki viens otram. Šibujas krustojumā pūlī cilvēki uzsmaida viens otram. Varbūt nav īsti pieklājīgi salīdzināt, bet man vienmēr šķitis, ka Tokijas daudzās kapsētas ar kantainajiem akmeņiem, šaurajiem vertikālajiem piemiņas kociņiem un tādām kā ieliņām starp kvartāliem izskatās kā šodienas Tokijas dīvaina mēroga maketi. Tieši dažās no kapsētām Aojamā vai Janakā (Aoyama, Yanaka) ir visskaistākās sakuru audzes Tokijā. Tajās var klejot klusumā, nesteidzīgi un nesaistīti ar pārējo pilsētas troksni un telpu. Kaut kur no blakus esošajiem tempļiem uzvējo smaržkociņu aromāts. Tā ir pavisam viegla sandalkoka, akvilārijas un tūjas smarža, kas iejūk starp sakuru ziediem un rada sajūtu, ka viss ierastais pazūd un paliek tikai smaržu un balto mākoņu peldošā telpa. Varbūt tā ir daļa no tā, kas kādreiz nodēvēts par "ukiyo" ­– mainīgā vai drīzāk plūstošā pasaule. Tās būtiska daļa ir aizmiršanās mirklī un dzīves nianšu, krāsu, smaržu, garšu un sajūtu izsmalcināta izbaudīšana. Tokija joprojām ir "ukiyo" materiāls piemērs, un sevišķi to var sajust sakuru ziedēšanas laikā. Man patīk pamanīt pirmos plaukstošos ziedus. Tā ir sajūta, ka viss baltais krāšņums tikai sāksies, un vēl ir laiks. Ziedu plaukums jeb "mankai" ir bezgala skaists. Tās ir dažas dienas, kad atvērušies ir visi ziedi. Uzpūš vējš, ziedlapas viļņojas gaisā un viegli šalc. Mirklis neticama piesātinājuma. Samuraju ētikas kodeksa bušido (bushido) metafora ir ķiršu augšanas un ziedēšanas cikls. Gan ķiršu koks, gan samurajs lielāko dzīves daļu nogaida, krāj spēku, lai spētu mirklīgi uzziedēt un krist kaujā vai ziedlapu putenī hanafubuki. Tā ir ļoti smeldzīga sajūta – redzēt, kā skaistie baltie mākoņi izkūst uz ietvēm. It kā to nekad nebūtu bijis. Tas ir pretstats plūstošās pasaules hedoniskajai sajūtai, pretruna starp sajūsmu un atteikšanos no pasaulīgām vēlmēm. Divu nedēļas sakuru ziedēšana ir īss kurss visa nepastāvguma piedzīvošanā un nepastāvīguma vērošanā. Tas ir atgādinājums, ka skaistuma vērošanu atlikt nedrīkst, viss mainās.

Hei!  Šis ir loģisks turpinājums iepriekšējam podkāstam par periodizāciju. Ja Tu to vēl neesi noklausījies, tad iesakām sākt ar to.    Šodien ar Kasparu runāsim par to, kā saprātīgi saplānot sezonu tai par pamatu ņemot vērā lineārās periodizācijas metodi. Divu stundu garumā runāsim par:  kādai jābūt pārejai no aktīvās sacensību sezonas un sagatavošanos sezonai  cik ilgam vajadzētu būt spēka ciklam  kas ar to skriešanu :)  kā arī sezonas izskaņā braukt ātri   Kā parasti - ja tev ir jautājumi, vai ierosinājumi, dodies uz mūsu mājas lapu un raksti mums: https://train2win.cc/podcast    

Regīna Ezera  - viena no izcilākajām latviešu prozaiķēm, kas vienlīdz spilgti rakstījusi romānus, īsprozu, publicistiskus darbus un dienasgrāmatas. Viņas romāns “Zemdegas”  iekļauts Latvijas kultūras kanonā un režisora Dmitrija Petrenko interpretācijā iestudēts uz Dailes teātra skatuves. Godinot 90 gadus kopš rakstnieces dzimšanas (apaļā gadskārta gan bija pērn), Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts 3. un 4. decembrī aicina uz starptautisku konferenci tiešsaistē "Regīna Ezera un Austrumeiropas literatūra". Par konferenci stāsta dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš un literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš. Divu dienu laikā sociālajā vietnē Facebook, portālos "Delfi" un Satori  konference piedāvās apjomīgu ekskursu gan rakstnieces atstātajā ietekmē uz mūsu literatūru, kinomākslu un teātri, gan arī šķetinās līdzvērtīgi svarīgus aspektus rakstītā vārda kultūras pārmaiņās Austrumeiropā. Konferencē piedalīsies gan Latvijas, gan ārvalstu augstākās izglītības iestāžu un pētniecības institūciju speciālisti. Aicinām arī izmantot iespēju noklausīties Latvijas Nacionālās bibliotēkas raidieraksta "Klausītava" epizodi, kurā ar Kārli Vērdiņu un pētnieci Evu Eglāju-Kristsoni par rakstnieces Regīnas Ezeras radošajām šķautnēm sarunājas kultūras menedžere Dace Bargā. Raidieraksts meklējams lietotnēs „Spotify” un „SoundCloud”.

Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas "Letonikas" un Baltijas centra vadošā pētniece Jana Dreimane Dažkārt iekarotāju nolaupītās kultūras vērtības rod mājupceļu atpakaļ uz dzimteni. Spilgta epizode pārvietoto vērtību stāstu virknē ir Otrā pasaules kara laikā aizvesto Latvijas bibliotēku grāmatu atgriešanās 1992. gada nogalē, gandrīz pusgadsimtu pēc konfiskācijas. Lielāko grāmatu kopu ‒ ap tūkstoti vienību ‒ atguva Latvijas Republikas Saeimas bibliotēka. Okupētajā Latvijā nacistu sevišķo interešu lokā bija ne tikai mākslas priekšmeti, dārglietas, senas, retas grāmatas un arhīvi, bet arī tā sauktā "ienaidnieku literatūra": ebreju autoru darbi, boļševiku un citu kreiso politisko novirzienu preses izdevumi un grāmatas, pretvācu un pretnacistu literatūra. Kā plašākai sabiedrībai "nevēlamu" lasāmvielu nacisti to izņēma no grāmatnīcām, bibliotēkām, skolām, bez īpašniekiem palikušiem mājokļiem un lēma to tālāko likteni: vai nu uz papīra pārstrādes fabrikām, vai arī nacistu iestādēm Latvijā un Vācijā. No pirmā padomju gada komunistiskajiem laikrakstiem, tādiem kā "Cīņa", "Sarkanais Sports", "Brīvā Venta", kā arī no Krievijas iepludinātās literatūras nacisti veidoja paraugkolekcijas, ko demonstrēt partijas "šūnās" vai pētīt institūtos. "Kaitīgo" darbu skaitā bija Eiropas politiķu sacerējumi, piemēram, ebreju izcelsmes Ungārijas sociālista Vilhelma Bēma (Böhm, 1880-1949) atmiņas "Divu revolūciju krustugunīs" (Im Kreuzfeuer zweier Revolutionen, 1924), kas vēstīja par viņa darbu padomju Ungārijas valdībā 1919. gadā. Kara beigu posmā, kad nacisti steigšus evakuējās no Latvijas, tālo ceļu uz Vāciju mēroja politiskā literatūra no Saeimas bibliotēkas, ko Jēkaba ielas namā bija atradusi un pārņēmusi augstākā "SS" un policijas vadība Austrumzemē. Kara dēļ daļa laupījuma palika koka kastēs neizsaiņota un neapgūta. Pēc kara Amerikas Savienoto Valstu okupācijas zonā atrasto nacistu guvumu, ieskaitot grāmatas, apkopoja speciālos savākšanas punktos, kur ASV nodarbinātie mākslas vēsturnieki reģistrēja un rūpīgi apskatīja katru sīkāko priekšmetu, lai organizētu tā nonākšanu likumīgā īpašnieka rokās. 27 kastes ar Latvijas grāmatām nonāca Zemes muzejā Visbādenē, kur atradās viens no lielākajiem savākšanas punktiem ‒ šeit pētniekiem bija reģistrējams un apgūstams vairāk nekā pusmiljons kultūras priekšmetu no visas Eiropas. Tā kā ASV neatzina Padomju Savienības okupētās Latvijas valdību par neatkarīgās valsts mantinieci, 1951. gadā krātuves vadība nolēma grāmatas uz Latviju pagaidām nesūtīt, bet uzticēt to glabāšanu Zemes muzejam. Četrdesmit gadu Latvijas grāmatu kastes gulēja "Ērkšķrozītes" miegā muzeja krātuvē, līdz 1991. gada augustā, kad Latvija jau bija atguvusi neatkarību, Vācijas federālās valdības uzdevumā tās tika pārvestas uz Vācu bibliotēku Frankfurtē pie Mainas, kas inventarizēja kastu saturu. Par tām tika pavēstīts Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, kas ar prieku piekrita saņemt negaidīto, taču apjomīgo grāmatu kopu ‒ gandrīz piecus tūkstošus iespieddarbu ‒ no Vācijas un gādāt par to turpmāko ceļu pie īpašniekiem. Lidmašīna ar pirmo sūtījumu Rīgas lidostā nosēdās valsts neatkarības proklamēšanas svētkos ‒ 1992. gada 18. novembrī. Grāmatu neparastais liktenis un pašas grāmatas, kas tik daudz gadu bija pavadījušas aizmirstībā, bija pelnījušas plašākas sabiedrības uzmanību. Tādēļ 19. decembrī, Latvijas bibliotekāru konferences laikā, Latvijas Nacionālā bibliotēka atklāja saņemto grāmatu izstādi, uz kuru bija aicināti ne tikai Latvijas un Vācijas valdību pārstāvji, bibliotekāri, bet arī grāmatu bijušie īpašnieki. Pēc izstādes grāmatas tikai sadalītas pēc piederības un uzsāka jaunu dzīvi. Latvijas Republikas Saeimas vēsturiskais krājums atrada mājvietu bibliotēkas arhīvā. Šeit meklējamas arī citas Saeimas bibliotēkas grāmatas, kas nonāca Vācijā Otrā pasaules kara laikā un ilgstoši glabājās Berlīnes Brīvajā universitātē, bet pavisam nesen ‒ 2016. gadā ‒ atgriezās Latvijā. Vienīgā liecība par to neparasto likteni ir augstākās "SS" un policijas vadības bibliotēkas (Bücherei beim Höherer SS- und Polizeiführer für das Ostland) vai Berlīnes Brīvās universitātes bibliotēkas (Universitätsbibliothek der Freien Universität Berlin) zīmogs iespieddarbu titullapās. Taču pati šo grāmatu esamība apliecina to, ka līdztekus iekarotāju vēlmei aizvest sev līdzi pēc iespējas vairāk trofeju no pakļautās teritorijas pastāv arī pietāte pret citttautu kultūras īpašumu, centieni to glābt un saglabāt nākamajām paaudzēm.

Savvaļas augu izmantošana ārstniecībā ir sena, cik pati pasaule. Taču laiki mainās un mainās arī apjomi, kādos ārstniecības augi jāievāc, kā arī mainās arī vide, kurā tie aug. Lai nenonāktu situācijā, kad aktīvās ārstnieciskās vielas nav pieejamas, pētnieki radījuši risinājumus to audzēšanai laboratorijas apstākļos. Vides Risinājumu institūta pētnieki pēta, vai savvaļā apdraudēto augu pavairošana varētu notikt laboratorijā.  Ar ko atšķiras savvaļā un mēģenē audzis augs, skaidro Vides Risinājumu institūta projekta zinātniskā vadītāja Ieva Mežaka un šī institūta ķīmijas laboratorijas vadītāja Ilva Nakurte. Latvijas Hidroekoloģijas institūts aicina ziņot par aļģu sanesumiem Ja pludmalē redzi aļģu sanesumus, ziņo! - ar šādu aicinājumu pie cilvēkiem vēršas Latvijas Hidroekoloģijas institūts sadarbībā ar citiem Latvijas un ārvalstu partneriem. Tā ir iespēja sabiedrībai sniegt savu pienesumu zinātnei par plastmasas piesārņojumu ūdeņos, kā arī pašiem tuvāk iepazīst aļģes. Reizēm šķietami nevērtīgais un vizuāli nepievilcīgais var kļūt par svarīgu izpētes objektu ikvienam - gan garāmgājējam, gan zinātniekam. To šobrīd varētu teikt par aļģu sanesumiem jūras krastā, par kuriem aicina ziņot Latvijas Hidroekoloģijas institūts, sadarbojoties ar Klaipēdas Universitāti, Vides izglītības fondu un Klaipēdas Zinātnes un tehnoloģiju parku. Divu gadu garumā īstenota projekta ietvaros paredzēts novērtēt jūras vidē un piekrastē esošo plastmasas piesārņojumu un samazināt to, iesaistot šajā aktivitātē arī sabiedrību. Tieši piekrastes daļu bieži vien veido izskalotās aļģes, tāpēc aicinājums tām nepaiet garām un ziņot par sanesumiem vietnē dabasdati.lv! Saruna ar Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieci Ievu Putnu-Nīmani un zinātnisko asistenti Lieni Spilvu, kurā atklājas daudz un dažādu labumu no sabiedrības iesaistes šajā procesā.

Aktuální dění očima Jana Krause každé ráno 5:00 – 9:00 vždy po zprávách v celou a v půl exkluzivně na Frekvenci 1. Vtipně, originálně a s nadhledem, tak to umí jenom Jan Kraus. Blondýna Miluška Bittnerová se ptá na vše, o čem se mluví, a Jan Kraus jí to vysvětlí.

#229 Intai Ezermalei saku sekot, kad pati pieversos motopeles cela sakumam - vina mani iedvesmoja un vienkarsi radija tadu dikti forsu dzirksteliti acis, ka damas uz moca ir riktigi seksigi. Tagad Inta ir cela, lai klutu par Instagram eksperti, un ikdiena dalas ar praktiskiem padomiem sis platformas lietosana. Noklausies musu riktigi forso sarunu un iedvesmojies! :)-Uzzini vairak par to, ko dara Inta, un pieseko vinai Instagram: @inta.ezermaleSazinai un atsauksmem: ommmsome@gmail.com

Kalnciema kvartāla galerijā piedzīvojamās izstādes „Mana gara nams” nolūks ir spēlēties ar telpu – gan parādot tās praktisko pielietojamību, gan aicinot padomāt par dimensiju nosacītību. Divu scenogrāfu un četru arhitektu spēles rezultāts ir maketi, kuri sākotnēji it kā pazūd jau tā nelielajā Kalnciema kvartāla galerijā, taču pietuvojoties katram no tiem un iedziļinoties materiālajā un idejiskajā vēstījumā, apkārtējā telpa pazūd un tu ienāc jaunā, neierastā, bet ļoti saistošā vidē, kurā drīksti uzturēties ar klāt neesošā saimnieka atļauju. Sarunā par arhitektūras un mākslas attiecībām piedalās Kārlis Jaunromāns un izstādes kuratore, Versaļas Nacionālās arhitektūras augstskolas absolvente Patrīcija Baltiņa. Iekļūt dažādās telpās, atverot nevis fiziskas, bet domu durvis, Kalniecma kvartāla galerijā iespējams līdz 31. augustam. Izmantot šo iespēju aicina izstādes „Mana gara nams” autori Rūdolfs Baltiņš, Kārlis Jaunromāns, Kristina Rezvohh, Pauls Rietums, Edgars Rožkalns un Artūrs Tols.

Sestdien, 24. jūlijā, Ventspilī ar dažādiem spilgtiem notikumiem tiks svinēts “Otrs” jeb atzīmēta koncertzāles “Latvija” divu gadu jubileja. Kādi bijuši Ventspils koncertzāles "Latvija" pastāvēšanas divi gadi ar pandēmijas projektiem un kā tiks svinēts "Otrs" jeb koncertzāles divu gadu jubileja? Tiekamies ar koncertzāles māksliniecisko vadītāju Miku Magoni. “Otra” galvenais notikums būs divdaļīgs mūzikas un skatuves mākslas pieredzējums “Apollons. Mūszu direkcija”. Tā pirmais cēliens ir aicinājums sava veida portretu galerijā ārtelpā, Lielajā laukumā, lai atkal vai pirmoreiz satiktu varoņus, kuri aizvadītajos mēnešos bijuši klātesoši koncertzāles īstenotajās iniciatīvās. Ikvienam jubilejas viesim vai nejaušam garāmgājējam būs iespēja piedzīvot aktiera Gundara Āboliņa, mūziķu Magdalēnas Gekas, Ievas Salietes, Ievas Paršas, Arvīda Kazlauska un vokālās grupas “Putni” tuvplānus, atminoties viņus neierastajos, bet laikmeta diktētajos kontekstos, kad aizvadītajā ziemā un pavasarī koncertzālē “Latvija” tika iekārtotas gan rakstnieku Semjuela Beketa un Oldesa Hakslija iedvesmotas performanču telpas, gan parafrāzēti pasaules notikumi ar koncertzāles ieeju nosprostojušo konteineru “Mūžzaļš”. Otrajā cēlienā gaidāms Igora Stravinska baleta “Apollons” “iedomājums no jauna” – komponista Platona Buravicka muzikālās partitūras pārlikums ansamblim un Agates Bankavas laikmetīgās dejas estētikā veidotā horeogrāfija mākslinieka Kristiana Brektes iekārtotā telpā. Izrādē, kas notiks Lielajā zālē, muzikālo partitūru interpretēs pianists Francis Gaiļus, obojiste Renāte Lodziņa un ģitārists Matīss Čudars, bet izdejos Rūdolfs Gediņš (Apollons), Rūta Pūce (Kalliope), Ramona Levane (Polihimnija) un Edvards Kurmiņš (Terpsihora). “Mūsu kopdarbs ir jauns skats uz Stravinska vēlmēm jaunā laikā un jaunā rakursā. Gan izpildītājiem, gan zināmā mērā arī publikai tā būs kā pakļaušanās mūzikas un ķermeņu fizikalitātes attiecībām, ļaušanās mūzu varai un stabilitātes meklējumi šodienas satricinātajā telpā,” par 24. jūlijā gaidāmo notikumu stāsta horeogrāfe Agate Bankava. Vakara izskaņā uz koncertzāles brīvdabas skatuves notiks izcilā norvēģu trompetista Nila Petera Molvēra (Nils Petter Molvær) trio koncerts, bet tā ievadā muzicēs bundzinieka Ivara Arutjunjana un saksofonista Kārļa Auziņa duets.

Kinozinātnieks Agris Redovičs apkopojis divos sējumos radošo un epistulāro mantojumu, ko atstājis Latvijas kinovēsturei ļoti nozīmīgais kinodramaturgs, dokumentālists un publicists Armīns Lejiņš. "Žēlojas, ka cilvēki pārstājuši sūtīt vēstules. Agrāk esot rakstījuši kādas desmit gadā, nu vairs labi ja vienu. Nu, apbrīnojami pieticīgas žēlabas. Kas savā mūžā nav nosūtījis (ar pastu, ziņnesi vai kaimiņu puiku) vismaz piecus sešus tūkstošus glītās aploksnēs ievietotu, daiļi aprakstītu papīrīšu, tas, piedodiet, nemaz nezina, ko nozīmē iecerēt, uzlikt uz papīra un, bez šaubām, mākslinieciski noformēt īstu Vēstuli." Tā rakstījis kino dramaturgs, scenārists un publicists Armīns Lejiņš. Fonds "Sibīrijas bērni" laidis klajā apjomīgu, teju tūkstoš lapu biezu divu sējumu apkopojumu, kurā iekļautas intervijas, vēstules, apraksti un dienasgrāmatas pārdomas. Grāmatas "Kā latvieši kino taisīja" un "Uzdanco, tev vēstulīte!" sakārtojis kinozinātnieks Agris Redovičs. Divu apjomīgo sējumu sastādītājs Agris Redovičs pirmās grāmatas “Kā latvieši kino taisīja” ievadā raksta: “Armīns L. No pilsētiņas V pie likteņupes G” – tā valmierietis Armīns Lejiņš reizēm sevi sauca vēstulēs, kuras viņš rakstījis tiešām daudz un labprāt, izkopjot dekoratīvi noformētos epistulāros vēstījumus kā īpašu žanru. Ne viens vien no viņa korespondentiem, arī es, glabā šīs vēstules kā interesantas laika liecības. Neparastās, paša veidotās aploksnēs ietērptajos vēstījumos, valoda un domas brīvi sprēgāja, izsakoties brīžiem ironiski, ar smīnu, dažkārt pat iedzeļot, bet kā likums, ne nāvējoši. Tie nebija tikai kino cilvēki, ar ko viņš sarakstījās, draugu un paziņu lokā bija rakstnieki, fotogrāfi, karikatūristi, aktieri, komponisti, interesanti cilvēki no visurienes.” Armīns Lejiņš piedzima 1938. Valmierā, un tur arī nodzīvojis visu mūžu. Šīs zemes gaitas Armīnam apraujas 2015. gadā. Lejiņš ir pazīstams kā kinodramaturgs, kino scenārists, publicists, rakstnieks, kopā ar režisoriem Uldi Braunu, Aivaru Freimani, Ivaru Selecki un Hercu Franku uzskatāms par vienu no Rīgas dokumentālā kino Poētiskās skolas aizsācējiem. Ar viņa līdzdalību uzņemta Ulža Brauna triloģija "Sākums", "Celtne" un "Strādnieks", kas tapusi no 1961. līdz 1963. gadam, Aivara Freimaņa "Kuldīgas freskas", kas pabeigta 1966. gadā, kā arī Ivara Selecka "Valmieras meitenes", kas tapusi 1970. gadā. Piedalījies kino žurnālu "Māksla" un "Padomju Latvija" veidošanā. Publicējis rakstus laikrakstos "Padomju Jaunatne", "Literatūra un Māksla", žurnālos "Māksla", "Teātra Vēstnesis", "Kino", "KinoRaksti" un citos izdevumos. Par to, kā radošie kinoceļi ļāva viņam satikties ar Armīnu Lejiņu, stāsta kinozinātnieks, kritiķis un apjomīgo rakstu krājumu sastādītājs Agris Redovičs.

Senie mūzikas instrumenti, vēsturiski tērpi, operas izrāde sveču apgaismojumā, izcilas ārzemju viduslaiku mūzikas grupas un pašmāju senās mūzikas atskaņotājmākslinieki jau sesto gadu Bausku pārvērtīs par vietu, kur iespēja redzēt, dzirdēt un izjust viduslaiku, renesanses un agrīnā baroka laika cilvēku ikdienu, izbaudot krāšņus senās mūzikas svētkus – VI Kurzemes-Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivālu Vivat Curlandia!, kas notiks 17. un 18. jūlijā. Par visu plašāk "Neatliekamajā sarunā" stāsta festivāla idejas autors, senās mūzikas pētnieks Māris Kupčs. Divu dienu laikā, pulcējot simtiem klausītāju, Bauskas pilī, Bauskas Kultūras centrā un Bauskas Sv. Gara baznīcā izskanēs astoņi koncerti, tostarp – īpaši mazajiem klausītājiem veltīts bērnu koncerts "Senie mūzikas instrumenti", kā arī festivāla Vivat Curlandia! gaidītākais notikums – Antonio Sartorio operas "Orfejs" (1672) uzvedums vēsturiskajā sveču apgaismojumā. Tāpat īpašs piedzīvojums būs Fabella Ensemble koncerts "Elgera dziesmas", kurā skanēs 17. gadsimta latviešu garīgā mūzika Agneses Pauniņas (soprāns), Rūdolfa Bērtiņa (tenors), Ilzes Reines (ērģeles), Ievas Nīmanes (blokflauta) un Guntara Prāņa (bass, ratalira) lasījumā. Šis būs pirmais concerts Bauskas pils atjaunotajā tornī. Koncerta programmas pamatā ir Guntara Prāņa uzietais unikālais un līdz šim auditorijai nepazīstamais Latvijas mūzikas vēstures materiāls – dziedājumi no 1621. gadā iespiestās Georga Elgera dziesmu grāmatas Geistliche Catholische Gesänge. Tā izceļama kā pirmais nozīmīgais katoliskais melodiju krājums, kurā atrodami gregoriski psalmdziedājumi, senbaznīcas himnas un litānijas, domājams, paša Georga Elgera tulkotas un adaptētas. Grāmatā sastopamas un koncertā būs dzirdamas arī paša garīdznieka sacerētas dziesmas, kurās ievērota toniskā vārsmošanas sistēma, lietotas atskaņas un pat atsevišķi latviešu folkloras stilistikas paņēmieni. Koncerts iecerēts kā aizraujošs skaņas piedzīvojums, kurā klausītājs sastapsies ar agrīno latviešu valodu, kas 17.gadsimtā vēl tikai veidojas. "Festivālu organizējam tā, lai mums tas pašiem patīk," uzsver Māris Kupčs. "Un, protams, arī tā, lai šajā festivālā patiešām visi koncerti notiktu ar vēsturiskajiem instrumentiem, jo šī festivāla griezums jeb pamatprincips ir – nekādā gadījumā ne populārā baroka mūzika, bet tieši otrādi: viss [mūsu atskaņotās mūzikas] laikmets beidzas līdz ar Bauskas pils bojāejas gadu, tātad – ar Ziemeļu karu, un faktiski beidzam ar pašu sākumposmu – tas nozīmē, ka arī agrīnais Bahs tur skan. Protams, gadās izņēmumi, par ko pils saimnieks Skaņa kungs vienmēr rauc uzacis, jo viņam jau dikti tas baroks nepatīk – viņam jau patīk renesanse un agrīnais baroks." (smejas) Un tieši tāpēc, ka festivāls tiek rīkots tā, lai tas patiktu pašiem rīkotājiem, Māris Kupčs vairās ko īpaši izcelt gaidāmā festivāla programmā: "Varu izcelt visu, lai gan, kā zināms pēc retorikas likuma – ja viss ir svarīgs, tad nekas nav svarīgs, vai tieši otrādi – nav, par ko runāt..." Vai klausītājam, kurš nav tik iesvaidīts senajā mūzikā, varam paskaidrot, kas īsti ir populārais baroks? "Vai, nu, jūs taču varat redzēt, kas notiek tepat mūsu valstī," nopūšas erudītais senās mūzikas pētnieks. "Negribu nevienu apspriest [vai kritizēt], bet populārais baroks ir mūzika, kuru cilvēki uzlūko nekritiski, kas ir atrauta no sava laikmeta un izpildījuma principiem, komponista idejām. Tā ir kaut kāda "trešā atgremojuma" mūzika, turklāt šī mūzika pati pie tā nav vainīga, vienkārši izpildītāji to ir tik ļoti banalizējuši, par daudz spēlējuši un nekritiski izturējušies pret to. Visspilgtākais piemērs te ir Vivaldi "Gadalaiki". Pats par sevi šis skaņdarbs ir ļoti jauks, patiešām brīnišķs savā būtībā. Bet tas, ka to uz katra stūra spēlē cilvēki, kuri pat nav papūlējušies izlasīt to, kas rakstīts notīs... Tas to visu marginalizē, un rezultātā šī mūzika kļūst par mobilā telefona melodiju... Tāpēc vēlīnais baroks, paldies Dievam, Bauskas pilī nav atļauts. Tur ir smaga ķēde ar priekškaramo atslēgu priekšā. (..) Lai gan neslēpšu, ka vispār savā būtībā neesmu tik ļoti aizrāvies ar agrīno baroku, bet man patīk, es vienmēr esmu atklājējs. Toties man ļoti, ļoti patīk tieši agrīnais klasicisms. Un tad, kad mums izdodas spēlēt ko tādu, kas te ir nepazīstams – kā Johana Kristiāna Baha vai Filipa Emanuela Baha mūzika vai kādas citas mazāk pazīstamas lappuses, tas pats mūsu Feihtneru – tad man liekas, ka atkal esmu izpildījis savu personīgo misiju... Bet – jā, populārā baroka mūzika... Neapšaubāmi, arī Bahs ir nokļuvis tādā statusā, ka visi viņu spēlē un visi viņu dievina. Bet lielākā daļa no cilvēkiem nav paskatījušies, ko tad viņš īsti savā manuskriptā ir uzrakstījis... Un tas man liekas dīvaini! Neapskaužu populāros mūsdienu komponistus, kas pēc divsimt, trīssimt gadiem nonāks tādā pašā situācijā, kad viņu mūziku spēlēs kaut kādos pārlikumos. Lai Dievs stāv klāt, teiksim, Vaska kungam! Bet viņš jau neko vairs nevarēs izdarīt, tāpat arī Vivaldi..." Runājot par gaidītāko notikumu – Antonio Sartorio operas "Orfejs" iestudejumu, diriģents uzsver: "Sartorio un vispār Venēcijas operas skola – tā ir lieta, kas pasaulē maz apgūta. Kaut kā dīvaini. Venēcieši radīja operu kā komerciālu žanru, būtībā piešķirot operai popularitāti – teātrus būvēja tieši tai! Kavalli, arī Monteverdi vēlīnās operas palīdzēja to radīt kā komerciāli veiksmīgu žanru, kas izplatījās pa visu Eiropu. Tomēr vislabāko tālaika komponistu darbi tiek uzvesti un atskaņoti ļoti reti. Kāpēc? Īsti uz to nav atbildes. Neapšaubāmi, visa mūzika ir mārketings, kas gājusi cauri gadsimtiem – tur mēs atkal varam pieminēt Hendeli, bet viņš ir ģeniāls komponists. Sartorio ir interesants, taču viņš ir mazāk pierasts. Arī viņa darbu forma ir mazāk pierasta. Bet vispār – tas ir interesants laiks, ka viņš raksta: ka šī konkrētā opera vispār ir nonsenss. Tāpēc, ka tā sāk atkāpties no Venēcijas skolas idejām." Plašāk – ierakstā. Festivāla Vivat Curlandia! programmu meklējiet šeit!

Kāda nama pagrabā Konstantins Raudive nododas "balsu ierakstiem ", bet augšstāvā - Zenta Mauriņa atvēl istabu brīvdomīgiem teātra eksperimentiem. Darbības vieta ir Dienvidvācijas mazpilsēta Bādkrocingena, darbības laiks - pagājušā gadsimta 60. gadi. Andra Zeibota romāns "Lēngaitis" ir gan divu intelektuāļu trimdas dzīve, gan kara traumu dziedēšana "vēl divdesmit gadus pēc kara", gan detektīvintriga, gan ideju konflikti, kad taisnība nav nevienam. Fragmentus no romāna "Lēngaitis" lasa Gundars Āboliņš, ar autoru sarunājas Ingvilda Strautmane. Andra Zeibota romānu "Lēngaitis" izdevusi "Dienas Grāmata". Raidījumu atbalsta:

Rusko se v posledních dnech dostalo na přední stránky médií v České republice i ve světě. Ukázalo se totiž, že elitní ruská jednotka GRU stojí za výbuchy muničního skladu ve Vrběticích v roce 2014. A následně se rozjela diplomatická přestřelka mezi Prahou a Moskvou. Už pár dní před tím uvalil na Rusko sankce americký prezident Joe Biden kvůli kybernetickým útokům na vládní instituce v USA a vměšování se do voleb. A aby toho nebylo málo, tak se na hranici Ukrajiny a Ruska shromažďuje obrovské množství ruských jednotek, skoro jako by se připravovaly k útoku. Otázek to vyvolává opravdu spoustu. A na všechny odpověděl politický geograf Michael Romancov, který se jako první host objevil v tomhle podcastu už podruhé. Dozvíte se například: - Jaktože Rusko zareagoval na kauzu Vrbětice tak rychle? - Proč si k nám Rusové dovolí tak moc? - Jakou roli v česko-ruských vztazích hraje Rudolf Jindrák? - Je pro Rusko problém, že si zavřelo cestu k dostavbě Dukovan? - Stojí Putin o setkání s Bidenem? - Hrozí na východě Ukrajiny ozbrojený konflikt? - Jak vnímají posun České republiky na východ naši spojenci? A spoustu dalšího. Ať se líbí!

Vlož sem prst a pozri moje ruky!

Distribuce vakcín v EU je nevyvážená. Dorovnat rozdíly v dodávkách mezi jednotlivými členskými státy mělo dalších 10 milionů dávek. Česká republika získá 240 000 automaticky, z dalších 70 000 však nedostane nic. Proč jednání v Bruselo skončilo fiaskem? A jaký stín to vrhne na blížící se české předsednictví v Radě EU?

Coby Myšlenku na den přinášíme část homilie papeže Františka z Květné neděle.

Aktuální dění očima Jana Krause každé ráno 5:00 – 9:00 vždy po zprávách v celou a v půl exkluzivně na Frekvenci 1. Vtipně, originálně a s nadhledem, tak to umí jenom Jan Kraus. Blondýna Miluška Bittnerová se ptá na vše, o čem se mluví, a Jan Kraus jí to vysvětlí

Aktuální dění očima Jana Krause každé ráno 5:00 – 9:00 vždy po zprávách v celou a v půl exkluzivně na Frekvenci 1. Vtipně, originálně a s nadhledem, tak to umí jenom Jan Kraus. Blondýna Miluška Bittnerová se ptá na vše, o čem se mluví, a Jan Kraus jí to vysvětlí

Na Staroměstském náměstí v Praze proběhlo v neděli setkání odpůrců vládních opatření. Demonstraci nazvanou Otevřeme Česko svolala iniciativa za zachování provozu restaurací Chcípl PES. Důvody nespokojenosti zúčastněných jsou zřejmé. Forma, jakou zvolili, je však přinejmenším necitlivá.

Aktuální dění očima Jana Krause každé ráno 5:00 – 9:00 vždy po zprávách v celou a v půl exkluzivně na Frekvenci 1. Vtipně, originálně a s nadhledem, tak to umí jenom Jan Kraus. Blondýna Miluška Bittnerová se ptá na vše, o čem se mluví, a Jan Kraus jí to vysvětlí

No 21. novembra līdz 2021. gada 21. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā norisināsies izstāde “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā” – vērienīgs visu triju Baltijas valstu simtgades kopprojekts, kas pirms tam ar ievērojamiem panākumiem bija izrādīts prestižajā Orsē muzejā Parīzē. Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā. Parīze – Tallina – Viļņa – Rīga. Baltijas valstu ceļojošās izstādes izgaismojums Latvijā. Saruna ar mākslas zinātnieci Gintu Gerhardi-Upenieci. Atskats divu gadu pieredzē. Izstādes “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā” ģenerālkurators un tās koncepcijas autors ir Rodolfs Rapeti (Rodolphe Rapetti, Francija) – plaši pazīstams Eiropas simbolisma pētnieks, kurš ilgstoši interesējas par Baltijas mākslu. Vērienīgo motīvu un rokrakstu panorāmu ekspozīcijā veido vairāk nekā 160 eksponāti no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM, Rīga), Igaunijas Mākslas muzeja (Tallina), Tartu Mākslas muzeja (Tartu), Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja (Viļņa), M. K. Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja (Kauņa) krājuma un privātkolekcijām. Arī Rīgā par projekta vizuālās identitātes zīmi, tāpat kā tas bija Parīzē, izvēlēta izcilā latviešu vecmeistara Johana Valtera (1869–1932) glezna “Zemnieku meitene” (ap 1904). Apskaidrotais meitenes tēls simbolizē nacionālās pašapziņas pacēlumu un radošo garu, kas pirms simts gadiem īstenojās trijās neatkarīgās valstīs – Lietuvā, Igaunijā un Latvijā. 2018. gadā – izstādes norises laikā Parīzē – Baltijas muzejnieku ansamblis nonāca pie slēdziena, ka projekts jārāda arī pašu mājās, un vienojās to turpināt trijās galvaspilsētās. Pēc Orsē muzeja ekspozīcija ar lieliem panākumiem tika parādīta Igaunijas Mākslas muzejā KUMU Tallinā (11.10.2018.–03.02.2019.), izstādes nākamā eksponēšanas vieta bija Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja Nacionālā mākslas galerija Viļņā (25.07.–11.10.2020.). Maršrutu noslēdz Latvijas Nacionālais mākslas muzejs Rīgā (21.11.2020.–21.02.2021.). Katrs no kaimiņvalstu muzejiem piedāvā savu skatījumu un zinātniskās kapacitātes pienesumu. Izdevniecībā “Neputns” top katalogs latviešu un angļu valodā, paralēli izstādei tiek plānota plaša pasākumu programma. Viens no nozīmīgākajiem notikumiem būs starptautiska zinātniskā konference “Simbolisms Eiropā un Baltijas nāciju identitāte”.

Par ergoterapeita Rūdolfa Cešeiko darbu un pielietoto 4x4 metodi uzzināju no vairākām viņa pacientēm, kurām onkoloģiskās slimības laikā nodarbības pie Rūdolfa palīdzēja labāk justies ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Ja šī metode cilvēkiem palīdz labāk tikt galā ar ķermenim uzlikto milzīgo slodzi ķīmijterapijas laikā, tad to ir iespējams izmantot savā labā arī veselam esot, kad jāsadzīvo ar ikdienas stresu un jāstrādā ilgstošas spriedzes apstākļos. Rūdolfs pastāstīja arī par iespējām, kā, ķermenim novecojot, saglabāt tā spēku.Viņš izstāstīja arī savus novērojumus par sakarībām, ko ir pamanījis onkoloģijas pacientu stāstītajā par tendencēm savā emocionālajā dzīvē pirms slimības - nepārliecinātība par sevi, dzīšanās pēc kārtējā sasnieguma, nespēja pabūt mierā u.c. Tie ir noderīgi novērojumi aizņemtiem cilvēkiem, kam ikdienā ir augsta spriedze un ir jāatrod veids, kā laicīgi sevi piebremzēt, pirms ir par vēlu. Vairāk informācijas par Rūdolfu Cešeiko un viņa darbu ir sarunas lapā. SARUNAS PIETURPUNKTI: 00:02:47 Kāds ir ergoterapeita darbības lauks00:05:54 Dzīve pirms un pēc onkoloģiskas diagnozes, vai par šādu diagnozi var justies pateicīgs00:19:30 Kas ir tās galvenās lietas, ko vairums onkoloģijas pacienti mainītu, ja varētu laiku pagriezt atpakaļ00:23:45 Klausīt iekšējai balsij – ko tas nozīmē un kā to sadzirdēt00:26:40 Profesionālās jomas, kurās visbiežāk novērotas onkoloģiskas saslimšanas00:31:00 Kā rīkoties savādāk, ko savā dzīvē mainīt, lai nenonāktu pacientu rindās – 3 galvenās lietas00:38:40 Kā izskatās sevis nemīlēšana00:41:24 Metodes, kā trenēt “šeit un tagad” sajūtu00:45:30 Pieci cilvēka fizisko spēju izmērāmi komponenti00:52:20 Kādas kļūdas cilvēki pieļauj veicot fiziskās aktivitātes00:59:45 Ko noderīgu cilvēka organismam dod augstas intensitātes intervāla treniņi01:02:10 4x4 treniņu programma - kāpēc tā ir tik efektīva01:16:30 Divu principu metode, kā veiksmīgi stiprināt muskuļus01:25:15 Kā efektīva muskuļu trenēšana palīdz saglabāt funkcionalitāti līdz sirmam vecumam01:32:00 Kā trenēt lokanību01:34:16 Fizisko aktivitāšu klīnikas kontakti01:36:59 Kāpēc pareizi piemērota fiziskā slodze īpaši palīdz onkoloģijas pacientiem

Pagājuši divi gadi, kopš uz savu pirmo sēdi sapulcējās pašreizējais Saeimas sastāvs. Šī nedēļa ir piemērots brīdis, lai izvērtētu to, kas notiek mūsu valsts politikā, jo Saeimas deputāti savos amatos nu jau būs pavadījuši pusi no vēlētāju uzticētā pilnvaru laika. Kā ir veicies? Raidījumā “Šodienas jautājums” intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (NA).

Šīs dienas raidījuma Zināmais nezināmajā galvenais varonis ir ļoti būtisks cilvēka ķermeņa asinsvards. Proti, miega artērija. Raidījuma otrajā daļā runāsim par to, kā problēmas miega artērijā ietekmē cilvēka kognitīvos procesus, taču pirms tam stāsts par to, kāpēc šis asninsvads tik nozīmīgs un kā par to rūpēties? Miega artērijai ir ļoti būtiska loma mūsu organismā – tā apgādā smadzenes ar asinīm. Iemesli, lai sabojātu miega artēriju, ir tādi paši kā daudzām citām kaitēm - neveselīgs dzīvesveids, stress, un citas hroniskas saslimšanas. "Nosaukums cēlies no grieķu valodas, tulkojumā tas nozīmē - apdullis, aizmidzis, nespējīgs domāt. Iemesls šādam nosaukumam cēlies no tā, ka nospiežot šo artēriju, cilvēks zaudē samaņu un aizmieg. Lēnām tas ir iegājies ne tikai tautas valodā, bet arī medicīniskajā apritē," tā Dainis Krieviņš. Kāpēc miega artērija gadiem ejot nosprostojas, kā un kāpēc tā ir jātīra skaidro P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas asinsvadu ķirurgs, Latvijas Universitātes profesors Dainis Krieviņš. Profesors Krieviņš stāsta, ka Latvijā katru gadu ap 6000 cilvēku ir nopietni veselības traucējumi aizsprostotas miega artērijas dēļ, un tas ir liels skaits. Par aizsprostotu miega artēriju sākotnēji nekādi simptomi neliecina, bet ikviens no mums P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā katru gadu tiek operēti ap 500 pacientu ar miega artērijas traucējumiem.Profesors Krieviņš norāda, ka šo operāciju rezultāti ir labi. Līdzīgi kā onkoloģijas pacientiem ir ieviests zaļais koridors, arī Paula Stradiņa klīniskajā slimnīcā tāds attiecas uz cilvēkiem, kuriem ir konstatēts insulta risks, aizsprostotas miega artērijas dēļ. Divu nedēļu laikā šādi cilvēki tiek pie operācijas. Miega artērijas sašaurinājuma ietekme uz domāšanas procesiem Kad esam uzzinājuši, kāda ir miega artērijas nozīme, pievēršamies jautājumam par to, vai un kā cilvēka kognitīvās funkcijas ietekmē miega artērijas sašaurinājumi jeb stenoze. Stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras docētāja Elīna Pūcīte, kura nesen par šiem jautājumiem aizstāvēja "Ir zināms, ja ir sašaurināta miega artērija, ir liels risks, ka attīstās insults. Bet neskaidrs bija jautājums, kas notiek ar tiem pacientiem, kuriem ir sašaurinājums, bet par laimi vēl nav insults," skaidro Elīna Pūcīte. "Vai šis sašaurinājums ir asimptomātisks, vai tomēr ir bez simptomiem, vai dod simptomus, ko ikdienā nepamanām. Insultu mēs visi pamanām, bet par vēlu. Bet izmainās domāšanas procesus nepamanām, vai norakstām, ka tas ir kaut kas cits." "Ideja bija tāda, paskatīties, vai ir izmaiņas, ja veic sašaurinājuma likvidēšanas operāciju, vai ir izmaiņas domāšanas procesā," turpina Elīna Pūcīte. Viņa tikusies ar cilvēkiem, kuriem bija miega artērijas sašaurinājums, kas nāca pie asinsvadu ķirurga. Ar pacientiem pētniece tikās pirms operācijas, pārbaudīja domāšanas funkciju, tad tikās pēc pusgada un gada. Veicot tekstus izvērtēja, vai ir uzlabošanās, pasliktināšanās vai situācija nemainās. Tāpat testi veikti arī ar tiem, kam ievietots stents, kā arī ar tiem pacientiem, kuriem neveica operāciju, bet viņi saņēma medikamentus. Rezultāti rāda, ka cilvēkiem, kuri operēti, kognitīvā funkcija pārliecinoši uzlabojas. To pacientu grupā, kuri lietoja medikamentus vai viņiem ievietots stents, izmaiņas domāšanas funkcijā nebija. Katrā ziņā, situācija nepasliktinājās.

Šoreiz podkāsta sēriju veltījām, lai izzinātu pacienta sajūtas un iespaidus mēnesi pēc ORTO Klīnikā veiktas  menisku operācijas abās ceļa locītavās. Mūsu sarunu biedrs ir Andrejs – jauns, stiprs cilvēks, bez pastiprinātas aizraušanās ar sportu. Runājam par to, kā viņš tika pie šādas dubultas traumas?, Kādas sūdzības lika meklēt ārsta palīdzību?, Kādēļ meniski bija jāoperē?, Kā Andrejs iztēlojās operācijas sekas un kā viss noritēja realitātē?, Cik ātri varēja sākt staigāt?, Vai sāpēja?, Un kā ir mēnesi pēc? Rezumējot Andrejs saka: “Es nesauktu to par operāciju. Man tā vairāk atgādināja standarta procedūru.”Šī ir smaidīga saruna, kas uzlabo noskaņojumu, jo Andrejs dzīvi un medicīniskas nebūšanas uztver ar negrozāmu humora izjūtu.

#71 Linda Kuze. Divu lielisku beernu mamma, miilosha sieva un uznemeeja. Linda ir izveidojusi gan loti skaistu papira dizainu lietu zimolu - divpusejos plaanotaajus - kas paliidz sasniegt vairaak, gan scrapbooking albumus - kuros glabaat savas miilaakaas sajuutas un atminas. Cloudberry nav vieniigais bizness, ko Linda ir izveidojusi – bija ar? deju studija, ir nometnes beerniem – Kukabura. Skiet, ka Linda dziivo savus beerniibaa izsapnotos sapnus. Ieklausies un iepaz?sti kaadu jaunu dalinu vinas, iedvesmojies un noteikti apskati Lindas radoshos veidojumus – makonoga.lv vai Instagramaa @cloudberrydesign un vinas ikdienai noteikti vari sekot liidz @lindakuze  atraksti man: ommmsome@gmail.com vai atrodi ieksh Instagram: ommmsomePaldies @feliceliving par briniskigo telpu sarunai!Paldies, ka klausies, tieshi taapeec varu radit nakamaas sarunas un turpinaat nest pie Tevis briniskigus stastus.

Starptautiskā Hokeja federācija (IIHF) nevarētu divas sezonas pēc kārtas atteikties no pasaules čempionāta rīkošanas, tādēļ sagaidāms, ka Rīgā turnīrs 2021.gadā būs, bet, iespējams, ar ierobežojumiem, piektdien Latvijas Televīzijas "Rīta panorāmā" teica Latvijas Hokeja federācijas (LHF) ģenerālsekretārs Viesturs Koziols.

Starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo novus" šogad norisināsies no 28. augusta līdz 10. septembrim. Tā būs 15 izrāžu un performatīvu izstāžu programma, kas notiks Rīgas un Cēsu publiskajā iekštelpā un ārtelpā, kā arī vairākās privātās telpās. Kā laika gaitā mainījies Starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo novus" un kādēļ šogad programmas centrā ir izvēlēti laiks, telpa un kopradīšana kā laikmetīgā teātra pamatprincipi, Kultūras Rondo pārrunājam ar festivāla māksliniecisko vadītāju, Jaunā teātra institūta direktori Gundegu Laiviņu. ""Homo novus" šogad paliek 25 gadi, un, protams, ka mēs bijām izveidojuši diezgan lielu programmu, kas viss bija jāatceļ un jāpārskata. Divu mēnešu laikā jārada no jauna, un tā atziņa ir, ka patiesībā ļoti ātrā tempā var izdarīt diezgan lielas lietas," atzīst Gundega Laiviņa. "Mēs faktiski sākām veidot programmu tādiem apstākļiem, kādi bija ārkārtas situācijas laikā, kad tuvāk par diviem metriem drīkst atrasties tikai divi cilvēki. Un protams, ka tagad tās slūžas drusku palaistas vaļīgāk, bet tik un tā liela daļa izrāžu ir divu cilvēku tikšanās," par festivāla programmas izveides principiem stāsta Gundega Laiviņa. Jubilejas festivāla programma pilnībā atcelta, saprotot, ka starptautiskā ceļošana ir ļoti mainīgs un neskaidrs process un nevar būvēt festivālu, kas ir atkarīgs no ceļošanas iespējām.  "Tāpat toreiz, aprīlī, maijā, kad mums bija jāpieņem šie lēmumi, sapratām, ka mēs pārāk maz zinām par pulcēšanās iespējām rudenī. Līdz ar to mēs nolēmām sākt visu no nulles. Un sākt no nulles ne tikai tādā tehniskā ziņā, kā festivālam noritēt pulcēšanās ierobežojumu apstākļos, bet arī konceptuālā ziņā, jo bija skaidrs, ka notiek kaut kādas milzīgas pārbīdes pasaules kārtībā un tajā, kā mēs, kā sabiedrība, dzīvojam, kā mēs, kā indivīdi komunicējam un esam kopā ne tikai savā starpā, bet arī ar dažādiem dabas elementiem, šai gadījumā mazo vīrusu. Un likās, ka arī par to ir būtiski runāt, par to vienkārši jārunā, un šai ziņā "Homo novus" un festivāla formāts vispār ir ļoti pateicīgs, jo var diezgan ātri reaģēt uz šādām izmaiņām," skaidro Gundega Laiviņa. Festivāla programmu veido starptautisku mākslinieku kopradīti darbi, latviešu mākslinieku jaundarbi, kā arī izrādes, kas tapušas ciešā sadarbībā ar dažādiem cilvēkiem, kopienām, skatītājiem, pilsētvidi un to apdzīvojošiem elementiem. Programma pieejama internetā. Festivāla norises rīkotāji aicina apmeklēt bez maksas. Vienīgi vairākiem apmeklējumiem ir iepriekš jāreģistrējas, tas saistīts ar dažu izrāžu struktūru, kā arī Covid-19 situāciju. "Festivāls ir bez maksas. Iemesli tam ir divi. Mēs iebilstam vai reaģējam uz mākslas satura arvien lielāko ekskluzivitāti, kad pasākumos ir maz vietas un dārgas biļetes, faktiski mēs atgriežamies pie tā, ka māksla ir pieejama cilvēkiem, kuriem ir līdzekļi un kuri var atļauties šo ekskluzīvo iespēju. Mēs negribētu, lai tā notiek," skaidro Gundega Laiviņa. "Otrs iemesls - mēs tik dziļi ieteicamies pilsētā, veidojam visu kopā ar iedzīvotājiem, mēs visi esam līdzradītāji, līdz ar to kādam prasīt par to maksāt būtu negodīgi." Ieskatam arī stāsts par trīs festivāla darbu tapšanu.  

Latvijas Basketbola savienības 3x3 basketbola koordinators Nauris Metnieks, viesojoties “Basketstudijā 2+1”, stāsta par Latvijas 3x3 basketbola čempionāta nosaukuma “Top Gun” rašanos, sadarbību ar 14 pašvaldībām un tirdzniecības centru “Akropole”, sezonas garumā paredzētajiem turnīriem un Latvijas izlašu cerībām rudens pusē piedalīties Pasaules un Eiropas kausa izcīņā.01:45min - Iemesls nosaukumam "Top Gun";05:50min - Divu dienu ilgā izspēles sistēma un balvas;11:30min - Pašvaldību iesaiste, paralēli notiekošie pasākumi;20:10min - Atsaucība starp dāmām, sagaidāmās vīriešu komandas;28:30min - Spēlēm paredzētais segums, piesakāmais spēlētāju skaits;36:40min - Lietuvas un Igaunijas komandu iesaiste;40:40min - Latvijas U-18 izlases gatavošanās proces;47:00min - "Parīze 2024", IZM sagatavotā profesionālās ievirzes programma.

#52 Linda Kuze. Divu lielisku beernu mamma, miilosha sieva un uznemeeja. Linda ir izveidojusi gan loti skaistu papira dizainu lietu zimolu - divpusejos plaanotaajus - kas paliidz sasniegt vairaak, gan scrapbooking albumus - kuros glabaat savas miilaakaas sajuutas un atminas. Cloudberry nav vieniigais bizness, ko Linda ir izveidojusi – bija ar? deju studija, ir nometnes beerniem – Kukabura. Skiet, ka Linda dziivo savus beerniibaa izsapnotos sapnus. Ieklausies un iepaz?sti kaadu jaunu dalinu vinas, iedvesmojies un noteikti apskati Lindas radoshos veidojumus – makonoga.lv vai Instagramaa @cloudberrydesign un vinas ikdienai noteikti vari sekot liidz @lindakuze  atraksti man: ommmsome@gmail.com vai atrodi ieksh Instagram: ommmsomePaldies @feliceliving par briniskigo telpu sarunai!Paldies, ka klausies, tieshi taapeec varu radit nakamaas sarunas un turpinaat nest pie Tevis briniskigus stastus.

Aktuální dění očima Jana Krause každé ráno 5:00 – 9:00 vždy po zprávách v celou a v půl exkluzivně na Frekvenci 1. Vtipně, originálně a s nadhledem, tak to umí jenom Jan Kraus. Blondýna Miluška Bittnerová se ptá na vše, o čem se mluví, a Jan Kraus jí to vysvětlí.

Pianistes Daces Kļavas pusapaļās dzimšanas dienas atbalsis skanēs koncertā "Planētas" 26. februārī J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, spēlējot duetā ar Hertu Hansenu. Programmā - Gustava Holsta simfoniskās svītas "Planētas" pārlikums divām klavierēm, koncerta režisors - Roberts Rubīns. Liene Jakovļeva iztaujā Daci Kļavu par gaidāmo koncertu, mūzikas pieredzi pagātnē un tās sajūtu šodienā.

6:38 : Carlitober y las ramificaciones interminables de IMDb 17:30 : Concurso de dibujantes: Pikachu inyectandose Monster 32:00 : Comentarios de las transmisiones anteriores 40:20 : Brasilero trucho de Rosario Central: Zinho 42:30 : Llegan las primeras criticas de Claudia 50:25 : Martin (1977) 59:35 : Schramm (1993) 1:07:07 : Alucarda, la Hija de las Tinieblas (1977) 1:11:30 : The Legend of Hell House (1973) 1:16:05 : Diabel (1972) 1:26:10 : Un Tranquillo Posto di Campagna (1968) 1:30:20 : Castle Freak (1995) 1:40:40 : Gräns (2018) 1:50:20 : Otra vez la anecdota de Shelley 1:55:50 : The Road Within (2014) 2:12:00 : Denpa Teki na Kanojo (2009) 2:18:20 : Children Souldn’t Play with Dead Things (1972) 2:23:25 : Brainscan (1994) 2:26:55 : I, Madman (1989) 2:30:45 : Valerie a Týden Divu aka Valerie and her Week of Wonders (1970) 2:33:05 : Gospodin Oformitel aka Mister Designer (1987) 2:36:10 : Pin (1988) 2:44:50 : La Casa dalle Finestre che Ridono (1976) 2:53:15 : La busqueda del Nosfe y cosas turbias en las peliculas

Šogad zilo karogu saņēmušas 20 Latvijas peldvietas, kas nozīmē, ka šo atpūtas vietu uzturētāji rūpēsies arī par peldētāju drošību, ko nevar teikt par citām Latvijas neformālām peldvietām! Rakstītos un nerakstītos peldēšanu likumus, kas jāievēro, lai peldēšanās nebeigtos traģiski, apspriedīsim piektdienas raidījumā. Sarunā piedalās Vides izglītības fonda vadītājs Jānis Ulme, peldēšanas treneris, pasaules čempions ziemas peldēšanā un Elektrum Olimpiskā centra peldbaseinu un peldētapmācības programmas vadītājs Gustavs Zālītis - pirmais latvietis, kurš aizpeldēja no Kolkas līdz Roņu salai. Divu dēlu mammas, SIA "Olimpiskais sporta centrs" vadītājas, valdes locekles Zanes Grundiņas- Arājas sapnis ir panākt, lai katrs bērns Latvijā mācētu peldēt, tādējādi lai maksimāli samazinātu bēdīgo statistiku noslīkušo ziņā.

Gada nogalē, kad visā pasaulē latvieši pošas Ziemassvētkiem un vairāk nekā jebkad gada laikā pievēršas ģimenei, palūkosimies uz kādu ļoti ģimenisku un sirsnīgu akciju, kas divu gadu laikā spējusi aizkustināt latviešus visā pasaulē. Divu gadu garumā apceļojis teju visus kontinentus un trīsreiz šķērsojis Atlanijas oekānu - tāds ir bijis Latvijas Simtgades karoga ceļš. Neviena vien saviļņojuma asara slaucīta īpašajā Latvijas Simtgades karogā, kas divu gadu laikā apceļojis gandrīz visus kontinentus un nu nonācis atpakaļ mājās – Rīgā. “Karogs kļuvis par Latvijas lielāko dāvanu tautiešiem Simtgadē,” atzīst raidījuma 21. gadsimta latvietis viesi. Simtgades karoga ideja radusies 2x2 nometnē 2015. gadā un tās mērķis bija simboliskā veidā savienot latviešus visā pasaulē ar valsts simbolu – karogu. To darināja Cēsīs, Latvijas karoga dzimtajā pilsētā, un karogu pasaulē pavadīja īpaša vēstījumu grāmata, kurā latvieši varēja ierakstīt savu vēlējumu Latvijai apaļajos svētkos. Sarunā par karoga ceļu piedalās Simtgades biroja Reģionālo un nevalstisko projektu vadītāja Jolanta Borīte, karoga audēja Dagnija Kupče un karoga ceļa organizatore Lelde Kristiāna Vozņesenska.

Vai ēst gaļu ir morāli nepiedodami? Kāpēc man patīk suņi, kaķi, bet es ēdu citus dzīvniekus? Vai man ir psihiskas problēmas? Kad būs mākslīgi veidota gaļa? Un kas notiktu, ja mēs liktu visus dzīvnieku mierā? Vai tu varētu brīvi pastaigāties pa mežu? Divu dzīvnieku mīļu un gaļēdāju saruna ar vienu no lielākajiem Latvijas dzīvnieku aizstāvjiem - Sandri Ādmini.

Divu nedēļu termiņš, kas tika dots Aldim Gobzemam valdības izveidošanai, tuvojas beigām, bet skaidrības, vai viņa sastādītajam Ministru Kabinetam būs vairākuma atbalsts, arvien nav. Nedēļas bilance ir aptuveni šāda – no sarunām izslēgta apvienība „Attīstībai/Par!”, Aldis Gobzems ir izveidojis ministru sarakstu un tagad gaida sarunu partneru piekrišanu. Tomēr sarežģījumu ir daudz, jo Jaunā Konservatīvā partija valdībā atsakās būt kopā ar Zaļo un Zemnieku savienību, savukārt Nacionālajai apvienībai četru partiju koalīcija šķiet pārāk maza un riskanta. Krustpunktā kopā ar žurnālistiem apspriežam politiskās kaislības un valdības veidošanas gaitu. Runājam arī par Saeimas lēmumu par ANO migrācijas kompaktu, kā arī apspriežam kaislības ap mākslinieku saņemtajiem honorāriem simtgades koncertos. Kopā ar raidījuma vadītājiem studijā būs žurnālists Imants Frederiks Ozols, žurnāla „Sestdiena” galvenā redaktore Lauma Spridzāne un Latvijas Televīzijas raidījuma „De facto” žurnāliste Gunta Gaidamoviča.

Statistiskie tautieši ir 100 unikāli stāsti par "cilvēku parasto", kurš atrasts pēc dzīves vietas, vecuma, dzimuma, tautības un citām pazīmēm, kuras raksturo spilgto un dažādo Latvijas sabiedrību. Visus Latvijas Radio Ziņu dienesta intervētos cilvēkus meklē projekta lapā tautiesi.lsm.lv

Kamēr vēl tikai tuvojās ilgi gaidītās Nacionālās enciklopēdijas elektroniskās versijas atklāšana gada nogalē, jau šajā laikā atklāj enciklopēdijas drukāto sējumu par Latviju. Nacionālās enciklopēdijas padomes uzraudzībā saturu veido dažādu nozaru ekspertu sagatavoti šķirkļi un apakštēmas. Divu nedēļu garumā ik rītu rubrikā par Nacionālo Encikopēdiju piedāvāsim nelielu ieskatu autoru darbā. Šorīt plašāk par valsts nosaukumu!

Dāvis Suneps: "Vai nu Tu uzvari vai nu Tu mācies. Nav tāds "zaudē"." === Dāvis ir (bez piecām minūtēm) Rīgas Ekonomikas augstskolas absolvents un LU Biznesa inkubatorā divus gadu ir organizēja pasākumus jaunajiem uzņēmējiem. Tagad Dāvis ir TechHub Riga rīkotājdirektors (angliski: managing director). TechHub Riga ir darba telpa tehnoloģiju startupiem, kur uzņēmumu dibinātāji un darbinieki var tikties, strādāt, mācīties un sadarboties. Divu gadu darbība laikā TechHub Riga rezident-uzņēmumi ir piesaistījuši investīcijas vairāk kā 2M EUR apmērā. 00:00 - Ievads par Dāvi. 01:27 - Dāvja dzīve no pirmās līdz divpadsmitajai klasei. 03:12 - Dāvja pieredze spēlējot grupā. 04:38 - Kādēļ augstskolu likums ļauj Dāvim paņemt bezgalīgu mācību atvaļinājumu. 06:23 - Kā Dāvim radās interese par uzņēmējdarbību. 08:09 - Kas ir biznesa modelis "Canvas". 10:00 - Kāda ir startup vides attieksme pret biznesa plāniem. 12:28 - Kas, pēc Dāvja domām, veido veselīgu startup vidi. 14:18 - Dāvja vērtējums par Latvijas startup vides "veselību". 17:58 - Kā savus biznesus finansē cilvēki, kas strādā TechHub. 19:31 - Ko varam mācīties no Igaunijas startup ekosistēmas. 24:13 - Kas ir Baltijas startup vides stiprās puses. 25:28 - Kāda veida lēmumus uzņēmumu dibinātāji visbiežāk gribētu mainīt, ja varētu atgriezties pagātnē. 29:06 - Kādu lomu panākumu gūšanā spēlē veiksme un darbs. 32:23 - Kas ir kopīgs sekmīgāko startup dibinātājiem, kas viņiem vienlaicīgi ir atšķirīgs no citiem uzņēmumu dibinātājiem. 34:20 - Kā kļūt par daļu no TechHub kopienas. 37:02 - Kas ir labākais padoms, ko Dāvis ir saņēmis. 38:14 - Kāda ir Latviešu un ārzemnieku attieksme pret neveiksmēm biznesā. 40:42 - Par ko Dāvis ir optimistisks. 41:57 - Kā Dāvi un TechHub atrast sociālajos tīklos. 42:58 - Dāvja aicinājums publikai. === Dāvis twiterī: @davissuneps Juris twiterī: @JurisBaltacs

Eiropas Savienības sešas dibinātājvalstis – Beļģija, Francija, Vācija, Itālija, Nīderlande un Luksemburga – pagājušā nedēļā nāca klajā ar vizionāru paziņojumu, ka atbalstīšot "divu ātrumu" Eiropas attīstību, jo saprot, ka ne visām Eiropas 28 valstīm ir pa prātam aizvien ciešāka integrācija. Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā par divu ātrumu Eiropas izdevīgumu vai neizdevīgumu, stāstīs Eiropas kustības Latvijā prezidentu Andris Gobiņš, kā arī noskaidrosim, kādi varētu būt Krievijas slēptie motīvi, iesaistoties Sīrijas pilsoņu karā un šībrīža pamiera meklējumos. Rubrika "Komentārs". Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers stāsta, kā, gatavojoties Olimpiskajām spēlēm Brazīlijā, Latvijas sportisti tie “apbruņoti” ar informāciju par A un B hepatītu un Zikas vīrusa apdraudējumiem.     Migrantu krīze: Vai tā ir izdevīga Krievijai? Marta sākumā apritēs pieci gadi, kopš Sīriju plosa pilsoņu karš. Tas ir gandrīz iznīcinājis valsts nacionālās bagātības un infrastruktūru. Jaunākajā Sīrijas politikas izpētes centra pētījumā norādīts, ka kopš kara sākuma nogalināti jau 470 000 cilvēku, bet pamest savas mājas karš licis jau aptuveni 11 miljoniem cilvēku. Teju puse no viņiem ir devusies bēgļu gaitās uz kaimiņvalstīm un Eiropas Savienību. Turcija, Jordānija un Lībija kopā uzņēmušas lielāko daļu, vairāk nekā četrus miljonus patvēruma meklētāju no Sīrijas. Pagājušā gada 30. septembrī karā ar gaisa uzbrukumiem iesaistījusies arī Krievija. Pēc Krimas aneksijas Putina režīmam vairs nebija palikuši daudz sabiedrotie, viens no tiem –Sīrijas prezidents Bašārs al Asads. Vēl septembra vidū Asadam veicās gaužām slikti: valdība kontrolēja vien sesto daļu Sīrijas teritorijas. Krievijas mediji ziņu par tās bumbvedēju uzlidojumiem Sīrijai pasniedza kā varonīgu rīcību cīņā ar teroristiem. Krievijas mediji tik aktīvi sekoja līdzi krievu lidmašīnām, ka pat laika ziņās Krievijas iedzīvotājiem stāstīja par to, vai laika apstākļi Sīrijā  ir gaisa uzlidojumiem labvēlīgi. Lai gan sākotnēji Krievija teicās, ka uzbruks teroristu organizācijai „Daīš”, tomēr lielākā daļa bumbu ir kritušas uz Sīrijas prezidenta Bašāra al Asada opozicionāru pozīcijām. Februāra sākumā Pentagona pārstāvis Stīvs Vorens ziņoja, ka vien desmitā daļa krievu bumbu ir trāpījušas „Daīš” teroristu pozīcijām un, lai gan Asada spēki un „Daīš” nav vienā pusē, tomēr karalaukā tie ir centušies izvairīties viens no otra. Kremlis, iesaistoties karā, paziņoja, ka viņu mērķis ir apturēt „Daīš” un ierobežot bēgļu plūsmu uz Eiropu. Tas gan Krievijas un Asada spēkiem netraucēja janvāra beigās apšaudīt bēgļu nometni Sīrijas ziemeļos, netālu no Turcijas robežas. Turciju, kura jau uzņēmusi aptuveni 2,7 miljonus Sīrijas bēgļu, uztrauc šī brīža krievu un Asada spēku militārā ofensīva pret lielāko Sīrijas pilsētu Alepo, kas atrodas Turcijas robežas tuvumā un kuru līdz šim kontrolēja Sīrijas mērenā opozīcija. Krievu bumbvedēju un Sīrijas prezidenta Bašāra al Asada armijas kopīgo uzbrukumu rezultātā pie Turcijas robežas pulcējas jau 35 000 cilvēku, bet, turpinoties uzbrukumiem Alepo pilsētai, to skaits varētu sasniegt  pat 600 000. Par Krievijas motīviem, iesaistoties vēl vienā karā, runā jau gandrīz pusgadu un minējumu ir daudz. Jau sākoties uzlidojumiem, amerikāņu vēsturnieks Timotijs Snaiders žurnālā „Time” ironiski vaicāja: esat apmulsuši par Krievijas manevriem? Paskatieties uz Ukrainu. Kremlim svarīgs ir publiskais viedoklis. Snaiders Krieviju sauc par “televīzijas kultūru” un pēc izgāšanās Ukrainā, Kremlim bija vajadzīga uzvara savas tautas priekšā, ko Krievijas iedzīvotāji var vērot pie televizoru ekrāniem un, kas nenestu līdzi vēl plašākas ekonomiskās sankcijas. Jāpiebilst, ka līdz ar ekonomiskajām sankcijām, Krievija pēc Krimas aneksijas nokļuva starptautiskā izolācijā. Bet sākot mest bumbas uz sīriešu galvām, Krievija atgriezusies apritē, lai vismaz skata pēc censtos samilzušo krīzi risināt.