Podcasts about minhenes

25. septembra radio Star FM rīta programmas Zoopasta tehnoloģiju rubrikas ieraksts. Šoreiz Kristaps iezvanās no Minhenes, kur devies iepazīt Xiaomi zīmola jaunumus.

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora. Tas ir viens no publiskās diplomātijas instrumentiem. Pasākumu diplomātija ir ļoti spēcīgs instruments starptautisko attiecību stiprināšanai, valsts tēla jeb uzticamības un pozitīvas attieksmes veidošanai. Tas ietver gan ekonomiskus, gan politiskus, gan kultūras un sporta pasākumus. Iedomājies Olimpiskās spēles, EXPO, starptautiskus mākslas festivālus un konferences – tie visi ir pasākumu diplomātijas instrumenti. Vai kāds atpazītu nelielo Davosas pilsētiņu, ja nebūtu Pasaules ekonomikas foruma? Minhenes drošības konference starptautiskās sabiedrības apziņā kļuvusi par elitāru augstākā līmeņa drošības politikas forumu, kam seko arī Rīgas drošības konference. Tas ir labs aizsākums. Kultūra? Protams! Venēcijas biennāle, Frankfurtes grāmatu mese, Kannu kinofestivāls ir tikai daži pasākumi – diplomātijas piemēri ar milzīgu sadarbības potenciālu. Tās ir iespējas sevi parādīt un citus apskatīt. Starptautiskās sabiedrības un mediju uzmanība ir garantēta. Tā ir izcila platforma savu ideju, vērtību un pārliecību paušanai. Tomēr jāatceras, ka pasākumu diplomātijā īpaša nozīme ir sadarbības kvalitātei un attiecībām. Pasākumu diplomātija prasa savstarpēju uzticību attiecību veidošanā. Laiks savstarpējās attiecībās, tātad sadarbībā, vienmēr ir kā trešais spēlētājs. Tas var būt palīdzošs, bet tas var būt iznīcinošs, ja esam neizlēmīgi, neaktīvi un šaursirdīgi. Termiņi un norunas ir jāievēro un jāatver sirds un prāts jaunām idejām, kas rodas kopīgās sarunās. Kopīgi intelektuālie un emocionālie piedzīvojumi ir ikvienu attiecību pamatā, un tas veido attieksmi.

“Šajā vasarā Krievijā gatavojas nosūtīt lielas armijas daļas uz Baltkrieviju. It kā ar mērķi piedalīties militārās mācībās. Bet mēs atceramies, ka tieši tas pats notika 2021. gadā, neilgi pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Vai arī šoreiz šie spēki ir paredzēti, lai uzbruktu Ukrainai? Varbūt… Bet varbūt nē... Varbūt tie ir domāti jums!” - tā gada sākumā Minhenes drošības konferencē uzsvēra Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atsaucoties uz saviem izlūkdienestiem. Runa ir par Baltkrievijas un Krievijas kopīgajām armijas mācībām “Zapad 2025”. No Krema ļpropagandas, Krievijas un Baltkrievijas amatpersonu puses izskan pretrunīgi paziņojumi – no vienas puses it kā mierinoši, no otras puses - provokatīvi. “Mēs gatavojamies karam,” tā augusta vidū savas valsts medijiem sacīja Baltkrievijas aizsardzības ministrs Viktors Hrenins. Kas par “Zapad” zināms šobrīd, kad līdz tā sākumam palicis pavisam nedaudz?Raidieraksta autors - Māris Antonevičs. Izmantoti fragmenti no “Latvijas Avīzes” intervijām ar Zemessardzes štāba virsnieku, majoru Jāni Slaidiņu, bijušo Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Jani Garisonu, YouTube kanāliem: “rudelfi_lt”, “beltavideo”, BR24, CTVBY.Foto: Reuters/ScanpixRaidieraksts ir Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras viedokli. Ne Eiropas Savienība vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūra nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.Funded by European Union. Views and opinions expressed are however those of the author(s) only and do not necessarly reflect those of the European Union or the European Education and Culture Executive Agency (EACEA). Neither the European Union nor EACEA can be held responsible for them.Izmantotā mūzika:Chris Haugen – Island DreamThe Whole Other – Valley Of Spies

Ik pa laikam izskan ziņas par to, ka zinātnieki tālās visuma dzīlēs atraduši kādu planētu, kura varētu būt mājvieta kādām primitīvām dzīvības formām. Visbiežāk tiek norādīts uz ūdens klātbūtni vai citiem ķīmiskiem un fizikāliem parametriem, kas atbilst mūsu izpratnei par dzīvībai piemērotu vietu. Taču neskatoties uz to, drošticamu pierādījumu pagaidām mums nav. Kāpēc? Ar ko šobrīd rezultējušies mūsu centieni atrast vēl kādu dzīvu organismu ārpus mūsu planētas? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro IT speciālists, astronomijas entuziasts Raitis Misa un Latvijas Universitātes Eksakto un tehnoloģijas fakultātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Radioteleskopa izbūvē Čīlē iesaistās arī inženiere Līga Marija Putna no Latvijas Laikā līdz 2029. gadam Čīlē plānots izveidot jaunu teleskopu, un tā tapšanā iesaistījusies arī inženiere Līga Marija Putna no Latvijas. Būdama šobrīd otrpus okeānam, Līga ar prieku ir gatava raidījuma Zināmais nezināmajā klausītājus iepazīstināt ar teleskopa būvniecības mērķi un faktoriem, ar ko jārēķinās, veicot šādu darbu tuksnesī. “Latviete veido īpaši lielā teleskopa digitālo dvīni” - tā pirms dažiem mēnešiem bija lasāms astronomijas jautājumiem veltītā žurnāla “Zvaigžņotā Debess” numurā. Šī latviete ir Līga Marija Putna - inženiere, kura pieteikusies Eiropas Dienvidu observatorijas konkursam un nokļuvusi Čīlē, kur pašlaik top pasaulē lielākais optiskais teleskops. Ar Līgu Mariju mēs tiekamies, izmantojot attālinātās saziņas vietni, un mūs šķir septiņu stundu laika starpība. Eiropas Dienvidu observatorijas galvenais birojs izvietots Vācijā, Garhingā pie Minhenes. Vēl viens birojs, kurā atrodas Līga Marija, ir Čīlē, Santjago Vitakūrā, un tad trešais objekts - arī Čīlē, Atakamas tuksnesī, uz kurieni zinātniece dodas aptuveni vienu reizi mēnesī. Kad pieteikusies darbam, viņa domājusi, ka ģeogrāfiski tas notiks Eiropas Savienībā ar nepieciešamību dažreiz doties uz Čīli. Bijis citādi, un varbūt pat labāk to sākotnēji nenojaust.

Jau ierasti ASV prezidenta Donalda Trampa aktivitātes ir visas pasaules mediju uzmanības centrā. Bet, kā mēdz teikt, ir nianses.  Vakar visi ar nepacietību gaidīja ziņas pēc Donalda Trampa un Vladimira Putina sazvanīšanās. Tā ilga teju divas stundas. Krievi esot vien piekrituši daļējam pamieram, respektīvi, uguns pārtraukšanai, pārtraucot triecienus pa infrastruktūras un enerģētikas objektiem vai varbūt tikai enerģētikas infrastruktūras objektiem. Tiesa, jau pēc pāris stundām Krievija atkal veica kārtējo lidrobotu uzlidojumu Ukrainai. Vērtējam ne tikai sarunu iznākumu, bet visu, kas šobrīd notiek ar Ukrainu. Ir vēl viens temats, par kuru mēs saspringto ziņu dēļ īsti neesam runājuši, bet tas arī ir tāds zināms uzmanības vērts. Rumānijā nerimst kaislības ap Krievijas ietekmi valsts prezidenta vēlēšanu procesā. Pēc tam, kad Konstitucionālā tiesa anulēja novembrī notikušo vēlēšanu pirmo kārtu, ir celtas apsūdzības virknei cilvēku, tajā skaitā šīs kārtas uzvarētājam Kelinam Džordžesku. Ir izsludinātas nākamās vēlēšanas, un tajās Džordžesku nebūs tiesību piedalīties. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Donaldam – kurvītis ar bantīti Baltā nama ugunspārtraukšanas plānu Kremlis būtība ir noraidījis – tāds ir rezultāts 18. marta pusotru stundu ilgajai telefona sarunai starp Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un Krievijas vadoni Vladimiru Putinu. Krievijai tika piedāvāta pilnvērtīga ugunspārtraukšana uz 30 dienām kā pirmais solis ceļā uz miera procesu, taču, kā jau pirms telefonsarunas bija paziņojusi Maskava, tā varētu piekrist tikai ar noteikumu, ka tiek pārtraukts ārvalstu militārais atbalsts Ukrainai. Atteikums Vašingtonai gan nav gluži simtprocentīgs, kas izskatītos pārāk nelāgi uz Ukrainas šai ziņā pozitīvās nostājas fona. Putins piekritis pārtraukt triecienus – nav gan īsti skaidrs, kam, jo Kremļa izplatītajā telefonsarunas atreferējumā minēta „enerģētikas infrastruktūra”, savukārt prezidenta Trampa ierakstā sociālajos tīklos teikts „enerģētika un infrastruktūra”. Acīmredzot Baltā nama saimniekam ir radies iespaids, ka agresorvalsts pārtrauks graut Ukrainas slimnīcas, skolas un dzīvojamās mājas, kamēr Putins ir gatavs saudzēt vienīgi spēkstacijas un elektropārvades tīklus. Šī gatavība gan, pēc visa spriežot, vēl nekādi nav izpaudusies lidrobotu triecienā, kuru agresorvalsts vērsa pret Ukrainu drīz pēc abu līderu telefonsarunas beigām – uzlidojumā cieta ne vien slimnīca Sumos, bet arī elektroinfrastruktūra Slovjanskā. Kā norādīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atrodoties oficiālā vizītē Somijā, šis Krievijas trieciens ir faktisks apliecinājums, ka tā nevēlas nekādu ugunspārtraukšanu. Pati Ukraina ir gatava pieņemt kā pilnīgu ugunspārtraukšanu, tā šo daļējo variantu. Kā atzīmē analītiķi, pašreizējais variants ir visai izdevīgs Krievijai, ciktāl tieši pēdējos mēnešos Ukraina visai sekmīgi uzbrukusi agresorvalsts naftas un gāzes industrijas objektiem. Tikām prezidents Tramps un vairāki viņa administrācijas pārstāvji pauž gaišu optimismu par tālāko miera procesu, iezīmējot virzību uz ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā, pēc tam – vispārēju ugunspārtraukšanu un tad jau miera vienošanos. Tas viss, pauž Donalds Tramps, notikšot ātri. Attiecīgās sarunas svētdien, 23. martā, sākšoties Saūda Arābijas pilsētā Džidā. Kas attiecas uz vakardienas telefonsarunu, tad tērzēts ticis arī par Tuvajiem Austrumiem, Putinam piekrītot, ka Irānai nav ļaujama iespēja iznīcināt Izraēlu, un arī par hokeju, proti, iespējamiem Ziemeļamerikas NHL un Krievijas KHL profesionāļu mačiem. Kopumā ņemot, Vladimirs Putins var būt ar sevi visnotaļ apmierināts. Par spīti visam, ko viņš un viņa režīms nodarījis Ukrainai, par spīti izaicinošiem žestiem un faktiskam Baltā nama ierosinājumu noraidīšanai, viņš turpina gozēties sava sarunbiedra Donalda labvēlības saulītē. Rumānijas prezidenta vēlēšanu jampadracis Prezidenta amats Rumānijas Republikā, līdzīgi kā daudzās citās parlamentārās demokrātijās, nav ar plašām varas funkcijām apveltīts, tāpēc līdz šim valsts galvas ievēlēšana šai valstī izpelnījās nelielu pasaules mediju ievērību. Citādi tas ir šoreiz, kad Rumānijas prezidenta vēlēšanas tika izpelnījušās, cita starpā, pieminēšanu Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzrunā Minhenes drošības konferences dalībniekiem kā piemērs patiesu demokrātijas vērtību pagrimumam Eiropā. Kārtējo prezidenta vēlēšanu pirmā kārta notika 2024. gada 24. novembrī, un tās rezultāti daudzus šokēja. Labāko rezultātu tajās ieguva galēji labējais neatkarīgais kandidāts Kelins Džordžesku, kura platformā dominē ultranacionālisma un antiliberālisma motīvi, tai skaitā neslēptas simpātijas pret Vladimira Putina režīmu un nepatika pret Ukrainu, kuru Džordžesku nodēvējis par „mākslīgi izgudrotu valsti”. Otrajā vietā ierindojās arī pašreiz opozīcijā esošās liberālās partijas „Rumānijas glābšanas savienība” līdere Elena Laskoni. Tādējādi otrajā kārtā vajadzēja sacensties Džordžesku un Laskoni, un pirmoreiz Rumānijas atjaunotās demokrātijas vēsturē no prezidenta vēlēšanu finālcīņas izrādījās atstumts sociāldemokrātu pārstāvis, pašreizējais premjerministrs Marčels Čolaku. Jau tūlīt pēc vēlēšanām izplatījās viedoklis, ka to Džordžesku kampaņā nepieļaujami liela ietekme bijusi videoierakstu izplatīšanas platformai „Tiktok”, kur viņa atbalstam īpašu kiberoperāciju īstenojuši Krievijas slepenie dienesti. Pēc Augstākās nacionālās aizsardzības padomes izmeklēšanas materiālu publiskošanas Rumānijas Augstākā tiesa anulēja vēlēšanu pirmās kārtas rezultātus un noteica jaunu prezidenta vēlēšanu sarīkošanu 4. maijā. Līdz tam savā amatā bija jāpaliek līdzšinējam prezidentam Klausam Johannisam, taču viņš 12. februārī demisionēja, nododot amata funkcijas parlamenta augšpalātas – Senāta – priekšsēdētājam. 26. februārī Kelins Džordžesku tika uz laiku aizturēts, un viņam tika izvirzītas pavisam sešas kriminālapsūdzības, tai skaitā mudinājumos graut valsts konstitucionālo iekārtu un fašistisku grupējumu atbalstīšanā. Tiek ziņots, ka politiķa miesassarga mājās atrasti desmit miljoni dolāru un biļetes lidojumam uz Maskavu. 9. martā Džordžesku tika liegtas tiesības balotēties prezidenta vēlēšanās, un viņa vietā par labējo opozīcijas partiju galveno kandidātu kļuva partijas „Alianse rumāņu vienotībai” līderis Džordže Simions. Savukārt pie varas esošā koalīcija, kuru veido Sociāldemokrātiskā partija, kristīgi demokrātiskā Nacionālā liberālā partija un Rumānijas ungāru demokrātiskā alianse par savu kandidātu izvirzījusi nu jau desmit gadus aktīvi politikā nepiedalījušos kādreizējo Senāta priekšsēdētāju Krinu Antonesku. Tikām kopš decembra Rumānijā nerimst kā Džordžesku atbalstītāju, tā viņa pretinieku demonstrācijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

ASV prezidents Donalds Tramps neskopojas ar komplimentiem Vladimiram Putinam. Apgalvo, ka Ukraina pati vainīga pie kara sākšanas. Personīgi uzbrūk Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim, saucot viņu par “klaunu” un “diktatoru”. Pieprasa atdot Amerikai Ukrainas zemes dzīļu bagātības, nesolot pretī garantijas, ka Ukraina saņems ASV atbalstu arī turpmāk. Šķiet, ka pašlaik viņš ir pilnībā pārņēmis Kremļa propagandas retoriku. Šie Trampa izgājieni radījuši pamatīgu satraukumu un bažas par jauno pasaules kārtību, kur netiek respektēti esošie spēles noteikumi, tikai darījumi un spēks. Daudziem uz lūpām tagad Minhenes vārds, atgādinot 1938. gada vienošanos, ar kuru Lielbritānija un Francija piekrita, ka Hitlers sagrābj daļu tā laika Čehoslovākijas, Tiek pieminēta arī Jalta, kur 1945. gadā Otrā pasaules karā uzvarējušo lielvaru vadītāji vienojās par ietekmes zonu sadali pasaulē - Austrumeiropas valstis uz gadu desmitiem nonāca totalitārā Padomju Savienības režīma varā. Tomēr jāapzinās, ka šobrīd notiek arī informatīvais karš, un tā mērķis tieši ir pārliecināt, ka mūs gaida nodevība un sakāve.Plašāk par to “Latvijas Avīzes” žurnālista Māra Antoneviča sarunā ar Ziemeļvalstu noturības organizācijas (CIREN) līdzdibinātāju, bijušo Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Jāni Garisonu.Raidierakstā izmantoti audio fragmenti no Youtube kanāliem: Guardian News, Diplomatrutube, British PatheMediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ieraksta saturu atbild “Latvijas Avīze”.#SIF_MAF2024Izmantotā mūzika:1. Dark Secrets (DECISION) by Sascha EndeLink: https://filmmusic.io/song/246-dark-secrets-decision-License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/2. Spy Story: The Agent by Sascha EndeLink: https://filmmusic.io/song/84-spy-story-the-agentLicense: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/3. Prosecution, action, trumpets by Sascha EndeLink: https://filmmusic.io/song/19-prosecution-action-trumpetsLicense: http://creativecommons.org/licenses/by/4.04. Ghost Town by Rafael KruxLink: https://filmmusic.io/song/5416-ghost-town-License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/

Ukraina, Krievija, ASV, Eiropas drošība - šie ir temati, kas aizvadīto dienu fokusā. Notikumi risinās lielā ātrumā. Situācija drošības jomā pasaulē ir strauji mainījusies, raisot uztraukumu Eiropā. Kurš vēl atceras, ka aizvadītās nedēļas nogalē galvenā uzmanība bija pievērsta Minhenei, kur pulcējās valstu līderi, lai spriestu par to, kā nodrošināt mieru Eiropā? Tur vislielāko uzmanību izpelnījās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Tūdaļ pēc Minhenes vairāku valstu vadītājus 17. februārī Parīzē pulcēja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Šaurākā lokā tika spriests, kādai jābūt Eiropas nostājai pēc tam, kad ASV ir sākusi attālināties no Eiropas drošības politikas. Savukārt 18.februārī Saūda Arābijā jau notika pirmā tikšanās starp ASV un Krievijas delegāciju pārstāvjiem, lai sagatavotu iecerēto Donalda Trampa un Vladimira Putina tikšanos. Pēc tās Tramps paudis atklātu atbalstu Putinam un faktiski vainojis ukraiņus, ka tie esot pieļāvuši karu un neesot vienojušies ar krieviem jau agrāk. Bet šodien, 19. februārī, Parīzē tiek rīkota nākamā tikšanās, kurā Eiropas valstu vadītāji spriedīs par tālāko rīcību. Bet Eiropa vienojusies par jaunām sankcijām pret Krieviju. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Radio ziņu dienests žurnālists Rustams Šukurovs. Ierakstā viedokli pauž Dmitro Levus, politologs, Sabiedrisko pētījumu centra "Ukrainas meridiāns" direktors.    

ASV prezidenta sazvanīšanās ar Krievijas diktatoru un vēlāk paustie vēstījumi par Ukrainas nākotni, tam sekojošie ASV amatpersonu paziņojumi Minhenes drošības konferences laikā par Eiropas izslēgšanu no Ukrainas miera sarunām, galu galā arī ASV viceprezidenta lekcija par vārda brīvības ierobežošanu Eiropā  daudziem ir likusi uzdot jautājumu, vai ASV joprojām ir mūsu uzticamais sabiedrotais. Kādai jābūt mūsu valsts un visas Eiropas Savienības attieksmei pret ASV pašreizējo rīcību ārpolitikā, kādiem jābūt turpmākajiem soļiem mūsu drošības nostiprināšanā? Krustpunktā diskutē Saeimas deputāti: Saeimas priekšsēdētājas biedre un Saeimas Eiropas lietu komisijas deputāte Zanda Kalniņa-Lukaševica (Jaunā Vienotība), Saeimas Eiropas lietu komisijas deputāts Jānis Grasbergs (Nacionālā apvienība, Saeimas priekšsēdētājas biedre Antoņina Nenaševa (Progresīvie), Saeimas ārlietu komisijas sekretārs Juris Viļums (Apvienotais saraksts) un Saeimas Eiropas lietu komisijas deputāts Harijs Rokpelnis (Zaļo un zemnieku savienība).  

ASV prezidenta sazvanīšanās ar Krievijas diktatoru un vēlāk paustie vēstījumi par Ukrainas nākotni, tam sekojošie ASV amatpersonu paziņojumi Minhenes drošības konferences laikā par Eiropas izslēgšanu no Ukrainas miera sarunām, galu galā arī ASV viceprezidenta lekcija par vārda brīvības ierobežošanu Eiropā  daudziem ir likusi uzdot jautājumu, vai ASV joprojām ir mūsu uzticamais sabiedrotais. Kādai jābūt mūsu valsts un visas Eiropas Savienības attieksmei pret ASV pašreizējo rīcību ārpolitikā, kādiem jābūt turpmākajiem soļiem mūsu drošības nostiprināšanā? Krustpunktā diskutē Saeimas deputāti: Saeimas priekšsēdētājas biedre un Saeimas Eiropas lietu komisijas deputāte Zanda Kalniņa-Lukaševica (Jaunā Vienotība), Saeimas Eiropas lietu komisijas deputāts Jānis Grasbergs (Nacionālā apvienība, Saeimas priekšsēdētājas biedre Antoņina Nenaševa (Progresīvie), Saeimas ārlietu komisijas sekretārs Juris Viļums (Apvienotais saraksts) un Saeimas Eiropas lietu komisijas deputāts Harijs Rokpelnis (Zaļo un zemnieku savienība).  

ASV klātbūtne Eiropā ir pārvērtēta. Ja Francija un Vācija uzņemtos lielāku vadību, Eiropa savu drošību varētu garantēt pati. Tā intervijā Latvijas Televīzijai sacīja Kremļa opozicionārs Garijs Kasparovs, kurš arī piedalās Minhenes drošības konferencē.

Vācijas pilsētā Minhenē 14. februārī pulcējas desmitiem valstu līderu un valdību pārstāvju, lai Minhenes drošības konferencē apspriestu drošības izaicinājumus pasaulē. Lai arī kara beigas Ukrainā vēl nav saskatāmas, pilnā sparā ir sākusies gatavošanās parlamenta un prezidenta vēlēšanām. "Zelta ābele 2024" mūža ieguldījuma balvu saņems tulkotāja un izdevēja Inta Geile. Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja amatam izvirzīta bijusī pārvaldes Rīgas reģiona vadītāja Ināra Bula. Aizvadītais gads robežsardzei bijis izaicinošs, bet vērtējams kā sekmīgs.

Joahims Meierhofs savā aktiera gaitu sākumā esot bijis īsts lūzeris, bet tagad ir viens no vadošajiem vācu teātra aktieriem. Pie tam – arī labs rakstnieks. Gundars Āboliņš ar Meierhofu ticies vairakkārt, bet liktenīgs bijis Meierhofa lasījums Minhenes kamerteātrī. Tā grāmata nokļuva pie Gundara Āboliņa un kādus gadus gaidīja, lai šis teksts, kurā daudz par teātra dzīvi, par vecvecākiem, ar kuriem aiziet vesela paaudze un tās tikumi, kurā dramatiskais un komiskais ir cieši blakus, būtu lasāma arī latviešu valodā. Vecvecāku Minhenes apartamenti, Oto Falkenberga aktiermākslas skola, teātra kantīne – tās ir galvenās darbības vietas Joahima Meierhofa grāmatā „Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa”. Nosaukumā rinda no Gētes „Jaunā Vertera ciešanām”, kurai bijusi izšķiroša loma Meierhofa aktiera karjerā. Joahima Meierhofa grāmatu „Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa” latviešu valodā izdevusi "Upe tuviem un  tāliem", tās māksliniece Kristīne Jurjāne. No vācu valodas tulkojis Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Stāsta izdevniecības “Liels un mazs” izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale Par latviešu mākslinieku starptautiskajiem panākumiem liecina gan ārzemēs izdoto latviešu bērnu grāmatu skaita pieaugums, gan līdzdalība visprestižākajās ilustrāciju izstādēs, arī profesionāļu atzinība un balvas.  Pirmoreiz mūslaiku Latvijas vēsturē kāda bilžu grāmatu autore par lielo ieguldījumu Latvijas starptautiskā prestiža kaldināšanā tika pagodināta ar Kultūras ministrijas apbalvojumu – Izcilības balvu. To 2021. gadā saņēma Anete Melece, bet gadu vēlāk arī bērnu grāmatu izdevniecība “Liels un mazs” par sava darba starptautiskajiem panākumiem un saņemto titulu labākais bērnu grāmatu izdevējs Eiropā 2022. gadā. Jaunākās paaudzes ilustratori radoši iekļāvušies aktuālajā interesē par bilžu grāmatām.  Bilžu grāmata, kuras satura – idejas, stāsta, ļoti daudzos gadījumos arī lasāmā teksta – autors ir pats mākslinieks, pasaulē svin savu uzvaras gājienu.  Turklāt bilžu grāmata nebūt nav vienmēr tikai grāmata bērniem – tā var būt arī grāmata visiem vecumiem, grāmata pieaugušajiem un vizuālā māksla “kā tāda”. Vairums latviešu bilžu grāmatu tomēr vairāk adresētas gados jaunākajiem lasītājiem.  Jau 2015.gadā ar savu bilžu grāmatu “Nenotikušais atklājums” veiksmīgi ārpus Latvijas robežām izgāja Mārtiņš Zutis. Viņa varonis, dabas pētnieks Kārlis Darviņš mēģina izsekot kāda nezināma radījuma pēdas sniegā un izdarīt atklājumu, bet pēdu skaits arvien pieaug un liek domāt par bīstamu desmitkājainu citplanētieti vai pieciem bandītiem. Pētnieks nolemj labāk bēgt, bet bilžu grāmatas lasītājam nu jau 8 dažādās valstīs pašam tiek viss patiesības noskaidrošanas prieks. Spānijā grāmata tulkota un izdota arī basku, galīsiešu un katalāņu valodās.  Šo grāmatu izdeva “Liels un mazs”, bet šobrīd dažādās valstīs izdotas jau deviņas izdevniecības  bilžu grāmatas, kā arī daļa no sērijas “Bikibuks” mazajām dzejas bilžu grāmatiņām.  Tulkojuma skaita ziņā rekordiste ir Anetes Meleces bilžu grāmata “Kiosks”. Darbs pie “Kioska” aizsākās ar animācijas filmu, kas arī guvusi plašu starptautisku atzinību.  Vēlāk māksliniece īsfilmas stāstam atrada jaunu izteiksmi citā medijā – grāmatā. Anete vēsta par Olgu, kuras kiosks ir mazs, jauks pasaules centrs sava rajona iedzīvotājiem, bet vienlaikus arī vieta, kurā Olgas dzīve ir pamatīgi iesprūdusi. Olga drosmīgi īstenoja savu sapni, dodoties pasaulē ar visu kiosku, bet Anetes grāmata turpina apceļot pasauli un ir izdota jau 23 valodās, turklāt vietām kļuvusi tik populāra, ka saniegusi jau vairāk kā 20000 eksemplāru lielu tirāžu.  Zviedri “Kiosku” atzina par gada labāko tulkoto bērnu grāmatu un piešķīra tai Pītera Pena balvu, līdzīgas atzinības Anete saņēma arī Venecuēlā un Itālijā. “Kioska” pārtapšana leļļu teātra izrādēs Latvijā un Šveicē, operas izrādē Vācijā un kustību teātra izrādē Čehijā deva Olgai vēl lielāku brīvību, lai arī viņa bija un palika turpat – savā kioskā. Nu jau trīspadsmit valodās iznākusi arī otra Anetes Meleces bilžu grāmata – ‘'Pazudušais miedziņš”.  Viņas ilustrācijas ir bijušas kā vējš burās, lai pasaulē dotos arī Jura Kronberga dzejoļu krājumi, Laura Gundara stāsti par vectēvu Vali un mazmeitu Spindzeli, un Mairas Dobeles stāsts “Nepareizas dzīves skola”, kura ilustrācijām tika Tallinas ilustrāciju triennāles balva.  Bratislavas pilī Donavas krastā vairāk nekā trīs tūkstošu mākslinieku konkurencē, kuri pārstāv gandrīz piecdesmit valstis, latvieši nesen noplūkuši divus Bratislavas ilustrāciju biennāles Zelta ābolus. Jānis Blanks to ieguva 2019. gadā – par Artura Gobas dzejoļa "Zemes vēzis" ilustrācijām Bikibuka sērijā, bet Anete Bajāre-Babčuka 2023. gadā par ilustrācijām Ineses Zanderes grāmatai “Divas Almas”. Bērnu grāmatu Meka, kurā visa pasaule ierauga nozares izcilības, ir Boloņas Starptautiskais bērnu grāmatu tirgus. Tā rīkotajā vispasaules ilustrāciju izstādē līdz šim ir izdevies iekļūt tikai divām latviešu māksliniecēm: Anetei Melecei un Elīnai Brasliņai.  Pirmā Latvijā izdotā grāmata, kas stājās uz augstā “Bologna Ragazzi Award” laureātu pjedestāla, bija mākslinieces Evijas Pintānes ilustrētā Luīzes Pastores grāmata “Laimes bērni”. Tas ir brīvs fantāzijas lidojums pār leģendārā ceļotāja Aleksandra Laimes dzīvi Venecuēlas džungļos, kuros nezināmas pasaules atklāj arī viņa bērni. Žūrija grāmatu atzina par īpaši novatorisku un piešķīra tai titulu “New Horizons” jeb “Jaunie apvāršņi”. Grafiķe un scenogrāfe Evija Pintāne ir arī ceļotāja, kas zīmē savu ceļojumu piezīmes. Tādas piedzīvotā skices atrodamas arī “Laimes bērnos” līdzās dažādu artefaktu un dabas objektu attēliem, detalizētām reālistiskām ilustrācijām un ainavu fiksējumiem. Grāmatas dizainera Arta Brieža iedvesmai bija noderējušas arī senas kartes. Šogad Boloņā “Opera Prima” jeb labākās debijas balvu guvušo Aleksandras Rundes bilžu grāmatu māksliniece pati raksturo kā rokasgrāmatu, ko darīt, ja esi kails pilsētā. Tieši tā šī grāmata saucas. Aleksandras grāmata atbilst teiktajam, ka bilžu grāmata nepavisam nav adresējama tikai maziem bērniem. Kā intervijā saka autore, “ideja vairāk ir par kauna pārvarēšanu un pašcieņas saglabāšanu. Par to, kā pārvarēt slēptās bailes un aizspriedumus, kā paskatīties uz sevi un dzīvi caur humora prizmu.”  Boloņas ikgadējā 100 skaistāko grāmatu izstādē “BRAW Amazing bookshelf” pabijušas Anetes Meleces “Pazudušais miedziņš”, Rebekas Lukošus “Nepaklausīgais vectēvs”, Elīnas Brasliņas ilustrētā Signes Viškas bilžu grāmata “Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu”, kā arī dzejas krājums pusaudžiem “Netikumīgie”. Šī gada simtniekā Latviju pārstāvēja divas asprātībā un fantāzijā burtiski dzirksteļojošas grāmatas – Māra Runguļa sastādītā un Reiņa Pētersona ilustrētā skaitāmpantu izlase “En den dīno šoko loko tīno” un Svena Neilanda bilžu grāmata “Kas zoodārzā notiek naktī” – Egīla Zirņa dzejolis par zvēru trakulīgo pārģērbšanos.   Starptautiski pamanītas un tulkotas tiek arī citu Latvijas mākslinieku ilustrētas grāmatas, piemēram, grāmatas ar Lotes Vilmas Vītiņas, Līvas Ozolas un Annas Vaivares ilustrācijām.  Ja  ir vēlēšanās iepazīt bērnu grāmatu veiksmes stāstus pasaulē, var ielūkoties arī IBBY Goda sarakstos un Starptautiskās Minhenes bērnu un jaunatnes bibliotēkas veidotajos ikgadējos katalogos “White Ravens” – pilnīgi noteikti visur atradīsiet latviešu grāmatu autorus! 

Tas notika pēc dēla Zīgfrīda piedzimšanas 1869. gadā. Riharda Vāgnera sieva Kozima, kurai dzimšanas diena bija 24. decembrī, vienmēr to svinējusi 25. decembrī, un tieši šādā 1870. gada Ziemassvētku rītā arī pirmo reizi skanēja šis skaņdarbs. Trībšenē, kas mūslaikos ir Lucernas daļa Šveicē, uz Vāgneru villas kāpnēm bija sapulcējies neliels 15 mūziķu ansamblis no Cīrihes ”Tonhalle” orķestra, un tā laika ievērojamā diriģenta Hansa Rihtera vadībā viņi spēlēja idilli, kamēr Kozima vēl nebija pat modusies. Hanss Rihters ir tas pats maestro, kurš vēlāk kļuva par Vāgnera “Nībelunga gredzena” pilna cikla pirmo diriģentu Baireitā. Savā dienasgrāmatā, kas rakstīta bērniem, Kozima raksta: “Par šo dienu, mani dārgie bērni, es jums neko nevaru pastāstīt — nedz par savām jūtām, nedz par savu garastāvokli – neko, neko. Es jums tikai sausi un skaidri pastāstīšu, kas notika. Pamostoties dzirdēju skaņu, tā kļuva arvien spējāka, vairs nevarēju saprast, vai esmu vēl sapnī, jo skanēja mūzika, un kāda mūzika! Un, kad tā izskanēja, pie manis kopā ar pieciem bērniem ienāca Rihards un pasniedza man savu “Simfoniskā dzimšanas dienas apsveikuma” partitūru. Acīs man bija asaras; Rihards ar savu orķestri tā iesvētīja mūsu Trībšeni uz visiem laikiem! “Trībšenes idille” — tā sauc darbu. Pusdienā ieradās doktors Zulcers, noteikti svarīgākais no Riharda draugiem! Pēc brokastīm orķestris atkal sapulcējās, un tad apakšstāvā atkal atskanēja “Idille”, kas mūs visus aizkustināja vēl vairāk; pēc tam skanēja “Loengrīna” kāzu maršs, Bēthovena Septets un, nobeigumā, atkal “Idille”— beidzot es saprotu visu Riharda slepenību, rakstot šo darbu.” Svarīgi piebilst, ka pārim bija īpašs iemesls atzīmēt visu 1870. gadu kopumā, jo pēc ārkārtīgi sarežģītām sešus gadus ilgām attiecībām un trim kopīgiem bērniem viņi beidzot apprecējās 25. augustā protestantu baznīcā Lucernā. Interesanti, ka “Idilles” kulminācijā Vāgners ierakstījis trompetei dažas frāzes, kas ilgst vien 13 taktis; Hanss Rihters speciāli šim notikumam bija slepenībā mācījies spēlēt trompeti; runā, ka šim nolūkam viņš esot devies ar laivu Lucernas ezera vidū, lai neviens nedzirdētu un neuzzinātu, ka viņš vingrinās. Sākotnēji darbs rakstīts nelielam kamerorķestrim, kurā ir 13 spēlētāji: flauta, oboja, divas klarnetes, fagots, divi mežragi, trompete, divas vijoles, alts, čells un kontrabass, tik maza orķestra sastāvs, protams, rada intīmu, kamerīgu skaņu, taču šādam sastāvam ir arī praktisks iemesls — diez ko vairāk mūziķu nesatilptu uz Vāgneru villas trepēm. Varbūt šī “Idille” arī būtu palikusi kā privāta dzimšanas dienas dāvana, taču 1878. gadā, risinot finansiāla rakstura problēmas, Vāgners nolemj partitūru pārdot nošu izdevējam Bernhardam Šotam. Darba sākotnējais nosaukums bija “Trībšenes idille ar Fidi putnu dziesmām un oranžu saullēktu kā simfonisks dzimšanas dienas apsveikums”. Fidi bija ģimenes segvārds, mīļvārds viņu dēlam Zīgfrīdam. Vāgners reiz teicis, ka idilles tēma viņam ienākusi prātā jau 1864. gada vasarā skaistā vietā netālu no Minhenes, no kuras paveras skats uz Štarnbergas ezeru; iespējams, ka tieši šeit Kozima un Rihards esot noslēguši savas slepenās mīlas savienību. Vāgnera mājkalpotāja Anna, daloties atmiņās, stāsta, ka tā gada jūlija pirmo nedēļu Kozima esot viesojusies šajā Vāgnera Minhenes mājā un neesot bijis pārlieku grūti saprast, ka viņus vieno romāns. Daļu muzikālā materiāla Vāgners izmantoja savas operas “Zīgfrīds” beigu cēlienā Brinhildes un Zigfrīda mīlas duetā, kā arī Prologā pēdējā Nībelungu gredzena operā “Dievu mijkrēslis”. Stāstīja klarnetists un diriģents Guntis Kuzma.

Krievijas cietumu pārvalde: Ieslodzījumā miris Aleksejs Navaļnijs. Valdība uzsākusi sarunas ar pašvaldībām par jauno pedagogu darba samaksas modeli. Minhenes drošības konferences uzmanības centrā karš Ukrainā, Gazas joslā un ASV loma pasaulē. Talsu muzejs protestā pret algu griešanu aizklāj eksponātus.

Ar lieliem jaunumiem šo gadu sācis Valsts kamerorķestris „Sinfonietta Rīga” – par tā māksliniecisko partneri kļuvis pieprasītais vācu komponists, diriģents un klarnetists Jērgs Vidmanis (Jörg Widmann). Viņa inaugurācijas koncerti piektdien, 2.februārī, Liepājas koncertzālē „Lielais dzintars” un 3.februārī Lielajā ģildē Rīgā iezīmē jaunu posmu „Sinfoniettas” radošajā dzīvē, no kuras pamazām attālināsies ilggadējais mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē.  „Sinfonietta Rīga” mēģinājumā Spīķeru koncertzālē viesojos pāris dienas pirms koncerta, kad rit mēģinājums kopā ar solisti Ingu Kalnu. Skan Jērga Vidmaņa „Fūgas māksla” un darbs notiek vāciski, angliski un brīžam arī smieklu valodā. Kad vēlāk saku Jērgam Vidmanim, ka viņam, šķiet, ir dabas dots talants likt orķestrim smaidīt, viņš par to ļoti priecājas. „Tas mani ļoti iepriecina! Ir svarīgi, ka spējam muzicēt ar smaidu, jo mēs strādājam smagi un ļoti nopietni. Šis skaņdarbs ir par tādām lielām tēmām kā dzīvība un nāve, bet es no sirds ticu, ka mēs varam sasniegt šos dziļumus, ja muzicējam draudzīgā garā. Gadu gaitā starp mani un „Sinfoniettu Rīga” patiešām ir izveidojusies draudzība, un laikam to var just.” Vidmanis ar „Sinfonietta Rīga” pirmoreiz muzicēja pirms desmit gadiem. Ar neviltotu aizrautību viņš stāsta arī par citiem latviešu mūziķiem, ar ko spēlējis ārpus Latvijas – diriģentiem Marisu Jansonu, Andri Nelsonu, vijolnieci Vinetu Sareiku, kas pirmatskaņoja viņa septīto stīgu kvartetu. Latvijas mūzikas tradīcijas ir leģendāras visā pasaulē, viņš uzsver. Jērgs Vidmanis nākamos trīs gadus piekritis būt par „Sinfonietta Rīga” māksliniecisko partneri. Līdzīga sadarbība viņam pašlaik ir arī ar Ziemeļvācijas Radio filharmonisko orķestri Hanoverē un Minhenes kamerorķestri dzimtajā Vācijā. Kādēļ „Sinfonietta Rīga” viņu uzrunāja šādai ilgstošai sadarbībai, telefonsarunā jautāju orķestra mākslinieciskajam vadītājam Normundam Šnē. „Māksliniekus, kas šodien nosaka muzikālā procesa gaitu pasaulē un kuriem seko līdzi visas pasaules muzikālā sabiedrība, nav nemaz tik viegli uzaicināt pie mums ciemos tādā prognozējamā veidā, jo viņu grafiks ir ārkārtīgi saspringts. Ja runājam par Jērgu Vidmanu, viņš tiešām ir cilvēks, kurš, kā viņš pats saka, nedzīvo normālu dzīvi. Viņš ļoti daudz uzstājas gan kā klarnetists, gan kā diriģents, un papildus tam viņš ļoti daudz komponē. Faktiski tas ir tas, ko viņš redz kā savu galveno misiju šobrīd. Tāpēc viņa ierašanās Rīgā līdz šim vienmēr bijusi atkarīga no brīviem brīžiem. Mēs ļoti vēlējāmies padarīt šo mūsu sadarbību mazliet prognozējamāku – gan laika ziņā, gan veidojot ciešākas un konkrētākas vadlīnijas mūsu sadarbībai. Interesanti, ka orķestris nobalsoja par viņu kā par nākamo māksliniecisko vadītāju pēc manis, kas būs aktuāli pēc apmēram diviem gadiem. Viņš diemžēl nepiekrita šim variantam, jo ir ļoti aizņemts un grib saglabāt zināmu radošo brīvību. Bet tad mēs viņam piedāvājām šādu variantu, kas būtu mazāk saistīts ar plānošanas lietām, ar ko ir jānodarbojas orķestra mākslinieciskajam vadītājam, bet mazliet vairāk radošās brīvības mazliet prognozējamākā sadarbības modelī. Tam viņš ļoti laipni atsaucās. Un te nu mēs esam!” Tuvākajos trīs gados Jērgs Vidmanis ar „Sinfonietta Rīga” veidos vismaz trīs programmas gadā, kurās gan diriģēs, gan spēlēs klarneti, repertuārā apvienojot laikmetīgo un tradicionālo mūziku. Bet Normunds Šnē pēc diviem gadiem plāno atvadīties no orķestra mākslinieciskā vadītāja amata.

Vācijā sākas Minhenes drošības konference. ANO Bēgļu aģentūra sadarbībā ar Iekšlietu ministriju atklāj Reģionālo bēgļu aizsardzības plānu Latvijā. Speciālisti diskutē par civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldības sistēmu Latvijā.

Stāsta serigrāfijas studijas LONO galvenais inženieris Gints Ozoliņš Ja būtu jānosauc kāds pasaules vēsturiskajā atmiņā uz palikšanu noenkurojies pulkvedis, tad to nebūt nebūs tik viegli izdarīt. Varbūt atcerēsimies odiozo Lībijas dikatoru, pulkvedi Muammaru Kadafi, varbūt Gabriela Garsijas Markesa stāsta “Pulkvedim neviens neraksta” galveno varoni. Taču ir vēl kāds pulkvedis, patiesības labad jāprecizē – pulkvežleitnants - Ludvigs fon Zīgens, kura vārdu būtu vērts iegaumēt, jo tieši viņš septiņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē izgudroja vienu no izsmalcinātākajām grafikas iespieddtehnikām - mecotintu. Ne kurš katrs karavīrs var lepoties ar jaunatklājumiem mākslās. Visdrīzāk jau, pat kara akadēmiju absolvējis virsnieks neko vairāk par kaujas lauka piezīmju akvareli nebūs uztriepis. Tomēr mūsu stāsta varoņa gadījums ir tieši tik neticams, lai tam pievērstu īpašu uzmanību. Trūkst izsmeļošu ziņu par Ludviga fon Zīgena dzīves gaitām, taču pastāv pamatots pieņēmums, ka labi izglītotais aristokrāts iesaistās aktīvā karadarbībā. Par to, galu galā liecina fon Zīgena militārā pakāpe. 1637. gadā mūžībā dodas landgrāfs Vilhelms V. Viņa pēcnācējam Vilhelmam VI tobrīd ir tikai 8 gadi, tāpēc par landgrāfa reģentu līdz tā pilngadībai (21 gada vecumam, t.i. līdz 1650. gadam) kļūst viņa māte Amālija Elizabete fon Hānava-Mincenberga. Pie viņas ar lūgumu piešķirt amatu Kaseles galmā vēršas Ludvigs fon Zīgens. Amālija Elizabete pulkvežleitinantu ieceļ Vilhelma VI kambarjunkura amatā. Ap 1641. gadu Ludvigs fon Zīgens nolemj pāriet katoļticībā, kas trīsdesmitgadu kara apstākļos apstākļos strikti kalvinistiskajā Kaseles galmā vērtējams kā visai dīvains un pārdrošs solis. Pēc sekojošajām nesaskaņām galmā Ludvigs dodas sava tēva pēdās un emigrē uz Holandi. Viņš pārceļas uz Amsterdamu, kur oficiāli veic konvertāciju un tomēr saglabā ciešas attiecības ar saviem bijušajiem Kaseles darba devējiem.  1641. gada 6. martā Ludvigs nosūta vēstuli Amālijai Elizabetei, kurā pavēsta, ka ir uzsācis darbu pie viņas porteta un ka šajā sakarā neatteiktos no zināma finansiāla atbalsta. Atbilde, šķiet, gan bijusi visai atturīga.  Tā paša gada augustā Ludvigs Amālijas Elizabetes portretu pabeidz. Tas tad arī ir pirmais mums zināmais mecotintas tehnikā radītais mākslas darbs. Ludvigs to nosūta landgrāfam Viljamam VI un pievienotajā pavadvēstulē raksta: “Dziļā pazemībā es veltu Jūsu Augstdzimtībai, ārkārtējam mākslu pazinējam, šo reto un iepriekš neredzēto mākslas darinājumu. Nebūs neviena graviera, vai mākslinieka, kurš varēs izskaidrot, vai arī uzminēt – kā šis darbs ir tapis, un kā Jūsu Augstdzimtība to it labi zin, pastāv tikai trīs vispāratzītas gravīras metodes, un proti: pirmā ir gravēšana un grebšana, otrā – kodināšana ar skābi, jeb asēšana, trešā – reti izmantota metode – punktēšana, kas tomēr ir tik sarežģīta un grūta nodarbe, ka reti kurš to praktizē. Mana metode ir pilnīgi atšķirīga – jūs varat samanīt sīkus punktiņus, bet ne līnijas. Tomēr, ja šķiet, ka atsevišķi šī darba laukumi ir svītroti, tad tie tomēr ir viscaur punktēti, ko es nevēlos no Jūsu Augstdzimtības, kurš tik labi pārzina mākslas, slēpt.” Un patiesi, Ludviga fon Zīgena radītajā Amālijas Elizabetes portretā redzami vienlaidus laukumi ar dziļi piesātinātu ēnas daļu un vienmērīgām tonālām pārejām. Ar klasiskās gravīras metodēm tas nebija panākams. Iepriekš apjomu un gaismēnu veidoja ar līniju un tās blīvuma gradācijām. Savā vēstulē fon Zīgens tomēr neatklāj, kādā veidā un ar kādiem instrumentiem šādu efektu panācis, tomēr jebkurš mecotintas pazinējs nešaubīgi piekritīs, ka darbā izmantoti viņa sekotāju vēlāk patentēti amata rīki. Var tikai spekulēt, kas Ludvigu fon Zīgenu rosināja veikt savus revolucionāros atklājumus. Te sava lomu spēlē gan pulkvežleitinanta izglītība liberārajā Morica kolēģijā Kaselē, gan mākslas un brīdomības mekā Amsterdamā pavadītie gadi, kurā tas nešaubīgi sastapās ar Rembrandta van Reina ofortiem. Gaismēnas problemātiku vienlaikus ar fon Zīgenu šķetināja itāļu baroka gleznotājs Džovanni Benedetto Kastiljone, kurš savos meklējumos nonāca līdz monotipijai. Pateicoties savām tonālajām iespējām, mecotinta ātri kļuva populāra eļļas gleznu reproducēšanā un grāmatu izdevniecībā. Arī turpmākie Ludviga fon Zīgena darbi saistāmi arī gleznu reprodukcijām – 1643. - 1644. gadā top Elizabetes Stjuartes portrets, Orānas Vilema II un viņa sievas Marijas Henriettes portreti, bet 1654. gadā fon Zīgens izgatavo Svētās Romas impērijas imeratora Ferdinada III portretu. Ārpus portreta žanra fon Zīgens pievērsies arī reliģiskajai tematikai, piemēram, izgatavojis Anibāla Karači gleznas “Svētā ģimene kopā ar Jāni Kristītāju” kopiju. Kopumā ir zināmas septiņas pulkvežleitnanta rokas radītas mecotintas plates, līdztekus tām fon Zīgens veidojis medaļas un pievērsies eļļas glezniecībai. Mecotintas tehnikas attīstībā nozīmīgs ir arī Anglijas Pilsoņu kara veterāna, rojālistu kavalērijas komandiera Prinča Ruperta vārds. Būdams Hesenes-Kaseles landgrāfa Viljama VI brālēns, mākslās ieinteresētais militarists no sava radinieka ieguva informāciju par jauno iespiedtehnikas veidu. Pēc Stjuartu varas restaurācijas un Prinča Ruperta atgriešanās dzimtenē, viņš par saviem jaunatklājumiem pavēsta publicistam Džonam Īvlinam. Šis vīrs nekavējas to darīt zināmu plašākai publikai, izsmalcināti aprakstot, ka nule izgudrota jauna iespiedtehnika - Mezzo Tinto un tās izgudrotājs, protams, ir Princis Ruperts. Turpmākos gadu desmitus mecotintas uzvaras gājiens un šīs iespiedtehnikas novilkumu kolekcionēšanas mānija Anglijā kļuva gandrīz par apsēstību. Tā tas turpinājās līdz 19. gadsimta sākumam, kad kāds Minhenes dramaturgs nāk klajā ar kādu jaunu izgudrojumu, bet tas jau ir cits stāsts.

Stāsta serigrāfijas studijas LONO galvenais inženieris Gints Ozoliņš Ja viesojoties Vācijas galvaspilsētā Berlīnē esat mērojuši ceļu ar otro ūbāni, kura trase no ziemeļaustrumu apkaimes Pankovas izlokās cauri Berlīnes centrālajām daļām un sasniedz Rūlēbeni pilsētas rietumos, tad jūsu ausīs varbūt būs nonācis kāds daiļsaknīgs pieturas nosaukums - Zēnefeldera laukums. Šī laukuma vārdā nosauktā ūbāņa stacija atrodas Prenclauerbergas apkaimē starp marksisma teorētiķes un pretkara aktīvistes Rozas Luksemburgas vārdā nosaukto un Ēbersvaldes ielas vārdu nesošo pieturu. Bet kam gan par godu nosaukta Zēnefeldera laukuma stacija un, galu galā - pats laukums? Tas ir vīrs vārdā Aloīzs Johans Nepomuks Francis Zēnefelders un bez viņa izgudrojama nav iedomājama mūsdienu poligrāfija. Proti, viņš ir litogrāfijas tēvs. 1787. gadā Aloīzs absolvē Minhenes Jezuītu ģimnāziju, kur līdztekus vispārizglītojošiem priekšmetiem apgūst dziedāšanas un klavierspēles stundas pie atzītiem sava aroda speciālistiem, piemēram Bavārijas galma ēģelnieka Antona Ferhla. Laikā no 1787. – 1791. gadam Zēnefelders studē tiesību zinātnes Ingolštates Universitātē. Līdztekus nopietnajam studiju procesam Aloīzs ar prieku nododas aktierspēlei, bet pie sava rakstāmgalda - iemēģina roku dramaturģijā. Panākumus gūst viņa pirmā apjomīgā dziesmuspēle Die Mädchenkenner -“Meiteņu pazinējs”, kas drīz vien uzvesta Minhenes galma teātrī, bet 1792. gadā tiek nodrukāta. Labu izglītību guvušais jaunais dramaturgs nolemj ne vien radošos, bet arī praktiskos – ar izdevējdarbību saistīto rūpestu grožus ņemt savās rokās. Kā savās atmiņās apgalvojis pats Zēnefelders – reiz, dodoties pastaigā lietainā 1796. gada rudens dienā, viņš ievērojis, kā no koka kritusi lapa uz slapja kaļķakmens virsmas atstāj nospiedumu. Cita leģenda vēsta, ka Zēnefelders sēdējis kabinetā pie svaigi pulētas kaļķakmens plātnes, kad pie viņa ienākusi māte un lūgusi sagatavot veļas sarakstu. Papīrs un spalva Zēnefelderam pa rokai nav bijusi, tamdēļ sarakstu viņš uzšņāpis ar pašgatavotu eļļainu tušu uz akmens virsmas. Kad vēlāk viņš mazgājis šo uzrakstu nost, viņš iepazinis vēlāk litogrāfijā būtiskās tehnikas īpašības. Zēnefelders teic: “Viens īpaši slikti iespiests nošu fragments no vecas baznīcas dziesmu grāmatas, manī raisīja domas, ka izmantojot jauno iespiedu tehniku, to varētu atveidot daudz skaistāk nekā ar vecajiem svina burtiem.” Zēnefelders tūdaļ ķērās pie jaunā drukas paņēmiena attīstīšanas un jau 1797. gada jūlijā nodrukāja Franca Gleisnera nošu burtnīcu ar 12 dziesmām klavīra pavadījumā. Jaunā iespiedtehnika, pateicoties atveidojamā attēla skaidrībai un detalizācijas pakāpai ātri iemantoja lielu interesi un drīz vien šī atjautīgā un vienkāršā attēla pavairošanas metode izplatījās tālu aiz Bavārijas robežām. Šīs tehnikas pamatā ir ūdens un eļļas nesavienojamības princips. Pats Zēnefelders savu izgudrojumu nosauca par akmens druku, taču laika gaitā ieviesās visiem pzīstamais franču nosaukums Litogrāfija, kas veidots no grieķu lietvārda lithos – akmens un darbības vārda grafeīn – zīmēt. Kādas tad ir litogrāfijas priekšrocības salīdzinot ar citām, līdz 18. gadsimta beigām jau eksistējošām augstspiedes un dobspiedes tehnikām, citiem vārdiem tehnikām, kurās krāsas nospiedums uz papīra tiek iegūts no klišejas pacēluma vai padziļinājuma vietām. Atšķirībā no augstspiedes tehnikām – kokgriezuma, kokdzeluma, linogriezuma un dobspiedes tehnikām – gravīras, oforta, mecotintas, akvatintas - litogrāfija pieder gludspiedes iespiedtehniku grupai. Šajā gadījumā meistars nepārveido pašu klišeju – negrebj, neirdina, negriež, nepulē, bet gan zīmē tieši uz akmens gludās virsmas.  Turklāt mākslinieks šeit var darboties ar sev pierastajiem intstrumentiem. Litogrāfijas novilkums precīzi atveidos zīmuļa, krītiņa vai otas tekstūru, bet mākslinieka vilktā līnija būs dzīva un ekspresīva. To gandrīz neiespējami panākt ar iepriekšminētajām litogrāfijas konkurentēm, kas lielākoties paģēr zimējuma skices iestrādāšanu klišejā ar fizisku spēku un neērtiem gravīras instrumentiem. Pēc zīmējuma pabeigšanas litogrāfijas akmeni sagatavo novilkumam – akmens virsmu apstrādā ar gumīarābika, slāpekļskābes un ūdens šķīdumu, kas no taukaino zīmēšanas materiālu brīvajos laukumos smilšakmens virskārtā izveido hidrofīlu – ūdeni piesaistošu kalcija nitrāta slāni. Pēc tam, lietojot litogrāfijas terpentīnu, no akmens virsmas taukaino zīmēšanas materiālu nomazgā, uz akmens virsmas atstājot vien zīmējuma taukainās pēdas, kas pretēji kalcija nitrāta slānim hidrofīlajos laukumos, veido hidrofobiskos laukumus, kas atgrūž ūdeni, bet piesaista taukainu krāsu. Drukāšanas laikā akmens virsma tiek uzturēta mitra, lai hidrofīlie apgabali atgrūstu eļļainu krāsu. Litogrāfijas krāsu, kuras sastāvā ir linsēklu, vai cita ātri žūstoša eļļa un pigmentēta laka, uz akmens virsmas uzklāj ar speciālu, mīklas rullim līdzīgu veltni. Litogrāfijas procesam Zēnefelders izstrādāja arī speciālu iespiedpresi, kurā apvienoja augstspiedes un dobspiedes preses iezīmes. Litogrāfijas akmens tiek novietots uz kustīgiem ratiņiem, uz sagatavotā akmens virsmas tiek uzklāts apdrukājamais papīrs, bet tas savukārt tiek apklāts ar transfēra materiāla loksni, kas uzņem sviras spiedienu litogrāfijas presē. Savai Akmens drukai Zēnefelders izmantoja Zolnhofenes akameņlauztuvē iegūstamo smilšakmeni. Pateicoties gaišajai krāsai un dzīslojuma tekstūrai, to nereti dēvē arī par Zolnhofenes marmoru. 1857. gadā Zolnhofenē tiek dibināts smilšakmens eksporta uzņēmums un kopš tiem laikiem klasiskās Litogrāfijas darbnīcas visā pasaulē strādā tieši ar slaveno Bavārijas Franku alpu smilšakmeni. Litogrāfijas darbnīcas viena pēc otras tika ierīkotas Parīzē, Londonā, Berlīnē un Vīnē. Zēnefeldera misijas turpinātājs – franču litogrāfs Godfruā Engelmans 1837. gadā izstrādāja hromolitogrāfiju – jeb daudzkrāsu litogrāfiju, kurā katru krāsu drukā ar atsevišķu akmeni. Litogrāfijas turpmākajos attīstības etapos akmens klišeju nomainīja ar fotoemulsiju klāta alumīnija vai plastikāta loksne, kas tika apliekta ap drukas cilindru, bet klišejas nospiedums uz apdrukājamā papīra nonāk ar pārneses cilindriem – šo procesu pilnā vārdā saucam par ofseta litogrāfiju, jebšu vienkāršoti - par ofseta druku. Bet tas jau ir nākamais poligrāfijas attīstības posms, un nākamais stāsts. Taču Berlīnes Zēnefeldera laukuma dienvidu stūrī, tieši iepretīm ieejai ūbāņa stacijā, uz pasauli noraugās domīgs vīrs – tas ir Berlīnes tēlnieka Rūdolfa Poles Karrāras marmorā veidotais piemineklis Aloīzam Zēnefelderam, kas uzstādīta 1892. gadā.  Pieminekļa postamentu rotā divu rotaļīgu putti tēli– viens no tiem lūkojas litogrāfa spogulī, pārbaudot spoguļrakstā veidoto Zēnefeldera vārdu, bet otrs šajā nodarbē noraugās ar parastu, rokoko laikmetam raksturīgu rokas spoguli. Nejaušs garāmgājējs, pamanot šo anturāžu un ačgārno uzrakstu, paraustīs plecus – skat, kāda lielpilsētas tēlnieka aušība! Taču patiesībā tas ir sirsnīgs sveiciens un cieņas izrādīšana modernās iespieddrukas pamatlicējam.

"Mana pirmā žurnālistiskā darba nedēļa bija 1991. gada augusta puča nedēļa. Sāku strādāt Tautas frontes laikrakstā "Atmoda", un sākās pučs. Un pēkšņi izrādās, ka šīs sajūtas kaut kur dziļi ķermeniskajās šūnās ir saglabājušās un dzīvo! Kā mēs zinām, pučs beidzās par labu mums un droši vien, ka arī šajā gadījumā šūnas nemelo un beigas būs mūsu pusē. Jautājums, cik ilgu laiku tas prasīs," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" prāto kino producents un žurnālists Gints Grūbe.  Šobrīd situācija pasaulē ir satricinoša. Tāpēc jebkurš mierinoša iepriecinājuma un gandarījuma mirklis, kas norit miera pavēnī, ir zelta vērts. Latvijas kultūrnotikumu panorāmā ziemas un pavasara robeža ir balvu laiks. 8. martā tiks pasniegtas Lielās mūzikas balvas, 26. februārī – gada ierakstu balva "Zelta mikrofons", 27. februārī ir "Lielais Kristaps", bet pirms nedēļas Grūbe kā producents un arī viens no režisoriem saņēma balvu "Kilograms kultūras" par daudzsēriju filmu "Emīlija. Latvijas preses karaliene". Lielajā sarunā ar "Klasikas" direktori Gundu Vaivodi – par filmām, žurnālistiku un pasauli šodien. Gunda Vaivode: Notikumi Ukrainā mūs nekādi nevedina uz izklaidi, tomēr arī kāda miera saliņa ir vajadzīga. Šorīt, nākot uz darbu, bija mazliet cita sajūta, un tā neviļus atgādināja to, kas bija pirms trīsdesmit gadiem barikāžu laikā. Vai tev ir kādas līdzības ar šo situāciju? Gints Grūbe: Protams, ir kaut kādas ķermeniskas atmiņas, bet, domājot par to, ko tu saki par rītu… Tas ir diezgan zīmīgi, kā televīzijas kanāla "Doždj" vai "Eho Moskvi" žurnālisti sāk katru rītu – viņi saka nevis "Labrīt!", bet - "Diena nav laba". Tajā ziņā šī sajūta turpinās – ir vienkārši cits rīts. Un tā ķermeniskā sajūta... Neviļus atcerējos, ka mana pirmā žurnālistiskā darba nedēļa manā dzīvē bija 1991. gada augusta puča nedēļa. Sāku strādāt Tautas frontes laikrakstā "Atmoda", un sākās augusta pučs. Un pēkšņi izrādījās, ka šīs sajūtas kaut kur dziļi ķermeniskajās šūnās ir saglabājušās un dzīvo! Kā mēs zinām, pučs beidzās par labu mums un droši vien, ka arī šajā gadījumā šūnas nemelo un beigas būs mūsu pusē. Bet nu – jautājums, cik ilgu laiku tas prasīs un kurā brīdī. Bet tad, kad dēls atnāk no skolas un prasa, kas ir ar tiem ukraiņu skolēniem, kuriem mēs pagājušajā gadā rakstījām vēstuli… Tie ir jautājumi, uz kuriem nav vienkārši atbildēt. Protams, ir pagājis laiks. Pirms trīsdesmit gadiem paši bijām daudz jaunāki un kaut kā tās lietas uztvērām citādāk. Varbūt netipiski situācijai, bet no mūsu barikādēm man prātā palikusi Dziesmu svētku sajūta... Ka mēs te bijām, meklējām mūziku, un viss bija šausmīgi lielā pacēlumā, neskatoties uz to, kas notiek ārā. Kad vakar pēc darba gāju mājās un pie Kongresu nama bija šis koncerts, tā sajūta atkal atgriezās. Teici, ka arī savus norvēģu kolēģus esi uz turieni aizvedis. Protams, pirmajā mirklī likās – nu, kāds koncerts, kāda dziedāšana brīdī, kad Ukrainā notiek kaut kas tāds... Bet man šķiet, ka tā tomēr bija ļoti pareiza izvēle, jo jebkura reakcija, jebkura šāda veida izpausme, kas mūs nomierina un palīdz savākties, ir derīga. Un mūsu mūzikas pieredze attiecībā uz astoņdesmito gadu beigu revolūciju ir tieši tā pati šūnu atmiņa, kas mums ir, un tā strādā. Tas skats bija ļoti spēcīgs. Šorīt nācu garām tai dubļainajai vietai ap Krievijas vēstniecību – tie bija tādi sidrabotie dubļi. Par savu pilsētu tu savulaik sauci Berlīni. Bet esi bijis arī Leipcigā.  Jā, kopā ar Dāvi Sīmani bijām Leipcigā, kad mūsu dokumentālā filma "Pasaules skaņa" piedzīvoja pirmizrādi Leipcigas dokumentālo filmu festivālā. Filma ir stāsts par kora "Kamēr..." un viņu Saules dziesmām. Ļoti patīkama pieredze. Tas, šķiet, bija viens no pirmajiem dokumentālo filmu festivāliem, kuros piedalījos. Toreiz Andris Nelsons vēl nebija diriģents Leipcigā, bet jau toreiz varēja nojaust, ka kaut kad viņš šeit spēlēs. Bet Berlīne ir mana studiju laika pilsēta, ar kuru man saistās arī muzikālas atmiņas. Tā kā Vācija un Berlīne ir ļoti demokrātiska pret studentiem, studiju laikā centos nelaist garām nevienu "Berlīnes filharmoniķu" koncertu. Andris Nelsons vēl bija jauns students – māceklis, kurš brauca pie Marisa Jansona, un šad tad arī atnāca kājām līdz manam dzīvoklim. Tā bija tāda pieredze, kas atmiņā paliek uz mūžu.  Arī tagad daudzi Latvijas studenti ir tur un studē tieši mākslu augstskolās – tas ir ļoti iepriecinoši. Tu pieminēju Andri Nelsonu – viņam tieši šovakar ir koncerts Bostonā kopā ar viņa otru orķestri – Bostonas simfonisko orķestri, un Baibu Skridi: viņi spēlēs Perta "Cantus" Britena piemiņai un arī Šostakoviča Pirmo vijolkoncertu. Toties Ņujorkas Kārnegija zālē, protestējot pret Putina režīma atbalstītājiem, no "Vīnes filharmoniķu" koncerta diriģēšanas atcelts Valērijs Gergijevs un arī solists Deniss Macujevs. Savukārt vakar žurnālā "Der Spiegel" izlasījām, ka Minhenes mērs Dīters Reiters esot piedraudējis Gergijevam – ja viņš līdz pirmdienai nepaudīs skaidru nostāju pret karu Ukrainā, tad viņam jāpamet Minhenes filharmonijas vadītāja postenis, jo Kijeva, kā zināms, ir Minhenes sadraudzības pilsēta. Gint, kā tu redzi mākslas, pasaules un politikas sazobi? Ir tik dažādi viedokļi. Vieni saka, ka nav ko jaukt visu kopā, kamēr otri tomēr tajā visā saredz vistiešāko propagandas mehānismu. Tur nav nekādu jautājumu vai šaubu – jebkura pozīcija vai attieksme ir būtiska. Neviens mākslinieks nedrīkst klusēt! Ja kāds nepauž savu viedokli, tā ir diezgan nožēlojama rīcība, jo man liekas – tas, kas šobrīd palīdz – un palīdz arī tiem cilvēkiem, kuri kultūras jomā darbojas Krievijā un kurus arī es pazīstu – viņiem ir būtiski šo drosmi dzirdēt no tiem, kas ir gan ārpus Krievijas, gan arī pašā Krievijā. Un mēs diemžēl šobrīd to nedzirdam tik lielā mērā, jo acīmredzot ir gan bail, vai arī ir kaut kādas konjunktūras sajūtas par to, kā tas vēstures rats noslēgsies. Bet mēs jau zinām, ka tas noslēgsies mūsu pusē. Tāpēc es piekrītu visiem tiem, kuri savu nostāju jau ir pauduši. Boriss Akuņins, Boriss Grebenščikovs, piemēram, ir pauduši ļoti konkrētu attieksmi un visu cieņu šiem cilvēkiem, jo tā ir drosme – dzīvot šobrīd Krievijā un iestāties skaļi pret. Un līdz ar to visu cieņu viņiem. Domāju, ka būtiska ir attieksme arī no mūsu māksliniekiem. Šis ir balvu laiks. 8. martā tiks pasniegtas Lielās mūzikas balvas, jau šovakar – gada ierakstu balva "Zelta mikrofons", rīt ir "Lielais Kristaps", bet pirms nedēļas tu kā producents un arī viens no režisoriem saņēmi balvu "Kilograms kultūras" par daudzsēriju filmu "Emīlija. Latvijas preses karaliene". Un par to finālā nobalsoja tieši skatītāji! Tas bija gaidīti vai tomēr pārsteigums? Tas, protams, bija negaidīti, jo tas tomēr ir seriāls – tā nav ne spēlfilma, ne dokumentālā filma. Tā mums pašiem ir nebijusi pieredze un ļoti liels paldies skatītājiem, kuri balsoja. Bet skatītāji televīzijā vēl nemaz to nav redzējuši. Pirmizrāde vēl tikai būs. Jā, bet mēs šo filmu rādījām gan kinoteātrī, gan arī "Tet" platformā. Televīzijā, šķiet, tā parādīsies marta vidū un tad to varēs redzēt arī tie, kuri vēl nav šo filmu redzējuši. Kam pieder ideja par šīs tēmas iedzīvināšanu tieši šobrīd?  Kā mēdz teikt, idejas ir kaut kur gaisā, un tad kādā brīdī tās kāds satver, un man šķiet, ka tas tā bija arī šajā gadījumā. Dzīvojam serialitātes laikmetā, un, ja domājam par to, kas tad ir tādi pagājušajā gadsimta lielie stāsti, tad ir skaidrs, ka 20. un 30. gadi, prese un Emīlijas Benjamiņas liktenis ir šāds lielais stāsts, ar kuru var izstāstīt zināmu posmu Latvijas vēsturē. Un ja kādi jaunās paaudzes kinematogrāfisti ironizē un prasa, cik var taisīt filmas par vēsturi, man liekas, šis laiks ir atbilde, kāpēc mums vajag taisīt filmas par vēsturi un kāda tam ir nozīme – lai atdzīvinātu pieredzi, kura bijusi mums, mūsu vecākiem vai vecvecākiem. Jūs bijāt četri režisori – Andis Mizišs, Kristīne Želve, Dāvis Sīmanis un tu pats. Vai jums bija viegli sadalīt sērijas un laika posmus savā starpā? Tas bija ļoti koleģiāli. Mēs kā producenti ātri sadalījām stāstus, kuru kurš stāsta – kur ir spēcīgās sievietes stāsts, kur ir cīņa par varu, kur ir apvērsums. Tās ir tēmas, kuras nemaz tik bieži Latvijas kino vēl nav bijušas – tajā ziņā tās ir jaunas. Viss kaut kā ļoti organiski salikās. Dāvim Sīmanim bija jāstāsta beigu sērija – tas  arī kaut kā likās ļoti loģiski. Tā ka cīņu nebija – bija nepieredzēta koleģialitāte savā starpā, kur neviens nemēģināja pateikt otram, ka jāiet pavisam citā virzienā. Tā bija saskaņa. Bet tu jau esi ne tikai viens no filmas režisoriem, bet kopā ar Inesi Boku-Grūbi – arī šīs kinolentes producents. Atsaucoties uz saviem horvātu draugiem, pats esi mazliet ironizējis – ka producentam ir tāda pieredze, ka viņam var uzticēt arī kāzu un bēru organizēšanu, jo cilvēku apjoms ir ļoti, ļoti liels. Kāds īsti ir tas producenta darbs? Vai vari to mazliet ieskicēt? Tādā stereotipiskā līmenī visi domā, ka producents ir tikai tāds grāmatvedis, kurš strādā ar ekseli, bet patiesībā tas ir tāds "gesamtkunstwerk" – radīšana no idejas līdz pat skatītājam. Visos posmos tu esi atbildīgs. Un tā ir šīs profesijas skaistā puse – manuprāt, ir ļoti būtiski domāt par skatītāju, nevis tā ļoti egoisti tikai par to, ka manas filmas domātas tikai mākslas vārdā. Ir līdzīgi tam, kā teica Hičkoks – ka viņam ir svarīgi iedomāties, ka aiz katra kinoteātra krēsla sēž vēl divtūkstoš citi cilvēki katrā krēslā. Tā ir sajūta, kura mums ar Inesi saskan – tā  kopīgā producēšanas sajūta, ka mēs patiešām gribam, lai filmas skatās. Un pie tā tad arī jāstrādā. Tas ir ļoti sazarots darbs – strādāšana pie idejas. Komanda, ko mums izdevās izveidot, bija ļoti saskanīga, un mēs turpinām strādāt jau pie jaunas idejas. Saglabājām komandas kodolu, jo sapratām, ka to nevar tik vienkārši laist vējā. Nominantu sarakstā esat kategorijā "Labākā daudzsēriju filma" – kopā ar Alvja Hermaņa "Aģentūru" un režisores Māras Lagzdiņas un Unas Rozenbaumas "Paliec negatīvs". Kopumā jums ir desmit "Lielā Kristapa" nomināciju. Ar kādu satraukumu gaidi rītdienu? Un vai tev ir kādas ekspektācijas par kādām nominācijām? Man liekas, ka kultūras apbalvošana ir ļoti subjektīvs process – lielākais  apbalvojums ir tas, ka tavu darbu skatās skatītājs. Protams, ir patīkama jebkura veida atzinība – tā jebkuram radošam cilvēkam ir ļoti būtiska, taču, kā mēs zinām, radošu darbu nav iespējams novērtēt ne pēc kādiem objektīviem kritērijiem. Tādi kritēriji nekur nav uzrakstīti. Un no tā viedokļa liels paldies visai izcilajai komandai, kura pandēmijas laikā, kad vēl nebija izgudrotas nekādas vakcīnas, neviens nezināja, kas notiks un visi teātri bija slēgti, mēs tajās piecdesmit dienās to visu izdarījām. Tas ir neatkārtojami. Par to visiem aktieriem, visiem režisoriem un operatoriem paldies. Šīs nominācijas ir pateicība viņiem par to. Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.

Šodienas izklaidējoši informatīvajā sporta raidījumā Andris kārtējo reizi pārbauda savu roku izturību pret āmuru un Valdis uzdod ļoti svarīgus jautājumus... Šodienas tēmas: - Vai RFS būs virslīgas čempioni; - 3x3 uzvara Dubaijā; - Oskars Melbārdis beidz karjeru; - Minhenes komandai kaunpilns zaudējums; - Enes Kanters aizstāv Tibetu un kritizē Ķīnu; - Ikardi seksa skandāls, sieva pamet viņu; - WNBA čempiones ''Mercury''; - Tomam Breidijam 600 piezemējumu piespēles; - Nadals spēlē tenisu ar vecāko tenisistu pasaulē; - Šumahera pēdējā sacīkstes F1; - #TautasNagla

Studijā notikumus komentē žurnāliste Ina Strazdiņa un politologs Ojārs Skudra. Eiropas Padomes īpašā apspriede Dārgie kolēģi, [..] ir pienācis laiks panākt vienošanos mūsu līmenī par Daudzgadu finanšu ietvaru. Katra novilcināšana radīs nopietnas praktiskas un politiskas problēmas un apdraudēs esošo programmu un politiku turpināšanu, kā arī jaunu ieviešanu. Es visnotaļ apzinos, ka šīs sarunas ir vienas no sarežģītākajām, kādas mūs sagaida. Bet es esmu arī pārliecināts, ka ar veselo saprātu un apņēmību mēs varam panākt vienošanos, kura nāks par labu visiem eiropiešiem. Tā raksta Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, aicinādams Eiropas Savienības valdību vadītājus – uz šodienas īpašo sanāksmi par Eiropas daudzgadu budžetu. Tagad, kad Lielbritānija galu galā ir sekmīgi izstājusies, beidzot ir skaidrība par potenciālajām budžeta aprisēm. Eiroparlamenta deputāti daudzgadu budžeta jautājumus cita starpā apsprieda pēdējā plenārsesijā pagājušajā nedēļā. Uzstājoties šajās debatēs, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena izteica zīmīgu mudinājumu valstu pārstāvjiem izrādīt ne tikai degsmi, aizstāvot tradicionālās budžeta prioritātes, bet arī entuziasmu, atbalstot jaunās. Viņas individuāla apņemšanās esot piekrist tikai tādam daudzgadu budžetam, kurā vismaz ceturtā daļa būs atvēlēti klimata pārmaiņu problēmu risināšanai, tai skaitā pietiekamam finansējumam pārejai uz videi draudzīgām tehnoloģijām. Tikām izdevuma "The Economist" feļetonists ar pseidonīmu Charlemagne jeb Kārlis Lielais savā rakstā „Padarīsim Eiropu atkal vienmuļu!” raksta: Ja pagājušajā desmitgadē jūs jautājāt eirokrātam: „Kas nodarbina jūsu prātu?”, tad atbilde parasti bija dramatiska. Desmitgades sākumā eiro zvārojās uz sabrukuma robežas. Desmitgades vidū Grieķija teju tika izmesta no savienības, tad teju 3 miljoni patvēruma meklētāju ieradās no Sīrijas un citiem karstajiem punktiem. Drīz pēc tam Lielbritānija, tobrīd otra lielākā savienības ekonomika, nobalsoja par izstāšanos, kaut tai nebija nekāda nopietna plāna, kā. Īsāk sakot, dzīve Briselē bija aizraujoša. Vairākus gadus amatvīri uztvēra šo pilsētu kā vizīti pie proktologa: nepieciešamu, bet netīkamu. Šie laiki ir pagātnē. Brisele atkal ir nomierinoši vienmuļa. Pajautājiet garāmejošam eirokrātam, kas jauns, un atbilde būs prozaiska: diņģējamies par savienības budžetu. Minhene 2020. Bažu māktie Rietumi Minhenes Drošības konference Bavārijas galvaspilsētā notiek ik februāri kopš 1963. gada. Konferences ideja ir mazināt kara draudus un sekmēt kolektīvo drošību, radot dialoga platformu atbildīgajiem politisko un militāro lēmumu pieņēmējiem, diplomātiem, drošības un militārajiem ekspertiem. Līdz pat pagājušā gadsimta beigām Minhenes Drošības konferencē aicinātie bija pamatā NATO un Eiropas Savienības pārstāvji, taču pēc 1999. gada tiem pievienojās arī dialoga partneri no Centrālās un Austrumeiropas, Indijas, Ķīnas, Japānas un Irānas; un mūsdienās Minhenes konference reizēm tiek dēvēta par „diplomātu Davosu”. Katru gadu pirms konferences tiek publicēts Minhenes drošības ziņojums, un šī gada ziņojumam dots apakšvirsraksts „Westlessness”. Šis pēc vācu salikteņu parauga darinātais un grūti tulkojamais jaunvārds asociējas pirmām kārtām ar angļu restlessness – "nemierīgums". Tas tiek skaidrots kā metafora pašreizējām bažām par tradicionālo Rietumu vērtību un rietumnieciskās identitātes apšaubīšanu un pat noliegšanu, par vienotas Rietumu pasaules izjūtas un mērķorientācijas trūkumu. Kā atzīst novērotāji, arī Minhenē uzkrītoši pamanāma bija redzējuma plaisa starp Eiropas Savienības un Savienoto Valstu pārstāvjiem. Kamēr Amerikas ārlietu ministrs Maiks Pompeo un aizsardzības ministrs Mārks Espers aicināja eiropiešus vienoties kopējā pretstāvē Ķīnai kā galvenajam globālajam draudam un Huawei kā tā konkrētajai izpausmei, eiropieši pārmeta amerikāņiem atkratīšanos no globālā drošības garanta atbildības. Tā Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss norādīja, ka amerikāņu aiziešana no Tuvajiem Austrumiem radījusi ģeostratēģisku vakuumu, kuru steidz aizpildīt Krievija, Irāna un Turcija. Par karu un mietu Tuvajos Austrumos tagad vairs nelemjot Ženēvā vai ANO mītnē Ņujorkā, bet gan Sočos un Astanā. Francijas prezidenta Emanuela Makrona aicinājumi vienoties Eiropas suverenitātes stiprināšanai joprojām nerod gaidīto atbalsi, sevišķi jau Vācijā. Bet Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis konferencē uztraucās, ka pasaule aizmirst par karu Ukrainā, kas jau ilgst ilgāk nekā 2.pasaules karš. Vīruss un nauda Saskaņā ar vakar publicētajiem Pasaules Veselības organizācijas datiem, līdz šim Ķīnā reģistrēti vairāk nekā 74 000 saslimšanas gadījumi ar koronavīrusu. Līdz šim miruši 2006 pacienti, 136 no tiem - pagājušajā diennaktī. Ārpus Ķīnas līdz šim zināmi 926 saslimušie, no kuriem miruši 3. Taču nesalīdzināmi vairāk ir to, kurus tā vai citādi ietekmējuši Ķīnas varas iestāžu ieviestie karantīnas pasākumi. Sākot no sabiedriskā transporta apturēšanas un pārbaudēm, beidzot ar faktisku mājas arestu lielākajai daļai veselu lielpilsētu un rajonu iedzīvotājiem. Tiek lēsts ka pilnvērtīga pārvietošanās un normāla dzīve šobrīd Ķīnā ir liegta apmēram pusmiljardam cilvēku. Tas nozīmē slēgtas rūpnīcas, veikalus un citus uzņēmumus un preču piegādes pārtraukšanu un kavēšanos. Ekspertu prognozes par to, kāda varētu būt koronavīrusa epidēmijas makroekonomiskā ietekme, joprojām svārstās milzīgā amplitūdā. Vieni paredz, ka Ķīnas nacionālā kopprodukta pieaugums agrāk prognozēto 6% vietā šogad būs 5,5%, citi min 4%, vēl citi dramatiski prognozē pilnīgu stagnāciju pirmajā ceturksnī un, attiecīgi, ne vairāk kā 3,5% pieaugumu šogad. Nozīmīgu kritumu piedzīvo Ķīnas akciju tirgi, un paredzama plaša valdības intervence akciju cenu stabilizācijai. Februāra sākumā Ķīnas juaņa noslīdēja zem psiholoģiski kritiskā rādītāja - septiņas juaņas par ASV dolāru un arī šobrīd balansē uz šīs robežas. Vīrusa epidēmijas ekonomiskās sekas neizbēgami izjūt arī visa pārējā pasaule, kas ir nesaraujami saistīta ar mūsu planētas „ražošanas cehu”. Par šīgada peļņas kritumu aizkavētu detaļu piegāžu dēļ jau paziņojusi kompānija Apple; līdzīgas problēmas ir autoražotājiem Nissan un Hyundai. Ķīnas farmaceitiskās produkcijas eksporta pārtraukumi varētu ietekmēt pat Savienoto Valstu ekonomiku. Daudz nozīmīgāk nekā agrāk pasauli ietekmēs arī ķīniešu pirktspējas kritums, ciktāl šī nācija no mazapmaksātiem konveijera apkalpotājiem jau kļuvusi par nozīmīgu importētu produktu un pakalpojumu patērētājiem. Drūmas prognozes par šo gadu izsaka japāņu un vācu autoražotāji. Tiek lēsts, ka globālā aviopārvadājumu industrija cietīs 4 – 5 miljardus lielus zaudējumus; vairāk nekā miljardu lieli zaudējumi sagaidāmi tūrisma industrijai Japānā, apmēram tikpat lieli – Taizemē. Vissmagāk no epidēmija izraisītajām ekonomiskajām sekām var ciest Japāna, kuras ekonomika jau kopš pagājušā gada pēdējā ceturkšņa atrodas recesijā.

Raidījumā Piespēle saruna ar Latvijas vīriešu volejbola izlases debitantu, Somijā uzaugušo Markusu Cielavu. Gaidot Eiropas rallija čempionātu, kas norisināsies nākamajā nedēļa Liepājā, uzklausām vienu no Latvijas jaunās paaudzes braucējiem – Mārtiņu Sesku. Vēl viesojamies leģendārā sportista Jāņa Lūša 80 gadu svinībās. Jānim Lūsim jubileja 19. maijā 80 gadu jubileju svinēja Mehiko (1968) olimpisko spēļu čempions, Tokijas (1964) olimpisko spēļu bronzas un Minhenes (1972) olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs, četrkārtējais Eiropas čempions šķēpa mešanā Jānis Lūsis. Sveicot aizvadītā gadsimta izcilāko vieglatlētu, Rīgas Latviešu biedrības nama Līgo zālē notika pasākums, kurā bija arī atvēršanas svētki Arņa Terzena grāmatai ”Lūsis. Laikmeta iezīmētais” (”Jumava”). Sveikt Jāni Lūsi bija ieradušies arī viņa studiju biedri, draugi  un sporta vadības pārstāvji. Pats jubilārs uzsvēra, ka nozīmīgs dzīves posma aizvadīts, tagad jācenšas pēc iespējas ātrāk rehabilitēties pēc operācijas. Volejbola izlases debitants Markuss Cielava CEV Eiropas Zelta līgas apakšgrupas ietvaros, laika posmā no 26.maija līdz 16.jūnijam, Latvijas izlase mēros spēkus ar Slovākijas, Beļģijas un Turcijas izlasēm. Grupas uzvarētājs kvalificēsies "Final Four" turnīram, kas notiks 21. un 22.jūnijā Tallinā, Igaunijā. Latvijas volejbola izlase, turpinot gatavošanos Eiropas Zelta līgas spēlēm,  šonedēļ aizvadīja divas pārbaudes spēles ar  Baltkrieviju. Zelta līgas turnīru Latvijas izlase uzsāks tieši pēc nedēļas 26.maijā izbraukumā Turcijā, bet pirmo mājas spēli pret Slovākijas izlasi aizvadīs 29.maijā Rīgā, Daugavas sporta namā. Par savām gaitām volejbolā un pirmajiem iespaidiem Latvijas izlasē stāsta Markuss CIelava. Mārtiņš Sesks par rallija sezonu Pēc nedēļas Liepājā notiks Eiropas rallija čempionāts, kurā startēs viens no Latvijas jaunās paaudzes braucējiem, liepājnieks Mārtiņš Sesks. Viņš stāsta par savām gaitām šīs sezonas pasaules rallija čempionātā, savām mašīnām un par "Rally Liepāja".

Šī grāmata domāta tiem, kuriem ir interese par vācbaltiešu jautājumu un vācbaltiešu skatījumu uz notikumiem Latvijā un citur Eiropā. Zigfrīda fon Fēgezaka tetraloģija "Baltiešu gredzens" iedvesmojusi arī režisoru Viesturu Kairišu radīt izrādi Nacionālajā teātrī, bet "Laika Grāmatu" - laist klajā jaunu Fēgeza "Baltiešu gredzena" izdevumu Pētera Bolšaiša tulkojumā. Rakstnieks un dzejnieks Zigfrīds fon Fēgezaks, Vidzemes muižnieku dzimtas atvase, studējis vēsturi Tērbatas, Heidelbergas, Berlīnes un Minhenes augstskolās, bieži par savu iedvesmas avotu minējis savu Vidzemes dzimteni. Par Zigfrīdu fon Fēgezaku stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule, vācbaltiešu sarežģīto vēsturi ieskicē vēsturnieks Artis Buks, lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

19. oktobra radio Star FM rīta programmas Zoopasta tehnoloģiju rubrikas ieraksts. Šodien runājam par: * Esmu atpakaļ no Minhenes, kur piedalījos jaunā Huawei Mate 10 viedtālruņa prezentācijā. * Google Photos tagad prot atpazīt mājdzīvnieku purniņus. * Apple ierīču lietotājiem radīta mobilā lietotne, kas uzmeklēs visas ierīcē saglabātās plikņu bildes, lai tās pēc tam paslēptu vai izdzēstu. * Latvijā uzsākta jaunā AirDog drona tirdzniecība. * Amazon izziņojis jaunu ūdensdrošu e-grāmatu lasītāju. * Svecei, kas smaržo pēc jauna Apple produkta, jauna versija. * Kalašņikova automāta ražotājs izstrādājis elektromotociklu ar ko plāno Krievijā apgādāt policistus. * WhatsApp tagad sarunu biedriem var nosūtīt savas atrašanās vietas informāciju. Paldies, rubrikas sponsoram interneta lielveikalam 1a.lv! Tiekamies pēc nedēļas!

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies postpatiesību laikmetam. Pirms desmit gadiem Krievijas prezidents Vladimirs Putins savā uzrunā Minhenes Drošības konferencē brīdināja pārējo pasauli par to, ka viss mainās un ir laiks ieviest jaunu globālo drošības modeli ar vairākiem varas centriem, tostarp arī Maskavu. Rietumu pasaule Putinā neieklausījās, un šodien krievu mediji šo runu izmanto jau kā viņu prezidenta pareģojumu par šķelšanos Eiropā un ASV. Kā Putins palīdzēja šim pareģojumam piepildīties un vai postpatiesības ēra ir iestājusies tikai pateicoties Putina gaišreģībai, vai tomēr mainīgiem globāliem ģeopolitiskajiem apstākļiem arī bijusi sava nozīme? Studijā saruna par to, kā patiesības un faktu nozīmes mazināšanās mūsdienu komunikācijā rada draudus starptautiskajai drošībai un demokrātijas pastāvēšanai un ar kādām metodēm varam censties apturēt puspatiesību un alternatīvo faktu uzvaras maršu. Raidījuma viešņas Ilva Skulte, Rīgas Stradiņa Universitātes Komunikācijas studiju katedras asociētā profesore un maģistra studiju programmas Komunikācija un mediju studijas vadītāja. Vēl raidījumā Starptautisko pētījumu centra direktores Gundas Reires komentārs par to, vai pēc Maikla Flina atkāpšanās no Trampa nacionālās drošības padomnieka amata varam atviegloti uzelpot, ka Krievijas ietekmes draudi ir novērsti.   Rietumos nereaģēja pietiekami nopietni uz Putina paziņojumu pirms 10 gadiem Arvien biežāk sabiedrībā runājam par postpatiesības ēru jeb laiku, kad emocijām un viedokļiem ir lielāks spēks ietekmēt cilvēku lēmumus, nekā pārbaudāmiem un patiesiem faktiem. Tieši šo bieži piesauc kā vienu no iemesliem britu balsojumam par labu ES pamešanai, amerikāņu atbalstu Donaldam Trampam, kā arī Rietumu sašķeltajām sabiedrībām. Postpatiesība bija fokusā arī ikgadējā Minhenes drošības konferencē. To gaidot, Kremlim piederošais TV kanāls “Rossija 1” pagājušajā nedēļā, atcerējās pēdējo reizi, kad tajā piedalījās Krievijas prezidents. Tieši pirms 10 gadiem Vladimirs Putins savā uzrunā brīdināja pārējo pasauli par to, ka viss mainās un ir laiks ieviest jaunu globālo drošības modeli ar vairākiem varas centriem, tostarp arī Maskavu. Šāds modelis aizstātu pastāvošo, viņaprāt, neefektīvo un nemoderno ASV un Transatlantiskās alianses globālās uzraudzības modeli ar centru Vašingtonā, kas netiekot gala ar jaunās pasaules iespējamiem izaicinājumiem. Jau minētais televīzijas kanāls šo runu nu pozicionē teju kā pareģojumu. “Ir tāds teiciens vislabāk pareģot nākotni ir īstenot to, tātad uzsākt pašiem tos projektus, saka Austrumeiropas politikas pētniecības centra izpilddirektors Andis Kudors. Kudors norāda, ka Putina runa Minhenē liecināja par Krievijas elites vilšanos tās mēģinājumos uzlabot attiecības ar Rietumiem. "Šī Minhenes runa jau bija kā turpinājums, kā plāns, ko Krievija darīs. Krievija vienmēr ir runājusi par ASV kā globalizācijas virzītāju, kas to īsteno tikai savu savtīgu interešu pēc. Tas, ka var būt “win win” stratēģija, ka visi ir uzvarētāji, to viņi ir nolieguši. Tāpēc šī politika, kas pēc tam tika veidota, un 2008., 2009. gadā tika Krievijas ārpolitiku veidojošajos dokumentos nostiprināta, bija runa par multipolāro pasauli. Un dokumentos tas parādās tieši pēc šīs Minhenes runas. Tādā ziņā viņi ir ne tik daudz gājuši uz savas varenības vairošanas, lai arī izveidotos par kaut kādu dabisku pasaules gravitācijas centru, vienu no, drīzāk viņi operējuši tajā pašā Ļeņina stilā - domājot, ko darīt ārpusē. Teiksim tāda globālā pieeja un drosme rīkoties citās valstīs, lai viņas darbotos it kā labvēlīgi Krievijai, nu katrā ziņā Krievijas elitei, bet noteikti ne visai Krievijai. Tās jau ir senas tradīcijas. Bet Minhenes runa, manuprāt, bija kaut kādā ziņā Putinu plānu paziņošana, uz ko Rietumos nereaģēja pietiekami nopietni," analizē Kudors.