Podcasts about ikdien

Šodien, 9. februārī, olimpiskajās spēlēs Latvijas sportistiem notikumu ar sportisko intrigu mazāk. Startēs tikai kamaniņu braucējas Kendija Aparjode un Elīna Ieva Bota. Mēs uzklausām kamaniņu braucēju Gintu Bērziņu, kurš izcīnīja 10. vietu kopvērtējumā. Viņa komentārā pēc sacensībām Latvijas TV izskanēja milzu pārliecība par nākotni. Bet kā dzīvo, ko ēd un kā trenējas mūsu kamaniņu sportisti Kortīnā? Šīs aizkulises kolēģim Mārtiņam Kļaveniekam pavēra kamanu izlases treneris Daniels Fogelis.  Ar katru dienu aizvien straujāk sāk pukstēt arī hokeja līdzjutēju sirdis, jo tuvojas mūsu izlases pirmais mačs pret ASV valstsvienību. Tas ceturtdien, 12. februārī, bet šovakar mūsu izlasei paredzēts treniņš kopā ar Šveices izlasi. Kas tas būs - pārbaudes spēle, treniņspēle, sadraudzības vakars vai vēl kas cits? To skaidro Latvijas Radio korespondents Milānā Māris Bergs.

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio kolēģis un raidījumu veidotājs Ivars Svilāns; pārraides producente — Inta Pīrāga Vai zini, ka arī klusums skan? Turklāt tas nav tikai poētisks salīdzinājums. Audio pasaulē eksistē tāda lieta kā bezatbalss jeb absolūtā klusuma telpas. Ja mēs ieietu šādā telpā, varētu sagaidīt, ka dzirdēsim… neko. Bet tā nav. 20. gs. piecdesmitajos gados komponists Džons Keidžs apmeklēja "klusuma telpu" Hārvardas Universitātē. Šī telpa pilnībā absorbē skaņu — bez atbalss, bez ārējām skaņām, bez reverberācijas. Sienas ir izklātas ar akustisko putu paneļiem. Grīda ir piekārta. Ir izdarīts viss, lai katru skaņu noslāpētu. Keidžs gaidīja perfektu klusumu. Tā vietā viņš dzirdēja divas skaņas. Viena bija augsta. Viena bija zema. Kad viņš jautāja inženierim, kas tās ir, atbilde viņu pārsteidza. Augstā skaņa bija viņa nervu sistēma. Zemā skaņa bija viņa asinis, kas cirkulēja. Absolūtā klusumā ķermenis kļūst dzirdams. Izrādās, ka klusums nav skaņas neesamība — tā ir ārējās skaņas neesamība. Mūsdienu bezatbalss kameras var izmērīt fona troksni pat mīnus 20 decibeliem — zem cilvēka dzirdes sliekšņa. Bet pat tur klusums nekad nav patiesi kluss. Jūsu ausis zum un zvana. Locītavas stiepjas un krakšķ. Elpošana pēkšņi kļūst dzirdama. Un smadzenes, kurām trūkst stimulācijas, sāk pastiprināt iekšējo troksni. Šī pieredze dziļi ietekmēja Keidža slavenāko darbu: 4′33″ — skaņdarbu, kurā izpildītāji nespēlē neko. Par "mūziku" kļūst klepus, čaukstēšana, elpošana un mainīgās skaņas no auditorijas un pašas telpas. Keidžs neteica, ka klusums ir tukšs. Viņš teica, ka tāds absolūts klusums neeksistē. Ikdienā mēs uztveram klusumu kā pauzi — pārtraukumu starp nozīmīgām skaņām. Bet akustiski tā ir telpa, kas piepildīta ar detaļām, kuras mēs parasti ignorējam. Mūsu smadzenes vienkārši ļoti labi prot to noskaņot. Tāpēc nākamreiz, kad domājat, ka sēžat klusumā, atcerieties: nav tā, ka jūs neko nedzirdat. Jūs dzirdat to, kas paliek pāri, kad pasaule pārstāj runāt jums apkārt.

Vidējais paredzamais mūža ilgums Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā, tā liecina OECD dati. Arī veselīga mūža ilgums starp dalībvalstīm ir zemākais. Mēs varam vainot veselības aprūpes pieejamību, kur ir daudz darāmā. Tomēr daudz kas ir arī pašu rokās, piemēram, fiziskā aktivitāte. Labdarības maratonā "Dod pieci!" šogad aicina ziedo bērniem un jauniešiem, kuriem, lai kustētos, nepieciešama regulāra rehabilitacija. Savukārt pārējiem tas ir atgādinājums par kustības nozīmi dzīvē. Krustpunktā diskusijas temats šodien ir tautas sports. Kas nepieciešams, lai sekmētu ikdienas fiziskās aktivitātes un ciktāl valsts līmenī tiek stiprināts tautas sports?  Diskutē Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta direktore Jana Feldmane, Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Aleksandrs Samoilovs, Rīgas maratona organizators un "Nords Event Communications" valdes priekšsēdētājs Aigars Nords, "Igo Japiņa sporta aģentūras" īpašnieks un direktors, dažādu velomaratonu rīkotājs Igo Japiņš, sporta žurnālists, "R.R. fonda" valdes priekšsēdētājs un treneris Raimonds Rudzāts.

Ikdienā bieži dzirdam, ka zinātnieki nākotni prognozē ar modeļiem - vai tas būtu klimats, slimību izplatība vai kvantu fizika. Ko īsti nozīmē modelēšana? Kā šādi modeļi top un cik tie ir universāli? Vai modeļi var izskaidrot un prognozēt visu, vai tomēr arī tiem ir ierobežojumi? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro fizikas doktors, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Skaitliskās modelēšanas institūta direktors Uldis Bethers un fizikas doktors, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Skaitliskās modelēšanas institūta vadošais pētnieks Kirils Surovovs.

Vidējais paredzamais mūža ilgums Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā, tā liecina OECD dati. Arī veselīga mūža ilgums starp dalībvalstīm ir zemākais. Mēs varam vainot veselības aprūpes pieejamību, kur ir daudz darāmā. Tomēr daudz kas ir arī pašu rokās, piemēram, fiziskā aktivitāte. Labdarības maratonā "Dod pieci!" šogad aicina ziedo bērniem un jauniešiem, kuriem, lai kustētos, nepieciešama regulāra rehabilitacija. Savukārt pārējiem tas ir atgādinājums par kustības nozīmi dzīvē. Krustpunktā diskusijas temats šodien ir tautas sports. Kas nepieciešams, lai sekmētu ikdienas fiziskās aktivitātes un ciktāl valsts līmenī tiek stiprināts tautas sports?  Diskutē Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta direktore Jana Feldmane, Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Aleksandrs Samoilovs, Rīgas maratona organizators un "Nords Event Communications" valdes priekšsēdētājs Aigars Nords, "Igo Japiņa sporta aģentūras" īpašnieks un direktors, dažādu velomaratonu rīkotājs Igo Japiņš, sporta žurnālists, "R.R. fonda" valdes priekšsēdētājs un treneris Raimonds Rudzāts.

Kustība ir vislabākā pensija, ko varam sarūpēt savam ķermenim. Tā ietekmē visu cilvēka ķermeni, sākot no mūsu prāta un emociju pasaules, līdz pat vissīkākajai organisma šūnai. Kā mainījies cilvēka organisms līdz ar kustību izmaiņām tūkstošiem gadu laikā? Kā kustība ietekmē mūsu nervu sistēmu un kā sportiskās aktivitātes maina šūnu darbību? Gaidot Latvijas Sabiedriskā medija labdarības maratonu "Dod pieci!", kurā šogad īpaša uzmanība pievērsta mazkustīgumam Latvijas sabiedrībā, raidījumā Zināmais nezināmajā par kustību nozīmi sarunājas Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore Līga Plakane, Rīgas Stradiņa universitātes docente un Antropoloģijas laboratorijas vadītāja Silvija Umbraško un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe Ramona Valante. Vai varam tā teikt, ka kustības mūža garumā ir tāda stabila, gara un kvalitatīva pensija vecumdienām? Tam, ka kustības ir atslēga, lai mēs būtu veseli un dzīvotu ilgu un laimīgu mūžu piekrīt visas trīs sarunas dalībnieces. "Kustība uzlabo gan vielmaiņu, gan asinsriti visā ķermenī, gan gan saglabā kaulu veselību, kas ir ļoti būtiski, salīdzinot jaunību ar vecumdienām," piebilst Silvija Umbraško. Ramona Valante norāda, ka ikdienas darbā  ar kustību traucējumu slimniekiem redz, ja cilvēks jaunībā nav pievērsies vairāk kustībām, arī tad, kad ir sākusies slimība, nav par vēlu sākt, lai uzturētu savu dzīves kvalitāti.  "Daudzām slimībām, it īpaši, kas ir saistītas ar kustībām, kustību traucējumiem, piemēram, neirodeģeneratīvas slimības, parkinsonisms, medikamenti ir limitējoši. Tie daudz ko uzlabo dzīves kvalitātē un ļoti daudz ko sniedz simptomu atvieglošanā, bet, ja pacients izvēlas vai kaut kādu iemeslu dēļ nespēj to inkorporēt kopā ar fizioterapiju, ar regulāru kustēšanos, tad tā ir diezgan limitējoša palīdzība," norāda Ramona Valante. Ja to spēj arī kopā ar kārtīgu fizioterapiju, to arī paši pacienti uzreiz pasaka, ka viņi jūtas kā no jauna piedzimuši, piemēram, izgājuši kaut kādu rehabilitācijas kursu." Kāpēc kustības ir tā maģiskā atslēga veselībai? "Cilvēks ir kustīga vertikāla būtne, mūsu ķermenis nav pielāgots atrasties horizontālā stāvoklī ilgstoši, izņemot pagulēt. Ja mēs ilgstoši, ko var arī redzēt slimnīcās, vai arī tad, kad cilvēks paliek aizvien mazkustīgāks, pasīvāks, mainās, un ko arī redzu, kas ļoti ietekmē dzīves kvalitāti pacientam, sirds asinsvadu darbība," skaidro Ramona Valante. "Daudziem pacientiem, arī ja iepriekš nav bijušas nopietnas slimības, bet ilgstoši ir bijis kaut kādu iemeslu dēļ gultas režīms, vai ļoti pasīvs režīms, pēc tam ir ārkārtīgi grūti atkal vertikalizēties. Rodas izmaiņas asinsspiedienā, organisms ir pielāgojies pasīvai horizontālai dzīvei, nav vajadzīga vēlme cīnīties pret gravitāciju, tad arī asinsvadu paplašināšanās un sašaurināšanās notiek stipri lēnāk. Tad sākas problēmas - es vertikalizējos, apsēžos, es neko nevaru izdarīt, man nav spēka, ir dulla galva. Cits vēl ģībst. Arī pēc ilgstošas gulēšanas slimnīcā ir grūti atkopties organismam, kamēr sākas kustēšanās un kustības. Ikdienā mēs par to neaizdomājamies, bet pilnībā pārslēdzās viss asinsspiediens, un pēc tam ir ļoti grūti, jo nevar padomāt, ir tāda dūmakaina galva, kad apsēžas, liekas, ka kritīs. Protams, nav spēka. Un vienīgais, kā to var novērst, ir kustēšanās. Ir šķidrums jāuzņem, un kustības, lai to vispār varētu normalizēt." Protams, labākais būtu regulāri kustēties, nodarboties ar kādām fiziskām aktivitātēm, bet arī neregulāras aktivitātes var palīdzēt. Piemēram, arī neregulāri vingrojot, varam novērst daudzas problēmas, kaut vai skeleta muskulatūras problēmas. Neregulāri darīt ir labāk nekā vispār nedarīt, lai stiprinātu savu ķermeni, lai lielākā vecumā būtu mazāk vai nebūtu problēmu.

Pārdomāsim, vai mēs pazīstam savu un kas būtu darāms , lai tā līdzinātos Jēzus Sirdij. Kā varam atbalstīt apkārtējos, kas iespējami atrodas krīzē, smagos pārdzīvojomos.

"Sarunas" – ir mākslinieces Ingemāras Treijas izstādes nosaukums. Tajā sarunājas lielie un mazie formāti, un kādā gleznā vērojama arī saruna ar Botičelli. Ar gleznotāju, mākslas pedagoģi, projektu vadītāju, izstāžu kuratori un Tukuma mākslinieku grupas priekšsēdētāju Ingemāru Treiju tiekamies Kultūras Rondo studijā. Ingemāra Treija (dz. 1963. g.) dzīvo Tukumā. Ikdienā strādā Māras Muižnieces Rīgas Mākslas skolā kā gleznošanas metodiķe un mākslas priekšmetu skolotāja, vada studiju “Krāsmute” un Tukuma Mākslinieku grupu, kā arī organizē izstādes Latvijā un ārzemēs. 1990. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, Monumentālās glezniecības nodaļu, un 1991. gadā ieguvusi maģistra grādu mākslā. Savā daiļradē pievēršas stājglezniecībai, grafikai, ilustrācijai, brandmūru un iekštelpu sienu gleznojumiem un starpdisciplināriem projektiem. Ir divu mākslas pētījumu autore – par gleznotāju Frici Zandbergu (1911–1972) un Tukuma Mākslinieku grupas vēsturi. Piedalījusies vairāk nekā 30 izstādēs Latvijā un ārvalstīs, darbi atrodas gan valsts kolekcijās, gan privātīpašumā.

Kristīgo uzņēmēju apvienības CBMC Latvija vadītājs Latvijā. Ikdienā arī uzņēmējs, jau 20+ gadus vada uzņēmumu INDUCONT SIA. Saruna gan par uzņēmējdarbību, gan par ticības jautājumiem, gan arī par izaicinājumiem ikdienā!

Pirms nedēļas ar jomas speciālistiem tiekoties Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) un Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) rīkotajā konferencē "Vienoti, daudzveidīgi, digitāli – sabiedrības labā", aizsākās sarunas par dažnedažādiem mediju jautājumiem. Turpināt attīstīt idejas par mediju transformēšanos, sabiedrības uzticību un arī citiem jautājumiem "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone aicinājusi Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku, sociālantropologu Andri Saulīti, kurš nesen atgriezies no Itālijas, kur divu gadu garumā strādājis pie pēcdoktorantūras darba. Andris Saulītis: Tas bija saistīts ar ēnu ekonomiku. Šajā divu gadu periodā viens uzdevums bija saprast, kā un vai cilvēki godīgi atbild iedzīvotāju aptaujās, atbildot uz jautājumu, vai viņi iesaistās ēnu ekonomikā – vai viņi saņem ienākumus, nemaksājot par tiem nodokļus. Atbilde ir – laikam jā, bet tā ir īsā atbilde. Tātad – var uzticēties šīm socioloģiskajām aptaujām: cilvēki nebaidās to atklāt. Un otrs jautājums, uz kuru vajadzēja rast atbildi – kā uzlabot disciplīnu uzņēmumiem, kuri dažādu iemeslu dēļ kavē darba devēja ziņojuma iesniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam. Sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu mēģinājām saprast, kā panākt to, ka deklarāciju iesniegšana netiek kavēta, jo kavējumi rada problēmas gan Valsts ieņēmumu dienestam, gan arī pašiem uzņēmumiem: tas principā ir administratīvs pārkāpums, par kuru var saņemt sodu. Nedomāju, ka lielākoties tā ir ļaunprātība – drīzāk aizmāršība. Un tad ir jautājums, kā uzvedības ekonomika un uzvedības psiholoģija var palīdzēt veidot cieņpilnu komunikāciju starp uzņēmumiem un Valsts ieņēmumu dienestu, lai kopīgi padarītu šo valsti labāku. Inga Saksone: Man tomēr jautājums par Itāliju. Mūsu priekšstats – ka uz šo zemi jābrauc atpūsties, baudīt mākslu un kultūru. Vai pētīt, rakstīt un zinātniski darboties tur ir viegli?  Tur tam ir dziļas tradīcijas, kas ir stipri senākas [nekā Latvijā]. Tur tiešām jutu stipri eiropeiskāku [pieeju]! Tas, kā man pietrūkst Latvijā, ir tā saucamie progresa darbi (work in progress), kad tev tas pētījums vēl līdz galam nav izstrādāts, un tu ar saviem kolēģiem regulāri satiecies, lai to pārrunātu. Mums [Latvijā] varbūt ir bail kļūdīties, bail saviem kolēģiem teikt, ka kaut kas nav tā, un varbūt tās ir arī grūtības uztvert kritiku. Savukārt Itālijā mums reizi nedēļā vai divās ir regulāri semināri, kur to vien darām, kā mēģinām "nokritizēt" citu pētījumus. Tā ir daļa no zinātniskā procesa. Nesaku, ka Latvijā tas nenotiek vispār, bet tā intensitāte, kuru redzu citās Eiropas universitātēs, kurās esmu bijis, kā arī ASV Jeila universitātē – tur tas ir regulārs process un galarezultātā tas nozīmē, ka tajā brīdī, kad tavs pētījums ir publicēts, tas ir daudz noslīpētāks, pamatīgāks un tāpēc ir daudz vieglāk kaut ko mainīt šajā pasaulē. Jo pirms tam jau uzklausīti viedokļi! Tieši tā. Piemēram, kad veicu antropoloģisku pētījumu, kas vairāk ir sarunāšanās ar cilvēkiem, mēdzu šī pētījuma rezultātus iedot tiem cilvēkiem, kurus esmu pētījis: prasu, ko viņi domā par to, ko domāju par viņiem. Tas ir arī veids, kā veidot komunikāciju ar sabiedrību par pašu pētījumu, lai cilvēki, kurus esmu pētījis, saprot, kas īsti ir pētījums. Tas man atgādina Ivara Zviedra filmu "Dokumentālists"… Ja nosedz pirmo slāni, kur Purva Inta vienkārši lamājas, tad tas, ko Ivars Zviedris jautā, ir par to, kā šie cilvēki uztver pašu dokumentālistu, kurš dokumentē. Šis jautājums ir ārkārtīgi svarīgs arī pašā zinātnē – kā mūs, pētniekus, uztver, un kā cilvēkiem paskaidrot, ko mēs darām. Ko līdzīgu Komponistu savienībā dara tās vadītājs Krists Auznieks – arī Jeila universitātes absolvents. Arī viņš labprāt rāda savu skaņdarbu skices un uzmetumus, kas mums šķiet mazliet mulsinoši, jo tas ir kas jauns. Tā nav vienīgā pieeja. Var dažādi strādāt, bet galvenais ir tas, ka mums ir akadēmiskā brīvība – varam rīkoties brīvi un tajā pašā laikā atbildīgi arī sabiedrības priekšā, lai visiem ir saprotams, kāpēc tas tiek darīts un ar kādu mērķi. Jā, svarīgākais ir akadēmiskā brīvība. Bet mūzika un kultūra Itālijā? Mūzika un kultūra… Neteiktu, ka Turīnas opernams mani ar kaut ko pārsteidza: šim operteātrim bijuši arī labāki gadi. Taču Turīnā joprojām atrodas Rai orķestris, un tā koncertus gan es regulāri apmeklēju. Viņiem ir ļoti labas programmas: Mālers, Šostakovičs, Šūmanis, Šūberta "Nepabeigtā simfonija", kas ir viens no maniem iecienītākajiem skaņdarbiem, un daudzi citi brīnišķīgi skaņdarbi. Tas bija principā tas, kurp es lielākoties devos brīžos, kad vēlējos klausīties klasisko mūziku klātienē. Uz "Klasiku" esi ņēmis līdzi arī vienu fragmentu no Itālijas klasiskās mūzikas raidstacijas! Jā, tas bija tāds pārsteigums… Pēdējos gadus daudz esmu pētījis sabiedriskā medija darbu, un viena no lietām – kā tu veido komunikāciju ar auditoriju, ko jau pieminēju arī pētījumā ar Valsts ieņēmumu dienestu. Tas ir jautājums par jebkuru organizāciju, par jebkuru iestādi! Ikdienā bieži klausos klasisko mūziku, un arī Latvijas Radio 3 "Klasika" man bieži skan. (..) Savukārt Itālijā sapratu, cik svarīgi ir tas, kā tiek programmēta mūzika, kas izskan ēterā – precīzāk, kas skan kurā brīdī, jo Rai Radio Classica no rītiem reizēm spēlē gan Šostakoviču, gan – varbūt kļūdos, bet tiešām man bija tāda sajūta, ka reizēm – arī Rekviēmu jau no paša rīta... Bet otra lieta ir striktais tonis, kādā tiek pieteikta programma! Ja "Klasika" tiešām ikdienā veido dialogu ar klausītājiem, tad Itālijā… Nezinu, kas tā ir par tradīciju un no kuriem laikiem tā saglabājusies, bet tas, kā skaņdarbi tiek pieteikti un atteikti... (Skan fragments no Itālijas klasiskās mūzikas raidstacijas.) Dikcija laba, bet, ja tev tiešām bērnībā nepatika mūzikas skola un tev bija barga mūzikas literatūras skolotāja vai skolotājs, tad principā šis ir tas, kas tevi atsit atpakaļ. Man bija brīnišķīga mūzikas literatūras skolotāja cauri gadiem arī mūzikas vidusskolā, bet principā – ja kādam ir bijusi šāda bērnības trauma, tad, klausoties šādus klasiskās mūzikas raidījumus, klausītājs novērstos. Bet pieļauju, ka tur ir citas tradīcijas un iemesli, kāpēc tas tā notiek. Man radās sajūta, ka tas ir automāts, nevis dzīvs cilvēks. Domāju, ka tas tomēr ir iepriekš studijā ierakstīts – var just [montāžas] pārejas. Protams, tas [iepriekš ierakstīti pieteikumi, ne moderēšana studijā tiešraidē] ietaupa līdzekļus, bet jautājums – ar kādu mērķi? Ja tajā brīdī mums pazūd saite ar auditoriju, kas tiešraidē vienmēr ir stipri lielāka, tad vienmēr jāapsver ieguvumi. Jebkurā gadījumā man šķiet, ka "Klasikas" skaņdarbu izvēle, ko un kurā brīdī spēlēt, un arīdzan tas, kā jūs veidojat saikni ar auditoriju – tas man labpatīk labāk. Savukārt Amerikā, kur studēju maģistratūrā, klasiskās mūzikas kanāli ir stipri komerciālāki, kas nozīmē, ka skaņdarbu izvēle ir stipri, stipri vienveidīgāka – tie ir tādi klasiskās mūzikas hiti, un reizēm pat dažs labs skaņdarbs netiek nospēlēts līdz galam. Tāds hitu radio, kur tev trīs minūtes kaut kas paskan un jau aiziet tālāk nākamais. Saruna pilnā apjomā klausāma audioierakstā; teksta formātā drīzumā tā būs lasāma arī portālā lsm.lv!

Vēsturiskie dati, uz kuriem atsaucāmies, stāstot par klimata mainību, glabājas Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) arhīvā. Šoreiz iepazīstam, cik daudz un seni dati tur glabājas un kas no tā ir pieejams skatīšanai ikvienam internetā, kas vēl palicis tikai pierakstu žurnālos un gulst arhīva plauktos. Ikdienā darbs ar arhīva datiem, lai vēstītu par laiku un klimata pārmaiņā, tās ir jau digitalizētas datu bāzes un visa saskarsme ir datu tabulas, ekseļi un programmēšanas kodi, kas no datu bāzēm izceļ meklētos datus, veic kopsavilumus un atrod ekstrēmus, bet LVĢMC arhīvs tomēr ir kas vairāk, jo tur joprojām ir pierakstu žurnāli ar informāciju, kas nav digitalizēta, un daļu tādas informācijas, kas nav pat lāga ieliekama skaitliskā datubāzē.  Dažas, pašas senākās  hidrometeoroloģiskā arhīva vērtības LVĢMC ir nodevis glabāt citiem arhīviem, jo to vērtība vairāk ir vēsturiska, ne tik daudz tajos ir datu vērtība, saistīta ar laika apstākļiem. Turklāt šie dati ir pārrakstīti un žurnāli un pierakstu grāmatas kā vēstures liecības glabājas piemērotākās šādu priekšmetu glabātuvēs. Senākie pieraksti ir no 1530. gada, kad Rīgā fiksēti datumi, kad Daugavā izveidojās ledus sega un kad ledus no Daugavas izgāja. Un nākamais ievērojamais mēģinājums sākt laikapstākļu novērojumus bija 1795. gadā, kad Rīgas Doma skolas skolotājs Zands sācis trīs reizes dienā pierakstīt gaisa temperatūru Rīgā un šī pierakstu žurnāla kopija LVĢMC arhīvā. To izrāda Prognožu un klimata daļas Meteoroloģisko datu pārvaldības nodaļas meteorologs Edgars Maļinovskis. Arhīvā vēl ir daudz materiālu, kas gulst plauktos. Digitalizēti un pieejami ir lielākoties mērījumi kopš 1924. gada, kas veikti mazliet vairāk nekā 30 meteoroloģisko novērojumu stacijās. Ir arī atsevišķās stacijās senāk veikti novērojumi, kas fiksēti un jau sakārtoti datubāzēs. Galvenokārt tie ir dati par gaisa temperatūru, mitrumu, atmosfēras spiedienu, nokrišņu daudzumu, veidu, sniega segas biezumu, kā arī laika parādībām - tas ir, migla, dūmaka, negaisi. Daļā meteostaciju fiksēts arī mākoņu daudzums un mākoņu formas, protams, arī vēja ātrums un virziens, reizēm arī specifiskāki parametri, piemēram, temperatūra uz augsnes un dažādos dziļumos augsnē. Cik droši var teikt, ka digitālās datu bāzēs pārnestie dati ir pārbaudīti un korekti? I Edgars Maļinovskis jau minēja, gadās, ka nevar salasīt rokrakstu, kurā veikti pieraksti. Atsevišķas kļūdas joprojām atrod. Ir daži mērījumi, kas ir diskutabli, tomēr joprojām saglabāti. Piemēram, viens būtisks rekords, kas attiecas uz oktobri. Visvēlākais datums rudenī, kad Latvijā fiksēti vismaz +20 grādi, ir 1949. gada 18. oktobrī Alūksnē (+20,3 grādi). Tajā gadā Alūksne ir vienīgā, kur uzstādīts kāds rekords, citviet bijusi zemāka temperatūra, ap 10 - 16 grādiem. Ļoti iespējams, ka kļūda radusies, jo iepriekšējā dienā, 1949. gada 17. oktobrī, veselā rindā meteostaciju uztādīti rekordi, kas savu titulu joprojām nav zaudējuši – joprojām siltākais 17. oktobris novērojumu vēsturē bijis tieši 1949. gadā, tad gan Pāvilostā, gan Mērsragā bija +20 grādi. Bet nākamā diena bija krietni vēsāka. Tiesa, pētot klimata mainību, šādām atsevišķām kļūdām nav lielas lomas, jo parasti klimata pētniecībā izmanto garu novērojumu periodu vidējos rādītājus. Kāda informācija joprojām nav digitalizēta un kādi tam ir iemesli? Ir divi galvenie iemesli. Viena daļa datu tiešām ir specifiski un Latvijā par tiem nav lielas intereses, piemēram, kā Edgars Maļinovskis minēja – aviācijas novērojumus, jūras novērojumus, arī agrometeoroloģiju. Ja šīm nozarēm interesētu un būtu pieprasījums, datus digitalizētu. Otra lieta – daļa šīs informācijas nav gluži skaitliska un viegli saliekama klasiskās datubāzēs. Piemēram, pagājušā gadsimta sākumā, īpaši 20. gados, meteoroloģisko staciju darbinieki ne tikai pierakstīja mērījumus, bet veica arī pierakstus par saviem novērojumiem tuvākajā apkārtnē, kā laikapstākļi ietekmē dabas procesus, zemnieku lauku darbus.

Darba vietā būtu jājūtas labi katram - kā to panākt un kādi kritēriji ļauj iegūt "Ģimenei draudzīgas darbavietas" nosaukumu, skaidrojam raidījumā Kā labak dzīvot. Stāsta Sabiedrības integrācijas fonda eksperte dažādības vadības jautājumos Karolīna Auziņa, Sabiedrības integrācijas fonda Ģimeņu atbalsta programmu nodaļas vadītājas vietnieks Lauris Liepiņš, Getliņi EKO Ilgtspējas vadītāja Inese Avota un "Draugiem Group" Personāla attīstības un pieredzes vadītāja Agnese Bergmane. Līdz 9. septembrim uzņēmumi var pieteikties Sabiedrības integrācijas fonda novērtējumiem "Dažādībā ir spēks!" un "Ģimenei draudzīga darbavieta". "Abu novērtējumu mērķis ir rosināt darba devēju interesi un motivāciju veidot atvērtu un iekļaujošu darba vidi visiem. Darba devējus aicināt būt atvērtiem dažādībai, kas mūsu sabiedrībā ir, atzīstot, ka tas labs resurss un virzītājspēks organizācijām attīstīties, augt, pilnveidoties. Novērtējumi veidoti tā, lai darba devēji varētu izvērtēt jau esošo praksi, kā arī iegūt ieteikumus no ekspertiem, kā pilnveidoties, skaidro Karolīna Auziņa. 2024. gadā veiktās Sabiedrības integrācijas fonda aptaujas dati liecina, ka 24% darbinieku kā būtiskāko ieguvumu no iekļaujošas darba vides ieviešanas atzīst labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru, 22% - lojalitātes pieaugumu darba vietai. "Mūsu lielākais mērķis bija paskatīties pašiem uz sevi, kur esam dažādības vadības un ģimenei draudzīga uzņēmuma jomās," par izvēli iesaistīties stāsta Inese Avota. "Ikdienā tā nav pirmā lieta, uz ko koncentrēties, bet šāds atskaites punkta, ka reizi trijos gados veicam novērtējumu par ģimenes statusu un par dažādības vadību katru gadu, tas ir labs brīdis paskatīties, kas ir izdarīts, kāds ir ir progress un kas ir jādara rīt, lai kļūtu vēl labāki." Viņa arī atzīst, ka neatsverams ir ekspertu padoms un idejas, kā virzīties tālāk. 

Kiberdrošība joprojām ir aktuāls temats mūsu dienaskārtībā. Ko jāzina, lai sevi pasargātu, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: kiberincidentu novēršanas institūcijas CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis un programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš. Klausītāji jautā, vai autorizēties kādā vietnē ar interneta banku var būt bīstami?  "Tas pats par sevi nav bīstami, kamēr tā ir jūsu izvēle, jūs zināt, uz kurieni ejat un kādā nolūkā autorizējaties. Ja spiežat uz krāpnieku atsūtītu saiti un tā vietā, lai autorizētos CSDD, kas ir ļoti populāra tēma šobrīd krāpnieku vidū, atļaujat uzbrucējam pieslēgties internetbankai un tad parādās kļūdas paziņojums, kas aicina ievadīt PIN2, un kad to ievada, jau notiek maksājums, šis ir tas brīdis, kad problēma nav internetbankā, problēma ir tajā, ka veicat darbības, ko izvēlējies uzbrucējs," norāda Gints Mālkalnietis. "Autentifikācija ar internetbanku ir tikpat bīstama kā pildspalva. Ja jūs ar šo pildspalvu parakstāt pie notāra pirkuma līgumu, ka pārdodat savu īpašumu par vienu eiro, tas var sabojāt visu dzīvi. Ja jūs ar šo pildspalvu vienkārši zīmējat, tas neko jums nenodarīs," līdzības komentē Elviss Strazdiņš. "ir ļoti bīstami, ja autentificējaties ar internetbanku nezināmās lapās. Tas var ļoti sabojāt vismaz jūsu dienu vai pat finansiālo stāvokli. Tāpēc neizmantojiet kodu kalkulatoru, jo tur jūs neredzat, kādā servisā šobrīd apstiprināt autentifikāciju. Izmantojiet tādu servisu kā SmartID vai alternatīvas, kuru nav daudz, tur jūs redzēsiet, kurš šobrīd mēģina autentificēties ar jūsu profilu," turpina Elviss Strazdiņš. Viņš norāda, ka jaunā krāpšana ir "Elektrun" un CSDD e-pasti, ko min arī Gints Mālkalnieties. "Nianses ir tik daudz, kam jāpievērš uzmanību, ticu, ka cilvēks var apmaldīties šajos džungļos," bilst Elviss Strazdiņš. Eksperti mudina interneta pirkumiem izmantot tikai šim nolūkam paredzētu bankas karti, kurā ir pieejama neliela naudas summa.  

Šī gada martā Valsts prezidents un Ordeņu kapituls lēma par Atzinības krusta virsnieci iecelt Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) prorektori zinātniskajā darbā, Kultūras un mākslu institūta vadītāju, profesori, Dr. sc. soc. Andu Laķi. Valsts augstākais apbalvojums profesorei tiks pasniegts 4. maija pēcpusdienā, bet svētku rītā viņa viesojas "Klasikā". Runājam par svētkiem un LKA aktualitātēm, bet vislielāko uzmanību pievēršam jaunākā pētījuma "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" rezultātiem, uzzinot par aktuālajām tendencēm kultūras patēriņā Latvijā. Anete Ašmane-Vilsone: Šī diena, Anda, jums būs īpaša – esat iecelta par Atzinības krusta virsnieci, un tieši šodien arī saņemsiet šo apbalvojumu. Vai 4. maijs – tā jums ir īpaša diena arī citkārt? Jā, protams, tā ir īpaša diena – kā jau daudziem Latvijas iedzīvotājiem, jo mēs savu darbu un arī citas vērtības lielā mērā saistām ar Latvijas valstiskumu, ar centieniem iestāties par Latvijas valstiskumu sargājošajām vērtībām. Tas varbūt tā nedaudz patētiski skan, bet – jā, 4. maijs ir mana priecīgā diena; tas ir laiks, kad var atcerēties visus tos cilvēkus, kas bija drosmīgi un balsoja par Latvijas neatkarību, ieskaitot Pēteri Laķi, kurš ir arī Latvijas Kultūras akadēmijas dibinātājs… Kā atceraties zīmīgo 1990. gada 4. maiju pirms nu jau 35 gadiem? Šo laiku labi atceros vēl kāda cita iemesla dēļ, jo četras dienas pirms ceturtā maija bija piedzimusi mana vecākā meita Laura Laķe. (smaida) Tad jums patiesi ir ļoti īpašs šis laiks… Vai apbalvojums nāca kā pārsteigums? Jā, tas savā ziņā bija pārsteigums: liela pateicība maniem kolēģiem, kuri izvirzīja mani šim apbalvojumam! Jo ikdienā darām to, kas ir mūsu sirds lieta, un manā gadījumā patiešām ir tā, ka mans darbs ir arī mans hobijs un sirdslieta. Tāpēc, no vienas puses, pārsteigums, kas apvienots ar pateicību, ka mans darbs ir novērtēts, un, protams, pateicība Valsts prezidentam un Ordeņu kapitulam. Kaut gan vienlaikus jāsaka, ka ikdienā, plānojot savu darbu un ļoti daudz enerģijas un entuziasma veltot pētniecībai, izglītībai, kultūras lauka apoliģētikai, neviens no mums, kas jau ir saņēmuši šo apbalvojumu, nedomājam, ka mēs savu darbu darām apbalvojumu dēļ.  Vai zinātnieka un pētnieka darbs, tāpat jūsu darbs Kultūras akadēmijā – vai tas arī var tikt skatīts caur patriotisma prizmu? Īpaši beidzamajos gados jo īpaši par to vairāk runājam, vienlaikus zinot, ka zinātnei vienmēr, it īpaši humanitārajām zinātnēm, jācīnās par finansējumu, atzinību, atpazīstamību. Vai šis aspekts arī ir būtisks? Jā, lielā mērā. Manuprāt, katra nācija, katra valsts iegūst savu vērtību, lielā mērā pateicoties tieši profesionālajiem ceļiem, kurus eju arī es un mani kolēģi – tā ir izglītība, tā ir kultūra un tā ir zinātne. Šie trīs pīlāri tur katru nāciju, un šīs lietas arī ir tās, kuru dēļ ir vērts iestāties par valstiskuma saglabāšanu; šīs ir tās lietas, kuru dēļ ir jēga valstij pastāvēt. Tāpēc, protams, ne tikai mans, bet arī visās šajās trijās jomās jebkura strādājoša cilvēka darbs noteikti ir ar šo patriotisma dimensiju. Ikdienā, protams, šīs patriotisma vērtības tā patētiski necildinām, bet šķiet, ka ikkatrs jebkurā izglītības līmenī strādājošais pedagogs, katrs kultūras cilvēks, katrs zinātnieks ar savu darbu tur valsti. Tā ir tāda pamatvērtība, ko mēs varbūt ikdienā pat neizceļam, bet kas visu laiku ir klātesoša. Jā, tieši tā. Viens no jūsu pēdējiem veikumiem ir "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" un par to mēs arī noteikti plašāk parunāsim. Ik pēc diviem gadiem tiek mērīta mūsu aktivitāte kultūras laukā. Kādi ir pirmie  galvenie secinājumi, skatoties uz aizvadīto gadu? Ikkatrs kultūras patēriņa mērījums parāda, ka kultūras dzīve, kultūras aktivitātes, gan tas, kas tiek piedāvāts kultūras laukā, mākslas dzīvē, gan tas, cik daudz un cik aktīvi cilvēki patērē jeb apmeklē, jeb piedalās kultūras dzīvē, ir ļoti atkarīgs no kādiem ārējiem faktoriem. Bija COVID laiks, kas nesa būtiskas izmaiņas; ir kādas ekonomiskās krīzes – arī tad redzam, ka ir būtiskas izmaiņas. Protams, ka COVID laiks mainīja ierasto ritmu, kā katras jomas mākslinieki vai kultūras ļaudis varēja vai nevarēja sasniegt savu auditoriju.  Bet atgriežoties tieši pie šiem konkrētajiem rezultātiem. Protams, ir drošības krīzes un varbūt tāda nedrošība arī iedzīvotāju brīvā laika plānošanā, bet COVID iespaids, protams, ir mazinājies. Daudzās jomās, daudzās aktivitātēs atkal ir kāpums kultūras patēriņa jomā. Ir dažas mākslas nozares, kurās šis kāpums ir straujāks, piemēram, tāda ir teātru joma. Ja skatāmies, cik lielā mērā atjaunojas auditorijas aktivitāte, tad redzam šādu ainu: ja citām nozarēm tas ir par diviem, trim, četriem procentiem, tad teātru jomā tie ir apmēram vienpadsmit procenti! Var redzēt arī katras mākslas un kultūras nozares kapacitāti un gatavību cīnīties par savu auditoriju, atjaunot apmeklētāju skaitu, bet citādā ziņā dati ir līdzīgi. Aktīvāki cilvēki ir tajās kultūras jomās, kas ir vieglāk pieejamas: piemēram, vēsturisko piļu un muižu apmeklējums, kas bieži ir tāds ģimenes pasākums; tā ir filmu nozare, tā ir populārā mūzika. Tas ir kultūras centru piedāvājuma apmeklējums. Tur, kur māksla prasa noteiktu izpratni, noteiktu mākslas pratību un kas vienmēr nav bezmaksas piedāvājums, tur apmeklējumu skaits ir mazāks. Mēs tos saucam par nišas produktiem, bet arī tur – gan operā un baletā, gan klasiskās akadēmiskās mūzikas koncertos, gan laikmetīgās mākslas izstādēs – mēs redzam, ka auditorija atgriežas. Vairāk – ierakstā. 

Liecības un diskusija par meliem un apsūdzībām kristieša ikdienā.

Raidījumā Pievienotā vērtība šoreiz par nozari, kura vienlaikus ir gan fascinējoša, gan biedējoša – par robotiem. Mākslīgā intelekta potenciāls paver jaunus apvāršņus, iespējas un riskus arī šajā jomā. Par jau sasniegto un to, kādu redz cilvēku nākotni kopā ar robotiem, stāsta industriālo metināšanas robotu „Path Robotics” un humanoīdu jeb cilvēkveidīgu robotu ražotāja „1X” dibinātāji.  Nesen aizvadīta reģiona lielākā jauno tehnoloģiju un jaunuzņēmumu konference Helsinkos „Slush”, kur lielākoties runa bija par mākslīgo intelektu un tā nākotnes iespējām. Galvenais secinājums – mākslīgais intelekts ir tehnoloģija, kura mainīs mūsu dzīvi, ekonomiku, gluži kā lauksaimniecība, tvaika lokomotīves, elektrība, rūpniecība, datori, mobilie telefoni. Visi uzņēmumi, kuri sevi uzskata par inovatīviem, lūko savos procesos, pakalpojumos, produktos kādā veidā ievietot mākslīgo intelektu, bet reti kura pielietojums sniedzas tālāk par primitīvu sarunāšanos ar dokumentiem, video vai mūzikas radīšanu. Vairāk ir tāda meklēšana un spēlēšanās. Daudzi uzskata, īstā vērtība mākslīgajam intelektam parādīsies brīdī, kad ar tā palīdzību tiks atrisinātas būtiskas problēmas, kuras bez tā cilvēkam nebūtu risināmas. Kādas tieši? To rādīs laiks un inovatori. Runājot par inovatoriem, saruna ar ar diviem, kuri darbojas robotu ražošanā un mākslīgais intelekts tiem pavēris jaunas iespējas dot robotiem smadzenes un spēju „domāt”. Norvēģijas un ASV uzņēmums „1X” strādā pie humanoīdu jeb cilvēkveidīgu robota izveides, kuri palīdz tikt galā ar mājsaimniecības darbiem. Par nākotni kopā ar šādiem robotiem stāsta uzņēmuma dibinātājs Bernts Borničs. Cilvēkam līdzīgu robotu izveidei uzņēmums „1X” ir piesaistījis vairāk nekā 150 miljonus eiro investoru naudas un tā pirmie roboti NEO varētu nonākt pārdošanā jau tuvākā gada laikā. Līdzīgi par nākotni, kurā grūtos un prasmju ietilpīgos darbus dara mašīnas, domā arī metināšanas robotu veidotāju uzņēmuma „Path Robotics” līdzdibinātājs un vadītājs Andrjū Lonsberijs. Viņa tehnoloģija piesaistījusi vairāk nekā 300 miljonus eiro investoru naudas. „Path Robotics” veido iekārtas, kuras spēj, redzēt, domāt, just, pielāgoties katram metināšanas darbam un pašas mācās darot, līdz ar to kļūst aizvien labākas. Viņš gan ir skeptisks par cilvēkam līdzīgiem robotiem, tā, viņaprāt, ir lieka un nevajadzīga greznība.

Sarunājamies ar mednieku trešajā paaudzē Dāvi Zaubi. Ikdienā sastopams SIA Ieroči, aizrautīgs mednieks un šaušanas sporta entuziasts. Šogad Dāvis ar savu komandu ar labiem panākumiem startēja dažādās nozīmīgās tālšaušanas sacensībās - par to arī stāsts. Milzīga apņēmība, plāns un superīgs komandas darbs, kas arī atnesa rezultātu! Šī epizode sadarbībā ar SIA Ieroči - 9 veikai visā Latvijā. https://siaieroci.lv/Noskaties epizodi un uzzini, kas jādara, lai piedalītos konkursā un laimētu foršas balviņas no SIA Ieroči. Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Agresija un neiecietība ir signāls, ka kaut kas nav īsti kārtībā ar sabiedrību kopumā. Kas tas ir, kas liedz būt savstarpēji laipniem un kas ļauj aizskarošam komentāram interneta vietnē pārceļot uz sadzīvi un attiecībās, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē apzinātības pasniedzējs, psihoterapeits, psihologs Ansis Jurģis Stabingis un Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns.

Laikapstākļi šobrīd gan ir tādi, ka par ēku siltinājumiem domāt nu galīgi negribas, drīzāk jāmeklē ventilatori un steigšus jāplāno kondicionieru izbūve. Taču būvniecība attīstās, neskatoties uz gadalaikiem, un skaidrs ir viens  - lai arī ārā ir karsta vasara, ziemas mēneši tomēr Latvijā ir daudzskaitlīgāki un siltināšanas jautājumi mums ir aktuālāki. Rīgas Tehniskajā universitātē top siltināšanas materiāli no tā, ko ikdienā dēvētu par būvniecības atkritumiem. Kas tie ir un kā tos likt lietā siltinājumiem, par to vairāk raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta pētījuma autori - Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un mašīnzinību fakultātes tenūrprofesore Diāna Bajāre un Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Ilgtspējīgo būvmateriālu un inženiersistēmu institūta vadošais pētnieks, 3D betona drukāšanas zinātniskās laboratorijas vadītājs Māris Šinka. Ķirmji - to ēdienkarte, dzīvesveids un metodes, kā no tiem atbrīvoties Bet pirms runāt par ēku siltināšanas materiāliem, stāsts par tiem, kuriem vairāk par ēku siltināšanu rūp tas, no kāda materiāla būves ir veidotas, proti, cik garšīgs koks ir izmantots ēku celtniecībā un interjera priekšmetu izgatavošanā. Runa ir par ķirmjiem – maziem, ēdelīgiem koka ēku un mēbeļu patērētājiem. Mēbeļu kirmis un ēkas ķirmis – runa ir par divām ķirmju sugām, kas apdzīvo minētās vietas, teic Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta, Koksnes bionoārdīšanās un aizsardzības laboratorijas vadošā pētniece  Ingeborga Andersone, stāstot par nelielām tumšbrūnām vabolītēm, kuru kāpuriem garšo mirusi koksne, kas rodama senās koka ēkās un mēbelēs. Par ķirmju  klātbūtni  liecina smilšu putekļu kaudzītes, mazi apaļi izgrauzti caurumi, bet tie ir pieaugušo kukaiņu izejas ceļi, lielāko posta darbu nodara kāpuri, graužot koka izstrādājumu iekšpusē. Vēl par ķirmju klātbūtni liecina tikšķi - riesta skaņas, kad mātītes vēlas pāroties. Par šo un citiem ķirmju dzīves paradumiem stāsta Ingeborga Andersone.

Ja ir kāda joma, kurā zinātne ir krietni ieguvusi no mākslas, tad tā ir anatomiski precīza cilvēka organisma atveide. Gadsimtu laikā ielūkojoties cilvēkā aizvien dziļāk un smalkāk, tapuši unikāli anatomijas gleznojumi, kas aizvien ir palīgi ārstiem ikdienā. Kāda ir bijusi šo zīmējumu loma un kā glezniecība un tēlniecība arvien iet rokrokā ar anatomiju? Raidījumā sarunājas tēlnieks, uzņēmuma "Anatomy Next" dibinātājs un Latvijas Mākslas akadēmijas docents Uldis Zariņš un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete. Maijā lielo mēneša sarunu veltījām jautājumiem par zinātni un mākslu - kur un kā tās iet roku rokā, kā zinātne palīdz mākslai un otrādi. Jau toreiz aizrunājāmies līdz vairākiem notikumiem ļoti tālā pagātnē, kad tieši ar mākslas valodu izdevies runāt par bioloģiju, ķīmiju, fiziku un citām zinātņu nozarēm. Bet šajā zinātnes un mākslas sadarbībā, šķiet, īpaša vieta ir mākslas un anatomijas draudzībai. Tāpēc šodien sarunā tuvāk palūkojamies, kā vēsturiski tapuši anatomiskie zīmējumi, kā tie palīdzējuši mediķiem un vai šī anatomijas un mākslas sadarbība turpinās arī mūsdienās. Botāniķis Pauls Galenieks interesējās gan par rozēm, gan paleobotāniku Izcilais latviešu botāniķis Pauls Galenieks starpkaru Latvijas laikā aizstāvēja disertāciju “Latvijas rozes”, un tas bija pirmais plašais pētījums par Latvijas savvaļas rozēm. Profesora izveidotajām mājām Baldones pagastā tika dots nosaukums “Rozītes”, kurās viņš izveidoja tolaik lielāko savvaļas rožu kolekciju Latvijā, un tur tika veikti novērojumi arī minētās disertācijas izstrādei. „Roze ir cilvēces pirmā mīlestība – pirmais augs, ko cilvēks sācis kopt un audzēt tikai skaistuma dēļ, bez kādas praktiskas vajadzības. Jūlija karstajās dienās tā sāk ziedēt mūsu dārzos, šī sensenā draudzene ar cēlajiem ziediem un smalko smaržu. Dzejnieki to slavinājuši neskaitāmas reizes, gleznotāji atdarinājuši tās skaistumu, un pat nelabojami praktiskais ikdienas cilvēks sava drauga, radinieka vai paziņas goda dienā nosūta  tam vislabprātāk rozes, jo arī viņš zina, ka tā savu uzmanību būs vislabāk izteicis.”  Šos vārdus var lasīt  1940. gadā izdotajā populāri zinātnisko rakstu krājumā „Daba un mēs” un krājuma autors ir Pauls Galenieks. Botāniķa intereses gan bija daudz plašākas par rozēm. Ar vienlīdz lielu kaislību, kā viņš pētīja rozes, viņš interesējās arī par paleobotāniku, tas ir, botānikas novirzienu, kas pētī pagājušo ģeoloģisko laikmetu augus un to attīstības vēsturi un arī par floristiku. 1923. gadā P. Galenieks dibināja Latvijas Dabas zinātņu biedrību un kļuva par tās izdevuma “Daba” redaktoru. 1924. gadā pirmizdevumu piedzīvoja profesora sarakstītā mācību grāmata vidusskolām “Botānika”, turpmākajos gados grāmata piedzīvoja vairākus atkārtotus izdevumus. Viņš ir arī daudzu zinātnisko un populārzinātnisko rakstu autors gan starpkaru Latvijas laikā, gan arī pagājušā gadsimta 50. - 60. gados. Baldones muzejā kopš vēl visu vasaru var aplūkot izstādi par botānikas profesoru. Izstāde veidota sadarbībā ar Latvijas Universitātes (LU) muzeju, tāpēc piedāvājam nelielu ieskatu Paula Galenieka darbībā saistībā ar rozēm un augu terminoloģiju. Tā kā liela daļa viņa savākto materiālu atrodas LU muzejā, par profesoru Galenieku stāsta muzeja krājuma glabātāja Daiga Jamonte, kura arī ir veidojusi vairākas izstādes par botāniķi un viņa darbiem. Plašāku  informāciju par botānikas profesoru var atrast LU muzeja krājuma glabātājas Daigas Jamontes sagatavotajā materiālā muzeja interneta vietnē.

Nav jābūt profesionālam dziedātājam, lai saskartos ar balss pārpūles problēmām. Kādi ir iemesli, kāpēc aizsmok balss un kā ar to cīnieties, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē otolaringoloģe Alise Adoviča un neiroloģe, miogrāfijas speciāliste Marija Mihailova. Krekšķināt nav veselīgi balss saitēm. No krekšķēšanas būtu labi izvairīties, labāk blakus sarūpēt ūdens glāzi. Tas būs veselīgāk. "Krekšķēšana ir skaņa, kas rodas tāpat kā mēs runājam, tikai klepus laikā. Šīs abas balss saites savstarpēji sasitas ar ārkārtīgi lielu spēku. Pastāvīgi klepojot, mēs varam izdarīt traumatizāciju mūsu balss saitēm. Teiksim, mēs pastāvīgi viņas dauzām kopā, kāds no mazajiem asinsvadiem var pārplīst un veidoties asins izplūdumi, kas var būt arī viens no pamata iemesliem, kāpēc tad mēs aizsmokam, kad esam pārpūlējuši savu balsi, pārklieguši," norāda Alise Adoviča. Ārste vērtē, ka tiem, kuriem balss ir darbarīks, būtu labi iziet kursus par to, kā balsi pareizi nostādīt, kā to pareizi lietot. To māca aktieriem, operdziedātājiem un citu profesiju pārstāvjiem, bet sāpīgais jautājums ir skolotāji. Kas notiek ar viņiem? Vai viņiem ir pietiekami liela izpratne par to, kā pareizi noslogot savu balsi, kā nenodarīt sev pāri? Pētījumi rāda, ka visā pasaulē tā ir problēma. Ir valstīs, kur tieši skolotājiem ir izveidota programma, kurā viņi var reizi gadā kopā ar balss treneri vai audiologopēdu, kā pareizi lietot balsi, parāda elpas vingrinājumus, lai nepārslogotu balss saites. "Runāšanai nevajadzētu sagādāt sāpes, diskomfortu," norāda Alise Adoviča. "Nav jādomā par to, kā es tagad runāšu. Ja sākam domāt par to, kas notiek kaklā, kad runājat, tas nozīmē, ka kaut kas nav pareizi." Bet ja zināt, ka Jāņos gaidāma pamatīgāka dziedāšana, kas nav jūsu ikdiena, vēlams balsi patrenēt, respektīvi iedziedāties. Ikdienā savukārt balss saites kārtībā palīdz uzturēt ūdens. Regulāra padzeršanās arī mitrina visas šūniņas kaklā.      

Daktere Daiga Mūrmane ir medicīnas zinātņu doktore un ārste - ģenētiķe. Viņas klīniskā prakse ir vairāk nekā 20 gadi BKUS un šobrīd RAKUS. Daktere ir bijusi RSU docētāja un ilgstoši Rezidentūras fakultātes studiju programmas "Medicīnas ģenētika" vadītāja. Viņai ir divas specialitātes  - ārste-ģenētiķe un bērnu psihiatre. 2014.gadā viņa aizstāvēja disertāciju par autiskā spektra traucējumu ģenētiskajiem aspektiem un ieguva medicīnas zinātņu doktores grādu. Ikdienā daktere konsultē pacientus ar aizdomām par pārmantotu vēzi.Šo sarunu ar dakteri veidojām, lai mazinātu zaudējumus, ko cilvēkiem nodara nepareizi priekšstati un nezināšana par to, ko gēni nosaka un ko ne. Daktere stāstīja, ka ģenētiskās slimības ir retas un ar ģenētiku mēs mēdzam aizvietot savu nezināšanu, neizdarību, slinkumu - "man tādi gēni". Viņa uzskata, ka tas ir nepareizi, un saka: "Gēns ir tikai gēns. Tā ir iespēja, nevis liktenis. Nevis gēns ietekmē manu dzīvi, bet mana izvēle ietekmē gēna darbību. Tas nozīmē, ka mūsu dzīvesstils, ikdienas izvēles pārtikā un kustībās, stresa menedžments, nevērība pret sevi, savu vajadzību atlikšana var izprovocēt slimības attīstību. Ir ļoti svarīgi runāt par prevenciju, kas ilgtermiņā spēj cilvēkam palīdzēt saglabāt veselību un skaidru prātu. Populācija noveco, bet dzīves kvalitātei, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām un iespējām, ir jābūt tādā līmenī, lai es nevis domātu par slimību, bet, būdama vesela, spētu ilgtermiņā baudīt dzīves sniegtās iespējas. Te daudz kas ir atkarīgs no paša izvēles, kā es izturos vai rūpējos par sevi, savu veselību un kas ir mana prioritāte."SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads3:44 Ko nosaka un ko nenosaka mūsu gēni6:33 Ar ko atšķiras ģenētika no epiģenētikas7:36 Par kurām slimībām var droši teikt, ka tās gēnu dēļ izpaudīsies 100% gadījumu8:31 Lietas, kuras pieņemts uzskatīt par iedzimtām, bet kas nav īsti taisnība12:03 “Tā ir mana atbildība, kā es izvēlos dzīvot”20:47 Dakteres personīgā pieredze ar izdegšanu autiskā spektra ģenētikā un profesionālu “atdzimšanu” no jauna onkoģenētikas nozarē28:06 “Brīdī, kad tu sāc mirt kopā ar pacientu, kaut kas ir jādara”33:50 Cik svarīgi ir katram uzzināt savus “ciltsrakstus” jeb ģimenes slimības vēsturi35:37 “Vēzis nav iesnas vai klepus. Tas nenotiek divu nedēļu laikā” - kādi ir pamata veselības skrīningi vīriešiem un sievietēm37:25 Ko cilvēkam var pateikt viņa onkoloģiskā saslimšana42:13 “Klusie vēži” jeb onkoloģiskās saslimšanas, kuras par sevi dod ziņu tikai vēlīnā stadijā45:43 Kas ir galvenie onkoloģisko saslimšanu ierosinātāji48:49 Kā pēc onkoloģiskās diagnozes savu dzīvi un ikdienu ir mainījusi pati daktere51:39 Kas garšo vēzim57:53 Triki, kā turēties pie veselīgas ēdienkartes arī tad, kad nav vairs tiešu draudu veselībai59:46 “Mums ir jākustas. Stāvošs ūdens glumē. Un mēs esam ūdens”1:02:25 “Mēs šobrīd ēdam par daudz un kustamies par maz. Mums vajadzētu otrādi”1:06:50 Kā daktere trenē savu disciplīnu1:12:17 Psihoterapijas loma cilvēkam, kas saskaras ar nopietniem veselības izaicinājumiem1:13:59 Kāda ir vēderam saistība ar to, kas notiek smadzenēs1:16:41 “Liekais svars ir hronisks iekaisums” – liekā svara ietekme uz laimi un veselību1:20:00 Ārstes – ģenētiķes rekomendācijas par ģenētiskajām analīzēm, kādas un kādos gadījumos ir vērts veikt1:27:22 Paradokss starp bailēm no nāves un bailēm no ārstiem1:28:24 Dakteres personīgā pieredze ar klīnisko nāvi pēc traģiska negadījuma jaunībā1:37:47 Ieteikums nedarīt neko tādu, no kā gēni varētu ciest 

Dodamies unikālā ekspedīcijā pieredzējuša gida pavadībā uz vienu no četriem Latvijas dabas rezervātiem – Krustkalnu rezervātu Madonas novadā. Pļavas, meži, kalni un nogāzēs, mazi avotiņi un paslēpušies ezeri mežu biezoknī – daba šajā teritorijā ir paslēpta cilvēka skatienam un saimniekošanai. Ikdienā apmeklējums rezervātā iespējams tikai stingri noteiktās vietās, un pārējo teritoriju var aplūkot vien Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieka vadītā pastaigā. Tādā devāmies arī mēs, un iepazīstināsim plašāk ar redzēto. Dabas aizsardzības pārvalde no maija līdz oktobrim rīko piecus pārgājienus rezervāta teritorijā, kuros interesenti var piedalīties, savlaicīgi piesakoties. Šādas pastaigas notikušas arī agrāk, un mūsu gids šoreiz ir Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģiona sektora vadītājs Guntis Akmentiņš. Kad esam veiksmīgi satikušies, Guntis pievienojas Latvijas Radio automobilī līdzās mūsu šoferim Aināram un mums ar kolēģi Paulu Gulbinsku, un tālāk dodamies kopīgā ceļā. Vispirms nonākam vietā, kur apmeklētāji vēl drīkst brīvi uzturēties bez saskaņojuma - šeit atrodams informatīvs stends, kas iepazīstina ar Krustkalnu īpašo floru un faunu, šeit ir skatu tornis, un arī divi ozoli – viens resnāks, bet otrs – pavisam jaunulis. Pa ceļam Guntis stāsta par Madonas-Trepes vaļņa reljefu, kas veido rezervātu un uz kura atrodamies. Tā absolūtais augstums ir 150 metri virs jūras līmeņa, bet augstākais punkts – 164 metri – ir vietā, kur slejas pilskalni, un tur mēs vēl pastaigas laikā nonāksim. Raidījuma iesākumā par kādām pēdām, kuras var atrast ne tikai rezervātos. Šaurs solis un aromātiskas ceļa zīmes - tās ir dažas no pazīmēm, pēc kā var noteikt dzīvnieku pēdas bezsniega apstākļos, ja skatāmies uz briežu, alņu, āpšu vai jenotsuņu takām. Kādas smaržas, spalvu kušķīši un pēdu minums liecina par meža dzīvnieku klātbūtni, par to stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts, zoologs Vilnis Skuja. Dzīvnieki parasti tā haotiski pa mežu nestaigā – tās ir konkrēti iemītas takas, lai pēc iespējas ātrāk, taisnāk, drošāk tie nonāktu no punkta A līdz  punktam B, piemēram no guļas vietas līdz barošanās vietai. Tā, runājot par dažādu meža dzīvnieku takām, stāsta Dabas Aizsardzības pārvaldes  vecākais eksperts, zoologs Vilnis  Skuja. Protams, ziemā sniegotā zemē var labi saskatīt, kur lielām vēža spīlēm līdzīgi ir aļņa nagu nospiedumi, kur sirdsveida pēdas liecina, ka te gājusi stirna, vai mazas pēdiņas ar gariem nagiem liek domāt par vāveres gaitām. Taču arī bezsniega laikā ir vairāki orientieri, pēc kuriem var noteikt, saskatīt vai saost,  kādi dzīvnieki ir pārvietojušies pa meža takām.    

Turpinām izzināt tehnoloģiju dažādo ietekmi uz mūsu ikdienu — šoreiz pie Digitālo brokastu galda verbālais Brūs Lī un gaviļmeistars Renārs Zeltiņš. Vai zināji, ka Renārs bērnībā gribēja kļūt par videokasešu nomas veikala īpašnieku? Noklausies! Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Loģikā un ekonomikā, politoloģijā un psiholoģijā, datorzinātnēs un bioloģijā - šajās un, iespējams, ne tikai šajās zinātņu nozarēs tiek pielietots kāds instruments - matemātiska metode ar nosaukumu “spēļu teorija”. Tie ir matemātiski modeļi, kas pēta konfliktus un sadarbību starp inteliģentiem un racionāliem lēmumu pieņēmējiem. Par spēļu teorijas pētījumiem vairāki zinātnieki ir saņēmuši Nobela prēmijas ekonomikā, un, pat ja šādas teorijas nosaukumu dzirdat pirmo reizi, nav izslēgts, kā ar tās izpausmēm dzīvē būsiet saskārušies paši vai vērojuši no malas, piemēram, kādos politiskos procesos. Kā spēļu teorija tapusi un ko tā nozīmē praksē, par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro ekonomists, jaunievēlētais Latvijas Universitātes rektors, Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns, profesors Gundars Bērziņš un fiziķis, Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors Mārcis Auziņš. Ikdienā noteikti būs dzirdēti tādi vārdu salikumi kā “psiholoģiskās spēlītes” vai arī “politiskās spēlītes”, ar to domājot kāda indivīda vai konkrēti kāda politiķa viltīgos gājienus, lai, piemēram, atbrīvotos no saviem konkurentiem un iegūtu labumu sev. Bet viss neaprobežojas tikai ar mūsu ikdienas teicieniem, jo nu jau vairākas desmitgades dažādās zinātņu nozarēs tiek aplūkota spēļu teorija. Kas interesanti - plašāka atpazīstamība spēļu teorijai ir no pagājušā gadsimta 50. gadiem, kad matemātiķi modelēja iespējamās pieejas lēmumu pieņemšanai par atomieroču pielietošanu. Tolaik, Aukstā kara apstākļos, tas bija aktuāls jautājums. Raidījuma iesākumā ieskats vēsturē par to, kā tapušas veiksmes spēles un galda spēles. Pirmie spēļu kauliņi tika gatavoti no aitas vai kazas potītēm, kas ir četrkantīgā formā, un tika atrasti pirms aptuveni 4000 gadu. Par senajām prāta un veiksmes spēlēm stāsta dzīvās vēstures kopas “Rodenpois” biedrs, kā arī kaulu un raga apstrādes un kokgriezumu drukas darbnīcas vadītājs Cēsu viduslaiku pilī Viesturs Āboltiņš. Zināms, ka Romas konsuls Gajs Jūlijs Cēzars, uzsākot pilsoņu karu Senajā Romā, lietojis frāzi no romiešu rakstnieka Menandra darba, sakot – „Kauliņi ir mesti!” Tādejādi viņš raksturojis negrozāmu svarīgu darbību izšķirošā brīdī.  Tāpat Jaunajā Derībā lasām, ka kareivji, sēžot pie krustā piesistā Kristus, dalījuši viņa drēbes, metot kauliņus, lai redzētu, kurš apģērba gabals kuram piederēs. Taču spēles ar kauliņiem cilvēces vēsturē ir vēl senākas par šiem minētajiem avotiem. Par kauliņiem un cita materiāla spēles priekšmetiem, par  galda spēlēm, kas prasa prāta asumu vai piesaista veiksmi, un kā agrāk sauca galda spēli, ko šodien zinām ar nosaukumu „Cirks”, stāsta Viesturs Āboltiņš. Viesturs Āboltiņš arī aicina padomāt par spēļu rašanās iemesliem cilvēces vēsturē. Spēles parāda cilvēka prāta spējas un stratēģiju, lai iegūtu vairāk pupas vai oļus, vai citus spēles atribūtus savā lauciņā vai bedrītē, kas nu kurā spēlē tiek izmantots, tad paļaušanās uz augstākiem spēkiem, kas vada kauliņu un liek tam nokrist konkrētā veidā, un veiklības spēles, kur kauliņa nokrišanu panāk ar savu izveicību. Skatot  senus pierādījumus atjautības spēlēm ir jāpiemin „desas” jeb „krustiņi un nullītes” – ar šādu nosaukumu mēs pazīstam šo spēli šodien, kad  vairākos ievilktos lauciņos vienam no diviem spēlētājiem pēc iespējas ātrāk ir jāizveido taisna līkne, lauciņos ievelkot vai nu krustus vai apļus. Jau  viduslaikos kas līdzīgs tika spēlēts ar nosaukumu „Dzirnavas”. Liecības par šādu spēli savulaik tika atrastas  arheoloģiskajos izrakumos viduslaiku Rīgā, kur šāda spēle tika spēlēta uz, piemēram, mucas vāka.

Cik ļoti tehnoloģijas pārņēmušas "Sudden Lights" mūzikas radīšanu? Vai "Spotify" un "TikTok" diktē mūzikas skanējumu? Un vai rokvzvaigznes ir mirušas? Par tehnoloģijām ikdienā, mūzikas radīšanā un Eirovīzijā pie Digitālo brokastu galda Latviešu supergrupas "Sudden Lights" vokālists Andrejs Reinis Zitmanis. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Jau divus gadus Latvijas iedzīvotāji dažādos veidos turpina atbalstīt kara plosīto Ukrainu un tās iedzīvotājus. Par to, kāda palīdzība šobrīd tiek sniegta Ukrainai, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk stāsta Latvijas Pilsoniskā alianse direktore Kristīne Zonberga, biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" valdes locekle Linda Jākobsone-Gavala un biedrības "Tavi draugi" pārstāve Renāte Grundštoka. Renāte Grundštoka atzīst, ka mainās cilvēku iesaiste un palīdzības sniegšanas veidi. Ikdienā nākas meklēt dažādas pieejas, kā sapurināt sabiedrību un atgādināt, ka karš joprojām notiek un palīdzība ir vajadzīga. Šobrīd norit akcija "Skolas par uzvaru", kas pavienojusi vairāk nekā 100 skolas Latvijā un šobrīd aktīvi rit ziedojumu piegāde biedrībai "Tavi draugi". Materiālais atbalsts ir svarīgs nepārtraukti, gan nauda, lai iegādātos lielākas lietas, gan ikdienas nepieciešamības lietas. Tāpēc svarīgs ir katrs ziedojums.  Linda Jākobsone-Gavala norāda, ka cilvēki no Ukrainas arvien ierodas Latvijā un vajadzības ir dažādas. Viņa arī skaidro, ka palīdzība nepieciešama arī tiem, kas ieradušies jau pirms kāda laika, sevišķi jādomā par iekļaušanas lietām - nodarbinātību, valodu, izglītību. "Pat, ja karš tuvākā laikā beigsies, liela daļa cilvēku būs spiesti šeit palikt ilgāku laiku. Tāpēc daudz vairāk jādomā par iekļaušanās lietām - nodarbinātību, valodu, izglītību," atzīst Linda Jākobsone-Gavala. Viņa norāda, ka mantas un naudu ir svarīgi ziedot, bet ļoti būtiski ir ziedot laiku, piemēram, liet ierakumu sveces, palīdzēt šķirot ziedotās mantas, vai satikties valodu klubiņā ar ukraiņiem un ar viņiem parunāties, kā arī jebkāda cita veida palīdzība. Ierakstā uzklausām sievietes, kuras pin tīklus Aizkrauklē. Divreiz nedēļā - pirmdienu un ceturtdienu vakaros Aizkraukles novada kultūras centra pagrabiņā pulcējas sievietes, lai pītu maskēšanās tīklus Ukrainai. Ar tīklu pīšanas iniciatori Vairu Lejnieci un pārējām pinējām - Sandru Krūmiņu, Dainu Zariņu, Daigu Andersoni un Maiju Vegneri Aizkrauklē tikās Daina Zalamane. 24. februārī visā Latvijā norisināsies atbalsta pasākumi Ukrainai. Lielākais – mītiņš "Kopā līdz uzvarai!" – paredzēts Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Pasākumā aicina piedalīties ikvienu, kurš atbalsta Ukrainas tautas cīņu par savas brīvības un demokrātijas saglabāšanu. Tiešraidē tam varēs sekot arī Latvijās Radio 1. Parkā pie Brīvības pieminekļa darbosies ierakumu sveču darbnīca un mantu ziedošanas punkti. Pasākuma dalībnieki aicināti ņemt līdzi Ukrainas un Latvijas karogus, kā arī apģērbā iekļaut Ukrainas karoga krāsas, ņemt līdzi dzeltenus un zilus ziedus un svecītes, kuras varēs nolikt pie Brīvības pieminekļa un Ukrainas vēstniecības.

Kristīnei Bricei stresa tēma ir teju vai sirdslieta. Viņa no tās nevis bēg, bet izzina, cik pamatīgi vien iespējams. Viņa stresam pieiet pavisam praktiski - kādas ir metodes tā kaitīgo seku mazināšanai, kādas ir metodes tā savlaicīgai pamanīšanai, lai situāciju neielaistu. Par to šī saruna. Praktiska.Kristīne ir TRE metodes pasniedzēja un online relaksācijas studijas vadītāja. Es un mans vīrs Mišels esam lieli viņas darba fani. Esam gan apguvuši TRE metodi, gan to praktizējam. Kristīne zināšanas par stresu pasniedz tik saprotami un vienkārši pielietojami, ka es regulāri vēršos pie viņas pēc ieteikumiem cilvēkiem, ar ko strādāju dažādās programmās.Vairāk informācijas ir sarunas lapā. SARUNAS PIETURPUNKTI:2:59 Kādēļ Kristīne Brice par savu misiju ir izvēlējusies palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar stresu5:13 “Stress ir fizioloģiska reakcija”10:23 Ko darīt, ja neizdodas nomierināties ar relaksācijas un atslābināšanās metodēm17:23 Kas ir galvenā atslēga stresa menedžēšanā21:50 Kā pēc savām darbībām atpazīt, ka stresa līmenis ir sasniedzis bīstamu robežu – “personīgie lakmusa papīrīši"28:12 Trauksme, stress, spriedze – vai starp šiem jēdzieniem var likt vienādības zīmi30:34 Kādas kļūdas cilvēki pieļauj trauksmes situācijās, kas notiekošo tikai pasliktina35:48 Praktiski piemēri, kā rīkoties un ko sev atgādināt brīdī, kad uzmācas trauksme41:53 Metodes, kas palīdz izlādēt stresu, pirms tas ir izlauzies agresīvā veidā51:14 Kādas nodarbības un prakses ir pieejamas Kristīnes Brices vadībā53:33 “Time out” nervu sistēmai – metodes paraugs55:39 Stresa izlāde ar neirogēnās trīces metodi TRE1:01:41 “Stresa situācijā tu atcerēsies tikai to, ko tu praktizē ikdienā”1:03:22 Kristīnes minimālā recepte stresa mazināšanai ikdienā1:10:01 “Cilvēki bieži vien vienkārši aizmirst par sevi parūpēties”

Kultūras rondo gada satikšanās, izvēloties savas īpašās sarunas un cilvēkus, kuri atstājuši nospiedumus šim gadam. Kopā ar raidījuma komandu studijā vaibstus gadam iezīmē arī aktieris Mārtiņš Meiers. Mēs ignorējam mēnešus, ignorējam notikumu svarīgumu, bet paļaujamies uz savām subjektīvajām sajūtām par aizvadīto gadu. Ikdienā visiem redakcijā nemaz nesanāk kopā apsēsties un mierīgi aprunāties jau nu ne pavisam. Taču gada pēdējā raidījumā studijā ir producente Santa Lauga, žurnālistes Laima Slava un Māra Rozenberga, kā arī raidījuma vadītāji Gustavs Terzens un Ingvilda Strautmane, lai dalītos iespaidos par saviem subjektīvajiem notikumiem un sarunām. Mūsu īpašais viesis ir cilvēks, kuram šajā gadā ir bijušas ļoti lielas pārmaiņas – no Valmieras teātra uz Dailes teātri, bet Jāzeps joprojām „Kurtuvē”; režija Dziesmu un deju svētku atklāšanas koncerta dalībniekiem pie „Arēnas Rīga” un darbs, veidojot „Spēlmaņu nakts” ceremoniju, teātru tektonisko pārmaiņu laikā, – aktieris Mārtiņš Meiers. Katrs ir no raidījuma veidotājiem ir izvēlējies fragmentu no kādas šī gada sarunas, un uz galda ir kartītes, uz kurām ir neliels citāts no šī ieraksta. Bez autora. Mārtiņš Meiers mums palīdz minēt, kurš ir katra citāta autors. Un sarunas var sākties...

Bites ir lieliski ārsti – precīzāk, tās spēj dot izejmateriālu, ko var izmantot, radot produktus cilvēka veselības saglabāšanai un dažādu slimību ārstēšanai un, kas ir patiesi labi, šī prakse ir lieliski savienojama ar tradicionālās medicīnas ārstēšanas līdzekļiem. Par visu vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Jūras medicīnas centra neiroloģe, arī apiterapeite Maruta Naudiņa, diētas ārste Lolita Neimane un Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs biškopis Guntars Melnis. Apiterapija – veselības uzlabošana ar bišu produktiem Dienas deva būtu 30 – 50 grami medus dienā, vērtē Lolita Neimane. Tas var būt 2 -3 ēdamkarotes dienā pieaugušam cilvēkam, kuram nav nekādu problēmu, norāda Maruta Naudiņa. Viņa arī atzīst, ka nekontrolēti medu nevajadzētu lietot. "Nevajag likt medu karstā tēja un kafijā, mazāk ar medu vajag termiski darboties, tad tas maina savas ķīmiskās īpašības," piebilst Lolita Neimane. Guntars Melnis uzskata, ka zināšanas par medu cilvēkiem mazinās un nezina, cik un kā lietot šo produktu. Viņš arī atzīst, ka maksimums trīs ēdamkarotes medus pieaugušajiem vajadzētu patērēt dienā.  "Tās trīs karotes ir tad, kad cenšamies pirtī pabarot savu ķermeni, tie ir 100 grami, visu ķermeni pabarot ar šo vērtīgo produktu. Ikdienā vienu karoti pieliekam pie tējas vai ūdens, otru karoti pieliekam pie ēdiena, trešo var ieziest galvā, lai mati aug stiprām saknēm, vai vienkārši uz ķermeņa," uzskata Guntars Melnis. Ierakstā uzklausām pētnieku domas par medu. Medus kvalitāti "Biškopju valsts atbalsta programmas" ietvaros pēta institūta BIOR zinātnieki. Kopumā Latvijā ievāktais medus ir labas kvalitātes - tā vērtē BIOR vadošā pētniece Iveta Pugajeva.

*Klausieties, tautas, Kunga vārdu un sludiniet to līdz zemes robežām: lūk, nāk mūsu Pestītājs, vairs nebīstieties. /Sal. Ier 31,10 + Is 35,4. Adventa I nedēļas pirmdienas introits/* Atgriezties pie pirmsākumiem, ieskatīties sevī dažreiz nozīmē sastapties ar ēnām un sāpēm, kas, lai arī ir daļa no patiesības par mums pašiem, tomēr izsauc mūsos bailes. Pravietis Isajs iedrošina, ka Pestītāja drīzā atnākšana var uzvarēt mūsu bailes. Baiļu stāvokļa pretmets ir gaidīšana. Es gaidu savu Pestītāju, nevis baidos no Viņa atnākšanas. Jā, Viņš, taisnīgās atriebes soģis (iuste iudex ultionis), nāk, lai tiesātu. Bet šis tiesas brīdis ir vispatiesākās patiesības un vistaisnīgākā taisnīguma brīdis, jo svaru kausos tiek likts mūsu katra pirmsākums — pirmsmūžīgais Dieva nodoms attiecībā uz katru no mums un mūsu katra izvēles un rīcības, šo nodomu īstenojot. Tiesas brīdis ir satikšanās brīdis. Gaidīt nozīmē vēlēties satikties. Satikt Patiesību un Taisnīgumu Personā. Atklāt patiesību par sevi un saņemt taisnīgu algu Kristus personā. Adventa paradokss ir arī tajā, ka šis soģis Ziemassvētkos atnāk pie mums kā bērns. Šis dievišķais maigums palīdz mums saprast, ka manas personīgās vēstures izskaņā mani gaida galīgā satikšanās ar Personu, kas jau ir klātesoša šajā manā vēsturē kopš pirmsākumiem. «Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai es vairs nebaidītos. **Šodien tu vari nostāties pretī savām ēnām un sāpēm un apliecināt, ka viss, kas esi un ko dari, kas vēlies būt un ko vēlies darīt, iegūst mērķi — satikt Viņu, kurš tevi no tumsības ir aicinājis savā brīnišķīgajā gaismā. Ikdienā. Ziemassvētkos. Laiku beigās.**

Atziņas pēc simpozija "Draudi vārda brīvībai 21. gadsimta Eiropā". Par situāciju kultūras telpā Kultūras rondo saruna ar Laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi un žurnāla „IR” komentētāju Paulu Raudsepu. Kādas ir indikācijas sabiedrībā, kas liecina, ka pastāv apdraudējums vārda brīvībai kultūrā. Piemēram, nesenais Jūrmalas bāriņtiesas aicinājums izņemt noteikta satura grāmatas no bibliotēkām. Kurp šis gadījums aizvestu, ja sabiedrība nebūtu asi reaģējusi uz šo aicinājumu? Vakar, 22. novembrī, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisinājās simpozijs "Draudi vārda brīvībai 21. gadsimta Eiropā". Simpozijā piedalījās arī mākslas kuratore Borbala Salaī (Borbála Szalai) no Ungārijas. Ikdienā viņa vada Trufo galeriju Budapeštā, bet līdzās tam ir viena no kuratorēm ļoti interesantā laikmetīgās mākslas platformā ar nosaukumu “Off-biennale”. Tā radās 2015.gadā kā pretreakcija uz Viktora Orbāna valdības īstenoto kultūrpolitiku, nomainot sev netīkamus mākslas institūciju vadītājus, ietekmējot neatkarīgu un valdošās partijas idejām nesekojošu mākslinieku iespējas saņemt finansējumu projektiem un ar likuma spēku mēģinot ierobežot vārda brīvību mākslā. Māra Rozenberga pēc pasākuma uzaicināja Borbalu uz īsu sarunu par “Off-biennāles” tapšanu un ietekmi uz mākslas procesiem Ungārijā.

Egija stāsta par savu pieredzi, kā atsaukšanās Dieva aicinājumam, izmainīja viņas ikdienu.

Nav svarīgi, kas tu esi, ko tu dari un kāda ir tava forma, svarīgi ir kustēties, lai paliktu vesels. Kas īsti traucē vingrot, skriet, cilāt svarus un kā pārvarēt dažu labu sabiedrībā iesakņojušos stigmu? Raidījumā Kā labāk dzīvot interesējamies, kā iespējams integrēt fiziskas aktivitātes un veselīgu dzīvesveidu savā ikdienā, ja darba laiks un grafiks nav normēts, ir nestandarta vai diennakts darba laiks. Sarunājas privātais treneris Kārlis Matisāns, pediatre Dana Isārova, Latvijas Veselības un Fitnesa asociācijas (LVFA) valdes priekšēdētājs Gints Kuzņecovs un uztura speciāliste Laila Siliņa. Ir daudz stereotipu cilvēkiem par sporta zāli, par sporta zāles apmeklēšanu. Un tas nav saistīts tikai finanšu jautājumiem. Stigmatizācija ir, bet raidījuma viesi mudina to pārvarēt un pievērsties fiziskām aktivitātēm. Sevi pārvarēt un vispār pievērsties fiziskām aktivitātēm ir grūti, ja tā nav bijusi prioritāte jau no bērnības. Tomēr, kā mudināt cilvēkus vairāk sportot un kustēties? "Es, būdama slinka savā būtībā, man īsti nestrādā variants, ka viena eju uz sporta zāli, man ātri apnika, man bija garlaicīgi, es īsti nezināju, ko tur darīt. Man likās, ka katru dienu aizeju un daru vienu un to pašu. Neredzēju progresu. Es pārtraucu. Arī Covid sākās. Likās forši, paņemšu pauzīti," pieredzē dalās Dana Isarova. "Tad sapratu, ka man ir jāiet atpakaļ uz sporta zāli. Tam bija vairāki iemesli. Bet es zināju, ka man strādās tikai tad, ja man būs ieplānots treniņš, vai nu grupu, vai ar treneri, kur nevarēšu pateikt nē. Ja esam sarunājuši, man būs jāierodas. Tā es sevi vienkārši spiedu iet treniņus rezervēt vismaz tās trīs nedēļas, kas tiek uzskatīts par laiku, lai vismaz izveidotu kaut kādu ieradumu. Tad pēc laika kļūst vieglāk. Man liekas, ka ir svarīgi sākt kopā ar kādu, nevis vienam pašam. Ja tev nav kam atskaitīties, ļoti ātri padodies." "Es arī darīju tā, ka aicināju draudzenes, kad viņas iet uz sporta zāli, atsūtīt man selfiju. Viņām vajadzēja motivāciju, ka viņas kāds uzrauga. Tāpēc man liekas, ka cilvēks iet uz sporta zāli, nofotografējas un liek selfiju Instagramā, ka tā ir forša atskaite pašam sev un arī motivācija citiem aiziet uz sporta zāli. Man liekas, ka jebkas, kas motivē aiziet uz sporta zāli, arī proteīna batoniņš pēc treniņa ir manā skatījumā pietiekami laba motivācija. Ir jāizdomā, kā tu sākumā sevi motivēsi, pēc tam tas kļūst par ieradumu, no kura gūsti milzīgu prieku un gandarījumu," turpina Dana Isarova. Rezultātu neredzēs arī pēc 21 dienas, tāpēc ir vajadzīgs atbalsts. "Vai tas uztura speciālists, pie kura regulāri atnāc, kurš paskatās; vai tas ir treneris, kurš stāv blakus un pašam nav jāskaita atkārtojumi un jādomā līdzi; vai tā ir mājās ģimene vai draugi, kuri tevi atbalsta, nevis fonā ēd saldējumu no rīta līdz vakaram. Videi ir liela nozīme," uzskata Laila Siliņa. Kārlis Matisāns norāda, ka svarīga ir iekšējā motivācija, un nevis, ko es sasniegšu, bet kur negribu būt, ja šo nebūšu izdarījis.

Kvalificētus speciālistus sagatavo profesionālās izglītības iestādes, kur būtiska mācību programmas daļa – prakse – tiek īstenota uzņēmumā. Prakse ir iespēja uzņēmumam sadarboties ar profesionālās izglītības iestādēm, lai jau mācību laikā iepazītu praktikantu un sagatavotu savu nākamo darbinieku atbilstoši uzņēmuma tehnoloģiskajiem procesiem un kvalitātes prasībām. Pamatā pieredze rāda, ka praktikants visbiežāk turpina darbu uzņēmumā, kurā ir bijis. Norstat un Tele 2 uzņēmēju aptaujā noskaidrots, ka 63% uzņēmumu pārstāvju atzīst, ka darba tirgū ienākošajiem jauniešiem nav pietiekami attīstītas personīgās prasmes. Kā iztrūkstošākās prasmes jauniešu vidū darba devēji atzīmē spēju risināt problēmas un konfliktus (35%), stresa noturību (34%), spēju pašorganizēties un plānot laiku (34%), kritisko domāšanu (33%). Lūk, te arī uzņēmumam iespēja šīs prasmes stiprināt un mācīt. Praktikants ir ne tikai palīdzīgas rokas, bet arī jaunas zināšanas, kā arī uzņēmuma potenciālais darbinieks, tāpēc, jautājums kā mēs pret šo procesu izturamies. Tas ir formāls notikums, jeb tas ir pārdomāts process, kurā ieguvēji ir visi? Šajā reizē pie mums viesojās Eiropas Parlamenta biroja Latvijā vadītāja - Marta Rībele. Marta ir biroja vadītāja kopš 2013.gada. 10 gadu laikā esmu bijusi supervisor* ap 50 praktikantiem. Vada praktikantu atlasi EP birojā, nodrošina ievadīšanu praksē saturiski un administratīvi un stratēģiski pārrauga darbu. Ikdienā viņi strādā ar attiecīgās prakses jomas kolēģiem – kopīgi plāno un izpilda darbus. Marta regulāri novērtē praktikantu profesionālo progresu, kā arī seko, kā viņi iekļaujas komandā. Ir izveidota metode, kā prakses noslēgumā novērtēt praktikantu sasniegto un kā viņiem to pārveidot izmantošanai tālākajā profesionālajā dzīvē. EP birojā Latvijā ir 6 pamata darbinieki un 2 apmaksātas prakses vietas, līdz ar to jēgpilnai sadarbībai ar praktikantiem ir ļoti liela nozīme. Līdz 31.maijam var pieteikties rudens/ziemas praksei EP birojā Latvijā: https://ep-stages.gestmax.eu/4527/1/european-parliament-liaison-office-in-latvia-post-b-written-and-online-press/en_US?backlink=search,https://ep-stages.gestmax.eu/4526/1/european-parliament-liaison-office-in-latvia-post-a-public-relations/en_US?backlink=searchNoklausies epizodi un uzzini: - Kā domāt par prakses vietu izveidi un procesa sakārtošanu? - Kāpēc būtiski, ka prakses vieta ir apmaksāta iespēja? - Kas kopīgs praktikantam un darba devēja tēlam?Par prakses nozīmi epizodē savu viedokli sniedz arī Inta Lemešonoka,  pedagoģijas zinātņu doktore, karjeras konsultante un Latvijas Karjeras attīstības atbalsta asociācijas valdes priekšsēdētāja, kā arī iespēja noklausīties Lelde Elizabete Kusiņas stāstu par praksi organizācijā. Linda tagad ir SEB bankas talantu piesaistes partnere. Pētījumi, kas pieminēti epizodē:https://www.emerald.com/insight/content/doi/10.1108/ET-12-2021-0476/full/pdf?title=enhancing-perceived-employability-through-work-integrated-learninghttps://www.emerald.com/insight/content/doi/10.1108/EJTD-06-2020-0101/full/pdf?title=factors-influencing-graduate-job-choice-a-systematic-literature-reviewhttps://www.tele2.lv/tele2/tele2-jaunumi/jaunums/petijuma-noskaidrots-kuras-soft-skills-v/Lai saņemtu HR nozares jaunumus - reģistrē savu epastu https://hrnewsletter.lv/!

Maz ticams, ka būs daudz sporta veidu Latvijā , kur sezonas laikā sacensības notiek teju ik pārdienu. Viens no šādiem, varbūt pat vienīgais, ir orientēšanās sports, kur sacensību blīvums ir tik liels, ka pie vēlmes sportotājs var no meža ārā nenākt mēnešiem. Kur slēpjas orientēšanās sporta lielā popularitāte, raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj Latvijas Orientēšanās federācijas viceprezidente, daudzu starptautisku un Latvijas mēroga sacensību organizatore, aktīva orientieriste Ildze Straume, orientēšanās kluba "Siguldas takas" vadītājs, aktīvs Siguldas sporta dzīves organizators tautas sacensību jomā Valdis Janovs un orientēšanās sacensību "Zvaigžņu stafete" producents, orientēšanās entuziasts kopš 1968. gada Gunārs Dukšte. Kas orientēšanos padarījis tik populāru un mudina cilvēku izkustēties? "Man tā vienmēr bijusi piedzīvojumu sajūta, iespēja piedzīvot, iespēja dabūt kaut ko ārpus ikdienas. Ikdienā tu celies, mosties, ej uz darbu, ved bērnus, tad tev vajag kaut kādā veidā to visu mazliet atšķaidīt. Tā iespēja, ka vari doties piedzīvojumā, sportiskā piedzīvojumā ir ļoti interesanta. Nekad nekas neatkārtojas," vērtē Valdis Janovs. Tā kā viņš ir arī savas ģimenes kapteinis, Valdis arī atzīst, ka orientēšanās ir labs piedzīvojums kopā ar bērniem.   Gunārs Dukšte stāsta, ka viņam svarīgi jau no pirmsākumiem bijis ne tikai iziet distanci, bet arī satikt līdzīgi domājošos, aprunāties. Tas jau ir draugu pulks ar "līdzīgu asinsgrupu".  Ierakstā uzklausām Jelgavas orientēšanās kluba biedrus. Alnis ir Jelgavas simbols un arī Jelgavas orientēšanās sporta klubam dots nosaukums "Alnis". Klubu dibināja Mārīte Bolšteina, kas joprojām arī pati nodarbojas ar orientēšanos un kluba devīze ir : "Ja tev mājās nav kur dēties, nāc uz mežu orientēties!"

Kad par veselīgu uzturu sarunājos ar ārstiem, viņu atbilde ik pa laikam ir: "Šis būtu jājautā uztura speciālistam." Man ir daudz jautājumu par pārtikas kaitīgumu un kā to novērst. Tāpēc uz sarunu aicināju Inesi Siksnu - vienu no zinošākajiem cilvēkiem par pārtikas drošības tēmām. Inesi rekomendēja vairāki atzīti speciālisti, kuriem lūdzu ieteikt sarunbiedru par to, kā mazināt pārtikas kaitīgumu uzturā.Biju priecīga par Ineses pretimnākšanu ar iespēju atbildēt uz maniem jautājumiem ar vienkāršiem terminiem. Man bija sajūta, ka šī ir saruna virtuvē ar foršu draudzeni, kura darbojas pārtikas zinātnē. Viņa saprotoši izturas pret jebkuru jautājumu un atbild veidā, kas var palīdzēt turpmāk dot priekšroku veselīgākām izvēlēm.Inese Siksna vairāk kā desmit gadus ir pētniece Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajā institūtā “BIOR” un strādā arī ar pārtikas riska novērtēšanas tēmām. "BIOR" ir vadošais pētniecības, laboratorisko izmeklējumu un zināšanu pārneses centrs Baltijā.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:28 Ar ko ikdienā nodarbojas Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts BIOR12:44 Kūpinājumi un benzopirēns – kā tika veikts pētījums un pie kāda secinājuma zinātnieki nonāca22:40 Kāpēc cilvēki pārtikas produktos esošās kancerogēnās vielas neuztver pietiekami nopietni27:44 Kurā laikā mūsu pārtika bija veselīgāka – Padomju laikā vai šobrīd31:05 Ko uztura zinātniece Inese Siksna ir mainījusi savā ikdienā un uzturā, balstoties uz veiktajiem zinātniskajiem pētījumiem33:13 Vai bērzu sulas drīkst ievākt no jebkur auguša bērza37:32 Cik daudz sāls lietošana uzturā nav kaitīga veselībai, un kā to izrēķināt41:43 Kā fermentētie produkti iedarbojas uz zarnu mikrobiomu43:50 Kāpēc ir tik svarīgi pirms produkta iegādāšanās izlasīt etiķeti49:44 Eļļas – kur un kā tās glabāt un lietot, no kā izvairīties1:05:21 Kā pareizi izvietot un glabāt produktus ledusskapī, galvenās kļūdas1:13:36 Ko darīt ar produktiem, kas mazliet iebojājušies, kuri bojājumi ir visbīstamākie1:29:46 Kas ir transtaukskābes, kur tās izmanto un kāpēc tās nav vēlamas. Margarīns.1:35:35 Patiesība par palmu eļļu1:40:14 Kā izvēlēties pannu, kas mazāk kaitē veselībai1:43:41 Produktu saldēšanas īpatnības1:48:46 Kā mēs varam labāk iedarboties uz savu mikrobiomu – ko atklāj zinātniskie pētījumi

Pievienojies Digitālo brokastu saldajam ēdienam, kurā Rihards izmēģina "Garmin Enduro 2" ultrasportistu viedpulksteni un dalās savā pieredzē un atklāsmēs ar Arti par visu no treniņu iespējām līdz akumulatora darbības laikam. Pulksteņa apsakts no tehnoloģiju dzīvesstila perspektīvas. Ikdienā praktiski noderīgs viedpulkstenis vai tikai ultrasportistu kompanjons? Noklausies! Viedpulksteni neatmaksātam un neatkarīgam apskatam mums piešķīra "Garmin". Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi LSM portālā.

Stāsta rakstniece un ceļotāja, mag.art. Elvita Ruka Karogs ir ļoti sens simbols, tas iezīmē teritoriju un uzskatus, vieno un šķir, iedvesmo savējos un padara niknus pretiniekus, plīvo uzvarai un tiek iznīcināts zaudējot. Karogs vienmēr ir sakrāla lieta, un necieņa pret to ikvienā kultūrā tiek uztverta kā zaimošana. Kā karogs nonāca baznīcā un kāds tas ir? Galvenais - tie ir sakrāli priekšmeti, kas tiek izmantoti krusta gājienos jeb procesijās katoļu un pareizticīgo konfesijās. Tikpat svarīgi, ka gadsimtu laikā to darināšana kļuvusi par specifisku mākslas veidu, kura krāšņākie piemēri ir izšūšanas, glezniecības, metālkalšanas un juvelieru darba šedevri. Karoga simbolika parādās jau Vecās derības Otrajā Mozus grāmatā, kad, izejot no Ēģiptes, izredzētā tauta gūst uzvaru pār naidniekiem. Tad seko pateicība –  "Un Mozus uzcēla altāri un nosauca tā vārdu: Tas Kungs ir mans karogs. Un viņš sacīja: "Mana roka tur Tā Kunga karogu!" Simboliski šis vēstījums vēlāk tiek iekodēts arī Jaunās derības kristiešu praksē, jo reliģiskais karogs apliecina Kristus uzvaru pār nāvi un Sātanu. Kristietības vēsturē ir nostiprinājusies leģenda par to, kā reliģiskais karogs palīdzēja gūt uzvaru Konstantīnam Lielajam  – pirmajam Romas imperatoram, kas atcēla savu priekšgājēju ieviesto kristiešu vajāšanu, izsludināja ticības iecietību un pārcēla impērijas galvaspilsētu no Romas uz Konstantinopoli - viņš ir pagrieziena punkts kristietības atzīšanā, bet biogrāfi atzīmē epizodi 312. gada kaujā. Tā bijusi ļoti izšķirīga. Pirms tās viņš debesīs ieraudzījis krustu ar uzrakstu "Ar šo uzvarēsi"', tas pats atkārtojies sapnī. Tad viņš licis savu karaļa kaujas karogu papildināt ar krusta zīmi un guvis uzvaru, vienlaikus kļūstot par pārliecinātu kristieti. Šo zīmi dēvē par LABARUM, tā sastāv no krusta un diviem grieķu burtiem, kas ir pirmie vārdā Kristus. Vēlāk tas kļuva arī par militāro standartu, un ar šādiem karogiem devās kaujā. Taču pamazām militārie un baznīcas karogi nošķīrās, lai arī abi tika dēvēti vienā vārdā - horugvi.  Nu jau daudzus gadsimtus tas ir rituāls priekšmets ar praktisku nozīmi un ieņem konstantu vietu sakrālās telpas interjerā, īpaši pareizticības tradīcijā. Ikdienā tie atrodas baznīcas altāra daļā – klirosā – kā pastāvīgs rotājums. Horugvi vienmēr tiek izgatavoti pa pāriem, visbiežāk tie ir novietoti simetriski. To specifika ir abpusējība, tāpēc tos var izvietot brīvi stāvošus - mākslas darbs ir gan vienā, gan otrā pusē. Fiziski tie atrodas virs cilvēku galvām, tāpēc liek vērst skatu uz augšu, bet to īpašā forma ir attīstījusi konkrētu darināšanas un rotāšanas veidu. Ja katoļu tradīcija procesuālo karogu asociē ar buru, kas tiešām vējā arī mēdz piepūsties un tāpēc ir stiprināma ar četru nesēju turētām lentām, tad pareizticīgo horugvi tiek darināti kā smagi, vertikāli karogi vai ažūri metāla lējumi apaļā, saulei līdzīgā formā. Klasiskie procesiju karogi ir vertikāli taisnstūri ar trīs daļās sadalītu apakšu. Tos stiprina uz gara koka krusta tā, lai augšējā mala ir taisna un pamats nekrokojas. Vidū visbiežāk ir ikona, kas ir uzgleznota tieši uz auduma vai arī vispirms uz koka, metāla, ādas, kas pēc tam filigrāni piestiprināta. Īpaši vērtīgs šai ikonu glezniecībai bija tā sauktais Bristoles kartons - to darināja no ļoti augstvērtīga papīra, kas tika līmēts vairākās kārtās. Pēc kanona karogu priekšpusē vienmēr ir Jēzus Kristus un Svētās Dievmātes ikonas, otrā pusē var būt konkrētajai baznīcai īpašs Svētais vai kāds Bībeles sižeta atveids. Apkārt un apakšdaļā ir bagātīgi rotājumi un bārkstis. Tekstila horugvi pasaulē visbiežāk ir izšūti ar zelta diegiem uz samta vai smaga zīda auduma. Mēdz būt izrotāti ar dārgakmeņiem, metālkalumiem un juvelierizstrādājumiem. Metālgriezuma horugvos bagātīgi izmantots zelts, sudrabs, emalja. Bieži tos veidoja no krāsaina metāla, kas pārklāts ar zeltu un izrotāts ar emaljas figūrām, kļūstot gandrīz par skulpturālu darbu. Pēc tradīcijas horugvi ir godājami tāpat kā ikonas, bet pasaules mākslas vēsturē cienīti, pētīti un novērtēti kā atsevišķi mākslas darbi. Arī Latvijas pareizticīgās baznīcas ir bagātas ar šo specifisko sakrālo mantojumu, kura apzināšana un pētīšana uzsākta pavisam nesen.

Ikdienā ir vairāki iemesli, kāpēc darbinieki vairs negrib vai nevar turpināt darba tiesiskās attiecības. Tomēr, ja darba devējs uzsaka darbu, iemesls nedrīkst būt subjektīvs, tam jābūt saskaņā ar Darba likumā ietvertajām normām. Vai darba devējs drīkst uzteikt darbu darbiniekam tā uzvedības dēļ? Šo ļoti piņķeriģo jautājumu šķetināsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro jurists, konsultants darba tiesisko attiecību jautājumos Kaspars Rācenājs un maģistre tiesību zinātnēs un personāla vadībā Karīna Platā. Atbildot uz jautājumu, vai darba uzteikums varētu būt saistībā ar darbinieka uzvedību, piemēram, ja darbinieks ir alkohola vai narkotiku reibumā, Kaspars Rācenājs norāda, ka strīda gadījumā darba devējam viss būs jāpierāda. "Līdz ar to jautājums ir no otras puses, kā tu vari pierādīt to, ko tu apgalvo, kāpēc tu darbinieku esi atbrīvojis. Šajā ziņā darbinieks var ieņemt aizsardzības pozīciju, jo likumā ir uzlikts pienākums, ka tieši darba devējam strīda gadījumā viss būs jāspēj pierādīt. Jebkuru faktu," norāda Kaspars Rācenājs. "Tad, lūdzu, pierādi, ka tu esi bijis alkohola vai narkotiku vai toksisku vielu reibuma stāvoklī. Darba devējiem jādomā, kā praktiski visu šo pierādīt. Tieši tāpat pārējiem Darba likuma punktiem." "Darba devējam tas būtu būtiskākais un grūtākais," turpina Kaspars Rācenājs. "Tieši atlaišanas gadījumi ir arī vieni no populārākajiem tiesvedībās. Jo tad, kad darba attiecības tika izbeigtas, darbiniekam jau vairs nav ko zaudēt. Ja viņš uzskata, ka atlaišana bijusi nepamatota vai darba devējam nav pierādījumu par kaut ko, vai darba devējs nav sniedzis paskaidrojumu, detalizēti izklāstījis, kāpēc darbinieks tiek atbrīvots, tad, kā saka, rokas niez ne tikai viņam, bet arī juristiem, iet uz tiesu un pierādīt savu taisnību." Karīna Platā min, ka darba devējs, lai pierādītu darbinieka reibumu, nevar vienkārši likt viņam iepūst alkometrā. Pirmkārt, mērinstrumentam jābūt sertificētam, otrkārt, jābūt cilvēkam, kas šos mērījumus drīkst veikt, un, treškārt, darbiniekam Darba kārtības noteikumos ir jābūt noteiktam, ka viņam ir jāpakļaujas šādai darba devēja prasībai. Pretējā gadījumā darba ņēmējs var arī atteikties.

Kruīza kuģi, kravas kuģi. Ikdienā pludmalē mēs neredzam, cik kuģošana jūrā ir bieža un intensīva, un tāpat neredzams arī ir piesārņojums, ko rada notekūdeņi un balasta ūdeņi Baltijas jūrā. Ūdenī nonāk arī mikroplastmasa, īpaši no kruīzu kuģiem. Pētnieki Latvijā atklājuši veidus, kā varētu padarīt kuģošanu Baltijas jūrā tīrāku, tostarp, radot īpašu filtru no kūdras*, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Jūras Akadēmijas pētniece Renāte Kalniņa un Rīgas Tehniskās Universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes doktorante Kristīne Irtiševa. Vai arī kuģniecībā ienāk atjaunīgie resursi? Lielākā daļa kravu pārvadājumu pasaulē notiek pa jūras ceļiem. Taču kuģošana rada arī lielu pienesumu emisiju radīšanā. Kuģi dzinēju darbināšanai izmanto degvielu, kas rada sēra dioksīdu un slāpekļa monoksīdu. Vai nākotnē kuģus varētu darbināt bez fosīlā kurināmā, kas rada šādu piesārņojumu? Apsekojumos par to, kuri transporta līdzekļi atstāj ietekmi uz vidi, vienmēr parādās lidmašīnas vai automašīnas, ar ko cilvēkiem iesaka pārvietoties mazāk. Bet kā ir ar kuģiem, īpaši kravas kuģiem? Vai arī tie ierindojas saraksta augšgalā kā lielākie piesārņotāji? Par to stāsta profesors Jānis Brūnavs no Latvijas Jūras akadēmijas, kas, starp citu, atrodas uz Latvijā vienīgās īstās salas - Daugavgrīvas salas. Un tālāk tad par to, kādu ietekmi uz vidi atstāj kravas kuģi.   * Projekta Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/477 „Zaļās tehnoloģijas risinājumi kuģa eko-efektivitātes paaugstināšanai Baltijas jūras vides ilgtspējībai un cilvēka veselības apdraudējuma samazināšanai”.

Saruna ar rakstneicu, romantiki humoristiskuo romana latgaliskuos nūskanuos „Mīlas kastings” autori, latgalīti Ilzi Aizsilu. Ilze īt nu Kruoslovys nūvoda Ezernīku pogosta, kur arī šudiņ atsarūn juos dzymtuo sāta i dzeivoj vacuoki. Ilze kasdīnā struodoj par sabīdriskū attiecību specialisti Mārupis nūvoda posvaļdeibā, sovpus leidz ar Rakstnīku savīneibys Literaruos akademejis prozys meistardarbneicys pabeigšonu ir aktivi aizsuocīs autores ceļš literatūrā. Par Latgolu i latgaliskū juos dorbūs i kasdīnā,  

Jau pirms čempionāta izskanēja runas, ka vismaz viena Latvijas hokeja komanda nākamajā sezonā varētu spēlēt kādā no Somijas hokeja līgām. Noteikti ne augstākajā, jo tas ir slēgts klubiņš, bet otrajā līgā Mestis gan. Šis klubs ir Zemgale/LLU un par viņu plāniem Piespēlē no Somijas.

Ikdienā mēs patērējam dažādus informācijas avotus, taču ne vienmēr varam būt pārliecināti par ziņu patiesumu. Vai sabiedriskos medijus varam uztvert kā objektīvus un profesionālus ziņu nesējus? Kas pieskata žurnālistu darbu šajos medijos? Tas ir Andas Rožukalnes, sabiedrisko mediju ombuda darbs. Kā praksē izpaužas viņas pienākumi un kā viņa vērtē iedzīvotāju mediju pratību – par to šajā DIENA PĒC sarunā ar autoru Kristapu Pētersonu. Noskaties un dalies! Support the show (http://www.patreon.com/dienapec)

Apskaidrošanās kalns Jēzus ceļā ir tikai pietura. Tagad jākāpj lejā un jāsaskaras ar ikdienas rūpēm. Randiņš ar Bībeli Raidījuma vadītājs: Māris Veliks Vēlies labāk saprast Svētos Rakstus, bet nezini, ar ko sākt? Tavā draudzē nav Bībeles studiju pulciņa, bet Tu vēlētos tādu apmeklēt? Nevari atrast Svēto Rakstu komentārus latviski? Ja tā, tad “Randiņš ar Bībeli” ir Tava skanošā neklātienes Bībeles studiju iespēja – dinamiska, mūsdienīga un aktuāla! Iepazīst dažādas Bībeles grāmatas kopā ar “savedēju” Māri Veliku!

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Nekrietni domājošie sevī sacīja: “Uzbruksim no visām pusēm taisnīgajam, jo viņš mums nav derīgs! Viņš pretojas mūsu darbiem, pārmet mums grēkus pret Likumu un atgādina mums mūsu ieradumu kļūdas. Viņš apgalvo, ka pazīstot Dievu, un sevi sauc par Dieva bērnu! Viņš ir kļuvis par apsūdzību mūsu nodomiem. Mums ir neciešami viņu pat uzlūkot, jo viņa dzīve nelīdzinās citām un atšķirīgi ir viņa ceļi. Viņš mūs uzskata par atkritumiem un atturas no mūsu ceļiem kā no netīrības. Taisnīgo pēdējās lietas viņš teic esam svētīgas un lepojas, ka viņa tēvs esot Dievs. Paskatīsimies, vai viņa vārdi ir patiesi, pārbaudīsim, kas būs, viņam aizejot bojā. Jo, ja viņš patiešām ir Dieva bērns, Dievs viņam palīdzēs un viņu atbrīvos no pretinieku rokām. Papētīsim viņu ar ņirgām un mocībām, lai uzzinātu viņa lēnprātību un pārbaudītu viņa pacietību. Pazudināsim viņu kaunpilnā nāvē, jo saskaņā ar viņa vārdiem viņam nākšot glābiņš!” Tā viņi domāja, bet maldījās, jo viņus darīja aklus pašu ļaunums. Un viņi neizprata Dieva noslēpumus, negaidīja atlīdzību par svētumu un nenovērtēja neaptraipītu dvēseļu godu. /Gudr 2, 1a.12-22/ Kā lai dzīvo saskaņā ar Dieva vārdu? Gudrības grāmatas vārdi vēlreiz apstiprina to pieredzi, kas gūta kopš laika sākuma un turpinās arī šodien: dzīve saskaņā ar patiesību, taisnību, žēlsirdību un mieru negarantē dzīvi mierā, kas ir visu mīlēta un cienīta. Gluži pretēji. Ikdienā šķiet, ka pārsvaru ņem ļaunie, viltīgie, negodīgie, kas tiecas pēc tā, lai mēs nerēķinātos ar vērtībām, kas ļauj nodrošināt taisnīgumu. Dzīvot godīgi, kas ir saskaņā ar Dieva nodomu, ir drosmīga izvēle: vienīgā, kas ļauj mums nodrošināt Dieva klātbūtni un kopā ar viņu būvēt Viņa Valstību. Taču tā ir izvēle, kas var novest līdz nāvei: ļaunums, diktatūra, fanātisms un reliģiskais fundamentālisms mēdz iznīcināt tos, kas mīl taisnīgumu. Pat Jēzus, runājot skaidri, patiesībā varenajos rosina nodomu viņu ieslodzīt un iznīcināt. Varam droši apgalvot, ka Dievs pieļauj Viņu turpināt nogalināt visos laikos. Daudzi Viņu nogalina savā dvēselē. Līdz ar to viņi vēlas Viņu nogalināt arī citu dvēselēs, īpaši to dvēselēs, kas ir vājāki par pašiem. Viņi izmet Kristu no publiskās telpas, kuru viņi vēlētos padarīt par uzvaras vietu tiem, kas ir bezdievīgi un pretojas Dievam. No kurienes šis naids pret Dievu? Daži, bet tikai daži, tā reaģē savas nožēlojamās kalpības ļaunumam pret cilvēkiem dēļ, kas nav īpaši lielāki par sevi. Citi, būdami naidīgi pret Dievu, cenšas apslāpēt sirdsapziņas balsi, kas atgādina par to grēkiem. Vēl citi pauž savu patiesi velnišķo nostāju tā dēļ, ka viņi paši nav Dievs. Un Dievs? Ja viņš tiek nogalināts vairāk nekā vienu reizi, tad tikai tāpēc, ka viņš pats to pieļauj. Atcerēsimies, ka cilvēki daudzkārt gribēja nogalināt Jēzu. Bet viņi to nogalināja tikai tad, kad Dievs tam piekrita. Lielais gavēnis ir laiks, kad mācāmies ļaut Kristum dzīvot, ļaut dzīvībai uzvarēt nāvi. Kā tu tuvojies Dievam? Ar kādiem lēmumiem tu esi vairojis Dieva klātbūtni? Vai esi gatavs Dievā ieguldīt savu cerību?

Stāsta arheologs Artūrs Tomsons Viena no jomām, kas visciešāk saskaras ar mītiem arheoloģijā, ir eksperimentālā arheoloģija. Ikdienā veicot dažādus arheoloģiskās uzraudzības darbus, kuru ietvaros nereti jāveic arī plašāka izpēte, ļoti noder zināšanas, kas iegūtas, praktiski rekonstruējot dažādas pagātnes dzīves lietas, jo ir tikai dabiski, ka, laikam ejot, daudzas lietas aizmirstas. Iedodiet mūsdienu jauniešiem veco labo telefonu ar klausuli un ripu, būs ko paskatīties. Arheoloģija jau sen nav senlietu vākšana ar mērķi tās izdevīgi pārdot, kā tas bija 19. gs. Mūsdienās arheoloģija ļoti saaug ar dabaszinātnēm un kļūst arvien tehniskāka. Savukārt eksperimentālā arheoloģija ir arheoloģijas nozare, kas nodarbojas ar pagātnē izmantotu lietu un parādību rekonstruēšanu un testēšanu, lai labāk interpretētu un izskaidrotu to, ko atrodam un ieraugām izrakumos, un pa gabaliņam saliktu atpakaļ pagātnes ainu. Un ne tikai lietu – notiek seno ēku, transporta līdzekļu rekonstrukcija un testēšana. Te viens no celmlaužiem šai jomā bija daudziem labi zināmais norvēģu ceļotājs Tūrs Heijerdāls 20. gs. vidū. Latvijā zināmākais arheologs, kas pielietoja eksperimenta metodi, lai interpretētu senās apbūves paliekas Āraišu ezerā, bija Jānis Apals, kas pēc ilgas izpētes rekonstruēja un izveidoja Āraišu ezerpils rekonstrukciju. Eksperimentālā arheoloģija tieši ar to atšķiras no vienkārši vēstures rekonstrukcijas, kas ir daudzviet populārs hobijs. Te izgatavotais, piemēram, bronzas laikmeta zobena atdarinājums pēc lējuma var  tikt sistemātiski salauzts, lai iegūtos datus salīdzinātu ar izrakumos atrastajiem piemēriem. Pagātnē bieži vien lietas ir lauztas speciāli, piemēram, dažādos apbedīšanas rituālos. Tur ir pilnīgi skaidrs jautājums apakšā eksperimentam – cik grādos priekšmets jāuzsilda un tieši kā jāsit, lai lūzuma struktūra būtu tāda pati, kā izrakumos atrastajam; nevis vienkārši skraidīt ar šī arheoloģiskā priekšmeta atdarinājumu pa festivāliem, kā tas būtu vienkārši vēstures rekonstrukcijā. Eksperimentālā arheoloģija ir tieši tā arheoloģijas nozare, pateicoties kurai visaktīvāk tiek nīdēti dažādi aplami pieņēmumi par dažādu lietu pielietojumu, efektivitāti, funkcijām. Viduslaikos ticēja, ka senās keramikas lauskas, ko zemnieki arot atrada, liecina par rūķu pazemes civilizācijām. Savulaik pastāvēja uzskats, ka akmens cirvji gatavoti paaudzēm – “sāka vectēvs, pabeidza mazdēls…”. Tāpat bija viedoklis, ka pie mums lietoti bumerangi, bet tie izrādījās zivju šķēpu detaļas – sānu piespiedēji. Nereti sastopam priekšstatus, ka senie zobeni svēra 15 kilogramus. Viens no dīvainākajiem pēdējos gados nozares literatūrā nodrukātajiem kurioziem ir, ka Latvijā kādā bronzas laikmeta pilskalnā atrasts no māla izgatavots “grauda modelis”, kas varētu būt pielūgts agrīnās lauksaimniecības kopienās. Tā ir šī vēl iepriekšējā laikmeta tendence, ka pagaidām īsti neizskaidrojamo mēģina izskaidrot kā “kulta vai rituāla priekšmetus”, par ko šodien pārsvarā visi iesmej. Šeit pat nevajag eksperimentu, lai noskaidrotu to funkciju, pietiek apkopot pietiekami plašas analoģijas citzemju materiālā. Tieši tā izskatās lingas lodītes. Aizvēsturiskā ieroča – lingas – tradīcijas Eiropā ir dzīvas, piemēram, Baleāru salās. Tur un citviet šādu atradumu ir milzums. Eksperimentālā arheoloģija ir kā kriminālistika – piemēram, ļoti populāra metode ir kremācijas eksperimenti, slavenā 1960. gados veiktā mājas dedzināšana Dānijā, palieku aprakšana un aklais tests studentiem pēc 30 gadiem. Diemžēl Latvijas Universitātē arheoloģijai kopumā ir pienākuši  grūti laiki. Sakarā ar reorganizācijām un pārcelšanos viss iet tikai mazumā. Un diemžēl eksperimentālā arheoloģija nav programmā. Tādēļ, savulaik, jūtot, ka pieprasījums ir, bet nav iespēju docēt to pastāvīgi, lai situāciju glābtu, tika iets plašāk, izveidojot Baltijas Eksperimentālās arheoloģijas vasaras skolu. Sākumā tā notika Āraišos, bet biežo vadību maiņas dēļ un dziļākas intereses trūkuma dēļ pēc 2015. gada pārcēlām vasaras skolas norises vietu uz biedrības Latvijas Arheoklubs nomāto zemes gabalu Rīgā, Lucavsalā. Te to ir apmeklējuši visai liels skaits gan LU VFF arheoloģijas un HZF antropoloģijas studentu, gan skola ir pieejama interesentiem no malas.

Viens no aizvadītā gada Latvijas Zinātņu akadēmijas izceltajiem pētījumiem ir vistiešākajā mērā saistīts ar mūsu veselību un vidi. Zinātniskā institūtā „BIOR” pētīts, kādas pēdas mūsu uzturā un apkārtējā vidē ir atstājis piesārņojums, kura izcelsme ir no rūpniecības, lauksaimniecības un enerģētikas. Pirmo reizi zinātnes vēsturē izpētīta vairāku grupu halogenēto noturīgo organisko piesārņotāju sastopamība Baltijas jūras reģiona apkārtējās vides objektos un pārtikas produktos. Šo piesārņotāju klātbūtne konstatēta visos objektos, turklāt netipiski augstas koncentrācijas tika atrastas arī zīdaiņu un mazo bērnu pārtikā. Par pētījumu stāsta viens no tā autoriem - zinātniskā institūta "BIOR" pētnieks ķīmijas zinātņu doktors Ingus Pērkons. Ingus Pērkons norāda, ka nav pat iespējas izvairīties no  halogenēto noturīgo organisko piesārņotāju klātbūtnes. Jau pats nosaukums norāda - tie ir noturīgi, tie saglabājās sākotnēja formā ilgu laiku. "Piedevām vēl tiem piemīt nereti dažādas toksiskas īpašības, kā arī tiem ir divas blakus esošas īpašības, kas ir bioakumulācija un biomagnifikācija, tie ir būtiski cilvēkam kā barības ķēdē augstā esošam zīdītājam," skaidro pētnieks. "Šie termini nozīmē, ka šo ķīmisko piesārņojumu koncentrācija organismā pieaug, indivīdam paliekot arvien vecākam, gan arī atrodoties augstāk barības ķēdē. Līdz ar to, jo plēsīgāks zvērs, jo ilgāk viņš dzīvo, jo augstākas ir šīs piesārņotāja koncentrācijas." "Piesārņotāji nav kaut kāds viens mazs nejauks savienojums, bet tās ir ļoti dažādas ķīmisku savienojumu grupas, tie visi ir organiski savienojumi, tie visi satur vienu vai vairākus halogēnu atomus - hloru, jodu, bromu, fluoru. Un attiecīgi mēs no tiem īsti nekā nevaram izvairīties. Tie vēl joprojām sastopami uzturā pat no simts gadu senas pagātnes," turpina Pērkons. Kā piemēru Pērkons min labi zināmo pesticīdu DDT, ko savulaik plaši izmantoja lauksaimniecībā. "Izrādās, ka katrā pasaules iedzīvotājā, ja paņem asins plazmas paraugu, varētu konstatēt vēl joprojām DDT paliekas, lai arī mēs runājam par savienojumu, kas ir aizliegts daudzus desmitus gadus un netiek lietotas ar ļoti retiem izņēmumiem, gandrīz nekur," stāsta Ingus Pērkons. Viņš arī atklāj, ka tieši mātes pienā, kas ir katra bērna pirmais uzturs, ir ļoti augsta piesārņoto komponentu koncentrācijas un nav iespējams īsti izvairīties no tā, ka to nenodot tālāk nākamajām paaudzēm. 

Ikdienā atturīgais Raimonds Bergmanis sarunā ar DIENA PĒC | DROŠĪBA autoru Edmundu Visendorfu atklās, kam viņš ir patiesi pateicīgs par saviem dažādajiem panākumiem, kāpēc viņš svin divas dzimšanas dienas, un ar ko īpaša mūsu vēsturei ir Pļaviņu pilsēta. Raimonds Bergmanis dalīsies ar savu viedokli par sabiedrību šķelšanās iemesliem un to, ko reāli nozīmē visaptverošā Valsts aizsardzība, un kur mums ir vēl daudzi Brīvības pieminekļi.Saruna veltīta Ziedonim Ločmelim un visiem patiesajiem Latvijas patriotiem.Support the show (http://www.patreon.com/dienapec)