Podcasts about ikdien

Šī gada martā Valsts prezidents un Ordeņu kapituls lēma par Atzinības krusta virsnieci iecelt Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) prorektori zinātniskajā darbā, Kultūras un mākslu institūta vadītāju, profesori, Dr. sc. soc. Andu Laķi. Valsts augstākais apbalvojums profesorei tiks pasniegts 4. maija pēcpusdienā, bet svētku rītā viņa viesojas "Klasikā". Runājam par svētkiem un LKA aktualitātēm, bet vislielāko uzmanību pievēršam jaunākā pētījuma "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" rezultātiem, uzzinot par aktuālajām tendencēm kultūras patēriņā Latvijā. Anete Ašmane-Vilsone: Šī diena, Anda, jums būs īpaša – esat iecelta par Atzinības krusta virsnieci, un tieši šodien arī saņemsiet šo apbalvojumu. Vai 4. maijs – tā jums ir īpaša diena arī citkārt? Jā, protams, tā ir īpaša diena – kā jau daudziem Latvijas iedzīvotājiem, jo mēs savu darbu un arī citas vērtības lielā mērā saistām ar Latvijas valstiskumu, ar centieniem iestāties par Latvijas valstiskumu sargājošajām vērtībām. Tas varbūt tā nedaudz patētiski skan, bet – jā, 4. maijs ir mana priecīgā diena; tas ir laiks, kad var atcerēties visus tos cilvēkus, kas bija drosmīgi un balsoja par Latvijas neatkarību, ieskaitot Pēteri Laķi, kurš ir arī Latvijas Kultūras akadēmijas dibinātājs… Kā atceraties zīmīgo 1990. gada 4. maiju pirms nu jau 35 gadiem? Šo laiku labi atceros vēl kāda cita iemesla dēļ, jo četras dienas pirms ceturtā maija bija piedzimusi mana vecākā meita Laura Laķe. (smaida) Tad jums patiesi ir ļoti īpašs šis laiks… Vai apbalvojums nāca kā pārsteigums? Jā, tas savā ziņā bija pārsteigums: liela pateicība maniem kolēģiem, kuri izvirzīja mani šim apbalvojumam! Jo ikdienā darām to, kas ir mūsu sirds lieta, un manā gadījumā patiešām ir tā, ka mans darbs ir arī mans hobijs un sirdslieta. Tāpēc, no vienas puses, pārsteigums, kas apvienots ar pateicību, ka mans darbs ir novērtēts, un, protams, pateicība Valsts prezidentam un Ordeņu kapitulam. Kaut gan vienlaikus jāsaka, ka ikdienā, plānojot savu darbu un ļoti daudz enerģijas un entuziasma veltot pētniecībai, izglītībai, kultūras lauka apoliģētikai, neviens no mums, kas jau ir saņēmuši šo apbalvojumu, nedomājam, ka mēs savu darbu darām apbalvojumu dēļ.  Vai zinātnieka un pētnieka darbs, tāpat jūsu darbs Kultūras akadēmijā – vai tas arī var tikt skatīts caur patriotisma prizmu? Īpaši beidzamajos gados jo īpaši par to vairāk runājam, vienlaikus zinot, ka zinātnei vienmēr, it īpaši humanitārajām zinātnēm, jācīnās par finansējumu, atzinību, atpazīstamību. Vai šis aspekts arī ir būtisks? Jā, lielā mērā. Manuprāt, katra nācija, katra valsts iegūst savu vērtību, lielā mērā pateicoties tieši profesionālajiem ceļiem, kurus eju arī es un mani kolēģi – tā ir izglītība, tā ir kultūra un tā ir zinātne. Šie trīs pīlāri tur katru nāciju, un šīs lietas arī ir tās, kuru dēļ ir vērts iestāties par valstiskuma saglabāšanu; šīs ir tās lietas, kuru dēļ ir jēga valstij pastāvēt. Tāpēc, protams, ne tikai mans, bet arī visās šajās trijās jomās jebkura strādājoša cilvēka darbs noteikti ir ar šo patriotisma dimensiju. Ikdienā, protams, šīs patriotisma vērtības tā patētiski necildinām, bet šķiet, ka ikkatrs jebkurā izglītības līmenī strādājošais pedagogs, katrs kultūras cilvēks, katrs zinātnieks ar savu darbu tur valsti. Tā ir tāda pamatvērtība, ko mēs varbūt ikdienā pat neizceļam, bet kas visu laiku ir klātesoša. Jā, tieši tā. Viens no jūsu pēdējiem veikumiem ir "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" un par to mēs arī noteikti plašāk parunāsim. Ik pēc diviem gadiem tiek mērīta mūsu aktivitāte kultūras laukā. Kādi ir pirmie  galvenie secinājumi, skatoties uz aizvadīto gadu? Ikkatrs kultūras patēriņa mērījums parāda, ka kultūras dzīve, kultūras aktivitātes, gan tas, kas tiek piedāvāts kultūras laukā, mākslas dzīvē, gan tas, cik daudz un cik aktīvi cilvēki patērē jeb apmeklē, jeb piedalās kultūras dzīvē, ir ļoti atkarīgs no kādiem ārējiem faktoriem. Bija COVID laiks, kas nesa būtiskas izmaiņas; ir kādas ekonomiskās krīzes – arī tad redzam, ka ir būtiskas izmaiņas. Protams, ka COVID laiks mainīja ierasto ritmu, kā katras jomas mākslinieki vai kultūras ļaudis varēja vai nevarēja sasniegt savu auditoriju.  Bet atgriežoties tieši pie šiem konkrētajiem rezultātiem. Protams, ir drošības krīzes un varbūt tāda nedrošība arī iedzīvotāju brīvā laika plānošanā, bet COVID iespaids, protams, ir mazinājies. Daudzās jomās, daudzās aktivitātēs atkal ir kāpums kultūras patēriņa jomā. Ir dažas mākslas nozares, kurās šis kāpums ir straujāks, piemēram, tāda ir teātru joma. Ja skatāmies, cik lielā mērā atjaunojas auditorijas aktivitāte, tad redzam šādu ainu: ja citām nozarēm tas ir par diviem, trim, četriem procentiem, tad teātru jomā tie ir apmēram vienpadsmit procenti! Var redzēt arī katras mākslas un kultūras nozares kapacitāti un gatavību cīnīties par savu auditoriju, atjaunot apmeklētāju skaitu, bet citādā ziņā dati ir līdzīgi. Aktīvāki cilvēki ir tajās kultūras jomās, kas ir vieglāk pieejamas: piemēram, vēsturisko piļu un muižu apmeklējums, kas bieži ir tāds ģimenes pasākums; tā ir filmu nozare, tā ir populārā mūzika. Tas ir kultūras centru piedāvājuma apmeklējums. Tur, kur māksla prasa noteiktu izpratni, noteiktu mākslas pratību un kas vienmēr nav bezmaksas piedāvājums, tur apmeklējumu skaits ir mazāks. Mēs tos saucam par nišas produktiem, bet arī tur – gan operā un baletā, gan klasiskās akadēmiskās mūzikas koncertos, gan laikmetīgās mākslas izstādēs – mēs redzam, ka auditorija atgriežas. Vairāk – ierakstā. 

Liecības un diskusija par meliem un apsūdzībām kristieša ikdienā.

Raidījumā Pievienotā vērtība šoreiz par nozari, kura vienlaikus ir gan fascinējoša, gan biedējoša – par robotiem. Mākslīgā intelekta potenciāls paver jaunus apvāršņus, iespējas un riskus arī šajā jomā. Par jau sasniegto un to, kādu redz cilvēku nākotni kopā ar robotiem, stāsta industriālo metināšanas robotu „Path Robotics” un humanoīdu jeb cilvēkveidīgu robotu ražotāja „1X” dibinātāji.  Nesen aizvadīta reģiona lielākā jauno tehnoloģiju un jaunuzņēmumu konference Helsinkos „Slush”, kur lielākoties runa bija par mākslīgo intelektu un tā nākotnes iespējām. Galvenais secinājums – mākslīgais intelekts ir tehnoloģija, kura mainīs mūsu dzīvi, ekonomiku, gluži kā lauksaimniecība, tvaika lokomotīves, elektrība, rūpniecība, datori, mobilie telefoni. Visi uzņēmumi, kuri sevi uzskata par inovatīviem, lūko savos procesos, pakalpojumos, produktos kādā veidā ievietot mākslīgo intelektu, bet reti kura pielietojums sniedzas tālāk par primitīvu sarunāšanos ar dokumentiem, video vai mūzikas radīšanu. Vairāk ir tāda meklēšana un spēlēšanās. Daudzi uzskata, īstā vērtība mākslīgajam intelektam parādīsies brīdī, kad ar tā palīdzību tiks atrisinātas būtiskas problēmas, kuras bez tā cilvēkam nebūtu risināmas. Kādas tieši? To rādīs laiks un inovatori. Runājot par inovatoriem, saruna ar ar diviem, kuri darbojas robotu ražošanā un mākslīgais intelekts tiem pavēris jaunas iespējas dot robotiem smadzenes un spēju „domāt”. Norvēģijas un ASV uzņēmums „1X” strādā pie humanoīdu jeb cilvēkveidīgu robota izveides, kuri palīdz tikt galā ar mājsaimniecības darbiem. Par nākotni kopā ar šādiem robotiem stāsta uzņēmuma dibinātājs Bernts Borničs. Cilvēkam līdzīgu robotu izveidei uzņēmums „1X” ir piesaistījis vairāk nekā 150 miljonus eiro investoru naudas un tā pirmie roboti NEO varētu nonākt pārdošanā jau tuvākā gada laikā. Līdzīgi par nākotni, kurā grūtos un prasmju ietilpīgos darbus dara mašīnas, domā arī metināšanas robotu veidotāju uzņēmuma „Path Robotics” līdzdibinātājs un vadītājs Andrjū Lonsberijs. Viņa tehnoloģija piesaistījusi vairāk nekā 300 miljonus eiro investoru naudas. „Path Robotics” veido iekārtas, kuras spēj, redzēt, domāt, just, pielāgoties katram metināšanas darbam un pašas mācās darot, līdz ar to kļūst aizvien labākas. Viņš gan ir skeptisks par cilvēkam līdzīgiem robotiem, tā, viņaprāt, ir lieka un nevajadzīga greznība.

Sarunājamies ar mednieku trešajā paaudzē Dāvi Zaubi. Ikdienā sastopams SIA Ieroči, aizrautīgs mednieks un šaušanas sporta entuziasts. Šogad Dāvis ar savu komandu ar labiem panākumiem startēja dažādās nozīmīgās tālšaušanas sacensībās - par to arī stāsts. Milzīga apņēmība, plāns un superīgs komandas darbs, kas arī atnesa rezultātu! Šī epizode sadarbībā ar SIA Ieroči - 9 veikai visā Latvijā. https://siaieroci.lv/Noskaties epizodi un uzzini, kas jādara, lai piedalītos konkursā un laimētu foršas balviņas no SIA Ieroči. Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Agresija un neiecietība ir signāls, ka kaut kas nav īsti kārtībā ar sabiedrību kopumā. Kas tas ir, kas liedz būt savstarpēji laipniem un kas ļauj aizskarošam komentāram interneta vietnē pārceļot uz sadzīvi un attiecībās, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē apzinātības pasniedzējs, psihoterapeits, psihologs Ansis Jurģis Stabingis un Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns.

Laikapstākļi šobrīd gan ir tādi, ka par ēku siltinājumiem domāt nu galīgi negribas, drīzāk jāmeklē ventilatori un steigšus jāplāno kondicionieru izbūve. Taču būvniecība attīstās, neskatoties uz gadalaikiem, un skaidrs ir viens  - lai arī ārā ir karsta vasara, ziemas mēneši tomēr Latvijā ir daudzskaitlīgāki un siltināšanas jautājumi mums ir aktuālāki. Rīgas Tehniskajā universitātē top siltināšanas materiāli no tā, ko ikdienā dēvētu par būvniecības atkritumiem. Kas tie ir un kā tos likt lietā siltinājumiem, par to vairāk raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta pētījuma autori - Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un mašīnzinību fakultātes tenūrprofesore Diāna Bajāre un Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Ilgtspējīgo būvmateriālu un inženiersistēmu institūta vadošais pētnieks, 3D betona drukāšanas zinātniskās laboratorijas vadītājs Māris Šinka. Ķirmji - to ēdienkarte, dzīvesveids un metodes, kā no tiem atbrīvoties Bet pirms runāt par ēku siltināšanas materiāliem, stāsts par tiem, kuriem vairāk par ēku siltināšanu rūp tas, no kāda materiāla būves ir veidotas, proti, cik garšīgs koks ir izmantots ēku celtniecībā un interjera priekšmetu izgatavošanā. Runa ir par ķirmjiem – maziem, ēdelīgiem koka ēku un mēbeļu patērētājiem. Mēbeļu kirmis un ēkas ķirmis – runa ir par divām ķirmju sugām, kas apdzīvo minētās vietas, teic Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta, Koksnes bionoārdīšanās un aizsardzības laboratorijas vadošā pētniece  Ingeborga Andersone, stāstot par nelielām tumšbrūnām vabolītēm, kuru kāpuriem garšo mirusi koksne, kas rodama senās koka ēkās un mēbelēs. Par ķirmju  klātbūtni  liecina smilšu putekļu kaudzītes, mazi apaļi izgrauzti caurumi, bet tie ir pieaugušo kukaiņu izejas ceļi, lielāko posta darbu nodara kāpuri, graužot koka izstrādājumu iekšpusē. Vēl par ķirmju klātbūtni liecina tikšķi - riesta skaņas, kad mātītes vēlas pāroties. Par šo un citiem ķirmju dzīves paradumiem stāsta Ingeborga Andersone.

Ja ir kāda joma, kurā zinātne ir krietni ieguvusi no mākslas, tad tā ir anatomiski precīza cilvēka organisma atveide. Gadsimtu laikā ielūkojoties cilvēkā aizvien dziļāk un smalkāk, tapuši unikāli anatomijas gleznojumi, kas aizvien ir palīgi ārstiem ikdienā. Kāda ir bijusi šo zīmējumu loma un kā glezniecība un tēlniecība arvien iet rokrokā ar anatomiju? Raidījumā sarunājas tēlnieks, uzņēmuma "Anatomy Next" dibinātājs un Latvijas Mākslas akadēmijas docents Uldis Zariņš un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete. Maijā lielo mēneša sarunu veltījām jautājumiem par zinātni un mākslu - kur un kā tās iet roku rokā, kā zinātne palīdz mākslai un otrādi. Jau toreiz aizrunājāmies līdz vairākiem notikumiem ļoti tālā pagātnē, kad tieši ar mākslas valodu izdevies runāt par bioloģiju, ķīmiju, fiziku un citām zinātņu nozarēm. Bet šajā zinātnes un mākslas sadarbībā, šķiet, īpaša vieta ir mākslas un anatomijas draudzībai. Tāpēc šodien sarunā tuvāk palūkojamies, kā vēsturiski tapuši anatomiskie zīmējumi, kā tie palīdzējuši mediķiem un vai šī anatomijas un mākslas sadarbība turpinās arī mūsdienās. Botāniķis Pauls Galenieks interesējās gan par rozēm, gan paleobotāniku Izcilais latviešu botāniķis Pauls Galenieks starpkaru Latvijas laikā aizstāvēja disertāciju “Latvijas rozes”, un tas bija pirmais plašais pētījums par Latvijas savvaļas rozēm. Profesora izveidotajām mājām Baldones pagastā tika dots nosaukums “Rozītes”, kurās viņš izveidoja tolaik lielāko savvaļas rožu kolekciju Latvijā, un tur tika veikti novērojumi arī minētās disertācijas izstrādei. „Roze ir cilvēces pirmā mīlestība – pirmais augs, ko cilvēks sācis kopt un audzēt tikai skaistuma dēļ, bez kādas praktiskas vajadzības. Jūlija karstajās dienās tā sāk ziedēt mūsu dārzos, šī sensenā draudzene ar cēlajiem ziediem un smalko smaržu. Dzejnieki to slavinājuši neskaitāmas reizes, gleznotāji atdarinājuši tās skaistumu, un pat nelabojami praktiskais ikdienas cilvēks sava drauga, radinieka vai paziņas goda dienā nosūta  tam vislabprātāk rozes, jo arī viņš zina, ka tā savu uzmanību būs vislabāk izteicis.”  Šos vārdus var lasīt  1940. gadā izdotajā populāri zinātnisko rakstu krājumā „Daba un mēs” un krājuma autors ir Pauls Galenieks. Botāniķa intereses gan bija daudz plašākas par rozēm. Ar vienlīdz lielu kaislību, kā viņš pētīja rozes, viņš interesējās arī par paleobotāniku, tas ir, botānikas novirzienu, kas pētī pagājušo ģeoloģisko laikmetu augus un to attīstības vēsturi un arī par floristiku. 1923. gadā P. Galenieks dibināja Latvijas Dabas zinātņu biedrību un kļuva par tās izdevuma “Daba” redaktoru. 1924. gadā pirmizdevumu piedzīvoja profesora sarakstītā mācību grāmata vidusskolām “Botānika”, turpmākajos gados grāmata piedzīvoja vairākus atkārtotus izdevumus. Viņš ir arī daudzu zinātnisko un populārzinātnisko rakstu autors gan starpkaru Latvijas laikā, gan arī pagājušā gadsimta 50. - 60. gados. Baldones muzejā kopš vēl visu vasaru var aplūkot izstādi par botānikas profesoru. Izstāde veidota sadarbībā ar Latvijas Universitātes (LU) muzeju, tāpēc piedāvājam nelielu ieskatu Paula Galenieka darbībā saistībā ar rozēm un augu terminoloģiju. Tā kā liela daļa viņa savākto materiālu atrodas LU muzejā, par profesoru Galenieku stāsta muzeja krājuma glabātāja Daiga Jamonte, kura arī ir veidojusi vairākas izstādes par botāniķi un viņa darbiem. Plašāku  informāciju par botānikas profesoru var atrast LU muzeja krājuma glabātājas Daigas Jamontes sagatavotajā materiālā muzeja interneta vietnē.

Nav jābūt profesionālam dziedātājam, lai saskartos ar balss pārpūles problēmām. Kādi ir iemesli, kāpēc aizsmok balss un kā ar to cīnieties, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē otolaringoloģe Alise Adoviča un neiroloģe, miogrāfijas speciāliste Marija Mihailova. Krekšķināt nav veselīgi balss saitēm. No krekšķēšanas būtu labi izvairīties, labāk blakus sarūpēt ūdens glāzi. Tas būs veselīgāk. "Krekšķēšana ir skaņa, kas rodas tāpat kā mēs runājam, tikai klepus laikā. Šīs abas balss saites savstarpēji sasitas ar ārkārtīgi lielu spēku. Pastāvīgi klepojot, mēs varam izdarīt traumatizāciju mūsu balss saitēm. Teiksim, mēs pastāvīgi viņas dauzām kopā, kāds no mazajiem asinsvadiem var pārplīst un veidoties asins izplūdumi, kas var būt arī viens no pamata iemesliem, kāpēc tad mēs aizsmokam, kad esam pārpūlējuši savu balsi, pārklieguši," norāda Alise Adoviča. Ārste vērtē, ka tiem, kuriem balss ir darbarīks, būtu labi iziet kursus par to, kā balsi pareizi nostādīt, kā to pareizi lietot. To māca aktieriem, operdziedātājiem un citu profesiju pārstāvjiem, bet sāpīgais jautājums ir skolotāji. Kas notiek ar viņiem? Vai viņiem ir pietiekami liela izpratne par to, kā pareizi noslogot savu balsi, kā nenodarīt sev pāri? Pētījumi rāda, ka visā pasaulē tā ir problēma. Ir valstīs, kur tieši skolotājiem ir izveidota programma, kurā viņi var reizi gadā kopā ar balss treneri vai audiologopēdu, kā pareizi lietot balsi, parāda elpas vingrinājumus, lai nepārslogotu balss saites. "Runāšanai nevajadzētu sagādāt sāpes, diskomfortu," norāda Alise Adoviča. "Nav jādomā par to, kā es tagad runāšu. Ja sākam domāt par to, kas notiek kaklā, kad runājat, tas nozīmē, ka kaut kas nav pareizi." Bet ja zināt, ka Jāņos gaidāma pamatīgāka dziedāšana, kas nav jūsu ikdiena, vēlams balsi patrenēt, respektīvi iedziedāties. Ikdienā savukārt balss saites kārtībā palīdz uzturēt ūdens. Regulāra padzeršanās arī mitrina visas šūniņas kaklā.      

Daktere Daiga Mūrmane ir medicīnas zinātņu doktore un ārste - ģenētiķe. Viņas klīniskā prakse ir vairāk nekā 20 gadi BKUS un šobrīd RAKUS. Daktere ir bijusi RSU docētāja un ilgstoši Rezidentūras fakultātes studiju programmas "Medicīnas ģenētika" vadītāja. Viņai ir divas specialitātes  - ārste-ģenētiķe un bērnu psihiatre. 2014.gadā viņa aizstāvēja disertāciju par autiskā spektra traucējumu ģenētiskajiem aspektiem un ieguva medicīnas zinātņu doktores grādu. Ikdienā daktere konsultē pacientus ar aizdomām par pārmantotu vēzi.Šo sarunu ar dakteri veidojām, lai mazinātu zaudējumus, ko cilvēkiem nodara nepareizi priekšstati un nezināšana par to, ko gēni nosaka un ko ne. Daktere stāstīja, ka ģenētiskās slimības ir retas un ar ģenētiku mēs mēdzam aizvietot savu nezināšanu, neizdarību, slinkumu - "man tādi gēni". Viņa uzskata, ka tas ir nepareizi, un saka: "Gēns ir tikai gēns. Tā ir iespēja, nevis liktenis. Nevis gēns ietekmē manu dzīvi, bet mana izvēle ietekmē gēna darbību. Tas nozīmē, ka mūsu dzīvesstils, ikdienas izvēles pārtikā un kustībās, stresa menedžments, nevērība pret sevi, savu vajadzību atlikšana var izprovocēt slimības attīstību. Ir ļoti svarīgi runāt par prevenciju, kas ilgtermiņā spēj cilvēkam palīdzēt saglabāt veselību un skaidru prātu. Populācija noveco, bet dzīves kvalitātei, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām un iespējām, ir jābūt tādā līmenī, lai es nevis domātu par slimību, bet, būdama vesela, spētu ilgtermiņā baudīt dzīves sniegtās iespējas. Te daudz kas ir atkarīgs no paša izvēles, kā es izturos vai rūpējos par sevi, savu veselību un kas ir mana prioritāte."SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads3:44 Ko nosaka un ko nenosaka mūsu gēni6:33 Ar ko atšķiras ģenētika no epiģenētikas7:36 Par kurām slimībām var droši teikt, ka tās gēnu dēļ izpaudīsies 100% gadījumu8:31 Lietas, kuras pieņemts uzskatīt par iedzimtām, bet kas nav īsti taisnība12:03 “Tā ir mana atbildība, kā es izvēlos dzīvot”20:47 Dakteres personīgā pieredze ar izdegšanu autiskā spektra ģenētikā un profesionālu “atdzimšanu” no jauna onkoģenētikas nozarē28:06 “Brīdī, kad tu sāc mirt kopā ar pacientu, kaut kas ir jādara”33:50 Cik svarīgi ir katram uzzināt savus “ciltsrakstus” jeb ģimenes slimības vēsturi35:37 “Vēzis nav iesnas vai klepus. Tas nenotiek divu nedēļu laikā” - kādi ir pamata veselības skrīningi vīriešiem un sievietēm37:25 Ko cilvēkam var pateikt viņa onkoloģiskā saslimšana42:13 “Klusie vēži” jeb onkoloģiskās saslimšanas, kuras par sevi dod ziņu tikai vēlīnā stadijā45:43 Kas ir galvenie onkoloģisko saslimšanu ierosinātāji48:49 Kā pēc onkoloģiskās diagnozes savu dzīvi un ikdienu ir mainījusi pati daktere51:39 Kas garšo vēzim57:53 Triki, kā turēties pie veselīgas ēdienkartes arī tad, kad nav vairs tiešu draudu veselībai59:46 “Mums ir jākustas. Stāvošs ūdens glumē. Un mēs esam ūdens”1:02:25 “Mēs šobrīd ēdam par daudz un kustamies par maz. Mums vajadzētu otrādi”1:06:50 Kā daktere trenē savu disciplīnu1:12:17 Psihoterapijas loma cilvēkam, kas saskaras ar nopietniem veselības izaicinājumiem1:13:59 Kāda ir vēderam saistība ar to, kas notiek smadzenēs1:16:41 “Liekais svars ir hronisks iekaisums” – liekā svara ietekme uz laimi un veselību1:20:00 Ārstes – ģenētiķes rekomendācijas par ģenētiskajām analīzēm, kādas un kādos gadījumos ir vērts veikt1:27:22 Paradokss starp bailēm no nāves un bailēm no ārstiem1:28:24 Dakteres personīgā pieredze ar klīnisko nāvi pēc traģiska negadījuma jaunībā1:37:47 Ieteikums nedarīt neko tādu, no kā gēni varētu ciest 

Dodamies unikālā ekspedīcijā pieredzējuša gida pavadībā uz vienu no četriem Latvijas dabas rezervātiem – Krustkalnu rezervātu Madonas novadā. Pļavas, meži, kalni un nogāzēs, mazi avotiņi un paslēpušies ezeri mežu biezoknī – daba šajā teritorijā ir paslēpta cilvēka skatienam un saimniekošanai. Ikdienā apmeklējums rezervātā iespējams tikai stingri noteiktās vietās, un pārējo teritoriju var aplūkot vien Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieka vadītā pastaigā. Tādā devāmies arī mēs, un iepazīstināsim plašāk ar redzēto. Dabas aizsardzības pārvalde no maija līdz oktobrim rīko piecus pārgājienus rezervāta teritorijā, kuros interesenti var piedalīties, savlaicīgi piesakoties. Šādas pastaigas notikušas arī agrāk, un mūsu gids šoreiz ir Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģiona sektora vadītājs Guntis Akmentiņš. Kad esam veiksmīgi satikušies, Guntis pievienojas Latvijas Radio automobilī līdzās mūsu šoferim Aināram un mums ar kolēģi Paulu Gulbinsku, un tālāk dodamies kopīgā ceļā. Vispirms nonākam vietā, kur apmeklētāji vēl drīkst brīvi uzturēties bez saskaņojuma - šeit atrodams informatīvs stends, kas iepazīstina ar Krustkalnu īpašo floru un faunu, šeit ir skatu tornis, un arī divi ozoli – viens resnāks, bet otrs – pavisam jaunulis. Pa ceļam Guntis stāsta par Madonas-Trepes vaļņa reljefu, kas veido rezervātu un uz kura atrodamies. Tā absolūtais augstums ir 150 metri virs jūras līmeņa, bet augstākais punkts – 164 metri – ir vietā, kur slejas pilskalni, un tur mēs vēl pastaigas laikā nonāksim. Raidījuma iesākumā par kādām pēdām, kuras var atrast ne tikai rezervātos. Šaurs solis un aromātiskas ceļa zīmes - tās ir dažas no pazīmēm, pēc kā var noteikt dzīvnieku pēdas bezsniega apstākļos, ja skatāmies uz briežu, alņu, āpšu vai jenotsuņu takām. Kādas smaržas, spalvu kušķīši un pēdu minums liecina par meža dzīvnieku klātbūtni, par to stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts, zoologs Vilnis Skuja. Dzīvnieki parasti tā haotiski pa mežu nestaigā – tās ir konkrēti iemītas takas, lai pēc iespējas ātrāk, taisnāk, drošāk tie nonāktu no punkta A līdz  punktam B, piemēram no guļas vietas līdz barošanās vietai. Tā, runājot par dažādu meža dzīvnieku takām, stāsta Dabas Aizsardzības pārvaldes  vecākais eksperts, zoologs Vilnis  Skuja. Protams, ziemā sniegotā zemē var labi saskatīt, kur lielām vēža spīlēm līdzīgi ir aļņa nagu nospiedumi, kur sirdsveida pēdas liecina, ka te gājusi stirna, vai mazas pēdiņas ar gariem nagiem liek domāt par vāveres gaitām. Taču arī bezsniega laikā ir vairāki orientieri, pēc kuriem var noteikt, saskatīt vai saost,  kādi dzīvnieki ir pārvietojušies pa meža takām.    

Turpinām izzināt tehnoloģiju dažādo ietekmi uz mūsu ikdienu — šoreiz pie Digitālo brokastu galda verbālais Brūs Lī un gaviļmeistars Renārs Zeltiņš. Vai zināji, ka Renārs bērnībā gribēja kļūt par videokasešu nomas veikala īpašnieku? Noklausies! Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Loģikā un ekonomikā, politoloģijā un psiholoģijā, datorzinātnēs un bioloģijā - šajās un, iespējams, ne tikai šajās zinātņu nozarēs tiek pielietots kāds instruments - matemātiska metode ar nosaukumu “spēļu teorija”. Tie ir matemātiski modeļi, kas pēta konfliktus un sadarbību starp inteliģentiem un racionāliem lēmumu pieņēmējiem. Par spēļu teorijas pētījumiem vairāki zinātnieki ir saņēmuši Nobela prēmijas ekonomikā, un, pat ja šādas teorijas nosaukumu dzirdat pirmo reizi, nav izslēgts, kā ar tās izpausmēm dzīvē būsiet saskārušies paši vai vērojuši no malas, piemēram, kādos politiskos procesos. Kā spēļu teorija tapusi un ko tā nozīmē praksē, par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro ekonomists, jaunievēlētais Latvijas Universitātes rektors, Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns, profesors Gundars Bērziņš un fiziķis, Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors Mārcis Auziņš. Ikdienā noteikti būs dzirdēti tādi vārdu salikumi kā “psiholoģiskās spēlītes” vai arī “politiskās spēlītes”, ar to domājot kāda indivīda vai konkrēti kāda politiķa viltīgos gājienus, lai, piemēram, atbrīvotos no saviem konkurentiem un iegūtu labumu sev. Bet viss neaprobežojas tikai ar mūsu ikdienas teicieniem, jo nu jau vairākas desmitgades dažādās zinātņu nozarēs tiek aplūkota spēļu teorija. Kas interesanti - plašāka atpazīstamība spēļu teorijai ir no pagājušā gadsimta 50. gadiem, kad matemātiķi modelēja iespējamās pieejas lēmumu pieņemšanai par atomieroču pielietošanu. Tolaik, Aukstā kara apstākļos, tas bija aktuāls jautājums. Raidījuma iesākumā ieskats vēsturē par to, kā tapušas veiksmes spēles un galda spēles. Pirmie spēļu kauliņi tika gatavoti no aitas vai kazas potītēm, kas ir četrkantīgā formā, un tika atrasti pirms aptuveni 4000 gadu. Par senajām prāta un veiksmes spēlēm stāsta dzīvās vēstures kopas “Rodenpois” biedrs, kā arī kaulu un raga apstrādes un kokgriezumu drukas darbnīcas vadītājs Cēsu viduslaiku pilī Viesturs Āboltiņš. Zināms, ka Romas konsuls Gajs Jūlijs Cēzars, uzsākot pilsoņu karu Senajā Romā, lietojis frāzi no romiešu rakstnieka Menandra darba, sakot – „Kauliņi ir mesti!” Tādejādi viņš raksturojis negrozāmu svarīgu darbību izšķirošā brīdī.  Tāpat Jaunajā Derībā lasām, ka kareivji, sēžot pie krustā piesistā Kristus, dalījuši viņa drēbes, metot kauliņus, lai redzētu, kurš apģērba gabals kuram piederēs. Taču spēles ar kauliņiem cilvēces vēsturē ir vēl senākas par šiem minētajiem avotiem. Par kauliņiem un cita materiāla spēles priekšmetiem, par  galda spēlēm, kas prasa prāta asumu vai piesaista veiksmi, un kā agrāk sauca galda spēli, ko šodien zinām ar nosaukumu „Cirks”, stāsta Viesturs Āboltiņš. Viesturs Āboltiņš arī aicina padomāt par spēļu rašanās iemesliem cilvēces vēsturē. Spēles parāda cilvēka prāta spējas un stratēģiju, lai iegūtu vairāk pupas vai oļus, vai citus spēles atribūtus savā lauciņā vai bedrītē, kas nu kurā spēlē tiek izmantots, tad paļaušanās uz augstākiem spēkiem, kas vada kauliņu un liek tam nokrist konkrētā veidā, un veiklības spēles, kur kauliņa nokrišanu panāk ar savu izveicību. Skatot  senus pierādījumus atjautības spēlēm ir jāpiemin „desas” jeb „krustiņi un nullītes” – ar šādu nosaukumu mēs pazīstam šo spēli šodien, kad  vairākos ievilktos lauciņos vienam no diviem spēlētājiem pēc iespējas ātrāk ir jāizveido taisna līkne, lauciņos ievelkot vai nu krustus vai apļus. Jau  viduslaikos kas līdzīgs tika spēlēts ar nosaukumu „Dzirnavas”. Liecības par šādu spēli savulaik tika atrastas  arheoloģiskajos izrakumos viduslaiku Rīgā, kur šāda spēle tika spēlēta uz, piemēram, mucas vāka.

Cik ļoti tehnoloģijas pārņēmušas "Sudden Lights" mūzikas radīšanu? Vai "Spotify" un "TikTok" diktē mūzikas skanējumu? Un vai rokvzvaigznes ir mirušas? Par tehnoloģijām ikdienā, mūzikas radīšanā un Eirovīzijā pie Digitālo brokastu galda Latviešu supergrupas "Sudden Lights" vokālists Andrejs Reinis Zitmanis. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Jau divus gadus Latvijas iedzīvotāji dažādos veidos turpina atbalstīt kara plosīto Ukrainu un tās iedzīvotājus. Par to, kāda palīdzība šobrīd tiek sniegta Ukrainai, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk stāsta Latvijas Pilsoniskā alianse direktore Kristīne Zonberga, biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" valdes locekle Linda Jākobsone-Gavala un biedrības "Tavi draugi" pārstāve Renāte Grundštoka. Renāte Grundštoka atzīst, ka mainās cilvēku iesaiste un palīdzības sniegšanas veidi. Ikdienā nākas meklēt dažādas pieejas, kā sapurināt sabiedrību un atgādināt, ka karš joprojām notiek un palīdzība ir vajadzīga. Šobrīd norit akcija "Skolas par uzvaru", kas pavienojusi vairāk nekā 100 skolas Latvijā un šobrīd aktīvi rit ziedojumu piegāde biedrībai "Tavi draugi". Materiālais atbalsts ir svarīgs nepārtraukti, gan nauda, lai iegādātos lielākas lietas, gan ikdienas nepieciešamības lietas. Tāpēc svarīgs ir katrs ziedojums.  Linda Jākobsone-Gavala norāda, ka cilvēki no Ukrainas arvien ierodas Latvijā un vajadzības ir dažādas. Viņa arī skaidro, ka palīdzība nepieciešama arī tiem, kas ieradušies jau pirms kāda laika, sevišķi jādomā par iekļaušanas lietām - nodarbinātību, valodu, izglītību. "Pat, ja karš tuvākā laikā beigsies, liela daļa cilvēku būs spiesti šeit palikt ilgāku laiku. Tāpēc daudz vairāk jādomā par iekļaušanās lietām - nodarbinātību, valodu, izglītību," atzīst Linda Jākobsone-Gavala. Viņa norāda, ka mantas un naudu ir svarīgi ziedot, bet ļoti būtiski ir ziedot laiku, piemēram, liet ierakumu sveces, palīdzēt šķirot ziedotās mantas, vai satikties valodu klubiņā ar ukraiņiem un ar viņiem parunāties, kā arī jebkāda cita veida palīdzība. Ierakstā uzklausām sievietes, kuras pin tīklus Aizkrauklē. Divreiz nedēļā - pirmdienu un ceturtdienu vakaros Aizkraukles novada kultūras centra pagrabiņā pulcējas sievietes, lai pītu maskēšanās tīklus Ukrainai. Ar tīklu pīšanas iniciatori Vairu Lejnieci un pārējām pinējām - Sandru Krūmiņu, Dainu Zariņu, Daigu Andersoni un Maiju Vegneri Aizkrauklē tikās Daina Zalamane. 24. februārī visā Latvijā norisināsies atbalsta pasākumi Ukrainai. Lielākais – mītiņš "Kopā līdz uzvarai!" – paredzēts Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Pasākumā aicina piedalīties ikvienu, kurš atbalsta Ukrainas tautas cīņu par savas brīvības un demokrātijas saglabāšanu. Tiešraidē tam varēs sekot arī Latvijās Radio 1. Parkā pie Brīvības pieminekļa darbosies ierakumu sveču darbnīca un mantu ziedošanas punkti. Pasākuma dalībnieki aicināti ņemt līdzi Ukrainas un Latvijas karogus, kā arī apģērbā iekļaut Ukrainas karoga krāsas, ņemt līdzi dzeltenus un zilus ziedus un svecītes, kuras varēs nolikt pie Brīvības pieminekļa un Ukrainas vēstniecības.

Kristīnei Bricei stresa tēma ir teju vai sirdslieta. Viņa no tās nevis bēg, bet izzina, cik pamatīgi vien iespējams. Viņa stresam pieiet pavisam praktiski - kādas ir metodes tā kaitīgo seku mazināšanai, kādas ir metodes tā savlaicīgai pamanīšanai, lai situāciju neielaistu. Par to šī saruna. Praktiska.Kristīne ir TRE metodes pasniedzēja un online relaksācijas studijas vadītāja. Es un mans vīrs Mišels esam lieli viņas darba fani. Esam gan apguvuši TRE metodi, gan to praktizējam. Kristīne zināšanas par stresu pasniedz tik saprotami un vienkārši pielietojami, ka es regulāri vēršos pie viņas pēc ieteikumiem cilvēkiem, ar ko strādāju dažādās programmās.Vairāk informācijas ir sarunas lapā. SARUNAS PIETURPUNKTI:2:59 Kādēļ Kristīne Brice par savu misiju ir izvēlējusies palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar stresu5:13 “Stress ir fizioloģiska reakcija”10:23 Ko darīt, ja neizdodas nomierināties ar relaksācijas un atslābināšanās metodēm17:23 Kas ir galvenā atslēga stresa menedžēšanā21:50 Kā pēc savām darbībām atpazīt, ka stresa līmenis ir sasniedzis bīstamu robežu – “personīgie lakmusa papīrīši"28:12 Trauksme, stress, spriedze – vai starp šiem jēdzieniem var likt vienādības zīmi30:34 Kādas kļūdas cilvēki pieļauj trauksmes situācijās, kas notiekošo tikai pasliktina35:48 Praktiski piemēri, kā rīkoties un ko sev atgādināt brīdī, kad uzmācas trauksme41:53 Metodes, kas palīdz izlādēt stresu, pirms tas ir izlauzies agresīvā veidā51:14 Kādas nodarbības un prakses ir pieejamas Kristīnes Brices vadībā53:33 “Time out” nervu sistēmai – metodes paraugs55:39 Stresa izlāde ar neirogēnās trīces metodi TRE1:01:41 “Stresa situācijā tu atcerēsies tikai to, ko tu praktizē ikdienā”1:03:22 Kristīnes minimālā recepte stresa mazināšanai ikdienā1:10:01 “Cilvēki bieži vien vienkārši aizmirst par sevi parūpēties”

Kultūras rondo gada satikšanās, izvēloties savas īpašās sarunas un cilvēkus, kuri atstājuši nospiedumus šim gadam. Kopā ar raidījuma komandu studijā vaibstus gadam iezīmē arī aktieris Mārtiņš Meiers. Mēs ignorējam mēnešus, ignorējam notikumu svarīgumu, bet paļaujamies uz savām subjektīvajām sajūtām par aizvadīto gadu. Ikdienā visiem redakcijā nemaz nesanāk kopā apsēsties un mierīgi aprunāties jau nu ne pavisam. Taču gada pēdējā raidījumā studijā ir producente Santa Lauga, žurnālistes Laima Slava un Māra Rozenberga, kā arī raidījuma vadītāji Gustavs Terzens un Ingvilda Strautmane, lai dalītos iespaidos par saviem subjektīvajiem notikumiem un sarunām. Mūsu īpašais viesis ir cilvēks, kuram šajā gadā ir bijušas ļoti lielas pārmaiņas – no Valmieras teātra uz Dailes teātri, bet Jāzeps joprojām „Kurtuvē”; režija Dziesmu un deju svētku atklāšanas koncerta dalībniekiem pie „Arēnas Rīga” un darbs, veidojot „Spēlmaņu nakts” ceremoniju, teātru tektonisko pārmaiņu laikā, – aktieris Mārtiņš Meiers. Katrs ir no raidījuma veidotājiem ir izvēlējies fragmentu no kādas šī gada sarunas, un uz galda ir kartītes, uz kurām ir neliels citāts no šī ieraksta. Bez autora. Mārtiņš Meiers mums palīdz minēt, kurš ir katra citāta autors. Un sarunas var sākties...

Bites ir lieliski ārsti – precīzāk, tās spēj dot izejmateriālu, ko var izmantot, radot produktus cilvēka veselības saglabāšanai un dažādu slimību ārstēšanai un, kas ir patiesi labi, šī prakse ir lieliski savienojama ar tradicionālās medicīnas ārstēšanas līdzekļiem. Par visu vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Jūras medicīnas centra neiroloģe, arī apiterapeite Maruta Naudiņa, diētas ārste Lolita Neimane un Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs biškopis Guntars Melnis. Apiterapija – veselības uzlabošana ar bišu produktiem Dienas deva būtu 30 – 50 grami medus dienā, vērtē Lolita Neimane. Tas var būt 2 -3 ēdamkarotes dienā pieaugušam cilvēkam, kuram nav nekādu problēmu, norāda Maruta Naudiņa. Viņa arī atzīst, ka nekontrolēti medu nevajadzētu lietot. "Nevajag likt medu karstā tēja un kafijā, mazāk ar medu vajag termiski darboties, tad tas maina savas ķīmiskās īpašības," piebilst Lolita Neimane. Guntars Melnis uzskata, ka zināšanas par medu cilvēkiem mazinās un nezina, cik un kā lietot šo produktu. Viņš arī atzīst, ka maksimums trīs ēdamkarotes medus pieaugušajiem vajadzētu patērēt dienā.  "Tās trīs karotes ir tad, kad cenšamies pirtī pabarot savu ķermeni, tie ir 100 grami, visu ķermeni pabarot ar šo vērtīgo produktu. Ikdienā vienu karoti pieliekam pie tējas vai ūdens, otru karoti pieliekam pie ēdiena, trešo var ieziest galvā, lai mati aug stiprām saknēm, vai vienkārši uz ķermeņa," uzskata Guntars Melnis. Ierakstā uzklausām pētnieku domas par medu. Medus kvalitāti "Biškopju valsts atbalsta programmas" ietvaros pēta institūta BIOR zinātnieki. Kopumā Latvijā ievāktais medus ir labas kvalitātes - tā vērtē BIOR vadošā pētniece Iveta Pugajeva.

*Klausieties, tautas, Kunga vārdu un sludiniet to līdz zemes robežām: lūk, nāk mūsu Pestītājs, vairs nebīstieties. /Sal. Ier 31,10 + Is 35,4. Adventa I nedēļas pirmdienas introits/* Atgriezties pie pirmsākumiem, ieskatīties sevī dažreiz nozīmē sastapties ar ēnām un sāpēm, kas, lai arī ir daļa no patiesības par mums pašiem, tomēr izsauc mūsos bailes. Pravietis Isajs iedrošina, ka Pestītāja drīzā atnākšana var uzvarēt mūsu bailes. Baiļu stāvokļa pretmets ir gaidīšana. Es gaidu savu Pestītāju, nevis baidos no Viņa atnākšanas. Jā, Viņš, taisnīgās atriebes soģis (iuste iudex ultionis), nāk, lai tiesātu. Bet šis tiesas brīdis ir vispatiesākās patiesības un vistaisnīgākā taisnīguma brīdis, jo svaru kausos tiek likts mūsu katra pirmsākums — pirmsmūžīgais Dieva nodoms attiecībā uz katru no mums un mūsu katra izvēles un rīcības, šo nodomu īstenojot. Tiesas brīdis ir satikšanās brīdis. Gaidīt nozīmē vēlēties satikties. Satikt Patiesību un Taisnīgumu Personā. Atklāt patiesību par sevi un saņemt taisnīgu algu Kristus personā. Adventa paradokss ir arī tajā, ka šis soģis Ziemassvētkos atnāk pie mums kā bērns. Šis dievišķais maigums palīdz mums saprast, ka manas personīgās vēstures izskaņā mani gaida galīgā satikšanās ar Personu, kas jau ir klātesoša šajā manā vēsturē kopš pirmsākumiem. «Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai es vairs nebaidītos. **Šodien tu vari nostāties pretī savām ēnām un sāpēm un apliecināt, ka viss, kas esi un ko dari, kas vēlies būt un ko vēlies darīt, iegūst mērķi — satikt Viņu, kurš tevi no tumsības ir aicinājis savā brīnišķīgajā gaismā. Ikdienā. Ziemassvētkos. Laiku beigās.**

Atziņas pēc simpozija "Draudi vārda brīvībai 21. gadsimta Eiropā". Par situāciju kultūras telpā Kultūras rondo saruna ar Laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi un žurnāla „IR” komentētāju Paulu Raudsepu. Kādas ir indikācijas sabiedrībā, kas liecina, ka pastāv apdraudējums vārda brīvībai kultūrā. Piemēram, nesenais Jūrmalas bāriņtiesas aicinājums izņemt noteikta satura grāmatas no bibliotēkām. Kurp šis gadījums aizvestu, ja sabiedrība nebūtu asi reaģējusi uz šo aicinājumu? Vakar, 22. novembrī, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisinājās simpozijs "Draudi vārda brīvībai 21. gadsimta Eiropā". Simpozijā piedalījās arī mākslas kuratore Borbala Salaī (Borbála Szalai) no Ungārijas. Ikdienā viņa vada Trufo galeriju Budapeštā, bet līdzās tam ir viena no kuratorēm ļoti interesantā laikmetīgās mākslas platformā ar nosaukumu “Off-biennale”. Tā radās 2015.gadā kā pretreakcija uz Viktora Orbāna valdības īstenoto kultūrpolitiku, nomainot sev netīkamus mākslas institūciju vadītājus, ietekmējot neatkarīgu un valdošās partijas idejām nesekojošu mākslinieku iespējas saņemt finansējumu projektiem un ar likuma spēku mēģinot ierobežot vārda brīvību mākslā. Māra Rozenberga pēc pasākuma uzaicināja Borbalu uz īsu sarunu par “Off-biennāles” tapšanu un ietekmi uz mākslas procesiem Ungārijā.

Egija stāsta par savu pieredzi, kā atsaukšanās Dieva aicinājumam, izmainīja viņas ikdienu.

Nav svarīgi, kas tu esi, ko tu dari un kāda ir tava forma, svarīgi ir kustēties, lai paliktu vesels. Kas īsti traucē vingrot, skriet, cilāt svarus un kā pārvarēt dažu labu sabiedrībā iesakņojušos stigmu? Raidījumā Kā labāk dzīvot interesējamies, kā iespējams integrēt fiziskas aktivitātes un veselīgu dzīvesveidu savā ikdienā, ja darba laiks un grafiks nav normēts, ir nestandarta vai diennakts darba laiks. Sarunājas privātais treneris Kārlis Matisāns, pediatre Dana Isārova, Latvijas Veselības un Fitnesa asociācijas (LVFA) valdes priekšēdētājs Gints Kuzņecovs un uztura speciāliste Laila Siliņa. Ir daudz stereotipu cilvēkiem par sporta zāli, par sporta zāles apmeklēšanu. Un tas nav saistīts tikai finanšu jautājumiem. Stigmatizācija ir, bet raidījuma viesi mudina to pārvarēt un pievērsties fiziskām aktivitātēm. Sevi pārvarēt un vispār pievērsties fiziskām aktivitātēm ir grūti, ja tā nav bijusi prioritāte jau no bērnības. Tomēr, kā mudināt cilvēkus vairāk sportot un kustēties? "Es, būdama slinka savā būtībā, man īsti nestrādā variants, ka viena eju uz sporta zāli, man ātri apnika, man bija garlaicīgi, es īsti nezināju, ko tur darīt. Man likās, ka katru dienu aizeju un daru vienu un to pašu. Neredzēju progresu. Es pārtraucu. Arī Covid sākās. Likās forši, paņemšu pauzīti," pieredzē dalās Dana Isarova. "Tad sapratu, ka man ir jāiet atpakaļ uz sporta zāli. Tam bija vairāki iemesli. Bet es zināju, ka man strādās tikai tad, ja man būs ieplānots treniņš, vai nu grupu, vai ar treneri, kur nevarēšu pateikt nē. Ja esam sarunājuši, man būs jāierodas. Tā es sevi vienkārši spiedu iet treniņus rezervēt vismaz tās trīs nedēļas, kas tiek uzskatīts par laiku, lai vismaz izveidotu kaut kādu ieradumu. Tad pēc laika kļūst vieglāk. Man liekas, ka ir svarīgi sākt kopā ar kādu, nevis vienam pašam. Ja tev nav kam atskaitīties, ļoti ātri padodies." "Es arī darīju tā, ka aicināju draudzenes, kad viņas iet uz sporta zāli, atsūtīt man selfiju. Viņām vajadzēja motivāciju, ka viņas kāds uzrauga. Tāpēc man liekas, ka cilvēks iet uz sporta zāli, nofotografējas un liek selfiju Instagramā, ka tā ir forša atskaite pašam sev un arī motivācija citiem aiziet uz sporta zāli. Man liekas, ka jebkas, kas motivē aiziet uz sporta zāli, arī proteīna batoniņš pēc treniņa ir manā skatījumā pietiekami laba motivācija. Ir jāizdomā, kā tu sākumā sevi motivēsi, pēc tam tas kļūst par ieradumu, no kura gūsti milzīgu prieku un gandarījumu," turpina Dana Isarova. Rezultātu neredzēs arī pēc 21 dienas, tāpēc ir vajadzīgs atbalsts. "Vai tas uztura speciālists, pie kura regulāri atnāc, kurš paskatās; vai tas ir treneris, kurš stāv blakus un pašam nav jāskaita atkārtojumi un jādomā līdzi; vai tā ir mājās ģimene vai draugi, kuri tevi atbalsta, nevis fonā ēd saldējumu no rīta līdz vakaram. Videi ir liela nozīme," uzskata Laila Siliņa. Kārlis Matisāns norāda, ka svarīga ir iekšējā motivācija, un nevis, ko es sasniegšu, bet kur negribu būt, ja šo nebūšu izdarījis.

Kvalificētus speciālistus sagatavo profesionālās izglītības iestādes, kur būtiska mācību programmas daļa – prakse – tiek īstenota uzņēmumā. Prakse ir iespēja uzņēmumam sadarboties ar profesionālās izglītības iestādēm, lai jau mācību laikā iepazītu praktikantu un sagatavotu savu nākamo darbinieku atbilstoši uzņēmuma tehnoloģiskajiem procesiem un kvalitātes prasībām. Pamatā pieredze rāda, ka praktikants visbiežāk turpina darbu uzņēmumā, kurā ir bijis. Norstat un Tele 2 uzņēmēju aptaujā noskaidrots, ka 63% uzņēmumu pārstāvju atzīst, ka darba tirgū ienākošajiem jauniešiem nav pietiekami attīstītas personīgās prasmes. Kā iztrūkstošākās prasmes jauniešu vidū darba devēji atzīmē spēju risināt problēmas un konfliktus (35%), stresa noturību (34%), spēju pašorganizēties un plānot laiku (34%), kritisko domāšanu (33%). Lūk, te arī uzņēmumam iespēja šīs prasmes stiprināt un mācīt. Praktikants ir ne tikai palīdzīgas rokas, bet arī jaunas zināšanas, kā arī uzņēmuma potenciālais darbinieks, tāpēc, jautājums kā mēs pret šo procesu izturamies. Tas ir formāls notikums, jeb tas ir pārdomāts process, kurā ieguvēji ir visi? Šajā reizē pie mums viesojās Eiropas Parlamenta biroja Latvijā vadītāja - Marta Rībele. Marta ir biroja vadītāja kopš 2013.gada. 10 gadu laikā esmu bijusi supervisor* ap 50 praktikantiem. Vada praktikantu atlasi EP birojā, nodrošina ievadīšanu praksē saturiski un administratīvi un stratēģiski pārrauga darbu. Ikdienā viņi strādā ar attiecīgās prakses jomas kolēģiem – kopīgi plāno un izpilda darbus. Marta regulāri novērtē praktikantu profesionālo progresu, kā arī seko, kā viņi iekļaujas komandā. Ir izveidota metode, kā prakses noslēgumā novērtēt praktikantu sasniegto un kā viņiem to pārveidot izmantošanai tālākajā profesionālajā dzīvē. EP birojā Latvijā ir 6 pamata darbinieki un 2 apmaksātas prakses vietas, līdz ar to jēgpilnai sadarbībai ar praktikantiem ir ļoti liela nozīme. Līdz 31.maijam var pieteikties rudens/ziemas praksei EP birojā Latvijā: https://ep-stages.gestmax.eu/4527/1/european-parliament-liaison-office-in-latvia-post-b-written-and-online-press/en_US?backlink=search,https://ep-stages.gestmax.eu/4526/1/european-parliament-liaison-office-in-latvia-post-a-public-relations/en_US?backlink=searchNoklausies epizodi un uzzini: - Kā domāt par prakses vietu izveidi un procesa sakārtošanu? - Kāpēc būtiski, ka prakses vieta ir apmaksāta iespēja? - Kas kopīgs praktikantam un darba devēja tēlam?Par prakses nozīmi epizodē savu viedokli sniedz arī Inta Lemešonoka,  pedagoģijas zinātņu doktore, karjeras konsultante un Latvijas Karjeras attīstības atbalsta asociācijas valdes priekšsēdētāja, kā arī iespēja noklausīties Lelde Elizabete Kusiņas stāstu par praksi organizācijā. Linda tagad ir SEB bankas talantu piesaistes partnere. Pētījumi, kas pieminēti epizodē:https://www.emerald.com/insight/content/doi/10.1108/ET-12-2021-0476/full/pdf?title=enhancing-perceived-employability-through-work-integrated-learninghttps://www.emerald.com/insight/content/doi/10.1108/EJTD-06-2020-0101/full/pdf?title=factors-influencing-graduate-job-choice-a-systematic-literature-reviewhttps://www.tele2.lv/tele2/tele2-jaunumi/jaunums/petijuma-noskaidrots-kuras-soft-skills-v/Lai saņemtu HR nozares jaunumus - reģistrē savu epastu https://hrnewsletter.lv/!

Maz ticams, ka būs daudz sporta veidu Latvijā , kur sezonas laikā sacensības notiek teju ik pārdienu. Viens no šādiem, varbūt pat vienīgais, ir orientēšanās sports, kur sacensību blīvums ir tik liels, ka pie vēlmes sportotājs var no meža ārā nenākt mēnešiem. Kur slēpjas orientēšanās sporta lielā popularitāte, raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj Latvijas Orientēšanās federācijas viceprezidente, daudzu starptautisku un Latvijas mēroga sacensību organizatore, aktīva orientieriste Ildze Straume, orientēšanās kluba "Siguldas takas" vadītājs, aktīvs Siguldas sporta dzīves organizators tautas sacensību jomā Valdis Janovs un orientēšanās sacensību "Zvaigžņu stafete" producents, orientēšanās entuziasts kopš 1968. gada Gunārs Dukšte. Kas orientēšanos padarījis tik populāru un mudina cilvēku izkustēties? "Man tā vienmēr bijusi piedzīvojumu sajūta, iespēja piedzīvot, iespēja dabūt kaut ko ārpus ikdienas. Ikdienā tu celies, mosties, ej uz darbu, ved bērnus, tad tev vajag kaut kādā veidā to visu mazliet atšķaidīt. Tā iespēja, ka vari doties piedzīvojumā, sportiskā piedzīvojumā ir ļoti interesanta. Nekad nekas neatkārtojas," vērtē Valdis Janovs. Tā kā viņš ir arī savas ģimenes kapteinis, Valdis arī atzīst, ka orientēšanās ir labs piedzīvojums kopā ar bērniem.   Gunārs Dukšte stāsta, ka viņam svarīgi jau no pirmsākumiem bijis ne tikai iziet distanci, bet arī satikt līdzīgi domājošos, aprunāties. Tas jau ir draugu pulks ar "līdzīgu asinsgrupu".  Ierakstā uzklausām Jelgavas orientēšanās kluba biedrus. Alnis ir Jelgavas simbols un arī Jelgavas orientēšanās sporta klubam dots nosaukums "Alnis". Klubu dibināja Mārīte Bolšteina, kas joprojām arī pati nodarbojas ar orientēšanos un kluba devīze ir : "Ja tev mājās nav kur dēties, nāc uz mežu orientēties!"

Kad par veselīgu uzturu sarunājos ar ārstiem, viņu atbilde ik pa laikam ir: "Šis būtu jājautā uztura speciālistam." Man ir daudz jautājumu par pārtikas kaitīgumu un kā to novērst. Tāpēc uz sarunu aicināju Inesi Siksnu - vienu no zinošākajiem cilvēkiem par pārtikas drošības tēmām. Inesi rekomendēja vairāki atzīti speciālisti, kuriem lūdzu ieteikt sarunbiedru par to, kā mazināt pārtikas kaitīgumu uzturā.Biju priecīga par Ineses pretimnākšanu ar iespēju atbildēt uz maniem jautājumiem ar vienkāršiem terminiem. Man bija sajūta, ka šī ir saruna virtuvē ar foršu draudzeni, kura darbojas pārtikas zinātnē. Viņa saprotoši izturas pret jebkuru jautājumu un atbild veidā, kas var palīdzēt turpmāk dot priekšroku veselīgākām izvēlēm.Inese Siksna vairāk kā desmit gadus ir pētniece Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajā institūtā “BIOR” un strādā arī ar pārtikas riska novērtēšanas tēmām. "BIOR" ir vadošais pētniecības, laboratorisko izmeklējumu un zināšanu pārneses centrs Baltijā.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:28 Ar ko ikdienā nodarbojas Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts BIOR12:44 Kūpinājumi un benzopirēns – kā tika veikts pētījums un pie kāda secinājuma zinātnieki nonāca22:40 Kāpēc cilvēki pārtikas produktos esošās kancerogēnās vielas neuztver pietiekami nopietni27:44 Kurā laikā mūsu pārtika bija veselīgāka – Padomju laikā vai šobrīd31:05 Ko uztura zinātniece Inese Siksna ir mainījusi savā ikdienā un uzturā, balstoties uz veiktajiem zinātniskajiem pētījumiem33:13 Vai bērzu sulas drīkst ievākt no jebkur auguša bērza37:32 Cik daudz sāls lietošana uzturā nav kaitīga veselībai, un kā to izrēķināt41:43 Kā fermentētie produkti iedarbojas uz zarnu mikrobiomu43:50 Kāpēc ir tik svarīgi pirms produkta iegādāšanās izlasīt etiķeti49:44 Eļļas – kur un kā tās glabāt un lietot, no kā izvairīties1:05:21 Kā pareizi izvietot un glabāt produktus ledusskapī, galvenās kļūdas1:13:36 Ko darīt ar produktiem, kas mazliet iebojājušies, kuri bojājumi ir visbīstamākie1:29:46 Kas ir transtaukskābes, kur tās izmanto un kāpēc tās nav vēlamas. Margarīns.1:35:35 Patiesība par palmu eļļu1:40:14 Kā izvēlēties pannu, kas mazāk kaitē veselībai1:43:41 Produktu saldēšanas īpatnības1:48:46 Kā mēs varam labāk iedarboties uz savu mikrobiomu – ko atklāj zinātniskie pētījumi

Pievienojies Digitālo brokastu saldajam ēdienam, kurā Rihards izmēģina "Garmin Enduro 2" ultrasportistu viedpulksteni un dalās savā pieredzē un atklāsmēs ar Arti par visu no treniņu iespējām līdz akumulatora darbības laikam. Pulksteņa apsakts no tehnoloģiju dzīvesstila perspektīvas. Ikdienā praktiski noderīgs viedpulkstenis vai tikai ultrasportistu kompanjons? Noklausies! Viedpulksteni neatmaksātam un neatkarīgam apskatam mums piešķīra "Garmin". Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi LSM portālā.

Stāsta rakstniece un ceļotāja, mag.art. Elvita Ruka Karogs ir ļoti sens simbols, tas iezīmē teritoriju un uzskatus, vieno un šķir, iedvesmo savējos un padara niknus pretiniekus, plīvo uzvarai un tiek iznīcināts zaudējot. Karogs vienmēr ir sakrāla lieta, un necieņa pret to ikvienā kultūrā tiek uztverta kā zaimošana. Kā karogs nonāca baznīcā un kāds tas ir? Galvenais - tie ir sakrāli priekšmeti, kas tiek izmantoti krusta gājienos jeb procesijās katoļu un pareizticīgo konfesijās. Tikpat svarīgi, ka gadsimtu laikā to darināšana kļuvusi par specifisku mākslas veidu, kura krāšņākie piemēri ir izšūšanas, glezniecības, metālkalšanas un juvelieru darba šedevri. Karoga simbolika parādās jau Vecās derības Otrajā Mozus grāmatā, kad, izejot no Ēģiptes, izredzētā tauta gūst uzvaru pār naidniekiem. Tad seko pateicība –  "Un Mozus uzcēla altāri un nosauca tā vārdu: Tas Kungs ir mans karogs. Un viņš sacīja: "Mana roka tur Tā Kunga karogu!" Simboliski šis vēstījums vēlāk tiek iekodēts arī Jaunās derības kristiešu praksē, jo reliģiskais karogs apliecina Kristus uzvaru pār nāvi un Sātanu. Kristietības vēsturē ir nostiprinājusies leģenda par to, kā reliģiskais karogs palīdzēja gūt uzvaru Konstantīnam Lielajam  – pirmajam Romas imperatoram, kas atcēla savu priekšgājēju ieviesto kristiešu vajāšanu, izsludināja ticības iecietību un pārcēla impērijas galvaspilsētu no Romas uz Konstantinopoli - viņš ir pagrieziena punkts kristietības atzīšanā, bet biogrāfi atzīmē epizodi 312. gada kaujā. Tā bijusi ļoti izšķirīga. Pirms tās viņš debesīs ieraudzījis krustu ar uzrakstu "Ar šo uzvarēsi"', tas pats atkārtojies sapnī. Tad viņš licis savu karaļa kaujas karogu papildināt ar krusta zīmi un guvis uzvaru, vienlaikus kļūstot par pārliecinātu kristieti. Šo zīmi dēvē par LABARUM, tā sastāv no krusta un diviem grieķu burtiem, kas ir pirmie vārdā Kristus. Vēlāk tas kļuva arī par militāro standartu, un ar šādiem karogiem devās kaujā. Taču pamazām militārie un baznīcas karogi nošķīrās, lai arī abi tika dēvēti vienā vārdā - horugvi.  Nu jau daudzus gadsimtus tas ir rituāls priekšmets ar praktisku nozīmi un ieņem konstantu vietu sakrālās telpas interjerā, īpaši pareizticības tradīcijā. Ikdienā tie atrodas baznīcas altāra daļā – klirosā – kā pastāvīgs rotājums. Horugvi vienmēr tiek izgatavoti pa pāriem, visbiežāk tie ir novietoti simetriski. To specifika ir abpusējība, tāpēc tos var izvietot brīvi stāvošus - mākslas darbs ir gan vienā, gan otrā pusē. Fiziski tie atrodas virs cilvēku galvām, tāpēc liek vērst skatu uz augšu, bet to īpašā forma ir attīstījusi konkrētu darināšanas un rotāšanas veidu. Ja katoļu tradīcija procesuālo karogu asociē ar buru, kas tiešām vējā arī mēdz piepūsties un tāpēc ir stiprināma ar četru nesēju turētām lentām, tad pareizticīgo horugvi tiek darināti kā smagi, vertikāli karogi vai ažūri metāla lējumi apaļā, saulei līdzīgā formā. Klasiskie procesiju karogi ir vertikāli taisnstūri ar trīs daļās sadalītu apakšu. Tos stiprina uz gara koka krusta tā, lai augšējā mala ir taisna un pamats nekrokojas. Vidū visbiežāk ir ikona, kas ir uzgleznota tieši uz auduma vai arī vispirms uz koka, metāla, ādas, kas pēc tam filigrāni piestiprināta. Īpaši vērtīgs šai ikonu glezniecībai bija tā sauktais Bristoles kartons - to darināja no ļoti augstvērtīga papīra, kas tika līmēts vairākās kārtās. Pēc kanona karogu priekšpusē vienmēr ir Jēzus Kristus un Svētās Dievmātes ikonas, otrā pusē var būt konkrētajai baznīcai īpašs Svētais vai kāds Bībeles sižeta atveids. Apkārt un apakšdaļā ir bagātīgi rotājumi un bārkstis. Tekstila horugvi pasaulē visbiežāk ir izšūti ar zelta diegiem uz samta vai smaga zīda auduma. Mēdz būt izrotāti ar dārgakmeņiem, metālkalumiem un juvelierizstrādājumiem. Metālgriezuma horugvos bagātīgi izmantots zelts, sudrabs, emalja. Bieži tos veidoja no krāsaina metāla, kas pārklāts ar zeltu un izrotāts ar emaljas figūrām, kļūstot gandrīz par skulpturālu darbu. Pēc tradīcijas horugvi ir godājami tāpat kā ikonas, bet pasaules mākslas vēsturē cienīti, pētīti un novērtēti kā atsevišķi mākslas darbi. Arī Latvijas pareizticīgās baznīcas ir bagātas ar šo specifisko sakrālo mantojumu, kura apzināšana un pētīšana uzsākta pavisam nesen.

Ikdienā ir vairāki iemesli, kāpēc darbinieki vairs negrib vai nevar turpināt darba tiesiskās attiecības. Tomēr, ja darba devējs uzsaka darbu, iemesls nedrīkst būt subjektīvs, tam jābūt saskaņā ar Darba likumā ietvertajām normām. Vai darba devējs drīkst uzteikt darbu darbiniekam tā uzvedības dēļ? Šo ļoti piņķeriģo jautājumu šķetināsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro jurists, konsultants darba tiesisko attiecību jautājumos Kaspars Rācenājs un maģistre tiesību zinātnēs un personāla vadībā Karīna Platā. Atbildot uz jautājumu, vai darba uzteikums varētu būt saistībā ar darbinieka uzvedību, piemēram, ja darbinieks ir alkohola vai narkotiku reibumā, Kaspars Rācenājs norāda, ka strīda gadījumā darba devējam viss būs jāpierāda. "Līdz ar to jautājums ir no otras puses, kā tu vari pierādīt to, ko tu apgalvo, kāpēc tu darbinieku esi atbrīvojis. Šajā ziņā darbinieks var ieņemt aizsardzības pozīciju, jo likumā ir uzlikts pienākums, ka tieši darba devējam strīda gadījumā viss būs jāspēj pierādīt. Jebkuru faktu," norāda Kaspars Rācenājs. "Tad, lūdzu, pierādi, ka tu esi bijis alkohola vai narkotiku vai toksisku vielu reibuma stāvoklī. Darba devējiem jādomā, kā praktiski visu šo pierādīt. Tieši tāpat pārējiem Darba likuma punktiem." "Darba devējam tas būtu būtiskākais un grūtākais," turpina Kaspars Rācenājs. "Tieši atlaišanas gadījumi ir arī vieni no populārākajiem tiesvedībās. Jo tad, kad darba attiecības tika izbeigtas, darbiniekam jau vairs nav ko zaudēt. Ja viņš uzskata, ka atlaišana bijusi nepamatota vai darba devējam nav pierādījumu par kaut ko, vai darba devējs nav sniedzis paskaidrojumu, detalizēti izklāstījis, kāpēc darbinieks tiek atbrīvots, tad, kā saka, rokas niez ne tikai viņam, bet arī juristiem, iet uz tiesu un pierādīt savu taisnību." Karīna Platā min, ka darba devējs, lai pierādītu darbinieka reibumu, nevar vienkārši likt viņam iepūst alkometrā. Pirmkārt, mērinstrumentam jābūt sertificētam, otrkārt, jābūt cilvēkam, kas šos mērījumus drīkst veikt, un, treškārt, darbiniekam Darba kārtības noteikumos ir jābūt noteiktam, ka viņam ir jāpakļaujas šādai darba devēja prasībai. Pretējā gadījumā darba ņēmējs var arī atteikties.

Kruīza kuģi, kravas kuģi. Ikdienā pludmalē mēs neredzam, cik kuģošana jūrā ir bieža un intensīva, un tāpat neredzams arī ir piesārņojums, ko rada notekūdeņi un balasta ūdeņi Baltijas jūrā. Ūdenī nonāk arī mikroplastmasa, īpaši no kruīzu kuģiem. Pētnieki Latvijā atklājuši veidus, kā varētu padarīt kuģošanu Baltijas jūrā tīrāku, tostarp, radot īpašu filtru no kūdras*, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Jūras Akadēmijas pētniece Renāte Kalniņa un Rīgas Tehniskās Universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes doktorante Kristīne Irtiševa. Vai arī kuģniecībā ienāk atjaunīgie resursi? Lielākā daļa kravu pārvadājumu pasaulē notiek pa jūras ceļiem. Taču kuģošana rada arī lielu pienesumu emisiju radīšanā. Kuģi dzinēju darbināšanai izmanto degvielu, kas rada sēra dioksīdu un slāpekļa monoksīdu. Vai nākotnē kuģus varētu darbināt bez fosīlā kurināmā, kas rada šādu piesārņojumu? Apsekojumos par to, kuri transporta līdzekļi atstāj ietekmi uz vidi, vienmēr parādās lidmašīnas vai automašīnas, ar ko cilvēkiem iesaka pārvietoties mazāk. Bet kā ir ar kuģiem, īpaši kravas kuģiem? Vai arī tie ierindojas saraksta augšgalā kā lielākie piesārņotāji? Par to stāsta profesors Jānis Brūnavs no Latvijas Jūras akadēmijas, kas, starp citu, atrodas uz Latvijā vienīgās īstās salas - Daugavgrīvas salas. Un tālāk tad par to, kādu ietekmi uz vidi atstāj kravas kuģi.   * Projekta Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/477 „Zaļās tehnoloģijas risinājumi kuģa eko-efektivitātes paaugstināšanai Baltijas jūras vides ilgtspējībai un cilvēka veselības apdraudējuma samazināšanai”.

Saruna ar rakstneicu, romantiki humoristiskuo romana latgaliskuos nūskanuos „Mīlas kastings” autori, latgalīti Ilzi Aizsilu. Ilze īt nu Kruoslovys nūvoda Ezernīku pogosta, kur arī šudiņ atsarūn juos dzymtuo sāta i dzeivoj vacuoki. Ilze kasdīnā struodoj par sabīdriskū attiecību specialisti Mārupis nūvoda posvaļdeibā, sovpus leidz ar Rakstnīku savīneibys Literaruos akademejis prozys meistardarbneicys pabeigšonu ir aktivi aizsuocīs autores ceļš literatūrā. Par Latgolu i latgaliskū juos dorbūs i kasdīnā,  

Jau pirms čempionāta izskanēja runas, ka vismaz viena Latvijas hokeja komanda nākamajā sezonā varētu spēlēt kādā no Somijas hokeja līgām. Noteikti ne augstākajā, jo tas ir slēgts klubiņš, bet otrajā līgā Mestis gan. Šis klubs ir Zemgale/LLU un par viņu plāniem Piespēlē no Somijas.

Ikdienā mēs patērējam dažādus informācijas avotus, taču ne vienmēr varam būt pārliecināti par ziņu patiesumu. Vai sabiedriskos medijus varam uztvert kā objektīvus un profesionālus ziņu nesējus? Kas pieskata žurnālistu darbu šajos medijos? Tas ir Andas Rožukalnes, sabiedrisko mediju ombuda darbs. Kā praksē izpaužas viņas pienākumi un kā viņa vērtē iedzīvotāju mediju pratību – par to šajā DIENA PĒC sarunā ar autoru Kristapu Pētersonu. Noskaties un dalies! Support the show (http://www.patreon.com/dienapec)

Apskaidrošanās kalns Jēzus ceļā ir tikai pietura. Tagad jākāpj lejā un jāsaskaras ar ikdienas rūpēm. Randiņš ar Bībeli Raidījuma vadītājs: Māris Veliks Vēlies labāk saprast Svētos Rakstus, bet nezini, ar ko sākt? Tavā draudzē nav Bībeles studiju pulciņa, bet Tu vēlētos tādu apmeklēt? Nevari atrast Svēto Rakstu komentārus latviski? Ja tā, tad “Randiņš ar Bībeli” ir Tava skanošā neklātienes Bībeles studiju iespēja – dinamiska, mūsdienīga un aktuāla! Iepazīst dažādas Bībeles grāmatas kopā ar “savedēju” Māri Veliku!

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Nekrietni domājošie sevī sacīja: “Uzbruksim no visām pusēm taisnīgajam, jo viņš mums nav derīgs! Viņš pretojas mūsu darbiem, pārmet mums grēkus pret Likumu un atgādina mums mūsu ieradumu kļūdas. Viņš apgalvo, ka pazīstot Dievu, un sevi sauc par Dieva bērnu! Viņš ir kļuvis par apsūdzību mūsu nodomiem. Mums ir neciešami viņu pat uzlūkot, jo viņa dzīve nelīdzinās citām un atšķirīgi ir viņa ceļi. Viņš mūs uzskata par atkritumiem un atturas no mūsu ceļiem kā no netīrības. Taisnīgo pēdējās lietas viņš teic esam svētīgas un lepojas, ka viņa tēvs esot Dievs. Paskatīsimies, vai viņa vārdi ir patiesi, pārbaudīsim, kas būs, viņam aizejot bojā. Jo, ja viņš patiešām ir Dieva bērns, Dievs viņam palīdzēs un viņu atbrīvos no pretinieku rokām. Papētīsim viņu ar ņirgām un mocībām, lai uzzinātu viņa lēnprātību un pārbaudītu viņa pacietību. Pazudināsim viņu kaunpilnā nāvē, jo saskaņā ar viņa vārdiem viņam nākšot glābiņš!” Tā viņi domāja, bet maldījās, jo viņus darīja aklus pašu ļaunums. Un viņi neizprata Dieva noslēpumus, negaidīja atlīdzību par svētumu un nenovērtēja neaptraipītu dvēseļu godu. /Gudr 2, 1a.12-22/ Kā lai dzīvo saskaņā ar Dieva vārdu? Gudrības grāmatas vārdi vēlreiz apstiprina to pieredzi, kas gūta kopš laika sākuma un turpinās arī šodien: dzīve saskaņā ar patiesību, taisnību, žēlsirdību un mieru negarantē dzīvi mierā, kas ir visu mīlēta un cienīta. Gluži pretēji. Ikdienā šķiet, ka pārsvaru ņem ļaunie, viltīgie, negodīgie, kas tiecas pēc tā, lai mēs nerēķinātos ar vērtībām, kas ļauj nodrošināt taisnīgumu. Dzīvot godīgi, kas ir saskaņā ar Dieva nodomu, ir drosmīga izvēle: vienīgā, kas ļauj mums nodrošināt Dieva klātbūtni un kopā ar viņu būvēt Viņa Valstību. Taču tā ir izvēle, kas var novest līdz nāvei: ļaunums, diktatūra, fanātisms un reliģiskais fundamentālisms mēdz iznīcināt tos, kas mīl taisnīgumu. Pat Jēzus, runājot skaidri, patiesībā varenajos rosina nodomu viņu ieslodzīt un iznīcināt. Varam droši apgalvot, ka Dievs pieļauj Viņu turpināt nogalināt visos laikos. Daudzi Viņu nogalina savā dvēselē. Līdz ar to viņi vēlas Viņu nogalināt arī citu dvēselēs, īpaši to dvēselēs, kas ir vājāki par pašiem. Viņi izmet Kristu no publiskās telpas, kuru viņi vēlētos padarīt par uzvaras vietu tiem, kas ir bezdievīgi un pretojas Dievam. No kurienes šis naids pret Dievu? Daži, bet tikai daži, tā reaģē savas nožēlojamās kalpības ļaunumam pret cilvēkiem dēļ, kas nav īpaši lielāki par sevi. Citi, būdami naidīgi pret Dievu, cenšas apslāpēt sirdsapziņas balsi, kas atgādina par to grēkiem. Vēl citi pauž savu patiesi velnišķo nostāju tā dēļ, ka viņi paši nav Dievs. Un Dievs? Ja viņš tiek nogalināts vairāk nekā vienu reizi, tad tikai tāpēc, ka viņš pats to pieļauj. Atcerēsimies, ka cilvēki daudzkārt gribēja nogalināt Jēzu. Bet viņi to nogalināja tikai tad, kad Dievs tam piekrita. Lielais gavēnis ir laiks, kad mācāmies ļaut Kristum dzīvot, ļaut dzīvībai uzvarēt nāvi. Kā tu tuvojies Dievam? Ar kādiem lēmumiem tu esi vairojis Dieva klātbūtni? Vai esi gatavs Dievā ieguldīt savu cerību?

Stāsta arheologs Artūrs Tomsons Viena no jomām, kas visciešāk saskaras ar mītiem arheoloģijā, ir eksperimentālā arheoloģija. Ikdienā veicot dažādus arheoloģiskās uzraudzības darbus, kuru ietvaros nereti jāveic arī plašāka izpēte, ļoti noder zināšanas, kas iegūtas, praktiski rekonstruējot dažādas pagātnes dzīves lietas, jo ir tikai dabiski, ka, laikam ejot, daudzas lietas aizmirstas. Iedodiet mūsdienu jauniešiem veco labo telefonu ar klausuli un ripu, būs ko paskatīties. Arheoloģija jau sen nav senlietu vākšana ar mērķi tās izdevīgi pārdot, kā tas bija 19. gs. Mūsdienās arheoloģija ļoti saaug ar dabaszinātnēm un kļūst arvien tehniskāka. Savukārt eksperimentālā arheoloģija ir arheoloģijas nozare, kas nodarbojas ar pagātnē izmantotu lietu un parādību rekonstruēšanu un testēšanu, lai labāk interpretētu un izskaidrotu to, ko atrodam un ieraugām izrakumos, un pa gabaliņam saliktu atpakaļ pagātnes ainu. Un ne tikai lietu – notiek seno ēku, transporta līdzekļu rekonstrukcija un testēšana. Te viens no celmlaužiem šai jomā bija daudziem labi zināmais norvēģu ceļotājs Tūrs Heijerdāls 20. gs. vidū. Latvijā zināmākais arheologs, kas pielietoja eksperimenta metodi, lai interpretētu senās apbūves paliekas Āraišu ezerā, bija Jānis Apals, kas pēc ilgas izpētes rekonstruēja un izveidoja Āraišu ezerpils rekonstrukciju. Eksperimentālā arheoloģija tieši ar to atšķiras no vienkārši vēstures rekonstrukcijas, kas ir daudzviet populārs hobijs. Te izgatavotais, piemēram, bronzas laikmeta zobena atdarinājums pēc lējuma var  tikt sistemātiski salauzts, lai iegūtos datus salīdzinātu ar izrakumos atrastajiem piemēriem. Pagātnē bieži vien lietas ir lauztas speciāli, piemēram, dažādos apbedīšanas rituālos. Tur ir pilnīgi skaidrs jautājums apakšā eksperimentam – cik grādos priekšmets jāuzsilda un tieši kā jāsit, lai lūzuma struktūra būtu tāda pati, kā izrakumos atrastajam; nevis vienkārši skraidīt ar šī arheoloģiskā priekšmeta atdarinājumu pa festivāliem, kā tas būtu vienkārši vēstures rekonstrukcijā. Eksperimentālā arheoloģija ir tieši tā arheoloģijas nozare, pateicoties kurai visaktīvāk tiek nīdēti dažādi aplami pieņēmumi par dažādu lietu pielietojumu, efektivitāti, funkcijām. Viduslaikos ticēja, ka senās keramikas lauskas, ko zemnieki arot atrada, liecina par rūķu pazemes civilizācijām. Savulaik pastāvēja uzskats, ka akmens cirvji gatavoti paaudzēm – “sāka vectēvs, pabeidza mazdēls…”. Tāpat bija viedoklis, ka pie mums lietoti bumerangi, bet tie izrādījās zivju šķēpu detaļas – sānu piespiedēji. Nereti sastopam priekšstatus, ka senie zobeni svēra 15 kilogramus. Viens no dīvainākajiem pēdējos gados nozares literatūrā nodrukātajiem kurioziem ir, ka Latvijā kādā bronzas laikmeta pilskalnā atrasts no māla izgatavots “grauda modelis”, kas varētu būt pielūgts agrīnās lauksaimniecības kopienās. Tā ir šī vēl iepriekšējā laikmeta tendence, ka pagaidām īsti neizskaidrojamo mēģina izskaidrot kā “kulta vai rituāla priekšmetus”, par ko šodien pārsvarā visi iesmej. Šeit pat nevajag eksperimentu, lai noskaidrotu to funkciju, pietiek apkopot pietiekami plašas analoģijas citzemju materiālā. Tieši tā izskatās lingas lodītes. Aizvēsturiskā ieroča – lingas – tradīcijas Eiropā ir dzīvas, piemēram, Baleāru salās. Tur un citviet šādu atradumu ir milzums. Eksperimentālā arheoloģija ir kā kriminālistika – piemēram, ļoti populāra metode ir kremācijas eksperimenti, slavenā 1960. gados veiktā mājas dedzināšana Dānijā, palieku aprakšana un aklais tests studentiem pēc 30 gadiem. Diemžēl Latvijas Universitātē arheoloģijai kopumā ir pienākuši  grūti laiki. Sakarā ar reorganizācijām un pārcelšanos viss iet tikai mazumā. Un diemžēl eksperimentālā arheoloģija nav programmā. Tādēļ, savulaik, jūtot, ka pieprasījums ir, bet nav iespēju docēt to pastāvīgi, lai situāciju glābtu, tika iets plašāk, izveidojot Baltijas Eksperimentālās arheoloģijas vasaras skolu. Sākumā tā notika Āraišos, bet biežo vadību maiņas dēļ un dziļākas intereses trūkuma dēļ pēc 2015. gada pārcēlām vasaras skolas norises vietu uz biedrības Latvijas Arheoklubs nomāto zemes gabalu Rīgā, Lucavsalā. Te to ir apmeklējuši visai liels skaits gan LU VFF arheoloģijas un HZF antropoloģijas studentu, gan skola ir pieejama interesentiem no malas.

Tā saka Kungs: “Kā lietus un sniegs nonāk no debesīm un tur vairs neatgriežas, bet aplaista un atveldzē zemi, padara to auglīgu un dod sēklu sējējam un maizi ēdājam, tāds būs arī mans Vārds, kas izies no manas mutes: tas neatgriezīsies pie manis tukšā, bet izdarīs visu, ko vien esmu gribējis, un paveiks to, kā dēļ esmu to sūtījis.” /Is 55, 10-11/ Pravietis Isajs mums šodien atgādina, ka agri vai vēlu piepildīsies Dieva Vārds un nesīs augļus. Lai arī mūsu dzīvē Dieva Vārds varētu nest augļus mums nepieciešams sadarboties ar Dievu. Viņš kā mīlošs Tēvs rūpējas par mums kā par saviem bērniem. Viņš dara visu iespējamo, lai dotu mums iespēju atgriezties un sākt jaunu dzīvi. Esam aicināti būt Dievam paklausīgi, klausīties ko Viņš mums saka, lasot un pārdomājot Dieva Vāru un cenošoties saskaņā ar to dzīvot. Ikdienā uzlūkojot savu dzīvi Dieva Vārda gaismā, redzot tos pašus kritienus, var rasties doma, ka nav iespējams kaut ko mainīt. Atcerēsimies, ka Dievs no mums neprasa neiespējamo. Labs paraugs ir svētie, kuri ir nesuši labus augļus. Viņi mums rāda piemēru paklausību un dedzību Dieva Vārda pildīšanā. Centīsimies ikdienā uztvert katru Dieva Vārdu un dedzīgi piepildīt Dieva nodomus savā dzīvē. Cik bieži lasu Dieva Vārdu? Kā es ikdienā lūdzos ar Dievu Vārdu? Kā cenšos dzirdēto vai lasīto Dieva Vārdu ieviest savā dzīvē, lai tas varētu nest augļus?

Stāsta kultūrvēsturniece un latviešu apģērba vēstures pētniece Ieva Pīgozne Luga, kas Latvijā piedzīvojusi vislielāko iestudējumu skaitu, ir Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos". Iestudējot lugu, rodas jautājums par to, kā ģērbties aktieriem. Ja luga ir par latviešu zemnieku sadzīvi, vai aktieriem vilkt tautastērpus? Tradicionālā apģērba valkāšana Vidzemē apsīka jau 19. gadsimta piecdesmitajos gados. Jādomā, ka Blaumanis, kas ir dzimis 1862. gada nogalē, savā mūžā īstu tradicionālo goda apģērbu valkāšanu nemaz netika redzējis. Lugu "Skroderdienas Silmačos" Blaumanis sarakstīja 1901. gadā, kad viņam bija jau 39 gadi. Kā šajā laikā Vidzemē ļaudis ģērbās? Ikdienā, pie lauku darbiem, īpaši vasarā, vēl arvien varēja valkāt pašdarinātu lina apģērbu, bet visas pārējās drēbes jau izskatījās līdzīgas pilsētnieku apģērbam. Nereti laucinieki savu apģērbu, kaut arī pēc pilsētas modes, šuva no pašausta auduma, taču, tiklīdz kā varēja to atļauties, goda drēbēm audumus pirka veikalos pilsētās, tirgos vai no apkārt ceļojošiem ebreju tirgotājiem. Šāda prakse 1901. gadā, kad tika sarakstītas "Skroderdienas Silmačos", pastāvēja jau vairākas desmitgades. Arī lugas tekstā atrodam ziņas par apģērba darināšanu. Smalkāko goda apģērbu visiem, kuri to varēja atļauties, darināja profesionāli skroderi. 1901. gadā jau labu laiku skrodera amats bija attīstījies tik tālu, ka vīriešu skroderi šuva apģērbus vīriešiem pēc vīriešu apģērba piegrieztnēm un sievietes "šneiderienes" šuva kleitas un kostīmus sievietēm pēc sieviešu apģērba piegrieztnēm. 19. gadsimta sākumā visi skroderi bija vīrieši un virsdrēbes visiem šuva pēc viena piegriezuma, taču Skroderdienu laikā šī prakse bija sen aiz muguras. Lugā skroderi šuj ar mašīnām – tās ir šujmašīnas, kādu citiem nav. Pat bagātajās Silmaču mājās šujmašīnas pašiem nav. Šis ir ļoti svarīgs aspekts. Ja muzeju krātuvēs uzmeklējam līdz 19. gadsimta vidum valkāto latviešu tradicionālo apģērbu, labi redzam, ka zemnieku krekli, bikses, brunči un bieži arī mēteļi ir šūti ar rokām. Lugā Dūdars Aleksim šuj uzvalku, un dialogos par šī uzvalka audumu atklājas, ka Aleksis, nebūdams laimīgs par gaidāmajām laulībām, iespītējas un grib palikt pie kalpu kārtai raksturīgā uzvalka auduma – pašaustas vadmalas. Uzzinām arī to, ka brūtgāna uzvalkam tiek šūta tūka veste, kurai pogcaurumus apšuj ar zīda diegu. Zāra Antonijai šuj jaunu kleitu. Audumu Antonija, kā jau saimniece, protams, ir iegādājusies tādu, kas ražots fabrikā. Šādus audumus latviešu zemnieces savām labākajām goda drānām ir pirkušas jau vairākus gadu desmitus. Lugā atklājas, ka jaunu kleitu uz gaidāmajām kāzām Zāra šuj arī Elīnai. Antonija atvēl no savas kleitas pāri palikušo zīdu izmantot Elīnas kleitas apdarei. Tāpat viņa dāvina Elīnai baltu zīda šalli. Šī nelielā epizode vēsta par to, ka 1901. gadā pat kalponei kā labākais svētku apģērbs ir smalka, šneiderienes šūta kleita, ar zīda “aprotījumiem”. Pie tādas tiešām valkā 19. un 20. gadsimta mijā tik populāro apģērba aksesuāru – šalli. Tāda ir šī laika mode, un zemnieces laukos iet kopsolī ar to. Ikvienam izrādes skatītajam paliek atmiņā ņemšanās ar lakatiņiem. Pindacīša, kura ne pārāk godīgā ceļā tiek pie diviem batista lakatiņiem, lūdz Rūdim apvīlēt to malas. Ābrams apsūdz Pindacīšu lakatiņu nozagšanā. Lai atpirktos, viņa apsola parādīt, kā Joske ar Zāru bučosies. Kāpēc lakatiņi ir tik kārdinoši, ka to dēļ jāparakstās uz šādiem negantiem gājieniem? 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs un 20. gadsimta pirmajās lakatiņi ir populārākā ikdienas un svētdienas galvassega gan jaunām meitām, gan precētām sievām. Pie paša smalkākā tērpa tiek valkātas modernas frizūras, cepures vai ap galvu sietas tās pašas jau iepriekš pieminētās šalles, taču svētdienā uz baznīcu laucinieces dodas tieši ar lakatiņu galvā. Un tad ir tik svarīgi, lai lakatiņš būtu skaists un smalks… Batista lakatiņi, kādi pieminēti lugā, visbiežāk bija baltā krāsā. Tāpēc arī mūsdienās uz skatuves vislabāk būtu izmantot 1901. gadam atbilstošus baltus lakatiņus. Atsauču uz sava laika apģērbu lugā ir diezgan daudz, tāpēc arī iestudējumos nav vajadzības aktierus saģērbt jau gandrīz 50 gadus no modes izgājušajos tautastērpos, bet gan sava laika modes apģērba lauku versijā, jo tieši tā šajā laikā ģērbās latvieši visā Latvijā.  

Stāsta kultūrvēsturniece un latviešu apģērba vēstures pētniece Ieva Pīgozne Pašu senāko vainagu liecības, kas saglabājušās arheoloģiskajā materiālā datējamas ar 5.-6. gadsimtu. Tie ir metāla vainagi, kas darināti no bronzas spirālītēm. Metāla vainagi bija galvenais baltu (!) sieviešu vainagu veids Latvijas teritorijā līdz 12. gadsimtam, kad sāka ieviesties uz sarkanas vilnas auduma pamatnes ar stikla pērlītēm izšūti vainagi. Tādus pazīstam līdz pat 19. gadsimta sākumam. Vainagi piederas baltu tradīcijai, lībiešu sievietes tādus nevalkāja. Līdz 17. gadsimta beigām vainagi bija visu vecumu sieviešu galvas rota, neatkarīgi no viņu ģimenes stāvokļa, taču tad (iespējams, kristietības iespaidā un vācu ietekmē) notika lielas pārmaiņas: kāzās ienāca mičošanas tradīcija, bet ikdienā meitu un sievu sāka atšķirt pēc galvassegas. 18. gadsimtā Latvijas teritorijā zemnieku apģērbā jau tika ievērots dalījums: sievām bija apsegta galva, meitām varēja būt neapsegta galva, ja to rotāja vainags vai lībiešu apdzīvotajos apgabalos (Rīgas, Pierīgas, Limbažu un Valmieras pusē) lente vai mataukla. Tāpat meitas varēja siet galvā lakatu. Līdzīgs galvassegu dalījums tika ievērots arī 19. gadsimta sākumā, taču jau pavisam drīz uz sarkana, melna, tumši zila vai balta auduma pamatnes izšūtie zīļu vainagi sāka izzust no valkāšanas. Lai arī vainagi bija pastāvējuši vairāk kā 1000 gadus, tos izspieda jaunā mode valkāt lakatus. Šo modi pirmās pieņēma lībiešu meitas un sievas, taču drīz tām sekoja arī latgalietes, zemgalietes un visbeidzot arī pie tradīcijām stingrāk turējušās kurzemnieces. Greznākie un prestižākie bija tādi lakati, kurus nevis pašas auda mājās, bet tādi, kurus varēja nopirkt tikai veikalā vai tirgū. Tie bija fabrikās ražoti zīda, apdrukātas kokvilnas vai smalkvilnas lakati. Mūsdienās pastāv priekšstats, ka agrākos gadsimtos daudz tika valkāti pļavas ziedu vainagi, taču vēstures un folkloras liecības vēsta, ka pļavas ziedu jeb tā dēvētie zāļu vainagi, galvenokārt tika valkāti ganos, kā arī, protams, Jāņos. Ikdienā jaunas meitas varēja greznoties arī ar dārza ziedu vainagiem. Tajos iepina rozes, kliņģerītes vai samtenes. Svinīgākos gadījumos jau valkāja metāla vai izšūtos auduma vainagus. 18. un 19. gadsimtā visgreznākie bija līgavu vainagi. Ja meita precējās ar zīļu vainagu galvā, tad tam aizmugurē tika piešūtas zīda lentes. Dienu pirms kāzām pie līgavas sanāca viņas radinieces, draudzenes un kaimiņienes, atnesa katra savas lentes, un tad nu visas lentes tika piešūtas līgavas vainagam. Jo kuplāks lenšu pušķis izveidojās, jo labāk. Pēc kāzām lentes atkal atdeva to īpašniecēm. Rūjienas apkārtnē zināmi tā dēvētie stūra vainagi, kuri darināti no zirgu astriem. Par skaistākajiem līgavu vainagiem uzskatīja īpaši kāzām darinātus vainagus, tie bija visdārgākie un pēc tādiem tiecās teju katra līgava. Izplatīts līgavu vainagu veids bija vizuļu jeb zaru vainagi, kuros tika apvienotas metāla plāksnītes, stieplītes, puķītes, smalkas spirālītes un stikla bumbiņas. Laikabiedrs Johans Georgs Kols 1841. gadā par tiem rakstīja: "Šie vainagi ir no sudraba vai sudrabota skārda, kas, izveidots zaros, puķēs, stiebros un simtos sīku dažādību, savijas nelielā vainagā un izskatās apmēram pēc sudrabota dadža. Parasti tādi ir katrā muižā, un līgavas tos aizņemas." Populāri bija arī krāsainu stikla bumbiņu (tādu kā mazītiņu eglīšu mantiņu) vainagi un mākslīgo ziedu vainagi. Mākslīgie ziedi tika ražoti Vācijas fabrikās no kokvilnas, zīda vai samta auduma, kā arī no smalka papīra. Ziedi tika iespiesti karstās metāla formās, tāpēc tie bija telpiski. Lai ziedi izskatītos vēl dabiskāki, tiem pievienoja no līmes izgatavotas putekšņlapas un zaļus kātiņus no smalkām stieplītēm. Vainagus papildināja ar zelta foliju un lentēm. Šādus līgavu vainagus zemnieki paši savās mājās izgatavot nevarēja, tie bija jāpērk par bargu naudu. Tāpēc lielākā daļa līgavu tādus tikai aizņēmās vai iznomāja. Muzejos līgavu vainagi nonākuši jau stipri novalkāti, jo tos acīmredzot izmantojušas daudzas līgavas. Sākot ar 19. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, kad tradicionālais apģērbs jau izzuda no valkāšanas un tā vietā nāca pilsētas apģērbs, modē ienāca miršu vainagi. Arī tos dienu pirms kāzām darināja līgavu radinieces un draudzenes. 19. gadsimta beigās miršu vainagam klāt sāka vilkt arī plīvuru, ko tajā laikā sauca par šleieri.

Stāsta arhitekte Ilze Paklone Klasiskajā japāņu literatūras šedevrā Heike Monogatari jeb "Heikes stāsts "sešpadsmitgadīgā prinča Atsumori sejas skaistums tiek raksturots ar tās maigo pūderējumu un melni tonētajiem zobiem. Savukārt īsajā stāstā par dīvaino meiteni, kam patika kukaiņi, no Tsutsumi Chūnagon Monogatari krājuma kā viena no viņas ekscentriskuma pazīmēm minēti viņas balti spīdošie zobi. Zobus gan Japānā neviens vairs melnus netonē, bet jāpatur prātā, ka skaistuma izjūta te ir jāizkopj visai ekstravaganta, pārkāpjot vispārpieņemtās robežas un trenējoties neparastā pieņemšanā. Ikdienā gan man patiešām ir bijis jāsaņemas, lai wabi sabi suki jeb tādu japāniski tradicionālu skaistumu atrastu, piemēram, pilsētas apbūvē. Tokijas kopiespaids ir grotesks, kā tāda nebeidzama fragmentu kolāža. Vispirms jau ķēros pie pārbaudītām un vieglām skaistuma meklēšanas metodēm – romantizēju Tokijas – sākotnēji Edo – pagātni ar samurajiem koka namu un dārzu pilsētā. Pilsētas ielu audums un struktūra kopumā nav mainījusies un ietver šo te piedomāto, neredzamo skaistumu, tādu kā nojaušamu kārtību aiz visa groteskā. Pilsētas atmiņas ir vairāk uzminamas nekā tiešas. Japāņi tradīcijas nodot nākamajām paaudzēm nemateriālā formā kā zināšanas un prasmes. Ik divdesmit gadus Izes tempļu kompleksa Naikū un Gekū svētnīcas tiek pārbūvētas, lai nodotu tradīciju jaunai sintoisma praktizētāju un kokapstrādes amatnieku paaudzei. Tas, ka ēkas te fiziski nestāv neskartas simtiem gadu, nevienu neuztrauc, tikai varbūt mani reālu un taustāmu pierādījumu meklējumos. Tā es esmu pieradusi – redzēt vēsturi materiālā veidolā. Traģiskā 2011. gada zemestrīce sāpīgi parādīja, ka betona un dzelzs konstrukcijas nav neaizskaramas, un lietu kārtība ir kustībā un apmaiņā. Svelmīgā vasaras svētdienā, kad gaisa temperatūra un mitruma līmenis gaisā pārsniedza saprātam un ķermenim aptveramo robežu, ieniru Tokijas universitātes bibliotēkas arhīvos. Iseja Mijakes (Issey Miyake) monogrāfija East meets West man kļuva par japāņu dizainā iesaistīto personāžu un viņu saikņu un pēctecības enciklopēdiju. Blociņā uzzīmēju gandrīz vai dzimtas koku: kurš ir kurš un ar ko kopā darbojies. Grāmatu Wabi Sabi Suki. The Essence of Japanese Beauty, uz kuru ir tik daudz atsauču Japānas dizaina pētniecībā, ilgi meklēju amazon.com un Nihonbaši apkaimes lietoto grāmatu grēdās. Šīs divas grāmatas tagad man ir nejauši izvēlēti, tomēr uzticami Japānas dizaina izziņas stūrakmeņi. Tās man lieku reizi atgādina par visuresošo ikdienas vizuālās estētikas spēku. Universitātes bibliotēkā grāmatu angliski vispār nav pārāk daudz, lai gan universitāte ir viena no Āzijas labākajām universitātēm Tajā iestāties jau no bērna kājas sapņo jebkurš japāņu bērns. Japānas kultūra, tajā skaitā arī dizains, ir tik savdabīga tās noslēgtības dēļ. Japāņi vienmēr paši sevi apzinājušies kā noslēgtas pasaules apdzīvotājus un jau 8. gadsimta kartē savu zemi iezīmējuši kā mikrokosmu bezgalīga okeāna vidū. Dažās šī perioda kartēs ieskicētas arī Daitoku, Rasetsu-koku un Gando. Daitoku jeb Ķīna senajā japāņu kultūrā ir attīstītākā un diženākā nācija. Savukārt Rasetsu-koku un Gando ir skarbākas japāņu variācijas par Ptolemaja karšu terra incognita - dēmonu, monstru un citu necilvēcīgo radījumu teritorijas ārpus sakārtotās pasaules. Loģiski, ka pirmie eiropieši, kas 16. gadsimtā nokļuva līdz Japānas krastiem, izsmalcinātības un manieru trūkuma dēļ skaidri un gaiši tika nodēvēti par nanban jeb barbariem no dienvidiem. Dienvidu barbaru kultūra ilgajos slēgtās valsts gados japāņiem tapa zināma kā atsevišķi artefakti un fragmentēti tēli, atrauti no to sākotnējā izmantošanas vai nozīmes konteksta. Tāpēc tik saprotama arī bijusī un esošā Rietumu reliģisko un mākslas objektu dekontekstualizēšana: Svētā Vakarēdiena gleznu izmanto lietussargu reklāmai, Monu Lizu - milzīgā elektropreču veikala bannerī. Ģeniālā spēja interpretēt savu un citas kultūras, tās pārvērst jaunos kultūras artefaktos, ir tas, kas visvairāk fascinē Japānā. Tas trenē jutību, uzmanību, spēju saredzēt nianses, saredzēt, pat ja vienmēr nevarēt pieņemt. Fascinē arī spēja izkopt skaistumu līdz perfekcijai jebkurā arodā. Tas ir daudzu gadu, gadu desmitu pacietīgs darbs, lai japāņu meistars teiktu, ka tagad viņam ir izdevies. Ar japāņu draudzeni kādu brīdi strādājām Kanazavā pie slavena mūrniekmeistara. Par māceklēm viņš mūs nepieņēma, tomēr ļāva strādāt pie ēku uzmērījumiem un brīvrokas rasējumiem. Veselu nedēļu strādājām pie brīvrokas zīmējuma, pusi viņa, pusi es. Mūsu meistars ilgi mūs vēroja. Par manu japāņu draudzeni sacīja: cik viņa zīmē precīzi, tik detalizēti, kā rasējot un rakstot. Par mani viņi abi izlēma, ka es labi protot ar vismīkstāko zīmuli skicēt japāņu dārza detaļas, ūdeni un akmeņus un īpaši labi – akmeņu plaisas. Nu tā, ka varot just neticamu spriegumu augumam. Ja pareizi sapratu, tas bija kompliments. Meistars teica, ka mēs abas esot burvīgi apvienojušas atmosfēras un gaisa radīšanu mūsu grafikā. Samulsu. Lūk, atmosfēra dizainā esot iecerēts skaistums, bet gaiss rodoties no nejaušības, kad zīmējums sāk veidoties pats no sevis, un radītājs to nevar vairs kontrolēt. Tas, lūk esot skaisti.

Viens no aizvadītā gada Latvijas Zinātņu akadēmijas izceltajiem pētījumiem ir vistiešākajā mērā saistīts ar mūsu veselību un vidi. Zinātniskā institūtā „BIOR” pētīts, kādas pēdas mūsu uzturā un apkārtējā vidē ir atstājis piesārņojums, kura izcelsme ir no rūpniecības, lauksaimniecības un enerģētikas. Pirmo reizi zinātnes vēsturē izpētīta vairāku grupu halogenēto noturīgo organisko piesārņotāju sastopamība Baltijas jūras reģiona apkārtējās vides objektos un pārtikas produktos. Šo piesārņotāju klātbūtne konstatēta visos objektos, turklāt netipiski augstas koncentrācijas tika atrastas arī zīdaiņu un mazo bērnu pārtikā. Par pētījumu stāsta viens no tā autoriem - zinātniskā institūta "BIOR" pētnieks ķīmijas zinātņu doktors Ingus Pērkons. Ingus Pērkons norāda, ka nav pat iespējas izvairīties no  halogenēto noturīgo organisko piesārņotāju klātbūtnes. Jau pats nosaukums norāda - tie ir noturīgi, tie saglabājās sākotnēja formā ilgu laiku. "Piedevām vēl tiem piemīt nereti dažādas toksiskas īpašības, kā arī tiem ir divas blakus esošas īpašības, kas ir bioakumulācija un biomagnifikācija, tie ir būtiski cilvēkam kā barības ķēdē augstā esošam zīdītājam," skaidro pētnieks. "Šie termini nozīmē, ka šo ķīmisko piesārņojumu koncentrācija organismā pieaug, indivīdam paliekot arvien vecākam, gan arī atrodoties augstāk barības ķēdē. Līdz ar to, jo plēsīgāks zvērs, jo ilgāk viņš dzīvo, jo augstākas ir šīs piesārņotāja koncentrācijas." "Piesārņotāji nav kaut kāds viens mazs nejauks savienojums, bet tās ir ļoti dažādas ķīmisku savienojumu grupas, tie visi ir organiski savienojumi, tie visi satur vienu vai vairākus halogēnu atomus - hloru, jodu, bromu, fluoru. Un attiecīgi mēs no tiem īsti nekā nevaram izvairīties. Tie vēl joprojām sastopami uzturā pat no simts gadu senas pagātnes," turpina Pērkons. Kā piemēru Pērkons min labi zināmo pesticīdu DDT, ko savulaik plaši izmantoja lauksaimniecībā. "Izrādās, ka katrā pasaules iedzīvotājā, ja paņem asins plazmas paraugu, varētu konstatēt vēl joprojām DDT paliekas, lai arī mēs runājam par savienojumu, kas ir aizliegts daudzus desmitus gadus un netiek lietotas ar ļoti retiem izņēmumiem, gandrīz nekur," stāsta Ingus Pērkons. Viņš arī atklāj, ka tieši mātes pienā, kas ir katra bērna pirmais uzturs, ir ļoti augsta piesārņoto komponentu koncentrācijas un nav iespējams īsti izvairīties no tā, ka to nenodot tālāk nākamajām paaudzēm. 

Ikdienā atturīgais Raimonds Bergmanis sarunā ar DIENA PĒC | DROŠĪBA autoru Edmundu Visendorfu atklās, kam viņš ir patiesi pateicīgs par saviem dažādajiem panākumiem, kāpēc viņš svin divas dzimšanas dienas, un ar ko īpaša mūsu vēsturei ir Pļaviņu pilsēta. Raimonds Bergmanis dalīsies ar savu viedokli par sabiedrību šķelšanās iemesliem un to, ko reāli nozīmē visaptverošā Valsts aizsardzība, un kur mums ir vēl daudzi Brīvības pieminekļi.Saruna veltīta Ziedonim Ločmelim un visiem patiesajiem Latvijas patriotiem.Support the show (http://www.patreon.com/dienapec)

Bēgļu krīze, konflikti Ukrainā, tagad arī notiekošais pie Baltkrievijas robežas, kā arī darba meklētāji un apmaiņas studenti. Latvijā līdzīgi kā citviet pasaulē migrācija notiek. Tas rada neviennozīmīgu attieksmi sabiedrībā, ko pierāda arī nenes veikts pētījums, kurā skaidroti iemesli Latvijas iedzīvotāju attieksmei pret imigrantiem. Izmantojot eksperimenta metodi, pētnieki Latvijā skaidrojoši, ar kādiem starpkultūru stereotipiem ikdienā saskaramies. Pētniekiem ir arī ierosinājumi, kā mainīt šos aizspriedumus. Plašāk stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieki Mārtiņš Kaprāns un Andris Saulītis. Trīs stāsti par iedzīvošanos trimdas vidē pēc Otrā pasaules kara Latvietis nāk no dziedātāju un strādātāju tautas, reizi gadā lec pāri ugunskuram un visās ķibelēs lamā valdību – tā puspajokam pusnopietni esam radījuši stereotipu par mums pašiem. Bet kā, atskatoties pagātnē, kad Otrā pasaules kara beigās daudzi latvieši, glābjoties no padomju okupācijas, devās bēgļu gaitās, kā tad uz viņiem skatījās iedzīvotāji Zviedrijā, Vācijā, Austrālijā, Amerikā, Lielbritānijā? Ko nozīmē  būt citādam? Cik viegli viņiem  bija iejusties  jaunajā mītnes  zemē un  iejukt, vai gluži  otrādi, izcelties uz apkārtējo fona? Uzklausām trīs pieredzes stāstus. Zuze Krēsliņa-Sila, bijusī Minsteres latviešu centra administratore, tagad dzīvo Latvijā, ir dzimusi ASV, vēlāk pārcēlusies uz Vāciju. Zuzes vecāki bēgļu gaitās ieradās Vācijas pilsētā Tībingenē,  kur kā studenti dzīvoja nevis  bēgļu nometnē, bet dzīvoklī. Vēlāk vecāki aizceļoja uz Ameriku, kur abi cītīgi apguva angļu valodu. Līdztekus vēl bija vācu valodas prasme, tāpēc abi varēja turpināt studijas un tur veidot karjeru izvēlētajās profesijās. Tas, ka Zuze mazotnē runāja divās valodās - angļu un latviešu -  izcēla viņu skolasbērnu vidū. Vēlāk, pārceļoties ar ģimeni uz Vāciju, Zuze, kura bija  izaugusi tajā raibajā Amerikas "zupas katlā", kā cittautiete saskārās ar nievājošu attieksmi no vietējiem. Lai arī Zuze Krēsliņa-Sila pārsvarā kontaktējusies un strādājusi latviešu vidē Minsterē, tomēr arī viņa gadu gaitā ir piesavinājusies vāciešiem raksturīgās īpašības, piemēram, precizitāti. Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēdētāja vietnieks, bijušā  Latvijas valsts prezidenta Gustava Zemgala mazmazdēls Mārtiņš Andersons ir dzimis Amerikā  un par sevi saka - kā amerikānis skaļāk runāju, biežāk smaidu un neesmu tik konservatīvs,  sastopot ko jaunu. Mārtiņa vecvecāki, pēc Otrā pasaules kara ierodoties ASV, sākotnēji strādāja smagu fizisku darbu un viņu atvasēm, Mārtiņa vecākiem, skolas gaitas uzsākot, katram savā veidā bija jāiedzīvojas amerikāņu bērnu vidū - mammai galvaspilsētā Vašingtonā, tēvam - Napā, kas tagad zināma kā vīna dārzu teritorija. Bizes kā piederība latviešu tautībai ir rotājušas nākamās runātājas galvu, kad viņa bija meitene. Šī matu rota, kleitas un skābu kāpostu smārds viņu padarīja par atšķirīgo zviedru vidē. Trešo stāstu par stereotipiem un piederību svešā zemē stāsta literatūrzinātniece un valodniece Aija Priedīte, kura četru gadu vecumā nonāca Zviedrijā.

Kādēļ lasīt grāmatu ikdienā. Ko tas mums dod.

Šodien raidījumā Pievienotā vērtība par mūsdienu problēmām un nākotnes iespējām, jeb iespējām tagad, kuras ignorējot, mēs varam radīt pamatīgas nākotnes problēmas - sudraba ekonomiku. Tādi piņķerīgs, daudziem svešs, iespējams nedzirdēts  temats, ko cenšamies apskatīt visiem saprotami. Kā ierasts, izvērtējam arī kādu biržā tirgotu uzņēmumu un to, vai vērts tajā ieguldīt.  Vārdu savienojumu sudraba ekonomika, visticamāk dzirdēsim aizvien biežāk. Ar to saprot tādu tautsaimniecības veidu, kurš ir atvērts un pieejams cilvēkiem, kas vecāki par 60 gadiem. Ir diezgan nepārprotami skaidrs, ka Eiropa noveco un pēc gadiem trīsdesmit tajā 35% iedzīvotāju būs vecāki par 60 gadiem. Līdz ar to pieaugs pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem tieši senioru vajadzībām. Tā teikt – būs tirgū pieprasījums, radīsies arī piedāvājums. Bet tie nav vienīgie izaicinājumi. Līdz šim makroekonomiski uz sabiedrības novecošanos raudzījās kā kaut ko nevēlamu un negatīvu. „Sudraba ekonomika, sabiedrības novecošana ir milzīga problēma, ja mēs valsti uztveram kā lielu fabriku, kuras mērķis ir pēc iespējas vairāk saražot, izspiest maksimumu no iekšzemes kopprodukta. Indivīdi vienkārši ir skrūvītes, ražošanas detaļas, kuras ar laiku nolietojas. Tā kā saražot pēc iespējas vairāk IKP ir svarīgāk nekā parūpēties par “iekārtām”, tad cilvēkus var norakstīt ap 65 gadiem vai pat nedaudz ātrāk. Bet, jo lielāka ir norakstīto cilvēku daļa, jo vairāk 65+ cilvēku, jo lēnāka IKP izaugsme un tā ir problēma,” šādi galvenos izaicinājumus skaidro Latvijas bankas eksperts Oļegs Krasnopjorovs Rīgas Tehniskās universitātes rīkotajā starptautiskā konferencē, vienlaikus aicinot uz sabiedrības novecošanu paraudzīties kā uz iespēju, kurā visu nemēra tikai pēc saražotā, bet arī cilvēka dzīves ilgums ir vērtība.

Jebkāda veida mājsēde neizbēgami liek mainīt mūsu ikdienas ieradumus, bet tas var iespaidot mūsu fizisko un arī mentālo veselību. Kādas ir izplatītākās mājsēdes blaknes un kā ar tām cīnīties, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. "Ikdienā nevaru redzēt, ka cilvēki sapratuši, ka mājsēde nenozīmē sēdēšanu dīvānā, klubkrēslā, lai pēc tam nav jānāk ārstiem, lai tiktu vaļā no locītavu stīvuma, muskuļu sāpēm," vērtē fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts Uģis Beķeris. Viņš pacientiem parasti lūdz apsēsties krēslā un bieži cilvēkiem ir jānorāda, ka krēsla atzveltne nav dizaina priekšmets, bet tai ir jābūt ergonomiski optimāli novietotai attiecībā pret muguras jostas daļas izliekumu. "Kad muguras jostas daļa ir komfortabli atbalstīta, arī pārējais mugurkauls nostājas daudz maz pareizās proporcijās. Tā ir ne tikai Covid laika problēma, cilvēki birojos bieži sēž uz krēsla maliņas," skaidro Uģis Beķeris. "Sēdēt ar taisnu muguru, nozīmē sēdēt saspringti visu dienu un muskuļi nogurst. Sēdēt ar saspringušu taisnu muguru nebūtu pareizi." Tāpat ārsts norāda, ka standarta biroja krēsli augumā maziem cilvēkiem, kuri ir īsāki par 1,65 cm, nav ērti. Tie ir pielāgoti garākiem cilvēkiem: sēžamvirsma ir  pārāk dziļa, vai krēsls ir pārāk augsts. Tāpēc ir vajadzīgs paliktnis zem kājām un arī komfortabli atbalstīta muguras daļa kaut vai ar spilvenu. "Primāri cilvēki neatzīst, ka vainīgi ir viņu ikdienas ieradumi pie vainas dažādām problēma," uzskata Uģis Beķeris un arī norāda, ka svarīga ir pareiza elpošana. Oftalmoloģe Anda Balgalve atgādina, ka, strādājot pie datora, jāņem vērā, ka monitora augšējai malai jābūt acu augstumā vai nedaudz zemāk, lai viss darbs notiktu ar skatu uz leju. Tāpat svarīgi nestrādāt pilnā tumsā, bet gaismai no augšas jābūt mazākai nekā gaismai no ekrāna. "No acu viedokļa vislielākā slodze ir strādājot ar telefonu," norāda Anda Baltgalve, jo lai detaļas uz mazā ekrāna labāk redzētu un pārvaldītu, automātiski ekrānu pieliek tuvāk acīm. Ārste ir pārliecināta, ka bērniem līdz skolas vecumam ideālā gadījumā mobilo telefonu nevajadzētu lietot. "Jā, tā ir ģeniāla aukle, kad momentāli iestājas miers mājās. Cilvēciski tas ir saprotams, bet tā cena, ko varētu nākties samaksāt par šo aukli, ir pārāk augsta," atzīst Anda Balgalve. Vēl ārste bilst, ka svarīgi ir minimums divas stundas dienā uztureties dabīgā gaismā, lai arī šobrīd arī dienā ir visai tumšs ārā bez saules gaismas. Savukārt psihoterapeite Gunta Andžāne vērtē, ka ar mājsēdi saistītās mentālās problēmas nekur nav pazudušas. Tikai šobrīd problēmas var salīdzināt ar aisbergu, kuram ir liela neredzamā daļa. Pirmajā mirklī šķiet, ka cilvēki ir sapratuši un pieņēmuši situāciju, pielāgojušies, tāpēc problēmu nav. Bet ir tieši pretēji - problēmas tiek noliegtas un tas parādās attiecību sarežģījumos, psihosomātiskos traucējumos.  

Bieži vien pēc garīgi piesātinātiem pasākumiem, tādiem kā svētceļojumi vai rekolekcijas, mēs jūtam garīgu pacēlumu, kuru gribētos uzturēt. Tomēr, atgriežoties ikdienā, nereti liekas, ka garīgā dzīve ir palikusi šajos pasākumos, bet ikdienas steigā, darbos, attiecībās tai nav vietas. Šajā raidījumā tiek runāts par 7 garīgās dzīves pamatvajadzībām, par kurām rūpējoties, mēs varam uzturēt veselīgu garīgās dzīves ritmu.

Bieži vien pēc garīgi piesātinātiem pasākumiem, tādiem kā svētceļojumi vai rekolekcijas, mēs jūtam garīgu pacēlumu, kuru gribētos uzturēt. Tomēr, atgriežoties ikdienā, nereti liekas, ka garīgā dzīve ir palikusi šajos pasākumos, bet ikdienas steigā, darbos, attiecībās tai nav vietas. Šajā raidījumā tiek runāts par 7 garīgās dzīves pamatvajadzībām, par kurām rūpējoties, mēs varam uzturēt veselīgu garīgās dzīves ritmu.

Vai zini, kas bija Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss, kura namā Kalpaka bulvārī 4 šobrīd atrodas Latvijas Universitātes bibliotēka? Un vai zini arī to, kāds šim vīram sakars ar Latvijas Nacionālo Mākslas muzeju? Par to sižetu ciklā "Vai zini" trešdienas rītā zina stāstīt māksliniece Helga Ingeborga Melnbārde. *** Kad 2018. gada rudenī, atzīmējot Latvijas simtgadi, Latvijas Universitātes Tautas lietišķās mākslas studija "Vāpe" sarīkoja oriģinālu keramikas izstādi "Vieta pie galda. Ielūdz Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss", lūgtos viesus urdīja ziņkāre – kas ir šis noslēpumainais vīrs, kurš labestīgām acīm noraugās no Turku zālē izvietotā portreta un kura namā, kuru mēdz dēvēt arī par Kerkoviusa namu Kalpaka bulvārī 4, notika izstādes atklāšana? Ikdienā bieži ejam garām nelielajam gotikas formās romantizētajam pils variantam Kalpaka bulvārī 4, kas 19. gadsimta septiņdesmitajos gados kā ģimenes savrupnams tapis pēc pirmā akadēmiski izglītotā latviešu arhitekta Jāņa Fridriha Baumaņa projekta. Ēkas fasādi sedz bagātīgs apmetumā veidots neogotikas dekors angļu gotikas tradīcijās. Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa iekštelpās – fascinējošas ozolkoka vītņu kāpnes, ozolkoka parkets, daudzkrāsaini griestu gleznojumi... Izcils 19. gadsimta beigu interjeru kultūras paraugs! Polihromā interjera krāsojums saimnieka kamīna istabā, ēkas stabilitāte un reizē atturīgums personificē tās īpašnieka kā amata vīra nopietno statusu. Savrupnamam savulaik uzmanību pievērsis pat Krievijas imperators Nikolajs II, kas 1910. jūlijā piedalījās Rīgas svinībās un apmeklējuma laikā interesējās par pils Totlēbena bulvārī 4 (tagad Kalpaka bulvāris) nama īpašnieku Ludvigu Vilhelmu Kerkoviusu. Tiem, kam nav bijis gods viņu iepazīt un pabūt viņa namā, kurā šobrīd atrodas Latvijas Universitātes Nozaru bibliotēka, atklāsim noslēpumu: Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss bija pats pirmais mūsu Rīgas pilsētas galva! Kerkoviusu dzimta cēlusies no Lejasreinas novadiem Vācijā, bet ar Baltijas teritoriju savu dzīvi bija saistījuši vairāk nekā 300 šīs dzimtas pārstāvju jau no 15. gadsimta. Nozīmīga ietekme Kerkoviusu dzimtai bija Rīgas pilsoniskajā sabiedrībā, kurā gadu gaitā ap simt Kirkoviusu dzimtas locekļu virzīja sabiedriski politisko un saimniecisko dzīvi Rīgā. Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss piedzima Rīgā 1831. gada jūnijā kā vecākais no 9 bērniem. 40 gadu vecumā viņš kļuva par Pirmās ģildes tirgotāju, bija arī Lielās ģildes vecākais, 43 gadu vecumā kļuva par rātskungu, vēlāk – par Rīgas pilsētas galvas biedru, bet 1890. gada 19. jūnijā Rīgas dome viņu vienbalsīgi ievēlēja par pirmo Rīgas pilsētas galvu. Sava mūža 11 gadus Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss līdz pat 1901. gadam veltīja Rīgai un tās uzplaukumam. Kerkoviusa ieguldījumu pat ar neapbruņotu aci varam novērot līdz pat mūsdienām. Rīgas attīstībā tas spilgti iezīmējās ar sabiedrisko celtņu būvniecību: Tieslietu nams, Krievu teātris, Alberta baznīca, Aleksandra un Āgenskalna tirgus, pilsētas satiksmes attīstība, omnibusi, elektriskais tramvajs, gāzes un elektriskais apgaismojums... Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss bija arī pilsētas gleznu galerijas priekšsēdētājs! Savā namā viņš bieži pulcēja māksliniekus, rīkoja izstādes. Rosīgo Rīgas galvu varam tikai apbrīnot par nerimstošo vēlmi mākslai nodrošināt atbilstošas telpas: tieši viņam varam pateikties par izcilo Latvijas Nacionālo mākslas muzeju Valdemāra ielā – šī mākslas tempļa būves iniciators bija tieši viņš. Pirms vairākiem gadiem, kad muzeja restaurācija bija veiksmīgi pabeigta un svinīgajā atklāšanā uz muzeja kāpņu sarkanā paklāja skanēja svinīgas dižrunas, pateicības, apsveikumi, šo vīru neviens pat nepieminēja... Viņam nelaimējās. Tāpat nelaimējās redzēt arī sava izlolotā muzeja atklāšanu toreiz, 20. gadsimta sākumā, jo tieši gadu iepriekš Visuvarenais viņu aizsauca savās mākoņu galerijās. Bet viņa iecere bagātina mūs vēl šodien. Paliek foliantos iemūžinātais 1901. gada Rīgas domes piešķirtais Rīgas Goda pilsoņa tituls, paliek testamentā novēlētais dāvinājums Rīgas pilsētai – 26 gleznas, kas arī iekļautas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Paliek arī mūža mājas Rīgā, Lielajos kapos. Un nepiedodami klusi aizrit godavīra Ludviga Vilhelma Kerkoviusa šīsvasaras 190. dzimšanas dienas gadskārta.

Puse Latvijas iedzīvotāju izjūt locītavu un muskuļu sāpes. Liela daļa cilvēku šo problēmu risina ar pretsāpju līdzekļu palīdzību, bet pie ārsta iet vien retais. Un šādai rīcībai var būt ļoti negatīvas sekas. Kā pareizāk rīkoties, lai saglabātu un uzlabotu veselību, iesaka VCA fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārsts Artūrs Kraucis, "Mēness aptiekas" farmaceite Ērika Pētersone, “Aiwa Clinic” traumatologs-ortopēds Visams Rafaels un Fizioterapeitu asociācijas valdes locekle Elīna Bergmane. Artūrs Kraucis norāda, ka problēmas visbiežāk krājas pakāpeniski. Retāk ir traumas, kādas sporta traumas. "Ikdienā cilvēka locītavas nodilst pakāpeniski, laicīgi ir jāuzsāk pareizi stiprināt, vingrināt un galvenais nepārslogot," atzīst Artūrs Kraucis. "Mēs nedomājam par to, ka pārāk pārslogojam savas locītavas un tikai pēc kāda laiciņa domājam, kāpēc radušās sāpes?" Nepārslogot vai slogot pareizi ir pats svarīgākais. "Otrs, no farmaceitikas viedokļa ir labas kvalitātes uztura bagātinātāji, kas darbojas bet jālieto ilgstoši un jāzina kā," pārliecināts Artūrs Kraucis. "Ja mēģināsim tikai strādāt un palielināt muskuļu izturību, kas ir pamatā, ar to nepietiks, vajag arī no iekšpuses kaut ko dot locītavām." Tāpat svarīgs ir D vitamīns un tā lietošana. Pacienti to lieto, gandarīts ārsts. Svarīgi, saglabāt kaulu masu, lai saglabātu mobilitāti.

Kādas tehnoloģijas Latvijā pielieto policija un apsardzes firmas? Kā tehnoloģiju attīstība ietekmē sabiedrības drošību? Pie #DigitālāsBrokastis galda Toms Sadovskis, Rīgas Pašvaldības policijas galvenais sabiedrisko attiecību speciālists, un Artis Velšs, G4S Iekšējās drošības dienesta vadītājs. Savukārt tehnoloģiju ziņu topā pirmajās trīs vietās: #1 "Rīgas satiksme" testē elektroautobusu; #2 VARAM rosina ievērojamas atlaides elektroauto iegādei; #3 Eiropas Komisija rosina vienotu mobilo ierīču lādētāja standarta. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi portālā LSM.

Jauns antirekords ekspedīcijā "Mana jūra" - atkritumu apjomi piekrastē tikai pieaug. Kādas ir tendences, iemesli un tālākā rīcība, vaicājam Vides izglītības fonda vadītājam Jānim Ulmem. Mikroplastmasa organismā Ikdienā esam plastmasas ieskauti - plastmasas izstrādājumi ir mums visapkārt. Lai samazinātu šī izstrādājuma kaitīgo ietekmi uz vidi un dzīvajiem organismiem no šī gada 3. jūlija Eiropas Savienībā ir aizliegts tirgot vienreiz lietojamos plastmasas traukus. Tas ir  viens solis, lai  samazinātu milzīgo šī izstrādājuma  atkritumu apjomu un arī novērstu plastmasas mikrodaļiņu nonākšanu dzīvajos organismos. Runa ir par mikroskopiskām  daļiņām, kuras ir tūkstoš reižu  mazākas par cilvēka matu. To izmēru mēra nanonmetros, un saskatīt šādu mikroplastmasu  var tikai elektronu mikroskopā. Šīs mikrovienības mēs ik dienu dažādos veidos uzņemam savā organismā, un gada laikā cilvēka organismā šo daļiņu skaits ir aptuveni 50 000. Kā  šis  process  notiek,  skaidro Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš.

Visuma izpēte ir veicinājusi neskaitāmu jomu attīstību, taču ikdienā ar to nesaskaroties, var šķist, ka tehnoloģijas, kas sākotnēji radītas kosmosa izpētei, ir sarežģītas, dārgas un tapušas tikai specifiskām vajadzībām - cilvēka dzīvei kosmosā vai planētu izpētei. Taču tā nav, sākot ar kāju protēzēm un drošības standartiem būvniecībā, līdz pat datorpelei un uzlabotam zīdaiņu piena maisījumam, neskaitāmas tehnoloģijas ir padarījušas mūsu ikdienu drošāku un ērtāku, pateicoties sākotnējam mērķim - kosmosa izpētei. Par tehnoloģijām un lietām, kas sākotnēji radītas Visuma pētniecībai, bet tagad tās uztveram kā pašsaprotamu mūsu ikdienas daļu, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta astronomijas un kosmosa tehnoloģiju entuziasts, IT speciālists Raitis Misa. "Droši var teikt, ka šāds pielietojums atrasts daudzām lietām. NASAi pat ir programmas, kuru mērķis ir komercializēt tehnoloģijas, kas izstrādātas kosmosa vajadzībām, izmantošanai starptautiskajā kosmosa stacijā un arī zinātniskiem mērķiem, veicot novērojumus, gan ar instrumentiem uz Zemes un Zemes orbītā, gan ar instrumentiem, kas tiek sūtīti kopā ar zondēm krietni tālu," skaidro Raitis Misa. Kosmosā lietoto tehnoloģiju ienākšana un izmantošana mūsu ikdienā pat tiek mērķtiecīgi veicināta. "Dzīvojot starptautiskajā kosmosa stacijā, lietām, ko izmanto, jābūt mazākām, vieglākām, drošākām, tādām, kas uz Zemes īpaši vajadzīgas nav, - kāds instruments bez vada, kāda gaisa vai ūdens attīrīšanas iekārta, kas uz Zemes varētu būt realizēta savādāk, bet tās tehnoloģijas, kas tur tiek izmantotas, izrādās, ļauj padarīt dzīvi vieglāku uz Zemes," analizē Raitis Misa. Jaunās tehnoloģijas kosmosa vajadzībām parasti top ilgākā laika periodā, bet konkrētai vajadzībai. Kā piemēru Misa min CMOS sensoru, kas šobrīd ir telefonos un digitālajās kamerās, ko izmanto visi ražotāji, kas ražo kādu fotografējošu iekārtu. Tas ir radīts tieši NASA vajadzībām kā foto sensors, kurš patērē mazāk enerģijas. Tagad šo sensoru izmanto gan uz Zemes, gan kosmosā. Vienu nozari nosaukt, kura visvairāk ieguvusi no kosmosa tehnoloģiju attīstības, būtu grūti nosaukt. Var minēt medicīnu, kur visi locekļu aizstāšanas mehānismi ir būtiski uzlaboti, pateicoties kosmosa tehnoloģijām, arī bērnu pārtiku, kurai tiek pievienotas eļļas ar neaizstājamajām aminoskābēm.  "Visas šīs lietas ir kā sekas tam, ka kosmonautiem vajadzēja veselīgi ēst, tagad arī mūsu bērni veselīgi ēd," komentē Raitis Misa.

Pašreizējais laiks izglītībā ir grūts gan skolotājiem, gan skolēniem un viņu vecākiem. P Cieš izglītības kvalitāte un ne tikai vispārizglītojošās skolās. Par ministrijas plāniem tuvākā un tālākā nākotnē Krustpunktā izvaicājam izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku. Kopā ar raidījuma vadītāju ministrei jautājumus uzdod Alise Sņegireva no aģentūras LETA un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Paula Dēvica. Klausītāji savus jautājumus var uzdot, rakstot uz adresi krustpunkta@latvijasradio.lv vai arī sūtot ziņu tieši no mūsu mājas lapas.  

Pašreizējais laiks izglītībā ir grūts gan skolotājiem, gan skolēniem un viņu vecākiem. P Cieš izglītības kvalitāte un ne tikai vispārizglītojošās skolās. Par ministrijas plāniem tuvākā un tālākā nākotnē Krustpunktā izvaicājam izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku. Kopā ar raidījuma vadītāju ministrei jautājumus uzdod Alise Sņegireva no aģentūras LETA un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Paula Dēvica. Klausītāji savus jautājumus var uzdot, rakstot uz adresi krustpunkta@latvijasradio.lv vai arī sūtot ziņu tieši no mūsu mājas lapas.  

Covid-19 pandēmijas laikā pasaulē strauji pieaudzis miega zāļu patēriņš, 19.martā, Starptautiskajā miega dienā, skaidrojam šī fenomena iemeslus un kādas sekas atstāj bezmiegs uz mūsu veselību. Šogad Miega dienas moto ir: regulārs miegs - veselīgāka dzīve. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Epilepsijas un miega medicīnas centra miega speciāliste pediatre Marta Celmiņa raidījumā Kā labāk dzīvot norāda, ka miegs ir ļoti svarīgs, bet cilvēki par to ikdienā aizmirst. "Cilvēks ir vienīgā dzīvā radība, kas pats pēc savas izvēles miegu samazina vai pasliktina un pats to īsti neaptver. Patiesībā tas ir tikpat svarīgi kā elpot vai ēst," atzīst Marta Celmiņa.  Viens ir tas, ka cilvēks varbūt guļ par maz, un to dara daudzi, bet otrs - varbūt cilvēks guļ pietiekami daudz, bet miegs ir sliktas kvalitātes, līdz ar to pilnvērtīgs. BKUS Epilepsijas un miega medicīnas centra veiktais pētījums, aptaujājot jaunos vecākus Covid laikā par miega traucējumiem bērniem un depresijas simptomiem vecākiem, rāda, ka apmēram 60 % vecāku atzīst, ka viņiem ir depresīvie simptomi. Marta Celmiņa vērtē, ka tas ir satraucošs rādītājs. "Viens otru spēcīgi ietekmē – bērnu un vecāku sajūtas. Jo bērns sliktāk guļ, jo sliktāk jūtas vecāki, uzlabojot bērna miegu, arī samazinās vecāku depresīvie simptomi. Jebkurā gadījumā depresija un trauksme ir spēcīgi saistīta ar miegu, uzlabojot miegu ir vieglāk ārstēt depresiju un otrādi," norāda Marta Celmiņa. Rīgas Stradiņa universitātes docents un Stomatoloģijas institūta Miega laboratorijas vadītājs Juris Svaža vērtē, ka miega zāles ir galējas līdzeklis bezmiega ārstēšanai. "Neatbalstu tos, kas kategoriski atsakās no medikamentiem, jo medikamenti glābj dzīvības, tikai jālieto pareizi. Bezmiega terapijā medikamenti nav pirmā terapija, bet kognitīvi biheiviorālā terapija - tā ir vesela virkne paņēmienu, ko ārsts lieto, lai uzlabotu pacienta miega kvalitāti. Medikamenti ir otrā, trešā vietā. Medikamentoza terapija nedod ilglaicīgu pozitīvu efektu. Kamēr zāles lieto, pāris nedēļas guļ, tad atkal neguļ. Ja turpina lietot ilgāk, rodas atkarība. Medikamentiem ir sava vieta šajā terapijā, bet ne pirmā un galvenā," analizē Juris Svaža.

Depresija ir slimība, kas nerodas pēkšņi. Ja tai ir labvēlīgi apstākļi un cilvēks gadiem nerūpējas par savu psihisko veselību un labklājību dažādās dzīves sfērās, krīzes situācijā depresija milzu tempā var sākt savu uzvaras gājienu. Podkāsta "Laimes laboratorija" 34. epizodē žurnāliste Dita Vinovska un psihoterapeits Andris Veselovskis runā par veidiem, kā pasargāt sevi no depresijas, kā rīkoties krīzes situācijā, lai neļautu slimībai gūt virsroku, un kā iemācīties to uzveikt ilgtermiņā.

Pētniecisko žurnālisti Ingu Spriņģi var vien apbrīnot par viņas aizrautību darbā. Tikpat aizrautīgi un azartiski viņa runā arī par grāmatām. Ikdienā kaislīga detektīvžanra cienītāja Inga raidierakstā “Piedzīvot lappuses” stāsta par grāmatu, kas ļoti noderējusi viņas darbā.Klausies Ingas Spriņges vienas grāmatas stāstu par George Lakoff “Don‘t think of an elephant”. Vēlies atbalstīt raidieraksta turpmāko tapšanu? Doies uz https://www.patreon.com/join/PiedzivotSērijas apraksts.[1:50] Kādas ir Ingas attiecības ar grāmatām?[3:20] Kas Ingai palicis prātā no bērnībā lasītā?[3:50] Kurš ir Ingas mīļākais žanrs?[5:05] Inga stāsta par Richard Osman grāmatu "Thursday Murder Club"[6:20] Kā detektīvžanrs iekļaujas Ingas ikdienā?[8:40] Vai un kas ir bijušas Ingas vilšanās grāmatās?[10:45] Inga stāsta par Gabriela Garsijas Markesa grāmatām.[12:07] Inga stāsta par vienu īpašo grāmatu viņas dzīvē - George Lakoff "Don't think of an elephant".[20:00] Kā notika Ingas satikšanās ar šo grāmatu?[31:00] Ko grāmata mainījusi Ingas dzīvē?[34:35] Kam Inga iesaka šo grāmatu?[36:40] Ko Inga lasa šobrīd?

Ikdienā izmantojot internetu un patērējot datus, neviens nespēj vairs iedomāties, kāda būtu dzīve bez interneta. Tā ir tik pašsaprotama ikdienas sastāvdaļa, ka nevienam nerodas jautājumi par tās nepieciešamību un tikai retais aizdomājās par to, kā tieši šie dati nokļūst mūsu ierīcēs, kā tie tiek pārraidīti un kas ir šie cilvēki, kuri ar to nodarbojās.Latvijas Valsts radio un televīzijas centra datu pārraides daļas vadītājs Mārcis Kroja ir cilvēks, kuram tā ir ikdiena. Viņš šajā industrijā ir vairāk kā 25 gadus, kā pats saka, sācis no pašas apakšas,- racis kabeļus, skrūvējis antenas un “kārājies tornī”, bet nu atbild par datu pārraides tīkla infrastruktūru un plāno tā attīstību. Šodienas DIENA PĒC epizode veltīta datiem, to pārraidei, drošībai, tehnoloģijām un tam, vai 5G uzceps mūsu smadzenes. Support the show (http://www.dienapec.lv)

“Sajūtu restaurācija” – grāmata, kurā apkopotas liecības par dzejnieka Aleksandra Čaka ģimenes piemiņas lietām un sadzīves priekšmetiem, kas raksturo arī sadzīvi Rīgā 20. gadsimta pirmajā pusē un stāsta par sarežģīto laiku, kurā dzejnieks dzīvoja. Kultūras Rondo tiekamies ar grāmatas tekstu autori, Aleksandra Čaka memoriālā dzīvokļa-muzeja direktori Antru Medni. "Šo grāmatu veidojot, vajadzēja pārdomāt, kā saprotamā veidā cilvēkiem, kas nav ar Čaka biogrāfiju un daiļradi ikdienā saistīti, parādīt dzejnieka ikdienu," atzīst Antra Medne."Mēs runājam par Čaku un viņa ģimeni. Mēs runājam par Čaku, viņa māti un tēvu, jo Čaks visu mūžu bija saistīts ar saviem vecākiem un dzīvoja kopā ar saviem vecākiem. Kā es saku "to nabas saisti" ar māti viņš nekad nespēja pārraut. Tādēļ arī grāmatā tas ir uzsvērts, ka mēs nevaram runāt par Čaka kaut kādām privātām lietām atsevišķi, atdalot tās no viņa vecāku privātajām lietām, jo sadzīve ir kopīga." Antra Medne skaidro, ka grāmatu veido četras nodaļas, tie ir lietu stāsti par Čaka tēvu - drēbniekmeistaru Jāni Čadaraini un visu, kas saistīts ar tēvu, par Čaka māti - mājsaimnieci Emīliju Lizeti Čadaraini un vi kas saistīts ar viņu kā rokdarbnieci. Ir atsevišķa sadaļa par Čaka sievu Annu Ēriku Elizabeti Bērziņu un tās lietas, kas ir pēc viņas aizbraukšanās uz Vāciju un tālām Ameriku palikušas. Ceturtā sadaļa par pašu Čaku un lietām, ko asociējam ar viņu kā dzejnieku, rakstnieku, publicistu. "Grāmatā ir parādītās un aprakstītas lietas, kas saglabājušās līdz mūsdienām. Vai tas ir pats vērtīgākais, kas bijis Čaka dzīvē, uz šo jautājumu nevar atbildēt. Mēs strādājam, mēs pētām un veidojam priekšstatu par Čaku, par viņa ģimeni, par viņa ikdienu no tā, kas ir pieejams šodien un tagad," norāda Antra Medne. Šī ir jau ceturtā grāmata no Čaka muzeja krājuma. 2011. gadā iznāca grāmata “Čaks virtuvē”, jo dzejnieks bija arī labs kulinārs un pārzina pavārmākslu. Vēlāk nolemts popularizēt Čaka muzeja krājumu un piedāvāt iepazīst lietas, kuras nav pieejamas katru dienu ekspozīcijā. Tā radās grāmatas "Čaka pastkartes" un "Čaka ģimenes albums".           

Par ergoterapeita Rūdolfa Cešeiko darbu un pielietoto 4x4 metodi uzzināju no vairākām viņa pacientēm, kurām onkoloģiskās slimības laikā nodarbības pie Rūdolfa palīdzēja labāk justies ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Ja šī metode cilvēkiem palīdz labāk tikt galā ar ķermenim uzlikto milzīgo slodzi ķīmijterapijas laikā, tad to ir iespējams izmantot savā labā arī veselam esot, kad jāsadzīvo ar ikdienas stresu un jāstrādā ilgstošas spriedzes apstākļos. Rūdolfs pastāstīja arī par iespējām, kā, ķermenim novecojot, saglabāt tā spēku.Viņš izstāstīja arī savus novērojumus par sakarībām, ko ir pamanījis onkoloģijas pacientu stāstītajā par tendencēm savā emocionālajā dzīvē pirms slimības - nepārliecinātība par sevi, dzīšanās pēc kārtējā sasnieguma, nespēja pabūt mierā u.c. Tie ir noderīgi novērojumi aizņemtiem cilvēkiem, kam ikdienā ir augsta spriedze un ir jāatrod veids, kā laicīgi sevi piebremzēt, pirms ir par vēlu. Vairāk informācijas par Rūdolfu Cešeiko un viņa darbu ir sarunas lapā. SARUNAS PIETURPUNKTI: 00:02:47 Kāds ir ergoterapeita darbības lauks00:05:54 Dzīve pirms un pēc onkoloģiskas diagnozes, vai par šādu diagnozi var justies pateicīgs00:19:30 Kas ir tās galvenās lietas, ko vairums onkoloģijas pacienti mainītu, ja varētu laiku pagriezt atpakaļ00:23:45 Klausīt iekšējai balsij – ko tas nozīmē un kā to sadzirdēt00:26:40 Profesionālās jomas, kurās visbiežāk novērotas onkoloģiskas saslimšanas00:31:00 Kā rīkoties savādāk, ko savā dzīvē mainīt, lai nenonāktu pacientu rindās – 3 galvenās lietas00:38:40 Kā izskatās sevis nemīlēšana00:41:24 Metodes, kā trenēt “šeit un tagad” sajūtu00:45:30 Pieci cilvēka fizisko spēju izmērāmi komponenti00:52:20 Kādas kļūdas cilvēki pieļauj veicot fiziskās aktivitātes00:59:45 Ko noderīgu cilvēka organismam dod augstas intensitātes intervāla treniņi01:02:10 4x4 treniņu programma - kāpēc tā ir tik efektīva01:16:30 Divu principu metode, kā veiksmīgi stiprināt muskuļus01:25:15 Kā efektīva muskuļu trenēšana palīdz saglabāt funkcionalitāti līdz sirmam vecumam01:32:00 Kā trenēt lokanību01:34:16 Fizisko aktivitāšu klīnikas kontakti01:36:59 Kāpēc pareizi piemērota fiziskā slodze īpaši palīdz onkoloģijas pacientiem

Ja jums šķiet, ka esat cilvēks ar noteiktām cilvēktiesībām, tad pārējiem bieži vien tā nešķiet, par to nāksies pamatīgi pacīnīties. Ikdienā mēs viens otram esam pilsonis, fiziska / juridiska persona ar visām no tā izrietošām sekām. Esam uzlikti uz konveijera, kur no mums tiek ražota enerģija citiem.

Ar katru gadu iespējamība, ka, zvanot vai rakstot uz kādu iestādi vai uzņēmumu, jums atbildēs dators turpina palielināties. Iespējams daļu radio funkciju arī pārņems mākslīgais intelekts. Kur tad esam šobrīd un vai diezgan dzīvelīgu Elvi nomainīs mašīna, raidījumā skaidro un vērtē Tildes biznesa attīstības direktors Kaspars Kauliņš. Sazināmies ar ilggadējo Latvijas Radio balsi Sandru Glāzupu, kuras balsi “Tilde” izvēlējusies par savu mākslīgā intelekta balsi.

Dizaina jomai strauji attīstoties, tajā parādās arvien vairāk jaunu darbības virzienu un arvien grūtāk ir nospraust precīzas robežas, kur sākas un kur beidzas dizains. Viens no dizaina veidiem, kas pēdējo gadu laikā Latvijā ir guvis arvien lielāku rezonansi, ir lietotāju pieredzes jeb, lietojot angļu valodas saīsinājumu, UX dizains. Šo terminu 90. gados popularizēja pētnieks un dizainers Donalds Normans, sākotnēji to lielākoties attiecinot uz digitālo produktu dizainu. Par to, kāda ir UX dizaineru ikdiena šodien un kādu pienesumu mūsu ikdienā var sniegt šo ekspertu līdzdalība, stāsta tehnoloģiju un izklaides uzņēmumā Tet UX dizainere Madara Zelčāne un UX dizaineru komandas vadītājs uzņēmumā IF apdrošināšana Raitis Linde.

Katra cilvēka smadzenes ir unikālas, tāpēc nav vienotas pieejas kā noteikt, kas ir laba smadzeņu darbība. Katram tās darbojas unikālā veidā un dažādos diennakts laikos un dzīves posmos var mainīties darbības fokusi. Bet ir risinājumi, kas katram var palīdzēt uzlabot smadzeņu darbību un līdz ar to uzlabot prāta darbošanās rezultātus. Ikdienā neierastas fiziskas darbības trenē smadzeņu daļu, ko mazāk izmantojam, piemēram, ja cilvēks ir labrocis, tad praktiska darbība ar kreiso roku - rakstīšana vai zīmēšana trenē smadzeņu daļu, kas vada kreiso roku, ko ikdienā izmanto mazāk. Ir arī mobilās lietotnes un citas tehniskās ierīces, kas ļauj trenēt smadzeņu darbību. Piemēram, neirofīdbeks (neurofeedback) ir risinājums, kur pie galvas tiek pielikti sensori, kas skanē smadzeņu darbības viļņus un liek cilvēkam pildīt uzdevumus ar fokusu sekojot līdzi smadzeņu viļņu aktivitātēm. Šādi risinājumi ir pieejami ne tikai veselības iestādēs, bet tagad ir pieejami ari patērētājiem par vairākiem desmitiem vai simtiem eiro vērtībā. 

Katra cilvēka smadzenes ir unikālas, tāpēc nav vienotas pieejas kā noteikt, kas ir laba smadzeņu darbība. Katram tās darbojas unikālā veidā un dažādos diennakts laikos un dzīves posmos var mainīties darbības fokusi. Bet ir risinājumi, kas katram var palīdzēt uzlabot smadzeņu darbību un līdz ar to uzlabot prāta darbošanās rezultātus. Ikdienā neierastas fiziskas darbības trenē smadzeņu daļu, ko mazāk izmantojam, piemēram, ja cilvēks ir labrocis, tad praktiska darbība ar kreiso roku - rakstīšana vai zīmēšana trenē smadzeņu daļu, kas vada kreiso roku, ko ikdienā izmanto mazāk. Ir arī mobilās lietotnes un citas tehniskās ierīces, kas ļauj trenēt smadzeņu darbību. Piemēram, neirofīdbeks (neurofeedback) ir risinājums, kur pie galvas tiek pielikti sensori, kas skanē smadzeņu darbības viļņus un liek cilvēkam pildīt uzdevumus ar fokusu sekojot līdzi smadzeņu viļņu aktivitātēm. Šādi risinājumi ir pieejami ne tikai veselības iestādēs, bet tagad ir pieejami ari patērētājiem par vairākiem desmitiem vai simtiem eiro vērtībā. 

93% Latvijas iedzīvotāju mūzikas ierakstus klausās vismaz reizi mēnesī, katru dienu – 52%, liecina jaunākais Latvijas izpildītāju un producentu apvienības veiktais pētījums par Latvijas iedzīvotāju mūzikas klausīšanās ieradumiem. Lielākoties cilvēki izvēlas klausīties populāro mūziku un, lai to klausītos, izmanto radio. Par mūzikas nozīmi cilvēka dzīvē un to, kā mūzika spēj ietekmēt mūsu darbaspējas, emocionālo stāvokli vai pat palīdzēt atveseļoties, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. "Mūzika ir līdzās ikdienā. Arvien līderis – mūzikas klausīšanās, pārvietojoties ar auto, arī pārvietojoties ar kājām, gan veicot sporta aktivitātes, gan pastaigājoties," balstoties uz pētījuma datiem, stāsta Latvijas izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) izpilddirektore Liena Grīna. Viņa arī min, ka šoreiz pētījuši mūzikas ietekmi publiskā telpā, kā patērētājs veikalā vai kafejnīcā izjūt mūzikas ietekmi. "Saprotam, ka uzņēmējs vai publiskās vietas īpašnieks var labi manipulēt ar apmeklētāju, izvēloties mūziku pēc dažādiem tempiem, noskaņas. (..) Mūziku var izvēlēties kā svarīgu mārketinga instrumentu, mūzikai ir nozīmē, kā patērētājs jutīsies, kā tiks veidots patērētāja noskaņojums," atzīst Liena Grīna. Tajā pašā laikā viņa bilst, ka ir vietas, kur mūzika neskan, piemēram, pastā. Bet, iespējams, ja skanētu, cilvēki būtu draudzīgāki, gaidot savu kārtu. "93% aptaujāto uzskata, ka mūzikas ierakstu atskaņošana publiskajās vietās veido patīkamu gaisotni. Tas nozīmē, ka cilvēkiem ir svarīga mūzika publiskajās vietās un mums visapkārt ikdienā," norāda Liena Grīna. Mūzikas terapeite, Latvijas Mūzikas akadēmijas doktorante, psihoterapeite Ineta Heinsberga vērtē dažādos aspektus, kā mūzika ietekmē cilvēkus. Atsaucoties uz aptaujas datiem, viņa norāda, ka tā vairāk ir mūzika patērētāju piesaistei. Ārste-psihoterapeite Silvija Lejniece atklāj, ka savā praksē mūziku izmanto kā metaforu un simbolu, bet kopumā mūzika un veselība ir liela un plaša sadaļa.  

Biznesa konsultāciju uzņēmuma ERDA biznesa partnere Pārsla Baško ir personāla vadības un korporatīvās komunikācijas profesionāle. Ikdienā ar savu pieredzi un zināšanām viņa palīdz personāla vadības procesu uzlabošanā citiem uzņēmumiem. Pārsla savu karjeru personāla vadībā ir sākusi no pašiem pamatiem. Bijusi klāt vairāku uzņēmumu nozīmīgu pārmaiņu brīžos, veidojusi gan procesus, gan likusi pamatus veiksmīgai uzņēmuma kultūrai, vadījusi uzņēmumu apvienošanos Lietuvā.  Kā viņa pati saka:”Man patīk veidot, radīt ko jaunu. Nevis ieiet vidē, kur jauztur esošais.” Pārsla bijusi vadošos amatos tādos uzņēmumos kā "Schneider Electrics", “Carlsberg” Baltijas valstīs, “Rimi Baltic Group”. Ar Pārslu runājām par viņas personīgo karjeras ceļu, kā arī izmantojām izdevību parunāt par darba tirgus tendencēm, ko pieprasa darba tirgus jau šodien un kā domāt par savu profesionālo attīstību, lai tā būtu ilgtspējīga.

Kritiskās domāšanas trenera un mārketinga profesionāļa Edgara Lapiņa karjeras ceļš ir vijies cauri dažādām industrijām. Edgars ir pabijis banku sfērā, palīdzējis zīmoliem Latvijā un ārvalstīs, strādājot radošajā aģentūrā DDB, palīdzējis vietējam uzņēmumam BrainGames un ieviesis Agile darba principus savā mārketinga komandā globālā IT uzņēmumā. Edgara personīgā aizraušanās ir kritiskā domāšana. Tā ir viena no pēdējo gadu Top 10 pieprasītākajām kompetencēm darba tirgū. Ar Edgaru sarunājāmies par to, kā kritiskā domāšana var mums palīdzēt gan darba ceļā, gan dzīvē kopumā. 

Ārkārtas stāvoklis Latvijā ilgs vēl vismaz divas nedēļas, tāpēc raidījumā Kā labāk dzīvot par brīvprātīgo palīdzību tiem, kam tā nepieciešama Covid-19 pandēmijas laikā, gan arī tad, kad dzīve vairāk vai mazāk ieies savās ierastajās sliedēs. Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO veselības politikas koordinatore Iveta Neimane stāsta, ka organizācija ir izveidojusi tālruņa līniju, lai palīdzētu cilvēkiem tieši veselības jautājumu risināšanā jeb atrast ceļu pie viņa ārsta. Neimane skaidro, ka mērķauditorija ir cilvēki, kas nelieto internetu, jo viņiem bieži vajadzīga palīdzība, ar ko sākt, lai risinātu savas problēmas. SUSTENTO palīdzības tālruņa līnijas numurs ir 20013797, cilvēkus zvanīt aicina darba dienās no pllkst.10-17. Drīz pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas tika izveidota arī brīvprātīgo palīdzības kustība paliec-majas.lv. Tās pārstāve Inese Vaivare arvien mudina cilvēkus nekautrēties un teikt, kas ir vajadzīgs, lai citi viņiem varētu palīdzēt. Kustības paliec-majas.lv tālrunis palīdzības pieteikšanai ir 25661991. Brīvprātīgie palīdz pārtikas un citu ikdienas preču piegādi, vajadzības gadījumā izved pastaigā mājdzīvnieku. Var arī vienkārši piezvanīt un parunāties, ja vienam mājās kļūst skumji. Vaivare ir gandarīta, ka palīdzību lūdz seniori pat ne praktiskos jautājumos, bet kāds piezvana un lūdz, lai viņam palasa priekšā grāmatu. Un palīdzētāju netrūkst.  

Šīs epizodes tēma ir stress pret kreatīvo spiedienu. Kas tie tādi ir? Un kā,manuprāt, atšķiras. Iztirzāju, kāpēc nevajadzētu ikdienā bēgt no spiediena situācijām un kāpēc spiedienu jāizmanto savām kreatīvajām idejām un to radīšanai. Lielas lielas nenotiek miera stāvoklī! Ja pavērojam dabu, skaidrs ir viens, ka spiediens vienmēr meklē rezolūciju, tikai jautājums, kā mēs kā cilvēki to izmantojam savā labā. Support the show (https://www.buymeacoffee.com/atrodisavuba)

Sociālās distancēšanās laiku ir iespējams pavadīt gan ar plus, gan ar mīnus zīmi. Raidījums "Pīci breinumi" šonedēļ meklēja un atrada piemērus tam, kā uzņēmēji pielāgojas 'COVID-19' izraisītajai ārkārtējai situācijai. No īstermiņa biznesa attīstības virziena līdz brīvprātīgo darbam un dziļai sarunai ar sevi – uzņēmēji ir raduši iespēju pavērst apstākļus sev par labu. Šīs nedeļas raidījumā klausies intervijas ar Gustavu Mārtiņu Upmani, vienu no brīvprātīgo kustības #paliecmājās veidotājiem, Daini Kļaviņu, kas uzņēmuma "DK Robotics" ražo sejas aizsargus, un Ansi Farhadu Līpenīti, mentoru un uzņēmuma "Motivio" dibinātāju.    Gustavs Mārtiņš Upmanis no kustības #paliecmājās krīzes apstākļos cenšas dot darbu citiem  Kustība #paliecmājās saved kopā brīvprātīgos un tos, kas patlaban paliek mājās un tādēļ meklē palīdzību. Praktiski tas nozīmē piegādāt pārtiku un medikamentus vai sniegt atbalstu dažādos ikdienas darbos, piemēram, izvest pastaigā suni. Brīvprātīgo tīkls visā Latvijā pulcē aptuveni 500 cilvēkus, kas katru dienu palīdz piepildīt 25 lūgumus. Par to raidījumam "Pīci breinumi" pastāstīja viens no šīs nedēļas viesiem Gustavs Mārtiņš Upmanis. Ikdienā viņs vada uzņēmumus "Kurp.es" un "Visas iespējas", bet šobrīd pusi sava darba laika velta kustībai #paliecmājās, jo tic, ka krīzes apstākļos ir jādod darbs citiem, tad arī pašam atradīšoties, ko darīt.     Sejas aizsargi kā "DKRobotics" pagaidu risinājums biznesam DK Robotics ir viens no uzņēmumiem, kas pielāgojoties apstākļiem uzsācis sejas aizsargu ražošanu ar lāzergriezšanas iekāru palīdzību. Ideja nākusi pēc tam, kad sākuši apsīkt pasūtījumi no sadarbības partneriem. Ikdienā uzņēmums DKRobotics no Rēzeknes novada Lūznavas risina sarežģītus uzdevumus – veido lāzergriezšanas iekārtas, nodrošina printēšanu ar 3D printeriem, kā arī palīdz uzlabot ražošanas līnijas. Uzņēmuma vadītāja Daiņa Kļaviņa vārdiem, vairogu ražošana ir tikai pagaidu risinājums, tomēr, ja tas ļaus pasargāt vismaz vienu cilvēku, jau būšot labi.  {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="742" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}   Būšana uz pauzes kā iespēja personīgajai izaugsmei  Raidījuma "Pīci breinumi" WhatsApp korespondente Līna Lontone šonedēļ uz sarunu aicināja personīgās izaugsmes mentoru un uzņēmuma "Motivio" dibinātāju Ansi Farhadu Līpenīti, lai kopīgi aprunātos par būšanu uz pauzes ārkārtējās situācijas laikā. Pasaulē notiekošais apstākļu kopums ir izaicinājums ikvienam, tomēr atšķiras tas kā katrs to uztver. Kā saka pats Ansis Farhads: "Ir iekšējā spriedze, un iekšējo spriedzi var izmantot kā resursu, lai ietu dziļumā un strādātu ar sevi, vai arī izmantot aizsargmehānismu  – meklēt problēmas ārpusē un "cepties" par tām".    Brīnāmies kopā! 

Sociālās distancēšanās laiku ir iespējams pavadīt gan ar plus, gan ar mīnus zīmi. Raidījums "Pīci breinumi" šonedēļ meklēja un atrada piemērus tam, kā uzņēmēji pielāgojas 'COVID-19' izraisītajai ārkārtējai situācijai. No īstermiņa biznesa attīstības virziena līdz brīvprātīgo darbam un dziļai sarunai ar sevi – uzņēmēji ir raduši iespēju pavērst apstākļus sev par labu. Šīs nedeļas raidījumā klausies intervijas ar Gustavu Mārtiņu Upmani, vienu no brīvprātīgo kustības #paliecmājās veidotājiem, Daini Kļaviņu, kas uzņēmuma "DK Robotics" ražo sejas aizsargus, un Ansi Farhadu Līpenīti, mentoru un uzņēmuma "Motivio" dibinātāju.    Gustavs Mārtiņš Upmanis no kustības #paliecmājās krīzes apstākļos cenšas dot darbu citiem  Kustība #paliecmājās saved kopā brīvprātīgos un tos, kas patlaban paliek mājās un tādēļ meklē palīdzību. Praktiski tas nozīmē piegādāt pārtiku un medikamentus vai sniegt atbalstu dažādos ikdienas darbos, piemēram, izvest pastaigā suni. Brīvprātīgo tīkls visā Latvijā pulcē aptuveni 500 cilvēkus, kas katru dienu palīdz piepildīt 25 lūgumus. Par to raidījumam "Pīci breinumi" pastāstīja viens no šīs nedēļas viesiem Gustavs Mārtiņš Upmanis. Ikdienā viņs vada uzņēmumus "Kurp.es" un "Visas iespējas", bet šobrīd pusi sava darba laika velta kustībai #paliecmājās, jo tic, ka krīzes apstākļos ir jādod darbs citiem, tad arī pašam atradīšoties, ko darīt.     Sejas aizsargi kā "DKRobotics" pagaidu risinājums biznesam DK Robotics ir viens no uzņēmumiem, kas pielāgojoties apstākļiem uzsācis sejas aizsargu ražošanu ar lāzergriezšanas iekāru palīdzību. Ideja nākusi pēc tam, kad sākuši apsīkt pasūtījumi no sadarbības partneriem. Ikdienā uzņēmums DKRobotics no Rēzeknes novada Lūznavas risina sarežģītus uzdevumus – veido lāzergriezšanas iekārtas, nodrošina printēšanu ar 3D printeriem, kā arī palīdz uzlabot ražošanas līnijas. Uzņēmuma vadītāja Daiņa Kļaviņa vārdiem, vairogu ražošana ir tikai pagaidu risinājums, tomēr, ja tas ļaus pasargāt vismaz vienu cilvēku, jau būšot labi.  {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="742" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}   Būšana uz pauzes kā iespēja personīgajai izaugsmei  Raidījuma "Pīci breinumi" WhatsApp korespondente Līna Lontone šonedēļ uz sarunu aicināja personīgās izaugsmes mentoru un uzņēmuma "Motivio" dibinātāju Ansi Farhadu Līpenīti, lai kopīgi aprunātos par būšanu uz pauzes ārkārtējās situācijas laikā. Pasaulē notiekošais apstākļu kopums ir izaicinājums ikvienam, tomēr atšķiras tas kā katrs to uztver. Kā saka pats Ansis Farhads: "Ir iekšējā spriedze, un iekšējo spriedzi var izmantot kā resursu, lai ietu dziļumā un strādātu ar sevi, vai arī izmantot aizsargmehānismu  – meklēt problēmas ārpusē un "cepties" par tām".    Brīnāmies kopā! 

Lolita Ritmane: "Dažreiz kaut ko, ko Tev nepatīk darīt kaut kādu iemeslu dēļ, Tev vienkārši nav jādara."   Starp momentu kad ielūdzu Lolitu uz podkāstu un brīdi kad sākām šo sarunu, pagāja desmit mēneši. Viņa ir Latvijā tikai pāris reizes gadā un ieraksts būtu tapis daudz ātrāk, ja mēs būtu to veikuši attālināti. Bet tā kā viņa ir veidojusi mūziku vienam no manas bērnības mīļākajiem animētajiem seriāliem, es nebiju gatavs laist garām iespēju viņu satikt klātienē.   Lolita Ritmane ir mūzikas autore neskaitāmiem darbiem, kurus mēs visi esam skatījušies. Sadarbojoties ar studijām kā Warner Brothers, Paramount un daudzām citām, viņa ir piedalījusies mūzikas veidošanā TV un kino franšīzēm kā Supermens, Justice league, Marvel's black panther, Ben 10, X-faili un vienam no manas bērnības favorītiem: Batman Beyond, par kura mūzikas komponēšanu viņa tika godalgota ar Emmy balvu. Un papildus tik vērienīgiem darbiem Atlantijas okeāna tālajā krastā, viņa sniedz savu devumu arī Latvijas ekrānu pasaulei, jo ir mūzikas autore filmai Dvēseļu Putenis.   Šajā sērijā apspriežam: Ko dara diriģents. Uzaugšana Amerikā un Latvietības saglabāšana. Tīklošanās. Kā rosināt savu radošumu. 2x2 nometne. Kā uzsākt darbu, kā komponistam. Kā tikt cauri iepazīšanās fāzei, uzsākot darbu ar citiem profesionāļiem. Kādēļ ir vērts iemācīties laist vaļā paša veidotos darbus. Un vēl daudz vairāk.   Ja tagad podkāstam vari veltīt tikai piecas minūtes, dodies uz 42:53, kur Lolita pastāsta kā pārciest briesmīgos tīklošanās pasākumus.   Baudi un dalies! Sērijas saturs zemāk.   00:20 - Ievads par Lolitu. 01:23 - Kur Lolita uzauga. 02:15 - Kādēļ Lolita atgriešanos Latvijā neuzskata par atgriešanos. 03:19 - Kā Lolitai izdevās saglabāt latviskumu, uzaugot ASV. 05:33 - 2x2 nometnes loma Lolitas ģimenē. 09:34 - Kā Lolitas vīrs iemācījās latviešu valodu. 11:40 - Kā sākt veidot karjeru, kā mūzikas komponistam priekš filmām. 13:30 - Kā Lolita pievērsās mūzikai. 17:03 - Kā Lolita uzsāka darbu pie mūzikas, animācijas seriālam Batman beyond, par, kura mūzikas veidošanu viņa saņēma Emmy balvu. 18:45 - Kāds ir mūzikas rakstīšanas process filmām. 21:22 - Par darba specifiku, komponējot mūziku spēlēm. 23:22 - Ko dara diriģents. 24:31 - Kā rosināt radošumu. 26:15 - Kā Lolita veido savu strikto ikdienas režīmu. 29:38 - Par cilvēku tendenci, citus cilvēkus likt šaurās kastītēs. 31:21 - Kādēļ, fakts, ka Lolitai nav raksturīgi vilcināties, var būt slogs.  32:38 - Vai ir viegli skatīties uz savu skaņdarbu izpildījumu. 35:00 - Kā tikt cauri iepazīšanās fāzei, uzsākot sadarbību ar citu mākslinieku. 37:31 - Kā Lolitu sāpina kritikas saņemšana. 39:46 - Kādēļ ir vērts iemācīties palaist vaļā paša radītos darbus. 42:53 - Kā pārciest briesmīgos tīklošanās pasākumus. 45:36 - Ko Lolita ieteiktu savam trīsdesmitgadīgajam es. 46:38 - Kā Lolita definē panākumus. 47:47 - Kas ir labākais padoms, ko Lolita ir saņēmusi. 49:19 - Kāda Lolitai ir bijusi negatīva pieredze, ko viņa negribētu atkārtot, bet uz kuru atskatoties, viņa to uztver kā vērtīgu pagrieziena punktu.   Lolita internetā: https://www.lolitaritmanis.com/   Podkāsta Patreon lapa: http://patreon.com/svarigasdetalas Podkāsta Facebook lapa: www.facebook.com/SvarigasDetalas Podkāsts iekš Apple podcasts: https://podcasts.apple.com/lv/podcast/id1455599870 Es twitterī: @JurisBaltacs

25. aprīlī nāks klajā publicistes Santas Remeres un mākslinieces Elīnas Brasliņas veidotā grāmata “Mūsējās” ar 50 ilustrētām biogrāfiskām pasakām par Latvijas izcilākajām sievietēm. To, cik nepacietīgi šī grāmata tiek gaidīta, pierāda tās tapšanas process: sabiedrības atbalsta kampaņas summa tika savākta divās dienās, un vēl pirms grāmatas klajā nākšanas saņemts piedāvājums to ekranizēt. Šī būs pirmā grāmata Latvijā, kurā vienuviet apkopoti dažādu Latvijas sieviešu dzīvesstāsti un to ceļš uz sasniegumiem, nešķirojot sievietes pēc tautības, vecuma vai darbības sfēras. Katra no grāmatas varonēm par spīti laikmeta šķēršļiem vai sabiedrības aizspriedumiem ir atstājusi dziļas pēdas sabiedrības audumā un ietekmējusi tā rakstu – ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Stāstu galvenās varones ir guvušas panākumus dažādās sfērās: mākslā, mūzikā, rakstniecībā, sportā, zinātnē, politikā un citur – gan mūsdienās, gan 19. gadsimtā. Starp grāmatas varonēm atrodamas tādas sievietes kā Aspazija, Aleksandra Beļcova, Džemma Skulme, Valentīna Freimane, Uļjana Semjonova, Elīna Garanča, Lotte Tisenhopfa-Iltnere un citas. Par pasaku rakstīšanas procesu un izdevuma tapšanas aizkulisēm intervijā Ilzei Mednei no "Klasikas" un žurnālistam, rakstniekam un sabiedrisko attiecību speciālistam Oskaram Vizbulim stāsta grāmatas idejas autore Santa Remere un tās redaktore, biedrības "Ascendum" vadītāja Antonija Skopa. Ilze Medne: Ar ko jūsu grāmata atšķirsies no visa, ko iepriekš esam redzējuši un lasījuši? Santa Remere: Ar lielo tautas atbalstu – grāmatas izdošanā piedalās pūlis, kas palīdz mums šo grāmatu finansēt. Ir daudz cilvēku, kas ir ieinteresēti, lai tā iznāktu. Un patiesībā arī ar to, ka šī grāmata savā ziņā sākās internetā – pēc manas publikācijas, kas bija veltīta feminismam, runājot par Latvijas simtgadi, sievietēm Latvijā un viņu tiesībām. Pēc publikācijas saņēmu daudz komentāru un atsauksmju, ka vajadzētu vēl šādus stāstus. Rakstīja vecāki, kuri stāstiņus par latviešu sievietēm lasījuši saviem bērniem, paši daudz uzzinājuši un gribētu lasīt vēl. Protams, par to priecājos, kādu laiku domāju un klusībā pie sevis tos stāstiņus iekrāju, līdz vienā brīdī teicu Antonijai, ka principā varētu turpināt strādāt, ja vien atrastos ieinteresēts žurnāls vai izdevējs. Ilze Medne: Bet idejas saknes laikam meklējamas pasaulē? Santa Remere: Jā gan. Brīdī, kad man palūdza uzrakstīt simtgades rakstu par feminismu Latvijā, bija iznākusi grāmatiņa "Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm", kas ir itāļu žurnālistes Elēnas Favilli un itāļu rakstnieces un teātra režisores Frančeskas Kavallo projekts, kas man bija vienlaikus jārecenzē. Sāku rakstīt savu rakstu un sapratu, ka man patiesībā ir mazliet garlaicīgi atkal atkārtot to pašu, sakot, ka šīs tiesības joprojām ir aktuālas, ka ļoti daudz kas ir izcīnīts, bet ne līdz galam, ka jāmainās kultūrai un izglītībai. Likās – šie vārdi rezonē paši sevī un neaiziet tālāk, kamēr man blakus uz galda stāv šī grāmata, kas vienkārši strādā un cenšas kaut ko mainīt. Nevis stāsta, ka kultūrā vai izglītībā kaut kā pietrūkst, bet dod tieši to, kā pietrūkst. Man šķita interesanti – vai arī es spētu nosaukt tik daudz cilvēku no mūsu Latvijas, kuri mani iedvesmo un dod spēku? Ļoti ātri varēju nosaukt daudzus. Ikdienā tiekoties un intervējot cilvēkus, runājoties tieši ar sievietēm, lasot viņu darbus, ejot uz sieviešu mākslinieču izstādēm un katru reizi uzzinot šo cilvēku stāstus – tas man pašai dod spēku pabeigt savus darbus vai īstenot savas ieceres. Nodomāju, ka būtu ļoti interesanti šos stāstus salikt kopā un paskatīties, ko tas dod. Iedvesma patiesi ir no dumpīgajām pasaciņām, lai gan man šķiet, ka to īstenoju citādāk – runājot par konkrētu teritoriju un pastāstot nevis tikai par ievērojamākajām sievietēm, kas varbūt ir izņēmuma gadījumi. Katram laikmetam, katrai profesijai un dažādām problēmām centos atrast kādu stāstu, kurš uzreiz pastāsta arī par daudzu citu sieviešu likteņiem, izvēlēm un šķēršļiem, ar ko viņas saskaras.   Sarunu pilnā apjomā aicinām lasīt šeit!

2020. gads sācies ar jaunu pietiekami provokatīvu sociālu kampaņu „Neapēd zemeslodi”, kas veidota, lai pievērstu uzmanību industriālās lopkopības radītās vides problēmām un ietekmei uz klimatu. Vai tiešām, neēdot gaļu, mēs varam izglābt pasauli, diskutējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: biedrības " Dzīvnieku brīvība" pārstāve kampaņas "Neapēd zemeslodi" vadītāja Ulrika Skakovska, inženierzinātņu doktore, Vidzemes Augstskolas pētniece Jana Simanovska, Vides izglītības fonda un “Zero Waste” Latvija pārstāvis Edmunds Cepurītis un uztura speciāliste Liene Sondore. Pa tālruni sazināmies ar P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas gastroenterologu Juri Pokrotnieku. Ulrika Skakovska skaidro, ka izaicinājums “Neapēd zemeslodi” ir apņemšanās uz mēnesi samazināt savu dzīvnieku valsts produktu patēriņu. Tie būs gaļa, piena produkti un olas, tā dzīvojot videi draudzīgāk. Izaicinājuma dalībnieki katru dienu saņem e-pastā informāciju par vidi, gardām receptēm, par veselību un uzturvielām. Izaicinājumam var pieteikties mājaslapā neapedzemeslodi.lv un tam ir trīs dažādi līmeņi: neēst gaļu trīs reizes nedēļā, visu mēnesi ēst veģetāri vai visu mēnesi ēst tikai augu valsts produktus. Edmunds Cepurītis norāda, ka gaļas patēriņš uz vienu iedzīvotāju ir krietni pieaudzis. Latvijā viens cilvēks apēd ap 70 kg gaļas gadā un to nevar saražot Latvijas pļavās vai pasaules pļavās. “Ja gribam tik daudz dzīvnieku produktus ēst, mums dzīvnieku jāražo ne tikai ilgtspējīgā veidā, sākam audzēt barību, ko var ēst cilvēki, bet dot to lopiņiem. Tas ir izšķērdīgi,” norāda Cepurītis. Jana Simanovska norāda, ka liela daļa augkopības ir paredzēta lopkopības nodrošināšanai un cilvēkam, kas “proteīnu uzņem pa taisno”, vajag 5-10 reizes mazāk zemes. “Ja proteīnu uzņem ar pupām pa taisno, nevis caur govi, tādam cilvēkam vajag 5-10 reizes mazāk zemes,” skaidro Simanovska. Runājot par lielo gaļas patēriņu, Liene Sondore norāda, ka Pasaules veselības organizācija ieteikusi gaļu lietot 2-3 reizes nedēļa, kas ir apmēram 100 g pagatavota produkta. Tas ir ļoti maz. Zivis – divas reizes nedēļā, divas dienas vēlamas veģetāras. “Nav viena ideāla ēšanas virziena. Ikdienā redzu labi plānotu uztura plānu vegāniem, veģetāriešiem un visēdājiem, tikpat labi tas ir ļoti slikti. Jādomā ar prātu, ko ēdam un ko izvēlamies ikdienā ēst,” atzīst Sondore. Juris Pokrotnieks atzīst, ka jautājums pat attiekšanos no gaļas ir individuāls, jo esam tik dažādi, mums ir dažāda dzīves, paradumi un uztura pieredze, kā arī vecums un slimības. Bet nekas slikts nenotiks, ja atteiksies no gaļas produktiem, jautājums, kāpēc to dara un vai tos aizvietos pietiekams proteīna daudzums. Simanovska atzīst, ka jādomā ne tikai par gaļas produktu samazināšanu, bet arī par piena produktu samazināšanu, jo tieši lopkopība rada nopietnu ietekmi uz vidi. Sondori uztrauc, ka neēdot gaļu un piena produktus mēģinām izslēgt no uztura olbaltumvielas. Jautājums, ar ko tās aizvietojam? Tas nav tik vienkārši. Tāpat viņa norāda, ka svarīgi pēc iespējas mazāk lietot produktus, kuros ir piesātināti tauki. Šobrīd pieaug tendence daudz patērēt kokosa taukus, kas arī ir piesātinātie tauki, bet nav zināms, kas būs pēc 20 gadiem ar cilvēkiem, kas tos patērē. Tas ir viens no riska faktoriem.

Alberts Einšteins par dzīvi un brīnumiem ir teicis: „Var dzīvot divējādi: pieņemot, ka brīnumi nenotiek, vai pieņemot, ka katrs notikums ir brīnums....” Vai spējam saskatīt brīnumus ikdienā, noticēt tiem un arī radīt tos, skaidrojam sarunā ar raidījuma Kā labāk dzīvot viesiem. Par brīnumiem un par ticību brīnumiem sarunājas filozofs Valdis Svirskis, mūziķe, tradicionālās kokles spēlētāja, gongu skaņu meistare Dace Straume, uzņēmēja Elīna Kolāte.

Tuvojoties labdarības maratonam #Dodpieci , “Cita domnīca” ciemos aicina trīs labdarības maratona DJ - Tomu Grēviņu, Martu Grigali un Magnusu Eriņu, lai iedvesmojošā sarunā vienotos par #Dodpieci, par šī gada tematu un labdarību ikdienā. Raidījumā: #Dodpieci DJ beidzot atklāti pastāsta to, kā 6 diennaktis ir dzīvot stikla studijā. Kam īsti tiks vākti ziedojumi šogad? Paliatīvā aprūpe Latvijā - kāda ir problēma? Projekta iniciatore Evija Unāma par paliatīvo aprūpi. Nāve - vai mēs protam par to runāt un apzināties, ka tas notiks ar katru no mums? Kas ir ziedošana? Kā sākas #Dodpieci? Atgriežamies 2014. gadā. Rūtas Dimantas komentārs par ziedošanu. Kur nonāk Tavs ziedojums? #Dodpieci2019 - šī gada izaicinājumi? Paldies Izglītības un zinātnes ministrijai Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! Paldies Rīgas Stradiņa Universitātes studentēm Annai Feldmanei, Elzai Smilškalnei, Katrīnai Laugai, Katrīna Ozoliņai, Montai Kaivai Konovalovai, Samantai Krēsliņai. Klausies un iedvesmojies!

Tuvojoties labdarības maratonam #Dodpieci , “Cita domnīca” ciemos aicina trīs labdarības maratona DJ - Tomu Grēviņu, Martu Grigali un Magnusu Eriņu, lai iedvesmojošā sarunā vienotos par #Dodpieci, par šī gada tematu un labdarību ikdienā. Raidījumā: #Dodpieci DJ beidzot atklāti pastāsta to, kā 6 diennaktis ir dzīvot stikla studijā. Kam īsti tiks vākti ziedojumi šogad? Paliatīvā aprūpe Latvijā - kāda ir problēma? Projekta iniciatore Evija Unāma par paliatīvo aprūpi. Nāve - vai mēs protam par to runāt un apzināties, ka tas notiks ar katru no mums? Kas ir ziedošana? Kā sākas #Dodpieci? Atgriežamies 2014. gadā. Rūtas Dimantas komentārs par ziedošanu. Kur nonāk Tavs ziedojums? #Dodpieci2019 - šī gada izaicinājumi? Paldies Izglītības un zinātnes ministrijai Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! Paldies Rīgas Stradiņa Universitātes studentēm Annai Feldmanei, Elzai Smilškalnei, Katrīnai Laugai, Katrīna Ozoliņai, Montai Kaivai Konovalovai, Samantai Krēsliņai. Klausies un iedvesmojies!

Neēdīšu maizi un kļūšu tievs kā skals! Ja viss būtu tik vienkārši. Ne jau maizītē tā vaina. Kliedējam mītus par maizi. Dzīvot aktīvi, darīt to, kas patīk, neatsakoties no maizes ēšanas ikdienā. Sarunā piedalās uztura speciāliste Liene Sondore un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, docētājs Iekšķīgo slimību katedrā un Infektoloģijas katedrā  Aleksejs Derovs. Latvijā cilvēki maizi lieto daudz. Pētījumi rāda, ka apmēram 76% cilvēku ēd maizi, lielākoties brokastīs un vakariņās. „Vajadzētu sev pajautāt, kas ir maizē? Tie esam mēs (..) Ja cilvēki nebūtu iemācījušies cept maizi, mēs te nesēdētu,” uzskata Liene Sondore. „Maize latvietim bijusi viena no pamatvērtībām. Miežu maize, rudzu maize,” turpina Sondore. Šodien patērētāji ir gudrāki, bet ne vienmēr, jo mēģina atrast neiespējamo maizē. Bieži cilvēkiem uz jautājumu, kāpēc neēd maizi, īsti izskaidrojuma nav. Turklāt šobrīd ir pieejama tik dažāda maize veikalos un izvēle ir liela. Aleksejs Derovs norāda, ka Latvijā ceptā maize ir laba, salīdzot ar citviet pasaulē pieejamo. Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka tehnoloģijas nav tādas, kā bija agrāk un īstu rudzu maizi, ar kuru lepojāmies pirms gadiem 20 – 30, ir grūti sameklēt. Īsta maize, kad pastāv, sakalst, bet šodien lielākoties maize, kad pastāv, sapelē. Viņš arī uzskata, ja ir norāde, ka maizei pievienotas kādas e-vielas, ne vienmēr nozīmē, ka maize ir slikta.

Vasaras sezona, kad bez problēmām varēja skriet, peldēt un braukt ar divriteni, gandrīz aiz muguras. Laiks atgriezties sporta zālē. Kā sagatavoties rudens – ziemas sporta sezonai, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta "vingrosev.lv" pārstāve, sertificēta fizioterapeite Diāna Stupele, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks, fitnesa studijas „DCH” treneris Dinārs Zāģeris. Labākais sporta veids ir tas, kas patīk un ar kuru nodarbojas! „Cilvēki domā, ka nav laika vingrot, bet kustēties var jebkur,” vērtē Diāna Stupele. Var uzkāpt pa trepēm, var parkā apiet līkumu, kamēr bērns spēlējas rotaļu laukumā. „Ikdienā varam daudz tāpat izkustēties, ja vien pie tā piedomā,” piebilst Dinārs Zāģeris. Arī Roberts Radičuks piekrīt, ka ir jāiet brīvā dabā kustēties un jebkurš sporta speciālists arī īsā treniņā var iekļaut daudz, ko cilvēks var mājās darīt, tam veltot 5 – 10 minūtes. Šis ir minimums, lai labi justos. Ja grib sportiskos sasniegumus, ir jādomā par nopietnākiem treniņiem. „Nevar skriet stresā, apēst bulciņu un nākt trīs reizes nedēļa uz zāli, nebūs rezultātu, atzīst Diāna Stupele.    

Ceturtā industriālā revolūcija, kas jau daļēji ir sākusies, ienesīs milzīgas izmaiņas darba tirgū. Tālāk seko divi scenāriji – sliktais un nedaudz labāks. Sliktais – darbs būs milzīga privilēģija, bet pārējā sabiedrības daļa, faktiski dzīvos no garantētā  ienākuma, respektīvi pabalsta. Otrs variants – darbs būs, bet jāstrādā būs ļoti ilgi, piecdesmit gadus kā minimums, pie tam tos visus nostrādāt vienā profesijā tikpat kā nebūs iespējams. Tas savukārt nozīmē, ka darba mūža laikā nāksies ne vienu reizi vien sākt karjeru no jauna un viena no svarīgākajām prasmēm cilvēkiem būs prasme mācīties visa mūža garumā. Par lielās darbildzes izaicinājumiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē biedrības „Līdere” valdes priekšsēdētāja uzņēmēja Aiva Vīksna, „Tet” korporatīvās attīstības direktors Krists Avots, lietotāju pieredzes dizaineris Raitis Linde un datu zinātnieks Staņislavs Davidovičs. „Mainās un mainīsies uzņēmēji. Likumsakarīgi, ka mainīsies arī profesijas un mainīsies arī darba vide un instrumenti, ar ko strādā darbinieki,” vērtē Aiva Vīksna. „Jā, būs jāstrādā ilgi, bet tās ir milzīgas iespējas un dzīves mainība piedāvā apgūt ļoti daudz.” Cilvēks arvien vairāk ieiet radošajās un emocionālajās profesijās, kur roboti pilnībā aizstāt nevar. Krists Avots vērtē, ka jaunas profesijas rodas, saplūstot kaut kam tehniskam un ne tik tehniskam. Ir daudzas profesijas, kuras kaut nedaudz saskaroties ar IT, saplūdīs un radīsies jaunas, un tur cilvēciskās prasmes un īpašības būs pat spēcīgākas, nekā tehniskās. Viņš arī uzskata, mūsdienās lielākā daļa profesiju izjutīs vismaz daļēju automatizāciju. Raitis Linde jau pārstāv vienu no jaunajām profesijām. Viņš kā lietotāju pieredzes dizaineris rūpējas, lai produkti un pakalpojumi būtu ērti pieejami, saprotami. Tas ietver dažādas metodes, kā strādāt ar klientiem un kā šo informāciju pārvēst produktu izstrādei derīgā formātā. Tas ir domāšanas veids. Viņš norāda, ka nozare vēl veidojas. Raidījuma viesi Iesaka sekot līdzi, kas notiek ASV ar darba tirgu, jo ar laiku profesijas, kas parādās tur, ienāks arī pie mums. Tāpat svarīga ir nepārtraukta sevis sertifikācija un pārbaude. Protams, mācības, papildinot savas prasmes. Staņislavs Davidovičs skaidro, ka viņa profesija apvieno analītiķa darbu kopā ar IT speciālista darbu. Ikdienā strādā ar milzīgiem datu apjomiem. Balstoties uz to, rada pievienoto vērtību aizvietojot vai daļēji aizvietojot rutinētu cilvēka darbu. „Mēs radām robotus, mašīnu apmācību, lai pilnveidotu mūsu ikdienu. Nedarīt to, ko var izdarīt mašīna,” bilst Staņislavs Davidovičs.  

Mūzika ir viens no svarīgākiem vides veidotājiem, mums ir jābūt ļoti vērīgiem pret to, ko klausāmies pirms svarīgiem notikumiem vai no rīta. Svarīgi, ko klausāmies, kā klausāmies un kā pēc tam jūtamies. Ļoti bieži noder pati galvenā nots – klusums. Skaņas terapija kļūst arvien populārāka. Vai varam to izmantot stresa mazināšanai, emocionālā stāvokļa ietekmēšanai un  psiholoģiskā līdzsvara atgūšanai un kā tā darbojas, raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj sertificēta mūzikas terapeite Mirdza Liepiņa, sertificēta mākslas terapeite ar specializāciju mūzikas terapijā, Rīgas Stradiņa universitātes programmas Mākslas terapija vadītāja Jana Duhovska un gongu skaņu meistare Dace Straume. Mūzika uz mums iedarbojas vienmēr, bet uz katru citādi. Skaņu pasaule ir bagāta un daudzpusīga, tā ir dabisks ceļš cilvēka dzīvē. Cilvēki arvien vairāk muzicē un dzied. Šajā dinamiski aktīvajā laikā ir svarīgi, ka skaņa un mūzika nedaudz aptur un liek ieklausīties. Dziedāšana labi ietekmē organismu, viņš lieto elpošanu, izmanto domāšanu un plāno darbības, piemēram, kad iedziedāties. Dziedāšana ir vērtīga senioru vecumā un liela nozīme jaunības dziesmu dziedāšanai. Tas palīdz uzkonstruēt atmiņas un trenēt šī brīža kognitīvās funkcijas. Dziedāšana smagas saslimšanas gadījumā palīdz atgūt valodu, dziedot nonākt atpakaļ pie valodas. Liels izaicinājums cilvēkiem ir iekšējais miers. Cilvēkus interesē, kā sasniegt miera stāvokli, kad esmu brīvs no dusmām un aizvainojumiem, lai iekšējā brīvībā esmu es pats, lai atcerētos, ko gribu. Ikdienā skrienam, aizmirstam paēst, kur nu vēl dziedāt. Spēlējot instrumentus un dziedot, cilvēki ierauga savu iekšējo resursu – iztēli. Tā var dziedināt pats sevi. Jānodala mūzikas un skaņas terapija, jo mūzikas terapiju vairāk izmanto emocionālā aspektā un respektējot, ka katram citāda pieredze. Nevar apgalvot, ka gonga vai zvanga skaņa labvēlīgi ietekmē ikvienu. Piemēram, onkoloģijas pacienti mūzikas terapijas laikā skaņās meklē mieru, dabu, harmoniju, skaņa gandrīz miesisku veidolu iegūst un palīdz stabilizēt cilvēkam sevi.      

Vispārējās personas datu aizsardzības regulas būtību varētu raksturot īsi - visiem personas datiem jābūt aiz trīs atslēgām, ja kāds vāc datus, tam jābūt pamatotam, savukārt cilvēki drīkst pieprasīt no datu vācēja, kas tieši tiek uzkrāts un pēc pieprasījuma to lūgt izdzēst. Patiesībā viss nav tik vienkārši un izrādās, ka problēmu ir krietni vairāk. Par  regulas īstenošanu dzīvē raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Latvijas Sertificēto personas datu aizsardzības speciālistu asociācijas valdes loceklis Ivo Krievs un datu aizsardzības biroja “Protectum” valdes priekšsēdētājs Zigmunds Vīķis. Ikdienā vienīgais, ko pamana lietotājs saistībā ar Vispārējo personas datu aizsardzības regulu, ir interneta portāla paziņojumi, ka tiek izmantotas sīkdatnes mājaslapā vai ka pasākumā tiks fotografēts un veikti video ieraksti, kurus vēlāk izmantos mārketinga nolūkos. Bet paziņojumi publiskajā telpā ir aisberga redzamā daļa. Datu aizsardzības sistēma ikdienā jāiedzīvina un tas prasa lielu darbu. Raidījuma viesi norāda, ka lielie uzņēmumi apzinās datu aizsardzību un datu vērtību. Vidējiem un maziem uzņēmumiem ir vēl daudz ko darīt šajā jomā. Nākotnē datu aizsardzība būs konkurences rīks, iedzīvotāji būs zinošāki un izvēlēsies pakalpojumu sniedzējus, kas tiešām spēj mūsu datus aizsargāt, jo to datu kļūst arvien vairākiem.

Ikdienā reti aizdomājamies, vai produkti, īpaši tie, kurus izmantojam modes un izklaides industrijā, savu izcelsmi reiz nav guvuši senās un neparastās kultūrās, kuras vēl joprojām to uzskata par savu pazīšanās zīmi. Indiāņu galvas rotas, aborigēnu bumerangi, Āfrikas kultūras rotas un daudzi citi simboli kļuvuši par masu produktiem. Diskusija, kas šķietami nav aktuāla Latvijā, bet ir visai karsta valstīs, kur ir lielas minoritāšu kopienas: vai simbolus, kas raksturīgi šīm kultūrām ir pareizi izmantot mūsdienu masu patēriņā, vai ir labi doties uz mūzikas festivālu ar indiāņu galvasrotu, vai didžeridū var izmantot kā popmūzikas instrumentu? Vai tā ir cieņas izrādīšana kultūrai vai tomēr neizpratne par tās simboliem, to vēsturi un nozīmīgumu, raidījumā Zināmais nezināmajā uzklausām sociālantropoloģi Rīgas Stradiņa universitātes pētnieci Ievu Puzo.

Latvijas jaunā valdība, problēmas partijā KPLV un Jura Juraša iepējamā valsts noslēpuma izpaušana, - tie ir temati, par kuriem šodien raidījumā runās žurnālisti. Studijā: žurnāla IR komentētājs Aivars Ozoliņš, TV3 producente Anita Brauna un laikraksta "Neatkarīgā Rīta Avīze" galvenā redaktore Anita Daukšte.

Nozīmīgs notikums Latvijā šogad bija pāvesta Franciska vizīte. Tā noritēja 24.septembrī, kad pāvests viesojās Rīgā un Aglonā. Viens no viņa galvenajiem vēlējumiem Latvijai bija – turpināt strādāt atgūtās brīvības labā, un allaž paturēt prātā, ka tā ir kas daudz vairāk par materiālo labklājību. Vizīte tika aizvadīta veiksmīgi un izpelnījās gana lielu ievērību no Latvijas sabiedrības. Nelielas korekcijas pāvesta gaitās tikai ieviesa Latvijas lietainie laika apstākļi. Ikdienā reti aizdomājamies, ka šādu lielu pasākumu veiksmīga norise nav pašsaprotama, bet gan daudzu cilvēku rūpīga darba rezultāts. Šodien ciklā „Cilvēks ziņu virsrakstos” uzklausījām vienu no viņiem – protokola konsultanti Skaidrīti Zarāni.

Kad sāku veidot savu podkāstu, zināju, ka gribu dzirdēt dažādu cilvēku stāstus, kuri pievērsušies dažādiem uztura veidiem. Šoreiz pie manis ciemos - Kristaps Vilde. Šoreiz speciāli vajadēja pirkt mandeļu pienu, jo Kristaps ir liels lattes cienītājs. Kopš mūsu tikšanās, arī es esmu iecienījusi grauzdētu mandeļu pienu. :) Klausies un uzzini, kā Kristaps pievērsās vegānismam, un kādi ir plusi ēdot šādi! :) Podkāsta web epizode: https://www.kristinepodvinska.lv/podcast/s1e4/4-plant-based-podksts-jeb-veganais-uzturs-ikdiena-un-ko-par-to-doma-pats-vegans

Skan jau simtais raidījums Septiņas dienas Eiropā. Šoreiz raidījuma fokusā Ziemeļvalstis. Skaidrosim, kāpēc pasaule cenšas atdarināt to sabiedrības modeļus un panākt līdzīgu iedzīvotāju apmierinātības līmeni. Vēl raidījumā saruna par Ziemeļu un Baltijas valstu astotnieku, kuru šogad vada Latvija. 2016. gada 1. janvārī Latvija pārņēmusi prezidentūru Baltijas valstu trīspusējās struktūrās Baltijas Asamblejā, Baltijas Padomē un Baltijas Ministru padomē, kā arī koordinējošās valsts pienākumus Baltijas valstu un Ziemeļvalstu sadarbības formātā "Nordic-Baltic Eight" (NB-8). Runājam arī par drošības prioritātēm mūsu reģionā, par nesen izvirzīto Somijas - Zviedrijas aizsardzības ūnijas ideju un abu valstu neiekļaušanos, bet mērķtiecīgu tuvināšanos NATO. Raidījuma viesis: Ārlietu ministrijas politiskais direktors Eduards Stiprais. ​ Rubrika "Komentārs": Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs komentē šogad plānoto Mātes Terēzes iecelšanu svēto kārtā.  "The Economist”: Ziemeļvalstis - "nākamā supermodele” Ziemeļvalstis, kuras sastāv no Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas, Dānijas un Islandes, jau vairākus gadus tiek daudzinātas par paraugu citām pasaules valstīm. Laikraksts “The Economist” mūsu ziemeļu kaimiņus nosaukuši par “nākamo supermodeli” un saviem lasītājiem iesaka, gadījumā, ja nākamajā dzīvē viņiem lemts būt vidējiem talantiem apveltītiem un ar tik pat vidējiem ienākumiem, atdzimt kādā no Ziemeļvalstīm. Tās ir mazas, bet ļoti spēcīgas un ļoti laimīgas valstis. Pagājušajā nedēļā iznāca kārtējais laimes Apvienoto Nāciju organizācijas sastādītais tops un Ziemeļvalstis, kā ierasts, atrodas topa pirmajā desmitniekā; to varētu pat uzskatīt par daļu no Ziemeļvalstu publiskā tēlā. Par laimīgāko valsti kārtējo reizi atzīta Dānija. Ludvigs Lindstroms, Globālās laimes organizācijas prezidents, kurš ir dzimis Zviedrijā,  intervijā CNN kā vienu no spēcīgākajiem ziemeļnieku laimes noslēpumiem minēja demokrātiju. “The Guardian” rakstā par Ziemeļu laimi atklāj šīs laimes ēnas puses, kas savukārt pasaules laimes reitingā neparādās - dāņi ir otrie lielākie antidepresantu patērētāji pasaulē, turklāt ar milzīgiem personiskajiem parādiem. Somijā uz Rietumeiropas fona ir ļoti augsta slepkavību statistika, un alkohols ir galvenais nāves cēlonis somu vīriešiem. Bet Zviedrijā ir augsts jauniešu bezdarba līmenis – 18,8%. Savukārt kā pozitīvo var atzīmēt to, ka no piecām Ziemeļvalstīm tikai vienā – Islandē, studentiem par mācībām jāmaksā. Liels nopelns ziemeļnieku laimei ir sociālā un finansiālā stabilitāte, veselības aprūpe, drošības spilveni pabalstu izteiksmē un bezmaksas izglītība gandrīz visās Ziemeļvalstīs. Protams, lai to visu nodrošinātu valstīm ir jābūt ar lieliem ienākumiem un to nodrošina viens no augstākajiem nodokļu slogiem pasaulē. Katrā no valstīm tie, protams, atšķiras, un piemērotais iedzīvotāju ienākumu nodoklis ir progresīvs un, piemēram, Somijā var pārsniegt pat 60%. Tā pat piemērojamas arī dažādas nodokļu atlaides un pabalsti cilvēkiem ar mazākiem ieņēmumiem.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā diskusijas par Eiropas Savienības drošības un enerģētikas politikas prioritātēm: vai iecerētā Enerģētikas savienība ir solis tālākā Eiropas federalizācijā, vai tomēr pašreizējā situācijā absolūta nepieciešamība. Viesis studijā: Eiropas Parlamenta deputāts, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas biedrs Krišjānis Kariņš. Rubrika "Viedokļi". Kā vērtēt Krievijas opozīcijas līdera Borisa Ņemcova slepkavībā vainoto čečenu paziņojumu, ka tikuši spīdzināti, lai panāktu viņu atzīšanos. Tikmēr Krievijas prezidents Vladimirs Putins devis rīkojumu piešķirt augstu valsts apbalvojumu Čečenijas prezidentam Ramzanam Kadirovam. Kremļa pārstāvis skaidroja, ka tā bijusi tikai nejauša sakritība, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins deva rīkojumu piešķirt augstu valsts apbalvojumu Čečenijas prezidentam Ramzanam Kadirovam vien dienu pēc tam, kad viņš slavēja opozīcijas līdera Borisa Ņemcova slepkavībā apsūdzēto Zauru Dadajevu. Pēc Kremļa pārstāvja teiktā – rīkojums par apbalvojuma piešķiršanu gatavots jau mēnešiem ilgi. Putina parakstītajā dekrētā teikts, ka Kadirovs apbalvots par viņa sabiedriskajiem un profesionālajiem sasniegumiem, taču kremļa kritiķi šo apbalvojumu saista ar vainas novelšanu uz Čečenu islāmistiem. Ņemcova līdzgaitnieks Iļja Jašins savā savā Facebook profilā norādīja, ka ir piepildījušās vissliktākās prognozes – ir atrasts grēkāzis un tie, kas patiešām stāvēja aiz slepkavības pasūtīšanās, paliks brīvībā.   Ideja par vienoto enerģētikas tirgu Eiropā Eiropas Savienībai jākļūst vienotākai un jāspēj parādīt arī politisko spēļu laukumā, ka tā ir nopietns spēlētājs un var pastāvēt par savām vērtībām. Lielākoties šādas runas ir attiecināmas uz Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera ideju, ka Eiropai nepieciešami vienoti bruņotie spēki. Ja jau kopējs tirgus, tad tikai loģiski, ka apdraudējuma gadījumā jāturpina integrācija un sadarbība. Kamēr armijas ideja varētu izraisīt viļņošanos tautā, līdzīga, tomēr atšķirīga ir ideja par vienoto enerģētikas tirgu. Ikdienā katrs iedzīvotājs priecāsies par lētāku apkuri vai elektrību, taču valstiskā līmenī, spēle ir noslēpumaināka un sarežģītāka. Uzmetumu kopējai Enerģētikas stratēģijai kūrē Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Marošs Šefčovičs. Viņš ir runājis par iespējamajiem sadarbības punktiem ar dalībvalstu ministriem, un šādas tādas atziņas pastāstījis arī plašākai publikai. „Viņi, enerģētikas lietu ministri, protams ir iepazinušies ar šo dokumentu. Tāpēc uzsvēršu, manuprāt, svarīgākos stratēģijas elementus, kas ietekmēs diskusijas nākotnē. Pirmām kārtām, solidaritātes klauzula, mums būs jāatrod veids, kā padarīt to rīcībspējīgu. Otra lieta ir uztvert enerģijas piegādes, kā teju vai vienu no Eiropas pamatbrīvībām. Šajā jautājumā es saskatīju arī ministru atbalstu, ka enerģētikas tirgū ir jāsāk domāt jaunās kategorijās. Tas nozīmē, samazināt iekšējās barjeras Eiropas Savienībā un sākt domāt vienkopus, lai izveidotu administratīvas iespējas radīt vienotu enerģētikas tirgu. Vēl mani iepriecina, ka esam saņēmuši atbalstu no dalībvalstīm par enerģijas efektivitāti. Jāmaina domāšana arī šajā ziņā, proti, jāuztver enerģijas efektivitāti veicinošos pasākumus kā pašsaprotamas lietas,” skaidro Marošs Šefčovičs. Kopumā ES dalībvalstis atbalsta šo stratēģiju. Tā vismaz publiski vēlas atzīt Eiropas Komisija. Enerģijas, un klimata lietu komisārs Migels Ariass Kanjete uzskata, ka atbalsta atslēga ir nepieciešamība nodrošināt drošas gāzes piegādes Ukrainas-Krievijas konflikta fonā. Šobrīd viena no lielākajām problēmām varētu būt uzspēlētā vienotība. Mazām valstīm, protams, tā būtu izdevīga, it īpaši Austrumeiropā, kur atkarība no Krievijas gāzes ir teju pilnīga. Latvijas ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola atzīst, ka notikumi Ukrainā piespiež Eiropu reaģēt vienotāk. Tas ilgākā periodā varētu būt izdevīgi arī Latvijai. „Spēja runāt vienā valodā. Domāju, ka mums kā mazai valstij, ņemot vērā arī mūsu ģeogrāfisko atrašanās vietu, šis ir viens no svarīgiem aspektiem. Bet man liekas, ka šobrīd sarunās starp Ukrainu un Krieviju Eiropas Komisija jau demonstrē labu mediatora lomu. Ceru, ka nepieciešamības gadījumā mēs saņemsim tādu pašu atbalstu, vērtē Dana Reizniece-Ozola. Vēsturnieks Antonijs Zunda arī uzskata, ka iespējas vienoties Eiropai ir un tās tiks izmantotas. Atskatoties uz Eiropas sadarbību un Eiropas Savienības pašiem pamatu pamatiem, Antonijs Zunda saskata līdzības. Mēdz teikt, ka vēsture atkārtojas un esam nonākuši tādā pašā situācijā, tikai jaunā līmenī. „Tā ir atgriešanās pa spirāli tajā pašā situācijā, tikai bez šaubām ir 21. gadsimts un valstu skaits un faktori atšķiras. Bet ideja, bez šaubām ir viena un tā pati. Tad, 50. gados, vienošanos bija daudz vieglāk panākt. Domāju, ka ES spēs vienoties, tā ir pierādījusi ar savu vēsturi, ka ir pietiekami elastīga, lai atrisinātu šādas problēmas. Varbūt ne tādā tempā, kā mēs gribētu, j, visām ES dalībvalstīm ir jādomā racionāli un jāciena gan lielo, gan mazo valstu intereses un jāatrod ir kopsaucējs. Es šajā ziņā esmu optimists,” norāda Antonijs Zunda. Jau ir izskanējis, ka vienotais enerģijas tirgus varētu sastapties ar vislielāko pretestību tieši no Vācijas. Kāpēc lai vācieši dalītos ar saviem komercnoslēpumiem tik ietekmīgā un finansiāli izdevīgā tirgū, kādas ir gāzes piegādes? Turklāt Vācijas uzņēmumi jau sen ir atraduši sadarbības punktus ar Krieviju. Kāpēc viņiem tagad no tā atteikties, lai izdevīgāk gāzi pirktu tie, kas tam neveltīja pietiekami lielu uzmanību? Kritiku šai stratēģijai gan nepieņem Latvijas ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola. Viņasprāt, atšķirībā no daudzām citām stratēģijām, šajā ir arī reālas rīcības soļi. Ko tad komisija šobrīd piedāvā? Darba gaitā paredzēts runāt par solidaritāti. Tas nozīmē, ka jāpierāda skeptiķiem, ir vērts censties pirkt gāzi no Krievijas visiem kopā. Arī „Gazprom” nevar diktēt vienpersoniskus noteikumus tādam klientam, kāda ir visa Eiropas Savienība. Tātad, vienots tirgus nozīmē lielāku ietekmi darījumu slēgšanas posmā. Otra lieta, protams, ir infrastruktūra. Eiropas Komisija piedāvā turpināt darbu pie gāzes piegādes ceļiem dienvidos, paredzot, ka pārdesmit miljardu eiro lielās investīcijas ļaus uz Eiropu sūknēt gāzi arī no Tuvajiem austrumiem un Kaukāza valstīm. Papildus, protams, jāpabeidz projekti, lai savienotu ES valstu elektrotīklus un gāzes apgādes sistēmas kopā vienotā sistēmā. Trešā lieta ir Eiropas augstie mērķi. Apņemšanās padarīt tīrāku vidi, tajā pašā laikā kļūstot efektīvākiem. Piemēram, plāns paredz palielināt atjaunojamo resursu īpatsvaru enerģijas tirgū līdz ceturtdaļai. Savukārt to, kas jāpērk, to Eiropas Savienība varētu pirkt tik cik vajag un ne par pārspīlētam cenām. Ja šāda stratēģija tiek ieviesta dzīvē, tad teorētiski, risināt vajadzēs arī vairākus citus sāpīgus jautājumus. Efektivitāte un vide liek domāt par transporta politikas maiņu, bet kopējais enerģijas tirgus liek domāt par izmaiņām suverēno valstu tiesībās, piemēram, regulatoru darbībā. Nav jau nekāda joka lieta, ja šo jautājumu aktualizējis arī prokrieviskais Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans. Varam droši teikt, kāds austrumos ir sācis satraukties.