Podcasts about dienu

Šodien, 27. martā, Starptautiskajā teātra dienā, Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā vairāki notikumi: Smiļģa kabinetā risināsies sarunas ar Latvijas Nacionālā teātra aktieriem Lauru un Uldi Siliņiem, kā arī  tiks atklātas divas izstādes. Muzejā un dārzā būs apskatāma  izstāde „Latviešu teātra personības un izrādes Eiženijas Annas Freimanes fotogrāfijās”, kā arī „Skatuves mākslinieku šarži”.

Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. Pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu.   Notikumus analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Arnis Latišenko. Tērzēšana ar sekām Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. „Signal” ir tīmekļa saziņas platforma, kas diezgan iecienīta Savienoto Valstu ierēdņu vidū, jo tai ir dažas saziņas konfidencialitāti veicinošas īpašības. Tomēr šī platforma nav ASV valdības oficiāli sertificēta ierobežotas pieejamības informācijas apritei. Prezidenta Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs izveidoja „Signal” tērzēšanas grupu, lai apspriestu kopš 15. marta izvērstos ASV militāro spēku triecienus Jemenas hutiešu nemierniekiem. Piedalījās praktiski visi pašreizējās administrācijas nozīmīgākie cilvēki: viceprezidents Džeimss Deivids Venss, valsts sekretārs Marko Rubio, aizsardzības ministrs Pīts Hegsets, Centrālās Izlūkošanas pārvaldes direktors Džons Retklifs, Nacionālās izlūkošanas direktore Talsija Gabarda, finanšu ministrs Skots Besents, prezidenta īpašais vēstnieks Tuvajos Austrumos Stīvs Vitkofs un vairāki citi. Acīmredzot kļūmes dēļ grupai tika pieslēgts arī žurnāla „The Altantic” galvenais redaktors Džefrijs Goldbergs. Neviena nepamanīts viņš sekoja saziņai, pēc tam no tās atslēdzās un 24. martā publicēja rakstu ar nosaukumu „Trampa administrācija nejauši piesūtīja man teksta ziņojumus ar saviem kara plāniem”. Tā nu atklājās, ka militārās plānošanas jautājumi, kam pašsaprotami būtu jābūt ļoti rūpīgi glabātam noslēpumam, tikuši apspriesti saziņas platformā kā kādi brīvdienu izbraukuma plāni vai olu kulteņa receptes. Jāteic, redaktors Goldbergs bija pietiekami apzinīgs, lai neatklātu neko tādu, kas tiešām varētu radīt nopietnus militāri taktiskus riskus, tomēr šis un tas no saziņas satura nācis gaismā. Sevišķi netīkami skan viceprezidenta Vensa, aizsardzības ministra Hegseta izteikumi par „liekēžiem eiropiešiem”, kuriem jāpiestāda rēķins par Eiropai nozīmīga ūdensceļa atbrīvošanu ar amerikāņu spēkiem. Kā publikācijā norāda Džefrijs Goldbergs, šī tērzēšana „Signal” platformā rada nopietnas bažas par nacionālās drošības situāciju un ir, iespējams, Savienoto Valstu Spiegošanas likuma pārkāpums. Publikācijai sekoja pretrunīgi paziņojumi, Nacionālās drošības padomes pārstāvim Braienam Hjūzam pilnībā atzīstot notikušo, savukārt aizsardzības ministram Hegsetam un arī prezidentam Trampam nogānot redaktoru Goldbergu un viņa žurnālu, starp citu, vienu no prominentākajiem, kopš 1857. gada pastāvošu izdevumu. „Signalgeitas” tēma dominēja arī 25. martā Senāta Izlūkošanas komitejā, kur uz iepriekš plānotu noklausīšanos bija ieradušies Nacionālās izlūkošanas direktore Gabarda un CIP direktors Retklifs. Pagaidām Baltā nama pārstāvju izteikumu tonis liek domāt, ka administrācija nolēmusi „atšaudīties” ar apgalvojumiem par kārtējo politiski motivēto prezidenta Trampa „naidnieku” uzbrukumu. Kremļa diskrētā miermīlība 25. martā pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Pārtraucot karadarbību, tiktu atvērtas ostas komerciālajam transportam, pirmām kārtām Krievijas un Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksportam. Šī vienošanās papildinātu to, kas paredz atturēšanos no triecieniem enerģētikas infrastruktūrai. Krievijas ir apgalvojusi, ka šī vienošanās esot spēkā kopš 18. marta, tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nosaucis šos apgalvojumus par kārtējiem Maskavas meliem. Starplaikā abas karojošās puses ir izdarījušas triecienus par objektiem, uz kuriem varētu attiekties šī vienošanās. Vakar Krievija publiskoja attiecīgās infrastruktūras kategorijas tās ieskatā: naftas pārstrādes rūpnīcas, naftas un gāzes cauruļvadi un uzglabāšanas ietaises, tostarp pārsūknēšanas stacijas, elektroenerģijas ražošanas un pārvades infrastruktūra, tostarp spēkstacijas, apakšstacijas, transformatori un sadalītāji, tāpat atomelektrostacijas un hidroelektrostaciju aizsprosti. Kas attiecas uz ugunspārtraukšanu jūrā, Kremlis pēc tās izziņošanas publiskojis papildu nosacījumus, proti – Krievija to sākšot ievērot tikai pēc tam, kad tiks atceltas sankcijas un ierobežojumi Krievijas Lauksaimniecības bankai un citām finanšu institūcijām, kas iesaistītas lauksaimniecības produkcijas tirdzniecībā. Prezidents Tramps, Baltajā namā tiekoties ar Savienoto Valstu vēstniekiem, izteicies, ka viņa administrācija apsverot šīs Maskavas prasības. Tas jau izraisījis kārtējās spekulācijas par Vašingtonas gatavību pakalpot Putina režīmam. Šādus noskaņojumus krietni uzkurinājusi arī ASV prezidenta īpašā vēstnieka Stīva Vitkofa nesenā intervija Trampam pietuvinātajam žurnālistam Takeram Karlsonam, kurā Vitkofs demonstrēja diezgan paviršu priekšstatu par Ukrainas situāciju un Kremlim un tā saimniekam komplimentāras domāšanas klišejas. Kas attiecas uz iespējamu sankciju atcelšanu, tad tādai būtu nepieciešama arī Eiropas Savienības un citu rietumvalstu piekrišana, un var tikai minēt, kādas sviras Baltā nama saimnieks šai ziņā varētu mēģināt iedarbināt. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis norādījis, ka Krievijas rīcība, pēc sarunu beigām izvirzot jaunus papildu noteikumus, ir sarunu partneru maldināšana. Ukraina Aizsardzības ministrija, savukārt, paziņojusi, ka par ugunspārtraukšanas pārkāpumu jebkādus Krievijas Melnās jūras flotes manevrus ar mērķi atgūt karadarbības rezultātā zaudētās pozīcijas jūras rietumdaļā. Bīstamais pilsētas galva 19. martā Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu. Viņš tiek uzskatīts par nopietnāko prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana politisko konkurentu un galveno opozīcijas kandidātu 2028. gadā gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Dienu iepriekš Stambulas Universitāte anulēja viņa pirms ceturtdaļgadsimta iegūtos zinātniskos grādus biznesa vadībā un cilvēkresursu vadībā, apgalvojot, ka to piešķiršanā konstatētas atkāpes no noteikumiem. Starp citiem aizturētajiem ir divu Stambulas rajonu pašvaldību galvas, citi opozicionārās Demokrātiskās Tautas partijas aktīvisti, uzņēmēji un žurnālisti. Stambulas galvenā prokuratūra izvirzījusi İmamoglu apsūdzības noziedzīgas organizācijas vadīšanā, korupcijā, izspiešanā, kukuļņemšanā un naudas atmazgāšanā, kas saistīta ar pašvaldību līgumiem. Tāpat viņš tika apsūdzēts atbalstā par teroristisku organizāciju pasludinātajai Kurdistānas strādnieku partijai, jo veidojis priekšvēlēšanu aliansi ar kurdu intereses pārstāvošo Tautu līdztiesības un demokrātijas partiju, kas ir legāla politiska organizācija. Vēlāk šo apsūdzības daļu tiesa gan atcēla, koncentrējoties uz korupcijas tēmu. Šķiet, vara nebija rēķinājusies ar tik plašiem sabiedrības protestiem, kādi sākās pēc Imamoglu un viņa līdzgaitnieku arestiem. Stambulas, Ankaras, Izmiras ielās izgāja tūkstošiem protestētāju, kuru vidū sevišķi daudz ir studentu. Pūlis skandēja „Erdogans – diktators!” un „Imamoglu – tu neesi viens!” Valdība reaģēja ar pulcēšanās aizliegumiem, taču nākamajās dienās protesti tikai vērsās plašumā, pie tam tie aptvēra arī teritorijas, kas tradicionāli tikušas uzskatītas par prezidenta Erdogana un viņa Taisnīguma un attīstības partijas atbalsta punktiem. Notika sadursmes ar policiju, kura pret protestētājiem lietoja piparu gāzi un bloķēja pieejas atsevišķām ielām un iestādēm. Līdz šodienai, 26. martam, policija arestējusi vairāk nekā 1400 demonstrantus, no kuriem gandrīz tūkstotis joprojām ir apcietinājumā. Tiek ziņots, ka Turcijā ierobežota pieeja daudziem sociālās tīklošanas resursiem. Eiropadome reaģējusi uz notiekošo ar paziņojumu, ka tās ieskatā notiekošajam ir visas politiskā spiediena pazīmes. Visai pamanāmi uz notikušo reaģēja arī Turcijas liras kurss, nokrītoties par vairāk nekā 16 procentpunktiem un sasniedzot vēsturiski zemāko vērtību pret ASV dolāru. Pēc visām likumdošanas izmaiņām, kuras ļāvušas Erdoganam pavadīt Turcijas varas virsotnē jau divdesmit divus gadus, vispirms kā premjerministram, tad kā prezidentam, 2028. gadā viņš vairs nevar pretendēt uz nākamo termiņu, ja vien nepanāks izmaiņas konstitūcijā vai nesarīkos ārkārtas vēlēšanas pirms sava termiņa beigām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raiņa un Aspazijas trimdas zemē Kastaņolā, Šveicē, kur tagad atrodas ne tikai abiem dzejniekiem veltīta ekspozīcija, bet arī ielas, kas nosaukta abu dzejnieku un patriotu vārdā, Aspazijas 160.dzimšanas dienas svinībās piedalījās arī Radio mazā lasītava. Kopā ar Gundaru Āboliņu un Ingvildu Strautmani ceļoja arī Raiņa atmiņu grāmata "Kastaņola" un literatūrzinātnieces Gundegas Grīnumas ieteiktas Aspazijas vēstules no Šveices Antonijai Lūkinai un Birutai Skujeniecei. Kastaņolā bija pulcējušies latvieši no Cīrihes, Bernes, Ženēvas, Itālijas un Vācijas, grāmatas un sarunas risinājās triju stundu garumā. Raidījumu atbalsta:

Apēst identitāti: kāpēc svarīgi, esot svešumā, tikt pie kartupeļiem "Laura" un "Vineta", pie vispareizākās ābolu šķirnes, īstās rupjmaizes un siera zemē Francijā meklēt iespējas tikt pie Latvijā ražota Holandes tipa siera? Par identitātes un ēdiena saistību saruna raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Sarunājas Marianna Auliciema, muzeja "Latvieši pasaulē" valdes locekle, Miķelis Grīviņš, sociologs, Rīgas Stradiņa Universitātes tenūrprofesors, un Dina Emeriha, latviešu kultūras centra "Bērzaine" (Vācija) vadītāja.

2005. gada 5. martā skanēja pirmā raidījuma Zināmais nezināmajā epizode. Pa šo laiku raidījums šķetinājis neskaitāmas zinātnes mīklas, aicinājis uz sarunām simtiem pētnieku un zinātnieku un pat pabijis vairākos kontinento. Šo epizodi veltām raidījuma apaļajai jubilejai. Ielūkojamies aizraujošos stāstos, tuvāk iepazīstam arī Jūs, mūsu klausītāji. Skaidrojam, ko pētniekiem nozīmē stāstīt par zinātni un iedvesmoties no sarunām radio, un vēl daudz citu dāvanu mums šīs dienas raidījumā. Raidījuma ievadā Toms Bricis iepazīstina, kādi bijuši laikapstākļi 5. martā dažādos gados. Toms, kas raidījuma komandai atkal pievienojies šogad, bet atminas arī, ka jau iepriekš vadījis dažus raidījumus Zināmais nezināmajā. Pirmais raidījums skanēja 2005. gada 5. martā un sākumā tas skanēja reizi nedēļā sestdienu pēcpusdienās. Pirmā raidījuma viesis bija etnomuzikologs Mārtiņš Boiko, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors. Ar viņu arī sazinājāmies pirms šī raidījuma, lai jautātu, vai viņš atceras šo raidījumu pirms 20 gadiem un arī interesētos par viņa pētījumiem šobrīd. 20 gadu laikā ir noticis daudz vērienīgu izmaiņu pasaulē, zinātnē, tehnoloģijās, klimatā, arī saziņas iespējās. Šo gadu laikā raidījums ir bijis klāt vairākos nozīmīgos notikumos. Uzklausām arī raidījuma cītīgus klausītājus, daži no viņiem ir arī raidījuma viesi. Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, ģenētiķis Īzaks Rašals, dziedātāja un bijusī politiķe, tagad pedagoģe un mūziķe Evita Zālīte, Latvijas Kardiologu biedrības prezidents, kardiologs profesors Andrejs Ērglis un Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš. Gundars Āboliņš rosina raidījumu dēvēt otrādi - Nezināmais zināmajā, „jo es ar katru reizi kaut ko jaunu uzzinu, ko es līdz šim neesmu zinājis it kā zināmajās lietās”. Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš atklāj, kā viņa viesošanās raidījumā palīdzēja pētījumam, bet Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas virsārsts, Rīgas Stradiņa universitātes docents, Medicīnas fakultātes zinātņu prodekāns, vadošais pētnieks Kārlis Rācenis stāsta, kā viņam raidījumā dzirdētais bija būtisks pavērsiens sākt pētniecību. Bet sociālajos medijos klausītājiem jautājām, par kuru no jautājumiem cilvēki gribētu ātrāk uzzināt. Piedāvātās tēmas bija: kura ir tuvākā apdzīvojamā planēta, lai varam uz tās patverties; kas notiks ar golfa straumi; kur paliek brilles; kāpēc vēderā vienmēr paliek vieta desertam? Aptaujas rezultāti liecina, ka šobrīd, acīmredzot turbulento ģeopolitisko apstākļu dēļ, klausītājus nomāc jautājums, kura ir tuvākā apdzīvojumā planēta, kur varēsim patverties, lai arī pirms pāris dienām populārāks bija jautājums - kāpēc pēc sātīgām pusdienām aizvien varam nolocīt arī saldo?

La prière pour la sagesse Verset du jour: Jacques 1:5 — "Si quelqu'un d'entre vous manque de sagesse, qu'il la demande à Dieu, qui donne à tous simplement et sans reproche, et elle lui sera donnée." Meditons ensemble: La sagesse est essentielle pour prendre des décisions éclairées et pour vivre une vie alignée avec la volonté de Dieu. En priant pour la sagesse, nous reconnaissons notre besoin de la direction divine et faisons confiance à Dieu pour nous guider dans toutes nos voies. Prière du jour "Seigneur, je reconnais que j'ai besoin de Ta sagesse pour faire les bons choix dans ma vie. Merci de promettre de me donner généreusement la sagesse si je la demande avec foi. Remplis-moi de discernement et guide-moi dans chaque décision aujourd'hui. Que Ta sagesse éclaire mon chemin. Au nom de Jésus-Christ, Amen." Dienu nous benisse! Pasteur Armande Ansah

Mākslas muzejā "Rīgas Birža" 24. janvārī tika atklāta pasaulslavenā franču mākslinieka, konceptuālās mākslas pioniera Bernāra Venē darbu retrospekcija "Bernārs Venē. Glezniecība: no racionālā uz virtuālo. 1966-2024". Kā lai raksturo Bernāru Venē? Varētu sacīt, cilvēks – orķestris. Mākslinieks, kurš radoši izpaudies visdažādākajos medijos: glezniecība, zīmējums, tēlniecība, instalācija, skatuves dizains, horeogrāfija, kino, dzeja un arī mūzika. Daudziem Bernāra Venē vārds pirmkārt saistās ar vērienīgām monumentālām formām, ar Beļģijā atklāto vides objektu – 250 tonnas smago un 60 metrus augsto "Arc Majeur", kas joprojām ir augstākais vides mākslas darbs publiskajā telpā. Bernāra Venē veidotais 18 metrus augstais tērauda objekts – veltījums olimpiskajai lāpai – ir vienīgais publiskais mākslas darbs, kas tika radīts speciāli 2024. gada vasaras Olimpiskajām spēlēm Parīzē. Venē ir bijis viens no nedaudzajiem mākslas milžiem, kurš uzaicināts rīkot izstādi Versaļas pilī. Viņa  darbi skatāmi vairāk nekā 70 pasaules muzejos, tai skaitā Modernās mākslas un Gugenheima muzejos Ņujorkā, Hiršhorna muzejā un skulptūru dārzā Vašingtonā, Pompidū centrā Parīzē un vēl daudzviet citur, kā arī pasaules vadošajās izstāžu zālēs, galerijās un laikmetīgās mākslas kolekcijās. Izstādi Mākslas muzejā “Rīgas Birža” producē kultūras portāls Arterritory.com sadarbībā ar Bernāra Venē studiju un Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Kuratores ir Una Meistere un Daiga Rudzāte, bet projekta vadītāja – Vita Birzaka. Dienu pirms izstādes atklāšanas Mākslas muzejā "Rīgas Birža" Inta Zēgnere tikās ar Bernāru Venē. Mums ir liels gods satikt jūs šeit Rīgā un iepazīt jūsu izstādi. Kādas ir jūsu attiecības ar Rīgu? Biju Rīgā pirms kādiem pieciem, sešiem gadiem, kad mana sieva Diāna bija šurp atvedusi mākslinieku rotu kolekcijas izstādi, kurā bija skatāmi Pikaso, Maksa Ernsta, Hansa Arpa, Džakometi, Fontanas, Džefa Kūnsa un vēl citu autoru darbi. Tā ir kolekcija, kas ceļo pa visu pasauli un tagad aprīlī būs skatāma Floridā, Nortona muzejā. Bet tad, kad bija izstāde Rīgā, arī es, protams, ierados uz atklāšanu. Tā pirmo reizi arī ieraudzīju Rīgu. Un tobrīd izlēmāt, ka vēlētos šeit parādīt savus darbus? Ne gluži tā. Una Meistere, kas ir brīnišķīgs cilvēks un ar kuru mums vienmēr ir ļoti jaukas attiecības, reiz pēkšņi vaicāja: "Bernār, kā būtu, ja kādreiz Rīgā muzejā tu izveidotu izstādi? Teicu, ka labprāt to vēlētos, jo man patīk komunicēt. Man tas ir ļoti svarīgi. Man patiešām daudz svarīgāk ir runāt par mākslu nekā pārdot mākslas darbus un tikai pelnīt naudu. Protams, tā palīdz jums turpināt un darīt lielas lietas Taču patiesībā tieši komunikācija ir mākslas būtība, lai mainītu cilvēku  uztveres jūtīgumu, palīdzētu  viņiem saprast, ka ir arī citi veidi, kā domāt par mākslu. Tā šī iespēja rīkot izstādi Rīgā radās, un esmu ļoti priecīgs, ka varu savus darbus šeit parādīt. Uzreiz no lidostas devāties uz muzeju, lai redzētu, kā izskatās ekspozīcija. Vai esat apmierināts ar to, kā jūsu darbi "jūtas" šeit, šajā muzejā, šajā zālē, kā tie veido dialogu ar telpu? Vispār ir ļoti grūti eksponēt laikmetīgo mākslu šādā vidē, kas ir tik piesātināta, tik pašpietiekama. It īpaši, ja tie ir ļoti vienkārši, konceptuāli darbi. Bet tas, kā tas ir paveikts, patiešām ir izdevies ļoti labi. Par laimi manas gleznas ir lielas un uzreiz "piesaka sevi", piesaista uzmanību. Ja tie būtu mazi darbi, tad apkārtējais būtu nedaudz traucējošs. Taču šajā gadījumā esmu pilnībā apmierināts, arī ar darbu izlasi. Man šobrīd notiek vērienīga izstāde Ķīnā, kur skatāmi 180 darbi, un šovasar būs izstāde Francijas dienvidos, Pikaso muzejā Antibā. Izstāde, kas skatāma šobrīd Rīgā, pēc tam ceļos uz turieni. Mēs runājām par dialogu starp telpu un jūsu darbiem. Vide, kur skatāmi jūsu darbi, ir ļoti dažāda. Atceros fantastisko izstādi Versaļā, pie Versaļas pils  vai, piemēram, vides objektus Vandomas laukumā Parīzē. Savukārt pagājušajā gadā Venēcijas biennāles laikā Venēcijas Nacionālajā bibliotēkā bija skatāmi jūsu agrīnie darbi, tai skaitā arī slavenā instalācija "Ogļu kaudze" un gleznojumi ar darvu. Esmu paveicis tik daudz pēdējo 65 gadu laikā. Jā, izstāde Ķīnā ir veltīta maniem 65 darba gadiem, un tur manā rīcībā ir 10 000 kvadrātmetru, lai darbus parādītu. Bet patiesībā tas, ko minējāt, runājot par Venēciju, ir ļoti labs piemērs, kā darbiem izdzīvot pašpietiekamā vidē. Venēcijas Nacionālā bibliotēka nav baltais kubs, tur ir krietni jāpiestrādā, sadarbojoties ar vidi, un bija interesanti "sacensties" vienā telpā ar Ticiānu, Tintoreto un Veronēzi - šiem lielajiem puišiem. Tas bija diezgan biedējoši, bet izdevās. Tas labi izdevās. Bija  vienkārši jāveido sienas un jāciena citu mākslinieku darbs. Lai tavs darbs nepazustu, tam ir jābūt pietiekami spēcīgam un iespaidīgam. Jūs pieminējāt Versaļu. Versaļa arī bija liels izaicinājums, jo ļoti maz mākslinieku spēj eksponēt savus darbus pie Versaļas pils. Tāpēc nolēmu izveidot milzīgas skulptūras no arkām, kas ir apmēram 25 metrus augstas, un tas izdevās labi. Tas vienmēr ir izaicinājums, ja jums ir darīšana ar ainavu vai arī ar greznu telpu muzejā. Bet atgriezīsimies pie izstādes muzejā "Rīgas birža" un jūsu retrospekcijas, kas aptver laikaposmu no 1966. līdz 2024. gadam. Tā ļauj palūkoties uz visu padarīto it kā no attāluma, ieraudzīt paveikto. Vai jums pašam ir interesanti paskatīties atpakaļ uz pirmsākumiem? Lielāko daļu sava laika pavadu, skatoties uz priekšu, jo ir tik daudz  jārada. Es labi apzinos, ko esmu paveicis. Kas padarīts, tas padarīts, bet man jāsteidzas vēl tik daudz ko paveikt. Tajā pašā laikā, jā, ir interesanti parādīt, kā šis darbs ir attīstījies. Daudziem to skatīt ir ļoti mulsinoši, joo viņi pazīst mani kā tēlnieku, tad viņi redz gleznas, tad cita veida gleznas, piemēram, tās, kas gleznotas ar darvu. Tad viņi ierauga šo reljefos darbus uz kartona... Viņi pastāvīgi redz citas lietas, un tas mulsina. Retrospekcijas ir ļoti vērtīgas, jo varat parādīt darba evolūciju, bet pati koncepcija man gandrīz nav mainījusies. Ziniet, mana māksla ir tā, ko mēs saucam par pašreferenci, kas nozīmē, ka darbs runā tikai par sevi, ka tam nav atsauces uz apkārtējo pasauli. Nav atsauces uz maniem filosofiskajiem vai reliģiskajiem uzskatiem. Nē, es runāju par mākslu, konkrēti par mākslu. Tas ir tāpat kā matemātiķim. Kad viņš nodarbojas ar matemātiku, viņš nerunā par kaut ko citu. Viņš runā par matemātiku un veic pētījumus  tieši šajā jomā. Kad es radu mākslu, tas ir tas pats. Izstādē mēs redzam manus matemātiskos pirmsākumus ar šo tik ļoti svarīgu diagrammu no 1966. gada. Tas bija laiks, kad pārtraucu nodarboties ar mākslu, bet pēc tam atkal atsāku ar jaunām idejām, jaunu potenciālu, interesantām lietām. Varam redzēt šo radošo evolūciju, kas joprojām turpinās. Bet kas ir interesanti, un es ļoti vēlos to akcentēt - tās ir pēdējās četras gleznas, kas skatāmas izstādē, un kas radītas, izmantojot ģeneratīvo mākslu. Tas ir pārsteidzoši, ka mākslinieks var dot norādījumus datoram, un dators, šī mašīna, var radīt mākslas darbu. Šo darbu pamatā ir sarežģīta datorprogrammēšana, algoritmu ģenerētu tēlu digitālas gleznas. Bet ziniet, es gāju vēl tālāk par to. Es jums pastāstīšu, ko darīju, sadarbojotoies ar  Perrotin galeriju Parīzē. Veidojot šos darbus, devu norādes datorspeciālistam-programmētājam, lai tiktu radīti dažādi leņķi, norādīju, kādām ir jābūt proporcijām un lielumam. Tad viņš vaicāja - kāda krāsā? Atbildēju - visas  krāsas ir iespējamas. Labi, cik daudz jūs vēlaties? Un es teicu, ka no 20 līdz 60. Tātad mašīna pati vēlāk izlems. Un kāda būs to kustība plaknē? Ak, tai ir jākrīt no ekrāna augšas uzleju un jānokrīt tādā konfigurācijā, kā dators to izlems. Tātad devu šos norādījumus, un, kā redzat, es nepateicu, kā visam jāizskatās un kādu krāsu izvēlēties. Tad programmētājs nospieda pogu un iznāca desmit gatavi attēli, kurus es pat neapskatīju. Tie tika nosūtīti uz Francijas dienvidiem, kur tika nokopēti uz kanvas. Tā bija mašīna, kas to paveica, izmantojot konkrētas krāsas tinti un tā tālāk. Tad darbi tika ierāmēti, nosūtīti Perrotin galerijai Parīzē. Notika izstādes atklāšana, es negāju uz to. Pēc tam gleznas tika pārdotas. Es tās neredzēju un nekad arī neredzēšu. Tāds ir mans sapnis, mans mērķis. Varbūt kādreiz es kādu no tām arī ieraudzīšu, ja kāds no kolekcionāriem, kas nopirka, mani uzaicinās vakariņās un tur es to pēkšņi ieraudzīšu un varēšu teikt: "Ak, cik interesanti. Mana glezna, ko es nekad dzīvē neesmu redzējis". Un tas, ko saku, ir ļoti nopietni. Runa ir par idejām, par to, ka vēlamies parādīt, kāda var būt māksla. Mēs zinām, kas līdz šim ir bijusi māksla, taču robežas ir bezgalīgas. Un šeit es to parādu, vadoties no oriģinālās koncepcijas, jo es esmu tās radītājs. Šo darbu neesmu gleznojis ar roku, bet tas tiešām ir mans darbs, jo tā ir mana koncepcija. Ziniet, Rafaelam savulaik, kad viņš gleznoja Vatikānā, bija 300 palīgu. Viņam bija daži, kas gleznoja debesis, daži kolonnas, un tā tālāk. Tātad, tas nebija tikai Rafaela rokas pieskāriens. Mikelandželo ir teicis: "Non fa l'arte col la mano, ma col cervello". Mēs neradām mākslu ar roku, mēs to radām ar smadzenēm". Vēlos paplašināt šīs uztveres galējās robežas. Man ir koncepcija, es to attīstu un turpinu šo izpēti. Es neteikšu -  ak, neviens to nesapratīs, ak, kā tas izskatīsies? Nē. Man tas ir jādara, un es to daru. Un, lūk, šī ir otrā reize, kad izstādu šos darbus un divus no tiem, kas tagad ir skatāmi Rīgā, pats līdz šim nebiju redzējis. Es tos redzēju vienīgi ekrānā, bet nebiju redzējis tos pabeigtus, jo mans palīgs to darīja, kamēr biju Ķīnā. Pēdējie darbi ir loģisks turpinājums tam, ko esat darījis jau agrāk, tikai tagad izmantojot citus rīkus, piemēram, datorprogrammu? Tieši tā. Gleznās no 60. gadiem jūs redzat šo matemātisko pieeju. Es izvēlējos matemātiskas formulas no zinātniskām grāmatām to oriģinalitātes dēļ, jo šie darbi nemaz neizskatās pēc mākslas. Ja es nodarbojos ar mākslu, kas izskatās pēc mākslas, tā nemaz nav māksla, tā ir tikai apmierinātība ar sevi, kopējot to, kas paveikts, un nav nekādas piepūles manām smadzenēm. Īsti mākslinieki kā Sezāns, Pikaso, Matiss - viņiem nodarbošanās ar mākslu bija ciešanas, jo, to darot, viņi gribēja izmainīt mākslas vēsturi. Arī es esmu kā matemātiķis, kurš diendienā strādā pie vienādojumiem, mēģinot pārvarēt sevi un pārsniegt robežas tam, kā cilvēki ir domājuši pirms jums. Tad, kad mākslinieks nāk ar jaunu koncepciju, ar kaut ko pilnīgi oriģinālu, viņš nāk ar ko tādu, par ko cilvēce pirms viņa nekad nav domājusi? Ziniet, ir viegli darīt lietas, kā tas ir darīts tradicionāli 2000 gadus, bet, ja runājam par radīšanu, mēs runājam par koncepta maiņu, tāpēc tas tiešām ir ļoti, ļoti nopietni. Ja matemātiskās gleznas tika ņemtas  no grāmatām, tad izmantojot algoritmus es dodu norādījumus, un saņemu to, ko jūs redzat. Cilvēki vienmēr runā par interpretāciju. Jūs skatāties uz mākslas darbiem un  sakāt - ko tad tas nozīmē? Kāds ir stāsts? Gleznai vai skulptūrai ir stāsts, tā runā nevis pati par sevi, bet par kaut ko citu. Taču kopš  1910., 1912. gada tādi cilvēki kā Kandinskis, Delonē, Pikabija un citi sāka ieviest abstrakciju. Visbeidzot, pateicoties abstraktajai mākslai, mūsu priekšā bija glezna, kas attēloja sevi, un tikai sevi nevis pasauli ārpus tās. Arī es esmu uz šī pašreferences ceļa. Tāpēc, kad eksponēju leņķi, cilvēki varētu domāt, ka tās, piemēram, ir kā šķēres, jo cilvēki vienmēr vēlas atrast kādu analoģiju, meklē asociācijas, nevis saka - jā, tas ir leņķis. Viņi meklē ko citu. Tāpēc es precīzi norādu, cik grādu ir šim leņķim, lai viņi zinātu, ka tas ir 40 grādu leņķis un nekas cits. Plašāk - audioierakstā.

“Cilvēks aiz kastes pētniecībā un mākslā” – par „Wolt” un „Bolt” piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģisko analīzi trīs gadu garumā izvaicājam pētnieku komandu. Par kurjera darbu -Wolt un Bolt piegādes darbinieku pieredzi un saskarsmes kultūru ar apkārtējiem.  Kā mūsu sociālā realitāte – līdzcilvēki, kas mūs apkalpo ne tikai ar aplikāciju starpniecību, bet arī reālā fiziskā saskarsmē, var būt pārtulkota arī mākslas valodā? Kas ir „kiberproletariāts” un „aizvainojums”, kas akumulējas darot savu darbu un kāpēc? Kutūras rondo sarunājas Maija Spuriņa, Latvijas Kultūras akadēmijas pētniece un projekta vadītāja, Iveta Ķešāne, Latvijas Kultūras akadēmijas vadošā pētniece, Sabīne Ozola, Latvijas Universitātes socioloģijas maģistrantūras studente, kura projektā iesaistījās studējot Kultūras akadēmijā, un režisore Krista Burāne, kuru uzrunāja pētnieki, lai veikums nepaliek tikai akadēmiskā līmeni, bet ir arī „tulkots” ir mākslas valodā. 17. decembrī plkst. 15 Latvijas Kultūras akadēmijas Gara mājā (Tabakas fabrikas kvartāls, Miera iela 58a) norisināsies Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētnieku īstenotā fundamentālā un lietišķā pētījuma “Digitālajās platformās nodarbināto autonomijas izpratnes un prakse: Wolt un Bolt piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģiska analīze” noslēguma pasākums – simpozijs “Cilvēks aiz kastes pētniecībā un mākslā”. Simpozija pirmajā daļā “Pētniecība” projekta pētnieku komanda – Maija Spuriņa, Iveta Ķešāne un Sabīne Ozola – iepazīstina ar pētījumā izmantotajām metodēm, savāktajiem datiem, sniegs vispārēju pārskatu par akadēmiskajiem rezultātiem un ieskicēs ar šo darbu saistīto problemātiku. Nozīmīga pētījuma daļa veltīta pētniecībā balstītai mākslai: simpozija otrajā daļā “Māksla” dramaturģe Krista Burāne piedāvās ieskatu topošajā izrādē “Piegāde tieši laikā”, un režisors Dans Silovs pastāstīs par dokumentālās filmas “Neredzamie cilvēki” tapšanu, piedāvājot simpozija apmeklētājiem noskatīties filmas fragmentu. Par kurjera darbu -Wolt un Bolt piegādes darbinieku pieredzi un saskarsmes kultūru ar apkārtējiem.  Kā mūsu sociālā realitāte – līdzcilvēki, kas mūs apkalpo ne tikai ar aplikāciju starpniecību, bet arī reālā fiziskā saskarsmē, var būt pārtulkota arī mākslas valodā? Kas ir „kiberproletariāts” un „aizvainojums”, kas akumulējas darot savu darbu un kāpēc?

BRĪDINĀJUMS: Šajā podkāsta epizodē tiek runāts par ēšanas traucējumiem, kas var skart sensitīvas tēmas, tostarp: pašvērtējuma problēmas, ķermeņa izskata uztveres traucējumus, trauksmi un depresiju saistībā ar ēšanu. Ja šīs tēmas jums ir īpaši sāpīgas vai var izraisīt diskomfortu, lūdzu, izvēlieties sev drošu klausīšanās vidi vai izvēlieties nepieciešamo atbalstu.Šajā epizodē Dr. Laila Siliņa uzsāk sarunu par vienu no sensitīvākajām un personiskākajām veselības tēmām – mūsu attiecībām ar ēdienu. Viņa iejūtīgi skaidro ēšanas traucējumu būtību, to cēloņus un iespējamos risinājumus. Daktere ir sertificēta uztura speciāliste un KBT Ēšanas traucējumu metodes speciāliste.Klausoties uzzināsi:- kas ir ēšanas traucējumi un kāpēc cilvēki ar tiem saskaras;- iekšējās psiholoģiskās un emocionālās problēmas, kas slēpjas aiz pārēšanās vai ēšanas ierobežošanas;- kā saprast, vai attiecības ar ēdienu pārvērtušās par ēšanas traucējumu;- kādas metodes var palīdzēt uzlabot attiecības ar ēdienu;- kā vecāki var veidot veselīgu komunikāciju ar bērniem par ēšanu.Dr. Siliņa īpaši uzmanīgi analizē kauna lomu ēšanas traucējumos, skaidro ķermeņa dismorfiju, ar ko saskaras gan sievietes, gan vīrieši, un piedāvā konkrētus rīkus sevis izpratnei un palīdzībai.Šī saruna palīdzēs labāk saprast sevi, savu ķermeni un attiecības ar uzturu.******************Šo epizodi samontējām ar atbalstu no dalībniekiem mūsu jaunākajā programmā „Jaudīga Partnerība“. Šo programmu Laura un Mišels izveidoja, lai Cilvēkjaudas faniem būtu vēl foršākas attiecības ar mīļoto cilvēku un lai partneri ir spēcīgāka komanda, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan arī ikdienā gūst vairāk prieka.Ja šīs tēmas ir aktuālas arī tev, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.******************SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads3:57 Priekšstati un realitāte – kuri ir tie cilvēki, kas saskaras ar ēšanas traucējumiem5:14 Iemesli, kādēļ cilvēki pārēdas 8:01 Biežāk sastopamie ēšanas traucējumi, kā tos pamanīt14:13 Ēšanas traucējumi un kauns – kā izkļūt to apburtā loka20:35 Smalkā robeža, kur ēdiens ir izklaide un sevis palutināšana, bet kur tā jau ir problēma24:25 Ideālais variants, kā daktere Laila Siliņa vēlētos, lai cilvēki ēd25:54 “Ķermenis nav muļķis” – iemācīties saprast sava ķermeņa darbības principus un sadarboties30:35 Dakteres viedoklis par kaloriju skaitīšanu34:44 Mehānismi, kas strādā, lai noturētu sevi optimālā ēšanas režīmā39:57 Kādēļ cilvēki mētājas no viena grāvja otrā, bet neturas ceļam pa vidu46:31 “Nepieļaut to sajūtu, kad esi vājprāta badā. Tas vienmēr būs trigeris”52:37 Kas ir ķermeņa dismorfija un kā tā var būt saistīta ar anoreksiju vai bulīmiju55:37 Kuras ir tās galvenās emocijas, kas ierosina ēšanas traucējumus59:34 Treniņuzdevums komunikācijā ar sevi1:01:13 Ko vecākiem vajadzētu un nevajadzētu darīt saistībā ar savu bērnu ēšanas traucējumiem1:05:36 Kādas KBT terapijas metodes savā darbā izmanto uztura speciāliste1:11:10 Pacienti, kuri iekrīt sirdī, un pacienti, par kuriem īpaši sāp1:14:48 Ieteikumi vecākiem, lai viņu bērniem būtu veselīgas attiecības ar sevi un ēdienu

Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” sestās sezonas ceturto epizodi, kurā bijušie Latvijas sportisti Jānis Sprukts (hokejs), Žanis Peiners (basketbols) un Ansis Medenis (volejbols) tiekas tirdzniecības centrā “Domina Shopping”, lai dalītos stāstos par savu pieredzi dažādās arī šodien aktuālās sporta tēmās. 0:00:00 – 0:03:14 – šodien raidījumā; 0:03:15 – 0:19:11 – dzimšanas dienu atzīmēšana; 0:20:26 – 1:21:30 – kautiņi un asumi laukumā un ārpus tā.

Dienu pirms Gruzijas parlamenta vēlēšanām atmosfēra šajā valstī kļūst arvien nokaitētāka. Zemkopības ministrija atkal gatavo augsni vēl intensīvākai mežu ciršanai - tā uzskata vides organizācijas. Tās ar atklātu vēstuli vēršas pie premjeres un ceļ trauksmi par jaunām izmaiņām noteikumos. Latvijas Ārstu biedrība rosina izmaiņas likumā, lai turpmāk drīkstētu publiskot ētikas komisijas lēmumus par kolēģu darbu. Aptauja: Vairāk nekā trešo daļu Latvijas iedzīvotāju satrauc, kā apmaksāt komunālos maksājumus apkures sezonā.

Kas saista ieroci ar mākslu? Šo Birutas Pāvislones mīklu un citas klausītāju atsūtītās mīklas Dzejas dienu noskaņās Greizajos ratos min rakstniece Inguna Ula Cepīte, komponists Ansis Sauka un dzejniece Daina Sirmā ar mazbērniem Annu (11 gadi), Austru (10 gadi) un Oliveru (6 gadi).

Vakar, 5. septembrī, pēc trīs gadu rekonstrukcijas posma svinīgi atklāts Valmieras teātris. Savukārt teātra darbinieki un aktieri atgriešanos ēkā svinēja jūlija beigās, atklājot 102.sezonu. Svaiga, patīkama un tīra sajūta, tā teātra ēku raksturo aktieri, uzsverot,  ka tas vēl jāpiedzīvo, jāpiepilda ar lietām un enerģiju. Dienu pirms svinīgās teātra ēkas atklāšanas uz Valmieras teātri devās Kultūras rondo un tikās ar aktieriem un teātra direktori, uzsākot jauno sezonu. Tuvojoties teātra ēkai, redzu daudz jauniešus, kas sasēduši uz saliekamiem krēsliņiem, skicē jauno teātra fasādi. Sasveicinos ar teātra pārstāvi Martu Cekuli un uzzinu, ka tie ir Valmieras mākslas skolas audzēkņi. Kopā ar Martu Cekuli un Valmieras teātra aktrisi Ievu Esteri Barkāni nolemjam sarunu sākt Jaunajā zālē, jo tas ir jaunums un ar šo spēles vietu Ieva saskarsies pavisam drīz, kad oktobrī šajā zālē  Toms Treinis iestudēs izrādi „Tuvāk”. Telpa ir transformējama, melna zāle kā balta lapa, Marta nosaka. Valmieras teātra ēkas rekonstrukcija uzsākta 2021.gadā. Secīgi, kā rekonstrukcijas process ritējis, atklāj teātra direktore Evita Ašeradena, atgādinot arī to, ka rekonstrukcija sākās kā energoefektivitātes projekts, jo tas bija vienīgais veids, kā iegūt Eiropas finansējumu. Valmieras teātra pārbūves laikā saglabāta latviešu arhitekta Modra Ģelža projektētā administratīvā korpusa ēka, savukārt tehniski un vizuāli novecojušās piebūves nojauktas, modernizējot un veidojot lakoniskus, mūsdienīgus apjomus jumta izbūvju vietā.

Šodien, 5. augustā, turam īkšķus, lai šo dienu Latvijas sporta vēstures grāmatās var rakstīt zelta burtiem! Latvijas sportistiem šodien daudz startu, gan vieglatlētikā, gan daiļlēkšanā, gan jāšanas sportā, gan volejbolā. Protams, lielākā uzmanība šodien pievērsta 3x3 basketbola izlasei, kurai vakarā gaidāms pusfināls un cīņa par medaļu. Basketbolistu cīņas vēl priekšā, bet jau no rīta pludmales volejbolistes Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova trīs setos ļoti spraigā galotnē apspēlēja Vācijas duetu Svenju Milleri/Sinju Tilmani, un tas nozīmē, ka Latvijas duets ir iekļuvis labāko astoņu pāru skaitā un spēlēs ceturtdaļfinālā. Nākamā spēle trešdien, 7. augustā. Vakar Latvijas riteņbraucēja Anastasija Karbonari savā olimpisko spēļu debijā šosejas braucienā dāmām starp 78 finišējušajām sportistēm izcīnīja 69. vietu. Savukārt šodien olimpisko debiju piedzīvoja cita ne Latvijā dzimusi un augusi sportiste, kura pārstāv mūsu brīnišķīgo zemi - daiļlēšanā no 10 m dēlīša 23 gadus vecā Džeja Delanija Patrika. Viņa dzimusi un augusi ASV, bet starptautiskās sacensībās pārstāv Latviju jau divus gadus un šodien kļuva par pirmo Latvijas daiļlēcēju olimpiskajās spēlēs. Debijas reizē viņai 22. vieta kvalifikācijā un diemžēl nekvalificējās pusfinālam, kur iekļuva 18 labāko rezultātu īpašnieces. Vēl Francijas nacionālajā stadionā šodien starts diviem mūsu vieglatlētiem. Skrējēja Gunta Vaičule jau finišējusi - viņa 400 m priekšskrējienu veica 51,13 sekundēs un palika 5. vietā. Otrdien Vaičulei būs atkārtota iespēja iekļūt pusfinālā, startējot otrās iespējas skrējienā. Bet kārtslēcējs Valters Kreišs finālā startēs astoņos vakarā. Latvijas jātnieks Kristaps Neretnieks aizvada priekšsacīkstes konkūrā ar zirgu Palladium. Bet šī vakara lielais notikums – Latvijas 3x3 basketbolisti cīnīsies par medaļu. Kāda kaluma - tas atkarīgs no pusfināla spēles iznākuma. Tajā mūsējie cīnīsies pret Franciju, ko vienu reizi jau turnīrā apspēlēja un kuru nonākšana pusfinālā ir zināmā mērā pārsteigums. Francūžiem, protams, būs liels mājinieku atbalsts, bet mūsu izlases treneris Raimonds Feldmanis zina recepti veiksmīgam iznākumam. Viens no mūsu izlases līderiem Kārlis Lasmanis pirms trim gadiem Tokijā bija zelta metiena autors, un šīs viņam ir otrās spēles. Līdz ar to viņš noķēris savu tēvu Uģi Lasmani, kurš arī divas reizes piedalījās olimpiskajās spēlēs, tiesa, kā airētājs - 1992. un 1996. gadā. Bet šajās spēlēs piedalījās arī Uģa meita un Kārļa māsa Rūta Kate Lasmane, kura startēja trīssoļlēkšanā. Par to, kā abu olimpiešu tēvs, pats bijušais olimpietis, jūt līdzi savām atvasēm, Uģis stāsta Initai Kresai Katkovskai.

Venecuēlas līdera Maduro uzvaras pasludināšana izraisa plašus protestus. Saasinās attiecības starp Izraēlu un šiītu kaujinieku grupējumu "Hizbullāh". Krievijas algotņi no grupējuma "Vagner" ir cietuši ievērojamus zaudējumus kaujās ar nemierniekiem Mali. Aktualitātes pasaulē analizē Atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas juridiskajā augstskolā Gints Jegermans, politologs Veiko Spolītis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Raķešu un vārdu triecieni Jau nākamajā dienā pēc kustības "Hamās" teroristiskā iebrukuma Izraēlā pagājušā gada 7. oktobrī raķešu un lidrobotu triecienus pret Izraēlas ziemeļdaļu uzsāka arī Libānā bāzētā kustība "Hizbullāh", uz ko Izraēla atbildēja ar prettriecieniem. Pēc jūlija sākumā Izraēlas publiskotām ziņām šī karadarbība prasījusi apmēram simts Libānas civiliedzīvotāju dzīvības, nogalināti arī vairāk nekā 350 "Hizbullāh" kaujinieku. Savas mājvietas nācies pamest apmēram deviņdesmit tūkstošiem libāniešu, evakuēti apmēram sešdesmit tūkstoši Izraēlas ziemeļdaļas iedzīvotāju. 27. jūlijā no "Hizbullāh" kontrolētās teritorijas raidīta raķete, domājams – Irānas ražojuma "Falak-1", trāpīja sporta laukumā Madždal-Šamsas ciematā Golānas augstienēs, Izraēlas okupētajā Sīrijas teritorijā. Šī trieciena rezultātā gājuši bojā divpadsmit bērni un pusaudži, jaunākajam no kuriem bija desmit, vecākajam – sešpadsmit gadi. Izraēlas atbilde sekoja vakar, kad tās lidrobotu triecienā tika daļēji sagrauta ēka Libānas galvaspilsētas Beirutas dienvidu priekšpilsētā, kur atrodas kustības "Hizbullāh" vadības mītne. Trieciena mērķis esot bijis Fuads Šukrs – viens no kustības militārā atzara līderiem, tās raķešu spēku organizators, kaujinieks ar apmēram četrdesmit gadu ilgu stāžu. "Hizbullāh" gan apgalvo, ka Šukrs esot dzīvs. Pasaules medijiem savos virsrakstos piesaucot iespējamu eskalāciju Izraēlas un Libānas islāmistu spēku starpā, eļļu ugunij pielēja Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdoans, kad svētdien, 28. jūlijā, uzstājoties savas Taisnīguma un attīstības partijas saietā, paziņoja, ka Turcija varētu iejaukties Izraēlas un "Hamās" karā tāpat, kā tā jau iejaukusies Lībijas pilsoņkarā un Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktā par Kalnu Karabahu. Uz to Izraēlas ārlietu ministrs Israels Kacs atbildējis ar ierakstu platformā "X", aicinot izslēgt Turciju no NATO, kā arī salīdzinājis Erdoanu ar kādreizējo Irākas diktatoru Sadamu Huseinu, atgādinot, ar ko beidzās viņa pret Izraēlu vērstā darbība. Kā vaiņagojums šīm spriedzes kāpinājumam ir pirms dažām stundām pasauli aplidojusī vēsts, ka šonakt Teherānā ar precīzu raķetes trāpījumu likvidēts par "Hamās" augstāko līderi uzskatītais Ismails Hanija. Irānas galvaspilsētā teroristiskā grupējuma vadonis bija ieradies uz islāma republikas jaunievēlētā prezidenta Masuda Pezeškjana inaugurāciju. Irāna jau pasludinājusi nelaiķi par mocekli, kura asinis nebūšot velti izlietas; Turcija, Krievija un Katara nosodījušas nogalināšanu. Nav teju nekādu šaubu, ka šo operāciju īstenojusi Izraēla, tā apliecinot savas iespējas atriebties ikvienam pāridarītājam vismaz pāris tūkstošu kilometru rādiusā. Izskan viedokļi, ka atentāts apliecinot Izraēlas valdības nevēlēšanos tuvināt pamieru Gazā, taču ir arī tādi, kas uzsver, ka šis trieciens "Hamās" vadībai dod lielākas iespējas premjerministram Netanjahu attaisnot uguns pārtraukšanu Izraēlas sabiedriskajai domai. Joprojām Maduro… 29. jūlijā Venecuēla notika prezidenta vēlēšanas, kurās vajadzēja izraudzīties valsts galvu uz sešu gadu termiņu ar sākumu nākamā gada janvārī. Notikuma priekšvēsture ir nu jau vairāk nekā vienpadsmit gadus ilgstošais prezidenta Nikolasa Maduro varas periods, kura laikā katastrofāli krities iedzīvotāju dzīves līmenis, vairakkārt izcēlušies plaši protesti, opozīcijai mēģinot panākt varas maiņu, savukārt prezidents turējies varas virsotnē ar politisku manipulāciju un spēka struktūru palīdzību. Četrus gadus ilga pretstāve starp Maduro un alternatīvo prezidentu Huanu Gvaido tomēr noslēdzās ar Gvaido vadītās trimdas pagaidu valdības atlaišanu pērnā gada janvārī, atzīstot, ka tā nespēj panākt reālas izmaiņas valstī. Oktobrī tika panākta vienošanās starp valdību, opozīciju un Savienoto Valstu pārstāvjiem, ka vara garantē nākamo prezidenta vēlēšanu brīvību un godīgumu, pretim saņemot Venecuēlas naftas eksportam noteikto amerikāņu sankciju mīkstināšanu. Tomēr šī gada janvārī varas kontrolētā Venecuēlas Augstākā tiesa liedza dalību vēlēšanās spēcīgākajai opozīcijas bloka kandidātei Marijai Korinai Mačado. Vēl vairāki opozīcijas līderi tika apsūdzēti noziegumos pret valsti, izdodot aresta orderus. Tas viss lika Savienotajām Valstīm atjaunot sankcijas. Galu galā apvienoto opozīcijas bloku „Vienotā demokrātiskā platforma” vēlēšanās pārstāvēja tā priekšsēdētājs, bijušais diplomāts Edmundo Gonsaless. Kaut arī ne tik pārliecinošs kā daži diskvalificētie kandidāti, spriežot pēc aptaujām vēlēšanu dienā, viņš krietni apsteidza Maduro. Tomēr nākamajā dienā publicētie oficiālie rezultāti vēstīja, ka ar nelielu pārsvaru esot uzvarējis esošais prezidents. Lielākā daļa Eiropas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas valstu, tāpat Japāna un Austrālija, atteikušās atzīt vēlēšanu rezultātus, savukārt savu atzīšanu Nikolasam Maduro jau dāvājušas Ķīna, Krievija, Irāna, Ziemeļkoreja, Baltkrievija, Sīrija, Serbija, Kuba, Bolīvija un vēl dažas citas valstis. Jau drīz pēc oficiālās rezultātu pasludināšanas Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas ielās izgāja protestētāji, un lai arī protesti bija mierīgi, varas iestādes tos sagaidīja ar asaru gāzi, gumijas lodēm un arestiem. Tomēr demonstrācijas nav rimušās joprojām. Pēc visa spriežot, Maduro valdībai vairs nav lojāla liela daļa t.s. čavistu – viņa priekšgājēja, 2013. gadā mirušā Ugo Čavesa sekotāju. Pastāvīgi izskan aicinājumi varas struktūru pārstāvjiem pāriet tautas, respektīvi, opozīcijas pusē, taču pagaidām trūkst nozīmīgu apliecinājumu, ka šie saucieni rod dzirdīgas ausis.  Āfrikā "Vāgneram" karsti Pēc privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” pērngad sarīkotā dumpja un tās līdera Jevgeņija Prigožina un dažu citu komandieru likvidēšanas pieklusa arī ziņas par „vāgneriešu” darbību Āfrikā. Tomēr, kā liecina pēdējo dienu informācija, šie karotāji ekvatora tuvumā joprojām ir sastopami. 28. jūlijā Mali ziemeļos operējošās tuaregu separātistu vienības paziņoja, ka ir smagi sakāvušas valdības spēku vienību, kuras liela daļa bijuši krievu algotņi no „Vāgnera grupas”. Tuaregiem izdevies nogalināt vai sagūstīt vairākus desmitus „vāgneriešu”, pie tam sagrābt nozīmīgu daudzumu Krievijā ražotu ieroču. Dienu vēlāk sakāves fakts tika apstiprināts arī ar „Vāgnera grupu” saistītos platformas „Telegram” kanālos. Vēlāk par sekmīgu uzbrukumu tai pašai kolonai ziņoja vēl viens Mali režīmam naidīgs spēks – ar teroristisko grupējumu „Al-Qaeda” saistītā islāma džihādistu grupa. Savukārt oficiālajos režīma paziņojumos par „vāgneriešu” piedalīšanos nekas nav sacīts, ziņots vien par valdības karaspēka vienības sekmīgu izlaušanos no nemiernieku spēku ielenkuma. Režīms nenoliedz krievu militārpersonu klātbūtni valstī, taču apgalvo, ka tie nav vis „Vāgnera grupas” algotņi, bet Krievijas regulāro spēku instruktori, kuri palīdz Mali armijai apgūt Maskavas piegādāto kara tehniku. Vēl viena interesanta nianse šai stāstā ir Ukrainas Militārās izlūkošanas dienesta pārstāvja Andrija Jusova izteikumi intervijā Ukrainas sabiedriskajai raidorganizācijai „Suspiļne”, ka nepieciešamo informāciju tuaregiem piegādājis viņa resors. Šī, starp citu, nav pirmā ziņa par Ukrainas slepeno dienestu pretdarbību Krievijas ietekmei Āfrikā. Kā zināms, militārā hunta nāca pie varas Mali divos apvērsumos 2020. un 2021. gadā. Līdzīgi procesi pēdējos gados notikuši arī divās Mali kaimiņvalstīs – Nigērā un Burkinafaso. Pagājuša gada septembrī šīs trīs valstis, kuras huntu uzkundzēšanās rezultātā pametušas Rietumāfrikas Valstu ekonomisko apvienību, noslēdza savstarpējas aizsardzības paktu, kas vērsts pret  kaimiņvalstu, kā arī bijušās reģiona koloniālās virsvaras – Francijas – iespējamu iejaukšanos. Jūlija sākumā trīs huntu līderi – Nigēras ģenerālis Abdūrahmane Čiani, Burkinafaso kapteinis Ibrahims Traore un Mali pulkvedis Asimi Goita – parakstīja trīs valstu konfederācijas līgumu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pludmales volejbolistes Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova Parīzes olimpiskajās spēlēs būs vienas no lielākajām Latvijas cerībām uz medaļu. Pirms trim gadiem Tokijā dāmas finišēja ceturtajā vietā un palika soli no kārotā cēlmetāla. Kopš tā laika viņām vai ik dienu kāds atgādina, ka Parīzē medaļa jāizcīna.

Dizaina dienas ir atklātas. Kas ir biotekstils? Ko nozīmē „upcycling” jēdziens modes dizaina pasaulē? Kā ekocentriska domāšana var līdzēt uzlabot pakalpojumu dizaina sfēru? To Kultūras rondo pārrunājam ar Latvijas Mākslas akadēmijas mācībspēkiem un pašiem studentiem. Studijā Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Dizaina nodaļas vadītājs Matīss Zvaigzne, dizainere Sarmīte Poļakova, Dizaina balvas ieguvēja šajā gadā par "Pre–Loved" biotekstilu, starptautiskās Pakalpojumu dizaina maģistra studiju programmas SDSI vadītāja Ilze Supe un LMA Modes dizaina katedras maģistrantūras absolvente Zaiga Brutāne.

Vēl pirms gada Edgars Rinkēvičs bija ārlietu ministrs, bet jau bija izlēmis, ka pēc pilnvaru beigām vairs nepretendēs ministra amatam, ko bija ieņēmis beidzamos 12 gadus. 11. maijā Rinkēvičs oficiāli tika pieteikts Valsts prezidenta amatam. Augstajam amatam pretendēja arī uzņēmējs Uldis Pīlēns un Eiropas komisijas pārstāvniecības darbiniece Elīna Pinto. Dienu pirms prezidenta vēlēšanām, kuluāros bija skaidrība, ka prezidenta amatā tiks ievēlēts Rinkēvičs.

Māsīca man teica, lai aprunājos ar dziedātāju un balss terapeiti Anniju Kokari no Vocal Masters, kura piedabū dziedāt pat tādus, kuri netic, ka viņiem tas varētu sanākt. Un tad viņiem sanāk. Līdz ar savas balss attīstīšanu aug arī pašapziņa un dzīvesprieks. Annijai ir forši pieredzes stāsti par cilvēkiem, kuri bērnībā vai jaunībā pazaudējuši savu balsi, to tomēr atgūst, ja grib. Ar lielāku jaudu. Ne tikai balsī, bet arī sevī.Manuprāt, saulaina un viegla saruna par vienu no svarīgākajiem instrumentiem, kas ir teju mūsu katra rīcībā. Annija sarunā teica, ka sadraudzēties ar savu balsi, patiesībā ir sadraudzēties ar sevi un sākt sevi mīlēt, jo "Es sevi mīlu, bet savu balsi? Nē, fui! Tas īsti neiet kopā."Dienu pirms šīs epizodes publicēšanas saņēmu ziņu no Annijas, ka viņa sagādājusi 10% atlaidi tiem Cilvēkjaudas faniem, kuri vēlēsies iziet jebkuru no Vocal Masters programmām. Lai šo atlaidi izmantotu, reģistrējies šajā saitē un ievadi atlaides kodu: JAUDA10SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads02:39 Ieprecēties Kokaros – kādu tiešu un netiešu nospiedumu tas ir atstājis4:27 “Balss ir visiem, un balss ir jāizmanto un jāattīsta visiem”6:20 Augstākās izglītības iegūšana un solo albuma izdošana Londonā8:24 “Balss atvēršana, iepazīšana un attīstīšana – tā ir sevis iepazīšana”13:42 Online dziedāšanas skola kā terapija16:30 “Nav tā, ka mūzika pieder tikai profesionālajiem mūziķiem. Mūzika pieder tautai un dziedāt drīkst visi”18:25 Kas veido mūsu unikālo balsi un tās spējas23:42 Kā populāri dziedātāji izveido savu individuālo stilu un skanējumu30:46 Balss reģistri, kā tos atpazīt, attīstīt un iemācīties pārslēgties38:01 Cilvēka emocionālais stāvoklis un balss pārvaldība – pirmie soļi, kā sadraudzēties ar savu balsi44:24 Tehnikas, kas palīdz mazināt stresu pie jebkuras uztāšanās48:41 Kā sadraudzēties ar sevi53:03 “Balss ir tikai koncepts. Patiesībā jau dzied mūsu sirds”

No 7. līdz 11. maijam Rīgā notiek "Latvijas Jaunās mūzikas dienas. Encore" - festivāls ar sešiem koncertiem. Ar šī festivāla māksliniecisko vadītāju, komponisti Annu Veismani un dziedātāju, vokālo pedagoģi Helēnu Sorokinu tiekamies Kultūras rondo studijā, lai skaidrotu, kāpēc bieži jaunradīta mūzika izskan tikai vienu reizi? Festivāla ietvaros izskanēs koncerti, kuros atskaņos vairāk nekā trīsdesmit latviešu komponistu darbus. Par festivāla vienojošo tēmu šogad ir izvēlēts "Encore", kas franču valodā nozīmē vēlreiz. Liela daļa mūsdienu mūzikas daudzviet Eiropā un arī Latvijā tiek atskaņota tikai vienreiz – daudzas lieliskas kompozīcijas pēc sava pirmā atskaņojuma nepiedzīvo nākamo. Lai arī šī gada Latvijas Jauno mūzikas dienu programmā ir gaidāmi vairāk nekā desmit Latvijas un pasaules pirmatskaņojumi, ar "Encore!" filozofiju pasākuma rīkotāji iecerējuši aktualizēt to, ka latviešu laikmetīgā mūzika ir pelnījusi būt daudz vairāk atskaņota un sadzirdēta.

Ceturtais no četriem Datakom rubrikas raidījumiem radio Star FM. Šoreiz sarunā Datakom mārketinga vadītāja Gunita Keiriša, kas iepazīstina ar uzņēmuma rīkoto Biznesa Tehnoloģiju Dienu.

Spēka vingrinājumiem mums vajadzētu atvēlēt laiku katru dienu, īpaši, ja sadzīvojam ar vienu vai vairākām hroniskām slimībām. Bet tas nenozīmē, ka tūlīt jāsāk cilāt svaru bumbas un taisīt dziļos pietupienus. Viss jādara ar mēru un par to raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente, Sporta laboratorijas vadītāja, sporta ārste Sandra Rozenštoka, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un sertificēts ergoterapeits, fizisko aktivitāšu fiziologs, zinātņu doktors veselības un sporta zinātnēs Rūdolfs Cešeiko.

Viņi nupat pievienojušies vecuma grupai „65+”, bet pensijā doties pavisam noteikti negrasās! Savu jubileju Rīgas Tehniskās universitātes tautas deju ansamblis „Vektors” svinēs pavisam jauneklīgā garā – ar veseliem diviem liela mēroga koncertiem Ķīpsalas izstāžu hallē. Vienā no tiem izdejojot savu zelta fondu, bet otrā piedāvājot pirmoreiz tieši „Vektoram” veidotu deju uzvedumu ar kolektīva vadītājas Dagmāras Bārbales horeogrāfiju un Mārtiņa Miļevska mūziku. „Vektora” mājās Rīgas Tehniskajā universitātē lielos kublos plaukst bērzi, un visa mēģinājumu zāle smaržo pēc pavasara. Tieši pavasarim veltīts kolektīva vēsturē pirmais tieši „Vektoram” veidotais deju uzvedums “Aiz ko garš pavasar's?”, kas uz skatuves pulcēs 120 dejotāju un vairāk nekā 20 mūziķu. Deju soļus radījusi „Vektora” vadītāja Dagmāra Bārbale. Ideja par jaunu koncertprogrammu „Vektora” jubilejai radusies Covid laikā, kad tapa Bārbales izlolotā un pandēmijas ierobežojumu iedvesmotā multimediālā dejas izrāde „Latvju zīmēs rotāties”. Viss sācies ar „Vektora” dejotājas Laumas Libertes mudinājumu pieteikties Valsts Kultūrkapitāla fonda konkursā. Vērienīgais uzvedums „Aiz ko garš pavasar's?” ir tikai puse no „Vektora” jubilejas svinībām. Apliecinot dejotāju neizsmeļamos enerģijas resursus, dienu vēlāk turpat Ķīpsalas hallē tiks izdejotas kolektīva zelta fonda dejas. „Vektora” pirmsākumi meklējami 1958.gadā, kad ajaunotajā Rīgas Politehniskajā institūtā tapa pašdarbības kolektīvi. 55 gadus „Vektora” mākslinieciskais vadītājs bija Uldis Šteins. 2015.gadā viņš kolektīvu uzticēja Dagmārai Bārbalei, bet palika tuvu „Vektoram” līdz pat aiziešanai mūžībā pērn pavasarī. Kolektīva jubilejas priekšvakarā jautāju ilggadējai dejotājai Laumai Libertei un Dagmārai Bārbalei par viņu sajūtu – kas ir „Vektora” pamatakmeņi un nākotnes sajūta.

Gribu katru dienu darīt lietas, kas dara laimīgu un kas uztur formā gan fiziskajā, gan čella formā – tā Kristaps Bergs. Čellists Kristaps Bergs nominēts „Lielajai mūzikas balvai 2023” par izcilu interpretāciju, atskaņojot Vitolda Lutoslavska  Čellkoncertu kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģenti Kristīnu Posku.  Kristaps nāk no muziķu ģimenes, kā solists debitēja 2005.gadā Rīgā, Lielajā ģildē ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Andri Nelsonu pie diriģenta pults. Pierādot savas čella spēles virtuozās prasmes, kā solists un kamermūziķis viņš muzicējis pasaulē prestižākajās koncertzālēs. Kopš 2016.gada septembra Kristaps Bergs veic čellu grupas koncertmeistara pienākumus Briseles Filharmonijas orķestrī. Ar Kristapu Bergu sazinājāmies zoom platformā:

„Gleznot katru dienu” un „Mans kalns” – par gleznotājas Birutas Delles jaunākajām izstādēm Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ciklā „Paaudzes” un izstādi galerijā „Daugava” saruna ar mākslas kritiķi Vilni Vēju un mākslas zinātnieci Diānu Barčevsku. Birutas Delles izstāde „Gleznot katru dienu” no cikla „Paaudze” no 27. janvāra līdz 21. aprīlim norisināsies Latvijas Nacionālā mākslas muzejā. Apmeklētāju uzmanībai tiks piedāvātas Birutas Delles labi pazīstamās, bieži reproducētās figuratīvas kompozīcijas un ainavas. Savukārt galerijā „Daugava” no 24. janvāra līdz 24. februārim būs skatāma Birutas Delles jaunāko darbu izstāde “Mans kalns”, kurā redzami speciāli jubilejas izstādei tapuši 12 darbi. Ierakstā uzklausām arī mākslinieces Birutas Delles stāstus par glezniecību, savu skolotāju Ansi Stundu un mācekļu ķēdi mākslā, kurus uzklausīja kolēģi no LR3 "Klasikas".

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta kultūras socioloģe, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Dagmāra Beitnere-Le Galla Francijā pieņemts uzskatīt, ka kultūra sākas ar ēdienu, respektīvi, galda kultūru. Tās vēsture ir interesanta, jo Francijas virtuves un galda kultūras vēsture sākas ar Gijomu Torelu (Guillaume Tirel, 1310-1395), kurš bija pazīstams ar iesauku "Taiva" (Taillevent) – viņš bija karaļa Kārļa V (Charles V) šefpavārs. Viņa vadībā tika veidota un pārveidota franču virtuve, jo tajā integrēja dārzeņus, jaunas ēdamvielas un garšvielas, ko ceļotāji atveda no Austrumiem. Savā grāmatā "Le Viandier" viņš piedāvā jaunu gatavošanas mākslu – mājputnu un zivju ēdienu bagātināšanu ar mērcēm, kuru pamatā ir safrāns, ingvers, pipari vai kanēlis. Šī grāmata padarīja viņu par pirmo kulinārijas rakstnieku. Tomēr būtisku pavērsienu, iespējams, pat revolūciju radīja karaļa Henrija II laulības ar Katrīnu de Mediči (Catherine de Medici, 1519-1589) 1533. gadā. Ierodoties Francijā, jaunās karalienes bagāžā bija jaunums – divzobu dakšiņas, dažādi fajansa trauki un Murano stikls – glāžu kolekcija. No Itālijas ieradās daudz izsmalcinātu lietu, recepšu un galda tradīciju, kuras Francijā ieguva jaunu izsmalcinātības pakāpi.  Katrīnas de Mediči valdīšanas laikā karaļnama svētki iegūst rafinētību un kļūst par Francijas kulinārijas mākslas un galma dzīves pārākuma zīmolu. Vēsturnieki atceras, ka jaunā karaliene ieradās nedaudz māņticīga, jo atveda līdzi savas zemes receptes un pavārus, taču šis apstāklis deva vēl vienu impulsu slavenajai "franču gastronomijas revolūcijai", kura bija jau aizsākusies un tagad ieguva jaunu spēku. Vienā no pirmajiem kāzu mielastiem, kuri notika [sakarā ar] Katrīnas de Mediči ierašanos Francijas pilsētā Marseļā, ar lielu pompu, klātesot pāvestam, tika pasniegts slavenais šerbets "Tutti Frutti". Šī apbrīnojamā deserta autors bija Rudžeri (Ruggeri) – kāds  mājputnu tirgotājs un pavārs, kurš bija uzvarējis kulinārijas pasākumā Florencē. Laikā, kad Francijas karaļi deva priekšroku ēst ar trim pirkstiem, tos vēlāk noslaukot mitrā dvielī, divzaru dakšiņa bija kļuvusi par Venēcijā un Florencē atzītu galda piederumu. Katrīna de Mediči atveda arī galda servēšanai gan māla plāksnes (kā šķīvjus), gan Murāno salas glāzes, kas pilnībā aizstāja metāla krūzes, sudraba vai alvas kausus. Kultūras eksperti norāda, ka itāļu Renesanses galda kultūras simbols kļuva glāze, kuras stumbrā ir apaļa pumpa.  Francijas vēsturē nebaidās atzīt, ka Katrīna de Mediči, iespējams, ir slavenākā Francijas karaliene, kura no Florences atveda izcilākos itāļu pavārus, no kuriem vēlāk galda izsmalcinātību mācījās franču zemnieces. Pēdējās, balstoties priekšgājēju pieredzē un praksē, izstrādāja klasiskos ēdienus, kuri kulminācijas punktu sasniedza izcilās Antonīnas Karmē (Antonina Karme, 1784-1833) personā. Tādējādi francūži, būdami tikai skolēni kulinārijas mākslā, gala rezultātā pārspēja savus skolotājus un slaveno karalieni. Par atzītu franču dzīves mākslas veidotāju tiek uzskatīts Fransuā Vatels (François Vatel, 1631-1671), kuram piederēja vīna darītava: laikabiedru acīs viņš bijis pavāru ģēnijs. Ar viņa vārdu saistīta arī franču gastronomijas dzimšana. Vatels bija greznu svētku organizators Saules karaļa galmā. Viņa slava un autoritāte bija tik plaši atzīta un cienīta, ka vienā liktenīgā brīdī, baidoties, ka varētu neiespēt uzklāt galdu 3000 personām, kas tika uzaicinātas uz viesībām par godu karalim, viņš izdarīja pašnāvību. Viņa skumjais stāsts ir minēts ir De Sevinjē kundzes vēstulēs meitai (teksts ir Francijas skolu obligātā literatūra), gan arī mūsdienu filmas versijā ar Žerardu Depardjē Gérard Depardieu) un Umu Tūrmani (Uma Thurman) galvenajās lomās. Gardēžu literatūra 16. gadsimtā, attīstoties grāmatu drukāšanai, ēdienu gatavošanas pasaule turpina attīstīties: no Gūtenberga grāmatu izdošanas brīža radās iespēja izplatīt receptes plašākā mērogā. Līdz no aprakstiem par ēšanu un ēdienu rodas gardēžu literatūra. Jaunā kvalitātē ēdiena izpratnes un galda kultūras simbiozi apraksta Žans Antelms Brijā-Savarēns (Brillat-Savarin, 1755-1826) savā darbā "Garšas fizioloģija" (Physiologie du gout, ou, Méditations de gastronomie transcendante, 1826). Viņš ir pirmais, kurš uzsver saikni starp gastronomiju, fiziku, ķīmiju un politisko ekonomiku. Viņa vārdā ir nosaukts viens no izcilākajiem Savojas sieriem, tā godinot cilvēku, kurš Jaunajos laikos teorētiski un vēsturiski nostiprina Francijas ēšanas kultūras meditatīvo raksturu. Viņa laikabiedrs Provansas pavārs Šarls Durans (Charles Durand, 1766-1854) publicē grāmatu "Le Cuisinier Durand", kas izstrādā reģionālās virtuves jēdzienu. Francijas virtuves mākslu var uzlūkot kā vienu no šis valsts integritātes platformām. Ēdienkarte Francijā lieliski parāda, ka francūži ne tikai ēd, bet ēdot apēd, t.i., simboliski ieņem sevī dažādu Francijas novadu ēdienus, iemācās reģionu atšķirības kā daļu no nacionālās identitātes. Katrs reģions radīja savas ēdienu receptes, sieru pagatavošanas veidus un vīnu dažādību, tāpēc ēdot var iepazīties ar Francijas reģionu un novadu kulinārijas dažādību un ēdienu recepšu rašanās vēsturi. Nacionālās piederības procesam caur ēdienu pievienojās arī rakstnieks Aleksandrs Dimā (Alexandre Dumas, 1802-1870), kurš bija pavārs-amatieris. Savas pēdējos dzīves gadus viņš veltīja "Virtuves lielajās vārdnīcas" (Grand Dictionnaire de cuisine) uzrakstīšanai, kurā ir ēdienu sastāvdaļu glosārijs ar vairāk nekā 3000 receptēm! 19. gs sākumā vēl viens no gastronomijas līderiem bija Antonīns Karems (Antonin Carême, 1784-1833), dēvēts arī par sava laika pavāru karali. Viņš atvēra smalku restorānu un ieguva slavu ar ēdiena pasniegšanas  kultūru – tas tika pasniegts kā neparastas arhitektūras struktūras. Vēl viena dīvainība  bija viņa uzvārds – "careme" franču valodā nozīmē gavēnis. Viņu min nupat Rīgā izrādītajā filmā "Dzīves garšas", kura atgādina par franču kultūrā iedibināto tik īpašo attieksmi pret ēdienu. Pirmie gastronomiskie restorāni  Restorāna nosaukums radās no parodijas – no izkārtnes līdzās restaurācijas darbnīcai. Restaurēt var ne tikai mēbeles, bet arī skatu uz dzīvi pēc labām pusdienām. Revolūcijas laikā tie pavāri, kuri kļuva par bezdarbniekiem, jo viņu saimnieki -aristokrāti izceļoja no valsts, atvēra pirmos restorānus. Savukārt to izplatība un attīstība noveda pie jaunas korporācijas – radās gastronomiskā kritika. 19. gs sākumā vēl viens no gastronomijas līderiem bija Antonīns Karems (Antonin Carême, 1784-1833), dēvēts arī par sava laika pavāru karali. Viņš atvēra smalku restorānu un ieguva slavu ar ēdiena pasniegšanas mākslu. Viņu laikabiedrs bija arī dekoratīvās virtuves apustulis Žils Goffē (Jules Gouffé, 1807-1877), kurš bija imperatora Napoleons III pavārs, viņa ēdiena gatavošanas māksla un atstātā  "pavārgrāmata" lielā mērā iedvesmoja virtuves virtuozus vēl 20. gadsimtā. Franču virtuves slavas izplatībai pasaulē jāpateicas ir Ogistam Eskofjē (Auguste Escoffier, 1846-1935), kurš daudzus gadus dzīvoja ārpus Francijas un vadīja daudzus lielus uzņēmumus, sākot no Montekarlo, Lucernas, Londonas, Parīzes līdz Ņujorkai. Viņš modernizēja un kodificēja Antonīna Karēma izsmalcināto virtuvi un izstrādāja brigāžu koncepciju, racionalizējot virtuves uzdevumu sadalījumu pavāru starpā. Viņa "Kulinārijas ceļvedis" satur vairāk nekā 500 receptes un apraksta mūsdienu virtuves tehniskos pamatus. Sava loma bija arī Prosperam Montanjē (Prosper Montagné, 1865-1948), kurš bija šefpavārs un sarakstīja pirmo Gastronomijas Vārdnīcu (Larousse Gastronomique). Franču gastronomijas  moderno vēsturi vainago 1945. gadā izveidotā Gastronomu akadēmija un īpašs izdevums – žurnālu "Cuisine et Vins de France" (Francijas virtuve un vīni). Attīstoties automašīnām un tūrismam, 20. gadsimta sākumā daudzi restorāni tiecās iznākt no anonimitātes un centās piesaistīt pieaugošo klientu skaitu. Pirmais "Michelin" gardēžu ceļvedis tika izveidots jau 1900. gadā. Starpkaru periodā virtuves mākslas virzītāji kļuva tādas personības pavārmākslā kā Fernands Puā (Fernand Point), kurš iedvesmoja šodien tādu zināmu pasaules slavu ieguvušu pavāru kā Polu Bokuzu (Paul Bocuse). Veidojās izcilu pavāru veidoti restorāni netālu no slavenā nacionālā autoceļa (Route National 7), tie kļuva par svarīgiem pieturas punktiem epikūrisma cienītājiem, tie bija ceļotāji ar autoritāti politikā, mākslas un literārās sabiedrībās – Monako princis Renjē, Orsons Vells, Edīte Piafa, Čārlijs Čaplins, Garijs Kūpers, Salvadors Dalī, Rita Heivorde, Bernards Bufē u.c. Svarīgi atcerēties arī pavāri Eiženiju Brazīru (Eugeni Brazieru, 1895-1977),  kuru Pols Bokuzs dēvēja par "La Mère", jo viņa bija pirmā sieviete, kas ieguva trīs Michelin virtuves mākslas novērtējuma zvaigznes. Nav iespējams minēt visus lielos mūsdienu pavārus, kuri ir mācījušies, strādājuši, pārveidojuši un popularizējuši Francijas virtuves un galda kultūru.

Serbijas parlamenta vēlēšanu rezultāti. Turpina meklēt risinājumus Vidusjūras migrantu problēmai. Vai Āzijā varētu būt savs NATO? Aktualitātes pasaulē analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Vai Serbijā viss paliks pa vecam? 17. decembrī Serbijā notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Iepriekšējās bija tikai pērngad aprīlī, un tajās savas pozīcijas nostiprināja kopš 2012. gada pie varas esošais spēks – Serbu progresīvā partija ar tās līderi Aleksandru Vučiču priekšgalā. Ap Vučiča partiju izveidotā populistisko spēku koalīcija „Par mūsu bērniem” ieguva 180 no 250 Nacionālās Asamblejas deputātu vietām. Pats Vučičs vienlaicīgi notikušajās prezidenta vēlēšanās tika ievēlēts uz otro termiņu. Tomēr sekojošie mēneši nesa Serbijai visai dramatiskus notikumus. Saasinājās attiecības ar daļēji atzīto Serbijas kaimiņvalsti un bijušo provinci Kosovu, kuras gan izdevās amortizēt ar Eiropas Savienības starpniecību. Tomēr sasniegtais kompromiss, kas šogad pavasarī materializējās t.s. Ohridas nolīgumā, raisījis polarizētus viedokļus serbu sabiedrībā. Tad nāca asiņainais šī gada maijs, kad vispirms vienā no Belgradas skolām skolnieks nošāva deviņus savus skolasbiedrus un skolas apsargu. Dienu vēlāk cits šāvējs, pārvietodamies ar automašīnu, nogalināja deviņus un ievainoja divpadsmit cilvēkus divos ciemos uz dienvidaustrumiem no galvaspilsētas. Slepkavības izraisīja sabiedrības protestus, kādus Serbija nebija piedzīvojusi vairāk nekā divdesmit gadus. Protestētāji pieprasīja vairāku ministru, kā arī elektronisko mediju pārraudzības institūcijas un Serbijas Radio un Televīzijas vadības atkāpšanos, vainojot notikušajā valdību un medijus. Tika prasīts arī atņemt apraides licenci diviem komerckanāliem, kuru izklaidējošajā saturā, pēc protestētāju domām, ir pārāk daudz vardarbības. Protestus organizēja vairākas opozīcijas partijas, to ietvaros gan vairoties no tīri politiskas aģitācijas. Protesti aktīvi turpinājās līdz jūlijam, taču pilnīgi pierima tikai novembrī, kad tika izsludinātas ārkārtas vēlēšanas. Oficiālos vēlēšanu rezultātus varētu vērtēt kā valdošo spēku uzvaru. Opozīcijas spēku apvienība „Serbija pret vardarbību” gan ir lielākā ieguvēja, palielinot savu frakciju no 40 uz 65 mandātiem. Taču savu vietu skaitu parlamentā nedaudz palielinājis arī prezidenta Vučiča vadītais bloks, tagad dēvēts par „Serbija nedrīkst apstāties”, iegūstot 128 mandātus, tātad – vairākumu. Jau tūdaļ pēc rezultātu pasludināšanas opozīcija nāca klajā ar paziņojumu, ka vēlēšanas nav bijušas godīgas un to rezultāti ir anulējami. Arī novērotāji apgalvojuši, ka 17. decembrī konstatēts rekordliels pārkāpumu skaits. Sevišķi aktīvi opozīcija iebilst pret rezultātiem Belgradā, kur vienlaicīgi ar parlamenta vēlēšanām tika ievēlēta arī pašvaldība. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem valdošā apvienība galvaspilsētā ieguvusi apmēram 40%, opozīcijas bloks – apmēram 35% balsu. Taču, kā norāda opozīcija, Belgradā tikuši nogādāti apmēram 40 000 cilvēku, kuri nav pilsētas pastāvīgie iedzīvotāji, tā nozīmīgi mainot balsotāju proporciju par labu valdošajiem. Pēc vēlēšanām Belgradas ielās atkal izgāja tūkstoši protestētāju, un arvien biežāk izskan prasība pēc prezidenta Aleksandara Vučiča atkāpšanās. Vēl viens risinājuma variants Vidusjūras migrantu problēmai Saskaņā ar Vācijas statistikas aģentūras „Statista” datiem 2022. gadā Eiropas Savienības ārējās robežas nelegālas šķērsošanas gadījumu skaits, salīdzinot ar 2021. gadu, pieaudzis par vairāk nekā 130 000 vai nepilniem 66% un bijis lielākais pēdējo sešu gadu laikā. Savukārt Eiropas Savienības robežas un krastu apsardzes aģentūras dati liecina, ka tradicionāli aktīvākais šai kustībai ir t.s. Centrālās Vidusjūras maršruts – no Lībijas piekrastes dažādos peldlīdzekļos uz Itālijai piederošo Lampedūzas salu vai Maltu; tālāk – pamatā uz Itāliju. Šogad pa šo ceļu Apenīnu pussalā ieradušies jau vairāk nekā 150 000 Gvinejas, Tunisijas, Kotdivuāras, Bangladešas u.c. valstu pilsoņu. Kā zināms, šī migrantu plūsma rada nopietnus iebildumus Itālijas sabiedrībā un tēma ir pastāvīgi aktuāla šīs valsts politikā. Iespējams, premjerministres Džordžas Meloni valdība ir atradusi vismaz daļēju risinājumu. Pēc nesenās Meloni tikšanās ar Albānijas premjerministru Edi Ramu tika publiskots projekts par migrantu nogādāšanu uz pagaidu uzturēšanās centriem Albānijas teritorijā, kur tie sagaidītu lietas izskatīšanu un, negatīvas atbildes gadījumā, repatriāciju. Centru kapacitāte plānota 39 000 personu gadā. Albānija, kā zināms, nav Eiropas Savienības dalībvalsts, attiecīgi, ja kādam migrantam izdotos pamest šos centrus, viņam nāktos vēlreiz mēģināt nelegāli šķērsot savienības robežu. Uzturēšanās centri darbotos saskaņā ar Itālijas likumdošanu. Par šo pakalpojumu Albānija saņemtu ne vien finansiālu atlīdzību, bet arī Itālijas atbalstu iestājai Eiropas Savienībā. Pagaidām gan vienošanos bloķējusi Albānijas Konstitucionālā tiesa, kas 18. janvārī plānojusi vērtēt šāda nolīguma atbilstību valsts pamatlikumam. Vai Āzijā varētu būt savs NATO? Šonedēļ grupa konservatīvas ievirzes Savienoto Valstu politiķu ierosināja Kongresa lēmumu par izpētes komisijas veidošanu jautājumā par NATO līdzvērtīgas militāras alianses radīšanas iespējām Indijas un Klusā okeāna reģionā, lai tā pretdarbotos drošības apdraudējumiem, kādus rada Ķīnas un Ziemeļkorejas, arī Krievijas un Irānas militārās aktivitātes un ekspansionisma tendences. Konkrētie motīvi te ir gan Ķīnas pastāvīgi agresīvā retorika Taivanas sakarā, gan Ziemeļkorejas ballistisko raķešu izmēģinājumi, tāpat Ķīnas pretenzijas uz vairākiem simtiem Dienvidķīnas jūrā esošo saliņu, kas izplestu šīs valsts teritoriālos ūdeņus gandrīz vai līdz Ekvatoram. Šīs niecīgās cietzemes teritorijas – koraļļu rifi un atoli – bez pastāvīgiem iedzīvotājiem ir ar joprojām nenoregulētu starptautisku statusu. Pretenzijas uz lielāku vai mazāku šo arhipelāgu daļu izvirza Ķīna, Vjetnama, Malaizija, Filipīnas, Taivāna un Bruneja. Visasākā pēdējā laikā ir konfrontācija starp Ķīnu un Filipīnām, kur abu valstu krasta apsardzes spēku starpā notiek pat fiziska konfrontācija, līdz šim gan izmantojot tikai kuģu manevrus un ūdenslielgabalus. Filipīnas ir sens un ciešs Savienoto Valstu militārais sabiedrotais, tāpat līdzīgas ciešas saites Vašingtonu saista ar tādām Ķīnas kaimiņvalstīm kā Japāna, Dienvidkoreja un Taivāna. Var atgādināt, ka zināms NATO analogs šeit pastāvēja laikā no 1954. līdz 1977. gadam – tā bija Dienvidaustrumāzijas līgumorganizācija, kurā ietilpa Savienotās Valstis, Austrālija, Jaunzēlande, Pakistāna, Filipīnas, Taizeme, kā arī Lielbritānija un Francija, kurām organizācijas radīšanas laikā reģionā vēl bija plaši koloniālie valdījumi. Mainoties vairāku bloka dalībvalstu ģeopolitiskajai orientācijai, tā izrādījās nefunkcionāla un tika likvidēta aukstā kara atslābuma periodā. Šobrīd kā iespējamu „Dienvidaustrumāzijas NATO” aizmetni varētu uzlūkot t.s. AUKUS – Savienoto Valstu, Lielbritānijas un Austrālijas aliansi sadarbībai drošības jautājumos. Līdzīgs formāts ir arī Kvadrilaterālajam drošības dialogam jeb „Quad”, kurā sadarbojas Savienotās Valstis, Austrālija, Indija un Japāna. Vēl viena reģionāla organizācija, kuras darbības sfērā ietilpst arī kolektīvās drošības jautājumi, ir Dienvidaustrumāzijas Valstu asociācija jeb ASEAN; tajā ietilpst Bruneja, Filipīnas, Indonēzija, Kambodža, Laosa, Malaizija, Mjanma, Singapūra, Taizeme un Vjetnama. Eksperti gan ir diezgan skeptiski par iespēju šobrīd izveidot reģionā ko līdzīgu Ziemeļatlantijas līgumorganizācijai, jo pārāk lielas ir atšķirības potenciālo dalībnieku ārpolitiskajās prioritātēs un tradīcijās, politiskajā sistēmā un kultūrā. Tiesa, kā atzīmē daži, tālāks totalitāro valstu, pirmām kārtām jau Ķīnas, spiediena pieaugums varētu veicināt konsolidāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ar Lībiešu dienu šodien, 16. decembrī, noslēgsies Lībiešu mantojuma gada pasākumi. Bet Kultūras rondo studijā veram vaļā Kārļa Vērdiņa „Lībiešu balādes”, tiekamies ar Vidzemes lībiskā mantojuma izzinātājām no Lēdurgas - folkloras kopas "Putni" vadītāju Ilzi Kļaviņu un vēsturnieci, lībiskās izcelsmes mājvārdu un vietvārdu pētnieci, Lēdurgas Dendrparka vadītāju Sarmīti Kauliņu, bet par Lībiešu dienas programmu izvaicājam dzejnieku Valtu Ernštreitu, Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītāju. 16. decembrī no plkst. 12 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notiks par ikgadēju tradīciju kļuvusī Novadu diena, kas šogad norisināsies sadarbībā ar Latvijas Universitātes (LU) Lībiešu institūtu. Lībiešu diena būs Lībiešu mantojuma gada noslēguma pasākums, kurā būs iespējams sastapt gan lībiešu mantojuma kopējus, gan Lībiešu mantojuma gada dalībniekus – biedrības, pašvaldības un uzņēmējus no visiem lībiešu vēsturiski apdzīvotajiem novadiem. Lībiešu dienā bibliotēkā būs iespējams gan klausīties lībiešu valodas skanējumu dažādu muzikālo kolektīvu izpildījumā, piedalīties jaunāko grāmatu un ieceru prezentācijās, iegādāties lībiešu mantojumā balstītas ziemassvētku dāvanas – no rotām un adījumiem līdz grāmatām un suvenīriem, kā arī nobaudīt kādu lībiešu uzkodu. Tāpat katram pasākuma apmeklētājam būs iespējams uzzināt par lībiešu mantojumu un ar to saistītām iniciatīvām Ventspils, Talsu, Siguldas, Limbažu, Aizkraukles novadā un citviet, kā arī apmainīties ar idejām un iecerēm tālākam darbam.

Žurnāliste Inita Sila daudziem ir pazīstama kā ilggadīga žurnāla "Ieva" galvenā redaktore, nesen - žurnāla "Kā būt laimīgai" galvenā redaktore. Inita ir ne tikai žurnāliste, bet arī autore grāmatām "100 vēstules sievietei" un "Tango ar diviem misteriem V". Nesenākā no tām ir Initas stāsts par pieredzi, pašai saskaroties ar vēža diagnozi. Tagad viņa ir arī "Hospiss LV" pārstāve .Šogad sarunu festivālā "Lampa" Inita vadīja "Nāves kafejnīcas" sarunu "Turies draudziņ". Tā ir gaiša saruna, jo visi tās dalībnieki apliecina, ka tieši vēža diagnoze, savas mirstības apzināšanās, viņiem likusi vēl vairāk novērtēt savu dzīvi. Sarunas ieraksts var iedvesmot tās klausītāju dzīvot pilnasinīgi arī bez diagnozes.Kad Initai tagad jautā, ko viņa dara, viņa atbild: "Dzīvoju." Es ļoti novērtēju viņas atklātību, daloties ne tikai ar savas dzīves pieredzi, bet arī ar idejām, ko Inita ir apguvusi pilnvērtīgākai dzīvošanai.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:5:00 Kā atšķiras divas Initas Silas dzīves – viena līdz četrdesmit gadu krīzei, otra pēc tās9:29 “Meklējot savu sapņu profesiju, tev ir jāatceras bērnība, pirmais, ko tu gribēji”11:12 Ar kādu mērķi Inita šobrīd strādā labdarības organizācijā “Hospiss LV”12:39 Kas ir nāves dūla un kādēļ šāds pakalpojums ir nepieciešams22:03 “Dzirde ir pēdējā no maņām, ko cilvēks zaudē pirms nomiršanas”25:21 Kas ir veltīgā ārstēšana un kādas likumu izmaiņas ir plānotas Latvijā31:02 Kā beigt baidīties un sākt baudīt dzīvi36:21 Vai menopauze spēj laupīt dzīvesprieku41:53 “Atļaujies būt nepareiza”43:24 Iemācīties baudīt dzīvi bez alkohola57:49 Triki, kā ierobežot saldumu ēšanu1:00:18 Vērtīgs pieredzes stāsts par anoreksiju ģimenē1:09:05 Jautājums, kuru sev ik pa laikam ir izdevīgi uzdot1:11:15 Prakses, ko Inita Sila piekopj ik dienas1:20:48 “Nerunājot nekas nemainās. Nerunājot tu nevienam nepalīdzi”1:24:09 Padoms – ko neteikt cilvēkam, kuram ir vēža diagnoze1:26:42 Nebūt perfekcionistei un stiprajai sievietei1:31:17 Bēres, cilvēkam dzīvam esot – kas tas ir, kur un kādos gadījumos to praktizē1:37:17 Mirstošo cilvēku advokāti - kādi ir “Hospiss LV” mērķi un kā nokļūt draugu klubā

Kā Lāčplēša dienu mūsdienu notikumu kontekstā uztver radošie ļaudis, kuri ir izvēlējušies dienēt Zemessardzē? Kultūras rondo saruna ar režisori un aktrisi Ingu Tropu, mūziķi Edgaru Mākenu un režisoru un aktieri Intaru Rešetinu.  Zemessargs ir arī raidījuma vadītājs Gustavs Terzens. Edgars Mākens un Inga Tropa dien Pirmās Rīgas brigādes 13. kājnieku bataljonā, savukārt Intars Rešetins un Gustavs Terzens - Studentu bataljonā.

Kā Lāčplēša dienu mūsdienu notikumu kontekstā uztver radošie ļaudis, kuri ir izvēlējušies dienēt Zemessardzē? Kultūras rondo saruna ar režisori un aktrisi Ingu Tropu, mūziķi Edgaru Mākenu un režisoru un aktieri Intaru Rešetinu.  Zemessargs ir arī raidījuma vadītājs Gustavs Terzens. Edgars Mākens un Inga Tropa dien Pirmās Rīgas brigādes 13. kājnieku bataljonā, savukārt Intars Rešetins un Gustavs Terzens - Studentu bataljonā.

Stāsta džeza mūzikas menedžere, žurnāliste, sabiedrisko attiecību speciāliste un dzejniece Aleksandra Line Vai zini, ka 30. aprīlī džezu svin visa pasaule, arī Starptautiskā kosmiskā stacija un Antarktika? Līdz 2011. gadam aprīlis visā pasaulē skaitījās Džeza atzinības mēnesis, līdz 2011. gadā UNESCO iezīmēja tieši 30. aprīli kā Starptautisko Džeza dienu. Svinībām pievienojas universitātes un bibliotēkas, džeza klubi un koncertzāles, kopienu centri un skolas, rīkojot koncertus un džema sesijas, seminārus un lekcijas, meistarklases un foto izstādes, kino vakarus un priekšnesumus. Jau 2012. gadā džezu svinēja vairāk nekā viens miljards cilvēku, un pāris gadus vēlāk, 2014. gadā, aprīļa beigās šis žanrs skanējis visos septiņos pasaules kontinentos. Starptautiskās Džeza dienas svinēšanas mērķis ir uzsvērt džeza žanru un tā diplomātisko lomu visas zemeslodes iedzīvotāju apvienošanā. Un jau pirms desmit gadiem ar spēcīgu ziņojumu visiem zemeslodes iedzīvotājiem 30. aprīlī videoziņojumā vērsās astronauti no Starptautiskās kosmiskās stacijas, kas tobrīd atradās vairāk nekā trīssimt kilometru virs mūsu planētas. Tikmēr tajā pašā gadā džeza mūziku atskaņoja arī Antarktikas McMurdo un Palmēras polārstacijas – kaut kur starp polārajām tehnoloģijām un pasaulslaveniem pētniekiem. Arī mēs reiz bijām dibinājuši apvienību Wise Music Society, kuras mērķis bija palīdzēt auditorijai atrast jaunu mūziku, bet mūziķiem iekarot jaunu mērķauditoriju, veidojot ilgtermiņa sniegumu Latvijas džeza mūzikas nozarē. 2014. gadā bijām izdomājuši, ka sen jau ir laiks, Latvijā ir gana daudz džeza žanra profesionāļi un entuziasti, žanrs ir daudzkrāsains un daži no tā pārstāvjiem jau ir eksportvērti, tāpēc pieteicāmies kā pasākuma dalībnieki un sarīkojām septiņpadsmit koncertus jau pirmajā gadā, dažus gadus vēlāk iegūstot arī UNESCO Latvijas nacionālās komitejas patronāžu. Desmit gadus Latvijas koncertvietas, mūziķus un nozares pārstāvjus esam radinājuši pie tā, ka 30. aprīlis ir džeza svētki. Tagad Starptautisko Džeza dienu ik gadu svin tepat Radiomājā – "Klasikas" viļņos, arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, citās izglītības iestādēs, mūzikas klubos un bāros. Starp citu, katru gadu Starptautiskās Džeza dienas svinībām tiek izvēlēta viena galvaspilsēta. Līdz šim tā jau bijusi Stambula Turcijā, Osaka Japānā, Parīze Francijā, Vašingtona Amerikā, Havana Kubā, Sanktpēterburga Krievijā un citas. Reiz, sajūtoties spēcīgi un vareni, izdomājām pajautāt, ko tas izmaksātu tādai mazajai Latvijai, ja mēs reiz gribētu kļūt par pasaules džeza galvaspilsētu kaut uz vienu dienu. Izrādās, ka tas mums nozīmētu uzbūvēt pienācīgi lielu un labi apskaņotu koncertvietu un infrastruktūru, uzņemt – ar visu izmitināšanu un honorāriem – galvenā koncerta All-Star Global Concert pasaulslavenos džeza mūziķus, kā arī finansēt menedžmenta komandas darbu. Pirms vairākiem gadiem aptaujāšanas laikā šim visam nepieciešamais cipars bija ap trim miljoniem – kas to lai zina, varbūt kādreiz mums arī sanāks? Ņemot vērā to, ka UNESCO Starptautiskās Džeza dienas mākslinieciskais vadītājs ir Herbijs Henkoks, gribētos jau, lai mums sanāk, kamēr viņš vēl dzīvs. Tā kā mans telefona numurs ir visus gadus bijis norādīts Starptautiskās Džeza dienas Latvijā kontaktu sadaļā, vienreiz man piezvanīja kāds no – neatceros, Čehijas vai Francijas – un jautāja, vai viņš esot sazvanījis Herbiju Henkoku. Sasmējos un atbildēju, ka parunāt ar viņu reiz man gribētos arī pašai...

ATKĀRTOJUMS. Šajā DIENA PĒC epizodē visnotaļ pikanta tēma – sekss. Kāpēc ir tik mulsinoši par to runāt skaļi, kā ikdienā par to komunicējam, kādi ir “neērtie” vārdi kurus kautrējamies izrunāt, cik orgasmi ir vīrietim, un cik sievietei, un vai latvietim viegli runāt par seksu, par šīm un citām, ne mazāk pikantām tēmām, Oskara Priedes saruna ar seksa treneri Ievu Sīmani.

Atskatoties uz šīs vasaras lielāko notikumu, vēl vairāki jaunieši dalās ar piedzīvoto. Ikviens stāsts ir citādāks un aizkustina sirdi. Par piedzīvoto stāsta arī pr.Arnis Maziļevskis, kas pavadījis jauniešus ceļā. Arī jauniešu darba koordinatore Anda Aleksandrova, kas pamanījusi, ka šis ceļojums kardināli uzlabojis viņas attiecības ar Dievu.

Dienu pirms balsojuma par jauno Saeimas priekšsēdētāju sabiedrība par atklātību “Delna” nosūtījusi deputātiem aicinājumu par iecerēto kandidātu – ZZS deputātu Gunāru Kūtri – nebalsot, savukārt premjere Evika Siliņa (JV) paudusi, ka viņam līdz balsojumam jāatvainojas Latvijas sabiedrībai. Šāda reakcija sekojusi pēc Kūtra izteikumiem Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā”. Par to un citiem tematiem saruna ar Saeimas priekšsēdētāja amata kandidātu Gunāru Kūtri (ZZS).

Ik gadu augusta beigās - Broņislavās, Madonas novada Lubānas "Dārziņos” tiek svinēta “Broņislavas Dzejas diena”. Šajās mājās top dzejnieces un nacionālās pretošanās kustības dalībnieces Broņislavas Martuževas piemiņas vieta. Šogad tika svinēta piecgade, kopš tapusi Dzejas klēts. Svētkos tika atklāts arī tēlnieka Ģirta Burvja veidotais vides objekts “Austras koks” un “Pretošanās akmens”.   Rakstītāja, dziesminiece,  nacionālās pretošanās kustības dalībniece Broņislava Martuževa, kuras balss skan raidījuma ievadā, 2012. gadā aizgāja mūžībā. Madonas novada Lubānas "Dārziņos”, mājā kurā Martuževa nodzīvoja mūža pēdējos gandrīz četrdesmit gadus. Šogad Broņislavas Dzejas diena bija īpaša, tika svinēti pieci gadi kopš tapusi Dzejas klēts ar Broņislavas Martuževas  dzīvei veltītu ekspozīciju. Dārzā tika atklāts ceturtais no tēlnieka Ģirta Burvja radītajiem Rakstu akmeņiem. Taču šai mājā pārsteidza ne tikai stāsts par Broņislavu Martuževu, bet arī stāsts par draudzību un vērtību izpratni, ar ko patreizējā mājas saimniece Anna Egliena, Broņislavas ilggadēja draudzene ar pamatīgu  muzejnieces pieredzi, vēlas dalīties ar visiem atbraukušajiem. Martuževa ir arī dziesminiece. Raidījumā pieminētajā albumā “Un viss beigās kļūst dziesma” atklājas arī kā tautas dziesmu teicēja. Stāsta Baiba Putniņa, Cesvaines folkloras kopas “Krauklēnieši” vadītāja. Broņislavas Martuževas repertuārā esot daudz dziesmu, par kuru autorību viņa pati izteikusies izvairīgi, līdz ar to atklājumi vēl ir iespējami. Arī dziesma, ko piemiņas brīdī kapos dzied “Krauklēnieši”, iesākas kā tautas dziesma – "Es šķitos jauns būdams/Vecumiņa neredzēt, /Pienāk mans vecumiņš/ kā vasaru launadziņš." Bet melodija un tālākais jau izklausās drīzāk Broņislavas pašas sacerēts. Broņislavas Martuževas piemiņas vietā Madonas novada Lubānas “Dārziņos” ir lauku sētas ģeogrāfija, ikdienas vajadzības,  un tomēr visu laiku līdzās arī piemiņas un dzejas dimensija. “Dārziņu” klēts it kā ir savā vietā, tikai apcirkņos ar muzejnieces tvērienu veidota ekspozīcija. ir dzejas stropi, no kuriem izvelkot medus kāri, var tikt pie dzejoļa. Arī blakus dārzam top Dzejas dārzs, ar Ģirta Burvja darinātajiem Rakstu akmeņiem. Sarunā iesaistās arī Vilnis Strautiņš, kurš ir akmeņu kolekcionārs. Broņislavas Dzejas dienā Lubānas “Dārziņos” tika atrādīta arī pagājušā gada Ziemassvētkos tapusi komponista Ulda Marhilēviča un aktrises Ditas Lūriņas koncertprogramma ar Broņislavas Martuževas dzeju. 2024. gada 8. aprīlī dzejniecei, dziesminiecei, nacionālās pretošanās kustības dalībniecei Broņislavai Martuževai apritēs simts. Gatavojoties šim brīdim tad arī top Ditas Lūriņas, Ulža Marhilēviča koncertprogramma, diriģents Sigvards Kļava un Latvijas Radio koris uzrunāts atjaunot 2014. gadā tapušo koncertprogrammu “Rakstītāja”.

Portugāles galvaspilsētā Lisabonā tupinās Pasaules Jauniešu dienas - lielākais masu pasākums Baznīcā. Klausies katehēzes un reportāžas no Lisabonas 10:00 no rīta17:00 vai arhīvā šeit: https://rml.lv/pasaules-jauniesu-dienas-lisabona-2023/ Tiešraides no Portugāles RML ēterā:

Portugāles galvaspilsētā Lisabonā tupinās Pasaules Jauniešu dienas - lielākais masu pasākums Baznīcā. Klausies katehēzes un reportāžas no Lisabonas 10:00 no rīta17:00 vai arhīvā šeit: https://rml.lv/pasaules-jauniesu-dienas-lisabona-2023/ Tiešraides no Portugāles RML ēterā:

Pasaules Jauniešu dienās Lisabonā (Portugālē) ieradušies ap 300 jauniešu no visas Latvijas. Katru rītu gandrīz visas latviešu grupas satiekas vienkopus Jaunavas Marijas Eņģeļu karalienes baznīcā (Igreja de Nossa Senhora dos Anjos), lai klausītos katehēzi, diskutētu par piedāvātajiem tematiem, kā arī svinētu kopīgu Svēto Misi.

Pašvērojumā pamanītā pieaugošā interese par putnu dzīvi un olveida formas akmeņiem kā bēgšana no ziņu un sociālo tīklu uzdotajām tēmām. Radio dienasgrāmata 2023. gada Lieldienās. No kā jūs dariniet savu Lieldienu sajūtu? Mans vārds ir Anda Buševica un nu jau pāris gadus – kopš kovidsērgas – es savu Lieldienu sajūtu sarakstu dienasgrāmatā. Ar burtiem uzzīmēju uz papīra, pēc tam dodu tai savu balsi Radio raidījumā. Arī šoreiz es visu darīšu tāpat kā citus gadus. Sākšu ar šī brīža sajūtām, tad drusku par pusgada laikā piedzīvoto. Pat ja dzirdēsiet, kā kalendārā tiek pāršķirtas lapas, nosauktas nedēļas dienas, laikam šai stāstā nebūs izšķiroša nozīme. Dienu skaitīšanā mums jātiek līdz svētdienai, Lieldienu vēstij. Taču – kāds būs mans šī gada atmošanās un dzīvības atgriešanās stāsts – to es vēl nezinu.

Protesti Gruzijā. Cīņas par Bahmutu. Vēlēšanu rezultāti Igaunijā. Aktualitātes ārvalstīs vērtēja Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš un vēsturnieks, Londonas universitātes koledžas asociētais profesors Marts Kuldkeps (Mart Kuldkepp). Gruzija globālajās krustcelēs Kopš 7. marta Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notiek plaši protesti. Iemesls ir likums, kuru virza valdošā partijas „Gruzijas sapnis”, un kas pēc sava rakstura ir tuvs Krievijā pieņemtajai likumdošanai par t.s. ārējiem aģentiem. Likums paredz, ka medijiem un nevalstiskajām organizācijām, kuru budžetā vismaz 20% veido ārvalstu finansējums, jāreģistrējas kā ārvalstu aģentiem. Valdošās partijas pārstāvji uzstāj, ka likums atbilst vispārpieņemtajām tiesiskajām normām, un raksturo tā pretiniekus kā spiegus, kuri tiecas pakļaut Gruziju ārēju spēku ietekmei. Šis motīvs iekļaujas plašākā partijas „Gruzijas sapnis” vēstījumā, pozicionējot kā spēku, kas pašreizējā kara situācijā pasargā Gruziju no ievilkšanas konfliktā. Tikmēr likumprojekta pretinieki pauž, ka tas ir mēģinājums uzbūvēt valstī autoritāru režīmu, kas laupa Gruzijai cerības iestāties Eiropas Savienībā. Līdzīgi šo likumdošanas iniciatīvu raksturojuši arī vairāki rietumvalstu līderi, t.sk. Eiropas Savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels. Debašu laikā Gruzijas parlamentā izcēlās kautiņš starp valdošās partijas un opozīcijas pārstāvjiem. Arī protesta akcijas pie parlamenta izvērtās sadursmēs ar policiju. Kārtības sargi laida darbā asaru gāzi un ūdensmetēju, savukārt protestētāji – akmeņus un arī dažas paštaisītas degbumbas. Vairāki protestētāji aizturēti. Vakarā policijai izdevās atspiest protestētājus no parlamenta ēkas, taču paredzams, ka šodien ļaudis atkal pulcēsies. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka likumprojekts neatbilst valsts pamatlikumam un viņa bloķēs tā pieņemšanu, tomēr partijas „Gruzijas sapnis” parlamentārais vairākums ir pietiekams, lai pārbalsotu prezidentes veto. Liberāļi nostiprina pozīcijas Igaunijā Pēc 5. martā notikušajām Igaunijas parlamenta Riigikogu vēlēšanām premjerministres Kajas Kallasas pozīcijas mūsu kaimiņvalsts varas virsotnē ir kļuvušas tikai stabilākas. Līdz vēlēšanām Kallasa vadīja trīs partiju koalīcijas valdību, kurā ietilpa viņas pārstāvētā Reformu partija – Igaunijas lielākais liberālais un proeiropeiskais spēks; kā arī nacionālkonservatīvā Tēvzemes savienība un kreisi centriskā Sociāldemokrātiskā partija. Valdošajai koalīcijai bija piecdesmit sešas no simts vienas Riigikogu deputātu balss. Tagad parlamenta politisko spektru nozīmīgi ir izmainījis jaunpienācējs – partija „Igaunija 200” ar tās līderi žurnālistu Lauri Husaru priekšgalā. Šis spēks, kas sevi pozicionē kā liberālu un progresīvu, dibināts 2018. gadā, taču iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā nepārvarēja 5% barjeru. Tagad partijai „Igaunija 200” būs 14 deputātu mandāti. Līdzšinējās koalīcijas mugurkauls – Reformu partija – palielinājusi mandātu skaitu no 34 līdz 37, sociāldemokrāti zaudējuši vienu no līdzšinējām 10 vietām, bet tēvzemieši – četras no līdzšinējām 12 vietām. Vissāpīgākie šo vēlēšanu rezultāti ir kādreizējā premjera Jiri Ratasa vadītajai Centra partijai, kas šķīrusies no veseliem 10 deputātu mandātiem, tās frakcijai parlamentā sarūkot līdz 16 vietām un noslīdot no otrās uz trešo pozīciju. Uz otro pozīciju, kaut arī zaudējot divus no līdzšinējiem 19 mandātiem, pakāpusies labēji populistiskā Konservatīvā Tautas partija jeb EKRE. Domājams, Centra partijas sniegums ir rezultāts tās kādreizējiem manevriem, veidojot ideoloģiski un politiski apšaubāmu savienību ar EKRE, lai tikai nepielaistu varai nozīmīgāko konkurentu – Reformu partiju. Sava loma ir arī tam, ka Centra partija pārstāv lielu daļu Igaunijas krievvalodīgo vēlētāju un līdz pat pagājušā gada martam tai bija sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju „Vienotā Krievija”. Pašreizējie Igaunijas parlamenta vēlēšanu rezultāti ļauj premjerministrei Kallasai veidot jau pirms vēlēšanām iezīmēto koalīcijas modeli ar Reformu partijas, „Igaunija 200” un Sociāldemokrātiskās partijas piedalīšanos, kam būs ne vien stabilāks vairākums parlamentā, bet arī vienotāka idejiskās platforma. „Kara dūmaka” pār Bahmutu un Brjansku Kauja par Bahmutas pilsētu Ukrainas Donbasa reģionā risinās kopš pagājuša gada augusta sākuma. Krievijas bruņotie spēki visus šos mēnešus centušies salauzt ukraiņu sīksto pretestību un ieņemt Bahmutu, kas šīs karadarbības rezultātā pārtapusi gruvešu kaudzē. Pilsētā, kur pirms pagājušā gada februāra mitinājās vairāk nekā 70 000 iedzīvotāju, tagad, kā tiek lēsts, palikuši ne vairāk kā četri tūkstoši. Taču, kā ikviena sagrauta pilsēta, arī Bahmuta tagad kļuvusi par izdevīgu aizsardzības pozīciju, kur arī nelielas un viegli bruņotas vienības var sagādāt pretiniekam nopietnas grūtības. Tāpēc Krievijas puses apgalvojumi, ka Bahmuta beidzot ir ieņemta, jāvērtē visai piesardzīgi. Pienāk gan ziņas, ka Ukrainas spēki nostiprina aizsardzības līnijas rietumos no pilsētas, kas varētu nozīmēt, ka to lielākā daļa tiešām plāno atvilkties no pilsētas. Tomēr vēl pirmdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar paziņojumu, ka apspriedē ar bruņoto spēku vadību lemts turpināt Bahmutas aizstāvēšanu un pilsētas aizstāvjiem tiks nosūtīti papildspēki. 5. martā ar videovēstījumu Bahmutas kaujas sakarā nācis klajā arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dibinātājs Jevgeņijs Prigožins. Viņa kompānijas algotņi, t.sk. cietumos savervētie ieslodzītie, līdz šim bijis nozīmīgs spēks kaujās par pilsētu. Prigožins kārtējo reizi sūkstījies, ka viņa vienībām nepiegādā nepieciešamo munīcijas daudzumu un nedod iespēju papildināt personālsastāvu, un izteicis pieņēmumu, ka, ja Bahmutā Krievija cietīs neveiksmi, „vāgnerieši” tiks pataisīti par galvenajiem vainīgajiem zaudētā kaujā un zaudētā karā. Tā nu Bahmutas pozīciju likteni joprojām klāj „kara dūmaka”. Tā pati „kara dūmaka”, respektīvi, drošticamas informācijas deficīts raksturīgs notikumiem Krievijas Federācijas Brjanskas apgabalā, kas robežojas ar Ukrainu un Baltkrieviju. Ir skaidrs, ka 2. martā šai teritorijā no Ukrainas puses ieradusies bruņota vienība, kas kādu laiku uzturējusies divos pierobežas ciemos, bet pēc tam ar kauju atkāpusies pāri robežai. Grupas dalībnieki, kas sevi dēvē par Krievijas Brīvprātīgo korpusa cīnītājiem, ieņemtajos ciemos ierakstījuši video, ko vēlāk publicējuši tīmeklī. Viņu pārstāvis Deniss Kapustins, kurš figurē arī ar pieņemtu uzvārdu Ņikitins, viesojoties publicista Marka Feigina videokanālā, norādīja, ka akcijas mērķis bijis demonstrēt Krievijas varas vājumu un iedrošināt Krievijas iedzīvotājus cīņai pret Kremļa režīmu. Kremlis tikmēr raksturojis notikušo kā Ukrainas diversantu grupas teroristisku iebrukumu, apgalvojot, ka, cita starpā, iebrucēji apšaudījuši civilo transportlīdzekli, nogalinot vienu pieaugušo un ievainojot desmitgadīgu zēnu. Vēlāk tika izplatītas ziņas jau par diviem nogalinātajiem. Dienu pēc notikušā ar videopaziņojumu šai sakarā nāca klajā Krievijas līderis Putins, vainojot Ukrainu teroristiskā uzbrukumā. Katrā ziņā šī ir pirmā reize, kad Krievija atzīst, ka noticis iebrukums tās teritorijā. Ukrainas puse, prezidenta padomnieka Mihailo Podoļaka personā, noraida savu līdzdalību, norādot, ka uzbrukumu veikuši „Krievijas partizāni”. Tikām starptautiskās preses publikācijās tiek norādīts, ka Deniss Kapustins/Ņikitins ir pazīstams ar saviem neonacistiskajiem uzskatiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Laiks sēt leduspuķes. Ne tās, kas aukstā laikā parādās uz loga, bet gan ilgziedīgās begonijas. Bet kā to pareizi darīt, kā arī par citiem februāra darbiem, kam būtu jāpievērš uzmanība dārzu kopējiem, stāsta dārzkopes Maruta Kaminska un Vija Rožukalne. Leduspuķu sēšanas laiks ir nosacīts dārzkopja sezonas darbu sākums. Leduspuķes sēj ļoti laicīgi, jo tām ir ilgs veģetācijas periods un turklāt leduspuķes ir diezgan kaprīzās. Ļoti uzmanīgi jāskatās substrāta kvalitāte. Tā nedrīkst būt dārza zeme, tai jābūt sterilizētai kūdrai specializētos iepakojumos. Turklāt tai jābūt smalkai kūdrai un to vēl vajadzētu izsijāt. Dienu pirms sēšanas iesaka piejaukt trihodermīnu, salaistīt, lai sasēžas. Un vēl viegli pieblietēt. Dārznieces iesaka iegādāties "pilētās" sēkliņas [apvalkā], kas ir nedaudz lielākas un labāk saskatāmas. Kad sēkliņas iesētas, tās var apsmidzināt. Dīgšanu un saknīšu veidošanos veicinās jūras aļģu ekstrakts. Jāatceras, ka begonijas, kas ir arī leduspuķes ļoti mīl siltumu, jābūt +22 - 23 grādiem. Tikai tad sāk dīgt un apmēram mēnesi dīgst.  

Nesen Latvijā veikta aptauja rāda, ka 92 % Latvijas iedzīvotāju, kas sasnieguši 18 gadu vecumu, biežāk vai retāk klausās mūzikas ierakstus. 74 % aptaujāto piekrīt, ka par intelektuālā īpašuma izmantošanu jāsaņem atlīdzība, bet tikai 24 % ir gada laikā atvēruši maciņu, lai kaut eiro iztērētu ierakstu pirkšanai. Vai šajos skaitļos kaut kas ir nepareizi, raidījumā vērtē Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) izpilddirektore Liena Edvardsa, mūziķis un producents, LaIPA padomes loceklis Rūdolfs Budze un AKKA/LAA vadītājs Kārlis Kazāks. Liena Edvardsa norāda, ka LaIPA veiktais gadskārtējais pētījums par mūzikas patēriņu Latvijas sabiedrībā rāda, kā mainās avoti, no kuriem mūzika tiek patērētā. "2016. gadā, kad sākām pētījumu, stabils līderis bija radio ar 75%, šogad, 2002. gadā, galvenais mūzikas avots - 39% - ir bezmaksas interneta vietnes, attiecīgi, ir nedaudz pieaudzis patēriņš no digitālajām straumēšanas vietnēm. Savukārt radio klausās tikai viena trešdaļa sabiedrības - 33%. Cilvēki vairāk izvēlas klausīties mūziku internetā," norāda Liena Edvardsa. Tāpat pieaudzis straumēšanas servisu izmantojums, 2016. gadā tie bija tikai 4% patērētāju, šogad - 16%. Līdzīgi pētījumi Lietuvā un Igaunijā rāda vēl straujāku pieaugumu šajā jomā. 44% procenti klausās mūziku, pārvietojoties automašīnā. "Informācijas trūkums ir par mūzikas izmantošanu internetā. Pētījums parāda, ka sabiedrība meklē un atrod iespējas mūziku klausīties bez maksas. Mūziku katru dienu klausās 92% sabiedrības, bet tikai 24% ir gatavi par to maksāt un ir gada laikā to darījuši," atzīst Liena Edvardsa. Gada laikā cilvēki ir gatavi mūzikas ierakstu iegādei tērēt līdz 10 eiro. Kārlis Kazāks vērtē, ka daudz dzirdam terminu "bez maksas", tomēr patērējot '"bez maksas" kaut ko kādam maksā.  "Iespējams, ka tās ir reklāmdevēju uzturētas vietnes, mēs klausāmies bez maksas, klausāmies arī reklāmas, mūsu domas ietekmē. Šādi mūzika kļūst par citu produktu, nekā tas bija kādreiz, kad to spēlēja raidstacijas. Šobrīd mūzika ir vairāk arguments pārdot kaut kādus citus produktus. Cilvēks klausās mūziku, bet tajā pašā laikā viņam piepārdot visu ko citu, ko viņam varbūt vajadzētu," analizē Kārlis Kazāks. Viņš uzteic pētījumu, kas parāda, kā gadu no gada mainās tirgus un arī mūziķi redz, kā būtu jāreaģē. Runājot par mūzikas ierakstiem, Rūdolfs Budze vērtē, ka šobrīd no klausītāja viedokļa ir pasaules vēsturē labākais laiks, kad var visu atrast un viss ir pieejams. Savulaik CD maksāja 12 latus un varēja rēķināt, cik var atļauties. "Attiecīgi šodien, ja paskatāmies uz legālajiem servisiem, vari samaksāt septiņus, astoņus vai 10 eiro, kā kurā vietā, un tev ir pieejama gandrīz jebkura jebkad izdotā mūzika. Tu vari klausīties Bahu, Vivaldi, "Queen", Donu un Aminatu, un tas ir pieejams vienā vietā. Ja sarēķina gadā, tas nav daudz. Ceru, ka mūsu iedzīvotāji pārvarēs šo barjeru," vērtē Rūdolfs Budze. Viņš arī atsaucas uz LaIPA pētījumu: 5,2 ir tas marķieris skalā no 1 līdz 7, kur aptaujātie cilvēki piekrīt, ka būtu jāsaņem autoriem un radītājiem taisnīga atlīdzība par viņu mūzikas klausīšanos. Ar straumēšanas servisiem gan iet gausi. "Ir labi, ka cilvēki domā, ka mūziķiem ir jābūt atalgotiem. Nākamo 3 - 5 gadu plāns varētu būt, ka mums kā industrijai un mūziķiem individuāli arvien vairāk jārunā par to, kā klausītājiem legāli klausīties mūziku, lai visi saņemtu taisnīgu atlīdzību," atzīst Rūdolfs Budze.

Birojā iespējams ne tikai strādāt, bet arī atpūsties, sazināties un dalīt darba vietu ar kādu citu kolēģi. Ko piedāvā mūsdienīgs birojs un kas jāņem vērā, izvēloties vietu, kur pavadīt savu darba dienu, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Pieredzē dalās „SEB Global Services” biroja vadītāja vietniece Rīgā Aļesja Kirčenko, biroju uzbūves pārzinātājs Zigurds Spunde un „Draugiem Group” pārstāvis Jānis Palkavnieks. Kas ir biroja ergonomika? Zigurds Spunde atzīst, tas nozīmē, lai būtu ērti.  "Birojam ir jābūt ērtām, tāpēc tas ir ļoti subjektīvi. Eksistē pētnieciskā daļa, birokrātiskā daļa, jo šī tēma ir birokratizēta, jo darba drošība, veselība ir pakļauta valstiskai birokrātiskai mašinērijai. Tā ir apdrošināšana. Tā ir liela nauda, tāpēc ir formālā daļa, kura ir jāievēro, kura lielākā daļā gadījumu ir absolūti nefunkcionāla un pietiekoši muļķīga. Bet ir jāievēro," uzskata Zigurds Spunde. "Tad ir otra puse, kas ir tā īstā - kā ir ērti. Tas ir tas, kā pielāgot darba vietu konkrēta cilvēka vajadzībām. Te nevar būt universālu risinājumu. Katram cilvēkam ir unikāla ķermeņa proporcija, svars muskulatūra. Kas ir pats svarīgākais - katram cilvēkam ir unikāla redze. Jautājums par redzi vienmēr pazūd no tematiem. Tas nosaka to, ka cilvēks vienmēr atradīsies tādā darba pozā, kādā viņam visērtāk būs skatīties uz ekrānu. Ja skatāmies no otra gala - ekrāna pozīcija pret cilvēka acīm nosaka to, kādā pozīcijā viņš mēģinās iestumt savu ķermeni. Tas notiek neapzināti." Viņš sevi min kā piemēru, atzīstot, ka nevar skatīties uz leju, no tā sāp galva. Ja ekrāns ir pa zemu, agri vai vēlu saliec muguru. 

Latvijā joprojām valda absurda situācija. Pie tā jau proporcionāli lielajiem mājsaimniecību tēriņiem pārtikai, tā tiek bieži izmesta ārā. 28 eiro mēnesī jeb 336 eiro gadā - tik daudz vidēji ietaupītu ikviena Latvijas mājsaimniecība, neizmetot atkritumos pārtikas produktus. Tikmēr labdarības organizācijām pieaug bažas, vai šoziem pietiks pārtikas pakas visiem palīdzības lūdzējiem. Kā mainīt šo absurda situāciju, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Gudra maltīšu plānošana ir viens no paradumiem, kas ļaus gan ietaupīt, gan kļūt videi draudzīgākiem, iesaka raidījuma viesi - "Zero Waste Latvia" valdes locekle Maija Krastiņa, projekta pārtikas banka „Paēdušai Latvijai " vadītāja Agita Kraukle un šefpavārs Renārs Purmalis. Maija Krastiņa skaidro, jo cilvēki kļūst turīgāki, jo vairāk iegādājas pārtiku un arī izmet. Latvija nav izņēmums. Tie ir ap 100 kg uz iedzīvotāju. Mazāk izmet seniori, viņi, iespējams, izmet pārtiku, jo iepakojums ir par lielu. 50% no visa, kas tiek izmests, rodas mājsaimniecībās.  Tā ir arī finansiāli liela summa. Krīze varbūt palīdzēs pārdomāt paradumus un vairāk ietaupīt. Var ietaupīt saprātīgāk iepērkoties, pērkot mazāk, sekojot derīguma termiņiem. Visi raidījuma viesi gudrākai maltīšu plānošanai iesaka izmantot saldēšanu. Pagatavoto ēdienu vai tā sagataves sadalīt porcijas un sasaldēt. Tad izmantot pa porcijām. Runājot par lielo pārtikas daudzumu, kas nonāk atkritumos, Maija Krastiņa atzīst, ka visām pusēm ir iespēja situāciju uzlabot. Vajadzētu arī mainīt normatīvos aktus. "Doma, ka izmest pārtiku būtu tik dārgi, ka to neviens nedarītu. Ir neprāts mest ārā pilnīgi labu pārtiku dažādos ražošanas ķēžu posmos tikai tāpēc, ka neatbilst estētiskām vai citām prasībām. Izmešanai ārā vajadzētu būt tik dārgai, ka tas motivē visus saņemties un domāt līdzi, lai tā nonāk pie cilvēkiem, kam pārtika nepieciešams," norāda Maija Krastiņa. "Ja vēl parēķinām, ko izmaksā izmest kā patērētajam pārtiku, tā ir vēl papildus nauda [par atkritumiem]. Attiecibā pret lielveikaliem un ražotājiem ir tas pats princips - izmešanai ārā vajadzētu būt ārkārtīgi dārgam pasākumam. Mēs nevaram attiekties tik vieglprātīgi pret resursu, kura ražošanā ir patērēti pesticīdi, ūdens, enerģija, transports, iepakojums un beigās mēs to izmetam ārā. Tas ir vājprāts, un blakus ir cilvēki, kam nav ko ēst." Renārs Purmalis mudina ēst vietējos produktus un izmantot tos pilnīgi. "Es iestājos par to, ka dārzeņiem garšīgākais ir miza. Burkāniem pēc tehnoloģiskās kartes 17% tu izmet ārā. Ja burkāni maksā eiro kilogramā, tie ir 17 centi. To var nedarīt. Miza ir garšīga. Tu nomazgā dārzeni un viss," norāda Renārs Purmalis. "Nav iemesla, kāpēc būtu jāmizo burkāni. Selerijas sakne, jā, ir cietāka, bet sagriežot kubiņos, var ielikt krāsnī un tas, kas apcepsies, būs garšīgākais. Kartupelim garšīgākā ir miziņa. Vai pastinakam, apcepot krāsnī, sablenderejot zupā, tas nebūs redzams. Tur nav nekāds rūgtums. Es saprotu - kacens, ja sagriez vienādi, neizvārīsies, būs rūgtāks. Bet sagriez mazākos gabaliņos, bērni apēdīs, ka nu." "Aktuālākā problēma ir enerģijas trūkums cilvēkam, kurš ir noraizējies par elektrības un gāzes rēķiniem, kur nu viņš vēl domās, kur likt ābola miziņu," bilst Renārs Purmalis. "Protams, viņu var izžāvēt, izkaltēt, sukādes uztaisīt. Apelsīnu mizas - pēc tam tēju uztaisīt."  Pavārs arī piedāvā nepirkt dārgas dāvanas Ziemas svētkos, bet pagatavot, piemēram, karamelizētus sīpolu un ielikt burciņā, kas apsieta ar lentīti. Agitas Kraukles pieredze liecina, ka cilvēkiem trūkst recepšu. Viņi nav aizdomājušies, ka makaronus var salikt ne tikai ar gaļu, bet arī ar zivs konserviem.

Šajās dienās paiet gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības “Taliban” kontrolē. Amerikas Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē. Savukārt 12. augustā notikušais uzbrukums rakstniekam Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem. Ārvalstu aktualitātes pārrunājam kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) pētnieci Sintiju Broku un LĀI asociēto pētnieku Gintu Jegermani. FIB interese par eksprezidentu Trampu Pagājušās nedēļas sākumā mediji izplatīja ziņu, ka Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē Palmbīčā, Floridā. Kratīšanā izņemti 11 slepenu dokumentu komplekti, no kuriem daži marķēti kā „sensitīva iedalījuma informācija” – marķējums, kas norāda, ka šādas informācijas publiskošana nodarītu nopietnu kaitējumu valsts interesēm. Izņemtie dokumenti ir tapuši laikā, kad Donalds Tramps bija Savienoto Valstu prezidents, un, saskaņā ar likumu, tie bija vai nu jāiznīcina, vai jānodod Nacionālā arhīva glabāšanā. Dienu vēlāk Savienoto Valstu Tieslietu departaments publiskoja kratīšanas ordera saturu, kas atklāj, ka pret eksprezidentu uzsāktā izmeklēšana saistīta ar iespējamu nelikumīgu federālās iestādes dokumentu pārvietošanu vai iznīcināšanu, federālās izmeklēšanas materiālu falsifikāciju vai iznīcināšanu un ar Savienoto Valstu aizsardzību saistītas informācijas vākšanu, nodošanu vai nozaudēšanu, pārkāpjot t.s. Spiegošanas aktu. Tomēr Tieslietu departaments atteicies publiskot dokumentu, kuru izmeklētāji iesnieguši tiesnesim kratīšanas ordera saņemšanai, jo šādas informācijas publiskošana nopietni kaitētu izmeklēšanas procesam. Pats Donalds Tramps jau apgalvojis, ka šī izmeklēšana esot radikālo demokrātu un viņa potenciālo politisko oponentu inspirēts uzbrukums. Šobrīd tieslietu ekspertu domas dalās par to, vai potenciālās apsūdzības varētu liegt Trampam balotēties 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Kā izriet no raksta, kurā žurnālistikas kompānija Politico atspoguļojusi situāciju Baltajā namā, kad to 2021. gada sākumā pameta Trampa administrācija, šai procesā valdījis tāds haoss, bezatbildība un noteikumu ignorēšana, ka minētie dokumenti eksprezidenta privātmājā varējuši nonākt bez īpaša nolūka. Afganistāna – gads ar talibiem Apritējis gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības Taliban kontrolē. Tika pasludināta Afganistānas Islāma emirāta izveide, ar islāma teologu Haibatullu Ahunzada kā valsts galvu un mullu Hasanu Ahundu kā valdības vadītāju. Šī, kā zināms, ir jau otrā reize, kad talibi sagrābj varu Afganistānā. Pirmajā savas valdīšanas posmā viņi šeit izveidoja radikālu islāmisku režīmu, pakļaujot afgāņu dzīvi striktām normām un aizliegumiem, sevišķi krasi ierobežojot sieviešu tiesības. Šajā reizē kustības līderi solīja sievietēm atstāt vairāk brīvības, neieviest profesiju un izglītības aizliegumu, tomēr gads, kuru Afganistāna pavadījusi viņu varā, šos solījumus īsti neapstiprina. Sievietēm ir ieviestas striktas apģērba normas un prasība publiskās vietās atrasties tikai vīriešu dzimuma radinieka pavadībā. Pamatskolas izglītība meitenēm gan ir nodrošināta, taču vidējā izglītība nē, varas pārstāvjiem to skaidrojot ar organizatoriskām grūtībām. Ir zināms, ka daudzas sievietes, kuras atļāvušās publiski protestēt pret ierobežotajām izglītības iespējām, pakļautas vajāšanām un spīdzināšanai. Arī sieviešu dalība darba tirgū šī gada laikā sarukusi no 22% līdz 15%. Rietumvalstīm krasi samazinot palīdzību Afganistānai un iesaldējot tās ārvalstu valūtas rezerves, valsts ekonomika piedzīvojusi strauju kritumu par 30 – 40%. Iedzīvotāju situāciju vēl vairāk pasliktina globālais pārtikas un energoresursu cenu kāpums. Starptautiski Afganistāna joprojām paliek izolēta, un neviena pasaules valsts joprojām nav oficiāli atzinusi jaunizveidoto „emirātu”. Maz cerību, ka tuvākajā laikā šai ziņā kas varētu būtiski mainīties. Jūlijā amerikāņu drona triecienā Kabulā tika nogalināts viens no kustības Al-Qaeda līderiem Aimans al-Zavahiri, un Savienotās Valstis norādījušas, ka viņa atrašanās Afganistānas galvaspilsētā ir pretrunā ar vienošanos starp talibiem un Savienotajām Valstīm, pēc kuras noslēgšanas notika rietumvalstu karaspēka izvešana no Afganistānas. Toties diplomātiskos sakarus ar talibu režīmu ir iedibinājušās vairākas islāma valstis, arī Ķīna un Krievija. Lai gan talibu pārvaldītā Afganistāna ir problemātisks partneris jebkurai valstij, tomēr Maskava, Pekina un arī Teherāna, iespējams, mēģinās izspēlēt „talibu kārti” savā pretstāvē ar Savienotajām Valstīm. Vai Allāhs joprojām grib rakstnieka nāvi? 12. augusta priekšpusdienā Indijā dzimušais britu prozaiķis Salmans Rušdi grasījās uzstāties ar publisku lekciju Čatokvas institūtā, Savienoto Valstu Ņujorkas štatā. Neilgi pirms uzstāšanās sākuma uz skatuves uzskrēja 24 gadus vecais libāniešu izcelsmes amerikānis Hadi Matars un uzbruka rakstniekam ar nazi, desmit reizes sadurot viņu kaklā un vēderā. Uzbrucējs uz vietas tika aizturēts, Salmanam Rušdi izdevās operatīvi sniegt pirmo palīdzību un nogādāt viņu slimnīcā, un pēc pēdējām ziņām viņa stāvoklis ir sācis uzlaboties, lai gan atlabšanas process, pēc ārstu teiktā, nebūšot ātrs un viegls. Kas attiecas uz uzbrukuma motīviem, tie pagaidām nav nepārprotami zināmi, tomēr nākas pieņemt, ka Hadi Mataru slepkavības mēģinājumam iedvesmojis Irānas Islāma republikas kādreizējā garīgā līdera Homeini savulaik paustais aicinājums izrēķināties ar Salmanu Rušdi. Iemesls ir 1988. gadā publicētais romāns „Sātaniskās vārsmas”, kura sižetā var saskatīt islāma nozīmīgākā pravieša Muhameda zaimošanu. Romāna publicēšanai sekoja ajatollas Homeini izdota fetva – īpašs islāma garīgās autoritātes edikts, kas šajā gadījumā uzliek par pienākumu nogalināt romāna autoru un ikvienu, kurš būtu kā saistīts ar šī teksta izplatīšanu. Ar islāma republikas valdību saistīts fonds izsludināja trīs miljonu dolāru godalgu par Rušdi noslepkavošanu. Nākamo desmitgadi pēc fetvas izdošanas rakstnieks dzīvoja policijas apsardzībā un praktiski neparādījās publiski, tikmēr vairāki ar „Sātanisko vārsmu” izdošanu saistīti cilvēki piedzīvoja uzbrukumus; 1991. gadā romāna tulkotājs japāņu valodā Hitoši Igaraši tika nodurts. Turpmākajās desmitgadēs Irānas valdība gan vairakkārt dinstancējusies no aicinājumiem izrēķināties ar Salmanu Rušdi, tomēr vēl 2017. gadā pašreizējais Irānas garīgais līderis Ali Hamenei apliecināja, ka viņa priekšgājēja izdotā fetva joprojām ir spēkā. Zīmīgi, ka rakstnieku sadūrušā Hadi Matara ģimene savulaik ieradās Amerikā no Libānas rajona, kura iedzīvotāji savā vairumā atbalsta ar Irānu saistīto šiītu militāro grupējumu Hezbollah [hezbollā]; viņa tēvs pirms vairākiem gadiem atgriezās dzimtenē, kur pie viņa viesojies arī Hadi. Uzbrukums Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem. Sagatavoja: Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Laikā, kad Latvijā un daudzviet citur Eiropā atzīmē vasaras saulgriežus, Eiropas Savienības līderi pulcējas uz samitu, kas īpaši nozīmīgs Ukrainai, Moldovai un arī Gruzijai. Tieši šajās dienās spriedīs par iespējamo Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu šīm valstīm. Paralēli šiem notikumiem šonedēļ Rīgā notika arī tā sauktais "Trīs jūru iniciatīvas" samits, kurā papildus ekonomiskās un politiskās sadarbības jautājumiem sprieda arī par Ukrainas tuvināšanu šim projektam. Tikmēr Ukrainas konflikta dēļ saasinājušās ne tikai Krievijas attiecības ar Lietuvu, kas ierobežo kravu tranzītu uz Kaļiņingradas apgabalu, bet arī ar Maskavas tradicionālo sabiedroto - Kazahstānu.  Turpinām runāt arī par Francijas parlamenta vēlēšanām, kuru noslēgumā viens no lielākajiem zaudētājiem ir izrādījies valsts prezidents Emanuels Makrons. Viņa vadītā partija ir zaudējusi vairākumu parlamentā un tagad ir izvēles priekšā - vai nu veidot mazākuma valdību vai mēģināt panākt koalīciju ar kādu no opozīcijas spēkiem. Neviens gan pēc šādas sadarbības īpaši nealkst. Eksperti prognozē, ka Makronu gaida arvien pieaugoši protesti arī sabiedrībā un netiek izslēgta iespēja, ka nākamā gadā varētu sarīkot ārkārtas vēlēšanās. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. „Politiskās paralīzes” iespējamība Francijā Svētdien, 19. Jūnijā, notikušo Francijas Nacionālās Asamblejas vēlēšanu otrā kārta nesa sarūgtinošus jaunumus prezidentam Emanuelam Makronam un viņa vadītajai centriskajai partijai „Uz priekšu, Republika!”. Lai arī pēc vēlēšanām frakcija „Kopā”, kuras kodols ir valdošā partija, joprojām ir lielākā, tā ir zaudējusi gandrīz trešdaļu vietu un līdzšinējo parlamentāro vairākumu. Tā nu Makrons, kurš pirms pāris mēnešiem kļuva par pirmo Francijas prezidentu 20 gados, kurš ticis pārvēlēts uz otro termiņu, tagad ir pirmais prezidents 30 gados, kura partijai nav vairākuma parlamentā. Tomēr viņam diezgan noteikti nedraud vairāku kādreizējo Piektās republikas prezidentu liktenis vadīt valsti ar politiski pretējas ievirzes valdību, jo pārējās jaunā parlamenta frakcijas ir tik politiski pretišķīgas, ka koalīcijas izveidošana to starpā ir praktiski neiedomājama. Tādējādi Makronam ir divi rīcības varianti: vienoties par koalīciju ar kādu no līdzšinējās opozīcijas spēkiem vai sastādīt mazākuma valdību, kurai nāktos vienoties ar opozīciju nozīmīgāko lēmumu pieņemšanai. Visnotaļ pieņemams koalīcijas partneris būtu labēji centriskā Republikāņu partija, kam ar prezidenta partiju ir tuvas politiskās platformas. Pirmdien republikāņu līderis Kristiāns Žakobs gan paziņoja, ka viņa partija palikšot opozīcijā, taču pēc sarunām Elizejas pilī no republikāņu aprindām pienākuši signāli, ka partija sliecas pieņemt koalīcijas piedāvājumu. Tāpat uz sarunām Makrons aicinājis arī franču sociālistu līderi Olivjē Foru un komunistu līderi Fabjenu Ruselu. Abi pieder pie kreiso partiju bloka, kas ieguvis otru lielāko mandātu skaitu parlamentā. Bet, kas zīmīgi, uz sarunām nav aicināts kreisā bloka lielākā spēka – kreisi populistiskās partijas „Nelokāmā Francija” līderis Žans Liks Melanšons. Pavisam malā no valdības veidošanas procesa paliek lielākais šo vēlēšanu ieguvējs – labēji radikālā Nacionālā apvienība. Marinas Lepenas partija, kurai līdz šim parlamentā bija vien astoņas vietas, šo skaitu tagad palielinājusi vairāk nekā desmitkārt, līdz ar to iegūstot gluži citas iespējas ietekmēt politiskos procesus. Tagad labējiem radikāļiem ir tiesības rosināt neuzticības balsojumus valdībai un likumprojektu izvērtēšanu konstitucionālajās tiesās, viņu pārstāvji var nonākt parlamenta komisiju vadībā un, protams, daudz biežāk uzstāties debatēs. Notikumu karuselis Ukrainā un ap to 20. jūnijā videouzrunā Ukrainas sabiedrībai prezidents Volodimirs Zelenskis pauda, ka šī nedēļa paliks vēsturē kā valstij izšķiroša. Galvenais motīvs šādam izteikumam bija lēmums par Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, par ko šonedēļ jālemj Eiropas Savienības samitā. Viss liecina, ka lēmums varētu būt pozitīvs. Jau pagājušajā nedēļā ar ieteikumu piešķirt kandidātvalsts statusu Ukrainai un arī Moldovai nāca klajā Eiropas Komisija tās prezidentes Urzulas fon der Leienas personā. Tāpat nepārprotamu atbalstu tam pauda trīs lielāko kontinentālās Eiropas ekonomiku vadītāji, kad pagājušajā nedēļā viesojās Kijivā. Francijas prezidents Emanuēls Makrons, Itālijas premjerministrs Mario Dragi un Vācijas kanclers Olafs Šolcs, kā arī Rumānijas prezidents Klauss Johannis ieradās Ukrainā, kā ierasts, iepriekš neizziņotā vizītē. Nenākas šaubīties, ka Rietumeiropas trijotnes sarunās ar prezidentu Zelenski tika cilāts jautājums par iespējamu kompromisu ar Kremļa režīmu. Atliek vien minēt, cik nopietns bija spiediens, nolūkā panākt Ukrainas piekāpšanos, tomēr rezultāts ir acīmredzams – Kijiva paliek stingra savās principiālajās nostādnēs par valsts suverenitāti un teritoriālo nedalāmību, kam atbalstu pauda arī augstie viesi. Dienu vēlāk Kijivu apmeklēja arī britu premjerministrs Boriss Džonsons, atvedot līdzi priekšlikumu par lielāka skaita ukraiņu karavīru apmācīšanu Lielbritānijā. Diezgan nozīmīga Ukrainai ir arī piesaiste t.s. „Trīs jūru iniciatīvai” – plašai loģistikas, sakaru un tehnoloģiju attīstības projektam, kurā piedalās 12 Eiropas Savienības dalībvalstis reģionā starp Baltijas, Melno un Adrijas jūru. Iniciatīvas kārtējā samitā, 20. un 21. jūnijā notika Rīgā, tika pieņemts lēmums par partnerību ar Ukrainu. Tikām nepatīkamus pārdzīvojumus pagājušās dienas nesušas Krievijas līderim Vladimiram Putinam un viņa režīmam. Vispirms jau Lietuva darīja zināmu, ka no 18. jūnija cauri tās teritorijai uz Krievijai piederošo Kaļiņingradas apgabalu pa dzelzceļu vairs nevarēs nogādāt Eiropas Savienības sankcijām pakļautas kravas – ogles, metālus, celtniecības materiālus un augsto tehnoloģiju izstrādājumus. Kaļiņingradas apgabala gubernators Antons Aļihanovs izteicies, ka šie ierobežojumi attiecoties uz apmēram pusi no apgabalā ievestajām kravām. Kremļa pārstāvji jau nākuši klajā ar sašutuma pilniem vērtējumiem un draudīgiem izteikumiem par to, ka Krievija rīkosies savu nacionālo interešu aizstāvībai un ciest nākšoties Lietuvas iedzīvotājiem. Tāpat pagājušonedēļ notika Sanktpēterburgas Starptautiskais ekonomikas forums, kurā piedalījās arī Vladimirs Putins un Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs. Abu līderu kopīgajā diskusijā prezidents Tokajevs paziņoja, ka Kazahstāna negrasās atzīt t.s. Doneckas un Luhanskas tautas republiku – faktiski Krievijas radītu un uzturētu Austrumukrainas separātistu teritoriju – valstisko suverenitāti. Tāpat Kazahstānas līderis atteicās pieņemt viņam piešķirto Krievijas valsts apbalvojumu – Aleksandra Ņevska ordeni. Pāris dienas vēlāk Krievija paziņoja, ka pagaidām tiek pārtraukts Kazahstānas naftas tranzīts caur Krieviju, savukārt Kazahstānas teritorijā aizkavēti 1700 vagoni ar Krievijas akmeņoglēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

  Notikumu eskalācija Kazahstānā. Krievijas ultimāts NATO, notiekošais Āzijas reģionā – Honkongā, Ķīnā un Taivānā. Temati, ko raidījumā Divas puslodes pārrunājam ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. Reģiona drošība – Krievijas žesti un prasības Pagājušais gads nesa jaunu eskalāciju Krievijas agresijā pret Ukrainu, kas dažus iepriekšējos gadus šķita nobremzēta. Novembra vidū jau otro reizi gada laikā tika ziņots par Krievijas bruņoto spēku koncentrēšanu Ukrainas robežu tuvumā, uz ko rietumvalstis reaģēja ar brīdinājumiem iebrukuma gadījumā izvērst pret Krieviju nopietnas sankcijas. Jauns pavērsiens procesā iestājās decembra vidū, kad Maskava publiskoja savus variantus nolīgumiem ar Savienotajām Valstīm un NATO, kas acīmredzot materializē tās drošības garantijas, par kurām jau kādu laiku runā Kremlis. Krievijas versijā Ziemeļatlantijas aliansei un ASV būtu ne vien jāgarantē Ukrainas un jebkuras citas Austrumeiropas valsts neuzņemšana NATO un jāpārtrauc ar šīm valstīm divpusēja militārā sadarbība, bet arī jāatvelk vecāko alianses dalībvalstu spēki no to dalībvalstu teritorijas, kuras aliansē iestājās pēc 1997. gada. Krievija no savas puses nepiedāvā kādas nozīmīgas militāri stratēģiskas piekāpšanās, vien abpusēju raķešu spēku atvilkšanu, militāro mācību apjoma ierobežošanu un dažus risinājumus nejaušu incidentu novēršanai NATO un Krievijas spēku saskarsmes zonā. Faktiski Kremlis vēlas diktēt Ziemeļatlantijas aliansei tās tālākās attīstības noteikumus un panākt, ka NATO drošības garantijas dalībvalstīm postpadomju telpā kļūtu lielā mērā nominālas. Lielum lielais vairums analītiķu atzīst šos uzstādījumus par principiāli nepieņemamiem, to pieņemšana pat nodēvēta par „NATO pašnāvību”. Tikām prezidents Vladimirs Putins un citas Krievijas amatpersonas pagājušajās nedēļās vairakkārt uzstājīgi norādījušas, ka viņu priekšlikumi būtu jāpieņem, pretējā gadījumā piesolot „militāri tehniskus atbildes soļus”. Krievijas un Savienoto Valstu sarunām par savstarpējās drošības jautājumiem 10. janvārī jāsākas Ženēvā, Šveicē; delegācijas vadīs ārlietu ministru vietnieki Vendija Šermana un Sergejs Ribakovs. Tikām 30. decembrī notika prezidentu Baidena un Putina telefonsaruna, pēc kuras Baltā nama paziņojumā tika uzsvērti Krievijas līderim izteiktie brīdinājumi neizvērst agresiju pret Ukrainu, savukārt Kremļa pārstāvji pauduši, ka sarunas galvenā tēma bijusi Maskavas pieprasītās drošības garantijas. Dienu pēc sarunas ar Putinu prezidents Baidens sazvanījies ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, no jauna apliecinot, ka Krievijas agresijai pret Ukrainu sekos apņēmīga rīcība no amerikāņu puses. Ķīnas faktors Pēdējās ziņas no Ķīnas pamatā saistās ar stingras mājsēdes ieviešanu nu jau divās valsts centrālās daļas pilsētās, ciktāl Covid-19 inficēšanās rādītāji pēdējā pērnā gada nedēļā sasnieguši augstāko līmeni kopš 2020. gada ziemas, kad Ķīnai izdevās nomākt epidēmiju savā teritorijā. Pēc oficiālās informācijas joprojām vien daži gadījumi milzīgajā valstī ir vīrusa omikrona variants, taču vai šo ārkārtīgi lipīgo mutāciju izdosies apturēt ar Ķīnai ierasti drakoniskajiem ierobežojumiem, nav zināms. Likmes ir augstas – februārī Pekinā plānotas ziemas olimpiskās spēles, kas, saprotams, ir ļoti nozīmīgs propagandas pasākums režīmam, bet jo sevišķi tā līderim Sjī Dziņpinam. Rudenī plānots Ķīnas Komunistiskās partijas 20. vistautas kongress, kuram jāapstiprina Sjī atrašanās partijas un valsts priekšgalā uz nākamajiem pieciem gadiem. Pandēmijas uzliesmojums, kas apdraudētu olimpiādes norisi, varētu nozīmīgi iedragāt varas konsolidācijas procesu, kuru vadonis īstenojis pēdējos gados. Ķīnas iekšienē tas izpaudies kā nežēlīgāka vēršanās pret opozīciju un informatīvās telpas kontrole. Represijām joprojām tiek pakļauta uiguru minoritāte Siņdzjanas provincē. Arvien dzelžaināks kļūst totalitārās varas tvēriens līdz šim autonomajā Honkongā, kur līdz ar gada beigām savu darbību pārtrauca pēdējie neatkarīgie mediji un tika novākta statuja 1989. gada Tjaņaņmeņas laukuma protestu upuriem. Arvien pieaugošu kontinentālās Ķīnas militārā spēka demonstrēšanu piedzīvo Taivāna, kuru Pekina, kā zināms, neatzīst par neatkarīgu valsti, bet gan par savas suverēnas teritorijas sastāvdaļu. Kā nesen intervijā telekanālam CNN atzinusi Taivānas prezidente Cai Inveņa, Ķīnas spiediens pieaugot ar katru dienu. Viss iepriekšminētais ir iemesls, kāpēc Savienotās Valstis, Lielbritānija, Austrālija un Kanāda paziņojušas par olimpiādes diplomātisko boikotu. Eiropas Savienības valstis gan šai ziņā ietur mērenāku pozīciju. Francijas prezidents Emanuēls Makrons paziņojis, ka diplomātiskais boikots ir pārāk maznozīmīgs, lai to īstenotu. Tikmēr Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka paziņojusi par savu individuālo lēmumu neapmeklēt Pekinas olimpiādi. To pašu paziņojis arī Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis, pret kura valsti Ķīna vērš nepieteiktu ekonomisko karu. Iemesls ir Lietuvas ārlietu resora atļauja Viļņā atvērt Taivānas pārstāvniecību, pie tam iekļaujot tās nosaukumā vārdu „Taivāna”. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.